Einšteina smadzenes

Tabu

Esmu egoists. Nekad neesmu to noliedzis un nestrīdos pretim, ja man to pārmet. Esmu pat ļoti liels egoists un domāju vienīgi par sevi. Tikai mans egoisms ir man palīdzējis tikt projām no Čikāgas nomales, kur līdz pat šai dienai nīkst mani vecāki, bet brāļi ir palīgstrādnieki jaunceltnēs. Tikai domādams pats par sevi, varēju pabeigt universitāti un iegūt zinātnisko grādu.

Specialitāti biju izvēlējies neizdevīgu. Pēc otrā pasaules kara, kad jauns slaktiņš šķita atkal nenovēršams un kļuva skaidrs, ka no piedalīšanās kaujās varēs glābties vienīgi sanitārā dienesta darbinieki, jaunekļi bariem vien metās studēt medicīnu. Protams, sava nozīme bija arī materiālajiem apsvērumiem. Galu galā ārsti savairojās tā, ka honorāri sāka slidēt lejup, bet Korejā gāja bojā sevišķi daudz mediķu, jo ārstiem vajadzēja strādāt priekšējās pozicijās. Taču es par to zināju tikai pēc nostāstiem. Par laimi, Korejā es nebiju. Un, par nelaimi, naudu pelnīt nepratu.

Biju ļoti priecīgs, dabūjis darbu pilsētas dzemdību namā. Drīz pēc tam, kad biju ķēries pie darba, galvenais ārsts sāka man uzticēt grūtas operācijas. Mani ieinteresēja ginekoloģiskās slimības un bērnu kroplības gadījumi. Pilsētā es ne ar vienu nesadraudzējos, centos tikai jo drīzāk iekarot popularitāti. Pēc gada es jau spēju izdarīt ķeizargriezienu ar aizsietām acīm. Bet ārpusdzemdes grūtniecības gadijumos operēju tikpat ātri kā galvenais ārsts. Es būtu varējis šo operāciju paveikt vēl ātrāk, bet nevēlējos modināt savā priekšniekā īgnumu. Tiesa, reiz es tomēr nenoturējos, tāpēc kritu nežēlastībā. Drīz vien man no turienes bija jāaiziet. Vaininiece bija medicīnas māsa. Viņa izskatījās pēc eņģeļa; kam bērnu dienās biju skaitījis lūgšanas. Bet arī mans galvenais ārsts laikam reiz bijis visai reliģiozs. Turklāt viņam piederēja pašam sava automašīna. Un tomēr izrādījās, ka es esmu veiklāks par viņu. Kā pie operāciju galda, tā arī dzīvē … Pēc trim mēnešiem mūs aiztrieca abus. Šoreiz egoisms man bija izdarījis sliktu pakalpojumu.

Nekas cits neatlika. Vajadzēja pieņemt piedāvājumu strādāt iezemiešu slimnīcā. Visu ceļu mēs abi ar sievu priecājāmies par eksotisko dabu un par vietējo iedzīvotāju daiļumu. Bet galu galā mēs netikām ne soja ārā no slimnīcas. Izrādījās, ka dzemdību nodaļa ir briesmīgi nolaista, tāpēc strādāt vajadzēja dienām un naktīm. Un tur jau arī nav kur iet. Vienīgā pilsēta šajā apvidū atradās astoņdesmit kilometru tālu no mūsu slimnīcas. Šajā pilsētā bija viena vienīga iela un stacija, kas mūs savienoja ar ārpasauli. Tikai pavisam sevišķos gadījumos mēs braucām turp uz vienīgo kinoteātri vai uz viesnīcu. Bet tas atgadījās ļoti reti. Šeit visi cenšas vairāk nopelnīt un tāpēc dzīvo taupīgi: nevienam negribas te palikt. Bet pagaidām mēs esam iegrimuši darbā: ārstējam iezemiešus, neprazdami viņu valodu, praktizējamies ar dzīvu materiālu. Un visi alkstam izdarīt kādu interesantu atklājumu, kas pievērstu uzmanību mūsu personai.

