Nekadiene

Sestā nodala

ričards bija sacīs domās rakstīt dienasgrāmatu.

Mīļā dienasgrāmata, viņš iesāka. Piektdien man bija darbs, līgava, mājas un dzīve, kam ir kaut kāda jēga. (Cik nu vispār dzīvei var būt jēga.) Tad es atradu uz ietves guļam asiņojošu meiteni un centos būt žēlsirdīgais samarietis. Tagad man 7iav ne līgavas, ne māju, ne darba, un es klimstu pārsimt pēdu zem Londonas ielām, un man ir apmēram tādas pCLŠas nākotnes izredzes kā pašnāvnieciskai mušai.

- Tālāk pa šo ceļu, marķīzs sacīja, norādīdams virzienu ar ele­gantu žestu, ko paspilgtināja dubļainās manšetes plīvošana.

- Vai tad tie tuneļi visi neizskatās vienādi? Ričards jautāja, uz bridi pārtraucis dienasgrāmatas rakstīšanu. Kā jūs tos varat atšķirt?

- Nckāj marķīzs skumjā balsi noteica. Mēs esam bezcerīgi ap­maldījušies. Mūs neviens vairs neatradīs. Pēc pāris dienām mēs jau slaktēsim viens otru nost, lai dabūtu kaut ko ēdamu.

- Tiešām? Ričards ienīda sevi par to, ka uzķērics uz āķa jau to­brīd, kad to sacīja.

Nē. Marķīza sejas izteiksme liecināja, ka āzēt šilo nabaga muļķi ir pārlieku viegli, lai tas spētu sagādāt prieku. Ričards, savukārt, ievēroja, ka viņam aizvien mazāk un mazāk rūp, ko šie ļaudis par viņu domā. Izņemot varbūt Doru.

Viņš atgriezās pie domu dienasgrāmatas rakstīšanas. Šajā otrajā Londonā ir simtiem, varbūt pat tūkstošiem iedzīvotāju. Tie ir vai nu šejienieši, vai tādi, kas izkrituši cauri pasaules šķirbām. Es klimstu kopā ar meiteni vārdā Dora, viņas miesassardzi un viņas ārprātīgo lielvezīru. Pagājušonakt mēs gulējām zemā tunelī, Dora teica, ka tas bijis prinča reģenta laika notekvada atzars. Miesassardze bija nomodā, kad es aizmigu un nomodā, kad mani pamodināja. Šaubos, ka viņa vispār jelkad gul. Brokastīs mēs ēdām augļu kūku; marķīzam kabatā bija aizķēries krietns gabals. Kādēļ lai kāds nēsātu kabatā gabalu augļu kūkas? Kamēr es gulēju, manas kurpes gandrīz paspēja izžūt.

Es gribu mājās. Pēdējo teikumu Ričards domās trīsreiz pasvītroja, pārrakstīja ar lielajiem burtiem un sarkanu tinti, apvilka to un domu lappuses malā salika vairākas izsaukuma zīmes.

Vismaz eja, pa kuru viņi pašreiz gāja, bija sausa. Šis tunelis pārstā­vēja augsto tehnoloģiju stilu gar baltām sienām stiepās sudrabaini spīdīgas caurules. Marķīzs un Dora gāja pa priekšu. Ričards centās turēties pāris soļus viņiem aiz muguras. Medniece visu laiku mainīja atrašanās vietu te viņa gāja pati pēdējā, te vienā vai otrā pusē, te turējās gabaliņu visiem priekšā, ik pa brīdim saplūzdama ar ēnām. Pārvietojoties viņa neradīja ne vismazāko skaņu, un Ričardu tas stipri vien mulsināja.

Piepeši viņiem priekšā uzplaiksnīja gaisma. Tūlīt būsim klāt, — marķīzs teica. Bankas stacija. Laba vieta, kur sākt meklējumus.

- Tu esi izkūkojis prātu, Ričards sacīja. Viņš negribēja, lai tas būtu dzirdams, taču tumšajā ejā atbalsojās pat visvairāk sotto no visām voces.

