Nāra

DŅEPRAS DZELME. NĀRU PILS

Nāras vērpj līdzās savai carei

Vecākā nāra

Nu gana vērpt. Jau saule norietēja.

Pār mums spīd mēnesnīca spoža. Diezgan!

Uz augšu peldiet parotaļāties.

Un it nevienu neaizskariet šodien —

Ne ceļinieku kutināt jums atļauts,

Ne tīklus piebāzt smagus zvejniekiem

Ar zālēm. Arī bērnus upes dzelmē

Vilt nedrīkstiet, par zivtiņām tiem stāstot.

(Ienāk, nāriņa.)

Kur biji tu?

Meita

Uz zemi aizstaigāju

Pie vectētiņa. Vienmēr mani lūdz

Viņš upes dzelmē salasīt to naudu,

Ko kādreiz sen viņš ūdenī pie mums

Ir iemetis. To meklēju es ilgi;

Bet, kas ir nauda, to es nezinu —

Un tomēr iznesu es viņam laukā

It raibu gliemežvāku krietnu sauju.

Viņš bij tik priecīgs.

Nāra

Neprātīgais nelga!

Tu, meitiņ, uzklausies. Es paļaujos

Uz tevi tagad. Mūsu krastā šodien

Kāds vīrs drīz atnāks. Viņu uzmani

Un izej viņam pretī. Viņš mums rada.

Viņš ir tavs tēvs.

Meita

Tas pats, kas tevi reiz

Ir pametis un apprecējis sievu?

Nāra

Tas pats; tam maigāk pieglaudies tu klātu

Un visu izstāsti, no manis ko

Par savu piedzimšanu zini; ari

Par mani pastāsti. Ja jautās viņš,

Vai es to aizmirsusi, pasaki,

Ka vienmēr viņu atceros un mīlu,

Un gaidu to pie sevis. Saprati?

Meita

Jā, sapratu.

Nāra

Tad ej.

(Viena.)

Kopš laika tā,

Kad ūdenī es iemetos bez miņas

Kā izmisis un nonicināts skuķis

Un atjēdzos tad Dņepras upes dzelmē

Kā nāra varena un stingi auksta,

Jau pagājuši gadi septiņi —

Par atriebi ik dienas domāju …

Un tagad, šķiet, ir mana stunda klāt.