Einšteina smadzenes

Stella

Manu paziņu doktoru Z. tūliņ pēc studiju beigšanas piecdesmit otrā gada pavasari pieņēma par ārstu Rietumčehijā, taisni pie pašas robežas. Toreiz starptautiskā situācija bija īpaši saspīlēta. Korejā un Vjetnamā karoja, Rietumvācijā notika nepārtraukti manevri, un pilsētiņa, uz kuru doktoru Z. aizsūtīja, līdzinājās milzīgai kazarmai. Civiliedzīvotāju tur bija palicis maz, toties augšā kalnos vēl mitinājās vecvecie iedzīvotāji. Doktoram Z. uz turieni vajadzēja braukt ar sanitāro mašīnu, bet ziemas puteņos ar traktoru vai ar kamanām.

Notikums, ko viņš man izstastlja, sākas kādā skaistā, saulainā jūnija rītā.

Toreiz doktoru māca īpaši nejauks garastāvoklis. Doktoram bija tikko divdesmit septiņi gadi, un likās, ka visu mūžu viņam būs jānodzīvo vienam šai tukšajā pilsētiņā. Vienīgo izklaidēšanos laiku pa laikam sniedza dežūras apgabala slimnīcā, un ambulancē viņa vietā tad strādāja kolēģis Kmīneks. Bet tas arvien kaut kā atrunājās. Vienreiz viņam saslimis bērns, otrreiz sievai veļas diena, trešoreiz jābrauc pie vecākiem uz Morāviju. Kmīneks smaidīja, sirsnīgi un mundri atvainojās, un grūti bija viņam atsacīt. Viņš bija dažus gadus vecāks, turklāt vēl ģimenes tēvs un skraidīja pa dažādām sapulcēm. Arī šodien viņam jālasot lekcija kādā vietējā fabrikā. Un šodien atkal mans draugs nebija spējis protestēt. Tāpēc viņš bija tik nikns. Viņš apņēmās, ka turpmāk vairs nebūs tik piekāpīgs, bet ies sūdzēties galvenajam ārstam. Kāpēc viņam jāuzupurējas kolēģa Kmīneka ģimenes labā? Viņš atcerējās, cik mākslota ir šā cilvēka uzvedība, cik rupji tas izturas pret māsām, aiz skopuma pusdienās ēd tikai baltmaizīti ar desu. Kmīneks ir pretīgs. Z. juta, ka tiešām ienīst šo cilvēku. Viņš nesaprata, kāpēc nespēj nekad to pasacīt. Vislabprātāk viņš tūliņ piezvanītu galvenajam ārstam.

Bet te divi robežsargi atveda pie viņa dīvainu svešnieci.

Viņa bija gadi divdesmit trīs veca, runāja tikai vāciski un angliski, mugurā viņai bija kombinēja un mājas halātiņš, kājās tupelītes, krāsotie mati izspūruši, it kā viņa patlaban būtu piecēlusies vai arī taisījusies gulēt. Tādu viņu pirmais bija ieraudzījis seržants Horžei- šijs, kad viņa pāri aizliegtajai zonai devusies no robežas uz pilsētiņas pusi. Seržants viņu bija vairākkārt aplūkojis tālskatī. Ērmīgi gan: viņš jau bija redzējis, kā lūko tikt pāri robežai ūdenslīdēju tērpos, kā mēģina izrakt pazemes ejas, pūlas pārlidot vai pat pāršaut pārkāpējus pāri robežai, bet vēl nekad neviens robežas pārkāpējs nebija ieradies mājas halātā un tupelītēs. Viņš tomēr izsauca patruļu, un ieplakā ārzemnieci aizturēja. Bet svešniece nebēga, necēla arī rokas gaisā, kā to mēdz darīt diversanti, viņa metās robežsargiem ap kaklu un sāka skaļi un atviegloti smieties; viņa apkampa tos visus pēc kārtas un sauca: «Freundschaft, friendship, Liebe …», it kā atrastos kādā politiskā sapulcē, nevis gravā pie robežas šaušanai gatavu automātu priekšā.

Sievieti aizveda uz komandpunktu. Viņa runāja vāciski un angliski ar stipru amerikāņu akcentu. Bet viņu daudz nepratināja. Pēc neilga brītiņa kļuva skaidrs, ka sievietei drīzāk vajadzīga medicīniska palīdzība, ka viņa ir zaudējusi spēkus un ka viņu varbūt pat vajā kādi maldīgi priekšstati. Tā viņa nokļuva pie doktora Z.

Tagad svešniece jau izturējās krietni rāmāk: komandpunktā viņai bija uzvārījuši kafIju un pasnieguši kareivju brokastis — zupu un olu kulteni.

Viņa aizsmēķēja «Cesterfilda» cigareti un sāka stāstīt savu piedzīvojumu mierīgi un sakarīgi; tikai reižu reizēm bailīgi paraudzīdamās uz logu.

Kristītais vārds viņai bija Elizabete, tātad viņa dzimusi viņpus robežas Bavārijā; viņu saukāja par Betiju, pēc okupācijas par Besu. Pēc ierašanās Bostonā viņu pārdēvēja par Stellu, tāpēc ka viņa bija blonda un tādi vārdi gerlām piederējās. Kara laikā Elizabete bija Vācu meiteņu savienības locekle. Kad fronte sabruka, viņas ciemu ieņēma amerikāņi. Toreiz viņa jau satikās ar Helmutu un taisījās precēties, jo bija septiņpadsmit gadu veca. Tēvam un mātei tas nepatika: Helmuts bija nabaga zeņķis, bet Betija baudījusi smalku audzināšanu. Kopš bērnu dienām visi bija apgalvojuši, ka Betija esot skaistule, tāpēc mātei šķita, ka meitu bildināt jāierodas vismaz kādam pasaku princim un jāaizved tā no ciema zelta karietē. Princis atbrauca arī, tikai ne vairs kāds jaunais — plikpaurains veikalnieks ševroletā; tas ieraudzīja Betiju vietējā virsnieku klubā, kur viņa pa vakariem gāja padejot, un piedāvāja viņai angažementu Bostonā, jo viņai bija garas kājas. Toreiz publika prasīja zēnu tipa sievietes ar garām kājām un šauriem gurniem, un Vācijā meičas varēja nolīgt, apsolot siltas zupas šķīvi. Siltas zupas šķīvi un sapņus par labklājības zemi, kur uz katra stūra gaida līgavainis ar puķu pušķi un greznu limuzīnu. Turklāt Betija bija apmeklējusi ritmikas stundas, uz kurām labākās vidusšķiras ģimenes sūtīja savas meitas, tātad viņai bija kāds priekšstats par jauno nodarbošanos, un viņa bija kaut cik tai sagatavota. Vecāki priecājās, viss ciems nāca no Betijas atvadīties. Visi, kas pretojās viņas un Helmuta mīlestībai, jūsmoja par nākotni, ko sola bagātie tēvoči svešajā zemē, kura vairs nemaz nav tik naidīga. Bet Helmuts palika viens. No kara viņš bija pārnācis ar apsaldējumiem un nebija vairs varējis iekļūt atpakaļ augstskolā. Viņš dzīvoja tālāk savu parasto dzīvi, kas viņam likās nežēlīga, jo viņš bija pietiekoši gudrs, lai nemitīgi un sāpīgi sajustu, cik tā ir parasta.

