KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

X nodaļa trĪsdesmit SEPTĪTĀ PARALĒLE

Nedeļu pēc tam, kad ceļinieki bija atstājuši aiz muguras Pilājas ragu, «Dunkans» ar pilnu tvaiku iebrauca Talkavano līcī — lieliskā divpadsmit jūdžu garā un deviņas jūdzes platā limānā. Laiks pieturējās brīnišķīgs. Sai apvidū no novembra līdz martam pie debesīm nav redzams neviens mākonītis un visgarām Andu kalnu grēdas aizsargātajiem krastiem nemai­nīgi pūš dienvidu vējš. Izpildīdams lorda Glenervena norādījumu, Džons Mengls kuģoja cieši gar Cilojes arhipelāga krastiem un neskaitāmām ci­tām Amerikas kontinenta drumslām. Kāda vraka palieka, salauzts masts vai cilvēka rokas apstrādāts koka gabals varēja norādīt uz avārijas pēdām. Taču nekas nebija redzams, un jahta, turpinādama savu ceļu, izmeta enkuru Talkavano ostā pēc četrdesmit divām dienām, kopš bija atstājusi Klaidas līča miglainos ūdeņus.

Glenervens tūdaļ lika nolaist laivu un kopā ar Paganelu izkāpa krastā pie pāļu mola. Augsti mācītais ģeogrāfs, izmantodams gadījumu, gribēja likt lietā spāņu valodu, kuru bija tik uzcītīgi mācījies, taču iezemieši, viņam par lielu pārsteigumu, neko nesaprata.

— Vainīga droši vien mana sliktā izruna, — viņš noteica.

— Ejam uz muitnīcu, — Glenervens ierosināja.

Tur ar dažu angļu vārdu un izteiksmīgu žestu palīdzību viņiem pa­skaidroja, ka angļu konsuls dzīvo Konsepsjonā. Līdz turienei bija stundas brauciens. Glenervens viegli sameklēja divus labus zirgus, un drīz vien viņi abi ar Paganelu iejāja lielā pilsētā, par kuras eksistenci jāpateicas, brāļu Pizarro kompanjona drošsirdīgā Valdivijas uzņēmībai.

Cik ļoti nobālējis bija kādreizējais pilsētas spožums! Vairākkārt ieze­miešu izlaupīta, 1819. gadā nodedzināta, izpostīta un sagrauta, Konsep- sjona bija ļāvusi sevi apēnot kaimiņu pilsētai Talkavano, un ugunsgrēku nomelnējušos mūros mita vairs tikai kādi astoņi tūkstoši iedzīvotāju.. Laisko pilsētnieku reti mīdītās ielas pamazām pārvērtās par prērijām.. Nekādas tirdzniecības, nekādas rosības. Uz katra balkona skanēja man­dolīna. Caur logu žalūzijām gurdi plūda tvīksmīgas dziesmas. Kādreizējā vīru pilsēta bija pārvērtusies par sieviešu un bērnu ciematu.

Glenervens neizrādīja nekādu lielu vēlēšanos izdibināt šā pagrimuma cēloņus, lai gan 2akam Paganelam gribējās par to parunāt. Nezaudēdams ne mirkli, Glenervens devās pie Britanijas karaliskās augstības konsula 2. R. Bcntoka. Šis cienījamais kungs viņus uzņēma ļoti iaipni un, uzzinā­jis kapteiņa Granta bēdu stāstu, apsolījās ievākt ziņas visā piekrastē.

Nekas neliecināja par to, ka trīsdesmit septītās paralēles tuvumā pie Cīles Araukānijas krastiem būtu avarējis trīsmastu burinieks «Britānija». Nekādu ziņojumu par tamlīdzīgu atgadījumu nebija saņēmis nedz Ben- toks, nedz viņa kolēģi — citu valstu konsuli. Glenervens tomēr nezaudēja dūšu. Viņš atgriezās Talkavano un, netaupīdams nedz pūles, nedz naudu,, izsūtīja pa visu piekrasti aģentus. Visi meklējumi bija veltīgi. Pat visrūpī­gākā piekrastes iedzīvotāju aptauja nedeva nekādus rezultātus. Pēc «Bri­tānijas» katastrofas, šķiet, nebija palikušas nekādas pēdas.

