Labirinta gūstā

59. nodaĻa

i

Tomass soli atkāpās un pamanīja, ka pārējie rīkojas tāpat. Telpā iestājās nāves klusums, klajumnieki sastinguši blenza uz rindā izvietotajiem logiem un cilvēkiem aiz stikla. Tomass redzēja, ka viens no tiem noliec galvu un kaut ko pieraksta, kāds cits pacēla roku un uzlika uz acīm brilles. Vērotājiem mugurā bija balti krekli un melni uzsvārči, labajā pusē krū­šu augstumā bija izšūts kāds vārds Tomass īsti nespēja to salasīt. Svešajām sejām nebija nekādas izteiksmes, taču tās visas bija iekritušas, dzeltenīgas un neveselīgas: bija gandrīz skumji tās uzlūkot.

Viņi turpināja bezkaislīgi vērot klajumniekus: kāds vīrie­tis papurināja galvu, kāda sieviete pamāja. Cits vīrietis pacēla roku un pakasīja degunu pagaidām tā bija viscilvēciskākā darbība, ko Tomass bija novērojis.

- Kas ir šie cilvēki? Čaks čukstus ievaicājās, taču skaņa griezīgi atbalsojās visā telpā.

- Radītāji, Minjo atbildēja un nospļāvās uz grīdas. Jūs visi tūlīt dabūsiet pa purnu! viņš iebrēcās tik skaļi, ka To­masam gribējās aizspiest ausis.

- Ko darīsim? Tomass vaicāja. Ko viņi gaida?

- Viņi droši vien atkal iedarbinājuši bēdnešus, ierunā­jās Ņūts. Tie noteikti jau ir ceļā…

Zēnu pārtrauca lēna, ritmiska pīkstoņa, līdzīga atpakaļ­gaitā braucoša kravas auto signālam, tikai daudzreiz jaudīgā­ka. Tā nāca no visām pusēm, skaļi atbalsojoties pret angāra sienām.

- Kas tad nu? Čaks vaicāja, neslēpdams bažas savā balsī.

Nez kādēļ visi palūkojās uz Tomasu. Viņš spēja tikai pa­raustīt plecus neko vairāk zēns nebija atcerējies un tagad bija tikpat lielā neziņā un izbīlī kā pārējie. Tomass atgā­za galvu un nopētīja telpu no malas līdz malai, meklēdams skaņas avotu, bet neievēroja nekādas pārmaiņas. Tad viņš ar acs kaktiņu pamanīja, ka pārējie klajumnieki skatās stikloto durvju virzienā. Tomass darīja tāpat, un viņa sirds sāka sis­ties straujāk. Vienas durvis vērās vaļā.

Pīkstoņa apklusa, un telpā iestājās tik dziļš klusums kā atklātā kosmosā. Tomass aizturēja elpu un sagatavojās pašam ļaunākajam. Likās, ka durvīs kuru katru brīdi parādīsies kaut kas šausmīgs.

Tā vietā angārā ienāca divi cilvēki.

Viens no tiem bija pieaugušais. Sieviete. Viņa izskatījās pavisam ikdienišķi: kājās melnas bikses, mugurā balts pogā­jams krekls ar apkaklīti un zilu VELNS logotipu uz krūtīm. Brūnie mati bija taisni apgriezti plecu augstumā, viņai bija kalsna seja un tumšas acis. Tuvojoties sieviete ne smaidīja, ne izrādīja kādas citas emocijas uz brīdi likās, ka viņa pat nav pamanījusi zēnus vai nepievērš tiem lielu vērību.

Es viņu atceros, Tomass aptvēra. Bet tā bija ļoti miglaina apjausma viņš nespēja atminēties ne sievietes vārdu, ne to, kāds viņai bija sakars ar Labirintu, taču nācēja noteikti bija pazīstama. Ne tikai viņas izskats, bet arī gaita un stīvā izturē­šanās, kurā nebija ne miņas no dzīvesprieka. Sieviete apstājās pāris metrus no klajumniekiem un lēnām no kreisās puses uz labo pārlaida tiem acis.

