Džeralda Darela labākais mantojums

Džerijs aizgāja no Vipsneidas zoodārza īsi pirms savas div­desmit pirmās dzimšanas dienas, kad saņēma mantojumā trīs tūkstošus mārciņu - tiem laikiem veselu bagātību. Viņš bija ie­plānojis piedalīties dzīvnieku vākšanas ekspedīcijās zoodārzu vajadzībām un pats maksāt par saviem izdevumiem, taču pie­redzes trūkuma dēļ neviens profesionāls dzīvnieku vācējs jauno, dedzīgo brīvprātīgo nevēlējās pieņemt. Tad Džerijs no­lēma finansēt ekspedīciju pats un četrdesmito gadu beigās un piecdesmito gadu sākumā vairākas reizes apceļoja Āfriku un Dienvidameriku. Gluži kā Korfu salas apraksti, arī šoreiz viņa dzīvnieku un cilvēku apraksti ir vienlīdz apburoši.

Visrūgtākais stāsts no Džerija pirmā ceļojuma ir par šim­panzi Čalmondeliju, par kuru viņš rūpējās Londonas zoodārza uzdevumā. Viņa atsauksmes par vietējiem un cigarešu smēķē­šanu mūsdienu apstākļos varētu izklausīties "politiski neko­rektas", tomēr, lūdzu, paturiet prātā, ka stāsts ticis uzrakstīts pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem. Es īpaši vēlējos iekļaut šo stāstu grāmatā, jo tajā vēstīts par Džerija neiecietību pret to laiku zoodārziem un dārzu attieksmi pret savu kolekciju dzīv­niekiem.

Viscaur 1945. - 1965. gada darbos saasinās Džerija vērtējums par dabas kopainas vienotību, kas, protams, mainīja Korfu vēs­turiski gūto iespaidu par cilvēka valdošo vietu dabā. Viņš sāk aprakstīt dzīvniekus, augus un dabas ainavas kā vienotu veselumu un uzsver, ka ši veseluma daļas ietekme savvaļas

ekosistēmu. Un tomēr arī viņš pats iekļaujas šajā panorāmā - kā toreiz, kad izglāba rožu rikšotāju ģimeni no izsalkuša kaimana.

NO GRĀMATAS "BAFUTAS PĒDDZIŅI"

Man vienmēr ļoti patikuši krupji, kurus uzskatīju par klu­siem, pieklājīgiem radījumiem ar viņiem vien raksturīgu šarmu; krupjiem nepiemīt varžu trakā aizkaitināmība un lem- pīgums, tie nekampj gaisu un neizskatās mikli kā vardes. Taču, iekams biju saticies ar šo pāri, vienmēr tiku uzskatījis, ka visi krupji ir praktiski vienādi - kaut krietni vien atšķirīgi krāsas un ķermeņa uzbūves ziņā, tomēr, ja runājam par personību, - iepazinis vienu krupi, cilvēks var uzskatīt, ka pazīst visus. Taču drīz vien es atklāju, ka šo divu abinieku personības ir tik spēcī­gas, ka tos gandrīz varētu uzskatīt par zīdītājiem.

Šos krupjus dēvē par sauslapas krupjiem, jo īpatnējais krēm- krāsas zīmējums uz to mugurām gan pēc krāsas, gan formas precīzi atgādina sausu, sapluinītu lapu. Kad krupis sastindzis tup uz zemes mežā, tas nevainojami iekļaujas apkārtējā ainavā, un tādēļ arī ticis pie sava angliskā nosaukuma; radījuma zināt­niskais nosaukums ir "uzacu krupis", kas latīniski skan vēl trā- pīgāk - Bufo superciliarus, un no pirmā acu uzmetiena saus- lapis nudien izskatās izcili augstprātīgs [8] . Āda virs lielajām acīm uzrāvusies divos uzkalniņos, tādējādi izskatās, ka dzīv­nieks izteikti sardoniskā manierē sacēlis uzacis. Ārkārtīgi platā mute ar mazliet nošļukušajiem kaktiņiem vēl vairāk papildina aristokrātiskas iedomības iespaidu un piešķir krupim tādu viegli nicīgu sejas izteiksmi, kādu es dzīvnieku pasaulē esmu redzējis vēl vienīgi kamielim. Ja ievēro arī lēno, grīļīgo gaitu un paradumu ik pēc diviem vai trim soļiem attupties un cieši vēr­ties ar līdzcietīgu nicinājumu sejā, tad pārņem pārliecība, ka vēl lielāks augstprātības iemiesojums nav iedomājams.

Mani sauslapas krupji tupēja groza dibenā viens otram līdzās sausas zāles midziņā un iznīcinošā riebumā blenza aug­šup uz mani. Es pagāzu grozu uz sāniem, un abi ļodzīgi izčāpoja uz grīdas, izskatīdamies sašutuši un lepni kā pāris lordmēru, kas nejauši ieslodzīti publiskā atejā. Viņi aizvilkās apmēram trīs pēdas tālāk un tad, šīs piepūles acīmredzami nogurdināti, attu- pās un ņēmās kampt gaisu. Kādas desmit minūtes abi mani cieši vēroja, kā likās, aizvien pieaugošā riebumā. Tad viens no viņiem aizčāpoja uz citu pusi un attupās pie galda kājas, acīm­redzot uzskatīdams to par koka stumbru. Otrs turpināja blenzt uz mani un pēc rūpīgām pārdomām izvēma pussagremotu sienāzi un divus naktstauriņus, tādējādi nodemonstrēdams, ka vairs zemāk novērtēt mani nav iespējams. Uzmetis man vēl vienu sarūgtinājuma un pārmetuma pilnu skatienu, viņš aizļe- patoja pie sava biedra.

Tā kā man nebija krupjiem piemērota būra, abi sauslapji pirmās pāris dienas pavadīja, ieslodzīti manā guļamistabā, lēni un sapņaini klaiņoja apkārt pa grīdu vai kā transā iegrimuši tupēja zem manas gultas, kā arī ar savām izdarībām sagādāja man nebeidzamu uzjautrinājumu. Kad biju pavadījis kopā ar saviem tuklajiem istabas biedriem pāris stundu, es atklāju, ka esmu spriedis par viņiem pilnīgi aplami, jo krupji nemaz ne­bija tie uzpūtīgi, iedomīgie radījumi, par kādiem izlikās. Patie­sībā abi bija gaužām kautrīgi un viegli apmulsināmi kustoņi bez kādas pašcieņas; šķita, ka viņus nomoka dziļi, nedziedi­nāmi kompleksi un vīzdegunīgā izturēšanās ir tikai poza, ar ku­ras palīdzību noslēpt pasaulei apkaunojošo patiesību - tuklo personību pilnīgo paļāvības trūkumu. Es to atklāju gluži ne­jauši jau krupju ierašanās naktī. Es aprakstīju piezīmju grā­matā to krāsu; paši krupji tostarp tupēja uz grīdas man pie kājām un, spriežot pēc sejas izteiksmes, sacerēja savas biogrā­fijas aprakstu pēru reģistram. Vēlēdamies ciešāk aplūkot krupju pakaļdaļu, es noliecos, ar rādāmo pirkstu un īkšķi satvēru vienu no viņiem zem padusēm un pacēlu gaisā tā, ka krupis bija spiests karāties pilnīgi necienīgā pozā. Viņš pauda sašutumu par šādu izturēšanos ar skaļu, aizkaitinātu kvarkstienu un ņē­mās spārdīties ar resnajām pakaļkājām, taču es viņu turēju stingri, tā ka krupim nekas cits neatlika, kā karāties un ļaut, lai izpētu viņa ziemeļgalu. Kad beidzot noliku krupi uz grīdas līdzās biedram, dzīvniekā bija notikusi neticama pārvērtība. Aristokrātiskā izteiksme bija nozudusi, abinieks tagad izska­tījās saplacis un pazemīgs. Viņš pieplaka pie zemes un nervozi mirkšķināja lielās acis, kamēr sejā parādījās skumīga, kaunīga izteiksme. Izskatījās, ka viņš ir tuvu asarām. Pārvērtība bija tik pēkšņa un pilnīgi neticama, ka es jutos vainīgs par šāda apkau­nojuma izraisīšanu. Lai jel kaut kā izlabotu situāciju, es pacēlu gaisā arī otru krupi un ļāvu tam brīdi karāties man pirkstos, un arī tas, atgriezies uz grīdas, pilnībā bija zaudējis pašcieņu un izskatījās tikpat pazemīgs un samulsis. Abi šķita tik nomākti un nožēlojami, ka mani pārņēma jautrība, taču necieņas pil­nos smieklus jūtīgās dvēseles vairs nespēja izturēt: krupji aši aiztenterēja un veselu pusstundu slēpās zem galda. Taču nu es biju atklājis krupju noslēpumu un spēju tos vienā mirklī atvē­sināt, ja viņu uzpūtība sakāpa pārāk augstu, - pietika viegli uz­sist tiem ar pirkstu pa degunu, un abi sauslapji pieplaka pie grīdas, izskatīdamies vainīgi un gandrīz piesarkuši, un lūdzoši vērās man acīs.

Es saviem sauslapas krupjiem darināju lielisku būri, un viņi tajā itin laimīgi iekārtojās; tomēr veselības uzturēšanas nolūkos es tiem katru dienu ļāvu izstaigāties dārzā. Kolekcijai pieaugot, es atklāju, ka nevaru atļauties stāvēt un pacietīgi gaidīt, kamēr mani zilasiņu aristokrāti saelposies svaigu gaisu, tādēļ biju spiests, krupjiem par sašutumu, pastaigas pārtraukt. Taču tad kādu dienu es atradu sargu, kuram varēju krupjus bez raizēm uzticēt, kamēr pats nododos darbiem. Sargs nebija neviens cits kā Patas pērtiķīte Pavlova.

Pavlova bija ārkārtīgi rāms un maigs radījums, kas dzīvi interesējās par visu, kas notika apkārt. Kad pirmo reizi izlaidu krupjus pastaigā viņas tuvumā, Pavlova izskatījās aizgrābta un nostājās uz pakaļkājām, izstiepusi kaklu, lai spētu labāk izsekot ar acīm abu krupju cieņas pilnajai pastaigai pāri laukumam. Kad desmit minūtes vēlāk aizgāju pārbaudīt, kā krupjiem klā­jas, es ieraudzīju abus klaiņojam turpat līdzās Pavlovai. Pērti­ķīte tupēja starp abiem, maigi viņus glāstīja un pārsteigumā un sajūsmā skaļi murrāja. Krupji izskatījās ārkārtīgi smieklīgi un pašapmierināti, viņi tupēja nekustīgi un nepārprotami glai­moti izbaudīja mierinošos glāstus.

Kopš tās dienas es vienmēr noliku krupjus Pavlovas tu­vumā, un pērtiķīte abus pieskatīja. Viņa tos vēroja, reizumis sajūsmā iekliegdamās, un maigi glāstīja, līdz krupji iekrita tādā kā transā. Ja viņi aizklīda pārāk tālu un bīstami pietuvojās bie­zajam pamežam nometnes malā, Pavlova ārkārtīgi satraucās un ar skaļiem, spiedzīgiem saucieniem darīja man zināmu, ka uzraugāmie aizbēguši; tādos brīžos es steidzos palīgā un atnesu bēgļus atpakaļ. Kādu dienu Pavlova ņēmās klaigāt, kad abi krupji bija aizklīduši pārāk tālu, taču es viņu nedzirdēju; kad vēlāk atgriezos nometnē, Pavlova histēriski lēkāja saites galā un mežonīgi kliedza, bet sauslapji nekur nebija redzami. Es atsēju Pavlovu, viņa tūlīt pat aizveda mani uz krūmu biežņu nomet­nes malā, kur drīz vien atrada abus bēgļus un metās tiem klāt, priekā skaļi murrādama.

Pavlova nudien ļoti iemīļoja resnos krupjus, un bija aizkus­tinoši vērot, ar kādu sajūsmu viņa tos katru rītu sagaidīja, maigi glāstīja un pliķēja, un cik ļoti satraucās, kad tie aizklīda pārāk tālu. Viņa gan nekādi nevarēja saprast, kāpēc krupji nav klāti ar kažoku, kā tas pērtiķim pieklātos. Savilkusi mazo, melno ģīmīti bažīgā izteiksmē, viņa taustīja krupju gludo ādu ar pirk­stiem, cenzdamās izšķirstīt neesošo spalvu, reizumis noliecās un domīgi laizīja abinieku muguras. Visbeidzot viņa pārtrauca bažīties par spalvas trūkumu un izturējās pret abiem tikpat maigi un sirsnīgi, kā būtu izturējusies pret pašas bērniem. Arī sauslapji savā īpatnējā veidā šķita pieķērušies Pavlovai, kaut arī reizumis viņa krupjus saniknoja, pazemojot to cieņu. Atceros, kādu rītu es abus biju nomazgājis (krupjiem vanna ļoti pa­tika), un, čāpojot pāri nometnes teritorijai, pie mitrajiem pun­čiem bija pielipuši netīrumi un sīki žagariņi. Pavlovai tas nepatika, jo viņa vēlējās savus aizbilstamos uzturēt tīrus un glītus. Es ieraudzīju viņu tupam piesaulītē, ar kājām atbalstīju­šos uz viena krupja muguras kā kājsoliņa, otrs krupis tostarp pavisam necienīgā kārtā karājās viņai rokā. Krupim lēni grie­žoties riņķī, Pavlova svinīgi nolasīja tā vēderiņam pieķērušos gružus un bez mitas spiedzīgi trallināja, kā sarunādamās. Kad viena krupja puncis bija apstrādāts, Pavlova nolika to zemē, kur tas sadrūmis palika tupam, un pacēla gaisā viņa biedru un lika pārciest to pašu necienīgo procedūru. Kad Pavlova bija lī­dzās, nabaga sauslapjiem nekādi neizdevās demonstrēt pom­pozo vīzdegunību.

Beidzot pienāca lielā zāles vākšanas diena. Jau pirms ausmas, kad zvaigznes tikko sāka izdzist, vēl pirms ciemata jaunākie un enerģiskākie gailēni iemēģināja balsi, mani pamodināja mazu bundžiņu klusā rībināšana, smiekli, spalgu balsu čalas un basu kāju švīksti uz putekļainā ceļa mājas priekšā. Es gulēju gultā un klausījos šajās skaņās, līdz ārpusē jaunā diena iekrāsoja debesis iezaļganas; tad es izgāju verandā paskatīties, kas notiek.

Kalni visapkārt Bafutai blāvajā rīta gaismā izskatījās gaiši violeti un pelēcīgi, bet ielejās, kur vēl valdīja nakts, - tumši violeti un melni. Debesis izskatījās krāšņi - rietumos melnas un pēdējām mirdzošajām zvaigznēm rotātas, man virs galvas - nefrītzaļas, bet kalnu austrumu robos - blāvi zilas kā zivju dze- nītis. Es atbalstījos pret verandas bugenvileju un to ķieģeļsar- kano ziedu segas klāto sienu un raudzījos lejup pa garajām kāpnēm, kas veda tālāk uz ceļu un tālāk Fona pagalmā. Ļaudis pa ceļu no abām pusēm nāca nemitīgā straumē, tie smējās, sarunājās un, iedvesmas pārņemti, rībināja mazas bundžiņas. Uz pleciem visi nesa garas nūjas, kuru galos ar vīteņaugiem bija piesietas lielas, koniskas siena gubas. Bērni tecēja līdzās, nesdami tievākos kociņos piesietas mazākas ķīpas. Visi devās garām Fona pagalma velvētajiem vārtiem un nokrāva siena gubas lielās kaudzēs zem kokiem ceļmalā. Pēcāk viņi cauri ar­kai iegāja pagalmā un tur čalodami sastājās grupiņās; lāgiem tie uz bungām un flautas uzspēlēja mazu dziesmiņu, un tādos brīžos ļaudis, kājas švīkstinādami, laidās dejā; pārējie sita plaukstas un sajūsmā klaigāja. Tas bija laimīgs, sajūsmināts un dedzīgs ļaužu pūlis.

Ap to laiku, kad biju paēdis brokastis, siena kaudzes ceļma- lās bija izaugušas milzu augstas un bīstami ļodzījās ik reizi, kad tām tika pievienoti jauni nesumi; pagalms nu bija melns no cilvēkiem, ļaudis piepildīja arī arku un vēl palika ārpusē uz ceļa. Gaisā virmoja čalas, agrāk atnākušie sveicināja jaunpienā- cējus un vilka tos uz zoba par slinkuma lāpīšanu. Bērni, spalgi smiedamies, dzenāja cits citu, izkāmējušu, netīru suņu bari lēkāja danceniski un priecīgi, aizrautīgi vaukšķēja. Es nokāpu lejup septiņdesmit piecus pakāpienus, lai pievienotos pūlim, un jutos priecīgi pagodināts, kad ļaudis no manis nevairījās, bet gan sveica manu parādīšanos ar ašiem, laipniem smaidiem, kas priekā tūlīt pletās varen plati, kad es viņus uzrunāju pidžin- valodā. Visbeidzot es ērti iekārtojos ceļmalā augoša ražena, koši sarkaniem ziediem piebirdināta un kukaiņu sanoņas pieduci- nāta hibisku krūma paēnā. Drīz vien man apkārt sapulcējās bērni un jaunieši un klusēdami vēroja, kā es sēžu, smēķēju un nolūkojos garām plūstošajā, košajā ļaužu pūlī. Galu galā mani īstenībā atgrieza Bens, kas aizelsies piesteidzās un pārmetošā tonī aizrādīja, ka pusdienu laiks sen garām un ka pavāra paga­tavotie gardumi nepārprotami būšot pagalam. Es negribīgi pa­metu savus apbrīnotājus (visi pieklājīgi piecēlās kājās un pakra­tīja man roku) un sekoju ērcīgajam Benam atpakaļ namā.

Paēdis vēlreiz atgriezos savā novērošanas punktā zem hi- biska un turpināju nemitīgā straumē garām plūstošo Bafutas iedzīvotāju antropoloģiskos pētījumus. Šķita, ka rīta pusē biju vērojis vienkāršo darba cilvēku ierašanos. Šie cilvēki parasti bija ģērbušies uzkrītoši košās, cieši ap gurniem apsietās sarongās; sievietes bija tērpušās līdzīgi, tikai dažām pavisam vecām sie­vām vienīgais apģērbs bija ap gurniem apsieta netīra ādas skranda. Es spriedu, ka šādi acīmredzot izskatās tradicionālais vietējo apģērbs, kamēr saronga bija kaut kas modernāks. Lie­lākā daļa veco sievu smēķēja pīpes - nevis īsas un strupas, kā­das tiku redzējis zemienes ciltīs, bet garas un slaidas, no ilgas lietošanas nomelnējušas, līdzīgas veclaicīgajām māla pīpēm. Šādi ģērbās Bafutas iedzīvotāju zemākais slānis. Pēcpusdienā sāka ierasties padomnieki, cilšu vadoņi un citi ievērojami ļau­dis, kurus nekādi nevarēja sajaukt ar vienkāršo tautu. Šiem cil­vēkiem mugurā bija gari, brīvi krītoši talāri spilgtās krāsās, staigājot tie čaukstēja un vizēja, bet galvā viņiem bija mazas, plakanas, sarežģītiem krāsainiem rakstiem izšūtas cepurītes, kādas biju ievērojis jau iepriekš. Daži vīri nesa garus, slaidus tumši brūna koka zižļus, ko klāja apbrīnojami smalki grie­zuma raksti. Visi bija pusmūža vai vecāka gadagājuma vīri, kas nepārprotami lepojās ar savu ievērojamo stāvokli sabiedrībā, un visi viņi mani svinīgi sveicināja, pakratīja man roku un vai­rākas reizes ļoti nopietni teica "Laipni lūdzam". Aristokrātijas pārstāvju bija daudz, un ar savu izskatu tie piešķīra procesijai lielisku nokrāsu. Dodamies atpakaļ uz māju dzert tēju, es mirkli apstājos kāpņu augšgalā un pavēros lejup uz milzīgo pagalmu; ļaužu tur bija tik daudz un tie tik cieši sablīvējušies, ka sarkano zemi vispār nevarēja saskatīt, ja neņem vērā mazus laukumiņus, ko bija izbrīvējuši dejotāji, griezdami jokainās pi­ruetes. Šur un tur pūlī vidēja vecajo krāsainie uzsvārči, atgādi­not melnā dobē šur tur sastādītas košas puķes.

Pievakarē es, iespiedies pūļa pašā biezumā, centos fotogra­fēt, iekams kļuva pārāk tumšs, un tobrīd man līdzās parādījās kāds krāšņi ģērbts stāvs. Viņa talārs vizēja fuksīnsarkanos, zel­tainos un zaļos toņos; vienā rokā virs turēja garu ādas pātagu. Vīrs stādījās priekšā kā Fona ziņnesis un teicās aizvest mani pie Fona uz zāles ievākšanas svinībām, ja es vēlētos sekot. Es steig­šus ielādēju fotoaparātā jaunu filmiņu un sekoju ziņnesim, ar apbrīnu vērodams, cik vienkārši, taču efektīvi viņš izlauž ceļu cauri pūļa biežņai - uzšaujot ar pātagu pa plikajiem dibeniem, kuru visapkārt bija tik daudz. Pārsteigts secināju, ka neviens šādu apiešanos neņem ļaunā, bet gan sāk klaigāt tēlotās bailēs un grūstīdamies metas pie malas, vienlaikus sajūsmā smieda­mies. Ziņnesis aizveda mani pāri visam lielajam pagalmam, cauri vārtu arkai, tālāk pa šauru gaiteni un cauri vēl kādiem vārtiem, līdz mēs nonācām sīciņu pagalmiņu un gaitenīšu biežņā. Labirints izskatījās ļoti sarežģīts, taču ziņnesis zināja īsto ceļu un līču loču virzījās uz priekšu cauri pagalmiem un pa gaiteņiem, augšup lejup pa mazām kāpnēm, līdz beidzot cauri apdrupušai arkai mēs nonācām iegarenā, apmēram ceturtdaļ- akru lielā, sarkanu ķieģeļu mūra ieskautā pagalmā. Vienā pa­galma galā auga milzīgs mango koks, ap kura gludo stumbru lokā bija uzbūvēts paaugstinājums. Uz paaugstinājuma atradās liels, bagātīgiem kokgriezumiem rotāts krēsls, kurā sēdēja Ba- futas Fons.

Viņa tērps bija tik apbrīnojami košs, ka pirmajā brīdī es Fonu pat nepazinu. Brīnišķīgais, debeszilais talārs bija skaisti izšūts sarkaniem, dzelteniem un baltiem rakstiem. Fonam galvā bija sarkana konusveida filca cepure, bagātīgi apšūta ar ziloņa astes spalvām. No attāluma izskatījās, ka viņam galvā uzlikta konusveida siena kaudze. Vienā rokā Fons turēja slotiņu mušu atgaiņāšanai, kuras rokturis bija darināts no smalki grebta koka, bet biezā, zīdainā spalvu daļa - no kolobusa garās, meln­baltās astes. Ārkārtīgi iespaidīgo skatu mazliet bojāja Fona kājas: tās balstījās uz turpat priekšā novietota milzīga, no ve­cuma nomelnējuša un nodzeltējuša ziloņa ilkņa, un bija tērp­tas ļoti šmaugās, raibās kurpēs, virs kurām vīdēja nefrītzaļu zeķu augšmala.

Kad Fons bija pakratījis manu roku un nopietni apvaicājies par manu pašsajūtu, tika atnests krēsls un es apsēdos valdnie­kam līdzās. Visgarām pagalma mūrim bija satupušies visdažā­dākie padomnieki, virsaiši un viņu puskailās sievas un dzēra no griezumiem rotātiem govju ragiem. Vīriešu daudzkrāsainie tērpi brīnišķīgi izcēlās pret sarkano mūri. Pa kreisi no Fona sē­dekļa atradās liela kaudze melnu kalabasu ar zaļu lapu aizbāž­ņiem - tajos atradās mimbo jeb palmu vīns, Kamerūnas paras­tākais dzēriens. Viena no Fona sievām pasniedza man glāzi, tad pacēla kalabasu, izvilka aizbāzni un ielēja nedaudz mimbo Fona izstieptajā saujā. Fons brīdi domīgi skalināja dzērienu mutē, tad izspļāva un papurināja galvu. Ar tādu pašu rezultātu tika pārbaudīts vēl viena kalabasa saturs, tad vēl un vēl viens. Visbeidzot tika izraudzīts kalabass ar pietiekami labu mimbo, lai Fons vēlētos to iedzert kopā ar mani, un meitene piepildīja manu glāzi. Mimbo izskatās pēc pamatīgi atšķaidīta piena un garšo pēc vieglas, mazliet ieskābas limonādes, taču šis iespaids ir mānīgs. īsti labs mimbo pēc garšas liekas pavisam nekaitīgs un mudina dzert vēl un vēl, līdz pēkšņi baudītājs saprot, ka dzēriens nebūt nav tik nevainīgs. Es nogaršoju vīnu savā glāzē un atzinīgi nošmaukstināju lūpas, uzteikdams Fona izvēlēto kvalitāti. Ievēroju, ka visi padomnieki un virsaiši dzer no govs ragu kausiem, bet pats Fons sūc savu mimbo no lieliski nopu­lēta un griezumiem izrotāta bifeļa raga. Mēs sēdējām, pļāpā­jām un pamazām tukšojām kalabasus, līdz bija gandrīz pilnīgi satumsis.

Beidzot Fons nosprieda, ka pienācis īstais brīdis pacienāt sapulcējušos tautu. Mēs piecēlāmies un devāmies pāri pagal­mam; citi klātesošie, sastājušies divās rindās, klanījās, vīrieši ritmiski sita plaukstas, bet sievietes spalgi kliedza, turēdamas plaukstas priekšā mutei un viegli plikšķinādamas ar tām pa lū­pām - līdz šim biju uzskatījis, ka šādas skaņas raksturīgas vie­nīgi indiāņiem. Mēs izgājām cauri daudzām durvīm, gaite­ņiem un sīkiem pagalmiņiem; procesija mums sekoja, jopro­jām plaukšķinādama un klaigādama. Kad mēs cauri arkai ienācām galvenajā pagalmā, tur sacēlās apdullinoša sajūsmas saucienu vētra, kuru papildināja plaukšķināšana un bungu rī- bināšana. Juceklīgo gaviļu troksnī mēs ar Fonu aizsoļojām gar mūri līdz Fona tronim, kas bija novietots uz leoparda ādas. Mēs apsēdāmies, Fons pamāja ar roku, un dzīres varēja sākties.

Cauri arkai šķietami nebeidzamā straumē nāca jaunekļi - gandrīz kaili, ja neskaita niecīgus gurnu apsējus - un nesa uz spīdīgajiem, muskuļotajiem pleciem visdažādākos ēdienus. Tur bija kalabasi ar palmu vīnu un kukurūzas alu, milzīgi zaļu un zeltaini dzeltenu plantānu un banānu ķekari, visdažādākā gaļa - niedru žurkas, mangusti, sikspārņi un antilopes, pērtiķi un prāvi pitona gaļas gabali, rūpīgi nožāvēti un uzsprausti uz bambusa iesmiem. Vēl bija kaltētas zivis, kaltētas garneles un svaigi krabji, koši sarkani un zaļi pipari, mango, apelsīni, pa- paijas, ananasi, kokosrieksti, manioka un saldie kartupeļi. Ka­mēr šis milzīgais barības daudzums tika dalīts, Fons apsveica virsaišus un padomniekus. Katrs no viņiem nostājās valdnieka priekšā, dziļi paklanījās un trīs reizes sasita plaukstas. Fons īsi, majestātiski pamāja ar galvu, un vīrs atmuguriski atkāpās. Ja kāds vēlējās Fonam ko teikt, to vajadzēja darīt caur taurītē sa­liktām plaukstām.

Ap to laiku es jau biju sadzēries pamatīgi daudz mimbo un jutos vēl labvēlīgāks nekā citkārt; šķita, ka Fons jūtas tāpat. Viņš izrēca kādu pavēli, un, man par šausmām, tika atnests galds ar divām glāzēm un pudeli franču ražojuma džina, kādu nekad vēl nebiju dzēris un arī nekāroju. Fons ielēja glāzē džinu trīs collu augstumā un pasniedza man. Es smaidīju un centos iz­skatīties pēc cilvēka, kas to vien kāro, kā krietni daudz neatšķai­dīta džina. Es to piesardzīgi paostīju un atklāju, ka dzēriens ož uz mata kā izsmalcināta petroleja. Nospriedu, ka tādu dau­dzumu neatšķaidīta džina lejā nedabūšu, tāpēc palūdzu Fonam ūdeni. Fons norēca vēl kādu pavēli, un viena no sievām aši pie­skrēja, nesdama rokā pudeli Angostūras rūgtā.

- Rūgtais! - Fons lepni paziņoja, ieliedams apmēram divas tējkarotes manā glāzē. - Tev garšo džins ar rūgtais?

- Jā, - es vārgi pasmaidīju, - man garšo džins ar rūgtais.

Pirmais malks gandrīz izsvilināja man rīkli: garša bija kā

visriebīgākajam jēlspirtam, kādu man jebkad nācies nogaršot. Pat Fons, kurš, kā šķita, par šādiem sīkumiem lieki nesatrau­cās, pēc pirmā malka aši samirkšķināja acis. Viņš ņēmās mežo­nīgi klepot un pagriezās pret mani, slaucīdams asarojošās acis.

- Dikti stiprs, - viņš aizrādīja.

Kad viss ēdamais beidzot bija sanests un lielās kaudzēs sa­krauts mums priekšā, Fons pieprasīja klusumu un īsi uzrunāja sapulcējušos tautu, pastāstīja, kas es esmu, kāpēc esmu ieradies un ko vēlos iegūt. Runas nobeigumā viņš vēlēja visiem sagādāt man labi daudz dzīvnieku. Pūlis klausījās pilnīgā klusumā, un pēc tam atskanēja daudzbalsīgs "A-a-a-a!" un skaļa plaukšķi­nāšana. Fons, gaužām apmierināts ar sevi, apsēdās un aizrāvies iedzēra pamatīgu malku no savas glāzes. Veselas piecas minū­tes mēs visi bijām pārbijušies, jo viņš klepoja kā neprātīgs un svaidījās tronī, noplūdis asarām. Visbeidzot Fons atguvās un apsēdās taisni, sasarkušām acīm nikni blenzdams uz savu džina glāzi. Viņš vēlreiz iedzēra mazu malciņu un domīgi paskalināja mutē. Tad viņš noliecās man tuvāk, lai dalītos noslēpumā.

- 'itas džins dikti stiprs, - viņš aizsmacis čukstēja, - mēs to dos dzert tiem tur mazmazļaudis, tad mēs ies uz mana māja un iedzers, ko?

Es piekritu, ka ideja atdot džinu padomniekiem un virsai­šiem - "mazmazļaudīm", kā Fons viņus nodēvēja, - ir teicama.

Fons piesardzīgi pavērās apkārt, lai pārliecinātos, ka mūs neviens nenoklausās. Tā kā tuvumā drūzmējās tikai kādi pieci tūkstoši cilvēku, viņš nosprieda, ka droši var atklāt man noslē­pumu. Viņš noliecās un vēlreiz ņēmās čukstēt.

- Drīz mēs ies uz mana māja, - viņš līksmi paziņoja, - mēs dzers "Baltais Zirgs".

Fons atlaidās sēdeklī, lai pavērotu, kādu iespaidu viņa vārdi atstās uz mani. Es izbolīju acis un centos izskatīties pārlaimīgs par šādu piedāvājumu, un tajā pašā laikā prātoju, kādu iespaidu uz manām iekšām pēc jau izdzertā mimbo un džina atstās viskijs. Lai nu kā, Fons izskatījās apmierināts un citu pēc cita piesauca klāt "mazmazļaudis" un salēja atlikušo džinu viņu govs ragu kausos, kas bija līdz pusei pilni ar mimbo. Vēl nekad mūžā es nebiju ar tādu baudu izdāļājis savu dzērienu. Prātoju, cik gan izturīgas ir šo ļautiņu iekšas, ja tie spēj aukst­asinīgi un pat ar baudu ņemt pretī džina un mimbo kokteili. Man pašam metās nelabi, par to iedomājoties vien.

Izdalījis apšaubāmo velti savai svītai, Fons piecēlās kājās un plaukšķināšanas, bungu rīboņas un indiāniskās lalināšanas pavadībā izmanevrēja cauri sarežģītajam gaiteņu un pagalmu mudžeklim, līdz mēs nonācām pie viņa paša mazās villas, kas gandrīz nebija saredzama aiz viņa daudzo sievu zāles būdi­ņām, paslēpusies kā sērkociņu kastīte bišu dravā. Mēs iegājām lielā, zemā istabā, kurā bija atzveltnes krēsli un liels galds, grīdu klāja krāšņas leopardu ādas un koši krāsaini vietējo dari­nāti pīti paklāji. Paveicis pienākumu pret tautu, Fons atlaidās krēslā, un mūsu priekšā parādījās "Baltais Zirgs". Namatēvs baudā nošmaukstināja lūpas, un, kamēr neskartā pudele tika atkorķēta, ļāva man noprast, ka tagad, kad garlaicīgie valsts darbi pabeigti, mēs varēsim sākt dzert pa īstam. Nākamās divas stundas mēs dzērām bez apstājas un gari, plaši un detalizēti iztirzājām tādus aizraujošus jautājumus kā labākos ieroču vei­dus ziloņu šaušanai, "Baltā Zirga" ražošanas tehnoloģiju, iemeslu, kāpēc es neapmeklēju vakariņas Bekingemas pilī, Krie­vijas problēmas, un tā tālāk. Pēcāk ne Fona jautājumi, ne manas atbildes neveidojās tik prasmīgi un līdzeni, kā mums būtu pa­ticis, tāpēc Fons vēlēja sapulcēties orķestrim, jo maldīgi uzska­tīja, ka alkohola izraisīto postu būs iespējams nolīdzināt ar jaukas mūzikas palīdzību. Orķestris sapulcējās pagalmā pie vil­las un ilgi spēlēja un dejoja; savukārt Fons uzstāja, ka muzi­kantu ierašanās jāsveic ar vēl vienu "Baltā Zirga" pudeli. Bei­dzot muzikanti nostājās puslokā, un kāda sieviete sāka dejot, šūpodamās un kājas švīkstinādama, un vienlaikus dziedāja spalgu, gaudulīgu dziesmu. Es nesapratu vārdus, taču dziesma bija dīvaini sērīga un atstāja uz mums dziļu iespaidu. Visbei­dzot Fons, asaras slaucīdams, skarbi pavēlēja orķestrim spēlēt ko citu. Orķestra dalībnieki ilgi apspriedās un beidzot uzsāka melodiju, kas nepārprotami atgādināja kongu. Melodija bija līksma un bezbēdīga, mums atkal kļuva priecīgs prāts, un drīz vien es jau ar kāju situ takti, savukārt Fons ņēmās diriģēt orķestri, vienā rokā cieši sagrābis savu viskija glāzi. Fona vies­mīlības un jautrās meldijas aizrauts, es cēlu galdā priekšlikumu.

