Mērnieku laiki

8.Jaukā sestdienas pēcpusdienā

Jaukā sestdienas pēcpusdienā, pašā tai gada laikā, kad pļavas stāv visā ziedu greznumā, staigāja vientulīga puķu lasītāja pa košu ieleju, kura stiepās tālu uz dienvidus vakara pusi un izplatījās par lielu pļavu, aiz kuras bij redzamas druvas un ciemati; citādi bij tā ieleja apņemta no visām pusēm ar kuplu lapu mežu, un pār viņu valdīja brīnišķīgs klusums, tā ka nebij dzirdama pat ne ganu gavilēšana un suņu riešana. Bet pieminētai puķu lasītājai ne­stāvēja vis laikam prāts un domas nedz pie šās jaukās vietas, nedz pie puķu bagātības, jo viņas vaigs bij smags un sērīgs — acis asarainas, bez nekāda jautruma — un brīžam pat drusku vienaldzīgs. Šis viņas izskats nesaderēja nekādi ar tās jaunumu, skaistumu, daiļo augumu, jauko vietu, darbu un gada laiku. Ikkatru puķīti viņa plūca gandrīz ar žēlumu, it kā būtu vēlējusi no visas sirds tām mūžīgi ziedēt nekā kādai veltīgai rotai un novīstošiem pušķiem paīsināt viņas mūžu. Pē­dīgi, kad tomēr ar visu nesteigšanos bij sakrājies labi daudz puķu uz rokas, tad viņa izgāja malā un apsēdās koku ēnā pie kāju celiņa, kurš gāja gar pļavmalu, mežam cauri. Tur sēdēdama, viņa mēģināja vairāk reižu vīt vainagus; bet tas darbs nekādi neveicās, jo ikkatru reizi, kad bij kādu puķīti pielikusi, noslīdēja rokas ar iesākto darbu klēpī, lauzās nopūtas iz krūtīm un prāts padevās atkal grūtām domām. Brīžam viņa klausījās un skatījās, it kā kaut kā gaidīdama pa celiņu no meža puses, noslaucījās veikli lakatā, pieņēma, cik iespējams, mierīgu seju un sāka darīt savu darbu. Pēc kādiem acumirkļiem iznāca no meža jauns cil­vēks darba vīra apģērbā, nesdams cirvi uz rokas. Vaiņagu darītāju viņš ieraudzīja tik tad, kad bij pavisam no meža ārā un viņai gluži tuvu, jo tā sēdēja pie pašiem pēdējiem kokiem un krūmiem, kuri bij celiņam uz pļavas pusi. Kaut gan varēja nomanīt, ka viņš nebūt nebij domājis še kādu cilvēku atrast, tad tomēr viņa sejs nepazaudēja no sava mierīgā aukstuma neviena grada, un šī negaidītā satikšanās neuzsita ne­viena burbulīša tai klusā ūdenī. Tāpat mierīgos soļos, kā nācis, viņš nogriezās no celiņa, piegāja pie jaunekles, uzlika tai roku uz pleca un sacīja laipnā joku balsī: «Klau, Lien, tu nu esi plūkusi manā pļavā puķes! Man ir prāts tevi noķīlāt.»

«Kaut jau būtu noķīlājis,» viņa atbildēja, nepaceldama acu nemaz uz augšu.

«Nu, ja otrreiz atradīšu, tad nezin kā būs, vai tiksi vaļā vai ne?»

«Dievs zin, vai otras reizes vairs sagaidīsi!» Liena valdīdamās at­bildēja; bet savaldīties tomēr nespēja, jo pie tiem vārdiem viņai sāka līt asaras darāmā vaiņagā. «Drīz varbūt novītīs manas puķes pavisam, neziedēs vairs nekādā pavasarī un arī tavās pļavās ne, kur viņas bij gan jaukākas nekā citur visur. Var būt arī, ka šie ir man pēdējie vaiņagi šinī ielejā, kura bij mīļāka par visām, un tad lai staigā citas — laimī­gākas puķu lasītājas pa Irbēnu pļavām!

Kaspars un Liena

«Tad ar dievu, jaunība, ar dievu, laimība, un ar dievu tu arī, Kaspar!»

Tad ar dievu, jaunība, ar dievu, laimība, un ar dievu tu arī, Kaspar!» — To sacīdama, viņa sakampa cieti un vilka pie sevis Kaspara roku, uz kuras sāka tecēt klusi asaru strautiņi. Pēc kāda brītiņa viņa saņēmās no jauna un runāja tālāk. «Šo­vakar atkal būs Prātnieks pie mums — laikam vedīs kādus mērniekus arī līdz, — un uz rītdienu ir Oļiņi apsolījušies izdot viņam par mani gala vārdu. Es vairs gandrīz nemaz nesaprotu, nesajēdzu, kas ar mani notiek un kas notiks, jo aiz sirdsēdām ir prāts pavisam samulsis, to dzirdot, nesot un ciešot, kas man pēdējā laikā brūk virsū. Es vēlētos gan labāk šovakar no pasaules pazust nekā visu to piedzīvot, kas nu atkal nāks. Man tuvojas ar reizi nelaime un briesmas: no tevis, manu mīļo, spiež man šķirties, ko es pavisam nespēju iedomāt.» Un, to sacī­dama, Liena saturējās ar abām rokām pie Kaspara rokas it kā slīcējs pie kāda zara. «Un, to iedomājot, ka man jāiet un jādzīvo pie Prātnieka, nāk šaušalas. Viņš ir, Kaspar, ļauns cilvēks, kaut gan citāds izrādās; arī tev būtu no viņa jāsargājas, jo man tā vien izskatās, ka viņš meklē rakt tev slepen bedri. Es zināju, ka tu pēc dienvida nāksi šurp garām uz sētas taisīšanu, tāpēc, no bodes nākdama, kurp saimniece mani no­sūtīja pēc dažādām vajadzībām priekš tiem pašiem gaidāmiem viesiem, nācu pa šejieni, jo ļoti vēlējos ar tevi parunāties, kamēr vēl nav nekas neatdarāms padarīts. Neviena man nav, kas būtu līdzcietīgs un grūtos, brīžos iestiprinātu kā vien Annuža; bet no tās mani sargā tāpat kā no tevis, un tai krauj gandrīz tikpat pārestību virsū, cik tev, kuru es vairs nespēju dzirdēt un panest, tāpēc dod tu man padomu, ko lai es īsti daru, kā lai atsvabinu citus no tiem nepatiesiem un negodīgiem apvai­nojumiem, kas manis dēļ ceļas?»

Kaspars, kas bij pēc sava ieraduma, tālumā skatīdamies, labi ilgi izdomājies, tad teica itin mierīgi un gandrīz vienaldzīgi: «Kad Oļiņu iedomas ir tavam prātam tik ļoti pretī, tad būtu nejēdzība no tevis, ja tu nodotos par tādas aklas pašmīlības upuri. Oļiņi, cik saprotams, ne­meklē vis tavas labklājības, bet sava labuma vien un grib tevi, ar vārdu sakot, pārdot Prātniekam par labām robežām. Bet, zināms gan, ka, ja tu viņu prātu nepildi, tad tev tur vairs palikšana nav un jāmeklē pie­mešanās citur, līdz — ja tu arī joprojām to vēlies — varam savienoties.»

«Grūt ir gan man tādu sava prāta saņemšanu iedomāt, bet grūtāk arī viņu prātu pildīt un pie Prātnieka iet; tomēr nevaru izšķirt, ko lai daru!» Liena, vaiņagus uz rokas turēdama, lēni un domīgi runāja, iz­skatīdamās līdzīga tām noplūktām un vīstošām puķītēm, kuras bij sa­vijusi vaiņagos. «Ja es arī tā izdarītu, Prātniekam atsacītu un pie tevis izietu, tad mums visur un vienādi jābaidās no viņu riebšanas, jo miera viņš tad mums neliktu līdz kapam, kā es viņu pazīstu un kā viņš pats ir jau uz dažiem izsacījies. Tā apzināšanās, ka tev ari manis dēļ jā­cieš varbūt visu mūžu, darītu mani divkārt nelaimīgu. Bet, ja es spētu pie Prātnieka iziet, tad būtu jel miers, ja ne iekšķīgi, tad tomēr ārīgi; jo es esmu šai lietā nesusi tik daudz krusta, ka pēc laimes vairs neil­gojos, bet vienīgi ja pēc miera.»

«Par riebšanām un vajāšanām mums daudz jābīstas nebūtu,» Kas­pars sacīja, «jo mēs tad varētu pavisam no šā vidus aiziet vai uz manu dzimteni vai citur; vaļā stāv visa plašā dieva pasaule.»

«Še gan tev laikam uz priekšu lāga dzīve nebūs šā vai tā; par to laikam daži stipri gādā, lai tev iemēro vai pavisam tā, ka nevar nemaz dzīvot, vai arī lai atdod tavu māju tūliņ Oļiņiem,» Liena sacīja vēl bēdīgāk nekā papriekšu. «Pats Oļiņš gan gluži tik ļauns nav, bet pati gribētu, lai jūs izdzen vai šodien. Tāpēc tad ari Prātnieku un mērnie­kus būtu nēsājusi vai klēpī.»

Kaspars par šo ziņu nebūt neiztrūkās, bet, brītiņu padomājis, runāja mierīgi tālāk, it kā nekas virs zemes nespētu viņu pakustināt: «Jā, ka viņi mani grib izskaust, to noprotu un, ka tas viņiem izdosies, par to nešaubos, vienkārt, tādēļ, ka es še kā ienācējs stāvu viens pats bez nekāda pretošanās spēka; otrkārt, tādēļ, ka esmu gandrīz visiem aizrie­bis, nemeklēdams pie neviena draudzības, bet sacīdams allaž un ikkat­ram, ko domāju, jo tas ir manā dabā; tad, treškārt, arī tādēļ, ka es nevienai uzmākšanai nepretošos nedz ar viltu, nedz ar taisnības iero­čiem.»

Liena kādu acumirkli domāja. «Man ari gan tas labāk patiktu, ka, ja mēs kādreiz savienotos, tad pavisam no šā vidus izietu, jo miera še, kā jau teicu, nebūtu tad no nevienas puses.»