Otrs ienākušais bija zēns. Viņam mugurā bija treniņ­tērps, vairākus izmērus par lielu. Galvā uzmaukta kapuce pilnībā nosedza seju.

- Apsveicu ar atgriešanos, sieviete beidzot ierunājās.

- Vairāk nekā divi gadi, un tik maz upuru. Neticami.

Tomasam atkārās žoklis, seja dusmās piesarka.

- Kā lūdzu? Ņūts pārvaicāja.

Sieviete vēlreiz pārlaida acis zēniem un pievērsās Ņūtam.

- Viss ir noritējis saskaņā ar plānu, Ņūtona kungs. Lai gan, jāatzīst, mēs gaidījām lielāku atkritušo skaitu.

Viņa paskatījās uz sev blakus stāvošo pusaudzi, izstiepa roku un novilka tam kapuci. Zēns pacēla galvu, viņa acīs bija asaras. Klajumniekiem no pārsteiguma aizrāvās elpa. Toma­sam saļodzījās ceļgali.

Tas bija Gallijs.

Tomass samirkšķināja plakstiņus un saberzēja acis, ne­spēdams noticēt ieraudzītajam. Viņu pārņēma reizē apju­kums un dusmas.

Tas tik tiešām bija Gallijs.

- Ko viņš te dara!? iesaucās Minjo.

- Tagad jūs esat drošībā, sieviete turpināja, it kā nebūtu dzirdējusi jautājumu. Varat nomierināties.

- Nomierināties? Minjo sašutis iekliedzās. Kas tu tāda esi, lai liktu mums nomierināties? Mēs gribam runāt ar policiju, mēru, prezidentu vienalga, ko! Tomasu satrauca tas, ka Minjo varētu rīkoties neprognozējami, bet, no otras puses, viņam pat gribējās, lai skrējējs iegāž sievietei pa seju.

Viņa piemiedza acis un paskatījās uz Minjo. Tev nav ne mazākās sajēgas, par ko tu runā, puika. Es biju gaidījusi no­briedušāku attieksmi no kāda, kas izturējis Labirinta Atlasi. Sievietes autoritatīvais tonis Tomasu šokēja.

Minjo jau grasījās kaut ko bilst, bet Ņūts iegrūda viņam sānos elkoni.

- Gallij? Ņūts vaicāja. Kas te notiek?

Tumšmatainais zēns paskatījās uz Ņūtu. Viņa acis uz

mirkli iespīdējās, galva tik tikko manāmi trīcēja, bet Gallijs neatbildēja. Ar viņu kaut kas nav kārtībā, Tomass nodomāja. Vēl mazākā kārtībā nekā pirms tam.

Sieviete palocīja galvu, it kā lepotos ar viņu. Pienāks diena, kad jūs visi būsiet pateicīgi par to, ko esam darījuši jūsu labā. Tik daudz es varu apsolīt un ceru, ka jūs spēsiet to pieņemt. Pretējā gadījumā tā visa būs bijusi liela kļūda. Laiki ir grūti, Ņūtona kungs. Patiešām grūti.

Sieviete brīdi klusēja. Protams, ir atlicis vēl viens, pēdē­jais Mainīgais. Viņa pakāpās atpakaļ.

Tomass pievērsa skatienu Gallijam. Viss bijušā klajumnieka ķermenis drebēja, seja bija bāla kā krīts, liekot mikla­jām, piesārtušajām acīm izcelties kā asiņu pilieniem uz baltas papīra lapas. Lūpas bija cieši sakniebtas, āda ap tām raustījās, it kā viņš no visa spēka mēģinātu kaut ko pateikt, bet nespētu.