Kad Glenervens pavēstīja saviem ceļabiedriem par neveiksmīgajiem meklējumiem, Mērija Granta un viņas brālis nejaudaja apslēpt savas bēdas. Bija pagājušas jau sešas dienas kopš «Dunkana» ierašanās Talka­vano. Pasažieri bija sapulcējušies kopkajītē. Lēdija Helēna nevis ar vār­diem — ko gan viņa varēja teikt? — bet ar glāstiem mierināja abus kapteiņa Granta bērnus. 2aks Paganels atkal bija sadabūjis dokumentu un pētīja to ar vislielāko rūpību, itin kā gribēdams izvilināt no tā jaunus, noslēpumus. Kad viņš tā bija darbojies jau veselu stundu, Glenervens. viņu pēkšņi uzrunāja:

— Paganel, es paļaujos uz jūsu aso prātu. Vai dokuments nav iztul­kots aplam? Vai rekonstruētie teikumi neskan neloģiski?

Paganels neko neatbildēja. Viņš domāja.

— Vai tiešām mūsu apsvērumi par katastrofas vietu būtu maldīgi? — Glenervens turpināja. — Vai tad vārds «Patagonija» neduras acīs pat vis­paviršākajam vērotājam ?

Paganels joprojām klusēja.

— Un beidzot, — Glenervens piebilda, — vai tad vārds «indiāņi» ne­liecina, ka mums ir taisnība?

— Protams, — Maknebs atsaucās.

— Vai tad nav pilnīgi skaidrs, ka avārijā cietušajiem tai brīdī, kad viņi rakstīja šīs rindas, draudēja briesmas nokļūt indiāņu gūstā?

— Atļausit jūs pārtraukt, dārgais lord, — Paganels beidzot ierunā­jās. — Pārējie jūsu secinājumi, iespējams, ir pareizi, taču pēdējais, manu­prāt, nav pamatots.

— Ko jūs gribat ar to sacīt? — lēdija Helēna jautāja ģeogrāfam, ku­ram bija pievērsti visu klātesošo skatieni.

— Es gribu sacīt, — Paganels uzsvēra katru vārdu, — ka patlaban kapteinis Grants atrodas indiāņu gūstā, un atļaujos piebilst, ka dokuments šai ziņā nerada nekādas šaubas.

— Paskaidrojiet, lūdzu, tuvāk, Paganela kungs, — mis Granta pa­lūdza.

— Nekas nav vieglāk izdarāms, mīļā Mērij. Nelasiet dokumentā sa­gūstīs, bet lasiet sagūstījuši, un viss kļūs skaidrs.

— Tas nav iespējams! — Glenervens iesaucās.

— Nav iespējams? Bet kāpēc, godātais draugs? — Paganels smaidī­dams jautāja.

— Tāpēc, ka pudeli varēja iemest jūrā vienīgi pēc tam, kad kuģis bija uzskrējis virsū klintīm. Pamatojoties uz to, mēs secinājām, ka doku­mentā minētie garuma un platuma grādi attiecas tieši uz katastrofas vietu.

— Tas vēl neko nepierāda, — Paganels attrauca. — Es neredzu iemesla, kāpēc avārijā cietušie, pēc tam kad indiāņi viņus bija aizveduši kontinenta iekšienē, nevarētu mēģināt ar tās pašas pudeles palīdzību pa­ziņot par savu gūstniecības vietu.

— Iemesls, dārgo Paganel, ir gaužām vienkāršs: lai iemestu pudeli jūrā, jāatrodas vismaz jūras krastā.

— Vai arī pie upes, kas ietek jūrā! — Paganels atteica.

Pēc šīs negaidītās atbildes, kura tomēr neizteica neko neiespējamu,, iestājās pārsteiguma pilns klusums. Pēc savu klausītāju mirdzošajām acīm Paganels saprata, ka visu sirdīs uzausušas jaunas cerības. Pirmā atguvās lēdija Helēna.

— Kāda ideja! — viņa iesaucās.

— Kāda laba ideja, — ģeogrāfs naivi piemetināja.

— Ko tad jūs iesakāt? — Glenervens jautāja.

— Es iesaku uzmeklēt vietu, kur trīsdesmit septītā paralēle sastopas ar Amerikas krastu, un, nenovirzoties pat ne par pusgrādu, doties pa šo paralēli cauri visam kontinentam līdz punktam, kur tā iesniedzas Atlanti­jas okeānā. Iespējams, ka šai pārgājienā mēs atradīsim katastrofā cietušos «Britānijas» ļaudis.

— Maz izredžu, — majors piemetināja.

— Lai arī cik maz būtu izredžu, — Paganels iebilda, — mums tomēr jādara viss iespējamais. Ja man ir taisnība un pudeli patiesi aiznesusi jūrā kāda no kontinenta upēm, mēs noteikti nonāksim gūstekņiem uz pē­dām. Ielūkojieties, draugi, — ielūkojieties šīs zemes kartē, un jūs pārlieci­nāsities par mana plāna pareizību.

