Nāra

DŅEPRAS KRASTS. DZIRNAVAS

Dzirnavnieks, viņa meita

Dzirnavnieks

Ai, tad ta jūs gan esat, meitas jaunās,

It visas muļķes. Ja jau pagadījies

Jums apskaužams — kāds augstas kārtas virs,

Tad jums tak vajaga to klāt sev saistīt.

Bet kā? ar godprātīgu uzvedību;

To ievilt gan ar stingrību, gan glāstiem,

Pa brīžiem nemanot kā aplinkus

Par kāzām ierunāties — bet par visu

Jums jāglabā savs jaunavīgais gods —

Visdārgākais no visām mantām; tas

Kā vārds — reiz palaists vējā — neatgriežams.

Bet, ja uz kāzām cerību vairs nava,

Tad tomēr vēl vismaz ir jāmēģina

Sev kādu labumu — kaut tuviniekiem

Ko labu izgādāt; ir jāpadomā:

«Ne mūžīgi jau mani mīlēs viņš

Un lutinās.» Ak nē, nēl kur gan jums

Par labu darbu iedomāt! nav laika!

Jūs tūdaļ kļūstat dullas: jūs ar prieku

Par velti izpildāt tā iegribas,

Jūs augu dienu karātos ap kaklu

Sim draugam mīļajam — bet mīļais draugs

Jau pazudis, ne miņas vairs no tā:

Un paliekat jūs tukšā; ak, jūs muļķes!

Vai simtiem reižu nesacīju tev:

Meit, pielūko; jel neesi tik stulba

Un savu laimi garām nepalaid,

Sev kņazu pieturi, par šo, ne to

Tu sevi nepazudini. — Bet tagad?

Nu sēdi vien un mūžam raudi vēl

Par to, kas nav vairs labojams.

Meita

Bet kāpēc

Tu domā, ka viņš mani pametis?

Dzirnavnieks

Kā — kāpēc? cikreiz nedēļā gan mēdza

Viņš senāk atjāt šurp uz dzirnavām?

Ko? katru mīļu dienu, bet šad tad

Pat divreiz dienā, bet tad retāk, retāk

Viņš sāka jāt — nu diena devītā,

Kopš redzējām mēs viņu. Ko tu teiksi?

Meita

Viņš aizņemts; vai gan mazums viņam rūpju?

Viņš nav dzirnavnieks — un viņa vietā

Vis ūdens nestrādās. Viņš bieži teic,

Ka viņa darbs ir grūtākais no visiem.

Dzirnavnieks

Jā, tici viņam. Kad tad kņazi strādā

Un kāds tiem darbs? vien lapsas dzīt un zaķus,

Vien darīt pāri kaimiņiem un dzīrot,

Un stulbenēm jums galvas sagrozīt.

Viņš strādā pats; patiešām tas ir skumji!

Bet manā vietā ūdens!… taču miera

Ne dienu man, ne nakti, un tik skaties:

Gan te, gan tur kaut kas vēl jāpielāpa,

Kur puvums, sūce kur. — Lūk, ja no kņaza

Tu prastu izlūgties kaut mazliet naudas

Man pārbūvei, tad tas jau labāk būtu.

Meita

Ail

Dzirnavnieks

Kas tur?

Meita

Klau! Es viņa zirga soļus

Tur dzirdu dimdam … Viņš!

Dzirnavnieks

Meit, pielūko,

Liec manus padomus tu dziļi vērā …

Meita

Lūk, viņš, lūk, viņšl

(Ienāk kņazs. Zirgu puisis aizved viņa zirgu.)

Kņazs

Nu, sveika, mīļotā.

Sveiks, dzirnavniek.

Dzirnavnieks

Kņaz, augsti godātais,

Es laipni lūdzu. Ilgi ilgi jau

Mēs tavas gaišās acis neredzējām.

Es iešu, cienastu tev paraudzīšu.

(Aiziet.)

Meita

Ak, beidzot atcerējies mani gan!

Vai nav tev kauna ļaut tik skaudrās mokās

Man tevi bezcerīgi, ilgi gaidīt?

Kas viss gan neiešāvās manā prātā!

Ar kādām šausmām baidīju es sevi!

Gan domāju, ka tevi aizrāvis

Uz purvu vai uz bezdibeni zirgs

Vai dziļā mežā lācis pieveicis,

Vai slims tu, nemīli ka mani vairs, —

Bet paldies dievam! dzīvs un vesels tu,

Un mīli mani tā kā senāk vēl;

Vai ne?

Kņazs

Tāpat kā senāk, eņģei manu.

Nē, vairāk vēl kā senāk.

Mīļākā

Tomēr tu

Tāds skumīgs; kas tev kait?

Kņazs

Es skumīgs esmu?

