Treša nodala

svētdienas rītā Ričards paņēma betmobiļa formas telefonu, ko Modās tante pirms dažiem gadiem bija uzdāvinājusi viņam Zie­massvētkos un kas līdz šim brīdim bija gulējis skapja visaugstākajā plaukta, un iesprauda to veca telefona kontaktā. Viņš mēģināja sazva­nīt Džesiku, taču bez panākumiem. Gan viņas atbildētājs, gan mobi­lais telefons bija izslēgti. Viņš iedomājās, ka Džesika varbūt devusies uz laukiem pie vecākiem, bet uz turieni zvanīt viņam kaut kā negribē­jās. Džesikas vecāki pret Ričardu izturējās noraidoši, turklāt katrs sa­vādāk. Ne viens, ne otrs nebija tā īsti pieņēmis viņu kā nākamo znotu; patiesībā Džesikas māte pat reiz bija minējusi, ka Ričarda un Džesikas saderināšanās viņu ļoti sarūgtinājusi, un piezīmējusi, ka Džesika, ja vien to gribētu, varētu atrast sev kādu labāku līgavaini.

Abi Ričarda vecāki bija miruši. Tēvs bija aizgājis pēkšņi, aisirds­lēkmi, kad Ričards vēl bija pavisam mazs. Mātes dzīvība kopš vīra nāves bija palēnām dzisusi gadu no gada, un, kad Ričards pārcēlās uz dzīvi Londonā, viņa izdzisa pavisam. Pusgadu pēc došanās uz Lon­donu Ričards bija sēdies vilcienā un braucis atpakaļ uz Skotiju, lai

būtu kopā ar mammu mazā lauku slimnīciņā, kur viņa vadīja savas pēdējās dienas. Dažbrīd viņa bija viņu pazinusi, dažbrīd saukusi Ričardu tēva vārdā.

Ričards sēdēja uz gultas malas un apcerēja savu stāvokli. Pēdējās divās dienās notikušais ar katru brīdi šķila aizvien neticamāks un ne­īstāks. īsta bija vienīgi Džesikas atstātā ziņa, ka viņa vairs nevēlas Ričardu redzēt. Lielāko dienas daļu viņš pavadīja, sēžot un klausoties automātiskā atbildētāja ierakstu atkal un atkal un katru reizi viņš cerēja izdzirdēt kaut mazu siltuma drusciņu viņas balsī, kaut niecī­gāko samierināšanās iespēju. Taču tādas nebija.

Vienubrīd viņš apsvēra iespēju nokāpt lejā un nopirkt svētdienas avīzi, taču izlēma to nedarīt. Arnoldam Stoktonam, Džesikas bosam, šim daudzzodainajam vīram, kas sevi bija padarījis par dzīvu kari­katūru, piederēja visi svētdienas laikraksti, ko Rupertam Mērdokam nebija izdevies pārņemt savās rokās. Stoktona avīzes rakstīja par Stok­tonu, un arī citos laikrakstos viņš bija uzmanības centrā. Ričards no­sprieda, ka svētdienas avīzes lasīšana varētu pielikt treknu punktu viņa pārdomām par vakariņām, uz kurām viņš piektdien nebija ieradies. Tā vietā, lai ietu pēc avīzes, Ričards iegāja karstā vannā un nosēdēja tur krietnu stundu, vēlāk uztaisīja sev pāris sviestmaižu un izdzēra vai­rākas tases tējas. Kādu bridi viņš paskatījās svētdienas televīzijas raidī­jumus, galvā nemitīgi konstruējot iespējamās sarunas ar Džesiku. Katru reizi iedomātais dialogs beidzās ar to, ka viņi metās viens otra apskāvienos un, asarām aumaļām līstot pār vaigiem, mežonīgi un kaismīgi mīlējās, un pēc tam viss atkal bija labi.