- Nesen tu man rādīji vietējā deja, va'ne? - es uzrunāju Fonu.

- Jā, jā, - Fons piekrita, apspiezdams žagas.

- Tad labi. Gribi, lai šonakt es māca tev eiropiešu deja?

- Ak, mans draugs! - Fons iesaucās un starodams apskāva mani, - jā, jā, diži, tu mani māca. Ejam uz dejas māja!

Mēs ļodzīgi pieslējāmies kājās un devāmies uz dejas māju. Kad bijām tur nonākuši, izrādījās, ka pievārētie piecdesmit jardi izsūkuši mana kompanjona spēkus; Fons aizelsies atkrita grez­najā tronī.

- Papriekšu tu pamāca tos mazmazļaudis, - viņš vēlēja, plašā žestā norādīdams uz padomnieku un virsaišu baru, - pēc tam es.

Es nopētīju padomniekus, kas samulsuši švīkāja kājas, un nospriedu, ka apgūt džigu - kongas sarežģītāko daļu - nebūs viņiem pa spēkam, nedz arī es pats būšu spējīgs to iemācīt. Tāpēc nolēmu, ka pietiks, ja parādīšu viņiem vienīgi dejas beigu daļu, kuras laikā dejotāji sastājas cits aiz cita un seko vadītājam visapkārt pa telpu. Visi zālē apklusa, kad es pieaicināju klāt divdesmit divus padomniekus, un valdošajā klusumā skaidri varēja dzirdēt viņu uzsvārču čaukstēšanu. Es liku viņiem sastā­ties aiz manis un rokām satvert priekšā stāvošā vidukli; tad pa­māju orķestrim, kas ar lielu baudu rāva vaļā kongas ritmu, un mēs laidāmies dejā. Tiku piekodinājis saviem skolniekiem rū­pīgi sekot katrai manai kustībai, un tā viņi arī darīja. Tomēr drīz es aptvēru, ka visas manas zināšanas par kongu nogrimu­šas zem Fona vīna pagraba velvēm - spēju atcerēties tikai to, ka kādā brīdī jāizmet kāja sāņus. Tā nu mēs orķestra aizrautīgās spēles pavadībā laidāmies riņķiem vien apkārt deju zālei: viens, divi, trīs, met; viens, divi, trīs, met. Maniem skolniekiem šīs vienkāršās kustības atkārtošana grūtības nesagādāja, un mēs lieliski griezām lokus pa zāli, dejotāju uzsvārči ritmā čaukstēja. Es skaitīju soļus un vajadzīgajā momentā saucu "met!", lai ci­tiem būtu vieglāk izsekot. Bafutieši nepārprotami šo izsau­cienu uztvēra kā dejas sastāvdaļu, kaut ko līdzīgu monotonam reliģiskam piedziedājumam, jo sāka vienā balsī saukt līdzi. Uz mūsu augstākajā mērā godājamo publiku deja atstāja graujošu iespaidu: sajūsmā spiegdami, Fona svītas visdažādākie locekļi, apmēram četrdesmit viņa sievas un daži lielākie bērni reizē metās laukumā, lai pievienotos dejojošo padomnieku procesijai, un ikviens, nostājoties rindas beigās, ņēmās skandēt līdzi arī piedziedājumu.

- Viens, divi trīs, met! - klaigāja padomnieki.

- Viens, divi, trīs, ī-jē, - brēkāja sievas.

- Vies, diu, trī, ēē, - spiedza bērni.

Fons nu ari negrasljās palikt malā. Viņš grīļīgi pieslējās no troņa un, divu viru balstīts, pievienojās dejotāju virknei. Vald­nieka spērieni gluži nesaskanēja ar pavalstnieku ritmiskajām kustībām, taču tas netraucēja viņam no sirds izbaudīt jautrību. Es visus vadīju riņķiem vien apkārt pa deju zāli, līdz man galīgi sagriezās galva un visa telpa šķita vibrējam no spērieniem un aurošanas. Tad es nospriedu, ka mums visiem lieliski noderēs malks svaiga gaisa, un vadīju dejotājus ārā pa durvīm pagalmā. Skaļā, grīļīgā virtenē mēs dejojām augšup un lejup pa kāpnēm, iekšā pagalmos un ārā no tiem, cauri visdažādākajām būdām - itin visur, kur vien varējām bez grūtībām tikt cauri. Orķes- tranti negrasījās atpalikt un skriešus sekoja mums, pamatīgi svīstot, taču ne uz mirkli neapklustot. Visbeidzot es, drīzāk pa­teicoties laimīgam gadījumam nekā virziena izjūtai, ievadīju visus atpakaļ deju zālē, kur mēs smiedamies un aizelsušies sakritām kaudzē. Fonu, kurš tūres laikā bija reizes divas vai trīs sabrucis, pavalstnieki smaidošu un aizelsušos aizvadīja atpakaļ uz troni.

- Diža deja, - viņš paziņoja, - diža gan!

- Tev patīk? - es dvesu.

- Man traki patīk, - Fons noteikti apgalvoja, - tev daudz spēks. Neesu redzējis nevienu eiropieti tā dejot!

Mani tas nepārsteidza - ne gluži ikkatrs eiropietis Rietum­āfrikā uzņemtos tērēt dārgo laiku, lai vietējiem virsaišiem un to svītām mācītu dejot kongu. Nemaz nešaubījos, ka, ja šiem eiropiešiem gadltos redzēt manu deju stundu, tie paziņotu, ka pusstundas laikā esmu iedragājis baltā cilvēka prestižu spēcīgāk nekā jebkurš cits visā rietumkrasta vēstures laikā. Taču Fona un viņa svītas acīs mans personīgais prestižs kongas iespaidā bija ievērojami cēlies.

- Viens, divi, trīs, met! - Fons nebeidza atkārtot. - Tāda laba dziesma.

- Pagalam īpaša dziesma, - es teicu.

- Vai ne? - Fons piekrītoši pamāja ar galvu. - Diža dziesma.

Sēdēdams uz troņa, viņš brīdi nodevās apcerei; orķestris pa

tam bija atsācis spēlēt un dejotāji no jauna atgriezušies lau­kumā. Atguvis elpu, es sajutos gaužām lepns par saviem panā­kumiem; tajā brīdī mans kompanjons piepeši atmodās no ap­ceres un deva kādu pavēli. No dejotāju loka iznāca apmēram piecpadsmit gadus veca meitene un pienāca pie paaugstinā­juma, uz kura atradās tronis. Meitenes apaļīgais augums spī­dēja ieeļļots, to sedza vienīgi pavisam niecīgs gurnu apsējs, iz­tēlei atstājot pavisam nedaudz sievišķīgo daiļumu. Kautri smaidīdama, meitene sāniski pieslīdēja mums tuvāk; Fons no­liecās un satvēra vinu aiz rokas. Ar veiklu rāvienu viņš sviešus > j

iesvieda meiču man klēpī, kur tā ņēmās ķiķināt.

- Tā sieviete ir tava, - Fons teica un majestātiski novēcināja ar vareno roku. - Laba sieviete. Tā mana meita. Tu viņu precē.

Maigi izsakoties, jutos satraukts - precīzāk būtu teikts, ka sa­stingu šausmās. Namatēvs šobrīd bija gaužām līksmā noskaņo­jumā, kādam mēdz sekot kareivīgums, tādēļ skaidri zināju, ka manam atteikumam jāizskan maksimāli taktiski, ja nevēlējos sa­bojāt visu noskaņu. Es bezpalīdzīgi pametu skatienu apkārt un pirmo reizi ievēroju, ka daudzi vīri pūlī ir bruņojušies ar šķē­piem. Orķestris bija pārtraucis spēlēšanu, un visi nogaidoši vē­roja mani. Fons blenza manī stiklainu skatienu. Man nebija ne jausmas, vai meitene man tiešām piedāvāta kā sieva, vai arī šis vārds tika lietots kāda mazāk respektējama ierosinājuma apzī­mēšanai. Lai nu kā, man to vajadzēja noraidīt - kaut vai tāpēc, ka meitene nebija manā gaumē. Es apslapināju lūpas, noklepo­jos un sāku labāko atbildes runu, kāda bija manos spēkos. Vis­pirms es izšķērdīgi pateicos Fonam par laipno piedāvājumu - labi ieeļļoto meitu, no kuras vismaz vienpadsmit stounu [9] svara man jau sāka smelgt ceļgali. Tomēr, es uzsvēru, Fons noteikti pārzina manā zemē valdošos muļķīgos likumus, kas neļauj vī­rietim Anglijā, lai cik ļoti viņš to vēlētos, būt precētam ar vairāk nekā vienu sievu. Fons piekrītoši pamāja ar galvu. Tieši tādēļ, es turpināju, esmu spiests noraidīt viņa ārkārtīgi devīgo velti, jo man Anglijā jau ir viena sieva, un tādējādi nebūtu ne likumīgi, ne droši pārrasties mājās ar vēl vienu. Ja nebūtu jau precējies, es ar sajūsmu turpināju, es neko pasaulē tik ļoti nekārotu, kā pieņemt dāvanu, apprecēt meiteni un palikt Bafutā uz visiem laikiem.

Man par lielu atvieglojumu, pārējie sveica šo runu ar ska­ļiem aplausiem, un Fons pat apraudājās, ka viņa jaukais sapnis nevar tikt īstenots. Es tostarp noslidināju melnīgsnējo drau­dzeni sev no klēpja un viegli uzplāju viņai pa sēžamvietu, un meitene ķiķinādama atgriezās deju laukumā. Nospriedu, ka vienai naktij esmu veicis pietiekami daudz darba diplomātisko attiecību nostiprināšanai, un ierosināju ballīti beigt. Fons kopā ar svītu pavadīja mani līdz lielajam pagalmam un tur par visām varītēm vēlējās satvert mani aiz jostasvietas un vēlreiz uzdejot Darela kongu. Pūlis tūlīt pat sarindojās aizmugurē, un mēs dejojām pāri laukumam, mētājām kājas un klaigājām, iztramdīdami augļēdājus sikspārņus no mango kokiem un uzraudami kājās suņus visā apkārtnē. Kāpņu galā mēs ar Fonu viens no otra vētraini atvadījāmies, un es vēroju, kā viņš traku­līgā kongas solī kopā ar pārējiem aizdejo prom pāri pagalmam. Pēc tam es vilkos septiņdesmit piecus pakāpienus augšup, ar ilgošanos domādams par gultu.

NO GRĀMATAS "PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS"

Neilgu laiciņu pirms došanās prom no Bakebes (tolaik - Britu Kamerūnā), lai turpinātu ceļojumu uz pēdējo nometnes vietu Kumbā, pie mums apmetās ārkārtīgi neparasts viesis - Čalmondelijs, draugiem pazīstams arī kā Čamlijs.

Čamlijs bija pieaudzis šimpanze; viņa īpašnieks - apgabala ierēdnis - uzskatīja, ka prāvais luteklis kļūst traucējošs, tāpēc bija nolēmis dzīvnieku uzdāvināt Londonas zoodārzam, kur varētu atvaļinājuma laikā to apciemot. Viņš vēstulē lūdza, vai varēsim atpakaļceļā aizgādāt Čamliju uz jaunajām mājām, un mēs atbildējām, ka labprāt to izdarīsim. Laikam gan ne man, ne Džonam nebija ienācis prātā, cik Čamlijs būs liels - es per­sonīgi iztēlojos viņu apmēram trīs gadus vecu un savas trīs pē­das garu. Kad Čamlijs ieradās, es satrūkos ne pa jokam.

Viņš svinīgi ieradās milzīgā krātiņā nelielas kravas mašīnas aizmugurē. Kad krātiņa durvis atvērās un Čamlijs nepiespiesti un eleganti kā kinozvaigzne no tā izkāpa, es sajutu krietnu sa­traukumu, jo, stāvēdams šimpanzēm parastajā ielīkušajā pozā, viņš sniedzās man līdz viduklim un izslējies būtu manu krūšu augstumā. Čamlijam bija milzīgas rokas, un spalvainais krūš­kurvis šķita esam vismaz divreiz platāks par manējo. Nepareizi augošo zobu dēļ viņa seja bija pārlieku plata un piešķīra viņam atbaidoša boksera izskatu. Acis bija mazas, gudras un dziļi ie­grimušas, galvvidus noberzts gandrīz kails - kā es vēlāk no­skaidroju, Čamlijam piemita paradums sēžot berzēt galvu ar plaukstām; šī nodarbe viņam nepārprotami ļoti patika, un viņš tai nodevās tik bieži, ka galvvidū matu praktiski vairs nebija atlicis. Šis pērtiķis nepavisam nebija jauns, kā biju cerējis, bet gan savus astoņus vai deviņus gadus vecs, pilnīgi nobriedis veterāns, stiprs kā pieaudzis vīrietis un, ciktāl varēju spriest no viņa sejas izteiksmes, dzīvē daudz ko pieredzējis. Viņš nebija skaists savas sugas pārstāvis (esmu redzējis daudz pievilcīgā­kus), tomēr nepārprotami spēcīga personība - par to pārlieci­nājās ikviens, tikko Čamliju ieraudzījis. Mazās acis vērās gudri un ar tādu ironiskas jautrības dzirksti, kas lika cilvēkam justies neveikli.

Čamlijs brīdi stāvēja un vērīgi nopētīja apkārtni, tad pagrie­zās pret mani un ar profesionāla sveicinātāja garlaikoto izteik­smi sejā izstiepa vienu vareno roku ar mīksto, rožaino plaukstu. Ap kaklu viņam bija resna ķēde, kuras gals pāri kravas kastes galam iestiepās krātiņa dziļumos. Dzīvniekam ar mazāku paš­cieņu nekā Čamlijam ķēde būtu nebrīves un pakļautības sim­bols. Taču Čamlijs savu ķēdi nēsāja lepni kā lordmērs. Kad bi­jām svinīgi sarokojušies, viņš pagriezās un ņēmās vilkt ķēdi (tā izrādījās savas piecpadsmit pēdas gara) ārā no krātiņa. Viņš to rūpīgi saritināja, uzkāra uz rokas un devās uz būdu, it kā tā pie­derētu viņam. Šādā vīzē Čamlijs jau no paša sākuma izrādīja savu pārākumu un ļāva secināt, ka ieradies šeit tikai un vienīgi pēc paša gribas. Man gandrīz gribējās atvainoties par nekār­tību, kāda valdīja būdā uz galda.

Čamlijs apsēdās krēslā, nosvieda ķēdi uz grīdas un tad cerīgi paskatījās uz mani. Viņš nepārprotami gaidīja, ka pēc nogur­dinošā ceļojuma viņam tiks piedāvāts kāds atspirdzinājums. Es uzsaucu puišiem virtuvē, lai sagatavo tēju, jo īpašnieks bija brīdinājis, ka Čamlijam tīkot iebaudīt kādu tasi uzmundrinā­jumam. Kamēr viņš sēdēja krēslā un vāji slēptā nepatikā nopē­tīja mūsu pieticīgo mitekli, es aizgāju atpakaļ pie krātiņa, kur atradu skārda šķīvi un prāvu, apdauzītu skārda krūzi. Ierau­dzījis mani atgriežamies būdā ar šķīvi un krūzi, Čamlijs ma­nāmi nopriecājās un pat atļāvās uzslavēt manu gudro rīcību.

- Ooooooo, uffff, - viņš teica, tad sakrustoja kājas un turpi­nāja pētīt interjeru. Es apsēdos viņam pretī un sadabūju ciga­rešu paciņu. Izņēmu vienu, un tajā brīdī galdam pāri pasnie­dzās gara, melna roka, un Čamlijs tīksmīgi nostenējās. Vēlējos zināt, ko viņš iesāks, tāpēc pasniedzu viņam cigareti, un pār­steigts vēroju, kā lielais pērtiķis to rūpīgi iestutē mutes kaktiņā. Es aizsmēķēju un pasniedzu Čamlijam sērkociņus, domādams, ka viņš apmulsis. Čamlijs atvēra kastīti, izņēma sērkociņu, uz­šķīla uguni, aizkūpināja savu cigareti, nosvieda sērkociņus uz galda, no jauna sakrustoja kājas un atgāzās krēslā, apcerīgi ie­vilkdams dūmus un mākoņiem vien pūzdams tos caur degunu. Acīmredzot šim radījumam piemita paradumi, par kuriem es nebiju informēts.

Tajā mirklī būdā ienāca Piuss, nesdams tējas paplāti; skats, kā es sēžu pie galda kopā ar šimpanzi, sasmēķēju un acīmre­dzot pārspriežu jaunākās tenkas, puisi dziļi satrieca.

- Ēēē… āāā! - viņš noelsās un atkāpās.

- Arrr… hūūū! - Čamlijs atsaucās un, ieraudzījis tēju, me­žonīgi savicināja roku.

- Kas tas, masa? - Piuss vaicāja, atkāpies līdz pašai ieejai.

- Tas ir Čamlijs, - es paskaidroju, - viņš tev pāri nedarīs. Noliec tēju uz galda.

Piuss tā arī izdarīja un tad no jauna atkāpās pie durvīm. Es ielēju tēju un pienu Čamlija krūzē un piebēru trīs karotītes cukura; Čamlijs mirdzošām acīm vēroja manu rīkošanos un pie sevis klusi ūjināja. Pasniedzu pērtiķim krūzi, ko viņš uzma­nīgi paņēma abās rokās. Uz mirkli viņš apmulsa, jo aptvēra, ka nespēj turēt vienlaikus krūzi un cigareti, un mēģināja tikt no tās vaļā; visbeidzot viņš problēmu atrisināja, nolikdams smēķi uz galda. Tad viņš, izstiepis lūpu, uzmanīgi pārbaudīja tējas karstumu. Dzēriens tiešām izrādījās pārāk karsts, tāpēc Čam- lijs, sēdēdams krēslā, ņēmās pūst, kamēr tēja padzisa, un tad izdzēra. Kad šķidrums bija izdzerts, krūzes dibenā vēl bija atli­cis izkusušais cukurs, un Čamlijs acīmredzami nevēlējās atstāt labu mantu; viņš uzstutēja krūzi uz deguna un palika tādā stā­vokli, kamēr pēdējās cukura paliekas ieritēja mutē. Tad viņš pastiepa krūzi, gaidīdams vēl vienu porciju.

Čamlija krātiņš tika novietots ērtā vietā apmēram piecdes­mit jardu attālumā no būdas līdzās lielam, zarainam celmam, pie kura piestiprināju ķēdi. No šejienes pērtiķis varēja lieliski pārredzēt visu, kas notika būdā un tās apkārtnē; viņš mēdza vē­rot mūs strādājam un izteikt piezīmes, es savukārt uz tām atbil­dēju. Pirmajā dienā viņš izraisīja pamatīgu traci, jo drīz pēc tam, kad biju viņu piesējis un aizgājis darbos, es sadzirdēju pērtiķu nometnē sākamies skaļu histēriju. Viņi visi bija piesieti virvēs zem palmu lapu nojumes turpat pretī būdai. Kad biju pametis Čamliju, viņš garlaikodamies bija tuvumā pamanījis vairākus prāvus akmeņus. Savācis šo munīciju, viņš bija sācis trenēties dažādos boulinga paņēmienos. Mani par to vispirms infor­mēja drilu un genonu spalgie brēcieni, un, izsteidzies no bū­das, es ieraudzīju akmeni kāpostgalvas lielumā ielidojam trauslo radījumu vidū, par laimi, nevienu neskarot. Ja šāds akmens trāpītu pērtiķim, tas vairs nebūtu dzīvotājs. Pagrābis stibu, es metos pie Čamlija, kliegdams un vicinādams savu ieroci, cenz­damies izskatīties draudīgs; tajā pašā laikā es prātoju, kā varētu beigties tāda dzīvnieka pārmācīšana, kas ir gandrīz vienā au­gumā ar mani un savas divas reizes par mani spēcīgāks, turklāt es biju bruņojies vienīgi ar smieklīgi tievu stibu. Man par pār­steigumu, Čamlijs, ieraudzījis mani tuvojamies, acumirklī sabruka zemē, aizklāja rokām seju un ņēmās pilnā balsī spiegt. Es viņam divas reizes uzšāvu ar stibu pa muguru un panācu tādu pašu efektu, it kā būtu mēģinājis ar zobu bakstāmo sagraut

Sv. Pāvila katedrāli - mugura bija branga, plata, tās muskuļi cieti kā dzelzs.

- Tu esi ļoti nejauks dzīvnieks, - es bargi teicu, un Čamlijs, sapratis, ka sodīšana beigusies, apsēdās un ņēmās tīrīt sauso lapu drusciņas no kažoka.

- Ūūīu… - viņš teica, uzmezdams man kautrīgu skatienu.

- Ja tu vēl kādreiz tāpat izrīkosies, man nāksies tevi pamatīgi nopērt, - es turpināju un pie sevis spriedu, ka šādu radījumu spētu iespaidot vienīgi vesels koka stumbrs.

- Arrr…. ūūū… - Čamlijs teica. Viņš piešļūca tuvāk, attupās un uzrullēja man bikšu staru, tad ņēmās meklēt uz mana stilba traipiņus, dubļu piciņas un tamlīdzīgus krikumus. Kamēr Čam­lijs nodevās šai nodarbei, es pasaucu kalpotājus un vēlēju novākt visus akmeņus tuvākajā apkārtnē. Vēlreiz nostrostējis šim­panzi, es devos prom, taču drīz vien ievēroju, ka viņš rok bedri, acīmredzot cerēdams atrast vēl kādu akmeni.

Kad tovakar aiznesu Čamlijam ēdamo un tēju, viņš mani sveica ar skaļu, priecīgu ūjināšanu un ņēmās lēkāt uz augšu un leju, bungodams pa zemi ar pirkstu kauliņiem. Tomēr, pirms ķerties pie maltītes, viņš satvēra manu roku un pievilka sev pie mutes. Ar zināmu satraukumu es vēroju, kā viņš iebāž sev starp varenajiem zobiem manu pirkstu un vieglītēm iekož. Vēlāk es sapratu, ka šimpanžu vidū šādi viegli kodieni ir sasveicināšanās un uzticēšanās žests, jo pirksta pakļaušana potenciālām bries­mām nenoliedzami liecina par ticību otra draudzīgajām jūtām. Tādējādi Čamlijs mani pagodināja, izturēdamies pret mani kā pret otru šimpanzi. Pēc tam viņš ķērās pie ēšanas, un drīz vien šķīvis bija tīrs. Kad Čamlijs bija paēdis, es apsēdos viņam līdzās zemē, un viņš ķērās pie manu kabatu satura inspicēšanas, rū­pīgi izpētīdams katru tajās atrasto priekšmetu.

Kad es nolēmu, ka pienācis laiks doties pie miera, Čamlijs neparko negribēja šķirties no atrastā mutauta. Viņš to paslēpa aiz muguras un, kad centos mantu atgūt, lika no vienas rokas otrā, līdz beidzot izdomāja, ka labākais veids būs iestūķēt to mutē. Es sapratu, ka nevaru atstāt mutautu viņa rīcībā, citādi nebēdnieks nospriedīs, ka arī turpmāk drīkstēs paturēt iepati­kušos lietiņu; tā nu es pusstundu ņēmos lūgties un pieglaimo­ties, līdz beidzot Čamlijs gaužām negribīgi izspļāva galīgi samir- kušo un saņurcīto mutautu. Turpmāk man vairs šādas grūtības neradās: ja Čamlijs spēlējās ar kādu mantu, ko es vēlējos atgūt, man vajadzēja tikai pastiept roku un palūgt, un viņš bez tielēša- nās pieprasīto atdeva.

Man dzīvē bija laimējies satikt daudz pievilcīgu, burvīgu dzīvnieku - no peles līdz pat zilonim, taču vēl nekad nebiju re­dzējis tik spēcīgu un gudru personību, kāds bija Čamlijs. Pēc tuvākas iepazīšanās neviļus pārstāju viņu uztvert kā dzīvnieku, drīzāk kā brīnumdari - blēdīgu večuku, kurš pašam vien zi­nāmu iemeslu dēļ iemiesojies šimpanzes ādā. Viņam piemita nevainojamas manieres: viņš nekad neklupa virsū ēdienam un nesāka kāri rīt kā citi pērtiķi, pirms nebija apsveicinājies un pateicies devējam par maltīti ar ārkārtīgi izteiksmīgu ūjinā- šanu. Pēc šīs ceremonijas viņš ēda lēni un izsmalcināti, ar pirk­stiem atstumdams nevēlamos kumosus šķīvja malā. Vienīgās nepieklājības pazīmes parādījās maltītes beigās, jo tad viņš sa­grāba iztukšotos traukus un aizsvieda labi tālu prom.

Čamlijam, protams, piemita daudzi paradumi, kas viņu da­rīja līdzīgu cilvēkam, un viens no tiem bija smēķēšana. Viņš prata aizsmēķēt vienlīdz izveicīgi gan ar sērkociņiem, gan šķil­tavām un pēc tam mēdza atgulties uz muguras zemē, palicis vienu roku zem galvas, saliecis un sakrustojis kājas, un pūst gaisā varenus dūmu mākoņus, reizumis īsti profesionālā ma­nierē pārbaudīdams, vai smēķa galā nav sakrājusies pārāk gara pelnu drīksna. Ja tā bija, viņš pelnus rūpīgi notrauca ar nagu. Ja Čamlijam pasniedza limonādes pudeli un glāzi, viņš sev ie­lēja dzērienu tik uzmanīgi un koncentrēti, kā pasaulslavens bārmenis iejauc kokteili. Viņš bija vienīgais man zināmais dzīv­nieks, kuram patika dalīties: bieži vien, ja pasniedzu viņam ba­nānu ķekaru vai vairākus mango augļus, Čamlijs vienu no tiem izvēlējās un, savilcis seju vaicājošā izteiksmē, sniedza man, un pēcāk apmierināti noņurdējās, ja es dāvanu pieņēmu un apsē­dos viņam blakus zemē to notiesāt.

Čamlijs izjuta nepatiku pret trim lietām - krāsainajiem cil­vēkiem, milzu tūkstoškājiem un čūskām. Vietējos iedzīvotājus viņš pacieta, taču vienmēr pamatīgi uzjautrinājās, pievilinā­dams tos tuvu klāt un tad ar mežonīgu brēcienu lēkdams virsū. Nedomāju, ka viņš vēlējās kādam nodarīt pāri - viņam vien­kārši patika noskatīties, kā ļautiņi, bailēs spiegdami, laižas la­pās. Taču vietējie nekad nepalaida garām izdevību Čamliju pa­ķircināt; Čamlijs tādos gadījumos aizvien vairāk uzbudinājās, spalva sacēlās stāvus, viņš mētājās no vienas puses uz otru, vi­cināja varenās rokas un spīdināja pamatīgos zobus. Lai dievs stāv klāt katram, kas tādā brīdī pienāktu šimpanzēm par tuvu!

Milzu tūkstoškāji izraisīja viņā ziņkāri, taču viņš nekādi ne­spēja tiem pilnīgi uzticēties. Milzu tūkstoškājis atgādina tievu, melnu asinsdesu ar apmēram simt kāju pāriem abās ķermeņa pusēs un taustekļiem galvgalī. Šie radījumi ir pilnīgi nekaitīgi, tie rāpo ar daudzo kāju palīdzību, kustina taustekļus un ilgojas vienīgi pēc sava iecienītā garduma - sapuvuša koka stumbra. Kaut arī Čamlijs šķitās saprotam, ka tūkstoškāji nav čūskas, ra­dījumu ložņājošā čūsku gaita raisīja Čamlijā aizdomas. Ja es noliku pārīti uz viņa krātiņa, Čamlijs tupēja un nemitīgi vē­roja, savilcis lūpas, reizēm pakasīdamies. Ja kāds aizrāpoja līdz krātiņa malai, novēlās zemē un sāka rāpot Čamlija virzienā, šimpanze pielēca kājās, atkāpās, ciktāl ķēde ļāva, un skaļi brēca, kamēr es nācu un izglābu viņu no briesmoņa.

Čūskas Čamliju nepārprotami biedēja, un viņš ārkārtīgi sa­traucās, ja redzēja kādu man rokās - žēlabaini klaigāja un lau­zīja rokas, līdz es rāpuli noliku. Ja pēc tam es parādīju viņam rokas, Čamlijs tās allaž rūpīgi nopētīja - droši vien vēlēdamies pārliecināties, ka neesmu sadzelts. Ja kāda čūska slīdēja viņa virzienā, Čamlijs gandrīz zaudēja prātu: spalva saslējās stāvus, viņš stenēja un svieda tai ar zāles kumšķiem un sīkiem žaga­riem, velti cenzdamies apturēt rāpuļa tuvošanos. Kādu vakaru, tumsai iestājoties, viņš kategoriski atteicās atgriezties krātiņā - agrāk nekas tāds nekas nebija atgadījies. Kad es centos ievest viņu guļamtelpā ar varu, jo uzskatīju, ka šimpanze vienkārši māžojas, Čamlijs aizveda mani līdz krātiņa ieejai un pats atkā­pās, rādīdams ar roku un nepārprotamās bailēs skaļi ūjinā­dams. Izpētījis viņa segu un banānu lapu migu, es tur atklāju saritinājušos mazu, aklu alu čūskiņu. Radījums bija pavisam nekaitīgs, taču Čamlijs nevēlējās riskēt.

Drīz pēc ierašanās Čamlijs pēkšņi zaudēja gan apetīti, gan dzīvesprieku un visu dienu pavadīja, sakņupis krātiņā. Viņš arī neko nedzēra, izņemot puskrūzīti ūdens dienā. Es tolaik biju izbraucis, taču Džona drudžainā zīmīte tika man atgriezties, jo Džons netika gudrs, kas pērtiķim kaiš, nedz arī spēja noteikt, cik nopietna ir viņa slimība. Atgriezies es visiem spēkiem cen­tos iekārdināt Čamliju ēst, jo viņš acīmredzami izdēdēja. Kal­potāji tika aizsūtīti uz visām pusēm nogatavojušos mango un papaijas augļu meklējumos, un es pats savām rokām gatavoju izsmalcinātus augļu salātus. Taču Čamlijs neēda. Tā tas turpi­nājās kādu nedēļu, līdz es nudien nobijos, ka mēs viņu zaudē­sim. Katru vakaru es piespiedu Čamliju kopā ar mani pastaigā­ties, tomēr Čamlijs bija tik vārgs, ka mums ik pēc pāris jardiem nācās apsēsties un atpūsties. Tomēr es zināju, ka nedrīkstu ļaut viņam zaudēt interesi par dzīvi, jo pērtiķis bez dzīvesprieka ir nolemts nāvei. Kādu vakaru pirms došanās pastaigā ar Čamliju es atvēru biskvītu kārbu un ieliku kādu duci biskvītu kabatā. Kad bijām gabaliņu nogājuši, Čamlijs apsēdās, un es attupos līdzās. Kamēr mēs abi aplūkojām apkārtni, es izvilku no kabatas biskvītu un sāku ēst. Čamlijs vēroja mani un laikam gan jutās pamatīgi pārsteigts, ka es cepumu nepiedāvāju arī viņam, kā to parasti mēdzu darīt, bet, beidzis mieloties, atzinīgi nočāpsti- nāju lūpas. Čamlijs piešļūca tuvāk un sāka pārbaudīt manas kabatas - jau tā vien bija laba zīme, jo neko tādu viņš kopš sli­mības sākuma nebija darījis. Čamlijs atrada cepumu, izvilka un apostīja un tad, man par lielu prieku, sāka ēst. Viņš apēda apmēram sešus biskvītus, un turpmākās četras dienas pārtika ti­kai no biskvītiem un ūdens. Pēc tam pienāca rīts, kad viņš pie­ņēma tasi tējas un divus banānus. Es zināju, ka nu viss būs kār­tībā; apetīte strauji atjaunojās, un Čamlijs kādas divas nedēļas ēda kā neprātīgs, taču pēc tam atkal atgriezās pie parastās kārtī­bas. Es jutos ļoti laimīgs, ka bija izdevies Čamliju dabūt uz kājām, jo pavisam drīz nācās doties uz Kumbu, un tik vārgs Čamlijs ceļojumu nebūtu izturējis.

Pienāca pārceļošanas diena, un, ieraudzījis piebraucam kra­vas mašīnu kolekcijas pārvešanai, Čamlijs saprata, ka gaidāma viena no viņa iemīļotākajām izklaidēm - brauciens kravas ma­šīnā. Viņš klaigāja, ūjināja un lēkāja ķēdes galā, rībināja pa krā­tiņa režģi tik enerģiski, ka viņu nevarēja neievērot. Kad viss bija iekrauts, arī viņa krātiņš tika novietots kravas mašīnā un pats Čamlijs, sajūsmināti ūjinādams, ietrausās iekšā. Mēs devāmies ceļā, un drīz vien apkalpojošais personāls, kas ceļojuma laikā bija pieķēries vienā vai otrā kravas mašīnas pusē, ņēmās, kā jau parasti braucienu laikā, skaļi dziedāt; Čamlijs pievienojās dziesmai ar gari stieptu, melodisku ūjināšanu, par ko visi smē­jās locīdamies. Pavāra palīgam dziedošs šimpanze likās tik jo­cīgs, ka viņš atmuguriski izvēlās no kravas mašīnas, un mums nācās apstāties, lai putekļiem nojaukušos, taču joprojām līk­smojošo puisi savāktu. Tīrā laime, ka nebijām braukuši pārāk ātri.

