Einšteina smadzenes

Uzvara Romā

Es devos uz Romu kā speciālists. Tas ir, pats pieteicos braukt uz turieni kā speciālists. Kolēģis Volfs kalnos bija salauzis kāju, un vingrotāju komanda pēkšņi palikusi bez ārsta. Tad priekšniecība atcerējās mani, jo bija zināms, ka arī es kādreiz esmu nodarbojies ar vingrošanu, turklāt vairākus gadus strādājis par sporta ārstu. Bet pats galvenais bija tas, ka nākamajā dienā man sākās atvaļinājums, tāpēc nevajadzēja nevienu atraut no darba nodaļā.

— Tā taču ir tīrā laime… — sacīja poliklīnikas vadītājs, parakstīdams manu atvaļinājuma zīmi. — Braukt nevis uz Māhovo ezeru, bet uz Tirēnu jūru. — Viņš laikam mani apskauda. Pats es priecājos. Nekad nebiju re-, dzējis Itāliju. Līdz pēdējam mirklim tam vēl neticēju. Man taču nekad nelaimējas, pie tā jau esmu pieradis. Gaidīju kādu vilšanos. To piedzīvoju jau pirmajā mūsu ceļojuma dienā. Mani iepazīstināja ar Kratkiju.

— Jūs taču pazīstat mūsu olimpisko čempionu, — grupas vadītājs sacīja ar pienācīgo cieņu un nosēdināja Kratkiju starp mani un masieri, it kā brauciena laikā par viņu vajadzētu īpaši rūpēties. Es tūliņ visu sapratu. Kratkija čempiona laiki acīmredzot pagājuši, tagad viņš vairs nav formā, tāpēc nemitīgi izdomā sev visvisādas slimības un kaites. Vi- ņ-am jau pāri par trīsdesmit gadu, bet viņš vēl aizvien negrib atteikties no sacensībām, jo tās nozīmē slavu un dzīvi pa ārzemēm.

— Nesedieties uz manas aptiekas, — Krat- kijs piezīmēja. Viņš veda līdzi pats savu aptieku, it kā jau neuzticētos man, nemaz vēl nepazīdams. Viņš noeksaminēja mani, līdz pašai Ceskebudejovicei izprašņādams par savām slimībām. Masiera pienākums bija sacīt viņam priekšā. Par laimi netālu no robežas Kratkijs sapirka veselu bateriju alus pudeļu un tad lika mūs mierā līdz pašai Zalc- burgai. Tur viņš nevarēja aizmigt, un man vajadzēja dot viņam pulverus. Pats par sevi saprotams, ka es jau Prāgā apjēdzu: no

Itālijas neko daudz neredzēšu un nekāds atvaļinājums tas nebūs.

Reizē ar meistarsacīkstēm Romā sākās sporta ārstu konference. Man vajadzēja tajā piedalīties jau otrā dienā pēc ierašanās. Kāds kuprains spānietis lasīja lekciju par velosipēdistu muskuļu grupu nogurumu. Man tas likās dīvaini. Vai tiešām iespējams, ka visi kolēģi, kas šeit sēdēja, tik vērīgi klausās tādu nekam nevajadzīgu lekciju? Pēc tam sākās pat diskusija. Muskuļu nogurums šiem ārstiem noderēja par tādu īpašu esperanto. Viņi lieliski saprata cits citu. Spānietis, itālieši, vācieši, poļi, pat kāds nēģeris no Lagosas. Bet es viņus vairs nesapratu. Pa šiem dažiem gadiem viņu specialitāte bija pamatīgi mainījusies un attīstījusies. Es nospriedu šo pašu vakaru pāršķirstīt žurnāla «Fizkultūras medicīna» pērno gadagājumu, lai nedarītu kaunu mūsu delegācijai. Panākšu to, ko savā agrākajā specialitātē esmu nokavējis.