- Ak tā? — marķīzs atteica. Iedrebējās zeme: tepat netālu vaja­dzēja būt metro vilcienam.

- Lai nu paliek, Ričard, — Dora sacīja.

Taču viņam pār lūpām jau bira nākamie vārdi: Manuprāt, Ri­čards teica, jūs abi uzvedaties ļoti muļķīgi. Tādu eņģeļu nemaz nav.

Marķīzs pašūpoja galvu un sacīja: Jā, jā. Protams. Tagad man ir skaidrs. Nav nekādu eņģeļu. Tieši tāpat kā nav Apakšlondonas, nav žurkmēļu, un Seperdsbušā nav nekādu ganu.

- Skaidrs, ka Seperdsbušā nav nekādu ganu. Esmu tur bijis. Tur ir tikai mājas un veikali, ielas un BBC. Tas arī viss, Ričards katego­riski noteica.

- Ir gan tur gani, — Ričardam pie auss atskanēja Mednieces balss. Lūdz Dievu, lai tev nenāktos viņus sastapt. — Viņa to sacīja visā nopietnībā.

- Nu labi, Ričards noteica, tik un tā es neticu, ka šeit pazemē apkārt klīst eņģeļu draudzes.

- Nebūt ne, marķīzs sacīja. Eņģelis ir tikai viens. Viņi bija nonākuši tuneļa galā. Priekšā bija slēgtas durvis. Marķīzs pakāpās soli atpakaļ. Manu lēdij? viņš vaicājoši pievērsās Dorai. Viņa uz brīdi piespieda durvīm plaukstu. Durvis bez trokšņa atvērās.

- Varbūt, — Ričards ietiepīgi turpināja, — ka mēs domājam katrs par kaut ko citu. Tie eņģeļi, kas man prātā, ir tie spārnotie, ar nimbu un bazūnēm un lai-miers-virs-zemes-un-cilvēkiem-labs-prāts.

- Tieši tā, sacīja Dora. Tu esi pareizi sapratis. Eņģeļi.

Viņi izgāja pa durvīm. Ričards nevilšus aizmiedza acis, jo viņu bija pārsteigusi pēkšņa gaismas straume: gaisma spiedās viņam galvā kā migrēna. Kad acis bija apradušas ar gaismu, Ričards sev par pārstei­gumu atklāja, ka zina, kur atrodas: viņi bija nonākuši garajā gājēju tunelī, kas savieno Pieminekļa un Bankas metro staciju. Pa tuneli savās gaitās gāja pilsētas ļaudis, un neviens viņu četrotnei nepievērsa ne vismazāko uzmanību. Pa gaiteni līdz viņiem atplūda možas sakso­fona skaņas: tur kāds samērā pareizi atskaņoja Bērta Bekereka un Hela Deivida «I'll Never Fall In Love Again». Viņi devās uz Bankas stacijas pusi.

Un kuru no viņiem lad mēs meklējam? — Ričards samērā nevai­nīgi apvaicājās. Eņģeli Gabrielu? Rafaelu? Miķeli?

Viņi gāja garām metro kartei. Marķīzs piedūra garu, melnu pirkstu Endželas stacijai: Izlingtonu.

Ričards bija gājis garām Endželas stacijai simtiem reižu. Tā bija Izlingtonā, modernā un dārgā rajonā, kas bija pilns ar senlietu veika­liem un dažādām ēstuvēm. Ričarda zināšanas par eņģeļiem bija visai niecīgas, taču viņš bija gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka Izlingtonas sta­cijas nosaukums patapināts no kāda kroga vai citas ievērojamas vietas, nevis no eņģeļa. Viņš mainīja sarunas tematu. Ziniet, kad es pirms pāris dienām mēģināju iekāpt metro vagonā, mani nelaida iekšā.

Vienkārši vajag viņiem parādīt, kurš te ir saimnieks, tas arī viss, viņam aiz muguras atskanēja Mednieces maigā balss.

