Mērnieku laiki

9.Pa zemes dalīšanas laiku izskatījās Slātavā

Pa zemes dalīšanas laiku izskatījās Slātavā, it kā kad tur būtu atgriezušies vecie klausības laiki atpakaļ: ikkatru dienu, kad vien bij mērnieks mājā, brauca valsts saim­nieki rindām vien uz muižu un atpakaļ. Ap mērnieka māju stāvēja arvien tik daudz zirgu kā svētdienās ap baznīcas krogiem; tāpat arī aiz cilvē­kiem nevarēja vis nokļūt ik reizes pie mērnieka durvīm, jo ikkurš spie­dās, lai tiktu iekšā agrāk nekā citi. Runāt viņi runāja savā starpā maz, un, kad sastapās itin tuvi pazīstami, tad izskatījās pat, it kā viņi kaunas viens no otra un saredzas ar nepatikšanu šai vietā. Tomēr šī kaunēša­nās un nepatikšana necēlās vis aiz ļaunas apziņas, bez kuras gan lai­kam neviens nebij, bet tik tādēļ, ka tagad nevarēja noslēpt cits no cita savu ceļu un nolūku, ko slātavieši labprāt dara, kad viņus vaicā: «Kurp brauksi?» — tad atbild, palocīdams galvu uz priekšu jeb uz to pusi, kurp zirgs iet: «Laidīšu uz to pusi,» — vai arī, ja jautā: «Kur biji?» — atbild, rādīdams ar pātagu atpakaļ pār plecu: «Biju tanī pusē,» — kaut gan jautātājs pats jau itin labi redz, ka «uz to pusi laiž» vai ka «tanī pusē bijis». Pēc šādām atbildēm vairs tālāk neviens nejautā, jo paši slā­tavieši gan zin, ka viņas izsaka to: «Labāk nemaz neprasi, jo zināt tikpat nedabūsi.» Bez tam pieminētā laikā viņiem bij pašiem arī citam uz cita slepenas dusmas, jo ikkatrs domāja par otru: «Kam, velnam, tev arī vajadzēja šurp vilkties?» Tiesības uz dusmošanos, zināms, nevienam nebij, tāpēc arī tās dusmas palika apspiestas, bet citādi gan viņas nāktu arvienu skaļi klajā.

Pie mērnieka durvīm viņi stāvēja tai pieminētā laikā, kā jau teikts, klusu un acis nolaiduši, jo tad visiem uz vienu pašu «pusi» vien bij «jā­laiž» un «jālaiž» pie vienām pašām durvīm; un kādēļ? to ari ikkurš zināja, tāpēc tad par klusu ciešanu še prātīgāks nekas nebij. — Visiem vajadzēja stāvēt ārpusē un gaidīt, līdz tas iznāk, kurš iegājis, jo pa vienam vien pieņēma un priekšiņā jeb priekšnamā gaidīt neatļāva, lai — kā paši slātavieši bij sapratuši — nenoklausoties, ko iekšā runājot, tādēļ ka tūliņ aiz pirmām durvīm bij mērnieka cienīgtēva runāšanas is­taba. Tik Prātniekam, kura netrūka muižā pa to pieminēto laiku gandrīz nekad, bij neaprobežota tiesība ne vien pie ieiešanas pašam, bet viņš varēja ielaist bez rindas arī kaut kuru no gaidītājiem. Tāpat daži «valdinieki» — kā slātavieši un čangalieši godā savus valsts valdības un tiesas locekļus — nāca brīžam, pasituši padusē kaut kādus «malkas grā­matas» vākus, lai citi domā, ka iet darīšanās, — un tā tika, zināms, papriekšu un bez kārtas iekšā. Arvienu, kad kāds no atbraukušiem iznāca, gāja viņam līdz pie ratiem vai nu mērnieka puisis, vai saimniece.

Zināmā pirmdienā bij Prātnieks muižā jau no paša rīta, kad vēl — kā saka — mērnieks griezās tikko uz otriem sāniem. Šai laikā bij vi­ņam arvienu pati labā zveja, jo tad iznāca laiks ar vienu, otru un trešu kaut ko aiz stūriem vai aiz malkas asīm izčukstēties un saņemt arvienu kaut ko zināmu vai nu priekš paša vecā mērnieka, vai viņa pirmā palīga. Šoreiz viņš satikās visupirms ar Bambanu, Strūvuli un tiem citiem, no kuriem bij devis sestdien palīga mērniekam naudu un kurus bij, kā pats sacīja, «pastellējis» šorīt uz muižu pretī. Ikkatram viņš stāstīja savrup: «Tavus simts rubļus es sestdien nodevu un visu iztai­sīju, kā runājām. Bet, lai tas darbs paliek droši spēkā, tad vecā mēr­nieka ari, kā jau viņu reizi teicu, nevar atstāt bez smēra, jo, kad par to nepiemin mērnieka cienīgam tēvam īpaši, tad izlīdzināšanas komisija var to robežu atkal atcelt, caur ko aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim.» — Daži, kam bij vien pie rokas, iedeva atkal Prātniekam pa simtu rubļu kurš, jo vai gan pašam vecam varot dot mazāk nekā palīgam? Turpretī citi, kuriem nebij pie rokas, lūdza Prātnieku, lai iedodot no savas naudas uz kādām nedēļām, līdz nauda atkal ienākot, un, ja gribot, lai par to aizdevumu un izpildījumu ņemot vai desmit rubļu — tas esot sīka lieta. Tādos gadījumos aizgāja arvien uz krogu, kur Prātniekam bij zināms savs īpašs kambaris. Tur tad norakstīja cietu parādu zīmi, ka tas un tas aizņemas no Prāļnieka uz tik un tik nedēļām simts desmit rubļu, pret ko ieliek ķīlā savu kustamu un nekustamu mantu. Tādus at­došanas termiņus Prātnieks zināja nolikt allaž uz īsu laiku un īsti tā, ka tiem vajadzēja notecēt jau priekš tām dienām, kur izlīdzināšanas komisijai bij jāuzņem savs darbs; turklāt viņš, tādas zīmes saņem­dams, mēdza vēl pieminēt to, ka, ja neatdošot naudas līdz termiņam, tad pirmais pametums varot būt jau tas, ka robežu netaisīšot un neat­stāšot vis devējam par labu, bet šis parāds, tas, zināms, tikšot piepra­sīts tūliņ caur tiesu. Šoreiz trūka naudas Bambanam ar Ķēpu, tādēļ nogāja uz krogu un uzrakstīja parādu zīmes ar visiem tiem zināmiem piezīmējumiem un piekodinājumiem.

