Einšteina smadzenes

Nepacietīgi gaidīju Knolla atbildi. Katru rītu cerību pilns apsveicu pastnieku. Varbūt viņš beidzot nes vēsti, kas pārvērtīs manu dzīvi. Bet ilgi nekā nebija. Rakstīt vēl vienu vēstuli man likās muļķīgi. Tā jau būtu izspiešana. Vai tiešām vajadzēs iet uz policiju un ziņot tai par savām aizdomām? Man bija grūti saņemties un to izdarīt. Biju taču priecājies, ka pats būšu tas detektīvs, kas noslēpumu atklās. Vai tagad man jāatdod noslēpums policistiem? Vislabāk jau būtu aizbraukt pie Knolla. Bet viņa cirks likās pavisam pazudis. Varbūt aizbraucis uz ārzemēm, uz Vāciju. Visā plašā apkaimē par cirku vairs neko nedzirdēja. Pamazām eš sāku piemirst savas cerības un mierināju sevi ar domām par to, ka īsts filozofs neiejaucas dzīves ritumā, bet apmierinās ar notikumu novērošanu un aprakstīšanu. Tomēr piedzīvojumu alkas cilvēkiem ir asinīs. Grūti man bija pret tām cīnīties.

Tikmēr Hilda bija saķildojusies ar jauno praktikantu, un tā man atkal atmirdzēja cerība. Šefs sāka atņemt manu sveicienu un pat uzslavēja mani, kad reiz atbrauca mūsu priekšnieks, nodaļas vadītāja radinieks.

— Esmu jums piedevusi, — Hilda reiz iedrāzās manā darbistabā un apsēdās uz galda. — Uz jums jau nevar dusmoties, — viņa sacīja, smaidīdama neatvairāmu smaidu, kamēr nezināmā tēva bērns brēca ārā ratiņos. — Un jūs kopš tā laika tik ļoti ciešat, ka man jūsu žēl, Andrē …

— Mani sauc par Jindržihu, — es aizstāvējos.

— Ak tu, jaukais Jindržih …

Es atkāpos līdz pašām durvīm. Es būtu izlēcis pa logu, ja vien darbistaba neatrastos pagrabā. Jau iztēlojos, kā Hildas tēvs aiz durvīm gaida, lai pārsteigtu mani iri flagranti.

Bet mūs pārsteidza pavisam kāds cits.

Pie manis ienāca ādas mētelī ģērbusies jaunava ar automobilista cepuri galvā; jau no pirmā acu uzmetiena viņa likās skaista. Bet, kad biju palīdzējis viņai novilkt mēteli un kad viņa bija noņēmusi savas aizsargbrilles, manā v priekšā parādījās Holivudas zvaigzne vai Parīzes modes tērpu demonstrētāja; nekad nebūtu domājis, ka pasaulē maz var būt tik daiļas sievietes. Viņai bija iegarena seja ar Helām brūnām acīm, gaiši mati, taisns, grieķisks deguns un Praksiteļa statujas augums.

— Džīna Džonsa … — viešņa nosauca man savu vārdu. Bet uz Hildu viņa tikai acis pameta. Hilda apklusa un sarāvās gluži maziņa, tikpat kā varde no čūskas skatiena. — Esmu atbraukusi sakarā ar jūsu vēstuli, — un viešņa aizdedzināja ārzemju cigareti garā iemutē, bez uzaicinājuma apsēdās, ievilka dūmu, pārmeta vienu kāju pāri otrai un tad atkal pavērās uz Hildu. Vairāk nekas nebija vajadzīgs.

— Netraucēšu jūs… — Hilda aši noteica un gandrīz skriešus izmetās ārā; viņa, protams, bija ievērojusi angļu akcentu un sapratusi, ka pie mums ieradusies ārzemju viešņa, kas vāciski runā diezgan vāji.

— īstenībā mani sauc par Regīnu … — mana viešņa sacīja. Viņa tiešām izskatījās pēc karalienes. Bet es nepratu viņai to pasacīt. Ja pie durvīm nebūtu manas vizītkartes, viņa laikam nemaz nezinātu, kas es esmu. Diezin kāpēc nekādi nespēju dabūt pār lūpām savu vārdu.

—> Knolls man iedeva jūsu vēstuli. Es arī interesējos par šo … — viņa bridi apklusa, tad ar acīm redzamu nepatiku pabeidza, — r- … šo Tarzānu. Tāpat kā jūs, ticu, ka tas ir cilvēks. Bet sabiedroto man kļūst arvien mazāk, — Džina man uzsmaidīja. Uzsmaidīja pirmo reizi. Ar šo smaidu viņa mani uzmundrināja. Līdz šim man.tā vien likās, ka viņai Viss līdz kaklam apnicis. Tagad man bija pierādījums, ka viņa par mani interesējas un atbraukusi tieši pie manis.

— Es ar prieku jums palīdzēšu, — tīri brīnums, kā es to pateicu īstajā brīdī. Pēkšņi jutos pavisam citādi. Kad cilvēkam uzsmaida Holivudas zvaigzne, viņš tūliņ kļūst mazliet pašapzinīgāks.

— Es ticu, ka tas ir cilvēks, pat labi zināms cilvēks, — Džīna nolika uz galda fotogrāfiju, kurā bija redzams smokingā tērpies liela auguma vīrietis. — Jaunais barons Hope. Vai jūs neatsēstos? — viņa man uzsmaidīja vēl burvīgāk. Nekas cits jau man neatlika, kā vien apsēsties. Jo tiešām bija grūti šai smalkajā džentlmenī pazīt cilvēkpērtiķi, kuru nesen biju redzējis sprostā. Man radās aizdomas. Kaut tikai es galu galā nekļūtu par upuri kādam ārprātīgajam.

— Izstāstīšu jums visu šo atgadījumu. Ziniet, nekā sevišķa tajā nav. Jūs taču bērnībā esat lasījis Kiplinga «Džungļu grāmatu»? Vai Mauglis jums šķita kaut kas sevišķs? Indijā bieži gadās, ka cilvēki, bada dzīti, pamet savus bērnus džungļos, un reizēm tos izaudzina zvēri. Kādreiz pat lauvas.

Pirms trim gadiem Bombejā esot atrasts lauvu cilvēks, kas izturējis gūstā vairākus mēnešus. No Halebas ziņoja, ka pirms diviem mēnešiem nomadi tur atveduši gazeļu cilvēku, kurš gadiem dzīvojis kopā ar gazeļu baru, pārticis ar zāli, bet no vajātājiem glābies, skriedams milzīgiem lēcieniem. Un kas zina, kas notiek Āfrikā, kur atsevišķās ciltis nemaz neskaita, cik viņu piederīgo pazūd džungļos? Cilvēks viegli piemērojas apstākļiem. Ja viņš spēj piemēroties mūsdienu civilizācijai, kāpēc tad viņš nespētu piemēroties, teiksim, lāču dzīves veidam, ja viņš piedzimst un tiek no mazotnes tajā audzināts? Tarzāns ir tikai visplašāk pazīstamais šādu cilvēku pārstāvis. Bet barons Hope — visievērojamākais, — Džīna nopūzdamās piemetināja. — Viņam pieder daudz muižu Austrijā, Vācijā un Čehijā. Viņa dzimtai ir slavena pagātne, brīnos, ka jūs to nezināt. Šī dzimta ir pazīstama visās Eiropas aristokrātu aprindās. Un šāds cilvēks tēlo šimpanzi Knolla cirkā.

Džīna runāja aizvien ātrāk; likās, viņa vairs nevar savaldīties vai arī atkārto savu stāstu jau kuro reizi. Visu laiku viņa raudzījās manī ar to pašu valdzinošo smaidu. Šķiet, viņai gribējās pat satvert mani aiz rokas, bet mani pārņēma arvien lielākas bailes. Par ārprātīgu es viņu vairs neturēju, drīzāk domāju, ka viņa ir krāpniece, kas ieradusies, lai ievilktu mani kādā bezgalīgā prāvā par īpašuma tiesībām un tādējādi galīgi izputinātu. Pēkšņi es gandrīz vēlējos, kaut Hilda atgrieztos. Taču to e$ nesagaidīju, lai gan droši zināju, ka viņa aiz durvīm klausās. Todien nosēdēju kancelejā līdz vēlai naktij. Džīna savā sporta «jaguārā» bija atbraukusi tikai tāpēc, lai izstāstītu man visu notikumu, viņa negribēja, lai es viņu pacienāju, negribēja, lai es ko jautāju, Vēlējās vienīgi, lai viņu uzklausu. Tas bija pats mazākais, ko biju ar mieru viņas labā darīt. Tas taču man neuzlika nekādus pienākumus, bet prieku man sagādāja jau tas vien, ka varēju raudzīties šajā sievietē.

— Visjaunākais ir tas, ka nespēju baronu glābt. Pie jums atbraucu aiz izmisuma. īstenībā antropologs man nemaz nav tik vajadzīgs. Man taču ir kaudzēm izziņu un apliecību no visādiem zinātniekiem, man vajadzīgs entuziasts, kurš mēģinātu glābt baronu, kurš mēģinātu man palīdzēt. Mans liktenis ir saistīts ar baiona likteni. Mēs bijām nodomājuši apprecēties. Esmu barona līgava. Mēs iepazināmies pirms vairākiem gadiem, kad sera Vezerola ekspedīcija apmeklēja Āfriku.

Uz melno Āfriku

Tajā ekspedīcijā es pieteicos aiz izmisuma. Ja jau vēlos jūsu palīdzību, tad jāizstāsta viss. Esmu skaista, to es zinu, kopš mazotnes man visi to apgalvojuši. Vecāki man dzītin iedzina to galvā, es nekad neko ļaunu nedarīju, bet viņi uzmanīja katru manu soli. «Vīrieši tieksies nodarīt tev pāri, jo tu esi daiļa,» viņi man skaidroja. Viņi domāja, ka pat divdesmit gadu vecumā man vajadzīga apsardzība. Taču īstenībā man centās darīt pāri nevis vīrieši, kā šķita manai mātei, bet gan sievietes. Sievietes izsmēja mani, kāroja mani iznīcināt. Tas sākās jau skolā. Neglītās biedrenes un vecā skolotāja — visas bija apviet nojušās pret mani. Tiklīdz es izteicu kādii vārdu, visa klase jau smējās, tiklīdz pakustējos, mani vēroja neskaitāmas skaudīgas acis.