Bostona gan nebija nekāda sapņu pilsēta. Stellai tur vajadzēja sūri strādāt. Jau trīs gadus viņa dejoja vienā un tai pašā rēvijā ar nosaukumu «Marsa ugunis». Viņa tēloja lidojošo šķīvi, tāpat kā vesels bars citu meiču, un, lai tas būtu visiem skaidrs, tad galvā viņai uzmauca milzīgu ovālu vainagu. Tas atgādināja ratu riteni vai lielu sviesta torti. Tā bija visa viņas rota, nekā cita viņai mugurā nebija. Fotogrāfijas, kur ' bija uzņemtas šīs show, viņa nekad neuzdrošinājās aizsūtīt uz savu katoļticīgo ciemu, vēl mazāk viņa drīkstēja sūtīt savu algas grāmatiņu. Alga bija nožēlojami maza, izredžu uz apprecēšanos itin nekādu. Stella jau bija noskaidrojusi, ka jaunie vīrieši te rīkojas gluži tāpat kā viņa pati'senāk mājās. Laulības tiem bija vajadzt- gas kā izdevīgs veikala darījums vai kā maiņa, lai savas īpašības, bagātību un valdzinājumu apmainītu pret tādām pašām vērtībām sievietē. Stella varēja piedāvāt tikai garas kājas, un tās pašas nebija ne par matu garākas kā pārējām trīssimt teātra meičām. Visas tās dzīvoja vientuļi, ja daudz, tad tām bija kāds vecāks draugs uz īsu laiku. Tādu tēvoci sameklēja arī Stella, tas bija viņš, kas Stellai beidzot iekārtoja dzīvokli — pieticīgas mansarda istabiņas lielā īres namā Bostonas nomalē, pašā pēdējā stāvā, bez lifta. Pats viņš tur spēja uzrāpties tikai ar lielām pūlēm, jo bija resns un mocījās ar aizdusu. Viņš brauca pie Stellas reizi nedēļā, atvēra durvis pats ar savām atslēgām un bieži ieradās negaidot, lai redzētu, vai Stella ir viņam uzticīga, kaut gan pats bija īsts brunču mednieks.

Kādu vakaru šopavasar — īstenībā vakarvakarā — Stella kā parasti atgriezās mājās.

— Bostonā? — doktors Z. kā neviļus ievaicājās, rēķinādams, cik ātri visjaunākā tipa satiksmes lidmašīna nolido attālumu no Bostonas līdz Eiropai.

— Protams, Bostonā.

— Vakarvakarā? Tātad pirms septiņpadsmit stundām?

Svešniece mirkli apdomājās.

— Pirms piecpadsmit stundām. Pirms piec- padsmitarpus.

Stella atvadījās no kolēģēm, kas viņu kā aizvien bija vedinājušas uzdzīvot, slepus nopirka pudeli vīna, pie letes pasūtīja viskiju un,

uzlabojusi garastāvokli, kāpa augšup. Tikko aizvērusi dzīvokļa durvis, viņa tūliņ pamanīja, ka mājā ir viesis.

— Kā tad, atkal jau tu izspiego … — viņa priekšnamā sāka runāt, nemaz nemezdamās ciemiņa apkampienos, kā mēdza darīt agrāk. — Vari būt bez raizēm', — viņa uzsauca no vannas istabas, jo bija teikusi, ka vispirms pārģērbšoties. Viņa žigli izskaloja muti ar.mutes ūdeni, lai nebūtu jūtama viskija smarža. — Neesmu nekāda krāpniece… — Viņa uzvilka šo pašu halātu, kas arī tagad ir mugurā, un iekāpa ērtākās tupelītēs. Iedama iekšā istabā, viņa vēl pogāja ciet halātu. — Bet tu gan neturi vārdu. Jau divi mēneši neesi man atsūtījis naudu īres maksai.

Tad viņa pacēla acis uz viesi — un sastinga. Tas gan sēdēja savā parastajā gliemežvākam līdzīgajā krēslā, smēķēja savu parasto Havan- nas cigāru, bet tas nebija viņš. Tas bija daudz sīkāks un daudz jaunāks vīrietis, ģērbies kombinezonā, kādus valkā šoferi un mehāniķi, un izskatījās pēc dienvidnieka, laikam cēlies no itāliešu emigrantiem. Tikai acis mazliet šķības. Galvā tam bija ķivere ar radio- austiņām; tādas ķiveres valkā tankisti, kad pa bezdrāts telefonu sarunājas ar savu komandieri. Tāda pati ķivere ar austiņām gulēja vīrietim klēpī.

— Ko jūs te darāt, kas jūs esat? — Stella bruka svešajam virsū. — Es kliegšu, sacelšu kājās visus kaimiņus, — viņa draudēja. Viņa prata tikt galā ar jaunajiem vīriešiem, kas uzmācas uz katra soļa, prata iekliegt negantus vārdus šais alkainajās acīs. Bet šis te! Ielīdis taisni istabā.

— Kur jūs esat ienācis? Tā taču ir ielaušanās. Es zvanīšu policijai. Kur jūs ņēmāt atslēgas? — Ja viņa pareizi atcerējās, tad ienākot taču durvju atslēga bija kārtībā.

Vīrietis neatbildēdams sniedza Stellai pretim ķiveri.

