KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

VIII nodala KĀDA TAGAD IR ZEME, KURAS KRASTĀ NONĀKUŠI CEĻINIEKI

Nevilcinādamies ne brīdi, Glenervens gribēja doties gar piekrasti uz Oklendu. Taču jau kopš agra rīta debesis klāja tumši mākoņi un pulk­sten vienpadsmitos tūlīt pēc izkāpšanas krastā sāka gāzt spēcīgs lietus. Doties ceļā nebija iespējams, vajadzēja meklēt kādu patvērumu.

Vilsons īstajā reizē uzgāja alu, ko jūra bija izgrauzusi bazalta klintīs. Ceļinieki patvērās tajā kopā ar ieročiem un pārtikas krājumiem. Alā atradās vesels lērums izkaltušu jūraszāļu, ko šeit bija sanesuši jūras viļņi. Tās bija tikpat kā gatavas guļvietas. Matroži sameklēja dažus sausus- koka gabalus un sakūra pie alas ieejas ugunskuru, pie kura visi varēja sasildīties un apžāvēties.

Džons cerēja, ka negantais lietus drīz vien izgāzīs savu niknumu. Taču viņa cerības nepiepildījās. Stundas gāja, bet lietus joprojām gāza vienā, gāšanā. Ap dienas vidu lietavām vēl pievienojās vēja brāzmas. Sāds ne­laiks varēja laupīt pacietību pat vispacietīgākajam cilvēkam. Ko lai dara? Doties šādā laikā ceļā bez pajūga būtu tīrais neprāts. Turklāt ceļš līdz Oklendai tik un tā prasītu vairākas dienas un aizkavēšanās par divpadsmit stundām nevarēja neko izšķirt, protams, ja vien neuzradīsies iezemieši.

Sai neparedzētajā apmešanās vietā sarunas risinājās par karu, kas vēl aizvien plosījās Jaunzēlandē. Taču, lai saprastu un novērtētu, cik nopietns.

stāvoklis bija šai zemē, kad tās krastā izkāpa «Makarija» avārijā cietušie ceļinieki, ir jāzina to cīņu vēsture, kuras pārplūdinājušas asinīm arī Ika- namaui salu.

Kopš Ābela Tasmāna ierašanas Kuka jūras šaurumā 1642. gada 16. de­cembrī šais krastos bieži vien bija piestājuši eiropiešu kuģi, taču jaunzē­landieši savās neatkarīgajās salās joprojām baudīja pilnīgu brīvību. Ne­viena no Eiropas valstīm vēl nedomāja iegūt savā īpašumā šo arhipelāgu, kam Klusajā okeānā ir tik dominējošs stāvoklis. Vienīgi misionāri, kas bija apmetušies dažādās vietās, nesa šīm jaunajām zemēm kristīgās civilizā­cijas labumus. Daži no viņiem, it īpaši anglikāņi, centās pieradināt jaun­zēlandiešu virsaišus pie domas, ka tiem mierīgi jāpakļaujas Anglijas kun­dzībai. Veikli apmuļķotie virsaiši arī parakstīja vēstuli karalienei Viktori­jai, lūgdami viņas aizbildniecību. Tālredzīgākie virsaiši aptvēra šī soļa aplamību, un viens no viņiem, pielicis vēstulei sava tetovējuma nospie­dumu, sacīja šādus pravietiskus vārdus: «Mēs esam zaudējuši savu dzim­teni, kopš šī brīža tā vairs nepieder mums. Drīz vien to sagrābs svešzem­nieki — un mēs kļūsim viņu vergi.»