Ieradušies Kumbā, mēs, pateicoties cienīgtēva Paula Šiblera un viņa sievas laipnībai, savā rīcībā ieguvām trīs Bāzeles misijai piederošas skolas ēkas. Kā jau parasti, kad tiek ierīkota jauna nometne, valdīja pamatīgs haoss, un bez visām citām problē­mām radās grūtības ar ūdens piegādi. Kamēr mēs apgādājām vietējo ūdensnesēju ar skārda mucām, izskaidrojām pienāku­mus un norīkojām pie darba, Čamlijs nepārprotami lika manīt, ka ir pamatīgi izslāpis. Viņš bija pieķēdēts ārpusē un jau pagu­vis piesaistīt daudzu vietējo uzmanību, jo tie vēl nekad nebija redzējuši pieaugušu šimpanzi. Nespēdams izdomāt neko citu, es atkorķēju alus pudeli un pasniedzu Čamlijam, un viņš, man par lielu pārsteigumu, sveica pudeles parādīšanos ar prieka sau­cieniem un baudā nošmakstināja lūpas. Jo zemāks kritās alus līmenis pudelē, jo līksmāks kļuva Čamlijs un biezāks pieauga viņa apbrīnotāju pūlis. Drīz vien viņš jau meta kūleņus, laidās īpatnējā, sāniskā dejā un sita plaukstas, nojaucies ar alus putām un līksms līdz neprātam. Taču šis dzērāja dancis man radīja ne mazumu grūtību, jo pagāja vairākas stundas, iekams Čamlijs atskurba un no jauna sāka uzvesties pieklājīgi, un bija vajadzīgi trīs policisti, lai izklīdinātu vismaz divsimt cilvēku lielo pūli, kas bija sablīvējies ap mūsu mājām tā, ka neviens nespēja tikt ne iekšā, ne ārā. Kopš tās reizes Čamlijs nedabūja neko stiprāku par tēju vai limonādi, lai arī cik izslāpis būtu.

Kamerūnā ieradās Londonas zoodārza pārstāvis, un es ar lie­lām skumjām nodevu Čamliju viņa gādībā turpmākajam ceļam uz Angliju. Es no jauna satiku Čamliju tikai pēc kādiem četriem mēnešiem, kad aizgāju viņu apciemot Rldžentparka sanatorijā. Sanatorijā viņš dzīvoja lielā, salmiem izklātā istabā un bija visa personāla mīlulis. Nemaz necerēju, ka viņš mani pazīs, jo ie­priekšējā tikšanās reizē es biju ar ūsām un bārdu, ģērbies tropu drēbēs, toties tagad - noskuvies un apģērbies, kā civilizētam cil­vēkam pieklājas. Tomēr Čamlijs mani pazina, tiklīdz ieraudzīja, ņēmās riņķot apkārt pa istabu kā dervišs, tad metās pie manis un sniedza man veco, labo sveicienu - maigu kodienu pirkstā. Mēs apsēdāmies salmos, un es viņu pacienāju ar cukuru, ko biju paņēmis līdzi; mēs sasmēķējām, un viņš novilka man kur­pes un zeķes un rūpīgi pārliecinājās, ka ar manām kājām nav atgadījies nekas ļauns. Pēc tam viņš paņēma izsmēķi un uzma­nīgi nodzēsa to istabas kaktā, tālāk no salmiem. Kad man pie­nāca laiks doties prom, Čamlijs nopietni paspieda man roku un caur durvju spraugu noraudzījās, kā aizeju. Drīz pēc tam viņu pārcēla uz pērtiķu mītni, un viņš vairs nevarēja uzņemt viesus savā personīgajā istabā.

Es Čamliju nekad vairs neredzēju, taču man zināms viņa liktenis. Viņš kļuva par ievērojamu televīzijas zvaigzni, bieži brauca uz Aleksandras pili un uzstājās publikas priekšā kā pie­redzējis aktieris. Vēlāk viņam sāka sāpēt zobi, un viņu no pēr­tiķu mītnes no jauna pārveda uz sanatoriju operācijai. Kādu dienu Čamlijs, garlaicības mākts, izlauzās brīvībā un devās pa­staigā pa Rīdžentparku. Nonācis pie galvenā ceļa, viņš ierau­dzīja tur apstājušos autobusu un iekāpa tajā; taču šimpanzes klātbūtne izraisīja tādas šausmas pasažieru vidū, ka Čamlijs sa­traukumā vienu otru sakoda. Cilvēki diemžēl nesaprot, ka tieši ar spiedzieniem un paniku savvaļas dzīvnieku visvieglāk var sa­traukt un izprovocēt uzbrukumam. Pametis autobusu un asi­nīm noplūdušos pasažierus, Čamlijs devās tālāk, patērzēja ar kādu dāmu, kas stūma bērnu ratiņus (viņa gandrīz paģība) un patlaban prātoja, ko vēl pasākt, lai uzjautrinātu londoniešus, kad notikuma vietā parādījās sanatorijas darbinieki. Acīmre­dzot ap to brīdi Čamlijs bija sapratis, ka civilizētā sabiedrība nav piemērota labi audzinātam šimpanzēm, tāpēc pieķērās dar­biniekam pie rokas un kopā ar viņu atgriezās mājās. Pēc šā ga­dījuma viņu vairs neuzskatīja par uzticamu un nosūtīja atpakaļ uz pērtiķu mītni. Tomēr ar to Čamlija piedzīvojumi vēl nebei­dzās, jo pēc neilga laika viņš atkal nonāca sanatorijā, lai pabeigtu ārstēšanu, un nolēma vēlreiz iziet pastaigāties.

Bija Ziemassvētku vakars, un Čamlijs acīmredzot atcerējās citus, jautrākus svētkus, ko piedzīvojis kādā klubā Āfrikas vi­dienē. Lai nu kā, viņš iedomājās, ka, izgājis pastaigā pa Lon­donu Ziemassvētkos, pašā labvēlības laikā, viņš varbūt satiks kādu, kas viņu uzcienās ar kausu alus. Tā nu viņš izlauzās no krātiņa un vēlreiz devās uz Rīdžentparku. Glostergeitā Čamlijs cerīgi lūkojās pēc kāda autobusa, bet neviens nebija redzams. Toties tuvumā bija apstājušās dažas automašīnas; Čamlijs piegāja klāt un ņēmās enerģiski klauvēt pa mašīnas durtiņām cerībā, ka viņu ielaidīs iekšā un pavizinās. Čamlijam ļoti patika braukt jebkādā transporta līdzeklī. Taču muļķa cilvēki pilnīgi pārprata viņa nodomus: šimpanze Ziemassvētku noskaņojumā lūdza viņu pavizināt, bet šie neko citu nespēja iedomāties, kā noslēgt logus un kliegt pēc palīdzības. Čamlijs nosprieda, ka šāda rīcība nepavisam neatgādina tradicionālās angļu viesmīlī­bas izpausmi. Taču, pirms viņš paguva paskaidrot mašīnas īpašniekiem savus patiesos nolūkus, pieskrēja aizelsušos poli­cistu bars, šimpanzi sagūstīja un nogādāja atpakaļ zoodārzā. Čamlijs bija divas reizes izbēdzis, un zoodārza darbinieki ne- grasījās vēlreiz riskēt: no jauka, saprātīga dzīvnieka, kam varēja ļaut uzstāties televīzijā, viņš bēgšanas dēļ pēkšņi bija kļuvis par mežonīgu, neuzticamu briesmoni, kas var atkal izbēgt un sa­kost kādu cienījamu pilsoni. Lai izvairītos no šāda riska, Čam­lijam piesprieda nāvessodu un nošāva.

NO GRĀMATAS "SASKARSME AR DZĪVNIEKIEM"

Britu Gviāna, kas atrodas Dienvidamerikas ziemeļdaļā, ar saviem biezajiem tropiskajiem mežiem, līdzenajām savannām, robotajām kalnu grēdām un putojošajiem ūdenskritumiem, iespējams, ir viena no skaistākajām vietām pasaulē. Bet par vienu no lieliskākajām Gviānas daļām es uzskatu kriku pļavas. Šī šaurā piekrastes teritorija stiepjas no Džordžtaunas līdz Ve­necuēlas robežai; tūkstošiem upju un strautu te lauž ceļu lejup uz jūru un, sasnieguši līdzenumu, izplešas miljonos krīku un sīku ūdensceļu, kas viz un mirdz kā dzīvsudraba pali. Leknā un daudzveidīgā veģetācija pārvērtusi šo vietu par neticamu pasaku valstību. 1950. gadā es uzturējos Britu Gviānā, vāk­dams dzīvniekus Anglijas zoodārziem, un sešu šeit pavadīto mēnešu laikā viesojos savannas ziemeļu tropiskajos mežos un, protams, krīku pļavās, vajādams dīvainos radījumus, kas tās apdzīvo.

Par savu nometni krīku pļavās es izvēlējos sīku indiāņu ciematu netālu no Santarosas; bija vajadzīgs divu dienu ilgs ce­ļojums, lai to sasniegtu. Vispirms ar motorlaivu lejup pa Esek- vibo upi un plašākajiem krīkiem, kamēr sasniedzām vietu, kur motorlaivas vairs netika uz priekšu, jo ūdens bija pārāk sekls un aizaudzis ar ūdensaugiem. Te mēs sēdāmies vienkoka ka­noe, ko airēja mūsu mājas saimnieki - rāmie un apburošie in­diāņi, un, atstājuši plato galveno krīku, ienirām sīko ūdensceļu labirintā. Tas bija viens no lieliskākajiem ceļojumiem, kādu vien varu atcerēties.

Daži krīki, pa kuriem mēs ceļojām, bija tikai kādas desmit pēdas plati, un ūdens virsmu pilnīgi paslēpa biezs klājiens lielu krēmkrāsas ūdensrožu ar maigi rožaini ietonētām ziedlapām, kā arī mazu paparžveida ūdensaugu, kas uz slaida stublāja pacēla virs ūdens sīkus purpursārtus ziediņus. Krīku krasti bija biezi apauguši ar krūmājiem, un lielo koku nokarenie zari veidoja virs ūdens dzīvu tuneli; zari bija apvīti ar garām, plīvo­jošām, zaļganpelēkas spāņu sūnas bārkstīm un spilgti rozā un dzeltenu orhideju skupsnām. Ūdens bija tik biezā kārtā no­klāts ar augiem, ka, sēžot kanoe priekšgalā, varēja iedomāties, kā nedzirdami ceļojat pa ziediem pārpilnu zaļu pļavu, kas maigi viļņojas jūsu kuģa ķlļūdeni. Lieli, melni dzeņi ar koši sarkaniem cekuliem un bālganiem knābjiem skaļi tarkšķēja un pārmetās no koka uz koku, kaldamies ietrunējušajā mizā, un, ja gadījās iztraucēt dumpi, no niedrēm un krīkmalas augāja uzsprāga maza krāsu eksplozija - putns šāvās vertikāli gaisā, ar rožainajām krūtīm uzliesmodams debesīs kā negaidīta raķete.

Es atklāju, ka ciemats izvietojies augstienē, kas patiesībā bija sala, jo no visām pusēm atradās pilnīgā krīku šaha galdiņa ie­lenkumā. Mazā iezemiešu būda, kurai bija jākļūst par manu apmešanās vietu, atradās gabaliņu nostāk no ciemata, visskais­tākajā apkārtnē. Būda atradās mazas, apmēram akra lieluma ielejas malā starp dažiem milzīgiem kokiem, kas stāvēja ap to kā ļoti vecu vīru pulciņš ar garām, sirmām spāņu sūnas bār­dām. Ziemas lietavās apkārtējie krīki bija pārplūduši, tā ka ieleja nu slīka apmēram sešas pēdas dziļā slapjumā, no kura dūrās ārā lieli koki, kuru atspulgi mirdzinājās heresa krāsas ūdenī. Ielejas mala bija noaugusi ar niedru bārkstīm un kup­liem ūdensrožu puduriem. Sēžot uz būdas sliekšņa, pavērās lielisks skats uz šo miniatūro ezeru un tā apkaimi, un tieši tā, klusi sēžot agros rītos vai vēlu vakaros, es atklāju, ka šajā niecī­gajā ūdens pleķītī un apkārtējos krūmājos mīt bagātīga dzīv­nieku pasaule.

Vakaros, piemēram, mēdza nākt padzerties krabjēdājs jenots. Tie ir dīvaina izskata radījumi maza suņa augumā ar kuplām, melnbalti svītrotām astēm, lielām, sārtām, plakanām ķepām un viscaur pelēku kažoku, kurā vienīgā pārmaiņa ir melnā maska ap acīm, kas piešķir radījumiem diezgan smieklīgu izskatu. Šie dzīvnieki staigā īpatnējā gaitā, uzmetuši kupri, izvērstām pēdām lempīgi šļūkādami, it kā ciestu no apsaldējuma čūlām. Jenots no­nāca līdz ūdensmalai, kādu minūti drūmi blenza savā atspulgā, mazliet padzērās un tad pesimistiski un lēni slāja uz otru ielejas malu barības meklējumos. Viņš iebrida seklā lāmiņā un attupies grābstījās ar priekšķepu garajiem pirkstiem tumšajā ūdenī, plakšķinādams, taustīdamies un braucīdamies pa dūņām, tad pēkšņi, patīkami pārsteigts, izzvejoja kaut ko virspusē un izvilka krastā, lai apēstu. Guvums vienmēr tika uzmanīgi saspiests starp priekšķepām un notiesāts uz sauszemes. Ja tā bija varde, jenots pieturēja to un ar ašu kampienu nokoda galvu. Taču, ja tas bija viens no lielajiem saldūdens krabjiem, kā tas gadījās visbiežāk, je­nots steidzās uz krastu, cik ātri vien spēdams, un, sasniedzis saus­zemi, aizgrūda krabi prom no sevis. Krabis atguva līdzsvaru un draudēja jenotam ar atplestām spīlēm, un tad mednieks tika ar laupījumu galā ļoti neparastā, praktiskā veidā. Krabis ir ļoti viegli apmulsināms: ja tam neatlaidīgi vairākas reizes uzsit pa bruņām un viņš secina, ka neviens atbildes kampiens ar spīlēm nesa­sniedz mērķi, krabis saraujas un saīdzis atsakās piedalīties šādā vienpusējā sacensībā. Tāpēc jenots vienkārši sekoja krabim, ar garajiem pirkstiem pa laikam uzsizdams tam pa bruņām un at­raudams tos atpakaļ, kad spīles pacēlās grābienam. Pēc apmēram piecām minūtēm krabis, zaudējis cerības, sarāvās un attupās. Jenots, kas līdz šim bija atgādinājis jauku, vecu dāmu, kura spē­lējas ar pekinieti, izslējās un kļuva lietišķs - palēcās uz priekšu un ar vienu ašu kampienu pārkoda nelaimīgo krabi gandrīz uz pusēm.

Gar vienu ielejas malu indiāņi, kādreizējie būdas īpašnieki, bija iestādījuši dažus mango un guavas kokus, un manas uztu­rēšanās laikā augļi nogatavojās un pievilināja daudz radījumu. Parasti visiem priekšgalā rosījās koku dzeloņcūkas. Tās čāpoja ārā no krūmāja, atgādinādamas korpulentus, viegli iesviķoju- šus večukus; viņu lielie, apaļie deguni raustījās šurpu turpu, un mazās, diezgan skumjās acis, kas allaž izskatījās asaru pilnas, cerīgi pētīja apkārtni. Dzeloņcūkas ļoti izveicīgi uzrāpās mango kokos, garās tvērējastes apvijušas ap zariem, lai nenokristu, melnbaltās adatas grabēja starp lapām. Tad viņas atrada uz zara ērtu vietiņu, pāris reižu apvija asti ap zaru, stingri iekrampējās, attupās uz pakaļkājām un noplūca augli. Turēdamas to priekš- ķepās, viņas grozīja augli riņķī, ar lielajiem zaķa zobiem ap­strādādamas mīkstumu. Tikušas galā ar mango, dzeloņcūkas reizēm uzsāka savādu spēli ar lielo kauliņu. Tupēdamas uz zara, viņas nedroši un diezgan bezpalīdzīgi raudzījās apkārt, mētāda­mas kauliņu no ķepas ķepā, it kā nevarētu saprast, ko ar to iesākt, šad tad izlikdamās, ka kauliņš izkrīt no ķepas, un tad pēdējā brīdi to atkal saķerdamas. Pēc kādām piecām minūtēm dzeloņcūkas nometa kauliņu zemē un šļūca pa zaru uz priekšu jauna augļa meklējumos.

Reizēm, kad viena dzeloņcūka uz zara satikās aci pret aci ar otru, abas ar astēm iekrampējās zarā, attupās uz pakaļkājām un nodevās ārkārtīgi smieklīgam boksa mačam: viņas atgaiņājās un pļaukājās ar priekšķepām, izvairījās un uzbruka, dāļādamas āķus, aperkotus un sitienus, bet ne reizi viena otrai nepieskardamās.

Visas šīs izrādes laikā (tā vilkās apmēram stundas ceturksni) no pretinieču sejām ne uz bridi nepazuda neizpratne un labsirdīga interese. Tad, it kā paklausīdamas neredzamam mā­jienam, abas nolaidās četrrāpus un devās prom katra uz savu pusi. Es nekad neizpratu šo boksa maču jēgu un arī nespēju atklāt, kurš uzvarējis, bet tie mani bezgala uzjautrināja.

Vēl viens pievilcīgs radījums, kas mēdza apciemot augļu ko­kus, bija durukulijs. Šie īpatnējie pērtiķīši ar garām astēm, trausliem vāveru ķermeņiem un milzīgām ūpju acīm ir vienīgie nakts pērtiķi pasaulē. Viņi ieradās mazās grupās pa septiņiem vai astoņiem, un, kaut arī, ielēkdami kokos, nesacēla nekādu troksni, viņu klātbūtni drīz vien varēja noteikt pēc sarežģītās sarunas, ko viņi mielodamies uzturēja. Durukuliji raidīja vis­plašāko skaņu gammu, kādu jebkad esmu dzirdējis no pērti­ķiem vai jebkuriem citiem šāda lieluma dzīvniekiem. Viņi sāka ar skaļu, ņurrājošu rējienu - spēcīgi vibrējošu kliedzienu, ko tie lietoja kā brīdinājumu; izgrūžot šīs skaņas, pērtiķīšu rīkles piepūlē uztūka maza ābolīša lielumā. Savukārt sarunādamies viņi izmantoja trīsulīgus pīkstienus, ņurdienus, ņaudienus, kas neatšķīrās no kaķa ņaudēšanas, un veselu virkni plūstošu, bur­buļojošu skaņu, kas pilnīgi atšķīrās no visa, ko es jebkad biju dzirdējis. Reizēm kāds no viņiem jūtu pārpilnībā apvija roku otram ap pleciem, un tad abi sēdēja apkampušies, vervelēja un dedzīgi vērās viens otram sejā. Durukuliji bija vienīgie man zināmie pērtiķi, kas pēc visniecīgākā ierosinājuma, apskāvušies un astes savijuši, apveltīja cits citu ar visdedzīgākajiem, gluži cilvēcīgiem skūpstiem uz lūpām.

Protams, šie dzīvnieki parādījās tikai paretam; taču bija divi radījumi, kas pastāvīgi uzturējās applūdušās ielejas ūdeņos. Viens no tiem bija jauns, apmēram četras pēdas garš kaimans - Dienvidamerikas aligators. Viņš bija ļoti glīts dzīvnieks ar melnbaltu ādu, tik punainu un rievainu kā valrieksta čaumala, drakona posmaino asti un lielām, zeltaini zaļām acīm ar dzin­tara krāsas lāsumiņiem. Viņš bija vienīgais kaimans, kas dzī­voja šajā mazajā ūdens klajumiņā. Es tā arī nekad nesapratu, kāpēc citi viņam nepievienojās, jo krīki un upītes kādas simt pēdas tālāk mudžēt mudžēja no tiem. Tomēr šis mazais kaimans lepnā vientulībā dzīvoja ūdeņos līdzās manai būdai un vadīja savas dienas, peldēdams apkārt visai privātīpašnieciskā manierē. Otrs radījums, kas vienmēr bija redzams, bija jakana - droši vien visdīvainākais Dienvidamerikas putns. Pēc lieluma un izskata tas daudz neatšķiras no angļu irbes, bet glītais augums balansē uz garām, slaidām kājām, kas beidzas ar bunti neda­biski garu pirkstu. Pareizi pārnesot svaru, ar garo pirkstu palī­dzību jakana iemanās brist pa ūdens virsmu, izmantojot takām ūdensrožu lapas un citus ūdens augus. Šo spēju dēļ jakanas dēvē arī par rožu rikšotājām.

Jakanai kaimans nepatika, toties kaimanam bija radusies pārliecība, ka Dabas māte jakanu novietojusi ūdens baseinā, lai nedaudz papildinātu viņa ēdienkarti. Tomēr viņš bija jauns un nepieredzējis reptilis, tā ka viņa centieni pielavīties putnam un to nomedīt bija nepārprotami smieklīgi. Jakana iztipināja no krūmāja, kurā mēdza pavadīt labu daļu sava laika, un devās pāri ūdeņiem, mierīgi soļodama no vienas ūdensrozes lapas uz citu, garos pirkstus izstiepusi uz visām pusēm kā zirnekļa taus­tekļus, un lapas tikai pavisam viegli iegrima zem viņas svara. Pamanījis jakanas tuvošanos, kaimans nekavējoties ienira, līdz virs ūdens rēgojās tikai acis. Peldot tuvāk un tuvāk putnam, ūdens virsmu nepāršķēla nekāda ņirboņa, taču kaimana galva rēgojās cauri ūdenim. Jakana, kas čakli līkņāja starp ūdensau­giem, meklēdama kāpurus, gliemežus un sīkas zivtiņas, reti kad pamanīja kaimana tuvošanos un droši vien būtu viegli kritusi tam par upuri, ja vien to nepaglābtu kāds apstāklis. Tik­līdz kaimans bija nonācis desmit vai divpadsmit pēdu attā­lumā no medījuma, viņš tā satraucās, ka nevis ienira dziļāk un pietuvojās jakanai no apakšas, bet gan pēkšņi sāka mežonīgi kulstīt asti un traucās uz priekšu kā motorlaiva, saceldams tā­dus šļakstus, ko pamanītu pat visaprobežotākais putns; tad ja- kana ar spalgiem trauksmes kliedzieniem pacēlās gaisā, mežo­nīgi vicinādama savus pureņu dzeltenos spārnus.

Kādu laiku man neienāca prātā brīnīties, kāpēc jakana lielāko daļu dienas pavada niedrājā vienā ezera malā. Tomēr, izpētījis niedru laukumu, es atklāju iemeslu - atradu purvai­najā zemē no ūdenszālēm glīti veidotu sedziņu, uz kuras gulēja četras apaļas krēmkrāsas olas, bagātīgi klātas ar šokolādes brū­niem un sudrabainiem plankumiņiem. Putns droši vien bija tās perējis jau labi ilgi, jo dažas dienas vēlāk es atradu ligzdu tukšu un vēl pēc pāris stundām redzēju jakanu vadām savus mazuļus pirmajā pastaigā.

Jakana iznāca no niedrāja, izrikšoja uz ūdensrožu lapām, tad apstājās un paskatījās atpakaļ. Pēc tam no niedrāja iznira viņas četri putnēni, kas savās zeltaini melnajās pūkās atgādi­nāja milzīgas kamenes ar garām kājām un tieviem pirkstiem, trausliem kā zirnekļu tīkli. Mazuļi rindā sekoja mātei, allaž palikdami vienu lapu iepakaļ, un pacietīgi gaidīja, kamēr māte visu pārbaudīja, pirms devās uz priekšu. Viņi visi varēja sapul­cēties uz vienas no lielajām šķlvjveida lapām un bija tik mazi un viegli, ka lapa zem kopējā svara iegrima pavisam nedaudz. Tiklīdz kaimans ieraudzīja putnēnus, viņš, protams, divkār­šoja savus pūliņus, bet jakana bija ļoti vērīga māte. Viņa turēja savu perējumu tuvu krastam, un, ja kaimans izrādīja tuvoša­nās pazīmes, mazuļi nekavējoties ienira no lapām ūdenī un brīnumainā kārtā jau pēc mirkļa atradās uz sauszemes.

Kaimans lika lietā visas sev zināmās metodes - piepeldēja, cik tuvu vien iespējams, nenododot sevi, vai ari ienira zem ūdens­augu segas un tad pacēlās virspusē tā, ka ūdensaugi gandrīz pil­nīgi nosedza tā purnu un acis. Tur viņš pacietīgi gulēja, dažreiz pat pavisam tuvu krastam, droši vien cerēdams noķert jakanas, pirms tās aizklīst pārāk tālu. Veselu nedēļu viņš izmēģināja katru no šīm metodēm un tikai vienu reizi nonāca daudzmaz tuvu sekmīgam rezultātam. Tajā dienā kaimans bija pavadījis karstās pusdienlaika stundas, pilnīgi atklāti gulēdams ezera vidū un lēni riņķodams apkārt, lai varētu paturēt acīs visu, kas notiek krastā. Vēlu pēcpusdienā viņš piepeldēja pie ūdensaugu malas un pamanījās noķert mazu vardīti, kas bija sauļojusies ūdensrozes zieda vidū. Šī panākuma spārnots, kaimans piepel­dēja pie ūdensaugu plosta, kas bija nosēts ar sīkiem ziediņiem, un panira zem tā. Tikai pēc pusstundu ilgiem nesekmīgiem meklējumiem citās mazā ezera malās es nopratu, ka viņš paslē­pies zem ūdenszālēm. Koncentrēju uz tām savu tālskati, un, kaut arī viss puduris nebija lielāks par durvīm, man vajadzēja vērot gandrīz desmit minūtes, lai kaimanu pamanītu. Viņš bija gandrīz pašā centrā, un, iznirstot virspusē, starp viņa acīm bija nogūlusies ūdenszāļu virtene ar mazu rozā ziedu pušķīti virsū. Viņš izskatījās mazliet šķelmīgs, it kā būtu uzlicis galvā mazu, koķetu cepurīti; tomēr par slēptuvi tā kalpoja lieliski. Pagāja vēl pusstunda, līdz parādījās jakana, un tad sākās drāma.

Māte, kā allaž, pēkšņi iznira no niedrāja, izsmalcināti kājas cilādama, aizbrida pa lapām, pagriezās un sauca savu perē­jumu, kas iztipināja aiz viņas kā neparastu uzvelkamo rotaļlietu virtene; sadrūzmējušies uz ūdensrozes lapas, mazuļi apstājās un pacietīgi gaidīja tālākus norādījumus. Māte lēni aizvadīja viņus tālāk ezerā un vienlaikus arī baroja. Viņa mēdza balansēt uz vienas lapas, noliekusies satvert otru lapu knābī, pacelt gaisā un pagriezt, kamēr lapa apgriezās ūdens virspusē otrādi. Parasti pie tās bija pieķēries milzīgs daudzums sīku kāpuru, dēļu, glie­mežu un mazu vēžveidīgo. Putnēni sadrūzmējās apkārt un aiz­rautīgi knābāja, uzlasīdami šo cienastu, kamēr lapas apakša bija tīra; pēc tam visi pārvietojās uz nākamo.

Drīz vien es sapratu, ka māte vada savus lolojumus tieši uz ūdenszāļu klājienu, zem kura slēpjas kaimans, un atcerējos, ka tieši šī bija viena no jakanas iemīļotākajām medību vietām. Es tiku vērojis, kā viņa stāv uz lapām, velk no ūdens ārā smalkas, paparžveida ūdenszāles garās, samudžinātās virtenēs un izklāj uz tuvējām lapām, lai mazuļi varētu darboties ap milzum dau­dzajām mikroskopiskajām sīkbūtnēm, kas tajās slēpās. Es biju pārliecināts - ja māte tik ilgi spējusi izvairīties no kaimana, viņa to pamanīs arī šoreiz, tomēr, kaut arī jakana bieži apstājās un lūkojās apkārt, viņa turpināja vedināt mazuļus aizvien tuvāk kaimana paslēptuvei.

Es biju nokļuvis grūtā stāvoklī. Biju pārliecināts - kaimans neapēdīs ne jakanu, ne viņas mazuļus, ja vien es spēšu palīdzēt, bet nesapratu, ko iesākt. Putns bija pieradis pie cilvēku radī­tajiem trokšņiem un nemaz nepievērsa tiem uzmanību, tātad no plaukstu sišanas nebūtu nekāda labuma. Nebija arī nekādas iespējas piekļūt viņai tuvāk - scēna norisinājās ezera pretējā pusē, un būtu vajadzīgas desmit minūtes, lai tur nokļūtu, un tad jau būtu par vēlu, jo jakana jau bija kādu divdesmit pēdu attālumā no kaimana. Kliegt nebija jēgas, akmeņu mešanai par tālu, tā ka neatlika nekas cits, kā vien sēdēt kā pielīmētam, blenzt tālskatī un zvērēt, ka nogalināšu kaimanu, ja viņš pie- dursies kaut pūciņai uz manas jakanu ģimenes galvas. Un tad es pēkšņi atcerējos par bisi.

Protams, es atrados pārāk tālu, lai šautu uz kaimanu: pirms lādiņš sasniegtu ezera otru malu, tas būtu tiktāl izkliedējies, ka viņam trāpītu vienīgi dažas skrotis, toties varētu viegli noga­lināt kādu no putniem, kurus es centos aizsargāt. Taču man ienāca prātā, ka jakana, cik zinu, nekad nebija dzirdējusi bises troksni, tāpēc šāviens gaisā varētu viņu nobiedēt un likt aizvest mazuļus drošībā. Iemetos būdā un sameklēju bisi, tad vienu vai divas mokošas minūtes centos atcerēties, kur esmu iegrūdis patronas. Visbeidzot atklāju, ka bise ir pielādēta, un steidzos at­pakaļ uz savu novērošanas punktu. Iespiedis bisi padusē, stobru pavērsis pret mīksto zemi sev zem kājām, es ar otru roku pacēlu tālskati pie acīm un lūkojos pāri ezeram, lai pārliecinātos, vai esmu ieradies laikā.

Jakana tikko bija sasniegusi ūdensrozes, kas atradās vistu­vāk ūdenszāļu paklājam. Putnēni bija sadrūzmējušies uz lapas tieši aiz viņas. Jakana noliecās, satvēra lielu ūdenszāļu virteni un izvilka uz lapas, un šajā mirklī kaimans, kas atradās tikai kādas četras pēdas tālāk, pēkšņi izslējās no savas zāļu un ziedu ligzdas, joprojām ar smieklīgo micīti galvā, un rāvās uz priekšu. Tajā pašā mirklī es izšāvu no abiem stobriem reizē, un šāviena atbalss nodārdēja pāri ezeram.

Nezinu, vai jakanu izglāba mana rīcība vai pašas apķērība, bet viņa ārkārtīgā ātrumā pacēlās spārnos tieši tajā mirklī, kad kaimana žokļi sacirtās un pāršķēla lapu uz pusēm. Jakana laidās lejup pāri kaimana galvai; reptilis līdz pusei izlēca no ūdens un centās viņu sagrābt (es dzirdēju žokļus noklabam). Viņa aizli­doja, mežonīgi ķērkdama, taču neskarta.

Uzbrukums bija tik pēkšņs, ka māte acīmredzami nebija devusi mazuļiem nekādas komandas, un tie pa to laiku tupēja, pieplakuši pie ūdensrozes lapas. Tagad mātes kliedzieni pamu­dināja putnēnus darboties; viņi metās pāri bortam, un kaimans tiem pakaļ. Kad viņš sasniedza notikuma vietu, mazie bija zem ūdens, tāpēc ienira arī kaimans; ūdens ņirbas pamazām norima un ezera virsma kļuva rāma. Es bažīgi vēros apkārt, kamēr ja­kanu māte, satraukti klaigādama, riņķiem vien lidoja virs ezera. Beidzot viņa nozuda niedrājā, un tajā dienā es viņu vairs nere­dzēju. Patiesībā neredzēju arī kaimanu. Man bija šausmīga no­jausma, ka viņa centieni noķert mazos pūku kamoliņus vaina­gojušies panākumiem, kamēr tie izmisīgi peldēja zem ūdens, un es visu vakaru plānoju atriebību.

Nākamajā rītā es apgāju apkārt ezeram līdz niedrājam un tur sev par lielu prieku atradu jakanu kopā ar trīs diezgan no­mākta izskata mazuļiem. Izmeklējos ceturto, bet to nekur ne­redzēja, tā ka bija skaidrs - kaimanam daļēji paveicies. Man par izbailēm, iepriekšējās dienas pieredze jakanu nebija nobie­dējusi, un viņa no jauna veda savu perējumu uz ūdensrozēm; visu atlikušo dienu man sirds vai kāpa ārā pa muti, viņus vēro­jot. Kaut arī no kaimana nebija ne miņas, es pavadīju vairākas nervozas stundas, un pret vakaru sapratu, ka nespēju to iztu­rēt. Aizgājis uz ciematu, aizņēmos kanoe, kuru divi indiāņi laipni nogādāja līdz ezeram. Tikko satumsa, es apbruņojos ar spēcīgu kabatas lukturīti un garu nūju ar slīdošu auklas cilpu galā un devos kaimana meklējumos. Kaut arī ezers bija mazs, pagāja vesela stunda, pirms atradu viņu guļam virspusē līdzās dažām ūdensrozēm. Kad kaimanu ķēra lukturīša gaismas kūlis, viņa acis iemirdzējās kā rubīni. Ar vislielāko piesardzību es virzījos tuvāk un tuvāk, līdz varēju nolaist cilpu zemāk un uzmanīgi pārvilkt kaimana galvai, kamēr tas, gaismas apžilbi­nāts vai nohipnotizēts, gulēja pavisam mierīgi. Tad es strauji sa­vilku cilpu un ierāvu ķepurojošos un raustošos ķermeni laivā - kaimans, kaklu piepūtis, izgrūda dobjus, skaļus niknuma rējie­nus un klabināja žokļus. Ievīstīju reptili maisā un nākamajā rītā aizvedu pa krīkiem piecas jūdzes tālāk un palaidu vaļā. Viņš tā arī nespēja atrast ceļu atpakaļ, un visu atlikušo laiku, ko pava­dīju applūdušās ielejas būdā, es mēdzu sēdēt un ar patiku vērot, kā mana rožu rikšotāju ģimenīte laimīgi rosās pa ezeru, mek­lēdama pārtiku, un neizjutu satraukumu ik reizi, kad vējpūsma saņirbināja koši dzeltenbrūnos ūdeņus.