«Nu jā, to tad laiks rādīs,» Kaspars atteica, «bet tagad pārdomā, vai tu spēsi nenožēlodama staigāt man pa dzīves ceļu līdz? Vieglu dienu un laicīga labuma es tev uz viņa daudz apsolīt nevaru, bet drīzāk gan varbūt dažu grūtu nastu. Tāpēc pārbaudies ar prāta aukstumu, kas tev nāksies vieglāk: vai iet pret sirdi pie Prātnieka, kur varbūt laicīgu raižu būs mazāk, vai nākt pēc sirds patikšanas pie manis, kur laicīgā ziņā var dažādi klāties, bet nekad gan laikam bagātīgi un pilnīgi. Es tev izsaku visu, kā ir un kā var būt, lai tu pati brīvi izvēlies, jo uz šo vai to pierunāts cilvēks, kad viņam piedzīvojumi un prāts ir sirdi atdzisinājuši, meklē allaž tiesības žēloties, ka vīlies, palaizdams laicīgu labumu un skriedams murgu liesmiņām pakaļ. Arī tu nevari dot šai brīdī savai sirdij pilnas taisnības, jo mīlestība ir arī viņu pa daļai apreibinājusi. Pārdomā vēl labi un tad, kuru soli sper, to sper pati no sevis, neatsaukdamās uz nevienu citu.»

Liena cieta labu brītiņu klusu, sevī domādama, un tad sacīja: «Tev laikam ir bēdas par to, ka man pēc būs žēl, ka es negāju pie Prātnieka, bet pie tevis un sacīšu to tavu vainu?»

«To es nemaz nesaku, ka tā notiks un ka tu tā darīsi, bet es to pie­minu tik tādēļ, ka tā var notikt un ir arī noticis; tāpēc tādos svarīgos dzīves brīžos ir jāskatās allaž uz to pēdīgo, kas var nākt; bet tādēļ vis nav vajadzīgs tam pēdīgam tūliņ nākt un viņš nenāks arī. Tomēr, ja viņš nāk, tad cilvēkam nav vajadzīgs nožēlojot gausties uz citu, bet, ko ir darījis, to darījis pats: pats vainīgs pie laimes, pats pie nelaimes.»

«Man liekas, mīļais, ka tu vēl laikam par manu mīlestību šaubies vai arī manis nepazīsti?» Liena sāpīgā balsī sacīja.

«Nepavisam!»

«Bet kādēļ tu tā runāji? — Es nevaru apjaust, cik lielai nelaimei tur vajadzētu nākt, kur es varētu nožēlot to, ka būtu izgājusi pie tevis, bet ne vēl tev ko pārmest, jo tu esi izsacījis visā šai lietā man tikai to vajadzīgo padomu, kaut gan tev vajadzēja būt manam vājumam par atspaidu un par stiprumu.»

«Man, mīļā, nemaz nav vajadzīgs dzirdēt, cik ļoti tu mani mīlē,» Kaspars, Lienas roku spiezdams, runāja, «jo to jau es zinu bez vārdiem un bez tavas sacīšanas; bet ari to, ka cilvēka prāts nepastāv mūžam vienāds, jo dzīves vēji viņu groza. Bet lai nu tas viss paliek, jo es ticu, ka tu sapratīsi manas domas pareizi un nepiedauzīsies savā ceļā pie maniem izteikumiem. — Savu prātu es esmu izsacījis, un tev ir vaļa viņu, ja iespēj, pieņemt vai arī nepieņemt. Tev arī nebūs pieņemt manu padomu uz vietas un bez nekādas pārbaudīšanas, vai tie der arī priekš tevis; jo to, ko es saku, to es saku vairāk tik tā, kā es da­rītu, būdams tavā vietā, proti: ja Oļiņi mani spiestu uzņemt tādu dzī­ves ceļu, kurš ir man pretī prātam, tad es papriekšu viņiem izskaidrotu, ka tas man nav darāms, un, ja ar to nepietiktu, tad es no viņiem at­stātos un meklētu patvara citur; bet es nemaz nenosaku, ka tev arī būs tas iespējams un teicams, kaut gan ikkatru, kam tik stingrs prāts, es cienītu. Padoma došana ir arī savā ziņā grūta un īsti tādiem cilvēkiem, kuri gandrīz ikkatru padomu pieņem, tāpēc ka viņiem nav iespējams to izsijāt. Bet tad pēdīgi, kad padomam slikti augļi, tad devējs vainīgs, tādēļ vislabākais padoms ir tas: mācīties iztikt ar savu padomu un sava padoma nekad otram neuzspiest, bet labāk, cik spējams, izsargā­ties no padoma došanas.»

«Nebīsties vis, ka es spēšu jau tik drīz tavu padomu pieņemt,» Liena runāja drusku jautrāk, «kaut gan atzīstu viņu par labu; bet Oļiņi, lai gan viņi šai lietā mani spiež pildīt tikai viņu prātu, ir man pa daļai tik­pat kā vecāki, tāpēc saņemt pret viņiem tādu galvu būtu man pa daļai pret apziņu, jo viņi ir man darījuši un vēlējuši arī diezgan laba; bet to­mēr atkal, kad iedomāju, ka man jāiet pie Prātnieka, tad uzņemos la­bāk visus citus grūtumus nekā to.»

Kad viņi vēl bij kādu brītiņu runājuši, tad Liena kļuva nemierīga un sāka taisīties uz māju. Šķiroties viņa teica vēl Kasparam: «Es ne­varu tev, mīļais, apslēpt kādas sirds bailības, kura man neizprotama, un pati nezinu, kur un kā viņa ceļas; tomēr allaž, kad iedomāju par mūsu savienošanos, tad tā mani baida, it kā kad tuvotos kāds tāļs ne­gaiss. Bet man liekas, ka tas ceļas vairāk no tiem biedinājumiem, lās­tiem un nelaimes pasludinājumiem, kas man jādzird no saimnieces un citiem. Ko tu, mīļais, par to saki? Vai tādām iepriekšjūtām var būt dzīvē kāda nozīme?»

Kaspars paraustīja tik plecus un, kā likās, negribēja atbildēt uz šiem vārdiem nekā, bet, kad redzēja, ka Liena gaida cieti atbildes, tad sacīja pēc kāda brītiņa it kā negribēdams: «Var būt un nevar būt, kā pats cilvēks to grib un spēj vai arī kā kurš to lietu uzskata un pieņem.»

Šī atbilde gan Lienas neapmierināja, jeb vismazāk Liena tās nesa­prata, tomēr viņa pēc visas šās sarunāšanās jutās daudz stiprāka un drošāka, it kā tāds, kuram parādīts ceļš pēc tam, kad viņš maldījies ilgu laiku bīstamās vietās.

Tagad Liena, saņēmusi savas puķes, vainagus un bodes pirkumus, gāja pa to celiņu birzē iekšā, pa kuru Kaspars bij nācis, jo viņš aizgāja tālāk uz savu darbu.

Kad bij birzei cauri un iznāca atkal klajumā, no kurienes varēja jau Irbēnus redzēt, tad — dievs zin kur atgadījies — Pietuka Krustiņš pilnā rakstnieka un tautieša apziņā ar papīra rulli padusē un labi garos matos nāca kā pasaukts pa braucamo ceļu uz Irbēniem, tā ka Lienai bij gribot negribot ar viņu jāsatiekas pašā tai vietā, kur viņas teka uzgāja uz braucamā ceļa. Kaut gan Pietuka Krustiņš, redzēdams, ka Liena ne­steidzas, gāja arī ļoti lēnām, tomēr viņš nokļuva pie minētās vietas kādus acumirkļus agrāk un apstājies gaidīja, līdz Liena pienāk. Kad viņa bij vairs tik kādus soļus vien atstatu, tad, cepuri paceldams un nolocīdamies, viņu sveicināja: «Sveika, cienījamā tautiete!»

Pietuka Krustiņš un Liena

«Sveika, cienījamā tautiete!»

No pirmējās skumjības un grūtsirdības nebij Lienas sejā pazīs­tamas vairs gandrīz ne pēdas, vismazāk priekš Pietuka Krustiņa ne. Viņas stiprā daba spēja sirdsēdas citu priekšā savaldīt un apslēpt, tam­dēļ arī tie vārdi, ar kuriem viņa saņēma Pietuka Krustiņa sveicinājumu, uz viņu pašu nemaz neskatīdamās, skanēja pilnīgi kā uzzobošana: «Vesels, vesels, slavenais tautas dēls!»

«Lūgtu, jaunkundze, vai jums nepatiktos atļaut man to laimi palī­dzēt nest jūsu jaukos vaiņagus?» Pietuka Krustiņš, kādu soli pretī steig­damies, jautāja.

«Nepatiktos vis,» Liena atbildēja, drusku nicinoši smīnēdama un iedama bez apstāšanās tāļāk.

«Bet lūgtu, jaunkundze, jūs neliegsat man jel iet jums līdzās?» tā Pietuka Krustiņš, Lienai līdzsteigdamies un patiesi kā lūgdamies, iz­saucās.

«Vēlēt gan arī nevēlēšu,» Liena atteica, iedama veiklos soļos projām.

Pietuka Krustiņš, būdams vēl arvienu kādu soli aiz Lienas, bet cīzdamies tikt viņai līdzās, pusteciņos iedams, sāka runāt: «Jā, jā, cienī­jamā jaunkundze, cilvēka mūžs ir raibs kā pupu zieds: te glaimo mūsu sirdīm liega laimība, te atkal mētā viņu drūmīgas likteņa aukas ar sa­vām tumšām bangām gar sirmām sadzīves klinšu sienām; te paceļ mūsu fantāzija uz saviem ideālīgi burvīgiem spārniem augstu teorijā, te atro­damies un nogrimstam atkal, par piemēru, sīkos ikdienišķi praktiskos rūpestos, kuri kavē mūsu gara lidināšanos aiz zvaigžņu sistēmas citā ārpasaulīgā gaišumā. Arī jums, jaunkundze, ir tagad, kā vispārīgi dzir­dams, kāds bēdu mākonis aptērpis jūsu laimības horicontu, bet esat tik pastāvīgi mīlestības temperamentā un nepametat cerības, jo šis zelta eņģelis pats nav pametis kaunā neviena, kas vien ir turējies neatkarīgi pie viņa. Arī manas krūtis ir šai ziņā sāpīgi piemeklētas, analizētas un pārbaudītas, tā ka tās vātis, ko liktenis manā dvēselē tik nežēlīgi sitis un viņas nervus satriecis, nav vēl nebūt sadzijušas un laikam nesadzīs arī. Mīlestība ir atstājusi manā sirdī nelaimīgus, daimonīgus un sērīgus iespaidus, tāpēc es arī spēju tik melankolīgi jeb sēri dziedāt, tāpēc es arī spēju pilnīgi sajust un notaksēt jūsu bēdas līdz pēdējam atomam, caur ko drīkstētu būt jums par bēdu biedri, kuram jūs droši varat uzticēt to, kas jūsu sirdi spiež, jo dalītas bēdas, kā ģermāņi saka, ir tikai pusbēdas.»

