KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

XIII nodaja pirmĀ godalga ĢeogrĀfijĀ

Apvāršņa malā pāris jūdžu no dzelzceļa stigas, noslēgdami līdzenumu, pacēlās iegareni pakalni. Pajūgs drīz vien iebrauca šaurās, līkumotās aizās, kas izveda ceļiniekus brīnum jaukā klajumā, kur nevis birzīs, bet atsevišķos puduros visā savā tropiskajā krāšņumā kuploja skaisti koki.

Iezemiešu puisēns gulēja.

Vislielāko apbrīnu izraisīja kazuarīni, kas, šķiet, bija patapinājuši no ozola vareno stumbru, no akācijas — smaržīgās pākstis, bet no priedes — tvir­tās, zilganās skujas. Kazuarīnu zari sakļāvās kopā ar slaido, bezgala gra­ciozo banksiju koniskajām galotnēm. Milzīgie krūmi ar nolīkušajiem za­riem šai biezoknī atgādināja zajas ūdens šaltis, kas līst no pārpilniem baseiniem. Skatiens klīda starp šiem dabas brīnumiem, nevarēdams izšķir­ties, pie kā apstāties.

Ceļinieku pulciņš kādu brīdi šeit uzkavējās. Airtons pēc lēdijas Helē­nas pavēles apturēja vēršus. Ratu riteņi pārstāja čirkstēt kvarca smiltīs. Zem koku skupsnām pletās gari, zaļi paklāji. Kaut kādi regulāri zemes paaugstinājumi sadalīja tos gluži labi samanāmos kvadrātos, kas veidoja itin kā šaha galdiņu.

Paganels nemaldījās, sazīmēdams poētiskajā, zaļajā laukā mūžīgās atdusas vietu. Gandrīz pilnīgi ar zāli aizaugušie četrstūri, ko ceļotāji ta­gad tik reti sastop Austrālijas zemē, bija kapu kopiņas.

— Tās ir nāves birzis, — ģeogrāfs paskaidroja.

Patiesi ceļinieku priekšā atradās iezemiešu kapsēta, taču tā bija tik jauka, tik patīkami ēnaina, tik pilna līksmu putnu čalu, ka nemodināja nekādas skumīgas domas. Kapsētu varēja noturēt par Ēdenes dārzu tais laikos, kad nāvei uz Zemes nebija vietas. Sis dārzs šķita kā radīts dzīva­jiem. Kapu kopiņas, kuras mežoņi kādreiz bija tik rūpīgi kopuši, sāka jau izgaist zem zaļās zāles uzplūdiem. Svešzemnieku iebrukums bija padzinis austrāliešus tālu no vietām, kur atdusējās viņu senči, un bija skaidrs, ka. kolonizācijai turpinoties, šais nāves laukos ganīsies lopu bari. Tāpēc šīs birzis sastopamas aizvien retāk un vienaldzīgs ceļotājs bieži vien mīda kājām zemi, kurā atdusas vēl necik sen aizgājusi paaudze.

Tikmēr Paganels un Roberts, apsteiguši ceļabiedrus, jāja pa ēnaina­jām alejām starp zaļajiem kapu uzkalniņiem. Viņi sarunājās, viens otru izglītodami, jo, kā ģeogrāfs apgalvoja, no sarunām ar jauno Grantu viņš daudz ko gūstot. Abi draugi vēl nebija nojājuši ne ceturtdaļu jūdzes, kad lords Glenervens ieraudzīja, ka viņi apstājas, pēc tam nokāpj no zirgiem un noliecas pie zemes. Spriežot pēc izteiksmīgajiem žestiem, viņi bija uzgājuši kaut ko gaužām interesantu.

Airtons paskubināja vēršus, un rati drīz vien panāca abus draugus. Tūdaļ arī pārējiem ceļiniekiem kļuva skaidrs, kas bija licis Paganelam un Robertam apstāties un tik ļoti brīnīties. Kuplas banksijas paēnā saldā miegā gulēja gadus astoņus vecs, eiropiešu drānās ģērbies iezemiešu pui­sēns. Uz to, ka zēns ir Austrālijas vidienes iedzimtais, nepārprotami norā­dīja visas viņa rasei raksturīgās pazīmes: sprogainie mati, turpat vai melnā āda, plakanais deguns, biezās lūpas un neparasti garās rokas. Taču puisēna saprātīgā seja liecināja, ka mazais mežonis izrauts no savas vides un ir jau baudījis civilizāciju.