Pirmdienas rītā nenozvanīja Ričarda modinātājpulkstenis. Bez desmit deviņos viņš, portfeli vicinādams, izmetās uz ielas, kā jucis skraidīja šurpu turpu, mēģinādams noķert kādu taksometru. Viņš jau atviegloti uzelpoja, ieraugot tuvojamies lielu, melnu auto ar dzelteni spīdošu «taxi» uzrakstu uz jumta. Ričards iekliedzās un pamāja ar roku.

Tukšais taksometrs viegli paslīdēja viņam garām, nepievēršot pa­celtajai rokai nekādu uzmanību; vēl pēc mirkļa tas nogriezās ap stūri un prom bija.

Nākamais taksometrs. Atkal ar dzelteno signālzimi, ka brīvs. Šoreiz Ričards izskrēja ielas vidū un vēcinājās ar abām rokam. Tak­sists pastūrēja viņam garām un turpināja ceļu. Ričards, elsdams un lādēdamies, metās skriet uz tuvāko metro staciju.

Izgrābis no kabatas sīknaudu, viņš pieskrēja pie biļešu automāta, lai nopirktu vienu līdz Ceringkrosai. Viņš iemeta automātā pāris monētu, bet tās viena pēc otras izbira atpakaļ. Biļete tā arī neparā­dījās. Viņš mēģināja pie cita automāta. Tas pats. Tad vēl pie cita. Monētas bira atpakaļ. Kad Ričards devās par to pasūdzēties un no­pirkt biļeti netālajā kasē, vīrietis pie lodziņa runāja pa telefonu un ne­pievērsa Ričardam nekādu uzmanību; viņš nedzirdēja vai negribēja dzirdēt ari Ričarda izsaucienus «Atvainojiet!» un «Hei!»; vīra telefon­sarunu nespēja pārtraukt ari klauvēšana pie kases lodziņa ar monētu.

Pie velna! Ričards nobļāvās un metās pāri metro ieejas barje­rai. Neviens viņu neaizturēja šķiet, nevienam gar viņu nebija nekā­das daļas. Ričards nosvīdis un gluži bez elpas auļoja lejup pa eskala­toru un uzbrāzās uz pārbāztā perona tieši tai mirklī, kad piebrauca vilciens.

Bērnībā Ričardam reizēm rādījās murgi, sapnī viņš nekādi ne­spēja apliecināt, ka ir turpat, kur visi citi; lai kādu troksni viņš taisītu, lai ko arī viņš darītu, neviens viņam nepievērsa ne vismazāko uzma­nību. Nupat viņš jutās tā, kā tajos murgos: pūlis viņu stumdīja un grūstīja, vieni kāpa iekšā vagonā, citi gribēja tikt ārā, un visi skrēja Ričardam virsū, ar tādu spēku, ka viņš knapi turējās kājās.

Par spīti tam Ričards nepadevās un visiem spēkiem spraucās uz priekšu. Viņš jau bija tikpat kā iekšā, pareizāk sakot, viņš bija pama­nījies iespraukties vagonā par elkoņa desu, kad durvis sāka vērties ciet. Viņš rāva roku atpakaļ un pāris reižu iekliedzās cerībā, ka vadītājs at­vērs vagona durvis kaut vai tik daudz, lai viņš varētu izraut iespiesto piedurkni. Taču vagons jau sāka kustēties, un Ričardam nācās aulēk­šiem jozt tam līdzi pa peronu arvien ātrāk un ātrāk. Viņš nometa zeme portfeli un ar brīvo roku izmisīgi parāva iesprostoto piedurkni. Notirkšķēja audums, un Ričards novēlās zemē, sāpīgi nobrāzdams ro­ku un sasizdams ceļgalu; bikses pie ceļgala ari bija pušu. Ričards maz­liet grīļodamies pieslējās kājās un vilkās savākt savu nabaga portfeli.

Uzmetis īsu skatu nobrāztajai delnai, atirušajai piedurknei un sa­plēstajām biksēm, viņš pa akmens kāpnēm devās uz metro izeju. Ari pie izejas neviens viņam neprasīja biļeti.

