Nekadiene

Ceturta nodala

misters krups un misters vandemārs bija ie­kārtojuši savu mitekli Viktorijas laika slimnīcas pagrabā. Pirms desmit gadiem Valsts Veselības dienests bija slimnīcu slēdzis budžeta samazi­nājuma dēļ. Ēkas pārpircēji sākotnēji bija paziņojuši, ka izbūvēs biju­šajā slimnīcas ēkā nepieredzēti smalkus luksusa dzīvokļus, bet šie plāni drīz pēc slimnīcas slēgšanas bija pagaisuši, un ēka jau gadiem stāvēja noplukuši, tukša un lieka. Logi bija aizsisti ar dēļiem, durvīm priekšā karājās smagas atslēgas. Jumts bija caurs, un tukšajās telpās lija iekšā lietus, samērcēdams un pūdēdams griestus un sienas. Uz šauro iekšpagalmu vērstajiem logiem cauri izkļuva vien nedaudz pelēkas, nemīlī­gas gaismas.

Tukšās slimnīcas pagrabstāvā bija saspiedušās vairāk nekā simts mazu telpiņu; vairums no tām bija tukšas, bet daudzās glabājās vecā slimnīcas mantība. Kādu telpu aizņēma zema, masīva plīts, bet citā stāvēja tukšas vannas un tualetes podi. Vairumā telpu grīdas klāja sekla, eļļaina lietusūdens kārta, kas meta tumsas un noplukuma at­spulgus pelējošajos griestos.

Ja jūs dotos lejup pa slimnīcas kāpnēm un izietu cauri pamestajām dušas telpām un personāla tualetēm, garām telpai, kas pilna ar stikla lauskām, telpas griesti bija nogāzušies, atklājot plašu skatu uz augš­stāvu, jūs nonāktu pie sarūsējušām metāla kāpnēm, kuru kādreizē­jais baltais krāsojums pārvērties slapjās, atlupušās krāsas plēksnēs. Un, ja jūs kāptu pa šīm kāpnēm lejā, šķērsotu dūksnājam līdzīgo lauku­miņu kāpņu galā un izsprauktos pa pussatrunējušajām koka durvīm, jūs nokļūtu zem pagraba; milzīgā telpa, kur slimnīcas pastāvēšanas simt divdesmit gados tikuši krauti slimnīcas atkritumi. Šajā telpā mis­ters Krups un misters Vandemārs bija iekārtojuši savu pagaidu mītni. Sienas bija gluži slapjas, no griestiem pilēja ūdens. Telpas kaktos, kau­dzēs sastumtas, gulēja visdažādākās lietas, arī tādas, kas reiz bijušas dzīvas.

Misters Krups uti misters Vandemārs nosita laiku. Vandemārs bija kaut kur atradis simtkāji — gandrīz astoņas collas garu oranžsārtu radījumu ar snaikstīgiem, indīgiem taustekļiem Vandemārs ļāva tam skraidīt pa rokām, skatījās, kā simtkājis, izlocījies cauri pirkstu star­pām, ielīda labās rokas piedurknē un pēc brīža izbāza taustekļus no kreisās. Krups spēlējās ar žiletēm. Vienā stūri viņš bija atradis veselu kārbu vaska papīrā ietītu piecdesmitgadīgu žilešu, un nu mēģināja izdomāt, ka tās varētu izmantot.

Ja es drīkstētu lūgt jūsu uzmanību, mister Vandemār, viņš stiepti noteica. Uzmet savas mazās, apaļās ačteles lūk, šim.

Vandemārs maigi iespieda simtkāja galvu starp milzīgo īkšķi un drukno rādītājpirkstu, lai tas pārstāj dīdīties. Viņš palūkojās uz mis­teru Krupu.

Krups bija piespiedis kreiso plaukstu ar izplestiem pirkstiem pie sienas. Otra rokā viņš paņēma piecas žiletes, rūpīgi nomērķēja un me­ta tas pret sienu. Visas žiletes iegriezās sienā starp mistera Krupa pirk­stiem; viņš bija izpildījis nažu metēja priekšnesumu miniatūrā. Misters Krups atrāva roku no sienas; žiletes palika, iezīmējot vietu, kur bijuši Krupa pirksti. Misters Krups vērsās pie drauga, gaidīdams atzinību.

Misters Vandemārs nebūt negrasljās viņu slavēt. Nu, un kas tad tur ko mācēl? viņš jautāja. Tu netrāpīji nevienā pašā pirkstā.

Misters Krups nopūtās. Tiešām netrāpīju? viņš pārvaicā­ja. Nu ko, pārgriez man rīkli -tev ir taisnība. Kā es varēju būt tāds ņuņņa? — Viņš izvilka no sienas vienu žileti pēc otras un nometa tās uz koka galda. — Varbūt pats parādīsi, kā tas jādara?

Misters Vandemārs palocīja galvu. Viņš ielika simtkāji atpakaļ tuk­šajā ievārījuma burkā. Tad viņš piespieda kreiso roku pie sienas un at­vēzēja labo, kurā vizēja bīstami ass un lieliski līdzsvarots nazis. Vande­mārs piemiedza acis un meta. Nazis nosvilpa gaisā un ietriecās mitrajā sienas apmetumā, asmens bija izdūries cauri mistera Vandemāra rokai.

Iezvanījās telefons.

Misters Vandemārs palūkojās uz Krupu redzami apmierināts un joprojām pienaglots pie sienas. Tā, redz, tam ir jāizskatas, viņš no­teica.

Telpas stūrī stāvēja vecs, senlaicīgs telefona aprāts ar divdaļīgu klausuli, ko neviens nebija lietojis kopš divdesmitā gadsimta divdes­mitajiem gadiem. Telefons bija darināts no koka un bakelita. Misters Krups pacēla pie auss liekamo klausules daļu, kas bija iekārta ar audumu apvilktā vadā, un klausules otrajā daļā, kas bija piestiprināta pie aparāta pamatnes, pieglaimīgā balsī sacīja. Krups un Vande­mārs. Vecā firma. Traucēkļu iznīcināšana, šķēršļu novākšana, rūpes par jūsu zobiem.

Runātājs otrā klausules galā kaut ko pateica. Misters Krups pār­gāja uz verdziski pieglaimīgu toni. Misters Vandemārs paraustīja kreiso roku. Nazis nenāca laukā no sienas.

Ak, jā, ser. Jā, protams. Un vai drīkstu piebilst, ka jūsu tele­foniskā klātbūtne pielej ar gaismu un prieku mūsu citādi vienmuļo un drūmo dienu? Vel viena pauze. Jā, es jau beidzu pielīst. Jā, ar prieku. Jā, mums bija tas gods, un… ko mēs zinām? Mēs zinām, ka… sekoja īss pārtraukums; Krups lēni un domīgi paurbināja degunu, un tad teica: Nē, mēs nezinām, kur viņa pašreiz atrodas. Bet mums tas nav vajadzīgs. Šovakar viņa būs tirgū, un… Krups sa­knieba lūpas, bet jau pēc brīža teica: Mums nav ne vismazāko nolūku bojāt tirgus omulību. Drīzāk domājam sagaidīt, kad viņa dosies no tirgus projām, un tad nolobīt… Krups kādu brīdi klau­sījās, laiku pa laikam pamādams ar galvu.

Misters Vandemārs joprojām pūlējās izvilkt nazi no sienas un at­brīvot roku, bet nazis bija ieurbies sienā visai pamatīgi.

- To varētu nokārtot, jā, Krups teica klausulē. Es gribēju teikt, tas tiks nokārtots. Protams. Jā. Es to saprotu. Vai mēs, ser, va­rētu, lūdzu parunāt par… taču Krupa sarunu biedrs jau bija nolicis klausuli. Misters Krups vēl kādu brīdi blenza uz klausāmo radziņu, pirms uzkāra to atpakaļ uz āķa. Tev, protams, šķiet, ka tu esi baigi gudrais, viņš nočukstēja. Tad Krups pamanīja mistera Vandemāra pūliņus un noteica: Izbeidz. Viņš pastiepās uz priekšu, izrāva nazi no sienas un mistera Vandemāra rokas un nolika uz galda.

Misters Vandemārs pakratīja atbrīvoto roku, palocīja pirkstus un notīrīja no naža asmens slapjos ģipša krikumus. Kas tas bija? viņš jautāja.

Mūsu darba devējs, Krups teica. — Izskatās, ka ar to otru ne­kas nesanāks. Par jaunu. Tai būs jābūt Doras jaunkundzei.

Tātad mums vairs nav tiesību viņu nogalināt?

- Tā nu tas, mister Vandemār, būtu saprotams, tā gan. Un vēl: rādās, ka Doras jaunkundzīte ir paziņojusi, ka nolīgs sev miesassargu. Šovakar. Tirgū.

- Un tad? misters Vandemārs uzspļāva rokas virspusei tai vietā, kur bija gājis cauri naža asmens, un plaukstai, kur asmens bija iz­spraucies laukā. Viņš izberzēja siekalas ar masīvo īkšķi. Rēta aizvērās ka aizsūta, un brūce pazuda.

Misters Ka ups pacēla no grīdas savu melno, smago un no vecuma spīdīgo mēteli un uzvilka to mugurā. Es gribēju jautāt, mister Vande­mār, viņš teica, vai mums ari nevajadzētu nolīgt sev miesassargu?

Misters Vandemārs ieslidināja nazi atpakaļ piedurknē iešūtajā makstī. Uzvilcis mēteli, viņš iebāza rokas dziļi kabatās un priecīgi pār­steigts atrada vienā no tām tikpat kā neskartu peli. Jauki. Viņš bija izsalcis. Mistera Krupa jautājumu viņš pārdomāja tik rūpīgi, kā ana­toms, kas uzšķērdis savu mūža mīlestību, un, izsekojis partnera domugaitai, misters Vandemārs sacīja: Mums nevajag miesassargu, mister Krup. Mums neviens nevar nodarīt pāri. Mēs paši darām pari.