To sacīdams, Paganels izklāja uz galda čīles un Argentīnas provinču karti.

— Skatieties, — viņš teica, — sekojiet man līdzi pastaigā pa Amerikas kontinentu. Pāriesim pāri šaurajai Čīles joslai. Pārrāpsimies pāri Andu Kordiljeriem. Nokāpsim lejā pampās. Vai šajā apvidū trūkst lielu un mazu upju? Nekā tamlīdzīga. Lūk, Rionegro un Riokolorado ar daudzajām pie­tekām — visas šīs upes šķērso trīsdesmit septītais platuma grāds, un visas tās varēja aiznest jūrā pudeli ar dokumentu. Varbūt kādā nomet- nieku ciltī, pie kādas maz pazīstamas upes, kādā sjerras aizā savu brīnu­maino atpestīšanu gaida tie, kurus mums ir tiesības saukt par saviem draugiem. Vai mēs drīkstam pievilt viņu cerības? Vai tad jūs visi neesat ar mieru šķērsot šīs zemes, stingri turoties pie līnijas, kuru mans pirksts patlaban velk uz kartes? Ja, par spīti paredzējumiem, es šoreiz būtu mal­dījies, vai mūsu pienākums nav izsekot trīsdesmit septīto paralēli līdz galam un apbraukt pa to apkārt visai zemeslodei, ja tas ir nepieciešams avarējušo jūrnieku glābšanai?

Šie pašaizliedzīgie vārdi, kurus Paganels izteica ar patiesu aizgrāb­tību, atstāja uz klausītājiem dziļu iespaidu. Visi piecēlās un spieda ģeo­grāfam roku.

— Jā, mans tēvs ir tur! — Roberts Grants iesaucās, ar acīm vai aprī­dams karti.

— Un mēs viņu tur atradīsim, manu zēn! — Glenervens paziņoja. — Nekas nevar būt loģiskāks par mūsu drauga Paganela sniegto doku­menta tulkojumu, un mums bez svārstīšanās jādodas pa viņa nosprausto ceļu. Kapteini Grantu vai nu sagūstījusi kāda liela indiāņu cilts, vai arī viņš kritis kādas niecīgas cilts rokās. Otrajā gadījumā mēs atbrīvojam viņu paši. Pirmajā gadījumā, noskaidrojuši visus apstākļus, mēs atgrieža­mies uz «Dunkana» austrumu piekrastē, aizbraucam uz Buenosairesu, kur majors Maknebs noorganizēs tādu karapulku, kas tiks galā ar visiem Ar­gentīnas provinču indiāņiem.

— Pareizi! Pareizi, jūsu augstība! — Džons Mengls iesaucās. — Tur­klāt varu piebilst, ka šis ce|ojums pa Amerikas kontinentu nav bīstams.

— Nedz bīstams, nedz nogurdinošs, — Paganels apliecināja. — Dau­dzi ceļotāji to jau veikuši, kaut arī viņi nebija tik labi apgādāti kā mēs un viņus neiedvesmoja tik cildens mērķis! Vai 1782. gadā Basilio Vilarmo neaizkļuva no Karmenas līdz Kordiljeriem? Vai 1806. gadā čīlietis, Kon- sepsjonas provinces tiesnesis dons Luiss de la Kruss, izjājis no Antuko un virzīdamies tieši pa trīsdesmit septīto platuma grādu, nav pārkļuvis pāri Andiem un pēc četrdesmit dienām sasniedzis Buenosairesu? Un, beidzot, pulkvedis Garsija, Alsids d'Orbiņī un mans cienījamais kolēģis doktors Martēns de Musī — vai viņi nav pārstaigājuši šo zemi krustām šķērsām, paveikdami zinātnes labā to pašu, ko mēs gatavojamies darīt cilvēcības labā?

— Paganela kungs! Paganela kungs! — Mērija Granta iesaucās aiz saviļņojuma trīcošā balsī. — Kā lai pateicas jums par pašaizliedzību, kas saistīta ar tik lielām briesmām!?

— Briesmām? — Paganels attrauca. — Kurš minēja vārdu «briesmas»?

— Es ne! — atsaucās Roberts Grants ar apņēmības pilnu, mirdzošu skatienu.

— Briesmas! — Paganels turpināja. — Vai šeit tādas vispār pastāv? Turklāt par ko mēs runājam? Par kaut kādiem trīssimt piecdesmit ljē, jo mēs virzīsimies pa taisnu līniju, par ceļojumu tādos pašos platuma grā­dos, kādos zemeslodes ziemeļu puslodē atrodas Spānija, Sicīlija, Grieķija, un tātad apmēram tādos pašos klimatiskajos apstākļos un, beidzot, par ceļojumu, kas prasīs tikai nepilnu mēnesi. Tā taču ir pastaiga!