Atvainojiet, ka nokavēju, Ričards teica, bet, kā izrādījās, biroja kņadā viņa atvainošanos neviens pat nepamanīja. Sienas pulkstenis rādīja 10:30. Viņš nosvieda portfeli uz krēsla un ar kabatlakatu no­trausa sviedrus no pieres. Jūs nemūžam neticēsiet, kam es izkūlos cauri, kamēr tiku šurp, Ričards klāstīja. Tas bija kaut kāds murgs.

Viņš palūkojās uz savu rakstāmgaldu. Tur kaul kā trūka. Vai, pre­cīzāk sakot, uz tā vispār nekā nebija. Kur ir manas mantas? viņš jau mazliet skaļāk vērsās pie tuvāk sēdošajiem darbabiedriem. Kur ir mans telefons? Un mani troļļi?

Viņš pārbaudīja atvilktnes. Tās arī bija tukšas; ne «Mars» iesaiņo­juma papīriņš, pat ne atlocīta saspraude neliecināja, ka Ričards jelkad šeit būtu bijis. Runādamās ar diviem diezgan būdīgiem vīriem, uz viņa pusi nāca Silvija. Ričards piesteidzās viņai klāt. Silvij, kas te no­liek?

- Ja, lūdzu? — Silvija pieklājīgi atsaucās. Viņa norādīja uz rak­stāmgaldu, un dūšīgie vīri to sagrāba katrs aiz sava gala un sāka stiept ārā no biroja. — Uzmanīgi, Silvija aizrādīja.

- Mans galds. Kur viņi to nes?

Silvija izbrīnīta viņā paskatījās. Un jūs būtu…?

To tik man vēl vajadzēja, mērkaķi lādi, Ričards nodomāja. Ri­čards, — viņš izsmējīgi leica. Ričards Meihjū.

- Ak tā, Silvija tukši noteica, un viņas skatiens pārlija Ričardam pāri kā ūdens ietaukotai pilei. Ne taču, nejau tur. Žēlīga debess…! viņa uzsauca nesējiem un aizsteidzās viņiem pakaļ.

Ričards noskatījās, kā viņa attālinās, un devās uz Gerija darba vietu". Gerijs pašlaik rakstīja e-pastu. Ričards palūkojās ekrānā — (ie­rija topošais teksts bija visai piesātināts ar seksuālām fantāzijām, tur­klāt nešķita adresēts Gerija draudzenei. Ričards sašutis aizgāja galda otrā pusē. Gerij? Kas te notiek? Tas ir kaut kāds joks, vai ne?

Gerijs paskatījās apkārt, it kā būtu dzirdējis kādu neskaidru trok­sni. Viņš uzsita pa taustiņiem un aktivizēja datora ekrāna saudzētāju ar dancojošiem nīlzirgiem, tad papurināja galvu, it kā gribētu kaut ko izpurināt laukā, pacēla telefonklausuli un sāka sastādīt numuru. Ričards uzblieza ar roku pa aparātu, pārtraukdams savienojumu.

- Paklau, tas vairs nav smieklīgi. Es nezinu, ko jūs visi te spēlējat, bet… Viņam par lielu atvieglojumu, Gerijs beidzot palūkojās aug­šup. Ričards turpināja: Ja esmu atlaists, tad tā ari pasakiet ka esmu atlaists, nevis izliecieties, ka manis te nav.

Tad Gerijs pasmaidīja un sacīja: Sveiki! Ja-a! Esmu Gerijs Peruns. Kā varu jums palīdzēt?

- Nekā, Ričards vēsi atteica un devās prom no biroja, pamez­dams portfeli uz Gerija rakstāmgalda.

Ričarda birojs atradās vienā no Strenda šķērsielām kādas vecas, samērā noplukušas ēkas trešajā stāvā. Džesikas darbavieta bija pašā Sitijā, milzīgas, kristāliskajam režģim līdzīgas spoguļstikla ēkas viduci. No Ričarda darba to šķīra piecpadsmit minūšu gājiens.

