Nāra

KRASTMALA

Kņazs

Cik spēcīgi uz skumjiem krastiem šiem

Velk mani kāda neapjausta vara.

Viss atgādina man te bijušo

Un manas brīvās, skaistās jaunības

Tik mīļo, kaut ar bēdu pilno stāstu.

Te sagaidīja kādreiz mani mīla,

Tik kaislīga un brīves pārpilna,

Es laimīgs biju, bezprātis … kā var

Tik vieglprātīgi atteikties no laimes,

Tik skumjas, skumjas domas vakar man

Šī satikšanās atkal modināja.

Ak nelaimīgais tēvs! cik briesmīgs viņš!

Var būt, ka atkal sastapšu to šodien

Un viņš ar mieru mežu atstāt būs

Un apmesties pie mums …

(Nāriņa iznāk krastā.)

Ak, ko es redzu!

No kurienes tu, brīnišķīgais bērns?

.