Mērnieku laiki

4.Kaut gan goda maltītes iesākums bij nolikts uz pulksten sešiem vakarā

Kaut gan goda maltītes iesākums bij nolikts uz pulksten sešiem vakarā, tad tomēr slātaviešu un čangaliešu saim­nieki sāka lasīties tūliņ pēc pusdienas zināmā norā aiz Slātavas sila, kur, kā protams, neatrada vēl nenieka priekšā kā tik zināmo komiteju savās vajadzībās rīkojamies. Dažiem bij vajadzējis nobraukt pat līdz trīsdesmit verstu garus ceļa gabalus, tāpēc var domāt, ka viņi nebij no rīta kavējušies mājās visai ilgi un ka tagad vis no ēšanas un dzeršanas bēdzin nebēgtu.

Prātnieks, Pietuka Krustiņš un visi citi komitejas locekļi, kā arī plaukšķinātāji un «bravo» saucēji bij salasījušies norā jau sen priekš pusdienas, lai var uz visu godam sarīkoties, noturēt pēdējos mēģinā­jumus un sagādāt visu, kas vajadzīgs pie tādas slavenas goda maltītes kārtīgas izvešanas. Papriekšu taisīja runātājiem no dēļiem «tribīni», kā Pietuka Krustiņš sacīja; to appušķoja pēc ar skujām un piestipri­nāja pretī augšā pie priedes pāri pār runātāju galvām transparentu ar tiem vārdiem: «Savienība — tautas stiprums!» Šos vārdus nodomāja pēc no otras puses apgaismot ar uguni. Kad tribīne bij pilnīgi uztaisīta, tad Pietuka Krustiņš uzkāpa augšā, kā pats sacīja, pamēģināt, kā runāšana uz viņas veikšoties, un arī iemanīties, kādu atbalsi dodot šī apkārtne, lai tad varot zināt, kā runājot balss pēc viņas jācilā. Līdz ar to varot izmēģināt arī plaukšķinātāji un «bravo» saucēji savu veiksmi, tāpēc uz­deva Bisaram nostāties ar visu savu pulku atstatāk un pēc pabeigtas mēģināšanas runas darīt savu zināmo un uzticēto pienākumu. Lai šī mēģināšanas runa nepaliktu bez vispārīga labuma, tad Pietūka Krus­tiņš nelaida vis no mutes vienīgi tukšu skaņu, bet deva saviem vār­diem nozīmi, likdams komitejai un sapulcinātiem plaukšķinātājiem pie sirds, cik liels un svarīgs uzdevums tas esot — būt par šāda nedzir­dēta goda mielasta sarīkotājiem, tāpēc gan ikkatrs no šiem izredzē­tiem vīriem turēšot par svētu pienākumu — tās uzticētās goda vietas un goda darbus arī godam piepildīt.

Kad Pietuka Krustiņš bij nokāpis, apliecinādams, ka tribīnes taisī­šana esot izdevusies brangi, jo runāšana uz viņas tekot itin viegli, un Bisars ar savu pulku iztaisījis brangu plaukstu un kliegšanas troksni, ka tikko ausis nekrita cieti, tad Švauksts ar Drekberģi gribēja arī ar visu varu iet augšā un pamēģināt runāt, tāpat kā linus mīstīt jaunā piedarbā; bet no komitejas puses viņiem tā neatvēlēja nekādā ziņā, jo, kad viens esot izmēģinājis, tad esot diezgan un citiem vajagot rimties, citādi gribēšot mēģināt visi un kas tad darīšot tos darbus.

«Tā ir no komitejas, akurāt punktum, diviem fersoniem uzbrukšana, ka viņa vienam ļauj probierēt runāt, bet citiem ne,» Švauksts sacīja, «jo plaukšķinātāji un «bravo» saucēji var pie mums arī savu kunsti probierēt.»

«Lai tad komiteja pati arī norāda, kurp var iet tāļāk žēloties, jo ar šādu aprobežošanu mēs nevaram būt mierā,» Drekberģis arī, pārestību sajuzdams, uzgāja komitejai ar visu piktumu virsū.

«Ej vien, kā sacīt jāsaka, kurp pats gribi, un žēlojies, kur patīk,» Ķencis no komitejas puses lepņi atbildēja, «jo liegt mēs neliedzam, tāpēc ka tagad ir brīvestības laiki un var darīt, ko kurš grib.»