— Kas tie par jokiem? Atbildiet tūliņ, vai arī es kliegšu, atnāks mans draugs, viņam ir sakari pašā kongresā, tad redzēsiet!

Stellai sanāca tādas kā bailes. Vīrietis piecēlās un, turēdams ķiveri rokā, lēnām tuvojās viņai, kā mežonis tuvojas baltajam jūrniekam, it kā sniegdams ķiveri par savas miermīlības zīmi. Tad Stella izdzirdēja no ķiveres skanam balsi. Klausulē kāds runāja. Tagad Stella savukārt kādu brīdi atgādināja pirmatnēju cilvēku. Viņa uzmanīgi paņēma ķiveri rokā. Nu viņa skaidri dzirdēja sulīgu, zemu vīrieša balsi, kas uzrunāja viņu nevainojamā angļu valodā.

— Piedodiet, madame, ka es jūs tā izbiedēju, bet man nav citas iespējas jums tuvoties, un es jūs tā mīlu … Mīlu, — balss ar uzsvaru atkārtoja, un, šiem vārdiem atskanot, Stellai iepretim stāvošais, klusējošais vīrelis nosarka.

— Vai to man sakāt jūs? — Stella neticīgi vaicāja.

— Protams. Te taču neviena cita nav…

— Bet kāpēc jūs neatverat muti, vai tad esat vēderrunātājs?

— Ko nu, klusējošais cilvēks nevarēja novaldīt smaidu. — Ko nu, es tikai demonstrēju jums mūsu seno izgudrojumu — tal- kiju.

— Pietiek. Nepūlieties. — Stella grasījas noraut austiņas no galvas. — Katru dienu es izmetu pa durvīm desmitiem aģentu, kas staigā pa mājām ar visādiem izgudrojumiem. Bet tie vismaz tirgojas ar derīgām mantām: ar putekļu sūcējiem, maisītājiem, kokteiļu traukiem un ledusskapjiem. Šādus niekus varat piedāvāt miljonāriem …

— Dieva dēļ, jaunkundz… — nopietnā balss lūgtin lūdzās, kamēr tās īpašnieks turēja Stellu aiz rokas. — Neatraidiet manu dāvanu. Neprasu no jums neviena centa. Vēlos jums piedāvāt… vēlos jums dāvināt… — Vīrietis bija vienos sviedros, viņam uz mirkli vajadzēja noņemt ķiveri un noslaucīt pieri mutautā. Likās, it kā pēkšņi kāds būtu rautin pārrāvis sarunu.

— Vai jūs nevarētu man to pasacīt normāli? Vai jūs man neizliekat slazdus? Ziniet, mani vis nevar tā paķert katrs, kas apgalvo, ka esot iemīlējies … — Stella draudēja, līdz vīreļa acīs beidzot sakāpa asaras. Tas laikam bija diezgan nervozs šoferis. Te viņš smaidīja, te raudāja kā mazs bērns. Bet tad viņš Stellu pavisam apstulboja.

— Es taču jums sekoju jau no Vācijas. Biju tik priecīgs, kad jūs ar Helmutu izšķīrāties.

— Kā jūs to zināt?

— Es pazīstu jūs, bez sagatavošanās taču nebūtu uzdrīkstējies te ierasties. Kā jūs domājat, kas gan aiztur jūsu draugu viņa rūpnīcā jau divus mēnešus? Es nemitīgi gādāju, lai tur rastos visādi sarežģījumi un viņš nevarētu tikt pie jums.

— Vai jūs gribat izpostīt manu dzīvi? — Stella aizdomīgi vaicāja.

— Nē, gribu darīt jūs laimīgu. Tik laimīgu, kāda bijāt, kad tikko atbraucāt šurp… Vai atceraties to uzdzīvi? Dzīvojot ar mani, jūs varēsiet dzert, kad vien iegribēsies.

— Es nekad nedzeru.

— Bet pudeles vannas istabā? Zinu par jums visu.

— Kā gan? Un kāpēc? Vai jūs neesat špiks? — Stella izbijās. — Kā jūs varējāt mani novērot? Es vienmēr esmu ļoti uzmanīga. Sava drauga dēļ. Katru mirkli skatos apkārt.

— To es arī zinu, — klusējošā vīrieša balss šalkoja klausulē. — Kāpēc jūs nekad neparau- gāties uz augšu? — Viņš pieveda Stellu pie loga. Stella dzīvoja pašā augšējā stāvā. Līdzās kāpnēm, kas veda uz skursteni, šūpojās virvju kāpnes un starp abiem namiem tuvējā debesskrāpja ēnā karājās lidojošais šķīvis, gandrīz tāds pats kā tas, ko Stella katru vakaru nēsāja uz galvas, tikai lielāks un vairāk apdilis, tāds kā noputējis. Stella nosvilpās vien.

— Džips, kurā mani pirmo reizi vizināja kapteinis Volters, bija labākā stāvoklī, ticiet man … — viņa sacīja gluži mierīgi, jo ar armijas vīriem viņai bija liela pieredze. — Ar kapteini varēja pamatīgi izpriecāties. Klubā.

— Pie mums izpriecas ir daudz labākas, — balss apgalvoja, un vīrelis palocījās. Stella nomērīja viņu ar skatienu: sīkulis, bet jaunāks gan par viņas draugu. Tomēr galvenais ir tas, ka armijas vīriem labi ienākumi. Viņa zināja, kā-ar šiem vīriem apieties.

— Vai tu esi speciālists? — viņa dudināja. — No speciālās daļas? Es reiz biju pazīstama ar kādu radistu. Bet viņš nedrīkstēja sev atļauties nekādas vaļības.

— Jā, esmu no speciālās daļas, — karavīrs skumji pasmaidīja.

— Virsnieks?

— Protams.

Un tā Stella ļāva sevi aizvest. Jāatgādina, ka pa ceļam mājup viņa bija iztukšojusi ne vienu vien viskija glāzi un ka viņai jau bija pieredze ar okupācijas armijas virsniekiem.

