Nelaiķa Ivana Petroviča Belkina noveles

ŠĀVIENS

Mēs šāvāmies.

fta rati nukis

Nozvērējos viņu nošaut pēc divkaujas likumiem (man bija palicis vēl viens šāviens).

I

Mēs stāvējām *** miestiņā. Armijas virsnieka dzīve ir zināma. No rīta mācības, manēža; pusdienas pie pulka komandiera vai žīda traktierī; vakarā punšs un kārtis. Šai miestiņā nebija neviena viesību nama, nevienas līgavas; mēs pulcējāmies cits pie cita, kur neko vairāk neredzējām kā vien savus mun­dierus.

Tikai viens cilvēks mūsu sabiedrībā nebija no ka­ravīru aprindām. Viņam bija ap trīsdesmit pieci gadi, un tāpēc mēs viņu uzskatījām par vecu. Viņš bija pieredzējis un ar to daudz pārāks par mums; turklāt viņa parastajam drūmumam, bargajam raksturam un ļaunajai mēlei bija spēcīga ietekme uz mūsu jauna­jiem prātiem. Viņa likteni apņēma noslēpumainība; viņš likās esam krievs, taču viņa vārds bija sveš- zemniecisks. Kādreiz viņš bija diezgan veiksmīgi die­nējis huzāros; neviens nezināja iemesla, kas spiedis viņu atvaļināties un apmesties nabadzīgajā miestiņā, kur viņš vadīja trūcīgu un reizē izšķērdīgu dzīvi: mūžīgi staigāja kājām, novalkātu, melnu svārku mu­gurā, taču savās mājās mieloja pie brīva galda visus mūsu pulka virsniekus. Tiesa, pie viņa pusdienās pa­sniedza tikai divus vai trīs atvaļināta zaldāta gata­votus ēdienus, toties šampanietis tur plūda straumēm. Neviens nezināja, cik viņam mantas, ne arī to, kādi viņa ienākumi, neviens jau arī neiedrošinājās par to viņu iztaujāt. Viņam bija grāmatas, lielāko tiesu militāras, arī romāni. Viņš labprāt deva tās lasīt, nekad neprasīdams atpakaļ; toties arī neatdeva īpaš­niekam grāmatu, ko pats aizņēmās. Galvenais viņa nodarbības veids bija šaušana ar pistoli. Viņa istabas sienas bija ložu izurbinātas, vienos caurumos, kā bišu šūnas. Bagātīga pistoļu kolekcija bija viņa apdzīvo­tās nabadzīgās būdas vienīgā greznība. Šaušanā šis cilvēks bija sasniedzis neticamu mākslu, un, ja viņš pieteiktos notriekt, vienalga, kam, bumbieri no cepu­res, ikviens mūsu pulkā bez šaubīšanās paliktu apakšā savu galvu. Bieži vien savā starpā mēs runā­jām par divkaujām, bet Silvio (tā es viņu nosaukšu) nekad nepiedalījās šais pārrunās. Uz jautājumu, vai viņam gadījies duelēties, atbildēja atturīgi, ka gadī­jies esot, taču sīkāk neko neizklāstīja — varēja re­dzēt, ka šādi jautājumi viņam nepatīk. Mēs domā­jām, ka uz sirdsapziņas viņam kāds nelaimīgs viņa drausmīgās mākslas upuris. Tomēr mums ne prātā nenāca, ka viņā varētu iemājot kaut kas līdzīgs bik­lumam. Ir cilvēki, kuru izskats vien noraida šādas aizdomas. Nejaušs gadījums visus mūs pārsteidza.