Viņiem vēl turpat esot, ielīda bailīgi pie tiem divi no mazākiem un vājākiem saimnieciņiem, nesdami katrs trīs pudeles bairīša, kuras nolika Prātniekam priekšā uz galda un sacīja laipni, bet nedroši: «Dze­rat nu,» — un paši pie tam atkāpās kaktā.

«Kas gan lai tagad to bairīti plītē?» Prātnieks, lielkundzīgi atzvē­lies, nicinoši sacīja. «Ja ir pudele vīna, tad gan.»

Prātnieks un vājākie saimnieciņi krogā

«Kas gan lai tagad to bairīti plītē?.. Ja ir pudele vīna, tad gan.»

Abi ienākušie izsteidzās ārā.

«Labus cigārus arī!» Prātnieks sauca viņiem vēl pakaļ.

Pa brītiņu viņi bij atpakaļ, nesdami viens pudeli vīna, otrs vairāk pakiņu cigāru, ko visu atkal nolika Prātniekam priekšā. Kaut gan viņi iestājās atkal tāpat kaktā kā pirmāk, tad tomēr pie tiem bij no­manāma jau lielāka, drošāka un laimīgāka apziņa par to, ka viņu vīns un cigāri atrada žēlastību Prātnieka acīs, kurš pasniedza citiem un — ak tavu cerības pilnu laimi! — arī viņiem pašiem cigārus, ieliedams arī pa glāzei bairīša, bet vīnu dzēra gandrīz pats vien.

Pie dzeršanas un pīpēšanas sāka valoda griezties nemanot uz ta­gadējām valsts būšanām, jo tās nevarēja iziet nevienam no prāta. Prāt­nieks bij, kā jau allaž, valodas vadītājs. «Šinīs pašās dienās vajaga notikt kam jaunam,» viņš sacīja. «Krist kādam jākrīt, bez tā pāriet nevar, un, kas kritīs, tam ragi lūzīs, to es pasaku jau tagad. Tādas lie­tas ir visas man iepriekš zināmas, un nekas nenotiek, par ko es nezinātu sacīt jau papriekšu, kādu galu ņems. Kas domājas būt gudrs, tas lai neaizmirst, ka citi ir par viņu gudrāki un ka gudram gudra nelaime. Nu, vairāk es negribu nekā sacīt, jo ar laiku gan ikkatrs pats visu re­dzēs un dzirdēs. Apslēpts nekas nepaliek.» Kad kādu brītiņu bij cietis klusu, tad, glāzi ņemdams, runāja atkal: «Kaut varētu vien sagaidīt goda maltītes, tad atkal to vakaru zaļi nodzīvotu ar visiem mērniekiem kopā. Šās divi pagājušās dienas dzīvojām gan uz nebēdu: vienā liešanā! Vēl tagad pa galvu rūc vien. Tāpat sestdien, kā vakar mēs ar Raņķa kungu vien vairs palikām uz kājām, bet citi visi nogura vien cits pēc cita. Vajaga pie laika ieradināties, lai goda maltītē var izturēt līdz, jo tie vis neviens nesvētīs, bet raus, cik katrs varēs. Mums, runas vīriem, būs gan, protams, atkal jāspriež par visu izrīkošanu un pašiem jāiet varbūt pie kārtības izvadīšanas.»

Tā runādams un stāstīdams, viņš izdzēra ne tikvien vīnu, bet arī labu tiesu no atnestā bairīša, ko pirmā galā atraidīja, un, projām iedams, sabāza visus cigārus, kas bij atnesti un atlikuši, mēteļa iekšpuses kabatā.

Uz augšu ejot, piesitās pie Prātnieka tie paši bailīgie ļautiņi, kuri bij piedzīvojuši to laimi, ka varēja savu reizi viņu krogā pacienāt. Cik necik caur to iedrošinājušies, viņi sāka stāstīt, ka esot dabūjuši nepatī­kamu robežu; viens žēlojās par noņemtu mežu un par mazu ganību, otrs par pļavām, kurām apgraizītas līku loču visas labākās malas un noņemti visi dārzi līdz ar apināju. «Tu, Prātniek, gan zini visas tās mērīšanas lietas tāpat kā pats mērnieks,» tā viņi līdzsteigdamies paklusu runāja, «nezin vai pie izlīdzināšanas, kad brauks, kā stāsta, apkārt pa mājām mērnieks, muižas kungs un valsts valdnieki, vēl tādas nelāga robežas atcels un pārlabos?»

«Kas pie laika modīsies, tam atcels, — kas nogulēs, tam paliks tā­pat,» Prātnieks atbildēja kā ar nepatikšanu.

«Nu jā, tā tad mēs arī gribējām aprunāties, lai var zināt, kas da­rāms,» līdzgājēji sacīja, «jo ar savu padomu vien nekā nevar iesākt.»

«Ar savu padomu jau dažs labs ir ieskrējis ugunī un dažs ari vēl ieskries,» Prātnieks atteica. «Bet šādas lietas runājamas tik starp di­viem, ja kas grib.»

Tūliņ abi vecīši atrāvās atpakaļ un, drusku savā starpā parunāju­šies, izšķīrās, viens aiziedams uz krogu atpakaļ, otrs steigdamies Prāt­niekam līdz, ar kuru, kad bij viņu panācis, iesāka atkal runāt pamesto valodu.

«Jā, naudu, naudu,» Prātnieks sacīja, «tā ir pirmā un lielākā lieta, ja grib ko panākt, jo bez tās nav nekas izdarāms.»

«Naudas gan man šoreiz tik daudz nav klāt, cik varbūt vajadzētu,» vecītis elsdams atteica, «bet es raudzīšu drīz dabūt, ja tik vien tu, mīļo Prātniek, paņemies to manā vietā izdarīt; es neesmu nedz tā iesācis, nedz arī man var izdoties, un mērnieki ir arī man visi nepazīstami, tā ka nezinu, kur papriekšu jāiesāk.»

