Labirinta gūstā

34. NODAĻA

t

Kad Tomass atvēra acis, apkārt valdīja vārga, nedzīva gais­ma. Sākumā šķita, ka viņš ir pamodies agrāk nekā parasti un līdz rītausmai vēl atlikusi kāda stunda. Bet tad zēns izdzirdēja klaigāšanu. Un palūkojās augšup cauri zarainajai koku lapotnei.

Debesis bija vienmērīgi pelēcīgā krāsā. Tā nemaz nelī­dzinājās dabiskajai, blāvajai rīta gaismai.

Tomass pielēca kājās, ar roku atbalstījies pret sienu, atgā­za galvu atpakaļ un vēlreiz palūkojās augšup. Debesis nebija ne zilas, ne melnas, tajās nemanīja ne zvaigžņu, ne rītausmas sārto toņu. Likās, ka no vienas malas līdz otrai tās klāj bez­krāsains, pelēks līķauts.

Tomass ieskatījās pulkstenī kopš noteiktā celšanās laika bija pagājusi vesela stunda. Lecošās saules gaismai būtu bijis viņu jāpamodina kā līdz šim katru ritu kopš ierašanās Klaju­mā. Bet ne šodien.

Viņš atkal pavērās augšup, it kā gaidītu, ka debesis būs at­guvušas pierasto izskatu. Bet tās joprojām bija pelēkas. Nevis apmākušās, krēslainas vai agrās rītausmas gaismā svīstošas. Vienkārši pelēkas.

Saule bija pazudusi.

Tomass sastapa lielāko daļu klajumnieku stāvam pie Kas­tes durvīm, ar pirkstiem rādot uz nedzīvajām debesīm un runājot visiem reizē. Spriežot pēc laika, zēniem jau vajadzēja būt pabrokastojušiem un sākušiem strādāt. Taču izskatījās, ka lielākā Saules sistēmas ķermeņa pazušana no debesīm ir iedragājusi parasto dienas režīmu.

Klusībā vērojot pagalmā valdošo kņadu, Tomass patiesī­bā nemaz nejutās tik satraukts un izbiedēts, kādam instinktīvi vajadzēja būt. Viņu pārsteidza tas, ka tik daudzi klajumnieki izskatās pēc cāļiem, kas nejauši izkļuvuši no putnu būra. Tas likās pat smieklīgi.

Skaidrs, ka saule nebija pazudusi tas vienkārši nebūtu iespējams.

Lai gan izskatījās, ka noticis ir tieši tas no liesmojošās uguns bumbas nekur nebija ne miņas, tāpat kā no slīpajām rīta ēnām. Taču Tomass bija pārāk prātīgs un racionāli do­mājošs, lai kaut ko tādu pieņemtu. Nē, šim fenomenam bija jābūt kādam zinātniski pamatotam izskaidrojumam. Un, lai kāds tas arī būtu, viņaprāt, saules iztrūkums debesīs varēja nozīmēt tikai vienu ka tā nekad tur nav bijusi. Tik liels spī­deklis nevarētu tā vienkārši ņemt un pazust. Viņu debesis noteikti bija viltotas. Mākslīgas.

Citiem vārdiem sakot, saule, kas divus gadus bija spīdē­jusi virs viņu galvām, nodrošinot siltumu un spēku visam dzīvajam, nemaz nebija īsta. Nekas šajā vietā nebija īsts.

Tomass nesaprata, ko tas nozīmē un kā kaut kas tāds ir iespējams, taču zināja, ka nemaldās tas bija vienīgais iz­skaidrojums, kuru viņa racionālais prāts spēja pieņemt. Pēc pārējo klajumnieku uzvedības gan varēja spriest, ka Tomass pagaidām ir vienīgais, kas nokļuvis līdz šādam secinājumam.

Pie viņa pienāca Čaks ar tik pārbijušos izteiksmi sejā, ka Tomasa sirds sažņaudzās.

- Kā tev šķiet, kas noticis? balsij žēli iedreboties, Čaks vaicāja, ne mirkli neatraudams acis no debesīm. Tomass brī­nījās, kā zeņķim nenolūst galva. Izskatās pēc milzīgiem pe­lēkiem griestiem pie tam tik zemiem, ka gandrīz vai var pieskarties.