— Paganela kungs, — lēdija Helēna iejautājās, — tātad jūs domājat, ka indiāņi būs saudzējuši avarējušo kuģinieku dzīvības?

— Protams, kundze. Indiāņi taču nav cilvēkēdāji. Itin nemaz. Kāds no maniem tautiešiem, ar kuru kopā darbojos Ģeogrāfijas biedrībā, Gināra kungs, trīs gadus nodzīvoja pampās indiāņu gūstā. Tiesa, viņš daudz pār­cieta, ar viņu slikti apgājās, taču galu galā viņš izturēja šo pārbaudījumu. Eiropietis šai zemē tiek uzskatīts par derīgu radījumu. Indiāņi apzinās eiropieša vērtību un aprūpē viņu kā visdārgāko mājlopu.

— Tādā gadījumā mēs nedrīkstam ilgāk kavēties, — Glenervens pa­ziņoja. — Mums tūlīt jādodas ceļā. Kāds būs mūsu maršruts? '

— Ceļojums būs viegls un patīkams, — Paganels atbildēja. — Sākumā ceļš vīsies kādu gabalu pa kalniem, pēc tam pa lēzeno Andu austrumu nogāzi un beidzot pa zālainu līdzenumu, vārdu sakot, īstu dārzu.

— Paraudzīsimies kartē, — majors ierosināja.

— Te tas ir, dārgais Makneb. Vispirms Cīles piekrastē starp Rumena zemesragu un Karnero līci atradīsim trīsdesmit septīto paralēli. Izgājuši cauri Araukānijas galvaspilsētai, mēs šķērsosim Kordiljerus pa Antuko kalnu pāreju, atstādami vulkānu dienvidu pusē. Pēc tam, dodoties lejup pa lēzenajām kalnu nogāzēm un pārceļoties pāri Neukenai un Riokolo- rado, sasniegsim pampas, Saliņas ezeru, Gvamini upi, Tapalkvenas sjerru. Turpat būs arī Buenosairesas provinces robeža. Pārgājuši tai pāri, uzkāp­sim Tandilas sjerrā un turpināsim meklējumus līdz pat A'ledano zemes­ragam Atlantijas okeāna piekrastē.

Klāstīdams ekspedīcijas maršrutu, Paganels pat nepapūlējās ieskatīties •uz galda izklātajā kartē, jo viņam nebija nekādas vajadzības to darīt. Apbrīnojamā atmiņa, balstīdamās uz Frezjē, de Molinas, Humbolta, Mjera •un d'Orbiņī darbiem, nevarēja viņu nedz pievilt, nedz iedzīt strupceļā. Ticis galā ar šo ģeogrāfisko uzskaitījumu, Paganels piebilda:

— Tātad, dārgie draugi, mūsu ceļš nemet nekādus līkumus. Mēs no­iesim to trīsdesmit dienās un sasniegsim austrumu piekrasti, iespējams, pat ātrāk par «Dunkanu», kuru var aizkavēt rietumu vēji.

— Tātad «Dunkanam» vajadzēs kreisēt starp Korientes un Sanantonio zemesragiem? — Džons Mengls vaicāja.

— Tieši tā.

— Kādam, pēc jūsu domām, vajadzētu būt ekspedīcijas personālsastā­vam? — Glenervens pajautāja.

— Pēc iespējas mazākam. Mūsu uzdevums ir tikai noskaidrot kapteiņa Granta atrašanās vietu, nevis ielaisties kaujā ar indiāņiem. Manuprāt, ekspedīcijas sastāvā varētu ietilpt mūsu vadītājs lords Glenervens, tad vēl majors, kas nevienam negribēs atdot savu vietu, jūsu padevīgais kalps Zaks Paganels …

— Un es! — jaunais Grants iesaucās.

— Robert! Robert! — Mērija viņu aprāja.

— Kāpēc gan ne? — Paganels atbalstīja Robertu. — Ceļojumi jau­natni izglīto un norūda. Tātad mēs četri un trīs «Dunkana» matroži …

— Kā tad tā, — Džons Mengls pievērsās lordam Glenervenam. — Vai jūsu augstība nevēlas mani ieskaitīt ekspedīcijas sastāvā?

Toms Ostins, Vilsons un Milredijs.

— Dārgais Džon, — Glenervens atbildēja, — mēs taču atstājam uz jahtas pasažieres, tas ir, mūsu lielāko dārgumu. Kurš gan cits rūpēsies par viņām, ja ne uzticamais «Dunkana» kapteinis?