NO GRĀMATAS "APSKURBUŠAIS MEŽS"

Drīz pēc Egberta un viņa brāļu ierašanās mēs savā īpašumā ieguvām divus dzīvniekus, kurus ātri vien iesaucām par Bries­mīgajiem dvīņiem. Tas bija pārītis lielu, ļoti resnu saraino bruņnešu. Abi izskatījās augumā un apmērā praktiski vienādi, turklāt drīz atklājām, ka arī to paradumi ir vienādi. Abi radī­jumi bija mātītes un varētu domāt, ka dzimuši vienā metienā, kaut gan viens bija noķerts turpat netālu no Losinglesas (Ar­gentīnā), bet otrs atsūtīts no kaimiņu estansijas vairākas jūdzes tālāk. Dvīņi tika ievietoti krātiņā ar atsevišķu guļamtelpu. Mā­joklis sākotnēji bija būvēts viena liela bruņneša iemitināšanai, taču tobrīd mums trūka krātiņu, tāpēc nācās abus ievietot vienā. Tā kā bruņneši vēl nebija pilnībā pieauguši, tad galu galā iekārtojās pavisam ērti. Abiem lielāko prieku dzīvē sagā­dāja ēšana un gulēšana, un Dvīņi abām baudām nodevās aiz­gūtnēm. Viņi mēdza saritinājušies gulēt uz muguras savā gu- ļamtelpā un miegā gārdzoši sēkt tā, ka lielie, krunkainie rozā punči cilājās un ķepas raustījās. Šķita, ka nekas un neviens nespēj iztraucēt abu miegu. Varējām rībināt pa krātiņu, kliegt cauri režģiem, atvērt guļamtelpas durtiņas un, aizturot elpu (Dvīņiem piemita specifiska smaka), bakstīt tuklos punčus, kniebt ķepās vai raustīt astes - bruņneši turpina gulēt, it kā būtu iegrimuši dziļā, hipnotiskā transā. Kad esam nākuši pie slēdziena, ka pie atmaņas Dvīņus var atgriezt tikai pasaules bo­jāeja, piepildām skārda bundžu ar atbaidoša izskata maisī­jumu, kas abiem tik ļoti garšo, un cenšamies ievietot trauku krātiņā. Lai cik uzmanīgi mēs rīkotos un censtos nesacelt ne mazāko troksnīti, tikko roka ar trauku ieslīdējusi būri, no guļamtelpas atskan tāds troksnis, it kā jūras čūska ar asti dra­gātu malkas šķūnīša sienu. Tie ir Dvīņi, kas cenšas pietrausties kājās un, tā sakot, ieņemt starta pozīciju. Šīs skaņas ir brīdinā­juma signāls labi ātri nolikt šķīvi un izvilkt roku no būra, jo jau nākamajā mirklī abi bruņneši kā lielgabala lodes izsprāgst no guļamtelpas un, piepūlē elsdami, plecu pie pleca mežonīgi ve­ļas pāri telpai, gluži kā pārītis regbija spēlētāju cīņā par bumbu. Viņi precīzi atsitas pret ēdiena trauku (un barotāja roku, ja tā tur vēl atrodas) un kopā ar to saveļas mudžekļainā kamolā būra tālākajā kaktā; kapātu banānu, piena, jēlu olu un maltās gaļas vilnis triecas pret sienu un atsitienā kā lipīga sega noklā­jas pāri Dvīņu pelēkajām mugurām. Bruņneši nu stāv, priekā spiegdami un ņurdēdami, laiza no bruņām lāsojošo ēdienu, reizēm kaktā sakaujas augļa vai gaļas gabaliņa dēļ, kas, atteicies no nevienlīdzīgās cīņas ar zemes pievilkšanas spēku, pēkšņi nokrīt no griestiem. Redzot abus stāvam līdz pat ceļiem ēdienā, varētu nodomāt, ka diviem dzīvniekiem nekādi nebūs pa spēkam tikt galā ar šo vitamīnu un proteīna daudzumu. Taču jau pēc pusstundas viss būris ir tīrs, nolaizīti pat pēdējie trai­piņi uz griestiem, kaut ari bruņnešiem jānostājas uz pakaļ­kājām, lai tos aizsniegtu; paši Dvīņi, saritinājušies uz muguras savā aromātiskajā buduārā, ciešā miegā guļ un krāc. Patei­coties veselīgajai diētai, Dvīņi drīz vien tik pamatīgi apvēlās, ka tikai pa milimetra tiesu spēja izspraukties pa guļamtelpas dur­vīm. Kamēr es apsvēru, kā varētu ieviest būtiskas izmaiņas krā­tiņa arhitektūrā, viens no Dvīņiem atklāja, kā izmantot šo pusmūža krīzi savā labā. Viņš vairs nelikās gulēt šķērsām pāri guļamtelpai, bet gan tieši ar galvu pret durvīm. Tikko atska­nēja mazākais troksnītis vai uzvēdīja ēdiena smarža, viņš metās uz priekšu, pirms otrs bruņnesis paguva pagriezties vajadzīgajā virzienā, durvīs uzmeta kūkumu un iespiedās šaurajā ejā kā korķis pudelē. Tad viņš nesteidzīgi pastiepa ķepu, ar nagu pie­vilka ēdiena trauku sev tuvāk un ņēmās sapņaini, kaut arī ne īpaši klusi, rakņāties tā dziļumos; viņa radagabals pa to laiku drudžaini spiedza, šņāca un bez panākumiem skrāpēja eju aiz­sprostojušo, labi nobruņoto, neievainojamo pēcpusi.

Sarainais bruņnesis ir Argentīnas pampu maitēdājs. Mazs un zems, bruņojies pret praktiski jebkuru uzbrukumu, tas kā miniatūrs tanks tipina pa mēnessgaismas pielieto zāli un no­tiesā gandrīz visu, kas gadās pa tvērienam. Bruņnesis ēd augļus un dārzeņus, taču, ja tādi negadās pa ceļam, jūtas pavisam apmierināts, atradis arī putnu ligzdu ar olām vai mazuļiem; viņš uzkož arī kādu pelēnu vai pat čūsku, ja gadās ar tādu sa­skrieties. Taču, gluži kā magnēts pievelk metāla skaidiņas, tā bruņnesi pievelk sulīga, pūstoša maita. Argentīnā attālumi un lopu ganāmpulki ir milzīgi, tāpēc bieži gadās, ka nobeidzas kāda veca vai slima govs, un tās ķermenis paliek guļam garajā zālē nepamanīts, iekams saules karstumā aromāts izplatās plašā apkārtnē un ap ķermeni kā bišu spiets sāk zumēt mušas. Kad maitas smaka sasniedz izsalkuša bruņneša degunu, viņš to uztver kā ielūgumu uz dzīrēm. Pametis alu, bruņnesis steidzas uz priekšu, līdz sasniedz lieliskās maltītes vietu - zālē guļošo lielo, tārpu izcaurumoto gaļas kalnu. Pamatīgi pieēdies puvušo gaļu un tārpus, bruņnesis nespēj pamest vietu, kur vēl atlicis tik daudz ēdamā, tāpēc izrok alu turpat zem lopa. Tur viņš ap­cerīgi snauž, sagremodams pirmo maltīti, līdz atkal sajūt izsal­kumu. Tad bruņnesim atliek tikai izspraukties līdz alas mutei, izbāzt ārā galvu un viņš jau atrodas, tā sakot, pašā galda vidū. Bruņnesis reti pamet maitu, pirms nav no balojošajiem kau­liem noskrubinājis pēdējo gaļas kripatu. Tad, dziļi, apmieri­nāti nopūties kā daždien labi paēdis dzīvnieks, bruņnesis at­griežas mājās un cerīgi gaida uz nākamo kritušo govi vai aitu. Par spīti neizsmalcinātajai gaumei, pats bruņnesis tiek uz­skatīts par gardu ēdamo, kas garšo kā kaut kas vidējs starp piena teļa vai sivēna gaļu. Estansijas peoni bieži ķēra bruņne­šus un turēja mucās ar dūņām, kamēr dzīvnieki kļuva gana trekni cepšanai. Varētu izklausīties pretīgi, ka cilvēki ēd dzīv­nieku, kas pārtiek no maitas, tomēr arī cūkām piemīt diezgan atbaidoši ēšanas paradumi, savukārt plekstes ēdienkarte uz- dzītu sliktu dūšu pat vampīriem.

Piecdesmito gadu beigās Džerijs atradās uz sava mūža sapņa - sava personīgā zoodārza dibināšanas sliekšņa. Tam vajadzēja atšķirties no jebkura zoodārza visā vēsturē, jo tā galvenais mēr­ķis būtu glābt iznīcības apdraudētos dzīvniekus. Tomēr vēl daudz kam bija jānotiek, pirms zoodārzs sāka darboties pilnā sparā. Džerijs vispirms savāca dzīvniekus un tad meklēja vietu, tolaik atzīmēdams, ka ".reti esmu vai vispār nekad neesmu sa­sniedzis kāroto, virzoties pa loģisko ceļu… pats nespēju noticēt savai pārdrošībai…". Bet savu mērķi viņš nudien sasniedza, ar neprātīgu jautrību visā darbības gaitā šimpanzes Čalmonde- lija Sentdžona (nejauciet to ar Čalmondeliju, ko viņš pazina 1946. gadā) atbalstīts un kūdīts.

Džerijs visai neganti izturas pret zoodārzu arhitektiem, "visbīstamākajiem dzīvniekiem, ko zoodārzā palaiž savvaļā", bet tikpat skarbi viņš vēršas arī pret zoodārzu apmeklētājiem, kuri skali, taču ar nevajadzīgu sentimentu nosoda dzīvnieku ieslodzījumu kā pretstatu brīvībai. Gandrīz trīsdesmit gadu pirms šobrīd populārajiem uzbrukumiem zoodārziem viņš iz­strādāja vadlīnijas, kā pareizi rūpēties par savvaļas dzīvniekiem gūstā, un nosodīja tos zoodārzus, kas šīm vadlīnijām nesekoja.

Nodaļas pēdējā epizodē Džerijs burvīgi pauž savu seno pār­liecību, ka šīs pasaules "atbaidošie rāpuļi" ir tikpat nozīmīgi kā lielie, pievilcīgie dzīvnieki un ka viņa zoodārzs ir gatavs pa­rūpēties par tādiem radījumiem, par kuriem citi zoodārzi lab­prātāk aizmirstu. Konkrēti - viņš cenšas attaisnot čūskas, ku­ras tik nepelnīti nievātas.

NO GRĀMATAS "NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS"

Vai nu šādā vai citādā veidā es vienmēr esmu bijis saistīts ar zoodārziem. Zoomānijas sērga mani ķēra jau agrīnā divu gadu vecumā, kad mana ģimene dzīvoja kaut kur Indijas vidienē, un pilsētiņa lepojās ar kaut ko līdzīgu zoodārzam. Kad mana daudzcietusī auklīte divreiz dienā vaicājusi, kurp es vēlētos do­ties pastaigā, es esot vilcis viņu gar smirdīgu krātiņu rindām, kuros mitinājušies utu apsēsti dzīvnieki, ja vien viņa mēģinā­jusi ieviest izmaiņas šajā rituālā, es esot ķērcis tā, ka mana nik­numa izpausmes bijušas dzirdamas līdz pat Bombejai dienvi­dos un Nepālas robežai ziemeļos. Nepavisam nebiju pārsteigts, uzzinot no savas mātes, ka pirmais vārds, ko es šādos apstākļos esot iemanījies skaidri izrunāt, bijis "zoo".

Kopš tā laika esmu izteicis šo vārdu visās iespējamās izteik­smēs - no sajūsmas līdz izmisumam.

Gluži dabiski, ka bērnības pieredze radīja manī dedzīgu vē­lēšanos pašam kļūt par zoodārza īpašnieku. Tā nu no divu līdz sešu gadu vecumam es ar neatslābstošu centību gatavojos šim brīdim un vācu kopā itin visu - no grunduļiem līdz mitrenēm, ļaudams aizvien augošajai kolekcijai apdzīvot savu istabu un sevi pašu. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Grieķiju, kur es baudīju ievērojamu brīvību un varēju pilnībā nodoties savai kaislībai - savvaļas dzīvnieku vākšanai un pētīšanai. Man nepaslīdēja garām nekas - ne skorpions, ne ūpis. Vēlāk, atgriezies Anglijā, es sapratu, ka sava paša zoodārza vadīšanai man nepieciešamas iemaņas lielāku dzīvnieku - piemēram, lauvu, bizonu un ži- rafju turēšanā, un tādus, par spīti savam entuziasmam, es ne­spēju ar panākumiem izmitināt ne piemājas dārziņā, ne savā guļamistabā, nedz arī sev azotē. Toreiz es pieteicos darbā Vip- sneidas zoodārzā - Londonas Zooloģijas biedrības īpašumā Bedfordšīrā, un laimīgā kārtā tiku pieņemts. Es tur biju jau­nākais zvēru kopējs; zem lepnā amata nosaukuma slēpās palīgstrādnieks, ko nosūtīja uz jebkuru nodalījumu, kur bija vajadzīga palīdzīga roka netīru darbu veikšanai. Tas jebkurā veidā bija lielisks treniņš, jo nepārprotami lika man saprast, ka darbs ar dzīvniekiem lielākoties ir grūts, netīrs un nepavisam nav valdzinošs, toties tas deva man iespēju sastapties ar visda- žādākiem brīnišķīgiem dzīvniekiem - no emu līdz ziloņiem. Aizgājis no Vipsneidas, es desmit gados sarīkoju desmit ievēro­jamas ekspedīcijas uz dažādām pasaules daļām, vākdams dzīv­niekus zoodārziem.

Tieši Vipsneidā un pirmo četru ekspedīciju laikā manī mo­dās bažas par zoodārziem. Es neapšaubīju to nepieciešamību, jo gan toreiz, gan tagad uzskatu, ka zoodārzi ir ļoti nozīmīgas organizācijas. Šaubas raisījās par vispārējo ievirzi un vairāku zoodārzu vadības stilu. Pirms ierašanās Vipsneidā es, kā jau zoomaniaks, uzskatīju, ka jebkāda, pat vismaigākā zoodārzu kritika ķers mani pašu kā zibens no skaidrām debesīm. Tomēr, iepazinis Vipsneidu un dzīvnieku vākšanas gaitā arī lielu skaitu citu zoodārzu, es jutu augam un briestam nemieru. Ieguvis pie­redzi, es sapratu, ka jebkurā zoodārzā ir daudz kas kritizējams, turklāt noteikti kritizējams, ja vēlos, lai tik nozīmīgas organi­zācijas kā zoodārzi izkļūtu no sastinguma, kādā lielākā to daļa šķita ieslīgusi vai arī atradusies jau kopš dibināšanas. Tomēr ir viegli kritizēt virves dejotāju, ja pats nekad neesi mēģinājis no­iet pa virvi, tāpēc es aizvien vairāk tiecos nodibināt pats savu zoodārzu.

Kad ļaudis atklāja, ko esmu nolēmis darīt, viņu reakcija ļāva secināt, cik zemu cilvēki vērtē zoodārzus. Ja būtu darījis zi­nāmu, ka grasos atvērt plastmasas pudeļu ražotni, dibināt pop­grupu, striptīza klubu vai kaut ko cilvēcei tikpat nepārprotami noderīgu, es, protams, būtu saņēmis pilnīgu atzinību. Bet zoo­dārzu? Vietu, kurp vecāki negribīgi aizved bērnu, lai tas pajātu uz ziloņa un dabūtu vēdergraizes no saldējuma? Vietu, kur dzīvnieki tiek turēti ieslodzījumā? Tas taču nevar būt nopietni domāts? Kāpēc tieši zoodārzu?

Zināmā mērā es šos uzskatus sapratu un pat tiem piekritu. Uz jautājumu bija grūti atbildēt, jo vidusmēra cilvēka un manis paša uzskati par zoodārzu bija krasi atšķirīgi. Galvenā problēma bija tā, ka gan agrāk, gan vēl tagad tikai ļoti nedaudzi cilvēki - vienalga, zinātnieki vai nē - spējuši pienācīgi novērtēt laba zoodārza nozīmi. Zoodārzus vienkārši neuzskata par nopietnām zinātniskām iestādēm un netic, ka tajos iespējams veikt ievērojamu pētniecisku, zinātnisku un izglītojošu darbu. Šādu uzskatu lielākoties kultivējuši paši zoodārzi, jo pārlieku daudzi no tiem vienkārši neapzinās savu zinātnisko potenciālu un turpina sabiedrības acīs popularizēt sevi kā izklaides vietas. Tādējādi nav brīnums, ka gan sabiedrības, gan zinātnieku brā­lības acīs zoodārzs ir tāda pati izklaides vieta kā cirks - ne tik mobils un mazāk apnīkstošs, taču no zinātniskā viedokļa tikpat mazvērtīgs. Zoodārzi paši veicinājuši šāda uzskata izplatību, jo lielākajai daļai cilvēku "zinātnisks" ir tas pats kas "garlaicīgs", un tas kaitē kases ienākumiem.

Zoodārzs spēj piedāvāt tādas iespējas, ar kādām neviena cita līdzīga organizācija nespēj sacensties. Labs zoodārzs var būt vienlaikus zinātniska laboratorija, izglītības iestāde un dabas aizsardzības šūniņa. Mūsu bioloģiskās zināšanas par pašiem parastākajiem dzīvniekiem ir mulsinoši niecīgas, un tieši in­formācijas uzkrāšanas ziņā zoodārzi var būt ārkārtīgi vērtīgi. Nenoliedzami, ka šādā veidā iespējams sniegt ieguldījumu dzīv­nieku aizsardzībā savvaļas apstākļos, jo nav jēgas runāt par sugu aizsardzībā, pirms nav izpētīts, kā tā darbojas. Pareizi vadīts zoo­dārzs spēj nodrošināt iespējas tieši šādam darbam.

Kaut arī novērot dzīvniekus savvaļā nenoliedzami ir daudz saistošāk, lielu daļu dzīvnieku bioloģisko aspektu ērtāk pētīt tieši zoodārzos, un dažus no tiem iespējams izzināt tikai tad, ja dzīvnieks atrodas ierobežotā vidē. Piemēram, brīvā dabā ir praktiski neiespējami precīzi izsekot dzīvnieku grūtniecībai un mazuļu ikdienas attīstībai. To visu var izpētīt zoodārzā. Tādē­jādi pareizi organizēti un vadīti zoodārzi, ja dzīvnieki tajos tiek pienācīgi pētīti un iegūtie dati pierakstīti, kļūst par milzīgām vērtīgu datu bāzēm.

Zoodārziem ir nozīmīga loma arī izglītības jomā. Mūsdie­nās, kad milzīgo pilsētu stateniskajos zārkos, ko sauc par augstceltnēm, cilvēce radījusi jaunu paaudzi, kas nav redzējusi ne suni, ne kaķi, ne zelta zivtiņu vai papagaillti un uzskata, ka piens rodas pudelēs, nemaz nenojaušot par zāles un govs līdz­dalību šajā sarežģītajā procesā, šai un nākamajai paaudzei zoo­dārzi ir vienīgā iespēja uzzināt, ka mūsu planētu cenšas apdzī­vot vēl ari citi dzīvnieki.

Visbeidzot zoodārziem var būt nenovērtējama nozīme sugu saglabāšanas jomā. Pirmkārt, tiem jācenšas panākt savu aprū­pējamo dzīvnieku iespējami pilnīga vairošanās, tādējādi aptu­rot sugas iznīkšanu savvaļā. Vēl nozīmīgāk ir izveidot to sugu pavairošanas grupas, kuru pārstāvju skaits savvaļas apstākļos kļuvis kritiski zems. Daudzi zoodārzi sekmīgi nodarbojušies ar to un turpina nodarboties arī mūsdienās.

Apmēram tūkstotim sugu mūsdienās draud iznīcība, un lie­lākoties sugu īpatņu skaits sarucis tik niecīgs, ka papildus parastajām metodēm atlikušo indivīdu saglabāšanai noteikti nepieciešams izstrādāt kontrolētu pavairošanas programmu. Daudzu gadu gaitā esmu runājies ar cilvēkiem (arī ar zoodārzu direktoriem), un šķiet, ka viņi tikai aptuveni nojauš, kādas ie­spējas dabas aizsardzības jomā paver kontrolēta pavairošanas programma nebrīves apstākļos, un tik tikko izprot tās ievēro­jamo nozīmi un nepieciešamību. Tomēr pēdējā laikā progresī­vākie zoodārzi un reālistiskāk noskaņotie dabas aizsardzībā ie­saistītie cilvēki sākuši uzsvērt "zooloģisko banku" nozīmi atsevišķu sugu saglabāšanā. Sauksim šīs sugas par grūtībās no­nākušām. Tas nozīmē - kad šīs sugas pārstāvju skaits savvaļā sasniedzis noteiktu zemu līmeni, jāpieliek visas pūles, lai šo skaitu saglabātu, vienlaikus profilaksei zoodārzā jāizveido dzī­votspējīga pavairošanas grupa vai, vēl labāk, īpaši šīs sugas vajadzībām jānodibina pavairošanas centrs. Tātad, ja suga sav­vaļā pilnīgi izzustu, mūsu rīcībā būtu pavairošanas kodols, ar kura palīdzību gadu gaitā varētu mēģināt sugu no jauna at­griezt kādreizējās izplatības vietās.

Šāda veida pavairošana nebrīves apstākļos jau palīdzējusi vairākām sugām - varētu pat teikt, ka tās izglābusi: tādas sugas ir Dāvida brieži, Eiropas bizons (sumbrs), baltraibā govjanti- lope, Havaju zoss un citas. Taču šajā darbībā iesaistītie zoodārzi joprojām ir mazākumā un spēj palīdzēt tikai pavisam nedau­dzām sugām. To dzīvnieku saraksts, kam nepieciešama šāda palīdzība, aug šausminošā ātrumā. Man bija pilnīgi skaidrs - nepievēršot lielāku uzmanību šai konkrētajai dabas aizsardzī­bas formai, veselam birumam sugu draud pilnīgas izzušanas briesmas.

Es uzskatīju, ka jau pastāvošajiem zoodārziem daudz lielākā mērā jāpievēršas šim ārkārtīgi steidzamajam uzdevumam, sa­vukārt ikvienam jaunizveidotam zoodārzam šis uzdevums jāizvirza par savu prioritāti. Patiesību sakot, vairs nav vajadzīgi lieli, visaptveroši zoodārzi; to vietā jāstājas mazākiem, speciali­zētiem centriem, kuros viss laiks un spēki veltīti pašu apdrau- dētāko sugu kontrolētai pavairošanai. Vēl jo vairāk, šādi centri varētu palīdzēt neievērojamiem, neizskatīgiem radījumiem, kurus zemās pārdošanas vērtības dēļ parasti atstāj novārtā; tie koncentrētu uzmanību apdraudēto sugu pavairošanas grupu veidošanai un uzturēšanai (vismaz tik ilgi, kamēr dzīvnieku skaits grupā pietiekami audzis un sugai vairs nedraud izmir­šana), un pats zoodārzs kļūtu ne tikai par patvēruma vietu, bet arī par pētniecības centru un, vēl svarīgāk, izglītības iestādi. Dzīvnieku, īpaši reto un vārīgo sugu kopšana ir māksla, kas jā­apgūst un jāpilnveido. Diemžēl gan agrāk, gan šur tur arī mūs­dienās dzīvnieku aprūpei zoodārzos tiek pieņemti tādi cilvēki, kas savas niecīgās spējas ar daudz labākiem rezultātiem varētu likt lietā citās nozarēs.

Kaut arī man pašam bija pilnīgi skaidrs, ka nepieciešams bez kavēšanās izveidot šādu iestādi, gan tolaik, gan zināmā mērā arī šobrīd, nācās saskarties ar ievērojamu pretestību no tā saukto "rūdīto" dabas aizsargātāju puses. Nebija viegli viņus pārliecināt, ka kontrolēta sugu pavairošana ir vēlama un pat nepieciešama vienlaikus ar parastajām dabas aizsardzības me­todēm, tādām kā rezervātu un dabas parku iekārtošana, un tā tālāk. Daudzus gadus, ieminoties vien par šo jautājumu ievē­rojamu dabas aizsardzības speciālistu sabiedrībai, es saņēmu tādu reakciju, it kā būtu atzinis nekrofiliju par lielisku dzim­stības ierobežošanas līdzekli.

Doma par zoodārziem kā vienkāršām Viktorijas laikmeta zvērnīcām joprojām bija pārlieku dziļi iesakņojusies cilvēku apziņā, un bija gandrīz neiespējami likt kādam noticēt, ka šīs iestādes varētu kalpot arī nopietnākam mērķim. Galvenais ar­guments bija tāds, ka zoodārzi ir slikti vadīti un tikai daži no tiem izrādījuši jelkādu spēju vai vēlmi iesaistīties dabas aizsar­dzībā, ieviešot kontrolētas sugu pavairošanas programmas. Augstprātīgi paužot uzskatu, ka "tur zvēru vēl daudz", zoodārzi noplicinājuši dzīvnieku skaitu pasaulē, kolekciju atjaunošanas vārdā tos iznīcinājuši, neveiksmīgas vai nepareizas turēšanas rezultātā ļaujot eksponātiem iet bojā. Dabas aizsargātāji atzina, ka esot pārlieku daudz tādu zoodārzu, kas tikai vārdos izsakot atbalstu sugu aizsardzībai, taču patiesībā neko vērtīgu nedarot; pārlieku daudzi zoodārzi turot retus dzīvniekus vienīgi par peļ­ņas un slavas gūšanas avotiem, nevis par ieguldījumu sugu saglabāšanā; pārlieku daudzi zoodārzi plaši popularizējot savus "dabas aizsardzības centienus", taču patiesībā tiem neesot lielā­kas saistības ar nopietnu ieguldījumu dabas aizsardzībā kā puķu kastei uz palodzes ar apmežošanas programmu.

Diemžēl šie pārmetumi lielā mērā gan bijuši, gan joprojām ir pamatoti. Mani skaidrojumi, ka šobrīd parastu zoodārzu vietā jāstājas specializētiem centriem, kuros nodarbojas ar rū­pīgi izstrādātām pavairošanas programmām, nerada dzirdīgas ausis. Šādos apstākļos jauna zoodārza organizēšana prasīja pa­matīgu apņēmību, pat ja tam bija paredzēts nodarboties ar kaut ko pilnigi atšķirīgu no tradicionālā. Es tomēr uzskatīju, ka nav jēgas tērēt laiku, gaidot atbalstu no pārējiem dabas aiz­sargātājiem. Vienīgais, ko varēju darīt, bija pašam ķerties pie specializēta zoodārza veidošanas un vērot, kas no tā sanāks.

NO GRĀMATAS "ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ"

Jā, ved dzīvniekus šurp. Nezinu, ko teiks kaimiņi, bet vai nav vienalga. Māte ļoti vēlas redzēt šimpanzes, tāpēc ceru, ka tu dažus atvedīsi. Tiksimies drīz. Ar mīļiem svei- cieniem no mums visiem,

Margo

Lielākā daļa šīs Bornmutas piepilsētas iemītnieku varēja ar lepnumu skatīties uz saviem dārziņiem, jo ikviens no tiem līdzinājās pārējiem. Protams, tajos valdīja zināmas sīkas atšķi­rības: dažiem atraitnītes patika labāk nekā puķuzirnīši, citi deva priekšroku hiacintēm, nevis lupīnai, taču pašos pamatos visi bija vienādi. Taču ikviens, kam gadījās ielūkoties manas māsas dārziņā, būtu spiests atzīt, ka tas izskatās, maigi izsako­ties, neparasti. Vienā stūrī bija uzslieta milzīga telts, no kuras skanēja dīvains spiedzienu, svilpienu, ņurdienu un rūcienu koris. Turpat līdzās atradās vesela rinda būru, no kuriem nik­nām acīm lūkojās ērgļi, maitu lijas, pūces un vanagi. Līdzās būriem atradās šimpanzes Minnijas lielais krātiņš. Kādreizējā mauriņa paliekās piesieti kūleņoja un spēlējās četrpadsmit pērtiķi, savukārt garāžā kurkstēja vardes, aizsmakušās balsīs klaigāja turako un vāveres skaļi kraukšķināja riekstu čaumalas. Jebkurā dienas laikā apstulbušie, pārbiedētie kaimiņi, slēpda­mies aiz mežģīņu aizkariem, drebēdami vēroja, kā mana māsa, māte, Sofija, Džekija un es staigājam šurpu turpu pa izpostīto dārzu, nēsādami mazus trauciņus ar maizi un pienu, šķīvjus ar kapātiem augļiem vai, vēl trakāk, lielus asiņainas gaļas gabalus un beigtas žurkas. Kaimiņuprāt, mēs bijām ar ļaunu nodomu izmantojuši viņu uzticēšanos. Ja nāktos paciest tikai gaiļa klai­gāšanu, suņa riešanu vai kaķēnu metienu savā skaistākajā pu- ķudobē, kaimiņi vēl kaut kā būtu spējuši samierināties ar situāciju. Taču tik apjomīga zoodārza pēkšņa parādīšanās pašā pagalma vidū bija tik negaidīta, ka galīgi izsita viņus no līdz­svara, tā ka pagāja labs laiciņš, iekams viņi apkopoja spēkus un sāka žēloties.

Es tostarp sāku meklēt vietu zoodārzam, kur izmitināt sa­vus dzīvniekus. Manuprāt, visvienkāršākais būtu doties pie vietējās pašvaldības un darīt zināmu, ka esmu savācis kolekciju jaukam, nelielam zoodārzam, tādēļ vēlos īrēt vai pirkt tās izvietošanai piemērotu vietu. Tā kā dzīvnieki jau bija savākti, es savā vientiesībā spriedu, ka ikviens būs priecīgs man palī­dzēt. Pašvaldībai tas neko nemaksātu, gluži otrādi - tā iegūtu pilsētiņai vēl vienu izpriecu vietu. Taču pilsētas galvām bija citas domas prātā. Bornmuta bija izcili konservatīva vieta. Pil­sētā zoodārza nekad nebija bijis, tāpēc viņi neredzēja iemeslu, kādēļ vajadzētu kādu ieviest. Šādi vietējās pašvaldības izprot progresu. Viņi teica, ka, pirmkārt, dzīvnieki esot bīstami, otr­kārt, tie smirdot, un treškārt, pilsētas varasvīri piebilda, dru­džaini meklējot vēl kādu aizbildinājumu, brīvas vietas izīrēšanai vispār neesot.

Mani tas sāka kaitināt. Nekad neesmu spējis ar labiem pa­nākumiem stāties pretī valdošās elites izcili neloģiskajiem ar­gumentiem. Taču šoreiz, saskāries ar pilnīgu nevēlēšanos sa­darboties, es sāku uztraukties. Dzīvnieki mitinājās piemājas dārziņā, ēda kā traki, un man nācās katru nedēļu maksāt bargu naudu par gaļu un augļiem. Turklāt kaimiņi, kas nu bija galīgi apskaitušies par mūsu ekscentrisko izturēšanos, ņēmās bom­bardēt vietējās veselības aizsardzības organizācijas ar sūdzībām, tādēļ nabaga inspektoram gribot negribot nācās apmēram divas reizes nedēļā ierasties pie mums. Tas, ka viņš nespēja at­rast ne mazāko pamatu kaimiņu neprātīgajām žēlabām, neko nelīdzēja: ja jau sūdzība saņemta, viņa pienākums bija ierasties un pārbaudīt situāciju. Mēs nabaga cilvēku vienmēr pacienā­jām ar tasi tējas, un viņam daži dzīvnieki gauži iepatikās; viņš pat ņēma līdzi savu mazo meitiņu, lai arī tā varētu zvēriņus apskatīt. Taču es stipri raizējos par strauji tuvojošos ziemu, jo to dzīvnieki neapkurinātajā teltī nekādā ziņā nespētu pārciest. Džekijai radās teicama doma.

- Varbūt piedāvāsim dzīvniekus kādam no pilsētas lielvei- kaliem kā Ziemassvētku izpriecu pircējiem? - viņa ierosināja.

Es apzvanīju visus lielākos pilsētas veikalus. Visi izturējās ārkārtīgi laipni, taču palīdzību nepiedāvāja - viņiem gluži vien­kārši nebija piemērotu telpu šādai izrādei, lai cik interesanta tā būtu. Tad es piezvanīju pēdējam veikalam savā sarakstā - milzīgam tirdzniecības centram, kas piederēja Dž. Dž. Allenam. Man par lielu prieku, veikala vadība izrādīja dzīvu interesi un uzaicināja mani ierasties, lai apspriestu darījumu. Tā radās "Darela zvērnīca".

Pagrabstāvā tika izbrīvēta liela telpa, uzbūvēti plaši krātiņi, sienas gaumīgi izrotātas ar krāšņām tropisko mežu ainavām, un dzīvnieki no aukstuma un mitruma ārpasaulē tika pārvesti greznā, spoži apgaismotā un labi apsildītā mājoklī. Kases ieņē­mumi tik tikko nosedza rēķinus par barību, bet dzīvnieki nu baudīja siltumu un ērtības un bija labi paēduši, vienlaikus ne- noplicinot manus līdzekļus. Ticis vaļā no šīm grūtībām, es va­rēju visus spēkus veltīt zoodārza vietas meklēšanai.

