Mērnieku laiki

Augsta dziesma, skani, skani

Augsta dziesma, skani, skani

Zilā zvaigžņu haosā!

Nemirstīgu dari mani

Tautas vīru eposā!

Apkamp visu firmamentu,

Univerzums nu ir tavs,

Tērp ar violetu lentu

Visus mūs, kad Pikols raus!

Tur aiz kapa, tautas brāļi,

Vaļā stāv elizijums;

Citas dzīves fluidums

Nāks, kad dziedās gulbju cāļi.

Satek atomi un rodas

Progresīgi meteors,

Dievu dēli lejup dodas,

Līgo saules meitu kors;

Vulkāni ar traku varu

Lāvas straumes lejup gāž,

Izcivilizētu garu

Kultūra no gaismas drāž.

Laika gars ar spārnu ēnu

Tautas prominādes sedz,

Amizējamies tur redz

Dažu zelteni ar zēnu.

Dievu bars uz kalna gala

Reformacijoni svin,

Līga ambroziju dala,

Tautiets viņu lietot zin.

Senatnē, kad veļu laikā

Senčiem dzīres rudenī,

Labi gari naktī staigā,

Burvji — sniega putenī.

Tautas dēla dvēselīti

Sarkanbaltos palagos

Saules meitas ielīgos,

Nāras dara šūpulīti.

Miera hesperus jau staros

Kreatūrai pretī sūt',

Laimes klēpī, palmu zaros

Asaras nu varēs žūt;

Tomēr šeitan tautas lira

Skanēs liegos akordos,

Morfejam še vīrs pie vīra

Spītē nakti nodzīvos.

Tik, kad aurora jau smaidīs,

Tautas dēlus noskūpstot,

Konkordijā atrodot, >—

Līgo tos tad mājā laidīs.

Sveiki tad nu, svētku biedri,

Tautas garā sveiki jūs!

Še, kur apkārt veci ciedri,

Eleganta dzīve būs.

Zodam netrūks saldas baudas,

Vivat Socialitas!

Jūtat brīvību, cik jaudas,

Lāstus tik priekš verdzības!

Karogs balts mums plivinājās,

Vārds ir tam Humanitāt —

Pildāt kausus, līdz var spēt

Turēties un palikt kājās.

Bisars, līdzko Pietūka Krustiņš sāka lasīt, nocēlās no galda un pie­skrēja pie Ķenča, kurš vēl nebij sēdies pie galda, bet stāvēja kādu ga­baliņu nost, muguru pret viesiem griezis, ar savu ordonances direk­tora rīksti padusē un zaļo krustu uz pieres, sataisīdams patlaban pīpi uz pīpēšanu, it kā gribēdams, lai viņu īpaši ievēro un uzlūdz pie galda; bet tas nenāca nevienam ne prātā. Bisars prasīja nezināšanas bailēs Ķen- cim: «Vai tas ir progmars vai runa, ko viņš tur kle — de (nelaime zin) — blamierē?»

«Velns viņu sazin!» Ķencis īgni atbildēja. «Varbūt ir akurats, jo to jau nesen vēl izkliedza. Te var izjukt papriekšu no prāta nekā izzināt, kā kuru lietu sauc. Ja es zinātu, ka šāda putra būs, tad es tai komisijā neietu ne par naudu, jo tagad ņem citi, kā sacīt jāsaka, un izbar, kad dari savu darbu, kurā esi iecelts.» Pēdīgi Ķencis, nomanīdams Bisara lielo nemieru, sacīja vēl no jauna, it kā viņam par apmierināšanu: «Tas, ko viņš tur bl-blamierē, vai kā tu saki, būs gan laikam tik prog- mars vien.» Bisars, kā likās, pieņēma to par pilnu, aizgāja savā vietā un apsēdās.

Pietūka Krustiņš, kad bij pabeidzis lasīt un nokāpis no tribīnes, gai­dīja un skatījās apkārt, kad sauks «bravo» un plaukšķinās, bet nesa­gaidīja nekā. Ar dusmām viņš sāka meklēt applaudisemangas direktoru, kuru atrada mierīgi pie galda sēdam un pilnām karotēm kāpostus strebjam, uzsauca tam svarīgā balsī: «Ar cienīga applaudisemangas di­rektora Bisara kunga pienākumu izpildīšanu nevar būt komiteja nekādi mierā, jo tagad pat jūs, cienīgs kungs, esat pielaiduši savā rīcībā otru jo rupju kļūdu, caur ko komiteja jūtas piespiesta izsacīt jums savu ne­patikšanu un pieminēt, ka pēc trešās šāda rada kļūdas viņai vajadzēs laikam gribot negribot apskatīties pēc cita vīra, kurš rādīs šim svarī­gam priekšmetam vairāk vērības.»

«Ko? Kas tur par vainu? Jo plaukšķināt es šoreiz neliku,» Bisars atsaucās.

«Tā jau tad ir tā kļūda, ka esat aizmirsuši likt plaukšķināt, kas šo­reiz bij it īsti vajadzīgs,» Pietūka Krustiņš piktojās, atgrūzdams brilli uz pieres.

«Bet Ķencis teica, ka tas esot progmars, ko tu tur bl-blamierēji.»

«Ko tu melo?» Ķencis, kurš, nevarēdams sagaidīt lūdzam, bij pie­sēdies jau pa to starpu turpat netālu pie galda, atsaucās. «Es sacīju, ka viņš blamierē laikam akuratu.»

«Nav, draugs, jāsaka «blamierē», bet «deklamē» un ne «akuratu», bet «aktuaru» jeb «aktuariusu»,» Pietūka Krustiņš pārlaboja.

«Nē, bet beigās tu sacīji, ka viņš beblamierējot pirmamentu.»

«Kas man tur par daļu?» Ķencis, kāpostu bļodu tuvāk vilkdams, pikti atteica. «Vai es esmu apspļaudīsi mantas dipitars, ka tu man prasi? Lauziet paši vai kaklu!»

«Lūdzu, kungi, likt vērā vairāk skaidru izrunu, jo še bij jāsaka: ap­plaudisemangas direktors, bet nevis apspļaudīsi mantas dipitars.»

«Rauj viņus velns visus tos dirigorus un asorus!» Ķencis ar dusmām kliedza. «Es gribu pavisam no viņiem atsacīties kā no krusta, jo sa­vas mēles es viņu dēļ gabalos nelauzīšu.» To sacījis, viņš sāka ēst.

«Nu, kas tur nieks!» Bisars pieceldamies sacīja. «Tas ir tik par mā­cību, jo to var visu vēl panākt.» Tad uzsvilpa, iekliedzās: «Puikas, uz stūriem!» — un, iekams Pietuka Krustiņš spēja kavēt un neļaut, jau kliedza viss Bisara pulks tik briesmīgi «bravo!» un taisīja ar plaukstām tādu troksni, ka patiesi citi izbijās un pats mērnieks sāka lūkoties uz viņiem pa pusei ar bailēm, pa pusei ar brīnošanos.

«Kad jau traki sāk iet, tad iet no vietas!» Pietuka Krustiņš izsaucās ar riebumu. «Ko gan nu tagad vairs šī plaukšķināšana nozīmē? Kā lai nu viņu pie komitejas aizbildina, kad prasa?»

«Kas tur par bēdu? Vai plaukšķinātājiem tādēļ apbira gredzeni, vai saucējiem izkrita zobi?» Bisars droši atbildēja. «Vai viņi nav ieraduši strādāt? Ja es došu zīmi — viņi taisīs vēl niknāku troksni un kaitēt tomēr nekaitēs nekas, tāpēc nesaki par to ne četru vārdu, jo tas bij visiem par godu un es par to atbildēšu kaut kurā vietā.»