Man jau šķita, ka esmu atradis kaut ko piemērotu. Visai drīz noskaidrojās, ka šeit ir liels procents nenormālu dzemdību. Krietni lielāks nekā citos apvidos. Bērni dzimst neiznesti. Tas atgadās ar katru mēnesi biežāk. Aprakstīju tos gadījumus, ko biju novērojis, un aizsūtīju savu rakstu uz galvaspilsētu. Par spīti maniem atgādinājumiem atbildes ilgi nebija. Bet es labi zināju, ka profesors kura lekcijas biju cītīgi apmeklējis, ļoti interesējas par kroplības gadījumiem. Viņa kabinetā biju redzējis dažādus monstrus: bērnu bez galvas, bērnu ar ūdensgalvu, ar audzējiem, kas bija lielāki par pašu augli, kopā saaugušus dvīņus, palielinātu un mace- rētu augli — visi reti gadījumi, kas šeit bija kļuvuši parasti. To fotogrāfijas aizsūtīju profesoram. Man pat izdevās pārliecināt sievu, ka viņai nav vajadzīgs jauns kostīms, un par šo naudu es aizbraucu uz galvaspilsētas klīniku. Biju licis uz spēles savu vārdu un savu nākotni. Tas taču bija sensacionāls atklājums. Bet profesors K. sakliedza uz mani. Viņu sen vairs neinteresējot anomālijas. Viņš nevēloties to dēļ zaudēt savu mieru. Tagad viņš nodarbojoties ar jautājumu par bezsāpju dzemdībām. Man viņš iesakot domāt par to pašu. Viņš mani gandrīz vai izdzina no sava dzīvokļa, kas bija par jaunu iekārtots un tik grezns, ka laistījās vien. Bet vēl pirms nedaudziem gadiem profesors principiāli lietoja zeķu vietā avīzes un mitinājās bēniņos.

Redakcijā manu rakstu sākumā pat liedzās atdot. Kāds sekretārelis klupa man virsū tā, ka pensnejs deguna galā lēkāja vien. Vai tiešām es esot iedomājies, ka tāds nopietns zinātnisks žurnāls iespiedīšot kuru katru ziņojumu ar pilnīgi nepārbaudītiem faktiem? Ja es savu darbu pienācīgi padziļināšot, minēšot avotus un datus, statistikas materiālus un citātus no speciālistu darbiem, ja došot teorētisku izskaidrojumu, tad pēc viena diviem gadiem varēšot aprunāties par publicēšanu, ja par darbu būšot autoritatīvas atsauksmes. Izrāvu manuskriptu šim pļerkšķim no rokām.

Pa šo laiku manu sievu bija apciemojuši divi kungi un ārkārtīgi laipni apvaicājušies, vai esot taisnība, ka viņas tēvocis apcietināts par krāpšanu, un kāpēc viņa par to neesot izstāstījusi, kad iestājusies darbā slimnīcā. Sieva atbildējusi, ka viņai neviens par to neesot jautājis. Kungi savilkuši uzacis, atvadījušies un aizgājuši. Bet Marija bija ļoti uztraukta. Pēc manas atgriešanās viņai vairs nebija naudas kostīma iegādei, bet slavu es nebiju ieguvis. Manuskripts un fotogrāfijas vāļājās portfelī uz mana galda. Diena bija neparasti tvanīga. Ventilators pie griestiem nedarbojās. Neatceros vairs, kurš no mums abiem bija apsolījis parūpēties, lai to salabo. Mēs sastrīdējāmies. Tā bija mūsu pirmā ķilda.

Nākamajā dienā mani izsauca pie pārvaldnieka. Pārvaldnieks bija visaugstākā persona slimnīcā un līdz šim tik tikko atņēma manu sveicienu. Gaidīdams es stāvēju pie viņa lepnā kabineta durvīm un jutos nelādzīgi. Abas sekretāres negribēja stāstīt, kāpēc esmu izsaukts, un uz maniem jokiem atbildēja īgni.

