Labirinta gūstā

45. NODAĻA

r

Spriežot pēc pulksteņa, bija jau vēls rīts, kad Tomass ar Minjo pa Rietumu vārtiem atgriezās Klajumā. Tomass jutās tik noguris, ka būtu ar mieru turpat uz vietas apgulties un brītiņu nosnausties. Viņi bija pavadījuši Labirintā apmēram divdesmit četras stundas.

Pārsteidzoši, bet par spīti pelēkajām debesīm un tam, ka viss juka un bruka, dzīve Klajumā nebija apstājusies rušķi rosījās Dārzos, gaļinieki baroja lopus, būvnieki laboja bēdnešu apskādēto Mājokli. Drīz Minjo un Tomasu pamanīja kāds klajumnieks un paziņoja par to Ņūtam, kurš skriešus ieradās viņus sagaidīt.

Jūs esat pirmie, kas atgriezušies. Kā gāja? Ņūts vaicā­ja, piesteidzies pie nomocītajiem skrējējiem. Tomasam sirds vai lūza, redzot viņa acīs bērnišķīgas cerības dzirksti. Ņūts acīmredzot domāja, ka viņi atraduši kaut ko svarīgu. Sa­kiet, ka jums ir labas ziņas.

Minjo nedzīvi vērās kaut kur pelēkajā tālumā. Nav, viņš novilka. Tas stulbais Labirints ir viens liels joks.

Ņūts apjucis paskatījās uz Tomasu. Par ko viņš runā?

- Minjo vienkārši ir vīlies, Tomass atteica, gurdeni paraustījis plecus. Mēs neatradām neko jaunu. Sienas nav kustējušās, jaunu izeju nav, viss ir tāpat kā vienmēr. Vai bēdneši šonakt atgriezās?

Pār Ņūta seju pārslīdēja ēna. Brīdi klusējis, viņš pamāja.

- Jā. Tie notvēra Ādamu.

Tomass nepazina nevienu ar tādu vārdu un sajutās vai­nīgs, ka ziņa viņu neapbēdina. Atkal tikai vienu, viņš nodo­māja. Varbūt Gallijam bija taisnība.

Ņūts grasījās teikt vēl kaut ko, bet Minjo pēkšņi neiztu­rēja un uzsprāga.

- Bļāviens, kā man tas ir noriebies! Uzraugs nospļāvās efejās, dzīslām uz kakla piebriestot. Apnicis! Man pietiek. Viss velti! Minjo nikni nosvieda savu mugursomu zemē. Nav nekādas izejas, nekad nav bijusi un nekad nebūs. Ar mums ir cauri.

Tomass satraukti noraudzījās, kā Minjo aizslāj uz Mājok­ļa pusi. Nu gan vairs nebija labi ja Minjo tagad padosies, viņi būs pamatīgās ziepēs.

Ņūts, neko neteikdams, atstāja Tomasu vienu. Zēns stāvēja kā iemiets, rīkle bija izkaltusi. Gaisā, biezs un smacīgs kā vakar­dienas dūmu mākonis virs Karšu telpas, mutuļoja izmisums.

Pārējie skrējēji atgriezās nākamās stundas laikā. Bija no­protams, ka arī tie neko nav atraduši un beigās padevušies.

Visapkārt redzēja drūmas sejas, vairākums klajumnieku bija pametuši savus dienišķos pienākumus.

Tomass saprata, ka viņu pēdējā cerība ir Labirinta kods. Tam katrā ziņā bija kāda nozīme. Brīdi bezmērķīgi klīdis ap­kārt, klausoties pārējo skrējēju stāstos, Tomass beidzot saņē­mās un nokratīja izmisumu.

Terēza? Viņš, aizvēris acis, it kā tas varētu palīdzēt, mēmi vaicāja. Kur tu esi? Vai jums izdevās kaut ko noskaidrot?

Pagāja ilgs klusuma brīdis. Tomass gandrīz padevās un nodomāja, ka nekas nav sanācis.

Ko? Tom, vai tu kaut ko teici?

Jā, viņš atbildēja, priecīgs, ka izdevies atjaunot sakarus. Tu mani dzirdi? Vai es pareizi to daru?

Reizēm izklausās saraustīti, bet tev sanāk. Jocīga sajūta, vai ne?

Tomass padomāja un saprata, ka patiesībā jau sācis pie tās pierast. Nav tik traki. Vai jūs vēl aizvien esat pagrabā? Es satiku Ņūtu, bet viņš atkal kaut kur pazuda.

Jā, mēs esam tepat. Ņūts pieaicināja trīs vai četrus klajumniekus palīdzēt pārzīmēt kartes. Man šķiet, ka esam no­skaidrojuši kodu.

Tomasa sirds krūtīs salēcās. Nopietni?

Nāc šurp.

Nāku. Tomass bija sācis iet jau sarunas laikā. Viņš piepeši vairs nejutās tik noguris kā pirms brīža.

Durvis atvēra Ņūts.

- Minjo vēl nav rādījies, viņš teica, kāpjot lejā uz pagrabu.

- Reizēm tas švalis mēdz iekarst un noiet no sliedēm.

Tomass brīnījās, ka Minjo tērē laiku dusmojoties un

neņem vērā jaunatklātā koda solītās iespējas. Viņš nolēma par to nedomāt un sekoja Ņūtam. Lejā ap galdu stāvēja daži nepazīstami klajumnieki, manāmi noguruši, ar tumšiem lo­kiem zem acīm. Uz galda, uz grīdas it visur bija redzamas neskaitāmas karšu grēdas. Izskatījās, ka pagrabā plosījies virpuļviesulis.