Gallij? Tomass ievaicājās, cenšoties apspiest naidu, kuru juta pret zēnu.

No Gallija mutes izlauzās vārdi: Viņi… kontrolē mani­es nevaru… Zēns izvalbīja acis un ar roku, it kā smakdams, satvēra kaklu. Man… tas… jādara… Katra skaņa bija kā sēciens. Tad Gallijs apklusa, vaibsti izlīdzinājās, ķermenis at­slāba.

Tomasam tas viss ļoti atgādināja Albija izturēšanos pēc tam, kad tas bija pamodies no Pārvēršanas. Arī vadonis bija uzvedies tieši tāpat. Ko gan tas…

Taču viņam nepietika laika, lai pabeigtu domu. Gallijs pēkšņi pašāva roku sev aiz muguras un no bikšu kabatas iz­vilka kaut ko garu un spīdīgu. Angāra spuldžu mestā gais­ma atmirdzēja no metāliskas virsmas zēna plaukstā bija sažņaugts neganta izskata duncis. Viņš negaidītā ātrumā at­vēzējās un svieda to tieši virsū Tomasam. Tajā pašā mirklī Tomass izdzirdēja kliedzienu pa labi no sevis, sajuta kustību…

Gallija mestais asmens lidoja, griezdamies ap savu sma­guma centru Tomass redzēja katru tā gaisā apmesto loku gluži kā palēninātā filmā. Šķita, ka laiks gandrīz apstājies tikai tāpēc, lai dotu viņam iespēju pilnībā izbaudīt biedējo­šo skatu. Nazis virpuļoja aizvien tuvāk un tuvāk, tieši pretī Tomasam. Mute pavērās kliedzienam, bet tas iesprūda rīklē: viņš pavēlēja sev kustēties, bet nespēja.

Nesaprotamā kārtā viņa acu priekšā pēkšņi uzradās Čaks, lēcienā aizsegdams Tomasa ķermeni ar savu. Tomasam šķita, ka viņa kājas ir iesalušas ledū. Viņš spēja tikai mēmi un bezpalīdzīgi nolūkoties notiekošajā.

Duncis ar pretīgu, mitru skaņu ietriecās Čaka krūtīs, ie­grimdams līdz pašam spalam. Zēns iekliedzās, nokrita uz grīdas un sāka raustīties sāpēs. No brūces plūda tumši sarkanas asinis. Čaka kājas agonijā dauzījās pret grīdu un bezmērķīgi mētājās uz visām pusēm. Pāri lūpām tecēja sārtas siekalas. Tomasam šķita, ka pasaule ap viņu sabrūk, aprokot sirdi tās gruvešos.

Viņš nometās ceļos uz grīdas un apskāva Čaka trīcošo ķermeni.

Čak! Tomass kliedza rīkli plosošā balsī. Čak!

Tomasa rokas mirka asinīs. Čaks nevaldāmi drebēja, viņa acu zīlītes bija pazudušas pierē tā, ka redzami palika tikai bdtumi. No nāsīm un mutes plūda asinis.

- Čak… Tomass atkārtoja nu jau čukstus. Bija jābūt kaut kam, ko viņi varēja darīt. Zēnu vēl varēja glābt…

Čaka ķermenis pārstāja raustīties un norima. Acis atgrie­zās normālā stāvoklī un nofokusējās uz Tomasu, pēdējiem spēkiem tveroties pie dzīvības. Tom… mas, viņš ar pūlēm izmocīja vienu vārdu.

- Turies, Čak, Tomass atsaucās. Nemirsti, cīnies! Lū­dzu, palīdziet kāds!

Neviens pat nepakustējās, un dziļi sirdī Tomass saprata, kāpēc. Palīdzēt vairs nebija iespējams. Čaku nevarēja glābt. Acu priekšā viss satumsa, telpa šūpojās un līgojās. Nē, viņš nodomāja. Ne Čaks. Tikai ne Čaks. Lai nu kurš, bet ne Čaks.