- Jā, šī vieta nebeidz pārsteigt. Tomass sekoja viņa ska­tienam un pacēla acis. Jau otro reizi pēdējo divu dienu laikā Čaks bija trāpījis naglai uz galvas. Debesis patiešām izska­tījās pēc griestiem. Ārkārtīgi liela izmēra telpas griestiem. Varbūt viņiem tur kaut kas salūzis. Varbūt drīz viss atkal būs normāli.

Čaks pārstāja blenzt uz mirušajām debesīm un ieskatījās Tomasam acīs. Salūzis? Ko tu ar to domā?

Pirms Tomass paspēja atbildēt, atmiņā pēkšņi atgrie­zās Terēzas balss, kas pirms iemigšanas bija skanējusi viņa galvā. Meitene teica: Es tikko izraisīju Beigas. Tā taču ne­varēja būt sakritība! Tomasu pārņēma nelāga priekšnojau­ta. Lai kāds tam visam būtu izskaidrojums, lai kas līdz šim būtu spīdējis Labirinta debesīs saule, īsta vai ne, tā vairs tur nebija. Un tas nevarēja nozīmēt neko labu.

- Tomas? Čaks piebikstīja viņam pie pleca.

-Jā?

- Ko tu domā ar salūzis? Čaks atkārtoja.

Tomasam vajadzēja vairāk laika pārdomām, bet prāts darbojās kā miglā. Es nezinu. Iespējams, kāds mehānisms, kuru mēs ne redzam, ne saprotam. Bet Saule nevar tā vien­kārši pazust no kosmosa. Pie tam kaut kāds apgaismojums, lai cik arī vājš, te vēl ir. No kurienes tad tas nāk?

Čaka acis iepletās tā, it kā viņam nupat būtu atklāts pats tumšākais Visuma uzbūves noslēpums. Jā, no kurienes? Tomas, kas notiek?

Tomass uzlika roku uz Čaka pleca. Viņš jutās neērti. Čak, man nav ne jausmas. Ne mazākās. Bet es nešaubos, ka Ņūtam un Albijam būs kaut kas padomā.

- Tomas! Pie viņiem pieskrēja Minjo. Pietiks tev te meņģēties ar Čakiju. Aiziet! Mēs jau kavējamies.

Tomass apstulba. Viņš nez kāpēc bija iedomājies, ka ano­mālija debesīs būs atcēlusi dienišķos plānus.

- Jūs tik un tā skriesiet Labirintā? Čaks vaicāja, acīmre­dzot ne mazāk pārsteigts. Tomass nopriecājās, ka kāds uzde­va šo jautājumu viņa vietā.

- Skaidrs, ka skriesim, švali, atbildēja Minjo. Tev arī iesaku ķerties pie darba. Uzraugs pievērsa skatienu

Tomasam. Tagad mums ir vēl vairāk iemeslu doties laukā. Ja saule patiešām ir prom uz neatgriešanos, nepaies ilgs laiks, kad arī augi un dzīvnieki sāks iet bojā. Es teiktu, ka spriedzes līmenis nupat pacēlies par vienu iedaļu.

Pēdējais paziņojums dziļi satrieca Tomasu. Par spīti vi­sām savām idejām un ieteikumiem Minjo viņš nebūt nevēlējās mainīt kārtību, kādā dzīve Klajumā bija ritējusi jau divus ga­dus. Tomasu pārņēma bailes un pacilājums reizē, kad viņš sa­prata, ko uzrauga sacītais nozīmē. Tu gribi teikt, ka turpmāk paliksim laukā arī naktīs? Papētīsim sienas nedaudz tuvāk?

Minjo papurināja galvu. Nē, vēl ne. Bet varbūt drīz. Viņš paskatījās uz debesīm un novilka: Mjā, tas tik ir rīts… Aiziet, ejam!

Tomass klusēja, kamēr viņi ar Minjo sagatavojās skrieša­nai un ieturēja zibens ātras brokastis. Viņa domas bija pārāk aizņemtas ar pelēkajām debesīm un Terēzas teikto vismaz viņam šķita, ka tā bija meitenes balss lai iesaistītos jebkādās sarunās.