Ričards raita solī veica šo attālumu desmit minūtēs, aizsteidzās garām pirmā stāva apsargiem, iekāpa liftā un devās augšup. Brau­ciena laikā Ričardam bija izdevība sevi nopētīt lifta spoguļos. Pretī vērās vaļīga, šķība kaklasaite, saburzīts mētelis, bikses ar caurumu ceļ­galā, sasvīdis matu ērkulis… Viņš nudien izskatījās atbaidoši.

Lifta durvis ar dziedošu troksni atvērās. Stāvs, kurā atradās Dže­sikas darba vieta, izcēlās ar dārgiem, pārsmalkiem sienu rotājumiem un labām mēbelēm. Blakus liftam sēdēja sekretāre, iznesīga un ele­ganta dāmīte, kuras ģērbšanās stils skaidri liecināja: alga, ko viņa saņem uz rokas, Ričarda rokām varētu likt tikai nolaisties. Pašlaik viņa bija iedziļinājusies «Cosmopolitan» lapās un nepacēla ne acu, kad Ričards pienāca pie viņas galda.

Man steidzami jārunā ar Džesiku Bertramu, Ričards no­bēra. Ārkārtīgi svarīgi.

Sekretāre joprojām izlikās viņu neredzam; pašlaik viņa cītīgi aplū­koja labās rokas nagus. Ričards pagāja viņai garām un pa garo gaiteni devās uz Džesikas kabinetu. Viņš nepieklauvējis atvēra durvis un gāja iekša. Džesika stāvēja pie trim milzīgiem plakātiem, uz kuriem bija rakstīts: «Eņģeļi par Angliju ceļojošā izstāde». Katru plakātu rotāja cits eņģeļa attēls. Izdzirdējusi kādu ienākam, viņa pagriezās un sau­laini uzsmaidīja.

Džesika. Paldies Dievam! Paklau, man šķiet, ka es jūku prātā, kaut kas nav kārtībā. Sākas ar to, ka no rīta neapstājās neviens tak­sis, un tad birojs, un metro, un … viņš parādīja atirušo piedur­kni. Varētu domāt, ka esmu kļuvis par kaut kādu nepersonu. Dže­sika vēlreiz iedrošinoši uzsmaidīja. Paklau, Ričards sacīja, man patiešām žēl par to vakaru. Nejau par to, ko es darīju, bet, ka es tevi aizvainoju, un… patiešām, man ir ļoti žēl, bet nu viss ir sagājis galīgā ķīselī, un es vairs nezinu, ko iesākt.

Džesika palocīja galvu, turpināja līdzjūtīgi smaidīt un tad tei­ca: Jus, droši vien, tagad nodomāsiet, ka esmu ļoti nejauka, bet es nudien slikti atceros sejas. Vienu mirklīti, es zinu, ka tūdaļ atcerēšos…

Tajā pašā mirkli Ričards aptvēra, ka tas, kas notiek, nav vis joks, kā viņš bija domājis. Viņš juta pakrūtē savelkamies smagu kamolu. Lai arī kāds murgs bija viss pašlaik notiekošais, tā diemžēl bija īstenība. Nevis pārrnācīšana vai vazāšana aiz deguna.

Lai nu paliek, viņš apstulbis noteica. Nav svarīgi.

Ričards izgāja no kabineta un devās uz liftu. Viņš jau gandrīz gra­sījās kāpt iekšā, kad izdzirda Džesikas saucienu.

- Ričard!

Viņš apsviedās riņķī. Tas tomēr bija joks. Tāda varen smalka atrie­bīga'spēlīte. Katrā ziņā, kaut kas, ko var saprast un izskaidrot. Ri­čard. .. Meiberij? Džesika izskatījās lepna, ka izdevies tik daudz at­cerēties.

- Meihjū, — Ričards noteica un iekāpa liftā. Durvis nodzindzināja skumju aizvēršanās dziesmiņu, un viņš devās lejā.

