KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

VII nodaļa KURĀ CEĻINIEKI BEIDZOT IZKĀPJ TĀS ZEMES KRASTĀ, NO KURAS VAJADZĒTU TURĒTIES TĀLĀK

Paganela minētie fakti runāja paši par sevi. Par jaunzēlandiešu nežē­lību nevarēja būt nekādu šaubu. Izkāpt šai salā bija bīstami. Taču, ja draudošās briesmas būtu simtreiz lielākas, tik un tā vajadzētu doties tām pretī. Džons Mengls apzinājās, ka iespējami ātrāk jāatstāj bojā ejai no­lemtais kuģis. Vai tad varēja būt cita izvēle starp divām briesmām, no kurām vienas ir neizbēgamas, bet otras tikai iespējamas?

Nebija arī nekādu cerību, ka ceļiniekus varētu uzņemt garāmbraucošs kuģis. «Makarijs» neatradās uz kuģu ceļa, kas veda uz Jaunzēlandi. Kuģi parasti brauc vai nu vairāk uz ziemeļiem — uz Oklendu, vai arī vairāk uz dienvidiem — uz Ņūplimutu. Turpretī briga bija uzskrējusi uz sēkļa tieši starp šiem diviem punktiem iepretim Ikanamaui salas vientulīgākajiem krastiem. Šī piekraste ir bīstama, nemīlīga, un to reti kāds apmeklē. Kuģi vairās no šīm vietām, un, ja arī vējš tos šurp atnes, tie cenšas iespējami ātrāk tikt prom.

— Kad mēs dosimies ceļā? — Glenervens jautāja.

— Rīt no rīta pulksten desmitos, — Džons Mengls atbildēja. — Tad: sāksies paisums, kas aiznesīs mūs līdz cietzemei.

Nākamajā dienā, 5. februārī, pulksten astoņos plosts bija jau gatavs.. Džons bija pielicis daudz pūļu, lai tas iznāktu pēc iespējas labāks. Fok- masta zāliņš, kas bija noderējis enkuru izmešanai, protams, nevarēja no­gādāt krastā pasažierus un pārtiku. Bija vajadzīgs kārtīgs plosts, kuru va­rētu vadīt un kurš spētu nobraukt pa jūru deviņas jūdzes. Šādu braucamo varēja pagatavot vienīgi no mastu kokiem.

Vilsons un Milredijs ķērās pie darba. Viņi pārcirta vispirms takelāžu vinču augstumā, un drīz vien viņu cirvji kapāja pie pamatnes grotmastu, kas brakšķēdams nogāzās uz labā borta reliņiem. «Makarijs» tagad bija bez mastiem gluži kā pontons.

Masta apakšējā daļa, marsstenga un bramstenga tika atdalītas cita no- citas un sazāģētas. Plosta galvenās daļas jau atradās ūdenī. Tam pievie­noja vēl fokmasta atliekas un visus šos apaļkokus cieši jo cieši sasēja kopā. Džons pavēlēja vēl iestiprināt plostā pusduci tukšu mucu, lai paceltu braucamo augstāk virs ūdens.

Uz stingra pamata Vilsons vēl uzsita paretu dēļu klājienu. Viļņi tagad' varēja apskalot plosta virsmu, turpretī braucēji bija paglābti no samirkša- nas. Turklāt cieši kopā sastiprinātās mucas visapkārt plostam veidoja kaut ko līdzīgu falšbortam, kas pasargāja no lieliem viļņiem.

Šai pašā rītā Džons Mengls, redzēdams, ka pūš izdevīgs vējš, lika uz­stādīt plosta vidū pagaidu mastu. Šim nolūkam tika izmantota bramrāja, kuru nostiprināja ar vantīm un kurā uzvilka buru. Plosta pakaļējā daļā tika pierīkots plats stūres airis, lai braucamo varētu vadīt.