Nolaupīšana

Telpa, kurā Stellu ieveda, izskatījās daudz greznāka nekā virsnieku klubs Oberkaizernā, tāpat virsnieku tērpos laistījās daudz vairāk zelta un sudraba, dāmas bija ģērbušās va- ren lepnās tualetēs. Viņu vidū Stella izskatījās tīri kā pelnrušķīte, bet neviens par viņas halātiņu neuztraucās. Un, ja arī kāds būtu uztraucies, viņa tikpat neko nedzirdētu, jo visai sabiedrībai ap galdu bija galvās tas pašas ķiveres, arī dāmām. Visas sievietes bija ārzemnieces. Viņu vidū redzēja pat kādu jauniņu nēģerieti. Stella mazliet pabrīnījās, ka nēģeriete šeit drīkst sēdēt pie viena galda ar baltajiem. Viņa jau sen bija ievērojusi, ka zināma tipa vīrieši izvēlas zināmas ieroču šķiras, ka ir kāda līdzība starp visiem kājniekiem vai starp visiem tankistiem, nemaz jau nerunājot par lidotājiem. Bet šie speciālisti bija sevišķi līdzīgi cits citam. Visi izskatījās pēc sīka auguma itāliešiem ar greizām acīm. Viņiem laikam jābūt tik maziem, lai iekļūtu savos šķīvjos, tā Stella sevī sprieda. Arī slavenie žokeji taču sava amata pēc ir sīka auguma un mušas svarā. Reiz Stella bija ar kādu satikusies. Tam gan nebija tāda vienā zeltā spīdoša formas tērpa, tas neaicināja Stellu pie galda, kas lūztin lūza aiz gardumiem, nedz arī piedāvāja šampanieša kausu.

Stella bija izsalkusi, tāpēc viņa kārtīgi ieēda un iedzēra, drīz vien ielīksmojās un sāka visiem mācīt dziesmiņu, ko dzied koris «Marsa ugunīs»; viņu sajūsmināja kavaliera spīdošais formas tērps, jo tas jau bija novilcis eļļaino kombinezonu; viņai patika arī pārējie, pat nēģeriete. Viņa tikai ievēroja, ka pie galda smejas viena pati, neviens viņai nepievienojas; mikrofonā viņa gan dzirdēja vīriešus, kas aiz pieklājības vilka dziesmu līdzi, bet sieviešu sejas palika tādas pašas nāvīgi nopietnas. Kad Stella grasījās kāpt uz galda, lai nodemonstrētu savu lidojošo šķīvju deju, piecēlās pavecs, iesirms virsnieks, kas sēdēja pie dzīru galda goda vietā. Visi apklusa.

Stella savā atpogātajā halātiņā apstājās, vienu kāju jau gandrīz uzcēlusi uz galda, pavecais kungs pienāca viņai klāt un uzrunāja svinīgi, tikpat kā iesvētāmo meiteni baznīcā pie altāra:

— Apsveicu jūs, ka esat izlēmusi būt kopā ar mums. Mēs vienmēr rūpēsimies par jums. Man patīk drosmīgas sievietes …

— Kāpēc gan ne. Katru sestdienu es kopā ar Bobu braukāju uz Garmišpartenkirhenu vizināties ar slēpēm. Zinu, ka jūs bieži maināt garnizona sastāvu. Pazīstu jūsu armiju.

— Mūsu armiju? — vīrietis, kas bija visa garnizona komandieris, nobrīnījās. — Diezin vai, — un viņš galanti palīdzēja Stellai tikt atkal zemē. — Mēs taču neesam šejienieši. Esam no citas planētas … — viņš kā atvainodamies piemetināja.

— Varbūt no Marsa? — Stella iesmējās. — Es labi zinu, ka Marsa radījumiem ir milzīgas smadzenes, apaļas kā baloni, bet augumi kā punduriem; es taču viņus katru vakaru redzu operetē …

— Tā ir fantāzija. Marsa cilvēki izskatās tieši tādi paši kā jūs. Noteiktos apstākļos dzīvība Visuma telpā attīstās vienā un tai pašā virzienā. Bet vienai un tai pašai formai…

Stella sāka saprast, un viņu pārņēma šausmas par to, ka šie marsieši nav nedz šķidra protoplazma, nedz vaļējas smadzenes ar zirnekļa kājām, nedz metāla briesmoņi ar dzīvu aci. Viņai daudz briesmīgāk likās tas, ka marsieši līdzinās mums, ir gandrīz tādi paši kā mēs zemes virsū.

— Tas nav iespējams … — Stella ar varu centās aizdzīt reibumu, nepacietīgi izberzēja acis un pagriezās pret nēģerieti. — Vai tā ir taisnība? Jūs taču neesat no Marsa. Vai arī tur varbūt ir nēģeri?

— Esmu no Hārlemas, — meiča atbildēja.

— Bet palikšu šeit. Zemes labumu man jau līdz kaklam. Paraugieties, — viņa parādīja roku, kam trūka divu pirkstu. — Ar tādu mani nekur darbā nepieņems. Braukšu viņiem līdzi.

— Es negribu nekur braukt, tā ir nolaupīšana, ir taču vēl likumi, pamēģiniet tikai aizvest mani ar varu, iesniegšu par jums sūdzību, ko jūs gan domājat… — Stella ārdījās un visu acu priekšā sakliedza uz komandieri.

— Neko es neesmu solījusies, neko no jums negribu, tūliņ pat aizvediet mani atpakaļ! Tūliņ! — Viņa ciešāk satinās halātā, it kā pēkšņi būtu sākusi salt. Ne vārda nesacīdams, komandieris pagriezās pret Stellas aizvedēju un iecirta tam divas skaļas pļaukas. Tai pašā brīdī viņš tam kaut ko uzbļāva pretīgā, čerkstošā valodā, kurā čumēt čumēja svelpeņi un gārdzošas skaņas. Dzīrēm pienāca beigas.

— Mēs apspriedīsim jūsu prasību. Man nebija ne jausmas, ka jūs neko nezināt…

Karavīri aizgāja, sievietes palika vienas pašas. Viņas izklīda pa savām istabām. Stella veltīgi lūkoja pārējās aizturēt, tās bija ārzemnieces, kas viņu nesaprata. Francūzietes, poliete, norvēģietes, pat eskimosiete no Grenlan- des, tā visvairāk līdzinājās marsiešiem. Visas nozuda, Stella palika divatā ar nēģerieti. Drīz vien abas iedraudzējās. Stella aizgāja nēģerie- tei līdzi uz viņas istabiņu; jāiet bija pa šauru gaitenīti. Istaba izskatījās pēc kuģa kajītes. Pa šauru caurulīti pie' griestiem te ieplūda gaiss.

