Nāra

ISTABA

Kņaze un aukle

Kņaze

Klau — liekas, taurē; nē, viņš neatjāja.

Ak auklīt, kad viņš līgavainis bij,

No manis tas ne soli neatkāpās,

Ne acu dažkārt nenovērsa pat.

Viņš apprecējās, un viss pārvērtās.

No agra rīta tagad mani pieceļ

Un tūdaļ liek sev zirgu apseglot;

Dievs zin, kur jādelē līdz vēlai naktij.

Kad atgriežas, tik tikko mīļu vārdu

Man pasaka, tik tikko mīļu roku

Pār balto seju paplikšķina man.

Aukle

Ak kņazīt, gailim līdzīgs vīrietis:

Kiki-rikū! jau spārnos un ir prom.

Bet sieviete — kā perētāja vista:

Tā lai tik tup un perē cālēnus.

Kamēr vēl līgavainis, — vienmēr klātu,

Ne ēd, ne dzer, tas apkārt vien tik tinas.

Kad apprecējies — rūpes iesākas.

Te kaimiņi ir jāapciemo tam,

Ar vanagiem uz medībām ir jājāj,

Te nelabais uz karu viņu trenc,

Gan šur, gan tur — bet mājās netīk sēdēt.

Kņaze

Teic, kā tev šķiet? vai tikai slepus tam

Nav mīļākās?

Aukle

Jel rimsties, negrēko:

Pret ko gan spētu apmainīt viņš tevi?

Ar tavu lielo skaistumu viņš uzveikts,

Ar tikumu un prātu. Apdomā jel:

Nu kur tam atrast, ja ne tevī gan,

Tik lielu dārgumu?

Kņaze

Kaut manas lūgšanas dievs sadzirdētu

Un bērnus dotu man! Ak, tad nu gan

Es atkal prastu vīru piesaistīt…

Ai! pilna sēta mednieku. Mans vīrs

Ir mājās pārjājis. Bet kam to neredz?

(Ienāk dzinējs.)

Kur kņazs, kur ir viņš?

Dzinējs

Pavēlēja kņazs

Mums mājās jāt.

Kņaze

Un pats?

Dzinējs

Viņš palika

Uz Dņepras krasta mežā vēl viens pats.

Kņaze

Un jums bij drosme vienu pašu atstāt

Tur kņazu; kas par uzticīgiem kalpiem!

Tūlīt pat atpakaļ pie viņa jājiet!

Un pasakiet, ka es jūs sūtu turp.

(Dzinējs aiziet.)

Ak dievs! tik vēlā naktī mežā klejo

Gan plēsīgs zvērs, gan cilvēks ļaundarīgs,

Gan mežainis — var viegli uzbrukt posts.

Jel ātrāk priekšā svētbildei dedz sveci!

Aukle

Es skrienu, skrienu, manu gaišumiņ …