Patiesi, 1840. gada 29. janvārī Salu līcī Ikanamaui ziemeļos ieradās korvete «Herolds». Kuģa kapteinis Hobsons izkāpa krastā pie Kororareka ciemata. Visi iedzīvotāji tika uzaicināti uz sapulci protestantu baznīcā. Seit kapteinis Hobsons nolasīja dokumentus, kurus viņš bija atvedis no Anglijas karalienes. . 4

Nākamā gada 5. janvārī angļu rezidents izsauca pie sevis uz Paias ciematu galvenos jaunzēlandiešu virsaišus. Cenzdamies panākt, lai ieze­mieši labprātīgi pakļautos, kapteinis Hobsons stāstīja, ka karaliene atsū­tījusi karaspēku un kuģus, lai aizsargātu jaunzēlandiešus, ka viņu tiesī­bas tikšot garantētas un viņi saglabāšot pilnīgu brīvību. Tomēr visi viņu īpašumi tagad piederēšot karalienei Viktorijai.

Vairums virsaišu, uzskatīdami, ka karalienes aizbildniecība ir pārāk dārga, atteicās no šīs aizbildniecības. Tomēr solījumi un dāvanas atstāja uz mežoņiem lielāku ietekmi nekā kapteiņa Hobsona skaļie vārdi, un Anglijas aizbildniecība tika pieņemta ar visiem tās noteikumiem. Kas bija noticis Jaunzēlandē no 1840. gada līdz dienai, kad «Dunkans» atstāja Klaidas līci? Nekā tāda, ko Zaks Paganels nezinātu, nekā tāda, ar ko viņš nevarētu iepazīstināt savus ceļabiedrus.

— Kundze, — viņš atbildēja uz lēdijas Helēnas jautājumiem, — man jāatkārto tas, ko man jau bijusi izdevība sacīt,1 un proti, ka jaunzēlandieši ir drošsirdīga tauta. Tikai pirmajā brīdī pakļāvušies angļu tīkojumiem,

Sarunas alā.

viņi drīz vien aizstāvēja pret iebrucējiem ikvienu savas zemes pēdu.. Maoru ciltis ir tāpat organizētas kā senie skotu klani. Tās ir lielas ģintis,, kas atzīst sava virsaiša varu un pilnībā pakļaujas tai. Jaunzēlandieši ir lepni un drosmīgi. Vieni ir augstākas rases, liela auguma, gludiem matiem, līdzīgi maltiešiem vai Bagdādes ebrejiem, otri ir mazāka auguma, drukni, līdzīgi mulatiem, taču visi stipri, augstprātīgi un kareivīgi. Kādreiz mao­riem bijis slavens virsaitis, vārdā Hihi, īsts Versenžetorikss. To zinādami,

jūs nebrīnīsities, ka karš pret ang|iem Ikanamaui salā nekad nebeidzas, jo šeit dzīvo slavenā Vaikatas cilts, kas Viljama Tompsona vadībā cēlusies aizstāvēt dzimto zemi.

— Vai tad angļi tagad nepārvalda Jaunzēlandes nozīmīgākos pun­ktus? — Džons Mengls jautāja.

— Protams, dārgais Džon, — Paganels atbildēja. — Pēc tam kad kap­teinis Hobsons sagrāba Jaunzēlandi un kļuva par tās gubernatoru, laikā 110 1840. līdz 1862. gadam visizdevīgākajās vietās tika nodibinātas devi­ņas kolonijas. No tām izveidojās deviņas provinces; četras atrodas Zie- meļsalā — Oklenda, Taranaki, Velingtona un Hauka — un piecas Dien- vidsalā — Nelsona, Mārlboro, Kenterberija, Otago un Sautlenda. 1864. gada 30. jūnijā visas šīs provinces apdzīvoja simt astoņdesmit tūkstoši trīssimt četrdesmit seši iedzīvotāji. Daudzās vietās izaugušas nozīmīgas tirdzniecības pilsētas. Kad būsim nonākuši Oklendā, jūs apbrīnosit šīs dienvidu Korintas skaistumu. Pilsēta valda pār zemes šaurumu, kas, gluži kā tilts, pārmests pār Klusā okeāna ūdeņiem. Oklendā jau ir divpadsmit tūkstoši iedzīvotāju. Rietumu piekrastē izaugusi Ņūplimuta, austrumu pie­krastē — Ahuhiri, dienvidu piekrastē — Velingtona. Tās visas jau ir plaukstošas pilsētas ar dzīvu tirdzniecību. Tuvaipunamu salā jums būtu grūti izšķirties, kurai pilsētai dot priekšroku: vai ziedos slīgstošajai Nel- sonai, kas slavena ar vīniem kā Monpeljē Francijā, vai Piktorai pie Kuka jūras šauruma, vai Kraistčērčai, Inverkargilai un Danīdinai bagātajā Otago provincē, kur saplūst zelta meklētāji no visām pasaules malām. Un nedo­mājiet, draugi, ka šais pilsētās uzceltas tikai dažas būdas, kurās dzīvo mežoņu ģimenes; tās ir īstas pilsētas ar ostām, katedrālēm, bankām, dokiem, botāniskajiem dārziem, dabas muzejiem, aklimatizācijas biedrī­bām, laikrakstu redakcijām, slimnīcām, labdarības iestādēm, filozofijas institūtiem, brīvmūrnieku ložām, klubiem, dziedāšanas biedrībām, teāt­riem un vispasaules izstāžu pilīm gluži kā Londonā vai Parīzē! Ja atmiņa mani neviļ, tieši šai 1865. gadā un, iespējams, šai pašā brīdī, kad es jums to stāstu, visas zemeslodes rūpniecības izstrādājumi izstādīti šai cilvēk­ēdāju zemē!