Pēcpusdienā steidzos uz citu sēdi. Pavisam nejauši Romā šai pašā laikā notika encefalo- grāfijas kongress. Tā bija mana jaunā specialitāte. Jūs droši vien populāros žurnālos esat redzējuši attēlus, kur parādīti kaķi vai truši ar mikroelektrodiem, kas izslējušies tiem ap galvu kā kupls vainags. Mēs pūlamies eksperimentāli izpētīt cilvēka smadzeņu dar-.bību. Tā noteikti ir svarīgāka problēma nekā četrgalvainā muskuļa nogurums velosipēdistu sacīkstēs. Taču ar tādu specialitāti jūs uz ārzemēm sevišķi biezi vis netiekat. Encefalogrā- fijas kongress nolika Dorias pilī, fizkultūrieši pulcējās uz sēdēm Venēcijas laukumā tieši iepretim balkonam, no kura bieži runājis Mu- solīni. (Dučem bija divi tādi balkoni, tāpēc romieši saukāja viņu par Džuljetas kungu — viņš taču mēdza rīkot balkona skatus.) Pa Romu braukāju trolejbusā. Vatikāna kolekcijas neredzēju, Romas forumā nebiju, Veneto ceļu pazīstu tikai no filmām. Man vajadzēja paspēt uz abiem kongresiem. Varu jums sīki aprakstīt Romas trolejbusus. Tie ir gandrīz tādi paši kā mūsējie.

Kratkijs bez manis nebija ar mieru trenēties. Tad viņš nejūtoties drošs. Mani taču neesot veduši uz Romu izbraukumā. Reiz viņš sāka uz mani kliegt, kad biju atskrējis uz treniņu zāli ar desmit minūšu nokavēšanos. Kratkijs vingroja nejēdzīgi. Tagad es sapratu, kāpēc viņš sūtīts uz meistarsacīkstēm. Visi cerēja, ka viņš izgāzīsies un tad beidzot pārstās Prāgā ar visiem strīdēties kā primadonna. Man modās aizdomas pret kolēģi Volfu, vai viņš savu kāju nav pārlauzis tīšām.

Dienu pirms sacīkstēm encefalogrāfijas kongresa klausītāju vidū ieraudzīju Gvenu. Viņa dzīvoja Mančestrā un pirms gada, braukdama uz Maskavu, bija apmeklējusi mūsu klīniku. Gvena tūdaļ nosēdināja mani sev blakus. Un tūliņ sāka izprašņāt par profesoru. Viņa bija tikai mazliet sirmāka nekā pērn. Gvena teicās arī runāt diskusijā. Viņa zināja par jaunākajiem pētījumiem. Citēja amerikāņu darbus. Es nospriedu vakarā pāršķirstīt pēdējo «Journal of Encephalography» numuru un tad uzaicināju Gvenu uz kafejnīcu. Viņa visu pieprasīja gluži ledainu. Arī kafiju no ledusskapja. Man tā diez kā negaršoja. Sēdējām mazītiņos metāla krēsliņos pie bāra letes, garām steidzās ļaudis. Tie bija daudz temperamentīgāki nekā mūsējie. Tie uzsauca cits citam vārdu «cournuto», tas ir, «ragainis», un gāzās iekšā trolejbusos kā sacīkšu skrējēji. Varbūt viņi arī mēģināja pagūt uz diviem kongresiem reizē? Varbūt arī Romā dažs labs ir speciālists divās nozarēs?

— Vai zini, ko tev mūsu nozarē katru dienu vajadzētu izlasīt? — Gvena man līdzās patlaban apcerēja šo tēmu. — Desmit rakstu katru dienu. Tātad apmēram simt lappušu. Turklāt grāmatas es nemaz neskaitu. Arī šaurā ence- falogrāfija jau ir kļuvusi pārāk plaša vienam cilvēkam. Iedomājies, kas būtu, ja kāds cilvēks vēlētos aptvert visu medicīnu. Tādam vajadzētu īpašas mašīnas, kas viņam apstrādā un klasificē visas pasaules zinātnisko informāciju. Dienā sanāktu pāri par tūkstoš lappusēm. Kā tad mūsu civilizācijā īsti ir ar cilvēka smadzenēm? Vai tās spēj apgūt to, ko pašas paveic? Vai tiek līdzi pašas savam tempam? Es taču vairs gandrīz nelasu avīzes, neeju teātrī, ar Robiju esam izšķīrušies … — Gvena caur acenēm skumīgi paraudzījās manī. Viņa bija vienīgais cilvēks Romā, ar kuru es varēju parunāties. Tas mani aizkustināja.