«Skaistums vēl nav viss, Džonsa,» direktore ļauni sacīja. Drīz vien es sāku baidīties no deju vakariem, jo bieži gadījās, ka daža laba skaudīga meiča, kurai stundām vajadzēja gaidīt vienu vienīgu deju, aiz atriebības pārplēsa man ņieburu vai uzmina uz garās kleitas malas, uzzīmēja uz muguras ķēmīgu purnu vai tualetes istabā izplucināja matus. Pamazām man izgaisa katra patika rādīties sabiedrībā, un mana māte ar to bija ļoti apmierināta: viņa vēl nebija nemaz veca un jutās nepatīkami aizskarta par to, ka sabiedrībā visi raugās uz mani, nevis uz viņu. Darbā es nebiju nekur liekama. Protams, slavens modes salons mani pieņēma demonstrēt modeļus, bet es nevarēju paspert ne desmit soju, kad man jau sāka reibt galva no daudzajiem naidīgajiem skatieniem, kas šaustīja manus plecus, krūtis un visu miesu kā ar ugunīgām, kvēlojošām pātagām. Nezinu, kāpēc cilvēki tā apskauž skaistules; apgalvoju jums, ka skaistums ir vislielākais posts, kāds vien var pie meklēt cilvēku, tas ir ļaunāks nekā kupris. Vēl tagad esmu priecīga, ja varu aizsegt seju kaut vai ar aizsargbrillēm, un cauru gadu es braucu sporta mašīnā tikai tāpēc, lai varētu valkāt šo cepuri, lai nebūtu redzama, lai neviens nelūkotos man pakaļ un lai es kaut brīdi varētu atpūsties no visiem šiem skatieniem, no šā lāsta.

No vīriešiem baidījos tāpēc, ka tie alka iegūt mani ar varu, bet man vajadzēja gaidīt izdevīgu partiju, kura būtu cienīga tādas jaunavas, kāda es biju; no sievietēm baidījos tāpēc, ka tās mani neieredzēja. To es vairs nespēju paciest, es laikam vairs nebūtu darbā izturējusi, īpaši toreiz, kad tur bija nolēmuši, ka man jādemonstrē jauns apakšveļas fasons. Uzteicu darbu un piesacījos sera Vezerola ekspedīcijā, kas devās uz Ekvatoriālo Āfriku gūstīt pērtiķus. Darīju to ne jau pērtiķu dēļ, kaut gan slepšus, lai māte nezinātu, mājās izlasīju veselu kaudzi grāmatu par zooloģiju. (Redziet, māte domāja, ka skaistulei nepiestāvot pārāk daudz lasīt.) īstais iemesls, kāpēc pieteicos Vezerola ekspedīcijā, nebija arī tas, ka man nevajadzēs baidīties no sava priekšnieka doktora Millera, kas bija neizsakāmi neglīts vīrietis ar sīkās, nejaukās grumbās sarauktu seju, it kā viņa galvaskausam būtu uzmaukta kāda cita, daudz lielāka un resnāka cilvēka āda. Darīju to visvairāk tāpēc, ka ekspedīcija taisījās iebrukt «ņamņam» cilts teritorijā, tā dēvētajā pērtiķu paradīzē, kur mitinās galvenokārt šimpanzes, kurus Sudānas

zināms, šo pērtiķu paradīzi apdraud cece muša, un, lai glābtos no inficēšanās ar miega slimību, visiem eiropiešiem, kuri piedalās ekspedīcijā, seja jāievīsta biezā plīvurī, kas pasargā no kukaiņiem. Tas nozīmē, ka nebija redzama ne seja, nedz arī augums, jo gaišza- ļais tropu tērps atgādināja maisu un ietina mūs visus tikpat kā mūka svārki, tātad mūs nemaz nevarēja atšķirt citu no cita. Toreiz es pat neaprunājos ar māmuļu un aizrakstīju viņai tikai tad, kad jau atrados uz kuģa. Sers Vezerols bija laimīgs par laboranti, kas strādā par tādu mazu algu, jo diezin vai kāda sieviete vēl būtu pieteikusies tik bīstamā ekspedīcijā, bet viņa naudas līdzekļi nebija lieli. Doktors Millers izturējās brīnišķīgi, viņš laikam saprata mani, vismaz sākumā tā likās. Savu mūka tērpu es tomēr uzvilku jau uz kuģa, bet, kad bijām pabraukuši parām Kanā- riju salām, nekad nerādījos uz klāja bez plīvura. Lasīju grāmatu pēc grāmatas un pamazām atbrīvojos no savām bailēm. Cece muša taču nevar būt ne pusi tik briesmīga kā manas darba biedrenes, kuras pēdējā modes skatē bija tā atārdījušas manu tērpu, ka pēc dažiem soļiem es paliku stāvam kaila visas Alberta zāles priekšā. Skatītāji rēca, žurnālisti kļuva tīri vai traki. Otrā dienā man bija bail iziet uz ielas, tik slikti es jutos. Tagad skraidīju pa kuģa klāju un ostās pa krastmalu kā no jauna piedzimusi.

— Mans galvenais uzdevums ir sagādāt pērtiķu dzimumdziedzerus, lai varētu izdarīt atjaunošanas mēģinājumus pēc Voronova metodes. Jo vairāk dziedzeru mums izdosies sadabūt, jo vairāk naudas atvedīsim mājās, — doktors Millers skaidroja. Viņš man ļoti patika. Viņš runāja par dziedzeriem kā īsts veikalnieks. Pavisam citādi, nekā es līdz šim biju dzirdējusi. Un nekad viņš neiedrošinājās man pat pieskarties, arī tad ne, kad sīki jo sīki instruēja mani par īpašībām, kas raksturīgas pērtiķu tēviņiem, ar kuriem man būs darīšana, un par to īpašo operāciju, kura man būs veicama. Tā bija mana pirmā šāda veida instruktāža, jo māte gan prata mani brīdināt no vīriešiem, bet nekad nespēja pastāstīt kaut ko sīkāk, tā ka es par vīriešiem zināju vēl mazāk nekā par pērtiķu tēviņiem.

— Gan jau pieradīsiet. Tā ir tāda pati operācija kā jebkura cita.

— Un jūs kļūsiet par slavenu ceļotāju.

— Pēc diviem gadiem vadīsiet pati savu ekspedīciju …

Tā runāja vīrieši, kas brauca kopā ar mani. Tas bija sers Vezerols, doktors Millers un paters Dilobijs, kas taisījās dibināt jaunu misiones staciju vietējiem iedzīvotājiem. Viņš man stāstīja, cik nēģeru esot savā mūžā nokristījis. Bija patīkami paklausīties viņā pēc rīta lekcijas, ko man nolasīja doktors Millers, kurš droši vien nešaubīdamies kastrētu arī ņamņamiešus, ja vien to neaizliegtu likums

vai ja vismaz atrastos kāds, kas viņam samaksātu par risku, ar ko saistījās šis noziegums.

Nodevība

Iezemieši mūs nesaņēma visai draudzīgi. Kopš seniem laikiem viņi piekopa kanibālismu un tikai pēc majora Vollesa soda ekspedīcijas bija sākuši slēpt no baltajiem savu briesmīgo parašu, jo majors bija apkāvis tik daudz iezemiešu, ka atlikušie nespēja apēst savus mirušos. Pēc nesenās asinspirts melnajiem arī nebija nekādas vēlēšanās pieņemt balto dievu, kuru piedāvāja paters Dilobijs. Viņiem jau bija pašiem sava reliģija, un šajā reliģijā — ak nelaime! — cilvēkveidīgajiem pērtiķiem, kurus viņi savā valodā sauca par impundu, bija sevišķa nozīme. Viņi tos uzskatīja par svētiem dzīvniekiem, par meža cilvēkiem, kurus aizliegts nogalināt un ēst. Apēzdami savus ienaidniekus, viņi laikam centās atgūt to, ko zaudēja šā aizlieguma dēļ.

Tā nu mūsu ekspedīcijai bija ļoti grūti sameklēt šajā apvidū nesējus, un arī tos nedaudzos bezdievjus, kurus iekārdināja mūsu solījumi, pārņēma šausmas, kad tie redzēja, kādam nolūkam mums vajadzīgi pērtiķu tēviņi.

— Sāksim pērtiķus ķert tikai tad, kad nokļūsim galā, — sers Vezerols nolēma. — Tikai pērtiķu paradīzē.

No pēdējā nēģeru ciema Neies upes krastā līdz pērtiķu paradīzei bija divpadsmit dienu gājiens bez atpūtas un apstāšanās; mums vajadzēja pārbrist pār diviem lieliem purviem un tikt pāri ūdenskritumam, izcirst ceļu tādā liānu biezoknī, kādu nekur citur Āfrikā neesmu redzējusi. Turklāt visu laiku mēs lūdzāmies mūsu pavadoņus, lai tie mūs nepamet, nemitīgi solījām viņiem jaunas dāvanas un citu pēc citas taisījām vaļā pudeles ar lētu viskiju. Es nemaz nezināju, ka šajos apgabalos rīti ir tik vēsi, bet tagad sapratu, kāpēc doktors Millers apgalvo, ka visvieglāk cilvēki saaukstējoties vai saslimstot ar plaušu karsoni tieši Ekvatoriālajā Āfrikā. Naktīs mūs mocīja odi un cece mušas un ap mūsu ugunskuru lidinājās milzīgi sikspārņi, tā plīkšķinādami spārnus, ka šie plīkšķi bija dzirdami daudz skaidrāk nekā tālīnie tamtami, ar kuriem vietējais burvis nemitīgi aicināja atpakaļ savas nomaldījušās avis.