— Kā?! Par spīti karam ar iezemiešiem? — lēdija Helēna jautāja.

— Angļi, kundze, pie kariem pieraduši, — Paganels atbildēja. — Viņi karo un rīko izstādes vienā un tai pašā laikā. Viņus tas itin nemaz neuz­trauc. Viņi pat būvē dzelzceļus zem jaunzēlandiešu lodēm. Oklendas pro­vincē Drarijas un Meremeres dzelzceļi iet cauri galvenajiem sacelšanās dalībnieku ieņemtajiem punktiem. Varu derēt, ka dzelzceļnieki šauj uz iezemiešiem no lokomotīvēm.

— Pie kā tad īsti novedis šis nebeidzamais karš? — Džons Mengls noprasīja.

— Pagājuši jau seši gari mēneši, kopš esam atstājuši Eiropu, un es, protams, nevaru zināt, kas noticis pēc mūsu aizbraukšanas, ja nu vienīgi dažas ziņas, kuras izlasīju Meriboro un Seimuras laikrakstos, kad ceļojām cauri Austrālijai. Toreiz niknas kaujas notika Ikanamaui salā.

— Kad īsti šis karš sākās? — Mērija Granta jautāja.

— Dārgā mis, jūs droši vien gribējāt teikt — kad tas atsākās, — Pa­ganels atbildēja, — jo pirmā sacelšanās notika 1845. gadā. Karš atsākās 1863. gada beigās. Taču maori jau ilgi pirms tam gatavojās nokratīt angļu kundzību. Iezemiešu Tautas partija sparīgi aģitēja, lai ievēlētu par virs- vadoni vienu no maoru virsaišiem. Par karali viņi gribēja padarīt veco Potatau, bet viņa ciematam, kas atradās starp Vaikatas un Vaipas upēm, vajadzēja kļūt jaunās karaļvalsts galvaspilsētai. Pats Potatau bija tikai viltīgs vecis, kas nevarēja lepoties ar sevišķu drosmi, toties viņam bija enerģisks un gudrs premjerministrs no Ngatihahuas cilts, kas pirms sveš­zemnieku okupācijas bija dzīvojis Oklendas zemes šaurumā. Šis ministrs, vārdā Viljams Tompsons, kļuva par atbrīvošanās kara dvēseli. Viņš pras­mīgi noorganizēja maoru karapulkus. Viņa ietekmē kāds virsaitis no Tara- naki apvienoja vairākas izkaisītas ciltis. Kāds cits virsaitis no Vaikatas nodibināja Zemes līgu, kuras mērķis bija pārliecināt iezemiešus, lai tie nepārdotu savas zemes angļu valdībai. Gatavojoties revolūcijai, tika rīkoti pat banketi gluži tāpat kā civilizētajās zemēs. Britu avīzes sāka uztrauk­ties par draudīgajiem simptomiem, un valdība bija nopietni noraizējusies par Zemes līgas darbību. Vārdu sakot, prāti bija satraukti, un bumba ar laika degli varēja kuru katru mirkli sprāgt. Trūka tikai dzirkstelītes, pa­reizāk, divu pretēju interešu sadursmes, lai notiktu sprādziens.