— Viņi ražo gaisu, — nēģeriete paskaidroja. Gaisā bija mazliet jūtama meža smarža, tas atgādināja piesmakušo, parfīmiem piesātināto gaisu pirmajos kinoteātros.

— Kāpēc tad gaiss jāražo?

— Tāpēc, ka te tā nav. Mēs esam viņu lidojošo šķīvju bāzē, kas atrodas tālu no Zemes, paslēpta aiz Mēness.

— Bet kāpēc? Kā jūs šeit nokļuvāt?

— Marsiešiem vajadzīgas sievietes, līdzi viņi nevienu nav atveduši, viņu sievietes varbūt nepanes ceļojumu pa Visumu, nezinu. Visi jau ir sev kādu izmeklējuši, tikai jūsējais …

— Manējais? — Stella šausminājās, atcerēdamās mazo mongoli, kas bija viņu aizvedis no dzīvokļa. — Kā gan viņš uzdrīkstējās? Kā viņam tas vispār varēja ienākt prātā?

— Viņš to katrā ziņā nožēlo, — nēģeriete sacīja. — Ziniet, mašīnas viņiem ir labākas nekā mums uz Zemes, viņiem ir tādi izgudrojumi, par kuriem pie mums pat neraksta, bet cits pret citu viņi ir nežēlīgi kā viduslaikos. Manu vīru par visniecīgāko kļūdīšanos komandieris vairākkārt licis sist līdz nesamaņai.

Un ievērojiet, kā viņiem trīc rokas. Viņi guļ tikai.tad, kad ir saelpojušies nez kādu gāzi. Manējais apskauž mani, ka es varu gulēt, cik ilgi vien gribu, ka man nesāp galva, ka esmu mierīga. Viņi ir vārguļi… — nēģeriete nopūzdamās noteica.

— Bet kā tad viņi varēja to visu ierīkot? — Stella paraudzījās apkārt.

— Varbūt tieši tāpēc.

Sarunu pārtrauca komandieris. Tas ienāca, ģērbies tādā pašā kombinezonā, kādā Stella pirmo reizi bija ieraudzījusi savu nolaupītāju; tas laikam bija marsiešu darba tērps.

— Ko jūs esat izlēmusi, jaunkundz? — mikrofonā nošvīkstēja komandiera balss. Viņi visi runāja vienā un tai pašā sintētiskajā angļu balsī, tā ka citu no cita viņus nevarēja atšķirt. Raugoties uz ķiverēm, Stellai reizēm ienāca prātā skudras, nedabiski lielas skudras. Un tomēr tie bija zīdītājdzīvnieki.

Komandieris saņēma Stellas roku un saspieda tā, it kā viņi abi sēdētu blakus kinoteātrī. Ar sajūsmu viņš paraudzījās Stellā.

— Mēs ļoti ļoti nelabprāt šķirtos no jums. Visi, bet es jo sevišķi.

— Es gribu tikt atpakaļ, uz vietas gribu tikt atpakaļ.

— Lūdzu … — komandieris palocījās un aizveda Stellu uz tādu kā milzīgu garāžu, kur stāvēja īsts, jauns mersedess.

— Kur tad jūs domājat aizbraukt ar šo automašīnu? — Stella iebilda. — Es labi zinu, kur mēs atrodamies.

— Aizvedīšu jūs mājās. Vai jūs ticat man vai tai melnajai padauzai? — Bija redzams, ka rasisms nav iznīcis pat uz Marsa.

Stella iesēdās mašīnā līdzās komandierim un aizcirta durtiņas.

— Kurp jūs vēlaties braukt?

— Uz mājām…

Pēc mirkļa garāžas durvis atvērās, un mašīna iebrauca Oberkaizernas apkaimē. Bija silts jūnija vakars, apkārt viss izskatījās tā, kā Stella to arvien bija iztēlojusies, atbraucēju sagaidīja radu pulks, māsīca viņu apsveica ar skābu smaidu. Pēc kara tā bija palikusi mājās un tagad kļuvusi tik resna, ka visas durvis tai bija par šaurām; tai apkārt stāvēja bērnu pūlītis, visi ar tādām pašām izvalbītām acīm kā tēvam. Mersedess mirkli apstājās baznīcas priekšā, mācītāja kungs iznāca durvīs un laipni klanījās. Stella dzīrās kāpt ārā, bet komandieris piedeva gāzi.

— Mājās tevi gaida, — viņš sacīja. Abi brauca tālāk uz ciemu, kur jau dimdēja zvani, un viss bija tā, kā Stella iztēlojusies. Viņa atgriezās mājās milzīgi slavena un bagāta, atbrauca greznā automobilī; viņa kļuva līksma, sirdi pildīja laime … Tagad viņa pati satvēra sava šofera roku.

— Helmut… — Stella sacīja un paskatījās uz savu blakussēdētāju. Tas tiešām bija Helmuts. — Helmut! — Stella pārsteigta izsaucās. Bet tad mašīnas riteņi paslīdēja, ātrums palielinājās, viss zibēja garām kā paātrinātā filmā — apsveikšana mājās, tēva apkampieni, milzīgā steigā* dota svētība; tomēr visu laiku Stella palika turpat mašīnā. Bija dzirdama kaut kāda čirkstoņa un pavēles gārdzošajā marsiešu valodā, tad pēkšņi viņus apņēma tumsa, Stella apkampa Helmutu un tumsā viņu neprātīgi skūpstīja, elsodama un čukstēdama viņa vārdu, līdz beidzot tepat blakus likās pārtrūkstam kāda tērauda atspere. Stella atjēdzās, ka skūpsta komandieri, ka viņi abi sēž tai pašā automašīnā un tai pašā vietā, no kuras nav izkustējušies ne sprīdi. Apkārt skraidīja divi aizelsušies, nosvīduši mehāniķi, komandieris pāri Stellas galvai tos lamāja. Stella aši atrāvās no marsieša. Komandieris viņu uzmanīgi aizveda projām no mašīnas.

— Tā jūs varat atgriezties mājās ik dienas. Šī mašīna izpilda katru vēlēšanos. Otrreiz tā vairs nesabojāsies. Mēs tai piešķīrām visskaistāko formu, kura tā patīk jūsu sievietēm …

— Negribu, tā ir krāpšana. Man ir tā, it kā es būtu piedalījusies uzdzīvē …

— Tā jau arī ir, dārgā, — komandieris iesmējās.