Būtu apnicīgi šeit aprakstīt visas vilšanās, kādas piedzīvoju meklējumu laikā, vai arī uzskaitīt visus tos mērus, pilsētu piln­varotos, parku pārvaldniekus un sanitāros inspektorus, ar ku­riem tikos un kurus centos pārliecināt. Pietiks, ja pieminēšu, ka reizēm man galva plīsa pušu no pūliņiem ieskaidrot pēc izskata gluži saprātīgiem cilvēkiem, ka zoodārzs pilsētā būs pati labākā atrakcija. Spriežot pēc viņu reakcijas, varētu iedo­māties, ka grasos uz mola novietot atombumbu.

Tostarp dzīvnieki, nenojauzdami sev draudošās briesmas, darīja visu iespējamo, lai mūsu dzīve nekļūtu pārāk vienmuļa. Piemēram, kādu dienu babuīnu mātīte Džordžīna nosprieda, ka Bornmutā jābūt vēl kaut kam interesantākam par Dž. Dž. Al- lena veikala iekštelpām. Par laimi, tā bija svētdiena, kad veikalā neviena nebija - baidos pat iedomāties, kas būtu noticis citos apstākļos.

Es tobrīd dzēru tēju, tieši grasīdamies doties uz veikalu, lai pabarotu dzīvniekus un iztīrītu būrus, kad iezvanījās telefons. Neko ļaunu nenojauzdams, pacēlu klausuli.

- Vai Darela kungs? - apvaicājās dobja, sērīga balss.

- Jā, klausos.

- Te no policijas, ser. Viens no jūsu pērtiķiem ir izbēdzis, un es nodomāju, ka jūs to vēlēsieties zināt.

- Dievs augstais, kurš no viņiem? - es iesaucos.

- Nudien nezinu, ser. Liels un brūns. Izskatās gaužām ne­gants, ser, tāpēc es nolēmu jums paziņot.

- Jā, liels paldies. Kur tas atrodas?

- Šobrīd vienā no lielajiem skatlogiem. Taču nedomāju, ka viņš grasās tur ilgi uzturēties. Vai viņš kož, ser?

- Ļoti iespējams. Neejiet tam tuvumā. Es tūlīt ieradīšos, - es teicu un nosviedu klausuli.

Es iesēdos taksometrā, un mēs trakā ātrumā nesāmies uz pilsētas centru, ignorēdami ātruma ierobežojumus. Nospriedu, ka zināmā mērā esam policijas dienestā. Samaksājis par brau­cienu, tūlīt pat pamanīju vienā no Allena veikala skatlogiem valdošo haosu. Skatlogā bija gaumīgi izkārtoti vairāki guļam­istabas garnitūras priekšmeti. Tur bija liela gulta, augsta gu­ļamistabas lampa un uz grīdas glīti izklātas vairākas dūnu segas. Vismaz tā skatlogs bija izskatījies, kad dekorators bija beidzis darbu. Tagad tur izskatījās kā pēc viesuļvētras. Lampa bija apgāzusies un izsvilinājusi lielu caurumu vienā no segām, veļa norauta no gultas, spilvens un palagi izgreznoti ar glītiem pēdu nospiedumu rakstiem. Gultā sēdēja Džordžīna, līksmi lēkāja pa matraci un raidīja mežonīgas grimases sašutušiem baznīcē­niem, kas bija sadrūzmējušies uz ietves skatloga priekšā. Es ie­gāju veikalā un ieraudzīju aiz frotē dvieļu kaudzes kā slēpnī nogūlušos divus ražena auguma policistus.

- Ak, - viens no viņiem atvieglots iesaucās, - jūs esat klāt, ser. Redziet, mēs negribējām sākt to tvarstīt, jo zvērs mūs nepa­zīst, un mēs domājām, ka ar savu rīcību varam to vēl vairāk sa­tracināt.

- Nedomāju, ka šo dzīvnieku kāds var satracināt vēl vairāk, - es rūgti atteicu. - Viņa patiesībā ir pilnīgi nekaitīga, taču vien­mēr saceļ tračus un izskatās bīstama… īstenībā tā ir tikai izlik­šanās, ticiet man.

- Tiešām? - viens no policistiem pieklājīgi, tomēr bez pār­liecības balsī pārvaicāja.

- Es mēģināšu viņu sagūstīt turpat skatlogā, bet, ja viņa izspruks, es vēlos, lai jūs nogrieztu viņai ceļu. Dieva dēļ, neie­laidiet viņu porcelāna izstrādājumu nodaļā!

- Viņa jau izskrēja cauri porcelāna nodaļai, - viens no poli­cistiem drūmā labpatikā paskaidroja.

- Vai kaut ko sadauzīja? - es vārgā balsī noprasīju.

- Nē, ser, par laimi, ne, viņa tikai izskrēja cauri nodaļai. Mēs ar Bilu, protams, dzināmies pakaļ, tāpēc viņa neuzkavējās.

- Jebkurā gadījumā, neielaidiet viņu tur vēlreiz. Nākamreiz mums varētu nepaveikties.

Pa to laiku ar citu taksometru bija ieradušās Džekija un mana māsa Margo, un mēs jau bijām pieci gūstītāji. Nodomāju, ka kopīgiem spēkiem mums vajadzētu izdoties Džordžlnu sagūstīt. Izvietojis abus policistus, māsu un sievu stratēģiskās pozīcijās porcelāna izstrādājumu nodaļas durvju sardzē, es iekāpu skat­logā, kur Džordžīna joprojām lēkāja pa savandīto gultu un rā­dīja skatītāju pūlim neķītras grimases.

- Džordžīna, - es teicu klusā, mierinošā balsī, - nāc nu, nāc pie tētiņa.

Džordžīna pār plecu uzmeta man pārsteigtu skatienu. Ka­mēr tuvojos, viņa cieši nopētīja manu seju un nosprieda, ka tās izteiksme neatbilst medainajai balsij. Viņa saspringa un pāri joprojām gruzdošajai segai ar varenu lēcienu uzlidoja uz pa­matīgās frotē dvieļu kaudzes, kas veidoja skatloga dekorāciju fonu. Valnis nebija konstruēts tā, lai izturētu ar pilnu sparu ielēkuša babuīna svaru, tādēļ tajā pašā mirkli sabruka un Džor­džīna kopā ar daudzkrāsainu dvieļu kaskādi novēlās zemē. Viņa mežonīgi spārdījās, lai izķepurotos, un tas viņai izdevās tieši tajā mirklī, kad es metos virsū, lai to noķertu. Ar histē­risku ķērcienu Džordžīna no skatloga ielidoja veikala dziļumā. Es atbrīvojos no dvieļiem un metos viņai pakaļ. Manas māsas griezīgais spiedziens vēstīja, kur Džordžīna tobrīd atradās - krīzes situācijās viņa mēdz spiegt gluži kā lokomotīve. Džor­džīna, no viņas izvairījusies, tupēja uz letes, vēroja mūs mir­dzošām acīm un no sirds izbaudīdama rotaļu. Bargu vaigu rā­dīdami, mēs tuvojāmies viņai vienotā frontē. Letes galā pie griestiem karājās Ziemassvētku rotājums no ileksa zariem, vizuļiem un kartona zvaigznēm. Veidojums pēc formas atgādi­nāja kroņlukturi un, pēc Džordžīnas domām, bija lieliskas šū­poles. Viņa aizdipināja līdz letes galam un mirklī, kad mēs me­tamies viņai pakaļ, palēcās un gluži kā vecīgs Fērbenkss [10] pieķē­rās veidojumam. Dekorācija tūlīt pat izjuka un Džordžīna novēlās zemē, pietrausās kājās un aizauļoja ar vizuli aiz auss.

Veselu pusstundu mēs skraidījām šurpu turpu pa tukšo vei­kalu, un Džordžīna allaž atradās soli priekšā. Kancelejas piede­rumu nodaļā viņa nogrūda zemē lielu kaudzi kantora grā­matu, brīdi piebremzēja, lai pārbaudītu, vai mežģīņu sedziņas gadījumā nav ēdamas, un atstāja lielu, dekoratīvu peļķi gal­veno kāpņu lejasgalā. Kad policisti jau sāka aizelsties un es iz­misumā zaudēju cerības noķert sasodīto dzīvnieku, Džordžīna beidzot pārrēķinājās. Viegliem soļiem lēkšodama mums pa priekšu, pērtiķiene nonāca pie, viņasprāt, lieliska slēpņa - sta­teniski novietotiem linoleja ruļļiem. Viņa iespruka starp ruļ­ļiem un izrādījās iesprostota, jo ruļļi bija salikti tā, ka veidoja mazu, četrstūrainu telpu ar trim sienām un bez izejas. Mēs aši nosprostojām linoleja slazda izeju. Savilcis seju bargā grimasē, es tuvojos Džordžīnai; viņa tupēja zemē un, mežonīgi spieg­dama, lūdzās pēc žēlastības. Es metos uz priekšu, lai viņu sa­grābtu, un tajā mirklī pērtiķiene pašāvās man zem rokas; es apsviedos, cenzdamies viņu noķert un piegrūdos vienam no masīvajiem linoleja ruļļiem. Pirms vēl paguvu rulli notvert, tas gāzās lejā un kā gigantisks steks iegāza vienam no policistiem precīzi pa ķiveri. Nabaga vīrs pastreipuļoja atpakaļ; Džordžīna tobrīd aši paskatījās uz mani un nolēma, ka viņai vajadzīga po­licijas aizstāvība. Viņa metās klāt policistam, kurš joprojām grīļojās, cieši apvija rokas ap viņa kājām un, pāri plecam blenz­dama uz mani, ņēmās spiegt. Es piesteidzos, sagrābu pērtiķienes spalvainās ķepas un skaustu un atrāvu viņu no policista kājām.

- Velns parāvis! - policists iesaucās spēcīgu emociju pārpilnā balsī. - Es jau domāju, ka gals klāt.

- Ak, viņa nebūtu jums kodusi, - es paskaidroju, cenzdamies pārkliegt Džordžīnas aizsmakušos ķērcienus. - Viņa pie jums meklēja glābiņu no manis.

- Velns parāvis! - policists atkārtoja. - Lai nu kā, esmu prie­cīgs, ka tas reiz beidzies.

Mēs ieslodzījām Džordžīnu atpakaļ krātiņā, pateicāmies policistiem, sakārtojām savandīto veikalu, iztīrījām krātiņus un pabarojām dzīvniekus, un tad braucām mājup izbaudīt tik ļoti nopelnīto atpūtu. Tomēr visu atlikušo dienas daļu es lecu vai no ādas ārā ikreiz, kad iezvanījās telefons.

Otrs radījums, kas visiem spēkiem pūlējās sagādāt mums piedzīvojumus, bija šimpanze Čalmondelijs Sentdžons. Sākās ar to, ka viņš, tikko iekārtojies mājā un pakļāvis manu māti un māsu savām iegribām, pamanījās saaukstēties un iedzīvoties bronhītā. Atveseļojies viņš tomēr joprojām jutās vārgs, tāpēc es paziņoju, ka Čalmondelijam vismaz šajā ziemā nāksies stai­gāt apģērbtam, lai nesaaukstētos vēlreiz. Dzīvodams mājā, viņš jau bija valkājis plastikāta bikses un autiņbiksītes, tāpēc zināja, kas ir apģērbs.

Tikko biju darījis šo lēmumu zināmu mātei, viņas acis priekā iemirdzējās; māte čakli ķērās pie adīšanas un rekordātri sa­gādāja šimpanzēm visdažādākās bikses un svīterus, kas priecēja aci gan ar košajām krāsām, gan sarežģītajiem rakstiem. Tā nu Čalmondelijs Sentdžons mēdza laiski zvilnēt uz viesistabas pa­lodzes, katru dienu ģērbies citā uzvalkā, un bezrūpīgi mieloties ar ābolu, pilnībā ignorējot sajūsminātos vietējo bērnu barus, kas, pārkārušies dārza vārtiņiem, aizgūtnēm viņu vēroja.

Cilvēku attieksme pret Čalmondeliju man likās ļoti intere­santa. Piemēram, bērni viņu uzskatīja vienkārši par dzīvnieku, kam piemīt dīvaina līdzība ar cilvēku un kas spēj tos sasmīdi­nāt. Baidos, ka pieaugušie gan nebija tik saprātīgi. Vairākas reizes pēc izskata gluži inteliģenti cilvēki man vaicāja, vai Čal- mondelijs prot runāt. Es vienmēr atbildēju, ka šimpanzēm, pro­tams, ir pašiem sava ierobežota valoda. Taču iztaujātājiem prātā bija pavisam kas cits - viņi vēlējās zināt, vai Calmondelijs spēj runāt kā cilvēks, vai ar viņu var apspriest politisko situāciju, auksto karu vai tamlīdzīgus interesantus tematus.

Taču visneparastāko jautājumu man uzdeva kāda pusmūža sieviete vietējā golfa laukumā. Es mēdzu jaukās dienās aizvest Čalmondeliju uz turieni un ļāvu viņam pakāpelēt priedēs, kamēr pats sēdēju un lasīju vai rakstīju. Todien Čalmondelijs kādu pusstundu bija lēkājis pa zariem man virs galvas, tad, garlaicības mākts, ierāpies man klēpī un nu centās iekārdināt mani kutināšanas rotaļai. Tajā brīdī no golfa laukuma krū­miem parādījās šī dīvainā sieviete; ieraudzījusi Čalmondeliju un mani, viņa spēji apstājās un vērās uz mums. Sieviete neiz­rādīja pārsteigumu, kāds parasti atspoguļojās cilvēku sejās, re­dzot golfa laukumā šimpanzi koši rakstainā džemperī. Viņa pienāca tuvāk un cieši vērās uz pērtiķi man klēpī. Tad viņa pa­griezās pret mani un ieurbās manī ar skatienu.

- Vai viņiem ir dvēsele? - viņa apvaicājās.

- Nezinu, kundze, - es atbildēju. - Neesmu drošs, vai man pašam tāda ir, tāpēc nudien nespēju ar pārliecību to apgalvot par šimpanzi.

- Hmm, - viņa noteica un devās tālāk. Čalmondelijs nudien spēja īpatnēji ietekmēt cilvēkus.

Čalmondelija uzturēšanās mājās, protams, bija aizraujošs piedzīvojums. Savas personības un apķērīguma dēļ viņš bija viens no interesantākajiem dzīvniekiem, kādi man jebkad pie­derējuši. Visvairāk mani iespaidoja Čalmondelija atmiņa, kas, pēc manām domām, bija gluži vai fenomenāla.

Man tobrīd piederēja Lambretta motocikls ar blakusvāģi, un es nodomāju - ja Čalmondelijs tajā sēdētu mierīgi un ne­mēģinātu lēkt ārā, es varētu viņu aizvest ekskursijās uz laukiem. Pirmajā reizē es vienkārši apbraucu apkārt golfa laukumam, lai redzētu, kā šimpanze izturēsies. Čalmondelijs sēdēja blakus­vāģi ārkārtīgi iznesīgi un majestātiski vēroja garāmslīdošo ai­navu. Ja neņem vērā liekšanos ārā no blakusvāģa un centienus sagrābt apdzītos velosipēdistus, viņa uzvedība bija nevaino­jama. Pēc tam es ar motociklu aizbraucu līdz vietējai garāžai uzpildīties. Čalmondeliju apbūra garāža, savukārt viņš pats apbūra garāžas īpašnieku. Čalmondelijs uzliecās no blakus­vāģa un uzmanīgi vēroja, kā tiek noskrūvēts benzīna tvertnes vāciņš; kad parādījās šļūtene un sāka guldzēt benzīns, viņš pār­steigts ņēmās klusi ūjināt.

Lambretta motocikli spēj nobraukt neticami garus attālu­mus, patērējot ļoti maz benzīna, un, tā kā es braucamo bieži ne­lietoju, pagāja kādas divas nedēļas, līdz atkal vajadzēja uzpildīt benzīnu. Mēs tobrīd atgriezāmies no viesošanās vietējās dzir­navās, kur tikām apciemojuši Čalmondelija draugu melderi. Šis jaukais cilvēks, liels Čalmondelija cienītājs, allaž pacienāja mūs ar svaigu tēju; mēs mēdzām sēdēt rindā virs aizsprosta, vērot garām peldošās ūdensvistiņas, malkot tēju un nodoties pārdo­mām. Pa ceļam no tējas dzeršanas es ievēroju, ka benzīns moto­ciklā gandrīz beidzies, tāpēc nogriezos uz garāžas pusi.

Pļāpādams ar garāžas īpašnieku, es pamanīju, ka viņš pār­steigts blenž man pāri plecam. Es aši pagriezos, lai redzētu, kādas blēņas pērtiķis dara. Ieraudzīju, ka Čalmondelijs no bla- kusvāģa pārrāpies uz sēdekli un aizrautīgi cenšas noskrūvēt benzīna tvertnes vāciņu. Tas nudien bija ievērojams atmiņas spēju paraugdemonstrējums. Pirmkārt, viņš tikai vienu reizi bija redzējis, kā tiek uzpildīts benzīns, turklāt tas bija noticis pirms divām nedēļām. Otrkārt, viņš no daudzveidīgajām Lam- bretta detaļām bija pratis atrast vajadzīgo. Mani tas pārsteidza gandrīz tikpat ļoti kā garāžas īpašnieku.

Taču gadījums, kad Čalmondelijs mani visvairāk pārsteidza ne tikai ar atmiņu, bet arī ar novērošanas spējām, bija saistībā ar mūsu viesošanos Londonā - vispirms, lai uzstātos televīzijā, pēc tam, lai nolasītu lekciju. Māsa aizveda mūs uz Londonu; Čalmondelijs brauciena laikā sēdēja man klēpī un ar interesi vēroja garāmslīdošo ainavu. Kad bijām nobraukuši apmēram pusi ceļa, es ierosināju apstāties un iedzert. Ceļojot kopā ar Čalmondeliju, jābūt īpaši piesardzīgiem krodziņu izvēlē, jo ne katrs krodzinieks ar prieku uzņems savā iestādē šimpanzi. Beigu beigās mēs atradām mājīga izskata bāru un piestājām. Mums par atvieglojumu un Čalmondelijam par prieku, bāra īpašniece bija liela dzīvnieku mīļotāja, un viņa un Čalmonde­lijs tūlīt pat viens otram iepatikās. Viņam ļāva starp galdiņiem paspēlēt "sunīšus", līdz ūkai pielēja ar apelsīnu sulu un saba­roja ar kartupeļu čipsiem, pat atļāva uzrāpties uz bāra letes un nodejot kara deju kāju piesitienu un kareivīgu saucienu pavadībā. Abi tik cieši sadraudzējās, ka Čalmondelijs nepavi­sam negribēja doties prom. Ja Čalmondelijs būtu Karaliskā Automoto kluba inspektors, viņš šim krodziņam piešķirtu div­padsmit zvaigznītes.

Trīs mēnešus vēlāk es paņēmu Čalmondeliju līdzi, doda­mies lasīt lekciju. Es jau biju aizmirsis par krodziņu, kur viņš bija tik jauki izklaidējies, jo tostarp bijām viesojušies daudzās citās iestādēs, kur Čalmondelijs ari tika laipni uzņemts. Brau­ciena laikā Čalmondelijs, kā parasti, sēdēja man klēpī un pēkšņi sāka nemierīgi dīdīties. Sākumā es nodomāju, ka viņš pamanī­jis govju ganāmpulku vai zirgu, jo šie dzīvnieki izraisīja viņā dzīvu interesi, taču nevienu tuvumā neredzēja. Čalmondelijs lēkāja arvien enerģiskāk, līdz sāka ūjināt. Es joprojām nesa­pratu, par ko viņš tā satraucas. Visbeidzot ūjināšana pārauga spalgos crescendo saucienos; auto iegriezās ceļa līkumā, un ap­mēram simt jardus tālāk parādījās viņa iemīļotais krodziņš. Tātad viņš bija pazinis lauku apvidu un atmiņā saistījis to ar krodziņā jauki pavadīto laiku - tādas prāta spējas vēl neviens dzīvnieks nebija uzrādījis. Gan mana māsa, gan es pats bijām tik pārsteigti, ka labprāt apstājāmies, lai iedzertu un ļautu Čal- mondelijam atjaunot pazīšanos ar draudzīgo krodzinieci, kas patiesi priecājās par šo tikšanos.

Tostarp es turpināju cīņu par zoodārza atrašanās vietu, taču cerības šķita ar katru dienu sarūkam. No Dž. Dž. Allena veikala kolekciju, protams, nācās aizvākt, taču vēlāk mums palīgā nāca Peintonas zoodārzs. Mums ārkārtīgi laipni tika atļauts izvietot savu kolekciju zoodārza teritorijā, kamēr atradīsim paši savu vietu. Taču, kā jau minēju, šāda iespēja likās aizvien bezcerīgāka. Atkārtojās tas pats vecais stāsts. Brīdī, kad projekts tikko uzsākts un palīdzība ir visvairāk nepieciešama, neviens neizrāda inicia­tīvu. Vienīgā iespēja ir visu paveikt saviem spēkiem. Un vēlāk, kad pasākums guvis panākumus, tie paši cilvēki, kas iepriekš nav gribējuši par projektu ne dzirdēt, pēkšņi kļūst par labāka­jiem draugiem un piedāvā visu iespējamo palīdzību.

- Kaut kur taču jābūt saprātīgai pašvaldībai, - Džekija kādu vakaru teica, kad bijām nolīkuši pār Britānijas salu karti.

- Šaubos, - es drūmi atteicu, - un arī šaubos, vai man pie­tiks spēka vēl vienam cīniņam ar mēriem un ierēdņiem. Nē, mums vienkārši pašiem jāatrod vieta un viss jāpaveic saviem spēkiem.

- Bet tev nāksies izņemt atļauju, - Džekija aizrādīja. - Pa­stāv taču pilsētu un lauku apbūves plāni.

Es nodrebēju.

- Šķiet, ka vienīgā iespēja ir doties uz kādu nomaļu vietu kaut kur Vestindijas salās, - es teicu. - Tur cilvēki vēl nav tik bries­mīgas birokrātijas pārņemti.

Džekija nogrūda Čalmondeliju Sentdžonu no tās kartes da­ļas, kuru tobrīd pētīja.

- Kā būtu ar Normandijas salām? - viņa pēkšņi ievaicājās.

- Ko tu gribi teikt?

- Gribu teikt, ka tur ir iecienītas tūrisma vietas un teicams klimats.

- Jā, vieta lieliska, bet mēs tur nevienu nepazīstam, - es aiz­rādīju, - un šādos gadījumos ir vajadzīgs kāds vietējais, kas pa­līdz ar padomu.

- Jā, - Džekija negribīgi piekrita, - laikam jau tev taisnība.

Tā mēs nelabprāt (jo doma par zoodārzu uz salas man ļoti

patika) aizmirsām par Normandijas salām. Taču tikai pāris ne­dēļu vēlāk, kad man Londonā gadījās apspriest sava zoodārza ideju ar Rūpertu Hārtu-Deivisu, pēkšņi tumsībā atspīdēja gais­mas stars. Es atzinos Rūpertam, ka izredzes kļūt par sava zoo­dārza īpašnieku kļuvušas tik niecīgas, ka gandrīz esmu gatavs no idejas atteikties. Ieminējos, ka esam apsvēruši Normandijas salas, bet tur mums nav neviena paziņas, kas varētu palīdzēt. Rūperts izslējās krēslā un gluži kā burvju mākslinieks, kas ne­vērīgi izvelk no cepures trusīti, pēkšņi paziņoja, ka viņam (ja kādu interesētu viņa padoms) esot lieliski kontakti Normandi­jas salās; vēl vairāk, viņš pazīstot cilvēku, kas tur pavadījis visu mūžu un labprāt mums palīdzētu. Šis cilvēks esot majors

Freizers, un tajā pašā vakarā es viņam piezvanīju. Majors Frei- zers man tūlīt iepatikās, jo nepavisam nelikās pārsteigts, ka pil­nīgs svešinieks zvana un lūdz palīdzību atrast vietu zoodārza dibināšanai. Viņš ierosināja man un Džekijai atlidot pie viņa uz Džērsiju, viņš izrādīšot mums salu un sniegšot visu iespē­jamo informāciju. Mēs nekavējoties sākām rīkoties.

Tā nu mēs aizlidojām uz Džērsiju. Lidmašīnai nosēžoties, sala ar tās sīciņajiem lauciņiem koši zilās jūras krastā izskatījās pēc rotaļu kontinenta. Patīkami izroboto krasta līniju šur tur pārtrauca līdzenas pludmales, pret kurām šļācās viļņu kruzuļi. Kad izkāpām uz asfaltētā lidlauka, gaiss likās siltāks un saule košāka. Es tūlīt pat jutos mundrāks.

Stāvvietā mūs sagaidīja Hjū Freizers. Viņš bija slaids gara auguma vīrs, mīksta filca platmale bija uzmaukta tik dziļi uz pieres, ka mala gandrīz balstījās uz ērgļa deguna. Viņa zilajās acīs dzirkstīja jautrība, kamēr viņš mūs savā mašīnā veda no lidostas. Braucām cauri salas galvaspilsētai Sentheljērai, kas pēc izskata atgādināja palielu Anglijas pilsētu ar tirgus laukumu, un bija mazliet dīvaini krustcelēs ieraudzīt baltā uzvalkā un baltā ķiverē tērptu policistu regulējam satiksmi. Šis skats tūlīt pat piešķīra apkārtnei tropisku noskaņu. Mēs izbraucām cauri pil­sētai un tālāk devāmies pa šauru ceļu starp stāvām kraujām, pār kuru nolīkuši koku zari veidoja tādu kā zaļu tuneli. Apkār­tējā ainava ar tās sarkano augsni un lekno, zaļo zāli man ļoti atgādināja Devonu, taču viss izskatījās daudz mazāks - mazi lauciņi, šauras, kokiem aizaugušas ielejas, un mazas, no Džēr­sijas brīnišķīgā granīta būvētas mājiņas, kas saules staros at­mirdz tūkstoškrāsu toņos. Tad mēs nogriezāmies no galvenā ceļa, turpinājām braucienu pa garu aleju, līdz pēkšņi mūsu priekšā iznira Hjū māja - Les Augrēs muiža.

Muižai bija burta E forma bez vidējās svītriņas; galvenā ēka veidoja burta statenisko svītru, bet tai piekļāvušies spārni - augšējo un apakšējo svītru, to galā bija masīvas akmens arkas, caur kurām varēja iekļūt pagalmā. Brīnišķīgās arkas, tāpat kā pārējā celtne, bija būvētas apmēram 1660. gadā no skaistā vie­tējā granīta. Hjū mums ar izcilu lepnumu izrādīja savas mājas, seno sidra spiedi un govju kūtis, dārzu ar augsto mūri, mazo ezeriņu ar meldriem apaugušiem krastiem, applūdušās pļavas ar mazajiem strautiņiem. Visbeidzot mēs cauri brīnišķīgajām arkām lēni iesoļojām atpakaļ saules pielietajā pagalmā.

- Vai ziniet, Hjū, te ir brīnišķīgi, - es teicu.

- Jā, te ir jauki… domāju, ka šī ir viena no skaistākajām muižām visā salā, - Hjū atteica.

Es pagriezos pret Džekiju.

- Vai te nebūtu lieliska vieta mūsu zoodārzam? - es ievai­cājos.

- Būtu gan, - Džekija piekrita.

Hjū brīdi vēroja mani.

- Vai jūs runājat nopietni? - viņš vaicāja.

- Nu, vispār jau es jokoju, bet vieta tiešām būtu lieliska. Kāpēc vaicājat? - es jautāju.

- Ziniet, - Hjū domīgi ierunājās, - esmu atklājis, ka muižas uzturēšana man izmaksā pārāk dārgi, un vēlos pārcelties uz kontinentu. Vai jūs vēlētos šo vietu īrēt?

- Vai es vēlētos? - pārvaicāju. - Ja vien man būtu tāda ie­spēja!

- Ienāciet, mīļo zēn, un mēs visu apspriedīsim, - Hjū teica un man pa priekšu aizsoļoja pāri pagalmam.

Tā pēc veselu gadu ilgas, vilšanās pilnas cīņas ar pašvaldībām un citām varas iestādēm es nonācu Džērsijā un jau stundu pēc nolaišanās lidostā biju atradis savu zoodārzu.

NO GRĀMATAS "NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS"

Ikvienam, kam ir jelkāds sakars ar zoodārziem, būs, kaut negribot, jāatzīst, ka zoodārzu arhitektūrai ir gaužām maz ko­pēja ar mākslu. Praktiski jebkurš arhitekts zoodārzā rīkojas kā bez uzraudzības atstāts mazulis, kas pirmo reizi mūžā ticis pie ķieģeļu kaudzes, un rada tik atbaidošas celtnes, it kā to autors būtu piecus gadus vecs, garīgi atpalicis bērns.

Galvenā problēma zoodārzu arhitektūrā gan pagātnē, gan lielā mērā arī tagadnē ir tāda, ka cilvēki konstruējuši celtnes, kas arī domātas cilvēkiem. Varētu izklausīties divaini, tomēr nākas uzsvērt, ka jebkuram arhitektūras projektam dzīvnieku vajadzībām jāatbilst sekojošām prasībām tieši šādā secībā:

1) dzīvnieka vajadzības,

2) dzīvnieku kopēju vajadzības,

3) apmeklētāju vajadzības, kuri vēlas dzīvnieku redzēt,

4) arhitekta un dārznieka estētiskās vajadzības.

Pavērojot vidēju zoodārzu, atklājas, ka pārlieku bieži šī sva­rīguma kārtība īstenota ačgārni. Attiecīgi iespējams redzēt būvi, kas no arhitektūras viedokļa ir īsts sapnis un ļoti tīkama arī publikai, taču neder ne dzīvniekiem, ne apkalpojošajam per­sonālam. Tā ir, ja atļauts lietot šādu terminu, "antropomorfiska arhitektūra", kuras rašanās izskaidrojama divējādi.

Pirmkārt, arhitekts skaidri zina, ko viņš un apmeklētāji vē­las redzēt, - kaut ko lielu un skaistu (tādējādi nomierinot sirdsapziņas ēdas par dzīvnieku iedomātās nebrīves skarbumu), taču nepavisam nezina, ko vēlas dzīvnieki; tā kā parasti starp ar­hitektu un dzīvnieku aprūpētājiem nepastāv pilnīgi nekāda sa­darbība, rodas šādi arhitektūras briesmoņi.

Būtu muļķīgi vēlēties, lai ikvienam zoodārzu arhitektam būtu zināšanas zooloģijā, tāpat kā nevar gaidīt godīgumu no

katra politiķa, taču būtu ļoti jauki, ja arhitekts izprastu atšķirību starp žirafi un susuri, gluži tāpat, kā politiķim nāktu par labu atšķirt labo no ļaunā. Spriežot pēc galaprodukta, tā vien izska­tās, ka lielākoties arhitektam ir dota pilnīga rīcības brīvība, ko tas arī izmanto un rada no arhitektūras viedokļa ideālu celtni, gandrīz nemaz vai vispār neņemot vērā ne dzīvnieka, ne apkal­pojošā personāla vajadzības. Pārlieku daudzos modernos zoo­dārzos redzami būri, kas nepavisam nav ideāli tajos mītošajiem dzīvniekiem, tomēr apmeklētāji tos dīvainā kārtā gandrīz nemaz nenopeļ, ja vien būri ir glīti un tīri. Ņemot vērā šādu attieksmi, daudzos zoodārzos spiesti būvēt aizvien lielākus un lielākus mā­jokļus dzīvniekiem, kuri izmanto varbūt tikai kādu piekto daļu visa būves tilpuma un droši vien justos daudz drošāk mazākā mājoklī.

Atceros, reiz kopā ar kādu ļoti ievērojamu kontinenta zoo­dārza direktoru, kurš uzskatīja, ka jebkurā zoodārza būvē vis­svarīgākās ir dzīvnieka kā pasūtītāja vēlmes un vajadzības, ap­lūkoju tikko celtu ziloņu mītni. Mēs labu laiku nostāvējām klusēdami un blenzām uz fantastisko jauno būvi, līdz beidzot mans draugs čukstus pārtrauca klusumu.

- Kam tas domāts? - viņš apvaicājās.

- Ziloņiem, - es īsi atteicu.

- Ziloņiem? - viņš pārjautāja, pārbīlī plati ieplezdams acis. - Ziloņiem? Bet kādēļ tik dīvains, kam domātas visas tās smai­lītes uz jumta?

- Pēc arhitekta domām, šai ēkai jāatveido ziloņu bars pie peldvietas, - es teicu. Mans draugs kā ciešanās aizvēra acis un nomurmināja, šķiet, visiem arhitektiem domātu daudzpusīgu lāstu kādā mazpazīstamā serbu-horvātu dialektā. Vienīgais sa­protamais vārds tajā bijā "arhitekts", izteikts tik sirsnīgi, ka tā efektu varētu apskaust jebkura spļāvējkobra.

Mēs iegājām iekšā. Mans draugs blenza uz samērā niecīgo te­ritoriju, kāda bija atstāta dzīvniekiem, un milzīgo, kroplo labi­rintu, kāds bija izveidots publikas vajadzībām, tad lēni pavērsa skatienu augšup, kur, ja vien šī būtu katedrāle, pašos augstumos pieklātos karāties zvaniem. Viņš nodrebēja un vēlreiz piesauca kādu serbu-horvātu dievību.

- Kāpēc griesti tik augsti? - viņš man vaicāja, turklāt šīs ar­hitektūras radītais šoks bija tik milzīgs, ka viņa jau tā trūcīgā angļu valoda saruka vēl vairāk. - Saki, kāpēc tik augsti griesti? Vai viņi iedomājušies, ka ziloņi reizēm pa nakti vēlēsies uzlidot laktā?