Ekspedīcija iesākās nelādzīgi. Taču vislielāko pārsteigumu piedzīvojām, kad vietā, kur sers Vezerols reiz bija ierīkojis savu bāzi, neatradām nedz pārtikas krājumus, ko viņš te bija ieracis zemē, nedz karti, ko ieslēdzis metāla seifā un paslēpis apaļkoku būdā. Būda bija nodedzināta, metāla seifs pazudis, pārtikas kaste izrakta. Tikai pēcpusdienā mēs zem jaunas palmas atradām vaļējo kasti, un mazi pērtiķīši tur bija iemitinājušies tikpat kā šuneļi būdā. Tie bija Lapunder nemestrinus nemestrinus L. dzimtas pērtiķīši.

Mēs tos visus saķērām. Otrā dienā vēl dabūjām semnopitheca leucopryma, pygatrixe un languru, tikai šimpanzi nekur neredzējām. Mazajiem pērtiķīšiem doktora acīs nebija nekādas vērtības.

— Šie dziedzerīši nespēs atdot jaunību nevienam miljonāram, — viņš smējās. — Pēc tiem mēs neesam šurp cejojuši…

Tāpat domāja mūsu pavadoņi. Viņi būtu samierinājušies ar to, ka mēs šos pērtiķus ķeram zooloģiskajam dārzam vai arī medījam, lai iegūtu ādas, to eiropieši te jau ir darījuši, bet dziedzerus? Nē, ar to viņi nespēja samierināties. Otrā rītā pavadoņi bija aizbēguši. Turklāt nozaguši visas mūsu šautenes un munīciju. Pēcpusdienā mēs tālumā izdzirdējām šaudīšanu ar visiem mūsu ieročiem, it kā tur būtu kādas svinības vai lielas izpriecas.

— Tā ir jūsu vaina. Mums vajadzēja ņemt līdzi uzticamus nēģerus no piekrastes. Bet jūs gribējāt ietaupīt… — doktors uzbruka seram Vezerolam.

— Kāpēc jūs vispār atvilinājāt mūs šurp? — paters jautāja. — Šeit nemaz nav vairāk pērtiķu nekā visur citur Āfrikā.

Visi trīs ķildojās līdz pašai naktij.

Mēs nekad neuzzināsim, kāpēc sers Vezerols mūs bija te atvedis, jo tai pašā vakarā viņš teltī nošāvās ar savu paša pistoli. Acīmredzot ekspedīcija pēc pērtiķiem bija tikai iegansts, bet īstais mērķis cits, un to viņš tagad, neatradis savu karti un savus noslēptos krājumus, vairs nespēja sasniegt. Mēs viņu apbedījām pēc kristiešu parašām, Di lobi ja tēvs teica runu, un pusdienās atvērām pēdējo konservu kārbu ar ananasiem un rīsiem, to ņamņamieši nebija aiznesuši. Mums bija palikusi arī sera Vezerola pistole, bet tas bija mazs dāmu revolveris, kas lielu šimpanzi tikai sakaitinātu, ja mums gadītos ar tādu sastapties. Taču Dilobija tēvs pa Āfriku neceļoja pirmo reizi un bija pieredzējis mednieks. Atpakaļceļā viņš arvien nošāva kaut ko garšīgu pusdienām. Turklāt iestājās labs laiks, lietus mūs vairs nemocīja, un man šķita, ka gājiens atpakaļ varbūt nemaz nebūs tik briesmīgs.

— Bet kas mums tagad samaksās? — doktors Millers gaudās. — Tam vecajam blēdim laikam vairs nav bijis ne graša kabatā, viņš droši vien cerēja, ka ekspedīcija viņu glābs. Kas zina, kā mēs vēl nokļūsim Eiropā.

Aizmirsu jums pastāstīt, ka mirušā kabatās mēs atradām tikai divas mārciņas piecus šiliņus, bez tam trīs čeku grāmatiņas, kam visas lapas bija izplēstas. Bet es vēl joprojām neizpratu, no kā mani ceļabiedri baidās, es mūžamežā jutos pavisam labi, māte man varbūt atsūtīs naudu atpakaļceļam, bet, ja vajadzēs, palikšu te kaut vairākus gadus, jo sen vairs nebiju soļojusi tik brīvi, bez kādām bailēm, kā pa šo džungļu taku. Domāju, ka mēs viegli atgriezīsimies turpat, no kurienes iznā- cām.

Tie tomēr bija maldi. Taciņa, ko ņamņa- mieši mums džungļos izcirta, jau bija pilnīgi aizaugusi. Te viss dzen asnus un zel, taisni acīm redzot. Pat vairāk, likās, ka tur, kur bijām gājuši, liānas ir vēl biezākas un spēcīgākas, ka vītnes kļuvušas vēl varenākas tajās vietās, kur mūžamežs aizdziedinājis savas brūces. Bet mums nebija nevienas mačetes, nebija nekā cita kā vien kabatas nazis un laboratorijas skalpeļi.

— Nu gan esam ķezā … — paters noteica un skaļi nolamājās.

— Būtu viņš kaut raidītāju paņēmis līdzi. Bet arī ar to viņš gribēja ietaupīt. Kā lai mēs tagad pieprasām palīdzību? — un paters nikni nosvieda zemē nelaiķa mugursomu, kuru mēs visi pārmaiņus nesām. Es pati gribēju, lai biedri mani nekādā ziņā nesaudzē un neuzliek man mazāk pienākumu. Šodien es pirmo reizi jutos nogurusi. Un šodien man pirmo reizi uzbruka citas bailes, nevis manas jau zināmās bailes no cilvēkiem. Šodien sāku baidīties par savu dzīvību. Paspēru dažus soļus, bet liānas visur bija tikpat biezas. Nemaz nevarēja ticēt, ka mēs, šurp nākdami, bijām tikuši cauri šim mudžeklim. Es apstājos pie kādas palmas un sāku raudāt. Lūkoju ar rokām saraustīt liānas, bet tas neizdevās, un es brēcu aizvien skaļāk. Pienāca doktors Millers, sāka mani mierināt, pārliecināt un beidzot pat apkampa. Tā tik vē! trūka!

— Lieciet mani mierā! — es iekliedzos un cirtu viņam pamatīgas pļaukas pa abiem vaigiem. — Vai es, no vīriešiem bēgdama, atbraucu šurp uz džungļiem tikai tāpēc, lai paliktu te kopā ar jums, ar tādu ķēmu? — Un es sāku histēriski smieties.

Paters bija krietni resnāks, nekā garīdznieki parasti mēdz būt, viņš izstiepa pār mani rokas, un pēc mirkļa es kopā ar viņu skaitīju lūgšanu kā maza meitenīte. Bērnu dienas. Tās taču ir vienīgais laiks, kad biju laimīga. Mēs aizmigām ātrumā uzceltā teltī un tonakt pat sardzē neviens nestāvējām. Ja nejauši būtu gājis garām panteris, tam būtu lieliskas vaka-' riņas. Bet panteris laikam tonakt uz mūsu pusi nebija nācis, vai arī mūs sargāja kāds labais gars. Kāds jau mūs droši vien bija sargājis. Jo rītā, kad es piecēlos, izberzēju acis un izdzēru pēdējo kondensētā kakao kārbu, kas murns bija atlikusi, mani pārsteidza eja liānās. Kāds mums naktī bija izcirtis taku.

— Skatieties! *— es rādīju abiem vīriešiem.

— Brīnums … — Dilobija tēvs pārkrustījās. — Meitiņ, tu būsi svēta … Jaunava Marija ir uzklausījusi tevi.

— Muļķības, — doktors Millers norūca.

— Ja neticat, varat palikt tepat, — paters Dilobijs aizbāza viņam muti. Tad paters apņēma mani ap pleciem un veda iekšā mūžamežā. Viņš tā spiedās man klāt, ka vajadzēja viņu atgrūst. Vai tad arī šis dievbijīgais paters? Vai pat no viņa mani nepasargās ap galvu savīstītais plīvurs?

Kad nākamajā dienā pamodāmies, ceļš tālāk bija izcirsts. Te nu mēs jau mazliet nobi- jāmies.

— Redziet nu… — triumfēja doktors Millers, kas tomēr nāca kopā ar mums tālāk. — Kas zina, kurp mūs aizvedīs šis zaļais, miklais tunelis? Ko tad, ja tur būs nevis jaunavas Marijas altāris, bet gan kāda vietējā atriebības dieviete, kas prasīs no mums cilvēka upuri? Tie tik būs kumēdiņi, ja katoļticīgs īrs kļūs par melno burvi. Tagad mēs varam gaidīt visu, varam gaidīt jebkuru bezjēdzību, ja jau vairs nepaklausām saprātam.

— Vai jūs labāk nomirtu badā?

— Tas būtu bijis loģiski. Mēs bijām palikuši bez palīdzības, saprāts mūs nespēja glābt. Bet saprātam mēs esam veltījuši visu savu dzīvi. Ergo mums vajadzēja mirt. Dzīvojam mēs aiz kaut kāda iracionāla spēka žēlastības, un šis spēks liekas aizdomīgāks nekā purvs, kurā mēs brienam iekšā aizvien dziļāk un no kura katru brīdi var izlēkt ūdens čūska, aligators, begemots vai skorpions, nemaz nerunājot par meža gariem, kuri mums tagad arī jāņem vērā … — doktors nemitīgi gaudās. Viņš izlikās par neticīgo Tomu, taču gāja vien uz priekšu, jo alka tomēr izglābties, kaut arī tas būtu pretrunā ar veselo saprātu.

Galu galā ceļš izbeidzās nelielā sausā laukumiņā. Mūžamežs pašķīrās, laukuma vidū stāvēja dažas eiropiešu teltis. Mēs kliedzām cits caur citu. Izslāpuši un saskrāpēti mēs klupdami krizdami skrējām uz nometni. Bet neviens mums neatbildēja.