Tik rūpīgi un pārdomāti būvētam plostam vajadzēja izturēt viļņu trie­cienus. Bet vai plosts sasniegs krastu, ja vējš mainīsies? Pagaidām uz šo- jautājumu neviens nevarēja atbildēt. Pulksten deviņos kuģinieki sāka gatavot plostu ceļam.

Vispirms tika iekrauti pārtikas krājumi tādā daudzumā, lai to pietiktu līdz Oklendai, jo nebija nekādu cerību iegādāties pārtiku šai neviesmīlī­gajā zemē.

No Olbineta krājumiem, kas bija sagādāti pirms «Makarija» došanās jūrā, bija palikuši pāri vienīgi daži gaļas konservi. Tas, protams, bija pā­rāk maz. Vajadzēja ķerties klāt kuģa virtuves produktiem, ne visai izciliem sausiņiem un divām muciņām sālītu zivju. Stjuartu tas ļoti mulsināja.

Produkti tika ievietoti cieši noslēdzamās, ūdensnecaurlaidīgās kastēs, kuras pēc tam nolaida uz plosta un cieši piesēja pie masta pamatnes. Arī ieroči un munīcija tika nolikti drošā un sausā vietā. Par laimi, ceļinieki •bija labi apbruņoti ar karabīnēm un revolveriem.

Uz plosta tika novietots arī enkurs, ja viena paisuma laikā nevarētu sasniegt krastu un vajadzētu noenkuroties selgā.

Pulksten desmitos ūdens līmenis sāka celties. Pūta vārgs ziemeļrietumu vējš. Jūras virsmu krokoja ņirbu vilnīši.

— Vai viss gatavs? — Džons Mengls noprasīja.

— Viss kārtībā, kaptein, — Vilsons atbildēja.

— Uz plosta! —• Džons Mengls uzsauca.

Lēdija Helēna un Mērija Granta nokāpa uz plosta pa rupjām virvju kāpnēm un iekārtojās pie masta uz pārtikas kastēm. Viņu ceļabiedri ieņēma vietas turpat līdzās. Vilsons satvēra stūres airi. Džons Mengls no­stājās pie buras gitaviem, un Milredijs pārcirta tauvu, ar kuru plosts bija piesiets pie brigas borta.

Bura attinās, un plosts, paisuma un vēja dzīts, uzsāka savu braucienu pretim krastam.

Līdz cietzemei bija deviņas jūdzes. Laiva ar labiem airētājiem šo attā­lumu varētu nobraukt trijās stundās. Ar plostu tas nebija tik viegli izda­rāms. Tiesa, ja vējš pieturēsies, varbūt izdosies nokļūt krastā viena pai­suma laikā. Turpretī, ja vējš pierims un iestāsies bēgums, plostu sāks dzīt atpakaļ selgā. Tad vajadzēs izmest enkuru un gaidīt nākamo paisumu. Džons Mengls par visu to bija gaužām noraizējies.

Tomēr jaunais kapteinis cerēja, ka viss beigsies labi. Vējš kļuva spir­gtāks. Tā kā paisums bija sācies pulksten desmitos, tad sasniegt krastu vajadzēja ne vēlāk par pulksten trijiem dienā, pretējā gadījumā jāizmet enkurs vai arī jāļauj bēgumam aiznest plostu atpakaļ jūrā.

Sākumā brauciens noritēja gludi. Melnās klinšu galvas un dzeltenīgie smilšu sēkļi pamazām nozuda zem paisuma viļņu vāliem. Bija vajadzīga ārkārtīga piesardzība un liela veiklība, lai izvairītos no šīm neredzamajām zemūdens klintīm un vadītu plostu, kas lāgā neklausīja stūrei un nemitīgi novirzījās sāņus.