«Nu, palīdzēt es tev varu gan,» Prātnieks atbildēja auksti un vien­aldzīgi, «un tad, zināms, ies tā lieta pa īstenu, drošu ceļu un nebūs par velti; bet sameklējies tik pie drīzumā — laiks necieš.»

«Tagad man ir ducis vīna līdz,» vecītis paklusu un bailīgi sacīja. «Nezin kā būtu, kad to dāvātu vecam mērniekam? — Bet vai viņš ņems vien tik daudz pretī?»

«Es tagad iešu pie mērnieka cienīga tēva,» Prātnieks atbildēja, «tad par to arī ieminēšos. Var būt, ka ņems gan, bet tik daudz gluži ne.»

«Jā, esi gan tik labs,» vecītis lūdzās, «ieminies, ieminies par mani! Es tevi, nudien, neaizmirsīšu! — Bet mans kaimiņš, kurš aizgāja uz krogu atpakaļ, tas arī gan gribētu ar tevi parunāties …»

«Jā, pēc varbūt varēs gan,» Prātnieks strupi atbildēja, «bet papriekšu man jāiet pie mērnieka cienīga tēva.»

Jau stāvēja labs pūlis slātaviešu pie mērnieka durvīm, kad Prāt­nieks piegāja. Viņš, nemaz neapstādamies, spiedās tik visiem cauri līdz pašai pirmajai vietai pie durvīm, ko viņam arī neviens negribēja liegt, bet ko gan citā vietā un citam vis slātavieši nepieļautu, bet tu­rētos, lai vai ugunis iemetas elkoņos.

Pie mērnieka iegājis, Prātnieks izturējās drusku gandrīz ar kādu draudzības tiesību un lepnumu. Pie visa varēja nomanīt, ka viņš tur nebij rets viesis un ka tās darīšanas un valodas, ko viņi turēja savā starpā, nebij nebūt jaunas. Prātnieks pēc kādas īsas sarunas lika mēr­niekam naudu priekšā pa daļām un stāstīja, no kura saimnieka un uz ko katra daļa dota. Mērnieks nerunāja tad nekā, arī naudas nedz ņēma rokā, nedz likās redzot, bet zīmēja tik kaut ko savā grāmatiņā un lika naudai stāvēt uz galda. Starp tām zumām, ko tur sadeva, atradās tā lielākā sešdesmit rubļu. Kad Prātnieks bij izsūdzējis vēl ikkatra naudas devēja kaiti un vajadzību tuvāk un plašāk, kā arī pieminējis, caur ko un kā kurā vietā līdzams, tad stāstīja, it kā gaidīdams no mērnieka goda algas: «Nu esmu to agrāk apsolītu lietu par riebīgo pretinieku Kasparu Gaitiņu iztaisījis tik tāļu, ka cilpā tas putns iekāps, tik mēr­nieka cienīgs tēvs lai viņu sarauj. Vaigā mērnieka cienīgs tēvs gan varbūt viņa nepazīs, tāpēc lūdzu ievērot tik vien to: kurš pienes šodien divdesmit piecu rubļu papīru ar tādu un tādu numuru, to liekat tūliņ aizvest. Tas gan, zināms, būs tik pieminētā Kaspara Gaitiņa tēvs, bet gūstat vien tēvu, tad būs gūstīts arī dēls.» Tad pieminēja vēl, ka tas un tas saimnieks, gribēdams iepazīties un vēlēdams laimi, esot atvedis mērnieka cienīgam tēvam kādu pusduci «stikliņu»; pats viņš, būdams mērnieka cienīgam tēvam svešs, esot licis pieminēt un lūgt, lai viņa mazās labprātības neatraidot.

«Jā, jā,» mērnieks, nemaz acu nepaceldams, atteica. «Lai saimniece saņem.»

«Tad vēl,» tā Prātnieks runāja ar saviem verdzīgas padevības smai­diem. «Bambans ar Ķēpu un daži citi arī ļoti lūdz, lai tā izšķiršanas komisija nenākot vēl tik drīz, jo viņu robežās arī esot iedzīti daži stūri dziļāk, bet pašu laiku neesot vēl nekādas līdzības pie rokas, kas gan tomēr drīz būšot, kur tad es pats nonākšu pie mērnieka cienīga tēva un lūgšu neņemt ļaunā, ka Raņķa kungs izdzinis tanīs pieminētās ro­bežās kādu stūrīti taisnāk, nekā rullī iezīmēts.»

Kaut gan Prātniekam bij jau no minētiem saimniekiem uz to parādu zīmes rokā, tad tomēr viņš savas naudas nelika vis laukā, bet gai­dīja, līdz paši tie iemaksā, kas izrakstījuši zīmes.

Prātniekam, ārā izgājušam, devās līdz vesela pulka slātaviešu aiz malkas asīm, kur viņš mēdza allaž mazākās vajadzībās ar tiem saru­nāties. Viens prasīja, vai mērnieka cienīgs tēvs neesot sirdīgs un vai drīkstot iekšā iet? — Otrs — vai tas esot tiesa, ka, cik tālu aptaisot priekš mērīšanas mājas tuvumā kādam tīrumam vai druvai sētu ap­kārt, tik tālu to ieņemot augļu koku dārzā un neliekot nekādas vēr­tības virsū, lai vai koki esot iekšā vai nē? — Trešais — nezin', vai drīkstot mērnieka cienīgam tēvam dāvināt kādu gabalu šepat austu galdautu? — un tā cits šo, cits to. Prātnieks visiem tādiem jautājumiem atbildēja strupi: «Vai es zinu? Ej pats, tad redzēsi.» Tik vien tie, kas lūdza viņu par vidutāju, dabūja laipnīgākas atbildes. Iedams viņš čukstēja tam vecītim, kas bij atvedis duci vīna: «Mērnieks ņems gan tavu dāvanu, bet tagad nav viņam vaļas, tāpēc ej vien un saliec visu manos ratos; gan tad es ienesīšu.» Pēc tam spiedās pie Prātnieka klāt, gan, zināms, it kā no neviļu vai aiz cita iemesla, tie saimnieki, no kuriem bij Prātnieks šorīt mērniekam naudu pienesis. Prātnieks viņiem stās­tīja citam pie cita: «Tavus simts rubļus es nupat mērniekam nodevu,» — «tavus simts divdesmit piecus rubļus mērnieka cienīgs tēvs saņēma gan; devums nebūs vis par velti.»