Reiz kāds desmits mūsu virsnieku pusdienoja pie Silvio. Dzērām kā jau parasti, citiem vārdiem — ļoti daudz; pēc pusdienām ņēmāmies pierunāt mājastēvu turēt banku. Ilgi viņš stīvējās pretī, jo gandrīz nekad nespēlēja; beidzot lika pasniegt kārtis, izbēra uz galda pussimt červoncu un apsēdās spēlēt. Mēs apstā­jām viņu, un spēle iedegās. Silvio parasti spēlēja, pilnīgi klusējot, nekad viņš nestrīdējās un neizskaid- rojās. Ja pretspēlētājam gadījās pārrēķināties, viņš tūliņ vai nu piemaksāja iztrūkumu, vai arī pierakstīja lieko. Mēs to zinājām un ļāvām viņam rīkoties pēc sava prāta; taču starp mums atradās kāds nesen šurp pārcelts virsnieks. Spēlēdams viņš aiz izklaidības bija atliecis kārtij stūri. Silvio paņēma krītu un pēc sava paraduma nolīdzināja rēķinu. Virsnieks, domā­dams, ka notikusi kļūda, ņēmās skaidrot. Silvio klu­sēdams turpināja spēli. Virsnieks, zaudējis pacietību, paņēma suku un nodzēsa to, kas viņam šķita nepa­reizi pierakstīts. Silvio paņēma krītu un pierakstīja atkal. Virsnieks, no vīna, spēles un biedru smiekliem iekaisis, uzskatīja sevi par gauži apvainotu un, trakās dusmās pagrābis no galda vara svečturi, svieda to Silvio, kurš tikko paguva izvairīties no trieciena. Mēs samulsām. Silvio piecēlās, aiz dusmām nobālēja un ar zibošām acīm teica: «Cienītais kungs, esiet tik laipns un ejiet laukā — un pateicieties dievam, ka tas no­tika manā mājā.»

Mēs nešaubījāmies par sekām un iedomājāmies jauno biedru jau beigtu. Virsnieks izgāja laukā, teik­dams, ka par apvainojumu gatavs atbildēt, kā labpa­tiksies bankas turētāja kungam. Spēle ilga vēl dažas minūtes; taču, sajuzdami, ka mājastēvam spēle nav prātā, cits pēc cita metām mieru un izklīdām pa dzī­vokļiem, spriezdami par drīz sagaidāmo vakanto vietu.

Nākamajā dienā manēžā mēs jau apjautājāmies, vai nabaga poručiks vēl dzīvs, bet te pēkšņi viņš pats ieradās; mēs viņam uzdevām to pašu jautājumu. Viņš atbildēja, ka no Silvio vēl neesot saņēmis ne­kādu ziņu. Tas mūs pārsteidza. Mēs devāmies pie Silvio un atradām viņu pagalmā triecam lodes citu uz citas pie vārtiem piestiprinātā dūzī. Viņš saņēma mūs, kā jau paradis, ne vārda neminēdams par vaka­rējo notikumu. Pagāja trīs dienas, poručiks vēl arvien bija dzīvs. Mēs ar izbrīnu jautājām: vai pa­tiesi Silvio neduelēsies. Silvio neduelējās. Viņš ap­mierinājās ar visai nelielu izskaidrošanos un saderēja mieru.

Tas ļoti kaitēja Silvio prestižam jauniešu spriedu­mos par viņu. Drosmes trūkumu vismazāk piedod jauni ļaudis, kas parasti bezbailību uzskata par pašu vērtīgāko cilvēkā un ar to attaisno visādus netiku­mus. Taču mazpamazām viss aizmirsās un Silvio atguva savu agrāko ietekmi.

Vienīgi es vairs nespēju viņam tuvoties. No dabas apveltīts ar romantisku iztēli, es par visiem spēcīgāk biju pieķēries cilvēkam, kura dzīve likās mīkla un kurš šķita man kā kādas noslēpumainas noveles varo­nis. Silvio mani mīlēja; runājot ar mani vienu, viņš vismaz atmeta savu parasto strupo, indīgo runas veidu un tērzēja par dažādiem jautājumiem labsir­dīgi un neparasti jauki. Taču pēc nelaimīgā vakara doma, ka viņa gods ticis aptraipīts un nav nomazgāts aiz paša vainas, — šī doma mani nepameta un neļāva man izturēties pret viņu kā agrāk; man bija kauns uz viņu skatīties. Silvio bija pārāk gudrs un piere­dzējis, lai to nepamanītu un neuzminētu iemeslu. Šķita, tas viņu apbēdina; vismaz es kādas pāris reizes pamanīju viņā vēlēšanos ar mani izskaidroties; taču es vairījos no šādiem gadījumiem, un Silvio no manis novērsās. Kopš tā laika es redzējos ar viņu, tikai biedriem klātesot, un mūsu agrākās vaļsirdīgās saru­nas pārtrūka.