Dora kodīja apakšlūpu. Vilciens, ko meklējam, mūs ielaidīs, vi­ņa teica. Ja mums izdosies to atrast. Sacīto gandrīz noslāpēja ne­tālu skanoša mūzika. Pagājuši vēl dažus soļus, viņi nogriezās ap stūri.

Saksofonists bija noklājis mēteli sev priekšā uz tuneļa grīdas. Uz tā mētājās pāris monētas, un izskatījās, ka vīrs pats tās tur nolicis, lai mudinātu garāmgājējus darīt tāpat. Uz šī āķa neviens nebija uzķēries.

Saksofonists bija ārkārtīgi gara auguma; viņam bija tumši mati, kas sniedzās līdz pleciem un gara, šķipsnās sadalījusies bārda, kas veidoja tumšu ietvaru dziļi iekritušajām acīm un lielajam degunam. Viņam mugurā bija noplīsis teniskrekls un taukainu plankumu izraibinātas džinsa bikses. Kad četrotnc pienāca viņam klat, muzikants pārstāja spēlēt, izkratīja siekalas, kas sakrajušās saksofona iemutī, uzlika to atkal vietā un ieskandināja pirmos akordus no Džūlijas Londonas vecās dziesmas «Cry Me A River».

Un tagad tu saki, ka tev ir žēl…

Ričards pārsteigts atklāja, ka vīrs viņus ir pamanījis un arī to, ka viņš ļoti cenšas to neizrādīt. Marķīzs nostājās viņam priekšā. Sakso­fona melodija pārtapa nervozā spiedzienā. Marķīzs atieza zobus aukstā smīnā. Tas tak ir Līrs, vai ne? viņš vaicāja.

Vīrs piesardzīgi pamāja ar galvu. Pirksti spaidīja saksofona tausti­ņus. Mēs meklējam Ērlskortu, marķīzs turpināja. Vai tev gadī­jumā nav patrāpījies līdzi kāds vilcienu saraksts? viņš jautāja.

Ričardam sāka pielēkt. Viņš pieņēma, ka Erlskorta, par kuru bija ieminējies marķīzs, nebija labi pazīstamā metro stacija, kurā Ričards, lasīdams avīzi vai vienkārši aizsapņodamies, bija neskaitāmas reizes gaidījis vilcienu. Vīrs, ko marķīzs bija nosaucis par Līru, ar mēles galiņu samitrināja lūpas. T's nav neiespējams. Kas man no tā atlēktu, ja būtu?

Marķīzs iebāza rokas dziļi mēteļa kabatās. Viņš pasmaidīja kā kaķis, kam uzticētas niķīgu, toties labi barotu kanārijputniņu būra atslēgas. Tā runā, viņš laiski ieteicās, it kā būtu nācis vienkārši pa­tērzēt, ka Merlina skolotājs Blēzs reiz uzrakstīja tik burvīgu meldiņu, ka tas burtiski izvilina monētas no kabatas jebkuram, kurš to izdzird.

Līrs piemiedza acis. — Tas nudien būtu vērtīgāks par parastu vil­cienu sarakstu, viņš sacīja. Protams, ja tev tas meldiņš patiešām ir.

Marķīzam ļoti dabiski izdevās notēlot tādu izteiksmi, it kā viņš nupat būtu apjēdzis: apieliņ, tas laikam nudien ir vērtīgāks! Nu tātad, marķīzs augstsirdīgā tonī sacīja, es pieņemu, ka tev labpa­tiks man pakalpot, vai ne?

Līrs negribīgi pamāja ar galvu. Viņš parakņājās aizmugurējā kabatā, izvilka vairākkārt pārlocītu papīra strēmeli un pacēla to gaisā. Marķīzs sniedzās pēc papīra. Līrs pavilka roku nost. Nospēlē vis­pirms meldiņu, tu, vecais krāpniek, viņš mudināja. L*n tā ka lai nostrādātu, ka nākas.