Izmirusi nometne

Es pirmā pieskrēju pie teltīm. Paskatījos apkārt, bet neviena neredzēju. Varbūt pamesta nometne? Atvēru tuvākās telts durvis. Tur gultā gulēja divi skeleti ar tropu cepurēm galvā; tādas valkāja vācu Āfrikas korpusa locekļi; skudras bija kaulus apskrubinājušas baltiņ baltus. Nevarēju no tiem acu atraut. Paliku stāvot kā sastingusi. Tā bija izmirusi nometne.

Kā mēs vēlāk noskaidrojām, šie cilvēki bija miruši pirms kādiem divdesmit gadiem. Kaut kad pirmā pasaules kara laikā, varbūt nemaz nezinādami, ka sācies karš. Mēs tur atradām divdesmit gadu vecus konservus, munīciju un degvīnu; ar vāciešiem piemītošo akurātību viss bija noglabāts stikla traukos un ūdeni necaurlaidīgā iepakojumā tā, lai netiktu klāt termīti. Te bija arī vecmodīgas šautenes ar pamatīgi saeļļotiem aizslēgiem un stobriem, tā ka pa šiem gadiem uz tiem nebija uzmeties neviens rūsas traipiņš, kaut gan ieroči gulēja taisni purvā. īpašā futrālī atradām ekspedīcijas dienasgrāmatu.

Sajā dienasgrāmatā barons fon ITope atvadījās no pasaules; ceļā uz Āfrikas vidieni viņš bija saslimis un palicis gluži viens, jo nesēji viņu pametuši. Tātad mēs nebijām pirmie, kuriem tā atgadījies. Savā garajā atvadu vēstulē barons lūdza glābšanas ekspedīcijas dalībniekus rūpēties par viņa trīs gadi veco dēlu, kuru viņam vajadzējis ņemt līdzi ekspedīcijā. Glābēji gan laikam nebija atnākuši, jo dienasgrāmata bija palikusi, kur nolikta, tomēr bērna skeletu mēs nekur neatradām.

Tas mūs nemaz nemulsināja, jo pēdējo dienu pārgājieni ar dīvainajām stigām, ko džungļi pavēra mūsu priekšā, bija mūs pavisam atradinājuši loģiski domāt un apsvērt. Es atlaidos tuvākajā gultā šai pamestajā teltī, nemaz nebēdādama par to, ka tepat līdzās guļ cilvēka skelets.

Mani uzmodināja satrauktas balsis. Doktors Millers džungļos bija noķēris mūsu nēģerus. Tie laikam nodomāja, ka doktors ir burvis. Pat vietējie pēddziņi taču nespēj tik ātri tikt cauri šiem liānu biezokņiem, kā to bijām izdarījuši mēs. Visi nesēji nokrita doktora priekšā ceļos un lūdzās, lai viņus žēlojot. Viņi atdeva visas šautenes un gribēja ķerties pie mūsu čemodāniem. Bet kur gan vairs lai atrod mūsu čemodānus! Pat apģērbs, ko mēs valkājām, bija vienās skrandās. Tādi mēs nevarējām nesējiem rādīties. Tad pateram Dilo- bijam, kurš pa šo laiku mežā bija apbedījis abus ģindeņus, iešāvās prātā laimīga doma. Viņš atvēra kasti, kurā atradās Āfrikas ceļojumam nepieciešamās vācu ekspedīcijas mantas, un mēs visi apģērbāmies. Izrādījās, ka šai ekspedīcijā bijusi arī kāda sieviete. Es dabūju viņas briesmīgi vecmodīgo tērpu ar kupliem brunčiem un turnīru uz muguras. Pēc tādas pārvēršanās vairs nebija nekādas vajadzības skaidrot melnajiem nesējiem, ka mēs spējam darīt brīnumus. Viņi noticēja, ka doktors Millers ir varenāks burvis nekā viņu pašu zintnieki, un pat apsolīja, ka iešot rīt doktoram līdzi gūstīt pērtiķus. Visu pēcpusdienu mēs noņēmāmies ar dažādiem darbiem, iepazināmies ar pamestās nometnes iekārtojumu, audām tīklus, ar kuriem, ķert pērtiķus, un gatavojāmies vakaram. Visi bijām laimīgi. Vācu konservi bija ēdami, degvīns lieliski nogulējies. Tikai es nejutos labi. Negribēju savus draugus uztraukt, bet mani atkal pārņēma parastās bailes, tās šausmas, kuru dēļ biju bēgusi no Eiropas. No kā es baidījos, nezinu. Uzvilkusi savu vecmodīgo tērpu, es tāpat staigāju ar aizsegtu seju, neviens no ekspedīcijas locek|iem pat acu nepameta uz mani. Doktors un paters jūsmoja par to, ka beidzot varbūt uzsmaidīs veiksme, un bija pavisam aizmirsuši, ka par to jāpateicas absurdam, kā sprieda viens, un brīnumam, kā ticēja otrs. Bet man par to bija jādomā vienā domāšanā. Un arī par to, kāpēc mani atkal pārņēmušas bailes. Likās, ka mani kāds nemitīgi novēro, staigā pakaļ pa pēdām un pieskaras man. Bet kas? Es nejutos labi.

Tikai pusdienu ēdot, es viņu pamanīju. Doktors Millers šodien pēc ilgāka laika atkal bija izvārījis siltu ēdienu, un mēs visi sapulcējāmies ap ugunskuru. Tur es atkal sajutu skatienu. Pagriezos uz džungļu pusi, un pēkšņi man ienāca prātā paraudzīties augšup koku lapotnē. Tur karājās liels balts cilvēkveidīgais pērtiķis, turēdamies pie zara ar vienu roku, kā cilvēki nekad nespēj, un uzmanīgi vēroja katru mūsu kustību. Es sastingu. Nespēju vairs pakustēties.

— Kas jums kait, bērns? — paters Dilobijs ievaicājās, bet man nemaz nevajadzēja atbildēt. Viņš jau pats bija palūkojies uz augšu. Visi stāvējām nekustēdamies, pat nēģeri, kuri nekad savā mūžā nebija redzējuši baltu šimpanzi.

— Rāmi … klusu … — doktors mums piekodināja un nozuda teltī. Tikmēr pērtiķis pa tuvāko liānu nošļūca no koka un, atbalstīdamies uz rokām, pamazām tuvojās mums uz visām četrām. Ēdiens katlā jau sen bija piededzis, sviluma smaka jūtama visapkārt. Pērtiķis meta ap mums lokus, nākdams arvien tuvāk, nēģeri jau bija nostiepušies gar zemi, domādami, ka pats meža dievs ieradies viņus sodīt.

Tad pēkšņi pieskrēja doktors Millers un no mugurpuses uzmeta pērtiķim uz galvas tīklu. Tīkla galus viņš jau priekšlaikus bija piesējis pie stingra koka. Šimpanze drīz vien pierima. Viņš bija mums rokā. Arī man Millers tagad likās varens burvis. Līdz vakaram viņš pagatavoja koka sprostu, nometnes noliktavā kaut kur sameklēja milzīgu piekaramo atslēgu un ieslodzīja mūsu jauko šimpanzi sprostā.

— Tas tikai ir sensacionāls ķēriens. Zooloģiskie dārzi plēsīsies viņa dēj, — doktors sacīja.

— Bet viņš tā ērmīgi skatās uz mani… — Es vēl arvien nevarēju atgūties. Man nebija nācis ne prātā, ka pērtiķi ir tik līdzīgi cilvēkiem. Negribēju iet sprostam ne tuvu, arī nēģeri neiedrošinājās to darīt.

— Vai jūs esat pieņēmusi nēģeru ticību? — doktors smējās.

— Tomēr savādi, — piezīmēja paters, kas mazliet apskauda doktoru un nenovēlēja viņam šo panākumu. — Nekad savā mūžā neesmu dzirdējis par šimpanzēm, kas būtu albīni. Un vēl bez spalvām.

— Tad jūs esat maz dzirdējis, — doktors smējās dabaszinātnieka pārākumā. — Šimpanzes ir vienīgie dzīvnieki, kas zaudē spalvu. Slavenā šimpanze Masuka Berlīnes zooloģiskajā dārzā bija tikpat plikpauraina kā pats Gajs Jūlijs Cēzars.

— Bez tam viņam ir pavisam savādi uzacu iloki, — paters piezīmēja. — Un apakšžoklis tāds pats kā jums vai man… paraugieties vien.

Mēs pašlaik sēdējām pie sprosta. Man tas šķita bezgaumīgi. Turklāt vēl šimpanze lūkojās manī, kaut arī viņš bija notīts ar virvēm tikpat kā jaunpiedzimušais ar jostiņu.

— Jūs varbūt apgalvosiet, ka tas ir cilvēks? — doktors iesmējās un iesvieda ieslodzītajam zvēram ar savu cigāru. Zvērs ierēcās sāpēs, atņirdza zobus un trakā niknumā nolaida urīnu uz mūsu pusi.

— Vai jūs vēl domājat tāpat? — Millers zobojās, kad mēs steigšus metāmies projām no sprosta. — Daba ir varena. Tā būs kāda mutācija, kāda pārejas forma, kas to lai zina. Sis albīns padarīs mūs slavenus. Vai nevēlaties iedzert kādu glāzīti kopā ar mani? — viņš aicināja, apstājies pie telts ieejas.

— Nē, — es atteicu. — Vēlētos atgriezties mājās. Šis ceļojums ir pārlieku bagāts ar pārsteigumiem …

Vislielākais pārsteigums mūs gaidīja nākamajā rītā. Sprosts bija tukšs. Virves, ar kurām mums vakar bija izdevies sasiet šimpanzi, vāļājās zemē. Paters Dilobijs pacēla salauzto atslēgu.

— Koka zaru no ugunskura viņš ir izmantojis par sviru … ir lietojis instrumentu. Neesmu vēl dzirdējis, ka šimpanzes būtu iemācījušies krampjlaužu mākslu …

Ne vārda neteikdams, doktors izvilka no kabatas smagu pistoli. Viņa seja bija nežēlīga.

