Mērnieku laiki

2.Vasara ar savu jaukumu bij pagājusi un rudens ar savu svētību atnācis

Vasara ar savu jaukumu bij pagājusi un rudens ar savu svētību atnācis. Pļaušanas svētku rītā sēdēja Slātavas draudze Dieva namā ar pateicības pilnām sirdīm, gaidīdama Dieva vārdus iesākam. Pietuka Krustiņa labdarīšanas biedrības koris bij apņēmies un sataisījies pušķot šo dienu no savas puses ar kādām četrbalsīgām dziesmām. Dziedātāji sagāja ērģeļu korī drošiem soļiem un ar tādu tiesību kā kādi korporācijas locekļi savā iznomātā kortelī. Un kurš gan varēja iedrošināties viņiem šo tiesību kaut kādi aizskart vai liegt? Vai ikkatram draudzes loceklim nebij jāuzlūko šie gājēji ar godbijību un cienīšanu? Vai draudzei nebij jāzina, ka tas troksnis, ko viņi ieiedami ceļ, nav vis viņu pašu, bet draudzes labā? Kurš drīkstēja pārsaukt šos ienācējus par viņu izturēšanos? Kurš drīkstētu dēvēt viņu smīnēšanu, ja pat smieklus un čukstēšanu par pārgudrību, caur kuru grib rādīt, ka viņi nav nebūt tādi vien, kādi tie, kas sēd tur apakšā? Jo vai vēl vajadzēja izskaidrot, kas šie tādi ir, kuri saiet korī? Vai nošu grāmatas vien jau nesludināja skaidri, ka tie ir dziedātāji - dziedātāji, kuri neiet vis par maksu, bet no labdarības? Vai tādēļ tas varēja būt par daudz, ka jau viņu saiešana vien grieza tikko ne visu baznīcēnu acis turp - uz ērģeļu kori? Jo kas gan ir baznīcēni priekš viņiem - dziedātājiem?

Pēc dziedātājiem ienāca pa brītiņu ērģeļu korī Švauksts ar neganti čīkstošiem zābakiem, sarkano šalli ap kaklu virs svārkiem, lielu, vecu gardibeni uz rokas, mazu ceļinieka somiņu pie sāniem un baltiem cimdiem rokā, virs kuriem bij samaucis daudz gredzenu. Viņš, kā jau arvienu taisījās un solījās, bij nogājis pagājušā pavasarī patiesi uz pilsētu dzīvot, solīdamies ietaisīt tur lielu tirgošanos ar liniem, labību un visiem laucinieku ražojumiem. Šad un tad Švauksts piestājās arī gan pilsētā par pircēju pie daža laucinieka preces, aplūkodams tikpat pašu laucinieku, kā arī viņa preci caur pangsneju jeb uz deguna uzspraužamo brilli it kā no kalna gala, bet aiz latviešu valodas trūkuma viņš nespēja nekad ar lauciniekiem sarunāties. Turpretī, kad atgadījās kāds, kas prata vāciski, tad Švauksts aplūkoja tādu caur pangsneju vēl varenāk un aizgāja, šos vārdus uzsaukdams: "Was? Bauer schprechen par deitsch?" Vēlāk dažs viņu redzēja kaut kur par bodes puisi vai citur par sētas apkopēju, tad pie kādiem linu tirgotājiem par svaru puisi, kur izlikās allaž par linu zortētāju jeb brāķeri un runā turējās saviem kungiem visur līdz, sacīdams: "Uns kan zahlen mehr preis, wi andere, darum das wir… e… me… liferejam preci selber akurat direkt uz auslandi un umkostes ist fir uns… mm… pavisam schtrunt! Zehn tausen rubel so oder so - wi spitschk!" Pēdīgi bij dažs viņu redzējis arī pie namu mūrētājiem par kaļķu taisītāju un ķieģeļu pienesēju. Tur viņš stāstīja tāpat lieliski: "Also uns machen famose jebeide mit seks taschen fir zwei under tausen rubel silber jelt. Wir einrikten dort loschis fir heren, maschinu ausstelung, pakamber fir - fir das wirtschaft, gros lehģer no… no… ei deiwel - no sveces un ziepes, apteķer fir medicinen, goldmacher, restorazij, wo tcinken, schlafzimer, heiskeler fir weinnihderlage unt ales mehjlige." Visās vietās un ikkatram viņš darīja sevi pazīstamu ar šiem vārdiem: "Mihr eisein her Schwaukste." Pēdīgi uz rudens pusi bij Švauksts redzēts vēl silā pie slīperu tēšanas un tagad pat pagājušā nedēļā atnācis atkal mājā.

Ērģeļu korī uzgājis, viņš apgriezās uz papēža apkārt, uzsprauda pangsneju uz deguna un sāka skatīties vispirms stāvu gaisā, tad uz sanākušiem dziedātājiem un pēdīgi pār visu baznīcu. Pēc tam atkal pangsneju noņēma un laida to, aukliņā turēdams, labu brīdi pa gaisu apkārt un pēdīgi palaida vaļā svabadi karāties līdz ar balto, garo pulksteņa ķēdi, pie kuras bij tagad piekārts spīduļu jo vairāk. Pēc visa tā Švauksts piegāja pie kora malas, izrāva ļoti cēļi un ar lielu sparu sarkanraibu lakatu no svārku ārpuses krūšu kabatas un izšņauca viņā degunu, kurš izdeva še baznīcā ar daudz atbalsīm tādu troksni, kādu izdod medinieka vai pasta vīra rags mežā. Kad draudze sāka griezties un skatīties uz kori, gribēdama to raga pūtēju ieraudzīt, tad Švauksts savīcināja lakatu vēl kādas reizes pa gaisu, iekam noglabāja atkal kabatā, lai skatītāji neviļas un nepieskaita šā trumetēšanas goda citam.

Pa brītiņu vēlāk, kad Švauksts jau atkal bij dažādi izkustējies, gan drusku pastaigādamies un uz papēžiem grozīdamies, gan pārliekdamies pār kora malu tā, ka lai spīduļu ķēde ar pangsneju karājas tāļu lejup, atvērās ģērbkambara durvis un no turienes iznāca skolas kungam līdzās ar lielu, platu partitūru jeb dziesmu vadoņa grāmatu padusē Pietuka Krustiņš. Viņa vaigs bij kluss, nopietns un cienīgi svarīgs, soļi mēreni un viss izskats it kā kāda smaga nastu nesēja. Pietuka Krustiņš zināja it labi, kāda ir tā vieta, kurā viņš tagad ceļ savu grēcīgu kāju. Un ak! Pietuka Krustiņš zināja daudz, daudz vairāk nekā tik to vien, kā baznīcā jāieiet. Cik reizes jau Pietuka Krustiņš nav baznīcā bijis! Vai gan šī ir viņam pirmā? Lai redz draudze un ņem priekšzīmi no Pietuka Krustiņa, ar kādu no grēku atzīšanas dziļi nolocītu un savā cilvēcīgā vājībā padevīgu sirdi viņš nāk Tā Kunga pagalmos iekšā. Kad Pietuka Krustiņš, kurš zina tik daudz rakstu un tik daudz mācību, iet tik uzcītīgi, atzinīgi un ar tādu verdzību Dieva namā, kā gan tad nav jāiet tiem, kuri grābsta grēku atgriešanās ceļu kā miglā, kuri nemaz nezina, ka uz šādiem un varbūt vēl svētākiem ceļiem ir jāsataisās ar rakstu jeb īpašu grāmatu palīdzību, vai kuriem trūkst vismazāk tās kritiskās literatūras pārzināšanas, ka varētu izšķirt, kuras no šās vajadzības grāmatām ir pēc jaunākiem atradumiem un pārbaudītām metodēm jo teicamas? Un tad tomēr vēl Pietuka Krustiņam ir tikko īsta saprašana, kā jāstaigā basām gara kājām pa akmiņainiem un ērkšķainiem atzīšanas ceļiem uz pestīšanas kalniem, no kurienes viņa cerība nāk.

Kad Pietuka Krustiņš, turēdamies skolas kungam līdzās, bij izgājis iekšbaznīcai cauri un sāka iet pa ielu uz kora pusi, patiesi no ikkatra baznīcēna redzēts un uzlūkots, tad Švauksts uzgrūda veikļi pangsneju uz deguna un, galvu izslējis, sāka viņā skatīties. Kad kādu brītiņu bij skatījies un palaidis nācējus jau līdz baznīcas vidum, tad sacīja pusdikti: "Ah! Wolgeboren her Krusting Petak." Pēc tam, pangsneju noņēmis un laizdams atkal, aukliņā turēdams, pa gaisu apkārt, nogāja uz kora trepju galu, kur apsveicināja Pietuka Krustiņu, smalki nolocīdamies un ar šiem vārdiem: "Bongžūr, musje Petak!"

"Vesels!" Pietuka Krustiņš, roku pretī sniegdams, atbildēja un sāka iet tāļāk. Bet Švauksts, uz papēža apgriezdamies, turējās viņam līdzās un jautāja:

"Wirt sein heite deitsch konzert?"

"Mans koris dzied tik latviski," Pietuka Krustiņš atbildēja ar īpašu lepnumu.

"Ak! Das ist schahde!" Švauksts izsaucās.

Pietuka Krustiņš neatbildēja uz to vairs nekā, bet nolika savu partitūru, piegāja pie kora malas, nostājās, aplūkoja sapulcējušos draudzi, ņēma kabatas lakatiņu, nošņauca degunu, bet, zināms, bez trokšņa un tad apsēdās turpat uz kāda sēdekļa pie kora malas, nogrimdams smagās un dziļās domās.

Dieva vārdi iesākās, un pie kora malas piegāja arī Drekberģis, kurš piederēja pie dziedātājiem un turēja rokā apzeltītu dziesmu grāmatu. Švauksts, viņu ieraudzīdams, uzsprauda atkal pangsneju uz deguna un sāka aplūkot Drekberģi kā kādu brīnuma kukaini. Tad, uz Pietuka Krustiņu pagriezies, jautāja par Drekberģi: "Was ist das per kerl?"

Pietuka Krustiņš, kuram tāda Švauksta izturēšanās vis nepatika un kurš gan labi zināja, ka tas tik tīšām negrib Drekberģa pazīt, atbildēja strupi: "Es arī nepazīstu."

"So, so," Švauksīts atbildēja, uzlūkodams Drekberģi vēl caur pangsneju, un tad sacīja: "Das mus sein schneider Drekberg." Pēc tam viņš atspiedās ar abām rokām uz kora malas it kā uz kādas bufetes un pārliecās tik tāļu, ka ķēde ar pangsneju var karāties atkal pāri. Drekberģis, kurš gan visu šo Švauksta valodu dzirdēja, saprata un arī nomanīja, ka tā zīmējas uz viņu, nesacīja tomēr nekā, bet uzvēlās uz kora malas, iestiepa labo roku ar apzeltīto dziesmu grāmatu, cik tāļu vien varēdams, baznīcā un sāka dziedāt visā spēkā.

Kad mācītājs bij no altāra nogājis un Pietuka Krustiņš ar lielu lietas saprašanu rīkojās uz dziedāšanu, tad Švauksts, pangsneju uzspraudis un iespiedis roku sānos, netāļu no kora malas stāvēdams un cilādamies pa brīžam uz pirkstu galiem, lai zābaki čīkst, aplūkoja dziedātājus un pašu Pietuka Krustiņu kā no padebešiem; bet, kad dziedāšana bij pabeigta un Pietuka Krustiņš cienīgi pazemīgā un slavas nekārojošā vaigā griezās uz savu vietu atpakaļ, tad Švauksts steidzās viņam pretī, kratīja roku, pats ļoti uz priekšu saliekdamies, un sacīja: "Schehn dank, her drijent! Das war famos un lustich marsch."