Ja pavēro zoodārzus visā pasaulē, tie izrādās gluži pārpildīti ar tamlīdzīgām arhitektoniskām katastrofām. Diemžēl tās jo­projām priekšlaikus rauj laukā no arhitektūras dzemdes. Pati pieeja zoodārzu būru, mājokļu un ēku būvēšanai jau gadiem ilgi bijusi nepareiza un lielākoties tāda arī saglabājusies. Dažos zoodārzos notikušas ievērojamas pārmaiņas, taču diemžēl tie joprojām ir mazākumā. Mūsdienās pirmais jautājums, uzsākot projektu, ir nevis - kas vajadzīgs dzīvniekiem, bet gan - ko vē­las apmeklētāji. Pareizi vadītā zoodārzā dzīvnieku vajadzībām jānodrošina sekojošais:

1) būris, kura platība ir piemērota dzīvniekam un kas no­drošina dzīvniekam vietu patvērumam, ja tas nobijies;

2) viens vai vairāki partneri atbilstoši dzīvnieka prasībām;

3) pienācīga barība, kas dzīvniekam liekas interesanta un ir tam piemērota;

4) pēc iespējas vairāk iespēju neieslīgt garlaicībā, t. i., daudz "mēbeļu" un, ja iespējams, viens vai vairāki kaimiņi, ar kuriem papļāpāt un aizraujoši pacīkstēties, tomēr nenodarot pāri.

Taču publikas antropomorfiskās attieksmes dēļ joprojām tiek būvētas atbaidošas dzīvnieku mītnes, tādi kā hindu mērkaķu tempļu moderni atveidojumi, kādi bija tik ļoti iecienīti pagā­jušā gadsimta zoodārzos un kādos tik daudzi nelaimīgi rēzus pērtiķi ņēma un nosala aiz tīrās nepateicības.

Apmeklētāju bažas par dzīvniekiem nebrīvē ir slavējamas, tomēr lielākoties vērstas nepareizā virzienā. Patiesību sakot, cilvēki ļoti reti uztraucas par tādiem jautājumiem, kas zoodār­zos patiesi ir uztraukuma vērti, toties krīt histērijā par sīku­miem, kas dzīvniekiem ir pavisam nenozīmīgi.

Ļaudis apgalvo, ka nav pareizi turēt dzīvniekus krātiņos, ka nav labi tos ieslodzīt, ka ir nežēlīgi atņemt tiem brīvību. Viņi gandrīz nekad nekritizē krātiņu - protesti vēršas pret pašu ieslo­dzījuma ideju. Samērā nesen atklāts, ka dažādu sugu dzīvnieki apdzīvo dažāda veida un izmēra teritoriju - no pāris kvad- rātpēdām līdz vairākām kvadrātjūdzēm, gluži tāpat, kā cilvēki apdzīvo piemājas dārziņu, muižu, grāfisti vai valsti, un mums par šo jautājumu vēl daudz kas jāiemācās. Tomēr šis fakts jā­patur prātā ik reizi, ķeroties pie krātiņa vai cita mājokļa pro­jektēšanas konkrētam dzīvniekam. Nav teikts, ka sagūstītam dzīvniekam tiek atņemta brīvība, jo dabiskos apstākļos dzīv­nieka apdzīvotā teritorija ir gluži tāds pats krātiņš, un vārdam "brīvība" dzīvnieka apziņā nav tāda pati nozīme, kāda ir de­dzīgi liberālam Homo sapiens, kurš var atļauties gremdēties abstraktās idejās. Patiesībā, sagūstot dzīvnieku, viņam tiek at­ņemts kaut kas daudz nozīmīgāks - teritorija, tāpēc cilvēkam ar vislielāko rūpību jācenšas nodrošināt viņam kaut ko līdz­vērtīgu, citādi dzīvnieks garlaikosies, nīkuļos vai nobeigsies.

Krātiņa pārvēršanā par teritoriju bieži vien nozīme ir kādam sīkumam, kas pilnīgi noteikti nav saistīts ar izmēru. Iespējams, loma būs krātiņa formai, tajā ievietoto zaru daudzumam vai trūkumam, dīka, smilšu laukuma vai balka nodrošināšanai.

Šāds sīkums, kas nezinošam apmeklētājam neko nenozīmē, varētu palīdzēt dzīvniekam pieņemt telpu par savu teritoriju, nevis vienkārši par vietu, kur vilkt dzīvību. Kā jau teicu, krā­tiņa izmēram nav izšķirošas nozīmes. Tieši šajā jautājumā zoo­dārzu kritizētāji kļūdās, jo lielākoties neapzinās, cik ierobežotā teritorijā mīt lielākā daļa dzīvnieku. Vairums savvaļas dzīv­nieku savu dzīvi vada tik monotoni un ierobežoti, ka Strītemas bankas klerka dienas gaitas, ar to salīdzinot, atgādinātu "Tūk­stoš un vienas nakts" pirmo piecu sējumu satura atstāstu. Cilvēki parasti neizprot, cik niecīgā apvidū daži dzīvnieki pa­vada visu savu mūžu. Tie lielākoties dzīvo, vairojas un mirst samērā mazā teritorijā, kuru pamet tikai tad, ja tiem kaut kā būtiska pietrūkst.

Kādreiz Rietumāfrikas lietus mežos, kur biju iekārtojis no­metni, tās teritorijas vienā malā auga trīs epifītiem un liānām biezi apauguši koki. Šie ap trīsdesmit pēdas augstie, cieši cits pie cita augošie koki bija visa pasaule vidēji lielu vāveru pārim. Šajā niecīgajā teritorijā atradās viss, kas grauzējiem vajadzīgs. Tur bija augļi, koku dzinumi un kukaiņi pārtikai, mazos iedo­bumos zaru žāklēs uzkrājās lietus un rasas ūdens dzeršanai. Turklāt abas vāveres bija pāris. Es nodzīvoju nometnē četrus mēnešus. Vāveres atradās manu acu priekšā no ausmas līdz rietam, un es ne reizi neredzēju, ka no tām kāda būtu pametusi kokus, ja vien nevajadzēja padzīt iebrucējus no sugasbrāļu vidus.

Mazajiem grauzējiem trīs svarīgākās lietas dzīvē bija tādas pa­šas, kādas laikam gan nepieciešamas visiem dzīvniekiem - vairo­šanās dziņa, pārtika un ūdens. Šīs vajadzības nosaka tieksmi pēc savas teritorijas, un dzīves telpa savā ziņā ir dabisks krātiņš. Es nepavisam necenšos apgalvot, ka ir nepareizi kritizēt dzīvnieku gūstīšanu - vienkārši vēlos uzsvērt, ka to nopeļ nepareizo ie­meslu dēļ. Vislielāko kaitējumu rada antropomorfiskā pieeja.

Dzīvnieku vākšanas ekspedīcijas iemāca cilvēkam daudz jauna par teritoriju un par dzīvnieku bēgšanas distanci. Bēgša­nas distance ir tas attālums, kādā dzīvnieks ļauj tuvoties ie­naidniekam, pirms metas bēgt. Lielākā vai mazākā mērā šādu distanci ievēro visas dzīvnieku sugas, ieskaitot cilvēkus. Neticīgajiem iesaku aiziet uz ganībām un pārbaudīt, kāda ir viņu bēgšanas distance attiecībā pret vērsi. Gūstot jaunu dzīv­nieku, visgrūtākais uzdevums ir piespiest viņu saīsināt bēg­šanas distanci starp sevi un cilvēku, kurš, to nedrīkst aizmirst, ir ienaidnieks, turklāt vienmēr tiešā tuvumā. Jums arī jāno­drošina dzīvniekam jauna teritorija.

Piemēram, vāvere. Ja tikko noķertu vāveri ievieto vienkāršā koka kastē ar stiepļu režģi priekšpusē (tādi lielākoties izskatās ceļojuma būri), dzīvnieks lēks gaisā un plosīsies ikreiz, kad pa­ies garām cilvēks. Tā tas turpināsies mēnešiem ilgi, varbūt pat vienmēr, jo dzīvniekam vienkārši vienā rāvienā laupīta gan bēgšanas distance, gan teritorija. Viņš nekur nespēj noslēpties no briesmīgās rokas, kas barošanas vai tīrīšanas laikā ielaužas viņa mazajā pasaulītē.

Taču to pašu vāveri var ievietot tajā pašā kastē, vienīgi jāie­rīko kastes galā guļamtelpa ar tieši tik lielu ieejas caurumu, lai dzīvnieks varētu iespraukties. Aina tūlīt pat kļūst citāda. Nu vāverei ir droša vietiņa, kur paslēpties iebrukuma gadījumā. No savas guļamtelpas drošā attāluma tā var vērot, kā tiek tīrīts būris, kā tajā tiek ievietoti svaigi augļi un ūdens, turklāt vāvere var justies, ja ne gluži aukstasinīgi, tad vismaz manāmi mierī­gāk. Protams, jācenšas pēc iespējas retāk apdraudēt guļamtel­pas svētumu, lai tādējādi iekarotu dzīvnieka uzticību. Palai­kam to vienkāršāk pateikt nekā izdarīt, jo daži dzīvnieki, gluži kā cilvēki, ir neglābjami krājēji un rūpīgi savāc guļamtelpā visu ēdamo, ko vēders tobrīd neņem pretī, bet kas pilnīgi noteikti kādu dienu noderēs. Kad pūstošo uzkrājumu smaka kļūst pā­rāk uzmācīga, nākas ielauzties guļamtelpā un to iztīrīt, taču, jo ilgāk šo uzbrukumu var atlikt, jo labāk.

Kad dzīvnieks ir iedzīvojies, viņš sāks pat gaidīt cilvēka pe­riodisko ielaušanos savā guļamistabā, jo tā nozīmēs svaigas banānkoka lapas vai zāli - vienlaikus ar sīkiem kukainīšiem un sēklām, ar ko pamieloties, ārpasaules smaržas, ar ko pakutināt nāsis, un, protams, jaunas migas iekārtošanas drudžaino sa­traukumu.

Esmu atklājis, ka guļamtelpas ierīkošanai ir lieliski panā­kumi, kad darīšana ar pilnīgi visiem mazajiem zīdītājiem. Man piederēja vāvere, kas trīs dienu laikā iekārtojās tik lieliski, ka brīdī, kad biju spiests iztīrīt viņas guļamtelpu, ielīda tajā un ņēmās plosīt banānkoka lapas un post migu, iekams biju visas lapas sabāzis iekšā. Kāds izcili kauslīgs un kareivīgi noskaņots pundurmangusts jau pēc pāris stundām jutās pārliecināts, ka neaizskarama ir ne tikai guļamtelpa, bet arī pārējā krātiņa daļa. Viņš bez kavēšanās pieņēma būri par savu teritoriju un aizstā­vēja to nikni kā ievainots tīģeris. Nācās ilgi un pamatīgi pie­runāt mangustu, iekams tas piekrita uzturēties vienā būra stūrī, kamēr es bez artēriju uzplēšanas riska spēju ievietot otrā stūrī barību un ūdeni.

Ceļojuma būra vidējo lielumu nosaka aprēķins, ka dzīv­nieku drošāk ir transportēt mazā, nevis lielā krātiņā, jo gadī­jumā, ja būrus pārvieto nekvalificēti strādnieki (diemžēl tā no­tiek pārlieku bieži), kas tos nemākulīgas apiešanās dēļ nomet zemē, dzīvniekam mazā krātiņā ir lielākas izredzes netikt sa­vainotam. Parasti izrādās, ka dzīvnieks, kas vairākus mēnešus uzturējies vienā, kaut mazā krātiņā, pie tā ir tik ļoti pieradis, ka ceļojuma beigās bieži atsakās pārcelties uz krietni prāvāku mājvietu. Ceļojuma krātiņš kļuvis viņam par drošu teritoriju ar pazīstamām robežām un drošības sajūtu, kā arī par vietu, kur atrodama pārtika un ūdens.

Kaut gan jaunais krātiņš ir piecdesmit reižu lielāks, tas, vis­maz no pirmā acu uzmetiena, nenodrošina šos labumus. Tas dod vienīgi to, par ko tik ļoti satraucas cilvēki, - lielāku brīvību. Taču lielāka brīvība nepavisam nav tas, ko vēlas dzīvnieks, - viņš ilgojas pēc drošības, kādu radis mazajā ceļojuma būrītī. Daudzos gadījumos nākas mazo ceļojuma būri ievietot lielajā krātiņā un atstāt tur pat nedēļām ilgi, iekams konservatīvais, piesardzīgais iemītnieks uzdrošinās pievienot jauno mājokli savai teritorijai. Pat tad, kad dzīvnieks pieņēmis lielāko būri, tas satraukuma brīžos šaujas uz mazo mitekli, jo tikai tur jūtas kā mājās.

Reiz, vācot dzīvniekus Rietumāfrikā, mēs ieguvām dažus Demidova bušbēbijus. Mednieks viņus atveda pēdējā brīdi, kad mums jau bija jāsteidzas uz kuģi, un vienīgais mājoklis, kādu varēju viņiem piešķirt, bija apmēram divas pēdas garš un sešas collas plats senlaicīgs, pīts zvejas murds. Par laimi, Demi­dova bušbēbiji ir mazākie savas sugas pārstāvji (katrs no tiem ir stingrā diētā turēta zelta kāmja lielumā), tāpēc visi trīs bez pūlēm iekārtojās šaurajā, ar banānkoka lapām piepildītajā murdā. Demidovi ir visglītākie no bušbēbijiem - burvīgi mazi radījumi ar lielām, tumšām acīm, smalkām ausīm, mīkstu zaļ- ganpelēku kažoku un vēja nestu dzelkšņu pūku ašajām, vieg­lajām kustībām.

Kad pēc trim dienām sasniedzām piekrasti, es saviem buš­bēbijiem uzbūvēju pieklājīgu būri un pārvietoju viņus jaunajā mājoklī. Kā par laimi, es neaizsviedu veco murdu, jo, tikko ievietoti jaunajā būrī, bušbēbiji sāka nīkuļot. Tie atteicās ēst un, nelaimīgi saspiedušies kopā guļamtelpā, blenza manī ar lielām, asaru pilnām acīm kā trīs trimdā izdzītas laumiņas.

Izmisumā es viņus pārliku atpakaļ murdā, kur visi acumirklī atspirga un sāka ēst un uzvesties kā parasti. Pa ceļam uz An­gliju murds, kas nebija būvēts tik intensīvai lietošanai, sāka jukt laukā, un mums nācās to šur tur aizlāpīt, lai tas pavisam neizjuktu. Pēc ierašanās Demidovi visi kopā atteicās pieņemt jauno zoodārza būri, kas bija reizes piecdesmit lielāks par murdu, un spītīgi palika savā klūdziņu mājoklī. Mums nācās iekārt murdu jaunajā krātiņā, kur Demidovi nodzīvoja veselu gadu, pirms uzdrošinājās pārcelties uz prāvāku mājokli. Pat pēc tam viņi lielāko daļu laika pavadīja murda atliekās un ne­parko nepiekrita pārcelties uz lielāku, ērtāku un higiēniskāku grozu. Visbeidzot pēc diviem gadiem murds, kuru bušbēbiji trīs dienu laikā bija pieņēmušo par savām mājām, pilnīgi iz­juka, tomēr pa šo laiku mazie spītnieki bija pieraduši pie jaunā mājokļa.

NO GRĀMATAS "MUIŽA DZĪVNIEKIEM"

Zinu, ka šāda atzīšanās izklausās skaudra un pārmēru eks­centriska, bet tik un tā atzīstos, ka mīlu rāpuļus. Protams, tie nav īpaši saprātīgi. No tiem nesagaidīt tādu pašu reakciju kā no zīdītājiem vai pat putniem, bet man tie tik un tā patīk. Rā­puļi ir īpatnēji, krāsaini un lielākoties graciozi - ko vēl vairāk var vēlēties?

Lielākā daļa cilvēku piekritīs (it kā runa būtu par kaut ko pilnīgi savdabīgu), ka viņiem piemīt "instinktīvs" riebums pret čūskām, turklāt, acis pārbolījuši un saviebušies, viņi uz­skaitīs daudzus šo baiļu iemeslus - gan augstprātīgus ("tās ir instinktīvas"), gan smieklīgus ("tie radījumi ir tik glumi" un tamlīdzīgi). Mani šādas atzīšanās čūskofobijā tik ļoti garlaiko, ka ik reizi, kad saruna iegriežas par rāpuļiem, mani pārņem tieksme bēgt un paslēpties. Pietiek pavaicāt vidusmēra cilvē­kam tā domas par čūskām, un viņš desmit minūšu laikā saru­nās vairāk muļķību nekā vesels bars politiķu.

Pirmām kārtām jāteic, ka nevienam cilvēkam nav "dabisku" baiļu no čūskām. Tad jau tikpat droši varētu apgalvot, ka cil­vēkam piemīt "dabiskas" bailes pakļūt zem autobusa. Tomēr lielākā daļa cilvēku ir pārliecināti, ka bailes no čūskām viņiem jau ieliktas šūpulī. Šo pieņēmumu var vienkārši apgāzt, iedo­dot nekaitīgu čūsku mazam bērnam, kura galva vēl nav pie­bāzta ar muļķībām par šiem radījumiem - bērns bez kādām bailēm turēs čūsku rokās un ar to rotaļāsies. Atceros, reiz es par to ieminējos kādai sievietei, kas bez mitas klāstīja par savām bailēm no čūskām. Dāma pagalam apskaitās.

- Neviens nekad nav mani mācījis baidīties no čūskām, bet es tā vienmēr esmu jutusies, - viņa augstprātīgi paziņoja un tad ar pārākuma apziņu piebilda, - un tāpat bija ar manu māti. - Ko gan atbildēt, saskaroties ar šādu loģiku?

Šķiet, ka cilvēku bailes no čūskām balstās uz veselu rindu ap­lamu pieņēmumu. Visparastākais no tiem ir pārliecība, ka visas čūskas ir indīgas. Patiesībā nekaitīgo čūsku pasaulē ir desmit reižu vairāk nekā indīgo. Vēl viens populārs pieņēmums ir uzskats, ka čūskas esot glumas, kaut patiesībā tās ir sausas un vēsas; nav būtiskas atšķirības, vai pieskarties dzīvai čūskai vai čūskādas kurpēm un krokodilādas somiņai. Cilvēki apgalvo, ka nespēj pieskarties čūskai tās mikluma dēļ, tajā pašā laikā neizjūt nekādu pretīgumu, ņemot rokā slapju ziepju gabalu.

Mūsu zoodārza rāpuļu māja ir samērā maza, taču tajā izvie­tota lieliska rāpuļu un abinieku kolekcija. Labu tiesu nevainīgas jautrības man sagādā ieiešana rāpuļu mājā, kad tajā sapulcējies daudz apmeklētāju, un paklausīšanās, kā tauta ar elpu aizrau­jošu pārliecību skaļi pauž savu nezināšanu. Piemēram, čūskas mēle ir tikai ožas orgāns, kuru aši šaudot rāpulis uztver smar­žas; vēl mēle čūskai kalpo taustei, gluži kā ūsas kaķim. Tomēr čūsku eksperti, kas apmeklē rāpuļu māju, ir daudz zinošāki.

- Pie joda, Emm, - kāds no tiem satraukti iesaucas, - nāc un paskaties uz šitās čūskas dzeloni… Negribētu gan, lai ar tādu sadzeļ! - Un Emma piesteidzas, šausmās blenž uz nevainīgo zalkti un pienācīgi nodrebinās. Visi rāpuļi, protams, spēj ilgu laiku palikt pilnīgi nekustīgi, un, ja vien tos cieši nepavēro, pat elpošanu grūti pamanīt. Kāds vīrs, pavērojis nekustīgās čūskas vairākos būros, pagriezās pret sievu un piekrāpta cilvēka balsī paziņoja klasisku secinājumu:

- Tie radījumi ir izbāzti, Millij!

Čūska, kas slīd pa zemi vai koku zariem, ir ārkārtīgi graciozs radījums, turklāt efekts ir vēl iespaidīgāks, ja atceramies, ka tā pārvietojas ar ribu palīdzību. Uzmanīgāk pavērojot čūsku kus­tībā, reizēm var novērot ribu kustības zem ādas. Cilvēkiem nepatīk arī čūskas nekustīgais skatiens - tas nebūt nenozīmē, ka rāpulis cenšas kādu hipnotizēt, tam vienkārši nav plakstiņu. Kā stikliņš pulksteņa ciparnīcu, tā aci klāj plāna, caurspīdīga zvīņa. Zvīņu var viegli ievērot, kad čūska ik pēc noteikta laika posma maina ādu. Āda ap lūpām kļūst vaļīga, un, berzējoties gar ak­meņiem un zariem, čūska no tās pamazām izmaucas. Aplūko­jot nomesto ādu, var redzēt, ka nomaukušās arī acu zvīņas.

Visas čūskas barojas vienādi, atšķiras tikai barības iegūšanas veidi. Čūskas, kas nav indīgas un žņaudzējčūskas (piemēram, pitoni), sagrābj laupījumu ar muti un tad cenšas pēc iespējas ātrāk divas vai trīs reizes apvīties upura ķermenim, vienlaikus turot un žņaudzot. Savukārt indīgās iekož un gaida, kad inde iedarbosies, - parasti tas notiek ļoti ātri. Kad upuris beidzis raustīties pirmsnāves konvulsijās, var ķerties pie maltītes. In­des zobi, protams, atrodas augšžoklī, parasti mutes priekšpusē. Kad indes zobus nelieto, tie piekļaujas smaganām kā savāžamā naža asmens; kad čūska atver muti uzbrukumam, zobi atvāžas pareizajā pozīcijā. Zobi ir vai nu ar cauru vidu kā injekcijas adatas, vai ar dziļu iedobumu pamatnes aizmugurē. Ar zobiem savienotais indes maisiņš atrodas virs smaganām. Kodiena brīdī maisiņš tiek saspiests un inde pa zoba reni iekļūst brūcē. Taču, neatkarīgi no uzbrukuma metodes, visas čūskas nogalināto upuri norij vienādi. Apakšžokļa savienojums ar augšējo ir tāds, ka pēc vēlēšanās to iespējams atkabināt; čūskas mutes, kakla un visa ķermeņa āda, protams, ir ārkārtīgi elastīga, tādējādi rāpulis spēj norīt medījumu, kas krietni lielāks par paša galvu. Kad ēdamais nonācis kuņģī, sākas lēnais sagremošanas pro­cess. Tās upura ķermeņa daļas, kas nav sagremojamas (piemē­ram, spalvas), čūska vēlāk kamoliņos atrij. Reiz nogalināta pi­tona kuņģī tika atrasti četri ļoti cieti, apaļi spalvu kamoli tenisa bumbiņas lielumā. Katrā no kamoliem, kā vēlāk atklājās, atra­dās pa mežacūkas nagam. Asie nagi būtu varējuši ievainot pi­tona kuņģa gļotādu, un tā novēršanai katrs rūpīgi ievīstīts biezā, līdzenā spalvas kārtā.

Mūsdienās lielākajā daļā zoodārzu čūskām izbaro beigtus dzīvniekus. Tas nenotiek tāpēc, ka čūskām tā būtu veselīgāk vai ērtāk, bet gan - lai gluži nevajadzīgi izpatiktu apmeklētā­jiem, kuri iztēlojas, ka baltā žurka vai trusītis, ko ievieto būrī pie čūskas, ļoti cieš. Es pats ar prieku pārliecinājos, ka tās ir blēņas, kad kādā Eiropas zoodārzā redzēju trusīti tupam pitonam (kurš acīmredzot nebija izsalcis) uz muguras un ārkārtīgi aukstasinīgi nododamies tualetei. Kāda zoodārza direktors man pastāstīja, ka baltās žurkas, ja tās netiek tūlīt pat apēstas, noteikti jāaizvāc no čūskas būra, jo citādi tās sāk grauzt čūsku.

Džerijs turpināja ekspedīcijas dažādās pasaules malās vairāku iemeslu dēļ. Viņš vāca gan dzīvniekus savam zoodārzam, gan materiālu jaunām grāmatām - savam galvenajam ienākumu avotam, jo nācās atmaksāt aizdevumu, ko viņam ar glaimu pa­līdzību bija izdevies izlūgties no izdevniecības zoodārza dibi­nāšanai. Zoodārzs tolaik prasīja prāvus izdevumus, kas bieži tika segti no Džerija paša līdzekļiem. Viņš nopietni pievērsās filmē­šanai - ne tikai tāpēc, lai ar pārdoto materiālu papildinātu kasi, bet arī tāpēc, lai šādā veidā darītu dzīvās dabas brīnumus labāk pieejamus plašākam skatītāju lokam.

Savas sāpes par izmiršanas traģēdiju Džerijs paudis ne tikai attiecībā pret dzīvniekiem, bet arī par cilvēkiem, aprakstot Patagonijas izzudušās ciltis. Viņa ticība dzīvnieku pavairošanai nebrīves apstākļos, tādā veidā novēršot sugu izzušanu, pausta stāstā par Jaunzēlandes nelidojošo dumbrvistiņu un par pūli­ņiem, kas ieguldīti tās glābšanā. Tomēr, par spīti visām tā laika grūtībām, Džerija veidotie dzīvnieku apraksti - vai tas būtu kaķis vai pīļknābis - nezaudē savu pievilcību.

NO GRĀMATAS "ČUKSTU ZEME" [11]

Līdz nākamajai dienai visā ciematā jau bija izplatījusies ziņa, ka ieradies kāds jucis gringo[12], kas gatavs maksāt labu naudiņu par dzīviem zvēriem, un pamazām sākās pirmie pienesumi. Pirmais ieradās kāds indiānis, kas garas auklas galā atvilka dzel­teni, melni un sarkani svītrotu koraļļčūsku, kas izskatījās pēc sevišķi atbaidošas, vecmodīgas kaklasaites. Diemžēl savā de­dzībā indiānis bija pārāk cieši apsējis auklu čūskai ap kaklu un tā izrādījās neglābjami beigta.

Ar nākamo pienesumu paveicās labāk. Indiānis ieradās, cieši piespiedis pie krūtīm lielu salmu platmali. Kad bijām pieklājīgi sasveicinājušies, es vēlējos apskatīt, ko viņš tik rūpīgi noglabājis cepurē. Ar platu, cerību pilnu smaidu indiānis pastiepa cepuri, es tās dziļumos ieraudzīju zvilnam ārkārtīgi glītu kaķēnu ar valgu skatienu. Tas bija jauniņš Žofruā [13] kaķis; šī nelielā sav­vaļas kaķu suga Dienvidamerikā strauji kļūst aizvien retāka. Dzīvnieciņa kažoka pamatkrāsa bija gaiši dzeltenbrūna, vis­caur izraibināta ar tumšākiem brūniem plankumiņiem. Ka­ķēns vērās manī no cepures dziļumiem ar lielām, zilganzaļām acīm, gluži kā vedinādams paņemt viņu rokās. Man gan vaja­dzēja būt piesardzīgākam. Pieredze rādījusi, ka tieši pēc izskata visnevainīgākie radījumi spēj sagādāt vislielāko postu. Taču kaķēna nevainīgais izskats lika man zaudēt modrību - es ie­gremdēju roku cepurē un mēģināju sagrābt dzīvnieciņu aiz čupra. Jau nākamajā mirklī mans īkšķis izrādījās pamatīgi sa­kosts un rokā ievilkās divpadsmit dziļas, sarkanas rievas. Es lā­dēdamies atrāvu roku; kaķēns tostarp palika guļam tikpat ne­vainīgā pozā un nepārprotami gaidīja, kādu vēl rotaļu es grasos uzsākt. Sūkādams roku kā izsalcis vampīrs, es ņēmos kaulēties ar indiāni un beidzot mazo uzbrucēju nopirku. Ie- kratīju kaķēnu, kas šņāca un ņurdēja kā mazītiņš jaguārs, no platmales kastē ar salmiem un atstāju uz kādu stundu, lai iedzī­vojas. Uzskatīju, ka kaķēna nīgrajā omā vainojama sagūstīšana un nēsāšana salmu cepurē, jo, ciktāl varēju spriest, mazulis bija tikai kādas divas nedēļas vecs.

Kad kaķēns, pēc manām domām, bija nomierinājies un ga­tavs pieņemt manus draudzības apliecinājumus, es nocēlu kas­tei vāku un cerīgi ieskatījos tajā. Pietrūka tikai trīs milimetru, un es būtu zaudējis kreiso aci. Domīgi slaucīdams asinis no vaiga, es secināju, ka šis jaunieguvums negrasās padoties bez cī­ņas. Ievīstīju roku maisaudumā un noliku vienā kastes stūrī trauciņu ar jēlu olu un kapātu gaļu, otrā - bļodiņu ar pienu, un atstāju to visu kaķēna ziņā. Nākamajā rītā atklājās, ka viņš nevienam no cienastiem nav pat pieskāries. Es gan nojautu, ka process man sagādās lielākas sāpes nekā kaķēnam, tomēr pie­pildīju barojamo pudelīti ar siltu pienu, no jauna ievīstīju roku maisaudumā un piegāju pie kastes.

Laika gaitā man bijusi darīšana ar diezgan daudziem iebie­dētiem, aizkaitinātiem vai vienkārši dumjiem dzīvniekiem, kurus nācies barot ar pudelīti, tāpēc uzskatīju, ka pārzinu viņu trikus. Žofruā kaķēns man pierādīja, ka viņa acīs esmu šajā spēlē tikai iesācējs. Sīkajam augumam viņš bija neparasti lo­kans, veikls un spēcīgs, un pēc pusstundu ilgas cīkstēšanās es jutos tā, it kā būtu ar diviem laužņiem centies noķert dzīvsud­raba pilienu. Pagalam noguris, biju nojaucies ar pienu un asinīm, savukārt kaķēna zvērojošais skatiens pauda, ka viņš ne­pieciešamības gadījumā ir gatavs turpināt cīņu vēl trīs dienas. Pats uz savas ādas visai aizkaitināts biju pārbaudījis, ka mazu­lim ir lieliski attīstīti zobi, tātad nekāda iemesla, lai viņš nevarētu ēst un dzert paša spēkiem; tomēr es zināju, ka, šādas stūrgalvības pārņemts, mazulis ir spējīgs vārda tiešā nozīmē nobadoties līdz nāvei. Šķita, ka pudelīte ir vienīgais paņēmiens, kā kaķēnu pa­barot. Ielicis mazo atpakaļ kastē, es apmazgāju savas brūces un pašreiz lipināju dziļākajām virsū plāksteri, kad, bezrūpīgi dun­godams, ieradās Luna.

- Labrīt, Džerij, - viņš teica, tad spēji apstājās un platām acīm nopētīja asiņaino skatu; mazākās brūces joprojām raženi asiņoja.

- Kas tas? - viņš noprasīja.

- Kaķis… gato, - es aizkaitināts atteicu.

- Puma… jaguārs? - viņš cerīgi pārvaicāja.

- Nē, - es negribīgi atkārtoju, - chico gato montēs[14].

- To izdarīja chico gato montēs?- Luna neticīgi pārvaicāja.

- Jā. Sasodītais mazais muļķis negrib ēst. Es mēģināju barot no pudelītes, bet viņš uzvedas kā sasodīts tīģeris. Viņam vaja­dzīgs labs piemērs… - es teicu un aprāvos, jo prātā iešāvās ideja. - Iesim, Luna, apciemosim Ednu.

- Kāpēc Ednu? - Luna aizrautu elpu apvaicājās, kad soļo­jām uz Helmuta māju.

- Viņa var palīdzēt.

- Džerij, bet Helmutam nepatiks, ja gato montēs sakodīs Ednu, - Luna spāņu valodā aizrādīja.

- Viņu nesakodīs, - es paskaidroju. - Es tikai gribu no viņas

dabūt kakēnu.

»

Luna apjucis blenza uz mani ar savām tumšajām acīm, taču nespēja saprast, par ko es runāju, tāpēc vienkārši paraustīja ple­cus un sekoja man līdz pat Helmuta mājām. Es sasitu plaukstas un iegāju Helmuta un Ednas mājīgajā viesistabā; Edna bija ērti iekārtojusies pie lielas zeķu kaudzes, apcerīgi tās lāpīja un klau­sījās gramofonu.

- Sveiki, - viņa teica un veltīja mums savu plato, pievilcīgo smaidu. - Džins ir tur, lūdzu, apkalpojieties.

Edna vienmēr bija brīnišķīgi mierīga, nekas viņu nespēja pārlieku satraukt. Esmu pārliecināts - ja ciemiņš ienāktu viņas viesistabā kopā ar četrpadsmit marsiešiem, arī tad viņa tikai pasmaidītu un norādītu, kur atrodams džins.

- Paldies, dārgā, - es teicu, - taču dīvainā kārtā neesmu šurp atnācis džina dēļ.

- Tas nudien izklausās dīvaini, - Edna piekrita un draiski pasmaidīja. - Bet, ja nevēlaties džinu, tad ko gan?

- Kaķēnu.

- Kaķēnu?

>

- Jā… ziniet, mazu kaķīti.

- Džerijs šodien ir loco[15], - luna pārliecinātā tonī apgalvoja, ielēja divus krietnus mēriņus džina un vienu pasniedza man.

- Es nupat nopirku mazu gato montēs, - es paskaidroju Ednai. - Viņš ir nevaldāmi mežonīgs. Viņš negrib pats ēst, un šā­di es izskatos pēc tam, kad mēģināju to pabarot no pudelītes. - Es parādīju savas brūces. Ednas acis iepletās.

- Cik liels tas dzīvnieks ir? - viņa vaicāja.

- Apmēram tik liels kā divas nedēļas vecs mājas kaķēns.

Edna apņēmīgi salocīja zeķi, ko tikko bija lāpījusi.

- Vai esat dezinficējis savas brūces? - viņa apvaicājās, nepār­protami gatavodamās no sirds nodoties medicīniskām baudām.

- Aizmirstiet par tām brūcēm… es tās izmazgāju… bet no jums es vēlētos dabūt kaķēnu, gluži parastu kaķēnu. Vai jūs viņdien neteicāt, ka māja esot kaķu apsēsta?

- Jā, - Edna apstiprināja, - mums ir papilnam kaķēnu.

- Jauki. Vai varu vienu dabūt?

Edna brīdi apdomājās.

- Ja iedošu jums kaķēnu, vai ļausiet man dezinficēt brū­ces? - viņa viltīgi noprasīja. Es nopūtos.

- Lai notiek, izspiedēja, - es atteicu.