Tev tā tik izliekas — nē, priecīgs esmu

Vienmēr, tiklīdz ko tevi redzu.

Mīļākā

Nē.

Kad jautrs tu, pie manis iztālēm

Jau steidzies, saukdams — kur mans balodītis,

Ko viņa dara? un pēc tam tu skūpsti

Un vaicā: vai par tevi priecājos

Un vai tik agri gaidījusi tevi.

Bet tagad — klusēdams tu manī klausies,

Nedz mani apskauj tu, nedz skūpsti acis;

Kaut kas ir tevi satraucis. Bet kas gan?

Vai tik uz mani nedusmojies tu?

Kņazs

Kam izlikties man tavā priekšā velti.

Tev taisnība: sirds smagu skumju man

Ir pilna, un tu nevari tās kliedēt

Ne mīlas glāstiem, ne tās atvieglināt,

Ne pat ar mani tajās dalīties.

Mīļākā

Man sāpīgi, ka nevaru es skumt

Ar tevi kopā — atklāj noslēpumu.

Ja ļausi — raudāšu; ja neatļausi -—

Nevienas asaras tev neredzēt.

Kņazs

Kam vilcināt? jo ātrāk viss, jo labāk.

Mans mīļais draugs, tev jāzina, ka dzīvē

Nav drošas svētlaimes: ne augstais dzimums,

Ne skaistums, spēks, ne ari bagātība

No nelaimes mūs nespēj atvairīt.

Un mēs — mans balodīti, vai nav tiesa? —

Mēs bijām laimīgi; vismaz ar tevi

Es biju laimīgs un ar tavu mīlu.

Un, lai uz priekšu kas man atgadītos,

Lai kur es būtu, vienmēr atcerēšos,

Draugs, tevi; to, ko zaudēju es tagad,

Nekas man pasaulē vairs neaizstās.

Mīļākā

Kaut gan vēl nesaprotu tavus vārdus,

Bet man jau baigi. Liktenis mums draud,

Tas gatavo mums nenojaustas bēdas,

Varbūt pat šķiršanos.

Kņazs

Tu uzminēji.

Mums liktenis ir lēmis šķiršanos.

Viņa

Kas izšķirs mūs? vai gan tev līdzi visur

Pa pēdām sekot nevarētu es?

Par zēnu pārģērbšos. Tev uzticīgi

Es kalpošu, gan ceļā, pārgājienā,

Gan karalaukā — kara man nav bail, —

Lai tevi redzētu. Nē, tas nav tiesa!

Vai izzināt tu gribi manas domas,

Vai tukšus jokus vēlies dzīt ar mani.

Kņazs

Nē, joki šodien man nemaz nav prātā,

Nav izdibināt tevi vajadzīgs;

Nedz pošos tālā ceļā es kaut kur,

Nedz arī karā — mājās palieku,

Bet tomēr mums uz mūžu jāatvadās.

Viņa

Pag, tagad nu es visu saprotu …

Tu precēsies.

(Kņazs klusē.)

Tu precēsies!

Kņazs

Ko darīt?

Tu pati padomā. Nav kņaziem vaļa

Kā jaunām meitām — ne pēc savas sirds

Tie sievas ņem, bet citu aprēķini

Un citu izdevīgums vada tos.

Tev skumjas remdēs dievs un laika ritums.

Tu neaizmirsti mani; ņem šo jostu

Sev piemiņai — ļauj lai to pats tev sienu.

Vēl līdzi paņēmu es kaklarotu —

Ņem to. Un tad vēl: tavam tēvam šo

Es biju apsolījis. Atdod tam.

(Iedod viņai rokās maisiņu ar naudu.)

Ardievu.

Mīļākā

Pagaidi; man tev kas sakāms,

Tik piemirsu .. .

Kņazs

Tad atceries.

Mīļākā

Es varu

It visu tevis dēļ… nē, cits kas … Pag —

Tas nevar būt, ka tiešām tu uz mūžu

No manis aiziesi… Ak, nē, ne tas …

Jā!… atcerējos: šodien sev zem sirds

Es jutu tavu bērnu sakustamies.

Kņazs

Ak nelaimīgā! ko nu? viņa dēļ

Kaut sevi piesargi; es neatstāšu

Ne tavu bērnu, ne ar tevi tā.

Pēc kāda laika, iespējams, es atkal

Jūs apciemošu. Nebēdājies, rimsties,

Ļauj tevi apskaut reizi pēdējo.

(Aiziedams.)

Uh! cauri — sirdij it kā vieglāk kļuva.

Es vētru gaidīju, bet notika

Viss diezgan klusu.

(Aiziet. Viņa paliek nekustīgi stāvam.)