Pa sprediķa laiku Švauksts ar Drekberģi stāvēja skolas kungam savā pusē katrs. No pirmā gala Švauksts, kad bij aplūkojis mācītāju caur pangsneju, uzlika gardibeni uz kora malas un sāka klausīties sprediķī ar liela jeb mācīta vīra izskatu, it kā gribēdams teikt: "Lūk, tā ir sprediķi jāklausās! " Bet tad, pret Pietuka Krustiņu pagriezies, drusku paliekdamies un plecus paraustīdams, sacīja ar nožēlojošu balsi: "Jā, her wolgeboren petak, sprediki auf lettisch ich nicht fersteh. Groser schahde!" Kad mācītājs pēc sprediķa pieminēja aizlūgšanās arī tos, kuri nopūšas savās laicīgās vajadzībās uz To Kungu, tad Švauksts, kādu brītiņu uzmanīgi klausījies, pagriezās atkal uz Pietuka Krustiņu un jautāja: "Was is das: četre Tam Kungam pazīstame saimnek un māje būšana?" Kad Pietuka Krustiņš uz to nekā neatbildēja, tad Švauksts, caur pangsneju uz mācītāju skatīdamies, klausījās tāļāk un runāja pie sevis: "Lope būšana, ķilde ēkš to laulībe, nesvētib ēkš māje, skauge, laune cilvēke, zagte kāposte no dārze - ak, das ir bauer būšana, ja, ja, das is ales bauersachen."

Pēc sprediķa, kad bij koris savu otro un pēdējo dziesmu nodziedājis, Švauksts, dziedātājus atkal tāpat uzlūkojis un vadoņam tāpat pateicies, tad sāka steigties tikpat no kora, kā arī apakšā no baznīcas jauni ļaudis, laukā it kā uz kādām svarīgām un nekavējamām darīšanām. Labdarīšanas biedrības koris izklīda gandrīz viss, un arī pats vadonis, kad bij noskaitījis dievbijīgi iziešanas lūgumu, izgāja cienīgi ar savu partitūru padusē, kaut gan kādus acumirkļus vēlāk un kaut gan pie viņa nebij nomanāma tāda steigšanās kā pie dziedātājiem un citiem. Švauksts palika korī par visiem gājējiem ilgāk un pēdīgi, kad nomanīja savu rindu pienākušu, tad izrāva atkal lakatu no kabatas un šņauca degunu ar tādu pašu raga troksni kā agrāk, it kā dodams draudzei aiziešanas zīmi, pēc tam, pārliecies pār kori, skaitīja labi ilgi gardibenē iziešanas lūgumu, tad apsviedās uz papēža veikļi apkārt, nolocījās smalki pret ērģeles spēlējošu skolas kungu un nogāja lejā, nesdams sevī lielu darīšanu izskatu.

Uz baznīcas trepēm izgājis un stāvēdams jau pilnā formā ar gardibeni galvā, Švauksts aplūkoja caur pangsneju jauko Dieva pasauli un izsaucās: "Ach, wunderschehn! Das is schahde, ka šeitan neir pilsēt!" Patlaban nāca kāds pulks laulabnieku no kroga uz baznīcu. Švauksts sagaidīja viņus turpat uz trepēm, vareni caur pangsneju uz tiem skatīdamies, pirkstu galos šūpodamies un rokas sānos saspiedis. Kad laulabnieki bij pienākuši jau labi tuvu, tad izsaucās ļoti aizgrābtā balsī: "Jā, lantmehdchen, lantmehdchen! Engel - lantmehdchen!" Pēc tam gardibeni paceldams un zemu nolocīdamies, sveicināja pienācējus: "Leb wol, ar je - ar je - bluhmen!" Kad laulabniekus bij ievadījis baznīcā vēl ar šādiem vārdiem: "Akurat als ehdelige dahmen!" - tad, spieķi abās baltajo cimdu rokās aiz muguras turēdams un it kā izstaigādamies, sāka iet uz kroga pusi, sveicinādams vāciski ikkatru jaunāku sievieti, ko sastapa, turklāt pacēla allaž ar īpašu cēlumu gardibeni un zemu nolocījās.

Bet kur gan bij palikuši visi tie jaunie ļaudis, kuri ar tādu darīšanu pilnu steigšanos izgāja no baznīcas? Viņi sēdēja visi aukstās un piepīpētās kroga istabās itin mierīgi un bez nekādas steigšanās, vai nu kaut ko tukšu pļāpādami, vai arī bez nekādas valodas tik žāvādamies un gar sienmalām uz sēdekļiem vai gultās zvalstīdamies.

Kādā dziļākā istabā bij salasījušies visi tie, kuri ieturējās šādā vai tādā ziņā par cienīgākiem, un pie tiem piederēja it īpaši Pietuka Krustiņa koris un tās pašas labdarīšanas biedrības klusie locekļi, kā arī daži citi jauni ļaudis, kuri skaitījās pie draudzes lielmaņiem vai caur iedomātu bagātību, iedomātu gudrību, vai arī dažs caur savu dzīves kārtu, būdams vai nu muižā par modernieka puisi, vai valsts kazakam par palīgu, vai arī griezis kādam ievērojamam saimniekam tabaku un sasmērējis zābakus.

Kad Pietuka Krustiņš šaī istabā ienāca, tad bij jau citi priekšā, kuru starpā atradās arī Prātnieks. Pietuka Krustiņš nodeva savu partitūru kādam vecākam dziedātājam uz nonešanu mājā, sasveicinājās ar Prātnieku, sacīdams: "Sveiks, tautiet!" - un apsēdās galda tuvumā, dvašu gari ievilkdams.

"Saki - kur tas Švauksts ir pārvērties tik ātri par tādu vācieti?" Prātnieks jautāja Pietuka Krustiņam, smiedamies savus nejauki skaņos smieklus. "Pirmāk priekš Dieva vārdu laika še krogā viņš nevarēja sarunāties ar nevienu cilvēku, kaut gan ar dažiem mēģināja."

"Un pazīt nepazīst arī neviena," Drekberģis pielika.

"Jā, tā ir allaž mūsu vācu partijas gudrība: ikkatru krietnu spēku sevīm piegriezt un piesavināties," Pietuka Krustiņš atbildēja skumjā nopietnībā. "Un tā tas ir noticis, tautai par sāpīgām žēlabām, arī pie šā citkārt tik karsta, stipra un sirsnīga viņas dēla."

"Vai turpat baznīcā palika vēl Švauksts?" - tā Prātnieks atkal pa brītiņu.

"Jā, viņš, ilgāku laiku dzimtenē nebijis, grib laikam iepazīties atkal ar laucinieku sadzīvi un tautas karakteri," Pietuka Krustiņš mierīgi atbildēja.

"Viņš varbūt gaida vēl, kad laidīs bazūnes vaļā," kāds cits atsaucās, gultā šķērsu gulēdams.

"Jā, kas tur ir ar tām bazūnēm, ka šodien viņu vēl nelaida vaļā?" Prātnieks it kā iztrūcies Pietuka Krustiņam spēji prasīja.

"Uz šo dienu jau bij izdaudzināts, un visa draudze gaidīja stipri. Laikam vēl nav ieliktas vai arī kāda cita neizdevība ceļā?"

"Kā? Ko jūs runājat, Prātnieka kungs?" Pietuka Krustiņš kā brīnodamies atsaucās. "Bazūnes reģisters ir jau ērģelēs pilnīgi ielikts un bij šodien, alzo, vaļā arī tanī dziesmā priekš sprediķa, kuru spēlēt bij manam mazumiņam tas gods."

"Vai tas var būt tiesa, ka šodien laistas bazūnes vaļā?!" Prātnieks kā iztrūcies iesaucās. "Kur tad mums visiem ir bijušas ausis, ka neesam dzirdējuši tā trokšņa, no kura celsies pat miroņi augšā?"

"Neņemat ļaunā, Prātnieka kungs," Pietuka Krustiņš atteica ar izglītota tautieša pieklājību, "bet bazūnes reģisteri iekš pilnām ērģelēm var izšķirt tik vien muzikālīgi izdaiļotas ausis."

"Kas par reģisteri?" Prātnieks iekliedzās jau gandrīz ar piktumu. "Tad viņi būs arī patiesi reģisteri vien ielikuši, par ko jau savā laikā tika pieminēts! Bet mēs, runas vīri, nospriedām likt īpaši bazūnes un nevis vilks zin kādu reģisteri vien. Ja tā būs izstrādājuši, tad atkal mūžīga fracese kājās! To es pasaku jau tūliņ, šaī vietā."

"Tad nu vējā visa lielā gaidīšana, visa taisīšanās," atkal kāds no pulka sacīja. "Veci ļaudis jau priecājās vien un sludināja, ka aiz bazūņu skaņas būšot jāskrien visiem grēciniekiem arī no krogiem laukā, bet nu nedzirdēja paši vēl ne baznīcā."

"Nē, tā lieta tā nevar palikt," Prātnieks izsaucās vēl ar jo pilnu sirdi. "Še atkal vajadzēs kaut kam krist! Kājās visi nevarēs palikt to ticat droši."

"Esat tik labi, Prātnieka kungs," Pietuka Krustiņš runāja vēl ar lielu padevību, "bet, cik man, alzo, ir pazīstami mūzikas instrumentu harmonijas likumi, tad bazūnes reģisters nevarēs un arī nedrīkstēs nekad tik stiprs būt, kā jūs savā karstā fantāzijas spēkā vēlaties."

"Kāda ziņa man par reģisteri?" Prātnieks atkliedza. "Mums, runas vīriem, vajaga tik īstu bazūņu, vairāk nekā. Reģisterus lai liek, kur grib."

"Ja man ir atļauts vēl šaī lietā kādu vārdiņu minēt," Pietuka Krustiņš, krēslā atzveldamies, acis aizlaizdams un rokas salikdams, runāja, "tad man, Prātnieka kungs, jums jāsaka, ka tagadējā ļoti bagātā un izdaiļotā mūzikas instrumentu pasaulē nav tādas ideālīgas bazūnes nemaz atrodamas, kādas jūs savā dzejīgā apķērībā esat sevim iztēlojuši."

"Tas nav vis no manis iztēlots," Prātnieks skarbi atteica, "bet bazūņu troksnis ir no paša Dieva, un tas ir arī mums iesākumā solīts. Ar to pasacīšanu: vien, ka bazūnes nav nekur atrodamas, lai nedomā tikt vaļā! Vai pirmā galā tā nezināja, ja tā pavisam ir? Un kas viņiem tad atļāva likt bazūņu vietā no savas galvas reģisteri? Vecos laikos, tad varēja bazūnes iztaisīt, bet tagad, kur paša velna vien vēl nav jauna izgudrojuši tagad nevar? Kā tas saprotams? Vai to laiku nāca bazūnes no debesīm? Ikkatram cilvēkam es esmu stāstījis un apgalvojis, ka būs un būs bazūnes, - bet ko nu tagad lai saku? Nu jāpaliek par meli un naudas izmānītāju šādas viltības dēļ. Lai man jāizput vai no dzīves, bet šai lietai es meklēšu pakaļ!"

"Priekš bazūnēm palika arī laikam atlikums no mūsu labdarīšanas biedrības pirmā labdarīgā izrīkojuma - četri rubļi bez kapeikām," kāds dziedātājs sacīja.

"Nē, tas, diemžēl nevarēja vis izdoties, kaut gan tā bij domāts un sludināts," Pietuka Krustiņš atbildēja smagā balsī un nemaz uz runātāju nepaskatīdamies, "jo biedrības iekšķīgās vajadzības to brīdi neatļāva nekādā ziņā kasi izplatīt uz ārpusi, jo tas vispirms tiem toreiz drīzumā gaidāmiem alus svētkiem atrautu visu garīgu dzīvību tikpat pie runu turēšanas, kā arī pie dziedāšanas, un jautrai tautiskai sadzīves aizplaukšanai, kas visvairāk tautu izglīto, vajaga būt par lielāko labdarīšanas nolūku pie visām šādām biedrībām. Paši trūkumu ciezdami, mēs nevarētu nekad uz labdarīšanām domāt un svešām vajadzībām varam kalpot tik tad, kad esam savas vajadzības apmierinājuši."