Izmisis, pikts un apvainojies viņš soļoja mājup. Reizi pa reizei viņš bija mēģinājis pamāt kādam taksometram, tiesa, bez īstas cerības, ka tas apstāsies, un neapstājās arī. No vilkšanās pa ielām smeldza kājas, sūrstēja acis, un par spīti tam visam, Ričards bija pārliecināts, ka pēc laiciņa pamodīsies normālā, parastā pirmdienas rītā, un sāksies kār­tīga, godīga diena.

Beidzot nonācis mājās, viņš salaida vannā karstu ūdeni, un, no­metis drēbes uz gultas malas, kails izgāja cauri dzīvoklim, un iekāpa tīkami karstajā vannā. Viņš jau grasījās aizsnausties, kad durvīs noskrapstēja atslēga, tās atvērās un tika atkal aizvērtas no iekšpuses, un patīkama vīrieša balss sacīja: — Protams, jūs esat pirmā, kam šodien izrādu dzīvokli, bet gribētāju ir krietni vairāk, nekā diennakts stundās iespējams ietilpināt.

Nav gan tik plašs, kā izskatījās plānā, ko mums atsūtījāt, sie­viete sacīja.

Dzīvoklis ir kompakts, tas tiesa, vīrietis atbildēja. — Taču tas drīzāk būtu uzskatāms par dzīvokļa plusu.

Ričardam nebija ienācis prātā aizslēgt vannas istabas durvis. Viņš taču, galu galā, bija viens pats mājās.

Jūs teicāt, ka dzīvoklis ir nemēbelēts, ierūcās piesmakusi vīrieša balss. Šis, man jāsaka, izskatās sasodīti mēbelēts.

- Iepriekšējais iemītnieks laikam atstājis te savas mēbeles. Dīvaini, viņi man par to neko neteica.

Ričards piecēlās vannā stāvus. Pēc mirkļa, aptvēris, ka viņš taču ir kails un ka tie cilvēki kuru katru brīdi var pavērt durvis, viņš atkal ap­sēdās. Izmisis viņš palūkojās apkart pēc dvieļa. — Paskat tik, Džordž, no gaiteņa atskanēja sievietes balss, te pat dvieli kāds atstājis!

Ričards aplūkoja lufu, pustukšu šampūna pudeli un mazu, dzel­tenu gumijas pilīti, un atzina tos par nederīgiem dvieļa aizvietotā­jiem. Un kāda ir vannas istaba? sieviete jautāja. Ričards paķēra masāžas sūkli un pašāva to priekšā šekumam. Viņš pieslējās kājās, atspieda muguru pret sienu un sagatavojās pazemojumam. Atvērās durvis, un vannas istabā ienāca trīs cilvēki jauns vīrietis kamieļvilnas mētelī un pusmūža pāris. Ričards mēģināja saprast, vai ienācēji ir tikpat šokēti, kā viņš.

- Tāda pamaza jau ir, sieviete noteica.

- Kompakta, — maigi pārlaboja kamieļvilnas mētelis. — Viegli uzkopjama. Sieviete pieskārās ar pirkstu izlietnes malai un sarauca de­gunu. Liekas, esam visu apskatījuši, vecākais vīrietis norūca. Visi trīs devās ārā no vannas istabas.

- Šis dzīvoklis varētu būt visai ērts, gaitenī skanēja sievietes balss. Saruna turpinājās nedaudz klusāk. Ričards izkāpa no vannas un pieliecās pie durvju spraugas. Viņš pamanīja uz krēsla nosviesto dvieli, izliecās pa durvīm un žigli to pievāca. Mēs to ņemam, sieviete no­teica.

- Tiešām? kamieļvilnas mētelis pārvaicāja.

- Tas nudien šķiet visai ērts, sieviete paskaidroja, vai vismaz par tādu kļūs, tiklīdz padarīsim to mājīgāku. Vai dzīvoklis varētu tikt atbrīvots līdz trešdienai?

- Protams. Jau rīt pat mēs izvāksim no šejienes visus krāmus, un dzīvoklis būs kārtībā.

Vannas istabas durvīs parādījās dvielī ietinies, nosalis un pilošs Ri­čards. Tie nav nekādi krāmi, viņš protestēja. Tās ir manas mantas.