Par visām lietām Prātnieks sāka tagad lūkoties apkārt, vai neie­raudzīs Teni, jo viņam bij jau gandrīz rūpes par to, ka tas varbūt ne­maz neatnāk. Bet Tenis nebij vis tas vīrs, kurš būtu varējis atrauties no tāda ceļa vai arī kurš šādā ceļā būtu aprunājies ar citiem, visma­zāk jel ar savu dēlu, jo — Prātniekam vēl turpat ar citiem runājot un čukstot — viņš nāca caur gatvu, pīpi, kurai bij šodien iesprausta itin skaista galviņa, tāpat šķībi — kā arvienu — rokā nesdams. Prāt­nieks, kas arvienu paskatījās uz to pusi, no kuras bij Tenim jānāk, viņu ieraudzīja diezgan laiku un it kā netīšu izgāja pretī, lai varētu ar viņu satikties, iekams tas vēl nav gājis pie mērnieka. Viņš stai­gāja tam kādu gabaliņu līdzās uz mērnieka dzīvokļa pusi, runādams kaut ko veikli un jautri, bet ar apspiestu balsi. Viņi piegāja un ap­stājās abi pie Prātnieka ratiem un, kad vēl tur bij kādu brītiņu runā­juši, tad izšķīrās ar šiem vārdiem: «Ej tik droši iekšā, izsaki savu vaja­dzību skaidros vārdos, jo mērnieka cienīgam tēvam ir drusku smaga dzirdēšana, un iedod savu ārtavu jeb līdzību bez bailēm,» tā Prātnieks Teni uzskubināja iedrošinošā balsī.

«Gan jau, dēls, gan,» Tenis, cēli smīnēdams, atbildēja, «redzēsim, kāda tā veca vīra laime būs.» Ar šiem vārdiem viņš, turēdams pīpi labā rokā un to vicinādams gar sāniem, iegāja mērnieka mājas priekšiņā.

Tanī pašā brīdī Prātnieks dzirdēja ātras braukšanas rībēšanu un ap­griezies ieraudzīja Oļiņa puisi, kurš patlaban apturēja pie sētas. Prāt­nieks piegāja pie viņa un vaicāja, kurp tik ļoti steidzoties un vai neesot notikusi kāda nelaime?

«Saimniece ir nevesela — sūtīja pēc ārsta,» puisis steigdamies at­bildēja.

«Kas par neveselību?» Prātnieks bailīgi vaicāja.

«Laikam tā pati dūrēja sāpe, kas vakar iesākās,» puisis atteica un, zirgu piesējis, pātagu palika zem ķisena. «Plosās, pārskaistās, sirdās par Lienu, lād Kasparu, brīžam dzied, lūdz dievu, skaita pātarus, visu nakti gultā sēdēdama, it kā bez pilnas sajēgas.»

Prātnieks, kādu brītiņu padomājis, paaicināja puisi pie saviem ra­tiem līdz, izņēma tur paslepen divas pudeles vīna, ko bij pieminētais vecītis jau tur ielicis, un, puisim tās dodams, sacīja: «Aiznes šās pu­deles saimniecei līdz ar labdienām un saki, ka viss būs labi, tik lai met sirdsēdas pie malas un cerē uz labākiem laikiem.»

To sacījis, Prātnieks sāka virzīties pamazām tuvāk pie mērnieka durvīm, graizīdams laika kavēklim kādu zaļu elkšņa spieķīti. Tur ga­dījās atkal viens un otrs, kuriem bij ar viņu kaut kas jāčukst. Pa mazu brītiņu atskanēja piepeši mērnieka istabā neganta dusmu brēkšana, un drīz pēc tam mērnieks izgrūda Teni pa durvīm, kliegdams: «Striķos iekšā! Uz cietumu, uz cietumu! Kučer! Ej sauc valsts valdību un ka­zaku!»

Patlaban nāca muižas kungs pa trepēm augšā un, mērnieku apsvei­cinājis, jautāja it kā drusku brīnīdamies: «Feldhauzena kungs, kas jums tik agri?»

«Tas vecis grib vest mani ar naudu kārdināšanā,» mērnieks, rādī­dams uz Teni ar saburzītu divdesmit piecu rubļu papīru, atkliedza.

Drīz atsteidzās arī valsts valdība un darbinieki ar virvēm, taisī­damies siet Teni tūliņ cieti: bet viņš, kaut gan drusku izbijies, tomoi itin mierīgs un gandrīz ar skaidru apziņu sacīja savā ierastajā jocīgajā valodiņā, vēl gandrīz pasmīnēdams: «Jūs, bērni, kā smejies, nākat ar virvēm, tāpat kā citreiz augstā priestera kalpi ar zobeniem un nūjām. Virves, puiši, lai stāv ziemai, ko vezumus siet, mežā braucot; tagad noiesim visi tāpat pulciņā, kurp vajadzēs.»

Kad tomēr darbinieki uz valsts valdības zīmi spiedās viņam ap­kārt, virves izritinādami, tad Tenis vēl runāja: «Ja nu gribat, bērni, tad arī sienat — sienat manas vecās rociņas, še viņas ir. Pasaulē, kā smejies, tā dara: mazos zagļus kar — lielos ceļ amatos.»

«Ja visus lielos gribētu kārt, kur tad ņemtu tik daudz virvju?» kāds atsaucās no pulka.

«Es darīju pakaļ tik to pašu, ko daudz un paši lielākie darījuši papriekšu,» Tenis vēl sacīja, «bet mazajiem arvienu par lielajo grēkiem jācieš — ko gan lai dara?»