Lēdija Helēna ieinteresēta izkāpa no ratiem, un drīz vien viss ceļinieku pulciņš ielenca mazo iezemieti, kas gulēja dziļā miegā.

— Nabaga bērns! — Mērija Granta iesaucās. — Vai tiešām viņš būtu apmaldījies šajā tuksnesī?

— Manuprāt, — lēdija Helēna sacīja, — viņš nācis no tālienes apmek­lēt šīs nāves birzis. Šeit droši vien atdusas tie, kurus viņš mīlējis.

— Vjņu nevar tā atstāt, — Roberts teica. — Viņš šeit ir gluži viens un …

Roberts nepaguva līdz galam izteikt līdzjūtības pilno teikumu, kad mazais austrālietis miegā pagriezās uz otriem sāniem, un pārsteigtie ceļi­nieki ieraudzīja viņam uz muguras plakātu, uz kura bija rakstīts:

TOLINE,

TO BE CONDUCTED TO ECHUCA CARE OF JEFERIES SMITH, RAILWAY PORTER. PRAIPED.[34]

— Ak, šie angļi! — Paganels iesaucās. — Uz to spējīgi vienīgi angļi! Viņi pārsūta bērnu gluži kā pasta saini. Apraksta kā aploksni. Tiesa, man stāstīja, ka viņi tā darot, taču es negribēju tam ticēt.

— Nabadziņš! — lēdija Helēna ierunājās. — Vai tik viņš nebrauca tai pašā vilcienā, kas nogāzās no Kemdenas tilta? Varbūt viņa vecāki aizgā­juši bojā un viņš tagad viens pats pasaulē.

— Nedomāju vis, kundze, — Džons Mengls sacīja. — Gluži otrādi, šis uzraksts liecina, ka viņš ceļojis viens.

— Viņš mostas, — Mērija Granta pavēstīja.

Patiesi puisēns modās no miega. Viņa acis pavērās un, spožās dienas gaismas apžilbinātas, tūdaļ atkal aizvērās. Lēdija Helēna pieskārās viņa rokai. Zēns piecēlās un pavērās ceļiniekos izbrīnās pilnu skatienu. Pirmajā mirklī viņa sejā atplaiksnījās bailes, taču lēdijas Glenervenas klātbūtne viņu nomierināja.

— Vai tu saproti angliski, mīļo puisīt? — jaunā sieviete viņu uzrunāja.

— Es saprotu un runāju angliski, — puisēns atbildēja ceļinieku dzim­tajā valodā, taču ar skaidri izteiktu akcentu.

Viņa izruna atgādināja akcentu, ar kādu Apvienotās Karalistes valodā parasti runā franči.

— Kā tevi sauc? — lēdija Helēna vaicāja.

— Tolinē, — mazais austrālietis atbildēja.

— A! Tolinē! — Paganels iesaucās. — Ja nemaldos, austrāliešu valodā tas nozīmē «Koka miza»?

Tolinē apstiprinoši pamāja un atkal pievērsa skatienu ceļiniecēm.

— No kurienes tu esi, mīļo puisīt? — lēdija Helēna turpināja iztaujā­šanu.

— No Melburnas, braucu pa Sandhērstas dzelzceļu.

— Vai tu atradies vilcienā, kas nogāzās no Kemdenas tilta? — Glener­vens jautāja.

— Jā, ser, — Tolinē atbildēja. — Taču bībeles dievs mani pasargāja.

— Vai tu brauci viens pats?

— Viens pats. Mācītājs Pekstons uzticēja mani Džefrijam Smitam. Par nelaimi, nabaga konduktors nositās.

— Vai nevienu citu tu šai vilcienā nepazini?

— Nevienu, ser, taču dievs tas kungs ir allaž nomodā par bērniem un nekad viņus nepamet.

Tolinē sacīja šos vārdus maigā balsī, kas nāca no sirds dziļumiem. Kad viņš runāja par dievu, viņa balss kļuva svinīgi nopietna, acis kvēloja un bija jūtams, kā laužas uz āru visa šai jaunajā dvēselē ietvertā dedzība.