Pietuka Krustiņš laikam pārliecinājies, ka īstās jēgas, kādēļ un kad jāplaukšķina un jāsauc «bravo», nevarēs šai brīdī Bisaram iedot, gāja ar darīšanas un zināšanas pilnu seju pie mērnieka cienīga tēva viņu ap­sveicināt. Patlaban bij atnākuši arī visi palīga mērnieki jeb jauni kungi, kā slātavieši un čangalieši viņus sauca, tik vien Raņķa trūka. Ar šiem Pietuka Krustiņš staigāja labprāt pa noru ap visiem galdiem, apskatīdamies, kā ēd, un žēlīgi jeb no žēlastības vienu un otru ar kādu laipnu vārdu uzrunādams. Kāds vecītis, kuram bij ap krunku svārkiem liela josta vairāk reižu apkārt un pie kura Pietuka Krustiņš pakavējās drusku ilgāk, it kā rādīdams vecās paaudzes cilvēkiem īpašu godu, sacīja:

«Es gan, skolas kungs, brīnos un dažu brīdi mēs pārrunājam arī mājā — kur jums var tā galva izturēt tik daudz gudrošanas vienā ga­balā? Tā kā, cik man tās kaķa galvas, tad es gan neizgudrotu itin nekā. Cik laika izgāja, šo gabalu sagudrojot, kuru nupat beigās izlasījāt? — Bij gan, nudien, gabals! Nemācītai galvai tur klausoties vien jāapreibst. Lai nu gan tas, ko pirmāk lasījāt, arī nebij nieks par visiem tiem ase- rosiem, iņģestiem un prakvastiem, kuriem arī gan krietni vajadzēja; bet šis bij vēl daudz trakāks. Te dažs dabūja gan to, ko nebij nemaz gaidījis.»

«Jā, tas nu bij tāds vāju spēku un neizdevīga laika darbiņš,» Pie­tuka Krustiņš atbildēja ar savādu pazemību. «Šinīs pagājušās nedēļās

bij laiks arvienu mākujains un drūmlgs, kādā gan izdosies arvienu melanholīgi jeb sērīgi dzejoļi par salauztu siržu dziļumiem, bet mazāk šādi priekš svētku un goda reizēm, kuriem vajaga būt augstiem un spēcīgiem kā klinšu straumēm, un tādi man izveicas vislabāk skolas darbā, ziemu galvas rēķinu stundās, jo tad visa skolas bērnu bara nemierība, rūkšana un dūkšana atgādina jau mazumā šādus izredzētus svētku brīžus, caur ko ceroņa gars pacilājas savādi un ideālīgi uz augšu.»

«Nu, nekas — labi diezgan,» vecītis Pietuka Krustiņu apmierināja, «cits neizdomātu vēl ne tā, un es pavisam ne, lai maksā vai simtu rubļu. — Bet, skolas kungs, vai zināt arī, ka mēs esam vēl veci radi? Es jau taisos vienādi iet uz jums ciemoties. Mana sievasmāte bijusi tā kā jūsu tēvatēva sievas brāļa meita. Tēvi jau vēl radojās stipri vien, bet tagad, kā nu radi ceļas arvienu jauni, sāk tos vecos aizmirst. Ne­esam nu gan vēl nekādi atstatie radi, jo es iznāku vēl otrā auguma vien, tik jūs.esat gan jau trešā.»

Pa tam bij jau sameties labi tumšs, tāpēc sāka noru apgaismot ar papīra laterņiem, kurus sakāra gan pa koku zariem, gan pie mietiem pa noras vidu, un apgaismoja arī transparentu. Prātnieks sēdēja tāpat kā citi slātavieši pie galda it kā goda dēļ jeb kā godu parādīdams. Pie­tūka Krustiņš piegāja pie viņa un pamudināja, ka patlaban esot laiks iesākt atklāšanas runu, jo ēšana atrodoties tagad pašā spēkā. Turklāt viņš iečukstēja Prātniekam paklusu ausī, ka tagad, kamēr čangalieši ēdot kāpostus, esot vēl laiks runu turēt, jo pēc, kad sākšot nākt smalkie ēdieni, tad negribēšoties vairs no galda celties. Prātnieks bij ar to ļoti mierā, un abi aizgāja uz tribīni. Pietuka Krustiņš saskandināja ar ilkss zvanu, kurš bij tagad šai vajadzībai atnests, uzkāpa uz tribīnes un no­lasīja iz programas pilnīgi, kas tagad atkal gaidāms. Prātnieks kāpa pēc viņa augšā un iesāka runāt jeb, skaidrāk sakot, skaitīt ātri no galvas, skatīdamies paslepen papīrā tad, kad sajuka vai kad nevarēja atķert.

«Cienījami kungi, godājamās valdības un mīļi viesi!

Nevajadzēs nemaz vairs stāstīt un tulkot, bet to jau zinās ikkatrs no bērna kājas, ka dievs radīja cilvēku daiļāku un augstāku par visiem radības priekšmetiem un atdeva tam valdīšanu par visu, kas rāpjas, skrien un peld, lai būtu ar ragiem, spārniem, kājām vai ausīm, lai būtu vai ūdenī, vai apakš debesīm. Tādi valdnieki un kungi esam arī mēs, slātaviešu un čangaliešu runas vīri, līdz ar valsts valdībām. Mēs, runas vīri un valsts valdības, mēs padarām visu, visu, kas vajadzīgs valstīm pie viņu labuma un likumiem! Mēs gādājam par ienākšanām un izdo­šanām; mēs nospriežam par izmaksāšanu un pieņemam skolotājus; mēs uzliekam valstīm galvas naudas un apgādājam nabagus; mēs atlaižam galvas naudu tiem, kuri nespēj maksāt, un ceļam skolas, visas vienādā labumā, un nerūpējamies par vienu vairāk nekā par otru; mēs pavēlam magaziņā labu labību iebērt un nederīgo izņemt; mēs, jā, mēs, mēs darām visu un valstīm pašām atstājam vienīgi tik maksāšanas un kal­pošanas. Cienīgi Slātavas un Cangalienas saimnieku kungi! Kurš nezin mūsu valsts valdību krietnumu un runas vīru svara? Kurš nezin, cik rūpīgi viņi — mēs — gādājam par valsts labklāšanos? Mēs nospriežam un liekam pat vasaru pievest materiālu pie valšķu jeb pagastu ceļamām ēkām. Kurš nezin, ka mēs neskatāmies nedz uz laiku, nedz uz dienām,

bet tikai uz valšķu labumu? Kurš zin no jums, cienīgi čang……………………. nē:

slātaviešu un čangaliešu saimniekiem, ka pagasta likumos stāv, ka mēs, runas vīri un valšķu valdnieki, varam dabūt medaļu pēc tam, kad mēs esam nostāvējuši divi laikus amatos? Man ir likumu grāma­tiņa mājā, un to es varu parādīt kaut kuru dienu. Kurš nezin, ka mēs, abu slaveno pagastu amatu vīri, esam nogājuši gandrīz visi vairāk nekā divi laikus amatos, bet neesam neviens medaļu nedz prasījuši, nedz arī dabūjuši? Mēs gādājam tik par valšķu godu un labumu, bet nevis par savu. Kurš nezin, ka mēs, runas vīri un valsts valdības, esam nosprieduši dot mērnieka cienīgam tēvam pie mērīšanas no valsts die­nas? Un nevis par velti, bet par maksu. To es daru zināmu, ka mēs, runas vīri un valsts valdības, esam rūpējušies ne vien par dienu izdo­šanu, bet arī par maksas saņemšanu. Tur būs naudas tūkstošiem! Apskaitat vien paši, Slātavas un Cangalienas saimnieku kungi, cik tur nesanāks par visiem kopā, kad ikkatrs būs nokalpojis kādu divdesmit dienu un dabūs divdesmit vienu un puskapeikas par dienu maksas! Cik tur neiznāks par abām valstīm kopā un cik ikkatram saimniekam? Tur būs, ticat droši, nasta naudas! — Tad redzat nu, kādu lielu naudu nopelnījušas abas valstis, Slātava un Cangaliena, caur mums, runas vīriem, un valsts valdībām! — Gods un slava mērnieka cienīgam tēvam, ka viņš izmaksājis visu uzticīgi, grasi pie graša, un nav vis lūkojis tikpat slātaviešiem, kā arī čangaliešiem tā sapelnīto naudu kaut kā atmānīt. Bet par visām lietām atzīsim ar slavu mērnieka cienīga tēva goda prātu pie tā, ka viņš ir turējis cieti savu vārdu un izdevis goda māltīti visiem Slātavas un Cangalienas saimniekiem, kalpu runas vī­riem, komitejai un dažiem no viņas uzaicinātiem mielasta pušķotājiem.