Darbiniekiem tomēr trūka dūšas ķerties pie viņa, gan tādēļ, ka bij gandrīz jākaunas tīt ap tā kalsnējā vecīša rokām tādas varenas virves, gan arī tādēļ, ka viņš neizskatījās nebūt tāds grēcinieks, kādus mēdz siet virvēs. Arī valsts valdība, kā likās, sajuta to pašu un atzina var būt, ka Tenim bij taisnība, jo, ja viņu sēja, tad bij sienami visi citi arī, kas stāvēja apkārt, un vēl daudz citi, kas bij ieminuši šos ceļus, papriekšu un pie kuriem, kas zin, piederēja viņa pati arī, tāpēc sacīja darbiniekiem paklusu, kad mērnieks bij iegājis līdz ar muižas kungu iekšā: «Lai arī paliek nesiets, jo bēgt viņš nedz bēgs, nedz var izbēgt, tāpēc stājaties tik paši apkārt un aizvediet pa otru pusi mājai, kur nav jāiet gar mērnieka logiem.» Sis padoms patika arī darbiniekiem labāk, tāpēc viņi tūliņ to pieņēma un Teni aizveda, kā vēlēts — nesaistītu.

Visi citi mērnieka ciemiņi, kas stāvēja apkārt, bij caur to notikumu ļoti iztrūcināti, un jo vairāk tie, kas nebij gājuši iekšā, tā ka dažs sēdās tūliņ ratos un devās ar visu, kas atradās tanīs vai kas kabatā priekš mērnieka, uz mājām aulekšos atpakaļ. Tie, kas jau bij izstaigājuši, gāja gan Tenim līdz, bet klusu, ar bailību un laikam arī ļaunu apziņu, jo kurš gan neapzinājās tikpat vai vēl vairāk vainīgs, bet redzēja tik vienu vien nesam sodu un kaunu.

Vienīgi Prātnieks gāja pulka pašā vidū, itin jautri runādams: «Tas nāk no tādas pārdrošības un pārgalvības, ka paši vien nezinādami grib visur iet un visur darīt, kur vajadzēja uzticēties tādam, kas tās lietas zin un pazīst. Goda vien visi grib, bet kur gan visi to ņems? Tagad nu dabūs vispirms pasēdēties aiz restēm, bet, kas nāks pēc tam, tas vēl nav zināms. Būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. Kur nu šis, trakais, grib, lai viņš nododas ar kaut kādu svešu ubagu!» No tiesas durvīm Prātnieks atgriezās atpakaļ, un, kamēr citi sagāja Tenim līdz iekšā, tikām viņš, piegājis pie ratiem, sabāza pa iekšpuses kabatām sešas pudeles vīna un iegāja ar visām mērnieka ķēķī, kur tās atdeva saimniecei, piekodinādams, lai pie nodošanas pasakot, kas viņas pie­nesis.

Visu to dienu pēc tam, kad Teni ielika cietumā, mērnieks bij īgns, pikts un spējš; viņš plosījās un brēca uz ikkatru saimes cilvēku, sa­kratīja kučieri, izgrūda pa durvīm ķēķa puisi, kurus abus viņš pats, Tenim nākot, bij nostādījis aiz durvīm par slepeniem lieciniekiem. Arī Prātnieku, kas pēc kāda laiciņa gribēja iet vēl pie viņa iekšā, viņš strupi atraidīja un pēc pusstundas, it kā nezinādams, kur rimties, izbrauca laukā — kā likās — robežas izdzīt starp Slātavu un kādu citu kaimiņu muižu. Neviens nezināja un nesaprata, kas mērniekam īsti kait, jo visi domāja, ka viņš ļaunojas joprojām par Teni, kurš, kā viņš pats sacīja, gribējis vest viņu ļaunā. Bet tas, kas viņu vajāja, tas bij īsti Jūdasa grēks, kura vis nevarēja izgrūst no sirds tā, kā izgrūda Teni no savas istabas cietumā, un kurš papriekšu rādās jauks un pa­tīkams, vilciņ vilkdams pie padarīšanas, bet pēc pārvēršas par ļaunu garu un pats padarītāju tūliņ apvaino, moka un vajā.

Pret vakaru atveda mērnieka strādnieki arestanta kārtā uz Slātavas cietumu kādu kaimiņu valsts locekli, kas, kā viņi teica, bijis pret mēr­nieka cienīgu tēvu rupjš. Bet, ka slātaviešu valsts namā viens pats cietums vien bij un tanī jau mājoja, kā zināms, Tenis, tad ielaida arī šo viesi turpat viņam par biedri, kurš arī to saņēma patiesi priecīgi ar savu ierasto joku valodiņu un cēliem smiekliņiem: «Labi, labi, dēli, ka atvedāt man ciemiņu, jo bij arī vienam laiks garš. Izgulēsimies abi reizi arī, kā smejies, pagasta spilvenos.» To sacīdams, viņš rādīja uz salmu migu cietuma dibenā un smējās pilnā garšā.

Otrā dienā uz mērnieka pavēli sanāca pilna pagasta tiesa, kuras locekļiem bij izsūtīti pa nakti visā ātrumā cieti ziņojumi. Tiesājami bij tik tie pieminētie divi vīri, no kuriem mērnieks rādīja pirmo par kār­dinātāju uz netaisnību un otro par dumpinieku.

Papriekšu ienāca tiesas istabā mērnieks neaicināts, bet ar lielu tiesību un uzdeva par abiem apvainotiem ne tikvien sūdzību, bet noteica par tiem pat spriedumu: Gaitiņš esot bez nekādām tiesībām un atlīdzināšanas izdzenams no mājas; tam otram vajagot dot divdesmit pāru rikšu, bet, ja pēc tam vēl neatzīstoties par vainīgu, tad vēl un tikām, līdz atzīstas. Pats viņš bez nekāda uzaicinājuma iegāja aiz rede- liņiem, paņēma kāda tiesas vīra krēslu un atsēdās, kaut gan ne pie paša tiesas galda.

Papriekšu ieveda Teni, pie kura dabas šis smagais piedzīvojums nebij paspējis nekā: viņa vaigs bij tikpat jautrs, pilns cēluma un viegl­prātības kā allaž. Viņš nedarīja tiesai pie izklaušināšanas nekādu grū­tumu, kaut gan bij domāts, ka liegsies, bet izteica visu taisni, ka pie­dāvājis gan mērnieka cienīgam tēvam naudu, lūgdams, lai atstājot viņa mājai tādas pašas robežas, kādas bijušas; bet mērnieka cienīgs tēvs esot ņēmis to par ļaunu. Vainīgs viņš, kā sak, esot, tāpēc lai tiesa darot ar viņu pēc savas žēlastības.