Marķīzs pacēla uzaci. Viņš iešāva roku vienā no mēteļa iekškaba­tām, un, kad viņš to atkal izvilka laukā, rokā bija stabulīte un kristāla bumbiņa. Viņš palūkojās uz kristāla bumbiņu, izdvesa «hmmm», kas, nozīmēja aptuveni «ak, tad re kur tā bija pazudusi» un atlika to atpakaļ kabatā. Tad viņš ievingrināja pirkstus, pielika stabulīti pie lūpām un sāka spēlēt jocīgu, trallinošu melodiju, kas, lēkādama un dancodama, izvirpuļoja laukā no stabules. Ričardu pārņēma sajuta, it kā viņam atkal būtu trīspadsmit gadu un viņš skolas pusdienu starp­brīdī pie labākā drauga pārnēsājamā radioaparāta klausītos Top 20; tolaik viņam, ka jau katram pusaudzim, popmūzika bija šķitusi pati pilnība; tagad, marķīza spēlē klausoties, viņš atkal vienā melodijā dzirdēja it visu, ko vien var vēlēties saklausīt dziesmā.

Uz Līra mēteļa, garāmgājēju mestas, šķindot nobira monētas, un iepriecinātie cilvēki pavasarīgā gaitā devās tālāk. Marķīzs nolaida stabulīti. Tagad es esmu tev parādā, vecais blēdi, sacīja Līrs, pamā­dams ar galvu.

Jā. Tā ir. Marķīzs paņēma lapu ar vilcienu sarakstu, pārlaida tam skatienu un pamāja ar galvu. Vel tikai viens padoms. Nespēlē to pārāk bieži. Ar mazumiņu pietiek ļoti ilgam laikam.

Pēc šiem vārdiem četrotne devās projām pa garo gaiteni, kur no visām sienām nolūkojās filmu un apakšveļas reklāmas plakāti un pāris oficiāla paskata vēstījumu, kas lika ielu muzikantiem meklēt citu vietu spēlēšanai; ejot viņi dzirdēja elsojam saksofonu un monētas krītam uz paklātā mēteļa.

Marķīzs veda viņus uz Centrālās metro līnijas platformu. Ričards piegāja pie perona malas un paskatījās lejup. Viņš, kā allaž, mēģināja noteikl, kuras no sliedēm pieder parastajam vilcienam, kurš ari šai posmā gāja pa pazemi, un kā allaž nosprieda, ka tās, kuras atrodas vistālāk no platformas un ko no zemes atdala lieli, dzeltenīgi balti por­celāna izolatori. Ričards nevilšus pasmaidīja, ieraudzījis sīku, pelēku pelīti, kura drosmīgi tekalēja trīs pēdas zem viņa, peliskā vēlmē atrast kādu nomestu sviestmaizi vai izbirušus kartupeļu čipsus.

Skaļrunī atskanēja ierastā formālā, bezpersoniskā vīrieša balss, kura brīdināja: Uzmanieties no spraugām! Brīdinājums bija domāts, lai atturētu neuzmanīgus pasažierus no iekāpšanas spraugā starp perona malu un vilcienu. Ričards, tāpat kā vairums londoniešu, šo brīdinājumu tikpat kā vairs nedzirdēja tas līdz ar citiem stacijas trokšņiem bija kļuvis par fonu. Te piepeši Medniece viņu sagrāba aiz rokas. Uzmanies no spraugas! viņa brīdinoši noteica. — Stāvi ma­liņā, pie sienas.

— Ko? Ričards nesaprata.

— Es teicu, Medniece atkārtoja, uzmanies no…

Un tad tas uzvēlās uz platformas malas. Tas bija caurspīdīgs, spo­kains kā izlīdis no slikta sapņa; tas vēlās kā melni dūmi un piepūtās kā ūdenī iemests zīds. Kustēdamies šausmīgi ātri, tas tomēr radīja iespai­du, ka plūst gandrīz lēni, pēc mirkļa tas jau bija Ričardam klāt, cieši apvijās viņam ap potīti un iedzēla kājā par spīti «Levi's» džinsiem. Tas rāva Ričardu uz platformas malas pusi, un viņš tik tikko turējās kājās.