— Pagaidiet, Miller, atjēdzieties. Es nepieļaušu, ka jūs sperat soli uz kļūmīgā noziedzības ceļa. Vai tad jūs nesaprotat, ka gribat gūstīt cilvēku? Turklāt to, kuram mēs esam pateicību parādā par savu izglābšanos. Kas gan cits mums izcirta ceļu liānās? Es labprāt atsakos no savām domām — tas nebija brīnums. Mūs izglāba jaunais barons Hope, kuru acīmredzot ir uzaudzinājuši pērtiķi … — un paters iespēra ar kāju pa pārkostajām virvēm, kuru mezgli vietvietām bija atraisīti. — Viņš ir tāds pats cilvēks kā mēs.

— Kurš? — es nenovaldījos.

Doktors nelikās dzirdam. Viņš negribēja atteikties no savas lielās veiksmes. Viņš sāka musināt mūsu nēģerus. Bet tie, aiz bailēm trīcēdami, nokrita viņa priekšā ceļos. Tie gan zināja, ka doktors ir varens burvis, bet nebija zinājuši, ka viņš ir dievs, kas spēj parādīties divējos veidos.

Otrs doktors Millers, kas pa nakti bija pārģērbies, mierīgi soļoja uz mūsu pusi. Tikai laiku pa laikam viņš nometās uz visām četrām. Nācējam mugurā bija tropu uzvalks un mutē cigārs, ko viņš pie ugunskura aizdedzināja ar sausu stiebriņu. Viņš nebaidījās no uguns. Un augums viņam bija kā Adoni- sam …

Doktors tomēr izšāva uz nācēju. Tas neizpratnē paraudzījās uz mums, tad laidās bēgt uz džungļiem. Izsitu Milleram pistoli no rokas.

— Slepkava! — es iesaucos un metos baronam pakaļ.

Es steidzos viņam pa pēdām džungļos iekšā. Tas bija pirmais vīrietis, kuram es savā mūžā skrēju pakaļ. Manas bailes bija pārgājušas. Pēkšņi man ienāca prātā: tā nu gan būtu partija! Otru tik spēcīgu un skaistu vīrieti no aristokrātiskas ģimenes nekur citur vairs neatradīšu. Pa ceļam norāvu no sejas plīvuru. Cece mušas biju aizmirsusi. Jāgādā taču par to, lai es viņam iepatīkos.

Viņš stāvēja uz gluži zema zara, ģērbies sera Vezerola uzvalkā. Brīdi mēs raudzījāmies viens otrā. Vajadzēja kaut ko sacīt.

— Nāciet atpakaļ, ekselence. Tas bija pārpratums. Gluži otrādi, esam jums pateicīgi … — es nočukstēju. Bet viņš sāka smieties. To es jums varētu apzvērēt. Viņš smējās dobjā, daiļskanīgā balsī, tad nolēca zemē, pārmeta mani sev pār plecu, un sākās mūsu Ceļojums. Baiļu pārņemta, es turējos pie viņa. Tikai reizēm pavēros lejup. Mēs lēcām no koka uz koku, no zara uz zaru, it kā manam nolaupītājam būtu spārni. Tikai tagad es apjēdzu, cik bezprātīgi esmu rīkojusies. Kas zina, kurp viņš mani aiznesīs. Es taču nevēlos visu mūžu palikt džungļos. Tā es gan nebiju iedomājusies laulību ar savu baronu. Bet nu jau bija par vēlu. Ja es turēšos pretim, mēs abi novelsimies zemē. Beidzot sajutu kaut ko cietu zem kājām. Iedrošinājos atvērt acis.

Mēs stāvējām augsta koka virsotnē, visapkārt bija ierīkota tāda kā balustrāde ar margām; tā bija īsta mīlas ligzdiņa. Ar roku pasniedzami auga banāni, kokosrieksti un orhidejas. Lejā spīguļoja ezeriņš. Apkārt draiskodamies bariem šaudījās kolibriji, dažada lieluma raibi putniņi, mazākie bija kameņu lielumā. Tam visam pāri jumās zilas debesis, un taisni mūsu priekšā pāri koku galotnēm slējās gaisā augsts kalns, kura muguru klāja mūžīgais sniegs. Visapkārt valdīja miers un klusums. Es paskatījos uz savu vīru.

— Vispirms man viņš būs jānoskuj, — es sacīju pati sev.

Tā sākās mūsu medusmēnesis.

Pērtiķu elle

Šķita, ka ir piepildījies viss, ko no manis vienmēr bija gaidījuši. Mans vīrs bija skaistulis un aristokrāts, mēs abi dzīvojām paradīzē.

Vārda tiešajā nozīmē. Protams, es jau agrāk zināju, ka pērtiķi, sevišķi šimpanzes, ce| sev ligzdas koku lapotnē, bet šī te nebija pērtiķu ligzda. Barons — es vēl arvien nezināju, kādā vārdā lai viņu saucu — barons bija atnesis šurp veselu kaudzi mantu no sava tēva pamestās nometnes. Vispirms jau divus garus vācu armijas šauteņu durkļus, kas viņam šeit, kur visi zvēri cīņā lieto tikai zobus, noderēja tikpat labi kā īsti ilkņi. Te atradās arī vairākas bilžu grāmatas, kuras barons Hope bija paņēmis līdzi sava dēla vajadzībām. Ar šīm bilžu grāmatām mēs nu iesākām. Pamazām jaunā barona atmiņā atgriezās cilvēku valoda un priekšstati par pašām galvenajām parādībām. Tā nu es brīvajos brīžos, kas mums atlika pēc mīlas stundām un pēc našķēšanās ar dažādiem tropu gardumiem, kļuvu vienlaikus par skolotāju un misionāri. Katras sievietes ideāls ir izaudzināt sev vīru pēc pašas gaumes. Man tagad bija tada iespēja. Sis cilvēks mani dzīvē spētu tā aizstāvēt, ka man vairs nekad nevajadzētu baidīties, es vairs nekad nejustos vientuļa, vajāta un trenkāta.

Tikai pērtiķi mums nedeva miera. Tie bija milzigi šimpanzes, kurus iezemieši dēvē par čipenzo, tas ir, par sakņu racējiem. Sākumā tie nāca šurp pa vienam, vēlāk pa pāriem. Tie sēdēja kokā pāri pretim un vēroja mani. Tad tie ņemas kaut ko kliegt baronam, es savukārt uzsaucu viņam tos nedaudzos vārdus, kurus viņš bija iemācījies. Viņš, nabags, nezināja, kam paklausīt.

īpaši nejauka bija kāda čipenzo mātīte. Tā iesvieda man ar akmeni. Es nekad nebūtu domājusi, ka šimpanze prot lietot ieroci. Un te uzreiz tā sviež akmeni kā puika. Barons dzīrās mani aizstāvēt, bet es to aizliedzu. Ne jau tāpēc, ka man būtu bail, bet gan tāpēc, lai barons apjēgtu, ka viņš ir cilvēks, aristokrāts, kuram ir sava cieņa un kurš taču nedrīkst plēsties ar kaut kādu pērtiķeni. Starp citu, tā bija visriebīgākā pērtiķene, kādu vien esmu redzējusi. Seja tai bija melna kā gorillai, dibens smails un pliks, kājas kā lāpstas. Nesaprotu, kā baronam tā reiz varējusi patikt.

Bet citi pērtiķi nenāca šurp aiz greizsirdības. Apkārtējos kokos laikam atradās viņu nometne. Viņi lēkāja no viena koka otrā, uto- jās un mīlējās bez kāda kauna un tik dedzīgi, ka doktors Millers to nemaz nevarētu iedomāties. Vairākkārt dienā viņi salasījās ap lielu koku netālu no ezeriņa, dauzīja sev pie krūtīm, bungoja pa cauriem koku stumbriem, saceldami drausmīgu troksni un izplatīdami visapkārt riebīgu smaku. Viņi pamatīgi bojāja manu paradizi.

Barons man to visu izskaidroja. Šajās sapulcēs pērtiķi lieloties ar savu spēku un spējam, dižojoties ar varoņdarbiem, kurus nekad neesot veikuši, un draudot saviem ienaidniekiem, vēl lielākiem šimpanzēm, kurus iezemieši saucot par nsiku un kuriem vairāk patīkot dzīvot pa vienam. Kopš seniem laikiem abas ciltis plēšoties savā starpā par šo mežu, kaut gan ar tā augļiem varētu labi pārtikt desmit čipenzo un nsiku ciltis. Bet pērtiķi negribot dalīties, tie esot ļauni un nežēlīgi.

To es varu apliecināt, jo redzēju pērtiķu kautiņu. Tie kodās un dauzīja cits citu aiz tīra cīņas prieka. Pērtiķi vairs nelikās ne zinot par banāniem un augļiem, viņi tos rāva, meta dubļos vai tīšā prātā sašķaidīja. Tie plēsa cits citam spalvu saujām vien, kodās, lauza cits citam locekļus, un asinis ar straumi tecēja vizuļojošajā ezerā. Mans barons kļuva nemierīgs, nometās četrrāpus un sāka vank- šķēt kā pērtiķis. Bet tie viņā neklausījās. Barons apraudājās. Jā, viņš paslēpa galvu man klēpī un šņukstēja kā pievilts bērns. Tieši to jau man vajadzēja. Iepriekšējā dienā es biju atradusi vairākas simtmārciņu banknotes, paslēptas mazā, ādas vākos iesietā katķismā, ko barons bija atnesis savā ligzdā. Ar tām mēs droši varēsim pārbraukt mājās un pirmos mēnešus mierīgi iztikt.

— Tu taču nepiederi pie viņu bara, — es rāmi uzsmaidīju baronam un ielūkojos viņam acīs. — Tu esi cilvēks.

Barons izslējās taisni. Vēl viņam bija grūti staigat uz divām kājām. Bet viņš lepojās ar šo maku.

— Cilvēki nekad nekaujas par ēdienu, — es apgalvoju.