Iespaidu pārslogotajiem galvaspilsētas iedzīvotā­jiem nav jausmas par tiem daudzajiem rimtajiem priekiem, ko tik labi pazīst lauku un mazpilsētiņu iedzīvotāji, piemēram, — pasta dienas gaidīšanu; otr­dienās un piektdienās mūsu pulka kanceleja bija pilna ar virsniekiem: daži gaidīja naudu, daži vēstu­les, citi avīzes. Sūtījumi parasti turpat tika atvērti; jaunumi izstāstīti, un kancelejā valdīja visai liela rosme. Silvio saņēma vēstules uz mūsu pulka adresi un parasti atradās turpat. Reiz viņam pasniedza sūtī­

jumu, no kura viņš norāva zīmogu ar vislielāko nepa­cietību. Pārskatot vēstuli, viņa acis zibēja. Virsnieki, aizņemti katrs ar savām vēstulēm, neko nepamanīja. — Kungi, — Silvio viņiem teica, — apstākļi prasa, lai nekavējoties dodos prom; braukšu šonakt pat; ceru, ka jūs neatteiksities beidzamo reizi pusdienot pie manis. Gaidu arī jūs, —-viņš turpināja, vērsdamies pie manis, — gaidu katrā ziņā. — Ar šiem vārdiem viņš steidzīgi izgāja; bet mēs, norunājuši sapulcēties pie Silvio, izklīdām katrs uz savu pusi.

Atnācu pie Silvio noliktajā laikā un atradu pie viņa gandrīz visu pulku. Visas viņa mantas jau bija iesai­ņotas; palikušas vienīgi kailās, cauršautās sienas. Mēs apsēdāmies pie galda; namatēvs bija ārkārtīgi labā noskaņā, un drīz vien viņa jautrība pārņēma visus; korķi paukšķēja ik brīdi, glāzes putoja un šņāca ne­pārtraukti, un mēs ar vislielāko centību vēlējām aiz­braucējam labu ceļa vēju un visādu labklājību. No galda piecēlāmies jau vēlu vakarā. Kad meklējām cepures, Silvio, no visiem atvadījies, paņēma mani pie rokas un aizkavēja brīdī, kad es jau taisījos aiz­iet. — Man vajag ar jums parunāties, — viņš klusi teica. Es paliku.

Viesi aizgāja; mēs palikām divatā, nosēdāmies viens otram pretī un klusēdami aizkurinājām pīpes. Silvio bija noraizējies; vairs nebija ne miņas no viņa drudžainās jautrības. Drūms bālums, zibošas acis un biezie dūmi, kas plūda no viņa mutes, vērta viņu līdzīgu īstam sātanam. Pagāja brīdis, un Silvio pār­trauca klusēšanu.

— Varbūt mēs nekad vairs neredzēsimies, — viņš teica. — Pirms šķiršanās gribēju ar jums izrunāties,

Varbūt būsiet ievērojis, ka daudz nerēķinos ar citu domām; taču es jūs mīlu un jūtu — man būtu mokoši atstāt jūsu atmiņā nepareizus priekšstatus.

Viņš apklusa un ņēmās piepildīt savu izdegušo pīpi; es klusēju, acis nodūris.

— Jums varbūt šķita dīvaini, — viņš turpināja, — ka es neprasīju gandarījuma 110 tā piedzērušā nel­gas R***. Jūs būsit vienis prātis, ka, ciktāl man bija tiesības izvēlēties ieroci, viņa dzīvība bija manās ro­kās, bet manējā gandrīz drošībā: es varēju savu mē­renību piedēvēt vienīgi tikai augstsirdībai, taču ne­gribu melot. Ja varējis sodīt R***, nepakļaujot bries­mām paša dzīvību, es neparko viņam nepiedotu.

Raudzījos uz Silvio izbrīnījies. Tāda atzīšanās mani pilnīgi samulsināja. Silvio turpināja.