Tādēļ ka Tenis bij noziedzies īsti pret muižas valdību, tad viņas vietā pie tiesas bij sūtīts kāds no muižas uzraugiem. Tas arī sēdēja iekšpus redeliņiem un atbildēja uz šiem Teņa vārdiem, ka visa žē­lastība vai sodība esot viņam jāsaņem īsti no muižas valdības caur tiesas rokām.

«No mājas laukā, no mājas laukā!» mērnieks kliedza vidū.

«Vai tev kāds cits arī bij pie šā darba daļā,» skrīveris Teni jautāja.

«Jā, jā, vai kāds cits arī nebij padomos klāt,» tā tiesas priekšnieks skrīverim piepalīdzēja.

«Kur nu, kā smejies, cita vēl dabūsi? Labi, ka vēl viens pats,» Tenis viegli atbildēja.

«Nu, vismazāk jel dēls būs zinājis,» tā skrīveris, «jo kā gan tu varēji viens uz savas galvas uzņemt tādu ceļu?»

«Jā, vismazāk jel dēls- kā gan viens uz savas galvas?» priekš­nieks runāja atkal it kā ar bailēm skrīverim pakaļ.

«Ik reizes bērniem nevar visa izstāstīt, kur mēs, vecie, ejam.»

«Jā, bet kur tu tik daudz naudas ņēmi?» skrīveris jautāja.

«Nu, ja citur nebij, tad ņemu vai no savas bēru naudas.»

«Jā, jā, bet kā tas var būt, ka dēls nezināja?» skrīveris jautāja jau drusku pikti tālāk,

«Jā, kā dēls nezināja?» tā priekšnieks arvien bailīgāk viņam līdz.

«Kādēļ nevar būt, kad nestāsta? Jo nav vis, kā sak, nekāds pil­sētas ceļš, kas jāzin dēlam arī līdz.»

«Vai šai tiesai žagaru nemaz nav?!» mērnieks, no krēsla uzlēk­dams, kliedza.

«Jā, tas pelna gan mācību!» muižas valdības loceklis sacīja.

Kamēr abi pēdējie šos vārdus runāja, tikām durvis klusu atvērās un ienāca Kaspars lēni un godbijīgi, tomēr nevis ar kalpa bailību, bet ar tādu pašu vaigu, kurā varēja skaidri lasīt šos vārdus: «Es dodu dievam, kas dievam pieder, un ķeizaram, kas ķeizaram pieder; bet, kas man pieder, pēc tā sniegties lai neiedrošinās neviens.» Kad viņš deva cienību tam, kam tā pienākas, tad caur to viņa paša cienība ne­būt nepamazinājās.

Kasparam ienākot, Tenis patlaban runāja pret mērnieku un muižas valdības locekli uz tiesu šos vārdus: «Kad paši apsūdzētāji grib celties par tiesas kungiem, tad es pie šās tiesas nevaru paļauties un cerēt uz taisnību.»

Uz šiem vārdiem neatbildēja vairs nedz tiesa, nedz apvainotāji Tenim nekā ne bargā, ne laipnā ziņā. Izlikās, ka viņi visi bij savu iz­turēšanos piepeši pārgrozījuši, jo pēc viņu priekšējā izmeklēšanas ceļa būtu Tenim jādabū vismazāk stiprs rājiens un brīdinājums; bet dievs to zin, kādēļ šis negaiss, ko viņš pats pa daļai pret sevi cēla, tomēr pašā augšanā negaidot norima. Kaspars vēl brītiņu pagaidīja, lai tiesa, ja tai vajadzīgs, var papriekšu vēl uz tēvu ko teikt; bet, kad tā cieta klusu un, kā likās, uz atbildi nemaz netaisījās, tad viņš iesāka runāt: «Ķeizariskā pagasta tiesa bij aicinājusi mani cieti un uz ātrāko savā priekšā, tāpēc arī es, dzirdēdams, ka mans tēvs ir patlaban tiesājams, nācu iekšā lūgt, lai man cienīgā tiesa atļauj būt pie viņa tiesāšanas klāt, jo viņš ir vecs un nevarīgs. Var būt, ka es ari esmu aicināts tai pašā lietā, par kuru tiek tiesāts mans tēvs, kaut gan nezinu, kas viņa ir, tādēļ tad lūdzu un ceru, ka tiesa neļaunosies par manu ienākšanu še iekšā bez aicināšanas.»

«Jā, tai pašā lietā gan,» skrīveris atbildēja, «un zināma viņa būs tev arī itin labi, tādēļ nedomā nemaz uz liegšanos.»

«Jā, nedomā labāk nemaz uz liegšanos,» skrīvera vārdi noskanēja atkal priekšniekā kā atbalss mežā; bet Kaspars neatbildēja uz to nekā.

Teni nu izsūtīja ārā, lai var Kasparu pārklausīt vienu pašu, bet panākt caur to nepanāca nekā, jo Kaspars palika pie saviem vārdiem un atbildēja uz tiesas jautājumiem tik vien auksti un strupi. Mērnieks ar muižas valdības locekli cieta tagad pavisam klusu. Vispēdīgi no­taisīja spriedumu īsi un aši, ka muiža atņem Gaitiņiem no nākošiem Jurģiem māju un kontraktu bez nekāda atlīdzinājuma. Tenis gribēja gan ņemt apelācijas zīmi un tiesāties tālāk, bet Kaspars to aizliedza un lūdza tiesu, lai nedodot. Viņš itin vienaldzīgi, it kā nekas nebūtu noticis, izgāja no tiesas istabas un tāpat arī no priekšistabas ārā, ne­sajuzdams nebūt to dažādu acu, kuras uz viņu krita un kurās bij re­dzams visvairāk prieks par šo viņa nelaimi, kā tas mēdz notikt allaž tādos gadījumos, jeb jo vairāk pie tādiem cilvēkiem kā Kaspars, kuru tie nīdēja gan tādēļ, ka tas teica citiem, īsti tādiem, kuriem bij valstī svars, taisnību acīs, un arī tādēļ, ka viņam, kaut gan bij izdaudzināts par neticīgu, tie un citi nespēja uzrādīt nekādas aplamības.

