KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

XXI nodala NeatkarĪbas forts

Tandilas sjerra paceļas tūkstoš pēdas virs jūras līmeņa. Tā ir pirmat­nēja kalnu grēda, tas ir, to veido pamatieži, kas radušies pirms organiskās dzīves un iežu metamorfozes. Sjerras uzbūve un sastāvs pamazām mainī­jušies zemes dzīļu temperatūras ietekmē. So kalnu grēdu veido ar zāli ap­augušu gneisa pakalnu pusaplis. Tandilas apriņķis, kuram nosaukumu de­vusi kalnu grēda, aptver visu Buenosairesas provinces dienviddaļu, un tā pierobežas nogāzes plūdina uz ziemeļiem daudzas upju straumes.

Šai apriņķī apmēram četri tūkstoši iedzīvotāju, un tā administratīvais centrs ir Tandilas ciemats, kas atrodas sjerras ziemeļu virsotnes piekājē un ko apsargā Neatkarības forts. Cauri ciematam tek gleznainā Capaleofu. Paganels zināja arī tādu ievērības cienīgu faktu, ka šai ciematā dzīvo Francijas baski un itāliešu kolonisti. Patiesi, franči pirmie nodibināja ār­zemnieku kolonijas Laplatas lejtecē. 1828. gadā, lai aizsargātu koloniju pret biežajiem indiāņu uzbrukumiem, francūzis Paršaps uzcēla Neatkarī­bas fortu. Šai darbā viņam palīdzēja franču zinātnieks d'Orbiņī, kurš sīki bija izpētījis un aprakstījis šo Dienvidamerikas daļu.

Tandilas ciemats ir nozīmīgs tirdzniecības punkts. Tā sauktajās gale- rās, lielos, vēršu vilktos ratos, kas ļoti parocīgi ceļošanai pa līdzenumu, no šejienes divpadsmit dienās var nokļūt Buenosairesā. Tāpēc ciemats uztur ar šo pilsētu rosīgus tirdznieciskus sakarus, sūta uz pilsētu lopus no sa­vām estansijām, sālītu gaļu no saladero un visai interesantus indiāņu amatnieku izstrādājumus — kokvilnas un vilnas audumus, smalkus ādas pinumus un tamlīdzīgas preces. Tandilā līdzās daudzām samērā glītām mājām ir arī skolas un baznīcas, kas māca dzīvot šaisaulē un viņsaulē.

Pastāstījis to visu, Paganels piemetināja, ka Tandilā no vietējiem iedzī­votājiem droši vien varēs iegūt vajadzīgās ziņas. Turklāt fortā pastāvīgi atrodas nacionālā karaspēka vienība. Glenervens lika novietot zirgus kā­das samērā pieklājīgas iebraucamās vietas stallī, un pēc tam viņš pats, Paganels, majors un Roberts Talkava pavadībā devās uz Neatkarības fortu. Kādu brīdi kāpuši kalnā, viņi nonāca pie cietokšņa vārtiem, kurus diezgan nevērīgi apsargāja argentīniešu sargkareivis. Viņš tūdaļ ielaida ceļiniekus cietoksnī, un tas liecināja vai nu par ārkārtīgu nevērību, vai arī pilnīgu drošību.

Cietokšņa laukumā karamākslā vingrinājās vairāki kareivji. Vecāka­jam no tiem nebija vairāk par divdesmit gadu, bet jaunākajam labi ja septiņi. Patiesību sakot, tie nebija nekādi kareivji, bet ducis jaunekļu un pusaudžu, kuri diezgan precīzi izdarīja militārus vingrinājumus. Viņu vie­nīgā uniforma bija svītrains, ar ādas jostu apjozts krekls. Viņiem nebija nedz bikšu, nedz skotu svārciņu. Siltajā klimatā varēja atļauties nēsāt tik vieglu apģērbu. Paganelam tūdaļ radās labs iespaids par valdību, kas neputina sevi laukā ar tresēm un citiem liekiem greznumiem. Ikvienam no šiem zeņķiem bija šautene un zobens, taču mazākajiem šautene bija pārāk smaga un zobens pārāk garš. Viņi visi bija melnīgsnēji un līdzīgi cits citam kā vienas ģimenes locekļi, tāpat arī kaprālis, kas viņus ap­mācīja. Acīmredzot tie bija divpadsmit brāļi, kurus komandēja trīs­padsmitais.

Paganels par to nebrīnījās. Pēc statistikas datiem viņš zināja, ka ar­gentīniešu ģimenē vidēji ir vairāk nekā deviņi bērni. Toties viņu pagalam pārsteidza tas, ka šie mazie kareivji apguva visas iemaņas pēc franču armijā pieņemtās kārtības un kaprālis bieži vien nokliedza komandas ģeogrāfa mātes valodā.