Misters Krups izslēdza gaismu. Labi, mister Vandemār, viņš noteica, tīksminādamies par izteikto vārdu skaņu kā viņš tīksminājās par visu vārdu skaņu, ja mums iegriež, vai mums asiņo brūces?

Misters Vandemārs, stāvēdams tumsā, brītiņu to apsvēra, un tad skaidri un noteikti atbildēja: Nē.

Spiegs no Augšpasaules? lords Zurkmēlis jautāja. Ko-e? Man vaja­dzētu tevi uzšķērst no rīkles līdz kuņģim un pazīlēt nākotni tavās zarnās.

— Paldau, Ričards dvesa, balstīdamies ar muguru pret sienu un juzdams pie ādamābola stikla lauskas malu. Man šķiet, ka jūs esat nedaudz kļūdījušies. Mani sauc Ričards Meihjū. Varu pierādīt, kas es esmu. Man līdzi ir bibliotēkas apmeklētāja karte. Kredītkartes. Manas mantas, viņš izmisis piebilda.

Ričards ievēroja, ka otrā zāles galā ļaudis metās ceļos, klanījās un palika, pieplakuši pie zemes, viņš to redzēja neparasti skaidri, kā jau cilvēks, kam viens trakais grasās pārgriezt rīkli ar stikla lausku. Viņiem garām slīdēja kāds sīks, melns radījums. Man šķiet, ka brīdis pār­domu spētu pierādīt, ka mēs visi esam nošāvuši greizi, Ričards sacīja. Viņš nesaprata neko no tā, ko pats runāja, tikai juta, ka vārdi paši veļas laukā no mutes, un apzinājās, ka, ja jau viņš runā, viņš aiz­vien vēl ir dzīvs. Vai jūs, lūdzu, nepaņemtu šito nost, un atvaino­jiet, tā ir mana soma, pēdējā frāze bija domāta sīkai, netīrai pus­augu skuķei, kura bija paņēmusi Ričarda somu un nadzīgi svieda no tās laukā Ričarda mantas.

Apkārt stāvošie cilvēku pūliši turpināja klanīties un palika, piepla­kuši pie zemes, melnā radība bija jau pavisam tuvu. Kad tā sa­sniedza pūliti, kura ielenkumā stāvēja Ričards, neviens pienācēju ne­pamanīja. Visi apkārtstāvošie blenza uz Ričardu.

Pienākušais radījums izrādījās žurka. Tā aizdomīgi palūkojās aug­šup uz Ričardu. Viņam piepeši šķita, it kā žurka būtu viņam piemie­gusi ar sīko, melnas eļļas pilienam līdzīgo aci. Tā skaļi nopīkstējās.

Vīrs ar stikla lausku nometās ceļos. Cilvēki, kas stāvēja viņiem ap­kārt, darīja tāpat. Pēc īsa pārdomu mirkļa un mazliet neveiklāk nekā pārējie ceļos nometās arī bezpajumtnieks, ko pirmīt bija nosaukuši par īliastru. Ričards bija vienīgais, kurš bija palicis stāvam kājās. Tievais meitēns parāva Ričardu aiz elkoņa, un arī viņš nokrita uz viena ceļa.

Lords Zurkmēlis noliecās tik zemu, ka viņa garie mati skāra grīdu, un kaut ko atplkstēja žurkai pretī, raustīdams degunu, rādīdams zobus, iespiegdamies un šņākdams, un visādi citādi atgādinādams milzu žurku.

- Vai kāds varētu man paskaidrot… Ričards murmināja.

- Klusu! pavēlēja sīkā meitene.

Žurka, kā šķita, mazliet nievīgi iekāpa lorda Zurkmēļa netīrajā rokā, un vīrs to godbijīgi pacēla Ričarda sejas augstumā. Žurka, vēro­dama Ričardu, lēni šūpoja asti. Šis ir Pavēlnieks Garaste no Pelēko klana, — lords Zurkmēlis sacīja. Viņš teic, tu izskaties pārsteidzoši pazīstams. Grib zināt, vai ir tevi iepriekš redzēj's.

Ričards palūkojās uz žurku. Žurka raudzījās uz Ričardu. Es pie­ļauju, ka tā varētu būt, Ričards atzina.

- Viņš stāsta, ka esot nogādājis rīkojumu marķīzam de Karabasam.

Ričards palūkojās uz žurku vērīgāk. Tā ir tā žurka? Jā, mēs esam

tikušies. Patiesību sakot, es esmu metis viņai ar televizora pulti. Vai­rāki apkārt stāvošie ļaudis izskatījās šokēti. Tievā meitene pat iespie­dzās. Ričards nepievērsa viņiem uzmanību. Vismaz kaut kas šajā ār­prātā viņam šķita pazīstams. Cau, Žurciņ, viņš teica. Jauki tevi atkal satikt. Vai tu zini, kur ir Dora?

Žurciņ! meitene atkārtoja, pa pusei pīkstienā, pa pusei kā aiz­rīdāmās. Pie meitenes noskrandušā tērpa bija piesprausta pabalējusi sarkana nozīmīte, viena no tām, kādas reizumis tiek piespraustas dzimšanas dienu apsveikumiem. Uz tās bija saskatāms dzeltens uz­raksts, kas vēstīja: man ir i i .

Lords Zurkmēlis brīdinoši pavicināja savu stikla durkli. Tev nav brīv vērsties pie Pavēlnieka Garastes, saki vien man, kas sakāms, — viņš teica. Žurka pavēloši nopīkstejās. Vīrs sadrūma. Viņu? viņš pārvaicāja, nicīgi skatoties uz Ričardu. Man nudien nav neviena lieka ļautiņu. Kā būtu, ja vienkārši pārgrieztu viņam rīkli un aizsūtītu pie Rensteles ļaudīm…

Žurka vēl reizi pavēloši nopīkstejās, tad nolēca no vīra pleca un pazuda vienā no daudzajām alām sienas malā.

Lords Zurkmēlis pieslejās kājās. Viņam pievērsās desmitiem acu pāru. Zurkmēlis pagriezās uz zāles pusi un palūkojās uz saviem pado­tajiem, kas stāvēja, saspiedušies ap dūmojošiem ugunskuriem. — Es nesaprotu, uz ko jūs tā blenžat! viņš noaurojās. Kurš uzmanīs ies­mus, ko? Jūs gribat, lai rijamais sadeg? Te nav nekā, ko redzēt. Tinie­ties! Tūlīt, tūlīt pazūdiet visi! Ričards satraukts piecēlās kājās. Viņam bija notirpusi kreisā kāja, un nu viņš to berzēja, lai atjaunotu asinsriti. Kāju durstīja kā ar adatiņām. Lords Zurkmēlis pievērsās Iliastram un teica: Tas tur ir jānogādā tirgū. Pavēlnieka Garastes rīkojums.

Iliastrs papurināja galvu un nospļāvās sev pie kājām. Es viņu ne­vedīšu, viņš noteica. Man tomēr dzīvība dārgāka. Jūs, žurkmēļi, allaž esat bijuši labi pret mani, bet es turp vairs neiešu. Jūs to zināt.

Lords Zurkmēlis palocīja galvu. Viņš iebāza durkli atpakaļ spalvai­najās skrandās. Nākamajā mirkli viņš veltīja Ričardam dzeltenzobainu smaidu. — Tu pat neapjaut, kā tev pirmīt paveicās, viņš teica.

Nojaušu gan, Ričards ieteicās. Nudien.

Nē,'vīrs atbildēja. Neapjaut vis. It neko tu neapjaut. To pateicis, viņš vēlreiz papurināja galvu un pie sevis nomurminā­ja: Žurciņ.

Lords Zurkmēlis paņēma Iliastru aiz rokas, un abi kopā pagājās gabaliņu nostāk, tā, lai Ričards neko nedzirdētu, un sāka par kaut ko apspriesties, ik pa brīdim pamezdami skatus uz viņa pusi.

Tievā meitenīte pa to laiku tiesāja nost Ričarda somā atrasto ba­nānu, un Ričardam iešāvās prātā, ka šis ir vismazāk erotiskais banāna ēšanas skats, kādu viņš jebkad redzējis. — Zini ko, tās bija manas bro­kastis, — Ričards noteica. Meitēns vainīgi uz viņu paskatījās. Mani sauc Ričards. Ka tevi?

Ričards ievēroja, ka meitēns, paspējis norīt lielāko daļu banāna, iebāza mutē pēdējo kumosu un nopūtās. Viņa vārgi pasmaidīja un iz­dvesa kaut ko, kas līdzinājās vārdam Anestēzija. Man gribējās ēst, viņa noteica. Man tāpat, Ričards atcirta.

Meitene brīdi lūkojās uz ugunskuriem telpas dzīlēs, un atkal pie­vērsās Ričardam. Viņas sejā otrreiz parādījās smaids. Tev kaķi iet pie dūšas? viņa jautāja.

Nu, vispār man kaķi šķiet gluži jauki, jā, Ričards atbildēja.

Anestēzija izskatījās atvieglota. Un kas tev garšo labāk, viņa vaicāja, stilbi vai krūtiņa?

Meitene vārdā Dora sekoja marķīzam de Karabasam cauri lielākiem un mazākiem pagalmiem. Londonā bija simtiem tādu pagalmiņu, vecu staļļu ēku un aleju kā tās, kurām viņi steidzās cauri, — vecās sānieliņas pēdējo trīssimt gadu laikā nebija mainījušās. Pat čuru smaka eju stūros bija tāda pati kā Pepsa* laikā, trīssimt gadu tālā pagātnē. Līdz saullēktam vēl bija krietna stunda, bet debesis jau sāka kļūt gai­šākas un pildījās ar vēsu, svina pelēcīgu gaismu. Miglas strēles karājās gaisā kā bāli spoki.