Ārā Kaspars, lēnām iedams, sagaidīja tēvu, un tā viņi aizgāja abi kopā uz māju. Ejot Tenis gan mēģināja šad un tad kā nekā runāt, bet Kaspars viņam nepalīdzēja ne ar vienu vārdu nedz uz vienu, nedz uz otru pusi. Vispēdīgi, kad viņš gribēja sākt stāstīt, ka tas viss no­ticis tik caur Prātnieka uzmudināšanu, Kaspars sacīja: «Ko tur nu vairs līdz tik daudz runāt? — Kas noticis, tas noticis — un ir pagalam.»

Tas otrs noziedznieks, kurš bij solījies pats sevi aizstāvēt pret mērnieku, ja tas viņam sitīšot, tika tiesāts daudz bargāk nekā Tenis. Viņš pastāvēja allaž uz to, ka cilvēkam neesot aizliegts sevi aizstāvēt jeb turēties pretī, kad kāds pret viņu palaižot rokas, un tāpēc tad tiesa uz mērnieka pavēli un ari, kā viņš sacīja, uz viņa atbildi bij sodījusi patlaban vainīgo otrreiz ar rīkstēm un jau taisījās darīt trešo reizi to pašu, kad piepeši un nejauši tika šis tiesas darbs izjaukts no negaidāmas puses.

Slātavas dzirnavās, kuras atradās turpat muižas tuvumā, dzīvoja meldera zellis — ārzemnieks, Šrekhubers vārdā. Viņš bij biezs, ple­cīgs vīrs pusmūža gados, ar pilnu dzeltainu bārzdu un tika slavēts par ļoti stipru.

Šrekhubers

Vēl kādiem bij īsti bail no šā cilvēka garīgā spēka, strupjās un taisnās dabas…

Viņš valkāja allaž lielu, mīkstu vilnas platmali, garus zābakus, pe­lēkus svārkus, sarkanu kreklu un nesa staigādams resnu, zarainu pa­egļu nūju rokā. Par šo cilvēku bij dzirdamas ļaudīs dažādas valodas un domas. Daži viņu turēja par bezdievnieku, jo viņš bij kādreiz siena laikā svētdienas rītā pēc tam, kad lijis visu nedēļu lietus, pie dzirnavu dambja cietināšanas strādādams, rājis un nievājis garām ejošus baz­nīcēnus, ka nezinot ņemt laika vērā un derīgi izlietot: visu nedēļu, lietum līstot, esot nogulējuši un nu, kad labs laiks, tad staigājot, klau­sīdamies pasakās, un sienu varbūt gubās sapūdēšot, jo varot sākt rītu atkal līt. Un tā arī esot izdevies: lijis atkal visu nedēļu, caur ko aizgājis daudz siena bojā. Par to tad sāka ļaudis uzlūkot viņu ar neuzticību un bailēm, ticēdami, ka viņš stāvot biedrībā ar «melno», no kura esot dabūjis tādas zināšanas, ka varot uzsūtīt pēc patikšanas slapju vai sausu laiku. Citi bijās no Šrekhubera viņa miesīgā spēka dēļ, par kuru dzirdēja dažādas pasakas. Stāstīja, ka viņš esot kādreiz nositis ar dūri pa pieri zirģeli, kurš nevarējis pavilkt vezuma; esot kādreiz mežā uzcēlis velbomja koku viens pats uz ragavām, jo citi cēlēji bijuši pa­vāji, tāpēc tos pavisam atraidījis; esot arī apturējis ar bomi pat ejošu ūdens ratu un darījis daudz citus milzu darbus. Vēl kādiem bij bail īsti no šā cilvēka garīgā spēka, strupjās un taisnās dabas, ar kādu viņš gāja pretī ikkatrai viltībai, neģēlībai un varmācībai. Par šādiem viņa darbiem bij zināmi daudz un dažādi notikumi: ka viņš gājis ap­māktiem un nespējniekiem par aizstāvētāju pat pie tiesām; ka tie­sājies priekš zemās kārtas ar muižniekiem un citiem lielajiem, pār kuriem paturējis allaž virsroku, un vēl daudz tādu lietu.

Šis vīrs, Šrekhubers, iebruka tai brīdī tiesas istabā ar visu savu zaraino nūju un apputējušām drēbēm — patlaban kā iz sudmalām nācis. Dievs zin, caur ko un kā viņš bij dabūjis zināt, kādus darbus tiesa strādā pie šā cilvēka, kurš tomēr nebij nenieka noziedzies. Tiesa, viņu ieraudzīdama, atlaidās no sava barguma, un mērnieks apklusa no sa­vas tiesas spriešanas vēl drīzāk, nekā pirmāk Kasparam Gaitiņam ienā­kot, it kā kad būtu nācis pār visiem kāds no taisnības sūtīts soģis. Viņš, drusku istabā apskatījies, runāja uz apsūdzēto un tiesāto: «Teic, cil­vēks, vai tas ir taisnība, ka tiesa taisoties tev dot rīkstes trešo reizi no vietas?»

«Jā, kungs, ir gan taisnība,» nosodītais atbildēja.

To dzirdējis, Šrekhubers pagriezās uz tiesu un runāja: «Es stājos tagad šim cilvēkam par aizstāvētāju un uzaicinu tiesu lasīt man pār­klausīšanas protokolu priekšā.»

Šrekhubers tiesas istabā

«Es stājos tagad šim cilvēkam par aizstāvētāju .. .»

Iesākot gan tiesa liedzās to darīt, bet, kad arī pats apvainotais, caur aizstāvētāju iedrošināts, to vēlējās, tad lasīja. Visa tā protokola kodols bij šis: tas un tas bijis pret mērnieka cienīgu tēvu vārdos rupjš un solījies viņam uzbrukt pat ar spēku, tāpēc tiek nospriests vainīgam dot divdesmit pāru žagaru sitienu un likt mērnieka cienīgu tēvu no­lūgties. Bet, kad vainīgais negribējis tās otras sprieduma puses pildīt un bijis vēl joprojām rupjš, tad ticis sodīts vēl tāpat.