— Jā, man nav tiesību riskēt ar savu dzīvību. Pirms sešiem gadiem es saņēmu pļauku, un mans ienaidnieks vēl ir dzīvs.

Mana ziņkāre bija stipri iekairināta.

— Jūs ar viņu nešāvāties? — es jautāju. — Vai arī jūs izšķīra apstākļi?

— Es ar viņu šāvos, — Silvio atbildēja, — un te ir mūsu divkaujas liecinieks.

— Jūs zināt, — Silvio turpināja, — es dienēju *** huzāru pulkā. Manu raksturu jūs pazīstat: esmu radis būt pārāks par citiem, un jaunībā tā bija mana kais­

lība. Mūsu laikā trakulība bija modē: biju pirmais trakulis armijā. Mēs lielījāmies ar dzeršanu; es varēju izturēt vairāk nekā slavenais Burcovs, ko apdziedā- jis Deniss Davidovs. Divkaujas mūsu pulkā gadījās ik brīdi; es piedalījos visās — vai nu par liecinieku, vai pats šāvos. Biedri mani dievināja, bet pulka komandieri, kuri pastāvīgi mainījās, raudzījās uz mani kā uz nenovēršamu ļaunumu.

Mierīgi (vai nemierīgi) baudīju savu slavu, kad pie mums iestājās dienestā jauns cilvēks no bagātas un dižciltīgas ģimenes (negribu to nosaukt). Savu mūžu neesmu saticis tik spožu laimes lutekli! Iztēlojieties jaunību, prātu, skaistumu, vistrakāko jautrību, visbez­rūpīgāko drosmi, skaļu vārdu, naudu, kurai viņš skaita nezināja un kuras viņam nekad netrūka, un iedomā­jieties, kādai vajadzēja būt viņa ietekmei uz mums.

Mana prioritāte sagrīļojās. Manas slavas valdzināts, viņš it kā tiecās pēc draudzības; taču es uzņēmu viņu salti, un viņš bez kādas nožēlas no manis attālinājās. Sāku viņu ienīst. Viņa panākumi pulkā un sieviešu sabiedrībā dzina mani pilnīgā izmisumā. Sāku meklēt ar viņu ķildu; uz manām epigrammām viņš atbildēja ar epigrammām, kuras vienmēr man šķita negaidītā­kas un asākas par manējām un kuras, protams, bija nesalīdzināmi jautrākas: viņš jokojās, bet es dusmo­jos. Beidzot viesībās pie kāda poļu muižnieka, redzē­dams viņu visu dāmu uzmanības centrā, un it sevišķi saniknots pašas namamātes dēļ, ar kuru biju sakaros, es viņam ausī iečukstēju kādu pliekanu rupjību. Viņš pietvīka un iesita man pļauku. Mēs satvērām zobe­nus; dāmas krita ģībonī; mūs izšķīra, taču to pašu nakti mēs gājām šauties.

Tas notika rītausmā. Stāvēju norunātajā vietā ar saviem trim sekundantiem. Ar neizsakāmu nepacie­tību gaidīju savu pretinieku. Uzlēca pavasara saule, un karstums pieņēmās. Ieraudzīju viņu tālumā. Viņš nāca kājām, svārku uz zobena pakāris, viena paša sekundanta pavadībā. Mēs devāmies viņam pretī. Viņš pienāca klāt, turēdams rokā cepuri, pilnu ar saldajiem ķiršiem. Sekundanti mums nomērīja div­padsmit soļus. Man pienācās šaut pirmajam: taču niknuma satraukums manī bija tik liels, ka nevarēju paļauties uz savas rokas precizitāti un, lai pagūtu atdzist, atdevu viņam tiesības šaut pirmajam; mans pretinieks nebija ar mieru. Nolēmām vilkt lozes: pir­mais numurs tika viņam, mūžīgajam laimes lutek­lim. Viņš notēmēja un sašāva manu cepuri. Kārta bija man. Viņa dzīvība beidzot bija manās rokās; raudzī­jos uz viņu alkatīgi, cenzdamies saskatīt viņa vaibstos kaut nemiera ēnu . .. Stāvēdams pret pistoles stobru, viņš meklēja cepurē gatavākos ķiršus un ēda, izspļau­dams kauliņus, kas atlidoja līdz manām kājām. Viņa vienaldzība mani satracināja. Kāds man labums, es domāju, atņemt viņam dzīvību, kad viņš to nemaz nežēlo? Ļauna doma pazibēja prātā. Es nolaidu pistoli. — Jūs, šķiet, par nāvi šobrīd nedomājat, — es viņam teicu, — jums labpatīk ieturēt rīta maltīti; negribu jūs traucēt… — Jūs itin nemaz mani netraucējat, — viņš atbildēja, — esiet tik laipni un šaujiet, bet galu galā — kā jums tīk; jūsu šāviens pieder jums; esmu vienmēr gatavs jums pakalpot. — Vērsos pie sekun­dantiem, paziņodams, ka patlaban šaut nedomāju, un divkauja ar to beidzās.