Barons negribēja ticēt. Vēlāk, kad mēs pasažieru tvaikonrbraucām uz Sauthemptonu, viņš augām dienām sēdēja vai nu kuģa restorānā, vai arī, kad tas jau bija slēgts, kuģa bufetē, lai varētu novērot, kā ceļinieki ēd — katrs par sevi, bez kādas stei-gas, negrābdami cits citam ēdienu no šķīvja, nesvaidīdamies ar kotletēm vai augļiem, nespārdīdamies un neraudami cits citu nost no galda, kā viņš to agrāk bija redzējis darām džungļos. Tas viņu apbūra.

Bet viņš pats apbūra visus ceļotājus. Es nebiju žēlojusi naudu, lai pašā pirmajā veikalā pie Neies upes viņu labi apģērbtu. Vēlāk ostā liku uzšūt smokingu. Tajā viņš izskatījās pasakaini. Pēc kinoaktiera. Visas sievietes pagriezās, lai noraudzītos viņam pakaļ, un visas mani apskauda. Uz viņu patiešam skatījās vairāk nekā uz mani. Pēc tā biju ilgojusies visu mūžu.

Londonā mūs gaidīja žurnālisti, mēs kļuvām par dienas sensāciju.

«Jaunais Tarzāns.»

«Pēdējais Tarzāns.»

«Jauns piedzīvojums džungļos.»

Mūsu fotogrāfijas ievietoja pirmajā lappusē. Mana māte bija laimīga. Viņa vairs nepārmeta, ka biju aizbraukusi uz ārzemēm bez atļaujas. Labāku partiju es tiešām nebūtu varējusi sameklēt. Barons darīja visu, ko Viņam liku. Viņš klausīja katram manam vārdam. Un nepārstāja brīnīties.

Vācu sūtniecībā mani nepieņēma. Tāpēc man vajadzēja ievākt ziņas cita vietā. Ģimenes dzimtmuižas tagad piederēja mirušā barona padēlam. īpašuma vērtība esot vairāki miljoni. Pēc nedēļas mēs devāmies uz Ham- burgu.

Tur mūs neviens nesagaidīja. Ostā nebija ieradies neviens vienīgs žurnālists. Toties divi gaužām parasta izskata kungi pavadīja mūs līdz pašai viesnīcai, acu no mums nenolaiz- dami. Tolaik Vācijā nacisms bija pilnā plaukumā. Pa ielām staigāja brūnos kreklos ģērbušos vīriešu pūļi, pie sienām karājās milzigi plakāti ar fīrera attēliem, pat viesnīcā mūs apsveica, paceļot labo roku. Baronam tas bija kas jauns. Anglijā viņš neko tādu nebija redzējis.

Barona brālis mūs pieņēma tikai pēc garām telefoniskām pārrunām, kad es biju piedraudējusi ar atklātu skandālu un ar tiesu. Viņš sēdēja braucamkrēslā, apsedzis ceļus ar lielu, rūtainu skotu pledu. Stāstīja, ka viņš esot divi gadi jaunāks par Tarzanu, bet pēc izskata viņš varēja būt Tarzāna vectētiņš. Tas arī bija viņa galvenais arguments.

— Šis lai būtu mans pusbrālis? Šis lai būtu Volfgangs? Blēņas. Volfgangs pirms daudziem gadiem kopā ar savu tēvu ir miris Āfrikā. Man par to ir tiesas lēmums. Vai jūs gribat apgalvot, ka šis kungs pieder pie mūsu ģimenes?

Viņš ļauni iesmējās un norādīja uz savu senču ģīmetnēm pie sienām.

— Fon Hopes ģimenes slimība ir kaulu at- miekšķēšanās, pēc šīs iezimes mūsu ģimenes locekļus var pazīt drīzāk nekā pēc līdzības izskatā. Vai jūs apgalvosiet, ka šis kungs, — un viņš ar riebumu paraudzījās uz Tarzāna muskuļiem, — ka šis kungs slimo ar kaulu atmiekšķēšanos? Mūsu strīds ir veitīgs. Droši vien viņš nejauši atradis mantas, kas piederējušas manam tēvam. Protams, es ceru, ka tās jūs atstāsiet man, jo man kā likumīgajam mantiniekam uz tām ir tiesības.

Galu galā viņš vēl gribēs dabūt arī tās nedaudzās mārciņas, ko es izņēmu no katķisma. Mans barons nesacīja neko. Viņš tikai ar tādu domīgu smaidu raudzījās visapkārt. Pēkšņi viņš piecēlās un piegāja pie sienas. Tur viņš taustījās, it kā lūkodams atvērt durvis.

— Kas atrodas aiz tās sienas? — es apvaicājos.

Barona pusbrālis satrūkās.

— Nekas. Itin nekas.

Tikai sulainis, kas izvadīja mūs ārā, pastāstīja, ka tur esot bijusi vecā barona kunga guļamistaba. Durvis esot likuši aizmūrēt. Manā draugā laikam bija pamodušās bērnības atmiņas. Bet neviena tiesa jau neņems to vērā. Esmu pārliecināta, ka viņš ir īstais mantinieks, bet manī jau neviens neklausīsies. Pūlējos baronam ieskaidrot, ka viņu grib apzagt, laupīt viņa tiesības. Viņš mani nesaprata. Viņš neapjēdza, ko es gribu sacīt. Viesnīcā nopirku laikrakstus. Barons steidzās man pa priekšu uz liftu, kas viņam patika tāpat kā citi tehnikas sasniegumi. Ik dienas viņš vairākkārt vizinājās augšup un lejup. Laikrakstos bija sensacionāla ziņa:

«Bijušajā Vācijas kolonijā Rietumāfrikā atklāta nafta!!!» Zem ziņojuma atradās neskaidra doktora Millera fotogrāfija; doktors smaidīja reportierim, pacēlis gaisā ar naftu noziestu, melnu roku.

Es zināju, ka seram Vezerolam bija citi plāni, nevis pērtiķu ķeršana. Par tiem acīmredzot zinājis arī doktors Millers. Tagad viņš tos realizējis. Kāpēc gan es neatgriežos ekspedīcijā? Es būtu kļuvusi bagāta. Biju izspēlējusi sliktu kārti. To pēcpusdienu es pirmo reizi izturējos nelaipni pret savu baronu. Man bija apriebies viņam visu skaidrot kā mazam bērnam. Viņa nemitīgie «kāpēc?» dzina mani izmisumā. Ko vērts, ka viņš ir aristokrāts, ja neviena tiesa to neatzīs? Ko vērts, ka viņš ir skaistulis, ja saprāta viņam tik, cik piecgadīgam mazulim?

— Kāpēc tu dusmojies uz mani? — barons beidzot iejautājās.

Vēl nebiju viņam izskaidrojusi, ka ir cilvēki, kas melo. Aizgāju pastaigāties. Vēlējos būt kādu brīdi viena pati. Tāds gan laikam tagad būs mans liktenis. Nopirku vairākas vācu avīzes. Tās rakstīja, ka šo naftu jau sen pirms angjiem atklājis barons Hope, kurš pirmā pasaules kara sākumā aizgājis bojā ceļojumā, un ka viss šis apgabals, ja arī vairs nepiederot Vācijas valstij, tomēr esot likumīgs Hopes ģimenes īpašums. Tie bija interesanti jaunumi.

Atgriezos viesnīcā, bet barona tur vairs nebija. Pēc viņa esot atbraucis limuzīns ar valsts ģerboni. Uz kurieni viņš aizvests? Neviens to nezināja. Steidzos sūdzēties uz Anglijas sūtniecību. Bet kā gan es varēju sūdzēties, ja nians draugs kopš paša sākuma bija uzdevies par Vācijas pavalstnieku? Anglijas sūtnis nespēja man līdzēt. Viņš ielūdza mani vakariņās, tas bija viss. Bet, kad biju izstāstījusi, par ko iet runa — ka nacisti ar barona starpniecību taisās apdraudēt angļu īpašumus Āfrikā, sūtnis tūdaļ kļuva nopietns.

Vakarā viesnīcā mani apciemoja kāds gadus četrdesmit vecs vīrietis ar pārsēju uz acs, ģērbies brūnā kreklā; viņš izskatījās pēc boksera. Šis vīrs ieņēma svarīgu amatu SA — trieciennieku nodaļās un vēl svarīgāku angļu izlūkdienestā Inielligence Service. Viņš teica, ka aizvedīšot mani pie Tarzāna. Tā baronu tagad saukāja visi. Pa ceļam redzēju izlipi- nām plakātus, kas visus iedzīvotājus aicināja uz vācu Āfrikas kolonijām veltītu mītiņu; mītiņā runāšot barons Hope, kas patlaban atgriezies no ceļojuma. Es sāku saprast. Lielvalstis grib viņu izmantot, ievilkdamas savās intrigās.

— Mums jāizjauc šie plāni, — teica vīrietis ar pārsēju uz acs, sveicinādams garāmgājējus ar paceltu roku. — Mums tie jāiznīcina, — viņš naidīgi piemetināja, nobrēkdams «Heil!» ticīgo nacistu bariem. — Cūkas, — viņš izgrūda, pagriezies pret mani. Angliski viņš runāja tikpat labi kā vāciski; es nekad nebiju redzējusi dīvaināku cilvēku. Ticēju katram viņa vārdam. Nesen man stāstīja, ka šā cilvēka darbība esot bijusi vērsta pret angļiem. Man šķiet, ka tā nav taisnība. Galu galā viņš varbūt pats nezināja, kam par labu strādā. Mums atvērās milzīgas kazarmas vārti, pagalma jauniesauktos apmācīja rīkoties ar gumijas nūjām un šautenēm. Jauniesauktie laikam gan sen nebija redzējuši sievieti. Bet man nemaz vairs nebija grūti viņu acu priekšā pārsoļot pār visu kazarmas pagalmu. Neilgais laiks, ko biju pavadījusi džungļos kopā ar pērtiķiem, man tomēr kaut cik bija nācis par labu. Mans pavadonis ietērpa mani SA uniformā un izveda ārā pa sētas durvīm. Pēc stundas sēdēju pretim baronam.