«Man nekādu bēdu nav ar tevi ko dalīt; un, ja būtu, tad tomēr tu viņu nest nevarētu,» Liena strupi atteica.

«Jūsu fiziognomija gan to nerāda, ka jums būtu kādas bēdas biju­šas, bet publikai jau sīki tas zināms, un tautas balss ir dieva balss, kā grieķi saka; tāpat arī tas, ka es tādu bēdu neprotu nest, nav dibināts vārds, jo mana sirds, kuru vēl skūpstīja nesen Cefirs Floras klēpī, ir tagad kā poda gabals un salauzīta kā lilija no aukas ziedonī, tā ka es gan laikam nespēšu aizsniegt sava dzīves ideāla. Mīlestības dievība jeb Līga, kuru jau vecie helēņi dēvēja par Amoru, bēg no manis. Es lai­kam nevarēšu apprecēties!»

«Kad nevari — neprecies.»

«Bet praktiski dzīves apstākļi mani uz to spiež, jo kā lai uztic sve­šam cilvēkam saimniecību?»

«Nu, kad spiež, tad precies.»

«Jā, bet mana mīlestība kavējas un meklē sava sapņu tēla citā, ideālīgā un dzejīgā pasaulē, jo prozaīgā, ikdienišķā zemes virsū viņa tā neatrod.»

«Kad tā ir, tad ej un precies citā pasaulē.»

«Bet tā ir, jaunkundze, tik tāda izfantazēta pasaule, kur neviens nedz precējās, nedz tiks precēts.»

«Tad iztiec ar savām fantāzijām.»

«Tomēr es gan šķietu, ka spēšu sevi pārvarēt un piespiest uz pre­cēšanos šepat, jo es jūtos šai ziņā stiprs diezgan, tā ka enerģijas un centienu man uz to netrūks.»

«Pārvaries vien un precies.»

«Bet drūmīga un sēra paliks mana sirds tomēr arvienu, jo viņa ilgo­sies allaž pēc mūžam neaizsniedzamā ideāla.»

«Kad tā ir, tad neprecies.»

«Tomēr es raudzīšu arī šai lietā sevi pārspēt, jo nav labi cilvēkam, kad viņš garīgi visai apcietinājās. Mums būs sevi uzvarēt, jo iekš tā cilvēks parāda vislielāko dūšu, kad apprecas pret visu savu fantāziju.»

«Jā, jā,» Liena strupi atteica, jo viņai bij apnicis likt Pietuka Krus­tiņam griezties kā kaķim pēc savas astes. Tomēr viņš nepalika vis mierā, bet stāstīja vienādi un joprojām par platonisku jeb augstu dvēseļu mīlestību, pēc kuras viņa sirds slāpstot un kuras viņš pie šās pasaules cilvēkiem meklējot velti.

Kamēr Pietuka Krustiņš, iedams Lienai līdz, tulkoja tā savas sirds dziļumus un augstumus, tikām iebrauca Irbēnos pie Oļiņiem Prātnieks ar vecāko palīga mērnieku Raņķi, kuram bij uzdota jaunu robežu iz­dzīšana, kā vecais jeb īstais mērnieks tās iezīmējis rullī. Visi Oļiņu mājas ļaudis bij uz kājām, rīkodamies vairāk nekā uz kādām godībām un skraidīdami ātrāk nekā pie ugunsgrēka dzēšanas: tur tika kauts, vārīts, cepts, kapāts, skaldīts — tīri kā kādā muižas saimniecībā. Puiši un puikas: cits uz to krogu pēc bairīša, cits uz otru pēc vīna, cits uz trešo pēc konjaka, araka un zeltera, jo bij dzirdēts, ka ar šo pēdējo dzērienu mērnieki mēdzot atskaidrot dūšu, kad nevarot vairs dzert. Kaut gan klēts bij no visām rīkošanās vietām labi attālu, tad tomēr ne tikvien pagalmā, bet pat «dūmu istabiņā» un pagrabā citādi neru­nāja kā tik vien ar pusbalsi. Kad Liena ar Pietuka Krustiņu atnāca, tad bij visa gādāšana pašā spēkā. Laime tik, ka Oļinietei nebij šoreiz daudz vaļas, nedz arī drošības troksni celt, citādi gan Liena bez lielākas pār­mācības nepaliktu, bet šoreiz par žēlumu nevarēja vairāk nekā kā tik, pusteciņus garām skriedama, zobus sakodusi, iekniebt viņai sānos un uzsaukt ar saspiestu balsi: «Vai nu tikpat reiz atnāci?»

Klēts, kuras vidū sēdējā pie galda aiz pievērtām durvīm sveču gaismā Prātnieks ar Raņķi, bij izpušķota meijām, papardēm, vībot­nēm un citiem tādiem sētmalu un lauku ziediem. Vienā sienmalā bij uztaisīta labi liela gulta; pie otras stāvēja skapis, bet pret vidu un pašā gaišākā vietā Oļinietes pūra lāde ar visiem saviem uzkrāsotiem put­niem, par kuriem pati aizmaksājusi žīdam cimdu pāru. Aizdurvī sēdēja, plecus uzrāvis un saīdzis, kāds tīnis. Uz galda bij izlaists mērnieka rullis, tā ka turpat atlikās vieta arī kādām pudelēm, glāzēm, cigāriem un šķīvim ar baltu maizi un sieru. Mērnieks bij pusmūža vīrs ar iedzel- tainiem, pasprogainiem matiem, gludeni nodzītu seju, mazām, pelēkām, gandrīz drusku iezaļganām acīm un caurcaurīm tādā izskatā, no kura uzticība bēg. Viņa valoda skanēja brīnum strupi, nemīlīgi un, var sa­cīt,— nežēlīgi jeb necilvēcīgi. Viņš nolika patlaban pie malas dzēšamo gumiju, zīmēkli un linijālu, ar kuriem bij līdz šim uz ruļļa strādājis.

«Tātad nu, jaunskungs, ir tās vajadzīgās robežas no tām, kas nākošu nedēļu dzenamas un par kurām man bij zināšana, iztaisītas, tā ka vēl beigās paliek tik šī pati Irbēnu māja,» Prātnieks pačukstēdams runāja. «Bet tagad saņemat naudu par visām, tad padarīsat gan arī to, kas pie šās mājas būs vajadzīgs.» Viņš, to sacīdams, izvilka iz krūts kabatas papīrā satītu vīkstolu un sāka taisīt vaļā. «Šī nauda, jaunskungs, ir atkal tāpat priekš jums vien; par pašu mērnieka cienīgu tēvu tiks gā­dāts vēl sevišķi, tāpēc nemaz nav jābaidās, ka jums no viņa puses va­rētu celties kādas nepatikšanas, ja arī viņš uzietu, ka daža robeža at­radusies citādi, nekā bij iezīmējis. — Lūk, še ir visi vīkstoliņi tāpat, kā satīti un kabatā iebāzti, — neesmu taisījis nemaz vaļā, nedz arī skatī­jies, tik vien saņemdams uzrakstīju vārdus: no Bambāna piecdesmit rubļu, no Stūraiņa sešdesmit, no Strūvuļa četrdesmit, no Ķēpes piec­desmit — pavisam divi simti. Un tad,» tā viņš, likdams pēdējo naudu ar īpašu svaru uz galda, sacīja, «no Oļiņa tēva septiņdesmit pieci. Tad jūs izdarīsat gan arī priekš viņa visu, kas būs vajadzīgs.»

Mērnieks, kurš pa to starpu bij sācis vēl drusku uz ruļļa strādāt, it kā nemaz Prātniekā neklausīdamies, saņēma naudu tik vienaldzīgi un patiesīgi kā kādu sen gaidītu parādu un noglabāja to kabatā, ne­maz neskaitījis un neapskatījies.

«Lai nu še, jaunskungs, iet kā iet pa slātaviešiem, bet, kad tiksim čangaliešos, tad ies gan savādi,» Prātnieks, galvu papurinādams un pasmī­nēdams, sacīja. «Tur man arī ir pazīstamu diezgan, un jau tagad sola vien naudu.»

«Bet to vien jūs pieraugat, ka jums kur nemetas,» mērnieks pieme­tināja auksti, it kā viņam pašam nebūtu tur nekādas daļas.

«Nu, par to vis, jaunskungs, nebēdājat; gan es zināšu saņemt karstu dzelzi ar lūškām,» Prātnieks, lepni galvu uz augšu pasizdams, atteica. «Bet tagad gan varam iemest, jo nu esat diezgan gudrojuši un labojuši. Tad parunāsim vēl par tām Oļiņa tēva robežām,» to sacīdams, viņš pie­pildīja glāzes.

Mērnieks, kurš tikām atkal skatījās domīgi rullī, atbildēja, acu nemaz nepaceldams: «Es tagad pat viņa robežās lūkojos, bet tur nav gandrīz vairs iespējams nekā darīt, jo mērnieka cienīgs tēvs jau pats arī, kā liekas, ir apzīmējis otru pusi drusku ciešāk.»

«Jā, es jau zinu gan, kādas tās robežas izskatās, jo mērnieka cie­nīgs tēvs pats man viņas izrādīja pēc tam, kad Oļiņa tēvs bij pie viņa ciemoties; bet tur var taisīt vēl labu tiesu citādi. Tomēr, jaunskungs, esat tik labi, baudīsim drusku uz jaunu dūšu un izdošanos.»

Mērnieks arī paņēma glāzi kā aiz gara laika, ļāva Prātniekam savu glāzi pie tās piesist un tad izdzēra. Pēc tam iededzināja jaunu cigāru, kad bij iesviedis veco, pusnopīpēto kaktā. Tad Prātnieks, ar salmu uz ruļļa rādīdams un pār rulli pārliecies, runāja atkal tālāk: «Lūdzu, jauns­kungs, parādat rullī to lielceļu, kurš iet Irbēnu mājām garām uz muižu?»

«Raug še,» mērnieks atbildēja, ar zīmēkli pār rulli vilkdams.

«Un līkšņa jeb ezera līkums?»

«Tas ir še.»

«Tā, tā,» Prātnieks apskatīdamies sacīja un rādīja atkal ar salmu uz ruļļa. «Tad še būs laikam tas pliena kalns, kurš stāv Irbēnu mājai rīta pusē?»

«Jā, tas ir tas,» mērnieks, laizdams kuplus dūmus, atteica.