Atvaļinājos un atbraucu uz šo miestiņu. Kopš tā laika nav pagājusi neviena diena, kad es nedomātu par atriebību. Nu ir pienākusi mana stunda …

Silvio izvilka no kabatas šorīt saņemto vēstuli un deva man izlasīt. Kāds (šķiet, viņa pilnvarotais) rak­stīja viņam no Maskavas, ka zināmā persona drīz došoties likumīgā laulībā ar jaunu un daiļu meiteni.

— Jūs nojaušat, — Silvio teica, — kas ir šī zināmā persona. Braucu uz Maskavu. Paskatīsimies, vai viņš tik vienaldzīgi sagaidīs nāvi arī pirms savām kāzām, kā kādreiz ēzdams ķiršus!

Ar šiem vārdiem Silvio piecēlās, nosvieda zemē savu cepuri un sāka staigāt turp un atpakaļ pa istabu, kā tīģeris krātiņā. Klausījos viņā nekustīgi; mani satrauca dīvainas, pretrunīgas jūtas.

Kalps ienāca un pateica, ka zirgi piebraukti. Silvio cieši paspieda man roku, mēs sabučojāmies. Viņš iesēdās ratos, kur bija novietoti divi čemodāni, viens ar pistolēm, otrs ar viņa mantām. Mēs atvadījāmies vēlreiz, un zirgi aizlēkšoja.

Bija pagājuši daži gadi, un mājas apstākļi piespieda mani apmesties uz dzīvi N** apriņķa trūcīgā sādžiņā. Nodarbodamies ar saimniecību, es nemitējos klusībā ilgoties pēc savas agrākās trokšņa pilnās un bezrūpī­gās dzīves. Visgrūtāk man nācās pieradināties pava­dīt ziemas un rudens vakarus pilnīgā vientulībā. Līdz pusdienai kaut kā vilku laiku, runājoties ar stārastu, apbraukājot un pārraugot darbus vai arī apstaigājot jauniekārtojumus; taču, tiklīdz sāka krēslot, galīgi nezināju, kur dēties. Nedaudzās grāmatas, ko atradu zem skapjiem un pieliekamajā, biju jau iemācījies no galvas. Visas pasakas, kādas vien atslēgzine Kirilovna atcerējās, bija man atstāstītas; sievu dziesmas man uzdzina skumjas. Sāku dzert nesaldinātus augļu liķie­rus, taču no tiem sāpēja galva; un, jāatzīstas, bija bail, ka nekļūstu par dzērāju aiz bēdām, t. i., par visnožēlojamāko dzērāju, kādus ne mazumu tiku redzējis mūsu apriņķī. Tuvu kaimiņu man apkārt nebija, izņemot divus vai trīs nožēlojamus bēdubrā­ļus, kuru tērzēšana lielāko tiesu izpaudās žagošanā un nopūtās. Vientulība bija panesamāka.

Četru verstu attālumā no manis atradās bagāta muiža, kas piederēja grāfienei B***; taču tajā dzīvoja tikai pārvaldnieks, jo grāfiene to bija apmeklējusi tikai vienreiz mūžā, savu laulību pirmajā gadā, un arī tad nodzīvojusi tur ne vairāk kā mēnesi. Taču otrajā manas vientulības pavasarī paklīda baumas, ka grāfiene ar vīru atbraukšot uz savu muižu. Un patiesi, jūnija mēneša sākumā viņi ieradās.