"Nu, kā līdz šim izskatās, tad jūs savu vajadzību vien nekad neapmierināsat," Prātnieks sacīja atkal ar saviem riebīgi skaļiem smiekliem, kuros skanēja allaž prieks par citu kļūdām un vainām. "Stāstāt - cik jums palika pāri labdarīgiem nolūkiem no šās vasaras labdarīgu nolūku koncerta?"

"Šoreiz mums, zināms, pietrūka skaidrā naudā trīs rubļi septiņdesmit divi kapeikas," Pietuka Krustiņš bēdīgi atbildēja, it kā gribēdams ar to sacīt: "Lūk, kādi augļi nāk brīžam vēl labdarības centieniem, sevis aizliegšanai un uzupurēšanai! Vai še nav dūšai pavisam jāsašļūk, kad kristīgu tautisku un apgaismības cīniņu alga ir skaidrs pametums?" - "Tomēr," - tā viņš pa brīdi uzsāka atkal ar jaunu dūšu, "mēs negribam vis jau tūliņ apakš ikkatra pārbaudījuma pagurt, lai viņi arī būtu vai cik smagi, turpretī viņiem it kā par spīti cīnīsimies turpmāk vēl ar jo dzīvākiem spēkiem."

"Par tām septiņdesmit divi kapeikām vajadzēja pasūtīt šodien vēl alus un papirosu, lai paliek trīs rubļi - līdza nauda," Drekberģis uz Pietuka Krustiņu teica. "Jo vai gan biedrība varēs ņemt to ļaunā, kad mēs, visi dziedātāji un klāt esošie klusie biedri, nevaram šodien pēc divām tik grūtām dziesmām sausā izdzīvot?"

"Jūs, Drekberģa kungs, piemirstat, ka nauda, trīs rubļi septiņdesmit divi kapeikas, neatliek vis pāri, bet pietrūkst," Pietuka Krustiņš viņam laipni izskaidroja. "Un biedrības kasē šimbrīžam nekādas naudas neatrodas. Citādā gadījumā jau gan biedrība nerādītu mums, saviem strādniekiem un pelnītājiem, tik maz zimpātijas, ka liegtu pat malciņu alus uz visu dienu."

"Ak, zo, zo!" Drekberģis, Pietuka Krustiņa izskaidrojumu saprazdams, izsaucās un nogāja pie malas.

"Nu, un cik jūs koncertā pavisam ieņēmāt?" Prātnieks jautāja tālāk.

"Ieņēmums nebij vis no izskata tik mazs, ka būtu jābaidās no bankrota," Pietuka Krustiņš paceldamies, rokas kabatās sabāzis un pa istabu pastaigādamies, runāja itin kā kāds citreizējs miljonērs. "Bet kas gan ir piecdesmit septiņi rubļi priekš šiem dārgiem laikiem, kur klāt biedrība nedrīkst vis rādīt trūkumu sev un viesiem un caur to sevi kritiskas pasaules priekšā blamēt?"

"Nu jā, kad piecdesmit septiņi rubļi esat izdevuši un nepilnus četrus rubļus palikuši parādā, tad var gan būt ļaužu valodām taisnība, ka pašiem rītā atrodas ne tikvien galvas grāvjos, krūmos un kājas uz ceļa, bet ka dažiem vajadzēja līst arī no miltu kastes laukā un meklēt ar labdarīšanas biedrības piepalīdzību vienkopīgas vājnieku vietas itin kā ievainotiem pēc kaujas," Prātnieks runāja atkal ar savu pazīstamo spītību.

"Tas nav tiesa, tas nav tiesa!" Drekberģis spēji iesaucās. "To tik ļaudis izpļāpājuši."

"Zināms ir gan viss," kāds cits dziedātājs, jauns puika ar spīdošiem zābakiem, kuros pats vienādi skatījās, runāja, istabas vidū iznācis. "Smejas pa malu malām, ka otrā dienā varējis pielasīties cepuru, pīpju, lietus sargu, spieķu un nošu grāmatu, cik vien paticies, un ganu suņi rējuši pašus pa krūmiem guļošus kā ežus. Stāsta visur, ka izdzēruši gandrīz divi mucas bairīša un trakojuši cauru nakti kā nelabi. Daži taisās iet pat jau žēloties. Lūk, tie esot labdarīgie nolūki: plītēšanā, trakošana un kaušanās, uz ko viļot ļaudīm naudu laukā. Manam tēvam arī Dievs zin kas bij visu izstāstījis, bet es sacīju, ka tie ir tik meli, kaut gan mani ļoti tirdīja."

"Ko nu vairs to stāsti, kas jau sen pašiem visiem zināms!" Prātnieks uzsauca. "Še nauda, un atnes labāk četras pudeles bairīša no manas kases, kad biedrības kase ir… ir tukša." To sacīdams, viņš sniedza naudu jauneklim, kurš steidzās, kurp sūtīts, un atgriezās pa brīdi, atnesdams to, kas vēlēts.

"Ei, tas ir nejauks gabals, ka tādas aprunas jādzird!" kāds dziedātājs iesaucās. "Vajadzēja dabūt zināt, kas viņas izplata, un saukt nākošā pilnā labdarības biedrības sapulcē visus tādus pie atbildēšanas."

"Lai izput vai divi rubļi!" Drekberģis iekliedzās. "Bet kuplejās vajaga nākošu reizi par visiem tādiem dziedāt."

"Ar kuplejām nedarīs nekā, jo priekšnieka kungs žēlojās, jau viņu reizi, ka kuplejām trūkstot vielas," cits dziedātājs sacīja.

"Vai šādās pašās valodās nav vielas diezgan, lai tik dzied vien!" Drekberģis atcirta karsti pretī. "Jo vai vairāk vēl var aprunāt…"

"Nekā kad izstāsta taisnību?" Prātnieks iekrita vidū.

"Nekā kad biedrībai ceļ neslavu," Drekberģis runāja tāļāk, Prātniekā neklausīdamies. "Kādas vielas tur vēl vairāk vajaga? Un vai citām reizēm nav dziedāts un iztikts jau diezgan labi tāpat bez vielas?"

Pietuka Krustiņš, kurš līdz šim bij stāvējis, pie krāsns atspiedies, dziļās un smagās domās, iznāca tagad svarīgiem soļiem istabas vidū, atspiedās abām rokām uz krēsla atzveltņa, apskatījās skumjā nopietnumā apkārt un iesāka runāt:

"Mani godājamie kungi un manas dārgās tautas krietnie dēli! Kad apspaidīta taisnība brēc pēc pestīšanas, kad patiesība sten apakš varmācīgi un pārestīgi uzkrautām nastām, kad visi glorijas jeb slavas cienīgi humanitētes upuri, kurus nesam ar saviem neatlīdzinājami dārgiem vaiga sviedriem…" - "Dancodami," Prātnieks iemeta vidū. - "…kad patriotisms iet, asaras slaucīdams, basām kājām un grēcinieka svārkos uz Kanosu, kad īstenu patriotu jāmeklē dienas laikā ar uguni, kad tautas kronis, gods un greznība guļ pīšļos pie viņas nicinātāju un tēvijas smējēju kājām, kad mūsu galvas griezties griežas no…" - "Alus!" Prātnieks iesaucās. - "… bēdām un rūpestiem, vadot savu tautu caur attīstības tuksnesi uz izglītības saules kalniem, tad, tad…" - "Naudas vēl pietrūkst," - tā atkal Prātnieks. - "Cienījamie tautieši, tad būs mums sagrābt to zobinu tā gara un stāties defensīvā jeb atgainīšanās karā pret uzmācēju niknumu. Arī manam mazumiņam, mīļie tautības brāļi, nebij šaī brīdī citu svarīgāku cēloņu savu muti atdarīt un nākt klajā ar saviem retorikas spēkiem pret tiem atkritējiem, kuri nodomājuši gāzt tautu neslavā. Mēs, savas tautas intelijence, kurai būs viņu reprezentēt uz ārpusi pie civilizētās pasaules, mēs, visa labdarības biedrība, strādājam visus savus īstenu patriotu darbus bez nekādas laicīgas algas." - "Tik par piedzeršanu," Prātnieks paklusu iemeta. - "Manam mazumiņam, alzo, ir tas gods turēt vienam pašam abus virsamatus - par prezidentu un par diriģentu, bet, lai nedod man valsts arī par skolotāja darbu algas, tāpat kā biedrība par abu šo pieminēto svarīgo pienākumu apzinīgo vadīšanu un piepildīšanu, tad tomēr, mīļā Slātava, neizmisies, jo tādēļ vēl nebūs vis tev mani spēki atrauti un līdz ar to visai manai dārgai tautai! Tādēļ nebūs vis vēl manai spalvai rimties, manai mutei klusēt, manām rokām pagurt un fantāzijām no galvas izzust. Es strādātu dažus gadus bez algas arī skolā, tāpat kā tagad biedrībā tanīs abos pieminētos augstākos amatos, - īstens patriots par to nebēdā. Tie nieciņi, ko man pasniedz brīžam no labprātības vai arī dziedātāji pēc statūtu paragrāfiem, ir tikai kā sīki ziediņi, kuros paskatīties dārzniekam, vienīgā sērā alga par viņa rupjiem sviedru pilieniem. Ikkatrā biedrības sapulcē ir mans mazumiņš nācis priekšā allaž jel ar vienu runu - un to visu tāpat bez nekādas atlīdzināšanas. Arī uz nākošu sapulces dienu ir man izstrādātas jau trīs runas: pirmā par mīlestību starp kungiem un kundzēm, otrā par mīlestību starp kundzēm un kungiem, trešā par mīlestību starp visiem kopā. Lai tad nu biedrība pati vēlas, cik un ko grib. Uz tiem rupjiem apvainojumiem, ka biedrība pati savus ieņēmumus izšķērdējot jeb aprijot, atbildu tik to, ka pats izraēlitiešu Videvuts aizliedz aizsiet purnus tiem vēršiem, kuri izmin klonā labību. Tā nu jūs, cienīgie kungi un krietnie līdzkareivji, pārliecinājaties skaidri kā saules gaismā, ka tās skaudīgās aprunas, par kurām esam nupat ar nepatikšanu dzirdējuši, - ka tās ir tik pašas tautas iekšķīga frivolitāte un viņu izplatītāji bezsirdīgi savas garīgās mātes gānītāji un zaimotāji, kādu mums, Dievam žēlot, netrūkst jau arī no ārpuses. Vai tā, cienīgi kungi, nav nožēlojama pārestība, kad teatrālīgu tērzēšanu sauc par lamāšanos un draudzīgu apkampšanos par kaušanos? Kad vīrus, kuri dienas karstumā un labdarības vīna kalnā rakdami, paguruši, alzo, meklē sevīm sapņotā, saldi dzestrā un tropiskā nakts florā omulīgas dusas, kad tādus vīrus dēvē par salda vīna pilniem, itin kā savā laikā tos, kurus dzirdēja rīta krēslā snaudošā cilvēce runājam visās orienta valodās? Kā toreiz stājās kāds orators, kurš pacēla savu balsi priekš visiem, tā šaī momentā es sajūtu sevi par aicinātu stāties ar saviem gara ieročiem jūsu vidū, dārgie tautieši un centīgie Slātavas jaunekļi, jūsu vidū un par jums, jo savu podu es aprakt nedrīkstu! Mūsu gaišībai būs spīdēt ļaužu priekšā, ka lai tie ierauga mūsu labus darbus un mācās mūs godāt. Tomēr, kungi, nepieviļaties, domādami, alzo, ka es meklēju goda sev. Ne sev, ne sev, bet savai tautai! Mans gods ir tautas gods, mana slava - tautas slava un atkal otrādi. Es rakstu incognito, apakš sveša vārda jeb pseidonīma un savam īstam vārdam lieku atskanēt tik pašos svarīgākos gadījumos un nenovēršamās vajadzībās, kur man nākas izšķirt sarežģītas tautas lietas un polemikas konfliktus gandrīz, tā sakot, ar savu vārdu vien. Jūs, cienīgi kungi, varbūt vēl nezināt un jautājat cits citu pilni brīnošanās un ziņkārības, kas tas ir par autoru, kurš parakstās ar "X.X.", "Spārdonis" un vēl citādi. Tagad še slēgtā sapulcē un vairāk uzticamu tautiešu starpā vien lai ir atļauts man pašam darīt jūsu nemieram galu, dot tiem ziņkārīgiem jautājumiem atbildi un visus tos pieminētos rakstniekus, kuri ir griezuši uz sevi tik daudz izglītotas publikas vērības, saukt pie viena paša īstā vārda, alzo, par Pietuka Krustiņu. Tomēr arī apakš šā godprātības apsega, kurš egoismu jeb pašību apklāj, ir jau mans literārisks stāvoklis un manas autoritātes svars godājamai patriotiskai publikai diezgan pazīstams. Ja es gribētu likt iespiest vēl visu rakstos, ko esmu vairāk gados ar uzcītību strādājis un sakrājis, ak, kas tad tās būtu par biezām grāmatām! Bet es negribu vis steigties ar ikkatru dzejas pantiņu vai prozas teikumu tūliņ klajā kā citi jauni iesācēji, kuri strādā tik goda dēļ. Lai krājas vien mani pazemīgie pūliņi klusībā un pasaulei nezināmi kopā - gan nākošās audzes viņus atradīs un izdos kā literārisku atklājumu jeb kā manuskriptos atstātos rakstus īpašos sējumos pie maniem pilnīgi sakrātiem darbiem. Tagadējie laikrakstu stāvokļi skubina mani iet ar saviem nopietnībā izstrādātiem gara ražojumiem starpā pie sekmīgās grambu līdzināšanas uz lielā tautas lielceļa un pie dziļu vagu dzīšanas lielajā, bet vēl diezgan neapkoptā tautas dvēselē. Turpmāk, kad kāds ņemsies sarakstīt latviešu rakstniecības vēsturi, tad gan neaizmirsīs man arī ierādīt pieklājīgu stāvokli, kur, zināms, dažam, savā laikā ļoti izslavētam vīram, kurš tomēr ir maz strādājis, būs jādod zemāka vieta.

Man šķiet, cienīgi kungi, ka ar šo izskaidrojumu pietiks, jo viņš liks noķengātam biedrības godam spīdēt atkal pilnā spožumā, un jūs tad paši izšķirsat, kurš ir tautietis: vai tas, kas tautas augonus sedz un glauda, vai tas, kas atsedz un griež; viņš dos sajēgt, kādu stāvokli es ieņemu ne tikvien pie mūsu labdarīšanas biedrības, ne tikvien arī pie Slātavas šā laika likteņa vispāri, bet arī pie visas mūsu tautas uzzelšanas. Viņš atcels tās šaubīgās domas, kuras ir sacēluši pie tautas viņas ļauna vēlētāji, musinādami viņu mums, saviem garīgiem vadoņiem un tēvišķīgiem audzinātājiem, neuzticēties, tāpēc jūs visi, dūšīgie līdzkareivji un patriotīgie Slātavas jaunekļi, kuri stāvat man cienīgi līdzās, nebūsim tādēļ nemaz, kā jau vecie romnieki mēdza teikt, nudus ab amicis jeb no priekiem pamesti, kad skauģi sāk mūs nugas theatri alicui dicere jeb bez bijāšanas pelt, bet lai nugas relingquere, tas ir, kā viņi sacīja, mest visas ākstu muļķošanās pār galvu un turpināt bez mitēšanās savu uzsākto slavas ceļu uz augstu laimi!"

Pietuka Krustinam pēdējos vārdus runājot, atdarījās plaši durvis, un taīs parādījās Švauksts visā savā goda spožumā - ar gardibeni uz rokas un pangsneju uz deguna. Viņš, uz sliekšņa uzstājies, sveicināja visupirms sapulcējušos, zemu nolocīdamies un sacīdams:

"Bongschur, musjēs!" Tad, drusku Pietuka Krustiņa pēdējos vārdos paklausījies, izsaucās ar brīnošanos un lielkundzīgu piktumu: "Weter doner! was das? di kerls las luhs in deitsch zimer auf baurisk!"

Pietuka Krustiņš, kuram runājot bij stāvējusi mugura pret durvīm, to dzirdēdams, apgriezās apkārt, un Švauksts, izlikdamies, ka agrāk nav viņa pazinis, kļuva uz reizes ļoti mīlīgs, sāka atkal nolocīties un sniedza žēlīgi jeb laipņi Pietuka Krustiņam roku, sacīdams: "Ak so, so - fardon! Her volgeboren tauteht Krusting Petak. Ich entschuldigt si!" Tad pagāja drusku tālāk uz istabas vidu un sāka skatīties caur pangsneju Prātniekā. Labu bīdi tā skatījies, palaida pangsneju vaļā, apsviezdamies uz papēža apkārt ar tādu spēku uz to pusi, kur stāvēja Pietuka Krustiņš, ka pangsneja arī sviedās pa auklas galam spēji rauta gaisā līdz. Tad pret Pietuka Krustiņu atkal nolocīdamies un uz Prātnieku rādīdams, teica: "Bite, forschtelt mihr si dihse hern, Frahtnek!" - tai., atkal uz Prātnieku pagriezies, nolocīdamies sacīja: "Ich heis hern wolgeboren Schwaukste!"

"Manīm šķiet, Švauksta kungs, ka jūs vēl pazīstat Prātnieka kungu paši no agrākiem laikiem," Pietuka Krustiņš gan nopietni, bet ar īstu pieklājību atbildēja, "jo tagad pat esat vēl viņa vārdu pieminējuši."

"Ak, so, so!" Švauksts, it kā iztrūcies un pangsneju uz deguna grūzdams, iesaucās. Tad laipņi nolocīdamies, sniedza Prātniekam roku un sacīja: "Tas manīm lēls prēks!"

"Un manīm "lēls" brīnums," Prātnieks, nemaz nepaceldamies un Švaukstu drusku pamēdīdams, ar nicinājošiem smaidiem atbildēja.

Švauksts nolika gardibeni uz galda, izrāva cēli lakatu no kabatas, slaucīja, gari un smagi dvašu izpūzdams, pieri un sacīja: "So, so! Das war famos! Eine jesunde schtunde schpazihrt za fuhs. Sehr gut ausamisirt!" Pēc tam viņš sāka pastaigāties drusku pa istabu un tad, it kā kaut ko aizmirstu iedomādams, apstājās, izvilka atslēdziņu, slēdza pie sāniem karājošos somiņu vaļā un sacīja: "Man di herschaften traktiren mus." To sacīdams, grāba somiņā iekšā un izvilka papirosu dozi, kura izskatījās it kā no zelta, atvāza to vaļā, paņēma pats papirosu, sniedza Pietuka Krustiņam ar lielām komplimentēm un pēc tam arī Prātniekam, bet priekš viņa neatlikās taī vairs neviena papirosa, un tas nebij laikam pamanīts nedz no paša sniedzēja, nedz arī no Pietuka Krustiņa. Prātnieks grāba gan ar pirkstiem dozē iekšā, bet, kad nekas neķērās, tad, taī ieskatījies, sacīja ar saviem nepatīkami skarbiem smiekliem: "Ko lai tur izņem, kur nekā nav? Un pati doze ir tāda, ka to pretī ņemt būtu kauns."

"Ak, fardon, her Frahtnek!" Švauksts, savu kļūdu pamanījis, iesaucās. "Schahde, wen nicht mehr ist. Nu, ich jeben ander mal. Aber pag, pag, uns krihjen frisch." To sacīdams, viņš iebāza dozi krūts ārpuses kabatā, tā ka gals palika pāri redzams, tad grāba atkal somiņā un izņēma dažus gabalus vara naudas. Tos rokā labi saskandinājis, uzsprauda pangsneju uz deguna un sāka skaitīt: "Drei - drei un zwei ist - finf, eins zu - seks, zwei zu, das ausmacht - gleich schon - schon akt, unt zwei noch, is punktum fiks un fertig zehn." To sacīdams, nolika saskaitīto naudu uz galda un, pārējo saujā skandinādams, pameta Drekberģim ar roku: "Nāk šeitan, du mīla bauer junge." Kamēr Drekberģis nāca, tikām pagriezās uz Pietuka Krustiņu un jautāja: "Wi ist auf baurisk flasche?" Kad bij dabūjis dzirdēt, ka "flasche" esot saucama latviski un nevis bauriski par pudeli, tad rādīja pienākušam Drekberģim saskaitīto naudu un sacīja: "Tas prēkš vēne pudele bairiš! Un tad vēl prēkš paperosen pakit: eins unt eins is zwei, eins zu ist drei - unt noch…" Pie šiem vārdiem Švauksts grāba atkal somiņā, bet izvilka tik vien tukšu roku, tad iemeta saskaitītās trīs kapeikas veikļi somiņā atpakaļ un sacīja uz Prātnieku: "Še zu zemēm es negrib papirosen pirkt še ir visa vāre tik no ordineres gatung." Pa tam atkal uz Drekberģi: "Nein, papirosen es negrib; bringe nur pudel bairiš - dabūs trinkjelt." Drekberģis laikam gribēdams sacīt: "Jā, jā," pasacīja: ",Dank, dank" - un aizgāja ar desmit kapeikām naudas uz stoiku.

Tagad Prātnieks piedāvāja Švaukstam arī no savas puses glāzi bairīša, sacīdams uzzobojošā balsī: "Lūdzu, kantora kungi, esat tik labi un baudat zemnieku dzērienu arī."

"Was ist das? Schampanjer ader eņģlisch portbihr?" Švauksts, caur pangsneju glāzi uzlūkodams, jautāja. Tad paņēma un dzēra savādos lielos malkos, pie ikkatra malka glāzi viļņodams jeb pagāzīdams, jo taisniem malkiem vien dzert izskatītos bauriski.

Drekberģim, ar pudeli bairīša ienākot, kāds dziedātājs paklusu sacīja: "Muļķi, kam tu klausi, kad tevi lamā par bauri?"

"Viņš nelamāja vis mani par bauri," Drekberģis lepņi atbildēja, "bet sacīja: "Klau, her jung!" -tas ir: vai dzirdi, jaunskungs? Manis vis nevajaga mācīt, gan es saprotu, ko katrs vārds kurā valodā nozīmē."

Kad Drekberģis nolika pudeli uz galda, sacīdams: "Bite," - tad Švauksts grāba atkal savā somiņā, izvilka tās pašas trīs kapeikas, kuras nesen tur iemeta, un uzsvieda visas trīs reizē Drekberģam priekšā uz galda un uzsauca: "Še tevīm ir trinkjelt!"

"Mihr nicht mus trinkjelt!" Drekberģis lepņi atteica un nogāja pie malas.

"Was?" Švauksts, Drekberģi caur pangsneju uzlūkodams un brīnodamies, iesaucās. "Bauer nicht nehmem trinkjelt unt schprechen per deitsch. Das is sehr… sehr… ferninfitch… fein und anstendich. Vai auf land is ale bauer so… so izbildet?" viņš pa brītiņu, uz Pietuka Krustiņu pagriezies, jautāja.

Pēc tam iztukšoja dažas pudeles bairīša, ko cits par citu atnesa, līdz pēdīgi bij Dieva vārdi baznīcā beigti un krogs ļaužu pilns. Švauksts atvēra durvis, uzstājās uz sliekšņa un skatījās kādu brīdi ņudzošā ļaužu drūzmā, tad, gardibeni uz rokas turēdams, līda pašā cilvēku biezumā trim istabām cauri uz stoikas pusi un runāja vienādi šos vārdus: "Pagrēž, pagrēž, mīl damen unt bauer lautin!" Ar lielām pūlēm un pēc laba laika stoikā nokļuvis, sāka skatīties caur pangsneju no laba atstatuma kroga tirgošanās liecībās jeb papīros. Kad bij diezgan ilgi skatījies, tad, pangsneju nolaizdams, sacīja: "So, so, das is richtich." To sacījis, skatījās vēl labu brīdi pār ļaužu galvām, pirkstu galos cilādamies un rokas sānos saspiedis, bet tad līda atkal atpakaļ, bez mitēšanās runādams: "Pagrēž, pagrēž, man mīl damen unt bauer lautin! Dod ceļ auf deitsch zimer!"

Kamēr Švauksts staigāja tā pa ārpusi, tikām ienāca taī istabā, kur visi tie pieminētie bij kopā, Bisars jautrā smieklu pilnā vaigā un sāka stāstīt: "Šodien baznīcā pie vecā Bradeņu Bētuļa laulabniekiem bij joki bez maksas: visi piedzēruši līdz ar pašu Bētuli kā purvji. Kamēr mācītājs kristīja bērnus - es biju arī kādam bērnam kūmās -, tikām viens streipuļo šurp turp pa baznīcu, otrs, uz krēsla aizsnaudies, sāk murgot, trešais meklē šķiltavu, cits baras ar sieviešiem, Bētulis pats taisās uz krēsla gulēt, un tā visi cits par citu. Mācītājs izgāja pēc kristīšanas no altāra, un drīz pēc tam nāca no ģērbkambara baznīcas apkopējs, kurš pasludināja laulabniekiem braukt mājā un nākt uz laulāšanos vai nu trešdien mācītāja muižā, vai arī nākošu svētdien šepat Dieva namā, bet skaidrā prātā, jo tādu ļaužu, kādi tie tagad esot, viņš nevarot laulāt. Bētulis, kuru bij sievieši pa to starpu kā nekā pievilkuši pie altāra, streipuļoja runātājam pretī un teica: "Sakat vien mācītājam, lai provē, kas zin, varbūt varēs."

Bisaram tā stāstot, ienāca kāda izveicīga pajauna sieva un sāka aicināt Pietuka Krustiņu otrā istabā pie kristabniekiem. Pietuka Krustiņš sāka gan iekšķīgā labpatikšanā kaut kādi aizbildināties un atteikties, bet tas nepalīdzēja nenieka, jo aicinātāja negribēja par aizbildināšanos nekā dzirdēt un uzstāja tik, ka vajagot iet, sacīdama: "Nākat, nākat! Pats skolas kungs arī ir. Kā gan izskatīsies, kad jūs sāksat lepoties?" Tad pagriezās veikļi uz Prātnieku un runāja tāpat: "Un jūs arī nākat, jo krusttēvi jau tādi paši būsat, lai pie kristīšanas bijāt vai ne." Tad atkal uz Bisaru: "Kādēļ tu, Šķietiņu tēv, šķiries nost? Tev vajaga turēties klāt viscauri, jo nu vairs citādi nepāriet."

"Nu, iesim arī, iesim arī, kad aicina," Bisars, uz Pietuka Krustiņu pagriezies, teica. "Pret Dieva dāvanu, lai nu viņa vai lejama, vai griežama, lepoties nevajagot."

Uz šiem vārdiem izgāja visi aicinātie, no aicinātājas stumdīti, otrā istabā pie kristabniekiem, bet citi visi palika turpat klusi un domīgi sēdot.

Kristabnieki šodien, kā pie maizes nastām varēja redzēt, bij divēji, un skolas kungs sēdēja uz sola tā, ka uz galda priekšā stāvēja viena ; nasta uz vienu, otra uz otru pusi un pats kā trešais vidū, stāstīdams pienācējiem, ka viņš esot kungs par abām nastām.

Bisars sēdot un dzerot pa brītiņu pagriezās uz Pietuka Krustiņu un, uz savu pirmējo stāstu zīmēdamies, sacīja: "Es skaitu, ka tas nav labi iet piedzērušam baznīcā un vēl pie laulāšanas."

"Jā, nu, zināma lieta," Pietuka Krustiņš nopietni atbildēja, "kas sajūt tautas kaunu arī par savu kaunu un kam tautas uzplaukšana rūp, tas tādu pārsteigšanās darbu nekad nelielīs."

"Nu, vai tu zini, cilvēkam, kurš daudz uz Tā Kunga ceļiem staigā, var arī pa garu laiku kādreiz misēties un kāja paslīdēt," kāds kristabnieku vecis, kuram bij liela kantaina brandvīna pudele rokā, Bisara un Pietuka Krustiņa vārdus dzirdēdams, sacīja. "Vai tas ir labāk, kad iet skaidrā prātā otram uz ceļa pretī nekā iereibies baznīcā? Vai arī kā dažs, kas neiet baznīcā ne piedzēris, ne nedzēris?"

Pa tam bij lielums baznīcēnu jau izklīdis un krogā vaļējāka apgrozīšanās, tā ka Švauksts varēja jau taī istabā, kurā kristabnieki mielojās, izstaigāties, gardibeni aiz muguras turēdams. Patlaban iznāca Drekberģis no zināmās viesu istabas un gāja kristabniekiem veicīgi garām itin kā kādās lielās darīšanās. Švauksts viņu apturēja, uzsaukdams: "Ssst!" - un, uz kristabniecēm rādīdams, sacīja: "Atnes tiem dahmen div pudel schampanjer."

"Schehn, schehn!" Drekberģis, pret Švaukstu palocīdamies, atbildēja un aizsteidzās uz stoiku, bet Švauksts iegāja lielkundzīgi "in deitsch zimer" un sāka raidīt no turienes tos citus atlikušos un durni sēdošos jaunekļus laukā, sacīdams, ka "bauerjungen" nedrīkstot "in deitsch zimer" nākt, bet tiem bij gan tik dūšas, ka negāja vis ārā.

Pa brītiņu ieskrēja Drekberģis ar darīšanu pilnu steigšanos pie Švauksta un ziņoja, padevīgi palocīdamies un valodu pēc Švauksta priekšzīmes mocīdams, ka schampanjera ist nikt - neesot, bet citi vīni gan. Švauksts, to dzirdēdams, svieda abus baltos cimdus, kurus tagad bij novilcis, ar dusmām uz galda un kliedza pikti: "Das is deiwels ordnung auf land! Bauerjungen lasen in deitsch zimer un vise prece tik no ordineres gatung!" -tad, uz Drekberģi pagriezies, sacīja drusku žēlīgāk: "Nu, alzo, ņem tad tāda weine, kāda labāk ir unt enschuldig anschtendich pie damen, ka her wolgeboren Švaukstē ne wainig, ka schampanjer nebūt."

"Schehn, schehn!" Drekberģis palocīdamies atbildēja un izsteidzās atkal atpakaļ, bet Švauksts pilns augstkārtīgu dusmu staigāja un grozījās pa istabu ar tādu piktumu, ka pangsneja dzīvoja pa auklas galam gandrīz vienādi tik pa gaisu.

Pa labu brīdi atnāca Drekberģis atpakaļ ar divi pudelēm vīna ar to ziņu, ka dāmas nemaz nedzerot.

"Ak, das ir schahde!" Švauksts ar piktumu iekliedzās un sviedās apkārt ar tādu spēku, ka pangsneja, pie krāsns atsizdamās, tikko nesaplīsa.

Drīz ienāca atpakaļ arī tie citi, kuri bij izgājuši pie kristabniekiem. Bisars, sataisīdams pīpi uz pīpēšanu, uzsauca Pietuka Krustiņam: "Nu, kungs, kā paliek ar zirgiem? Lai ir tā, kā es sacīju!"

"Nē, Bisara kungs, ar piedevu došanu es nekad neielaižos - tas ir, alzo, tik tāds čigānu amats," Pietuka Krustiņš, kurš bij nācis jau pie labas jautrības, atbildēja. "Bet, ja gribat mainīt līdza, tad ejat tik pārjūdzat, jo tad es jums labprāt to prieku. novēlu, pēc kura jūs kārojat, lai krīt pāra rubļu vai uz šo vai uz otru pusi."

"Bez piedeviem mainīt - tas ir tik tāds puiku darbs, kuriem nav naudas," Bisars atteica. "No tādas mainīšanas nav nenieka."

"Nu, kad tā ir, tad pieliec tu viņam," Prātnieks sacīja.

"Nedz es gribu pielikt, nedz pieņemt," Pietuka Krustiņš atbildēja cietā balsī, "jo mums būs savu tautu atradināt no tās kaislības, kur ar mainīšanas darbiem grib dzīt peļņu. Viņus būs darīt vienīgi tik labpatikšanas dēļ."

"Tad ir jāpataisa visi zirgi papriekšu vienādā labumā un dārgumā," Bisars teica.

"Tas nav nemaz vajadzīgs," Pietuka Krustiņš ar lielu zināšanu atbildēja, "jo, vienreiz labāku izdodot, otrreiz labāku ieņemot, lietas vērtība caur caurim un nemanot izlīdzinās."

"Bet klausāt, es sacīšu jums vēl kādu biezu vārdu!" Bisars, Pietuka Krustiņa labo roku savā kreisā saņēmis, tā ka stāvēja viņa delna uz augšu, un savu labo roku pacēlis uz iesišanu Pietuka Krustiņa rokā, uzsauca. "Mācāt jūs nākošu ziemu manu puiku bez skolas naudas krieviski, tad lai arī iet līdza bez piedevām. Vai jā?" - un, to sacīdams, viņš cēla vien savu labo roku augstāk uz iesišanu Pietuka Krustiņa rokā.

"Nu, lai tad arī notiek pēc jūsu prāta," Pietuka Krustiņš pieļaudamies atteica. "Jums būs pārliecināties, ka man ,nav vis svarā pati nauda vai arī naudas vērtība, bet tik vien tas izskats un izsargāšanās no nekrietnas priekšzīmes došanas savai tautai."

"Līkop!" Bisars kliedza, sizdams Pietuka Krusttiņam saujā.

"Lūdzu, lūdzu, Bisara kungs, necelt tāda čigāniska trokšņa še izglītotā publikā un ievērojamā vietā," Pietuka Kriustiņš, savu roku atsvabinādams, Bisaru rāja.

"Un cik aiziet no jūsu puses līkopos?" Bisars uzsauca.

"Allaž tikpat, cik, alzo, jūs dodat no savas puses," Pietuka Krustiņš atteica, it kā raisīdamies no šās lietas pavisam vaļā un negribēdams par viņu vairs nemaz runāt.

"Puikas, kas nāks līdz zirgu pārjūgt, tie dabūs pavizināties un pēc arī līkopu," Bisars pa malām mierīgi sēdošiem jaunekļiem uzsauca.

"Es, es!" daži no viņiem uzlēkdami atsaucās un izgāja Bisaram līdz stadulā.

Pa brīdi Bisars pats ienāca istabā atpakaļ un aicināja Pietuka Krustiņu līdz ar citiem pie loga skatīties, kā izmainītie zirgi iešot, jo jaunie mēģināšot braukt. Pirmais, kurš bij iejūgts tagad Bisara ratos, paskrēja gan diezgan viegli logam garām, bet otra nevarēja padzīt nemaz.

"Tas savas ādas pats uz tirgu neaiznesīs," Prātnieks, pa logu skatīdamies, sacīja un smējās savus nejauki skaļos smieklus.

"Nē, viņš tik vēl aiz jaunuma nemāk iet," Bisars atteica, un viņa valoda skanēja drusku zobojoši. Pietuka Krustiņš, cigāru pīpēdams, skatījās arī pa logu un nesacīja šaī lietā ne mēma vārda.

Bisars izgāja stoikā un ienesa līdz ar krodzinieka palīgu duci bairīša uz līkopiem, bet līdz tam laikam cienāja Švauksts un Drekberģis citus ar savu vīnu.

Švaukstam, kā viegli protams, bij grūt izrādīties par latviešu valodas nepratēju un par vācu valodas pratēju, kaut gan cīnījās uz to visā spēkā. Tomēr pats sajuta itin labi, ka vāciski plaši un viegli izrunāties nespēja, tādēļ brīžam, kad vien ko lielāku un varenāku gribēja stāstīt, bij jāķeras tīši vai netīši pie latviešu valodas. Jo vairāk viņš sajuta to vajadzību tad, kad galva metās siltāka, un arī šaī brīdī bij latviešu valodai stipri vien pārsvars, kas gāja arvienu vairumā. Otrkārt, brīžam viņam izgāja no prāta tas, ka nav jārādās par latviešu valodas pratēju, tādēļ nereti, jau labu brīdi latviski runājis, piepeši apķērās un nemācēja vairs ne vārda citādi kā tik vāciski.

Līkopu alu dzerot, Pietuka Krustiņš izsacīja atkal runādams kādas reizes "alzo", un Bisars, to dzirdēdams, jautāja: "Sakāt - kas tas "alzo" īsti par vārdu ir, ka jūs, skolotie, vienādi viņu daudzināt?"

"Das is so par deitsch," Švauksts pasteidzās atbildēt.

"Nu jā, par deitsch!" Bisars iesaucās. "Tad viņam vajaga par deitsch arī kaut ko nozīmēt. Man šķiet, ka jūs esat ieklausījušies to no mērniekiem."

"Tas ir mums tāds jau no laika gala mācītu ļaužu valodā parasts vārds," Pietuka Krustiņš, it kā Švauksta nemaz nedzirdēdams, atbildēja.

"Jā, jā, tas ir tāpat, kā kad tukšās sudmalās aiz maliena trūkuma un kad negrib turēt cieti, grūstu kaut kādas sēnalas iekšā, lai starp akmeņiem neceļas uguns," Bisars jocīgi sacīja.

"Nē, nevis tādā ziņā," Pietuka Krustiņš gudri atteica. "Tas ir darāms vairāk valodai par pušķošanu, lai viņa neizskatītos visai vienmuļa, bet lai atspīdētu tanī šur un tur kāds zinātnības ziediņš. Tāpat kā kādā proazaīgā grāmatā viens pats dzejīgs pantiņš atspirdzina garu, tāpat arī valodā šāds nieka vārdiņš ir par lielu jaukumu."

"Bet sakāt - kur - jūs tad iemācījāties to savu dziesmu un kupleju taisīšanas amatu?" Bisars jautāja tāļāk. "Dažs cits ir arī skolojies tikpat tāļu un vēl tāļāk, bet nevar izgudrot nekā."

"Jā, uz to vajaga īpašu augstu gara spēku, nesaistītas, brīvas fantāzijas un neaprobežoti jūsmīgas enerģijas," Pietuka Krustiņš atbildēja augstā garā. "Pie šās slavas iemantošanas nepalīdz nedz augsta kārta, nedz gods, nedz bagātība, jo mūzes jeb dzejas dievenes nav pieaicinājamas caur neko citu kā tik caur cienīgiem un bagātiem gara spēkiem. Es arī neesmu no nekāda augsta dzimuma, nedz no lielas un bagātas kārtas, bet es biju jau no laika gala ļoti jautrs un manīgs puika, kādus mūzes allaž iemīļo. Es nebēdāju nenieka un dziedāju pa ganiem tautas dziesmas, ka meži vien trīcēja, lai klājās katru reizi kā klādamies. Vēlāk sāku vien, sāku vien pamazām taisīt dzejoļus, līdz kamēr tagad tur visi no manis jau lielas lietas. Pats es, zināms, nepamanītu gan vis tik drīz savu dzejas spēku vērtības un svara, bet draugi un jaunkundzes sāka darīt man to zināmu, lūgdamas, lai es liekot savus liriskos sēru dzejoļus iespiest rakstos, ko es arī pēdīgi darīju un atzinu, ka draugi, bet jo vairāk jaunkundzes bij manus spēkus un dāvanas pareizi nosvērušas, ko tagad apstiprina visa daiļjūtīgākā publika." Še vilka Pietuka Krustiņš savu piezīmēšanas grāmatiņu no kabatas, uzšķīra un, ar zīmekli taī rādīdams, runāja tāļāk: "Ka ikkatrs dzejnieks, kurš tāds grib būt, nav aicināts no mūzēm uz to augsto pienākumu, pēc kura sniedzas, liecina jau tas vien, ka viņu darbiem jeb sacerējumiem trūkst pa lielākai daļai ārējas formas jeb veida un ārēja veikluma, kas pie maniem darbiem nav nekur nomanāms. Pārliecināšanās labad lai ņemam šo vīna dziesmu uz tā meldiņa - "Nu mēs, brāļi, sasatikušies etc.". Šo es sacerēju piecās minūtēs. Viņa ir mans jaunākais gara lolojums, kurš man tik mīļš, ka neesmu vēl spējis viņa atraut savai sirdij un nodot publikas aukstās rokās. Raugāt, kā še ir sarakstīti visi paņēmieni acīm patīkamā kārtā: īsākie vairāk uz iekšu un garākie vairāk uz āru. Šādā kārtā sastādītu un saskandinātu dzejoli var lasīt veikļi un bez pieduršanās ikkurš un katrs. Tam līdz der ievērot arī šo mīlestības dziesmu "Ak, Kristiņ, tavu skaistumu!" pēc tā meldiņa "Aplam bezkaunīgs lielmutis etc.". Ceru, ka arī šis dzejoliņš darīs drīzumā pie publikas savam audzinātājam godu." Pie šiem vārdiem Pietuka Krustiņš savu grāmatiņu aiztaisīja un sāka noglabāt kabatā.

"Eh, was da! Tas ir tik tāds nēka gods," Švauksts, pa istabu staigādams, iesaucās. "Bet tas ir gan gods, kad tēk par skolas kungu un var ēt baznic caur uz orjelschpihlen. Ak velns, kas tur par izskatīšanos meitās!" Šis teikums viņam, pēc sava ieraduma roku uz augšu pasitot, izskrēja skaidri latviski, bet tāļāk tūliņ runāja atkal savā pieņemtā valodā: "Es saņemt ērģeļ spēlēšan par velt, ja tik mani laistu baznīcai cauri staigāt. Das is zum deiwel famos."

"Ko tu, spēlēt nemācēdams, darītu, ērģeļu spēlēšanu saņēmis?" Prātnieks jautāja.

"Man zin gan, ko darīt!" Švauksts gudri atteica. "Es maksāt volgeboren Pietuka Krustiņa kungam uz mēnešu par spēlēšan un Drekberģa kung par minum, bet pats staigāt tik baznīc caur. Drei, fihr tausen rubel per jahr, so ader so, das schtrunt!" Tad piegāja lepņi pie Pietuka Krustiņa, uzsprauda pangsneju sev uz deguna un sāka runāt uz viņu, itin kā kad būtu jau patiesi ērģeļu valdinieks: "Bet tad jūs nedrīkstēt vis staigāt manīm līdz caur baznīc tā kā šodēn skolas kungam, jo tad es jums pavēlēt ēt furt tur pa ārpus. Arī bez man ziņ tad nedrīkstēt nevien cit schpihlen kā tagad, kur skolas kung visādus laiž, bet ikkatram vajadzēt anmelden bei hern Schwaukstē unt einzahlen drei rubel zwanzik kopeik silber kauzijon."

"Ko nu ar niekiem lielies, tu pilsētas kungs!" Bisars Švaukstam uzsauca. "Stāsti labāk - vai esi dzirdējis kaut ko par mērnieka cienīgu tēvu?"

"Mērnek cēnīg tēv aizbrauc auf Amerik," Švauksts, atkal pa istabu staigādams, atbildēja. "Tur vin izmērīt vēn sveše kaiser zeme un izrakuš tik daudz zelt un dimant, ka piebēr div kug piln. Tagad vin brauc uz māj un, kad būs atbraukt, tad būvēt tūliņ eisenbahn auf Slahtaw, manim vin rakstij jau paprēkš, lai es atbrauc auf Slahtaw un nopirkt trīs desetin lands, kur būvēs bahnof un pilsēt ar visādu nihderlagu. Lai maksāt zem, cik maksāt, is schtrunt, aber mihr mus kaufen. Lai prasīt vai simt rubel par vēn pēd zem, bet man vajadzēt nopirkt."

"Saki mērnieka cienīgam tēvam, lai taisa labāk skroderu augstskolu jeb akadēmiju nekā eisenbahnu ar bahnhofu, pilsētu un nihderlahgām," Drekberģis sacīja. "Tur tad nevajadzēs pirkt tik daudz zemes un ienākšanu būs vairāk; bet, ja uztaisīs eisenbahnu, tad aizbrauks visi skroderi uz Vāczemi."

"Lai nu Dievs arī dod, ka aizbraucat, tāpat kā viens tāds aizbrauca jau pērnā vasarā nelaime zin kurp," Prātnieks atkal, nejauki smiedamies, runāja. "Sieva, jeb kas viņa tāda bij par līdzstaigātāju, tagad jau ir pazaudējusi pat prātu meklēdama un tomēr meklē vēl vienādi. Tādiem aizbraucējiem es labprāt nopērku jeb, skaidrāk sakot, pārdodu biļetes."

"Was? Wo fahren schneider?" Švauksts, Drekberģi caur pangsneju uzlūkodams, uzkliedza. "Zum deiwel fahren, schneider! Pad arest solch ale alunken gleich! du schtifelpuzer numur zwei!"

"Tu, tu, tu dzirdi, kā viņš mani lamā? Un tu arī," Drekberģis kliedza lielā piktumā uz Bisaru un uz Prātnieku. "Lai izput vai vai šuvamais mašiņš, bet mierā es nepalikšu! Lai tad viņš parāda, kā liks mani pad arest."

"Kas tur tev būs par labu, kad parādīs?" Bisars jautāja. "Bez divdesmit četrām stundām lāgā parādīt nevar."

"Nu, kas par to! Lai izput vai trīsdesmit piecas," Drekberģis atkliedza.

"Furt du, schkandalmacher, aus deitsch zimer, wo anschtendig heren trinken!" Švauksts Drekberģim uzkliedza.

"Selber du furt!" Drekberģis kliedza pretī. "Du, du - wasank."

"Mīļie tautieši!" Pietuka Krustiņš stājās abiem ķiļdiniekiem starpā. "Nesaderība krietniem tautas dēliem savā starpā nepieklājas, bet miers ceļ tautu godā un turībā."

"Es domāju, ka miera panāksim tik tad, kad būsim izšķīrušies," Bisars sacīja, uzceldamies un jostu no jauna savilkdams. "Ejat, puikas, kāds un pasaucat krodzinieku, lai nāk saņem naudu par tēriņiem."

Švauksts, to dzirdēdams, arī grāba kabatā pēc pulksteņa, it kā iztrūcies par to, ka tik ilgi nodzīvots, tomēr pulksteņa nevilka vis, bet atrāva roku tikpat ātri atpakaļ, sacīdams: "Jā, zeit is wohl fahren." Tad uzsprauda pangsneju uz deguna, piegāja pie loga un sacīja, ārā skatīdamies: "Was deiwel! Schon… schon… schwarz heraus." Tad apsviedās apkārt un gāja lepņi pretī patlaban ienākušam krodziniekam: "Klau, vecaiš, pastellējiet trīs past zirg fihr hern Švaukstē."

"Uz kurieni jūs gribat braukt?" krodzinieks jautāja, noskatīdamies Švaukstā no galvas līdz kājām.

"Es grib fahren auf mein… mein… willā. Her wolgeboren Krusting Petak, wi is willā auf baurisk?"

"Villā ir italjeniski ciems, bet pie mums sauc par villā skaistas vasaras muižiņas un arvienu pilsētu tuvumā," Pietuka Krustiņš zinātnīgi izskaidroja.

"Nu guht, guht!" Švauksts ķēra atkal valodu no jauna un teica krodziniekam: "Tad dzird: es brauks uz sav vasar muiž."

"Kas nelaime zin kādā pasaules malā jūsu vasaras muiža ir," krodzinieks ar nepatikšanu atteica un nolika uz galda degošu sveci, kuru bij ienesis līdz, jo no āra gaismas nevarēja vairs nekā redzēt.

"Kā jūs var man vasar muiž nezināt?" Švauksts ar dusmām jautāja. "Man vasar muiž ir ēkš Tupiņ mājām, vēn jūdz no šejēn."

Krodzinieks sāka smieties pilnā mutē. "Ak Tupiņos! No kura laika tad ir Tupiņu māja pārvērtusies par muižu? Man pirmā dzirdēšana, ka Tupiņos ir tagad muiža." Citi smējās arī un it īpaši Drekberģis, bet Švauksts staigāja šņākdams vien sparīgi pa istabu. "Līdz Tupiņiem, līdz Tūpiņiem ar trim zirgiem? Hm, hm," krodzinieks runāja atkal pa brītiņu, bet vēl arvienu smīnēdams. "Bet kur jūs domājat tikt Tupiņos ar trim zirgiem iekšā, jo tur pa to ganceļu nevar izbraukt gandrīz pat ne ar vienu zirgu?"

"Das is mein zach!"' Švauksts bargi atkliedza.

"Nu labi, labi," krodzinieks mierīgi sacīja. "Dodat šurp trīs rubļi, tad varēs gan trīs zirgus pasūtīt."

"Sak ēkš to past kantor, ka her wolgeboren Švaukstē maksāt par vis sav braukšan einmal par mēneš ales zuzamen!"

"Šai pastā nevar vis bez aizmaksāšanas zirgus uz mēnešiem dabūt," krodzinieks ar nicināšanu atteica un griezās pie Bisara, kurš taisījās savu tēriņu maksāt.

"Ferfluchte ordnung! Deiwel einrichtung! Zum tolwerden, bei got!" Švauksts kliedza, kāju uz zemes sizdams, tad skraidīja un grozījās pa istabu kā nejēdzīgs, tā ka ne tikvien pangsneju un sarkanās šalles gali, bet arī somiņa, kura stāvēja plecos pakārta, mētājās pa gaisu ar visām tām trim kapeikām, kuras pirmāk, kad Drekberģis viņu neņēma pretī, iemeta pats tur atpakaļ.

Kad jau gandrīz bij visi krodziniekam aizmaksājuši par to, ko prasījuši, tad krodzinieks vaicāja Drekberģim, kas maksāšot par tām vīna pudelēm, kuras viņš izņēmis.

"Tās ir uz Švauksta rēķina," Drekberģis atbildēja. "Viņš pats lika ņemt, ko dāmas traktierēt."

"Was das par dāmen auf land! In štat mīr is dāmen beser," Švauksts, dzirdēdams pa ausu galam Drekberģi par dāmām runājam, pikti sacīja.

"Lai nu dāmas, kur dāmas," krodzinieks, uz Švaukstu pagriezies, runāja, "bet par izņemtām vīna pudelēm vajaga aizmaksāt rubli deviņdesmit kapeiku."

Švauksts sāka savā īpašā lielmanīgā buldurēšanas valodā liegties un sacīt, ka viņš par vīnu nekā nezinot - lai prasot Drekberģim, jo tas esot prasījis un nesis. Bet atsaucās no kaktiem laba tiesa liecinieku, kuri liecināja, ka Švauksts licis gan Drekberģim vīnu ņemt un kristabnieces pacienāt, tādēļ krodzinieks, varbūt domādams, ka no Švauksta izdzīs drīzāk kaut ko nekā no Drekberģa, sāka turēties pie Švauksta un uzstāt, lai aizmaksājot ar labu un drīz, kas vajadzīgs. Gan vēl Švauksts liedzās maksāt un mēģināja aizbildināties, bet krodzinieks gāja visai cieti virsū, solīdamies apcietināt un apķīlāt, tad grāba atkal somiņā, izrāva pazīstamās trīs kapeikas un uzsvieda krodziniekam priekšā uz galda, sacīdams: "Da is jelt!" Visi sāka smieties, un krodzinieks uzsauca savu reizi ar piktumu, lai neākstoties, bet darot, kas jādara, jo cik ilgi lai viņš te diedelējot pēc savas naudas? Švauksts tāpat saskaities grāba bikšu kabatā, izrāva kādu naudas maķeli, attaisīja vienu un otru pusi, paskatījās un iegrūda kabatā atpakaļ, tad izrāva no citas kabatas otru maķeli, izskatījās taī tāpat, aiztaisīja un iegrūda kabatā, sacīdams: "To zilberšeini es negrib izmainīt! Tē kroģer tīr kufer jelt wien pēdod - manim neir zirgs, ko vest."

Pēdīgi pēc ilgākas stīvēšanās piegāja šī lieta pie tā, ka krodzinieks uzstāja Švaukstam atdot par tēriņu ķīlām kabatas pulksteni. Gan, kā saprotams, Švauksts tam ļoti pretojās, bet krodzinieks par to nekā neskaitīja un gāja tik viņam jo ciešāk virsū, līdz pēdīgi tīši vai netīši Švauksta pulksteņa ķēde jeb "ķete", kā viņš pats to sauca, kaut kur aizķērās un izrāvās no kabatas ar visiem spīduļiem un zvadzuļiem, bet - bez pulksteņa. Kā varēja nomanīt, tad ķēdes gals bij stāvējis kabatā iediegts vai citādi iestiprināts, lai nenāk laukā. Visi sāka smieties, un Drekberģis jo garšāk, izsaukdamies: "Tādēļ tad arī tagad vairs nevarēja redzēt pulksteņa no kabatas raujam kā agrāk. Par tādu joku var dot duci bairīša."

"Var gan, kad tik spēj vien nopirkt un aizmaksāt," Bisars, tabaku pīpē bāzdams, sacīja.

Bet Švauksts par šā sava noslēpuma gaismā nākšanu bij ļoti pikts un bargs. Viņš, kaktā iegriezies un raudzīdams iestiprināt ķēdi no jauna kabatā, biedināja par šādu pilsētas birģera blamēšanu apsūdzēt visus pie pilnu rāti.

"Nu, ja pulksteņa nav, tad dod jel to pašu ķēdi," krodzinieks sacīja. "Var būt, ka to varēs par parādu ņemt pretī. Pie pilnu rāti, kad aizmaksāsi, tad dabūsi atkal atpakaļ."

"To ķēdi es pazīstu labi," Drekberģis runāja, joprojām smiedamies, Švaukstam par jo lielākām dusmām. "Tā ir tā pati, kuru viņš iemainīja pavasarī no jumiķa. Viņa ir no misiņa, bet tik vien apsudrabota un maksā bez tiem spīduļiem tik piecpadsmit kapeiku."

"Nu velns, ko tad lai no tāda pagāna ņem!?" krodzinieks nospļaudamies izsaucās. "Par citu visu, kas pie viņa ir, nevar dot rubļa un deviņdesmit kapeiku. Un tu, Drekberģi, kā vīna izņēmējs, neesi vairāk vērts."

Pēdīgi stājās Pietuka Krustiņš starpā un piedāvājās krodziniekam priekš Švauksta par galvinieku, pieminēdams, ka krietniem tautiešiem vajagot izlīgt visās materiālīgās un ideālīgās diferencēs ar labu.

Krodzinieks, drusku kā sašutis, noskatījās Pietuka Krustiņā garām acīm, kas liecināja, ka šis galvinieks nav vis viņam ļoti pa prātam, bet tomēr palika gan ar to mierā un ļāva Švaukstam iet neaizskartam projām.

Visi nu sāka taisīties un rīkoties uz projām braukšanu vai iešanu. Švauksts necēla gan labprāt acu uz augšu, bet vilkdams savus baltos cimdus rokās, sirdījās, buldurēja un rūca vāciski kā pērkons, bet no visas tās rūkšanas nevarēja saprast neviens nekā. Citiem bij ikkatram kādi virssvārki vai mēteļi, bet Švauksts taisījās uz ceļu aukstā lietainā naktī tāds pats, kāds bij baznīcā: spožos zābakos, baltos cimdos, vienos pašos svārkos, ar somiņu plecos, cilindra gardibeni galvā un ar lokanu spieķi rokā. Pie visa šā apģērba viņš neaizmirsa arī uzspraust pangsneju labi stipri uz deguna, ka lai vējš nenogrūž. Turklāt Švaukstam šādam, kā izlikās, vajadzēja iet kājām, jo zirgi bij par visiem tik trīs: Bisaram, Prātniekam un Pietuka Krustiņam.

Kad visi sāka spriest un aprunāties, kā tiks mājā, tad tie, kuriem zirgu nebij, raudzīja pierunāt sev kādu aizvedēju no tiem, kuri atradās braukšiem, tik vien Švauksts nelikās par to nekā zināt. Krodzinieks, kuram laikam par Švaukstu iežēlojās, sacīja uz Pietuka Krustiņu, drusku pasmaidīdams: "Nu jūs varēsat ar savu iemainīto ērzeli aizvest to pilsētas kungu, jo ceļš jums iet pa daļai uz vienu pusi. Viņš ņems par labu šoreiz arī viena zirga pajūgu, pasta zirgus ņemot, tiek jāmaina zilberšeinis, un to viņš tagad negrib darīt."

"Nu, ar to ērzeli viņi šonakt pavisam mājā netiks," Prātnieks savrup nosmējās.

"Nu, kad ar pastu grib braukt, tad var zilberšeini mainīt gan," Bisars sacīja, "jo tad tiek zirgi, ar kuriem kaparjelti aizvest."

"Savas trīs kapeikas viņš aiznesīs gan tāpat kājām," Drekberģis teica, jo tas bij tagad itin jautrā garā.

"Tik vien šāds apģērbs tam pilsētas kungam būs gan par daudz plāns un viegls - tikpat priekš lietus, kā arī priekš vēsuma," krodzinieks, Švaukstā noskatīdamies, sacīja.

"Kad tik viņš ir melns, tad par plānumu vai biezumu nekāda bēda," Bisars atteica.

"Tas, kas izstaigāja pērn trijukungu dienā, lauskam sperot, baznīcu vienos pašos putekļu drēbes svārciņos, tam tagad būtu kauns salstot," Prātnieks sacīja, pātagas kāta cilpu rokā uzmaukdams.

Tā runādami un taisīdamies, visi tie kroga viesi bij izgājuši jau no savas istabas priekšistabā, kurā ienāca patlaban no āras divi salijuši ceļinieki. Kad tuvāk saskatījās, tad izrādījās, ka viņi bij visiem pazīstami slātavieši, tik vien no drusku atstatāka valsts stūra. Pēc sasveicināšanās un īsas ievadījuma sarunāšanās par nejauku laiku un izmirkušu ceļu Prātnieks ienācējiem vaicāja, kurp tik vēlu braukdami un vai tiem neiešot ceļš ar dažiem no viņiem uz vienu pusi.

Viens no ienācējiem, kroga viesus drusku vispāri aplūkojis, atbildēja: "Kā liekas, tad laikam neies vis, jo še laikam no muižas puses neviena nav."

"Kas jums tagad uz muižu par braukšanu?" Prātnieks drusku ziņkārīgi jautāja.

"Tur ir tāda savāda nedomāta un negaidīta vajadzība," tas pats otrais ienācējs atteica, pīpi uztaisīdams un grūti nopūzdamies.

"Kas tā par vajadzību?" citi arī sāka jautāt ar uzmanību.

"Vajadzība ir, draugi, tāda, par kādu netīkas labprāt ne runāt un kādas lai Dievs nedod," pirmais ienācējs teica skumīgi un savas slapjās drānas nopurinādams.

"Nu tad stāstāt jel, kas tā par lietu var būt!?" Prātnieks un citi uzsauca.

"Jā, kurš to varēja vai drīkstēja iedomāt, ka šā laika daiļākā Slātavas draudzes meita varēs ņemt tik nelaimīgu galu!" otrais ienācējs lēnām runāja. "Vēl jau dzirdējuši laikam nebūsat?"

"Nē, nē, nē, nav nekas dzirdēts," no vairāk mutēm atskanēja.

Kamēr otrais ienācējs, kā likās, domāja un meklēja savā prātā šim gaidāmam stāstam lielu un svarīgu vārdu, lai var stāstīdams satriekt jo vairāk klausītāju sirdis, tikām pirmais ienācējs pasteidzās un izteica to itin vienkārši un bez nekāda jaukuma: "Lūk, tā Liena, Irbēnu Oļiņu audzēkne, kura staigāja šaī vasarā apkārt par sajukušu, ir mūsu upē pārceļamā vietā noslīkusi."

Visi pie šiem vārdiem iztrūkās un pat Švauksts, runātājus caur pangsneju uzlūkodams, iekliedzās: "Das is schade! Schehn mehdchen war. Ach, kā es vin ēkš Ilz bēr amizant izvizināj uz kapsēt un zurik!" Bet pie Prātnieka vien bij nomanāma gandrīz labpatikšana, kaut gan, kā protams, viņš sargājās to izrādīt.

Otrais ienācējs, lai gan pirmais bij viņam lielāko stāstīšanas krāšņumu un virslietu nolaupījis, raudzīja tomēr vēl no atlikuma glābt un tvert priekš sevis, kas vēl glābjams un tverams, tāpēc viņš stāstīja tūliņ tālāk, līdzko pirmais bij to nelaimīgo notikumu pasludinājis: "Tā atrašana tikpat kā caur mani vien iznāca gaismā. Paklausāties, kā bij."

"Nu jā, stāsti, stāsti tu papriekšu," pirmais ienācējs iesacījās.

"Šorīt bij jau liela diena, kad es uzcēlos rijai krāsni iekurināt, sak, svētdienas diena, kas nu par lielu steigšanos, gan izkurēsies. Vakar arī no rīta kā kūlām, piesērām riju, arām un ecējām vēl visu dienu kartupeļu lauku, pēdējos kartupeļus lasīdami, un vakarā palikām pie linu saņemšanas labi vēlu, sak, laiks taisās uz lietu - uz zemes atstāt vairs nevar uzdrošināties -, kas zin var sākt līt, un ko tad? Tur salūza vēl viens ritenis, bij jāsūta uz māju pēc citiem ratiem un jākrauj vezums pāri - kā jau arvienu tādās steigšanas reizēs izdodas. Kamēr nu vēl mājā nokopām vezumu paspārnē divi vien sagāja, un trešais bij jāizkrauj citur -, nolikām zirgus visus droši, kā pienākas, lai neceļas nekāda kaite, kā vēl teicu uz šā paša Edes tēva (še viņš rādīja uz pirmo ienācēju), labāk lai padarām visu tā, kā kad ja sliktums ceļas, - saimnieks nevar pārsaukt mūsu, sak, ko jūs tur ejat un strādājat, kad uz jums nevar palaisties, itin kā bez rokām, - kā jau nu allaž tādas valodas ir, vai nu nav dzirdēts, - tas kumeļš, kā pagāns, ir mums diezgan nemierīgs, gāž sētu laukā, un sirmītim ir pakaļkājas kaltas, sak, kas zin, kā var izdoties - zirga un zirga būšana, vai nu viņam savu prātu iedosi -, te ir viņi labi, labi, kūvējas un knosās, kamēr var būt redz še vai! Šis Edes tēvs iesacījās vēl, vai nebūtu varējis siet šonakt zirgus pļavā - mums kā upmalas pļavas, atāla diezgan -, agri, lūk, šogad nopļāvām, un rudens ir mīksnējs, tad nevar veikt nemaz nobarot, gan izēdas vēl lopi pa virsu, gan…"

"Mīļais draugs! Lūdzu steigties drīzāk pie lietas," Pietuka Krustiņš stāstītājam uzsauca.

"Nu jā, steidzāmies arī tūliņ, kad zirgus salikām stallī - sak, kas viņus drīkst tik garā naktī vairs laukā atstāt, - lietas, visas zirgu lietas sanesām taī jaunā kūts kambarī, kuru pērn uztaisīja, lūk, no Grebzdēnu meža kokiem, - Prātnieks būs ielāgojis gan: lūk, kur viņudien tu biji piesējis vēl savu jauno zirgu pie tā lielākā vadža."

"Pagaidi, tu tikpat neizstāstīsi," pirmais ienācējs sacīja. "Tā atrašana notika īsti tā: Raņģu Gārnim bij jāsteidzas šodien upē pāri pie vārdotāja uz Riebniekiem - pērnam veprim esot laikam vai plecu vīveles, vai liesa, vai vēja bulte izgājusi - pats īsti nezināja…"

"Pag, ko tu nu jaucies starpā!" otrais ienācējs uzsauca. "Tu jau lielu gabalu izlaidi: vakar kā bij cepta maize istaba silta un paši vēl labi izpērušies, nogulējām, kā jau pieminēju, līdz lielai dienai. Sieva man bij uzcēlusies gan jau drusku agrāk un izgājusi pa lauku soļa kopt, piesacīdama, lai es pašūpojot bērnu, ja sākot raudāt, bet es nebiju dzirdējis ne piesacīšanas, ne arī bērna raudāšanas un iztrūkos tik tad, kad sieva ienākusi uzbārās, ka guļot kā sprādzenis, lai bērns vai pārbrēcoties. Es iesacījos, sak, vai nu man, siev, nav citu domu un citu darīšanu, ka tu man liec bērnu auklēt? Šī atkal pretī, un tā vārds pa vārdam, līdz pēdīgi sagājās vēl diezgan skarbi, kā jau nu, lūk, palaikam laulātu ļaužu starpā ir."

"Negadījās no jaunākiem neviena pie rokas, kas Gārni pārceļ," pirmais ienācējs steidzās atkal stāstīt, "un tas nu redzams labi, ka vīram steigšanās ir, tā es, kažoku uzmeties, sak, ko tur nu citu vairāk, iešu pats un pārdzīšu cilvēkam laivu pretī…"

"Ko nu tu stāsti! Bez manas sūtīšanas jau tu neaizietu," otrs atrāva atkal viņam stāstīšanu. "Man bērni pateica pašam pirmam, ka aiz upes esot kāds ciemiņš, kurš gribot tikt drīz pāri. Nu jā, un kā tad bij tāļāk? Es uzcēlies vilku šos pašus svārkus mugurā (to sacīdams, viņš atsita mēteli un parādīja svārku stūri), sak, svētdienas diena - staigā cauri sveši cilvēki vis -, vai nu tāds dzīvosi. Gan sieva izejot vēl nokliedza: kur nu atkal vaļāšoties ar labiem svārkiem rijā krāsns priekšā pa pelniem. Sak, nu par to vis nebēdājies - kas māk drēbi nopelnīt, tas mācēs arī kopt."

"Pie upmalas piegājis, redzu, ka laiva ir iedzīta lejā, upes ielikumā, tur, lūk, lielo Pēter, pie otrējo velētavas," pirmais iesāka atkal un stāstīja vairāk savam biedram nekā citiem. "Jau man sirds tūliņ kā paredzēt paredzēja, ka uz labu tas nevar būt. Klāt piegājis, atrodu airi arī iemestu ūdenī un laivā kādu drānu, kura izskatījās kā nonēsāts sieviešu lakats. Man iesitās vēl prātā, ka tādas svešas lietas aizskart vai viņām uzmīt ir brīžam ļoti jābīstas - var jau viņas būt noliktas no burvjiem vai citiem pesteļiem, un kur tad dursies?"

"Ko tu nu, Edes tēv; steidzies stāstīt savu muļķīgo bailību!" otrs uzsauca. "Kurš nu nezin, ka tu skrieni pat no zebieksta vai ellē iekšā? Tu tik zini kā laist vien pa gabalam laukā! Ko lai cilvēki tur saprot? Šās lietas jau notika visas pēc pusdienas, un, kamēr tu vēl, no ļaunuma baidīdamies, nedrīkstēji laivā kāpt, es arī pienācu pie krasta un devu tev padomu iznest to drēbi ar airi malā, iešļakstināt ar airi laivā jaunu ūdeni, izsist atkal tāpat laukā un kāpt iekšā bez bēdām."

"Nu jā, lielais Pēter, lai nu tas ir," - tā atkal pirmais, "es apskaitīju, ka tagad laika nav aizdzīt laivu pretī straumei līdz īstai pārcelšanās vietai, paaicināju Gārni, lai panākas uz leju pretī. Kalna pusē palika atvars - taī iekšā nebraucu, tur nevar aizsniegt ar airi dibena, tādēļ laidu gar atvara malu līdz ar braslu pa lejas pusi."

"No sevis jau tu tur nezinātu braukt, ja es nepasacītu," otrs ar nepatikšanu teica.

"Es braucu, braucu, tā jūtu, ka atvara malā aizmetas airis aiz kaut kā, kas spiežot iet projām. Sāku skatīties un - Dievs tēvs! - ieraugu slīkoni. Pārbraucu pāri, ieņēmu Gārni; tikām šis lielais Pēteris dabūja vairāk rīku."

"Nu jā, ko tur nu citu vairāk? Vai nu stāvēsi un skatīsies?" otrais krita valodā. "Aizskrēju tūliņ uz māju, paķēru kādas kārtis un ķeksi - ar kailām rokām, bez ieročiem, zināms, nekā neizdarīsi."

"Sākām strādāt visādi kā spēdami, līdz pēdīgi arī izvilkām," pirmais atkal pasteidzās. "Tikām saskrēja upmalā arī visi mājas ļaudis, līdzko no šā lielā Pētera bij dabūjuši dzirdēt, kas par lietu esot."

"Ko tur nu vairs slēpt, ko būt?" otrs piepalīdzēja. "Kas tur ir, tas ir. Tur gadījās pagalmā Edes māte - es pasacīju tai, ka upē uzgājām, pāri braukdami, slīkoni; tā atkal bij pasacījusi citiem, un, līdzko izvilkām, to sievieši tūliņ pazina un pasacīja skaidri, ka tā un tā."

"Mēs skaitām, ka viņa savā nesamaņā ir cēlusies nakti upei pāri," pirmais ienācējs atkal steidzās runāt, "un straume ienesusi laikam laivu atvarā; tur tad, gribēdama, kas zin, ar airi sasniegt dibenu, būs iekritusi iekšā un nonesta pēc no straumes atvara lejas pusē."

"Nu, man liekas, ka tas nevar vis būt noticis netīši," Prātnieks sacīja. "Kad vairs citur nebij ko iet un cita ko darīt, tad vajadzēja laisties upē iekšā."

"Nē, nē, Prātniek, negrēkosim labāk, tā domādami," otrais ienācējs runāja ar sirsnību. "Viņa, nabadzīte, tur ir gājusi pa agrākam ieradumam un kritusi nelaimīgā nāvē. Brīžam agrāk, kad tur, cauri staigādama, cēlās pāri, paņēma pati airi un dzina laivu, es atminu, gandrīz kā vīrietis."

"Domājām, domājām, ko iesākt, ko darīt," - tā pirmais ienācējs, "līdz pēdīgi nospriedām dot tūliņ valdībai ziņu, citādi var krist vainā - tādas lietas nav kavējamas."

"Tagad nu tad esam ceļā, braukdami uz muižu pie valsts valdības ar ziņu," otrs piepalīdzēja. "Šis, Edes tēvs, baidījās viens braukt, jo varot izgadīties ceļš ap pašu pusnakti atpakaļ, - un, zināms, savādi ap sirdi var būt šādā reizē ikkatram, īsti upē pāri braucot, - turklāt vēl veļu laiks tagad, tādēļ braucu es arī līdz, sak, diviem jau tiklabi ir drošāk."

"Nu, Krustiņ, tu žēlojies arvienu, ka kuplejām trūkstot vielas, bet tagad, es domāju, būs diezgan," Prātnieks, nejauki smiedamies, Pietuka Krustiņam uzsauca. Tomēr viņa balss neskanēja tik droši kā citām reizēm un vaigs bij nobālis.