— Tas tik ir ko vērts! — zinātnieks iesaucās.

Taču Glenervens nebija ieradies Neatkarības fortā, lai noskatītos, kā puišeļi vingrinās karamākslā, un vēl mazāk viņu interesēja šo puišeļu tautība un izcelšanās. Tāpēc, neļaudams Paganelam ilgi brīnīties, viņš

Karamākslā vingrinājās kāds ducis jaunekļu.

lūdza izsaukt garnizona komandantu. Paganels izpildīja šo lūgumu, un viens no argentīniešu kareivjiem aizsoļoja uz namiņu, kas atradās turpat kazarmā.

Pēc kāda brīža ieradās arī pats komandants. Tas bija gadus piecdesmit vecs vīrs, liela auguma, militāru stāju. Viņam bija spurainas ūsas, plati vaigu kauli, iesirmi mati un pavēlošs skatiens. Tāds izskatījās komandants, cik varēja saredzēt caur dūmu mutuļiem, kas vēlās no viņa īsās pīpes.

Komandanta gaita un izturēšanās Paganelam atgādināja viņa dzimtenes vecos apakšvirsniekus.

Talkavs devās pretī komandantam un iepazīstināja viņu ar Glener­venu un pārējiem ceļabiedriem. Kamēr Talkavs runāja, komandants visai uzkrītošā veidā nekautrīgi pētīja Paganelu. Nesaprazdams, ko tas varētu nozīmēt, zinātnieks jau grasījās prasīt paskaidrojumu, taču komandants bez kādām ceremonijām satvēra Paganelu aiz rokas un priecīgi noprasīja ģeogrāfa dzimtajā valodā:

— Vai jūs esat francūzis?

— Jā, esmu, — Paganels atbildēja.

— Cik jauki! Esiet sveicināti! Sveicināti! Es arī esmu francūzis! — ko­mandants sacīja, spēcīgi kratīdams zinātnieka roku.

— Vai tas ir jūsu draugs? — majors jautāja Paganelam.

— Protams! — zinātnieks atbildēja ar skaidri samanāmu lepnumu. — Tādi draugi man ir visās piecās pasaules daļās.

Ar mokām atbrīvojis roku no dzīvajām spīlēm, Paganels sāka sarunā­ties ar brašo komandantu. Glenervens labprāt būtu bildis kādu vārdu un izvaicājis komandantu par to, kas viņu interesēja, taču vecais karavīrs stāstīja par savu dzīvi un viņa runas plūdi nemaz nebija tik viegli aptu­rami. Kā redzams, šis lāga vīrs bija tik sen atstājis Franciju, ka sāka jau aizmirst savu dzimto valodu un neprata vairs tik veikli savirknēt vārdus teikumos. Viņš runāja apmēram tā, kā runā nēģeri franču kolonijās.

Neatkarības forta komandants savā laikā patiesi bija franču armijas seržants, bijušais Paršapa karabiedrs. Viņš nebija fortu atstājis kopš tā dibināšanas 1828. gadā un patlaban komandēja to saskaņā ar Argentīnas valdības rīkojumu. Viņš bija piecdesmit gadus vecs basks, vārdā Manuels Ifaragers, kā redzams, gandrīz vai spānis. Gadu pēc ierašanās šai zemē seržants Manuels ieguva pilsoņa tiesības, iestājās Argentīnas armijā un apprecēja dūšīgu indiānieti, kura tai laikā jau zīdīja sešus mēnešus vecus dvīnīšus. Protams, zēnus, jo seržanta krietnā dzīvesbiedre nekad nebūtu atļāvusies dāvāt viņam meitas. Manuels neatzina nekādu citu nodarbo­šanos kā vienīgi militāro dienestu, un viņš cerēja ar laiku un dieva palīgu dāvāt republikai veselu kareivju rotu.

— Vai redzējāt? — viņš sacīja. — Brašuļi! Lieliski zaldāti! Hosē! Huan! Mikele! Pepe! Pepem tikai septiņi gadi, bet viņš jau šauj, ka prieks.

Izdzirdis, ka viņu uzliela, Pepe sasita kopā kājeles un veikli ar ieroci rokā atdeva godu.

— Viņš tālu tiks, — komandants piebilda, — dienās būs pulkvedis vai brigādes ģenerālis.

— Cik jauki! Esiet sveicināti! — komandants sacija.

Seržants Manuels bija tik ļoti aizrāvies, ka neviens pat nemēģināja apstrīdēt to, ka karavīra amats ir viscienījamākais, nedz arī to, ka viņa pēctečus gaida spoža nākotne. Viņš bija laimīgs, jo, kā teicis Gēte: «Nekas mūs nedara tik laimīgus kā ilūzija.»