— Un šī sadursme? … — Glenervens jautāja.

— …notika 1860. gadā, — Paganels atbildēja, — Taranaki provincē Ikanamaui salas dienvidrietumu piekrastē. Kādam iezemietim piederēja seši simti akru zemes netālu no Ņūplimutas. Viņš pārdeva to angļu valdī­bai. Kad ieradās mērnieki pārmērīt pārdoto zemes gabalu, virsaitis Kingi izteica protestu un pēc tam martā uzcēla uz strīdīgajiem seši simti akriem ar mietu žogu nocietinātu nometni. Pēc dažām dienām pulkvedis Golds triecienā ieņēma šo nometni, un tai pašā dienā sākās tautas karš.

— Vai maoru ir daudz? — Džons Mengls jautāja.

— Pēdējos simt gados maoru skaits stipri sarucis, — ģeogrāfs pa­skaidroja. — 1769. gadā Kuks viņu skaitu vērtēja uz četri simti tūkstošiem. 1845. gadā saskaņā ar iezemiešu protektorāta izdarīto tautas skai­tīšanu maoru vairs bija tikai simt deviņi tūkstoši. Civilizācijas nesēju sarīkotie slaktiņi, slimības un degvīns pēdējā laikā iezemiešu skaitu vēl vairāk samazinājuši, taču abās salās joprojām dzīvo deviņdesmit tūkstoši iezemiešu, to skaitā trīsdesmit tūkstoši karavīru, kas vēl ilgi stāsies pretī eiropiešu karapulkiem.

— Vai sacelšanās dalībnieki guvuši kaut kādus panākumus? — lēdija Helēna vaicāja.

— Jā, kundze, pat paši angļi ne vienu reizi vien apbrīnojuši jaunzē­landiešu varonību. Izraudzījušies partizānu kara veidu, viņi pēkšņi uzbrūk nelielām regulārā karaspēka daļām, izlaupa kolonistu fermas. Ģenerālis Kamerons nejutās sevišķi omulīgi šai zemē, kur briesmas draudēja no ikviena krūma. 1863. gadā pēc ilgām un asiņainām cīņām maori nostipri­nājās plašā teritorijā Vaikatas upes augštecē, stāvas kalnu grēdas galā aiz trim aizsardzības līnijām. Maoru pravieši aicināja tautu aizstāvēt dzimto zemi, solīdami pilnīgu uzvaru pār pakeko, tas ir, baltajiem. Ģene­rāļa Kamerona vadībā kaujās bija iesaistīti trīs tūkstoši angļu kareivju, kas nesaudzīgi izrēķinājās ar maoriem pēc tam, kad tie bija zvēriski noga­linājuši kapteini Sprentu. Risinājās asiņainas kaujas. Dažas no tām ilga divpadsmit stundas, bet maori aizvien vēl neatkāpās eiropiešu lielgabalu priekšā. Neatkarības armijas kodols bija kareivīgā Vaikatas cilts, kuras priekšgalā atradās Viljams Tompsons. Šis iezemiešu ģenerālis sākumā komandēja divarpus tūkstošu karavīru, bet pēc tam astoņus tūkstošus, jo viņam pievienojās ievērojamie virsaiši Šongi un Heki. Šai svētajā karā piedalījās ari sievietes, parādīdamas lielu drosmi un pašaizliedzību. Taču taisna lieta ne vienmēr gūst uzvaru. Pēc sīvām kaujām ģenerālis Kame­rons tomēr pakļāva Vaikatas apgabalu, tiesa, izpostītu un neapdzīvotu, jo maori bija no turienes aizbēguši. Šai karā tika veikti apbrīnojami varoņ­darbi. Četri simti maoru, kurus Orakanas cietoksnī aplenca brigādes ģene­rāļa Kereja vadītā tūkstoš vīru lielā karaspēka vienība, atteicās padoties, lai gan viņiem nebija nedz pārtikas, nedz ūdens. Pēc tam gaišā dienas laikā ielenktie maori izcirta sev asiņainu ceļu cauri četrdesmitā pulka rin­dām un atrada glābiņu purvos.