Edna nozuda virtuvē, no kurienes atskanēja daudzi spalgi izsaucieni un ķiķināšana. Tad viņa atgriezās, nesdama bļodu ar karstu ūdeni, un ņēmās apkopt manas brūces; tostarp istabā ienāca indiāņu meiteņu procesija - meičas uzjautrinājās uz ne­bēdu un nesa rokās dažāda lieluma un krāsas kaķēnus, no vēl pavisam akliem lidz pusaudžiem, kas izskatījās gandrīz tikpat mežonīgi kā mans Žofruā. Visbeidzot es izvēlējos resnu, mier­mīlīgu svītrainu kaķenlti apmēram vienā augumā un vecumā ar manu savvaļas kaķēnu un triumfēdams nesu atpakaļ uz garāžu. Tur es pavadīju veselu stundu, darinādams vienkāršu krātiņu; svītrainais kaķēns tostarp skaļi murrāja un trinās man gar kājām, tā ka es reizēm gandrīz paklupu. Kad būris bija ga­tavs, es ieliku tajā svītraino kaķenīti un atstāju uz kādu stundu iedzīvoties.

Lielākajai daļai savvaļas dzīvnieku piemīt ārkārtīgi izteikta teritorijas izjūta. Brīvā dabā katram no viņiem ir meža vai pļavas stūrītis, ko tie uzskata par savu īpašumu un aizstāv pret savas sugas pārstāvju (vai reizēm citu dzīvnieku) centieniem ielauzties. Ieliekot savvaļas dzīvnieku būrī, tas dzīvnieka ap­ziņā kļūst par viņa teritoriju. Tādējādi, ielaižot tajā pašā būrī vēl kādu dzīvnieku, pirmais visticamāk ņemsies šo teritoriju visiem spēkiem aizsargāt, tā ka var sākties pat cīņa uz dzīvību un nāvi. Tāpēc jāizmanto neliela viltība. Piemēram, kolekcijā ir liels, spēcīgs dzīvnieks, kas nepārprotami spējīgs sevi aizstā­vēt, un viņš jau vairākas nedēļas nodzīvojis savā būrī. Tad parādās vēl viens tās pašas sugas pārstāvis, kuru nolemts vietas taupīšanas nolūkos iemitināt tajā pašā būrī. Kad jaunpienācējs ieies būrī, esošais iemītnieks viņu var nogalināt. Tādēļ visgud­rākais ir darināt pavisam jaunu būri un iemitināt tur vājāko no abiem dzīvniekiem. Kad tas iedzīvojies, var ievietot pie viņa stiprāko. Protams, stiprākais joprojām būs varenāks, varbūt viņš pat centīsies vājāko iebaidīt, tomēr viņš sapratīs, ka ievie­tots kādam citam piederošā teritorijā, un būs spiests savaldīties.

Reizēm dzīvnieku kolekcionāram nākas ķerties pie šādu dzīves gudrību izmantošanas.

Šajā gadījumā es biju pārliecināts, ka mazais Žofruā pilnīgi noteikti varētu nogalināt mājas kaķēnu, ja ievietošu svītraino pie viņa, nevis otrādi. Tādēļ es nogaidīju, kamēr mājas kaķēns iedzīvosies, tad sagrābu Žofruā, kas šņāca un plosījās man ro­kās, iegrūdu būrī un gaidīju, kas notiks. Svītrainais izskatījās pagalam iepriecināts. Viņš pietecēja pie niknā mežonēna un, skaļi murrādams, ņēmās berzēties tam gar kaklu. Kā jau ce­rēju, Žofruā šāds sveiciens apstulbināja, tāpēc viņš tikai diez­gan pikti atgainījās un atkāpās būra stūrī. Svītrainais uzskatīja, ka licis pamatus draudzībai, un nu attupās un, skaļi murrā­dams, visai apmierinātu izskatu ķērās pie kažoka tīrīšanas. Es aizklāju būra priekšpusi ar maisauduma gabalu un atstāju abus savā ziņā, jo nu biju pārliecināts, ka Žofruā neko ļauno nenodarīs.

Kad todien vēlāk pacēlu maisaudumu, ieraudzīju abus guļam cieši līdzās, un Žofruā, mani ieraudzījis, nevis pa paradumam šņāca, bet vienīgi brīdinoši uzrāva lūpu. Es uzmanīgi ievietoju būrī lielu bļodu ar pienu un šķīvi ar smalki sakapātu gaļu un jēlu olu, un vēlējos, lai Žofruā to ēstu. Šis bija nozīmīgs pār­baudījums, jo es cerēju, ka svītrainais metīsies virsū gardajai maltītei un ar savu piemēru pamudinās savvaļas kaķēnu ēst. Tā arī notika - pukšķinādams kā vecmodīgs piekabināmais motors, svītrainais klupa virsū piena bļodai, ilgi laka, tad pār­cēlās pie gaļas un olu šķīvja. Es biju nostājies tādā vietā, no ku­rienes varēju visu pārredzēt, pats palikdams neredzams, un uzmanīgi vēroju Žofruā. Sākumā viņš neizrādīja nekādu in­teresi un turpināja gulēt, pievēris acis. Taču mājas kaķēna visai skaļā un negausīgā mielošanās ar gaļu un olām visbeidzot pie­saistīja mežonēna uzmanību. Viņš piesardzīgi piecēlās un piegāja pie šķīvja (es pat aizturēju elpu). Žofruā viegli apostīja šķīvja malu; svītrainais pa to laiku, piekampis pilnu muti gaļas, pacēla purniņu, kas bija viscaur nojaukts ar olu, un mazliet ap­slāpēti uzmundrinādams ieņaudējās. Žofruā kādu mirkli pārdo­māja, un tad, man par lielu iepriecinājumu, attupās pie šķīvja un sāka ēst. Kaut arī viņš noteikti bija ārkārtīgi izbadējies, sav­vaļas kaķēns ēda ļoti glīti, mazliet palaizīja jēlo olu, tad satvēra kumosiņu gaļas un pamatīgi sakošļāja, iekams norija. Es turpi­nāju vērot, kamēr viņi kopīgi iztukšoja abus traukus, tad ieliku būrī jaunas piena, olu un gaļas porcijas un apmierināts devos pie miera. Nākamajā rītā abi trauki bija tīri izlaizīti, Žofruā un svītrainais, kopā savijušies, gulēja ciešā miegā, un vēderi tiem bija izspīlēti kā mazi, spalvaini baloniņi. Viņi nepamodās līdz pat pusdienlaikam un izskatījās pamatīgi pārēdušies. Tomēr kaķēni izrādīja dzīvu interesi, kad redzēja mani tuvojamies ar ēdiena traukiem rokā, un es sapratu, ka cīņā ar Žofruā esmu uzvarējis.

Nākamajā rītā pavisam agri, kamēr vēl bija tumšs, mani pa­modināja Uiči (rančo īpašnieka Patagonijā) rosīšanās pa vir­tuvi, klusā svilpošana un kafijas trauku šķindināšana - tādā veidā viņš delikāti centās uzmodināt mūs no snaudas. Vispirms es vēlējos vēl dziļāk ierakties zem mīksto, silto, gaišbrūno gva- nako ādu kaudzes lielajā, divguļamajā gultā, kur mēs ar Džekiju bijām iekārtojušies. Taču, brīdi apcerīgi pārdomājis, nolēmu - ja jau Uiči ir augšā, tad man pieklājas darīt tāpat, turklāt vēlējos piecelties pirmais un uzraut kājās pārējos. Tāpēc dziļi ievilku elpu, atmetu segas un veikli izlēcu no gultas. Reti kad dzīvē man nācies kādu savu darbību tik dziļi nožēlot - sajūta bija tāda, kā iznākot no katlu mājas un ielecot kalnu strautā. Zobus klabinā­dams, savilku mugurā visas drēbes, kādas vien izdevās atrast, un aizsteberēju uz virtuvi. Uiči man uzsmaidīja un pamāja ar galvu, tad ārkārtīgi iejūtīgi ielēja lielā tasē kārtīgu mēriņu bren­dija, piepildīja tasi līdz malām ar verdošu kafiju un pasniedza man. Drīz vien es pamatīgi sasilu, novilku vienu no trim svīte­riem un nešpetnā priekā izpurināju no migām pārējos.

Visbeidzot, sadzērušies kafiju un brendiju, mēs blāvajā, narcišu dzeltenajā rītausmā devāmies ceļā uz to vietu, kur ce­rējām atrast pingvīnus. Ceļā lendroveram pa priekšu skraide­lēja muļķīga izskata aitu bariņi, tā ka vilnas skupsnas līgojās vien, un reiz mēs pabraucām garām garam, seklam dīķim, kas bija izveidojies starp nelieliem uzkalniem, un redzējām tā krastā barojamies sešus ciklamenu sārtus flamingus. Mēs braucām kādu stundas ceturksni, tad Uiči nogrieza lendroveru no gal­venā ceļa un vadīja to pāri laukiem augšā uzkalnā. Kad bijām nonākuši uzkalna galotnē, viņš pagriezās un man uzsmaidīja.

- Ahora, - viņš teica, - ahora los pinguinos.[16]

Tad mēs sasniedzām virsotni, un aiz tās parādījās pingvīnu kolonija.

Priekšā izbeidzās zemie, brūnie krūmi, un to vietā parādījās plašs, saules karstumā saplaisājis smilšu klajums. No jūras to atdalīja puslokā izliekušās ļoti stāvas, ap divsimt pēdu augstas baltu smilšu kāpas. Tuksnesīgajā apkārtnē, ko no jūras vējiem pasargāja smilšu kāpu loki, pingvīni bija ierīkojuši savu pilsētu. Cik tālu vien sniedzās skatiens, smiltīs vīdēja ligzdalas, dažas tikai pavirši izkārpītas, citas pat vairākas pēdas dziļas. Šie krāteri piešķīra vietai tādu kā mēness ainavas izskatu, kādu izdodas re­dzēt ar spēcīgu teleskopu. Starp krāteriem kūņojās lielākā pingvīnu kolonija, kādu jebkad biju redzējis, - gluži kā vesela jūra mazītiņu viesmīļu, pingvīni svinīgi šļūkāja pa smiltīm šurpu turpu, it kā sagumuši no nemitīgas pārlieku smagu pa­plāšu nēsāšanas. Viņu skaits bija neizmērojams, tālumā pie horizonta melnbaltie ķermenīši saplūda kā karstuma miglā. Skats bija elpu aizraujošs. Mēs lēni izbraucām cauri krūmiem, līdz nonācām pie šīs gigantiskās ligzdalu meduskāres malas, tad apturējām mašīnu un izkāpām.

Mēs stāvējām un vērojām pingvīnus, un putni tikpat god­bijīgi un ieinteresēti stāvēja un vēroja mūs. Kamēr vien nekus­tīgi atradāmies pie automašīnas, pingvīni no mums nebaidījās. Lielākā daļa putnu, protams, bija pieauguši, taču katrā ligzdalā varēja redzēt vienu vai divus jaunuļus, joprojām klātus ar ma­zuļu pūkām; mazuļi vēroja mūs lielām, valgām, tumšām acīm un atgādināja tuklas, kautrīgas debitantes pārlieku lielos sud­rablapsu kažokos. Pieaugušajiem pingvīniem, kas izskatījās glīti un kārtīgi savos melnbaltajos uzvalkos, bija sarkana pa- sekste ap knābja pamatni un ielu tirgotāju spožās, plēsonīgās acis. Kad tuvojāmies, tie kāpās atpakaļ pie lizgdalām, brīdinoši šūpodami galvas, līdz lāgiem atskatījās, pilnīgi pagriezuši galvu atpakaļ. Ja pienācām pārāk tuvu, pingvīni atmuguriski ierāpās ligzdalās un, joprojām enerģiski purinādami galvas, pamazām nozuda. Toties mazuļi ļāva sev pietuvoties līdz pat četru pēdu attālumam, tikai tad viņu nervi neizturēja, tie apsviedās un ienira ligzdalās, tā ka virspusē rēgojās tikai pūkainās pēcpuses un enerģiski trīcošās pēdas.

No sākuma plašās kolonijas klaigas un mūžīgā kustība izrai­sīja apmulsumu. Vēja nemitīgās šalkoņas fonā izdalījās jaunuļu pīkstieni un pieaugušo pingvīnu gari stieptā, ēzeļu brēcieniem līdzīgā taurēšana, kad tie, stīvi izslējušies un pleznas papletuši, stāvēja un līksmi gavilēja, saslējuši knābjus pret zilajām debe- slm. Sākumā nebija iespējams izšķirties, uz kuru pusi vispirms vērst skatienu, jo jaunuļu un pieaugušo pingvīnu nemitīgās kustības izskatījās juceklīgas un bezmērķīgas. Taču pēc pāris stundām mēs pieradām pie milzīgā putnu bara klātbūtnes un sākām izprast to dienas kārtību. Vispirms kļuva skaidrs, ka ko­lonijā lielākoties pārvietojas pieaugušie putni. Daudzi pingvīni stāvēja pie ligzdalām, acīmredzot apsargādami mazuļus, bet tikpat liela daļa nemitīgi pastaigājās šurpu turpu vai nu jūras virzienā, vai atpakaļ no tās. Attālās smilšu kāpas bija kā nosētas ar mazajiem, tūļīgajiem pingvīniem, kas vai nu trausās augšup, vai šļūca lejup. Nemitīgā kustība uz jūru un atpakaļ aizņēma lielu daļu pingvīnu dienas, turklāt tas bija varoņdarbs, kas pelna sīkāku aprakstu. Trīs nedēļas diendienā vērojot koloniju un dzī­vojot kopā ar pingvīniem, mēs atklājām, kā tas notiek.

Agri no rīta viens no ģimenes pieaugušajiem putniem (vai nu tēvs, vai māte) devās uz jūru, atstājot dzīvesbiedru sargāt mazu­ļus. Lai nokļūtu līdz jūrai, putniem nācās nosoļot apmēram pusotru jūdzi pa ārkārtīgi sarežģītu un nogurdinošu apvidu. Vispirms nācās izlavierēt cauri kolonijas ligzdalu sarežģītajam labirintam, līdz izdevās sasniegt, ja tā atļauts izteikties, pilsētas nomali, kur pingvīni vaigā saskārās ar saules karstumā saplai­sājušo, milzīgam bilžu rēbusam līdzīgo tuksnesi. Jau agri no rīta šis smiltājs sakarsa tik pamatīgi, ka svilināja pēdas, un to­mēr pingvīni pienākuma apziņā čakli čāpoja tam pāri, itin bieži kā transā attupdamies atpūsties. Šis ceļa gabals pingvī­niem aizņēma apmēram pusstundu. Nonākuši otrā malā, viņi saskārās ar citu šķērsli - smilšu kāpām, kas slējās pāri sīkajiem augumiņiem kā sniegbalti, divsimt pēdu augsti Himalaji ar stāvām smalku, birstošu smilšu nogāzēm. Pat mums nelikās viegli pārvarēt šīs kāpas, kur nu vēl tik neveikliem putniem kā pingvīni.

Sasnieguši kāpu pakāji, pingvīni parasti kādas desmit minū­tes atpūtās. Daži vienkārši apcerīgi attupās, citi nozvēlās uz vē­dera un gulēja elsodami. Atpūtušies viņi apņēmīgi pieslējās kājās un sāka kāpienu augšup. Sakopojuši spēkus, pingvīni traucās augšup pa nogāzi, acīmredzot cerēdami pievārēt grūtāko posmu, cik ātri vien iespējams. Taču jau pēc ceturtdaļas ceļa pārvarēšanas straujais kāpums apsīka - gaita kļuva gausāka un bieži nācās apstāties, lai atpūstos. Nogāzei kļūstot aizvien stā­vākai, putniem beigu beigās nācās laisties smiltīs peldus uz vēdera un airēties ar spārniem. Tad ar pēdējo straujo, neprā­tīgo piepūli viņiem izdevās sasniegt virsotni, kur putni, brīdi triumfēdami, stāvēja un priekā plivināja spārnus, tad atlaidās uz vēdera desmit minūtes atpūsties. Viņi bija paveikuši pus­ceļu un no šaurās, naža asmenim līdzīgās kores vēroja pusjū- dzes attālumā mirgojošo auksto, vilinošo jūru. Tomēr pirms ieniršanas jūrā viņiem vēl bija pieveicama kāpas pretējā no­gāze, ceturtdaļjūdze pa krūmājiem un vairāki simti jardu ak­meņainas pludmales.

Nokāpšana pingvīniem, protams, pūles nesagādāja, un viņi to veica divējādi, turklāt abus paņēmienus bija vienlīdz uzjaut­rinoši vērot. Viņi vai nu ļoti svinīgi sāka kāpt lejup un, nogāzei kļūstot stāvākai, traucās aizvien straujāk un straujāk, līdz beidzot gluži necienīgā veidā lēkšoja, vai arī laidās lejup guļus uz vēdera, airēdamies pa smiltīm ar kājām un spārniem gluži kā peldot. Jebkurā gadījumā pingvīni nonāca kāpas pakājē kopā ar mazu smilšu šļūdoni, pieslējās kājās, noskurinājās un cauri briksnājam apņēmīgi devās uz jūras pusi. Taču likās, ka tieši atlikušie pārsimt jardi ir putniem visnogurdinošākie. Jūra bija turpat blakus, tā bija tik zila, tik vizoša, tā šalkoja tik aici­noši, taču vēl nācās līdz pagurumam vilkties pāri akmeņainajai pludmalei, oļiem čirkstot un ļogoties tā, ka vai jākrīt no kājām.

Tomēr beidzot mokas bija galā, pingvīni dīvainā, sagumušā gaitā skriešus pārvarēja pēdējās pāris pēdas un tad, pēkšņi iz- slējušies, ienira vēsajā ūdenī. Kādas desmit minūtes viņi kā ekstāzē nira un virpuļoja saules pielietajos vilnīšos, noskalo­dami smiltis un putekļus no galvas un spārniem, plivināja sa­karsušās, sāpošās kājas, griezās un lēkāja ūdenī, te ienirdami, te kā korķi izšaudamies virspusē. Kad pingvīni jutās pilnīgi at­spirguši, tie ķērās pie nogurdinošās zvejošanas, bezbailīgi ig­norēdami faktu, ka nāksies vēlreiz veikt to pašu nogurdinošo ceļojumu, pirms saķertā barība nonāks izsalkušo jaunuļu vē­deros.

Kad pingvīni ar zivju pilniem vēderiem bija cauri skarba­jam apvidum pievārējuši atpakaļceļu uz koloniju, tiem stei­dzīgi nācās ķerties pie rijīgo mazuļu barošanas. Šis process atgādināja tiklab boksu, kā brīvo cīņu, un tajā bija aizraujoši un uzjautrinoši nolūkoties. Kādas pingvīnu ģimenes ligzdala atra­dās pavisam tuvu tai vietai, kur mēs katru dienu atstājām lend- roveru, un gan abi pieaugušie, gan abi jaunuļi tik ļoti pierada pie mūsu klātbūtnes, ka ļāva mums vērot un filmēt viņus no aptuveni divdesmit pēdu attāluma, tāpēc mēs varējām novērot barošanas procesu visos sīkumos. Tikko pieaugušais pingvīns bija sasniedzis koloniju, viņam nācās izcīnīties cauri vairākiem tūkstošiem pingvīnēnu, iekams izdevās sasniegt savas mājas un paša bērnus. Ikviens jaunulis jutās pārliecināts, ka, itin uzstājīgi uzbrūkot pieaugušajam, izdosies to piespiest atrīt barību. Tāpēc pieaugušajam pingvīnam nācās manīgi vairīties no resnajiem, pūkainajiem mazuļiem kā pieredzējušam centra uz­brucējam futbola laukumā. Parasti pieaugušais laimīgi nonāca līdz savai ligzdalai, kur to joprojām neatlaidīgi vajāja divi trīs no svešajiem mazuļiem, kas bija visiem spēkiem apņēmušies pie­spiest tos pabarot. Nonācis mājās, pieaugušais pingvīns piepeši zaudēja pacietību, apsviedās un klupa virsū uzmākuļiem, knāb­dams tik enerģiski, ka mazuļu dūnas veseliem kušķiem kā dadža pūkas aizlidoja pāri visai kolonijai.

Tikuši vaļā no svešajiem mazuļiem, pieaugušie varēja pievēr­sties saviem bērniem, kuri nu apstāja tos tikpat neatlaidīgi kā savulaik pārējie, nepacietībā un izsalkumā gārdzoši spiegdami. Pieaugušais tad attupās ligzdalas malā, domīgi blenza uz savām pēdām un trīsēdams rīstījās, it kā mocītos aizturētu žagu lēkmē. To pamanījuši, jaunuļi sāka trakot vēl nevaldāmāk, aizsmakušās balsīs mežonīgi klaigāja, strauji vicināja spārneļus un spiedās klāt pieaugušajam, stiepdami augšup knābjus un klikstinādami tos pret lielā pingvīna knābi. Šī kņada turpinājās kādu pusmi­nūti, līdz piepeši pieaugušais ar nepārprotamu atvieglojuma izteiksmi strauji atvēma un iegrūda galvu tik dziļi mazuļu kā­rajās rīklēs, ka likās - nemūžam to vairs nespēs izvilkt. Šķita, ka ar pirmo porciju barojošais knābis vēl nav caurdūris mazuļus līdz pleznām - pingvīnēni apmierināti attupās uz tuklajiem dupšiem un brīdi apcerīgi gremoja. Pieaugušais izmantoja šo pavaļas brīdi, lai aši sapostos, rūpīgi izsukātu krūšu spalvojumu, nolasītu sīkus gruzīšus no pēdām un ar knābi izknibinātu spār­nus. Tad viņš izstiepa spārnus uz mugurpusi, noliecās dziļi uz priekšu, it kā cenzdamies aizsniegt pēdas, un platu knābi nožā­vājās; pēc tam tas, līdzīgi kā mazie, iegrima transā. Minūtes pie­cas valdīja klusums, bet tad pieaugušais atsāka raustīdamies žagoties, un acumirklī jandāliņš sākās no jauna. Mazuļi uztrūkās no sapņainās gremošanas un metās virsū pieaugušajam, katrs cenzdamies pirmais tikt pie teikšanas. Pieaugušais vēlreiz, kā likās, ar knābi caurdūra katru no mazuļiem līdz pat sirdij, un tad viņi no jauna iegrima snaudā.

Pingvīnu ģimeni, kuru barošanas procesu mēs filmējām, ēr­tības labad nosaucām par Džonsiem. Netālu no Džonsu ligzdalas citā mājokli dzīvoja viens pats mazs un acīmredzami panī­cis pingvīnēns, ko mēs nodēvējām par Henrietu Vakantumu. Šis mazulis ar savu izskatu vedināja domāt par nelabvēlīgu ģi­menes dzīvi. Viņas vecāki bija vai nu pārāk nemākulīgi zvej­nieki, vai arī gluži vienkārši pārāk slinki, jo barības sagāde Henrietai viņiem aizņēma divtik ilgu laiku kā citiem pingvī­niem, turklāt sagādātās porcijas bija tik mazas, ka Henrieta vienmēr bija izsalkusi. Par vecāku paradumiem liecināja arī pa­virši veidotā ligzdala, kas bija tik vien kā sekls iedobums zemē, tik tikko pietiekams, lai pasargātu Henrietu no skarbajiem laika apstākļiem - Džonsu ģimenes dziļā, rūpīgi izraktā ligzdala, salī­dzinot ar Henrietas mājvietu, izskatījās pēc villas. Nav nekāds brīnums, ka Henrieta ar lielajām acīm un neapkopto, mūžam badā panīkušo ārieni izraisīja mūsu līdzjūtību. Viņa allaž meklēja ko ēdamu un nekad nepalaida garām izdevību uzplīties vienam vai otram no Džonsiem, kad tie slāja gar viņas māju, lai piespiestu tos atrīt barību, pirms tie nonākuši savā glītajā pa­galmā.

Šie pūliņi lielākoties bija veltīgi, un Henrieta par savām pūlēm saņēma vien spēcīgus knābienus, tā ka viņas pūkas li­doja gaisā veseliem mākoņiem. Tādos gadījumos viņa saīgusi pakāpās nostāk un žēlabaini noskatījās, kā abi brangi noēdu- šies Džonsu mazuļi kāri rij barību. Taču kādu dienu Henrieta gluži nejauši atskārta, kā iespējams nočiept kaut ko no Džonsu ģimenes galda un tikt sveikā cauri. Viņa nogaidīja, kamēr lielais Džonss sāk žagošanos, kas liecināja par tuvo barības straumi, un mazie Džonsi, klaigādami un spārneļus vicinādami, uzsāk dedzīgo danci, un tad izšķirīgajā brīdi pievienojās ģimenei, piesardzīgi tuvojoties no mugurpuses. Skaļi, čērkstoši iespie- gusies, viņa ņēmās staipīt plati atvērto knābi vai nu pāri lielā pingvīna plecam, vai pa spārnu apakšu, pati joprojām manīgi palikdama aizmugurē, lai barotājs viņu nepazītu. Lielais Džonss bija pārāk aizņemts, pūlēdamies atvemt pinti garneļu, un, paša mazuļu skaļi mudināts, parasti nepamanīja, ka kauslīgajā pūlī iespraukusies vēl viena galva. Tad pienāca izšķirīgais mirklis, un viņš, gluži kā lidmašīnas pasažieris, kas pēc piecdesmitās gaisa bedres izmisis tver mazo, brūno papīra maisiņu, iegrūda galvu tuvākajā atvērtajā knābī. Tikai tad, kad spazmas bija bei­gušās, lielais Džonss atguvās un saprata, ka barojis svešu ma­zuli; tajos brīžos Henrietai nācās labi aši dot lielajām, plaka­najām pēdām ziņu, lai izbēgtu Džonsa dusmām. Tomēr, ja viņai pat neizdevās aizbēgt gana ātri un par nekaunību nācās saņemt pērienu, pašapmierinātā izteiksme liecināja, ka bijis vērts to paciest.

Tolaik, kad šo apgabalu tika apmeklējis Darvins, tur vēl bija sastopamas dažas Patagonijas indiāņu ciltis, kas izcīnīja ne­vienlīdzīgu cīņu par eksistenci ar kolonistiem un zaldātiem. Par šiem indiāņiem runāja kā par neaptēstiem un mežonīgiem radījumiem, kuri nav pelnījuši ne kripatu kristiešu žēlsirdības. Rezultātā viņi izzuda no zemes virsas gluži kā daudzās dzīv­nieku sugas, kas saskārušās ar civilizācijas labumiem, un tā vien šķiet, ka neviens viņu izzušanu nenožēlo. Dažādos muze­jos visā Argentīnā iespējams aplūkot atsevišķus viņu darināju­mus (piemēram, šķēpus un bultas) un neiztrūkstošo prāvo drūmo gleznu, kurā attēlota indiāņu nepievilcīgā rakstura iezīme - patoloģiskā baudkāre. Katrā gleznā redzams neval­dāmu zirgu mugurā auļojošs garmatainu mežonīga izskata in­diāņu bars, kura vadonis vienmēr pārmetis pāri segliem balto sievieti caurspīdīgā tērpā un ar tik raženām krūtīm, ka viņu apskaustu ikviena mūsdienu filmzvaigzne. Gleznas visos mu­zejos ir pilnīgi vienādas, atšķiras vienīgi indiāņu skaits un upura krūšu izmēri. Lai cik aizraujošas būtu šīs gleznas, mani vienmēr pārsteidza, ka tām līdzās nekarājas vēl otra, kurā attē­lots auļojošs civilizētu balto cilvēku bars ar valdzinošu indiāņu meiteni pār vadoņa segliem, kaut arī šādi atgadījumi notikuši tikpat bieži (ja ne vēl biežāk) kā balto sieviešu izvarošana. īpat­nējs un interesants sāņus ieskats vēsturē. Tomēr visām šīm aiz­raujošajām, kaut arī nemākulīgi gleznotajām nolaupīšanas ainām piemita viena interesanta iezīme - gleznu mērķis gan nepārprotami bija radīt pēc iespējas negatīvu iespaidu par in­diāņiem, taču to aplūkošana drīzāk izraisīja interesi par šiem mežonīgajiem un savā ziņā skaistajiem cilvēkiem un skumjas par to, ka viņu vairs nav. Tāpēc, ierodoties Patagonijā, es aiz­rautīgi centos atrast kādu no šo indiāņu relikvijām un iztaujāju visus cilvēkus pēc kārtas, kārodams uzzināt ko vairāk. Diemžēl stāsti pilnībā atkārtojās un sniedza visai maz informācijas, sa­vukārt relikviju vākšanā pingvīnu kolonija izrādījusies visveik­smīgākā izvēle.

Kādu vakaru, kad bijām pēc grūtas, filmēšanā pavadītas die­nas atgriezušies estansijā un pie kamīna dzērām matē-, es senjo- ram Uiči ar Marijas palīdzību pavaicāju, vai šajā apkārtnē dzīvo­jušas daudzas indiāņu ciltis. Es izteicu jautājumu iespējami deli­kāti, jo man bija stāstījuši, ka pats Uiči ir pa daļai indiānis, un es nezināju, vai viņš ar šīm saknēm lepojas vai ne. Uiči laipni pa­smaidīja un pastāstīja, ka tieši viņa estansijas atrašanās vietā un tai tuvākajā apkārtnē mitušas pašas lielākās Patagonijas indiāņu ciltis; viņš arī teica, ka pingvīnu aizņemtajā teritorijā patiesībā joprojām esot atrodami šīs eksistences pierādījumi. Es dedzīgi vaicāju, par kādiem pierādījumiem ir runa. Uiči vēlreiz pasmai­dīja, piecēlās un iegāja savā krēslainajā guļamistabā. Bija dzir­dams, ka viņš izvelk no pagultes lādi, un tad, atgriezies istabā ar lādi rokās, nolika to uz galda. Nocēlis lādei vāku, Uiči izbēra uz baltā galdauta tās saturu, un es noelsos vien.

Kā jau teicu, biju muzejos redzējis visdažādākās indiāņu re­likvijas, taču neviena no tām nelīdzinājās šeit redzamajam, jo Uiči man priekšā uz galda bija izbēris veselu kaudzi košu ak­mens priekšmetu, un katrs no tiem aizgrāba ar skaistumu un krāsainību. Tur bija bultu uzgaļi - no smalkiem un pēc izskata trausliem veidojumiem mazā pirkstiņa lielumā līdz pat tik lieliem kā ola. Tur bija karotes, kas darinātas no pāršķeltiem un rūpīgi izslīpētiem gliemežvākiem, gari, izliekti akmens kausiņi ēdamo gliemežu izkasīšanai no čaulām, kā bārdasnaži asi šķēpu uzgaļi, boleadoras bumbuļi, tik precīzi apaļi kā bil­jarda bumbas, ar šauru gropi pāri visam "ekvatoram" meta­mās auklas piestiprināšanai; visi priekšmeti bija tik nevaino­jami nostrādāti, ka negribējās ticēt - to darināšanā nav lietoti nekādi mehānismi. Vēl tur bija arī tīri dekoratīvi priekšmeti - glīti gliemežnīcu auskari ar caurumiņiem, nefrītam līdzīgu, lieliski izmeklētu zaļi dūmakainu akmentiņu krelles, no roņa kaula darināts nazis, kas bija tik smalki veidots, ka izskatījās vairāk pēc greznumpriekšmeta nekā praktiski lietojama grie­žamā. Nazis bija greznots ar pavisam vienkāršu līniju rakstu, taču ornaments bija ārkārtīgi rūpīgi izstrādāts.

Es sajūsmināts nespēju atrauties no šo priekšmetu pētīša­nas. Daži no bultu uzgaļiem bija pavisam sīki - nespēju noti­cēt, ka tie vienkārši izšķaidīti no akmens, tomēr, paceļot pret gaismu, varēja saredzēt smalkās akmens plēksnīšu atšķaidī­juma vietas. Vēl jo neticamākas izskatījās sīkā zāģzobiņu rinda ikviena, pat vismazākā uzgaļa malā, kas padarīja uzgali asāku un kodīgāku. Aplūkojot šos darinājumus, es īpaši apbrīnoju to daudzkrāsainību. Pingvīnu pludmalē gandrīz visi akmeņi bija brūni vai melni, pievilcīgākas krāsas oli nācās īpaši meklēt. Un tomēr ikviens, pat vismazākais bultas uzgalis, ikviens šķēpa uz­galis, īstenībā ikviens izmantotais akmentiņš nepārprotami bijis īpaši izraudzīts skaistās krāsas dēļ. Es saridāju bultu un šķēpu uzgaļus uz galdauta, kur tie vizēja kā trauslas pasakaina koka lapas. Daži bija sarkani ar tumšāku dzīslojumu sarecē­jušu asiņu krāsā, citi zaļi ar smalku, baltu ornamentu, zilgan- balti kā perlamutrs, dzelteni un balti ar melnām vai zilām, zemes sulu iekrāsotām sīkām plaisiņām. Ikviens darinājums bija īsts mākslas priekšmets ar skaistu formu, rūpīgi iztēsts, no­gludināts un nopulēts, izveidots no skaistākā akmentiņa, kādu vien darinātājs bija spējis atrast. Bija skaidri redzams, ka šie priekšmeti veidoti ar mīlestību. Vienlaikus es atminējos - tos visus radījuši mežonīgie, neaptēstie, asinskārie un pilnīgi neci­vilizētie indiāņi, par kuru izzušanu nevienam galva nesāp!

Uiči izskatījās iepriecināts par manu nepārprotamo interesi un sajūsmu, kādu paudu par viņa relikviju krājumu, tāpēc vēlreiz iegāja guļamistabā un izvilka dienasgaismā vēl vienu kasti. Tajā atradās neparasts, no akmens veidots ierocis, kas atgādināja mazu hanteli. Rokturim, ko bija ērti satvert rokā, katrā galā - tātad virs un zem dūres - bija piestiprināta liela neprecīzas formas bumba. Kopā šis veidojums svēra kādas trīs mārciņas, tātad bija vērā ņemams ierocis, ar kuru iespējams sašķaidīt galvaskausu kā pūpēdi. Nākamais priekšmets, ko Uiči izcēla no kastes un godbijīgi iztina no zīdpapīra, patiesībā iz­skatījās tieši kā cietis no šīs akmens vāles. Tas bija indiāņa gal­vaskauss - balts kā ziloņkauls, ar lielu, robainu caurumu paura vidū.

Uiči stāstīja, ka jau daudzus gadus, kad vien darba dēļ gadī­jies atrasties attālākajā estansijas nostūri pie pingvīnu koloni­jas, viņš esot meklējis indiāņu senlietas. Pēc viņa domām, in­diāņi šo apvidu izmantojuši visai bieži, kaut arī nevienam nav zināms, kādiem nolūkiem. Saskaņā ar paša Uiči teoriju, jo plašo, līdzeno, šobrīd pingvīnu apdzīvoto teritoriju indiāņi izmantojuši kā savdabīgu arēnu, kur cilts jaunie vīrieši prakti­zējušies bultu šaušanā, šķēpa mešanā un boleadoras sviešanā, lai sapītu medījumam kājas. Viņš teica, ka otrpus smilšu kā­pām esot lielā daudzumā atrodami tukši gliemežvāki. Es gan biju ievērojis prāvās, baltās gliemežnīcu kaudzes, no kurām daža bija savas trīs pēdas augsta un aizņēma pat ceturtdaļakru lielu teritoriju, tomēr biju tik ļoti nodevies pingvīnu filmēša­nai, ka pievērsu kaudzēm tikai paviršu uzmanību. Pēc Uiči domām, tur atradies savdabīgs kūrorts, tāda kā indiāņu Mār- geita [17] . turp viņi devušies mieloties ar sulīgajiem moluskiem, kuri tur bijuši atrodami bagātīgos apjomos, meklēt akmeņai­najā pludmalē oļus savu ieroču izgatavošanai un pie viena lī­dzenajā laukumā pavingrināties šo ieroču izmantošanā. Kāda gan vēl iemesla dēļ šeit būtu atrodamas prāvās gliemežvāku grēdas, kā arī kāpās un akmeņainajos laukumos tik lielā skaitā mētātos bultu un šķēpu uzgaļi, saplēstas kaklarotas un pat pa kādam sadragātam galvaskausam? Jāatzīst, ka Uiči pieņēmums man likās gaužām saprātīgs, kaut arī iespējams, ka profesionāls arheologs spētu šo teoriju kaut kādā veidā apgāzt. Mani pārņē­ma šausmas, iedomājoties vien, cik daudzi trauslie, skaistie bultu uzgaļi droši vien sadragāti zem lendrovera riteņiem, ka­mēr mēs bezbēdīgi braukājām šurpu turpu pa pingvīnu pilsētu. Es apņēmos nākamajā dienā, tikko būs pabeigta filmēšana, ķer­ties pie bultu uzgaļu meklēšanas.

Izrādījās, ka nākamajā dienā filmēšanai piemērota saules gaisma bija tikai divas stundas, tādēļ atlikušo daļu laika mēs pavadījām, dīvainās embriju pozās rāpodami pa smilšu kāpām un meklēdami bultu uzgaļus un citas indiāņu sadzīves atliekas. Ļoti drīz es sapratu, ka tas nepavisam nav tik vienkārši, kā izklausās. Savas ilggadīgās pieredzes mācīts, Uiči prata nekļū­dīgi pamanīt priekšmetus no ievērojama attāluma.

- Esto, una[18], - viņš ik pa brīdim teica un smaidīdams ar kur­pes purngalu norādīja uz lielu oļu kaudzi. Es tādos gadījumos cieši nopētīju norādīto vietu, tomēr nespēju saskatīt neko citu, kā vien neapstrādātas akmens šķembas.

- Esto, - viņš tad vēlreiz atkārtoja un noliecies pacēla brī­nišķīgu lapas formas bultas uzgali, kas bija atradies tikai kādas piecas collas no manas rokas. Protams, tiklīdz atrašanās vieta bija norādīta, priekšmets bija tik nepārprotami saskatāms, ka nespēju noticēt, kā esmu to iepriekš palaidis garām. Laikam ri­tot, mēs pamazām iemanījāmies saskatīt labāk, un arī mūsu atradumu kaudzīte auga lielāka, tomēr, kamēr es čakli rāpoju pāri kāpām, Uiči joprojām uzjautrinājās, sekodams man, visā augumā izslējies, un paceldams manis tikko rūpīgi pārmeklē­tajā vietā trīs bultu uzgaļus, ko es tomēr biju pamanījies neie­raudzīt. Tas atkārtojās tik regulāri, ka es, sāpošās muguras un smilšu kņudoņas acīs nomocīts, sāku turēt Uiči aizdomās, ka patiesībā viņš uzgaļus slēpj saujā un tikai izliekas tos atrodam, lai mani muļķotu. Tomēr Uiči pats izkliedēja manas nelāgās aizdomas, piepeši noliekdamies un norādīdams uz šķembu laukumiņu, ko tobrīd pārmeklēju.

- Esto, - viņš noliekdamies teica un rādīja uz pavisam nie­cīgu dzeltenu plankumiņu, kas vīdēja starp akmens šķembām. Es neticīgi blenzu uz norādīto vietu, tad uzmanīgi saņēmu pirkstos un izcēlu no šķembām brīnišķīgu dzeltenu bultas uz­gali ar precīzi izveidotu atskabargainu maliņu. Starp akme­ņiem bija saskatāma tikai kāda ceturtdaļcolla uzgaļa, bet Uiči to tik un tā bija ieraudzījis.

Tomēr drīz vien man izdevās viņam atspēlēties. Rāpdamies pāri smilšu laukumam uz nākamo oļu kaudzi, es ar kāju aiz­ķēru kaut ko vizoši baltu. Noliecies es to pacēlu un pārsteigts konstatēju, ka tā ir skaista, aptuveni sešas collas gara harpūnas smaile, brīnišķīgi izgatavota no roņa kaula. Es pasaucu Uiči, un, kad parādīju savu atradumu, viņa acis iepletās. Viņš uzma­nīgi paņēma smaili rokā, noslaucīja no tās smiltis un, sajūsmi­nāti smaidīdams, vairākas reizes apgrozīja rokās. Viņš paskaid­roja, ka šādas harpūnu smailes esot visgrūtāk atrodamas; viņš pats esot atradis tikai vienu, un tā pati esot bijusi tik salauzīta, ka neesot bijis vērts uzglabāt. Kopš tās reizes viņš esot nesekmīgi pūlējies atrast nebojātu harpūnas smaili, ko pievienot savai ko­lekcijai.

Pamazām tuvojās vakars; izklīduši pa kāpām, mēs joprojām bijām iegrimuši darbā. Apgājis apkārt smilšu valnim, es starp augstajām kāpām atradu mazu ieleju, ko greznoja divi trīs vēja izpluinīti, kropli kociņi. Apstājos, lai aizkūpinātu cigareti un atpūtinātu sāpošo muguru. Tuvojās saulrieta laiks, debesis ie­krāsojās rožaini zaļas, un visapkārt valdīja miers un klusums, ko pārtrauca vienīgi jūras klusie čuksti. Es lēni soļoju uz priekšu pa mazo ieleju, kad pamanīju priekšā vieglu kustību. Pa kāpas muguru, vakara maltīti meklēdams, kā uzvelkamā rotaļlieta tecēja mazs, ļoti spalvains bruņnesis. Es vēroju dzīvnieciņu, ka­mēr tas nozuda kāpas otrā pusē, tad turpināju soļot. Zem viena no krūmiem pārsteigts ieraudzīju pingvīnu pāri, jo tik mīkstas smiltis viņi savām ligzdalām parasti neizvēlas. Tomēr šis pāris tikai sev vien zināmu iemeslu dēļ bija izlēmis apmesties tieši šeit un izkārpījis smiltīs nelīdzenu ligzdalu, kurā tupēja viens pats pūkains pingvīnēns. Mazuļa vecāki, mani vērodami, ņē­mās klabināt knābjus un šūpot galvas sānis, noskaitušies par savas vientulības iztraucēšanu. Es abus kādu brīdi vēroju, un tad ieraudzīju viņu ligzdalas rakšanas laikā izkārpīto smilšu kaudzē vīdam kaut ko baltu un gludu. Neņemdams vērā gan­drīz histēriskos pingvīnu protestus, piegāju tuvāk un notrausu no priekšmeta smiltis. Manā priekšā gulēja lieliski saglabājies indiāņa galvaskauss - putni to acīmredzot bija izrakuši.

Apsēdos, uzlicis galvaskausu sev uz ceļgala, un, to aplūko­dams, aizsmēķēju vēl vienu cigareti. Prātoju, kāds bijis šis izzu- dušais indiānis. Iztēlojos, kā viņš, attupies krastā, rūpīgi un prasmīgi atskalda no akmens sīksīciņas plēksnītes, veidodams vienu no tiem skaistajiem bultu uzgaļiem, kuri tagad knikstēja un šķindēja manā kabatā. Iztēlojos viņa smalki veidoto, brūno seju un tumšās acis, pāri pleciem krītošos matus un cieši augumam apņemto kuplo, brūno gvanako ādas apmetni, iztē­lojos viņu stalti sēžam nevaldāma, neapkalta zirga mugurā. Vēros tukšajos acu dobumos un dedzīgi vēlējos, kaut varētu satikt cilvēku, kas spējis izgatavot kaut ko tik skaistu kā šie bultu uzgaļi. Brīdi apsvēru, varbūt paņemt galvaskausu līdzi uz Angliju un turēt goda vietā savā kabinetā kopā ar viņa māksli­nieciskajiem darinājumiem. Taču tad es pavēros apkārt un mainīju domas. Tobrīd debesis vizēja dziestošā zilumā, tajās peldēja rožaini un zaļi mākonīši. Vēja dzītas smiltis, klusi šalk­damas, kā smalkas urdziņas plūda lejup no kāpas muguras. Dīvainie, pat spokainie krūmi tīkami, melodiski čīkstēja. Man šķita, ka indiānim patiktu rast savas mūža mājas tur, kur miti­nās viņa paša kādreizējās zemes dzīvnieki - pingvīni un bruņ­neši. Tāpēc es izraku smiltīs bedri, ieliku tajā galvaskausu un atkal bedri saudzīgi aizbēru. Kad piecēlos kājās, strauji tum­stošā apkārtne likās grimstam grūtsirdībā un visapkārt spēcī­gāk nekā citkārt jautās izzudušo indiāņu gars. Es pat ticēju, ka, aši atskatījies, ieraudzīšu pret krāsaino debesu fonu zirgā sē­došu tēlu. Atvairījis šīs iedomas, soļoju atpakaļ uz lendroveru.

Kamēr kratīdamies un raustīdamies pustumsā braucām at­pakaļ uz estansiju, Uiči ļoti klusi teica Marijai:

- Ziniet, senjorita, man tā vieta vienmēr uzdzen skumjas. Viņu gari ir allaž turpat līdzās, un man viņu ir žēl, jo gari nejū­tas laimīgi.

Es jutos tieši tāpat.

Nākamajā dienā pirms došanās prom es atrasto harpūnas smaili uzdāvināju Uiči. Man bija bezgala žēl šķirties no vērtī­gās relikvijas, taču estansijas saimnieks bija mūsu labā darījis tik daudz, ka šī dāvana likās vien niecīga pateicības zīme par viņa laipnību. Uiči bija ārkārtīgi iepriecināts, un es zināju, ka tagad harpūnas smaile, godbijīgi ievīstīta zīdpapīrā, radusi vietu lādē zem viņa gultas, pavisam tuvu vietai, kur tai pienāk­tos atrasties, - apraktai augstajā, vizošajā kāpā, kur tai pāri šal­kotu smiltis, pingvīniem smagi soļojot savās gaitās.

NO GRĀMATAS "DIVI BUŠĀ" [19]

1948. gadā Jaunzēlandē tika izdarīts atklājums, kas neticamā kārtā uzmodināja visus pasaules ornitologus no ierastās, komai līdzīgās snaudas, - ne vairāk, ne mazāk, tika atklāts (pareizāk sa­kot, no jauna atklāts) putns, kas reiz jau izzudis, - putns, kuru pēdējos piecdesmit gadus uzskatīja par izmirušu. Šī putna, ko pilnā vārdā sauc kalnugrieze jeb takahe (Notornis mantelli), dzīvesstāsts ir gandrīz vai visneparastākais visā ornitoloģijas pasaulē.

Pirmā kalnugrieze tika atklāta 1850. gadā un sajūsmināja pat tālaika nosvērtos dabaszinātniekus. Putnu pazina maori gan Ziemeļu, gan Dienvidu salās - tiesa, ziemeļos tikai no fosila­jām atliekām. Maori zināja stāstīt, ka Dienvidu salā takahe bi­jis visai parasts putns, sevišķi lielo šļūdoņu ezeru Teanau un Manapouri krastos. Patiesību sakot, putns bijis tik bieži sasto­pams, ka maori katru ziemu, kad dziļais sniegs augstu kalnos spiedis kalnugriezes meklēt barību zemākos apgabalos, esot rīkojuši medības, tomēr ap eiropiešu parādīšanos laiku bijuši atrodami vairs tikai pārakmeņojumi. Jau 1849. gadā daži roņu mednieki Rezolūcijas salā Daskija līcī noķēra pirmo dzīvo eksemplāru un izrīkojās tieši tā, kā tas cilvēkiem līdzīgos ap­stākļos raksturīgs, - apēda to. Divus gadus vēlāk tika atrasta un, domājams, tāpat apēsta vēl viena kalnugrieze, tomēr laimīgā kārtā abu putnu ādas ieguva kāds cilvēks, vārdā Mantels, un nosūtīja Londonas Dabaszinātņu muzejam. Kopš tā brīža par kalnugriezēm nekas nebija dzirdams veselus divdesmit asto­ņus gadus - tā nozuda tikpat mīklaini, kā uzradusies, līdz 1879. gadā vēl viens putns tika noķerts netālu no Teanau ezera, bet 1898. gadā tajā pašā apgabalā vēl kādu putnu no­koda suns. Pēc tam šķita, ka takahe patiesi izmirusi, sekodama cita slavena nelidojošā putna - dodo pēdās, jo pagāja piecdes­mit gadi, bet no kalnugriezes nebija ne ziņas, ne miņas.

Taču Jaunzēlandes zinātnieks doktors Džefrijs Orbels neti­cēja, ka kalnugriezi piemeklējis dodo liktenis, un 1948. gadā noorganizēja īpašu ekspedīciju. Viņš izraudzījās meklējumiem senu šļūdoņa izveidotu ieleju augstu kalnos Teanau ezera rietumu krastā. Ekspedīcija cieta neveiksmi - ja neņem vērā atsevišķus grūti identificējamus pēdu nospiedumus un nepa­rastas putnu balsis, nekādus kalnugriezes eksistences pierādī­jumus atrast neizdevās. Orbels tomēr nezaudēja dūšu, pēc sep­tiņiem mēnešiem vēlreiz devās uz ieleju un patiesi atrada mazu izvairīgo putnu koloniju. Par šādu atklājumu sapņo katrs dabaszinātnieks, taču tas pa spēkam tikai vienam no miljona, tāpēc varu iedomāties un arī apskaust doktora Orbela sajūsmu, pirmo reizi ieraugot īstu, dzīvu kalnugriezi. Bez šaubām, jau nākamajā dienā ziņa par takahes atrašanu bija lasāma visu pasaules ziņu pirmajās lappusēs, savukārt Jaunzēlandes valdība, baiļodamās par ziņkārīgo, ornitologu un citu ceļotāju pārmērīgo pieplūdumu mazajā ielejā, kas varētu apdraudēt kalnugriežu koloniju, iejaucās un nekavējoties izsludināja visu plašo apvidu par rezervātu, tādā kārtā nodrošinot, ka kalnugriežu ielejā neiekļūst neviens cilvēks bez pienācīgas zinātniskas vai dabaspētnieciskas akreditācijas, un pat šo speciālistu apmeklējumi bija atļauti vienīgi valdības un Dabas aizsardzības departamenta uzraudzībā. Rezultātā kalnugriezes (saskaņā ar aptuveniem aprēķiniem, skaitā trīsdesmit vai piecdesmit) visbeidzot varēja apmēram septiņsimt kvadrātjūdžu lielajā teritorijā justies kā drošā patvērumā.

Drīz pēc mūsu ierašanās Velingtonā es satikos ar biologu Gordonu Viljamsu, kurš tolaik, kad kalnugriezes no jauna pa­rādījās atklātībā, strādāja Jaunzēlandes Brīvās dabas pārvaldē. No viņa es uzzināju kalnugriežu stāsta turpinājumu, kas, ja vien tas vispār iespējams, bija vēl aizraujošāks par sākumu.

Par spīti apvidus izsludināšanai par rezervātu un nepiede­rošu personu piekļuves aizliegšanai, kalnugriezes savā noma­ļajā ielejā nepavisam nevarēja justies drošībā. Pirmām kārtām, putnu bija pavisam maz, un jebkurš ieklīdis sermulis vai ze­biekste varētu tos iznīcināt; draudus izraisīja arī šajā apvidū iemitinātie brieži un oposumi, kas postīja kokus un tādējādi būtiski mainīja putnu pierasto vidi. Tātad kārtējo reizi kāda Jaunzēlandes vietējā putna eksistenci apdraudēja šeit ievestie dzīvnieki. Pilnīga plēsēju, briežu un oposumu iebrukumu no­vēršana ar patrulēšanas palīdzību nebija iespējama, tādēļ atlika tikai viens - nodrošināt kalnugriežu izdzīvošanu, nodibinot to pavairošanas kolonijas nebrīvē. Tomēr lēmumu pieņemt izrādījās vienkāršāk nekā īstenot. Pirmkārt, eksperimentam vajadzēja izraudzīties vietu, kas iespējami precīzi atgādinātu Kalnugriežu ieleju; otrkārt, par eksperimenta nepieciešamību vajadzēja pārliecināt sabiedrisko domu, jo bija daudz cilvēku, kas gan gribēja labu, taču neizprata visas jautājuma nianses un jaunatklātajiem putniem draudošās briesmas un iebilda pret to "ieslodzīšanu būros". Pirmo problēmu izdevās atrisināt, at­rodot piemērotu vietu Brūsa kalnā, apmēram astoņdesmit jūdžu no Velingtonas, un arī sabiedrību visbeidzot izdevās pār­liecināt par to, ka projekts izstrādāts putnu pašu labā. Tā sākās operācija "Kalnugrieze".

Tālāk, kā stāstīja Gordons Viljamss, sākās pats grūtākais. Tolaik vienīgā iespēja iekļūt ielejā bija uzkāpt stāvā, bieziem mežiem apaugušā klintī Teanau ezera krastā, līdz pāri ārkārtīgi grūti pārvaramai teritorijai izdevās divtūkstoš piecsimt pēdu augstumā sasniegt šauru aizu, pa kuru nokāpt ielejā. Jau agrā­kās ekspedīcijās atklājās, cik to grūti izdarīt, lai kaut vai tikai nofilmētu un savāktu paraugus; savukārt tikt līdz ielejai, sa­vākt dzīvos putnus un kopā ar tiem atkal nokāpt no kalna bija tāds uzdevums, kas radīja šaubas pat visrūdītākajos dzīvnieku kolekcionāros. Skaidrs, ka sagūstīšanas un pārvietošanas grūtī­bas neļaus nogādāt drošībā pieaugušos putnus, jo itin visu nepieciešamo nāktos pārnēsāt uz pašu vai nastu nesēju mugu­ras, un pieaugušie putni šādu ceļojumu varētu neizturēt; tātad vienīgā izeja bija iznest no ielejas mazuļus. ŠI lēmuma pieņem­šana radīja veselu virkni jaunu problēmu. Pirmkārt, putnē­niem vajadzēja nodrošināt audžumāti - par ideālu kandidāti šī uzdevuma veikšanai atzina pundurvistiņu, kas jau izsenis kļu­vusi par mājputnu. Tomēr pat visflegmātiskākā pundurvistiņa nebūs ar mieru tā pēkšņi pieņemt veselu baru kalnugriezēnu, ja viņai to vienkārši pagrūdis zem spārna un uzdos auklēt. Tādēļ tika nolemts, ka vislabākais risinājums būtu sagādāt takahes olas un uzticēt pundurvistiņai tās izperēt; tomēr kāds saprātīgi aizrādīja, ka pat visgodīgākā, mātes jūtu pārņemtākā pundur­vistiņa nespēs nekustīgi nosēdēt uz olām, pārciešot grūto ceļu uz Kalnugriežu ieleju un atpakaļ. Operācijas "Kalnugrieze" entuziastus pārņēma bezcerība un izmisums - tā vien šķita, ka aizgādāt putnus neskartus no ielejas ir pilnīgi neiespējami. Tad kāds (domāju, pats Viljamss, jo viņš bija ārkārtīgi dedzīgi no­devies projektam) ierosināja apmācīt pundurvistiņas nekustīgi sēdēt uz olām neatkarīgi no apstākļiem. Riskants ieteikums, tomēr izmēģināšanas vērts - un sākās rūpīga pundurvistiņu atlase. No kādām simt kandidātēm tika izraudzītas vistrulākās vai flegmātiskākās vistas un vārda tiešā nozīmē pakļautas pa­matīgai spārnoto izturības pārbaudei. Katru vistu kartona kastē notupināja uz parastām olām un, tikko perētājas bija ie­rīkojušās, pakļāva visiem iespējamiem triecieniem, ar kādiem varētu nākties saskarties ceļojumā uz ieleju un atpakaļ. Kastes grūstīja, meta zemē, vadāja gan automašīnās pa grambainu ceļu, gan vilcienos, motorlaivās un lidmašīnās. Pamazām garīgi nenoturīgākās pundurvistiņas padevās un pameta perēkļus; eksperimenta beigās savos posteņos palika tikai trīs. No šīm tika izraudzīta viena pavisam vienkārša iemesla dēļ - viņa iz­turēja programmā neiekļautu pārbaudījumu, kad uz mašīnas jumta novietoto perējamo kasti ar vistu un olām norāva zemē zemu noliecies koka zars. Kaste kūleņu kūleņiem vairākus jar­dus noripoja pa ceļu un beigu beigās apstājās, apvēlusies ot­rādi; tomēr, kasti atverot, izrādījās, ka vistiņa ar drūmas apņē­mības izteiksmi joprojām tup uz olām, no kurām neviena pati nebija saplīsusi - acīmredzot, perētājas ķermenis bija pasargā­jis tās no trieciena. Šī pašaizliedzīgā pundurvistiņa tad nu arī tika izraudzīta ārkārtīgi svarīgā uzdevuma veikšanai un kļuva par operācijas "Kalnugrieze" dalībnieci.

Ekspedīcijas dalībniekiem šis pārgājiens laikam gan bija ļoti grūts. Pirmkārt, nebija nekādas garantijas, ka pundurvistiņa, kas iepriekš uzvedusies kā paraugmāte, tāpat izturēsies augst­kalnu ielejā; visiem bija pilnīgi skaidrs - ja misija neizdosies, sentimentālā sabiedrība sacels tādu brēku, ka izredzes atkārtot mēģinājumu samazināsies līdz nullei. Tomēr, visiem par lielu prieku un atvieglojumu, pasākums norisinājās bez kādas aiz­ķeršanās. Tika sameklētas kalnugriezes olas, un pundurvistiņa uz tām tupēja nesatricināmi kā klints; drošības dēļ kādu dienu nogaidījuši, ekspedīcijas dalībnieki uzsāka bīstamo mājupceļu lejup pa slideno nogāzi uz Teanau ezeru. Piekrastē viņus gaidīja motorlaiva, kas vērtīgo kravu pēc iespējas ātri nogādāja līdz tu­vākajam lielceļam; tur pundurvistiņa kopā ar perēkli tika ielikta automašīnā un pilnā ātrumā aizvesta uz Piktonu, no kurienes savukārt ar lidmašīnu nogādāta Velingtonā; sekoja brauciens citā automašīnā, un visbeidzot uzticīgā perētāja ar olu kravu sveika un vesela nokļuva Brūsa kalna rezervātā. Kad nu vare­nais, uztraucošais ceļojums bija beidzies, komandai atlika tikai gaidīt, līdz olas būs izperētas, un vienlaicīgi raidīt pret debesīm lūgšanas, kaut jel cālēni patiesi izšķiltos. Beigu beigās paredzētajā laikā izšķīlās divi mazuļi, un gan komanda, gan pundurvistiņa sāka izturēties gaužām pašapmierināti. Tā vien likās, ka beidzot gūti panākumi. Taču tad uzradās jauna nelaime. Pundurvistiņa, bez šaubām, pret kalnugriezēniem izturējās kā pret pašas bērniem. Viņa tos veda laukā, sparīgi kašņājās trūdos un uzknābāja ikkatru atrasto kumosiņu, sirsnīgi cerēdama, ka kalnugriezēni sekos viņas piemēram tāpat, kā to būtu darījuši pundurcālēni. Tomēr šie mazuļi nebija pundurcālēni - viņi apjukuši sekoja mātei, izsalkumā čiepstēja, taču pundurvistiņu barošanās veidu neizprata. Bija pilnīgi skaidrs, ka kalnugrieze pati baro savus mazuļus, nevis vistas manierē ar savu piemēru rāda, kā barība atrodama. Barošana izrādījās sarežģīta vēl kāda iemesla dēļ - izrādījās, ka kalnugriezes mazuļi nestāv mātes priekšā ar atplestu knābi, kā to dara citi putni, bet gan knābā barību no mātes knābja sāniem. Visbeidzot tika izstrādāta vi­siem pieņemama metode - gaļas mušas un citi kalnugriežu mazuļiem domāti gardumi tika piedāvāti pusdienu galdā, uz­durti zīmuļa galā. Apvienojot šādu barošanas veidu ar pun­durvistiņas nodrošināto mātes mīlestību un ķermeņa siltumu naktīs, kalnugriezēni auga dūšīgi.

Kad tēja bija padzerta, Deivids (Fleijs, Austrālijas dabaszi­nātnieks, kas vadīja Kvīnslendas rezervātu) aizveda mūs parā­dīt dzīvnieku, ar kuru viņš visvairāk lepojās, - apbrīnojamo pīļknābi. Kaut arī pīļknābis ticis aprakstīts ad nauseam[20], tas patiesi ir tik apbrīnojams dzīvnieks, ka vērts vēlreiz uzskaitīt viņa gluži neticamās īpašības. Dzīvniekam ir gumijots knābis un pleznas kā pīlei, kurmja īsspalvainais, ārkārtīgi samtainais kažoks un bebra īsā, airveidīgā aste; tēviņa pakaļkājas bruņotas ar piešiem, kuros ir gandrīz tikpat spēcīga inde kā čūskām; un, ja ar to visu vēl nepietiek, šis dzīvnieks ir zīdītājs (tātad siltasiņu dzīvnieks, kas baro mazuļus ar pienu), tomēr izšķiļas no olas. Atšķirībā no citiem zīdītājiem pīļknābja mātītei nav pupu - piens sūcas no porainas ādas īpašā ķermeņa vietā, un mazuļi to uzlaiza. Dzīvnieks ir kukaiņēdājs, tas pārtiek no saldūdens vēzīšiem, tārpiem un kāpuriem, turklāt katru nakti notiesā tos tik daudz, cik pats sver. Tieši šī pārmērīgā apetīte ir viens no daudzajiem iemesliem, kāpēc pīļknābjus tik grūti turēt nebrīvē.

Abi Deividam piederošie pīļknābji mitinājās īpaši viņiem būvētā mītnē. Tā sastāvēja no liela, sekla dīķa, kura vienā galā atradās koka guļamtelpas - ar sienu pildītas seklas kastes, un ar mīkstu, porainu gumiju izklāti koka tuneļi tās savienoja ar dīķi. Šāda konstrukcija bija izveidota tādēļ, ka savvaļā pīļknābji savas alas rok pavisam šauras un, virzīdamies pa alu uz guļamtelpu, gar tuneļa sienām izspiež no kažoka lieko mitrumu. Deivids bija atklājis, ka nebrīves apstākļos šai nosusināšanas funkcijai vislabāk izklāt tuneli ar sienu vai porainu gumiju, jo pīļknābis, nonācis guļamtelpā piloši slapjš, gandrīz neizbēgami saaukstē­tos un nobeigtos. Kad piegājām pie pīļknābju mītnes, dīķī ne­viena no viņiem nebija, tāpēc Deivids laipni atvēra guļamtelpu, iegremdēja roku čaukstošajā siena migā un vienu no dzīvnie­kiem izvilka mums apbrīnošanai.

Es vēl ne reizi nebiju redzējis īstu, dzīvu pīļknābi, kaut bieži biju vērojis to fotogrāfijās un filmās. Man bija pazīstama pīļ­knābja īpatnējā ķermeņa uzbūve, zināms, cik olu viņš izdēj, ko ēd, un tamlīdzīgi fakti. Patiesību sakot, es šos dzīvniekus pārzi­nāju gandrīz teicami, un tomēr, vērodams dzīvu pīļknābi ķepu­rojamies Deivida rokā, es pēkšņi aptvēru, ka visas gadu gadiem krātās zināšanas nepavisam nav mani sagatavojušas saskarei ar šā radījuma personību. Knābja izliekuma dēļ izskatījās, ka pīļ- knābis visu laiku laipni smaida, apaļajās, brūnajās podziņu acīs dzirkstīja saprāts. Viņš nepārprotami izskatījās kā viens no Do­nalda Daka jaukākajiem radiniekiem, kas ietērpts pārlieku platā kažokādas tērpā. Tā vien liekas, ka viņš kuru katru mirkli iepēk- šķēsies - turklāt viņa izdotās skaņas patiešām atgādināja aizkai­tinātas perētājvistas neapmierināto klukstēšanu. Deivids nolika pīļknābi zemē, un tas maza ūdrēna gaitā gāzelēdamies nadzīgi devās uz priekšu un ar interesi apošņāja ikkatru ieraudzīto priekšmetu.

Deivids bija ne tikai pirmais cilvēks, kas turēja pīļknābi ne­brīvē un panāca tā vairošanos, bet arī divas reizes uzņēmās risku nogādāt šos dzīvniekus Ņujorkas Zooloģijas biedrībā. Grūti pat aptvert ar šo pasākumu saistītās grūtības - ceļojumam bija jāsa­gādā tūkstošiem tārpu, vēzīšu un varžu, jāuzbūvē īpaša ceļojuma mītne, dzīvnieks lēni un uzmanīgi jāsagatavo ceļam, jo pīļknābji ir nervozi un ikkatra satraukuma dēļ var atteikties no ēdiena un nobeigties. Par Deivida prasmi un pacietību liecina fakts, ka abas reizes viņš pīļknābjus nogādāja Ņujorkā sveikus un veselus, un tie laimīgi nodzīvoja Savienotajās Valstīs daudzus gadus.

- Vai ziniet, Anglijā kara laikā bija dzirdams ārkārtīgi dīvains nostāsts, - es Deividam teicu. - Ja nemaldos, tas bija kaut kad 1942. gadā. Kāds man stāstīja, ka uz Londonas zoodārzu tiekot sūtīts pīļknābis, taču pēc tam par to nekas vairs netika dzirdēts - acīmredzot baumas. Vai jums par to kaut kas ir zināms?

- Tās nebija baumas, - Deivids smaidīdams atteica, - skaidra patiesība.

- Kā, - es pārsteigts vaicāju, - pašā kara vidū ar kuģi tiešām tika sūtīts pīļknābis?

- Jā, - Deivids apstiprināja. - Izklausās mazliet neprātīgi, vai ne? Pēkšņi pašā kara karstumā Vinstons Čērčils izlēma, ka viņam vajadzīgs pīļknābis. Varbūt viņš iedomājās tādā veidā celt morālo noskaņojumu, varbūt propagandas nolūkos, bet varbūt viņam vienkārši sagribējās iegūt savā īpašumā pīļknābi, nudien nezinu. Lai nu kā, Menziss [21] sameklēja mani un uzdeva noķert dzīvnieku, pieradināt pie nebrīves un sagatavot ceļoju­mam. Es tad arī sadabūju jauku, jaunu tēviņu, un pēc sešu mēnešu darba ar viņu nolēmu, ka tas ir gatavs doties ceļā. Es arī devu sīkus norādījumus cilvēkam, kuram uz kuģa pienācās pīļknābi aprūpēt, visu sarakstīju uz papīra. Visi uz kuģa "Port Philip" milzīgi interesējās par šo pasākumu un dedzīgi vēlējās palīdzēt, un visbeidzot pīļknābis devās ceļā.

Deivids uz brīdi apklusa un domīgi nolūkojās uz pīļknābi, kas tobrīd pūlējās apēst viņa kurpi, tad noliecās, saudzīgi pacēla aiz astes un ieslidināja atpakaļ guļamtelpā.

- Vai ziniet, - viņš turpināja, - viņi aizveda pīļknābi sveiku un veselu pāri visam Klusajam okeānam, cauri Panamas kanā­lam, pāri Atlantijai, un tad - divu dienu braucienā no Liver­pūles - sākās zemūdeņu trauksme. Protams, nācās izmest dziļ- bumbas. Kā jau minēju, pīļknābis ir ļoti tramīgs radījums un ārkārtīgi jutīgs pret trokšņiem. Nespēdams izturēt dziļbumbu sprādzienus, dzīvnieks vienkārši nobeidzās. Divu dienu brau­ciena attālumā no Liverpūles!

Man šis stāsts izklausījās pēc augstākās pakāpes donkiho- tisma. Pasauli plosa briesmīgākais karš, kādu cilvēce savā vēs­turē piedzīvojusi, un pašā tā degpunktā Čērčils ar savu mūžīgo cigāru pēkšņi pieprasa tieši pīļknābi - savukārt Deivids otrā pasaules malā pacietīgi un rūpīgi sagatavo jauno tēviņu garam ceļojumam cauri zemūdeņu pilniem ūdeņiem! Cik žēl, ka stās­tam nebija laimīgu beigu. Lai kā būtu, grūti iedomāties tiem laikiem vēl bezjēdzīgāku pasākumu. Jāšaubās, vai Hitlers pat kādā no saviem apskaidrības mirkļiem būtu spējis savā prātā radīt tik apbrīnojami ekscentrisku ideju kā pīļknābja pieprasī­šana pašā kara vidū.