Nāra

KŅAZA PILS

Kāzas. Jaunais pāris sēž pie galda.

Viesi. Jaunu meitu koris

Precinieks

Mēs tad ta jautras kāzas nodzīrojām.

Sveiks esi, kņaz ar jauno kņazieniI

Lai dievs dod dzīvot saticībā mijā

Un lai pie jums mēs biežāk dzīrotu.

Kam, zeltenes, jūs apklusušas esat?

Kam, baltās gulbenītes, aprimušas?

Vai visas dziesmiņas jau izdziedātas?

Vai balstiņas no dziesmām izkaltušas?

Koris

Preciniek, preciniek,

Nesajēga preciniek,

Aizbraucāt pēc līgavas,

Rati dārzā iegāzās,

Alus mucu izlējāt,

Kāpostiņus aplējāt,

2oga priekšā liecāties,

Vārtu stabu pielūdzāt;

Lūdzāt vārtu stabiņu:

Parādi mums celiņu,

Līgavai kurp pakaļ braukt;

Preciniek, jel attopies,

Naudas kuli vaļā ries;

Makā naudiņa jau kustēt sāk,

Tā pie zeltenītēm labprāt nāk.

Precinieks

Skat, zobgales, kā izrauga tās dziesmul

Nu, ņemiet, nenopeliet precinieku.

(Apdāvina meitas.)

Kāda balss

Pa akmentiņiem, dzeltenajām smiltīm

Pāri tecēja straujupīte,

Straujā upē peld zivtiņas divas,

Divas zivtiņas, sīkasarīši.

Vai tu dzirdēji, māsiņa zivtiņa,

Par mūsu upes vēstīm jaunajām?

Kā pie mums vakar jauna meita slīcinājās,

Slīkstot savu mīļo draugu nolādēja?

Precinieks

Klau, zeltenes! kas tā par tādu dziesmu?

Šķiet, tā nemaz nav kāzu dziesma; nē.

Kas izraudzījis dziesmu šo?

Meitas

Es ne —

Es ne — mēs ne …

Precinieks

Bet kas tad dziedāja?

(Meitu vidū sačukstēšanās un apjukums.)

Kņazs

Es zinu, kas.

(Pieceļas no galda un saka zirgu puisim.)

Tā iezagusies šeitan.

Ved ātrāk laukā to. Un uzzini,

Kas drīkstējis to ielaist.

(Zirgu puisis pieiet klāt meitām.)

Kņazs

(apsēžas, pie sevis)

Viņa laikam

Ir gatava te sacelt tādu troksni,

Ka es aiz kauna nezināšu, kur

Pat paslēpties.

Zirgu puisis

Es neatradu to.

Kņazs

Ej, meklē. Zinu, viņa te. Un tā

Šo dziesmu dziedāja.

Viesis

Kāds varens miestsl

Ar reizi galvā tas un kājās sit —

Tik žēl, ka rūgts, der pasaldināt viņu.

(Jaunais pāris skūpstās. Atskan vājš kliedziens.)

Kņazs

Tā viņa! Viņas kliedziens greizsirdīgais.

(Zirgu puisim.)

Nu?

Zirgu puisis

Nekur to neatradu.

Kņazs

Muļķis tāds.

Vedējtēvs

(celdamies kājās)

Vai nebūtu laiks kņazi izdot vīram

Un jauno pāri apbērt apīņiem?

(Visi pieceļas.)

Preciniece

Nu, protams, laiks. Tad dodiet gaili šurp.

(Jaunajam pārim dod ēst ceptu gaili, pēc tam apber ar apīņiem un ved

guļamistabā.)

Preciniece

Tu, kņaze, neraudi, bez bailēm esi

Un paklausīga.

(Jaunais pāris dodas uz guļamistabu, visi viesi, izņemot precinieci un

vedējtēvu, izklīst.)

Vedējtēvs

Kur tā glāzīte?

Gar logiem cauru nakti jādelēšu,

Tad nebūtu par ļaunu stiprināties.

Preciniece

(pielej viņam glāzīti)

Se, dzer uz veselībām.

Vedējtēvs

Uh! Paldies tev.

Viss labi, vai nav tiesa, izdevies?

Un kāzas, ka vai nu!

Preciniece

Jā, paldies dievam,

Viss labi — tikai nebij labi viens.

Vedējtēvs

Kas?

Preciniece

Nav uz labu tas, ka nodziedāja

Ne kāzu, bet, dievs zina, kādu dziesmu.

Vedējtēvs

Ir gan tās meitas — nociesties vien nevar

Bez aušībām! Vai tas gan pieklājīgi —

Jaukt tīšā prātā kņazam kāzu godu.

Būs jāiet sēsties zirgam mugurā.

Ardievu, kūma.

(Aiziet.)

Preciniece

Sirds man nemierīga!

Mēs sliktā laikā izrīkojām kāzas.