— Tātad mēs nevarēsim doties kopā ar jums? — lēdija Helēna vaicāja, un viņas acis aizplīvuroja skumjas.

— Mīļā Helēna, — Glenervens atbildēja, — mūsu ceļojuma temps būs ārkārtīgi straujš. Mēs nešķirsimies uz ilgu laiku un …

— Jā, draugs, es saprotu, — lēdija Helēna sacīja. — Dodieties ceļā, un lai jums labi veicas!

— Turklāt tas nav nekāds ceļojums, — Paganels pavēstīja.

— Kas tad? — lēdija Helēna noprasīja.

— Tikai pārgājiens, nekas vairāk. Mēs iziesim cauri šai zemei, kā krietni ļaudis nostaigā savu ceļu šai pasaulē, darīdami iespējami vairāk laba. Transire benefaciendo — tāda ir mūsu devīze.

Ar šiem vārdiem Paganels beidza diskusiju, ja vien par diskusiju var nosaukt pārrunas, kurās visi dalībnieki ir vienis prātis. Gatavošanās eks­pedīcijai sākās tai pašā dienā. Viss tika darīts stingrā slepenībā, lai nepie­saistītu indiāņu uzmanību.

Izbraukšana bija nolikta uz 14. oktobri. Kad pienāca brīdis izraudzīties ekspedīcijai matrožus, savus pakalpojumus piedāvāja itin visi un Glener­venam atlika vienīgi izvēlēties. Lai neapbēdinātu nevienu no šiem braša­jiem puišiem, viņš nolēma ķerties pie lozēšanas. Laimīgās lozes krita kap­teiņa palīgam Tomam Ostinam, spēkavīram Vilsonam un Milredijam, kas varētu mēroties boksā ar pašu Tomu Saijersu[9]!

Glenervens rosīgi piedalījās sagatavošanas darbos. Viņš gribēja, lai noliktajā dienā viss būtu gatavs, un panāca to. Tikpat enerģiski rīkojās arī Džons Mengls, papildinādams ogļu krājumus, lai nekavējoties varētu atkal iziet jūrā. Viņš cerēja nokļūt Argentīnas piekrastē pirms sauszemes ceļotājiem. Tādējādi starp Glenervenu un jauno kapteini norisa īsta sacen­sība, kas nāca par labu kopējam pasākumam.

Un tiešām — 14. oktobrī paredzētajā laikā visi bija sagatavojušies ceļam. Tuvojoties šķiršanās brīdim, jahtas pasažieri sapulcējās kopkajītē. «Dunkans» kuru katru mirkli grasījās pacelt enkuru, un kuģa skrūve jau kūla Talkavano līča dzidros ūdeņus. Glenervens, Paganels, Maknebs, Ro­berts Grants, Toms Ostins, Vilsons un Milredijs, bruņojušies ar karabīnēm un koltiem, posās atstāt jahtu. Pavadoņi un mūļi viņus gaidīja pie pāļu mola.

— Ir laiks, — lords Edvards beidzot sacīja.

— Dodies ceļā, mīļais! — lēdija Helēna atbildēja, apvaldīdama sa­traukumu.

Lords Glenervens piekļāva viņu pie krūtīm, bet Roberts metās ap kaklu Mērijai Grantai.

— Bet tagad, dārgie draugi, — 2aks Paganels sacīja, — pēdējo reizi

paspiedīsim cits citam roku tik cieši, lai sajustu šo spiedienu līdz pat Atlantijas okeāna krastiem!

Paganels prasīja pārāk daudz. Un tomēr apskāvieni bija tik dedzīgi, ka cienījamā zinātnieka vēlējums, šķiet, varēja arī piepildīties.

Visi uzkāpa uz klāja, un septiņi ekspedīcijas dalībnieki atstāja «Dun­kanu». Kad viņi jau atradās uz mola, jahta manevrēdama pievirzījās kras­tam tuvāk par pusi kabeļtauvas.

Lēdija Helēna no klāja augstumiem pēdējo reizi sauca:

— Lai dievs jums palīdz, mīļie draugi!

— Viņš palīdzēs mums, kundze, — Zaks Paganels atsaucās, — varat ■man ticēt, jo mēs palīdzēsim paši sev!

— Pilnu tvaiku! — Džons Mengls uzsauca mehāniķim.

— Aiziet! — lords Glenervens atsaucās.

Tai pašā brīdī, kad sauszemes ceļinieki, pievilkuši pavadas, aizauļoja īpa piekrastes ceļu, «Dunkans», spēcīgās skrūves dzīts, pilnā gaitā izgāja atklātā okeānā.