Pulksten divpadsmitos ceļinieki vēl atradās piecas jūdzes no sausze­mes. Skaidrais laiks ļāva pietiekami labi saskatīt krasta līniju. Ziemeļaus­trumos pie apvāršņa slējās divi tūkstoši pieci simti pēdas augsts kalns. Tā dīvainās aprises atgādināja atpakaļ atgāztu ņirdzīga pērtiķa galvu. Tas bija Pirongija kalns, kas, spriežot pēc kartes, atradās tieši uz trīsdesmit astotās paralēles.

Pusvienos Paganels pievērsa ceļabiedru uzmanību tam, ka visas zem­ūdens klintis nozudušas zem paisuma viļņiem.

— Izņemot vienu, — lēdija Helēna atsaucās.

— Kuru, kundze? — Paganels jautāja.

— To tur, — lēdija Helēna norādīja uz melno punktu apmēram jūdzi no plosta.

— Patiešām, — Paganels atbildēja. — Pacentīsimies precīzi ielāgot klints atrašanās vietu, lai neuzskrietu tai virsū, jo drīz vien jūra noslēps arī to.

— Tā atrodas tieši uz ziemeļiem no kalna, — Džons Mengls sacīja.

— Pielūko, Vilson, ka apbrauc tai apkārt!

— Tieši tā, kaptein! — matrozis atsaucās, uzguldamies ar visu augumu uz lielā stūres aira.

Pēc pusstundas plosts nobrauca vēl pusjūdzi, taču savādi: melnais, punkts joprojām rēgojās viļņos.

Lai labāk to saskatītu, Džons Mengls palūdza Paganelam tālskati.

— Tā nemaz nav klints, — brīdi vērojis, jaunais kapteinis sacīja..

— Tas ir kāds peldošs priekšmets, kas šūpojas kopā ar viļņiem.

— Vai tas nav «Makarija» masta gabals? — lēdija Helēna pajautāja.

— Nē, — Glenervens atbildēja, — neviena atlūza nevar aizpeldēt tik tālu no kuģa.

— Pagaidiet! — Džons Mengls iesaucās. — Tā taču ir laiva!

— Brigas laiva? — Glenervens vaicāja.

— Jā, milord, tā pati, tikai apgāzusies uz mutes.

— Nelaimīgie! — lēdija Helēna iesaucās. — Viņi ir pagalam.

— Jā, kundze, — Džons Mengls atbildēja. — Viņiem arī vajadzēja būt pagalam, jo tik bangainā jūrā un tik melnā naktī starp neskaitāmām zem­ūdens klintīm viņi devās pretī drošai nāvei.

Milredijs pievilka laivu pie borta

— Lai dievs ir viņiem žēlīgs! — Mērija Granta nomurmināja.

Kādu brīdi pasažieri klusēja. Viņi raudzījās uz trauslo laiveli, kas pa­mazām tuvojās plostam. Acīmredzot tā bija apgāzusies četras jūdzes no krasta, un neviens no tiem, kas tajā brauca, nebija izglābies.

— Šī laiva mums var vēl noderēt, — Glenervens ieteicās.

— Patiešām, — Džons Mengls atbildēja. — Stūrē tai virsū, Vilson!

Matrozis pagrieza stūri, taču vējš pamazām pierima un plosts sasnie­dza laivu tikai ap pulksten diviem.

Milredijs, kas stāvēja plosta priekšgalā, veikli uztvēra un pievilka ap­gāzto laivu pie borta.

— Tukša? — Džons Mengls noprasīja.

— Jā, kaptein, — matrozis atbildēja. — Laiva ir tukša, un sānos tai caurums. Tā vairs nevarēs mums kalpot.

— Tātad laiva vairs nekam neder? — Maknebs jautāja.

— Itin nekam, — Džons Mengls atbildēja. — Šī draza derīga vienīgi malkai.

— Ļoti žēl, — Paganels noteica. — Ar šo laivu mēs būtu varējuši aiz­braukt līdz Oklendai.