- Tomas… mirstošais zēns iečukstējās. Atrodi… manu mammu. Viņš saraustīti noklepojās, izgrūzdams no plau­šām veselu asinu šalti. Pasaki viņai…

> j

Čaks nepaspēja pabeigt. Viņa plakstiņi aizvērās, ķerme­nis kļuva ļengans, lūpas atstāja pēdējā elpa.

Tomass sastindzis blenza, ilgi nespēdams atraut acis no mirušā drauga.

Tad viņā kaut kas pamodās. Dziļi pakrūtē sarosījās kaut kas tumšs un briesmīgs. Dusmas. Atriebes kāre. Naids. Tas strauji izplatījās visā ķermenī plaušās, kaklā, rokās un kā­jās, pārņēma viņa prātu.

Tomass palaida vaļā Čaku, piecēlās un, niknumā drebē­dams, pagriezās pret sievieti un Galliju.

Un tad Tomass uzsprāga, reizi par visām reizēm zaudēja savaldību.

Viņš metās uz priekšu un uzklupa Gallijam, ar pirkstiem uzmeklēja zēna rīkli un sažņaudza to kā spīlēs. Abi nogāzās uz grīdas, Tomass jāteniski uzsēdās savam pretiniekam, ar kājām saspieda Gallija rokas pie sāniem tā, lai tas nespētu pretoties, un sāka sist.

Ar kreiso roku Tomass turēja Gallija kaklu piespiestu grī­dai, bet ar labo raidīja zēna sejā sitienu pēc sitiena. Vēl un vēl, un vēl, Tomass neapstādamies trieca savilkto dūri pa Gallija degunu, muti un vaigiem. Krakšķēja kauli, šķīda asinis, gaisu pildīja briesmīgi kliedzieni. Tomass nezināja, kuri no tiem ir skaļāki viņa vai Gallija. Viņš tikai sita un sita, gluži kā izgāzdams visas savas dzīves laikā sakrātās dusmas.

Kad Minjo un Ņūts atrāva viņu no Gallija un vilka pro­jām, Tomass turpināja vicināt rokas, zvetēdams tukšu gaisu. Viņš pretojās vecākajiem zēniem, centās izrauties, kliedza, lai viņu liek mierā. Tomass nenolaida acis no Gallija, kurš nekustēdamies gulēja uz grīdas; viņš juta no sevis strāvojošo naidu, kas savienoja abus kā neredzama ugunslīnija.

Un tad pēkšņi tas viss izbeidzās pats no sevis. Palika tikai domas par Čaku.

Tomass atbrīvojās no Ņūta un Minjo tvēriena un pieskrē­ja pie sava drauga saļimušā, nedzīvā ķermeņa. Viņš apskāva Čaku, pievilka cieši sev klāt, nepievērsdams uzmanību asi­nīm un sastingušajai nāves izteiksmei zēna sejā.

- Nē! Tomass kliedza, skumju plosīts. Nē!

Klāt pienāca Terēza un uzlika roku uz pleca. Tomass to nokratīja.

- Es apsolīju! viņš kliedza kā apmāts, pats apjauzdams, ka neuzvedas gluži normāli. Es apsolīju, ka izglābšu viņu, ka nogādāšu mājās! Es zvērēju!

Terēza neko neteica, tikai pamāja ar galvu un nodūra skatienu zemē.

Tomass no visa spēka spieda Čaku pie savām krūtīm, it kā tā spētu viņu atdzīvināt vai izteikt pateicību par to, ka zēns glāba viņa dzīvību, par to, ka piedāvāja savu draudzību, kad neviens cits to nedarīja.

Tomass netaupīja asaras, viņš raudāja, kā vēl nekad savā mūžā nebija raudājis. Šņuksti un elsas atbalsojās no angāra sienām kā spīdzināšanas skaņas moku kambarī.