Labirinta gūstā

18. nodaĻa

t

Tomass nekustīgi skatījās uz vietu, kur bija izgaisis Minjo.

Viņu pārņēma pēkšņa nepatika pret šo zēnu. Minjo taču šeit skaitījās veterāns, skrējējs, uzraugs. Kurpretim Tomass vēl bija jauniņais, Klajumā pavadījis tikai dažas dienas, bet Labirin­tā pāris minūtes. Tomēr tieši Minjo bija tas, kurš salūza: krita panikā un aizmuka līdz ar pirmajām nepatikšanu pazīmēm. Kā viņš varēja mani te atstāt? Tomass dusmojās. Kā viņš to spēja!?

Trokšņi kļuva skaļāki. Mehānisko dūkoņu caurvija rit­miski švirksti un graboņa, kas atgādināja sarūsējušu iekārtu ķēžu tarkšķus vecā, nolaistā rūpnīcā. Gaisā uzvēdīja degošas mašīneļļas smaka. Tomass no tiesas nespēja iztēloties, kas viņu sagaida. Viņš bija redzējis bēdnesi jau agrāk, bet tikai uz īsu brīdi un caur noputējuša loga stiklu. Ko tie ar viņu darīs? Cik ilgi viņš noturēsies?

Izbeidz! Tomass sev pavēlēja. Viņš vairs nevarēja atļau­ties tērēt laiku, gaidot neredzamos briesmoņus un drebot par savu dzīvību.

Tomass pagriezās pret Albiju, kura nekustīgais ķermenis vēl aizvien balstījās pret akmens sienu nu jau vairs tikai melns siluets sabiezējušajā tumsā. Nometies ceļos, viņš sa­meklēja zēna kaklu un ar pirkstiem centās uztaustīt pulsu. Sajutis kaut ko vārgu, Tomass piespieda galvu vadoņa krū­tīm, kā to bija darījis Minjo.

Tuk-tuk… tuk-tuk… tuk-tuk…

Dzīvs.

Tomass piecēlās kājās un ar roku pārbrauca pierei, lai no­slaucītu sviedrus. Un tajā brīdī, tikai dažu sekunžu laikā, viņš pēkšņi kaut ko saprata par veco Tomasu. Par to Tomasu, kāds bijis agrāk.

Viņš nespētu pamest biedru nelaimē. Pat kādu tik kašķī­gu kā Albijs.

Tomass pieliecās un satvēra vadoni aiz abām rokām, tad notupās un pagriezies aplika tās ap savu kaklu no aizmugu­res. Uzvilcis nekustīgo ķermeni sev mugurā, viņš no visa spē­ka atspērās un, piepūlē iestenējies, mēģināja piecelties kājās.

Taču Tomass bija pārvērtējis savus spēkus un sabruka. Albijs nošļuka no viņa muguras un ar smagu būkšķi novēlās uz sāniem.

Biedējošās bēdnešu skaņas tuvojās ar katru sekundi, atbal­sodamās pret Labirinta drūmajām akmens sienām. Tomasam šķita, ka pamana attālas gaismas atspulgu naksnīgajās debesīs. Viņš nevēlējās sastapties ar šo skaņu un gaismas avotu klātienē.

Tomass izmēģināja jaunu pieeju atkal satvēra Albiju aiz rokām un sāka vilkt pa zemi. Taču vadoņa ķermenis bija neticami smags, un pietika ar kādiem trīs metriem, lai sa­prastu, ka nekas prātīgs no tā nesanāks. Turklāt uz kurieni gan Tomass viņu vilktu?

Grūžot un stumjot viņš nogādāja Albiju atpakaļ sākot­nējā vietā un vēlreiz pieslēja sēdus ar muguru pret akmens sienu blakus plaisai, kas norādīja uz ieeju Klajumā.

Tomass apsēdās blakus arī pats un, smagi elsdams, do­māja. Veroties tumšajās Labirinta ejās, zēns saspringti mek­lēja kādu risinājumu. Viņš gandrīz neko neredzēja, turklāt labi saprata, ka būtu muļķīgi klausīt Minjo teiktajam un kaut kur skriet, pat ja Albiju panest būtu iespējams. Risks apmal­dīties bija pārāk liels, turklāt varēja izrādīties, ka tā vietā, lai bēgtu no bēdnešiem, viņš patiesībā skrien tieši to ķetnās.