— Tur neko nevar darīt, Paganela kungs, — Džons Mengls atsaucās.. — Turklāt tik bangainā jūrā es tomēr dodu priekšroku mūsu plostam, ne­vis šai čaumalai. Kā redzat, bija vajadzīgs tikai niecīgs trieciens, lai pada­rītu to nelietojamu. Tātad, milord, šeit mums vairs nav ko iesākt.

— Kā pats redzi, Džon, — Glenervens noteica.

— Uz krastu, Vilson! —jaunais kapteinis pavēlēja.

Paisumam vajadzēja pieturēties vēl apmēram stundu. Pa šo laiku va­rēja nobraukt divas jūdzes. Taču vējš pēkšņi gandrīz pilnīgi pierima, pat šķita, ka tas pūš no sauszemes. Plosts stāvēja uz vietas. Drīz vien bēgums- to sāka nest atpakaļ jūrā. Nedrīkstēja kavēties ne mirkli.

— Izmest enkuru! — Džons iesaucās.

Milredijs, kas jau bija sagatavojies izpildīt šo pavēli, izmeta enkuru piecu asu dziļumā. Straume panesa plostu atpakaļ vēl divas tuāzes, kamēr stingri nostiepās enkura tauva. Satinuši buru, ceļinieki sataisījās uz ilgu stāvēšanu.

Uzplūdiem bija jānāk atpakaļ pulksten deviņos vakarā, bet, tā kā Džons Mengls nebija noskaņots uz kuģošanu naktī, plostam vajadzēja stāvēt enkurvietā līdz pieciem no rīta. Līdz krastam vēl bija nepilnas trīs jūdzes.

Jūra krietni viļņojās, un viļņu vāli, šķiet, vēlās uz krastu. Tāpēc Gle­nervens, uzzinājis, ka visa nakts būs jāpavada uz plosta, jautāja Džonam Menglam, kāpēc viņš neizmanto šo viļņošanos, lai tuvotos krastam.

— Jūsu augstība, — jaunais kapteinis atbildēja, — tā ir optiska ilū­zija. Jums tikai liekas, ka šie viļņi virzās uz priekšu, patiesībā tie nekur nevirzās. Tā ir ūdens molekulu balansēšana — un nekas vairāk. Iemetiet šais viļņos koka gabaliņu, un jūs redzēsit, ka tas paliks uz vietas, iekams

Pasažieres tika iznestas krastā uz rokām.

nebūs jūtama straume. Mums neatliek nekas cits kā apbruņoties ar pa­cietību.

— Un paēst pusdienas, — majors piemetināja.

Olbinets izņēma no pārtikas kastes dažus kaltētas gaļas gabalus un duci sausiņu. Stjuarts pat nosarka, ka viņam jāpasniedz saviem kungiem tik necils ēdiens. Taču ēdienu visi uzņēma ar pateicību, pat ceļotājas, ku­rām jūras viļņošanās ēstgribu sevišķi nerosināja. Patiesi, spējie grūdieni, ar kādiem viļņi triecās pret tauvā piesieto plostu, bija ārkārtīgi nogurdi­noši. Plosts tik neganti mētājās īsajos, untumainajos viļņos, itin kā atsis­tos pret zemūdens klintīm. Brīžam šķita, ka plosts uzskrējis rifiem. Enkura trose bija tik stingri nostiepta, ka Džonam Menglam ik pa pusstundai va­jadzēja to izlaist par vienu asi. Ja to nedarītu, tauva noteikti pārtrūktu un atbrīvotais plosts aizpeldētu atpakaļ selgā.

Džona Mengla bažas bija viegli saprotamas. Ik bridi varēja pārtrūkt enkura tauva vai arī pats enkurs iznākt laukā no grunts, un abos gadīju­mos ceļinieki nokļūtu gandrīz vai bezizejas stāvoklī.