Arī šis brangais mielasts ir valstīm nācis vienīgi tik caur mūsu, tas ir, runas vīru un valsts valdības gādāšanu. Lai arī ir laba daļa — un kad viņa būtu vai lielākā daļa — Slātavas un Cangalienas saimnieku, kas no šā jaukā goda brīža, kurš paliks mums visiem ilgi ilgi piemiņā, atrā­vušies, it kā mērnieka cienīga tēva žēlastību un mūsu, runas vīru, kā arī valsts valdību rūpīgu un laipnu gādāšanu nicinādami, tad par to tomēr nekas, jo mūsu pusē paliek viss svars un liegt neviens viņiem nav liedzis nākt; bet, kam būs pēc žēlums, mums par nākumu vai viņiem par nenākumu, to rādīs laiks; bet tomēr, cienīgi kungi un mīļi viesi, es iedrošinos jau tagad domāt, ka mūsu pusē nožēlošana nekritīs, tāpēc mums par viņu nenākšanu nav vajadzīgs nemaz noskumties.

Lai tad skan «augsta laime» mērnieka cienīgam tēvam tādēļ, ka viņš nav slātaviešiem un čangaliešiem pie mērīšanas nokalpoto dienu maksas kaut kā atmānījs, bet izdevis, kā solījis, arī goda maltīti, — tāpat mums, runas vīriem un valsts valdībām, kas esam ne tikvien tās dienas nosolījuši un goda maltīti pierunājuši, bet esam arī atbildīgi tikpat par tās pierunātās goda maltītes dabūšanu (jo to jau patlaban baudām), kā arī par nokalpoto dienu izmaksāšanu caur valsts valdī­bām, jo še tad īsti parādās valsts valdību krietnums un runas vīru svars; tāpēc «augsta laime» mērnieka cienīgam tēvam, slātaviešu un čangaliešu valsts valdību krietnumam un runas vīru svaram!»

Bisara pulks sita plaukstas un kliedza «bravo», «urā», Pietuka Krustiņš dziedāja ar citiem: «Augsta laime tiem — tām!» — kas viss sacēla negantu, mežonīgu troksni.

«Kas tā par komiteju, ko viņi tur vienādi daudzina?» Feldhauzens jautāja kādiem valdiniekiem.

«Mums, cienīgs tēv, arī nav par to nekas zināms, jo visu to dzirdam tagad tik pirmo reizi,» tie atbildēja.

Pa to laiku bij čangalieši gandrīz jau visi paēduši, no galdiem uz­cēlušies un taisījās, jautri, mīlīgi runādami, uz pīpēšanu. Slātavieši, kuri, kā zināms, nebij nenieka ēduši, sēdēja vēl pie galdiem, nemierīgi apkārt skatīdamies. Mērnieka saime sāka nokopt galdus un likt visas galda lietas pie malas uz projām sūtīšanu, atstādama tik vien alus un brandvīna traukus. Gan viņi, tā sēdēdami, mēģināja kavēt laiku ar dzeršanu, bet tas vien vairs daudz nepalīdzēja, jo šis darbs bij jau drusku panicis, tāpēc, jo ilgāk sēdēja, jo lielāks nemiers bij pie viņiem

nomanāms; daži sāka jau savā starpā un ar savādu nopietnību čukstēt. Ķencis, kuram brandvīns, bairītis un kāposti bij īgnumu izdzinuši, atra­dās atkal savā jautrā dūšā un, ar savu rīksti ap galdiem staigādams, kliedza: «Slātavieši, cik ilgi jūs te sēdēsat pie galdiem, kā medus gai­dīdami? Vai kāpostu netika vēl diezgan un vai neesat vēl sēdēdami atdzērušies, ka neceļaties kājās!»

«Tā ir akurāt mūsu pašu zināšana,» Švauksts lepņi atbildēja, papi­rosu pīpēdams.

«Nu tad sēdat arī — labi izsēdaties,» Ķencis, projām iedams, norūca, «jo tagad ir, kā sacīt jāsaka, brīvestības laiki un var sēdēt, cik ilgi kurš grib.»

«Kas te ir, Prātniek, Bisar, vai būs arī kas vai nebūs?» daži slāta­vieši, kurus bij Prātnieks ar Bisaru īpaši pierunājuši neēst, sāka nepa­cietīgi jautāt.

«Būs jau gan laikam,» Prātnieks, uz trauku nokopējiem skatīdamies, atbildēja, bet varēja nomanīt, ka viņš grib citus tik vien mierināt un ka pats jau stipri šaubās par to, ko citiem liek ticēt. Tomēr šāda mieri­nāšana vairs nekā nepalīdzēja, jo ikkatrs sāka saprast un pārliecinā­ties, ka piepildīties viņa vis nevarēs tāpēc, ka vairāk par ēšanu nere­dzēja nekā gādājam, bet visu veda tik projām. Par to tad, acīm redzot, sacēlās slātaviešu starpā ap galdiem savāda kurnēšana, nemierīga čuk­stēšana un pat jau sirdīšanās. Prātnieks, laikam manīdams, ka labi nebūs, un gribēdams bēgt no kauna, uzcēlās un nogāja turp, kur pie īpaša glīta galda sēdēja mērnieks, viņa palīgi, pagasta tiesu un valdību locekļi, kaut ko labāku dzerdami, kā citi sacīja, un cigārus pīpēdami, kuru stāvēja vesela kastīte uz galda. Tiem viņš mēģināja pievienoties ar runāšanu un dabūt pie šā lielmaņu galda vietu, it kā negribēdams būt daļinieks un ne vēl pat rīkotājs pie tā tukšā loma, kādu, kā re­dzams, slātavieši un visa viņa partija vilka.

Citi vēl sēdēja nemiera pilni kādu brīdi pie galda, runādami arvienu diktāk un piktāk, līdz pēdīgi Pietuka Krustiņš un Švauksts sarunājās iet pie mērnieka saimnieces, kura darbojās savrup līdz ar kādiem citiem, traukus sakopdama, solīdamies ar līkumiem no viņas izvilkt un izzināt, vai nākšot vēl kādi ēdieni vai ne. Drekberģis, to dzirdēdams, taisījās iet līdz un arī'aizgāja, kaut gan Pietuka Krustiņam tas īsti nepa­tika, un Švauksts, to manīdams, izrādīja arī nepatikšanu, izturēdamies arvienu par Drekberģi augstāk un viņam uzsaukdams: «Was kom du unser mit!»

«Un was kom du atkal unser mit?» Drekberģis kliedza pretī un tad pēc sava ieraduma ar Švaukstu mēdījās: «Ēē!!»

«Ol du deiwel! Ēst gribas tā, ka jārij gandrīz vai mēle nost,» Švauksts, Drekberģī vairs neklausīdamies, izsaucās.

«Nekas, nekas,» Drekberģis teica. «Tad būs smalkiem ēdieniem jo labāka garša.»