«Kādēļ tad akurāt vienam vien ļauj muti izprobierēt, kad ir brīves­tības laiki?» Švauksts atķēra. Tomēr klausīties viņos neviens vairs neklausījās, bet gāja pie jauna darba — pie zīmju salikšanas kārtīb­niekiem, jo tūliņ esot jāsāk gādāt par kārtību, tāpēc ka viesi nākšot drīz kopā, kā tas arī bij.

Kārtības priekšniekam Ķencim piesprauda pie cepures priekšā zaļu krustu un viņa apakšniekiem, citiem kārtībniekiem, zaļas lentas kreisā pusē pie cepurēm. Ķencis ņēma tūliņ lokanu spieķīti rokā un sāka rī­kot kā tirgus sargs visus atbraucējus, lai piesienot zirgus priedēs. Citi kārtībnieki darīja tāpat un to pašu, caur ko darba visiem nepietika, tāpēc Švauksts, kurš arī ar visu savu sarkano šalli bij kārtībniekos, negribēdams dzīvot bez darba, sabāra reizes divas Drekberģi pa vāciski un vienu reizi viņu pat sagrandīja, ka tik daudz pa noru skraidot no vienas puses uz otru un brīžam pat vēl kliedzot; tāpēc lai dzīvojot mie­rīgi pie malas un, ja gribot pīpēt vai runāt, tad lai pieteicoties pie hern Švaukstē. Šo pašu sludinājumu viņš izsauca pēc arī vēl no tribīnes.

Drekberģis bij iecelts par danču priekšnieku un piederēja arī pie plaukšķinātājiem, kādēļ turēja sevi godā Švaukstam līdzīgu un pārāku par «klusiem viesiem» — kā tādus nosauca, kuri nepiederēja pie ne­kādas darīšanas, nedz izrīkošanas, — tāpēc viņš neļāva vis Švaukstam tā uzkundzēties, bet bārās un biedināja tāpat pa vāciski pretī: «Vart, vart! Ich dihr zeijen!»

«Vas darf du mihr per dihr heisen?» Švauksts uzkliedza. «Mihr heisen hern Švaukstē.»

«Und mihr heisen auch Drekberģa hern!» Drekberģis atcirta un tad, muti atplētis, ar Švaukstu gari mēdījās: «Ēē!»

Pietuka Krustiņš ar brilli uz acīm, papīru rulli rokā un zīmiķi aiz auss skraidīja pa ļaužu vidu, pēc kara vīru likuma ar rokas pacelšanu sveicinādams un uzaicinādams, ka, ja kas gribot vēl turēt ārpus komitejas programas kādu runu, tad komiteja to atļaujot gan, tik vien vajagot tūliņ iepriekš iesniegt komitejas priekšniecībai uzrakstītas dispozīcijas par runas tematu un saturu līdz ar lūgumu par pielaišanu pie runāšanas. Švauksts ar Drekberģi sacīja, lai viņus pierakstot vien tāpat bez visas dispozīcijas un temata, jo viņi izrunāšot gan vēl gudrāk nekā skolotie no saviem rakstiem.

«Jā, bet tādu runu komiteja nevar pielaist, jo viņai jāzina pēc likuma ikkatras runas saturs un uzdevums, par ko grib runāt,» Pietuka Krustiņš augstā valodā atbildēja.

«Es gribu sadot bagātiem krietni virsū,» Drekberģis teica, «un tad tu ieliec to manu runu pēc avīzēs.»

Tomēr Pietuka Krustiņš pastāvēja pie tā, ka tādas runas netikšot pielaistas. Pēc tam Drekberģis, viņa ieskatījies, sāka arī sveicināt ci­tus ar rokas pielikšanu vien pie cepures, par ko Švauksts atkal viņu reizes divas vāciski sabāra.

Kārtībnieki rīkoja arvienu pulcējošos ļaudis bez mitēšanās šurp un turp, nelikdami miera nedz stāvot, nedz ejot, caur ko tie pēdīgi kļuva pavisam pikti un sprieda savā starpā, ka tādi draņķi esot pavisam iz­sitami, jo kas viņi gan esot, ka drīkstot ar cilvēkiem tik daudz muļķo­ties? īgnums un riebums par tādu kārtībnieku kārtošanu auga arvienu augumā un īsti caur to, ka tik ilgi bij jau nodzīvots, bet baudīt vēl ne­dabūja nekā un izlikās, ka arī nesagaidīs tik drīz, jo gādājam par to neredzēja neviena.