Bet pārvaldnieks smējās pilnā rīklē. Viņš apsēdināja mani mīkstā krēslā un piedāvāja cigārus (cigārus viņš smēķēja aiz bailēm no plaušu vēža, kuram par iemeslu pēc viņa domām esot cigarešu papīra pāroglošanās). Tad viņš sāka runāt. Komplimenti plūda straumēm. Viņš nemaz neesot zinājis, cik lielisks speciālists strādājot viņa slimnīcā, esot pārsteigts par manu kautrību un mazliet aizvainots, ka savus zinātniskos darbus es vispirms neparādot viņam. Vai tiešām es domājot, ka rentgenologam neesot nekādas jēgas par interesantām problēmām dzemdniecībā? Viņš interesējoties par visu. Manu rakstu varēšot publicēt vietējā žurnālā. Protams, saīsinātā veidā un ar viņa komentāriem. Viņš ar šo darbu pamatošot savu teoriju par iezemiešu dcģenerēšanos. Viņš pat piedāvāja man savu automašīnu, ko es varot izmantot brīvajā laikā. Es pateicos.

Drīz vien jau es pārvaldnieka mašīnā gaidīju sievu pie laboratorijas, kur viņa strādāja. Gaidīt vajadzēja ilgi. Visu iaiku es lauzīju galvu, kas par iemeslu varētu būt tam, ka šie nabaga ļautiņi tik ātri deģenerējas. Anomāliju skaits taču palielinās ar katru mēnesif Taisni neticami…

Abi ar sievu devāmies savā pirmajā izbraukumā ārpus pilsētas un drīz vien salīgām mieru: Marija neprot dusmoties. Sieva atzinās, ka šis apvidus viņai nepatīkot. Kopš pašas atbraukšanas dienas viņa esot tāda kā nogurusi un drūma, jūtoties siikti, visa apkārtne viņu nomācot. Bēdīgs apvidus. Es paskatījos apkart. Tiešām, ari es darba ļoti noguru. bet izskaidroju to ar klimata pārmaiņu. Un kas tās par valodām par grūtsirdību? Kad braucām šurp, visi mūs apskauda. Ceļotāji stāstīja, ka šeit esot paradīze zemes virsū.

Drīz mēs abi apklusām. Izbrauciens nebija izdevies. Satikām dažus dzīvniekus, bet tie pat nebēga no mums; kāpēc, nezinu — vai nu bija ļoti rāmi, vai arī samocīti.

Beidzot mēs apturējām mašīnu kādā ciematā. Gribēju tur apgādāties ar benzīnu, bet nekur nevarēju sameklēt tanku. Pie kādas mājas draiskojās mazs kucēns. Man iešāvās prātā: varbūt Marija jutīsies līksmāka, ja tāds būs mājā. Nolēmu nopirkt šo kucēnu. Kucēns bija jauktenis — ar garām ausīm un īsām kājelēm. Jauka radībiņa. Bet īpašnieki negribēja ne dzirdēt par pārdošanu.

— Kāpēc? Vai tad kucēns ir kādas retas sugas? — es vaicāju,

— Katrs kucēns šeit ir retums, — iezemietis skumīgi atbildēja, pamādams ar roku uz ciemata pusi.

Jutos satriekts. Vai tiešām šeit deģenerējas pat suņi? Atpakaļ braucot, es visu laiku klusēju, kaut gan sieva bija kļuvusi drusku jautrāka.

Tad mēs sastapām veselu virkni kravas mašīnu. Apstājos līdzās pēdējai. Domāju palūgt benzinu. Mašīnā sēdēja kareivji īpašā baltā formas tērpā, kādu nekad agrāk nebiju redzējis. Neviens no tiem nesmaidīja.

— Uz kurieni jūs braucat? — es apvaicājos. Bet kareivji izlikās nesaprotam. Tikai viens paraudzījās manī ar skābu, gandrīz ņirdzīgu smīnu un atbildēja:

— Sēnēs!

Tūliņ pat kāds viņu nikni apsauca.

Mašīnās veda ērmīgus, ar brezentu pārklātus priekšmetus, kas likās esam katrā mašīnā citādāki. Viens atgādināja milzīgu, pret debesīm izstieptu rādītājpirkstu, cits — garas kāpnes; vēl tur bija kaut kādi dīvaini trauki, kas līdzinājās lieliem bērnu rotaļklucīšiein. Mašīnu bija vairāki desmiti. Vajadzēja braukt diezgan ilgi, lai virteni apdzītu.

— Ko viņš ar to domāja? — sieva trauksmaini iejautājās. Bet es negribēju viņu vej- tīgi biedēt. Bija pilnīgi skaidrs, kādas sēnes kareivis domājis. Sprādzienus. Es atskatījos. Kolona bija palikusi iepakaļ, tā lēnām rāpoja pa ieleju kā milzīgs, zaļganpelēks, indīgs simtkājis. Pirmais indīgais kukainis, ko šajā zemē biju sastapis.

Sākās lietusgāze. Kad mēs piebraucām pie mājas, negribeju izlaist sievu no mašīnas. Viņa neatlaidīgi vēlējās izkāpt. Esot jāgatavo vakariņas, jāuzkopj dzīvoklis, jāpaskatās televīzijas pārraide. Mēs gandrīz saķildojāmies. Es taču nedrīkstēju laist viņu ārā šajā lietū, kam līdzi nāk nāve. Pēkšņi viņa sāka mani skūpstīt, jo manai ietiepībai bija atradusi savu izskaidrojumu. Tiesa, tobrīd man skūpsti nemaz nebija prātā, bet mana sieva ir ļoti skaista, un mēs vēl arvien esam viens otrā iemīlējušies, it kā nebūtu precējušies. Mēs palikām mašīnā, kaut gan lietus bija sen pārgājis.

Slimnīca mani nebija gaidījuši. Dzemdības parasti pieņēma feldšeri. Es taču nevarēju pats'celties un iet pie katras dzemdētājas, tad jau es nekad neizgulētos. Normālās dzemdībās jau ārsts nemaz nav vajadzīgs, nepieciešama tikai zināma novērošana. Šādos gadījumos es sev bieži liekos kā brīnumainas mistērijas vērotājs. Vērotājs, kas var ne tik daudz palīdzēt, cik sabojāt kaut ko. Uz slimnīcu es patlaban neatnācu dzemdibu dēļ. Man bija vajadzīga statistiska izziņa — reģistrācijas žurnāls par divu pēdējo gadu dzemdībām. Anomāliju procents. Bet žurnāls nebija atrodams. Izrādījās, ka jau pirms gada tas aiznests uz direkciju.

Savādi, stāsta, ka dzemdētājas kliedzot jo skaļāk, jo kulturālāka esot tauta, šeit iedzīvotāju kultūras līmenis ir ļoti zems. Dzemdētāja jau bija gandrīz pārstājusi kliegt. Es paliku pie viņas. Viņa tā saspieda manu roku, ka man sametās baigi. Es liku dot viņai skābekli un izdarīt injekciju, lai pastiprinātu dzemdību sapeš. Dzemdniecībā aiz žēlsirdības reizēm mēdz sāpes pastiprināt.

Piedzima bērns, kuram seja gan bija, bet nebija attīstījies galvaskauss. Pēc dažām minūtēm viņš nomira. Māte sāka raudāt. Viņa klusam šņukstēja, vaidēja un gaudas, tad ņēmās savā valodā mūs lādēt.

Es aizskrēju pie pārvaldnieka. Viņam bija viesi — augsti virsnieki un trīs veci fizikas profesori, kurus es pazinu pēc uzņēmumiem laikrakstos. Viņi bija pie mums iegriezušies pa ce|am. Sākumā es runāju lēni un apdo- migi, tad ātrāk un ātrāk un beidzot saku kliegt. Es galīgi sabojāju viņiem vakaru.

— Cik ilgi jūs domājat slēpt Šīs anomālijas? Jūs paši esat izdzimteņi …

Neļaudami man pabeigt, viņi ņēmās mani mierināt. Līdz šim laikam neviens vēl neesot pierādījis, ka tās būtu sprādzienu sekas.

— Es pierādīšu! Dodiet man ziņas par sprādzienu daudzumu un spēku, dodiet man statistikas datus, un es pierādīšu, ka visi audzēji, leikēmijas gadījumi…

Ja man galu galā arī būtu taisnība, tad izmēģinājumi taču notiekot augstāku interešu labad. Kas tad esot svarīgāks — iezemieši vai cilvēce? Izmēģinājumi notiekot tādēļ, lai aizstāvētu un pasargātu visu cilvēci, tā mani nopietni pamācija vecs, briļļains profesors, tik vecs, ka viņš laikam gan pats ticēja tam, ko runāja. Viņš esot visu savu dzīvi veltījis cilvēces glābšanai. Bet tāds milzīgs uzdevums prasot upurus. Viņš gribot nosargāt mieru.