Bagāta kaimiņa ierašanās lauku iedzīvotājiem ir svarīgs notikums. Muižnieki un saimes ļaudis to apspriež pāris mēnešu iepriekš un trīs gadus pēc tam. Kas attiecas uz mani, atzīstos, ziņa, ka ieradīsies jauna un daiļa kaimiņiene, mani stipri ietekmēja; degu nepacietībā viņu redzēt un tāpēc pirmajā svēt­dienā pēc grāfienes ierašanās pēcpusdienā devos uz *** ciemu stādīties priekšā viņu gaišībām kā tuvākais kaimiņš un padevīgs kalps.

Sulainis mani ieveda grāfa kabinetā, bet pats aiz­gāja pieteikt. Plašais kabinets bija iekārtots ar visu iespējamo, greznību; pie sienām stāvēja skapji ar grāmatām un virs katra — bronzas krūšutēls; virs marmora kamīna bija plats spogulis; grīda iztapsēta ar zaļu vadmalu un apklāta paklājiem. Atradinājies no greznības savā nabadzīgajā kaktā un jau sen neredzējis cita bagātību, samulsu un gaidīju grāfu ar drebēšanu, līdzīgi tam, kā provinces lūdzējs gaida ministra ierašanos. Durvis atvērās, un ienāca kādus trīsdesmit divus gadus vecs glīta izskata vīrietis. Grāfs tuvojās man atklāti un draudzīgi; centos saņem­ties un jau sāku sevi ieteikt, taču viņš mani pār­trauca. Mēs apsēdāmies. Viņa valoda, brīva un laipna, drīz vien izkliedēja manu pārliecīgo kautrību; sāku jau justies kā parasti, kad pēkšņi ienāca grāfiene, un mulsums mani pārņēma vēl spējāk nekā iepriekš. Viņa patiesi bija skaistule. Grāfs mani iepazīstināja; gribēju apslēpt savu kautrību, cenzdamies izturēties nepiespiesti, jutos vēl neveiklāk. Lai ļautu man atjēg­ties un pierast pie jaunās situācijas, viņi sāka tērzēt savā starpā, izturoties pret mani bez ceremonijām, kā pret labu kaimiņu. Pa to laiku sāku staigāt turp un atpakaļ, apskatīdams grāmatas un gleznas. Gleznās neesmu lietpratējs, tomēr viena saistīja manu uzma­nību. Tā attēloja kādu Šveices ainavu; taču mani pār­steidza nevis gleznojums, bet tas, ka gleznu bija caururbušas divas lodes, ietriektas viena otrā.

— Tas nu gan ir labs šāviens, — teicu, vērsdamies pie grāfa.

— Jā, — viņš atbildēja, — šāviens ļoti teicams. Vai jūs labi šaujat? — viņš jautāja.

— Diezgan labi, — es atbildēju, nopriecādamies, ka beidzot valoda pievērsusies lietām, kas man tuvas.

— Uz trīsdesmit soļiem kārtij garām nešaušu, pro­tams, ar pazīstamu pistoli.

— Patiesi? — grāfiene iesaucās, kļūdama visai uz­manīga. — Bet tu, mans draugs, vai trāpīsi kārtī uz trīsdesmit soļiem?

— Būs kādreiz jāpamēģina, — grāfs atbildēja. — Savā laikā nešāvu slikti; taču nu jau četri gadi, kopš pistoli neesmu ņēmis rokā.