Terēza, atspiedusies ar muguru pret plauktiem, pētīja pa­pīra lapu, ko turēja rokās. Tomasam ienākot, viņa tikai uz īsu mirkli pacēla acis un tūlīt atgriezās pie iesāktās nodarbes. Zēnu tas nedaudz sarūgtināja. Viņš bija cerējis, ka meitene priecāsies viņu redzēt, taču tūlīt nokaunējās par savām do­mām. Terēza acīmredzot bija aizņemta ar kodu.

Tev tas jāredz, viņa sacīja Tomasam. Ņūts tikmēr atbrīvo­ja no pienākumiem pārējos klajumniekus; zēni īgni stampāja augšup pa koka kāpnēm, daži kaut ko kurnēja par bezjēdzīgi zemē nomestu laiku.

Tomass satrūkās, nobažījies, ka Ņūts varētu pamanīt viņu nodarbi. Lūdzu, nerunā manā galvā Ņūta klātbūtnē. Es negribu, lai viņš uzzina par mūsu… spējām.

- Nāc, paskaties uz šo, viņa skaļi teica, tik tikko noslēp­dama pazibējušo smīnu.

- Es metisos tavā priekšā uz ceļiem un bučošu kājas, ja spēsi pateikt, ko tas nozīmē, ierunājās Ņūts.

Tomass pienāca pie Terēzas, degot nepacietībā uzzināt, ko viņi noskaidrojuši. Meitene pasniedza viņam lapu un pa­cēla uzacis.

- Nav šaubu, ka šis ir pareizais atšifrējums, viņa teica. Tikai mums nav ne jausmas, ko tas nozīmē.

Tomass paņēma lapu un ātri pārskrēja tai ar acīm. Lapas kreisā puse bija sanumurēta no viens līdz seši. Blakus katram ar apli apvilktajam ciparam lieliem drukātiem burtiem bija uzrakstīts viens vārds.

SKRIEN

TURIES

ASINIS

MIRSTI

BEIGAS

SPIED

Tas ari viss. Seši vārdi.

Tomass jutās vilies viņš bija iedomājies, ka, atšifrējot kodu, tā nolūks taps skaidrs. Zēns sadrūmis paskatījās uz Te­rēžu. Tas ir viss? Jūs droši zināt, ka tie ir pareizajā secībā?

Terēza atņēma viņam lapu. Labirints atkārto šos vārdus mēnešiem ilgi kad tas kļuva skaidrs, mēs metām mieru.

Katru reizi pēc vārda SPIED tas veselu nedēļu vispār nerāda burtus, tad atkal sāk ar SKRIEN. Pēc tā mēs secinājām, ka tas ir pirmais vārds un šī ir pareizā secība.

Tomass sakrustoja rokas un atspiedās pret plauktiem blakus Terēzai. Viņš bija automātiski iegaumējis visus sešus vārdus, iekausējis tos savās smadzenēs. Skrien. Turies. Asinis. Mirsti. Beigas. Spied. Neizklausījās labi.

- Jautri, vai ne? Ņūts vaicāja, precīzi atspoguļodams

vina domas.

>

- Jā, Tomass aizkaitināti novaidējās. Mums jāpasauc Minjo varbūt viņš zina ko tādu, ko nezinām mēs. Ja vien mums būtu vairāk pavedienu… zēns sastinga, pēkšņa rei­boņa pārņemts; ja nebūtu plauktu, pret kuriem atspiesties, viņš nokristu uz grīdas. Tomasam prātā tikko bija ienākusi ideja. Briesmīga, šausmīga, drausmīga ideja. Pati briesmīgā­kā, šausmīgākā, drausmīgākā ideja visā briesmīgo, šausmīgo, drausmīgo ideju vēsturē.

Bet instinkti sacīja, ka viņš nekļūdās. Tas bija jādara.

- Tomij? ievaicājās Ņūts, pasperdams soli uz priekšu, ba­žīgi saraucis pieri. Kas tev lēcies? Tu tikko kļuvi bāls kā līķis.

Tomass papurināja galvu un izslējās taisnāk. Ai… nekas. Atvaino. Man sāp acis laikam vajag pagulēt. Lai izskatītos pārliecinošāk, viņš paberzēja deniņus.

Viss kārtībā? Terēza vaicāja viņa domās. Meitene izskatī­jās tikpat norūpējusies kā Ņūts, un Tomasam tas patika.

Jā. Nopietni, viss kārtībā. Tas ir nogurums. Man nedaudz jāatpūšas.

Labi, Ņūts saspieda Tomasa plecu. Galu galā tu taču visu nakti pavadīji Labirintā ej un izgulies.

Tomass palūkojās uz Terēžu, tad uz Ņūtu. Gribējās pa­stāstīt tiem par savu ideju, bet viņš nolēma to nedarīt. Tā vie­tā tikai pamāja ar galvu un devās uz kāpņu pusi.

Tā vai citādi, Tomasam tagad bija plāns. Pagalam biedē­jošs, tomēr plāns.

Viņiem vajadzēja uzzināt vairāk, lai saprastu kodu. Vi­ņiem vajadzēja atmiņas.

Tāpēc Tomass ļaus sevi sadzelt bēdnesim. Un izcietīs Pārvēršanu. Tīšām.