Pietuka Krustiņš neteica nekā, bet rija vien pieticīgi sliekas uz dibenu.

Saimniece viņiem atbildēja, ka būšot viss, kas solīts, tik lai gaidot vien droši un nešauboties; tomēr tagad viņas vārdi skanēja tā un viņas vaibsti bij turklāt tādi, ka pat visi trīs izpētītāji un viņu starpā arī pats Drekberģis sāka saprast un spriest, ka mānot vien, kaut gan agrāk ne Prātnieks nebij varējis to nojēgt. Viņi nosprieda visi trīs, ka tagad nevarot darīt nekā cita kā tik uzņemt pēc programas dancošanu, lai caur to tās domas un gaidīšana izjūkot, citādi varot iznākt šāda izmānīt likšanās un veltīga gaidīšana visiem slātaviešiem par kaunu un iz­smieklu, ja vēl pēdīgi saceļot paši savā starpā troksni un darot tā arī citiem savu misēšanos zināmu. Turklāt Pietuka Krustiņš nožēloja, ka caur šo lietu izjūkot visa «augstu laimju» jeb toastu saukšana, uz ko viņš bijis īsti sataisījies.

Tā spriezdami un runādami, viņi sagāja visi trīs pie galda un sadzē­rās pa tām dusmām vēl labi bairīša; tad Pietuka Krustiņš lika Drekberģim sazvanīt, bet pats kāpa uz tribīni un pasludināja — programā la­sīdams, — ka patlaban iesākšoties nākošais priekšmets — vispārīga dancošana sentēvu garā, proponēta no komitejas asesora un applau­disemangas direktora Bisara kunga un vadīta no danču direktora Drekberģa kunga.

Drekberģis izskrēja tūliņ noras vidū un, rokas plaukšķinādams, sāka saukt: «Lūdzu kungus uz franksēzi!» To vārdu «franksēzi» viņš izrunāja ļoti cēli caur to, ka lika runāšanas svaru uz priekšpēdējo vārda locekli jeb uz «ē» un izrunādams viņu it gari, šauri un it kā ar ielīkumu.

Čangalieši, kuri bij dūšīgi paēduši un ar garšu sadzērušies, atradās tagad itin priecīgi jautrā garā. Viņi sāka tūliņ un bez kavēšanās lasī­ties uz dancošanu noras vidū, kurš pie galda taisīšanas bij atstāts šai vajadzībai klajš. Ķencis bij noglabājis jau cepuri ar visu zaļo krustu kabatā, aizspraudis savu kārtībnieku priekšnieka rīksti aiz zābaka stulma un sēja ap galvu sarkana zīda lakatu, kuru bij laikam uz to mājā sievai izvīlis. Citi, kuriem arī bij uzdots iet pie dancošanas par sieviešiem, darīja tāpat. Kaut kādi čīgātāji, kurus sauca ne tikvien par muzikantiem, bet Pietuka Krustiņš pat par oršesteri, taisīja troksni, un čangalieši rīkojās čakli vien uz darbu. Drekberģis piegāja arī pie pieminētā lielmaņu galda un, ērmīgi nolocīdamies, kā arī laipni smīnē­dams, uzaicināja visus, kas pie tā sēdēja, tāpat kā citus: «Lūdzu cienī­gus kungus uz franksēzi!»

Palīga mērnieki sāka smieties un zobot, bet Feldhauzens nedz smē­jās, nedz arī runaja, tik. vien skatijas Drekberģī, it ka jautādams: «Vai tas cilvēks ir arī pie pilnas saprašanas?» Kad Drekberģis bij savu uzlū­gumu izsacījis un atkal ar dancmeisterīgu veiklumu aizgājis uz noras vidu, tad Feldhauzens prasīja vāciski jauniem kungiem, kas tas bijis par ķēmu?

«Tas ir kāds skroderis,» kāds jaunskungs atbildēja.

Lai gan Pietuka Krustiņš, Švauksts un Drekberģis domāja, ka slātaviešiem caur dancošanu aizmirsīšoties visa smalko ēdienu gaidīšana un viņi apmierināšoties, tad tomēr tā vis nenotika, bet turpretī pavisam otrādi. Slātavieši bij gan jau sacēlušies no galdiem, bet stāvēja pūļos, celdami arvienu skarbāku un niknāku troksni. Viņiem bij īsti divējā­das dusmas: pirmkārt, ka nedabūja paēst un, otrkārt, ka bij tik nejē­dzīgi izmānīti. Viņu starpā atradās arī daži, kuri apgalvoja, ka tas esot darīts tīši, un caur to viņu niknums sacēlās jo drīz un augstu, tā ka pēdīgi apņēmās to zināmo valodu izplatītājus un pierunātājus, lai no pirmā ēdiena neēd, tūliņ uz vietas visu priekšā pārmācīt, ja negādā, ko solījušies, jo tagad viņu dēļ esot jāmirst badu, tāpēc ka dažam nu vajagot iztikt gandrīz visu dienu bez ēšanas. Ja viņi nebūtu piestās­tījuši tādu nieku, tad būtu visi paēduši kāpostu tāpat kā čangalieši un bijuši pilnā mierā, bet tagad nu nedabūjot nekā. Un dažs labs, uz goda mielastu taisīdamies, neesot šodien ir pieci kumosi baudījis.

Visas šās valodas gāja tik klaji, plaši un dikti, ka arī čangalieši sāka pēdīgi noprast slātaviešu kaiti un viņiem apsmieties, kas tos sa­tracināja jo vairāk, tā ka viņi gāzās patlaban sasāktai, neizprotamai un neredzētai dancošanai vidū, meklēdami rokā visupirms Švaukstu un Bisaru, jo šis pēdējais, nedienas paredzēdams, bij meklējis drošības čangaliešu un it īpaši dancotāju vidū. Abi meklētie bij drīz atrasti un sagrābti cieti. Divi kratīja Švaukstu pie krūtīm un kliedza: «Dod šurp tās zaftes, kuras spieduši vilisti ar varizejiem somu stabulēs Kaparnaūmā! Citādi tu izjuksi gabalos kā aknas!» Divi citi raustīja Bisaru — viens pie krūtīm, otrs pie muguras, kliegdami: «Kur ir tie krokodiļu pūšļi ar groku, kurus atveduši jau ar Nilupes zirgiem līdz kaligrafijai?!» Bisars nelaida nekāda trokšņa laukā, bet mēģināja turēties pretī un sacīja: «Vai es biju pirmais, kas tā runāja? Ejat meklējat šās valo­das iesācēju rokā, bet mani liekat mierā.» Turpretī Švauksts, kuru bairītis bij pacēlis jau tai gara pakāpienā, kurā viņš nemēdza vairs skaidras valodas runāt, vārījās, lielmanīgi buldurēdams, kā katls un pēdīgi sāka kliegt: «Valdīšana, ļaudis, glābjat, glābjat.» Ķencis, to dzir­dēdams, uzgrūda tūliņ cepuri ar visu zaļo krustu galvā, tāpat sar­kanam lakatam virsū, un skrēja Švaukstu pestīt, jo viņam bij tas par prieku, ka nepagāja vakars bez šādiem gadījumiem, kuros viņa kā kār­tībnieka vecākā it īsti vajaga. Ķencis labi zināja, ka tirgus sargam arī ir jāiet vidū, kur redz kaujamies, tāpēc likās ar joni vienam Švauksta kratītājam mugurā. Drekberģis turpretī turēja sevi šai brīdī un šai lietā par īsto valdinieku, tādēļ negribēja palaist šā brīža, kurā var savu spēku izrādīt, veltīgi garām. Viņš skrēja taisni pie lielākā pūļa klāt un deva pliķi pašam pirmām, kas gadījās priekšā..Šis pliķis tika Ķencim pa sarkano lakatu tanī vietā, kur apakšā atradās pretī labā auss un la­bais vaigs. Ķencis palaida Švauksta kratītāju piepeši vaļā, atsitās atpa­kaļ un, Drekberģi ieraudzījis, metās viņam virsū, iekliegdamies: «Ak tā, puis, vai kauties!?» Drekberģis sāka bēgt, bet Ķencis viņu panāca un notvēra pie rokām no muguras un saturēja, kaut gan Drekberģis viņu spārdīja atpakaļ ar zābakiem un sita ar pakausi pa krūtīm, ka dimdēja vien.