— Nerunāsim vairāk par zinātni. Aiziesim pēcpusdienā uz Apija ceļu, paskatīsimies, kur dzīvojusi Lolobridžida, bet vakarā nopirksim biļetes uz viņas filmu.

Gvena sašuta, it kā es būtu nozaimojis kādu svētumu. Kas viņas vietā pierakstīšot profesora Kaltenbruha referātu? Ko tad viņa atgriezusies sacīšot Mančestrā? Tur uz viņas vietu pretendējot trīs speciālisti. Bet galvenais, protams, esot tas, ka viņu interesējot profesora Kaltenbruha darbs. Interesējot daudz vairāk par Apija ceļu un Lolobridžidu. Arī man jānākot uz lekciju. Es paraudzījos pulkstenī. Bija diezgan vēls. Kratkijs jau trenējas vismaz desmit minūtes. Tas nozīmē, ka visu šo laiku viņš lād ārstu. Bet rīt viņam jāstartē. Es lūdzu Gvenu mani atvainot. Protams, neiedrošinājos neko paskaidrot. Viņa nesaprastu, kā es varēju mainīt mūsu specialitāti pret braucienu uz Romu kopā ar vingrotājiem. Pats es par to jau sāku kaunēties. Pa ceļam sagatavoju vārdus, ko sacīt Kratki- jam.

Bet mūsu olimpiskais meistars netrenējās. Esot nolēmis rīt sacīkstēs nepiedalīties. Manas vainas dēļ. Es neesot gādājis, lai viņam būtu iespējams sagatavoties. Čempions pārmetis dvieli pār plecu un aizgājis. Neviens no komandas negribēja ar mani runāt. Mēs izgāzīsimies. Romā gaida Kratkija uzstāšanos, jo te visi domā, ka viņš joprojām ir labs vingrotājs, bet Prāgā viņš tagad atkal varēs atrunāties un atkal varēs visus mpcīt, jo neviens nespes pieradīt, ka viņš sacīkstēm vairs neder.

Sēdēju savā istabā un meklēju mierinājumu sarkanvīnā, pašā lētākajā, kuram pudeles kaklā aizbāžņa vietā ir tikai eļļas piliens, lai vīns nesaskābtu. Uz galda gulēja žurnāli abās manās specialitātēs, kuras īstenībā bija vainīgas visa šajā nelaimē. «Fizkultūras medicīna» un «Journal of Encephalography». Es līdzinājos ēzelim, kas pieminēts parunā. It kā uz galda gulētu divas siena nešļavas. Pie durvīm kāds pieklaudzināja. Mēs dzīvojām mazā viesnīciņā netālu no Tautas laukuma, un tikai pirms pašas aizbraukšanas mums pastāstīja, ka te bijis publiskais nams, ko nesen izdotā likuma dēļ vajadzējis likvidēt, un tagad tas pārvērsts par viesnīcu. Viss bija gluži jauns, darināts no poliesteriem un koši izkrāsots. No gultas līdz durvīm pavisam tuvu. Ienāca masieris. Viņš steigšus aizvēra durvis, tad piegāja pie loga un nolaida no koka gatavoto saules aizsargu. Istaba kļuva tumša, it kā te notiktu slepena karbonāru sapulce.

— Viņi taisās atsaukt visu komandu. Rādās, ka nebūs labi, — masieris čukstēja. Es būtu viņam ielējis, bet man bija tikai glāze, kurā stāvēja zobu suka. No tādas laikam vīnu neklājas dzert.

— Mēs došoties atpakaļ uz Prāgu. Uz jūsu rēķina …

— To neviena tiesa neatzīs par pareizu, — es atteicu. — Un sportisti mūsu zemē tomēr

?o — nav visvareni. Līdz pašai nāvei vairs nebraukšu ar viņiem kopā uz ārzemēm …

Masieris izbijās.