— Tu taču nepalīdzēsi vāciešiem, — es naidīgi sacīju. — Tu atgriezīsies Londonā.

Barons mani nesaprata.

— Zini, Āfrikā atklātas bagātības, taisni tavā pērtiķu paradīzē. Bagātības pieder Anglijai, nevis Vācijai. Par tām sāksies cīņa abu valstu starpā.

— Es domāju, ka cilvēki nesviež cits citam ar kotletēm, banāniem vai ananasiem … — barons man atgādināja.

— Nē. Cilvēkiem ir bumbas, granātas un gāzes. — Barons raudzījās manī ar neizpratnes pilnām, stulbām acīm. — Mēs taču esam karojuši cits ar citu … — Es baronu ar prieku būtu iepļaukājusi. Viņš tikai sēdēja un grozīja galvu, it kā nespēdams man ticēt. Viss bija skaidrs. «Viņu jau ir uzpirkuši,» es domāju. «Viņš tagad nostāsies pret mani un pret mums visiem. Viss bijis veltīgi. Man atkal vajadzēs strādāt kopā ar cilvēkiem, kas mani neieredz. Sapnis ir beidzies.»

— Nodevējs! — es kliedzu viņam sejā. — Gļēvuli, negribu tevi vairs redzēt…

Viņš raudzījās manī apjucis, gandrīz tāpat kā uz to čipenzo mātīti ar melno ģīmi.

Vakarā notika mītiņš. Milzīgā zāle bija bāztin piebāzta. Tur bija redzami visi formas tērpi, kādi vien Vācijā jebkad bijuši. Vispirms sanākušie ņēmās dziedāt savas dziesmas. Tad tribīnē rāpās viens kūdītājs pēc otra. Tie lielījās ar savu spēku un spējām, dižojās ar varoņdarbiem, kurus nekad nebija veikuši, piedēvēja sev nopelnus, kuru nebija, svētā sajūsmā dauzīja pie krūtīm un lēkāja pa tribīni ap megafonu. Pūlis rēca, troksnis bija šausmīgs. Beidzot pienāca barona kārta.

Es stāvēju galerijā, gribēdama viņu dzirdēt, jo vēl uz ko cerēju. Varbūt viņš būs nobijies no maniem draudiem. Varbūt vēl mīl mani.

— Cilvēki taču neplēšas kā pērtiķi, — viņš sacīja. — Salīgstiet, sadaliet bagātības. Pērtiķu paradīze spēj uzturēt visus …

Publika sāka svilpt, gribēja izmest baronu no zāles, bet viņš prata kauties. Tagad viņam noderēja džungļu prakse. Viņš vicināja megafonu kā rungu. SA vīri vēlās gar zemi desmitiem. Beidzot, asinīm noplūdis, ar saplēstām drēbēm viņš izlēca pa logu uz ielas. Tie dzinās viņam pa jumtiem pakaļ, bet viņš drīz izgaisa no acīm.

Tā mans barons pazuda. Viņu vairs nespēja sadzīt ne mans paziņa ar pārsēju uz acs, nedz tā apakšnieki. Viņš bija kā ūdenī iekritis. Tā kā barona ITopes tiešā mantinieka nebija, bet nevienam citam karalis šo zemi nebija atdevis, tad to nopirka kāda angļu kompānija.

Strīdiņš norima tikpat spēji kā iesācies. Es atgriezos Anglijā un atkal iestājos darbā modes salonā, kur tagad demonstrēju veļu resnu miljonāru sievām, bet paši miljonāri lien pie manis ģērbtuvē un piedāvā visu, ko vien spēj izgudrot. Bet es taču varēju kļūt par barona sievu, valdīt pār visām viņa muižām un dzīvot Šveicē! Neticēju, ka viņš būtu nogalināts. Cerēju, ka vēl kādreiz mūžā viņu satikšu. Tikai šī cerība man vēl deva spēku.

Pēc kāda gada uzzināju par pērtiķi Knolla cirkā. Aizbraucu to paskatīties. Vienmēr jau pagadās kāds klients, kas'mani aizved ar savu automašīnu. Viņi ir laimīgi, ja var mani kaut parādīt saviem paziņām.

Tas bija barons, tas ir, Tarzāns, īstenībā Volfgangs. Tas bija viņš, es viņu tūliņ pazinu gan tad, kad viņš uzstājās ar savu numuru, gan vēlāk sprostā. Bet, kad dzīros pieiet viņam klāt, viņš man iekoda kā īsts šimpanze. Knolls negribēja man viņu pārdot. Es paaicināju divus antropologus, lai tie pārliecinātos, ka Tarzāns ir cilvēks. Bet vienam viņš ar kājas spērienu sadragāja apakšžokli, otram ar vienu dūres triecienu pārlauza mugurkaulu. Viņš kļuva bīstams. Vajadzēja viņu sasiet. Tā man neatlika nekas cits, kā atgriezties mājās; laiku pa laikam es aizsūtu cirka saimniekam naudu, lai Tarzānam, tas ir, manam līgavainim, būtu labāks ēdiens.

— Ja jūs varat man palīdzēt, — Džīna Džonsa nobeidza savu stāstu, — būšu pateicīga. Zinu, ka palīdzēsiet, jūs jau droši vien esat manī iemīlējies. Knolla cirks ziemu pavadīs Nāhodā. Te būs mana adrese. Atrakstiet tūliņ, tiklīdz uzzināsiet kaut ko. jaunu. Neaizmirstiet, ka uz spēles likti miljoni, kuri būs roka, tiklīdz pierādīsim, ka viņš ir cilvēks.

Jau.bija vēls vakars. Mašīnā Džīnu gaidīja resns, gadu piecdesmit vecs plikgalvis. Nomērojis mani ar naidīgu skatienu, viņš uzsmaidīja Džīna i un sacīja:

— Vakariņas, darling, ēdīsim Drēzdenē kopā ar maniem veikala draugiem. — Acīmredzot viņš vadāja Džīnu līdzi kā dzīvu reklāmu.

Viņi aizbrauca. Es paliku viens ar vizītkarti rokā. Tas viss bija pārāk dīvaini, lai būtu ticami. Tonakt es nemaz negulēju.

Tarzana nāve

«Viņš grib būt pērtiķis, viņš grib būt šimpanze, un tas viņam tik labi izdodas, ka neviens mums neko nepierādīs,» likās, es atkal dzirdu Knolla ņirdzīgo balsi. Nemierīgs staigāju pa auksto istabu. Būtu jel bijusi kaut lāsīte kafijas. Tā jau ir pati galvenā problēma: kāpēc viņš atkal kļuvis par pērtiķi? Nu labi, cilvēki nodarīja viņam pāri, viņam vajadzēja kauties ar tiem, bet ar sava bara locekļiem džungļos viņš ir kāvies daudz biežāk. Ik brīdi taču kāds jauns tēviņš tīko pamēģināt, vai nevarētu kļūt par bara vadoni. Bet no cilvēkiem Tarzāns laikam bija gaidījis ko citu. Pērtiķu vidū viņš droši vien bija juties vientuļš. Bija kārojis tikt no džungļiem projām tāpat kā cilvēki pirms gadu simtiem. Ceju no neandertālieša līdz civilizācijai Tarzāns bija nostaigājis dažās nedēļās. Bet kāpēc? Pēc kā viņš ilgojās? Kas ir īstā cilvēcība, ar ko mēs atšķiramies no pērtiķiem?' Es varu nosaukt visas antropoloģiskās pazīmes, bet ir jābūt vēl kādai citai atšķirībai. Man ienāca prātā psiholoģija un filozofija, ko dabaszinību fakultātē nemāca. Varbūt viņam bija vajadzīga reliģija, kas viņu atbrīvotu no nāves bailēm? Vai viņš kāroja iepazīt savu dievu? Vai arī tiecās pēc darba, kuru veicot viņš ne vien ar spēku, bet arī ar prātu varētu pārveidot nežēlīgo dabu? Tas viss taču viņam bija. Midzenī katķisms, aiz jostas durklis. Londonā katedrāles, Vācijā šosejas; viņš droši vien bija braucis garām fabrikām, redzējis ostas, celtņus un ekskavatorus; cilvēce ir spērusi lielu soli uz priekšu kopš tiem laikiem, kad tā pielūdza uguni un kā vienīgo ieroci lietoja nazi. Atkal un atkal man bija jādomā par pērtiķu kautiņiem. Kāpēc tie Tarzānam riebās tik ļoti, ka viņš sāka raudāt Džīnas klēpī? Kaušanās bija egoisma izpausme. Viņš varbūt ilgojās satikt būtni, kam svešs egoisms, viņš laikam ilgojās pēc mīlestības? Protams. Jo nav taču cita ieroča, ar kuru cīnīties pret vientulības lāstu un pamestības sajūtu. Tomēr mīlestību viņš neatrada. Džīna viņu pameta pēc toreizējā strīda. Bet tagad, kad viņš īstenībā izdarījis pašnāvību, kad pats sevi dzīvu apracis pērtiķu krātiņā, tagad Džīna dzenā viņu rokā tikai miljonu dēļ, tikai titulu un vieglas dzīves dēļ. Atkal egoisms. Tā Tarzānu nevar izglābt. Man vairs nesala. Es skraidīju pa istabu kā apreibis, it kā klāstītu savas domas veselam pulkam klausītāju, kuri alkst glābt Tarzānu.

Viņam jāparāda īsti cilvēciska žēlsirdība vai mīlestība, viņam taču nav bijis izdevības tādu redzēt. Tikai ar žēlsirdību mēs viņu pārliecināsim, ka cilvēks atšķiras no pērtiķa. Nevis ar to, ka iekaļam viņu ķēdēs kā viduslaikos. Tad mēs strīdā būsim uzvarējuši, un Džīna.. Pēkšņi es atjēdzos, ka par Džīnu nedrīkstu domāt. Protams, mums Tarzāns jāpārliecina, ka rūpējamies tikai par viņu. Mēs atteiksimies no viņa muižām, es atteikšos no šīs daiļās sievietes, jo gribu Tarzānam palīdzēt. Turklāt man viņš jāiemīl. Jā, tagad mans pienākums būs dedzīgi iemīlēt šo dīvaino, kailo radījumu Knolla cirkā. Nākamajā dienā es braucu uz Nāhodu. Viņi tūliņ bija ar mieru pārdot man Tarzānu. Drīz vien es uzzināju iemeslu.