It kā no tāluma viņš redzēja, ka Medniece izvelk nūju un vairāk­kārt stipri iesit dūmainajam tausteklim.

Atskanēja neprātīgs un griezīgs spiedziens, kādu varbūt varētu iz­dvest garā nevesels bērns, kad tam atņem rotaļlietu. Dūmainais taus­teklis palaida vaļā Ričarda potīti, aizslīdēja pār perona malu un pa­zuda. Medniece saķēra Ričardu aiz apkakles un pavilka viņu tālāk no malas; Ričards atkrita ar muguru pret sienu. Viņu kratīja drebuļi, un pasaule piepeši šķita pilnīgi nereāla. No viņa džinsenēm, kur vien radījums bija pieskāries, bija pazudusi krasa, it kā tās bulu nemākulīgi balinātas. Viņš pavilka bikšu staru uz augšu: ap potīti un ikru muskuli sāka parādīties sarkanas švīkas. Kas… viņš centās jautāt, bet balss bija kaut kur pazudusi. Viņš norīstījās un mēģināja vēlreiz. Kas tas bija?

Medniece bezkaislīgi viņā noraudzījās. Viņas seja izskatījās kā izgrebta no brūna koka. Nedomāju, ka tam ir vārds, viņa teica. Tādi dzīvo spraugās. U11 es tevi brīdināju.

Es… nekad iepriekš tādu neesmu redzējis.

— Iepriekš tu nepiederēji Apakšpasaulei, Medniece notei­ca. Vienkārši paliec pie sienas. Tā ir drošāk.

Marķīzs paskatījās, cik rāda lielais zelta kabatas pulkstenis. Ieslidi­nājis to atpakaļ krūšu kabatā, viņš ielūkojās Lira dotajā sarakstā un apmierināts pamāja ar galvu. Mums veicas, viņš paziņoja Erlskortas vilciens piestās šajā stacijā aptuveni pēc pusstundas.

— Erlskortas stacija nav uz Centrālās līnijas, Ričards piezīmēja.

Marķīzs blenza uz Ričardu, neslēpdams uzjautrinājumu. Kas par nedzirdētu domu, jaunais cilvēk, viņš noteica. Nekas laikam nav tik neaptverams kā nezināšana, vai ne?

Atvējoja silta gaisa pūsma. Stacijā piestāja metro vilciens. Vieni kāpa iekšā, citi ārā, un katrs devās savās darīšanās un dzīvoja savu dzī­vi, un Ričards ar skaudību viņos nolūkojās. Uzmanieties no sprau­gām! brīdināja ierakstītā balss. Nestāviet pie durvīm. Uzmanieties no spraugām! Dora uzmeta Ričardam īsu skatienu. Tad, acīmredza­mi norūpējusies par redzēto, viņa piegāja Ričardam klāt un saņēma viņu aiz rokas. Ričards bija pavisam bāls un saraustīti elpoja. Uzma­nieties no spraugām! vēlreiz nodimdēja ierakstītā balss. Ar mani viss ir kārtībā, Ričards mundrā balsi sameloja, lai gan viņa meliem neviens pat negrasījās ticēt.

Mistera Krupa un mistera Vandemāra slimnīcas iekšpagalms bija drēgna un nejauka vieta. Krustām šķērsām samestu solu, gumijas riepu un biroja mēbeļu krāvumu starpās auga lēkšķaina zāle. Skats uz pagalmu kopumā lika domāt, ka pirms gadiem desmit (iespējams, ap­nikuma vai dusmu dēļ, vai protestējot pret kaut ko, vai varbūt pieda­loties kādā izrādē) ļaudis bija metuši dažādas mantas ārā pa kabinetu logiem un atstājuši tās zemē, lai sapūst.