— Negribu!

— Zinu, jūs sacīsiet, ka tā nav īstenība, bet, ticiet man, mēs pie tā esam pilnīgi pieraduši. Mani apakšnieki ik pa desmit dienām saņem orderi šādam braucienam, piepilda savas vēlēšanās, un ko tiem vairāk vajag…

— Fui!

— Atjēdzieties.

Komandieris tagad ieveda Stellu kādā citā telpā, no kurienes gaiteņi gāja uz visām pusēm. Pie sienas sēdēja sargs, kam kājas bija piekaltas pie grīdas. Stella bailīgi viņu sveicināja. Komandieris steigšus atvēra durvis uz blakus telpu.

— Te jūs dzīvosiet. Lūdzu, nāciet iekšā.

Tie bija apartamenti kā pirmšķirīgā viesnīcā. Nemaz nevarēja salīdzināt ar nēģerie- tes istabiņu. Te bija vannas istaba un trīs gaisa vadi dažādās vietās. Grezns dzīvoklis ar milzīgu laulības gultu. Tikai tagad Stella atjēdzās: cilvēks postenī, tas ar piekaltajām kājām, taču bija viņas nolaupītājs. Viņai kļuva baisi.

— Es negribu. Pateicu jums to skaidri. Es te nepalikšu, kaut jūs piedāvātu man Tautu pili. Gribu tikt projām.

Tagad vecais kungs apskaitās. Lai Stella saprotot: viņai jābūt pateicīgai, ka tas piedāvājoties glābt viņu no katastrofas, ka vēloties viņu pasargāt no drausmīgas nāves. Komandieris sāka bļaut. Stella vienu brīdi pat domāja, ka tas sitīs arī viņai.

— Vai zināt, kāds gals pienāks jūsu planētai pēc nākamā kara? — marsietis kliedza. — Es jums to parādīšu. Paskatieties, — un viņš pagrieza stūrī noliktā televizora kontakt- pogu. Tas bija milzīgs televizors, kas reproducēja priekšmetu attēlus dabiskā lielumā.

Stella ieraudzīja apvidu, kas izskatījās līdzīgs Oberkaizernas apkaimei, pa kuru viņi nesen bija braukuši. Bet nekur nemanīja nekādu dzīvības zīmju. Viss izdedzis un pār- ogļojies, viss indīgi dzeltenā nokrāsā, pār zemi malu malās ložņāja biezi, melni dūmi. Spīguļoja tikai akmeņi.

— Izkusuši… — komandieris ņirdza, — pārvērtušies par stiklu. Viss ir pagalam, pat gaiss.

— Bet tā jau nav Zeme. Tā nav Oberkai- zerna … — Stella klusītiņām iebilda. Komandieris izslēdza televizoru. Viņš smīnēja.

— Nē. Šoreiz tā bija mana dzimtene. Tāda, kāda tā ir tagad; tā ir pasaule, kur nav piepildījusies neviena vēlēšanās. Bet tur sadeguši mani mīļie, manas meitas un sieva. Mūsu bumbas bija pārāk iedarbīgas. Bet jūs ļaujat mums atkal cerēt. Jūs vienīgie visā Saules sistēmā. Drīz vien cilvēki Zemes virsū iznīcinās cits citu, un mēs ieņemsim viņu vietu. Jūsu ieroči līdz šim vēl neiznīcina dabu un nesaindē atmosfēru. Pret radioaktivitāti mēs protam aizsargāties. Mēs apmetīsimies uz jūsu planētas. Ilgi jau tas vairs nevilksies, tāpēc mēs te gaidām mierīgi un jau izvēlamies dzīves vietas. Vietas un sievas. Kur tu vēlies dzīvot? Mēs varam paņemt sev veselus apgabalus, tikai sev vieniem. Drīz vien.

— Kā jūs zināt, ka tas notiks drīz? Ja nu cilvēki kļūst draugi?

Komandieris atkal pasmīnēja.

— Es jau teicu jums, ka dzīvībai nepatīk dažādība. Zināmos, noteiktos apstākļos dzīvība attīstās vienādi, tāda ir likumība. Jūs beigsiet tāpat kā mēs. Tikai jūs to izdarīsiet ar vienkāršākiem ieročiem. No visiem cilvēkiem, ko līdz šim pazināt, jūs vienīgā paliksiet dzīva. Vai apjēdzat, ko es jums piedāvāju?

— Tur lejā es taisījos precēties, — Stella meloja.

— Zinu par jums visu. Un nelaidīšu jūs projām, — komandieris pēkšņi apcirtās uz papēžiem un apņēmīgi soļoja uz durvīm, turēdams rokā atslēgu.

— Pagaidiet… — Stella viņu apturēja.

Bēgšana

Ja arī viss, ko Stella stāstīja, būtu patiesība, tomēr savu līdzdalību visā notikumā viņa laikam gan izskaistināja, lai parādītu sevi labākā gaismā. Interesanti: viņa mierīgi pastāstīja, ka taisījusies dejot uz galda, bet spītīgi noliedza, ka būtu kaut reizi apkampusi savu komandieri vai atļāvusi tam kādu vaļību. Viņa tomēr atzina, ka ir laidusi sevi noskūpstīt. Tikai noskūpstīt, to viņa zvērēja, it kā domātu, ka marsieši ir kādi dzīvnieki. Lai nu tas būtu bijis skūpsts vai kas cits — bet baidos, ka mums gan jādomā par visai intīmu tuvumu — tomēr fakts ir tāds. ka šis diktators, šis marsiešu bāzes komandieris otrā dienā viņai atļāva aizbraukt uz māju.

— Es izgudroju neapstrīdamu iemeslu, — Stella paskaidroja. — Tā bija tāda pēkšņa un lieliska ideja. Man taču nebija līdzi tērpu. Ja jau es viņam tā patīku, tad taču nevaru skraidīt apkārt kaila, pat nēģerietei ir līdzi vakara tualete. Protams, viņš solīja man apģērbu no saviem krājumiem. Bet es labi zināju, ka tie ir tikai vīriešu formas tērpi.

— Jūsu armijā es negribu iestāties, — es sacīju. — Bet tur uz Zemes esmu taupījusi caurām nedēļām, lai varētu iegādāties kādu pieklājīgu drēbju gabalu, ko vilkt mugurā. Nē, ja vēlies, lai braucu tev līdzi, tad atlaid mani pēc kleitām.