Par lielu brīnumu Talkavam, šis stāsts ilga krietnu ceturtdaļstundu. Indiānis nekādi nevarēja saprast, kā tik daudz vārdu var nākt no vienas pašas mutes. Komandantu neviens nepārtrauca. Tomēr pat franču seržan-

tam kādreiz jāapklust, un beidzot apklusa arī Manuels, iepriekš uzaici­nājis viesus savā dzīvoklī. Atnācēji padevīgi sekoja un ļāva, ka viņus iepazīstina ar Ifaragera kundzi, kura viņiem šķita «jauka sieviete», ja šo Vecās pasaules apzīmējumu var attiecināt uz indiānieti.

Kad visas seržanta vēlēšanās bija izpildītas, viņš jautāja, kam lai viņš pateicas par godu redzēt viesus savā mājā. Bija pienācis visizdevīgākais brīdis uzdot jautājumus. So uzdevumu uzņēmās Paganels, sākumā izstās­tīdams par ceļojumu caur pampām un beigās jautādams, kāda iemesla dēļ indiāņi atstājuši šo apvidu.

— Kā tad, neviena! — seržants izsaucās, paraustīdams plecus. — Pa­tiesi — itin neviena! … Mēs sēžam rokas salikuši… Nav ko darīt!

— Kāpēc?

— Karš.

— Karš?

— Jā, pilsoņu karš …

— Pilsoņu karš? — Paganels pārjautāja. Pats nemanīdams, viņš bija sācis runāt franciski kā nēģeris.

— Jā, karš starp paragvajiešiem un buenosairiešiem, — seržants atbildēja.

— Un tad?

— Visi indiāņi devušies uz ziemeļiem pa pēdām ģenerālim Floram. Indiāņi laupa.

— Kur tad kaciki?

— Kaciki kopā ar viņiem.

— Un Katriels?

— Katriela nav.

— Un Kalfukura?

— Nav ari Kalfukura.

— Bet Jančetruss?

— Ari Jančetruss ir prom.

Šī saruna tika atstāstīta Talkavam, un tas apstiprinoši māja ar galvu. Patagonis acīmredzot nezināja vai arī bija aizmirsis, ka starp divām republikas daļām plosās pilsoņu karš, kurā vēlāk iejaucās arī Brazīlija. Indiāņi no šīm iekšējām ķildām tikai ieguva, viņiem tā bija labu labā izdevība doties sirojumos. Tādējādi seržants nekļūdījās, izskaidrodams indiāņu prombūtni ar pilsoņkaru, kas plosījās Argentīnas ziemeļu pro­vincēs.

Sie notikumi izjauca visus Glenervena plānus. Patiesi, ja Harijs Grants atrodas kaciku gūstā, tad viņi to aizveduši līdz uz republikas ziemeļu robežām. Kur lai tagad viņu meklē? Vai ir vērts doties jaunos bīstamos un gandrīz bezcerīgos klejojumos pampu ziemeļos? Lai pieņemtu tik nopietnu lēmumu, vajadzēja visu rūpīgi apsvērt.

Tomēr bija vēl viens svarīgs jautājums, kuru varēja uzdot seržantam, un izdarīt to iešāvās prātā majoram, kamēr viņa ceļabiedri klusēdami saskatījās. Maknebs pavaicāja seržantam, vai viņš neesot dzirdējis, ka pampu kaciku gūstā atrodas eiropieši.

Manuels brītiņu padomāja, cenzdamies atcerēties, un beidzot sacīja:

— Jā, esmu dzirdējis.

— Ā! — Glenervens iesaucās, jaunu cerību spārnots.

Paganels, Maknebs un Roberts pievirzījās tuvāk seržantam.

— Runājiet! Runājiet! — viņi atkārtoja, neatraudami skatienu no komandanta.

— Pirms vairākiem gadiem, — Manuels iesāka, — jā, jā, patiesi… sagūstīti eiropieši… nekad gan neesmu redzējis …

— Pirms vairākiem gadiem! — Glenervens viņu pārtrauca. — Jūs mal­dāties. «Britānija» gāja bojā 1862. gada jūnijā. Tātad tas bija pirms ne­pilniem diviem gadiem.

— O! Krietni sen, milord!

— Nevar būt! — Paganels iesaucās.

— Tas bija tai gadā, kad piedzima Pepe… Indiāņu rokās toreiz krita divi gūstekņi.

— Nē, trīs, — Glenervens izlaboja.

— Divi, — seržants nešaubīdamies apstiprināja.

— Divi? — Glenervens pārsteigts pārjautāja. — Divi angli?

— Nē, — seržants atbildēja. — Kas teica, ka angļi? Viens bija fran­cūzis un otrs itālietis.

— Itālietis, kuru nogalināja pojuči? — Paganels iesaucās.

— Jā … pēc tam uzzināju … francūzis izglābās.

— Izglābās! — iesaucās Roberts, kura dzīvība, šķiet, bija atkarīga no tā, ko pateiks seržants.

— Jā, izglābās. Aizbēga no indiāņiem, — Manuels apliecināja.

Visi atskatījās uz zinātnieku, kas izmisīgi sita sev pa pieri.

— Ā! Tagad es saprotu, — viņš beidzot sacīja. — Viss ir skaidrs!

— Par ko jūs runājat? — Glenervens nepacietīgi noprasīja.

— Mīļie draugi, — Paganels atbildēja, saņemdams Roberta roku, — mums jāsamierinās ar lielu neveiksmi! Mēs esam gājuši pa nepareizām pēdām! Tas bija nevis kapteinis Grants, bet kāds mans tautietis, kura ■biedru Marko Vazello patiesi nogalinājuši pojuču cilts indiāņi, turpretī francūzis vairākas reizes devies kopā ar indiāņiem līdz pat Kolorado upes krastiem, un tur viņam laimīgā kārtā izdevies izbēgt un atkal ieraudzīt Franciju. Domādami, ka ejam pa Harija Granta pēdām, mēs patiesībā esam nonākuši uz Gināra pēdām.

Pēc šī atklājuma iestājās dziļš klusums. Kļūda bija acīm redzama. Ser­žanta izstāstītie sīkumi, gūstekņa tautība, viņa biedra nogalināšana, bēg­šana no indiāņiem — itin viss to apstiprināja.

Glenervens satriekts skatījās uz Talkavu.

— Vai jūs nekad neesat dzirdējis par trim sagūstītiem angļiem? — Tal­kavs jautāja seržantam.

— Nekad, — Manuels atbildēja. — Tandilā tas būtu zināms… es zinātu … Kas nav, tas nav …

Pēc tik noteiktas atbildes Glenervenam Neatkarības fortā vairs nebija ko darīt. Pateikušies seržantam un paspieduši viņam roku, ceļinieki devās prom.

Redzēdams, ka visas cerības sabrukušas, Glenervens bija tuvu izmisu­mam. Roberts klusēdams soļoja viņam blakus asaru pilnām acīm. Glener­vens nevarēja rast neviena vārda, lai mierinātu jauno Grantu. Paganels žestikulēdams sarunājās pats ar sevi. Majors pat nepavēra muti. Talkavs, šķiet, jutās aizskarts savā indiāņa pašlepnumā, ka nokļuvis uz nepareizām pēdām, taču nevienam nenāca prātā pārmest viņam kļūdu, kas bija tik viegli saprotama.

Ceļinieki atgriezās iebraucamajā vietā.

Vakariņas norisa klusi un skumji. Protams, neviens no šiem vīrišķīga­jiem un pašaizliedzīgajiem cilvēkiem nenožēloja veltīgi izšķiestos spēkus un pārciestās briesmas, taču viņus visus nomāca apziņa, ka vienā mirklī sabrukušas visas cerības. Patiesi, vai varēja vēl cerēt nokļūt uz kapteiņa Granta pēdām starp Tandilas sjerru un okeānu? Nē. Ja Atlantijas pie­krastē kāds eiropietis būtu kritis indiāņu gūstā, seržantam Manuelam tas noteikti būtu zināms. Tāds notikums nevarēja palikt nepamanīts iezemie­šiem, kuri pastāvīgi uztur tirdznieciskus sakarus gan ar Tandilu, gan Karmenu, kas atrodas pie Rionegro ietekas. Argentīnas līdzenuma tirgotāji par visu ir labi informēti un jaunas ziņas pie sevis netur. Tātad mūsu ceļiniekiem atlika tikai viena iespēja: nekavējoties doties uz «Dunkanu», kas saskaņā ar norunu gaidīja viņus pie Medano raga.

Tomēr Paganels palūdza Glenervenam dokumentu, uz kura pamatojo­ties bija uzsākti neveiksmīgie meklējumi. Ģeogrāfs pārlasīja to ar neslēptu niknumu. Viņš centās izdabūt no tā jaunu tulkojumu.

— Bet dokuments taču tik skaidrs! — Glenervens sacīja. — Tajā tik nepārprotami pateikts par «Britānijas» avāriju un vietu, kur sagūstīts kap­teinis Grants.

— Bet es saku, ka ne! — ģeogrāfs atbildēja, uzsizdams dūri uz galda. — Simtreiz ne. Ja Harija Granta nav pampās, tad viņa vispār nav Ame­rikā. Bet, kur viņš atrodas, tas jāpasaka šim dokumentam. Un dokuments to pateiks, mīļie draugi, vai arī es neesmu Zaks Paganels!