Durvis bija rūpīgi aizsistas ar dēļiem un noklātas ar izbalējušiem aizmirstu mūziķu un naktsklubu plakātiem. De Karabass un Dora, pienākuši pie durvīm, apstājās; marķīzs pārlaida skatienu sanaglotajai dcļu kārtai un plakātiem, un izskatījās, ka redzētais nekādu iespaidu uz viņu neatstāj. Pēc tā gan, tiesa, neko nevarēja spriest, uz marķīzu de Karabasu reti kas spēja atstāt iespaidu.

Šī tad nu būtu ieeja? viņš jautāja.

Viena no ieejām, Dora pamāja ar galvu.

Karabass sakrustoja rokas uz krūtīm. Nu? Saki «Sezam, atve­ries» vai ko nu tu parasti saki.

Es negribu to darīt, viņa teica. Es nudien neesmu pārlieci­nāta, vai mēs rīkojamies pareizi.

Ļoti skaisti, Karabass izpleta rokas. Nu tad tiksimies vē­lāk. Viņš pagriezās uz papēža un devās atpakaļ pa ceļu, pa kuru viņi bija nākuši. Dora saķēra viņu aiz rokas. Tu mani pametīsi? viņi jautāja. Vienkārši ņemsi un atstāsi?

Viņš pasmaidīja, bet smaids nevēstīja par joku. Saprotams. Esmu ļoti aizņemts vīrs. Daudz lietu jāsatiek. Daudz cilvēku, ko darīt.

- Pagaidi taču. Dora palaida vaļā de Karabasa piedurkni un iekoda sev apakšlūpā. Pēdējo reizi, kad es šeit biju… viņa iesāka un aprāvās.

— Pēdējo reizi, kad tu šeit biji, tu ieraudzīji visu savu ģimeni mirušu. Tas nu būtu skaidrs. Tev tas vairs nav jāstāsta. Ja mēs nedosimies iekšā, mūsu biznesa attiecības tepat ari beigsies.

Dora pavērsa pret Karabasu savu laumiņai līdzīgo seju, kas pirmsausmas tumsā vizēja palsi bāla. Un tas būs viss?

— Nu, vēl es tev varētu novēlēt visu to labāko nākotnē, bet baidos, ka tu nenodzīvotu tik ilgi, lai to pieredzētu.

- Tev nu gan vārdi kabatā nav jāmeklē, vai ne?

Viņš neko neatbildēja. Dora piegāja pie durvīm. — Labi, Dora teica. Nāc šurp. Iesim iekšā. Meitene piespieda kreiso roku pie aiz­naglotajām durvīm un ar labo saņēma marķīza milzīgo, brūno roku. Doras sīkie pirkstiņi pazuda marķīza lielajā plaukstā. Viņa aizvēra acis.

… atskanēja čuksti, kaut kas nodrebeja, kaut kas mainījās… … un durvis iebruka dziļā tuinsā.

Tās'bija svaigas, tikai pāris dienu vecas atmiņas: Dora nāca caur Bezdurvju māju, saukdama: Sveikiņi! Vai kāds ir mājās? No priekš­istabas viiia ieslīdēja ēdamistabā, tālāk bibliotēkā, tad zīmējamā istabā, neviens neatsaucās. Viņa iegāja nākamajā istabā.

Peldbaseins bija veidots Viktorijas laikmeta stilā no marmora un čuguna. Viņas tēvs reiz jaunība bija atradis telpu pamestu un gandrīz vai izpostītu, un iekļāvis Bezduruju mājā. Iespējams, ka ārpasaulē, Augšlondonā, baseina telpa jau sen bija nojaukta un aizmirsta. Dorai nebija ne jausmas, kur tieši atradās viņas mājas istabas. Doras vectēvs bija izveidojis māju, ņemdams pa istabai no vienas un pa istabai no citas Londonas būves; nošķirtajām telpām nebija durvju; tēvs bija papildinājis salikumu ar jauniem atradumiem.

Dora gāja gar baseina malu, priecīga, ka ir mājās un nobažījusies, kur gan visi palikuši. Un tad viņa paskatījās lejup.

Baseinā kāds peldēja, atstādams aiz sevis divus asins mākoņus, vienu no kakla, otru no cirkšņiem. Tas bija viņas brālis Arks. Viņa acis bija plaši vaļā, bet neredzēja neko. Dora redzēja sevi slāvam ar atvērtu muti un dzirdēja pali savu kliedzienu.

Tas bija sāpīgi, marķīzs noteica. Viņš spēcīgi paberzēja pieri un pagrozīja galvu, it kā censtos atbrīvoties no pēkšņa, nelāga stīvuma, kas negaidot savilcis kaklu.

— Atmiņas, Dora noteica. Tās ir iegravētas sienās.

De Karabass pacēla uzaci. Būtu varējusi mani brīdināt.

Viņi atradās lielā, baltā telpā. Pie visām sienām karajās gleznas. Katrā bija attēlota cita istaba. Baltajai telpai durvju nebija, nebija vis­pār nekādu ieeju vai izeju. Interesants dekors, marķīzs piezīmēja.

- Šis ir priekšnams. No šejienes mēs varam nokļūt jebkurā citā Mājas istabā. Tās visas ir savienotas.

- Kur atrodas citas istabas?

Dora pakratīja galvu. Es nezinu. Iespējams jūdzēm tālu. Tās ir izkaisītas pa visu Apakšzemi.

Marķīzs jau bija paspējis platiem, nemierīgiem soļiem pārstaigāt visu priekšnamu. Nudien atzīstami. No atsevišķām vienībām salie­kama māja, kurā katra istaba atrodas kaut kur citur. Iztēli rosinoši. Tavs vectēvs bija cilvēks ar varenu fantāziju, Dora.

Es viņu nekad neesmu redzējusi. Viņa mirkli aprāvās, bet tūdaļ atkal turpināja runāt kā šķita, tiklab ar de Karabasu kā ar sevi. Mums šeit vajadzēja būt drošībā. Kā tas iespējams, ka mums kads varēja uzbrukt? Šai mājā tikai mēs paši zinājām, kā pār­vietoties.

- Cerēsim, ka tava tēva dienasgrāmata mums varēs pastāstīt ko vairāk, dc Karabass teica. No kurienes sāksim meklēt? Dora pa­raustīja plecus. Tu esi pārliecināta, ka viņam tāda bija? de Kara­bass uzstājīgi jautāja.

Meitene pamāja ar galvu. Tēvs mēdza ieiet savā darbistabā un noslēgt visas ieejas uz laiku, kamēr diktēja grāmatai.

Nu tad sāksim no darbistabas.

- Bet es tur skatījos. Es paskatījos. Es tur jau skatījos, kad apkopu viņa līķi… to pateikusi, Dora sāka raudāt. Izklausījās, it kā zemās un drudžainās elsas kāds rautu meitenei laukā no krūtīm.

- Nu, nu, marķīzs de Karabass neveikli noteica, papliķēdams Dorai pa plecu. Nu, viņš katram gadījuma piebilda vēlreiz. Viņš nebija nekāds labais mierinātājs.

Doras īpatnās krāsas acis bija asaru pilnas. Vai tu varētu… vai tu varētu ļaut man mirkli saņemties? Tūlīt pāries. Karabass pamāja ar galvu un aizgāja uz otru telpas galu. Atskatījies viņš redzēja Doras sīko, tumšo stāvu uz priekšistabas balto sienu un bilžu fona. Viņa bija apķērusi plecus ar rokām un drebēja, un raudāja kā mazs bērns.

Ričards joprojām bija sapīcis par somas zaudējumu.

Lords Zurkmēlis stāvēja kā stāvējis. Viņš bez aplinkiem paziņoja, ka žurka Pavēlnieks Garaste — nav teicis ne vārda par Ričarda man­tu atdošanu. Garaste bija tikai pavēlējis nogādāt viņu tirgū. Vēl viņš bija piebildis, lai Anestēzija aizved augšzemnieku uz tirgu, un tā ne­pārprotami bija pavēle, tāpat kā uzsauciens, lai beidz puņķoties un sāk kustēties. Ričardam bija ticis pavēstīts arī tas, ka ja viņš, lords Zurk­mēlis, viņu Ričardu vēlreiz dabūs redzēt, tad viņam, Ričardam, klāsies visai plāni. Zurkmēlis bija vēlreiz atkārtojis, ka Ričardam nav ne jausmas, kā viņam ir paveicies, un, neliekoties ne zinis par Ričarda lūgumiem atdot viņa mantas vai vismaz maku, bija pavadījis viņus līdz durvīm un aizslēdzis tās no iekšpuses.

Ričards un Anestēzija soļoja tumsā cieši blakus.

Anestēzija nesa pašdarinātu gaismekli, kas sastāvēja no sveces, konservu kārbas, virves gabaliņa un stikla pudeles ar platu kaklu. Ričards brīnījās, cik atri viņa acis pierada pie tumsas. Viņi gāja cauri nebeidzamām velvētu pagrabtelpu rindām. Brīžam šķita, ka velvju stūros kaut kas sakustas, bet noslēpumainais radījums, lai kas tas arī būtu cilvēks, žurka vai to apvienojums paspēja pazust ikreiz, kad viņi pienāca tuvāk. Kad Ričards mēģināja pajautāt Anestēzijai, kas tur varētu kustēties, viņa tikai nošņācās, lai Ričards klusē.

Piepeši viņš juta sejā iesitamies auksta gaisa straumi. Žurkmeitene strauji pietupās, nolika gaismekli zemē un sāka raustīt pie sienas pie­stiprinātu metāla režģi. Tas spēji atvērās, un meitene atmuguriski pa­krita. Viņa pamāja, lai Ričards lien pa eju, kas bija atklājusies aiz rež­ģa. Ričards pietupās un izspraucās pa lūku; nepilnu pēdu tālāk piepeši izbeidzās grīda. Atvaino, Ričards nočukstēja, bet tur ir caurums.

Tas nav necik liels, viņa noteica. Ej tālāk.

Anestēzija aizvēra aiz sevis dzelzs režģi un pēkšņi atradās netīkami tuvu Ričardam. Paturi. Viņa iespieda Ričardam rokā gaismekli un iekāpa tumšajā bedrē. Kāp te, viņa teica. Nu, nav nemaz tik tra­ki, vai ne? Viņas sejiņa spīdēja kādu gabaliņu zem Ričarda sāpī­gajam pēdām. Kap lejā! Padod man lampu.