Tuvojās nakts. Asinssarkana saules ripa, kas gaismas refrakcijas dēļ izskatījās iegarena, jau slīga aiz apvāršņa. Rietumos ūdens mirguļoja un spīguļoja gluži kā izkausēts sudrabs. Tai pusē nebija redzams nekas cits kā vienīgi debesis un jūra un vēl «Makarija» vraks, kas nekustīgs melnoja uz sēkļa.

Mijkrēslis ilga tikai dažas minūtes, un drīz vien cietzeme, kas ietvēra apvārsni austrumos un ziemeļos, ietinās nakts tumsā.

Cik gan šausmīgi vajadzēja justies nakts tumsas apņemtajiem pasa­žieriem uz šaurā plosta! Dažs ieslīga murgpilnā miegā, cits neiesnaudās pat uz brīdi. Rītausmā pēc nogurdinošās nakts visi jutās kā salauzti.

Līdz ar paisumu no jūras atkal sāka pūst vējš. Bija pulksten seši no rīta. Vilcināties vairs nedrīkstēja. Džons Mengls sāka gatavoties braucie­nam. Viņš pavēlēja pacelt enkuru. Taču enkura āķi, nostieptajai tauvai raustoties, bija pamatīgi ieķērušies smiltīs. Bez tītavas pat ar Vilsona pa­gatavotajiem trīšiem izvilkt enkuru nebija iespējams.

Veltīgās pūlēs pagāja turpat pusstunda. Nepacietības mudināts, Džons pavēlēja pārcirst tauvu, līdz ar to atstādams enkuru un zaudēdams jeb­kuru iespēju noenkuroties, ja paisums arī šoreiz neaiznestu plostu līdz krastam. Taču ilgāk kavēties jaunais,kapteinis nevēlējās, un cirvja cirtiens atvēlēja plostu vējam un straumei, kuras ātrums sasniedza divus mezglus stundā.

Mastā tika uzvilkta bura. Plosts lēni peldēja pretī cietzemei, kas, vēl dūmakā tīta, kā pelēka masa iesniedzās saullēkta piemirdzētajās debesīs. Rifi bija laimīgi apieti un palikuši aiz muguras. Taču mainīgajā vējā plosts, šķiet, nemaz netika tuvāk krastam. Cik grūti gan sasniegt Jaun­zēlandi, kur ceļiniekiem draudēja tik daudz briesmu!

Tomēr pulksten deviņos līdz cietzemei vairs nebija tālāk par jūdzi. Krasti bija ļoti stāvi un klinšaini. Vajadzēja atrast piestāšanai piemērotu vietu. Vējš kļuva aizvien vārgāks, līdz aprima pavisam. Bura sašļuka un sāka sisties gar mastu. Džons pavēlēja to satīt. Tagad plostu uz krastu

nesa vienīgi paisums, taču vadīt to vairs nevarēja. Turklāt virzīšanos vēl kavēja milzīgas jūraszāles.

Pulksten desmitos Džons redzēja, ka viņi gandrīz stāv uz vietas, lai gan līdz krastam vēl bija trīs kabeļtauvas. Enkura, ko izmest, vairs nebija. Vai tiešām bēgums aiznesīs viņus atpakaļ selgā? Džons sažņaugtām dū­rēm, nemiera pilnu sirdi nikni raudzījās uz neaizsniedzamo zemi.

Par laimi — šoreiz tā tiešām bija laime —, plostu satricināja grūdiens. Plosts apstājās. Tas bija uzsēdies uz smilšu sēkļa divdesmit piecas asis no krasta.

Glenervens, Roberts, Vilsons un Milredijs ielēca ūdenī. Viņi stingri pie­sēja plostu pie tuvākajām klintīm. Pasažieres tika iznestas krastā uz ro­kām, tā ka viņas nesamērcēja pat kleitas apakšmalu. Drīz vien visi ceļi­nieki ar ieročiem un pārtikas krājumiem bija izcēlušies briesmu pilnajā Jaunzēlandes piekrastē.