Tā viņš atļāva man braukt. Mani aizvest uzdeva tādam pavecam vīrelim ar puspliku pakausi; viņš nepārtraukti mirkšķināja vienu aci un nepārtraukti slaucīja sviedrus. Acīs viņam vīdēja skumjas, tāpat kā visiem pārējiem.

Tikai iekāpusi lidojošajā šķīvī, Stella apjēdza, cik piedzērusi gan viņa vakar bijusi. Kā viņa tūliņ nav izbijusies no šiem dīvainajiem aparātiem uz vadības pults, no maģiskajām acīm un gaismas signāliem, kā viņa vispār varējusi pa virvju kāpnītēm izrāpties pa savu logu desmitajā stāvā? Tagad viņa to vairs neuzdrošinātos. Tāpēc viņa sacīja, ka vēloties nokļūt Oberkaizernā. Tur varot nolaisties līdzenā vietā, tur viņa jutīšoties drošāk. Jau bieži viņa esot vēlējusies apciemot mājas, taču vienmēr bijis žēl naudas; tagad viņa vismaz šādā veidā izmantošot savus nolaupītājus. Bija mazliet baigi, kad viņu nosēdināja līdzās pilotam.

Acu priekšā iznira Zeme, starodama kā Mēness — viņi taču no tās bija tikpat tālu kā no Mēness, — un pēc neilga lidojuma Stellas priekšā parādījās tāds pats globuss kā senāk

skolas ģeogrāfijas kabinetā. Viņa būtu varējusi vai apzvērēt, ka globuss ir tieši tas pats, kas kabinetā, tik līdzīgs tas izskatījās. Tikai Skandināviju sedza migla, un virs Sibīrijas sniga. To viņai paskaidroja pilots. Citādi abi neko daudz nesarunājās.,

Stella juta sakāpjam acīs asaras, ieraudzīdama Eiropu ar Itālijas zābaku dienvidos; tad \ viņa saskatīja Reinu un Donavu tikpat kā uz sīkas reljefas kartes. Šī atgriešanās mājās viesa Stellā skumjas. Pēkšņi viņa sajuta, ka cilvēki neaizies bojā tik muļķīgi kā stulbie marsieši, ka cilvēki ir daudz gudrāki par tiem.

— Kāpēc jūs nepamēģināt kur citur? — viņa ievaicājās savam pilotam. — Kaut vai uz Jupitera. Pie mums gan nekas neiznāks. Jūsu dēļ mēs cits citu neizkausim.

— Esam jau mēģinājuši ieņemt Venēru, — pilots stāstīja, — bet izgāja slikti. Bija lieli zaudējumi. Mūsu tagad ir maz. Tāpēc jāgaida.

— Žēl. Man šķiet, ka jūs neko nesagaidīsiet.

— Laika mums diezgan. Jau vairākas mūsu paaudzes klīst Visuma telpā. Mūsu senči taisījās pārcelties uz jūsu planētu jau sen, jau toreiz, kad pie jums risinājās trīsdesmitgadu karš. Viņiem vajadzēja to izdarīt. Ar zobenu viņiem neviens nebūtu spējis turēties pretim.

— Cik ilgi jūs jau mūs izspiegojat? — Stella bija uztraukta, it kā marsietis būtu atzinies, ka sen jau novēro viņas izģērbšanos.

— Komandieris atceroties būru karu. Es tikai Tobrukas kauju. Ziniet, man gribētos apmesties Āfrikā. Man patīk siltums, tāpēc es šo kontinentu īpaši uzmanu.

— Jūs īstenībā esat tāds kā sargeņģelis, — Stella piezīmēja.

— Jā. Vislabāk es savus apsargājamos redzētu debesu valstībā, kā jūs mēdzat sacīt. Cilvēkam taču gribas reiz atpūsties.

Bet nu viņi jau bija aizbraukuši līdz Ober- kaizernai. Tikai pilots aiz neuzmanības nolaidās pie robežas pakalna mūsu pusē.

— Sakiet, lai tur sāk šaut! Lai sūta uz turieni lidmašīnas. Pirmie pasaulē jūs dabūsiet rokā lidojošo šķīvi. Jūs kļūsiet slavens, pierunājiet viņus, es nebūt neesmu traka, pasakiet to viņiem. Ja jūs marsieti neiznīcināsiet, ziniet, ka viņš mani atkal aizvedīs, tagad viņš mani uzmana. Es nedrīkstu viena spert ne soļa. Visur viņi man sekos. Bet es atgriezīšos pie Helmuta, viņš mani aizsargās, es negribu nekur citur, gribu dzīvot kopā ar viņu, gribu dzīvot šeit tāpat kā mana māsīca, kaut arī viņai ir bērni ar izvalbītām acīm …

— Tātad jums šķiet, ka jūs vajā … — doktors Z. atkal nočukstēja, ātri šķirstīdams rokasgrāmatu, kuru nemanot bija atnesis šurp. — Saskan… — viņš pusbalsī noteica. — Tas saskan, tā droši vien būs psihiska slimība.

— Nemeklējieties pa savu grāmatu, bet sakiet viņiem, lai steidzas uz kalniem-, tur viņi paši pārliecināsies …

— Tas būs grūti, — doktors Z. atteica.

— Pakalns, pie kura jūs, kā pati stāstāt, izsēdināja, atrodas tieši uz robežas. Var izcelties sadursme, tādu risku mēs nedrīkstam uzņemties.

— Bet te ir runa par kaut ko daudz svarīgāku, te ir runa par mums visiem. Mums taču ir jāsaprotas un jākļūst draugiem, mēs taču nedrīkstam iet bojā tāpat kā viņi, kā viņu planēta …

— Tātad jūs vajā, — doktors Z. atkārtoja.

— Bet pierādīt jūs neko nevarat. Un tomēr esat cieši pārliecināta. Cieši… — Doktors ņēmās Stellu pierunāt un pārliecināt. Ja viņa bēgusi no kāda virsnieka viņpus robežas …

— Tad jūsējie mani būtu ieraudzījuši agrāk, jau pie pašas robežas.

— Varbūt jūs esat izbēgusi kaut kur šajā apkārtnē.