— Nu tad mēs rit ieiesim jūsu biroja pēc atslēgām, sarunāts?

- Atvainojiet, Ričards žēli ierunājās, — bet šeit dzīvoju es.

Trijotne aizspraucās Ričardam garām un devās laukā no dzīvok­ļa. — Bija patīkami ar jums sadarboties, — kamieļvilnas mētelis sacīja.

'Vai jūs mani vispār dzirdat!? Šis ir mans dzīvoklis. Es te dzīvoju.

Rit atsūtiet līgumu man pa faksu, vecākais vīrietis noteica, un durvis aiz trijotnes aizcirtās. Ričards palika stāvam sava nu jau, kā varēja saprast, bijušā, dzīvokļa priekšnama klusumā, un viņu kratīja auksti drebuļi. Tas, kas te notiek, Ričards paziņoja pasaulei, rodot klausītāju vien savās paša ausīs, nav pa īstam. Lukturiem mirgojot, iezvanījās betmentelefons. Ričards piesardzīgi pacēla klausuli. Hallo?

Kādu brīdi klausulē bija dzirdami vien sprakšķi un sīkšana, it kā zvanītu no otras pasaules malas. Pēc mirkļa kāds ļoti oficiālā tonī at­saucās: Mister Meihjū?… Mister Ričard Meihjū!

Jā, Ričards vienkārši noteica, un tad atviegloti piebilda: Jūs mani dzirdat! Paldies Dievam! Kas zvana?

- Mēs ar kolēģi sestdien pie jums viesojāmies. Es mēģināju no­skaidrot dažas lietas, kas saistītas ar kādu jaunu dāmu. Vai atcera­ties? zvanītāja balss izklausījās gluma, glūnīga, lapsīga.

Ak tā. Protams. Tas esat jūs.

- Mister Meihjū. Jūs teicāt, ka Doras pie jums nav. Mums ir dibi­nāti iemesli domāt, ka jūs pietušējāt patiesību mazliet vairāk, nekā pie­klātos.

- Savukārt jūs stāstījāt, ka esat viņas brālis.

- Visi vīrieši ir brāļi, mister Meihjū.

- Viņas te vairs nav. Es nezinu, kur viņa ir.

Pietiek, ka mēs to zinām, mister Meihjū. Mūsu rīcībā ir pilnīgas ziņas abos jautājumos. Un, ja gribam būt pavisam atklāti, un esmu drošs, ka jūs gribat, lai esmu pilnīgi atklāts, mister Meihjū, jūsu vietā es vairs daudz neraizētos par jauno dāmu. Viņas dienas ir skaitītas, un šis skaitlis nebūt nav rakstāms ar diviem cipariem.

- Kāpēc jūs man zvanāt?

Mister Meihjū, Krups pārgāja uz tēvišķu toni, vai zināt, kā garšo jūsu paša aknas? Ričards klusēja. Ziniet, misters Vandemārs man apsolīja, ka viņš personīgi tās izgriezīs un sabāzīs jums mutē, pirms pārkodīs jūsu šauro nabaga rīklīti. Tad jau jums būs iespēja uzzināt, vai ne?

Es zvanu policijai. Jums nav nekādu tiesību man draudēt.

- Mister Meihjū. Varat zvanīt, kam vien tīk. Bet es gan negribētu sacīt, ka mēs jums draudam. Mēs ar misteru Vandemāru nemēdzam draudēt, vai ne, mister Vandemār?

- Interesanti, ka vēl to varētu nosaukt?

— Par solījumu, cauri sprakšķiem un elpas sēkoņai klausulē at­skanēja Krupa balss. Mēs zinām, kur jūs dzīvojat. To pateicis, Krups nolika klausuli.

Ričards kādu brīdi stīvi blenza uz telefonu, tad trīsreiz piespieda deviņnieka podziņu, lai piezvanītu ugunsdzēsējiem, policijai un ātrajai palīdzībai vienlaikus. — Glābšanas dienests klausās, operators atsau­cās, kurš no dienestiem jums vajadzīgs?