Nezin kā gan kārtībniekiem pēdīgi klātos, ja mērnieka puiši neat­vestu pāra mucu alus, kuru dēļ aizmirsa tūliņ iekaitinātie mielasta viesi savas dusmas, un kārtībnieki griezās ar savu rīkošanu pie mucām, bet, zināms, tik ar to nolūku, lai var dabūt paši papriekšu un vairāk alus. Bet mērnieka puiši, kuri paši to alu izdalīja, raudzīja cieti uz to, lai nedabūtu daži vairāk un daži mazāk, bet, cik iespējams, visi vienlīdzīgi, caur ko kārtībniekiem, kuri gan gribēja pirmā galā dabūt to mucu pa­visam savā varā, neizdevās vis īsti tā, kā domāja, jo alus izdevēji viņus ieskatīja tik par tādiem pašiem kā citus visus.

Šis alus pajautrināja stipri vien saīgušos viesus, un, kad vēl bij da­būjuši pa gabaliņam maizes, kuru arī drīz atveda, tad viņiem bij, kā paši mēdza sacīt, sirds atkal savā vietā.

Pietuka Krustiņš izlasīja, kā pats teica, cienīgas komitejas uzdevumā goda mielasta pušķošanas programu, papriekšu izstāstīdams, ka šim esot tas gods — būt par komitejas aktuarijusu, par kuratorijuma prezidentu un arī par visas šās komitejas un viņas daiļo panākumu uzsācēju.

Visa tā programa, kura bij vēl otrā sēdē paplašināta, skanēja īsti tā:

«PROGRAMA

par runām, dziesmām un dančiem pie goda mielasta, kuru izrīkojis mērnieka cienīgs tēvs Feldhauzena kungs Slātavas un Čangalienas saimniekiem, kalpu runas vīriem, komitejas locekļiem, godaviesiem un dažiem no komitejas ieaicinātiem svētku pušķotājiem — sastādīta no svētku pušķošanas komitejas galīgi otrā komitejas sēdē 28. augustā 18…

Apsveicināšanas dzejolis, komitejā proponēts jeb uz pieņemšanu priekšā likts no komitejas prezidenta Prātnieka kunga, sacerēts un dek­lamēts no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga.

Atklāšanas runa par valsts valdību krietnumu un runas vīru svaru, proponēta un sacerēta no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuari­jusa Pietuka Krustiņa kunga, turēta no komitejas prezidenta Prātnieka kunga.

Vispārīga dancošana sentēvu garā, proponēta no komitejas asesora un applaudisemangas direktora Bisara kunga, vadīta no danču direk­tora Drekberģa kunga un izdarīta no visiem goda mielasta viesiem.

Vispārīgā galda dziesma pēc lielās jeb galvas biedrības gadasvētku galda dziesmu eksempeļa jeb piemēra, proponēta, sacerēta tautas garā un priekšā saukta no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga.

Runa par taisnīgu zemes dalīšanu regulācijas zistēmā un par šā lielā darba laimīgu nobeigšanu, kā arī par viņa nozīmi kultūrvēsturīgā ziņā, proponēta no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa, sacerēta un turēta no komitejas asesora un ordonances direktora Ķenča kunga.

Kuplejas, proponētas, sacerētas un dziedātas no kuratorijas prezi­denta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga.

Runa par ļaužu kārtu saderību un cilvēku mīlestību pasaules uni- verzumā, proponēta no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga, turēta no applaudisemangas direktora Bisara kunga.

Vispārīga humoristīga galda dziesma, proponēta, sacerēta un priekšā saukta no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga.

Šis un tas, īsti no pašiem komitejas locekļiem.

Beigu runa par cilvēku organismu un cik necik no kranioskopijas, proponēta no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga, turēta no komitejas asesora Svērteļa kunga.

Pēc šās runas komiteja atzīs goda mielastu par nobeigtu.»

Pietuka Krustiņam no tribīnes nokāpjot, atskanēja aiz muguras prie­dēs piepeši briesmīga «bravo» kliegšana, pa starpām ari «urā!», ne­ganta roku plaukšķināšana un citāda trokšņa taisīšana, kura negribēja nemaz mitēties. Kamēr Pietūka Krustiņš lasīja, tikām bij Bisars sagājis ar savu pulku viņam aiz muguras priedēs un darīja tagad savu pienā­kumu, jo viņam bij uzdots likt plaukšķināt un saukt «bravo» pēc ikkat­ras runas un dziesmas.