Stella nekādi nespēja pierādīt savu identitāti. Viņa cilāja kārbiņu ar cigaretēm «Čes- terfīld». Bet tādu kārbiņu pie mums apgrozās daudz. Viņa ar uzsvaru demonstrēja savu valodu. Bet pie mums ir tik daudz sieviešu, kas runā vāciski vai angliski ar amerikāņu akcentu. Viņa rādīja neilona halātiņu, bet tādas preces jau sen dabūjamas arī pie mums. Galu galā Stella pieprasīja, lai viņu savienojot ar Amerikas sūtniecību. To mans draugs nevarēja viņai atsacīt. Ja tikai sūtnis vēlēšoties ar viņu runāt. Viņa precīzi nosauca savu adresi Bostonā un Oberkaizernā. Pēc tam doktors aizveda Stellu uz savu istabu villas otrajā stāvā, iedeva miegazāles un novēlēja labi atpūsties. Stella tūliņ apgūlās. Pirms tam viņa vēl mazliet pašķendējās par neticīgajiem čehiem, nožāvājās un aizmiga.

Pēc tam piezvanīja no vietējās psihiatriskās slimnīcas. Tie ziņoja, ka no turienes neviens neesot izbēdzis un ka tie sūtot speciālistu, kas sievieti izmeklēšot. Tai pašā laikā no sūtniecības pavēstīja, ka atsūtīšot šurp ceturto sekretāru. Par notikumu sāka interesēties arī augstas militāras aprindas Prāgā. Ja nu tiešām tas esot kāds jauns spiegošanas veids? Nebūtu jau nemaz tik grūti uzbūvēt šķīvjveidīgu helikopteru un nolaisties ar to pierobežas pakalnos, lai diversanti no turienes varētu izklīst uz visām pusēm. Trakais stāsts varbūt noderot pēdu jaukšanai.

Doktors Z. par to visu nekā nezināja, viņam vajadzēja strādāt kā arvien. Pacienti kurnēja. Ārzemniece vai ne, ja cilvēks ir slims, tas vispirms domā pats par sevi.

Pēcpusdienā no slimnīcas atbrauca speciālists. Viņš lika visu sīki izstāstīt. Atbraukušais ārsts bija apmēram tikpat vecs kā mans draugs, bet uz lauku medicīnu jau raudzījās mazliet nicīgi.

— Pavisam skaidrs gadījums, kolēģi. No mana viedokļa pavisam skaidrs gadījums. Es nešaubos nevienu mirkli. Prasiet atpakaļ savu skolas naudu. Vai varbūt… vai jums pašam nav kādas dīvainas iedomas? — viņš drīzāk bija ar mieru arī doktoru Z. uzskatīt par psihiski slimu nekā meklēt kaut graudiņu patiesības visā šai stāstā.

— Bet izskaidrojums …

— Izskaidrojums nav mana darīšana, lai karavīri meklējas, kā sieviete nokļuvusi šeit. Kamēr viņa ticēs marsiešiem, tikmēr atradīsies pie mums "un vienmēr būs izmeklētāja rīcībā. Protams, kamēr ticēs, ka viņu vajā neredzami marsieši ar ķiverēs iemontētiem mikrofoniem … — speciālists skaļi plātījās, kāpdams kopā ar doktoru Z. un ar sanitāru augšā uz otro stāvu. — Jūs varējāt viņu sūtīt taisni… — un viņš atvēra durvis.

Visi sastinga.

Istabā neviena nebija. Tikai gulta stāvēja savandīta, spilvens nosviests kaktā, viss piekaisīts ar spalvām un logs plaši atvērts.

— Tātad atnākuši gan viņai pakaļ. Kā es to neatjēdzu… — mans draugs nopūtās.

— Kas? Es nekā neredzu. Par ko jūs runājat? Kas jums spokojas? Kolēģi, jums vajadzētu braukt man līdzi, jums pašam nepieciešama izmeklēšana …

Par laimi ieradās speciāla mašīna no Prāgas pavēlniecības un limuzīns no Amerikas sūtniecības. Visi galvas vien grozīja. Nebija fotouzņēmumu, nebija pierādījumu, tikai liecinieku stāstījums un pelnu traukā ptfšsmē- ķētā cigarete «Cesterfīld».

— Tā ir īpaša saslimstības forma, mēs uzmanīsim, vai tā neparādīsies arī citur šajā apkārtnē, — sacīja psihiatriskās slimnīcas ārsts un aizbrauca.

— Rafinēta spiedze, — pavēstīja Prāgas pulkvedis. — Aizkavēja jūs visus ar savu stāstu, viņas līdzgaitnieki tikmēr iekļuva mūsu apvidū un aizvāca savu palīdzi pa logu projām. Tagad viņi jau brauc, kur viņiem vajag. Apsveicu jūs!

— Acīmredzot komunisti viņu savervējuši gan, — ceturtais sūtniecības sekretārs sevī nodomāja. — Viņa būs viena no tām garlaicības māktajām, trakajām sievietēm, kas iedomājas sevi par nez kādu Matu Hari, un tā nu viņa tagad tikusi gan iekšā aiz šā dzelzs aizkara. Galu galā viņa droši vien apņēmusies strādāt šo labā, tāpēc šie pēkšņi par viņu vairs nekā nezina …

Vienīgi mans draugs uzskatīja Stellas pazušanu par pierādījumu. Viņš sāka ticēt meičas stāstam. Un bija pārliecināts, ka kosmiskajā bāzē tai varbūt klājas labāk nekā Bostonā. Drošības dēļ viņš tomēr aizrakstīja uz abām adresēm, ko Stella bija nosaukusi. Pēc kāda laika pienāca atbilde no Amerikas. Jaunkundze pirms kāda laika esot aizceļojusi nezināmā virzienā. No Oberkaizernas pienāca kroplīgā čehu valodā rakstīta vēstule:

«Ko tu mums rakstīt? Iskaidros to tev drīz ar tanki»; vēstuli bija parakstījis kāds no pārvietotajiem vāciešiem — Helmuts.

Tādas vēstules droši vien dara prieku marsiešiem. Mūsu savstarpējais sīkais ienaids viņiem saīsina gaidīšanas laiku.

Doktors Z. pēc šā gadījuma pārvērtās. Tagad viņš pat rotaļājas ar doktora Kmīneka bērniem, nēsā tos uz muguras un pērk tiem konfektes. Cilvēki taču spēj mīlēt cits citu. Ka to spētu mūsu sargeņģeļi, to Stella nebija manījusi.