Starp grabažām mētājās arī stikla lauskas veseli lausku kalni. Bija redzami arī vairāki matrači, izskatījās, it kā daži no tiem būtu vietu­mis tikuši dedzināti. Caur atsperēm auga zāle. Vietējā ekosistēma bija ieskāvusi arī bagātīgi izrotātu strūklaku pagalma vidū, jāsaka gan, ka tā jau labu laiku vairs nebija ne īsti izrotāta, ne īsti strūklaka. Ieplīsusi un pilošā ūdens caurule kopā ar lietusūdeni bija to pārvērtusi par bērnistabu daudzām mazām vardītērn, kas līksmi lēkāja apkārt, priecādamās par brīvību un drošību no visādiem nelidojošiem plēsē­jiem. Vārnas, melnie strazdi un pat atsevišķas kaijas, savukārt, uzlū­koja šo vietu par bezkaķu delikatešu veikalu, kas specializējas varžu piedāvājumā.

Zem izdedzināto matraču atsperēm snaikstījās gliemji; vīngliemeži atstāja glumas pēdas uz stikla lauskām; melnas vaboles čakli zumēja pāri sašķaidītiem, pelēkiem plastmasas telefoniem un dīvaini izkrop­ļotām bārbijām.

Misters Krups un misters Vandemārs bija atnākuši izvēdināt galvu. Stikla lauskām kraukšķot zem pēdām, viņi lēnām staigāja uz riņķi pa iekšpagalmu. Noplukušajos uzvalkos tērptie stāvi līdzinājās ēnām. Misters Krups bija šaušalīgi pārskaities. Viņš soļoja divreiz ātrāk nekā Vandemārs, bridi pa brīdim apmeta loku ap draugu, un izskatījās, it kā viņš no dusmām dejotu. Brīžiem, nespēdams noturēt niknumu sevī, misters Krups triecās virsū slimnīcas sienai, it kā tā būtu īstā preti­nieka vāja aizstājēja, un lika tai just savu kāju un dūru fizisko spēku. Misters Vandemārs, savukārt, vienkārši gāja. Taču viņa gaita bija pārāk stingra, mērķtiecīga un nepielūdzama, lai to nosauktu par vien­kāršu iešanu: nāve gāja tā kā misters Vandemārs. Misters Vandemārs vienaldzīgi noskatījās, kā misters Krups iesper stiklam, kas stāv atsliets pret sienu. Stikls sašķīda ar varen jauku troksni.

Es, mister Vandemār, misters Krups sacīja, nolūkodamies lausku klājienā, esmu darījis jau gandrīz visu, ko esmu gatavs darīt. Gandrīz. Piesardzīgais, gļēvulīgais sūkalģīmis… krupis tāds es varētu viņam acis ar diviem pirkstiem izspiest.

Vandemārs pašūpoja galvu. Vēl ne, viņš teica. — Viņš ir mūsu boss. Ciktāl tas attiecas uz šo darbu. Kad būsim dabūjuši samaksu, varbūt varēsim mazliet izklaidēties paši uz savu roku.

Krups nospļāvās. Viņš ir nevērtīgs, pielaidīgs stulbenis… Mums tā mauķele jānovāc. Jāanulē, jāatceļ, jāapbedī un jānoraksta.

Skaļi iezvanījās telefons. Krups un Vandemārs izbrīnīti skatījās vis­apkārt. Visbeidzot misters Vandemārs ieraudzīja telefonu tas gulēja gruvešu kaudzes nogāzē uz daudzkārt samirkušu medicīnas arhīvu paliekām. Telefona aizmugurē nokarājās sarautu vadu gali. Viņš pa­cēla klausuli un padeva to misteram Krupam. Tev zvana, viņš no­rūca. Misteram Vandemāram nepatika telefoni.

Misters Krups klausās, Krups atsaucas. Pēc brīža viņš ver­dziskā toni novilka: — Ak, tas esat jūs, ser… — Sekoja pauze. Pašlaik, kā jūs tikāt pieprasījis, viņa staigā apkārt brīva ka pīpene. Baidos, ka jūsu ideja par miesassargu izgāzās kā beigts paviāns caur liānām… Vārnijs? Jā, viņš ir visnotaļ miris. • Vel viena pauze.