«Ei, kas tā par neizprašanu!» Pietuka Krustiņš ar nepatikšanu iesaucās. Tad, pie Bisara piegājis, rāja viņu par tādu neizprašanu un neizšķiršanu, kas runa, kas programa, jo pie programas neesot nekad jāplaukšķina, nedz arī jāsauc «bravo», bet tik pie runām un dziesmām.

«Nu labi, labi, kad zināms,» Bisars atbildēja. «Kad reiz misējies — misējies, — tas visiem par mācību.»

«Lūk, gunivirzuma prakvasors tu esi, bet nezini, kā sacīt jāsaka, kas jādara!» Ķencis Bisaram pārmeta, kad Pietuka Krustiņš bij jau aizgājis.

«Guniverzuma prakvasors būsi gan laikam tu pats,» Bisars atbildēja,

«bet es esmu — laikam apaļisagambas — velns zin, kas par prezbiteri un azors.»

«Azors esmu es arī,» Ķencis atbildēja, «un ortogrāfijas dipitors, bet nevis guniverzuma prakvasors, kurš gan cits neviens nevar būt kā tu pats, lai vai liedzies vai ne.»

«Nē, nē, es neesmu guniverzuma prakvasors, tas par velti.»

«Bet kurš tad var būt?» Ķencis jautāja.

«Varbūt ir Drekberģis,» Bisars atbildēja.

«Nē, Drekberģis ir dancošanas drigants vien,» Ķencis sacīja. «Bet iesim pie Pietuka Krustiņa, lai izšķir, ka pēc neiziet aplam, jo tagad ir vēl laiks.»

«Iesim, iesim!» Bisars droši iesaucās un gāja Ķencim līdz.

«Guniverzuma prakvasora nav pavisam,» Pietuka Krustiņš, kurš jau bij viņu valodas dzirdējis, sacīja augstā garā, «un jūs, kungi, abi ne­esat vis azori, bet asesori >—»

«Asesori, asesori, asesori, asorisi, areosi- » tā Ķencis ar Bisaru mācījās izsaukt.

«Tāpat arī neesat ne katrs nedz apaļisagambas prezbiters, nedz or­togrāfijas dipitors, bet abi esat direktori »

«Direktori, direktori, dikeroti, dikoteri- » tā atkal abi skaitīja,

jbet arvienu jo tāļāk, jā nejaukāk.

«Bisara kungs pie applaudisemangas un Ķeņča kungs pie ordonances. Bet, cienīgi kungi,» tā Pietuka Krustiņš aiziedams vēl piekodināja, «šo savu tituļu neaizmirstat, jo caur to varētu celties neizlabojamas jukšanas.»

Tagad šie abi palika skaitot, viens: «Apspļaudīsi mantas, apspļau­dīsi mantas,» — otrs: «Ārdu skanste, ārdu skanste,» — un pa starpām bij dzirdams arī: «Tīti teļi, tīti teļi.»

Pa brīdi atveda mērnieku puiši vienu pusmucu brandvīna un labu tiesu dēļu priekš galdiem, ziņodami, ka maltīte drīz iesākšoties, tik vien pašiem vajagot palīdzēt uztaisīt galdus, ko visi, kad bij dabūjuši pa malkam brandvīna, labprāt darīja; tik vien nevajadzīgā kārtībnieku rīkošana, kuri maisījās visur aplam vidū, viņiem nekādi nepatika. īpašu skrāģu galdiem, kā protams, nebij, tāpēc nocirta mežā stakles — jo mērnieka puiši bij atveduši cirvjus līdz — sadzina zemē priekš ikkatra galda rindā trīs pārus. Uz tām staklēm uzlika no vienas uz otru šķērs­kokus un pār tiem šķērskokiem līdzās divi dēļus, un tā bij drīzumā visa nora galdu pilna.