— Nu, to jau jūs panāksiet! Mirušie jau karot negribēs. Un mirējiem arī būs grūti to darīt…

Es aizgāju. Liekas, pat durvis aizcirtu.

Uz ielas mani apturēja divi laipni kungi. Viņi vaicāja, vai es iedomājot par savu sievu un tās tēvoci. Vai man esot zināms, ka šis tēvocis piesavinājies viņam uzticēto naudu. Vai viņš to varbūt neesot nodevis glabāšanā savam jaunajam radiniekam?

— Nē! — es sašutis atcirtu.

Viņi pateicās un vērsa manu uzmanību uz to, ka man sakarā ar tēvoča lietas izmeklēšanu vajagot būt gatavam uz visu. Pat uz pašu ļaunāko. Tad viņi laipni atvadījās.

Mājā mani gaidīja pārvaldnieks. Viņš nedusmojās, kaut arī biju viņam sabojājis patīkamu vakaru. Cilvēces glābšana, kuras labā strādājot šie ļaudis, esot dižens uzdevums. Visi jau neesot tiktāl izauguši, lai šo uzdevumu izprastu. Pārvaldnieks man piedāvāja darbu ar vislabākajiem noteikumiem vislabākajā galvaspilsētas klīnikā.

— Kāpēc?

Tāpēc, lai es pārstātu noņemties ar anomālijām. Atcerējos profesoru K. un viņa jauno, grezno dzīvokli. Lai notiek, izvēlējos pētījumus par bezsāpju dzemdībām.

— Lieliski, — pārvaldnieks atzina. — Varat braukt projām jau rīt.

Devu savu parakstu, ka visu aizmirsīšu.

Pēc tam es atkorķēju pudeli un sāku dzert glāzi pēc glāzes. Nezināju, kur nozudusi mana sieva, un ņēmos pats kravāt mantas. Tagad viss būs citādi. Kam man jārūpējas par cilvēci! Esmu egoists, esmu to apliecinājis visu savu mūžu. Lai nosprāgst visi! Kas rūpētos par mani, ja es mirtu? Tikai nospļautos, to zinu jau iepriekš. Un kā gan iespējams pretoties? Kā? Esmu tik atkarīgs no citiem, no sabiedrības. Aizdedzinādams sērkociņu, pagriezdams elektrības slēdzi, atvērdams konservus vai uzaudams zābakus, es taču līdz ar to solos, ka būšu padevīgs sabiedrībai, apliecinu, ka esmu atkarīgs no tās, atzīstu, ka esmu tās vergs. Mēs esam padarīti par

ritentiņiem, kas lēnām griežas šajā mašīnā. Vai viens ritentiņš spēj mainīt virzienu, kādā kustas milzīgs tanks? Mēs virzāmies uz bezdibeņa pusi, un ātrums neatvairāmi pieaug.

Atvēru guļamistabas durvis. Izrādījās, ka sieva nekur nav aizgājusi. Viņa nupat modās. Uz galdiņa līdzās gultai stāvēja citroni.

— Man gribētos gurķi. Un arī anšovu ar sīpoliem.

— Kāpēc tad tā?

— Brokastīs, — viņa vainīgā balsī atteica.

Tikai ārsts akušieris neapjēdz, ko nozīmē

tādas kaprīzes, ja tās iešaujas galvā paša sievai. Tikai akušierim vajag paskaidrot, kāpēc sieva brauc uz pilsētu pie viņa kolēģa, lai precizētu diagnozi. Tikai akušieris gaida, lai viņam skaidri pasaka: — Mums būs bērns.

Es apstulbu. Prātā ienāca lietus, garie mēneši, ko mēs bijām nodzīvojuši šajā vietā, visas anomāiijas. Es negribu, IIai mans bērns būtu bez galvas! Negribu nedzīvi dzimušu bērnu! Pat nākotnē ne! Jo es esmu egoists. Tāpēc arī rakstu šīs rindas. Tāpēc, ka esmu pat ļoti liels egoists un domāju tikai par sevi.

Nebrīnieties, ka neesmu nosaucis vārdā apvidu un slimnīcu, kur tas viss notika. Tas var notikt kurā katrā vietā. Un visai drīz!