Viņš pasniedza lejup gaismekli Anestēzijai vajadzēja palēkties, lai to aizsniegtu. — Nu, viņa nočukstēja. Kāp zemē! Ričards nedroši paliecās uz priekšu, pieķērās ar rokām bedres malai, īsu brīdi pašūpo­jās gaisā un tad lēca. Viņš piezemējās uz visām četrām apakšā bija mīksti dubļi. Ričards noslaucīja rokas džempen. Gabaliņu tālāk Anes­tēzija jau vēra vaļā nākamās durvis. Kad viņi bija pārkāpuši pār sliek­sni, Anestēzija rūpīgi aizvēra durvis un teica: Tagad varam runāt. Ne visai skaļi, bet varam.

Ā, paldies, Ričards noteica. Viņam nenāca prātā nekas, ko gribētos teikt. Nuu… Hm… Tu esi žurka, vai ne? viņš vaicāja.

Meitene iesmējās, kā japāniete piesedzot seju ar roku. Tad viņa pa­purināja galvu un teica: To man gribētos gan. Bet ne. Es esmu žurkmēle. Mēs runājam ar žurkām.

- Ko, tā vienkārši pļāpājat?

- Nē, ne jau tā. Mēs viņām visu ko palīdzam. Nu, piemēram, viņa iesāka stāstīt, un meitenes balss tonis vēstīja, ka bez Ričarda jau­tājuma viņa to nekad nebūtu pateikusi, ir tādas lietas, ko žurkas nevar izdarīt, jo, nu, kā tu saproti, viņam nav pirkstu un īkšķu, un tādā garā. Paga! Anestēzija pēkšņi pievilka Ričardu pie sienas un ar savu dubļaino roķeli aizspieda viņam muti. Pec tam viņa nopūta sveci.

Attālu bija dzirdamas balsis. Viņi stāvēja tumsā un aukstumā un ■ gaidīja, kas notiks. Ričardu kratīja drebuļi.

Viņiem garām, pieklusinātās balsīs sarunādamies, pagaja bariņš ļaužu. Kad balsis vairs nebija dzirdamas, Anestēzija noņēma plaukstu Ričardam no mutes, iededza sveci, un viņi turpināja ceļu. Kas tie tadi bija? Ričards jautāja.

Meitene paraustīja plecus. Kas man pa' daļu, viņa atteica.

- Tad kāpēc tu domā, ka viņi nebūtu priecājušies mūs redzēt?

Viņa palūkojās uz Ričardu ar tik skumīgām acīm kā māte, kura

skaidro bērnam, ka jā, arī šī liesma bijusi karsta, jo visas liesmas ir

karstas. Saproti taču beidzot. Ejam te, viņa mudināja. Es zinu vienu īsāku ceļu. Varēsim uz mirkli izbāzt degunus Augšlondonā. Viņi uzkāpa pāris pakāpienu augstāk, un Anestēzija atvēra durvis, kas, tiklīdz viņi bija pārkāpuši slieksni, pašas aizkrita ciet.

Ričards samulsis paskatījās visapkārt. Viņi stāvēja Temzas ziemeļu krastmalā, jūdzēm garā pastaigu vietā, kas bija izbūvēta Viktorijas laikā, lai nosegtu notekūdeņu pievadus un jauno Rajona metro līniju; pastaigu vieta krastmalā bija nomainījusi smirdīgās dubļu strēles, kas iepriekšējos piecsimt gadus bija puvušas Temzas krastos. Joprojām bija nakts, vai varbūt atkal bija nakts. Ričardam nebija ne jausmas, cik ilgi viņi bija līkumojuši pazemes gaiteņos.

Mēnesi neredzēja, bet debesis bija nosētas ar asi dzalkstošām ru­dens zvaigznēm. Bija iedegtas arī laternas, kas izskatījās pēc zvaigžņu līdziniecēm uz zemes, gaisma plūda no māju logiem, spīdēja lampu rindas pār tiltiem, un tas viss kopā meta ņirbošu pilsētas atspīdumu Temzas ūdeņos. Pasakaini, Ričards nodomāja.

Anestēzija nopūta sveci. Vai tu droši zini, ka šis ir pareizais ceļš? Ričards vaicāja.

- Jā, viņa atbildēja, Droši.

Ričards ievēroja, ka viņi stāv netālu no koka sola, un Ričardam pēkšņi šķita, ka parasts koka sols ir visiekārojamākā manta, kādu viņš jebkad redzējis. Vai varam piesēst? viņš jautāja. Kaut uz mir­klīti?

Anestēzija paraustīja plecus. Viņi apsēdās katrs savā sola galā. Vēl piektdien, Ričards iesāka, es strādāju vienā no veiksmīgākajām in­vestīciju ekspertu firmām Londonā.

- Kas tic investīciji tādi ir?

- Tas bija mans darbs.

Meitene apmierināti pamāja. Ak, jā. Un…

- Es tāpat vien atceros. Nudien… Bet vakar… pēkšņi šķita, it kā es vairs neeksistētu, it kā manis te nemaz vairs nebūtu.

- Tas tāpēc, ka tu neesi, Anestēzija paskaidroja.

Pa krastmalu lēnām tuvojās kāds vēlīns apkampies pārītis; viņi pie­nāca pie sola, apsēdās tieši vidū starp Anestēziju un Ričardu un sāka kaislīgi skūpstīties. Atvainojiet, Ričards viņiem teica. Vīrietis bija pabāzis roku sievietei zem džempera, un tā kustējās ar tādu aizrau­tību, kā ceļotājs pajaunu, neiepazītu zemi. Es gribu savu dzīvi atpa­kaļ, Ričards viņiem teica.

- Es tevi mīlu, — vīrietis sacīja sievietei.

Bet tava sieva… viņa ierunājās, laizīdama viņam vaigu.

- Piedrāzt viņu, vīrietis atteica.

- Es negribu piedrāzt viņu, sieviete atteica un ieķiķinājās pie­dzērušu smiekliņu. Es gribu drāzt tevi… Viņa uzlika roku uz vīrieša bikšupriekšas un ķiķināja vēl negantāk.

- Ejam, Ričards teica Anestēzijai, juzdams, ka soliņa blakus iemītnieki sāk uzvesties arvien neprātīgāk. Ričards un Anestēzija pie­cēlās un devās tālāk. Anestēzija pameta atpakaļ ziņkāru skatienu, pārītis uz sola sāka ieņemt arvien horizontālāku stāvokli.

Ričards klusēja. Vai kaut kas nav kārtībā? Anestēzija vaicāja.

- Nē, tikai it nekas nav kārtībā, Ričards attrauca. Tu visu lai­ku esi dzīvojusi tur lejā?

- Ne-e. Es piedzimu šeit augšā, viņa nopūtās. — Īstenībā tu ne­maz negribi zināt. — Ričards sev par vieglu pārsteigumu attapa, ka grib gan.

- Es gribu zināt. Nopietni.

Meitene knibināja rupjās kvarca bumbiņu krelles, kas karājās viņai ap kaklu, un, brīdi minstinājusies, sāka stāstīt. — Toreiz biju es un mamma, un dvīnes… — viņa iesāka, bet tūdaļ aprāvās un cieši sa­knieba lūpas.

Stāsti tālāk, Ričards lūdza. Es klausos. Nudien. Lūdzu,

stāsti!

Anestēzija pamāja ar galvu. Viņa dziļi ievilka elpu un sāka runāt, neskatīdamās uz Ričardu; skatiens bija pievērsts zemei pāris soļu tālāk. Vārdu sakot, mammai bijām mēs ar māsām, bet tad viņai palika tā jocīgi ar galvu. Vienu dienu es pārnācu mājās no skolas, un viņa bija galīgi plika, un tikai kliedza un raudāja, un plēsa viskautko. Šķīvjus un citas lietas. Bet mums viņa neko nedarīja. Viņa mums ne­kad neko nedarīja. Tad atnāca sociālā dienesta dāma un savāca māsas līdzi, un man vajadzēja braukt pie tantes. Viņa dzīvoja kopā ar to vīrieti. Man viņš nepatika. Un, kad tantes nebija mājās… Meitene aprāvās un klusēja labu brīdi, un Ričards jau sāka domāt, ka viņa vairs nestāstīs. Taču meitene sāka vēlreiz. — Šā vai tā. Viņš man darīja pāri. Un darīja visu ko. Un beigās es pateicu tantei, bet viņa man iesita. Teica, ka es melojot. Ka viņa uzlaidīšot man policiju. Bet es ne­meloju. Tad es aizlaidos. Tas bija manā dzimšanas dienā.

Viņi bija pienākuši pie iVIbērta tilta. Nedaudz jokainais arhitektū­ras veidojums, kas savienoja abus Temzas krastus Betersiju dienvi­dos, ar Celsijas krastmalas daļu ziemeļos -, bija nokarināts ar tūkstoš mazām, baltām gaismiņām.

Man nebija, kurp iet. Un bija ļoti auksts, — Anestēzija turpināja, bet pēc mirkļa atkal apklusa. Es gulēju laukā. Gulēju pa dienām, kad bija drusciņ siltāks, un staigāju apkārt naktīs, lai kustētos un neno­saltu. Man bija tikai vienpadsmit gadu. Zagu maizi un pienu, ko no rītiem pieveda pie privātmājām, un ēdu. Man riebās tā darīt, un es sāku staigāt gar ielas tirdziņiem un vākt iepuvušus ābolus un apel­sīnus, un visu to, ko cilvēki meta projām. Tad es stipri saslimu. Es to­reiz dzīvoju zem Notinghilas dzelzceļa pārbrauktuves. Kad atguvos, es jau biju Apakšlondonā. Žurkas bija mani atradušas.