Lai gan nebūt visi saimnieki nebij uz goda maltīti nākuši, tad to­mēr radās norā liels ļaužu biezums, kur starpā netrūka no abām val­stīm tiesu un valsts valdību locekļu. Valdiniekiem mērnieka puiši piekodināja likt vērā to, ka lai nepienākot kādi lieki, kam neesot tiesības pie goda maltītes būt. Viņi sāka skatīt visu pulku cauri un taisījcis raidīt Pietuka Krustiņu, Drekberģi un gandrīz visus plaukšķinātājus no pulka ārā. Bet šie bij lieli pretī, ka viņi esot nākuši goda mielasta pušķošanas komitejas uzdevumā, un daži, kā Drekberģa kungs, bet it īpaši Pietuka Krustiņa kungs, stāvot pie pašas mielasta pušķošanas komitejas goda amatos. Valdinieki turpretī negribēja zināt par komi­teju nenieku, jo viņiem esot visā šai lietā jāpazīst tik vien mērnieka cienīgs tēvs, bet visi citi, kuri sēstoties paši neaicināti rīkotāju, atklā­jēju un darītāju krēslos, jāceļ zemē.

«Jā, simpātijās trūkums pie mūsu tautas pret saviem vadoņiem un gaismotājiem ir vēl joprojām sāpīgi sajūtams!» Pietuka Krustiņš apbē­dināšanas nopietnumā izsaucās. «Un, kamēr tas pastāvēs, tikām nebūs iespējams viņu celt uz augstāku izglītības, attīstības un apgaismības stāvokli. Tie ļaudis, kas staigā krēslībā, kura apklāj visnotaļ, absolut un total to zemi, nenoprot, kas vajadzīgs pie viņu pašu labklāšanās.»

Pēdīgi no mielasta neatraidīja gan neviena, bet kārtībniekus norāja un norīkoja gandrīz pavisam pie malas, jo tādu ākstu, tirgus sargu un cil­vēku dīdītāju še nemaz nevajagot; tomēr savu piesprausto zīmju viņi neatdeva vis, teikdami, ka tās varot atņemt tik pati komiteja, kura vi­ņas devusi un kurai tās arī piederot. īsti, kā sacīt jāsaka, Ķencis bij šai lietā liels.

Beidzot uz saules iešanu sāka mērnieka ļaudis vest un nest visu kas vajadzīgs maltītē pie ēšanas un dzeršanas, kā bļodas, koka karotes, krūzītes, maizi, vēl dažas mucas bairīša un cita alus un vēl citu visu kas pieder pie tādām lielām un retām viesībām un dzīrēm. To visu redzot un palīdzot sarīkot, iekšķīgs nemiers un nesaderība viesu starpā izzuda, tā ka kārtībnieki sāka atkal no jauna ļaudis drusku vajāt; tik vien Ķencis palika vēl sašutis, jo viņš bij kā jau direktors iebārts par visiem vairāk, tādēļ stāvēja tagad savrup un klusu, turēdams savu or- donances direktora rīksti abās rokās aiz muguras. Viņš negāja daļā arī ne pie mucu izcelšanaš no ratiem, nostādīšanas uz steķiem un aņķinu iegriešanas, ko citi darīja bez rīkošanas un ar lielu prieku.

Visupēdīgi atveda no muižas dažus toverus azaida, un maltīte iesā­kās. Visi sēdās pie galdiem uz dēļu soliem, kurus bij vajadzējis arī pa­šiem uztaisīt. Azaids, kāposti ar gaļu, bij itin brangs. Alus, brand­vīna un arī bairīša netrūka. Čangalieši sāka ēst ar pilnu garšu, bet no slātaviešiem lielākā puse tik drusku pabaudīja, slepen priecādamies uz daudz ko labāku, kura būšot čangaliešiem žēl, kad paēdīšot brangi kāpostu vien.

Šai brīdī, kur patlaban atjāja arī pats mērnieks un gāja ap galdiem, viesus laipni sveicinādams, kāpa Pietuka Krustiņš uz tribīni un lasīja savu apsveicināšanas dzejoli, ņemdams no paša virsraksta iesākuma: «Apsveicināšanas dzejols pie goda mielasta, kuru izrīkojis mērnieka cienīgs tēvs Feldhauzena kungs Slātavas un Čangalienas saimniekiem, kalpu runas vīriem, komitejas locekļiem, goda viesiem un dažiem no komitejas uzaicinātiem svētku pušķotājiem, .. zept. 18.., komitejas uz­devumā sacerēts un deklamēts no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga.

Motto: Pro patria vivere atque mori: