Einšteina smadzenes

Absolūta mašīna

universālais robots

Galu galā viņam varbūt nemaz nebija robota. Galu galā to varbūt tiešām bija izdomājis šis jaunais fantasts. Mēs izmeklējāmies visur, bet neko neatradām. Iespējams, ka viņa vislieliskākais izgudrojums sairis tā, ka nekas nav palicis pāri, varbūt tas pats iznīcinājis savas pēdas, tik pilnīgs šis izgudrojums bijis. Ir arī iespējams, ka tas aizbēdzis. Varbūt tas kaut kur slēpjas un no turienes atkal gatavojas uzbrukt cilvēcei. Tāpēc rakstu šīs piezīmes par to neticamo notikumu, ko esmu piedzīvojusi.

Viss sākās ar pana Capeka nāvi. īstenībā ar viņa ierašanos. Atceros, kā viņš pērnruden reiz piezvanīja pie mūsu dzīvokļa durvīm. No viņa plūda tā dīvainā, saldā budistu tempju smarža, kuru pazīstu tāpēc, ka tā piemīt arī kādam manam paziņam orientālistam. Mugurā viņam bija gatavu drēbju veikalā pirkts parasts uzvalks, neviens neteiktu, ka viņš ir pasaules klaidonis.

— Vai Helēna Glori? — viņš jautāja. — Tas ir, pane Rozuma?

Mana vīra uzvārds ir Rozums, es neesmu pieņēmusi viņa uzvārdu, tomēr biju jau pieradusi pie tā, ka ļaudis mani tā sauc. Neklausīdamies nekādos iebildumos, viņi padara sievieti par vīra īpašumu.

— Mans uzvārds nav Glori, — es apmeklētājam aizrādīju.

— Piedodiet, — viņš atvainojās. — Tas man iespiedies prātā no ilugas.

Nevarēju atcerēties, no kādas lugas. «R. U. R.»[1] es nezināju no galvas tā, kā to zināja viņš. — «Helēna, Helēna Glori» … >— viņš citēja, un es drīz vien nopratu, ka pie manis ieradies viens no mūsu savādniekiem. Kopš mans vīrs vada pētniecības institūtu, šie cilvēki viņu vajā veseliem bariem. Vairāki jau ir atnākuši arī uz dzīvokli. Vieni grib likt lietā savu universāllīdzekli pret infekcijām, citi piedāvā garantētas zāles pret vēzi, recepti pret novecošanos, dzīvības eliksīru un gudrības akmeni. Šķiet, ka alķīmija nekad neizzudīs no pasaules tāpat, kā neizzudīs spiritisms un cilvēku nepacietība un alkas sasniegt patiesību ātrāk, nekā tas iespējams zinātnei ar pacietīgām pārdomām un eksperimentiem. Tad vēl daudz cilvēku kāro kļūt slaveni vienā rāvienā un naivi iedomājas, ka to izdarīt viņiem palīdzēs kāds atklājums, kas uzreiz pārvērtīs visu pasauli.

— Mana vīra nav mājā, — es tūliņ sacīju. — Brauciet pie viņa uz institūtu.

Apmeklētājs atbildēja, ka esot tur jau bijis. Un esot atstājis savu recepti. Viņš tikai vēloties apjautāties, cik tālu esot izmēģinājumi un kad viņš redzēšot Sullu — tā esot robote, kas parādoties Capeka lugas pirmajā cēlienā. Mans viesis nesen esot atgriezies dzimtenē un dzīvojot Nuslē mazā viesnīciņā. Surp esot atbraucis tikai tāpēc, lai paskatītos, kā top viņa robots un cik sekmīgi realizējas zinātniskā teorija, ar kuru viņš nodarbojies visās jūrās. Viņš tiešām esot jūrnieks, proti, kuģa ārsts, un veselus četrdesmit gadus vācis materiālus savam darbam par dzīvās matērijas mākslīgu radīšanu.

— Jūs nemaz nezināt, cik brīnišķīgi apstākļi uz kuģa ir cilvēkam, kurš vēlas strādāt zinātnisku darbu. Regulāras ēdienreizes, neviens netraucē, darbs ir vienkāršs un pierasts … — Apmeklētāja acis staroja, viņš būtu vēl stāstījis tālāk, neņemot nemaz vērā to, ka nebiju viņu ieaicinājusi pat gaitenī; viņš bija tāds pats kā visi citi savādnieki. Pagājušo reizi viens tāds man centās iestāstīt, lai mans vīrs pazoļu vietā ieviešot lietošanā strēmelēs sagrieztu ādu, tā varēšot ietaupīt miljardus. Pēc pirmā acu uzmetiena arī tas nemaz neizskatījās ērmīgs, bija pensionēts virssko- lotājs. Man šo cilvēku ir žēl. Daudzi no tiem nav tikai godkārīgi muļķi. Viņi izraudzījušies nožēlojamu, smieklīgu un nerealizējamu mērķi, bet bieži vien jāapbrīno viņu neatlaidība un sīkstums, kas laikam gan piemīt katram, kurš dzīvē tiecas kaut ko sasniegt. Tā ir amatieru neatlaidība, taču cilvēciski daudz vērtīgāka nekā daža laba profesionāļa cinisms un iedomība.

— Esmu pārliecināts, ka mans vīrs jūsu projektus izskatīs, ja jūs esat viņam tos nodevis un ja tiešām esat tos Hongkongā pircis par tādu milzīgu summu, kā jūs stāstāt. Domāju, ka viņš pratīs novērtēt arī jūsu paša projektus un ka drīz jums aizrakstīs. Neraizējieties, es viņam atgādināšu. Bet tagad man diemžēl jāiet. Tāpēc arī neaicinu jūs iekšā. Jums jau būtu grūti runāt ar mani par savām problēmām, es neko nesaprotu dabaszinātnēs, nekad neesmu pat centusies izdibināt, ko īsti mans vīrs dara …

Apmeklētājs man vēl uzrakstīja precīzu savas viesnīcas adresi, pat istabas numuru un telefonu, tad ilgi ardievojās, cieši vērdamies man acīs, it kā mēģinādams mani hipnotizēt, laikam tur austrumos bija studējis visvisādas zinātnes; tomēr viņam nekas no tā neiznāca, es aizvēru durvis un sāku žigli kravāt čemodānu.

Vēl tagad es sev pārmetu, ka aizmirsu par šo apmeklējumu pastāstīt savam vīram. Viņš droši vien smietos. Kāds pans Capeks grib radīt robotus, kurus rakstnieks Capeks izdomājis. Mans vīrs vienmēr prata visu asprātīgi komentēt. Viņš mēdza visai Jauni zoboties par cilvēkiem. Šī viņa īpašība man nepatika. «Paklausieties, mans uzvārds taču ir Rozums. Rossums Universal Robots. Cik daudz cilvēku mūsdienās jauc kopā fantāziju ar zinātni. Cik» daudziem no mums gribētos tikt vaļā no darba, ko prasa studijas un pētījumi, aizstājot to visu ar kādu neesošu izgudrojumu, kas uzreiz apgriezīs visu ar kājām gaisā.»

Tagad esmu izpratusi, ka toreiz uz šiem ērmīgajiem izgudrotājiem biju sākusi raudzīties ar sava vīra acīm. Agrāk tie man bija simpātiskāki. Vai arī jutu pret tiem žēlumu, nezinu. Bet nekādā ziņā es neizsmēju tos. Ja pans Capeks ir smieklīgs, kāpēc tad vīrs ņēmis pretim viņa dokumentus?

Bet tā ir tikai nosacīta, domās iztēlota saruna. Tā nekad nav notikusi, jo, kā jūs jau zināt, es par panu Capeku piemirsu.

Pēc nedējas mans vīrs kļuva slavens. No visas tiesas. Viņš kļuva slavens vienā naktī. Protams, līdz tam visi zināja, ka pētniecības institūtā pastāv molekulārās bioloģijas laboratorija, katrs bioloģijas students atcerējās hemoglobīna molekulārās struktūras atklāšanu, kas esot tuvinājusi atrisinājumam problēmu par dzīvās matērijas pamatstruktūru; bija pazīstams arī tāds kā modelis, kas atveidojot dzīvības rašanos. Visā pasaulē ar šiem pētījumiem nodarbojās daudzi zinātnieki, molekulārā bioloģija pēkšņi bija kļuvusi par populāru un modernu nozari. Stāstīja, ka mans vīrs atrisinājis kādu svarīgu struktūras problēmu, un tāpēc kļuvis iespējams mākslīgi radīt primitīvu vienšūni, kas dzīvojis vairākas dienas un spējis pat dalīties. Tie vairs nebija mēģinājumi izveidot tikai dzīvas matērijas modeli. Tā nebija Bičlija mākslīgā amēba, šis destilētā ūdenī iepilinātais, smieklīgais eļļas un sodas maisījums, kas kustas, izlaiž taustekļus un rij dzīvsudraba pilienus; tā nebija arī neļķu eļļa atšķaidītā spirtā, imitācija, kuru vīrs man demonstrēja, kad bijām nesen kā iepazinušies, jo viņš toreiz visādi mēģināja mani ieinteresēt par galvenajām savas nozares problēmām. Nekā tamlīdzīga. Šoreiz mans vīrs bija radījis īstu dzīvnieku, un visas pasaules avīzes tagad publicēja nevis slepkavu vai puskailu zvaigžņu attēlus kapitālistiskajā zonā, nevis ārzemju viesu vai darba varoņu attēlus mūsu zemēs, bet gan šā vienšūna fotogrāfijas. Vīrs pārnesa mājās veselus žūkšņus avīžu. Nezinu, varbūt viņš cerēja, ka es izgriezīšu viņa fotogrāfijas, kas arī visur tika publicētas. Mums pēc tam veselu mēnesi pietika kurināmā, jo centrālapkure vēl arvien nedarbojās un mums vajadzēja kurināt vannas istabu.

Telefons mūsu dzīvoklī zvanīja no rīta līdz vakaram, man jau šķita, ka esmu īsta sekretāre. Vīrs man pat atgādināja, ka es neizturoties diezgan laipni pret viņa kolēģiem un pieklājīgi tiem nepastāstot, kad un kur mans laulātais draugs lasīs lekciju par savu epo- hālo atklājumu, kurā dienā un kāds ārzemju viesis ieradīsies uz Liblices simpoziju, kas sāksies sestdien. Ārzemnieku tiešām sabrauca daudz, un jau ceturtdien es ņēmu un izslēdzu telefonu. Lai par to gādā vīra sekretāre, kas saņem algu. Man bija jārūpējas par Jendu, viņš taču sestdienās visu cauru dienu neēdot neko citu kā vien radziņus, ko es viņam aiznesu. Torīt es pat neklausījos radio, kas pārraidīja starptautiskā simpozija sākumu līdz ar mana vīra runu. Viņš laikam tiešām būs atklājis kaut ko svarīgu. Radziņi man piedega, biju arī aizmirsusi izmazgāt Jendas svīteri, tā ka darba man pietika visai priekšpusdienai.

Ap kādiem desmitiem pie manis ieradās sabiedriskās drošības orgānu darbinieki. Tie bija divi vīri formas tērpos, dienesta pakāpes es nekad nespēju atšķirt; uzrunāju viņus ar vārdu «biedrs», it kā atnācis būtu tikai viens.

— Mēs atradām jūsu uzvārdu pana Capeka piezīmju grāmatiņā … — viņi sacīja, rādīdami samulsušu seju.

— Ko tad viņš izdarījis?

— Nomiris… — Tas nebija apmulsums. Drīzāk skumjas. Mazliet mākslotas. Viņi varbūt domāja, ka esmu Capeka radiniece. Es viņiem visu izstāstīju, izstāstīju arī to, ka pēdējos divos gados tādu paziņu kā pans Capeks man ir bijis desmitiem. Man tiešām žēl, ka viņš miris. Vai viņam ir kādi radinieki?

— Šeit viņam nav itin neviena. Bet ārzemēs viņam piederēja krietns īpašums. Šķiet, ka pie mums viņš ieradies patiešām docenta Rozuma dēļ … — mani apmeklētāji stāstīja. — Viņš nolidojis tālu ceļu. Šis brauciens viņam droši vien kaitējis. Viņš miris ar sirdstrieku.

— Ar infarktu, — otrs pārlaboja. Brīdi abi strīdējās, vai tas ir viens un tas pats. — Savā viesnīcas istabā, šorīt no rīta. Zēl, ka jūs par viņu neko nezināt. Mūsu pienākums ir izjautāt personas, kuras viņš pierakstījis. Līdzās jūsu vārdam atzīmēta kāda Glori jaunkundze. Vai nezināt, kur viņa dzīvo?

— Tā ir lugas persona. Adreses tai nav. Ja neviena vairāk piezīmju grāmatiņā nav, tad par panu Capeku mēs neko neuzzināsim.

Man vajadzēja braukt abiem vīriem līdzi. Es panu Capeku tūdaļ pazinu. Protams, seja bija mazliet dzeltenāka, vaibsti asāki, tāpēc ka asinis no sejas bija izzudušas. Veci ļaudis reizēm tādi izskatās jau daudz mēnešu pirms nāves; tikai tad, kad viņa plakstiņus pavilka uz augšu, kļuva skaidrs, ka viņš ir miris.

— Viņš vismaz nomira dzimtenē, — es sacīju saviem pavadoņiem. — Nabadziņš.

Bet es steidzos atpakaļ. Negribēju nokavēt viesu laiku pie Jendas. Dzīviem taču ir llielā- kas tiesības. Es jau biju pieradusi pie nāves noslēpumā. Biju cieši nolēmusi, ka nelauzīšu par to galvu, jo cilvēkam nav ko lauzīt galvu par notikumiem, ko tas nekādi nespēj ietekmēt. Man ir pienākumi pret dzīviem.

Parakstīju kaut kādus dokumentus. Izrādījās, ka šis cilvēks augas dienas pavadījis viens pats viesnīcā, ka viņš sastapies vienīgi ar personālu un — tā šķita — ar mums, ar Rozumiem. Kāpēc es viņu toreiz nepaaicināju iekšā! Man gan nevarēja ne prātā ienākt, ka viņam šeit nav neviena un ka viņš nolidojis daudzus simtus kilometru tikai tāpēc, lai parunātu ar mani durvju priekšā. Tas mani mocīja. Kāpēc viņi atkal ataicināja mani? Kāpēc man atkal tas viss jākārto?

— Vai manam vīram jūs neapjautājāties? — es vaicāju.

Mans vīrs neatceroties. Neatceroties ne^ kādu Capeku. Viņi neesot gribējuši docentu Rozumu kavēt. Viņi taču lasot avīzes un labi zinot, cik nozīmīgas docentam esot šīs dienas. Es pēdējo reizi paraudzījos uz mazliet spītīgo, nedzīvo seju un atkal sacīju abiern vīriem, ka man jāsteidzas mājup. Tā bija nabadzīga viesnīca. Kad mani vadīja lejup, visas kāpnes čīkstēja, tās laikam bija vēl no koka, paklāji daudzās vietās salāpīti. Bet šim savādniekam ārzemēs piederot simtiem tūkstošu liels kapitāls. Es vairs neko nesapratu. Vēlējos izmest to visu no galvas. Vai tad nav skaidrs: ja es aiz nejaušības nebūtu Rozuma sieva, tad neviens mani neapgrūtinātu ar šo atgadījumu. Nav jau runa par šo nabaga vīru, ir daudz tādu cilvēku, kuri būtu jāžēlo, runa ir par to, ka mani aizkavē un iejauc notikumos, kuri mani neinteresē un kurus es nekādi nevaru atrisināt. Man ar Rozumu ir bērns. Tas ir viss. Ar to taču pietiek. Jo bērnu es mīlu.

Es atkal sāku žigli kravāt čemodānu. Sestdienas pusdienlaiks ir vienīgā reize, kad jūtu nemieru un bailes. Negribu nokavēt apciemojumu. Vēlos izmantot katru mirkli. Un vienmēr sev iestāstu, ka Jenda priecājas par mani, ka reiz es varbūt ieradīšos un viņš man uzsmaidīs, viņš varbūt pat nepacietīgi man mās, kā bērni to mēdz darīt.

Bet aiz durvīm mani gaidīja Presls. Viņš nepacietīgi staigāja uz priekšu atpakaļ.

— Vai jūs zvanījāt?

— Nemaz nezinu …

Tā bija dīvaina atbilde. Presls vispār bija dīvains. Neizgulējies, ar ēnām zem acīm, ar trīcošām rokām. No visiem vīra darbiniekiem es Preslu ieredzēju vislabāk. Viņš bija vēl pavisam jauns, bet, kā tagad saka, jau izcils zinātnieks,^ un es par viņu bieži domāju kā pati par savu dēlu, bieži sacīju sev, ka būtu jauki, ja mūsu dēls reiz strādātu institūtā un būtu tikpat apdāvināts, čakls un spējīgs kā jaunais Presls. Vienmēr viņš runāja kā steigdamies, arī tad, kad mierīgi sēdēja. It kā viņa smadzenes darbotos pilnā sparā, it kā tik ātri vajadzētu runāt tāpēc, lai viņš paspētu līdzi savām domām. Nepacietībā viņš rāva nost savas acenes un vienmēr kaut ko aizmirsa. «Kas ar jums notiks, kad jūs iecels par docentu?» es allaž zobojos par viņu. «Tad jūs aizmirsīsiet, kur ir jūsu darba vieta …» Nu man likās, ka viņš jau tagad to ir aizmirsis, jo viņam taču vajadzēja sēdēt auditorijā, kur mans vīrs lasīja lekciju, vajadzēja sēdēt kopā ar visu savu zinātnisko grupu, ar savu «komandu», kā viņi mēdz runāt. Nezinu, kāpēc viņi lieto šo vārdu, bet man allaž tā vien liekas, ka rītos viņi visi saskrien laboratorijā, ģērbušies košos sporta kreklos, ar futbola zābakiem kājās, it kā pulcētos uz futbola sacīksti, kamēr profesors, tērpies viscaur melnā, bet ar baltām tiesneša zeķēm, svinīgi viņus vēro.