«Nu labi, labi,» tā Prātnieks tālāk, «tagad iet robeža taisni starp abām dzīvojamām ēkām, visai zemei cauri, bet viņu varētu griezt pa lielceļu uz Gaitiņu pusi un tad viņpus Gaitiņu sētas atkal Viņu daļā no lielceļa līdz ataugai pār tīrumu, kurš tad kristu Oļiņam, un nolaist pēc tam stāvu lejā, lielceļam pāri, tā ka tā pļava, kas lejpus lielceļa, un tas lielais mežs paliek arī Oļiņam. Gaitiņiem tad varētu atlaist tai vietā līdz ezeram kādu daļu no tā trūdas purva, kurš stāv starp abām dzīvoja­mām ēkām. To tad var arī viegli izskaidrot un aizbildināt, kādēļ tas tā darīts, jo saimniekam ir ļoti par labu, kad viņa zeme pieiet pie ūdens malas.»

«Tik ļoti robežas izlocīt nevar iedrošināties, jo mērnieka cienīgs tēvs varētu ņemt to ļaunā un atcelt vēl tāļāk atpakaļ, nekā tagad ir,» Raņķis teica cieti un skarbi.

«Par to, jaunskungs, nebēdājat nenieka, jo gādāts tiks, ka mērnieka cienīgs tēvs tās lietas nemaz neredzēs,» Prātnieks apmierinādams at­bildēja.

«Jā, bet bez mērnieka cienīga tēva nāks vēl pār visu izlīdzināšanas komisija, un vismazāk tā nebūs ar šādu robežu mierā.»

«Nu, par komisiju, jaunskungs, ir vismazākā bēda, jo daži viņas locekļi, kas tur nāks no valsts puses, stāv Oļiņam ļoti tuvu. Mērnieka cienīgs tēvs no sevis nesacīs nekā, un, kad tie visi cietīs klusu vai arī aizstāvēs šo pusi, tad lielskungs vai muižas kungs vien necelsies pretī,» tā Prātnieks izskaidroja. «Turklāt pa Gaitiņa pusei komisija nebūt neies, jo viņš, tas jaunais, ir visiem ieriebis. Ja jūs, jaunskungs, tomēr nevarētu palaisties uz to, ko es saku, tad drošības dēļ varam darīt vēl tā: aizņemiet no tā tīruma kāda puspūra vietu vairāk vai arī no trūdas purva kādu pūra vietu mazāk, lai tad komisijai tiek drusku vai no tī­ruma ko atlaist, vai no purva ko pielikt.»

«Bet es nemaz nevaru ticēt, vai komisija tik akla būs, ka tādu robežu atstās?» mērnieks sacīja smiedamies. «Pa visu Slātavu nebūs otras tik trakas robežas.»

«Droši, droši!» Prātnieks uzstāja. «Jo šo robežu komisija atstās bez neviena vārda, lai viņa būtu vēl trakāka.»

Kad mērnieks uz to nekā neatbildēja, bet skatījās arvienu savā rullī, jo viņš reti vien mēdza acis pacelt, tad Prātnieks runāja atkal tālāk: «Oļiņa tēvs ir lēnīgs vīrs, — pats viņš laikam ar jums nedz runās, nedz var arī šādās lietās ko izrunāt, jo tikko viņu reizi mēs abi ar saim­nieci varējām piespiest nobraukt pie mērnieka cienīga tēva; bet tā gan viņš vēlas, lai jūs tādu robežu taisot, pavisam pati saimniece to ļoti grib. Un, īsti sakot, tas ir viena alga, kādu robežu starp šīm divām sētām dzen, jo vai ilgi, vai īsi, — viņas paliks abas tik vienam saimnie­kam — Oļiņam, tādēļ ka otrs, tāds ubags, kā tas ir un kā Oļiņa tēvs viņu sauc, nevarēs uz dzimtu savas mājas iepirkt, tāpēc šāda robeža palīdzētu izspiest viņu drīzāk laukā, par ko tikpat kungs, kā valsts un, ar vārdu sakot, visi priecātos, jo viņš, tas malēniešu diedelnieks, še nekas vairāk nav kā tik visiem pretinieks un starp visiem nemiera cēlējs, — tāds neuzticams, ļauns un kā pusmēms staigā. Nezin ko var­būt viņš nedomā par jums pašiem?»

Mērnieks paņēma linijālu un sāka rullī zīmēt, bet tai pašā brīdī bij dzirdama stipra zvanu skaņa un ratu rībēšana. Abi runātāji drusku satrūkās. «Laikam būs citi mērnieka jauni kungi,» Prātnieks uzcelda­mies sacīja. «Izzīmējiet vien jūs, jaunskungs, visu, kā vajag, es iešu un viņus kādu brīdi uzkavēšu.» Ar šiem vārdiem viņš izsteidzās ārā, kur ieraudzīja patlaban pilnā jonī ratus ar trim zirgiem un vairāk ilkšu zvaniem pagalmā iebraucam. Pagalma vārti nebij priekš tāda aizjūga diezgan plati, tāpēc tie, ar varu triekti, līdz ar vienu stabu izgāzās un salūza. Pie istabas durvīm tika viss triektais aizjūgs uz pēdām apturēts. Iekšā sēdēja pavisam divi mērnieki un Švauksts par braucēju; bet visi trīs, kā varēja redzēt, bij jau pilnā dūšā. Švauksts, turpat priekšā sēdē­dams, izrāva pulksteni iz kabatas ar visiem spīduļiem un sacīja labi dikti: «Par cwancich minut finf werst fertik!»

Švauksts ar mērniekiem iedrāž Oliņu pagalma

«Par cwancich minut finf werst fertik!»

Oļiņš bez cepures, ļoti laipni smīnēdams un neveikli nolocīdamies, steidzās pretī, sacīdams vairāk reizes: «Labdien, mīļie jauni kungi, labdien, labdien!» Švauksts atbildēja līdz ar citiem: «Dank, dank, Oļing papa!» Arī Prātnieks pie­steidzās no otras puses un tikpat pazemīgi kā Oļiņš. Kad visi bij ar piepalīdzēšanu izkāpuši no ratiem, tad Oļiņš ņēma pajūgu savā ziņā un nobrauca rijas priekšā. Visi zirgi bij putās un elsāja. Divi no tiem piederēja pašam Švaukstam un viens viņa pušelniekam. Ilksīs bij tas pats lielais sarkanais, kuru Oļiņš vārdoja pērn Miķeļa vakarā stadulā.

Atbraukušie, kad parunājās vēl kādu brītiņu pagalmā ar Prātnieku, tika vadīti no viņa uz klēti. Mērnieki, jauni puiši, bet nebūdami no dzimuma latvieši, latviski lāgā nemācēja un gribēja mācēt; bet Švauksts turpretī negribēja latviski mācēt, vai viņam bij žēl un kauns, ka māk latviski, tāpēc arī brīžam nevarēja izprast, ko viņš grib sacīt. Klētī viņi sagāja danciski vien.

«Ha, College, sie haben auch was zu saufen!» pirmais no atbrauku­šiem mērniekiem, pudeles ieraudzīdams, uzsauca savam vecākam darba biedrim, kurš, kā zināms, bij tur priekšā un tagad, savas darba lietas nokopis, stāvēja klēts vidū, viesus saņemdams. Iekams viņš spēja kādu vārdu atbildēt, tad jau otrs jaunais mērnieks ienākdams, kāju stipri uz grīdas sizdams un cepuri ap galvu griezdams, iesāka dziedāt visā spēkā:

Der Alte, der die Stunden misst, __ Hat Sand in seinem Glase,

D'rum er denn auch so mūrrisch ist Von Fers' bis auf die Nase. :,: Hātt' er im Glase unsern Wein, Was wiirden das fūr Zeiten sein!:,:

Vecākais mērnieks, Raņķis, dziedāja gan arī līdz un turklāt ļoti jaukā un stiprā tenora balsī, tik vien ne ar tādu dūšu kā jaunie, bet Švauksts kliedza pa vidu, kā iedomājās, un Prātnieks rādīja ar vaiga laipnumu, ka viņš tai dziedāšanai pilnīgi piekrīt.

Pa tām starpām bij jau pienācis vakars un saule uz iešanu. Pietūka Krustiņš, kurš Oļiņam pirmāk pieprasīja, vai mērnieki esot pie viņa, bet, kad Oļiņš atbildēja, ka viens esot gan, bet tagad guļot, tad aizgāja uz birzi, kā pats sacīja, garam spēka smelties un apsolījās vakarā atnākt, kaut gan netika nemaz uzaicināts. Viņš turēja cieti savu vārdu, jo, tikko bij izdzirdis zvanus skanam, tad tūliņ arī devies atpakaļ. Oļiņu atkal pagalmā sa­stapis, Pietūka Krustiņš tam stāstīja, turēdams sarullētu papīru rokā, ka viņš, tāpat kā Luteris, uz medīšanas būdams, neesot vis pavadījis laika veltīgi, bet sacerējis odu jeb augstu garīgu slavas dziesma, un tas ne­esot vis ikkatra vīra un ikkatra brīža darbs, jo tur vajagot savienoties mākslai ar augstiem fantāzijas spēkiem, bet par visām lietām būt pa­šam ceronim savā personā reliģiski aizgrābtam un garā paceltam pāri pār ikdienišķību. «Es jums, Oļiņa tēv, labprāt gribu likt šo savu jaunāko sacerējumu jeb gara ražojumu pirmām dzirdēt,» un, to sacīdams, sāka lasīt dziesmu Oļiņam priekšā. Bet pašā laikā pārbrauca kāds puisis no kroga ar dzērienu kasti, un Oļiņš aizsteidzās viņam pretī, pamezdams Pietūka Krustiņu ar savu augsto slavas dziesmu pagalmā vienu pašu. Viņš gan apstājās tūliņ no lasīšanas un sauca, Oļiņam aizejot: «Lai šim brīžam paliek; es izlasīšu gan citā izdevīgā brīdī.» To sacīdams, viņš salocīja papīru, iebāza to kabatā un gāja uz klēti, no kurienes skanēja atkal līksma dziedāšana.

Oļiniete, redzēdama viņu aizejam, sauca no dūmu istabiņas: «Vēl aizvelkas viens vazaņķa uz klēti! Kas gan tur viņus visus pierīdinās? Mērnieki vien bij aicināti un Prātnieka Andžs, bet tagad pienāks citu gandrīz vairāk.»

Oļiņš uzvilka arī savus adītos svētdienu svārciņus, paņēma kādas pudeles bairīša padusē, nogāja uz klēti un ieiedams sacīja: «Jums, jauni kungi, laikam jādzīvo gluži sausā?»

«Nav vis, nav vis, Oļiņa papa, sausā!» tā Švauksts ar Pietuka Krus­tiņu reizē atsaucās.

Oļiņš viņos nemaz neklausījās un sniedza pudeles Prātniekam, sa­cīdams: «Andž, taisi nu tu vaļā.»

Švauksts paņēma no galda cigāru pakiņu, kura bij gan laikam paša Oļiņa pirkta, un pats, jau vienu no tiem kupli pīpēdams, piedāvāja Oļi­ņam: «Bitte, onkul, cigar,» —Bet Oļiņš neņēma, laikam jau tādēļ, ka viņš maz pīpēja, bet jo vairāk aiz nepatikšanas pret Švaukstu, ka tas viņa mājā viņa paša mantu piedāvā kā savu. Vēlāk, kad Raņķis viņam piedā­vāja ņemt no tiem pašiem cigāriem, tad viņš paņēma vienu, dziļi palo­cīdamies un gandrīz ar trīcošiem pirkstiem.

Pietuka Krustiņš, novedis Oļiņu drusku savrup, teica viņam paklusu, ka, ja esot vajadzīgs ar mērniekiem ko runāt, tad viņš iztulkošot vā­ciski un latviski.

«Gan, dēls, iztiksim tāpat bez tulkiem,» Oļiņš atbildēja ierastā diktumā un nogājis piesēdās, cigāru nelādzīgi iededzinādams un apmērcē­dams pa daļai sveces taukos.

Oļiņam klētī esot, Prātnieks aizsteidzās tāpat bez cepures, ar cigāru rokā, uz dūmu istabiņu rīkot sieviešus pie vakariņu salikšanas. Viņa sejs bij tik pilns gādāšanas, rūpju un steidzamu darīšanu kā vai pa­šam pils maršalam vai ceremoniju gādniekam pie kāzu izrīkošanas. Kaut gan viņa rīkošana bij pavisam nevajadzīga, tomēr Oļiniete pie­ņēma Prātnieka vārdus visur it kā ar cienīšanu un bijāšanu, sacīdama vienādi: «Jā, jā, jā, Andž, jā.» — Tur savu veiklumu un zināšanu iz­rādījis, Prātnieks aizsteidzās atpakaļ uz klēti tikpat veikli, kā nācis.

Drīz tika dotas vakariņas, pie kuru salikšanas Liena Oļinietei palī­dzēja. Oļiņš nespēja tukšo bairīša pudeļu vien nokopt, ko ēdot iz­dzēra.

Pēc vakariņām uzaicināja Švauksts mērniekus spēlēt kārtis, un ne­pagāja vēl ne pusstundas, kad bij pametis jau vairāk par divdesmit rubļu. Vēl gan citādi miera nemestu, vismazāk tik ilgi, līdz Švaukstam netrūktu naudas, ja netiktu dota tēja, zināms, līdz ar groku.

Ja citā reizē kāds iedrošinātos spēlēt Oļiņa mājā kārtis, tad tāds būtu, zināms, nelaimīgs cilvēks un tiktu izvadīts vismazāk ar negodu; bet tagad, ja mērniekiem būtu vajadzīgs, Oļiņš padotu pat savu bībeli kārtīm par pameslu.

Grokas dzeršana negribēja nemaz mitēties, tā ka Oļiņa iegādātais konjaka un araka padoms tikko netapa pārspēts. Pa vidiem netrūka arī jautru gan vācisku, gan latvisku dzeršanas dziesmu, kurām arī Prāt­nieks sāka pēc iespējas piebiedroties. Tās gan dūrās Oļiņam ausīs kā abējās pusēs griezīgi zobeni, tomēr viņš nerādīja ne tikvien nekādas pre- tības, bet uzcītās turēt vaigā pat labpatikšanu. Mērnieki nosēdināja viņu arī pie galda un ietaisīja'labu, stipru groku, kādas gan Oļiņš nekad nemēdza dzert, bet šoreiz nevarēja nekā darīt. Tad nosprieda uzsākt ikkatram pa kārtai savu dziesmu, ko tad visi kopā dziedāja. Pie Oļiņa kārta apstājās, jo uz Prātnieka, Švauksta un Pietuka Krustiņa uzmudinā­šanu viņš atbildēja, sacīdams: «Dziedat vien, dēli, paši, es tādu dziesmu nemāku.» Bet, kad arī mērnieki un pat viņu vecākais sāka uzstāt: «Saki, saki, vecais, nerunā niekus!» tad Oļiņš teica: «Dziedat tad no manas puses, ja gribat, to par krambambuli.»

Pietuka Krustiņš, pie Oļiņa piegājis, runāja, ka paši dieva vārdi atvēlot cilvēkam savā laikā priecāties, savā bēdāties, ka arī pats Dāvids esot dancojis un Zālamans dziedājis liriku, tas ir, augstas dziesmas.

«Priecāties, dēls, var gan,» Oļiņš atbildēja, «bet, zināms, iekš tā kunga un nevis iekš miesas; Dāvids dancoja arī tam kungam, bet nevis Baalam. Un tad vēl jāprasa: kurš mācēja savus grēkus tā nožēlot kā Dāvids? — Mēs, kuri nespējam tā grēku atzīt kā viņš, nedrīkstam arī tā grēkot.»

«Jā, jā, Oļiņa tēv, tas ir viss pēc teoloģijas loģikas,» Pietuka Krus­tiņš apstiprināja, tad gāja pie galda un izsauca mērniekiem kā taisnības un tiesas vēstnešiem augstu laimi. Švauksts bij laikam šo darbu piemir­sis, tādēļ izsauca laimi tūliņ tautas zeltenēm un dziedāja: «Augsta laime tām,» — bet mērnieki dziedāja: «Sie leben hoch, sie leben hoch!» Pēc tam atkal Pietuka Krustiņš — latviešu, vācu un igauņu tautām, kuru dēli še sēdot šovakar kopā; tāpēc lai šis vakars paliekot par stūra ak­meni šo tautu saderībai. Dziedāts jeb — labāk sakot — bļauts tika atkal tāpat kā papriekšu, un šī bļaušana neapstājās gandrīz vairs nemaz, jo, līdzko viens savu dziesmu beidza, tā cits atkal ar savu uzsāka, kur klāt taisīja ar pudelēm un citiem traukiem uz galda visādu troksni.

Oļiniete ienāca ar savu veco kalponi klētī vietu taisīt. Pati viņa nesa palagus un segas papriekšu, un kalpone nāca ar siena nastu, aiz kuras viņas pašas seju nevarēja necik redzēt. Viens no jaunākiem mērnie­kiem bij nodomājis, ka tā ir tā pati jaunā — proti, Liena, — kura palīdzēja salikt vakariņas un tēju. Tikko bij vecenīte nastu atraisījusi un sākusi sienu izlīdzināt, tā viņš sakampa to un iekrita ar visu sienā, dziedādams:

Tādas meitas es mīlēju, juhai-dī, juhai-dā,

Kurām vaigi sarkanbalti, juhai-dī, ai-dā utt.

Visi citi bez Oļiņa dziedāja līdz, tāpēc arī nebij dzirdama vecenītes kliegšana: «Vai, vai! jaunskungs, laidiet mani vaļā! Vai es vairs kāda meita?» — nedz arī Oļinietes saukšana: «Jaunskungs, jaunskungs, tā jau ir mūsu Edes māte!» — Bet jaunskungs kampa tik vecenīti un skūp­stīja, līdz pēdīgi citi arī to misēkli ievēroja un sāka visā kaklā smieties, rokām plaukšķināt un kliegt «bravo». Tad šis nelaimīgais, atjēdzies un savu riebīgo kļūdu pamanījis, uzlēca un bij aiz riebuma un dusmām gluži kā ārprātā. Vispirms viņš paķēra no galda kādu pudeli un laida to pret sienu ar tādu spēku, ka visa klēts piešļakstēja un stikla gabaliņi bira pa visiem kaktiem. Pēc tam sāka pa vāciski lamāties, sirdīties, spļaudīt un lādēt bez gala: «Verfluchter Teufel! Du abscheuliches, altes Aas! Eklige Krote! Der Satan moge sie holen!» īsti biedru uzzobošana un smiekli viņu iekarsēja jo vairāk.

Pēc tam sākās dzeršana atkal no jauna, bet jo lielākā spēkā; apkaunētais dzēra, gribēdams izdzēst šo nepatīkamo notikumu no prāta, bet citi dzēra, gribēdami darīt to piedzīvoto joku vēl saldāku. Sievieši, tikko vietas uztaisījuši, aizgāja steigšus projām; arī Oļiņš, kad pus­nakts nāca jau pāri un apskurbušie, lielāko trakumu izlaiduši, sāka mes­ties gurdenāki — jo trauki bij pa lielākai daļai saplēsti un gandrīz viss vai nu izdzerts, vai izlaistīts — atvadījās, atstādams Prātnieku savā vietā, kurš pēc tam uztaisīja vēl no paliekām brangu dūšu, jo, Oļi­ņam klāt esot, viņš dzēra maz.

Svētdienas rīts bij kluss, skaidrs un jauks. Prātnieks, kas gulēja dzīvojamā mājā, uzcēlās drīz pēc tam, kad Oļiniete izvadīja ganus. Arī Oļiņš bij jau augšā un, nosēdies pretī zināmai Marijas bildei, la­sīja pirmās rīta lūgšanas. Prātnieks, tāpat svārkus vien uzmeties, iegāja pie viņa iekšā un, labrītu padevis, sūdzējās, ka esot viņam arī galva drusku durna, kaut gan dzēris neticis tikpat kā nemaz.

«Jā nu,» Oļiņš nopūzdamies atbildēja, «kamēr še grēku pasaulē mī­tam, tikām arī tas kungs it kā pārbaudīdams ļauj tam ienaidniekam uzlikt mums dažus nepelnītus grūtumus pie miesas un dvēseles; bet, kad būsim beiguši to ceļu tās miesas, «tad mums kaitēs vairs nenieka».» To sacīdams, viņš noņēma brilles un, uz grāmatas nolikdams, atkal svēti nopūtās.

Patlaban ienāca arī Oļiniete, kura, Prātnieku ieraudzīdama, sacīja: «Vai ciemiņš jau uzcēlies? Laikam bijusi cieta vieta; gaismiņa svīda, kad vēl apgūlās; es dzirdēju'gan, kad ienāca.»

«Kas, Irbēnu māt, vietai kait? Vieta bij kā kungam; bet par ierastu laiku miegs ilgāk nenāk.»

«Nu, kā jel tad vakarā visus apguldīji? — Vai Pietūka Krustiņš ar Švaukstu aizgāja?» tā Oļiniete. «Vietas gan es pataisīju tik mērniekiem vien: vecam gultā un jauniem zemē.»

«Vai tiem bij jāmeklē vairs kāda vieta? Tie atrada vietas visur,» Prātnieks atbildēja. «Gulēt gan aizgāja tik tad, kad bij viss tukšs un gandrīz arī viss sadauzīts. Var viņi dzert!»

«Vai Švauksts ar Pietūka Krustiņu ari plēsa traukus?» Oļiniete ar apspiestām dusmām jautāja.

«Laikam Švauksts gan vienu glāzi sasita.»

«Tad gan vajadzēja parādīt durvju,» Oļiniete, nevarēdama vairs valdīties, teica.

«Vai nu tādēļ jārāda jau durvis?» Oļiņš apmierinādamies sacīja. «Ko tur var darīt? Tāpat, jāsaka, kad vilku vidū esi, tad jākauc līdz.»

«Ak tā? Kas šis ir gan par lielu kungu! Jau izēdas, izdzeras par velti un tad saplēš vēl traukus! Viņš ir tik mērnieku atvedējs, tāpēc lai dzīvo pie saviem zirgiem; par tiem negādā neviens.»

«Lai ir, lai ir!» Oļiņš apsauca. «Kad tas krusts būs reiz pārgājis, tad būs pārgājuši arī visi Švauksti un citi.»

«Jā, izdošanas gan jums tiek,» Prātnieks sacīja, «bet par velti tomēr tās nebūs . ..»

«Jā, jā, Andž, es arī nupat gribēju prasīt, kā jel izdevās?» Oļiniete krita ar nepacietību Prātniekam valodā.

«Iztaisīju visu tāpat, kā runājām,» Prātnieks stāstīja tālāk it kā par kādu nieka lietu. «Jums krīt vēl tas tīrums aiz otrējiem līdz ataugai un viņiem atkal tā plienainā kalna virsa jūsu zemei apkārt līdz ezeram.»

«Lai tad kā! Ak tu dieviņ!» Oļiniete iesaucās pilnā priekā. «Nezin' kā gan es dievam to atdarīšu!»

«Jā, bet simt rubļu gan mērniekam iedevu,» Prātnieks sacīja paklu­sāk un it kā aizbildinādamies. «Mazāk nebij ko dot; tagad gandrīz visi tā dara; pa simtam vien, pa simtam vien dod; ar mazāk baidās iesākt runāt.»

«Labi, labi, Andž,» Oļiniete sacīja pieticīgā labpatikšanā, rokas sali­kusi. «Vai gan simts rubļu ir priekš tādas robežas kāda nauda? Tie var atnākt atpakaļ pa divi gadi.»

Oļiņš še nesacīja nekā, bet tik paberzēja pieri un negribot nopūtās. Viņš sajuta laikam iekšā kādu grauzēju un tika rauts šinīs ceļos ar varu it kā koks, kas iegāzies straumē ar visiem zariem un saknēm.

«Zināms gan, » Prātnieks apstiprināja. «Bet var būt, ka caur šo pašu lietu nāk vēl cits daudz lielāks labums: nav gan domājams, ka Gaitiņi spēs savu māju iepirkt; bet, ja arī spētu, tad tik šauri un nederīgi iemē­rīta māja nav nemaz pērkama. Tomēr, ja viņi ar labu iziet, tad jums gan paliek arī viņu daļa, jo pušelniekam ir pirmā roka un cits, kā jau sa­cīju, nevarēs uz tādas robežas nākt; bet tad jums, kad jūs gribat viņa daļu paturēt, tik jādot atlīdzināšana par mājām un par zemes labošanu un ieplatīšanu, tāpēc es gribu gādāt, lai viņiem tiek jāiziet bez nekā…»

«Tā, tā, Andž, tā!» Oļiniete priecīgi iesaucās.

«Un var būt, ka tas notiks itin drīz. Slazds jau ir gatavs — jārauga tik iedzīt iekšā. Bet nevajaga vien par to nekā runāt. . .»

«Vai, vai! Ko nu, Andž, par to bīsties?» Oļiniete iekrita valodā. «No manas mutes neizies ne peles pīkstējiens, tik vien tu, veci, pieval­dies, ka neizpļāpā; mēle tevim diezgan svabada ir.»

«Ko man piekodini, to liec vērā pati,» Oļiņš atbildēja. «Bet ko mēs svētdienas rītā tik daudz par laicīgām lietām runājam? Dosim labāk godu tam, no kura viss labums nāk.»

Pēc tam sapulcējās visi mājas ļaudis vidējā istabā uz rīta lūgšanu, tik vien Oļinietes dēla vēl trūka, kurš nedrīkstēja tikt modināts, bet gar viņa gultu turpat dibena istabā bij jāstaigā uz pirkstu galiem, un, kad Oļiņš ar Prātnieku no turienes iznāca, tad pati aizklāja logu ar gultas segu.

Bij izgadījies, ka pašu laiku neatradās istabā nevienas dziesmu grā­matas, tāpēc Oļiniete iegāja pieliekamā kambarī, kur maizes skapja augšplauktā stāvēja brīžam grāmatas. Tur viņai gadījās uzķert Lienas dziesmu grāmatu, ko tā bij atnesusi jau sestdien līdz ar drēbēm, gribē­dama iet svētdien uz dieva namu un zinādama, ka svētdienas rītā klētī nebūs ejams. Oļiniete atsita ātri vāku, gribēdama redzēt, kas tā par grā­matu ir, — un atrada iekšā Kaspara bildīti. Acumirklī iesitās viņas sejā niknums, un viņa gribēja tūliņ saplosīt bildīti gabalu gabalos; bet, drusku savaldījusies, paķēra turpat esošo maizes griežamo dūci, izdur­stīja jeb izrakņāja ar to bildītei acis, sagānīja seju un tad ielika to tāpat līdz ar grāmatu skapī atpakaļ, paņēma no viņa citu dziesmu grāmatu un iegāja istabā uz rīta lūgšanu.

Šoreiz Oļiniete ar savu nejauki skarbo balsi, ar kuru viņa lielījās,, dziedāja tā, ka bij jātur patiesi ausis cieti. Tagad viņai ar bij iemesls tik stipri dziedāt, lai — kā viņa domāja — var dievam atlīdzināt to, ka tas licis mērniekam pārtaisīt robežu.

Pēc rīta lūgšanas iečukstēja Prātnieks Oļiņiem, ka viss dzeršanas iegāds esot vakar iztukšots, tāpēc lai nosūtot vēl pēc jauna, jo, kad celšoties, tad zāļu atkal vajadzēšot. Par maltīti arī lai gādājot: dūša būšot jāuztaisa no jauna, un priekš maltītes gan neaizbraukšot.

Tūliņ atkal izrīkoja abus puišus uz savu krogu katru un vienu kal­poni vēl uz tuvākiem zvejniekiem un makšķerniekiem pēc zivīm.

Patlaban bij saliktas brokastis uz galda, kad ienāca Pietūka Krus­tiņš sabozies un, kā varēja redzēt, ar briesmīgām paģirām, bet savu manuskriptu jeb, kā pats sacīja, tautas mantu nesa cieši padusē. Viņš, kad gulēt taisījās, izgāja no klēts, gribēdams atspirdzināties, bet neie­nāca vairs; tik vien tagad otrā dienā celiņa malā, uz klēti ejot, bij re­dzams kaņepēs liels viļaknis, par ko atkal, zināms, Oļinietei tika ko sirdīties. Švauksts bij aizstreipuļojis uz rijas priekšu pie saviem ratiem un gulēja tagad tur piesaulē apakš ādas kā paradīzē; bet Pietūka Krus­tiņš bij iedzīts istabā gan laikam visvairāk no rīta vēsuma un no slā­pēm, jo ienācis, plecus raustīdams un drebinādamies, prasīja tūliņ dzert. Pasniedza labu lielu krūzi dzēriena, no kura atlikās vairs kāda lāse vien dibenā, kad viņš bij padzēries. Pie brokastīm Pietūka Krus­tiņš negāja, kaut gan aicināja, bet apsēdās uz sola ar visu «tautas mantu» padusē.

Ēdot nāca runas par pestīšanas žēlastību un par to labumu, ka cil­vēkam nav jānes savi grēki vairs pašam, kā vecos laikos bijis, jo nu va­rot viņus atdot un likt Pestītājam uz muguras.

«Man manas sirds jūtas tā nepieļauj, un es nedrīkstu kraut savu grēku Pestītājam virsū,» tā Pietūka Krustiņš, garā pār citiem pacelda­mies, sacīja.

«Es neskaitu nekā,» Oļiniete atteica, jo viņai bij uz Pietūka Krustiņa dusmas, «bet lieku vien viņam droši visus grēkus uz muguras, lai viņš nes, tas dieva jērs, tāpat kā krusta koku. Kāda tur man bēda! Es viņam par moku uz sāpju algu atdodu visas savas nastas; jo vai viņam nav spēka un vai viņš pats nav manis meklējis un mīlējis? Es gan nezinu otra tāda dvēseļu brūtgāna, kāds viņš ir; brīžam, kad ņemos, tad izstāstu viņam visu savu sirdi, gal' no gala un neapslēpju itin nekā.»

«Tāpat kā laulāti arī, kas mīlīgi dzīvo, neslēpj nekā viens no otra, bet izrunā savā starpā visu savu klāšanos,» Oļiņš sacīja.

«Ko nu laulāti vien! Kas gan laulība pret to siržu draudzību?» tā atkal Oļiniete, gribēdama būt vienādi par Oļiņu pārāka. «Vai gan lau­lāti izstāsta visu viens otram? Meli vien! Bet viņa priekšā es nebēdāju, lai mana sirds ir vai cik melna, — saņemt viņš saņem to ar prieku, kad tik dod. Salauztas un sagrauztas sirdis viņam īsti patīk; viņš pats saka, ka veseliem ārsta nevajag. Bet tagad tā pasaulīte mēdz pacelties gara lepnībā, un par dieva bērnu negribas nevienam būt. Kas, redz', kait neskriet pa plato ceļu? Tas ir izpušķots skaistumiem un kārumiem; bet dieva bērniem, tiem jābradā pa ērkšķiem.»

«Kas muļķis ir, tas pa ērkšķiem bradā,» Pietuka Krustiņš izsacīja it kā netīšu, savā nodabā.

«Ak tā, muļķis?» Oļiniete atkliedza jau ar dusmām. «Nu savā laikā gan redzēsim, kas būs muļķis bijis, vai es uz šaurā ceļa vai tu uz platā; paši raksti saka:

Daudz tur staigā, bet gan redzēs, Ka tie būs pievīlušies.