— Savienojiet mani ar policiju, lūdzu! Viens mani tikko draudēja nogalināt, un nešķita, ka viņš jokotos.

Klausulē bija klusums. Ričards nosprieda, ka pašlaik viņš tiek savienots ar policiju. Pēc brīža otrā klausules galā ierunājās tas pats operators: — Glābšanas dienests klausās! Hallo! Runājiet, lūdzu! Hallo! Ričards nolika klausuli, iegāja guļamistabā un apģērbās jo viņš bija nosalis un nobijies, un nebija nekā prātīgāka, ko iesākt.

Pēc brīža, nedaudz apdomājies, viņš izvilka no pagultes melnu sporta somu, un ielika lajā zeķes. Veļu. Pāris teniskreklu. Pasi. Naudasmaku. Viņam mugurā bija džinsi, sporta kurpes un plāns džemperis. Vienu­brīd Ričards atcerējās, kā meitene, kura bija saukusi sevi par Doru, toreiz atvadījās. Kā viņa bija pieklususi, samulsusi un teikusi, ka viņai ļoti žēl.

Tu to zināji, Ričards teica tukšajai istabai. Tu zināji, ka tā būs. Viņš iegāja virtuvē, paņēma no trauka pāris augļu un ielika somā. Viņš aizvilka somas rāvējslēdzi un devās ārā tumšajās ielās.

Bankas automāts dūkdams ierija viņa karti. Pēc uzraksta «Lūdzu, ievadiet PIN kodu» parādīšanās ekrānā Ričards uzklikšķināja savu slepeno PIN (D-I-K-S). Ekrāns satumsa. Uz mirkli tajā pazibēja uz­raksts «Lūdzu, gaidiet!»; tas nodzisa, un ekrāns satumsa. Automātā dziļumos kaut kas rūca un dārdēja.

«Karte nav derIga. Lūdzu, sazinieties ar izdevējiestādi!». Atskanēja griezīgs pīkstiens, un automāts izstūma karti.

Vai jums ir karls bišķis sīknaudas? Ričardam aiz muguras ieskanējās nogurusi balss. Ričards pagriezās un ieraudzīja neliela auguma plikpaurainu vīru ar paplānu, savēlušos dzeltenu un sirmu matu bārdeli. Vecā vīra seju vagoja netīras, melnas rievas. Zem dub­ļainā mēteļa bija redzams noskrandis džemperis tikpat pelēks kā viņa pelēkās, duļķainās acis.

Ričards pasniedza sirmgalvim savu kredītkarti. Te būs, viņš sacīja. Ņemiet. Te ir aptuveni tūkstoš piecsimt mārciņu, ja varat tās dabūt ārā.

Virs pastiepa ielas nomelninātos pirkstus, paņēma karti, brīdi pa­grozīja to, un tad stingri noteica Milzu paldies. Pielikšu vēl sešdes­mit pensu, un sanāks varena kafija. — To pateicis, vīrs atdeva Ričar­dam karti un devās projām.

Ričards paķēra somu un steidzās vīram pakaļ. Ei, pagaidiet, viņš īsi iesaucās. Jūs taču mani redzat!

Manām acīm nekas nekaiš, vīrs atteica.

Klau, vai esat dzirdējis par tādu vietu kā Klīstošais tirgus? Man tur jānokļūst. Jāsameklē viena meitene vārdā Dora… kamēr Ri­čards runāja, vīrs bija sācis bailīgi kāpties atpakaļ. Klausieties, man patiešām vajadzīga palīdzība, Ričards teica. Nu lūdzu!

Vīrs blenza uz Ričardu, neizrādot ne mazāko vēlmi palīdzei. Ričards nopūtās. Nu tad neko, viņš novilka, atvainojiet, ka aiz­kavēju. Viņš pagriezās un, satvēris somas rokturi abās rokās tik stipri, lai lās mitētos drebēt, devās prom pa Haistrītu.