Dzirnavnieks

(ienāk)

Varbūt labpatiktos,

Kņaz, nākt uz dzirnavām … Bet kur tad viņš?

Kur mūsu kņazs? tu re! kas tā par jostu!

It visa vienos dārgakmeņos mirdz!

Un spīd, un krelles! … Nu, es teikšu tev,

Viņš labdaris. Šī balva karaliska!

Un kas te? maisiņš! Vai tik tā nav nauda?

Bet ko tu stāvi tā un neatbildi,

Un nesaki ne vārda? jeb vai tu

No necerētā prieka sajukusi,

Vai stulbums uznācis tev?

Meita

Grūti ticēt,

Tas nevar būt. Tā mīlēju es viņu.

Jeb viņš ir zvērs? vai varbūt viņam sirds

Ir pinkām apaugusi?

Dzirnavnieks

Ko tu tur?

Meita

Jel saki, tēvs, ar ko to sadusmot

Es varēju? vai nedēļā šai vienā

Man skaistums nozudis? jeb varbūt viņš

Ar indi apdzirdināts?

Dzirnavnieks

Kas tev kait?

Meita

Tēvs, viņš ir prom. — Tu redzi, tur viņš auļo!

Un es to, bezprātīgā, projām laidu,

Es viņa svārku stūrī neieķēros,

Es neiegulu zirga pavadā!

Lai sašutumā tad viņš nocirstu

Līdz elkoņiem man rokas, lai uz vietas

Ar savu zirgu mani samītu!

Dzirnavnieks

Tu murgo 1

Meita

Redzi, kņaziem atļauts nav

Kā jaunām meitām, ne pēc savas sirds

Tie sievu ņem … bet toties atļauts tiem

Ir vilināt un dievoties, un raudāt,

Un sacīt: tevi aizvedīšu drīz

Uz savu gaišo pili, savu māju,

Un brokātā un sārtā samtā tērpšu.

Tiem atļauts mācīt muļķa meitenēm

Uz viņa svilpienu pēc pusnakts celties,

Līdz ausmai kavēties aiz dzirnavām.

Tīk savu kņaza sirdi pajautrināt

Ar mūsu bēdām, un ardievu tad:

Ej, drostaliņa, kur vien pati gribi,

Un mīli, kas tev tīk.

Dzirnavnieks

Tad tā tās lietas.

Meita

Bet kas ir viņa līgava? Pret ko

Viņš apmainījis mani? uzzināšu

Un atradīšu — ļaundarei šai teikšu:

No kņaza atstājies — jo vienā gravā

Nav divām vilku mātēm vietas.

Dzirnavnieks

Muļķel

Ja jau nu kņazs grib līgavu sev lūkot,

Kas varēs viņam ceļā stāties? Tā, lūk,

Vai neteicu es tev …

Meita

Un viņš vēl spēja

Kā cilvēks labs no manis atvadīties,

Pat dāvanas man atstāt — neko teikt!

Un naudu! izpirkt domāja viņš sevil

Man mēli apsudrabot gribēja,

Lai neceltos par viņu slikta slava

Un jauno sievu neaizsniegtu tā.

Jā, rau, es aizmirsu — viņš atdot tev

So sudrabu man lika, tas par to,

Ka biji kņazam labs, ka savai meitai

Tu ļāvi viņam līdzi vazāties,

Ka stingri neturēji. .. Labumā

Tev mana nāve ies …

(Atdod viņam naudas maisiņu.)

Dzirnavnieks

(asarās)

Kas jāpiedzīvo!

Ko dievs man licis dzirdēt! Grēks gan tev

Tik rūgti pārmest savas pašas tēvam.

Vienvienīgs bērns tu pasaulē man esi,

Vienvienīgs manu vecumdienu prieks.

Kā nelutināt tevi varēju?

Dievs mani sodījis, ka slikti esmu

Es tēva pienākumus veicis.

Meita

Smoku!

Man auksta čūska sažņaugusi kaklu …

Ar čūsku, čūsku mani apvijis

Viņš, ne ar pērlēm.

(Rauj nost sev pērles.)

Dzirnavnieks

Atjēdzies.

Meita

Tāpat

Es ari tevi, kas mūs izšķīrusi,

Kā ļaunu čūsku gribu saplosīt!

Dzirnavnieks

Tu murgo, tiešām murgo.

Meita

(noņem vainagu)

Vainags, lūk,

Mans kauna vainags! laulāja ar to

Pats ļaunais mūs, kad atteikusies biju

No visa, kas man agrāk dārgs bij šķitis,

Mēs atlaulāti. — Zūdi, vainags mans!

(Iemet vainagu Dņeprā.)

Nu visam beigas.

(Meta» upē.)

Sirmgalvis

(saļimst)

Ak, šo postu, postu!