— Kāpēc jūs neesat Liblicē?

— Tāpēc, ka man jārunā ar jums, — Presls apņēmīgi atbildēja. — Pane Helēna, mani moka baismīga doma. — Vārdu «baismīga» viņš izrunāja ar tādu pārliecību, ka es viņam patiesi ticēju. Preslam patika lietot šādus spēcīgus vārdus. «Grandiozi, baismīgi, fantastiski» — tādi vārdi Preslam bija raksturīgi. — Man tomēr jums tas jāpasaka. Tāpēc, ka man vajadzīgs sabiedrotais. Atļaujiet man ieiet…

Gribot negribot man bija tas jādara. Man bija Preslam jāatļauj tas, ko pirms nedēļas biju liegusi panam Capekam, kaut gan bija daudz vēlāka stunda nekā pirms nedēļas un es baidījos, ka nepaspēšu uz pirmo autobusu.

— Bet varbūt jūs būsiet sabiedrotā tam … — Presls šaubās apstājās uz sliekšņa.

— Kam?

— Slepkavam.

— Kādam slepkavam? — es izbijos. Presls devās taisni uz manu istabu. Viņš pazina mūsu dzīvokli. Mans vīrs to bija pārvērtis par tādu kā palīglaboratoriju. Viņš jau nenāca mājās atpūsties, viņš te turpināja savu darbu. Tāpat sestdienas vakaros vai svētdienās viņš neaicināja vis savus darbiniekus pie sevis mājās, lai kopā ar tiem atpūstos vai papļāpātu. Nē, viņi strādāja. Es viņus visus pazinu. Vīram bija septiņi līdzstrādnieki, laimīgs skaitlis. Un, kā šķiet, viņi tiešām ir atnesuši Rozumam laimi.

— Zinu, ka jūs vairs nemīlat savu vīru …

— Tā gan būs mana darīšana. Nekad nebūtu domājusi, ka jūs vācat tenkas.

— Tikai pēdējā laikā, pane Helēna. Jo tenkām ir sakars ar visu pārējo. Jūs iemīlējāties Rozumā deviņpadsmit gadu vecumā, jūs gatavojāties kļūt par pianisti un iepazināties ar viņu savā pirmajā koncertā. Viņa dēļ jūs pamētāt klavieres. Palīdzējāt viņam darbā. Bet reiz jūs vīram sacījāt, ka viņš laikam apprecējis pianisti tikai tāpēc, lai mājās būtu veikla mašīnrakstītāja, apprecējis jūs tikai garo pirkstu dēļ …

Tā bija taisnība. Reiz es vīram tā pateicu, Toreiz Jenda vēl dzīvoja mājās. Bet kā ļaudis to uzzinājuši? Mūsu mājai ta&u nav tik plānas sienas.

— Manas attiecības ar Rozumu ir vienīgi mūsu abu darīšana. Nesaprotu, kāpēc tās jūs interesē. Varbūt gribat mani precēt…

— Nezobojieties par to, Helēna. Mīlu jūs kopš tā laika, kad sāku nākt šurp. Tomēr es nekad nebūtu par to runājis. Es apprecētu jūs šo pašu brīdi. Bet jūs jau neviena negribat Jendas dēļ. Jūs jau ir aplidojuši diezgan daudzi vīrieši. Skaistāki par mani..

Es aizrādīju Preslam, ka steidzos. Nevēlējos ar viņu runāt par jūtām. Viņa deguns tiešām nebija īsti izdevies, un acenes to vēl īpaši izcēla. Tomēr viņš bija ļoti jauks.

— Man jāsteidzas… — un es satvēru durvju rokturi. Durvis bija aizslēgtas. Atslēgu nevarēju ieraudzīt.

— Atslēga ir man kabatā. — Presls sacīja. — Es jums to nedošu, kaut arī vajadzētu ar jums saplēsties.

—> Kāpēc? — Vai šis jauneklis nav zaudējis prātu?

— Kaut arī jūs neinteresējaties par savu vīru, jūs tomēr, domājams, būsiet ievērojusi, ka viņš pēdējā laikā ir ārkārtīgi pārvērties …

— Neko neesmu ievērojusi.

— Bet šīsdienas sanāksme? Vai jūs neesat pamanījusi ari to, ka viņš atrisinājis problēmu, ko zinātne taisījās paveikt tikai nākamajā gadsimtā? Šis cilvēks praktiski ir dzīvības radītājs. Viņš ir gandrīz dievs, ja gribat. Vai jums kādreiz ir ienācis prātā, ka jūsu mājā mitinās radītājs, pane Helēna?

— Mans virs allaž ir bijis mazliet īpatnējs.

— īpatnējs — ko niekus. Viņš pēkšņi ir kļuvis gluži cits cilvēks. Mēs taču neviens negaidījām, ka viņam izdosies paveikt kaut ko tamlīdzīgu. Mēs viņu mīlējām, viņš bija llabs zinātnieks, pacietīgs, rūpīgs, viņš mācīja mūs domāt un pārbaudīt savas domas ar eksperimentiem, bet to visu prot arī citi. Vai jums kādreiz likās, ka viņš ir ģeniāls? Ka viņš kādu dienu var ierasties laboratorijā ar gluži jaunu, revolucionāru teoriju, kas nedaudzās nedēļās visai pasaulei liks sastingt aiz brīnumiem? Turklāt viņam pašam nekad nav bijis šādas idejas, viņš nav par to runājis, nav ne ar vārdu par to ieminējies! Pēkšņi ne no šā, ne no tā laboratorijā ienāca gluži jauns cilvēks, strādāja bez mitas caurām naktīm, bija rupjš, bjāva uz.visiem saviem ļaudīm, ne par vienu vairs nelikās zinot, ne par ko neapvaicājās, runāja vienīgi par darbu, pat gulēja institūtā, it kā pēkšņi domātu vairs tikai par saviem panākumiem; pēkšņi viņam radās jauna teorija. Un viņš uzvarēja. Man viņš šķiet gluži cits cilvēks, pane Helēna …

Var jau būt, ka Presls manu vīru pazina labāk. Man bieži likās, ka Rozumu ar viņa «komandu» saista tādas kā laulības saites. Viņi visi taču allaž bija kopā. Presls apbrīnoja Rozumu. Atceros, kā Rozums viņu pirmo reizi atveda uz mūsu dzīvokli, kā aizdeva grāmatas, cik draudzīgi ar viņu runāja. Bieži man gribējās uzsaukt šim jaunajam, izspūru- šajam puisim, lai viņš netic Rozuma runām, lai apjēdz, ka cilvēks viņa gados taču nevar sevi upurēt kādai bezvārda reliģijai, kādai anonīmu zinātnieku apvienībai, nevar mocīt savas smadzenes, savu prātu tikai par vienu vienīgu problēmu un reizē tiekties pēc laimes, miera, prieka, mīlestības, baudas un apmierinājuma, pēc kā arī mūsdienās vēl tiecas parastie cilvēki, kas dzīvo daudz brīvāku un bagātāku dzīvi nekā šie grāmatu un laboratoriju tārpi, kas paši sevi dzīvus aprakuši. Bet ko gan citu es Preslam varēju piedāvāt? Bieži domāju, ka man kopā ar kādu no Preslam līdzīgiem jaunekļiem vajadzētu aiziet no vīra un parādīt viņam, kas ir īsta dzīve. Taču Jendas dēļ es neaizgāju, bet tagad esmu veca. Vai tad gandarījums, ko sniedz loģiska problēma, spēj dot visu, ko cilvēks gaida no dzīves? Vai tad šahisti un krustvārdu mīklu risinātāji ir vislaimīgākie cilvēki?

— Iespējams, ka jūs Rozumu pazīstat labāk. Es viņā nekādas pārmaiņas neesmu ievērojusi. Tāds jau viņš ir bijis no laika gala. Tikai tagad viņš vairāk strādā. Laidiet, lūdzami, mani tagad ārā, citādi saukšu pēc palīdzības. Es steidzos uz autobusu. Arī jūs reiz būsiet tāds pats kā viņš … — es nikni sacīju, jo Presls nekustējās un, roku kabatā iebāzis, turēja atslēgas, it kā gribētu aizstāvēties.

— Es būšu tāds kā īstais Rozums. Es veltīju sevi zinātnei, veltīju sevi izziņai, gribu uzcelt jaunu, racionālu sabiedrību, kura cilvēku pārvērtīs par būtni, kas patiešām domā, patiešām izzina, pārvērtīs par īstu ho- mo sapieris, kura galvenā iezīme būs altruisms, kurš nesavtīgi pratīs palīdzēt otram. To man allaž ir mācījis jūsu vīrs. Tāpēc gribu būt zinātnieks. Tāpēc jūtu, ka dzīvoju. Bet tagad redzu ko citu. Viņam pat ir sakari ar sekretāri. Reiz …

Nu es noskaitos.

•— Klausieties, Presi, tagad man tiešām jāiet. Zināju, ka ļaudis sāks Rozumu aprunāt. Gaidīju, ka apskaudīs viņa panākumus. Neapdāvinātie un stulbie arvien jutīs skaudību un arvien vadīs sabiedrisko domu, jo viņi diemžēl ir vairākumā. Kādreiz varbūt tā vairs nebūs. Pagaidām mums ar to jāsamierinās. Vienīgais ierocis ir nevērība pret viņu paļām. Skaudība ir jānicina. Gaidīju, ka šādas valodas izplatīs kaimiņi un jūsu veiklo kolēģu dāmiņas, kuras nedara neko citu, kā vien dzenas pēc moderniem tērpiem un liek ragus saviem vīriem, bet nekad nebūtu gaidījusi, ka viņu vidū būsiet jūs. Ka jūs, kuram mans vīrs darījis tik daudz laba, sāksiet viņu aprunāt. Pat viņa paša sievai. Stāstīsiet pat to, ka Rozumam ir sakari ar sekretāri. Varbūt vēl stāstīsiet, ka viņš ir pasūtījis lielu automašīnu, jaunu kabineta iekārtu, greznu paklāju, pieņēmis jaunus darbiniekus, ka viņam vairs nepietiek ar veco ēku un viņš vēlas jaunu namu no tīra stikla? Nerunājiet vairāk, dodiet šurp atslēgu vai arī es tiešām klupšu jums virsū. Es braucu pie sava dēla, man būs gluži vienalga, ja es jūs ievainošu. Negribu nokrāpt Jendam nevienu pašu sekundi …

— Šodien nokrāpsiet. Viņa paša labā. Jums taču ir taisnība. Jūsu vīrs vēlas visu, ko jūs minējāt. Vēlas kopš tā laika, kad viņš tā pārvērtās. Viņš izmanto pat jūsu braucienus pie Jendas. Šodien viņš uzaicinājis 01- senu pie sevis mājās tāpēc vien, ka jūsu šeit nebūs, tātad viņš varēs Olsenu pieņemt kopā ar Janu, kuru viņš visur iepazīstinādams dēvē par savu sievu. Tāpēc es paņēmu atslēgu. Man nepieciešams jūs pārliecināt. Es neplātīšu jums priekšā Rozuma pieprasījumus, nerādīšu viņa jauno automobili. Nodemonstrēšu jums jauno Rozumu taisni darbībā. Jums viņš jāiepazīst tāpat, kā esmu iepazinis es. Jums jāapstiprina, ka tā ir taisnība. Jums nebūs noslēpums, ka zinātnē mēs nedrīkstam ticēt subjektīviem iespaidiem vai pēkšņām idejām. Man vajadzīgs vēl viens novērotājs. Kolēģiem es nevēlos uzticēties, viņi Rozumu tā nepazīst, un neviens nemīl viņu tā kā es.

— Jūs viņu mīlat?

— Es cienu īsto Rozumu vairāk par visiem. Esmu ar mieru ziedot visu, lai viņu glābtu …

Man likās, ka Presls laikam ir neprātīgs. Viņš mīl Rozumu un aprunā, grib to reizē glābt un iznīcināt — to es nesapratu, kaut gan bieži man ir ienācis prātā, ka šīs jūtas mēdz iet roku rokā un ka svētā inkvizīcija nav vienīgā, kas dedzināja un spīdzināja ķecerus tai subjektīvajā pārliecībā, ka palīdz tiem. Es taču neiešu kauties ar šo svētuli, kas darbojas modernās zinātnes laukā; pagriezu Preslam muguru un devos uz halli. Tur mums ir telefons. Gribēju piezvanīt uz institūtu. Lai brauc pakaļ savam darbiniekam, acīmredzot neviens tur par viņu neko nezina. Mani tā pati mašīna varēs aizvest uz autobusu. Taču institūta numurs visu laiku bija aizņemts. Negribēju padoties, negribēju arī otrreiz lūgties neprātīgo cilvēku. Nostāvēju pie telefona vairāk nekā desmit minūtes, kad pēkšņi durvīs izdzirdēju noskrapstam atslēgu.

Ienāca eleganta jaunava, kuru vēl nekad nebiju redzējusi. Ienācēja varēja būt gadu piecpadsmit jaunāka par mani. Viņa bija apkrāvusies ar saiņiem tā, ka mani nemaz nepamanīja. Halle bija krēslaina, tāpēc jaunava neskatīdamās pastiepa roku pie elektriskā slēdža, laikam gan labi pazīdama mūsu dzīvokli.

— Noauj kurpes, — jaunava runāja, pagriezdamās uz gaiteņa pusi. — Redzams, viņa ir spodrinājusi parketu … — Arī atnācēja pati nometa savas augstpapēžu kurpītes.

— Redzams, — es ierunājos, jo man nepatīk smagas scēnas, nevēlējos ari pieķert viņus abus skūpstāmies. — Redzams, — es atkārtoju, vēl arvien turēdama rokā telefona klausuli, kad ienāca mans vīrs, tērpies smokingā. Nekad nebiju viņu redzējusi smokingā un labi zināju, ka neesmu viņam tādu pasūtījusi. Pats labprātīgi viņš nekad pie drēbnieka negāja, tāpēc bija skaidrs, ka par smokingu ir parūpējusies šī sainīšu nesēja.

— Kas ir šī jaunkundze? Iepazīstini viņu ar mani…

— Tu neesi pie Jendas … — Rozums muļķīgi noteica; jau pirmajā mirklī viņš izpļāpājās, tūliņ man atklādams, ka ved šo meiču šurp katru trešdienas un sestdienas pēcpusdienu. Cik ilgi jau?

— Esmu docenta kunga sekretāre, — meiča sacīja, nekautrīgi raudzīdamās man acīs. — Mans vārds ir Jana, jūs varat mani saukt par Janu. Tas llabi, ka šodien esat mājās. Mēs gaidām … Tas ir, docenta kungs gaida viesus.

— Jā, ļoti svarīgus viesus, pavisam pēkšņi…

Tā tomēr bija smaga scēna. Viņi abi meloja viens par otru, es tikai rāmi noskatījos, tad viņi meloja vēl vairāk, llīdz Rozums pašaizsardzības nolūkos uzkliedza man, lai es viņiem palīdzot, vai es nemaz nesajēdzot, kas notiekot. Viesis, ko viņš uzaicinājis, esot starptautiskās biologu organizācijas priekšsēdētājs, šodien izšķiršoties jautājums, vai mans vīrs saņemšot pabalstu no starptautiskā fonda, vai viņš varēšot strādāt Romā kopā ar visievērojamākajiem zinātniekiem un vadīt tos. Tikai tāpēc viņš esot atnesis šos daudzos saiņus, pudeles un konservus, runa esot par viņa karjeru, par pašu augstāko stāvokli, kādu vien mūsdienu pasaulē zinātnieks varot sasniegt un par kuru viņu ikviens apskaudīšot…

Tas mani patiesi pārsteidza. Rozums runāja par apskaušanu tā, it kā tas būtu dižākais kalngals, it kā tā viņam būtu vajadzīga.

— Vai jūs domājat, ka starptautiskā organizācijā uzņems slepkavu? — durvīs stāvēdams, jautāja Presls. Mans vīrs pārmetoši paskatījās uz viņu.

— Kur jūs bijāt visu priekšpusdienu? Gribēju jūs iepazīstināt ar Olsenu. Ko jūs darījāt?

— Pārbaudīju jūsu alibi.

— Ko?

— Biju viesnīca pie pana Capeka. Tas ir, pie nelaiķa Capeka. Kā zināt, vakar šis vecais ārsts nomiris te bez kādas palīdzības. Jūs izmeklētājiem esot sacījis, ka neatceroties tādu Capeku. Pie mirušā aizsauca jūsu sievu.

— Es tiešām neatceros nekādu Capeku. Vai jūs esat kļuvis par detektīvu? Domāju, ka gribat būt zinātnieks.

— Reizēm arī zinātniekam jādara šis tas cits. Un vai tad mūsu ioģiskā metode nav ļoti radniecīga detektīvu paņēmieniem? Es to pārbaudīju jūsu gadījumā.

— Manā gadījumā? Vai man nevajadzētu jūs izmest pa durvīm, jaunais cilvēk?

Beidzot Rozumam bija radusies izdevība noskaisties. Pret mani viņš to nedrīkstēja atļauties: bija skaidrs, ka viņam nav taisnība.

Bet Presls, tas taču bija jauns, turklāt viņa apakšnieks.

— Nesaprotu, kāpēc mani aicināja turp, — es aizstāvēju Preslu. — So Capeku esmu redzējusi tikai uz kāpnēm. Tu pats varēji to nokārtot…

— Jau tāpēc vien, ka jūs labi atceraties šo cilvēku. Jūs aizrakstījāt viņam vēstuli. So vēstuli es atradu viņa pastā. Tā tagad ir pie manis. Jūs rakstāt, ka viņa projekti esot ļoti interesanti, jūs tos pārbaudīšot, jūs vispār izsakāties ļoti glaimīgi. Jūs pateicaties viņam. Pēcpusdienā man būs šīs vēstules fotokopija.

— Jana, vai jums ir prātā kāds Capeks? — Rozums vaicāja, un šķita, ka viņš patiešām nevar atcerēties.

Jana sašuta. Jau labu brīdi viņa bija kodījusi lūpas.

— Netici… neticiet nevienam vārdam, docenta kungs. Tā ir Presla atriebība. Es viņu pametu.

— Kura dēļ? — es jautāju, un iestājās kusums.

— Tas laikam gan ir skaidrs, — Presls runāja tālāk, — Jana pati šo vēstuli ar mašīnu uzrakstīja. Tā bija viena no viņas pirmajām vēstulēm. To es zinu pavisam noteikti, jo kopš tā laika mūsu institūts pa īstam sāka nodarboties ar jauno teoriju. Sāka kaldināt jūsu tagadējos panākumus …

— Nu es atceros. Vai jūs tiešām apgalvo» siet, ka esmu apzadzis to nožēlojamo psihopātu? Tiklīdz man būs laiks, es sameklēšu viņa smieklīgos ķīniešu kricelējumus. Vēstuli es viņam aizrakstīju aiz žēlsirdības. Negribēju šim vecajam vīram atņemt visas cerības, ja jau viņš nolidojis tik.lielu ceja gabalu tikai līdzīgu uzvārdu pēc. Jā gan, tas bija tas cilvēks, kurš gribēja realizēt R. U. R. «Bet mani taču sauc par Rozumu, nevis par Rosumu,» es viņam toreiz atbildēju. «Tā ir milzīga starpība. Mans uzvārds ir reāls, un inan ir jānodarbojas ar reālām problēmām …» — Mans vīrs beidzot iesmējās, kaut arī mazliet nedabiski, un ātri uzkāra savu mēteli. — Ja gribat, aizsūtīšu Janu jums līdzi, un jūs tūliņ varēsiet apskatīt šā Capeka piezīmes.

— Man ir citi pierādījumi, — Presls sacīja. — Aizvakar Capeks jums zvanīja. Viņš vēlējās ar jums tikties. Savā viesnīcas istabā, kā parasti. Tas nozīmē, ka diendienā viņš jums deva savus padomus. Gribēju nodot jums viņa aicinājumu, bet jūs bijāt jau aizgājis. Vakarā pans Capeks nomira.

— Paklausieties, esmu pacietīgs cilvēks. Eksāmenos esmu dzirdējis visādas nejēdzības. Bet no diplomēta cilvēka …

Šo nāves gadījumu taču izmeklēja. Vai varbūt ir atrastas kādas vardarbības pēdas? Brīnījos, ka Rozums par to vispār runā, ka viņš uzklausa Preslu un atbild tam. It kā viņš patiesi justu vajadzību attaisnoties. Vai tā varbūt bija tikai zinātniskas hipotēzes apspriešana? Viņi abi kopā tāpat gudro par savām zinātniskajām mīklām, pūlas viens otru pārliecināt par sarunas biedra uzskatu nepareizību un ir ar mieru diskutēt par visu, pat par visabsurdāko pieņēmumu, ja vien tas iztur loģikas pārbaudi, jo patiesības seja mums nav zināma un no pirmā acu uzmetiena brīžam var likties gluži neticama, kaut arī visbiežāk tā mēdz būt vienkārša un parasta …

— Jā, — es sacīju. — Tā ir bezjēdzība. Pans Capeks droši vien miris aiz vecuma. Es pazīstu šādu nāvi aiz vecuma, esmu to redzējusi jau vairākkārt. Es redzēju arī viņa seju.

Presls pasmaidīja ka uzvarētājs. Viņš pasniedza man durvju atslēgu.

— Tas jau taisni liecina par slepkavību. Neaizmirstiet, ka slepkava, — un viņš parādīja uz Rozumu, — tikko kā atrisinājis dzīvības pamatproblēmu. Ja viņš prot radīt dzīvu matēriju, tad prot to arī iznīcināt. Prot iznīcināt tā, ka viņa upuris aiziet bojā šķietami normālā nāvē un visas pazīmes liecina par organisma nolietošanos, kā tas ir ar panu Capeku.

Jana sāka smieties. Arī man tas šķita absurdi.

— Tas ir tīri labs siloģisms, Presi, bet man tagad pietiks joku. Patiešām, kāpēc jūs šorīt nebijāt uz lekciju? — Rozums vaicāja un dzīrās apņemt Preslu ap pleciem kā īsts tēvs, it kā vēlēdamies rādīt, ka nedusmojas, ka prot novērtēt joku un visu piedod. Presls nevairījās. Tomēr draudzīgu seju viņš vēl nerādīja.

— Tāpēc, ka visu rītu apsvēru jautājumu, vai man nevajadzētu jūs uzrādīt.

Pēkšņi Rozums, viss piesarcis, sāka kliegt, tagad jau pavisam nopietni.

— Kāpēc tad jūs to neizdarījāt? Ejiet vien. Lasieties! Uz vietas! Un institūtā lai es jūs vairs neredzētu … — viņš grūda Preslu uz durvīm.

— Uzmanīgi! — Jana domāja par visu. — Aiz durvīm var būt Olseni. Viņiem kuru katru brīdi jāierodas …

Rozums aprima. Viņš droši vien negribēja darīt sev kaunu tā cilvēka acīs, kuram ir iespējams viņu iecelt par galveno pasaules biologu.

— Negribu jūs uzrādīt tāpēc, ka nevēlos nodarīt ļaunu Rozurnam …

— Jūs esat traks, — mans vīrs sacīja.

— Vai jums patiesi kaut kas nekait? — es apvaicājos cik vien spēdama draudzīgi.

— Viņš arvien ir bijis ērmīgs. Domāja, domāja, kamēr aizdomājās līdz bezjēdzībai… — Jana piebilda. Presls lūkojās mūsos caur saviem biezajiem aceņu stikliem un likās gluži mierīgs.

— Jūs taču neesat docents Rozums…

— Kas tad es esmu?

Presls iegrima domās.

— Es pazīstu docentu, — viņš skumji sacīja un sāka atkal klāstīt par racionālo sabiedrību. — Viņš ir patiesi izcils zinātnieks. Varbūt vislielākais pasaulē. Bet viņš nekad necīnītos par šo augsto vietu. Viņam būtu viena alga, vai citi atzīst viņa nopelnus, viņš ir īsts zinātnieks, nākotnes cilvēki līdzināsies viņam …

Mans vīrs bija tīri vai aizkustināts.

— Bet kāpēc tad jūs tagad turat viņu aizdomās, draugs?

— Tāpēc, ka viņš kopā ar nelaimīgo Capeku radījis dzīvu matēriju, radījis savu robotu, savu bioloģisko mašīnu, kas viņam visnotaļ kalpo, kaldina panākumus, rūpējas par viņu un tādējādi dzen viņu pretim viņa paša galam. Atdodiet mums mūsu Rozumu. Es labi zinu, kāpēc jūs nogalinājāt Capeku. Capeks gribēja dabūt jūs savā varā, gribēja jūs savaldīt un iznīcināt, viņš taču bija īstais izgudrotājs. Jūs viņu nogalinājāt, lai kļūtu brīvs, jūs esat bez vadītāja palikusi mašīna. Jūs esat bīstams cilvēkiem. Nekavējoties atdodiet mums īsto… — Presls runāja pavisam klusi. Nebija vairs šaubu, ka viņš zaudējis prātu. Bet tad mēs izdzirdējām zvanu. Bija ieradušies Olseni. Šodien es nekādi nespēju izvairīties no smagām scēnām.

— Mēs nezinājām, ka esat precējies, — Jana man tulkoja, jo es pati nevienu svešvalodu neprotu. Mani mazliet pazemoja tas, ka man jāpieņem tieši Janas starpniecība. Mēs iepazināmies. Preslu vīrs netaisījās ar viesiem iepazīstināt.

— Mēs taču jau esam redzējušies, —

Preslam sacīja Olsens, kas acīmredzot labi zināja starptautiskajās zinātnieku aprindās pieņemto etiķeti. Viņš drīzāk bija salonu lauva nekā zinātnieks. Olsena sieva bija ārkārtīgi sajūsmināta — tā Jana tulkoja — ārkārtīgi sajūsmināta, ka mums nekas neesot sagatavots. Viņai esot prieks iepazīties ar apstākļiem, kādos mēs dzīvojot; to viņa sacīja tik vēlīgi, it kā priecātos noskatīties, kā Āfrikas iezemieši notecinās asinis savam mājlopam un tad dzers tās gluži svaigas. Rozums apvaicājās, vai kundze jau esot bijusi iepirkties, bet viņa savilka tik laipnu seju, ka es uzminu vīram uz kājas. Savās mājās Olsena kundze droši vien ir pieradusi pie citādiem veikaliem. Iepirkties viņa gan brauc ar šoferi. Olsens vismaz paslavēja sļivovici, tātad mums jau ir zināms, kādu dāvanu viņam pasniegt; tas vienmēr ir ļoti svarīgi. Dāvana … un Janāčeku arī, visi taču pazīst Janāčeku, skaņu plašu veikalā es izplēsīšu «Tarasu Buļbu», tiklīdz būšu pārkāpusi pār slieksni.

— Es izstāstīšu, es to tūliņ izstāstīšu, es izpostīšu jūsu karjeru … — Presls draudēja, stāvēdams pie durvīm.

— Ko šis burvīgais jauneklis saka? — Olsena kundze vaicāja, un Jana to ironiski pārtulkoja.

— Iesim tālāk, — Rozums vedināja viesus un katram nolika priekšā pa kārbai konservu, maizes riku un tomātus. Viņš centās glābt stāvokli, izturēdamies brīvi un sirsnīgi, biju ziņkārīga, vai viņš atradīs nazi konservu kārbu atvēršanai, bet Jana jau arī droši vien zina, kur tas glabājas. Nejutu pret Janu greizsirdību, viss notiekošais man drīzāk atgādināja kaut kādu afēru. Laikam gan es sen vairs Rozumu nemīlu. Man tikai nepatīk, ja kādā spēlē mani krāpj.

— Izstāstīšu viņiem visu … — Presls atkārtoja, grasīdamies iet uz Rozuma darbistabu. Es viņu aizturēju. Pēkšņi es šajā jauneklī saskatīju slimu cilvēku. Tāpēc viņš jo vairāk atgādināja man dēlu.

— Nu labi, draugs. Jūs esat mani atmaskojis. — Rozums atgriezās pie mums un nebūt nesmaidīja, to sacīdams. — Jūs esat mani atmaskojis, es tiešām esmu Rosuma, īstenībā Rozuma robots un strādāju sava kunga vietā, kalpoju viņam tik labi, cik vien protu, klausīdams galvenajiem norādījumiem. Atnāciet rīt no rīta un parunājiet ar īsto docentu Rozumu. Viņš atnāks šurp no savas laboratorijas, kur risina problēmas, ko tagad uzskata par vissvarīgākajām. Viņš nevēlas sastapties ar šiem ļaudīm, nevēlas nodarboties ar nevajadzīgiem niekiem; rīt jūs viņu redzēsiet, bet tagad ejiet un izgulieties … — Bija skaidrs, ka Rozums cenšas dabūt Preslu projām ar viltību.

— Bet rīt man fotokopijas būs rokā … — Presls sacīja, un man likās, ka tur runā mazs, tiepīgs puišelis. Kā viņš vispār iedrošinājies uzstāties pret manu vīru? Turklāt vēl klāstīdams tādas mujķīgas pasakas.

— Es tevi aizbildināšu Oļseniem, brauc ātri pie Jendas un paiūclz, lai Karels rit no rīta ierodas šeit, — Rozums aši sacīja.

Karels rūpējās par mūsu zēnu. Viņš bija labs ārsts. Tātad tāds ir Rozuma plāns. Viņš liks ieslodzīt Preslu slimnīcā. Tas bija gudri izdomāts. Viņš apstrādās Olsenus un dabūs Preslu pie malas. Karels mīl Rozumu un arvien par to apjautājas, kad es ierodos pie Jendas. Viņš Rozumu uzskata gandrīz vai par ģēniju, abi ir skolas biedri, un Rozums esot bijis visgudrākais visā klasē.

— Es negribu iet projām. Palikšu šeit.

Man gan nepatīk strīdēties ar vīru. Līdz

šim es ziedojos mūsu laulības dzīvei, jo domāju, ka nedrīkstu izpostīt savienību, kurā neesmu viena pati, tikai tāpēc vien, ka man tā vairs nepatīk. Cerēju, ka Jenda kādreiz atgriezīsies mājās, ka dzīvosim visi kopā un manam zēnam būs tēvs.

— Es paliku pie tevis, ticēdama, ka neesi nepatiess, ka nekrāpsi un ka uz tevi var paļauties …

Rozums pēkšņi saņēma manu roku un dzīrās mani gandrīz vai noskūpstīt, it kā mierinātu mazu bērnu. Redzēju, ka arī to viņš dara Olsenu dēļ, sen jau viņš nebija pret mani bijis tik maigs.

— Varbūt tu domā, ka man ir sakari ar Janu? Mēs kopā strādājam, tas ir viss. Jana ir mana vislabākā sekretāre. Tikai tāpēc ņemu viņu Hīdzi uz ārzemēm. Mana sieva esi tu. Zinu, ka šo māju tu nekad nepamestu, jo te mums ir Jenda.. — Rozums to pateica lieliski, tā ļoti maigi likdams noprast, ka taisās šķirties un ka ārzemju brauciens uz visnozīmīgāko bioloģijas institūtu īstenībā ir ceļš pie citas sievietes. Tik diplomātisku izturēšanos nebiju no viņa gaidījusi, tā taču bija īsta ne- " krietnība.

— Es gan neticu, ka tu esi pēc tava paša līdzības darināts robots, tomēr man jāatzīst, ka tu tiešām esi pārvērties. Vai panākumi tik ātri ietekmē cilvēku?

— Pārvērties, pārvērties, katrs man stāsta, ka es esot pārvērties; ko jums vajag no manis? Jūs tikai paši iedomājaties, ka man jābūt augstprātīgam, ja man izdevies to paveikt. Laikam tāpēc, ka līdzīgā gadījumā jūs paši tādi būtu. Esmu tāds pats, kā bijis, bet neatteikšos taču no visa, ko esmu panācis, tikai tāpēc vien, lai iepriecinātu savus kritiķus. Cilvēki arvien vairāk kāro paklausīties manī, gaida, ko es sacīšu — vai tādēļ man jākļūst arvien kautrākam? Vai man būtu jāklusē? Saprotiet, ka līdz ar atklājumu es esmu kļuvis cits cilvēks. Nekad neesmu tiecies pēc slavas, es tikai pielāgojos jaunajam stāvoklim, jo man pienākas visu kārtot, apmainīties ar pieredzi, reorganizēt institūtu. Man ir pienākumi, ko uzliek manas sekmes, un tici man, ka nekāda prieka tas man nesagādā. Radušās tikai neskaitāmas jaunas un nevajadzīgas raizes, kuras mani kavē darbā un neļauj īsti domāt, ar kurām manā vietā varētu tikt galā kurš katrs cits …

— Piemēram, robots, — es sacīju. — Visu

Šo uzdevumu kārtošanai tu pavisam mierīgi varētu izmantot robotu, ja tāds tev būtu …

Rozums atkal iesmējās.

— Bet tik tālu mēs vēl neesam, dārgā. Tikpat labi tu varētu prasīt no brāļiem Raitiem, lai viņi tev uzbūvē reaktīvo lidmašīnu. Iespējams, ka reiz mēs tādas mašīnas arī radīsim. Bet varbūt tās radīs mūsu bērni. Mehānisko mašīnu laikmets beidzas, to vietā nāk no dzīvas matērijas darinātas bioloģiskās mašīnas, kuru ražošana būs lētāka un kuras nepatērēs tik daudz enerģijas. Tādai mašīnai taču pietiks ar dažiem kartupeļiem. Naftas avotu akcijām tad vairs nebūs nekādas vērtības… — Rozums man klāstīja, tikpat kā lekciju lasīdams. Viņš ļoti centās man visu izskaidrot, likdams pat savam Olsenam brīdi pagaidīt, jo vēlējās, lai Karels rīt būtu šeit; viņš laikam baidījās sastapties ar Preslu vienatnē.

— Olseniem desmitos jābūt pie rektora … — parādīdamās uz sliekšņa, Jana paziņoja. — Vai jūs nevarētu rektoru palūgt šurp? Tik un tā viņš visai slikti prot franču valodu.

Jana labi zināja visu, kam bija sakars ar viesu ierašanos fakultātē. Rozums tūdaļ piekrita, atvainojās, teica, lai es pasveicinot Jendu, un aizsteidzās uz savu kabinetu. Tūliņ izdzirdēju viņu tur skaļi runājam. To viņš prot. Viņš ir īsts varonis, ja vien grib. Ar kaut ko taču viņš mani jaunībā savaldzināja.

— To es atnesu Jendam … — Jana parādīja sainīti. Ko viņa iedomājas!

— Mans zēns nedrīkst ēst nekādus saldumus … — es ar nepatiku atbildēju. Biju pārliecināta, ka Jendam kļūtu nelabi, ja viņš kaut ko iebaudītu no šādas personas sūtītas dāvanas. Un kas zina, vai tā viņu tīšā prātā nenoindētu. Sāku spriest tāpat kā Presls. Es arī visur jau redzu slepkavas un ienaidniekus. Man jāsaņemas. — Jūs esat laba, bet Jendam noteikta stingra diēta.

— Nezināju, ka arī šādiem slimniekiem jāievēro diēta.

Mani atkal pārņēma niknums pret šo sievieti. Es būtu varējusi viņai iesist. Ko viņa zina par mūsu Jendas slimību? Tikai tenkas, neko vairāk. Tās ir tikai tenkas. Pasaulei ir zināms pat tas, ka Rozums mani apprecējis slaido pirkstu dēļ. Cik ātri gan raksta šī skuķe? Rozums taču varētu būt viņas tēvs.

— Vai jūs spēlējat klavieres? — es apvaicājos Janai. Viņa tūliņ izprata visu sakarību.

— Nedomāju, ka docentam Rozumam kancelejā būtu vajadzīga virtuoze.

— Kāda virtuoze?

— Pianiste. — Jana nebija apvainojusies. — Man šķiet, docentam vajadzīgs cilvēks, kas justu viņam ilīdzi un cīnītos kopā ar viņu. Vērot jau ir viegli… — šī meiča nepavisam nebija muļķe.

— Tagad gan docents sevišķi daudz vairs necīnīsies. Tagad viņš ievāks savas uzvaras augļus. Vai domājat, ka šai starptautiskajā institūtā viņš strādās melnās miesās? Šaubos. Es viņu pazīstu. Bieži esmu redzējusi arī šos cilvēkus. Man tie riebjas … — Reiz es taisījos pirkt hodu[2] nacionālo tērpu tāpēc vien, lai, tajā tērpusies, pieņemtu garlaicības mocīto UNESCO pārstāvi, kurš sen jau bija aizmirsis savu īsto specialitāti un kļuvis par profesionālu ceļotāju pa zinātniskiem institūtiem. Varbūt viņš būtu kaut mazliet atdzīvojies, redzēdams Eiropas profesora laulāto draudzeni tādā kostīmā. Jana sev pirks džersija blūzītes. Vai arī svārciņus no imitētas leoparda ādas. Vienkāršāk runājot, modes tērpus. Kā visas citas jaunas meičas. Pēkšņi sapratu, ka Rozums dara labi. Es taču nebūtu braukusi viņam līdzi ne uz kādām ārzemēm, tātad viņš dara labi.

— Kurp jūs brauksiet?

— Uz Romu, — Jana pateicīgi atsaucās. — Olsens to jau gandrīz apsolījis. Institūts atrodas pilsētas jaunajā kvartālā, desmit minūtēs iespējams nokļūt Ostijas pludmalē, tā Olsena kundze stāstīja. — Tagad Jana likās tīrais bērns.

— Jums droši vien tur patiks. Un tur jūs varbūt satiksiet vēl veiksmīgākus, skaistākus un jaunākus vīriešus par Rozumu … — Nē, es vēl arvien nespēju saprast, ka Rozums izvēlējies Janu. Mans īstais vīrs nekad nebūtu tā rīkojies. īstais vīrs. Es pēkšņi atjēdzos, ka domāju tāpat kā tas fantasts. Kāpēc gan fantasts?

Karels tieši šodien atkal dežurēja. Tikai tāpēc mani vispār ielaida slimnīcā. Ļaudis jau stāvēja rindā pie autobusa, kas tos aizvedīs atpakaļ. Es Karelam visu izstāstīju un palūdzu, lai viņš rīt no rīta atbrauc. Šim jauneklim laikam tiešām vajadzīga izmeklēšana.

— Nevienu viņš neapdraud. Tāpēc vien jau viņš vēl nav zaudējis prātu, ja domā, ka Rozums izgatavojis robotu. Rozums ir radījis mākslīgu vienšūni, un par to viņu slavina visa pasaule. Patlaban mani nekas vairs nespēj pārsteigt. Cilvēki, šķiet, ir spējīgi izgatavot kuru katr.u mašīnu, radīt, ko vien vēlas. Tikai jājautā, vai viņi visu saprot. Zinātne kļūst aizvien sarežģītāka. Skaidrie un vienkāršie likumi, uz kuriem balstījās tie, kas lika pamatus zinātnei, vairs nav spēkā. Viss ir kļuvis sarežģīts, risinot galvenās problēmas, ir jāizmēģina visas hipotēzes, pat visabsurdākās. Varbūt doma par robotu doktoram Preslam ir hipotēze.

— Viņš ir diplomēts biologs.

— Tas taču nav svarīgi. Tā viņam ir hipotēze, kuras uzdevums — izskaidrot, kāpēc Rozums pārvērties, un saglabāt priekšstatu par ideālo Rozumu. Man tas nemaz neliekas bezjēdzīgi. īstenībā tas ir savdabīgs priekšstats par cilvēku. Palūkojies, cik plaši ir izplatījusies doma par robotiem, cik bagāta jau ir literatūra par tiem, cik daudz cilvēku domā par tādām mehāniskām būtnēm. Laikam gan šī ideja atbilst zināmām cilvēka tieksmēm, šķiet, ka cilvēku tiešām apdraud lads ideāls vietnieks, kas viņam visai mērķtiecīgi palīdz un reizē dzen viņu postā. Presls ir radījis hipotēzi un tagad grib to eksperimentāli pārbaudīt. Esmu ziņkārīgs. Ar psihiskiem traucējumiem tam ir maz līdzības. Tad jau vajadzētu būt garīgi nenormāliem visiem, kas rada teorijas par cilvēku psiholoģiju. Bet tas nemaz tā nav.

Man patika sēdēt Karela istabā. Pie sienām tur karājās vesela gleznu kolekcija. Tie bija viņa pacientu darbi. Daži bija darināti īpašā, mākslotā primitīvisma manierē, citi — ērmīgi, mistiski zīmējumi. Karels mājoja dīvainā pasaulē, kam nebija sakara ar mūsu dzīvi; uz šo pasauli bija jābrauc ar tramvaju ilīdz galapunktam un pēc tam ar vienu vienīgu autobusu; mēs visi, kas braukājām šurp, cits citu pazinām, jo pierē mums visiem rēgojās Kaina zīme — bijām ārprātīgo tuvinieki. Pat konduktors uz mums neklaigāja tā kā uz pārējiem pasažieriem, viņš ilaikam sprieda, ka jāsaudzē mūsu nervu sistēma, vai arī baidījās no mums.

Jenda kā allaž sēdēja viens savā istabiņā. Viņš neatņēma manu sveicienu, bet tukšām acīm raudzījās kaut kur tālumā; pie tā es jau sen biju pieradusi. Biju iemācījusies neraudāt. Zinu, ka viņam manas asaras vienaldzīgas, bet var jau būt, ka tās viņam kaut kur dziļi sirdī dara sāpes. Es viņu apciemoju, runājos par parastiem notikumiem, par rotaļlietām, par atgadījumiem uz ielas, par agrākajiem biedriem. Pati atbildu uz saviem jautājumiem un nemitīgi ceru, ka Jenda uz kaut ko reaģēs, kaut kur viņa dvēselē atkal atjaunosies senie sakari ar pasauli, sakari, kas reiz, nezinu — kad, ir pārtraukti, un nevienam nav ne jausmas, kā tos atkal nodibināt. Karels staigā šurp un turp Jendam garām un draudzīgi uzsmaida, viņš zina tik daudz, izskatās ļoti mācīts, bet laikam nespēj Jendam palīdzēt vairāk par mani.

— Varbūt arī viņš savā iztēlē skata robotus, — Karels šodien sacīja, pavadīdams mani ilīdz vārtiem pēc tam, kad biju Jendam nolikusi uz galda radziņus un klusām, bez atvadīšanās aizgājusi. Tas man jau bija iemācīts, nedrīkstēju Jendu uztraukt, un man stāstīja, ka reizēm viņš apēdot dažus manis ceptos radziņus, kad esot viens un domājot, ka neviens viņu neredz. — Viņš ir ļoti inteliģents zēns. Viņš varētu būt gudrāks par Rozumu. Iespējams, ka viņš iztēlē redz kādus īpaši drausmīgus robotus, tu taču zini, viņu vienmēr moka tādas kā bailes.

Es atcerējos, ko Karels man bija stāstījis: kara laikā slimnīca esot bombardēta un viņa pacienti palikuši liesmās. Viņi labāk bijuši ar mieru dzīvi sadegt, jo viņu iedomu tēli bijuši daudz baigāki. Tikai tagad es sāku raudāt. Kā allaž. Noraudāju visu ceļu no vārtsarga namiņa līdz tramvajam. Biju iemācījusies to darīt pavisam klusu, tā ka neviens neko nemanīja. Izskatījās, it kā man būtu iesnas.

— Apmainīsim abus gultņus … — runāja sieviete man līdzās.

— Jānopērk mazs motors.

— Televīzija mūs kaitina.

— Viņš jums to lieliski izlabos..

— Taisos pirkt… — un runātāji minēja mašīnas, aparātus un mehānismus, robotu priekštečus. Man likās, ka vienīgie cilvēki, kas atbrīvojušies no mašīnu varas, ir mūsu slimie tuvinieki. Varbūt taisni tāpēc viņi ir no mums aizgājuši un varbūt taisni tāpēc aizgājuši uz to vecās Austrijas stilā celto namu, kur laiks ir apstājies. Es mitējos raudāt, pašlaik nāca mans četrpadsmitais tramvajs. Pēkšņi sajutu prieku par to, ka rīt no rīta Rozums sastapsies ar jauno fantastu un neviens viņam nepalīdzēs.

Ķilda

Mājās neviena nebija, rektors laikam atsacījies braukt šurp, un Olseniem vajadzējis doties pie viņa. Jana visu bija piekopusi, es atradu tikai dažas drupatiņas uz paklāja. Magnetofons vēl arvien bija ieslēgts. Viņi laikam atskaņojuši mūziku. Zinu pilnīgi skaidri, ka Rozumam mūzika nedara nekāda prieka, bet viņš jau bija ievērojis, ka lielākā daļa zinātnieku mūziku uzskata par vienīgo pieejamo mākslu, kas savā uzbūvē radniecīga loģiskām formām, un gluži labprāt klausās ne vien Janāčeku, bet arī Orfu un Šēnebergu vai Rihardu Strausu, tāpēc mums mājās glabājas vairāki magnetofona ieraksti, arī Hin- demits. Bet viena es tos nedrīkstu atskaņot, arī tad ne, kad pie mums sanāk vīra kolēģi, jo tās ir eksporta lentes un tiek lietotas tikai tad, kad viesos ieradušies ārzemnieki. Kad skan mūzika, tad vismaz nav tik daudz jārunā. Rozumam nav spēju svešvalodās, viņš vislabāk lietotu kādu matemātisku esperanto, tikai neviens vēl nav izgudrojis, kā matemātiski pasacīt «Labvakar» vai arī «Ņemiet vēl sviestmaizi».

No rīta Rozums sēdēja hallē, vēl arvien ģērbies smokingā, no viņa plūda dūmu smaka, bet neko dzēris viņš droši vien nebija, jo sēdēja gluži mierīgi. Pēc negulētām naktīm viņa prāts allaž mēdz būt vēl asāks.

— Kur ir Karels? — viņš ļauni jautāja. Es pastāstīju.

— Ir gan cilvēks! Un tas esot draugs, jā? Vai tu nevarēji man piezvanīt un to pasacīt? Vai lai es tagad saucu ātro palīdzību un lieku aizvest savu darbinieku? Vai saproti, cik tas viss ir nepatīkami? Ja vēl ņem vērā visus nostāstus, kas klīst apkārt par trakiem zinātniekiem. Tādu kaunu. Pēc brīža par to klaigās malu malās. Tā būs vēl lielāka sensācija nekā viss mans atklājums. Pazīstu ļaudis, viņiem sagādās lielu prieku patrīt mēles gar manu darbinieku, kas zaudējis prātu.

Acīmredzot Rozums bija iepazinis ļaudis pa šīm nedaudzajām dienām, kad svinēja savu uzvaru, jo agrāk viņš nerunāja pat ar apkalpotāju.

— Presls nemaz neesot traks.

— &et viņa runas?

— Tā esot pilnīgi iespējama Zinātniska hipotēze … — Rozums pat nepadomāja par šiem vārdiem.

— Muļķības. Karels priecājas, ka man radušās grūtības. Viņš tagad laikam smīdina visu slimnīcu, stāstīdams par mani. Garīgi slims dēls, tagad arī līdzstrādnieks — tāda ir maksa par panākumiem. Un visi priecājas, ka ir caurmēra cilvēki un viņu dēli un kolēģi ir veseli. It kā te būtu kāda sakarība. Tā ir nepareiza sakarība, tas ir tipisks piemērs neloģiskai domāšanai, ko ietekmējušas jūtas un gara nabadzība. Nesaprotu, kā tu varēji viņiem pievienoties. Bet es brīdinu tevi. Es vairs nesaudzēšu savus ienaidniekus. Iznīcināšu katru, man tagad ir pietiekoši daudz spēka to izdarīt… — Rozums kliedza uz mani. To es nebiju gaidījusi. Es pat atvirzījos no viņa tālāk. No rītiem viņam reizēm mēdz būt īgns garastāvoklis, bet tagad es gandrīz nobijos. Viņš nebija apturams, kā nav apturama lokomotīve. Vai lavīna. Vai Rozums ar savu atklājumu tiešām iznīcinās visu, kas vien atrodas viņa tuvumā? To es nekad nebūtu domājusi. Sajā ziņā viņš tiešām ir pārvērties. Viņš steidzās pie telefona. Bet durvju zvans nošķindēja ātrāk. Rozums droši vien tik un tā mierīgi būtu zvanījis ātrajai palīdzībai, ja Presls jau durvīs nebūtu izvilcis garu nazi.

— Biedri docent… — Presls apkampa Rozumu. — Es jau baidījos par jums. Esmu tik priecīgs, ka redzu jūs. — Viņš nelikās ne zinot par to, ka šīsdienas Rozums mats mata līdzinās vakarvakara Rozumam, ka pat katra smokinga vīlīte ir tāda pati. — Es jau baidījos, ka viņš nogalinās arī jūs. Skatieties, ko viņš izdarījis ar Capeku …

— Jūs aizmirstat, jaunekli, ka viņam ir dots pamatuzdevums. — Mans vīrs laikam bija nolēmis tēlot to pašu vakarējo komēdiju un smaidīdams aicināja Preslu iekšā. — Ja mēs radām tādu mehānismu, tad mums tā vadības iekārtai jādod kāds pamatuzdevums, kā to dara ar kibernētiskajām mašīnām …

— Un kādu uzdevumu jūs viņam devāt? — Presls ziņkārīgi vaicāja, laikam iedzerdams malku kafijas, ko Rozums droši vien bija vārījis Karelam. — Kādu uzdevumu? — viņš atkārtoja, drudžaini žņaudzīdams savu milzīgo nazi. Tas bija garš, abpusēji griezīgs virtuves dūcis, īsts cūku kaujamais tutenis.

— Tas nu gan ir jautājums! — mans vīrs iesaucās pārmetošā priekšnieka tonī. — Kādu uzdevumu tad cilvēki kopš 'laika gala dod visām mašīnām, arī tām, kurām nav automātiskas vadības iekārtas? Arī pavisam vienkāršām, piemēram, svirai vai slīpai plaknei. Kalpo, krietni kalpo man! Atvieglo manu darbu vai arī paveic to manā vietā …

— Tur jau arī slēpjas kļūda … — Presls uztraukts sacīja, un es baidījos, ka viņš kuru katru brīdi trieks savu dunci mūsu inkrustē- tajā galdiņā kā īsts krogus kauslis. Viņš taču ilrebēt drebēja, laikam gan visu nakti nebija gulējis. Ja abus šos cilvēkus kāds vērotu caur skaņu necaurlaidīgu stikla sienu, tad tam liktos,' ka viņi diskutē par kādu ārkārtīgi interesantu problēmu un ka duncis viņiem, redzams, noder par mērinstrumentu lielumiem, par kuriem viņi spriež. — Ar to jūs viņam esat devis milzīgas iespējas. Cilvēkam var kalpot tikai pašas vienkāršākās mašīnas. Kaut arī mašīna līdzinās jums, kaut tā ir tāda pati kā jūs, kaut tas ir jūsu robots, tas tomēr nesaprot, kas ir cilvēcība, un kalpodams var jums darīt arī Jaunu. Mēs taču esam cilvēki tieši tāpēc, ka nedarām to vien, kas nāk mums par labu. Jūs pats nekad neesat darījis to vien, piemēram, arī no šīs sarunas, kurā jūs man izskaidrojat visu notikumu, jums nekāda labuma nav. Jūs izšķiežat savu laiku kā jau bieži, kad skaidrojāt man savas nozares galvenās problēmas. Esmu jums pateicīgs.

— Domāju, ka man ir labums arī no šīs sarunas … — Mans vīrs nenoturējās nepajo- kojis un nozīmīgi paskatījās uz asmeni savā priekšā.

— Es atnesu.jums šo nazi, domādams, ka ar robotu būs grūtības. Jums taču nebūs arī izdevīgi atklāt savu izgudrojumu sabiedrībai, nodot savu robotu. Vai tad jums būtu jādalās ar visiem citiem? Tad jums no sava izgudrojuma būs maz labuma. Man šķita, ka robots ir likvidējis Capeku un tagad pat jums neļauj atcelt pamatuzdevumu …

Rozums nekavējoties paķēra nazi.

— Paldies, jaunekli. Priecājos, ka man ir ierocis. Es jau gudroju par pistoli, bet kur gari jūs šais laikos lo dabūsiet. Nebija nemaz viegli pieveikt manu robotu. Tas man vēl atrodas tepat blakus laboratorijā sakarā ar dažiem labojumiem… — Rozums sacīja, gandrīz vai smaidīdams, it kā mazam puišelim skaidrotu, kur patlaban dzīvo Sala vectētiņš. Tad viņš piecēlās un grasījās iet projām. Zināju, kādā nolūkā. Dzīvoklī mums ir divas telefona līnijas. Otrs aparāts novietots Rozuma laboratorijā. — Tūliņ es šos labojumus pabeigšu. Un tam man būs vajadzīgs jūsu ierocis.

— Vai jūs gribat to pavisam iznīcināt?

— Jā.

— Vai mes nevaram jums palīdzēt?

— Nē.

— Vai jusu atteikšanas ir sakara ar robota dīvaino izskatu, ar īpašo līdzību?

Rozums viņu paslavēja kā eksāmenā:

— Pareizi. Man vajadzēja to izgatavot pēc savas līdzības, jūs saprotat, jo neviens cits taču neaizdotu savu izskatu mana eksperimenta vajadzībām. Turpmāk mēs izlietosim standarttipus vai arī populārus sportistus …

Presls aizšķērsoja Rozumam ceļu.

— Tas nebūs iespējams, — viņš ar nelaimīgu seju iebilda. — Tad jau cilvēki iemīlētos savos kalpos. Iedomājieties, cik tas būtu bīstami, ja vienmēr būtu dabūjams skaists vīriešu vai sieviešu kārtas robots … Es drīzāk domāju par dzīvniekiem. Var to izgatavot pērtiķa vai suņa izskatā.

— Vai jūs kādreiz esat redzējis suni, kas prot izslaucīt grīdu? Vai vārīt ēdienu? Citas iespējas laikam gan nebūs. Es droši vien esmu pareizi izvēlējies. Izgatavosim katram savu līdzinieku… — Rozums viegli pastūma Preslu nost, bet es redzēju, ka viņš domā vienīgi par to, ko sacīt ātrās palīdzības ārstam un kā panākt, lai stāvoklis nebūtu pārāk apkaunojošs.

— Es apbrīnoju jūs, Rozum, — Presls sacīja, uzrunā nelietodams nekādu titulu. Mans vīrs vēlreiz pagriezās atpakaļ. Man llikās, ka viņš ir aizkustināts. — Mīlu jūs vairāk nekā jebkuru citu cilvēku pasaulē. Es būtu uzņēmies šo eksperimentu jūsu vietā. Nākamreiz, lūdzu, pasakiet man …

Rozums skumji paraustīja plecus un atkal palūkojās uz tuteni, ko tagad turēja rokā, it kā vēlēdamies pārliecināties, ka nekas nav līdzams, vai arī vēlreiz visu pārdomādams. Droši vien viņam būtu vairāk pa prātam, ja nebūtu tādu grūtību ar šo jaunekli.

— Ceru, ka pēc tam jūs parādīsiet man savu mašīnu? — Presls beidzot ievaicājās, ta izšķirdams savu likteni.

— Protams, — mans vīrs atbildēja un aši aizvēra aiz sevis durvis. Ja Presls prasa pierādījumus, tad vairs nav iespējams tēlot šo komēdiju tālāk. Bet cik labi viņi saprata viens otru, acīmredzot abiem ir kopīgas domas un kopīgi priekšstati. Ar ko tad mans aukstasinīgais un veiksmīgais vīrs, kas beidzot ir radījis savu vienšūnas dzīvnieku, atšķiras no bezprātīgā Presla? Bieži esmu domājusi par to, kā jārunā ar šiem neprātīga* jiem cilvēkiem. Es labi zinu, ka veltīgi būtu viņus pārliecināt par viņu priekšstatu nepareizību, labāk ir rūpēties par viņu dzīvi, padomāt par situāciju, no kuras viņiem bijis jābēg savu iedomu pasaulē.

— Kāpēc jūs ar Janu izšķīrāties? — es pabailīgi apvaicājos Preslam. Var būt, ka fantastiskie priekšstati nemaz nav īstenības izkropļojums, dažiem cilvēkiem tas varbūt ir pilnīgi piemērots un ērts apkārtējās pasaules attēls. Arī tuvredzīgie taču redz izplūdušas kontūras tur, kur mēs taisnas līnijas, bet aklie pazīst formas ar tausti, tātad tām noteikti piemīt cita kvalitāte. Daži citi radījumi pasauli savukārt uztver ar saviem maņu orgāniem, piemēram, suņi ar ožu; ar ko gan tc uztver, teiksim, izdaudzinātie marsieši? Preslam šis fantastiskais notikumu attēlojums varbūt ir vienīgi īstais un patiesais, un varbūt ir veltīgi censties viņam iegalvot ko citu.

— Kāpēc jūs izšķīrāties? — es atkārtoju, jo man šķita, ka viņš manu jautājumu nav sadzirdējis.

— Tāpēc, ka viņa iemīlējās robotā. Es saprotu, ka var mīlēt pagājušā gadsimta beigu mašīnas, pirmās lokomotīves, vecas automašīnas, dirižabļus un gaisa balonus, bet nesaprotu, kā var mīlēt modernos, bezpersoniskos motorollerus, limuzīnus un robotus …

— Vai tas jūs ļoti sāpina? Jūs taču varat atrast citu meiteni…

— Es domāju par jums … Vakar jums to jau sacīju. Tas bija pirmais, kas man ienāca prātā. Pastāstīt par robotu un tad kopā ar jums aizbēgt uz kādu pavisam vientuju vietu. Saprotiet, uz vietu, kur nebūtu cilvēku, tikai mēs divi, — viņš raudzījās manī ar apņēmīgām acīm, it kā domātu mani nolaupīt. — Ja robots uzvarētu, tad taču civilizētajā sabiedrībā mums vairs nebūtu vietas. Mēs dzīvotu divi vien, es koptu zemi, jūs gādātu par māju, es medītu zvērus, staigātu, ģērbies ādās … Mūsu zemē gan vairs dzīvo tikai truši, ciemā mēs neko nedrīkstētu pirkt, ne sveces, ne naglas, nedz kapli. Tikai tad mēs būtu brīvi, tikai tā cilvēks var paglābties no civilizācijas, kur valda roboti. Dzīve būtu tāda, kāda tā bijusi kādreiz senāk. Bet tā gan būtu pārāk skarba dzīve, uzbruktu slimības, par kurām mēs neko nezinām, beidzot jūs sāktu mani nīst, jo es taču īstenībā esmu padevies, bet sievietēm patīk, ka vīrieši uzvar. Vai vismaz cīnās. Tātad es cīnos jūsu dēļ … — Šoreiz viņš laikam runāja taisnību.

—* Ķo tad jūs īsti mīlat? Rozumu, mani vai Janu?

— Runa nepavisam nav par to, ko es mīlu, runa nav par mani. Es jau teicu, ka tas man jāizdara, lai dzīvei būtu kaut jelkāda vērtība.

Kabinetā varēja dzirdēt Rozuma balsi. Šķita, ka viņš strīdas ar ātrās palīdzības ārstu, kas laikam negribēja tūdaļ braukt, negribēja saprast, cik nopietns ir mūsu stāvoklis. Presls piecēlās. Baidījos, ka viņš aizbēgs, bet viņš negāja uz ārdurvju pusi.

— Vai nepalīdzēsim viņam? — Presls sacīja, raudzīdamies apkārt pēc kāda ieroča. — Es jau gaidīju, ka robots tik viegli nepadosies. Var būt, ka vajadzēs zvanīt uz institūtu vai policijai.

Presls mani nobiedēja. Rozums to diezin vai izturētu. Patlaban viņš savā istabā klaigāja vēl skaļāk nekā iepriekš. Varēja gandrīz atšķirt vārdus, bet brīžam likās, it kā viņš pats sev atbildētu vai arī viņam atbildētu kāda cita balss. Visas šīs fantastiskās izdomas bija arī man gandrīz vai sajaukušas galvu.

— Pagaidiet tepat. Es paskatīšos. — Presls negribēja mani laist, dzīrās iet manā vietā, man vajadzēja bēgšus aizbēgt uz vīra kabinetu,

— Ej prom, man jātiek galā vienam … — vīrs uztraukts man uzkliedza. Viņš nemaz nerunāja pa telefonu, viņš staigāja pa istabu, noraisījis tauriņveidīgo kaklasaiti, ģērbies vienā kreklā, kas elkoņos bija pārplēsts; gluži neapzinīgi es ar acīm meklēju viņa pretinieku. Izskatījās tā, it kā Rozums nupat būtu kāvies. Tomēr istabā viņš bija gluži viens.

— Es neko neesmu nodarījis. Neko neesmu piesavinājies. Es taču esmu institūta direktors … — viņš aizstāvējās tikpat kā tiesas priekšā, un tad pēkšņi es izdzirdēju mazliet citādu balsi: — $et viņš taču man ticēja, viņš mani mīlēja, es viņa priekšā vienmēr tēloju ideālu zinātnieku, man nebija tiesību to darīt…

— Muļķības, — atkliedza otra balss, un, aizvērdama durvis, es atcerējos brīnišķīgo notikumu ar Džīkila kungu un Haida kungu, šo klasisko Stīvensona brīnumstāstu par personības pārdzimšanu jaunā veidā. «Ir tā, it kā strīdētos Džīkils-Rozums ar Haidu-Ro- zumu,» es nodomāju. Tā nemaz nav aplamāka iedoma kā Rozums versus robots.

— Man šķiet, ka galu galā slims ir viņš pats, — es patlaban sacīju Preslam, kad man aiz muguras sāka gāzties apkārt mēbeles. Mēs dzirdējām, ka Rozums triec pret grīdu jaunās, dārgās mēģenes.

— Es nekad neesmu bijis slims … — Nu es vairs nespēju Preslu aizturēt.

Manu vīru mēs atradām starp laboratorijas lauskām. Kas gan viņā tagad pazītu vakarējo veiksmes apstaroto docentu!

— Pietiek tēlot komēdiju, Presi. Jūs taču negribēsiet mani nobeigt. Labi, jūs esat uzvarējis. Uzvāri mums tēju, mēs taču vēl neesam pat brokastojuši.

Es vārīju tēju, atstājusi durvis vaļā, jo negribēju palaist garām nevienu vārdu.

— Padodos, dariet ar mani, ko gribat, — mans vīrs turpināja.

— Bet kur ir jūsu robots?

— Mitējieties taču! — Rozums atkal sāka kliegt. — Nolādēts, jūs taču labi zināt, ka robots eksistē tikai jūsu iedomās. Jūs esat ļoti gudrs, to esmu zinājis allaž. Labi, Presi, paziņosim par to atklātībai. Es visiem izstāstīšu, ka mana atklājuma autors īstenībā esat jūs, ka ideja pieder jums, ka es guvu panākumus, tikai izmantodams jūsu koncepciju. Pietiek…

Nevarēju pagriezties, jo man patlaban vārījās ūdens. Ak tā tas ir. Tātad stāsts par Capeku ir tikai metafora, tikai tāda kā līdzība, lai Presls varētu atgādināt par savām tiesībām. Atgadījumu ar robotu viņš izgudrojis, lai atmaskotu mana vīra pārkāpumu, un svarīgs viņam nebija nekas cits kā vien paša nopelni un panākumi. Presls ir tikpat sīks cilvēciņš kā visi pārējie. Bet kā viņš prata melst par primitīvu dzīvi! Es gandrīz apdedzināju roku. Nevarēju pat gāzi nogriezt, tik ļoti es trīcēju. Istabā man aiz muguras joprojām vēl valdīja klusums.

— Es jūs nesaprotu, — Presls klusām ierunājās.

— Tātad jums vēl nepietiek? Jūs gribat, lai es apsūdzu pats sevi, lai pats sevi atmaskoju un nosaucu par svešu ideju zagli? Biedri, vai jūs neesat pārāk nežēlīgs? Zinu, pats esmu jūs izaudzinājis, pārāk drosmīgi klāstīju jums par jauniem principiem, par nesavtīgu sadarbību, par zinātnes vienotību. Bet vēršu jūsu uzmanību uz to, ka esmu nodevis vienīgi šos principus, vienīgi visaugstāko ideālu. Jūs taču pats zināt, ka kolektīvs darbs zinātnē ir parasts, pats zināt, cik daudz reižu ideja maina savu izskatu, Hīdz iegūst galīgo formu, tāpēc darba biedri nestrīdas par pirmtiesībām un lielākoties darbu paraksta kolektīvs. Biju to aizmirsis, tā laikam ir mana vaina, esmu visu slavu savācis sev vienam pašam un jūs septiņus nobīdījis pie malas. Sajā ziņā tiešām esmu rīkojies kā robots, bet labprāt esmu ar mieru to izlabot. Es paziņošu par to laikrakstos. Tas būs docenta Rozuma un kolektīva atklājums, vai ne? Tātad Rozuma grupas atklājums? Vai arī mūsu institūta atklājums. Atteikšos no sava vārda, tikai neskatieties uz mani tā, neesmu taču izdarījis nekādu noziegumu. Par manu rīcību tiesa man sodu nepiespriedīs, un retais no kolēģiem to vispār būtu nosodījis. Tā taču parasti dara. Kā tad būs?

Es noliku viņiem priekšā tases. Tā būs bijusi baismīga divkauja, ko Rozums nesen izcīnīja savā laboratorijā. Ko gan viņam vajadzēja pārvarēt, ja viņš tagad tā pazemojas sava visjaunākā līdzstrādnieka priekšā! Cik bezgalīgi viņš ir kārojis pēc sava paša panākumiem un pēc sava paša slavas, ja viņš man vēl pirms mirkļa draudēja un ja vēl vakarvakarā dzīrās Preslu ieslodzīt slimnīcā.

— Kopš paša pirmā mirkļa zināju, ka jūs neesat īstais Rozums. Kopš tā mirkļa, kad jūs paskatījāties uz manu nazi… — Presls sacīja, un mans vīrs gandrīz izlēja tēju uz paklāja.

— Ko tu gribi no manis? Puika! Es tavos gados vēl tik tikko drīkstēju mazgāt mēģenes. Kur tu būtu, ja es nebūtu atvedis tevi uz institutu? Ceļos metoties, tev vajadzētu niaii pateikties. Idejas var būt katram. Šajā ziņā tu neesi vienīgais. Svarīgi ir, kurš tās realizē savos eksperimentos, vai saproti? Ja es izmetīšu tevi no institūta, tad varēsi savas idejas ierakstīt skurstenī. Tās nekur nederēs. Dabūsi tikpat smieklīgu galu kā nabaga Capeks, kuru tu gribi uzkārt man kaklā, tāpat kā visi citi bezprāši. Cilvēkiem patīk tēlot izgudrotājus. Tu būsi viens no daudzajiem. Bet es aiztriekšu tevi, ja nemitēsies. Varu tevi iznīcināt pavisam viegli. Jana rīt apliecinās, ka tu mani apsūdzi vienīgi aiz slimīgas greizsirdības. Tu domā, ka es guļu ar viņu, saki vien. Un tāpēc tu to visu esi izgudrojis. Tev nav svarīgs ideāla zinātnieka tēls, kā gribi man iestāstīt, tev nav svarīgas nez kādas cildenas domas, tevi kūda parasta, primitīva, dzīvnieciska greizsirdība, kas ir daudz ļaunāka par manu kļūmi, par to, ka neesmu pareizi minējis autora vārdu. Tev ir divas sejas, tu esi ļaunāks par mani. Tu gribi mani iznīcināt sievietes dēļ, visbanālākā iemesla dēļ, kurš kopš pašiem pirmsākumiem sarežģī cilvēku izziņas vēsturi. Bet es tev to neļaušu.

— Es gribu iznīcināt robotu, gribu iznīcināt sabojātu mašīnu. Jūs kalpojat Rozumam pret viņa gribu.

— Kas tad man jādara, lai tu piedotu? — Rozums gandrīz šņukstēja. Viņš atkal runāja lēnīgajā svētuļa balsī kā lūdzējs, nekliedza vairs un nedraudēja. Viņam tiešām bija divas

balsis. Šādā stāvoklī es viņu nekad nebiju redzējusi. Presls piecēlās.

— Fotokopijas man jau ir rokā. Esmu izšķīries. Nodošu tās drošības orgāniem. Mēs nedrīkstam zaudēt laiku. Rozums jāglābj cik Iespējams ātri. Citādi, būs apdraudēta visa cilvēce … — Viņš pagriezās uz durvīm. Bet tajās parādījās Jana. Es nezināju, ka viņai ir mana dzīvokļa atslēgas. Jana bija ģērbusies gluži jaunā kostīmā, it kā nupat nākdama no modes skates.

— Jums nav jālūdz nekāda piedošana, — viņa sacīja. — f3rošības iestādēs neviens ne- raudzīsies uz Preslu nopietni.- Es jau zvanīju viņa iecirkņa ārstam. Presls taču ir pazīstams psihopāts. Es stāstīju, kā tu draudēji mani nogalināt. Pa telefonu nolasīju tavu vēstuli.

— Neesmu tev rakstījis nekādu vēstuli.

— Un neesi runājis pa telefonu ar panu Capeku. No viesnīcas šis cilvēks nekad pa telefonu nav zvanījis. No turienes viņš izgājis tikai trīs reizes. Mēs izdomāsim visu tāpat kā tu. Tev neticēs, jo tavi izdomājumi ir fantastiskāki. Bet mūsu žurnālisti, gods dievam,' ar sensācijām nenodarbojas. Ej un klāsti savu pasaciņu, kam vien vēlies. Labu galu tu neņemsi. Mēs par tevi vairs nerūpēsimies. Mums ātri jātiek ministrijā. Tur sasaukta svarīga apspriede. Docentu grib iecelt par starptautiskas komisijas locekli Maskavā.

— Bet kā tad no turienes varēs braukāt uz juru? — es negribēju sev laupīt tadu prieku. — Maskavā ir aukstāks nekā Romā.

Presls aizgāja neatvadījies. Rozums ilgi lūkojās uz durvīm. Jana atnesa no skapja viņa izejamo uzvalku. Es devos uz savu istabu pēc čemodāna. Kamēr Jana posa manu bijušo vīru, es sakravāju savas mantas. Pēkšņi man likās nesaprotami, ka tik ilgi esmu izturējusi kopā ar Rozumu. Ka sen jau neesmu izpratusi, ar kādu negodīgu cilvēku dzīvoju. Es paņēmu tikai visvajadzīgāko. Pagaidām pārcelšos pie Karela. Viņam slimnīcā ir plašs dzīvoklis. Sen jau viņš man to ir piedāvājis. Vismaz būšu Jendas tuvumā. Jutos tā, it kā es uz visiem laikiem brauktu pie Jendas, un tagad es zināju, ka īstenībā jau sen zemapziņā esmu viņu apskaudusi. Braucot no slimnīcas līdz tramvaja^ piestātnei, mani vienmēr mocīja tādas kā bailes.

Durvīs satikos ar Janu.

— Kurp jūs braucat? — Jana apvaicājās.

— Mīļā Jana, es pēc Romas jaunajiem kvartāliem neilgojos. Tu vēl kāro visu redzēt. Tev ar Rozumu saskan labāk. Viņam patīk ziņkārība …

— Vairs ne, — Rozums sacīja, paņemdams mani zem rokas. Manu čemodānu viņš nolika uz plīts. — Iesim pastaigāties. Jana, palūdziet, lai ministrs mani atvaino. Gribu nodoties savam darbam, gribu dzīvot saviem kolēģiem un ģimenei. Pēc karjeras neilgojos. Un atdodiet man, lūdzu, dzīvokļa atslēgas …

Janai tas nokrita zeme. Bet varbūt viņa tīšām nometa.

— Kā vēlaties, — viņa nočukstēja. — Domāju, ka jūsu dēļ zaudēs prātu vēl daudzas meitenes …

— Šos vārdus tagad,'šķiet, lieto mazliet par biežu, — Rozums vēlāk uz ielas ierunājās. — Zaudēt prātu. Ko tas nozīmē? Es labi zinu, ka Presls nav traks. Un nekādi apmelojumi viņu neapklusinās. Viņš gan pacentīsies, lai uzvarētu taisnība. Un tas laikam ir pareizi …

Es Rozumu vairs nepazinu. Pirmo reizi pēc ilgiem gadiem viņš gāja ar mani pastaigāties. Bez kādas vajadzības, tikai tāpat vien pastaigāties. It kā pēkšņi viņam būtu bezgala daudz laika, it kā viņu negaidītu ministrs ar veselu komisiju.

— Man tiešām ir bezgala daudz laika, — viņš pasmaidīja. — Es taču pēkšņi esmu izstājies no spēles. Esmu beigts cilvēks. Kā tagad līksmos visi, kas vēl vakar mani apskauda, visi melkuļi un konkurenti. Ar mani pēkšņi vairs nav jāsacenšas. Tu redzēsi, kā pēc nedaudzām dienām tie bariem plūdīs šurp pie mums. Ne jau tāpēc, lai mums palīdzētu, bet gan aiz ziņkārības, lai paskatītos, kā es paciešu savu kaunu. Tie nāks kā uz visinteresantāko teātra izrādi. Lai. Es viņus nicināšu vēl vairāk nekā agrāk. Tagad beidzot es tos nicināšu, jo, atzīšos tev, vakar vēl es no tiem mazliet baidījos.

Drīz mēs par visu šo notikumu pārstājām runāt. Man likās, ka Rozums pa šo rīta cēlienu ir kļuvis mazliet vecāks, vairākkārt viņš man pārjautāja vienu un to pašu, reizēm apstājās, jo viņam pietrūka elpas. Sen jau mēs nebijām svinējuši viņa dzimumdienu. Cik viņam īsti ir gadu? Varbūt mēs atkal sāksim svinēt dzimumdienas, varbūt pārcelsimies atpakaļ uz mūsu veco dzīvokli.

— Man arī būtu jāapciemo Jenda, — vīrs pēkšņi sacīja, it kā zinādams, ar ko mani visvairāk iepriecināt. — Viņam beidzot vajadzētu nākt pie mums atpakaļ. Es taču nelauzīšu visu mūžu galvu par dabas mīklām, aizmirsdams pats sava dēla mīklaino izturēšanos.

Es labprāt būtu viņu noskūpstījusi. Pēkšņi viņš man likās gluži pārvērties, kļuvis cilvēcīgs.

Pusdienas paēdām bufetē.

— Vai šī vieta tev neko neatgādina? — es jautāju vīram, ejot no turienes ārā. Viņam uz lūpām vēl bija mērces paliekas.

— Protams. Bet toreiz te gatavoja daudz labāk. Tā bija mūsu saderināšanās diena..

Baidījos, ka viņš sāks runāt un lūgs piedošanu par manām klavierēm, bet viņš zināja, kur jāapstājas. Un ko gan te varētu sacīt? Diezin kas es tagad būtu, ja man klavieres nebūtu atņemtas. Ir lietas, ko cilvēks nespēj vērst par labu, lai viņš mūža galā nez kā pārvērstos. Tomēr biju priecīga,

apmēram ta es vienmēr iztēlojos mūsu izlīgšanu. Arī mūsu pastaiga bija ļoti jauka.

Pie mājas gaidīja četri limuzīni. Kad mēs iznācām gar stūri, pēkšņi atvērās visas durtiņas reizē un Rozumam pretim steidzās vesela svīta. Ministrs pašā priekšgalā. Viņš bija krietni vecāks par Rozumu. Tomēr viņš izturējās pret manu vīru pat pārlieku laipni.

— Jums nekavējoties jābrauc līdzi. Vesela, komisija gaida jūs jau vairāk nekā divas stundas. Neaizmirstiet taču par atbildības sajūtu, docent. Žigli!

Nespēju tam ticēt. Tātad visi ir tik ilgi gaidījuši, tātad viņi atbraukuši pat uz mūsu māju un sēdējuši te mašīnās, kamēr mēs klaiņojām pa pilsētu? Man nebija ne jausmas, ka mans vīrs var būt tik nozīmīgs tagad, kad izrādījies, ka viņa atklājuma ideja pieder citam cilvēkam.

— Vai tad jūs neesat dzirdējuši par Preslu? — Rozums jautāja šiem cilvēkiem. Atbilde skanēja, ka tā esot gluži viena alga, viņus neinteresējot līdzstrādnieki, svarīgs esot docents pats. Un viņi iestūma docentu mašīnā, kur jau sēdēja Jana.

— Biedrene bija tik laipna… — kāds sacīja. Es gaidīju, ka Rozums pretosies, ka viņš nesēdīsies Janai līdzās. — Runa ir par ļoti svarīgu plānu. Jūsu atklājumu taču varēs izmantot, lai rūpnīcās izgatavotu pārtikas vielas tāpat, kā tagad gatavojam želeju.

Mēs varēsim paēdināt visu pasauli. Pat ar pilnvērtīgām olbaltumvielām, kuru patlaban trūkst. Cilvēces 'lielākā daļa vēl nav pietiekoši paēdusi, vēl vairāk ir to, kurus moka aknu slimības proteīna trūkuma dēļ. Jūsu atklājums var atrisināt šo problēmu, mēs ražosim rūpnīcās šniceles un bifštekus, kādus vien kurais vēlēsies. No pašām vienkāršākajām izejvielām. Bez asinīm, bez kautuvēm un cietsirdības, dzīvniekus atdosim veģetāriešiem ko rotaļāties, jūs esat kļuvis par cilvēces glābēju …

Vispirms radītājs, tagad glābējs; man likās, ka atrodos baznīcā, kur cilvēki pēkšņi piesauc manu vīru un klaigā: «Teicam tevi, Rozum!» Es sapratu, kāpēc ministrs un visi pārējie tik ilgi gaidījuši un kāpēc mans vīrs uzreiz kļuvis par pašu svarīgāko personu. Zinātne tagad ir ārkārtīgi svarīga, šķiet, ka tā atrisina visas problēmas. «Bet viņš taču to nemaz nav atklājis,» man gribējās uzsaukt. «Tā ir pavisam cita cilvēka ideja.» Bet es tikai ieminējos:

— Vai olbaltumvielu ražošana rūpnīcās nebūs dārgāka? Vai tas nemaksās vairāk nekā tagadējā lopu audzēšana? Tagad taču mums vajadzīgs tikai siens un kūts.

Visi nicīgi paraudzījās uz mani. Nevienam nenāca ne prātā, ka arī mani vajadzētu paaicināt līdzi.

— Tieši par to jau komisija spriedīs. Tāpēc, biedrene, mums ir vajadzīgs docents.

Viņi visi bija tādā sajūsmā un tā ticēja Rozumam, ka es nespēju ne ar vārdu pieminēt Preslu. Var jau būt, ka viņš pats pārvarēs visus šķēršļus un galu galā pat strādās kopā ar Rozumu. Rozums tomēr apsēdās līdzās Janai. Jana ne acu uz viņu nepameta. Viņa triumfēja. Rozums tomēr nespēj atteikties no karjeras. Viņš atkal brauc projām no mājas. Protams, no Presla viņš ir veltīgi baidījies. Veltīgi visu priekšpusdienu izlicies par īstu cilvēku. Presls varbūt jau sēž iecirknī. Vai.arī visi viņu izsmējuši. Kā jau katru pravieti. Ar tik fantastisku metaforu viņš taču nevarēja neko panākt. Tādu līdzību neviens nesapratīs, veltīgi Rozums savā istabā strīdējās pats ar sevi. Viņam vajadzēja Preslu tūliņ izsviest pa durvīm, viņš varēja to izdarīt. Acīmredzot viņš vēl nav izcīnījis divkauju pats ar sevi. Nav svarīgi, vai viņš ir robots vai nav. Jutu, ka man vajadzētu viņam palīdzēt. Arvien vairāk es domāju par savu vīru un neticēju vairs Preslam, kurš taču nebija nekāds cīnītājs, bet kāroja kļūt brīvs kā Ro- binsons Kruzo. Pēcpusdienā es pat uz brīdi apsēdos pie klavierēm. Tā bija pirmā reize, kad man tas nelikās muļķīgi un sentimentāli. Bungoju vienkāršu melodiju, it kā es atkal sāktu no gala Baijera «Klavierspēles skolu». Pēc ilgiem laikiem es reiz nejutos vairs savā dzīvoklī kā svešiniece.

Bet četros atkal kāds piezvanīja. Es neviena negaidīju. Ļāvu zvanan ilgi skar.ēt. Aiz dur- vlm atkal stāvēja divi formas tērpi. Dienesta pakāpes, kā jūs zināt, es neatšķiru.

— Ko biedrs vēlas? — Es runāju ar viņiem tā, it kā būtu atnācis tikai viens cilvēks.

— Vai jūs esat Helēna Glori?

— Es jums reiz jau sacīju, ka tā mani nesauc.

— Vai no rīta pie jums bija biologs Presls? — viņi jautāja tā, it kā biologs būtu Presla kristītais vārds. Biologs Presls.

— Jā. Bet viņš nav zaudējis prātu, — es ātri atbildēju. — Jūs veltīgi noņematies ar izmeklēšanu. Es jau apspriedos ar ārstu.

— Viņš nav zaudējis prātu.Viņš ir miris…

Šoreiz viņi mani nekur neveda. Viņi pierakstīja visu turpat gaitenī. Liecinieku viņiem nevajadzēja. Dzīvokļa saimniece esot pastāstījusi, ka Presls atbraucis pie mums. To viņš esot vairākkārt ar uzsvaru atkārtojis, it kā nojauzdams, ka tas viņam būs liktenīgs brauciens.

«Tas tiešām arī bija liktenīgs,» es domāju, atcerēdamās Presla aizdomas. Vai Rozumam tiešām ir vara pār dzīvību un nāvi? Vai viņš ir ne vien radītājs un glābējs, kāds bija dievs, bet arī ļaunuma iemiesojums, kāds senāk bija sātans?

— Viņš nav miris nelaimes gadījumā, vai ne? — es vaicāju atnācējiem. — Tā nav ne pašnāvība, nedz autokatastrofa?

Abi ziņkārīgi paraudzījas manī. — Ta ir bioloģiska nāve, kaut gan viņš vēl bija jauns.

— Infarkts. — Šoreiz viņi zināja skaidri, kas tas ir. — Tā vismaz domā ārsts pēc līķa apskates. Viņš neapdomīgi izbraucis ielu krustojumā. Laikam kaut kur pārlieku steidzies. Viņš apturēja visu kustību uz ielas, bet, kad tuvākie šoferi piegāja pie mašīnas, tie ieraudzīja, ka viņš miris.

«Tātad viņš tomēr apturējis vismaz dažas mašīnas,» es sevī nodomāju. Tad iedevu abiem vīriem Presla ģimenes adresi. Viņi paši aiziedami aizvēra durvis.

Tā es biju palikusi viena pati cīņā pret robotiem. Tiesa, ir jau iespējams, ka Presls bijis Joti uztraukts, jo viņš taču brauca nodot savu šefu, kuru viņš mīlēja, bet kurš viņu tomēr bija āpzadzis. Ir iespējams, ka viņam pārplīsusi sirds, ka tā bijusi nāve aiz lielām skumjām, aiz sāpēm, kā par to stāsta traģēdijās. Galu galā varbūt ir arī iespējams, ka Presls bijis slims kopš dzimšanas, ka viņam bijusi vāja sirds un viņš pats neko par to nav zinājis; to droši vien rādīs sekcija. Bet sekcija mani neinteresēja, es nevarēju gaidīt tās rezultātus. Pagaidām Presla nāve apstiprina viņa aizdomas. Tagad ir mana kārta. Tagad tikai es vairs stāvu robotam ceļā. Esmu pēdējā, kas zina par viņu, kas zina par šīm aizdomām un spēj iznīcināt robota karjeru, pēdējā, kas spēj glābt cilvēci no Rozuma. Var būt, ka priekšpusdienā viņš mani vadāja pa pilsētu tikai tāpēc, lai novāktu pie malas. Varbūt viņš atsūtīja savā vietā īsto Rozumu, kuru slēpj kaut kur laboratorijā, lai tikai es aizietu no mājas. Ieskrēju Rozuma kabinetā. Neviens vēl nebija piekopis sadauzītos instrumentus un stiklus. Te izskatījās kā pēc īsta kautiņa. Vai tad tiešām tāds būtu noticis? Vai mans vīrs cīnījies ar robotu par Presla dzīvību?

— Rozum! — es kliedzu vēl lielākās izbailēs nekā delegācija tur uz ielas pirms neilga laika. — Rozum! — Pārmeklēju visu istabu, bet neko, protams, neatradu. Ja aizdomas ir pamatotas, tad Rozums droši vien strādā labākā laboratorijā, bet, ja viņš tiešām te bijis, tad viņam vajadzēja aiziet, jo te viņš visu iznīcināja. Iespējams, ka viņš vēl arvien visur sūta savā vietā mašīnu, kas viņam tik lieliski kalpo un ir ar mieru nogalināt visus viņa pretiniekus, novākt pie malas katru, kas apdraud viņa panākumus, arī mani. Zināju, ka tagad būs mana kārta. Un ka man ir jāaizstāvas, lai nu robots eksistē vai ne. Presla nāve bija pierādījums. Viņa hipotēze ir visticamākā. Man pašai tā tagad jāpārbauda.

Rozums strupceļa

Institūtā es ierados, kad svinīgā ceremonija bija pilnā gaitā. Visi bija sapulcējušies pirmā stāva sēžu zālē, kur sen vairs nebija notikusi neviena lekcija, tāpēc vispirms bija vajadzējis cauru rītu noņemties, lai aizvāktu visādas grabažas. Institūts atradās ēkā, ko bija cēlusi jau Kārla Ferdinanda universitāte, un iekārtots visai eklektiskā stilā. Modernie aparāti augšējos stāvos krasi kontrastēja ar krēslu apdilušo plīšu un ar griestiem, ko greznoja ciļņi. Tā vien likās, ka sēžu zālē drīzāk būs jāsastop viņa ķeizariskās augstības valdības padomnieki un docenti ar pensnejiem uz deguna, nevis šie modernie starptautiskie zinātnieki, kas tērpušies nevainojamā vilnas flanelī, un viņu silonā ģērbtās dāmas. Sākumā mani neviens nepazina. Pirms tam es divas stundas nosēdēju pie friziera, liku izgludināt savu kostīmu un nopirku jaunu brošu. Tas bija mana eksperimenta pirmais posms. Eksperimenta mērķis bija pārbaudīt Presla hipotēzi. Ja uzkrāsoju lūpas, kuras mazasinības dēļ man nav visai košas, tad es vēl nebūt neesmu neglīta. Jau uz ielas cilvēki noskatījās man pakaļ. Es papūlējos arī iet. Protams, es eju vienmēr, taču normālā gaitā. Nesoļoju tā, it kā aiz krūšu kaula man būtu iebāzta stieple. Bet tagad es gāju kā baletdejotāja, taisni izslējusies, tā ka visi tūliņ redzēja manas krūtis un gurnus,tāpat kā visām tām sievietēm, kas cenšas sevi izrādīt. Es ienīdu sacensības gurnu gorīšanā; redzēdama tās uz ielas, vienmēr jutos pazemota, taču tagad ar varu centos to darīt pati, jo man vajadzēja patikt, vajadzēja iekļūt šajā sabiedrībā, kas nekad mani nebija interesējusi.

Pirmā atsaucās Olsena kundze. Viņa izgrūda tādu kā vaidu. Tas pauda pa daļai izbrīnu, pa daļai sajūsmu, it kā kundze nupat taisītos ģībt; pēc tam viņa skrēja mani apkampt. Beidzot viņa teicās apjēguši, kāpēc no rīta es viņu pieņēmu tik neuzposta. Tāpēc, ka esot vēlējusies vakarā visus gluži apstulbot. Viņa to man pārmeta. Es nespēlējot godīgi. Es piesaistīšot visu vīriešu acis. Es tos galīgi apburšot. Šoreiz man par tulku bija kāds no Rozuma līdzstrādniekiem. Arī tas izbrīnījies mani aplūkoja. Es esot parādījusies tikpat negaidīti kā Rozuma atklājums.

— Amēba? — es pasmējos. — Sirsnīgi pateicos. Visai glaimojoši tas neskan. Laikrakstos amēba pārāk pievilcīga neizskatījās.

Mans tulks pietvīka. Nekad vēl vīra līdzstrādnieki nebija manā priekšā sarkuši. Mājās viņi uz mani skatījās drīzāk kā uz kalponi un bieži vien aizmirsa pateikties, kad uzvārīju viņiem tēju. Viņiem varbūt šķita, ka tas nav svarīgi, jo viņiem taču vajadzēja debatēt par savām problēmām. Bet tagad šis vīrietis sarkst. Sarkst gluži veltīgi, jo es taču pati uzvedos kā robots. Viņš lūdza piedošanu.

— Vai esat jau beiguši? Esat jau izdomājuši, kā izgatavot zoss aknas no oglēm?

Tātad viņi tagad mehanizēs arī ēdienu. Tad es labāk ēdīšu aļģes, ja vien tās būs dabiskas un īstas.

— Vai mans vīrs ir šeit?

Rozuma robots bija pārsteigts; varēja gandrīz nodomāt, ka tas ir īsts cilvēks. Es atkal sāku svārstīties. Rozums mani ātri ieveda kādā kabinetā.

— Tu tiešām atnāci? Kā lai tev pateicos? Tu zini, cik bieži esmu tevi aicinājis šurp. Bet tu pa visiem šiem ilgajiem gadiem esi atnākusi tikai otru reizi. Vai atceries, kā toreiz tev rādīju klausītavu, kur Einšteins, Prāgā uzturēdamies, lasīja lekcijas?

To es vairs neatcerējos.

— Nezinu, vai sagādāšu tev prieku, — es viņam sacīju. Protams, tas bija robots. Atmiņai ir jābūt robota galvenajai īpašībai. Viņš vienmēr atsaucas uz atmiņām. Kā visprecīzākā kartotēka viņš rūpīgi reģistrē katru Rozuma dzīves mirkli. — Esmu atnākusi tevi šantažēt. — Jā, es nedrīkstu tūliņ rīkoties kā Presls. Ir taču iespējams, ka Presls tiešām uzstājās pret Rozumu Janas dēļ, varbūt viņš tiešām tikai aizsargājās un kāroja pēc personiskajiem panākumiem, gribēja tikai sodīt zagli. Varbūt viņš mēģināja atgūt savas tiesības ar tādu pašu varmācību, ar kādu ļaundaris šīs tiesības piesavinājies. Viņš varbūt nemaz negribēja varmācību novērst.

— Presls ir nogalināts… — es klusi sacīju.

— Miris. — Tātad Rozums jau visu zināja. — Tieši tāpēc priecājos, ka esi atnākusi. Es jau baidījos, ka tu atkal visam sameklēsi ļaunu izskaidrojumu.

— Es tev visu izskaidrošu ļoti labi. Tu savu atklājumu esi nozadzis un tad dabūjis nost no ceļa vispirms Capeku, bet tagad Preslu, jo viņi to zināja. Es esmu pēdējā lieciniece. Varu tevi iznīcināt. Un es to arī izdarīšu.

Es apsēdos uz galda, pārmetu kāju pār kāju un sāku pūderēties, kā allaž esmu lasījusi dēku romānos, it kā es būtu Matas Hari robots.

— Tu labi zini, ka tā nav taisnība. Capeks nomira aiz vecuma. Man jau ir sekcijas rezultāti. Bet Presls aiz nejaušības. Viņš bija briesmīgi uztraukts, tu pati to redzēji. Tādā stāvoklī viss var atgadīties. Mums tomēr vajadzēja pie viņa izsaukt ārstu. Šīs fantastiskās iedomas. Tikai tagad tās kļūst izskaidrojamas, vai saproti? Šī slimība droši vien viņu mocījusi jau agrāk, tāds kā delīrijs vai drudzis, kas viņam aptumšoja prātu tāpat kā tīfa gadījumos. Viņa nāve visu izskaidro. Tikai Karels viņu varēja glābt. Viņa vieta bija slimnīcā. Es viņu neesmu nogalinājis. Vai tu domā, ka to ir tik viegli izdarīt? Ka cilvēku var nonāvēt tāpat, kā izdzēš sveci? Cilvēks pretojas nāvei ar visiem muskuļiem, visiem orgāniem, ar visu savu būtni. Nogalināt nav tik vienkārši kā turēt aizdomās. Mūsu smadzenes vienkāršo visas parādības, tas ir mūsu izziņas paņēmiens. Bet tā vēl nebūs patiesība. Pat ja es esmu atklājis paņēmienu, kā radīt vienšūni, tad tomēr vēl nezinu, kā to nogalināt. Flemings pēc penicilīna atrašanas baktērijas radīt tomēr nespēja. Tā ir absurda iedoma. Tāpat kā par robotu. Tas viss ir dabiskā sakarā ar pirmsnāves stāvokli, ar agoniju.

— Var būt, ka tas ir absurds, bet tas notiek jau otru reizi. negribu gaidīt nākamo absurdu. Viņu nāve nāca tev par labu …

Rozums uztraucās.

— Paskaties jel man acīs. Ko tu ar to domā sasniegt? Kāpēc esi šeit? Zinu, ari tev pašai liekas, ka esi saposusies uz masku balli, es taču tevi pazīstu. Tu vēl esi mana sieva. Tu nedrīksti pret mani izturēties, kā bende izturas pret noziedznieku. Es vēl neesmu neko nodarījis, es gan varētu gaidīt, ka tu solidarizēsies ar mani, palīdzēsi man, kaut arī es būtu šo to nogrēkojies.

— Man jāaizstāvas. Šorīt tu sacīji, ka iznīcināšot mani. Preslam tu arī draudēji. Un viņš ir miris.

Rozums kļuva nopietns.

— Ko tu gribi? Kā tu mani vēl taisies pazemot? Vai tad man ari tavā priekšā būs jātēlo absurdā komēdija par robotu? Es tūliņ paziņošu, ka atklājumu izdarījis Presls. Pēc brīža sāksies preses konference.

— Tu varēji to paziņot jau ministrijas sēdē. Tu varēji aizsūtīt pakaļ Preslam, kad viņi pēcpusdienā sabrauca pie mums limuzīnos …

Es aizvēru pūdernīcu. Rozums satriekts stāvēja manā priekšā. Gandrīz kā cilvēks. — Mūsu laikmets ir absurds, Rozum, tāpat kā tu. Jau tas vien ir absurds, ka cilvēks simt kilometru attālumu paveic stundas laikā un viņam nenolīst ne pilīte sviedru. Kustībai taču vajadzētu nogurdināt cilvēka organismu. Jau tā vien īstenībā ir nejēdzība, ka es pagriežu slēdzi un pēkšņi kļūst gaišs, jo par gaismu man vajadzētu cīnīties ar tumsu. Kādu cenu mēs maksājam par šiem absurdiem? Mūsu maņu orgāni taču pastāvīgi ir pielāgoti lēnai, nogurdinošai kustībai un cīņai, kurā jālej sūri sviedri. Mēs esam nodevuši sevi robotu rokās. Fui!

Es nolēcu no galda.

— Tātad tu gribi šķirties? — Rozuma balsī izskanēja gandrīz cerība. Vai viņš būtu tik naivs? Vai domā, ka man nav acu?

— Nē. Vēlos daļu no taviem panākumiem … — To taču laikam vēlējās arī Presls. Tā taču es biju domājusi, vārīdama tēju: Presls atnācis tāpēc, ka viņš nobīdīts pie malas. Tāpat kā es. Rozums gavilēja:

— To esmu tev piedāvājis visu mūžu. Tā jau mēs pašā sākumā gribējām dzīvot. Tu strādāsi kopā ar mani. Zinātne ir brīnišķīga. Orientēties pasaulē un īstenībā — tas ir tāds piedzīvojums, kas mums pilnīgi aizstās tavu nogurdinošo kustību un cīņu. Senāk cilvēks tumsā izšķīla dzirksti no akmens,^ tagad viņš orientējas ar radara palīdzību. īstenībā tas ir viens un tas pats, tas ir tas pats senais orientēšanās, medību, dabas pārspēšanas instinkts.

— Tagad mēs šķiļam dzirkstis ar neitrona bumbām.

Rozums sadrūma.

— Ko tu īsti vēlies?

— Vēlos pati savu karjeru. Tagad tev laiks būs. Tu vairs tik daudz nestrādāsi. Uz ārzemēm nebrauksi. No Janas šķirsies. Jendu ņemsi atpakaļ mājās. Bet es atkal sākšu spēlēt… — Rozums dziļi nopūtās. Bet varbūt uzelpoja? Vai viņš vairs nebaidās? — Domāju, ka tev varbūt vairs neuzticēs pētījumus, ja tu tagad paziņosi, ka tas īstenībā ir Presla atklājums.

Varbūt viņš tomēr ir tikai cilvēks. Viņš man uzsmaidīja.

— Esmu tev pateicīgs. Zini, pēdējās dienās pārdzīvoju tādus savādus brīžus. Tā laikam gan būs vislabāk. Paklausīšu tev. Piederēšu ģimenei. Citāda dzīve man laikam nav piemērota. To es sapratu šajā pēcpusdienā. Tad es mirkli jutos laimīgs. Tāpēc, ka biju no visa aizgājis..

— Kur tas bija?

Rozums izlikās nesaprotam.

— Kā tā — kur?

— Kur mēs pēcpusdienā bijām?

Informāciju par mūsu pastaigu īstais Rozums droši vien vēl nebūs paspējis nodot savam robotam. Es izprašņāju viņu par krastmalu. Par Vlašku šķērsielu. Viņš neizturēja šo pārbaudījumu. Bioloģiskā kartotēka bija tukša.

— Neatceros.

Vai nu viņš visu pastaigas laiku tiešām domājis par ko citu, vai arī es tagad nerunāju ar Rozumu.

— Tā bija savāda priekšpusdiena. Es jutos laimīgs, tomēr pa galvu man jaucās visādas rūpju pilnas domas. Es taču mīlēju šo jaunekli. Nekad neesmu vēlējies sanaidoties ar saviem tuvākajiem līdzstrādniekiem. Nedz arī ar paša sievu. Tagad tas beigsies. Tu redzēsi … — un viņš veda mani atpakaļ uz sēžu zāli.

Piesardzīgi gāju līdzi. Tā taču varēja būt tikai izlikšanās tāpat, kā viņš varbūt izlikās pusdienlaikā; varbūt viņš tikai grib novilcināt laiku un patlaban savās mākslīgajās smadzenēs pārdomā, kombinē un rēķina, kā mani likvidēt, kā novākt pēdējo šķērsli no ceļa uz pilnīgiem panākumiem, ja viņš tiešām ir robots. Bet, ja viņš ir īstais Rozums, ja viņš tā domā no tiesas un ja pildīs, ko solījis, tad Presls gan rīkojies kā bez prāta, tad šā jaunekļa aizdomas ir bijušas bezjēdzīgas un nāve veltīga. Viņš taču varēja no rīta atnākt un pasacīt tāpat kā tagad es: «Paziņojiet visiem, ko esat izdarījis»; viņš taču vismaz varēja pieņemt Rozuma kapitulāciju pusdienlaikā. Ko citu viņš varēja gribēt no Rozuma? Ko vairāk?

Zem kādas palmas, kura laikam bija atnesta šurp pirms dažām stundām, mani ielenca žurnālisti. Nekad nebiju dzirdējusi, ka institūtā algotu dārznieku, viņi te nepavisam neinteresējās par ziediem, varbūt vienīgi par iespēju tos izgatavot mākslīgi. Man lika apsēsties krēslā, un tad žurnālisti mani fotografēja no visām pusēm. Man blakus smaidīja Rozums, es pēkšņi biju kļuvusi par īstu sensāciju, žurnālisti jau bija aizsprostojuši visu ieeju un alka uzzināt, kā es vāru, ko vāru, vai mana laulība ir laimīga un kas manam vīram vislabāk garšo, ko viņš ēdis tai dienā, kad izdarījis savu atklājumu. Žurnālisti bija galvenokārt franči, kas nejauši braukuši cauri Prāgai, jo parasti mums šeit nav tik daudz rietumu žurnālistu, Prāga viņiem ir pārāk klusa pilsēta.

Paņēmu bārā aperitīvu un vēroju zāli. Rozumu jau bija aizveduši uz katedru, patlaban tai pievirzīja tuvāk kinokameru. Laiku pa laikam es pieklājīgi pateicu kādu vārdu. Ārzemnieki visvairāk interesējās par Rūdolfu II, par to, kur dzīvojis Tiho Brahe un vai Hradčani ir tā pati pils, par kuru raksta Kafka. Piedodiet, nē, nav vis. Kāds apjautājās pat par Golemu.

— Tiešām, — es pārsteigta sacīju. — Tas ir apbrīnojami, ka mūsu pilsētā, kur rebe Levs, kā leģenda stāsta, izgatavojis Golemu, Capeks ir sadomājis robotu, un mans vīrs — savu mākslīgo amēbu.

— Genius loci, — visi sauca. — Tātad jūsu vīrs ir jaunlaiku burvis.

Es aizbēgu no žurnālistiem un pievienojos kādam zinātnieku pulciņam. Zinātnieki stāvēja iepretim katedrai, visi ļoti pieklājīgi un cienīgi, turēdami rokā aperitīva glāzi, ar kuru vairāk rotaļājās, nekā dzēra no tās. Viņi sarunājās.

— Pēc Hermana Kana aprēķiniem par piecdesmit biljonu dolāru var radīt bumbu, kas sagraus zemeslodi. Jau tagad. Sešdesmitajos gados … — sacīja viens, kura galva atgādināja ar acenēm rotātu, milzīgu olu.

— Protams, tagad valdību rokās būs citi ieroči… — otrs pasmīnēja, vērodams, kā fotografē manu katedrā stāvošo vīru. Protams. Tas man nebija ienācis prātā. Ar Rozuma atklājumu taču var arī nogalināt. Var aizvākt pie malas ne tikai Capeku un Preslu, bet arī veselas tautas.

— Turklāt tie būs daudz nekaitīgāki par atomieročiem, kas saindē gaisu. Pat nekaitīgāki par tabunu un sarinu …

Es nezināju, kas ir tabuns un sarins, bet šie vārdi skanēja baismi. Pēkšņi es vairs nespēju atelpot. Protams, tas man nebija nācis ne prātā. Tas, ka mans vīrs ir radījis arī nāvīgu ieroci, ar kuru dzīvību var iznīcināt daudz lētāk nekā ar to superbumbu, kuru nupat pieminēja šie kungi. Jā, tagad es saprotu, kāpēc Presls nemitīgi runāja par racionālu sabiedrību, par zinātnieku sadraudzību. Ja zinātnieku rokās ir tāds ierocis, tad viņiem jābūt svētajiem. Tas laikam ir pats nepieciešamākais noteikums. Visas šīs Presla runas nav nekāds absurds, kā mums bija licies. Zinātnes attīstība laikam ir tik strauja, vara, kas koncentrējusies zinātnieku rokās, tik milzīga, ka mēs viņiem nedrīkstam piedot itin neko, nevienu pārkāpumu, pat pašu mazāko ne, jo tas varētu būt pasaules gals. Man šķita, ka viņiem vajadzētu staigāt nevis šais vilnas flaneļa uzvalkos, bet gan melnos priesteru tērpos; man likās nejēdzīgi, ka viņiem blakus stāv dāmiņas, kas skraida apkārt, meklēdamas jaunākos modes priekšmetus un labu sļivovici. Vai dzīves baudām drīkst nodoties cilvēki, kuru rokās ir nākotne, ja mēs visi par vienu vienīgu nepareizu šo cilvēku soli varam samaksāt ar savu dzīvību?

— Vispirms es gribētu aizrādīt, — Rozums pašapzinīgi ievadīja savu konferenci, — ka mans atklājums īstenībā nepieder man vienam. īstais atklājējs ir kolēģis Presls, kurš tieši šodien ir traģiski miris. Tāpat arī citi mani līdzstrādnieki… — Klausītāji sāka viņam aplaudēt. Jā gan. Es gaidīju, ka Rozumu izdzīs no zāles, sāks svilpt, sadauzīs mēbeles. Bet visi aplaudēja viņa cēlsirdībai. Viņa kautrajai pieticībai. Tagad viņš bija vēl jo diženāks. Šī atzīšanās viņam itin neko nekaitēja. Es apjēdzu, kāpēc Presls nebija gājis taisnu ceju. Tāpēc, ka ar šo atzīšanos vien nepietiek. Tāpēc, ka tik viegli Rozums nedrīkst tikt cauri …

Ja viņš dzenas tikai pēc savas karjeras, ja viņš pēkšņi tikai vienu vienīgu reizi padodas kārdinājumam, tad taču viņš var pazudināt visu cilvēci tāpat, kā tagad apzaga vai varbūt tikai pameta ēnā Preslu. Ja viņa rokās ir absolūta vara, tad viņam jābūt cilvēkam bez jebkādas vainas, citādi viss ir pagalam. Tas ir fantastiski, absurdi, bezjēdzīgi, bet tā tas ir, tādā situācijā mēs dzīvojam. Dzīvojam laikā, kad ir Hirosima, sarins, tabuns, botu- lotoksīni un Rozuma atklājumi. Es steidzos

pie ministra, kurš institūta priekšā sarunājās ar vairākiem ierēdņiem. Ministrs mani nepavisam nesaprata. Varbūt viņš domāja, ka esmu piedzērusi, vai arī es runāju pārāk ātri.

— Es jau apspriedos ar jūsu vīru. Man šķiet, ka tas ir prātīgs lēmums. Viņš paliks mājās. Bet, ja viņi vēlēsies pārcelt starptautisko institūtu uz šejieni, mums nekādu iebildumu nebūs. Galu galā mums taču tagad ir vislabākais pasaules biologs …

Tātad arī šajā ziņā Rozumam ir veicies. Kāpēc gan ne. Tas bija pavisam viegli. Viņam pat glaimos tas, ka visa šī iestāde pārcelsies uz turieni, kur dzīvo viņš, ka kalns nāks pie Muhameda.

— Viņš taču nav nekāds pravietis. Viņš ir robots, — es dzirdēju pati savu balsi. — Viņš ir robots, kas uzveicis īsto Rozumu. Mums jāatbrīvo īstais Rozums.

Visi nozīmīgi paraudzījās cits citā. Tāpat kā tai pirmajā reizē es uz Preslu. Kā mans ' vīrs uz mani, kad dzirdēja Preslu runājam. Varbūt arī mani ievietos psihiatriskajā slimnīcā. Protams, man bija viena priekšrocība. Es odu pēc alkohola. Iesmējos un mazliet nedrošākiem soļiem devos atpakaļ. Tas viņus laikam nomierināja. Cilvēkus jau dzērāji vienmēr nomierina, viņi tiem visu piedod un smaida, redzēdami šos narkotiķus, kuri ar savu muldēšanu un murgiem padara vieglāku nepanesamo smagumu, kas visus māc. Vai kāds ir pētījis, kas būtu noticis ar mūsu civilizāciju, ja cilvēce nelietotu narkotiskas

vielas, kas kopš laika gala sniedz tai mākslīgu laimi? Gribēju atrast Olsenu vai Janu. Gribēju tos brīdināt, jo visi robota līdzstrādnieki bija konferencē, tur es viņus nedrīkstēju traucēt, tur viņi par mani tikai smietos.

Bet Jana un Olsens bija nozuduši. Atradu viņus otrajā stāvā, sekretariātā. Olsens slaucīja no mutes lūpu krāsu. Sarkana svītra viņam rēgojās arī uz pelēko svārku piedurknes, bet es viņam neko nesacīju. Jana izbijās.

— Pane Rozuma …

— Man vajadzīgas atslēgas. Visa institūta atslēgas. Visu darba kabinetu atslēgas …

Vai es ticēju, ka atradīšu kaut kur Rozumu? Vai arī cerēju, ka viņš steigsies pie manis, ka viņu atsūtīs šurp, mēs beidzot izrunāsimies, es galu galā uzzināšu, kam bijusi taisnība? Slēdzu vaļā visas istabas un pirmo reizi ieraudzīju, kur mans vīrs strādā, pirmo reizi pamatīgi iepazinos ar visu institūtu. Es meklēju īsto Rozumu. Cilvēku, kas toreiz pēc koncerta atnāca pie manis, mīļoto, no kura man bija bērns, entuziastu, kas stāstīja par cilvēces nākotni, kad visi strādās kolektīvi, pūlēsies izzināt pasauli un sagādās visiem labklājību, sapņotāju, ko es reiz mīlēju.

Rozums mani panāca tikai piektajā stāvā. Pats savā kabinetā.

— Ko tas nozīmē? Vai tu centies atgūt to, ko esi zaudējusi pa visiem šiem gadiem, kad ne reizi nebiji ar mieru atnākt pie manis? — viņš smējās. Viņš izskatījās pēc cilvēka. Es viņu apkampu.

— Rozum, es tevi atkal mīlu. Esmu tik laimīga, ka atradu tevi.

Mēs atkārtojām to pašu scēnu, kas no rīta norisinājās ar Preslu, es vēlējos, lai Rozums būtu cilvēks, man tikai nebija virtuves dunča, ko viņam iedot.

— Es sargāšu tevi no visiem pasaules robotiem. Tev jāapvienojas ar cilvēkiem, tev jāuzvar …

Rozums lēnām kāpās atpakaļ.

— Vai tu neesi slima? Ceru, ka Presla kaite nav lipīga. Nesen taču tu runāji pavisam prātīgi. Es visu esmu nokārtojis. Esmu pieņēmis tavus noteikumus. Paziņoju, ka atklājuma autors ir Presls. Ko tad tu vēl gribi?

Jā, ko es varēju gribēt? Stāvēdams manā priekšā, Rozums nervozi slaucīja savas acenes, un es nemaz nebrīnītos, ja viņš pēkšņi izņemtu savu aci un arī sāktu nikni slaucīt, tik cieši es uzreiz biju pārliecināta, ka redzu robotu.

— Tu arvien proti izkļūt no katra stāvokļa, tu arvien proti sagrābt varu, jā gan. Tu tiksi galā ar visu, ar paša galvenā institūta vadīšanu, ar ministrijas komisiju un pētniecības grupu, tu būsi priekšzīmīgs tēvs un vīrs; ko vēl tu spēsi? Visu, kas mums ienāks prātā. Tāpat kā visas mašīnas. Tu neesi cilvēks. Es pateikšu to visiem …

Zināju, ka manī neviens neklausītos. Zināju tikpat labi kā Presls, aizbraukdams no mūsu mājas. Viņš zināja, ka drošības orgānos par viņu smietos.

— Ko tad tu no manis gribi? Ko tu gribi no manis? — Rozums atkal vaicāja savā svētuļa balsī. — Ja tā nav psihiska slimība, ja tu tiešām tā domā, tad taču jābūt kādam pamatam, kādam pierādījumam, esmu ar mieru tev visu izskaidrot…

— Tu visu izbeigsi. Atmetīsi savu zinātnisko darbību. Atteiksies no savas varas. Tikai tad tu atkal kļūsi par cilvēku. Par parastu cilvēku! Tad tu neapdraudēsi pasauli ar saviem atklājumiem.

— Skuķe! — viņš iekliedzās un gandrīz man iesita. Es pieķēros pie galda. Mēs atradāmies Rozuma darba kabinetā. Starp visdīvainākajiem aparātiem, agregātiem, mērinstrumentiem un matemātiskiem palīglīdzekļiem. Istaba bija balta. Tāpat kā nāve austrumzemēs.

— Kur tu tagad būtu, ja es nebūtu tevi apprecējis? Domā, es nezinu, ko runāja par tavu talantu? Neviens neticēja, ka tu kaut ko iespēsi! Galu galā tu mācītu bērneļus. Kaut kur priekšpilsētā, sēdēdama pie grabošām klavierēm. Tu mani vajā aiz tīras greizsirdības. Tikai tāpēc esi pievienojusies maniem ienaidniekiem. Tu gribi mani iznīcināt, jo nenovēli man panākumus un nespēj piedot, ka manī iemīlējusies šī jaunava, kamēr uz tavu pusi pat suns vairs nepagriež galvu. Ej vien, ej, stāsti, ko gribi, ja domā, ka jelkāds noticēs tavām juceklīgajām runām. Dabūsi tādu pašu galu kā Presls, būsi tāda pati kā viņš … — Rozumam aizrāvās balss. Beigās viņš gandrīz šņukstēja. It kā viņš žēlotu pats sevi. It kā tiešām būtu cilvēks. Jo es šaubos, vai kāds izgudrotājs radītu robotu, kas raud. Tas viņam nekad nenāktu ne prātā. Un tas droši vien nebūtu arī mērķtiecīgi.

— Bet tieši to jau es vēlos, — es sacīju, un Rozums apklusa. — Tagad es saprotu Presla hipotēzi. Vēlos ņemt tādu pašu galu kā Presls. Tie pašapmierinātie cilvēki tur lejā, kuri priecājas par jauniem cilvēka smadzeņu sasniegumiem, mani neuzklausītu. Tu pats nekļūsi citāds, kaut arī atzītos diezin kādos grēkos. Tu taču esi izdarījis šo zādzību sava labuma dēļ. Tagad tev ir rokā milzīga vara. Ko tu izdarīsi rīt? Kad atnāks pie tevis un prasīs jaunus ieročus? Kad tu uzzināsi, kāda vara īstenībā ir tavās rokās? Tev ir jāaiziet. Tev jāpamet zinātne. Un, tā kā tu labprātīgi to nedarīsi, mums ar varu jāatmodina cilvēki, kas nekā nenojauš. Viņi atvērs acis, kad uz tevi kritīs aizdomas par trim slepkavībām..

Es atrāvu vaļā logu. Pilsēta gulēja dziļi. lejā. Tā mirdzināja savus logus, aiz kuriem cilvēki itin neko nenojauta …

Tagad es sapratu, kāpēc Presls sevi ziedojis. Tagad redzēju, ka Presls visā šajā notikumā ir bijis vienīgais loģiski domājošais cilvēks, vienīgais, kam bija spēks apsvērt situāciju līdz pašam galam, jo par mērauklu bija viņa entuziasms, jaunība un bailes par cilvēces nākotni. Kas tad mūs vispirms atšķir no mašīnām un no dzīvniekiem? Tas, ka mēs spējam visu ziedot saviem tuvākiem, pat paši savu dzīvību. Un nemaz nav vajadzīgs mūs uz to skubināt ar likuma bardzību. Nemaz nav vajadzīgs, lai tas mums dotu kādu labumu. No dzīvniekiem to spējot darīt vienīgi cilvēkveidīgie pērtiķi — tātad arī altruisms ir mūsu radniecības pazīme.

Rozums atgrūda mani no loga. Tad viņš nolaida tam priekšā tādu kā vāku. Pēkšņi mēs stāvējām baltā kamerā, kurā no ārpuses neiekļuva neviens stars. Varbūt tā ir iekārtota kādiem izmēģinājumiem, varbūt viņš te tur ieslodzītu īsto Rozumu, nezinu. Tad viņš atkal sāka runāt — vaļsirdīgi, bet acīs kvēloja izmisums:

— To es labi zinu. To es apjēdzu. Vienmēr esmu stāstījis studentiem, cik svarīga zinātnē ir ētika. Bet, kad šodien aptvēru, ka īstenībā runāju visai pasaulei, ka mēs tiešām esam tuvu noslēpumam, kas senāk piederēja dieviem… Es bieži esmu domās iztēlojies tādus izmēģinājumus, — viņš piebilda bez kādas pārejas. Pēkšņi viņš stāstīja atklāti un vaļsirdīgi, tas atkal bija tas pats Rozums, kas pirmīt pastaigājās ar mani. — Sacīju pats sev, ka varētu taču radīt mākslīgus cilvēkus pēc viņu dzīvajiem paraugiem ar tādu kā elektrolīzi, ja izsakāmies populāri. Tāpat kā skaņu plates. No mākslīgas dzīvās matērijas, — viņš aizsmacis iesmējās. — Ja nu es tiešām esmu tādu mēģinājumu izdarījis? Pats ar sevi? Radījis robotu pēc savas līdzības! Kādreiz, strādājot pusmiegā. Es taču bieži te pavadīju cauras naktis … — Viņš pieveda mani pie lielas vitrīnas. Tajā kaut kas burbuļoja, it kā tur vārītos kartupeļi. Tas laikam bija viņa mākslīgo vienšūnu inkubators. Kāpēc viņš citādi mani vestu pie tā? Vai viņš taisās atzīties? Vai tā galu galā ir īstenība, nevis metafora? Vai viņam ir savs robots? Vai gan mēnessērdzīgais zina, ko darījis naktī? Karels man reiz stāstīja par pacientiem, kas dodas ilgos izbraukumos, nemaz par to nezinādami. Viņi lemj, runā, iepazīstas, un neviens neko nemana.

— Bet kur ir tavs robots? Vai arī tavs paraugs. Jums taču jābūt diviem. — Šie vārdi noskanēja bezjēdzīgi tikai tad, kad es tos izsacīju. Rozums pasmaidīja.

— Tās ir muļķības. Man ienāca tas prātā, kad Olsens ieminējās par šā atklājuma militāro aspektu … — Viņš to nosauca par militāro aspektu. Cilvēku izkaušana, iznīcināšana ar noslēpumainu līdzekli, kad nav atrodams vainīgais, kad ir grūti atšķirt slimību no ieroča, — tas viņam bija militārais aspekts. — Pēkšņi es sadzirdēju gluži svešu balsi. It kā cits runātu manā vietā. Negribēju sacīt to, ko pasacīju. Tā man ir gadījies vairākkārt. To ir grūti pārvarēt…

— Sevi? Vai savu robotu?

— Abus … — Viņš atkal nopūtās. Tagad es sapratu. Tas atkal bija uzbrukums. Tāds pats kā toreiz, kad viņš izlikās Presla priekšā. Kad viņš mierināja Preslu, gaidīdams, ka es atvedīšu Karelu. Šoreiz viņam nekas neiznāks.

— Tu taču viegli vari to iznīcināt.

— Tu nesaproti, kas ir pamatuzdevums.

— Saprotu gan. Tu Preslam to izskaidroji gluži labi. Robota uzdevums ir kalpot tev līdz pašai nāvei. Tevi pārdzīvot tas nevar. Ja vecs šimpanze spēj ziedoties sava bara labā, nezinu, kāpēc to būtu grūti izdarīt No- beļa prēmijas kandidātam.

— Vai tu gribi mani nogalinat?

— Gribu tevi glābt.

Rozums izstreipuļoja no istabas. Durvis viņš aizslēdza. Viņš vairs nepateica ne vārda. Liekulis. Es jau zināju, kurp viņš iet. No blakus istabas viņš tagad zvana Karelam. Viņš grib mani novākt pie malas, jo esmu izpratusi, ka Preslam taisnība. Bet es varu viņam aizsteigties priekšā. Apskatījos visapkārt šai baltajā kamerā. Kuri aparāti ir īstie? Kuri no tiem ir ieroči? Sāku saukt pēc palīdzības, it kā stāvētu bendes priekšā. Metos aparātiem virsū. Sviedu tos zemē, tie brīkšķēja zem manām kājām, saskrambāja mani asiņainu, tomēr vēl arvien biju dzīva. Es skriešus ietriecos loģa aizvirtnī, gribēju īstenot Presla plānu līdz galam, situ galvu pret aizvirtni, sāku kliegt, noslīdēju uz ceļiem un pazaudēju samaņu.

Es atjēdzos tukšajā sēžu zālē. Tur stāvēja ministrs, Olsenu pāris, Jana un vairāki Rozuma līdzstrādnieki.

— Kur viņš ir? — Rozuma es neredzēju. — Kur viņš ir?

Visi apjukuši raudzījās cits uz citu.

— Viņš ieskrēja sekretariātā, — Jana iešņukstējās. Laikam Rozums būs savu draudzeni pieķēris in flagranti. — Kliedza, ka esot to redzējis. Bet neteica/ko. Tikai nemitīgi atkārtoja, ka esot to redzējis. Ka iznīcināšot to. Un tad atkal izdrāzās ārā.

— Tas viss viņu bija ļoti satraucis, — Olsens paskaidroja.

— Tik milzīgi panākumi.

— Un militārie aspekti… — es pavisam aukstasinīgi piebildu. Tad es izslējos. — Kur jūs viņu likāt? Kur viņš ir?

— Pieņemiet manu līdzjūtības apliecinājumu. Tas ir zaudējums visai tautai, — ministrs man sacīja. — Jūs esat varonīga sieviete.

— Labāk būtu, ja jūs viņu neredzētu, — Olsens ieteica. — Viņš izlēca gandrīz no pašiem bēniņiem.

— Bet vai robotu jūs neatradāt?

Viņi domāja, ka aiz bēdām esmu zaudējusi prātu. Visi līdzjūtīgi lūkojās manī. — Mums jāatrod viņa robots. Tas slēpjas kaut kur institūtā.

Es sāku skraidīt pa visu pirmo stāvu. Tikai tad pārējie man pievienojās. Viņi baidījās par mani.

Galu galā, protams, neviens neko neatrada. Galu galā Rozumam varbūt nekāda robota nebija. Tā varbūt tiešām bija tikai

Presla alegorija. Ģeniāli precīza. Vai ari Rozuma mašīna sabrukusi, neatstājot nekā pāri. Vai arī robots pats noslēpis savas pēdas, jo bijis tik pilnīgs.

Pēcvārds

Tikai pēc mēneša, jau uzrakstījusi šīs piezīmes, es atkal aizgāju uz institūtu. Gribēju apmeklēt Janu, lai uzzinātu sīkāk par sava vīra pēdējiem brīžiem. Taču sekretariātā man pastāstīja, ka Jana esot apprecējusies ar Olsenu un tagad abi dzīvojot Narvikā. Grūti gan viņai būs tur peldēties. Bet, izejot no sekretariāta, es priekštelpā pēkšņi ieraudzīju pati sevi. Taisni pretim. Tur stāv liels spogulis. Sapratu, ka Rozums toreiz satraukumā ieraudzījis tikai pats sevi, ka savos pēdējos mirkļos cīnījies pats ar sevi un tātad pats bijis savs robots. Es mazliet nobijos. It kā pēkšņi būtu pamanījusi kādus radniecīgus vaibstus arī savā pašas sejā. Nav brīnums. Esmu tāds pats cilvēks kā visi citi un diendienā man iznāk darīšana ar mērķtiecīgām mašīnām. Es dzīvoju kopā ar citiem cilvēkiem, nevis tuksnesī, kurp gribēja bēgt Presls, kas īstenībā pirmais atklāja, kādas briesmas mums draud no robotiem mūsos pašos. Par to viņu vajadzētu slavināt.

Jo viņa mākslīgā amēba slavu nesagaidīja. Jau otrā dienā pēc viņa nāves kļuva zināms, ka šis daudzinātais vienšūnis aizgājis bojā.

Ne ar vienu no aprakstītajiem paņēmieniem to nevarot atdzīvināt. Tāpēc nebija nekādas vajadzības skaidrot, kurš ir īstais atklājējs. Piedevām vēl Kamerons un Pristlijs atrada rupjas faktiskas kļūdas mana vīra referātā; viņi konstatēja, ka Rozuma vienšūnis esot tikai komplicētāks dzīva organisma modelis nekā savā laikā slavenā Bičlija amēba, ko esmu pieminējusi agrāk. Tāds pats ir Kuz- mina uzskats. Tomēr visi spriež, ka šīs problēmas atrisinājums jau ir tuvu. Nezinu. Atliek tikai gaidīt, kādus pārsteigumus nākamajos gados mums sagādās bioloģija. Un kādus pārsteigumus sagādās mums biologi.