— Tieši tā jau būtu kļūda. Jūs varat mūs glābt. Mūs visus. — Un viņš sāka klāstīt savu fantastisko plānu. — Jau vairākus gadus mēs abi ar Kratkiju esam novērojuši, ka viņš vingro labāk, ja es cieši raugos uz viņu. Vairākas reizes viņš ir atkārtojis atmugurisko salto no vietas, pārmetienu uz priekšu, pārmaiņus atbalstot rokas uz grīdas, un saliecies kūleni uz priekšu, pats nemaz neapjēgdams, ko dara. Tomēr viņš ar to lielījās arvien vairāk. Drīz viņš sāka dzert, mēs sastrīdējāmies, un tad vairs nekas neizdevās. Ziniet, viņš ir pārlieku spēcīgs. Es kaut kā nespēju tikt viņa muskuļiem cauri… — Masieris ar nelaimīgu seju apsēdās uz manas gultas malas. Viņš laikam pats nesajēdza, ko runā.

— Vai jūs esat hipnotizētājs? — es apjautājos.

— Esmu masieris. Bet šī skatīšanās man padodas labāk. Agrāk tā viņam līdzēja vairāk nekā masāža …

Tas bija tiešām neticami. Varbūt tā ir zināma katalepsija, kas pārņem sportistu, kad tas izpilda vingrojumu? Flexibilitas carea, slimīga vaskveida lokanība, muskuļu stingums, ko mēs novērojam dažu psihisku slimību vai hipnozes gadījumos, bet ko vēl arvien nespējam izskaidrot?

Patiešām interesanti. Tas būtu temats sensacionāliem pētījumiem, kad mēs atgriezīsimies Prāgā. Taču masieris ne dzirdēt negribēja ne par kādu pētīšanu. Viņš uzaicināja Kratkija vietā uzstāties mani. Pēdējā laikā viņš esot novērojis, ka mēs labi saprototies. Sākumā viņš palīdzēšot man tāpat kā Krat- kijam. Viņam liekoties, ka mani muskuļi neizrādīšot tādu pretestību, manas smadzenes esot spējīgas uztvert viņa domas. Masieris muldēja tīrās nejēdzības. Nekad taču nevar kļūt par vingrotāju ar smadzenēm vien, tam vajadzīgi muskuļi. Nepietiek ar to, ka mēs tagad jau pazīstam atsevišķus smadzeņu iecirkņus, kas pārvalda attiecīgas kustību grupas. Es atspiedos uz encefalogrāfijas žurnāla.

— Mani taču nemaz nevar rādīt tiesnešiem. Neesmu nodarbojies ar vingrošanu jau septiņus gadus, man ir vēderiņš, paskatieties, — es pavilku kreklu uz augšu.

— Jo labāk. Jūs vismaz pierādīsiet, ka muskuļi te nemaz nav vajadzīgi.

Es sapratu savu sarunu biedru. Visu mūžu viņš strādā par masieri. Muskuļu grupas viņam droši vien jau sen apriebušās.

Pēc tam pie manis ieradās komandas vadī-, tājs. Viņš sacīja, ka sūdzēties par mani laikam neviens nesūdzēšoties, maksāt man arī nevajadzēšot, bet viņi sacelšot man neslavu pa visu Prāgu. Visas avīzes rakstīšot par neapzinīgo ārstu, kura vainas dēļ mūsu komanda piedzīvojusi tādu katastrofu. Bez Kratkija mēs taču nevarot startēt.

— Varam, — es mierīgi atbildēju. — Esmu gluži tikpat labs vingrotājs kā viņš.