- Ser, man sāk rasties konceptuālās grūtības noteikt manis paša un mana partnera lomu šajas spēlītēs. Sekoja trešā pauze, kuras laikā misters Krups kļuva bālāks par bālu. Neprofesionāli? viņš pieklusinātā balsī pārvaicāja. Mēs? Tad viņš savilka pirkstus dūrē un trieca to pret ķieģeļu sienu. Balss intonācija tomēr palika tā pati. Ser. Vai drīkstu, nezaudējot pienācīgo cieņu, jums atgādināt, ka tieši mēs ar misteru Vandemāru nodedzinājām Troju? Mēs atne­sām Mandrijai melno mēri. Esam nogalinājuši dučiem karaļu, piecus pāvestus, pussimtu varoņu un divus akreditētus dievus. Pēc iepriekšējā pasūtītāja vēlmes sešpadsmitajā gadsimtā nospīdzinājām līdz nāvei veselu klosteri Toskānā. Mēs esam absolūti profesionāli.

Misters Vandemārs, kurš pa to laiku izklaidējās, ķerot vardulēnus un mēģinot noteikt, cik varžu vienā reizē var sabāzt mutē, ar pilnu muti piebilda: Tas man patika…

Ko es domāju? misters Krups vaicāja, notraušot no apvazātā uzvalka iedomātu puteklīti, tajā pašā laikā nepievēršot uzmanību īsta­jiem netīrumiem. Es domāju, ka mēs esam slepkavas. Rīkļurāvēji. Mēs nogalinām. Viņš brīdi ieklausījās un turpināja: Jā, un ko ar augšpasaulieti? Kāpēc nedrīkstam viņu nogalināt? — Misteram Kru­pam noraustījās seja, viņš vēlreiz nospļāvās un iespēra sienai, jopro­jām stāvēdams ar sarūsējušu un pusizjukušu telefonu rokās.

- Biedēt viņu? Mēs esam rīkļurāvēji, nevis putnubiedēkļi. Pauze. Viņš dziļi ievilka elpu. Jā, es saprotu, bet man tas nepatīk. — Runā­tājs otrā galā nolika klausuli. Misters Krups pablenza uz telefonu. Viņš satvēra telefonu vienā rokā un saka to metodiski pārstrādāt plast­masas un metāla lēveros, dauzot aparātu pret sienu.

Pie Krupa pienāca misters Vandemārs. Viņš bija atradis garu, melnu gliemi ar oranžu pavēderi, un košļāja to kā cigāru. Gliemis visiem spēkiem pūlējās notirināties lejup pa Vandemāra zodu. Kas tur zvanīja? misters Vandemārs jautāja.

- Un kā tev, ellē, šķiet, kas tur zvanīja?

Vandemārs turpināja domīgi gremot un tad iesūca gliemi mu­tē. Putnubiedēkļcilvēks? — viņš minēja.

- Mūsu darba devējs.

- To es būtu minējis kā nākamo.

- Putnubiedēkļi, misters Krups ar riebumu izmeta. No dusmās sarkani nokaitēta viņš pārtapa par taukaini zaļi aizvainotu Krupu.

Misters Vandemārs norija pēdējos kumosus un nobraucīja muti ar piedurkni. Vislabākais veids, kā biedēt kraukļus, misters Vande­mārs teica. Tu vienkārši pasniedzies pēc viņiem, sagrāb viņu sīkos kakliņus un spied, līdz tie vairs nekustas. Tas no viņiem izbaida pildī­jumu.

Vandemārs pieklusa, un augstu gaisā varēja dzirdēt lidojam un nikni kraucam kraukļus.

- Kraukļi. Corvidae dzimta. Kopības substantīvs, misters Krups izkoptā intonācijā noteica, īpaši izgaršojot nākamo vārdu: slepka­vība.