Cirks bija izputējis. Kalpotāji aizbēguši, artisti salīguši par palīgstrādniekiem būvdarbos. Tarzāns gulēja drudzī. Viņš jau bija bez samaņas. Viņu atdeva par lētu naudu.

Aizvedu Tarzānu uz slimnīcu. Viņu uzņemot, neviens ne mirkli negudroja. Bija acīm redzams, ka tas ir cilvēks. Es sacīju, ka slimnieka uzvārds ir Barons. Mūsu pilsētas slimnīcā viņš nogulēja vairākas nedēļas. Bet es katru brīvu brīdi gāju pie viņa un runāju par cilvēkiem. Negribēju viņam neko ar varu

iestāstīt. Es tikai saņēmu viņa roku un apgalvoju, ka pēc izveseļošanās viņš uzzinās visu par to, cik cildeni ir viņa asinsradinieki, ka mēs visi palīdzēsim viņam atrast to, pēc kā tiekdamies viņš pametis džungļus. Žēlsirdīgās māsas pret Tarzānu izturējās sirsnīgi. Viņš gan vairs nebija tas skaistais vīrietis, par kuru bija sapņojusi Džīna, taču arvien vēl bija interesants cilvēks. Visi par viņu rūpējās. Pērtiķi savus slimos pamet, es vismaz tā domāju. Gādāt par svešiem slimniekiem — tā arī ir viena no cilvēka īpašībām.

Šķita, ka Tarzānu tas ietekmē. Beidzot es sāku runāt par viņa piedzīvojumiem. Par to, ka Džīna arvien vēl mīl un gaida viņu, ka viņš atkal var atgriezties pie cilvēkiem, ka nekas nav zaudēts. Tā nu viņš pēc dažām nedēļām piecēlās no gultas un atkal sāka staigāt uz divām kājām tāpat kā toreiz, kad bija aizbēdzis no džungļiem. Slimnīcas galvenais ārsts uzaicināja mani pie sevis.

— Plaušu karsonis gan ir pārgājis, bet tuberkuloze nav izārstējama. Šķiet, ka šim cilvēkam nav itin nekādu pretestības spēju. Kā zināms, tas atgadās tikai ar Āfrikas nēģeriem un ar cilvēkiem, kas kopš mazotnes dzīvojuši tropos. Beigas pienāks drīz. Diemžēl, nav nekādu cerību.

Man ienāca prātā, ka gandrīz visi pērtiķi, ko atved uz Eiropu, it īpaši lielie, pēc nedaudziem gadiem tiešām aiziet bojā ar diloni. Bet manam jautājumam par to, kas ir īsta cilvēcība, manai problēmai taču nav nekāda sakara ar baktērijām. Ja mēs uzvarēsim, ja pārliecināsim Tarzānu, tad vairs nebūs svarīgi, ka viņš drīz mirs, jo viņš vairs nebūs vientuļš un nomirs laimigs.

Es iekārtoju Tarzānu darbā par sētnieku mūsu zooloģiskajā dārzā. Viņš saņēma cepuri un lielu slotu un augām dienām slaucīja ietves. Tikai nakti, lai neviens to neredzētu, viņš devās uz krātiņu, jo augstākajām instancēm man viņu vajadzēja uzrādīt kā pērtiķi. Šīs instances taču nebūtu atjāvušas no kāda cirka pirkt cilvēku, kā cilvēkam viņam arī nebūtu tiesību uz tiem nedaudzajiem banāniem un uz kilogramu burkānu, ko mūsu pērtiķi saņēma uz valsts rēķina. Toreiz valdīja bezdarbs, un sētnieki nepelnīja tik daudz, lai varētu ēst banānus.

Es gan cerēju, ka ilgi viņš par sētnieku nebūs. Tūliņ biju aizsūtījis telegrammu Džonsai uz Londonu un gaidīju, ka kuru katru dienu Džīna ieradīsies pie mums.

Beidzot saņēmu atbildi. Džīna aicināja, lai es kopā ar Tarzānu ierodoties Prāgas starptautiskajā viesnīcā. Kjuvu visai priecīgs. Mūsu muzeja direktoram jau labu laiku bija kaut kādas aizdomas, taču par laimi viņš nekad nelikās zinot par dokumentiem un atskaitēm, tāpēc pagaidām no viņa briesmas nedraudēja. Toties no Hildas es baidījos. Hilda turēja mani aizdomās par sakariem ar Džīnu. Viņa bija sākusi satikties ar otru praktikantu, un es biju pārliecināts, ka viņa tikai gaida izdevīgu brīdi, lai mani iznīcinātu.

Uz Prāgu braucām klusēdami. Tarzāns jau izturējās gluži normāli un savā vienkārša kalpotāja uzvalkā nemaz neatšķīrās no pārējiem pasažieriem, tikai vēl joprojām nerunāja, vēl joprojām nespēja saņemties un kaut ko pasacīt. Cerēju, ka valoda atraisīsies, kad viņš ieraudzīs savu iemīļoto, es taču viņam aizdevu pat savu odekolonu un turpat stacijā aizvedu pie friziera, lai viņš izskatītos cik vien iespējams labi. Es jutos tā, it kā vestu uz kāzām pats savu brāli.

Bet Džīna mūs viesnīcā negaidīja. Tur mūs apsveica tikai pazīstamais Prāgas advokāts Levijs-Nehanskis.-

— Džīna Džonsas jaunkundze svarīgu iemeslu dēj nevarēja ierasties, bet man ir viņas pilnvara nekavējoties uzsākt prāvu par to, lai barona kungs varētu dabūt atpaka{ savus īpašumus un iegūt pavalstniecību. Teiksim, Šveices …

Tarzāns kļuva nemierīgs.

— Tas nav vajadzīgs, — es rāmi pasmaidīju. — Volfgangs netiesāsies, viņam visādi strīdi jau apnikuši līdz kaklam. Par saviem īpašumiem viņš neinteresējas.

— Kā? — advokāts pārsteigts nometa savus papīrus uz galda. Bet Tarzāns tagad pirmo reizi pasmaidīja. Man tātad bija taisnība. Tikai tāpēc viņš negribēja runāt ar cilvēkiem, ka egoisti viņam bija pretīgi. Es draudzīgi saņēmu viņu aiz rokas:

— Barona kungs savus īpašumus ziedo labdarīgiem mērķiem. Tie viņu neinteresē.

— Tādā gadījumā barona kungs neinteresē manu klienti, — doktors Levijs-Nehanskis laipni palocījās. — Viņai ir padomā dučiem citu lielisku partiju, — viņš piebilda un pameta zīmīgu skatienu uz mana audzēkņa apdilušajiem svārkiem.

Braucot vilcienā atpakaļ, es vairs neklusēju. Es skaidroju Tarzānam, ka tā noteikti ir kāda kļūda, ka nekas nav pazaudēts, ka Džīna man ir daudz stāstījusi, cik ļoti tā viņu mīlot, un ka advokāti vispār ir īsti nelieši, ļaunāki nekā džungļu hiēnas un maitu lijas. Tomēr es nespēju noslēpt savu nemieru. Nodevu to, stāstīdams, ka tagad viņam atkal kādu laiku vajadzēs apmesties pērtiķu sprostā, kamēr es sarakstīšos un noskaidrošu visu šo atgadījumu, ka viņam atkal pavisam īsu laiciņu vajadzēs izlikties par pērtiķi, jo citādi man draud visādas nepatikšanas, varu pat pazaudēt darbu; viņš droši vien sapratīs, ka to visu daru tikai viņa dēļ. Ja atnāktu cits praktikants, viņam būtu jādzīvo sprostā līdz pašai nāvei, tāpēc es lūdzu, lai viņš saprot manu stāvokli, kuru negaidīti sarežģījis tas, ka esmu noticējis kādas Londonas daiļavas trakajām iedomām. Biju izrunājies, kā nevajag. Tarzāns saprata, ka arī es vairs Džīnai neticu.

Tai pašā naktī Tarzāns savā sprostā pakārās. Ar to viņš neapgāžami pierādīja, ka ir cilvēks. Kā zināms, dzīvnieki nekad pašnāvību neizdara.

Bet es tieši tāpēc nokļuvu grūtībās, no kurām biju baidījies. Hilda un jaunais praktikants bija visu uzošņājuši. Mani atlaida.

— Tā iet, ja pieņem darbā čehu, — direktors atvadīdamies nicīgi sacīja. Pa šo laiku viņš bija iestājies Henleina partijā*. — Jūs esat vai nu nekur nederīgs antropologs, vai blēdis. To izlems tiesa. Bet mūsu cildenajai pilsētai jūs neesat Vajadzīgs. — Un direktors pašapzinīgi pabungoja sev pie krūtīm.

Man negribējās braukt projām. Vācu kolēģu vidū man te bija daudz draugu, un likās, ka šeit kāds atkal gatavo jaunu «pērtiķu procesu». Turklāt pārmetu sev, ka īstenībā pats esmu vainīgs Tarzāna nāvē. Izšķirīgajā brīdī biju sācis domāt par sevi, nebiju spējis viņu mīlēt. Pārbaudījumu nebiju izturējis. Man bija skumji bez viņa. Es atgriezīšos savā vientulībā, atgriezīšos džungļos. Tomēr esmu vismaz uzzinājis, kur meklējams glābiņš. Gribu to atrast, meklēšu kaut vai visu mūžu kā savā apkārtnē, tā pats sevī. Vilciens atiet;

Arī es biju izlēmis būt cilvēks.

* Vācu fašistu organizācijā, kas tika nodibināta 30. gados Cehoslovakijā, Sudetu apgabalā.