Nosodītais atbildēja, ka tas protokols neesot sastādīts pēc patie­sības, jo tas, ko viņš rādījis no savas puses, neticis tur nemaz uzņemts, nedz arī tiesa uz to pavisam klausījusies. Tā lieta iesākusies un bei­gusies tā: viņš esot otras valsts cilvēks un ticis no savas valsts val­dības pasūtīts uz vakarējo dienu mērniekam par strādnieku pie robežu dzīšanas starp Slātavu un viņa valsti. Mērnieks nolicis citus pie stigas ciršanas, citus pie mietiņu taisīšanas, bet viņam uzdevis mest kapču jeb kupicu. Darbs bijis grūts, jo tai vietā atradies daudz ak­meņu, kas rakšanu kavējuši. Kaut gan viņš racis visā spēkā, tomēr mērnieks kliedzis arvienu virsū, lai strādājot un neslinkojot, un tur­klāt lamājis vēl par lopu. Pēdīgi viņš atbildējis mērniekam ar šiem vārdiem: «Lūdzu, cienīgs tēvs, nebrīdināt manis bez vainas, bet aplū­kojat, ka tas darbs nav ātrāki darāms.» Tūliņ esot mērnieks sitis viņam pliķi pa vaigu, uz ko viņš pacēlis lāpstu un teicis, ka, ja vēl sitīšot, tad dabūšot ar lāpstu tūliņ pretī, jo pret uzbrukšanu aizstāvēties esot brīv. Mērnieks licis slātaviešu strādniekiem viņu saņemt, sasiet un aizvest uz Slātavu. Saviem vārdiem par apliecību viņš piesaucis visus strādniekus, un arī viņa muižas kungs pats to itin labi redzējis un dzirdējis.

Tikpat tiesai, kā mērniekam nebij uz to nekā ko atbildēt, kaut gan viņi mēģināja stomīties šo un to, ka nedrīkstot ar sišanu biedināt, jo varot, ja kas darot vainu, sūdzēt, tādēļ tad esot tiesas un valdīšanas no dieva ieceltas; bet, ja ikkurš gribēšot rādīt savu spēku, kur tad pa­saulē būšot drošība un taisnība? Šrekhubers kādu brīdi pārdomāja un tad runāja: «No tiem varas darbiem, kas jau padarīti, var redzēt, ka tiesa liktu šo cilvēku pavisam vai nosist, ja vien mērnieks to gribētu.»

Mērnieks, tos vārdus dzirdējis, taisījās iet laukā, runādams kaut ko par tiesas nespēcību un ļaušanos sevi traucēt; bet Šrekhubers aiz­stājās viņam ceļā un sacīja: «Pagaidat, būs drīz laiks, kur varēsat iziet. Tagad tikpat jums, kā tiesai saku tik to, ka, ja divdesmit četru stundu laikā netiks pie manis ar šo cilvēku izlīdzināties jeb viņam dots vajadzīgs atlīdzinājums naudā, tad mēs runāsim drīz vien citā vietā, kur tad tiesās pašus tagadējos tiesātājus.»

To sacījis, Šrekhubers taisījās līdz ar apvainoto iziet, bet mērnieks, kurš pa to laiku bij daudz dusmojies un ļoti sadusmojies, kliedza vi­ņam pakaļ: «Un jūs arī varbūt dabūsat kādreiz ko dzirdēt, kad varbūt mans ceļš ies jūsu ceļam šķērsu pāri, tā kā jūs laidāt šodien savu ceļu pār manu.»

«Bet mans ceļš tad nelocīsies vis tāpat kā šodien,» Šrekhubers at­bildēja un izgāja; bet izejot vēl bij dzirdama mērnieka piktā runā­šana.

Priekšnams bij ļaužu pilns, kuri nākuši klausīties un skatīties, kas še notiks. Ar bijāšanu viņi grieza Šrekhuberam ceļu un brīnodamies viņu pavadīja klusu ar acīm, kad tas līdz ar savu atsvabināto izgāja mierīgi ārā. Viņiem galva reiba, domājot, kādam gan tam cilvēkam nevajagot būt, kurš drīkstot stāties tik traki mērniekam pretī.

Par brītiņu pēc tam, kad Šrekhubers izgāja, ienāca Grabovskis, kurš bij ģērbies skaisti pēc pilsētas modes, caur ko viņš tagad iz­skatījās Feldhauzenam nešķirami līdzīgs, tā ka atkal ļaudis, viņu ierau­dzīdami, iztrūkās un nevarēja saprast, kur mērnieks ticis no tiesas istabas ārā, jo iznākam viņš nebij redzēts, tāpēc daži sāka jau domai par acu apmānīšanu, jo šodien brīnumi vien notiekot; tomēr drīz gan noprata un pārliecinājās, ka bij vīlušies. Grabovskis izlūdza no valsts valdības savus papīrus, kas tagad atradās viņas ziņā, teikdams, ka nu gribot no šejienes atstāties; pēc tam izgāja drīz atkal ārā, tāpat kā nācis, un devās atpakaļ uz krogu, kur viesu istabā viņu saņēma pie alus un cigāriem kādi četri jaunāki, arī glīti ģērbušies, kā likās, pilsē­tas cilvēki. Grabovskim ienākot, tie griezās visi ar ziņkārību uz viņu, jautādami, kā izdevies.

«Itin brangi,» Grabovskis atbildēja ar pilnīgu pieticību un atmetās uz vecās zofas. Ap viņa lūpām apzibēja savādi, varētu sacīt, neuzticami smaidi, visa viņa izturēšanās bij še brīva, neapspiesta, un viņa vaigā atspīdēja liela, pat bīstama pasaules gudrība un izmanība. Kādu brī­tiņu it kā atpūzdamies klusu cietis, viņš runāja tāļāk: «Paši slātavieši, kuri mani redz ik dienas, nevarēja izšķirt manis no Feldhauzena pat ir tad, kad zināja viņu esam turpat otrā istabā, tāpēc, puikas, turat dūšu un esat izmanīgi zvejnieki — loma ir apņemta branga. Un es domāju, ka tas cilvēks, kuru viņi šodien nepatiesi sodīdami, iekaitināja, būs mums īsti derīgs vidutājs jeb lietas vadītājs.»

Visi jaunie, no šiem Grabovska vārdiem pajautrināti, sāka pildīt no jauna glāzes un dzert uz laimi un izdošanos.