Vai tu esi kādreiz mēģinājusi šeit atgriezties? Ričards jautāja, ar žestu norādīdams uz klusajām, siltajām un ļaužu apdzīvotajām mājām un dažiem vēlīnajiem braucējiem ielās. Uz īsto pasauli… Mei­tene papurināja galvu. Uguntiņa vienmēr dedzina, manu bērniņ. Pats redzēsi. Tas nav iespējams. Ir vai nu viena, vai otra. Bet nekad abas reizē.

Man žēl, ka es tā… Dora teica un nopūtās. Bija redzams, ka viņa ir sparīgi šņaukusi degunu un slaucījusi slapjos vaigus; acis bija sarau­dātas sarkanas.

Marķīzs, gaidīdams, lidz Dora nomierinās, bija kavējis sev laiku ar kauliņu spēli, izmantodams vecas monētas un pāris kauliņus, ko viņš allaž nēsāja līdzi vienā no daudzajām mēteļa kabatām. Marķīzs veltīja Dorai vēsu skatienu. Patiešām?

Viņa iekoda apakšlūpā. Nē. Īstenībā ne. Man nav žēl. Es visu laiku tikai skrēju un slēpos, un bēgu, un… šī bija pirmā reize, kad es tā pa īstam… viņa apklusa.

Marķīzs savāca kauliņus un monētas un iebēra kabatā. Tikai pēc jums, viņš noteica. Dora devās uz bildēm rotātās gala sienas pusi. Marķīzs sekoja. Dora ar vienu roku pieskārās attēlam, kurā bija redzama tēva darbistaba, un otrā saņēma marķīza lielo, tumšo roku.

…pasaule sagriezās…

Viņas bija oranžērijā un laistīja puķes. Vispirms lēja Poršija, uzmanot, lai ūdens tiek tikai augiem pie pašām saknēm, neskarot lapas un ziedus. Aplaisti tikai kurpes, nevis drēbes, viņa teica jaunākai mei­tiņai.

Ailai bija pašai sava lejkanniņa. Viņa ar to ļoti lepojās. Tā bija tieši tāda pali kā mammai spilgti zaļa metāla kanniņa. Kad mamma bija aplaistījusi ik puķi, mazā Aila nāca ar savu lejkanniņu un aplēja vēl mazliet. Uz kurpēm, viņa atkārtoja un iesmējās dzidrus bērna smieklus.

Smējās arī māmiņa līdz tam brīdim, kad lapsai līdzīgais misters Krups spēji parāva viņu aiz melnajiem māliem un pārgrieza viņas balto kaklu no vienas auss līdz otrai.

Sveiks, tēt, Dora klusi teica.

Viņa ar pirkstu galiem noglaudīja vaigu tēva krūšutēlam. Kalsns, askētisks virs ar gandrīz kailu galvu. Cēzars Prospero lomā, nodomāja marķīzs de Karabass. Viņu mocīja viegls nelabums. Pēdējā aina patie­šām bija bijusi sāpīga. Un tomēr: viņš bija lorda Portika darbistabā. Tas pašlaik bija galvenais.

Marķīzs aplūkoja istabu. Acis slīdēja no vienas lietiņas pie otras. Pie griestiem karājās izbāzts krokodils; grāmatu plauktos rindojās ar ādu apvilkti sējumi; astrolabs, izliekti un ieliekti spoguļi, dīvaini zināt­nes instrumenti; pie sienām tādu zemju un pilsētu kartes, par kurām de Karabass pat dzirdējis nebija. Rakstāmgalds ar vairākām vēstuļu kaudzītēm. Balto sienu aiz rakstāmgalda bija sabojājis sarkanbrūns traips. Uz galda stāvēja maza bildīte, kurā bija redzama visa Doras ģimene. Marķīzs kādu bridi tajā nolūkojās. Tava māte, māsa, tēvs un brāļi. Visi miruši. Ka tev izdevās izmukt? viņš vaicāja.

- Paveicās. Biju devusies ekspedīcijā uz pāris dienām… Vai tu zināji, ka apmetnē pie Kilbērnas upes aizvien vēl mīt bariņš romiešu kareivju?

Marķīzs to nebija zinājis, un tāpēc sapīka. Hm. Cik daudz?

Dora paraustīja plecus. Paris duči. Kā es sapratu, tie bija deviņ­padsmitā leģiona dezertieri. Mana latiņu valoda nav diez cik laba. Tā vai citādi, kad es atnācu mājās… -Dora aprāvās un juta kaklā sakāp­jam kamolu. Viņas opālkrāsas acīs iemirdzējās asaras.

- Saņemies, marķīzs noskaldīja. Mums vajag tava tēva die­nasgrāmatu. Jādabū zināt, kas to izdarījis.

Dora sarauca pieri. Mēs zinām, kas to izdarīja. Krups un Van­demārs…

Marķīzs atvēra plaukstu un pakustināja pirkstus. Viņi ir tikai rokas. Pirksti. Ir kāda galva, kas tos vada un kas ilgojas arī pēc tavas nāves. Tie abi nav nekādi Ietie. Viņš vēlreiz pārlaida skatu darb­istabai. Kur ir dienasgrāmata?

- Te tās nav, Dora teica. Es jau tev teicu. Es skatījos.

- Un man laikam radies nepareizs priekšstats, ka tava ģimene lieliski pratusi atvērt gan redzamas, gan neredzamas durvis.

Dora uzmeta marķīzam niknu skatienu. Tad viņa aizvēra acis un ar pirkstiem cieši saspieda deguna kauliņu. Marķīzs pa to laiku turpi­nāja aplūkot Portika rakstāmgaldu. Tintnīca, šaha figūriņa, metamkauliņš, zelta kabatas pulkstenis, vairākas zoss spalvas un…

Interesanti.

Marķīzs bija ievērojis mazu mežacūkas vai varbūt lāča, vai vērša statuetīti. Nevarēja īsti pateikt, kas tas par zvēru. Figūriņa bija raupji tēsta obsidiānā un pēc izmēra atgādināja palielu šaha kauliņu. Tā viņam kaut ko atgādināja, bet viņš nespēja atcerēties, ko īsti. Viņš pacēla figūriņu no galda, nevērīgi pagrozīja rokās un apkļāva tai pirkstus.

Dora noņēma roku no sejas. Viņa izskatījās samulsusi. Kas par lietu? marķīzs jautāja.

Tā ir šeit, Dora vienkārši noteica. Viņa sāka staigāt šurpu turpu pa darbistabu, grozīdama galvu uz visām pusēm. Marķīzs ne­manāmi ieslidināja figūriņu iekškabatā.

Dora apstājās pie augsta skapja. Šeit, viņa teica. Dora pastiepa roku, un plaukta aizmugurējais panelis atvērās. Dora iebāza roku caurumā un izvilka no tā kaut ko, kas atgādināja mazu lielgabala lodi. Viņa padeva to marķīzam. Lode bija taisīta no pulēta koka un nosū­bējuša misiņa, to rotāja stikla lēcas un pulēts varš. Marķīzs paņēma to no Doras rokām.

- Tas ir tas, ko mēs meklējām?

Dora pamāja.

- Smalki nostrādāts.

Dora izskatījās sadrūmusi. Nesaprotu, kā es to neievēroju agrāk.

- Tu biji bēdīga, marķīzs noteica. Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tā te būs. Un es ļoti reti kļūdos. Un tagad… Viņš pacēla koka lodīti tuvāk acīm. Stikla lēcas un vara un misiņa joslas lauza gaismas starus. Marķīzam gan derdzās atzīt savu nezināšanu kada jautajumā, tomēr pēdīgi viņš pavaicāja: Kā ta darbojas?

Anestēzija izveda Ričardu cauri mazam parciņam tilta dienvidpusē, tad nokāpa pāris akmens pakāpienus gar tilta pakājes sienu un atvēra strādnieku durvis. Viņi iegāja pa tām, Anestēzija aizvēra durvis, un tumsas ieskauti viņi turpināja kāpt lejup.

Ir viena meitene vārdā Dora, — Ričards ierunājās. Mazliet jaunāka par tevi. Tu viņu pazīsti?

- Lēdija Dora. Es zinu, kas viņa ir.

- No kuras, hm, grāfistes viņa ir?

- Viņa nav no grāfistes. Viņa ir no Arkas nama. Viņas ģimene reiz bija ļoti ietekmīga.

- Kāpēc bija? Viņi zaudēja varu?

- Viņus nogalināja.

Ak, jā, tagad viņš atcerējās, ka marķīzs kaut ko tādu bija teicis. Viņiem priekšā pār ceļu pārskrēja žurka. Anestēzija apstājās pakā­piena vidū un iztaisīja dziļu reveransu. Žurka uz bridi apstājās. -Jūsu augstība, — Anestēzija sacīja žurkai. Sveiki, Ričards piebilda. Žurka uzmeta viņiem mirklīgu skatienu un aizlēkšoja lejup pa kāp­nēm. Un vēl, Ričards turpināja taujāt, kas ir Klīstošais tirgus?

Tas ir ļoti liels, meitene teica. Bet žurkmēļiem reti kad rodas vajadzība turp doties. Un, taisnību sakot… Anestēzija nopūtās. Ai, neko. Tu smiesies.

- Nesmiešos, — Ričards godprātīgi atteica.

- Patiesībā, meitēns sacīja, man ir mazliet bail.

- Bail? No tirgus?

Viņi bija nonākuši kāpņu pakājē. Anestēzija nopūtās un nogriezās pa kreisi. Nejau no paša lirgus, nē. Tur ir noteikts pamiers. Ja kāds kādam uzbruktu, viņam gāztos virsū visa Apakšlondona ar savām notekūdeņu tonnām.

— No kā tad tu baidies?

— No ceļa uz turieni. Tirgus katru reizi notiek citā vietā. Tas pār­vietojās. Un, lai nokļutu tur, kur tas paredzēts šovakar… Meitene nervozi knibināja krelles. Mums būs jāiet cauri pāris visai riebīgiem rajoniem. Viņa nudien izklausījās nobijusies.