Šis savādais troksnis bij aizsniedzies arī līdz lielmaņu galdam. Daži valdinieki pacēlās un aizsteidzās veikli uz nemiera vietu. Dzirdēdami, ka Drekberģis kāvies, un redzēdami viņu jau saņemtu, nosprieda to nosūtīt tūliņ uz kalnu drošā vietā līdz rītam, lai turpmāk nebūtu jā­baidās no miera traucēšanas šinīs viesībās. Kārtībnieki ķērās ar prieku un dūšu tūliņ pie darba, aizvezdami danču direktoru, kurp vajadzīgs, kaut gan viņš spārdījās, kliedza un trakoja cik spēdams un kaut gan pēdīgi no pašas muižas bij viņa vāciskā sirdīšanās dzirdama: «Škandal maken in mein bal! Donner veter kanaļ! Sabak, unsvat, deivel! Vart! Vart!»

Švauksts, kurš, būdams kārtībnieks, gāja arī pie Drekberģa aizve­šanas līdz un bārās viņam vāciski pretī: «Klus', du škandalmaker! Furt pad arest nach — nach cietum!»

Tagad caur šo notikumu gan nobeidzās slātaviešu dumpīgais ne­miers, kura cēlāji bij priecīgi, ka tālākas izmeklēšanas neturēja, un tikpat Bisara, kā arī Švauksta nesauca vairs neviens pie atbildības par apsolītiem, bet nedabūtiem brīnišķiem ēdieniem un dzērieniem. Danco­šana turpretī caur viņas direktora aizvešanu vis neiznīka, bet palicēji izvadīja to galā, kaut gan drusku savādā kārtā jeb tik savādā vārdā.

«Tas ir labi, ka tā posta driganta vairs nav,» Ķencis sacīja, staigā­dams tāpat ar cepuri virs sarkanā lakata. «No viņa dančiem nevarēja arī cilvēks tikt gudrs. Velns zin, kas par vārdiem, kas par dancošanu! Citi spēlē prepranksi ar kārtīm, bet šis gribot dancot ar dancošanu. Ne redzēts, ne dzirdēts! — Puiši, laidīsim papriekšu krusta danci un tad apaļo!»

Ķencim piebiedrojās gandrīz visi čangalieši un sāka lēkāt kā redzē­dami pilnā spēkā; tik vien slātavieši bij vēl allaž saīguši un bez dūšas, jo viņi nebij nekā ēduši, tādēļ arī nevarēja, kā paši sacīja, nenieka iedzert. Vēlāk atveda no muižas vēl kaut ko uzkošanai, pie kā slātavieši steidzās klāt itin čakli; un, kad arī dzeramā netrūka, tad uz beigām radās tāpat viņiem arī jautrums un dūša, kur klāt Drekberģis līdz ar visiem tiem nemiera notikumiem bij drīz un pilnīgi aizmirsts.

Pa to starpu atnāca un lielmaņu galdam piebiedrojās arī Raņķis, kura līdz šim trūka. Tiem, kuri pazina šo vīru caur ilgāku kopā dzī­vošanu tuvāk, viņš krita tagad caur savādu un neierastu izturēšanos acīs: viņa skatīšanās bij šoreiz itin nedroša, bailīga un nemierīga, ka­mēr citām reizēm tik vien noslēpta un neuzticama, — sejs dziļi nobālis, rokas aukstas un gandrīz drebošas. Viņa melnie smalkas drānas virs- svārki — jo apģērbā Raņķis nesās'itin spodri un glīti — bij, kā likās, caur kādu īpašu, nejaušu gadījumu saburzīti. Kaut gan nevienam nebij iemesla viņu tik cieti uzlūkot, tad tomēr darba biedri nevarēja palikt neprasījuši, kur viņš bijis un kas kaitot, jo neizskatoties īsti lāgā, uz ko Raņķis atbildēja, ka braucot trūcies zirgs, sācis skriet, tā ka beidzot gāzdamies abi ar braucēju tikko nenositušies. Turpat tad esot sabur­zījušies arī virssvārki, un no tām pašām bailēm neesot arī vēl pats at­pūties. Tāpēc ka šī lieta nebij nevienam nekādā īpašā svarā, tad arī ne­viens par viņu vairāk nedomāja un tālāk nejautāja, tik vien pa brītiņu kāds Raņķa biedrs parādīja viņam pie spodri baltas krekla aproces mazu asiņu traipekli, pieminēdams, ka tas būšot cēlies arī laikam tai pašā ne­laimes brīdī, ko Raņķis apstiprināja. Bet, kāds bij pie tā viņa sejs un vai biedrs, viņu apskatīdams, neiztrūktos, to vērā likt nebij nedz va­jadzības, nedz cēloņa, un tas nenāca arī nevienam prātā.

Pietuka Krustiņš, kurš bij arī iespiedies vidū pie lielmaņu galda, sazvanīja no tribīnes un uzaicināja cienīgu publiku iet viņam līdz at­kal komitejas sastādītā programā vienu soli tālāk caur piebiedrošanos ar dziedāšanu pie tās dziesmas, par kuras proponēšanu un sacerēšanu devis nupat no programas tuvākas ziņas un kuru nu viņš patlaban izsa­cīšot, ko arī tūliņ darīja, uzaicinādams dziedāt pēc tā meldiņa: «Rīga dimd» utt.

Nora dimd, nora dimd, Kas to noru dimdināj'?

Slātavieši, čangalieši, Tie to noru dimdināj'.

Div' māsiņām kāzas-dzēra, Kam diženi bāleliņ'.

Tālu gāja viņu slava, Tālu viņas daudzināj'.

Paši visi vienprātīgi, Visi dziesmas skandinaj'.

Tik bagāta kāzu goda Senu senu neredzēj'.

Visiem tika miežu alus, Visiem rudzu brandavins.

Pietuka Krustiņš, šo dziesmu izsacīdams, sita ar sarullētu papīru takti, pēc kuras dziedāja patiesi gandrīz visi ar īpašu dūšu līdz; arī daži jauni kungi un pat Raņķis, kurš bij arvienu ļoti nevienāds: gan do­mīgs, gan priecīgs, lika brīžam savu jauko balsi atskanēt. Citām rei­zēm, Feldhauzenam klāt esot, viņš dzēra allaž itin maz jeb mēreni, bet šoreiz visiem par brīnumu neizšķīra nekā.

Pietuka Krustiņam no tribīnes nokāpjot, atskanēja atkal Bisara va­dīšanā tāda plaukšķināšana, «bravo» un «urā», ka bij jātur patiesi ausis cieti. Lai gan tribīnei bij tik trīs pakāpņi vien, tad tomēr nokāpšana Pietūka Krustiņam gāja ļoti ilgi, jo viņš ne tikvien nesteidzās, bet spēra soļus ar nodomu ļoti lēnām, svarīgi un turēja papīrus rokā, lai publika var labi ievērot, kam īsti tā lielā pagodināšana skan.

Kad troksnis bij nostājies un Pietuka Krustiņš arī no tribīnes no­kāpis, tad viņu apstāja liels pulks slātaviešu un čangaliešu ar slavēšanu un glaimošanu.

«Tas bij atkal varens gabals!» tā kāds no ievērojamākiem izsaucās. «Tik žēl, ka drīz nobeidzās, jo tādu varētu dziedāt visu mūžu un ne­piekustu.»

«Man bij gan tā dziesma labi garāka,» Pietuka Krustiņš pārmetošā balsī atbildēja, «bet vajadzēja viņu paīsināt tādēļ, ka šis mielasts nav vis diemžēl tāds, kāds bij dzirdēts un gaidīts. Visu lielāko daļu, kura zīmējās tuvāk uz pašu mielastu, bet tagad nesakrita ar viņu kopā, at­metu. Uzmanīgākie klausītāji būs gan nopratuši un nomanījuši, ka šī dziesma strupi nobeidzās un ka pēdējais pantiņš viņai ir sacerēts nupat ar steigšanos un ar vajadzību. Šās pašas lietas dēļ aiziet bojā arī mani uz šo dienu nopietņi izstrādātie toasti.»

«Ak, tas ir ļoti žēl, ka nedabūjām visas izdziedāt!» kāds no pulka izsaucās.

«Jā, cienīgi kungi, es tur nevarēju nekā līdzēt,» Pietuka Krustiņš atbildēja ar svarīgu nopietnumu, «man pašam arī nepatikās savu sa­cerējumu sabojāt, bet vajadzība to prasīja. Kas šai lietā īsti apvaino­jams, to atbildēt, cienīgi kungi, nav mans pienākums.»

«Bet vai jūs nevarētu norakstīt mums visu to dziesmu par piemiņu šai dienai?» daži jautāja.

«Šī diena, puis, paliks piemiņā arī bez dziesmas norakstīšanas,» Ķencis ļoti laipni sacīja, «jo, kas liels bijis, tas, kā sacīt jāsaka, liels paliek tāpat no sevis uz visu mūžu, lai vai raksta vai neraksta.»

«Jā, to apsolīt, mīļie tautieši, manīm nākas grūt,» Pietuka Krustiņš, Ķencī nemaz neklausīdamies, ar lielu svaru atbildēja, «jo darba man ir daudz — es nespēju atbildēt jau vēstuļu vien visiem tautiešiem un tautietēm. Šī pati goda maltīte ir prasījusi man ļoti pulka spēku un laika, tāpēc ka gandrīz uz maniem pleciem vien stāv viss komitejas, darbs un gādāšanas, lai nu gan to prezidenta godu nes kas nesdams, jo es pēc viņa nesniedzos: man ir liktenis lēmis strādāt, bet nevis dzīties pēc skaņas slavas.»

Pēc tam iesākās un pastāvēja labu brīdi spēkošanās dzeršanā, caur ko noplaka labi bairītis un pieauga līksmība un jautrība viesu starpā. Ķencis, arvienu dzerdams;" runāja jautrā dūšā: «Kad ir pie rokas, tad, kā sacīt jāsaka, iedzer; kad nav — iztiec, beigta lieta. Meklēt viņa neviens neies.» Daži sāka spriest un lielīties par to, cik varenas valstis esot Slātava un Čangaliena, jo kur gan vēl būšot tik daudz un tik mazu saimnieku vienkop? Un tomēr bada nāvē vēl neesot neviens nedz mi­ris, nedz arī mirstot, lai bagātība bijusi vai nebijusi. — Kamēr lielīja abas valstis kopā, tikām turējās arī paši vienkop, bet, līdz sāka drusku šķirt, tad šķīrās arī paši lielītāji divi pulkos. Slātavieši cēla augstāk Slātavu, čangalieši Čangalienu: vieniem bij lielāka un līdzenāka kap­sēta, garāki krogi, jauns tiesas ērglis, platāki ceļi, sausākas pļavas un rupjākas kaņepes; otriem valsts mājai viens skurstenis vairāk, pilsēta tuvāk, baznīcā upuriem garāki kāti, pašiem baltāki zirgi un lielās zor- tes auzas.

Lielīšanās veicās vēl itin spēcīgi, kad Pietuka Krustiņš sazvanīja un pasludināja, ka pēc programas kārtas runāšot tagad ordonances di­rektors un komitejas asesors Ķenča kungs par taisnīgu zemes dalīšanu regulācijas zistēmā un par šā lielā darba laimīgu nobeigšanu, kā arī par viņa nozīmi kultūrhistorīgā ziņā.

«Vai velns!» Ķencis bailīgi iesaucās. «Nezin kā ies, kā neies, jo mute sāka sausa vien mesties, kad izdzirdu, ka jārunā būs. Man ir prāts laist gandrīz vai kājas vaļā.» To sacīdams, viņš taisījās līst pūlim cauri un doties projām; bet citi viņu apturēja un uzgrūda uz tribīnes, no kuras gribēja skriet vēl pa otru pusi nost, bet tur viņu atspieda pats Pietuka Krustiņš atpakaļ. Tātad Ķencis, redzēdams, ka glābšanās vairs nekur nav un ka no runas turēšanas izbēgt nevarēs, sāka ar visu baiļu nesamaņu runāt, kaut gan labu brīdi nevarēja nekā saprast, ko grib sacīt, jo pēc ikkatra vārda kāsēja un likās rijot kaut ko uz dibenu, it kā kad kas būtu kaklā iespiedies. Pēdīgi tomēr sāka rasties kāds ne­kāds vārdu sakars: «Kā sacīt jāsaka, liela mīlestība ir pārņēmusi grēcī­gās pasaules nesaderību, un tie četri zemes vēji pūš, kurp katrs grib, tai nāk no kura stūra kurš nākdams šai iznīcībā un raudu ielejā; kā sacīt jāsaka, jo cik vairs trūkst, ka mērnieka cienīgs tēvs ēstu līdz ar čangaliešu un slātaviešu lielmaņiem, kā sacīt jāsaka, vienu kumosu, jo dzert jau dzer tikpat kā no vienas glāzes. Kurš čangaliešu vai slā­taviešu saimnieks var sacīt, ka viņš ir palicis bez zemes? Vai nevarētu kāds aizmirsties, ja, kā sacīt jāsaka, vērā likšanas trūktu? Mērnieka cienīgam tēvam ir visi zināmi un stāv sarakstīti tāpat kā tai dzīvības grāmatā viņā saulē, kur nebūs vairs nedz raudāšanas, nedz zobu trī­cēšanas kā šeitan galējā tumsībā.» Pie šiem vārdiem Ķencis taisījās ar varu raudāt, bet asaras nenāca, kaut gan pats neganti saviebās un pēdē­jos vārdus izsacīja jau ļoti rauduļainā balsī. Slaucīties tomēr viņš slau­cījās labi ilgi, pagriezās pie malas, izšņūca degunu un tad runāja at­kal no jauna: «Kā sacīt jāsaka, kad mērīšana ir taisna un bez viltības, tad taisnības ir diezgan, jo vai šai vasarā, paldies žēlīgam dievam, ir bijuši čangalieši Slātavas cietumā, kā sacīt jāsaka, tāpat kā pirmos lai­kos īzaka dzimums Bābeles torņa cietumā par iedzimtiem grēkiem. Vai, kā sacīt jāsaka, pašiem nabadzīgiem un mazākiem saimniēčiņiem, kuri

nav bijuši nekādos valsts amatos, nevaid iedotas liekos gabalos pašas labākās pļavas, kur zāle līdz ūznīcai, lai pļauj bērnu bērni raudādami, kā sacīt jāsaka, žēlastības asaras? Ja dievs dos tik vien mīksnējus ga­dus, tad maizes pieaugs, lai ēd, cik kuram gribas, kā mūsu Pāvula kā­zās. Palūko vien, tagad pat jau, kā sacīt jāsaka, dažs zirgu noturēt vairs nevar.» — — še Ķencim uznāca laikam bailes, ka ir noklīdis pie pasaulīgām lietām, tādēļ sāka atkal piepeši runāt savā rauduļainā balsī. «Jo kurš gan ir gādājis šovakar par savu dvēseli? Kā sacīt jāsaka, dažs stāv še varbūt pēdējo reizi šai svētku priekā, un nezin cik kurš vairs dabūsim grēkot?» — Te Ķencis sāka šņukstēt un raudāt visā spēkā — rādīdams, ka aiz raudām nespēj vairs runāt, kaut gan muti ļoti plātīja, tādēļ Bisars, kurš bij gaidījis jau labi ilgi uz beigumu, deva savam pulkam zīmi, un, zināmam troksnim atskanot, Ķencis nogāja, asaras slaucīdams un stipri līgodamies, no tribīnes. Runātājam nokāp­jot, dažs sacīja: «Ķencim iekšā ir, bet ārā nenāk!» Cits atkal: «Laba jau, bāliņ, daudz nevajaga.»

Gandrīz visi viesi bij jau stipri, gudri un bagāti, tā ka pie pilnīgas norimšanas viņus nevarēja vairs piedabūt nedz caur zvanīšanu, nedz caur dziedāšanu, nedz caur runāšanu, jo runāt un dziedāt gribēja ik­katrs par sevi un citā labprāt neklausījās neviens.

Pietuka Krustiņš, redzēdams, ka laiks ir jau labi notecējis un pub­likas vērība krietni izgaisusi, bet no programas vēl gandrīz lielākā daļa pāri, ieturēja ar Ķenci, Švaukstu un citiem, kā pats sacīja, no jauna drusku dūšu, sazvanīja, pasludināja, ka pēc programas nākot tagad kuplejas, proponētas, sacerētas un dziedātas no kuratorijas pre­zidenta un komitejas aktuarijusa, — tad, noras vidū izgājis, sāka dzie­dāt, ar rokām ķēmodamies un dažādi ākstīdamies.

Kāds vecis, Pietuka Krustiņam dziedot, izsaucās pilnā balsī: «Raug, kur ir kuplejas! Šinīs kuplejās ir prāts un saprašana iekšā, bet nevis tanīs, kuras iespiestās rakstos un kuru sarakstītājus un dziedātājus tik daudz slavē. Tās ir tik pelavas un puiku darbs pret šām, kuras nāk no dziļa vīra prāta un kādu neatradīs pa visu gubermangu.»

Kādā citā stūrī arī daži viesi uzslavēja Pietuka Krustiņa gara spē­kus, bet tik vien drusku no citas puses.

«Jā, brīnums gan, kā tās gara dāvanas ir cilvēkiem izdalītas!» kāds vecīgs vīrs, Pietuka Krustiņā klausīdamies, iesaucās. «Dažam nav viņu tikpat kā nemaz, bet citam, it kā šim pašam Pietuka Krustiņam, atkal bez ziņas. Viņam, veicas viss! Te viņš runā bērēs vai citur kādā svētā brīdī par Jēzu tā, ka ir pašam birst asaras, un, kad pēc tam dabū vien pasēdēties ar citiem viesiem pie galda, tad rauj atkal, tāpat kā tagad tādas dziesmas vaļā, par kurām ir miroņi smietos, ja dzirdētu. Es skaitu ka viņš ir gudrs uz visām pusēm.»

«Brīnuma lietas jau šos laikos redzam un dzirdam gan arvienu va rāk nekā tad, kad mēs augām,» kāds cits atbildēja. «Man stāstīja pi sētā kāds zaldāts, kurš nupat atnācis no poļiem, ka tagad es izdomāts tāds smērs, ar kuru varēšot smērēt visu: acis, zābakus, matu zirgu lietas — ar vārdu sakot — visu. Šādi paši gudrinieki tad izgudro gan neredzētus smērus, gan citu visu un paši arī der visās vietās.»

Pietuka Krustiņa kuplejas mantoja tādu patikšanu, ka viņš pa atzina par savu pieklājības pienākumu dziedāt viņas vairāk reižu no vietas, jo plaukšķināšanas un saukšanas netrūka, kaut gan no iecel saucēju un plaukšķinātāju kora nebij vairs atrodams arī ne pats vadoni Pēc dziedāšanas Pietuka Krustiņš nogāja atkal savā vietā pie lielmaņu galda, kur citi viņu ar slavu pavisam apbēra un sauca ikkatrs, glāzi pasniegdams: «Sveiks!» — uz ko viņam vajadzēja atbildēt ikkatrai! «Vesels!»

Tā sēdot un sveicinoties, Prātnieks pa kādu brīdi iedomājās rād jel reiz šovakar savu komitejas prezidenta amatu, paskubinādams Pietuka Krustiņu steigties ar programas darbiem, lai varot tikt galā, jo laiks esot īss un darba daudz. Pietuka Krustiņš lika to tūliņ vērā un gāja meklēt applaudisemangas direktoru uz runas turēšanu par ļauj kārtu saderību un cilvēku mīlestību pasaules univerzumā; bet Bisa bij pazudis, tik vien daži sacīja, ka viņš guļot līdz ar Ķenci savos ratos. Pietuka Krustiņš gāja priedēs iekšā meklēt, bet pazuda pats ar kā Noasa balodis, un daži smējās, ka tai pusē, uz kuru viņš aizgāji nemaz Bisara zirga neesot. Prātnieks, nevarēdams Pietuka Krustiņa sagaidīt, gribēja sūtīt Švaukstu un gāja viņu meklēt, bet neatrada; tik vien daži sacīja, ka nesen viņš uz tribīnes kaut ko nesaprotamu buldurējis, bet pēc tam neesot vairs redzēts.

Šī bij varbūt zīme, ka laiks ir doties no šā viesību šķirsta ārā, bet laikam neviens to nenojēdza vai arī nelika vērā.

Piepeši atskanēja mežā visapkārt kliegšana, brīkšķēšana un visāt negants troksnis; cilvēki ar aiztītiem sejiem un rungām rokās gāzās no meža laukā, satrieca vispirms laterņus un lampas, tā ka acumirklī palika visi viesi tumsā, kuru starpā izcēlās uz reizi baiļu kliegšana un vaimanas, īsti ap lielmaņu galdu, noplīkšķēja arī viens revolvera šāviens, un bij dzirdama cilvēku dauzīšana ar rungām. Drīz izklīda visi viesi, no uzbrucējiem triekti, pa malu malām, bet jo vairāk uz muižas pusi, kā no kliegšanas un cita trokšņa varēja nomanīt. Tai pašā brīdī atspīdēja arī ne visai lielā tālumā ugunsgrēks. — >—

Otrā rītā bij Slātavā liels nemiers un neaprakstāma iztrūcināšanās, aiz kuras pazuda pavisam vakarējais pēc goda maltītes piedzīvotais traucēklis, kurš gan nebij iztriecis nevienam dzīvības iz miesām, bet gan daudziem kādu daļu no veselības; pazuda arī ugunsgrēks, kurš bij aprijis Prātnieka klēti ar daudz mantām; pazuda arī tai pašā naktī no ganības nozagtie Bisara divi zirgi un daži citi negaidīti notikumi. Līdz ar visiem tiem notikumiem bij Slātavā, laikam pa goda maltītes laiku, notikusi zādzība pie pašām dārgākām lietām, kādas vien pa visu muižu atradās un kuras apsargāt nebij tomēr nācis nevienam prātā: izzagti bij no palīga mērnieku dzīvokļa jeb darba zāles visi jaunie Slā- tavas un Čangalienas ruļļi, kurus patlaban nākošās dienās pilnīgi pa­beigtu taisīt. Mērniekam Feldhauzenam, šo ziņu dzirdot, tikko gandrīz neapstājās asinis, jo tie pazudušie papīra gabali bij dažus desmit tūk­stošus rubļus vērtībā, un tanīs atradās tagad lielākā puse no visas viņa mantas.

Acumirklī valsts valdība iztrieca ziņas pa visu valsti un arī uz čangaliešiem, lai ikkatrs saimnieks valsts valdības, tiesas un runas vīru vadīšanā pārmeklē uz viscietāko savu zemi, mežus, ēkas un ūdeņus; pats mērnieks un muižas valdība sūtīja ziņas uz visām telegrāfu un dzelzceļu stacijām, kā arī pie lieliem tiltiem un pārcelšanas plostiem priekšā, pieminēdami un aprakstīdami arī Bisara nozagtos zirgus, jo cēlās domas, ka zaglis būšot aiznesis ruļļus uz viņiem jāšus. Pateicības algas izsolīja mērnieks bez žēlastības tikpat par ruļļiem, kā arī par pašu zagli un par abiem kopā.

Bez tam pavēlēja izmeklēt, kur katrs Slātavas un Čangalienas iedzī­votājs to nakti bijis, ca,ur ko varbūt pienāktu ari tos viesību traucē­tājus. — Domas varētu krist vienīgi uz Šrekhuberu, bet tas bij, kā to apliecināja no mērnieka ap sudmalām slepen nostādītie sargi un sle­peni uzlūki malēju starpā, palicis visu nakti mājā, strādādams namā pie malšanas pāri pusnaktij un aiziedams gulēt savās istabās tik uz rīta pusi, neilgi priekš gaismas un pēc tam, kad visas kliegšanas un trokšņi mežā un muižā bijuši jau sen norimuši, tāpēc nevarēja Šrekhuberam nekādi piekļūt un viņš bij jāatstāj pilnā mierā.

Visus muižas ļaudis izsūtīja tūliņ pārmeklēt muižas mežus, šķūņus,ūdeņus, bedres un citas visas vietas. Meklētāji nogāja gandrīz visu­pirms uz zināmo goda maltītes vietu, gribēdami redzēt, kāda viņa ta­gad izskatās, un tur bij arī patiesi bailīgs izskats: viss sasists, salauzts un nopostīts kā jau īstā pamestā kaujas laukā; neviens trauciņš nebij pamests vesels, un pat tribīne noārdīta pavisam. Traucētāji, kā varēja noprast, bij pēc viesu izsišanas un izklīdināšanas griezušies atpakaļ un izpostījuši visu. Zemē atradās šur un tur cepures, krūmos saplosīti mēteļi un kažoki, kurus bij viesi tanīs pakāruši. Arī mērnieka skaistais revolveris, kuru viņš bij gribējis nestundā lietot, gulēja sadauzītu galdu un krēslu skambās. Pašā tai acumirklī, kur pirmā lode taisījās svilpt kādam uzmācējam krūtīs, rungas sitiens no otras puses pa roku deva lodei citu virzienu, laikam tukšā gaisā, un piespieda revolveri izlaist zemā. Kā pie visa varēja nomanīt, tad uzbrucēji bij aizņēmuši it īpaši lielmaņu galdu un jo vairāk pašus pirmākos pie šā galda. Tomēr Feldhauzens, Raņķis un vēl kādi palīgi bij spējuši caur savu izmanību no smagākiem sitieniem izvairīties un izmukt pa tumsu pašiem uzbru­cējiem cauri mežā iekšā; turpretī tiem, kuri devās tūliņ uz muižas pusi, klājās diezgan grūti.

Applaudisemangas un ordonances direktori, pats kuratorijas pre­zidents un komitejas aktuars, kā arī kārtībnieks «her Švaukstē» līdz ar dažiem mērnieku jauniem kungiem atradās vēl turpat priedēs. Bisara sieva, vaimanādama par nozagtiem zirgiem, bij atskrējusi paša meklēt un atradusi abus ar Ķenci ratos guļam. Bisars, kaut gan drusku sabozies, bij jau kājās, bet Ķencis, kuram bij allaž grūtas paģiras, vai­dēja pa ratiem tik gauži, ka sirds plīsa, klausoties vien: «Vai dieviņ! Vai dieviņ! Gals rokā, gals rokā! Dodat sievai ziņu!» Pietuka Krustiņš, Švauksts, mērnieku jauni kungi un vēl daži citi arī sāka pamazām ci­lāties un meklēt cepuru, kā arī citu lietu. Švauksts bij pagaisinājis arī savu sarkano šalli, par ko gribēja neganti pa vāciski sirdīties, bet tālu netika, jo vairāk nevarēja izsacīt kā tik: «Deiwel' weis, wo mein mice unt schall!» Mērnieku jauni kungi arī ņurdēja, drusku sevī sirdīda­mies, bet Pietuka Krustiņš meklēja klusām un nopietni savas cepures, neatbildēdams arī mērnieka kučieram nekā, kad tas jautāja, ko domā­jot prezidenta kungs tagad par kuratoriju.

Kamēr zādzību meklētāji smējās un kavējās ap šiem pieminētiem, tikām Bisara sieva darbojās visā spēkā dabūt Ķenci no Bisara ratiem laukā, ka var braukt projām un dzīties varbūt zirgu zaglim pakaļ, bet Ķencis, Lāpāt briesmīgi vaidēdams, gulēja ratos kā svina bluķis un nebij sievietim pakustināms nedz uz vienu, nedz uz otru pusi. Piepeši Bisariene sāka lādēt Ķenci visā kaklā, un kāds no zādzību meklētājiem paskatījies uzsauca citiem: «Nākat šurp, nākat šurp, skataties, kā Ķen­cis kauj āžus!» Par āžu kaušanu viņš nosauca īpašu gadījumu, kāds uziet dzērājiem grūtās paģirās, un citi to tūliņ saprata, jo tas jau bij pazīstams izteikums. Pēc tam Ķencis sāka nākt pie atmaņas un viņam metās laikam drusku vieglāk, tā ka Bisara sievai, kaut gan ar vīra pa­līgu, bij pēdīgi iespējams dabūt viņu no ratiem ārā un aizbraukt. Ķen­cis, piedurknē slaucīdamies, atsēdās uz celma itin kā pēc nezin cik grūta darba, sākdams vilkt dvašu gari un smagi un runādams: «Ak tu dieviņ, nu jau metas drusku vieglāk! — Kā tur vakar piegāju pie tā lielmaņu galda, tā velns zin ko iedeva, ko ne. Iedzerot bij itin mīksts un pasalds, bet pēc sametās briesmīgi grūt.»

Pa labu brīdi bij Ķencis jau tik tāļu atpūties, ka varēja sākt domāt uz savu zirgu un līdz ar to laikam uz projām braukšanu. Tikpat zirgu, kā ratus Ķencis atrada pie veselības, jo tie stāvēja drusku dziļāk mežā un savrup kādā biezumā. Turpretī citi rati, kuri stāvēja tuvāk pie nor­mālās, bij sadauzīti, zirgi visi aizjādelēti vai aiztrenkāti ar sagraizītām lietām. Ķenča zirgs par laimi nebij vis arī bada cietis, jo Ķencis pats, labs zirgu kopējs būdams, vakarā vēl pie skaidra prāta padeva viņam auzas. Lai gan vēl ar lielu grūtumu un vaidēdams, tomēr pēc laba laika sajūdza zirgu uz projām braukšanu. Kad jau bij izbraucis norā un sē­dās ratos iekšā, tāpat ar visu zaļo krustu uz cepures, kurai širmis tagad stāvēja starp kreiso ausi un aci, tad kāds no zādzību meklētājiem zo­bodams ieprasījās: «Nu, bāliņ, puis, kad nu atkal brauksi uz goda maltīti?»

«Nebraukšu vairs savu laiku uz jūsu goda maltītēm!» Ķencis paģiru īgnumā atteica. «Cepjat un vārāt, ja gribat, visu, kā sacīt jāsaka, vai tīros sivēna taukos vien, bet Ķenča kunga vairs neredzēsat.»