— Eu, vīrs nosēca viņam pakaļ. Ričards palūkojās pār plecu. Večuks enerģiski māja ar roku. Panāc šurp! viņš teica. Nu, veik­lāk, veiklāk! Vīrs iesteidzās pamestā ceļmalas namā un pa atkritumu klātiem pakāpieniem kāpa lejup uz pagrabstāvu. Ričards klumburēja viņam pakaļ. Vecais atgrūda vaļā durvis kāpņu gala un, pagaidījis, līdz Ričards ienāk, aizvēra tās atkal ciet. Viņi palika tumsā. Atskanēja skrapšķis, un švirkstot iedegās sērkociņš. Vecais pielika to pie vecas dzelzceļnieku lampiņas; ta uzliesmoja ar vēl mazāku liesmiņu nekā sērkociņš, un pēc mirkļa Ričards vecā vīra pavadībā uzsāka ceļu tumsā.

Telpā oda pēc pelējuma, sasmakuša ūdens un veciem ķieģeļiem, pēc puvuma un tumsas. Kur mēs esam? Ričards čukstus vaicāja.

Pavadonis nošņācās, lai viņš klusē. Viņi bija tikuši pie nākamajām durvīm. Vecais vīrs pa tām ritmiski pabungoja, un durvis atvērās.

Uz mirkli Ričardu apžilbināja spēja gaisma. Pēc tam viņš ierau­dzīja, ka atrodas plašā, velvētā zalē, pazemes hallē, ko izgaismoja daudzu mazu ugunskuru liesmas. Visa telpa bija ugunskuru pilna; pie katra no tiem stāvēja pelēki ļautiņi un cepa uz iesmiem sīkus dzīv­niekus. Ļaudis tekalēja no viena ugunskura pie otra. Ričards pēkšņi iedomājās, ka vieta, kurā viņš bija nokļuvis, līdzinās ellei tādai, kādu viņš lo bija iztēlojies bērnībā. Ugunskuru sīvie dūmi koda kaklā, un Ričards ieklepojās. Piepeši viņam pievērsās vairāki desmiti stīvu, ne­draudzīgu skatienu.

Uz Ričarda un viņa pavadoņa pusi steidzās kāds garmatains vīrs. Viņam bija lēkšķaina bārda un skrandainas drānas, ko rotāja trīskrā­saini rudi, balti un melni kažokādu gabali. To salikums atgādināja plankumainu kaķa kažoku. Vīrs noteikti bulu garāks par Ričardu, ja izslietos, taču viņš gāja, saliecies kūkumā un pierāvis rokas pie krūtīm.

Pirkstus viņš turēja saspiestus cieši kopā. Kas? Kas tas tāds? Kas tas tāds ir? virs jautāja Ričarda pavadonim. Ko tu mums esi atvedis, īliastr? Runa, runā, runā!

— Viņš ir no Augšzemes, vecais vīrs atbildēja. (Iliastrs?[2] ričards nodomāja.) Viņš apjautājās par lēdiju Doru. Un Klīstošo tirgu. Tāpēc vedu viņu pie tevis, lord Zurkmēli. Domāju, zināsi, ko ar viņu iesākt. Viņiem apkārt jau bija salasījies vesels pulciņš kažokādās tērptu cilvēku: vīrieši, sievietes un pat daži bērneļi. Dīvaini raustīgā gaitā viņi virzījās arvien tuvāk, brīžam kažokādainie stāvēja kā sa­stinguši, tad atkal sparīgi rāvās uz Ričarda pusi.

Lords Zurkmēlis iebāza roku savās skrandās un izvilka apmēram astoņas collas garu dīvaina paskata stikla lausku. Tās platākajam galam bija aptīta pussakaltusi adas sloksne, kas veidoja tādu ka rok­turi. Stikla šķautnēs atspīdēja ugunskuru liesmas. Lords Zurkmēlis pielika stikla dūci Ričardam pie rīkles.

Ak, jā. Jā, jā, jā, viņš irgdams noteica, es tiešām zinu, ko ar viņu iesākt.

Загрузка...