Puisēna reliģiskais entuziasms bija viegli izskaidrojams. Viņš bija viens no tiem iezemiešu bērniem, kurus angļu misionāri kristījuši un audzinājuši stingrajās metodistu tradīcijās. Viņa nosvērtās atbildes, cie­nīgā izturēšanās, tumšās drānas darīja viņu līdzīgu mazam mācītājam.

Bet kurp viņš devās pa šo tuksnesīgo apvidu un kāpēc bija aizgājis no Kemdenas tilta? Lēdija Helēna to pavaicāja viņam.

— Es eju pie savas cilts uz Laklanu, — Tolinē paskaidroja. — Gribu apmeklēt savus piederīgos.

— Viņi ir austrālieši? — Džons Mengls jautāja.

— Laklanas austrālieši.

— Vai tēvs un māte tev ir? — Roberts Grants vaicāja.

— Jā, mans brāli, — Tolinē atbildēja, sniegdams roku jaunajam Gran­tam, kuru dziļi aizkustināja vārdi «mans brāli». Viņš apkampa mazo iezemieti, un abi zēni tūdaļ kļuva draugi.

Mazā mežoņa atbildes ceļiniekus tik ļoti ieinteresēja, ka viņi pamazām nosēdās turpat zemē un uzmanīgi klausījās. Saule jau slīga aiz lielajiem kokiem. Tā kā vieta naktsguļai šķita piemērota un nebija lielas nozīmes nobraukt vēl pāris jūdžu līdz nakts tumsai, Glenervens deva rīkojumu iekārtot šeit nometni. Airtons izjūdza vēršus, Milredijam un Vilsonam piepalīdzot, sapina tos un palaida ganīties savā vaļā. Matroži uzslēja telti. Olbinets pagatavoja vakariņas. Lai gan Tolinē bija izsalcis, viņš bija ar mieru piedalīties vakariņās tikai pēc ilgākas lūgšanas. Abi zēni apsēdās pie galda viens otram blakus. Roberts jaunajam draugam izraudzījās .gardakos kumosus, un Tolinē tos pieņema ar kautru un aizkustinošu .grāciju.

Sarunas pie galda sprēgāt sprēgāja. Ikviens izrādīja dzīvu interesi par mazo austrālieti un nevarēja vien beigt viņu iztaujāt. Ceļinieki vēlējās jeināt viņa dzīves stāstu. Tas bija pagalam vienkāršs. Tolinē liktenis bija gluži tāds pats kā daudziem nabadzīgajiem iezemiešiem, kas agrā bērnībā tika nodoti tuvējo koloniju labdarības biedrību gādībā. Austrāliešiem ir maiga daba. Viņiem nav tāda neganta naida pret iekarotājiem kā jaunzē­landiešiem un, iespējams, dažām ciltīm Austrālijas ziemeļos. Iezemieši bieži vien apmeklē lielās pilsētas — Adelaidu, Sidneju un Melburnu —, kur viņi pastaigājas visai primitīvos apģērbos. Viņi tur tirgojas ar dažā­diem mājamatniecības izstrādājumiem, medniecības un zvejniecības rīkiem, ieročiem. Daži cilšu virsaiši droši vien taupības nolūkos labprāt ļauj saviem bērniem baudīt angļu izglītības labumus.

Tā bija rīkojušies arī Tolinē vecāki, mežoņi no plašā Laklanas novada viņpus Marejas upes. Piecu gadu laikā, kopš puisēns dzīvoja Melburnā, viņš nebija redzējis nevienu no saviem tuviniekiem. Un tomēr Tolinē sirdī neapdzisa ilgas pēc ģimenes, un viņš uzņēmās šo nogurdinošo ceļu pa tuksnesi, lai atkal redzētu savu cilti, kura, iespējams, jau izklīdusi Austrā­lijas kontinenta plašumos, lai redzētu savu ģimeni, kura droši vien jau krietni sarukusi.

— Vai pēc tam, kad būsi noskūpstījis vecākus, tu atkal atgriezīsies Melburnā, mīļo puisīt? — lēdija Glenervena jautāja.

— Jā, kundze, — Tolinē atbildēja, uzlūkodams jauno sievieti ar patiesu maigumu.

— Un ko tu darīsi, kad izaugsi liels?

— Es gribu izraut savus brāļus no nabadzības un nezināšanas posta! Gribu mācīt viņiem pazīt un mīlēt dievu! Gribu kļūt misionārs!