— Vai karš pēc Vaikatas apgabala pakļaušanas beidzās? — Džons Mengls vaicāja.

— Nē, dārgais draugs, nebeidzās, — Paganels atbildēja. — Angļi no­lēma doties karagājienā uz Taranaki provinci un aplenkt tur Viljama Tompsona cietoksni Mataitavu. Šī cietokšņa ieņemšana angļiem dārgi maksās. Atceros, pirms izbraukšanas no Parīzes lasīju laikrakstos, ka

Tarangas ciltis padevušās gubernatoram un ģenerālim un tie atstājuši iezemiešiem trīs ceturtdaļas viņu zemes. Sais ziņojumos bija arī teikts, ka grasoties padoties arī galvenais sacelšanās vadonis Viljams Tompsons, taču Austrālijas laikrakstos es neatradu šai ziņai apstiprinājuma, tur bija rakstīts gluži pretējais. Ļoti iespējams, ka šobrīd brīvības karš iededzies ar jaunu spēku.

— Vai, jūsuprāt, Paganel, — Glenervens vaicāja, — par šo cīņu arēnu kļuvušas Taranaki un Oklendas provinces?

— Tā es domāju.

— Un viena no šīm provincēm ir tā, kuras krastā mēs esam izmesti pēc «Makarija» avārijas?

— Pilnīgi pareizi. Mēs atrodamies dažas jūdzes lejpus Kavhias ostas, kur arī patlaban vajadzētu plīvot maoru nacionālajam karogam.

— Tādā gadījumā mēs rīkosimies saprātīgi, dodamies uz ziemeļiem, — Glenervens secināja.

— Pat ļoti saprātīgi, — Paganels atbildēja. — Jaunzēlandieši ienīst eiropiešus, it sevišķi angļus. Tāpēc pacentīsimies nenokļūt viņu rokās.

— Varbūt mēs sastapsim kādu eiropiešu karaspēka nodaļu? — lēdija Helēna ieminējās. — Tad mums patiesi būtu laimējies.

— Iespējams, — ģeogrāfs atbildēja, — taču sevišķas cerības es nelo­loju. Atsevišķas karaspēka nodaļas šai salā parasti apkārt neklīst, jo aiz katra krūma, aiz katra zāles pudura slēpjas prasmīgs strēlnieks. Tāpēc man nav nekādas ticības, ka mūs varētu pavadīt četrdesmitā pulka ka­reivju eskorts. Taču rietumu piekrastē atrodas vairākas misijas, un pa ceļam mēs varēsim apmesties šais misijās. Es pat domāju nokļūt uz tā paša ceļa, pa kuru gāja Hohšteters, izsekodams Vaikatas upes tecējumam.

— Vai viņš bija ceļotājs, Paganela kungs? — Roberts Grants jautāja.

— Jā, draudziņ, viņš piedalījās zinātniskajā ekspedīcijā, kas devās apkārt zemeslodei ar austriešu fregati «Navarra» 1858. gadā.

— Paganela kungs, — nerimās Roberts, kura domas par lielajiem ģeo­grāfiskajiem atklājumiem lika iemirdzēties acīm, — vai Jaunzēlandē ir bijuši tādi slaveni ceļotāji kā Bērks un Stjuarts Austrālijā?

— Ir bijuši vairāki, draudziņ, tādi kā doktors Hukers, profesors Bri- sārs, dabaszinātnieki Dīfenbahs un Jūliuss Hāsts. Lai gan vairāki no vi­ņiem par savu piedzīvojumu kāri samaksājuši ar dzīvību, viņi nav tik plaši pazīstami kā Austrālijas un Āfrikas pētnieki.