Gan redzēsi tu pats arī, ka paliksi ar savām pasaules gudrībām kau­nā — tās ir viena negantība dieva acīs. Pielūgties, lūk, pielūgties, no­raudāties un savas vainas atzīt, to tie skolotie tur par kaunu, it kā kad asaras būtu jāpērk par naudu; bet man ir pielūgšanās, atzīšanās un asaras par godu un prieku, kā vēl dziesmiņā dziedam:

No žēlastības vienīgi

Es dzīvoju it priecīgi.

«Jā, Oļiņa māt,» tā Pietuka Krustiņš atbildēja dziļā nopietnībā, «tavas pārliecināšanās saietas pilnīgi ar teoloģijas likumiem.»

Tā lieta gan laikam vilktos vēl tālāk, bet patlaban Antoniņš, kā Oļi­niete pati savu dēlu sauca, bij uzmodies un — kā arvienu — sāka visā kaklā bļaut. Oļiniete iešāvās kā bulta iekšā un iznesa viņu, tāpat dī­cošu, nēšus ārā; bet, klēpī sēdot, viņam tikko nemetās kājas pie zemes. Pa kādu bridi atkal ienesa atpakaļ, nolaida zemē un sacīja tā kā gadu vecam bērnam: «Stāvi nu, dēliņ, liels.»

Pietuka Krustiņš, kad bij apsildījies, atvadījās un gāja projām, teik­dams, ka esot jāsteidzas uz māju, jo šodien būšot svētdienas skola. Prātnieks izgāja viņam līdz ārā un pieteica, lai, garām iedams, pasakot vecam Gaitiņam atnākt pa kādu brīdi šurp, jo viņam esot kāds cilvēks iedevis priekš tā kādu parāda naudu. Bet tā vien lai sakot, ka Kaspars nedzirdot.

Lienas vis pie galda nebij, tik vien ienāca nokopt. Kambarī, trau­kus noliekot, tā sacīja Oļinietei, kas arī tur iegāja, ka gribot iet uz baznīcu.

«Nejēga,» Oļiniete iesaucās. «Vai vēl nebūsi savas tiepas atmetusi? Šodien ir jādod brūtgānam gala vārds — tikpat kā precinieku diena, — bet pati skriešot uz baznīcu! Un tad vēl jātaisa kungiem pusdiena arī — tik daudz darba >—

«Ko es tev esmu sacījusi arvien, to saku arī tagad un to pašu sacīšu turpmāk, ka pie Prātnieka neiešu,» Liena atbildēja lēni, bet viņas balss skanēja patstāvīgi. «Tāpēc tas ir ne tikvien veltīgi, bet pat aplam, ka tu to cilvēku tādā ziņā kavē un maldini.»

Sie vārdi Oļinieti ierāva atkal nejēdzībā; viņa sāka plosīties, lādēt un lamāties tāpat kā arvienu, kad dzirdēja šādu atbildi no Lienas. «Bet pie tā, kuru tu esi iedomājusi, pie tā tu arī neiziesi, kamēr es dzīvošu! Var būt, ka nākošās nedēļās kungs iztrieks viņu pavisam no mājas, tad lai iet suņus sist un zirgus zagt. Ja tu ietu pie Prātnieka, kas tad viņam liegtu atnākt arī šurpu kādreiz paciemoties? Tad es arī ļauna nevē­lētu un lūgtu vēl kādreiz par viņu dievu; bet, ja tu no viņa neatstājies, tad es, tāpat kā toreiz sapnī, kad tiktu pie viņa klāt, tad knaibītu vien, līdz saknaibītu gluži gabaliņos. Mani tu laikam gribi grūst kapā tā die­delnieka dēļ? Ak tad šī ir tā atmaksa par kopumu, par izaudzējumu, par izvilkumu no dubļiem? — Neklausīšana un patgalvība ir manas mīles­tības alga! Lai nu redz un skatās pats dievs, kā dara! Kad es tevi tā mācīju? Tiesa ir, kā veci ļaudis saka: «Izvelc suni no ūdens, un viņš tev iekodīs rokā.» Kad es to zinātu, tad es paņemtu labāk čigānu bērnu audzēt nekā tevi. Labu darīdama, esmu nopelnījusi kaunu sev un visiem saviem radiem. Lai nu visa pasaule smejas, ka Oļiņa mātes audzēkne iet pie malēniešu nabaga! Es pie viņa neietu, lai viņš te manā priekšā vai izstieptos!»

Kamēr Oļiniete tā plosījās, tikām Liena nolika baznīcas drēbes, pa­ņēma no skapja savu dziesmu grāmatu un sacīja tāpat mierīgi kā ar­vienu: «Par audzējumu un kopumu es tev pateicos un, ja vajadzīgs, palieku tev par kalponi, cik ilgi tu to gribi, lai vai pieci gadi pret vienu; bet ar šām iedomām tu liec mani pavisam mierā, — piepildīties viņas nevarēs nekad.» To sacījusi, Liena izgāja ārā un atstāja Oļinieti gandrīz kā pusārprātā: kliedzam, lādam, matus un drēbes plēšam un aiz dusmām raudam.

Liena izgāja drusku ārpus mājas un apsēdās kādā iemīlētā vietiņā, ežmalā pie rudziem. Mierinādamās viņa gribēja lasīt dziesmu grā­matā, bet uzšķirot ieraudzīja Kaspara bildīti, par kuru divkārt iztrū­kās: pirmkārt, tādēļ ka to atrada šai grāmatā, jo tagad tik vēl atminē­jās, ka vakar steigdamās bij viņu tur ielikusi, bet gan veselu; otrkārt, tādēļ un tādēļ jo vairāk, ka tagad atrada viņu sagānītu. Bildīte palika viņas rokā, bet grāmata izslīdēja zemē. Bālums un sārtums mainījās stipri Lienas vaigos, pār kuriem noritēja ari kādas straujas asaras. Lielu laiku viņa sēdēja, to bildīti uzlūkodama un visu citu aizmirsdama. Pē­dīgi, it kā drusku atjēgdamās, pacēla no zemes mīļo, svēto grāmatu, ko zināja pa pusei no galvas, bet kurai apzinājās darījusi tagad pā­restību tikpat caur to, ka, no laicīgām jūtām pārspēta, viņu aizmirsa un ļāva tai noslīdēt zemē; tāpēc tagad, it kā pielūgdamās un no jauna salīdzinādamās, grāmatu noskūpstīja.

Prātnieks bij tūliņ pēc brokastīm izgājis sava zirga apraudzīt un atsiet. Atpakaļ iedams, viņš ieraudzīja Teni nākam — vestēs, sasmē­rētos zābakos, svētku dienu pīpi rokā un bārdu patlaban kā nodzinis.

Prātnieks pagāja viņam kādu gabaliņu pretī un sasveicinājoties sa­cīja: «Raug, raug, Irbēnu tēvs tagad tīri jaunā kungā.»

Prātnieks un Tenis

«Jā, dēls, nu esam abi, kā smejies, kārtas biedri un brūtgāni…»

«Jā, dēls, nu esam abi, kā smejies, kārtas biedri un brūtgāni,» Tenis atbildēja ar saviem cēliem smiekliņiem, pie kuriem bij nomanāms jau pilnīgs zobu trūkums. «Redzēs, kā nu katram laime sviedīsies?»

Prātniekam, kā likās, šī Teņa veiklā atbilde drusku ķērās, kaut gan runātājs nemaz nedomāja, ka viņa joks atdursies pie otra patiesības. Prātniekam uz to nebij nekādas lāga atbildes; viņš gribēja jokot kaut ko pretī, bet tas viņam nekādi neizdevās.

«Jā, dēls, ko lai darām?» Tenis, it kā Prātniekam izlīdzēdams, sacīja. «Kad, kā smejies, mēle mutē, tad pamēļo.»

Prātnieks ieaicināja Teni pie rijas kambarī un sāka stāstīt, ka tagad esot patlaban tas laiks, kur ikkatrs, kas negribot nogulēt, gādājot par to, lai neiekrītot ar kaimiņiem nelāga robežas; bet par tām robežām, kas nākot vienam saimniekam starp otru, par tām še, Irbēnos, bēda ne­esot, jo tās tikšot izdzītas abiem par labu. Kaimiņu robežas apdzīšot papriekšu, un jau laikam tūliņ nākošu nedēļu, tāpēc viņš gribot Tenim arī pieminēt, ka tagad esot gandrīz pats pēdējais laiks, kur vēl tie, kas neesot līdz šim tai lietā nekā darījuši, varot to panākt, jo pēc būšot viss tas nepanākams, ko tagad varot vēl par nieku iemantot, kad tik noejot rītu pie mērnieka cienīga tēva.

«Nu, labi gan, mans bērns, tad es rītu dēlu sūtīšu,» Tenis cēli at­bildēja.

«Jā, bet es tev nupat gribēju sacīt, ka dēlam tu nedrīksti teikt par to lietu nekā,» Prātnieks paklusu sacīja, «viņš ir savādas dabas cilvēks, kurš tai lietai var būt drīzāk par kaiti nekā par labu; tāpēc tev jāiet pašam, un viņam par to nav vajadzīgs nemaz un nekā iepriekš zināt, citādi viņš tevi nelaidīs.»

«Tas var gan, dēls, būt; bet es uz savu roku vien nekur nevaru aiz­

skriet: man, kā smejies, īsi spārni,» Tenis atbildēja, pīpes galviņu cē­lāk izgrozīdams.

«Par spārniem nebūtu liela bēda, jo tos var aizņemties.»

«Kur gan, dēls, aizņemsies? Tagad, kā smejies, vajaga spārnu ikkat­ram pašam priekš sevis.»

«Nu, ja tev nav, tad es aizdošu,» Prātnieks teica un uzlika divdesmit pieci rubļi uz lodziņa, pie kura viņi runādami stāvēja. «Lūk, še ir.»

«Bet es, Prātniek, dēls, nezinu nemaz, kā smejies, kur pie mērnieka ieiet, nedz ari ko runāt.»

«Gan dabūsi zināt, — es arī tur būšu rītu muižā un mērnieka cienī­gam tēvam iepriekš par tevi ieminēšos; tik ej vien no paša rīta projām un nesaki nekā nedz dēlam, nedz citam.»

«Paldies, paldies, dēls, par padomu un palīgu,» Tenis, naudu sa­ņemdams, sacīja. «Bet vai tik cienīgs mērnieka tēvs nebārsies vien?»

«Kad ar prātu visu darīsi, kādēļ tad bārsies?» Prātnieks iedrošināja. «Man nav ilgāk vaļas, tāpēc tagad ej tik mājā un liec vērā visu, kas sacīts; bet, lūdzams, nesaki nevienam nekā.»

Oļiņš, dzirdēdams sievu pa kambari kliedzam, gāja turpu raudzīt, kas tur esot par nelaimi. «Ko tu, Mad, plosies svētdienas laikā, kur klāt vēl ciemiņi mājā?» viņš, durvis pavēris, jautāja.