Sie vārdi, kurus ar tādu aizgrābtību izrunāja astoņus gadus vecais bērns, vieglprātīgiem zobgaļiem varētu izraisīt smieklus, taču nopietnie skoti tos saprata. Viņi apbrīnoja jaunā mācekļa reliģisko modrību, viņa gatavību doties cīņā. Paganels bija aizkustināts līdz sirds dziļumiem un juta patiesas simpātijas pret mazo austrālieti.

Atklāti runājot, līdz šim eiropiešu drēbēs ģērbtais mežonis ģeogrāfam nebija pa prātam. Viņš taču nebija braucis uz Austrāliju, lai apbrīnotu austrāliešus uzvalkos. Viņš vēlējās, lai austrāliešus klātu vienīgi tetovē­jums. Sis «pieklājīgais» uzvalks sajauca visus viņa priekšstatus par ieze­miešiem. Taču Tolinē dedzības pilnie vārdi lika ģeogrāfam mainīt uzska­tus un izteikt savu apbrīnu. Šās sarunas beigas padarīja cienījamo zinātnieku par mazā austrālieša labāko draugu.

Atbildot uz lēdijas Helēnas jautājumu, Tolinē pastāstīja, ka viņš mā­coties Melburnas normālskolā, kuru vada mācītājs Pekstona kungs.

— Ko tu mācies šai skolā? — lēdija Glenervena vaicāja.

— Man māca tur bībeli, matemātiku, ģeogrāfiju …

— A, ģeogrāfiju! — Paganels iesaucās, dziji ieinteresēts.

— Jā, ser, — Tolinē atbildēja. — Pirms janvāra brīvdienām es saņēmu pat pirmo godalgu ģeogrāfijā.

— Tu saņēmi godalgu ģeogrāfijā, draudziņ?

— Te tā ir, ser, — Tolinē sacīja, vilkdams laukā no kabatas grāmatu.

Tā bija skaisti iesieta mazformāta bībele. Pirmās lapas otrajā pusē bija

rakstīts: Melburnas normālskolā, pirmā godalga ģeogrāfijā Tolinē no Laklanas.

Paganels vairs nevarēja savaldīties. Zili brīnumi: austrālietis pārzina ģeogrāfiju! Un viņš noskūpstīja Tolinē uz abiem vaigiem gluži tāpat kā mācītājs Pekstons godalgu izdalīšanas dienā. Paganelam vajadzēja zināt, ka austrāliešu skolās tas nav nekas neparasts. Jaunie mežoņi ģeogrāfijā ir joti apdāvināti un labprāt mācās šo priekšmetu, turpretī rēķināšana viņiem, neveicas.

Tolinē lāgā nesaprata, kāpēc viņu pēkšņi skūpsta. Lēdija Helēna viņam paskaidroja, ka Paganels ir slavens ģeogrāfs, turklāt izcils ģeogrāfijas skolotājs.

— Ģeogrāfijas skolotājs! — Tolinē iesaucās. — Lūdzu, pārbaudiet manas zināšanas, ser!

— Pārbaudīt tavas zināšanas, draudziņ? — Paganels atkārtoja. — Tas man nemaz nav jālūdz. Es grasījos to darīt bez tavas atļaujas. Man nav nekas pretī uzzināt, kā māca ģeogrāfiju Melburnas normālskolā.

— Ja nu Tolinē jūs pārspēj, Paganel? — Maknebs jautāja.

— Blēņas! — ģeogrāfs iesaucās. — Pārspēt Francijas Ģeogrāfijas biedrības sekretāru!

Sakārtojis uz deguna acenes, Paganels izslējās visā savā garajā augumā. Cienīgi, kā jau profesoram pieklājas, viņš sāka eksāmenu:

— Skolniek Tolinē, piecelieties!

Tolinē, kas jau tāpat stāvēja kājās, piecelties vēl augstāk nevarēja.. Viņš tikai pazemīgi gaidīja ģeogrāfa jautājumus.

— Skolniek Tolinē, — Paganels turpināja, — nosauciet piecas pasau­les daļas! i

— Skolniek Tolinē, piecelieties!

— Okeānija, Āzija, Āfrika, Amerika un Eiropa.