Ričards stāvēja, atspiedies pret sienu blakus Dorai. Viņa nudien bija maza; meitēns grauza nagus, tad brauca ar pirkstiem cauri iesarkana­jiem matiem, līdz tie slējās gaisā uz visām pusēm, tad centās tos atkal nogludināt. Dora pavisam noteikti nelīdzinājās nevienam no Ričarda paziņu loka. Kad meitene pamanīja, ka Ričards uz viņu skatās, viņa ierāva galvu plecos un ievīstijās vēl dziļāk drēbju kārtās, vēl augstāk uzvilka ādas jaku. Doras sejas izteiksme Ričardam atsauca atmiņā kādu skaistu ubagojošu bērnu, ko viņš pagājušoziem bija redzējis aiz Koventgārdena: Ričards nebija varējis pateikt, vai tas ir zēns vai mei­tene. Bērna māte ubagoja, lūgdama garāmgājējiem naudiņu, lai varētu pabarot bērnu un zidainīti, ko turēja rokās. Bet bērns tikai skatījās pasaulē, galvu drēbju vīkšķos ierāvis, un neko neteica, lai arī viņam acīmredzami sala un gribējās ēst. Bērns vienkārši skatījās.

Medniece stāvēja blakus Dorai, pamezdama skatu te uz vienu te uz otru perona galu. Marķīzs bija licis viņiem te pagaidīt un pats kaut kur aizslīdējis. Ričards izdzirdēja kaut kur netālu raudam bērnu. Mar­ķīzs izslīdēja pa durvīm ar uzrakstu «Tikai izeja» un nāca uz viņu pusi. Viņš sūkāja paprāvu konfekti.

- Izklaidējies? Ričards vaicāja. Tuvojās vilciens — par to vēstīja siltā vējpūsma, ko vilciens dzina sev pa priekšu.

- Nē, kārtoju darīšanas, marķīzs atteica. Viņš ielūkojās papīra lapā un kabatas pulkstenī. Marķīzs norādīja uz peronu. Šeit jābūt Ērlskortas vilcienam. Jūs visi trīs stāviet man aiz muguras. Tad, kad stacijā iedārdēja un ierībeja vilciens garlaicīgs, gluži parasta izskata vilciens, kā Ričards vīlies konstatēja marķīzs pārliecās pāri Ričar­dam pie Doras un sacīja: Manu lēdij? Ir viena lieta, ko man laikam būtu vajadzējis pateikt agrāk.

Dora pievērsa marķīzam savas dīvainās acis. Un tā būtu?

- Nu, marķīzs sacīja, grāfs varētu nebūt sevišķi iepriecināts mani redzēt.

Vilciens samazināja ātrumu un apstājās. Vagons, kas apstājās viņiem iepretī, bija gluži tukšs: gaismas bija izslēgtas, un salons izska­tījās drūms, tukšs un tumšs. Ričards jau agrāk reizumis bija ievērojis šādus ēnainus un slēgtus vagonus, piekabinātus metro vilcieniem, un allaž bija brīnījies, kāpēc tos vadā līdzi. Pārējo vagonu durvis šņāk­damas atvērās, un pasažieri izkāpa un iekāpa. Tumšā vagona durvis kā bija tā palika ciet. Marķīzs nobungoja uz durvīm sarežģītu, repa stila ritmu. Nekas nenotika. Ričards jau nosprieda, ka vilciens tūdaļ sakustēsies un dosies prom bez viņiem, taču tumšā vagona durvis pēkšņi tika atvērtas no iekšpuses. Durvis pavērās par sešu collu tiesu, un pa spraugu laukā raudzījās vecīga, briļļaina seja.

Kas klauvē? atvērējs jautāja.

Pa durvju spraugu Ričards ieraudzīja liesmas, un cilvēkus un dūmus vagona iekšpusē. Caur durvju stiklu raugoties, savukārt, aiz­vien bija redzams tumšs un tukšs salons. Lēdija Dora, marķīzs liega balsī paziņoja,un viņas pavadoņi.

Durvis atvērās līdz galam, un viņi iekāpa Erlskortas vilcienā Grāfa galmā [3] .