— Vai jūs varat pastāstīt par viņu ceļojumiem? — jaunais Grants vaicāja.

— Protams, draudziņ, un, tā kā tu dedz nepacietībā zināt tikpat daudz, cik es zinu, darīšu to ar lielāko prieku.

— Pateicos, Paganela kungs, es klausos.

— Arī mēs klausīsimies jūsu stāstu, — lēdija Helēna paziņoja. — Tā nav pirmā reize, kad nelāgais laiks liek mums apgūt jaunas zināšanas. Stāstiet mums visiem, Paganela kungs.

— Esmu jūsu rīcībā, kundze, — ģeogrāfs atbildēja, — taču mans stāsts nebūs garš. Šoreiz mēs nesastopamies ar tādiem drosmīgiem pētniekiem, kuri viens pret vienu cīnījās ar Austrālijas mīnotauru. Jaunzēlande ir pārāk šaura zemes strēmele, lai būtu cilvēkam nepieejama. Tāpēc mani varoņi, patiesību sakot, ir nevis ceļotāji, bet parasti tūristi, kas krituši par upuri visai prozaiskiem notikumiem.

— Nosauciet viņu vārdus, — Mērija Granta palūdza.

— Ģeometrs Vitkombs un Čārltons Hovits, tas pats, kas atrada Bērka mirstīgās atliekas tai neaizmirstamajā ekspedīcijā, par kuru jau stāstīju. Vimeras krastos. Vitkombs un Hovits vadīja divas ekspedīcijas Tuvai- punamu salā. Viņi abi 1863. gada sākumā devās ceļā no Kraistčērčas, lai atklātu pārejas pāri kalnu grēdai Kenterberijas provincē. Hovits pārgāja pāri kalnu grēdai provinces ziemeļos un ierīkoja apmetni Branera ezera krastā. Savukārt Vitkombs atrada Rakaias ielejā pāreju, kas beidzās Tin- dala kalna austrumu nogāzē. Vitkomba ceļabiedrs Jakobs Lupers pēc tam. laikrakstā «Lyttleton-Times» pastāstīja par šo ceļojumu, kas beidzās ar katastrofu. Ja ajmiņa neviļ, abi pētnieki 1863. gada 22. aprīlī atradās šļū- doņa pakājē pie Rakaias upes iztekas. No šejienes viņi uzkāpa kalna vir­sotnē, lai meklētu jaunas pārejas. Nākamajā dienā, pagalam noguruši un pārsaluši, Vitkombs un Lupers apmetās dziļā sniegā un ierīkoja nometni' četri tūkstoši pēdu virs jūras līmeņa. Septiņas dienas viņi klīda kalnos, maldījās pa dziļām aizām, kuru stāvajās kraujās nevarēja atrast nekādu uzeju. Bieži vien viņiem vajadzēja iztikt bez uguns, palikt neēdušiem, līdzpaņemtais cukurs bija pārvērties sīrupā, sausiņi ķepīgā mīklā, drēbes un segas bija izmirkušas lietū, lielas mocības sagādāja kukaiņi. Labākajā gadījumā pētnieki nogāja dienā trīs jūdzes, taču bija arī tādas dienas, kad viņi ar mokām pavirzījās uz priekšu divi simti jardu. Beidzot 29. ap­rīlī viņi uzgāja kādu maoru būdu un dārzā saraka pāris riekšavu kartu­peļu. Tā bija beidzamā maltīte, ko abi draugi ieturēja kopā. Vakarā viņi sasniedza jūras krastu netālu no Taramakau upes grīvas. Vajadzēja tikt pāri uz labo krastu, lai pēc tam dotos uz ziemeļiem līdz Grejas upei. Tara­makau bija dziļa un plata. Izmeklējies kādu stundu, Lupers beidzot atrada divas cauras laiveles, kuras salaboja kā mācēdams un pēc tam sasēja kopā. Pievakarē abi ceļotāji iesēdās laivās un sāka irties pāri. Viņi vēl ne­bija tikuši līdz upes vidum, kad laivas piesmēlās ar ūdeni. Vitkombs me­tās peldus atpakaļ uz kreiso krastu. Džeikobs Lupers, kas neprata peldēt, pieķērās pie laivas. Viņš izglābās, taču tikai ar lielām pūlēm. Nelaimīgo straume nesa virsū klintīm. Pirmais vilnis ierāva viņu dzelmē, otrais atkal uznesa virspusē. Viņš triecās pret klintīm. Iestājās ogļmelna nakts. Lietus gāza straumēm. Līdz asinīm sadauzīto un jūras ūdens sarijušos Luperu viļņi mētāja vairākas stundas. Beidzot laiva atdūrās pret cietzemi un viļņi samaņu zaudējušo pētnieku izmeta krastā. Nākamās dienas rītausmā Lu­pers aizvilkās līdz kādam strautam un konstatēja, ka straume viņu aiz­nesusi veselu jūdzi no vietas, kur viņš bija mēģinājis pārcelties pāri upei. Lupers devās gar krastu augšup un drīz vien uzgāja nelaimīgo Vitkombu, iestigušu ar galvu un ķermeni dūņās. Viņš bija miris. Lupers ar rokām izraka smiltīs bedri un apbedīja savu biedru. Pēc divām dienām, aiz bada vairs tikko dzīvu, Luperu uzņēma savā pajumtē kādi viesmīlīgi maori — ir arī tādi viņu vidū —, un 4. maijā viņš sasniedza Branera ezeru, kur savu apmetni bija ierīkojis Cārltons Hovits. Jāpiebilst, ka pēc sešām ne­dēļām Hovits aizgāja bojā tāpat kā nabaga Vitkombs.