— O, — es piezīmēju, — tādā gadījumā varu derēt, ka jūsu augstība netrāpīs kārtī ne uz divdesmit so­ļiem: pistole prasa, lai vingrinātos ik dienas. To es zinu no pieredzes. Mūsu pulkā tiku uzskatīts par vienu no labākiem šāvējiem. Reiz gadījās, ka veselu mēnesi nebiju ņēmis pistoli rokā: manējās bija labo­šanā; un ko jūs domājat, jūsu augstība? Kad pēc tam sāku šaut, pirmajā dienā četrreiz no vietas netrāpīju pudelē uz divdesmit pieciem soļiem. Mums bija rot- mistrs mēlgalis, jokdaris; viņš gadījās klāt un teica man: tas, brāl, nozīmē, ka tev roka neceļas pret pudeli. Nē, jūsu augstība, šos vingrinājumus nedrīkst noniecināt, tā pavisam var atradināties. Labākais šāvējs, kādu man izdevās satikt, šāva katru dienu vismaz reizes trīs pirms pusdienām. Tas viņam bija tāds paradums, tikpat kā mēriņš degvīna. — Grāfs un grāfiene priecājās, ka atraisījušās valodas.

— Un kā tad viņš šāva? — grāfs man jautāja.

—• Nu tā, jūsu augstība: gadās, viņš ierauga — uz sienas nosēžas muša; jūs smejaties, grāfien? Nudien, taisnība. Gadās, ierauga mušu, uzsauc: Kuzjka, pistoli! Kuzjka nes viņam pielādētu pistoli. Viņš: blaukt, un ietriec mušu sienā!

— Tas ir apbrīnojami! — grāfs teica. — Bet kā viņu sauca?

— Silvio, jūsu augstība.

— Silvio! — grāfs iesaucās, pielēkdams no vietas.

— Jūs pazināt Silvio?

— Kā nu ne, jūsu augstība: mēs ar viņu bijām draugi; mūsu pulkā viņš tika uzņemts kā savējais brālis un biedrs; taču nu jau gadi pieci, kopš neesmu saņēmis par viņu nekādu ziņu. Un arī jūsu augstība pazināt viņu?

— Pazinu, ļoti labi pazinu. Vai viņš jums netika stāstījis… taču nē, nedomāju; vai viņš nestāstīja jums par kādu visai dīvainu notikumu?

— Vai par pļauku, jūsu augstība, ko dabūjis viesī­bās no kāda trakuļa?

— Vai viņš minēja šā trakuļa vārdu?

— Nē, jūsu augstība, neminēja .. . Ak! Jūsu aug­stība, — es turpināju, nojauzdams patiesību, — atvai­nojiet … es nezināju … vai tikai tas neesat jūs? .. .

— Es pats, — grāfs atbildēja ārkārtīgi uztraucies,

— un cauršautā glezna ir mūsu pēdējās tikšanās pie­miņa …

— Ak, mans mīļais, — grāfiene sacīja, — dieva dēl nestāsti; man bail klausīties.

— Nē, — grāfs atbildēja, — es visu izstāstīšu; kaimiņš zina, kā esmu aizvainojis viņa draugu; lai uzzina arī, kā Silvio man atriebās.

Grāfs piebīdīja man krēslu, un es ar vislielāko ziņkāri noklausījos šo stāstu:

— Pirms pieciem gadiem es apprecējos. Pirmo mēnesi — the honey moon1 — pavadīju te, šai muižā.

Šim namam esmu pateicību parādā par sava mūža labākajiem brīžiem un arī vissmagākajām atmiņām.

