Labirinta gūstā

47. nodaĻa

t

Pārvēršana laupīja Tomasam jebkādu izpratni par laiku.

Tā iesākās līdzīgi viņa vissenākajai atmiņai par pamošanos Kastē tumsā un aukstumā. Taču šoreiz Tomass nejuta savu ķermeni. Viņš peldēja tukšumā, lūkojoties melnā bezgalībā, neko neredzot, nedzirdot, nesaožot. Šķita, kāds bija atņēmis viņam visas piecas maņas un atstājis karāties bezsvara stāvoklī.

Laiks bija apstājies. Bailes pārauga ziņkārē, tā pārvērtās garlaicībā.

Beidzot pēc nenosakāmi ilgas gaidīšanas kaut kas sāka mainīties.

Vispirms tumsā sacēlās vējš, nejūtams, bet sadzirdams. Tālumā parādījās balts miglas virpulis rotējoša dūmu vēr­pete, kas izstiepās garā piltuvē un auga aizvien lielāka, līdz viņš vairs neredzēja ne tās sākumu, ne beigas. Tad Tomass sajuta vēja brāzmas, kuras viesulis iesūca sevī. Tās pūta vi­ņam gar muguru, purināja drēbes un matus kā vētras pluinītus karogus.

Biezais miglas stabs satraucošā ātrumā tuvojās Toma­sam vai Tomass tuvojās tam bija grūti pateikt. Pirms pāris sekundēm viņš vēl spēja skaidri saskatīt piltuves formu, bet tagad redzēja vairs tikai baltu miglas sienu.

Un tad tā aprija viņu: migla piesātināja prātu, domās ie­plūda atmiņas.

Viss pārējais pārtapa sāpēs.