— Jā, — Džons Mengls noteica, — ceļotājus, šķiet, saista kopā likte­nīgas saites, un, kad šīs saites pārtrūkst, viņi cits pēc cita iet bojā.

— Jums taisnība, dārgais Džon, — Paganels atbildēja. — Arī es bieži vien esmu par to domājis. Kāda solidaritātes likuma vārdā Hovitam bija jābeidz sava dzīve gandrīz tādos pašos apstākļos kā Vitkombam? Neviens to nevar pateikt. Čārltonu Hovitu bija nolīdzis valdības darbu vadītājs misters Vaids, lai tas nospraustu ceļu no Hurunui līdzenumiem līdz Tara- makau grīvai. Hovits devās ceļā 1863. gada 1. janvārī kopā ar pieciem vīriem. Viņš veiksmīgi tika galā ar viņam uzticēto uzdevumu un nosprauda četrdesmit jūdzes garu ceļu līdz kādai grūti pārejamai vietai. Hovits at­griezās Kraistčērčā un, lai gan tuvojās ziema, lūdza atļauju turpināt dar­bus. Misters Vaids tam piekrita. Sagādājis visu nepieciešamo, Hovits devās atpakaļ uz savu nometni, lai pavadītu tur ziemu. 27. jūnijā viņš kopā ar diviem strādniekiem Robertu Litlu un Heinrihu Mjūlisu atstāja nometni. Viņi devās laivā pāri Branera ezeram. Kopš tā laika viņus neviens nav redzējis. Viņu trauslo un seklo laiviņu atrada izmestu krastā. Hovitu un viņa ceļabiedrus glābēji veltīgi meklēja deviņas nedēļas. Acīm­redzot nelaimīgie neprata peldēt un bija noslīkuši ezerā.

— Bet kāpēc viņi nevarētu sveiki un veseli dzīvot kādā zēlandiešu ciltī? — lēdija Helēna jautāja. — Manuprāt, par viņu nāvi vēl var šaubīties.

— Diemžēl, kundze, nekādu šaubu vairs nevar būt, — Paganels atbil­dēja, — jo 1864. gada augustā, tas ir, gadu pēc katastrofas, viņi vēl nebija pārradušies … Un, kad Jaunzēlandē kāds neatgriežas veselu gadu, tas nozīmē, — ģeogrāfs čukstus piebilda, — ka cilvēks neglābjami gājis bojā.