Reiz novakarē mēs izjājām pastaigā; sievas zirgs nez kāpēc saniķojās; viņa izbijās, atdeva man pavadu un devās mājup kājām; es jāju pa priekšu. Pagalmā ieraudzīju ceļa ratus; man teica, ka kabinetā sēžot cilvēks, kas nevēlējies teikt savu vārdu, pateicis tikai, ka viņam pie manis esot darīšanas. Iegāju istabā un tumsā ieraudzīju kādu putekļiem klātu, ar bārdu apaugušu vīru; viņš stāvēja pie kamīna. Piegāju tuvāk, pūlēdamies atcerēties, kas tas varētu būt. «Tu mani nepazīsti, grāf?» viņš jautāja drebošā balsī. «Silvio!» es iesaucos un, atzīstos, jutu, ka man pēkšņi mati saceļas stāvus. «Jā,» viņš turpināja, «esmu parādā šāvienu; atbraucu izlādēt savu pistoli; vai esi gatavs?» Pistole viņam rēgojās no sānu kabatas. No­mērīju divpadsmit soļu un nostājos tur kaktā, lūg­dams viņu šaut ātrāk, kamēr sieva nav atgriezusies. Viņš kavējās — palūdza gaismu. Ienesu sveces. Aiz­taisīju durvis, pavēlēju nevienam nenākt iekšā un atkal lūdzu viņu šaut. Viņš izvilka pistoli un sāka tēmēt.. . Skaitīju sekundes .. . domāju par Mašu .. . Pagāja drausmīga minūte! Silvio nolaida roku. «No­žēloju,» viņš teica, «ka pistole nav pielādēta ar ķiršu kauliņiem… lode ir smaga. Man sāk likties, ka tā nav divkauja, bet slepkavība: neesmu pieradis tēmēt uz neapbruņotu. Sāksim no jauna; vilksim lozes, kam jāšauj pirmajam.» Man galva gāja riņķī… Šķiet, es nebiju ar viņu vienis prātis … Beidzot mēs pielādē­jām vēl vienu pistoli; satinām divas zīmītes; viņš tās ielika tai pašā cepurē, kuru es kādreiz sašāvu; atkal izvilku pirmo numuru. «Tu, grāf, esi ellišķīgi lai­mīgs,» viņš teica ar smīnu, ko nekad neaizmirsīšu. Nesaprotu, kas man bija lēcies un kā viņš varēja mani piespiest.. . bet — es izšāvu un trāpīju, lūk, tajā gleznā. (Grāfs ar pirkstu norādīja uz ložu caur­urbto gleznu; viņa seja dega kā ugunīs; grāfiene bija bālāka par savu lakatu; nevarēju noturēties neizsau- cies.)

— Es izšāvu, — grāfs turpināja, — un, paldies die­vam, netrāpīju; tad Silvio (tobrīd viņš patiesi bija drausmīgs) … Silvio sāka tēmēt uz mani. Pēkšņi dur­vis atveras, Maša ieskrien un ar spalgu kliedzienu krīt man ap kaklu. Viņas klātbūtne atdeva man žirg­tumu. «Mīļā,» es viņai teicu, «vai tu neredzi: mēs jokojam! Kā tu esi nobijusies! Ej izdzer glāzi ūdens un atgriezies pie mums; es tevi iepazīstināšu ar savu senu draugu un biedru.» Maša vēl arvien neticēja. «Sakiet — vai vīrs runā taisnību?» viņa jautāja, vērsdamās pie bargā Silvio. «Vai tiesa, ka jūs abi jokojat?» — «Viņš vienmēr joko, grāfien,» Silvio viņai atbildēja. «Reiz viņš pa jokam iesita man pļauku, pa jokam sašāva man, lūk, šo cepuri, pa jo­kam aizšāva man garām; tagad arī man radusies patika pajokot…» Ar šiem vārdiem viņš gribēja tēmēt uz mani. .. Viņas klātbūtnē! Maša metās viņam pie kājām. «Celies augšā, Maša, kauns!» es iesaucos trakās dusmās. «Bet jūs, kungs, rimstieties zaimot nabaga sievieti! Vai jūs šausiet vai nē?» — «Ne­šaušu,» Silvio atbildēja, «esmu apmierināts; es redzēju tavu satraukumu, tavu biklumu; es tevi pie­spiedu uz sevi izšaut, man pietiek. Tagad tu mani atcerēsies. Lai tevi tiesā tava sirdsapziņa.» Viņš gāja jau laukā, taču durvīs apstājās, atskatījās uz gleznu, ko es biju sašāvis, izšāva uz to, gandrīz netēmēdams, un pazuda. Sieva gulēja nemaņā; ļaudis neuzdroši­nājās Silvio aizkavēt un raudzījās uz viņu ar šaus­mām; viņš izgāja uz lievenēm, pasauca važoni un aizbrauca, pirms biju atjēdzies.

Grāfs apklusa. Tā es uzzināju beigas novelei, kuras sākums reiz mani tik ļoti bija pārsteidzis. Ar tās varoni es vairs nesatikos. Stāsta, ka Silvio Aleksandra Ipsilanti dumpja laikā vadījis heteristu pulku un kaujā pie Skuliāniem kritis.