— Jauki. Sāksim ar Okeāniju, kurā mēs patlaban atrodamies. Kā tā iedalās?

— Okeānija iedalās Polinēzijā, Melanēzijā, Mikronēzijā un Megalēzijā. Galvenās salas ir Austrālija, kas pieder angļiem, Jaunzēlande, kas pieder angļiem, Tasmānija, kas pieder angļiem, Cetema, Oklenda, Makārija, Kēr« madeka, Mekina, Marakija un citas salas, kas tāpat pieder angļiem.

— Labi, — Paganels atsaucās. — Bet Jaunkaledonija, Sendviču salas, Mendena, Pomotu?

— Šīs salas atrodas Lielbritānijas aizbildniecībā.

— I<ā?! Lielbritānijas aizbildniecībā? — Paganels iekliedzās. — Manu­prāt, gluži otrādi, tās atrodas Francijas …

— Francijas? — Tolinē bija patiesi izbrīnījies.

— Redz, redz! — Paganels iesaucās. — Un to jums māca Melburnas normālskolā?

— Jā, skolotāja kungs. Vai tas nav pareizi?

— Kā nu ne, kā nu ne! Brīnišķīgi! — Paganels attrauca. — Visa Okeānija pieder angļiem! Tas nu ir skaidrāks par skaidru! Turpināsim!

Paganels izskatījās samulsis un pikts, un tas majoru gaužām uzjaut­rināja.

Eksāmens turpinājās.

— Tagad pievērsīsimies Āzijai, — ģeogrāfs teica.

— Āzija ir milzīga zeme, — Tolinē atbildēja. — Tās galvaspilsēta ir Kalkuta. Lielākās pilsētas: Bombeja, Madrasa, Adena, Malaka, Singapūra, Pegu, Kolombo. Salas: Lekedivas, Maldivas, Čagosas un daudzas citas. Visas pieder angļiem.

— Labi, labi, skolniek Tolinē. Un ko jūs varat teikt par Āfriku?

— Āfrikā ir divas galvenās kolonijas: dienvidos Kapzeme ar galvas­pilsētu Keiptaunu, bet rietumos — angļu īpašumi ar lielāko pilsētu Sjerra- leoni.

— Lieliska atbilde! — Paganels sacīja, sākdams jau aprast ar šo fan­tastisko angļu ģeogrāfiju. — Ģeogrāfiju šai skolā māca labi. Tātad Alžīrija, Maroka, Ēģipte… šīs zemes svītrotas no Britu atlanta! Bet tagad man labpatiktos kaut ko dzirdēt par Ameriku.

— Amerika iedalās Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā, — Tolinē iesāka. — Ziemeļamerikā angļiem pieder Kanāda, Jaunā Brunsvika, Jaunā Skotija un Savienotās Valstis, kuras pārvalda gubernators Džonsons.

— Gubernators Džonsons! — Paganels iesaucās. — Un tā tiek dēvēts prezidents, kas nācis pēc dižā un cēlsirdīgā Linkolna, kuru nonāvēja apmāts verdzības fanātiķis? Brīnišķīgi! Kaut ko labāku domādams neiz­domāsi. Bet Dienvidamerika ar Gviānu, Maluinām, Šetlendas arhipelāgu, Džordžiju, Jamaiku, Trinidadu un tā tālāk, un tā tālāk — vai arī visas šīs zemes pieder angļiem? Par to es nediskutēšu. Bet tagad, Tolinē, man gri­bētos zināt tavas domas vai, pareizāk sakot, tavu skolotāju domas par Eiropu.

— Par Eiropu? — mazais austrālietis parjautaja, nesaprazdams, kāpēc ģeogrāfs tik ļoti skaišas.

— Jā, par Eiropu. Kam pieder Eiropa?

— Eiropa pieder angļiem, — puisēns atbildēja ar patiesu pārliecību.

— Tā jau es domāju, — Paganels atsaucās. — Bet kā tas iespējams? To es gribētu zināt.

— Angļiem pieder Anglija, Skotija, Īrija, Malta, Džersi un Gernsi salas, Jonijas salas, Hebridu, Setlendas, Orkadas …

— Labi, Tolinē, — Paganels viņu pārtrauca. — Bet Eiropā ir vēl citas valstis, kuras tu aizmirsi pieminēt, draudziņ.

— Kādas, ser? — zēns nesamulsis vaicāja.