«Vai dieviņ, vai dieviņ!» Oļiniete, viņā nemaz neklausīdamās, klie­dza joprojām. «Lai viņa ietu labāk vai pie žīda, vai pie čigāna, vai arī pie nabaga, kam kules plecos, bet pie tā vien es viņas nevaru laist! Kaut viņu čūska nokostu vai briedis nospertu! — Vai dieviņ, vai, vai! Sirds plīsīs, sirds plīsīs!» Un, tā kliegdama, viņa atkrita uz miltu lādes, sacirtusi abas rokas matos.

Oļiņš iegāja iekšā, durvis aizvērdams, un, rokas salicis, nopūtās: «Kungs, atpestī viņu no ļauna, jo viņa pati nezin, ko dara.»

Vai šis lūgums Oļinieti savaldīja, vai arī viņai pašai bij aiz lielas dusmošanās pietrūcis spēka trakot un plosīties, to nevar zināt, bet rimt viņa gan norima, tik vien elsāja un mēģināja saplosīt savus kamzoļus, bet tie bij stiprāki par viņu.

Uz vīra pierunāšanu Oļiniete sāka pamazām cik necik apmierināties, jo viņš tai ieskaidroja, ka īsti šai brīdī varot būt tāda nesavaldīšanās pa­šiem par kaiti uz visiem laikiem. Ja tagad, kur patlaban esot visām mērīšanas būšanām jāizšķiras, Prātnieks dabūšot zināt, ka Liena viņam cieti atsaka, tad viņš arī varot atstāties no visas gādāšanas, tāpēc ne­esot tas jādara Prātniekam nemaz zināms, bet jāatliek gala vārds uz priekšu. Ja varbūt notiekot, ka Gaitiņi šo vietu atstājot un aizejot citur, gan tad ari Liena atstāšot savas iedomas, no kurām tagad sirds kar­stumā negribot šķirties. Šādas lietas, ja viņas spējumā izpaužot, esot allaž jānožēlo. «Tāpēc,» tā viņš vēl beidzot teica, «neesi jel tik nejē­dzīga, bet savaldi savu sirdi, kā vēl dieva vārds māca: «Un jebšu mēs kārdināti topam, ka mēs tomēr pēc uzvaram un virsū paliekam.»»

Pa brītiņu ienāca arī Prātnieks, kurš, Oļiņieti uzlūkodams, jautāja, kas mammai kaitot, vai esot spēji sasirgusi?

«Viņai, Prātniek, dēls, reizēm uznāk tādi grūti piemeklēšanas brīži, jo tas kungs nav ļaunajam aizliedzis ņemt mūsu vājās sirdis pārbaudī­šanā; bet tomēr no naglu rētām, kad tās parāda, ir viņam ar kaunu jābēg. — Paliec vien, Prātniek, dēls, šepat un parunājies kādu brītiņu; es iešu raudzīt, vai kungi nebūs jau uzcēlušies.»

«Ja tu, Andž, neizgādāsi, lai tas nelietis tiek no Irbēniem un no visas Slātavas valsts izdzīts, tad tu gan neesi nekāds cilvēks!» Oļiniete els­dama iesāka, kad bij runājusi jau labu brīdi par Kasparu, Lienu un Prātnieka precēšanos. «Līdz šim bij Liena gandrīz ar mieru un nesacīja daudz nekā, bet tagad ir atkal ieēdināta laikam no jauna. Kad viņš, tas burvis, būtu reiz no šā vidus laukā, kā tad gan, Andž, Liena izietu pie tevis pielūgdamās, jo viņa nesaka tev nekādas vainas, ja vien labu, tik prāts ir viņai vēl kā apstulbots, līdz tas neģēlis vēl vārtās šepat acu priekšā. Lai iziet vai nauda, vai kas, bet mierā gan nepaliec!»

«Nu, redzēs, redzēs, kā būs?» Prātnieks atbildēja. «Var būt, ka iz­dosies gan, jo darīts tiek un tiks viss, kas darāms. Var būt, ka pa­dzirdēs drīz vien…»

«Kungi esot jau uzcēlušies!» tā vecā kalpone, durvis pavērusi, ar bijāšanos vēstīja; Prātnieks aizsteidzās tūliņ uz klēti, un Oļiniete iegāja dūmu istabiņā, jo viņa bij jau tik tālu apmierinājusies, ka varēja do­māt atkal uz savām saimniecības darīšanām.

Uz vakaru tai pašā svētdienā Pietūka Krustiņa labdarības biedrība izgāja zaļumos uz kādu krogu, verstis četras no skolas. Ejot nosprieda gādāt arī karogu, kurš esot biedrībai par lielu jaukumu un par izšķir­šanas zīmi, kad ejot zaļumos vai citur, jo varot jau sataisīties kaut kāda cita pulka un uz biedrības vārda «izblamēties». Esot derīgi tai pašā ziņā nest arī biedrības zīmes pie krūtīm.

«Tik vien tad pie zaļumos iešanas nav jāatstāj un jāaizmirst karogs bērzos,» Pietuka Krustiņš piekodināja, «jo tas nav biedrībai pašai par godu.»

«Par to nekas, ja kādreiz paliek — lai paliek,» kāds no pulka atbil­dēja, «zagt karogu tak neviens nezags, jo tam būs biedrības vārds virsū; tik vien, ka gani uzlaiž lopus virsū, tad var viņu samīdīt un saplosīt.»

«Vai nu ganu puikas būs akli, ka Jaus karogu mīdīt un plosīt?» kāds cits sacīja. «Gan viņi to piekops un, kad būs ievadījuši lopus mājās, tad nonesīs pienācīgā vietā, jo tagad visi ganu puikas māk izlasīt karogu uzrakstus.»

Kad bij jau labu brīdi «zaļumos» zaļi pavadījuši un arī dziedājuši, tā ka vakars nebij vairs tālu, tad atskanēja piepeši ilkšu zvani un ratu rībēšana. Visi izskrēja ārā un ieraudzīja nākam no kalna divi aizjūgus vienos auļos. Aiz lieliem putekļiem varēja redzēt brīžam no priekšējā aizjūga tik trīs zirgu galvas un vidū augstu loku, jo vējš bija pretī, kas paspēja atdzīt putekļus cik necik atpakaļ. Tik tad, kad pašā kroga priekšā abi aizjūgi uz reizes apstājās, izrādījās, ka iepriekšējais aizjūgs bij tas pats jau pazīstamais, kuram Švauksts par braucēju; otrā, pie kura bij viens Prātnieka zirgs un otrs Oļiņa zirgs, sēdēja vecākais mērnieks ar Prātnieku un vecais Andrievs, Oļiņa puisis, par braucēju. Visi bij pilnā dūšā un gāja krogā lēkādami un dziedādami:

Kehren wir in's VVirtshaus ein, juchai di, juchai da!

Trinken wir vom besten Wein, juchai di, juchai da!

Und ein Glas Krambambuli,

Donnerwetter Paraplū! juchai di ai di ai da, juchai di ai da.

Prātnieks izdabūja no krodzinieka viesu istabas atslēgu un saveda mērniekus tur iekšā; Švauksts, zināms, iegāja arī droši, bet Pietuka Krustiņš ielīda viņam līdz un sasveicinājās ar mērniekiem, kuri vai­cāja, kādēļ esot vakar pazudis. Viņš atbildēja, ka nebijis vaļas, jo vaja­dzējis steigties uz māju, lai varot vadīt šodien spirgtiem spēkiem bied­rības sapulci.

Prātnieks tūliņ lika atnest «duci bairīša», kādas pudeles vīna un vēl dažus citus dzērienus. Iesākās dzeršana un dziedāšana. Drekberģam, būdamam arī dziedātājos, izlaimējās tikt par sulaini pie pilno pudeļu atnešanas un tukšo nokopšanas. Viņš bij uzšuvies uniformas veidā šau­rus svārciņus un rīkojās ļoti izveicīgi, bet vienumēr ar Švaukstu pusvāciski vārdos saķerdamies. Pa kādu brītiņu Pietuka Krustiņš iesāka runāt, ka, ja mērnieku kungi atļaujot, tad viņš varot še ņemt pie dziedā­šanas dalību ar savu vīru kori, jo tas viņam esot pie rokas. Mērnieki, un īsti jaunie, bij itin ar mieru, lai vedot vien savu kori iekšā, jo viņi gribot tos jokus redzēt. Pietūka Krustiņš izgāja un saaicināja visus, pa krogus istabām saukdams dikti un stāstīdams, ka mērnieku kungi vē­loties viņu dziedāšanu dzirdēt. Pie izstādināšanas pēc balsīm viņš, turē­dams jau balsu uzdodamo jeb balsonīti rokā, rīkoja kori ar lielu mū­zikas pratēja ziņu un kapelmeistara veiklumu, likdams pārmainīt vietas drīz pirmām tenoram ar otro, drīz otram basam ar pirmo. Kaut gan koris bij pēc balsīm izstādīts, tad tomēr, kā pēc izrādījās, visi dziedāja tik vienu pašu balsi vien, jo dzeršanas dziesmu, kādas te nāca, viņi nebij uz balsīm mācījušies, kaut gan arī tās, kuras bij mācījušies, neska­nēja gandrīz nemaz kā uz balsīm jeb, skaidrāk sakot, skanēja uz tik balsīm, cik bij dziedātāju. — Tomēr tagad pēc ikkatras dziesmas diri­ģents, kad bij beidzis sist ar balsonīti takti, neaizmirsa šo to piezīmēt, it kā: «Pirmais tenors pie šās dziesmas stipri detonēja» — «otrais bass neievēroja tā adadžio» — «pēdējais paņēmiens bij jādzied largo, bet otrais un trešais forte fortissimo» utt. «Fauzē», kā viņi paši sacīja, sa­runājās diriģents ar dziedātājiem un lika atnest uz biedrības kases aiz­maksu «duci bairīša».

Kad dzeršana un dziedāšana gāja uz beigām, tad Pietūka Krustiņš uzaicināja «visu cienīgu publiku» vēl uz kādu kopdziesmu, uz ko arī visi bij labprātīgi un sāka izmeklēt tādu, ko visi mākot. Ka nu citas tādas vairs neatradās kā vien «Tādas meitas es mīlēju», tad nosprieda dziedāt to pašu, jo še, kur paši vien esot, varot laist vaļā, ko gribot, tāpēc dziedāja visi:

Tādas meitas es mīlēju,

juhai-di, juhai-da, Kurām vaigi sarkanbalti, juhai-di ai-da utt.