Viņš iedomājās par sienu un liānām. Minjo netika pa­skaidrojis, kāpēc, bet, spriežot pēc viņa sacītā, pa tām uzkāpt nebija iespējams. Tomēr…

Tomasa prātā brieda plāns. Tā izdošanās gan bija atkarī­ga no vēl neiepazītajām bēdnešu spējām, bet tas bija labākais, ko viņš spēja izdomāt.

Zēns pagājās pāris soļus gar sienu, līdz atrada vietu, kur efejas auga tik biezā slānī, ka gandrīz pilnībā nosedza akmens virsmu. Viņš pieliecās un satvēra plaukstā vienu no stīgām, kas stiepās līdz pašai zemei. Tā bija resnāka un stingrāka, nekā viņam bija šķitis varbūt pusotru centimetru diametrā. Tomass pavilka liānu uz savu pusi, un ar plīstoša papīra ska­ņu tā atdalījās no pārējās lapotnes. Neizlaižot stīgu no rokām, Tomass kāpās atpakaļ un apstājās trīs metrus no sienas, kad vairs neredzēja tās turpinājumu: tas slēpās tumsā virs galvas. Taču atsvabinātā auga daļa nekrita zemē, tātad kaut kur aug­šā tā turējās pietiekami stingri.

Brīdi vilcinājies, Tomass samierinājās ar nenovēršamo un no visa spēka parāva liānu.

Tā turējās.

Viņš paraustīja to vēlreiz. Tad vēl un vēl, ar abām rokām. Visbeidzot Tomass atrāva kājas no zemes un iekārās liānā ar visu svaru; viņa ķermenis aizšūpojās uz priekšu.

Efeja izturēja.

Tomass steidzīgi sāka raut stīgu pēc stīgas, iegūstot vir­kni kāpšanai derīgu virvju. Viņš pārbaudīja katru no tām, un visas izrādījās tikpat stipras kā pirmā. Nedaudz iedrošināts, Tomass devās atpakaļ pie Albija un aizvilka viņu līdz liānām.

No Labirinta puses atskanēja skaļš krakšķis, kam seko­ja drausmīgs saplacināta metāla troksnis. Tomass salēcās un apsviedās riņķī, paniski lūkodamies visos trīs virzienos, aizrāvies ar liānām, viņš uz mirkli bija izstūmis bēdnešus no savas apziņas. Neko vēl nevarēja redzēt, taču skaņas dūkoņa, švirkstoņa, spocīgie vaidi nepārprotami tuvojās. Arī apkārtne bija kļuvusi tik tikko manāmi gaišāka; To­mass spēja saskatīt vairāk Labirinta detaļu nekā pirms pāris minūtēm.

Viņš atcerējās savādās gaismas, ko tika redzējis caur logu kopā ar Ņūtu. Bēdneši vairs nebija tālu.

Tomass apspieda augošo paniku un ķērās pie darba.

Viņš satvēra vienu no stigām un vairākas reizes aptina to Albija labajai rokai. Liāna sniedzās tikai līdz zemei, tāpēc, lai tas izdotos, viņam nācās pacelt zēna ķermeni pēc iespējas augstāk. Apmetis vairākas cilpas, viņš sasēja kārtīgu mezglu, pēc tam ķērās pie nākamās liānas un atkārtoja tās pašas dar­bības ar Albija kreiso roku, tad ar abām kājām, katru stingri nosiedams. Tomass nedaudz bažījās, vai tādējādi nenosprostos klajumnieka asinsriti, bet nosprieda, ka ir vērts riskēt.

Cenšoties aizgaiņāt uzmācīgās šaubas par savas ieceres izdošanos, Tomass turpināja darboties. Nu bija pienākusi kārta viņam pašam.

Ar abām rokām satvēris vienu no liānām, kas karājās tie­ši virs piesietā Albija ķermeņa, viņš sāka kāpt. Tvirtās, gaļī­gās efeju lapas palīdzēja plaukstām neslīdēt lejup, un viņš ar prieku konstatēja, ka akmenī ir gana daudz plaisu, kas kalpo par lielisku atbalstu kājām. Tomass iedomājās, cik viegli tas būtu, ja vien…

Viņš neļāva sev pabeigt šo domu. Par Albija pamešanu nevarēja būt ne runas.

Pakāpies apmēram metru virs vadoņa, Tomass pagrāba citu liānu, vairākas reizes aptina sev ap krūtīm un cieši no­sēja, savelkot zem padusēm. Tad viņš uzmanīgi palaida vaļā abas rokas un ļāva ķermenim iekārties liānā, pirms tam sta­bili atbalstījies ar pēdu purngaliem sienas plaisā. Augs iztu­rēja, un Tomass atviegloti uzelpoja.

Tagad bija kārta pašam grūtākajam.

Viņš karājās tieši pa vidu starp četrām stingri nostieptām liānām, kuras zemāk bija piestiprinātas Albija locītavām. Sa­tvēris kreisajai kājai piesieto, Tomass mēģināja vilkt to aug­šup. Viņš padevās jau pēc pārdesmit centimetriem. Albijs bija pārāk smags. Tas nebija Tomasam pa spēkam.

Viņš nokāpa atpakaļ uz Labirinta grīdas un nosprieda, ka tā vietā, lai vilktu augšup, prātīgāk būtu stumt no apak­šas. Lai pārbaudītu savu ieceri, viņš sākumā mēģināja pacelt Albiju tikai par pusmetru un pakāpeniski, vienu ekstremitāti pēc otras. Vispirms pastūma augšup kreiso kāju, tad aptina tai jaunu liānu. Pēc tam labo. Kad abas kājas bija droši pie­sietas, Tomass atkārtoja to pašu ar Albija rokām vispirms labo, tad kreiso.

Tomass elsodams pakāpās atpakaļ, lai novērtētu situāciju.

Albijs karājās liānās, neizrādot nekādas dzīvības pazī­mes, bet nu jau metru augstāk nekā pirms piecām minūtēm.

Trokšņi Labirintā nemitējās. Dūkoņa. Klikšķi. Žvadzoņa. Vaidi. Tomasam šķita, ka viņš redz vairākus sarkanas gais­mas uzplaiksnījumus pa kreisi no sevis. Bēdneši tuvojās, un nu jau vairs nebija šaubu, ka to ir vairāk nekā viens.

Viņš turpināja iesākto.

Izmantojot to pašu metodi, pa vienai paceļot katru kāju un roku, Tomass lēnām virzījās augšup gar sienu. Vispirms viņš parāpās tieši zem Albija, aptina sev ap krūtīm liānu, tad pa vie­nam loceklim pastūma zēnu, cik augstu vien spēja, un kārtīgi nosaitēja ar vīnstīgām. Pēc tam atkārtoja šo procesu vēlreiz.

Pakāpās, aptina, pastūma, nosēja.

Pakāpās, aptina, pastūma, nosēja. Labi, ka bēdneši Labi­rintā nemaz tik ātri nepārvietojās, dodot viņam nedaudz laika.

Soli pa solim, pa mazam gabaliņam Tomass cēla Albiju aizvien augstāk. Tas prasīja neiedomājamu piepūli; katra ie­elpa nāca ar grūtībām, viņa ādu no vienas vietas klāja sviedri. Mitrās plaukstas sāka slīdēt pa vīteņa stīgām. Pēdas smeldza no nepārtrauktās balstīšanās akmens plaisās. Necilvēcīgās, asinis stindzinošās bēdnešu skaņas turpināja tuvoties. Tomēr Tomass nepadevās.

Apmēram desmit metrus virs zemes viņš apstājās un ie­kārās ap krūtīm apsietajā liānā. Ar nogurušajām, nejūtīgajām rokām atgrūdies no sienas, Tomass pagriezās pret Labirintu. Katru viņa ķermeņa šūnu pārņēma vēl nepieredzēts spēku izsīkums. Sāpēja visas maliņas, muskuļi trīcēja no pārpūles. Viss. Viņš vairs nespēja pakustināt Albiju ne par mata tiesu. Te viņi slēpsies. Vai aizstāvēsies.

Tomass zināja, ka sasniegt sienas virsotni nav nekādu iz­redžu viņš vienīgi cerēja, ka bēdneši vai nu nespēj paskatī­ties, vai neskatīsies uz augšu. Sliktākajā gadījumā viņš cerēja, ka, esot augstākā vietā, varēs atkauties no tiem pa vienam tā vietā, lai cīnītos ar skaitlisku pārspēku uz zemes.

Tomasam nebija ne jausmas, kas viņu sagaida; viņš pat nezināja, vai sagaidīs rītdienu. Šeit, efejās iekārtiem, viņiem ar Albiju bija lemts stāties pretī savam liktenim.

Pagāja vēl pāris minūtes, pirms Tomass uz Labirinta sie­nas gaiteņa galā ieraudzīja atspīdam pirmās gaismas. Šaus­minošajām skaņām, kas bija tuvojušās visu pēdējo stundu, pievienojās spalga, mehāniska kaukoņa, kas atgādināja tra­kojoša robota kaujas saucienu.

Viņa uzmanību piesaistīja sarkanas gaismas uzplaiksnī­jums uz sienas pa kreisi. Tomass pagrieza galvu un gandrīz iekliedzās tikai pāris sprīžu attālumā no viņa sejas atradās spiegvabole. Garie, tievie taustekļi spraucās cauri efejām un kaut kādā veidā turēja to pie sienas. Acs vietā mirdzošā sar­kanā uguntiņa bija kā maza saule pārāk spilgta, lai uz to skatītos neapžilbstot. Tomass samiedza acis un centās foku­sēt skatienu uz vaboles ķermeni.

Tai bija iegarens, sudrabots cilindrveida rumpis aptuve­ni astoņu centimetru diametrā un divdesmit piecu garumā. No pavēderes uz abām pusēm stiepās divpadsmit posmainas kājas, liekot radījumam izskatīties pēc lielas, sienai pieplaku­šas ķirzakas. Vaboles galvu nebija iespējams saskatīt spilgti sarkanā gaismas stara dēļ, tas spīdēja Tomasam tieši acīs, lai gan pats stars bija šaurs un šķita, ka tā vienīgā funkcija ir re­dzamības nodrošināšana.

Bet tad Tomass ievēroja pašu biedējošāko. Viņš atmi­nējās, ka kaut ko tādu bija manījis jau agrāk, Klajumā, kad nešķīstais radījums paskrēja viņam garām un nozuda kokos. Tagad vairs nebija šaubu acis nebija viņu mānījušas sar­kanais stars no spiegvaboles redzokļa meta spokainu, asiņu krāsas atspīdumu uz pieciem tās korpusā iegravētiem bur­tiem:

VELNS

Tomass nespēja iedomāties, kāpēc uz metāliskā kukaiņa muguras ir uzrakstīts kaut kas tāds varbūt, lai brīdinātu klajumniekus, ka spiegvaboles ir bīstamas un labāk ar tām neielaisties?

Tomass zināja, ka tās kalpo par spiegiem tiem, kuri bija nosūtījuši viņus šurp. Albijs tika teicis, ka tā viņus novē­ro Radītāji. Katram gadījumam zēns sastinga un aizturēja elpu, cerēdams, ka spiegvabole uztver tikai kustību. Nāka­mās sekundes vilkās mokoši ilgi. Plaušās sāka aptrūkties gaisa.

Vabole noklikšķēja, noklabēja un ātri pazuda starp efeju lapām. Tomass iekampa milzīgu malku gaisa, tad vēl vienu un sajuta, kā krūtīs sāpīgi iegriežas apjoztās liānas.

No Labirinta atskanēja vēl viens mehānisks kauciens, taču šoreiz jau pavisam tuvu. Tam sekoja kaut kas līdzīgs tikko iedarbinātu motoru rēkoņai. Tomass, atdarinot Albiju, ļāva savam ķermenim ļengani iekārties liānās.

Un tad no pagrieziena gaiteņa galā kaut kas iznira un sāka virzīties uz viņu pusi.

Kaut kas jau agrāk redzēts, tikai necaursitama stikla dro­šajā aizsegā.

Kaut kas vārdos neaprakstāms. Bēdnesis.