— Spānija, Krievija, Austrija, Prūsija, Francija.

— Tās ir nevis valstis, bet provinces, — Tolinē atbildēja.

— Tas ir par traku! — Paganels iesaucās, noraudams acenes.

— Protams, provinces. Spānijas provinces galvaspilsēta ir Gibraltāra.

— Lieliski! Burvīgi! Vienreizīgi! Bet Francija? Es esmu francūzis, un man gribētos zināt, kam es piederu.

— Francija ir angļu province, — Tolinē mierīgi atbildēja. — Tās gal­venā pilsēta — Kalē.

— Kalē! — Paganels iesaucās. — Vai tiešām Kalē vēl līdz šim pieder Anglijai?

— Protams.

— Un tā ir Francijas galvenā pilsēta?

— Jā, ser, un tajā dzīvo gubernators lords Napoleons …

Pēc šiem vārdiem Paganels sāka nevaldāmi smieties. Tolinē nezināja,, ko lai domā. Viņam jautāja, un viņš pūlējās atbildēt pēc labākās sirdsap­ziņas. Viņš nebija vainojams arī par savu atbilžu smieklīgumu. Viņam par to nebija ne jausmas. Tomēr mazais austrālietis neapmulsa un cienīgi gai­dīja, kad beigsies šī neizprotamā smiešanās.

— Redzat nu, — majors smiedamies sacīja Paganelam. — Vai man nebija taisnība, kad es teicu, ka skolnieks Tolinē jūs pamācīs?

— Patiesi tā tas ir, dārgais major, — ģeogrāfs atsaucās. — Un tā māca ģeogrāfiju Melburnā! Normālskolas skolotāji zina, ko dara! Eiropa, Āzija, Āfrika, Amerika — visa pasaule pieder angļiem! Sasodīts! Baudī­juši šādu audzināšanu, iezemieši, protams, pakļaujas angļiem! Bet Mēness,. Tolinē? Saki, draudziņ, -r- vai arī Mēness pieder angļiem?

— Tas piederēs angļiem, — mazais mežonis nopietni atbildēja.

Paganels pietrūkās kājās. Viņš vairs nevarēja nosēdēt uz vietas. Smiekli viņu smacēja vai nost, un viņš aizgāja izsmieties pēc sirds patikas kādu ceturtdaļjūdzi ārpus nometnes.

Tikmēr Glenervens devās uzmeklēt savā ceļojuma bibliotēkā kādu grāmatu. Tas bija Semjuela Ričardsona «īsais ģeogrāfijas kurss». Sī grā­mata Anglijā bija ļoti populāra un sniedza daudz precīzākas ģeogrāfiskās ziņas nekā Melburnas skolotāji.

— Ņem šo grāmatu, mīļais puisēn, un glabā to, — Glenervens sacīja mazajam austrālietim. — Tavas zināšanas ģeogrāfijā ir kļūdainas, tās derētu izlabot. Dāvinu tev šo grāmatu par piemiņu no mūsu tikšanās.

Tolinē klusēdams paņēma grāmatu un sāka to vērīgi aplūkot, neticīgi šūpodams galvu un neuzdrošinādamies bāzt dāvanu kabatā.

Tikmēr kļuva pavisam tumšs. Bija pulksten desmit vakarā. Vajadzēja doties pie miera, lai rīt varētu piecelties jau mazā gaismiņā. Roberts piedāvāja draugam Tolinē pusi guļvietas, un mazais mežonis apgūlās viņam blakus.

Lēdija Helēna un Mērija Granta aizgāja uz ratiem, bet vīrieši apgūlās teltī. Vienīgi Paganela smiekli joprojām jaucās kopā ar žagatu maigo un tīkamo tarkšķēšanu.

Nākamajā rītā, kad pulksten sešos saules stars atmodināja gulētājus, austrāliešu zēnu viņi vairs neatrada. Tolinē bija pazudis. Vai nu viņš stei­dzās ātrāk nokļūt Laklanā, vai arī viņu bija aizvainojuši Paganela smiekli. Tas palika noslēpums.

Taču, kad lēdija Helēna pamodās, viņa atrada sev uz krūtīm svaigu mimozu pušķīti, bet Paganels savu svārku kabatā — Semjuela Ričardsona «īso ģeogrāfijas kursu».