Ričards apspieda vēlēšanos aplikt roku meitēnam ap pleciem. Un kur tas būs? viņš jautāja. Meitene pagriezās pret viņu, atmeta matus no acīm un pateica.

— Naitsbridžā, Ričards atkārtoja un nevarēja noturēties, klusī­tēm neiesrnējies. Meitene aizgriezās. Redzi? viņa noteica. Es teicu, ka tu smiesies.

Dziļie tuneļi tika izrakti Otra pasaules kara sākumā. Tajos tika izvie­totas karaspēka daļas, un vairāku tūkstošu karavīru radītie atkritumi tika ar gaisa spiedienu sūknēti augšā uz notekūdeņu kanāliem. Tuneļu abās pusēs pie sienām bija piestiprinātas divstāvu metāla lāviņas, kur kareivjiem gulēt. Pēc kara bija plānots pārvērst tuneļus ātrgaitas metro atzaros, bet no šiem plāniem nekas nebija iznācis, un tā nu metāla lāvas bija palikušas savās vietās. Labu laiku drāšu pinumi bija balstījuši ar vēstulēm, avīzēm un mapēm piebāztas kastes tās glabāja aizmirstus, nevienu vairs neinteresējošus noslēpumus. Deviņdesmito gadu sākumā varas iestādes bija slēgušas tuneļus pavisam. Noslēpumu kastes tika savāktas, lai to saturu sašķirotu, ievadītu datu bāzēs, sasmalcinātu vai sadedzinātu.

Varnijs savu mītni bija iekārtojis visdziļākajā no dziļajiem tune­ļiem, tālu zem Kemdentaunas stacijas. Mītnes ieeju viņš bija aizbarikādējis ar vecajām dzelzs gultām. Viņš bija tās arī izrotājis. Vārnijam patika ieroči. Viņš pats tos taisīja no visa, ko vien gadījās atrast, pa­ņemt vai nozagt no mašīnu detaļām, no dažādu aparātu atlūzām. Viņš lika to visu kopā un veidoja durkļus un āķus, lokus un arbaletus, ballistas un sienu gāžamās katapultas, kaujas vāles, zobenus un rungas. Pie dziļā tuneļa sienām un mitekļa stūros bija redzama vesela ieroču kolekcija, kas diez kādu omulību vis neviesa.

Vārnijs bija līdzīgs vērsim noskūtam, tetovētam vērsim bez ragiem. Mutē viņam nebija neviena vesela zoba, un, tāpat kā vērsis, viņš šņākuļoja caur degunu. Liesmiņa eļļas lampā pie Vārnija galvas bija nogriezta pavisam maza. Vārnijs, krākdams un šņākuļodams, gulēja uz lupatu grēdas, blakus pa tvērienam nolicis paštaisītu abpusgriezīgu zobenu.

IClda roka uzgrieza eļļas lampā lielāku liesmu.

Vārnijs satvēra zobenu un pietrūkās kājās, vēl pirms bija paspējis līdz galam atvērt acis. Blisinādamies viņš lūkojās apkārt. Viņa miteklī neviena nebija — gultas, kas nosprostoja ieeju, stāvēja savā vietā. Vār­nijs lēnām nolaida zobenu.

- Kuššš, kāds nošņācās.

- E? Vārnijs izdvesa.

- Pārsteigums! sacīja misters Krups un iznāca gaisma.

Vārnijs pakāpās soli atpakaļ, un tā bija kļūda. Viņam pie deniņiem

nozibēja nazis gandrīz pie acs kaktiņa vīdēja naža smaile. Vēl kus­tēties nav ieteicams, misters Krups laipni sacīja. Citādi var gadī­ties, ka misteram Vandemāram izšļūk no rokām viņa krupju dīrā­jamais dūcītis. Vairums negadījumu taču notiek mājas apstākļos. Vai ne, mister Vandemār?

- Es neticu statistikai, atteica Vandemāra neizteiksmīgā balss. Vārnijam no mugurpuses pastiepās cimdota roka, salieca viņa zobenu un nometa sabojāto ieroci zemē.

- Kā sviežas, Vārnij? misters Krups jautāja. Ceram, ka itin labi. Tā ir? Lieliskā ("ormā, brašs un možs, gatavs šovakar doties uz tirgu? Vai zini, kas mēs esam?

Vārnijs centās pamāt ar galvu, tajā pašā laikā nekustinot muskuļus. Viņš zināja, kas ir Krups un Vandemārs. Vārnijs ar acīm pārmeklēja sienu. Jā, tur ta bija: rīta zvaigzne ar naglām piedzīta koka bumba ar ķēdi galā. Tā atradās pašā tālākajā telpas stūrī…

Tā runā, ka zināma jauna lēdi ja grasās šim vakaram nolīgt mie­sassargus. Vai esi domājis izmēģināt spēkus viņas uzdevumā? misters Krups paklabināja kapakmeņiem līdzīgos zobus. Izsakics skaidri.

Vārnijs ar domu spēku izkustināja rīta zvaigzni no vietas. Tas bija viņa talants. Mierīgi, tā, tagad lēnām… Viņš nokabināja to no āķa un uzvilka augšā pie tuneļa griestiem… Viņa mute pa to laiku sacī­ja: — Vārnijs ir vislabākais algotnis un miesassargs visā Apakšzemē. Mēdz teikt, ka es esot labākais kopš Mednieceš laikiem.

Vārnijs domās novietoja rīta zvaigzni ēnā virs mistera Krupa galvas. Vispirms viņš pāršķels Krupam pauri, tad ķersies pie Vande­māra. ..

Rīta zvaigzne šāvās uz Krupa galvas pusi: Vārnijs strauji pieliecās, lai atbrīvotos no naža smailes pie acs kaktiņa. Misters Krups neskatījās augšup. Viņš pat nepagi iezās. Vajadzīgajā mirklī viņš zibenīgi ātri pa­lieca galvu uz priekšu, un rīta zvaigzne aizšāvās viņam gar muguru un ietriecās grīdā, atšķeldama pāris ķieģeļu un betona gabalus. Misters Vandemārs ar vienu roku pacēla gaisā Vārniju. Pamocīt viņu? Vandemārs jautāja savam biedram.

Misters Krups pakratīja galvu, kas nozīmēja: vēl ne. Vārnijam viņš sacīja: Nav slikti. Un tātad, «vislabākais algotni un miesassarg», mēs gribam, lai tu šovakar dodies uz tirgu. Mēs gribam, lai tu kļūsti par zināmās lēdijas miesassargu: kā to panākt, izdomā pats. Un tad, kad tu būsi salīgts, atceries vienu lietu: tu vari sargāt viņu no kā vien vēlies, bet, kad viņa būs vajadzīga mums, mēs viņu ari dabūsim. Pielēca?

Vandemārs pārbrauca ar mēli zobu atlūzām. Jūs mani cenšaties uzpirkt? — viņš jautāja.

Misters Vandemārs bija pacēlis rīta zvaigzni. Ar brīvo roku viņš citu pēc cita lieca vaļā ķēdes posmus un svieda zemē izlocītā metāla gabalus. Tinkš. Nē, — misters Vandemārs atbildēja. Tinkš. — Mēs tev draudam. Tinkš. Un ja tu nedarīsi tā, kā misters Krups liek, tad… tinkš, … mēs tev diezgan stipri… tinkš, — … nodarīsim pāri, tinkš, pirms… tinkš, — … novācam tevi pavisam.

— Ā-a, Vārnijs noteica. Tad iznāk, ka es strādāju jūsu labā, ja?

- Jā, tā iznāk gan, misters Krups atbildēja. Tikai mums, tā rādās, nebūs, ar ko atlīdzināt.

— Tas nekas, Vārnijs attrauca.

- Labi, misters Krups noteica. Esi sveicināts mūsu pulkā.

Tas bija paliels, bet smalks mehānisms, kas sastāvēja no pulēta riekst­koka un ozolkoka, no misiņa un stikla, vara un spoguļu plāksnēm, un inkrustēta ziloņkaula, no kvarca prizmām un misiņa zobratiem, atspe­rītēm un skrūvītēm. Mehānisms bija nedaudz lielāks par platekrāna televizoru, taču pats ekrāns platumā pa diagonāli nepārsniedza sešas collas. Tam pāri piestiprinātais palielināmais stikls deva iespēju skatīt daudz prāvāku attēlu. Aparāta sānos bija redzama liela misiņa taure līdzīga kā vecajiem gramofoniem. Aparāts kopumā atgādināja tele­vizora un videomagnetofona apvienojumu, ko pirms trīssimt gadiem varētu būt radījis sers Izaks Ņūtons. Kā tas lielā mērā arī bija.

— Skaties, Dora sacīja. Viņa uzlika koka lodi uz aparāta platfor­mas. No tās uz lodi plūda gaismas stari. Lode sāka ātri griezties.

Mazajā ekrānā pilnā krāsu gammā parādījās aristokrātiska seja. Ar mirkļa nokavēšanos no misiņa raga atskanēja balss, kā dzirdams, tur­pinādama iepriekš iesāktu domu: … ka divām pilsētām būtu jābūt tik tuvu un tajā pašā laika tik tālu, balss sacīja, valdošajiem virs mums un beztiesīgajiem mums, kas dzīvojam apakšā un pa vidu, kas dzīvojam šķirbās.

Dora vērās ekrānā ar neizdibināmu skatienu.

- Un tomēr… viņas tēvs turpināja, es uzskatu, ka tas, kas mūs sakropļo, ir mūsu sīkumainais frakcionārisms. Muižu un lēņu sistēma ir vienlaikus šķeļoša un muļķīga. Lords Portiks bija tērpies vecā, apdilušā frakā, un galvā viņam bija maza, apaļa cepurīte. Šķita, ka viņa balss skan cauri gadu simtiem, nevis dienām vai nedēļām. Viņš ieklepojās. — Un es neesmu vienīgais, kas ir pārliecināts par lo. Ir tādi, kas vēlas, lai viss paliek tā, kā ir. Ir tādi, kas grib, lai situācija paslikti­nātos. Un ir tādi…

- Vai tu vari palīt uz priekšu? marķīzs jautāja. Atrast pēdējo ierakstu?