Vadītājam šķita, ka esmu zaudējis prātu. Tomēr tai pašā pēcpusdienā mēs abi ar masieri ieradāmies treniņu zālē. Es uz stieņa izdarīju vairākus vēzienus ar pārtvērienu, līmenisko kārienu atmuguriski, lielo apvēzienu atpakaļ un nolēcienu ar atmugurisko salto, pats neko neapjēgdams. Tikai beidzis vingrojumus, manīju, ka man sāp viss ķermenis. Skatītāji mani apsveica. Kratkijs atkal vēlējās uzstāties. Viņam to neļāva. Es biju labāks par olimpisko čempionu.

Otrā dienā es sacīkstēs uzvarēju. Visa Mazā sporta pils gan mira aiz smiekliem, kad es kopā ar atlētiska auguma vingrotājiem nostājos tiesneša priekšā. Man taču ir ne vien vēderiņš, bet arī greizs mugurkauls, tur vainīgs portfelis, ko es visus šos gadus esmu nēsājis vienā rokā. Tomēr smiekli aprāvās, kad sāku vingrot. Visus vingrojumus es izpildīju precīzi kā mašīna. Atjēdzos tikai tad, kad skatītāji mani uz rokām iznesa ārā. Šeit publika ir mazliet karstasinīgāka nekā pie mums.

Pēc tam es ļāvu, lai mani pamatīgi izmasē. Pirmo reizi pēc ilgiem gadiem. Jutos laimīgs. Acīmredzot mēs abi ar masieri varam tik labi sadarboties tāpēc, ka agrāk jau esmu vingrojis un sagatavojis savus muskuļus, bet tagad tos pakļauju smadzenēm, kas pētī smadzeņu darbības likumību. Tā esmu sintezējis savas intereses. Enc.efalogrāfiju un fizkultūru. Esmu kļuvis par harmonisku personību. Varbūt par vienīgo harmonisko personību pasaulē. Man nav konkurentu. Beidzot būšu ieguvis mieru.

Nākamajā dienā mana fotogrāfija bija redzama visu laikrakstu sporta apskatā. Kafijas vietā brokastīs pasūtīju kamparisodu un tad devos uz encefalogrāfijas kongresu. Tagad man vairs neviena nav jābaidās. Soļoju gluži lēnām. Beidzot pat iesēdos taksometrā. Tagad taču primadonna esmu es. Gvena šoreiz uz mani pat nepalūkojās. Acīmredzot viņa ignorē sliņķus, kas tīšām palaiž garām Kaltenbruha lekciju. Pusdienas pārtraukumā man vajadzēja Gvenu ķert ar ķeršanu. Rokā viņa turēja «Daily American», avīzi, ko Parīzē izdod Rietumeiropas anglosakšu vajadzībām. Tur droši vien raksta par manu uzvahi. Gaidīju, ka Gvena kaut ko sacīs. Kādus sajūsmas vārdus. Tagad es viņai paskaidrošu, kāpēc esmu aizkavējies. «Priekšpusdienā man vajadzēja uzvarēt sacīkstēs,» es nevērīgi noburkšķēšu. Bet Gvena bija auksta kā ledus. Viņa pasniedza man roku un aizsteidzās pie vācu delegācijas. Arī es nopirku «Daily American». Pēdējā lappusē tur rēgojās mana fotogrāfija. Bet trešajā lappusē atradās manas angļu draudzenes attēls. Viņa bija runājusi tūliņ pēc Kaltenbruha. Teikusi sensacionālu runu. Es pa to laiku vingroju. Pirmīt Gvena katrā ziņā gaidīja, ka es viņu apsveikšu. Bet es gaidīju viņas laimes vēlējumus. Viens neko nezināja par otra panākumiem. Tai pašā pilsētā, vienā un tai pašā dienā. Gvena nebija izlasījusi avīzes pēdējo lappusi. Bet es nebūtu lasījis neko citu, ja man nebūtu radušās aizdomas. Vai tas iespējams? Vai mēs jau esam tik vienpusīgi, ka pat avīzes lasām tikai to informāciju, kam ir sakars ar mūsu specialitāti? Un tad mēs katrs savādāk iztēlojamies savu pasauli un vairāk dzīvojam savā darbā nekā savā ģimenē, savā pilsētā vai zemē. Vai mēs tiešām esam tik ļoti specializējušies? Nenāca ne trolejbuss, ne taksometrs, sāka līt. Vācieši sīkiem solīšiems metās skriet uz spoži balto Viktora Emanuēla pieminekli. Laikam gan ne tāpēc, ka ilgotos apskatīt dzīvo vilcēni, kas par piemiņu Romulam un Remam kā negudra skraida pa nelielo sprostu, bet gan tāpēc, ka augšā pie pieminekļa bija ieraudzījuši profesoru Kaltenbruhu. Droši vien viņi kāroja profesoram pajautāt par kādu interesantu līkni.

Vācieši man šķita smieklīgi. Es tagad biju nodibinājis pats savu nozari. Man nav jāsitas vai nost, kā to dara viņi. Apsēdos tuvējā bārā. Tur varēja dabūt milzum daudz visvisādu aperitīvu — Cinzano bitter, chinato a dry un Hemingveja grapu. Es jau rādīju uz vistuvāko pudeli, kad pēkšņi pa durvīm man aiz muguras ienāca mūsu masieris. Ieraudzīju viņu spogulī.

— Meklēju jūs pa visu pilsētu. Esmu jau apskraidījis visus senatnes pieminekļus, pat Kolizeju un Eņģeļu pili. Jums nekavējoties jānāk atpakaļ. Mums jātrenējas. Vismaz septiņas stundas dienā. Pēc tādas pašas metodes kā mēs pasaulē taču strādā jau vismaz pieci sportisti, un japānis Ono pagājušajā mēnesī pieteicies medicīnas fakultātē. Protams, ar to neviens nedižojas. Nepieciešams vākt informāciju, lai neviens mums neaizskrietu priekšā.

— Atkal informācija! Cik kilogramu dienā vajadzēs vākt šoreiz? — Es sāku uz masieri kliegt. Protams, čehiski. Bāra kalpotāji mūs vēroja ar simpātijām. Viņi priecājās, ka reizēm klaigā ari gaišmataini vīrieši. Bet vēroja mūs vismaz seši cilvēki, jo pakalpojumu dienests Itālijā ir hiperemēts, un tāds jauns ārzemnieks, kas gluži labi varētu studēt atomfiziku, ir laimīgs, ja var jums pa dienu pārdot kaut divas porcijas kokakolas. Protams, viņš gan tās pārdod ar zinātnieka aizrautību.

— Vai domājat, ka uzkāršu sev kaklā vēl trešo specialitāti? — es kliedzu. — Vai domājat, ka tagad es būšu ne vien sporta ārsts, ne vien encefalogrāfijas speciālists, bet arī komē- diovingrošanas čempions? Sirsnīgi pateicos. Kad tad lai es dzīvoju? Sieva jau tagad negrib laist mani iekšā, kad es ap pusnakti atgriežos no sanāksmes. Vai no treniņa lai nāku mājās pret rītu? Tur nelīdzēs nekāda hipnoze. Nekādi fantastiski eksperimenti jums nepalīdzēs dzīvot harmoniski. Un tad lai es vēl strādāju trešajā specialitātē. Nē, nekad!

Tāpēc es jau nākamajā dienā publicēju presē savu slaveno paziņojumu par psiholoģisko dopingu. Jūs labi zināt, cik stingri līdz šim raudzījās uz to, lai sporta sacīkšu dalībniekus neuzmundrinātu ar kaitīgām ķimikālijām. Es vērsu uzmanību uz psihiskajām iespējām. Nedarīju to, lai kādam kaitētu. Mūsu masieris tagad strādā Karlovivaros, neviens viņam neko nepārmeta. Es tikai vēlējos vērst sabiedrības uzmanību uz briesmām, kas mūsdienās uzglūn visiem un atņem mums iespēju dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

Tas bija milzīgs skandāls. Visu šo notikumu ilgi izmeklēja. Bet kopš tā laika īpaši speciālisti pārbauda, vai sacīkstēs nelieto psiholoģisko dopingu. Tātad īstenībā es tomēr esmu nodibinājis jaunu nozari, vēl vienu specialitāti.