Ko gan viņa bija domājusi ar Beigām? Tomass nespēja atkauties no sajūtas, ka viņam par to kādam ir jāizstāsta. Ie­spējams, visiem.

Taču viņš nesaprata vārdu nozīmi un nevēlējās, lai pārē­jie zinātu, ka viņš dzird meitenes balsi savā galvā. Tie droši vien nodomātu, ka Tomass sajucis prātā, varbūt pat iemestu aiz restēm šoreiz uz visiem laikiem.

Pēc ilgas svārstīšanās viņš nolēma pagaidām turēt mēli aiz zobiem un devās līdzi Minjo savā otrajā skrējēju mācību dienā, kas aizritēja zem drūmām un nedzīvām debesīm.

Viņi pamanīja bēdnesi, pirms vēl bija sasnieguši vārtus, kas veda no Labirinta Astotā sektora uz Pirmo.

Minjo kā parasti skrēja dažus soļus priekšā Tomasam. Viņš tikko bija nogriezies ap stūri pa labi, kad pēkšņi strauji apstājās, gandrīz vai nogāzdamies no kājām, tad palēca atpa­kaļ, sagrāba Tomasu aiz krekla un piespieda sienai.

- Ššš, Minjo čukstēja. Tur priekšā ir bēdnesis.

Tomass jautājoši iepleta acis, no skriešanas strauji puksto­šā sirds sāk sisties vēl ātrāk.

Minjo tikai pamāja ar galvu un pielika pirkstu pie lūpām. Viņš palaida vaļā Tomasa kreklu un paspēra soli atpakaļ, tad klusām pielavījās pie stūra, aiz kura bija ieraudzījis bēdnesi, un lēnām paliecās uz priekšu, lai ieskatītos gaitenī. Tomasam gribējās viņam uzkliegt, lai uzmanās.

Minjo strauji parāva galvu atpakaļ un pagriezās pret To­masu. Tas vienkārši tup uz vietas, viņš čukstēja. Gan­drīz tāpat kā tas beigtais, kuru atradām toreiz.

- Ko darīsim? Tomass vaicāja, cik klusu vien iespējams, cenšoties ignorēt panikas uzplūdu. Vai tas nāk uz mūsu pusi?

- Nē, idiot, es taču teicu, ka tas tup uz vietas.

- Un? Tomass aizkaitināti iepleta rokas. Ko mēs da­rīsim? Stāvēt tik tuvu bēdnesim nešķita diez ko laba ideja.

Minjo uz pāris sekundēm aizdomājās. Mums jātiek tam garām, lai nokļūtu mūsu sektorā. Pavērosim to maitu kādu bridi ja tas uzbruks, skriesim atpakaļ uz Klajumu. Viņš vēlreiz palūrēja ap stūri, tad ātri paskatījās pār plecu. Velns! Tā vairs tur nav. Aiziet!

Nemaz negaidot Tomasa reakciju un neredzot, kā šaus­mās iepletās viņa acis, Minjo metās virzienā, kurā bija redzē­jis nozūdam bēdnesi. Tomass sekoja, neklausīdams instink­tiem, kas lika viņam darīt tieši pretējo.

Zēni aizskrēja līdz gaiteņa galam, nogriezās pa kreisi, pēc tam pa labi. Pie katra pagrieziena viņi samazināja ātrumu, lai Minjo varētu paglūnēt ap stūri, pirms turpināt ceļu. Katru reizi viņš atčukstēja Tomasam, ka redzējis bēdneša pakaļgalu pazūdam aiz nākamā pagrieziena. Tādā garā viņi turpināja izsekot radījumu vēl desmit minūtes, līdz sasniedza garo ko­ridoru, kas veda uz Krauju un nedzīvajām debesīm, kas ple­tās aiz tās. Bēdnesis traucās tām tieši pretī.

Minjo apstājās tik strauji, ka Tomass gandrīz uzskrēja viņam virsū. Zēns sastinga uz vietas un apstulbis vēroja, kā bēdnesis, durkļiem urbjoties zemē, pieripo Kraujas malai un ieveļas pelēkajā bezdibenī, pazūdot no redzesloka kā ēna, kuru aprijusi cita ēna.