Dora pamāja ar galvu. Viņa paskārās ziloņkaula svirai kastes sā­nos; attēls kļuva miglains, sadalījās fragmentos, un parādījās cits.

Tagad Portiks bija ģērbies garā mētelī. Cepurītes viņam galvā vairs nebija. Vienai pieres pusei pāri stiepās koši sarkana brūce. Viņš vairs nesēdēja pie galda, un runāja steidzīgi un klusi. Es nezinu, kas šo atradis, bet, lai kas jūs arī būtu, lūdzu, nogādājiet šo manai meitai, lēdijai Dorai, ja viņa vēl ir dzīva. Cauri balsij un ekrānam izšāvās elektriska uzliesmojuma vilnis. Pēc mirkļa balss turpināja: Dora? Meitiņ, ir pavisam slikti. Nezinu, cik ilgs laiks man vēl atvēlēts, pirms viņi atradis šo istabu. Domāju, ka mana nabaga Poršija un tavs brālis un māsiņa ir miruši. Attēls un skaņa kļuva aizvien neskaidrāki.

Marķīzs palūkojās uz Doru. Viņas seja bija pilnīgi slapja — no acīm plūda asaras un tecēja lejup pa vaigiem. Šķita, ka Dora pati nemaz nejūt, ka raud, viņa pat necentās noslaucīt slapjos vaigus. Viņa tikai lūkojās sava tēva attēlā un klausījās viņa vārdos. Sprakšķis. Pārrā­vums. Sprakšķis. Paklausies, meitiņ, sacīja tēvs. Ej pie Izlingtona… Uz viņu tu vari paļauties… Tev jāuzticas Izlingtonam… viņa balss pamazām izdzisa. No brūces pierē sūcās asinis un tecēja acīs. Portiks tās noslaucīja. Dora? Atrieb mūs. Atrieb savu ģimeni.

No gramofona taures atskanēja skaļš blīkšķis. Portiks samulsis un izbiedēts pagrieza galvu. Ko? viņš noteica un izgāja no attēla rāmja. Kadu bridi attēlā nekas nemainījās: priekšplānā rakstāmgalds, aiz tā balta siena. Piepeši telpai ekrānā cauri izšļācās koša asiņu strūkla. Dora nospieda slēdzi aparāta sānos, un ekrāns satumsa. Dora aizgriezās.

— Še, ņem, teica marķīzs, dodams Dorai kabatlakatu.

Pateicos. Viņa noslaucīja seju un spēcīgi izšņauca degunu.

Viņa palūkojās tukšumā un pie sevis pateica vārdu: Izlinglons.

Man ar Izlingtonu nav bijusi nekāda darīšana, marķīzs teica.

- Es biju domājusi, ka tā ir tikai leģenda, Dora sacīja.

- Nepavisam ar ne. — Marķīzs pasniedzās pāri galdam, paņēma zelta kabatas pulksteni un atvēra tā vāciņu. Smalks darbiņš, viņš noteica.

Dora pamāja. Tas ir tēta.

Marķīzs ar klikšķi aizvēra vāciņu. Laiks doties uz tirgu. Drīz jau sāksies. Misters Laiks nav ar mums draugos.

Dora vēlreiz izšņauca degunu un sabāza rokas ādas jakas kabatās. Viņa pagriezās pret marķīzu, meitenes laumai līdzīgā sejiņa bija saspringta, neparastās acis mirdzēja. Vai tu patiešām domā, ka mums izdosies atrast miesassargu, kas varētu spēkoties ar Krupu un Vandemāru?

Marķīzs paspīdināja savus baltos zobus. Kopš Mednieces laikiem nav bijis neviena, kurš varētu kaut vai mēģināt to darīt. Nē, es samek­lēšu kādu, kurš varētu novilcināt laiku, lai tu paspēj aizbēgt. Marķīzs piestiprināja pulksteņķēdi pie mēteļa atloka un ieslidināja pulksteni kreisajā kabatā.

- Ko tu dari? Dora vaicāja. Tas ir mana tēta pulkstenis.

- Viņam taču to vairs nevajag, vai ne? Marķīzs nopētīja zelta ķēdi. Nu paskat. Tā taču izskatās visai smalki. Marķīzs vēroja, kā Doras sejai pārslīd vesela emociju gamma no mēma sašutuma līdz rezignācijai.

- Labāk iesim, — tas bija viss, ko viņa sacīja.

Mēs vairs neesam diez ko tālu no tilta, Anestēzija teica.

Ričards no sirds cerēja, ka Anestēzijai ir taisnība. Viņi bija aizde­dzinājuši jau trešo sveci. Sienas sveces gaismā uzzibsnīja un zuda, un šķita, ka ejai nav gala. Ričards sāka šaubīties par to, ka viņi arvien at­rodas zem Londonas; viņš sliecās domāt, ka viņi jau ir mērojuši lielāko daļu ceļa uz Velsu.

- Man patiešām ir bail, Anestēzija turpināja. Es vēl nekad ne­esmu gājusi pār to tiltu.

- Man šķita, ka tu jau esi bijusi tajā tirgū, Ričards samulsis bilda.

Tas ir Klīstošais tirgus, muļķīt. Es taču tev teicu. Tas pārvietojas.

Notiek dažādās vietās. Iepriekšējais, kurā es biju, notika tajā lielajā tornī ar pulksteni. Lielajā… kaut kādā. Un nākamais bija…

- Bigbenā? — Ričards minēja.

- Varbūt. Mēs bijām telpā, kur visi tie lielie zobrati, un tur es dabūju šitās, Anestēzija pacēla augšup krelles. Ņo spožajām kvarca bumbiņām atspīdēja dzeltena sveces gaisma. Viņa pasmaidīja kā bērns. Tev patīk? Anestēzija vaicāja.

- Kolosālas. Dārgi samaksāji?

- Iemainīju pret pāris mantām. Tā te lejā pieņemts. Mēs mainā­mies. Viņi nogriezās ap stūri un ieraudzīja tiltu. Tas varētu būt viens no Temzas tiltiem piecsimt gadu senā pagātnē, Ričards nodomāja; milzīgs akmens tilts, kas sniedzas pār nepārredzamu tumsas aizu. Pāri tiltam nebija debesu, un zem tā neredzēja ūdeni. Tilts slējās tumsā. Ričards prātoja, kas un kad to varētu būt cēlis un kā gan iespējams, ka tāds tilts Londonā stāv, un neviens par to nezina. Ričardam vēderā bija tāda sajūta, it kā viņš slīktu. Viņš aptvēra, ka ārkārtīgi, ka neap­rakstāmi baidās tieši no tilta.

- Vai mums tiešām jāiet tam pāri? Ričards vaicāja. — Mēs ne­varam iet pa kādu citu ceļu? Viņi apstājās tilta piekājē.

Anestēzija papurināja galvu. Mēs varam aiziet uz to cku, kur tas notiek, viņa sacīja, — bet tirgus tur nebūs.

- Ko? Bet tas taču ir smieklīgi. Kaut kas vai nu ir kādā vietā, vai nav. Vai tad tā nav?

Anestēzija vēlreiz papurināja galvu. Viņiem aiz muguras atskanēja balsu murdoņa, un kāds nogrūda Ričardu zemē. Viņš paskatījās aug­šup: pāri slējās milzīgs, viscaur tetovēts vīrišķis, tērpies paštaisītās gumijas un ādas drānās, kas izskatījās ka sastiķētas no noplēstiem automašīnu sēdekļu pārvalkiem. Vīrs blenza Ričardam pretī un šķita apvainots. Viņam aiz muguras stāvēja pūlītis ļaužu — tur bija gan vīrieši, gan sievietes, un visi izskatījās kā sataisījušies uz diezgan nožē­lojamu masku balli. Kāds, sacīja Vārnijs, kurš nebija pašā labākajā noskaņojumā, maisās man pa kājām. Kādam vajadzētu pielūkot, kur viņš sper kāju.

Reiz bērnībā, kad Ričards bija nācis mājup no skolas, viņš bija ieraudzījis žurku ceļmalas grāvi. Kad žurka bija ieraudzījusi Ričardu, tā bija pieslējusies uz pakaļkājām un lēkājusi un šņākusi, iedvešot Ričardam šausmas. Viņš bija devies prom, brīnīdamies, kā kaut kas tik sīks var but tik drosmīgs un gribēt cīnīties ar kādu, kas ir daudz reižu lielāks par viņu pašu. Tagad Anestēzija bija tā, kas nostājās pa vidu starp Ričardu un Vārniju. Viņa nebija ne uz pusi tik liela, bet blenza uz milzīgo vīru un rādīja zobus, un šņāca kā nikna žurka. Vārnijs pakāpās soli atpakaļ. Viņš uzspļāva Ričardam uz kurpēm. To izdarījis viņš pagriezās, un, vezdams sev līdzi ļaužu bariņu, uzkāpa uz tilta un aizgāja tumsā.

— Vai tev viss kārtībā? Anestēzija vaicāja, palīdzēdama Ričar­dam piecelties.

—Jā, viss kārtībā, viņš sacīja. Tu nudien rīkojies drosmīgi.

Anestēzija kautrīgi nodūra galvu. Īstenībā es nemaz neesmu

drosmīga, — viņa teica Man joprojām ir bail no tilta. Pat viņiem ir bail. Tāpēc jau viņi gāja visi kopā. Jo vairāk, jo drošāk.

—Ja vēlaties šķērsot tiltu, es varu iet ar jums kopā, viņiem aiz muguras ieskanējās medaina sievietes balss. Ričards nevarēja atcerē­ties, kas tas ir par akcentu. Viņš pagriezās un ieraudzīja garu, slaidu sievieti ar dzeltenbrūniem matiem un karameļkrāsas ādu. Sieviete bija tērpusies dābolainas ādas drēbēs. Plecā viņa bija uzmetusi miecādas mugursomu. Viņai rokā bija nūja, pie jostas karājās nazis, un pie plaukstas piestiprināts elektriskais lukturītis. Un šī sieviete neapšau­bāmi bija visskaistākā būtne, kādu Ričards jebkad bija redzējis.

—Jo vairāk, jo drošāk. Būsim pagodināti, ja nāksiet ar mums kopā, Ričards brīdi vilcinājies sacīja. Mans vārds ir Ričards Meiliju. Šī ir Anestēzija. Viņa ir tā, kas zina, kurp mēs dodamies. Žurkmeitene pieglauda kažoku.

Adās tērptā sieviete nopētīja Ričardu no galvas līdz kājām. Tu esi no Augšlondonas, viņa pavēstīja.

- Jā. Ričards, lai ari jutās šai citpasaulē galīgi apmaldījies, tomēr centās pieņemt spēles noteikumus. Viņa prāts bija pārāk sastin­dzis, lai spētu aptvert, kur viņš atrodas, taču tas varēja pieņemt šeit valdošos likumus.

Eju kopā ar žurkmēli. Dodu godavārdu.

Es viņu pavadu, Anestēzija nejrvozi apstiprināja. Kas tu esi? Kam tu kalpo?

Sieviete pasmaidīja. — Es nevienam nekalpoju, žurkmeitēn. Vai jūs jau kādreiz esat šķērsojuši Nakts tiltu? Anestēzija papurināja gal­vu. Un kas par to? Vai tad tas nebūs visai jautri?

Viņi tuvojās tiltam. Anestēzija padeva Ričardam lukturi. Ņem, viņa teica.

- Paldies. Ričards palūkojās uz ādās tērpto sievieti. Vai tur tie­šām ir no kā baidīties?

- Tikai no nakts… viņa strupi atbildēja.

- No naktssardzes?

- Nē, vienkārši no nakts tās pašas, kas nāk, kad diena ir galā.

Anestēzijas roka sataustīja Ričarda plaukstu. Viņš cieši saņēma

meitenes sīko rociņu savējā. Anestēzija viņam uzsmaidīja un vēl ciešāk saspieda Ričarda roku. Viņi spēra pirmos soļus uz Nakts tilta, un Ričards sāka aptvert, ko šeit nozīmē tumsa: tā bija kaut kas tik vien­dabīgs un īsts, kaut kas daudz vairāk par vienkāršu gaismas neesa­mību. Viņš juta, kā tumsa pieskaras viņa ādai, kā tā vaicājoši lavās apkārt un kaut ko meklē, un ieslīd viņa prātā. Tumsa ielija viņa plau­šas, iekļuva aiz acu āboliem, tika mutē…

Ar katru soli, ko viņi spēra uz tilta, liesma lukturī kļuva arvien vājāka. Ričards ievēroja, ka ar ādās tērptās dāmas lukturīti notiek tas pats. Bija tāda sajūta, ka nevis gaisma kļūst blāvāka, bet gan tumsa pieņemas spēkā. Ričards samirkšķināja acis. atvēra tās un neredzēja it neko neko, izņemot tumsu, pilnīgu un visaptverošu. Skaņas. Šal­koņa, švīksti. Ričards bolīja un mirkšķināja acis tumsā. Trokšņi kļuva arvien uzmācīgāki, badīgāki. Ričardam šķita, ka viņš dzird balsis: milzonīgu, bezformīgu troļļu pulku sarunas kaut kur dziļi zem tilla…

Kaut kas paslīdēja viņiem garām. Kas tur bija? Anestēzija iepīkstējās. Viņas roka Ričarda plaukstā drebēja.

- Kuš, sieviete nočukstēja. Neļaujiet tam sevi manīt.

Kas te notiek? Ričards čukstus vaicāja.

- Tumsa notiek, ādās tērptā sieviete ļoti klusā balsī atbildē­ja. Nakts notiek. Ir sarosījušies visi murgi, kas, tumsai iestājoties, vajā­juši ļaudis kopš alu laikiem, kad mēs mēdzām sēdēt, cieši kopā saspie­dušies, lai rastu siltumu un drošības sajūtu. Tagad, viņa sacīja, ir pienācis laiks baidīties no tumsas. — Ričards juta, ka viņam pa seju kaut kas rāpo. Viņš aizvēra acis: tas nemainīja neko no tā, ko viņš redzēja vai juta. Nakts bija iestājusies pa īstam. Un tad sākās halucinācijas.

Viņš redzēja cauri tumsai krītam kādu būtni ar degošiem spārniem un māliem tā gāzās viņam virsū.

Ričards pašāva augšup rokas: tur nekā nebija.

Džesika nicinoši viņā nolūkojās. Viņš gribēja kliegt, pateikt viņai, ka nožēlo.

Sper nākamo soli, ej tālāk.

Viņš bija mazs puika, bija vakars, un viņš nāca mājās no skolas pa to neapgaismoto ielu. Lai cik reižu viņš mērotu šo cehi, vieglāk ne­kļuva.

Viņš bija dziļi pazemē, apmaldījies tuneļu labirintā. Viņu gaidīja Briesmonis. Viņš dzirdēja kaut kur lēni pilam ūdeni. Viņš zināja, ka Briesmonis gaida, un satvēra šķēpu ciešāk… Piepeši viņam aiz mugu­ras atskanēja baiss rūciens no Briesmoņa rīkles. Viņš pagriezās. Lēni, mokoši lēni Briesmonis nāca viņam virsū cauri tumsai.

Un uzbruka. Viņš nomira. Un turpināja iet.

Lēni, nāvējoši lēni tas atkal un atkal nāca viņam virsū cauri tumsai.

Pēkšņi kaut kas nosprakšķēja un uzliesmoja tik spilgti, ka Ričards aiz­miedza acis un sagrīļojās. Bija iedegusies svece limonādes pudeles dibenā. Viņš nekad nebūtu iedomājies, ka viena pati svece var dot tik daudz gaismas. Viņš pacēla to augstāk, no atvieglojuma elsodams un kampdams gaisu lieliem malkiem. Sirds krūtis drebēja un sitās kā ne­gudra.

— Izskatās, ka būsim sveikā tikuši pāri, noteica ādās tērptā sie­viete.

Ričardam tik stipri dauzījās sirds, ka labu bridi viņš nebija spējīgs runāt. Viņš piespieda sevi elpot lēnāk un dziļāk, lai nomierinātos. Viņi atradās lielā priekštelpā, gluži tādā pašā, kādai bija gājuši cauri otrā krastā. Patiesību sakot, Ričardu pārņēma dīvaina sajūta, ka tā ir tieši tā pati telpa, no kuras viņi pirms brīža bija izgājuši ēnas gan šai telpā šķita dziļākas, un Ričardam gar acīm zibēja redzētā fragmenti, līdzīgi, kā ir, kad acis apžilbinājusi zibspuldzes gaisma. Es pieņemu, Ričards šaubīdamies sacīja, ka mēs nemaz nebijām īstās briesmās… Līdzīgi kā spoku apsēstā namā. Atliek tumsā atskanēt pāris trokšņiem, un iztēle paveic visu pārējo… Īstenībā uz tilta taču nebija no kā baidī­ties, vai ne?

Sieviete uzmeta viņam gandrīz vai līdzjūtīgu skatienu, un Ričards piepeši aptvēra, ka neviens vairs neturas viņam pie rokas. — Anestēzija?

No tilta atskanēja sīks troksnītis tāda kā šalka vai nopūta. Pa tilta slīpumu lejup noripoja sauja nevienādu kvarca bumbiņu. Ričards vienu pacēla. Tā bija no žurkmeitenes krellēm. Ričards atvēra muti, bet skaņa nenāca. Pēdīgi viņš atguva balsi: Būs labāk, ja. Mums jāiet atpakaļ. Viņa taču…

Sieviete pacēla augstāk lukturīti un apgaismoja tiku. Ričards va­rēja to saskatīt visā garumā. Tilts bija tukšs. Kur viņa ir? Ričards jautāja.

Pagalam, sieviete sausi noteica. Viņu ir paņēmusi tumsa.

Mums kaut kas jādara, Ričards nemierīgi sacīja.

- Piemēram?

Viņš atkal atvēra muti. Šoreiz vārdi tā arī neatradās. Ričards aiz­vēra muti. Viņš virpināja pirkstos kvarca bumbiņu un lūkojās uz pārē­jām, kas mētājās zemē.

Viņa ir pagalam, sieviete atkārtoja. Tilts prasa savu artavu. Priecājies, ka nepaņēma tevi ari. Un, ja tu gribi iet uz tirgu, jāiet cauri pa šejieni un tad taisni. — Viņa norādīja uz taciņu, kas, lukturīša stara vāji izgaismota, aizvijās dūmakā viņiem priekšā.

Ričards nekustējās. Viņš jutās kā sastindzis. Bija grūti noticēt, ka žurkmeitēns ir pagalam pazaudēts, nozagts, apmaldījies, vai… un vēl grūtāk bija pieņemt, ka ādas tērptā dāma to uztver kā pašu par sevi saprotamu, un izturas tā, it kā nekas nebūtu noticis. Anestēzija ne­varēja būt mirusi…

Ričards centās pabeigt domu. Viņa nevarēja būt mirusi, jo, ja viņa būtu mirusi, tā būtu Ričarda vaina. Anestēzija nebija lūgusi, lai viņai ļauj doties Ričardam līdzi.

Viņš saspieda kvarca bumbiņu pirkstos tik cieši, ka tie iesāpējās, un domāja par lepnumu, ar kādu Anestēzija bija rādījusi viņam krelles un kā viņš pats bija sācis ar meitēnu lepoties to nedaudzo stundu laikā, ko viņi bija pavadījuši kopā.

- Tu nāksi?

Ričards pāris sirdspukstu garuma mirkļus vilcinājās, tad rūpīgi iebāza akmentiņu džinsu kabatā. Viņš sekoja sievietei, kura visu laiku turējās dažus soļus viņam priekšā. Tā iedams, viņš attapa, ka nemaz nezina, kā sievieti sauc.