Nelaiķa Ivana Petroviča Belkina noveles

STACIJAS UZRAUGS

Kolēģiju reģistrators, Paststacijas diktators.

Kņazs Vjazemskis

Kas gan nav lādējis pasta staciju uzraugus, kas ar viņiem nav bāries? Kas gan dusmu brīdī nav prasījis liktenīgo grāmatu, lai tajā ierakstītu savu veltīgo sūdzību par pārestību, rupjību un nolaidību? Kas ne­uzskata viņus par cilvēku dzimuma nezvēriem, līdzī­giem aizgājušo laiku tiesas rakstvežiem vai vismaz Muromas laupītājiem? Taču būsim taisnīgi, pacentī­simies saprast viņu stāvokli un tad varbūt spriedīsim par viņiem daudz iecietīgāk. Kas ir stacijas uzraugs? īsts četrpadsmitās dienestā pakāpes moceklis, kuru šī pakāpe pasargā vienīgi no sitieniem un arī ne vien­mēr (vēršos pie savu lasītāju sirdsapziņas). Kāds amats ir šiem diktatoriem, kā jokodamies viņus no­saucis kņazs Vjazemskis? Vai tā nav īsta katorga? Viņiem nav miera ne nakti, ne dienu. Visas dusmas, kas krājušās garlaicīgajā braucienā, ceļinieks izgāž pār uzraugu. Laiks neciešams, ceļš slikts, važonis tiepīgs, zirgi nevelk, bet vainīgs — uzraugs. Ienāk­dams nabadzīgajā mājoklī, ceļinieks raugās uz viņu kā uz ienaidnieku; labi, ja tam izdodas ātri tikt vaļā no nelūgtā viesa; taču ja negadās zirgi? … Ak dievs, kādas lamas, kādi draudi birs pār tā galvu! Lietū un slapjdraņķī viņš spiests skraidīt pa sētām. Vētrā, spalgā ziemas salā viņš nolien priekšnamā, lai tikai uz brīdi atpūstos no saniknoto iebrucēju brēcieniem un grūstīšanās. Atbrauc ģenerālis; drebošais uzraugs atdod viņam divus beidzamos trijjūgus, tai skaitā arī kurjeriem paredzēto. Ģenerālis aizbrauc, paldies ne­pateicis. Pēc minūtēm piecām — skan zvaniņš! .. . Un feldjēgers uzmet galdā savu ceļazīmi! … Labi iedziļi­nāsimies visā, un tad mūsu sirdi pildīs nevis sašu­tums, bet sirsnīga līdzcietība. Vēl dažus vārdus: div­desmit gadu laikā esmu izbraukājis Krieviju visos virzienos; pazīstu gandrīz visus pasta lielceļus; pa­zīstu arī vairākas važoņu paaudzes; retu kādu uz­raugu nepazīstu pēc sejas, ar retu kādu man nav bijušas darīšanas; savu interesanto ceļojumu krājumu ceru izdot tuvākajā nākotnē, — pagaidām teikšu tikai, ka stacijas uzraugu kārta sabiedrībai notēlota visai nepareizā gaismā. Šie tik ļoti apmelotie uzraugi vispār ir gaužām miermīlīgi ļautiņi, no dabas pakal­pīgi, ar noslieci uz labu satikšanu, pieticīgi tīkojumos pēc pagodinājumiem un ne visai naudaskārīgi. No viņu nostāstiem (kurus nevietā noniecina ceļotāju kungi) var smelties daudz interesanta un pamācīga. Kas attiecas uz mani, atzīstos, dodu priekšroku saru­nām ar viņiem iepretim jebkura kroņa uzdevumā braukājoša sestās pakāpes ierēdņa runai.

Viegli noskārstams, ka man ir draugi starp godā­tās uzraugu kārtas pārstāvjiem. Patiesi, piemiņa par vienu no viņiem man ļoti dārga. Kādreiz apstākļi mūs saveda kopā, un tieši par to vienu esmu nodomā­jis patērzēt ar laipno lasītāju.

1816. gada maija mēnesī man gadījās braukt *** guberņā pa lielceļu, kura tagad vairs nav. Biju sīks ierēdnītis ar niecīgu dienesta pakāpi, braucu ar sta­cijās nomaināmiem zirgiem un ceļa naudu maksāju par diviem zirgiem. Tāpēc uzraugi ar mani liekas ceremonijas netaisīja, un bieži vien man nācās ņemt ar varu to, uz ko, manuprāt, man bija tiesības. Bū­dams jauns un ātras dabas, es dusmojos par uzrauga zemiskumu un gļēvumu, kad viņš man sajūgto trij­jūgu atdeva ierēdņa lielkunga kalešai. Tikpat ilgi es nevarēju pierast arī pie tā, ka apķērīgs dienderis pusdienās pie gubernatora pagāja man garām, ēdienu nepasniedzis. Tagad kā viens, tā otrs man šķiet pa­rasta lieta. Patiesi, kas notiktu ar mums, ja visiem parocīgā likuma vietā — dienesta pakāpei būs godāt dienesta pakāpi — ieviestu ko citu, piemēram, prātam būs godāt prātu? Kādi strīdi izceltos! Un kā gan kalpi zinātu, kam pirmajam pasniegt ēdienu? Taču pievēr- sīšos savam stāstam.

Diena bija karsta. Verstis trīs no *** stacijas sāka smidzināt, un pēc brīža lietus gāze mani izmērcēja līdz kauliem. Iebraucot stacijā, pirmās rūpes bija pār­ģērbties, otrās — padzert tēju. — Ei, Dūņa! — uz­raugs uzsauca, — Uzliec patvāri un aizej pēc krē­juma! — Pie šiem vārdiem no starpsienas nodalītās istabiņas iznāca gadus četrpadsmit veca meitene un izskrēja priekšnamā. Mani pārsteidza viņas skais­tums. — Tā ir tava meita? — jautāju uzraugam. — Kā tad — mana, — viņš atbildējā ar apmierināta lep­numa jūtām. — Un tik saprātīga, tik veikla, pilnīgi atsitusies nelaiķē mātē. — Tad viņš ņēmās pierakstīt manu ceļazīmi, bet es sāku apskatīt bildītes, kas iz­daiļoja viņa vienkāršo, taču tīro un kārtīgo mītni. Tās attēloja pazudušā dēla dzīves stāstu: uz pirmās bildī­tes godājams sirmgalvis — mici galvā, mājas svārku mugurā — izvada ceļā nemierīgu jaunekli, kurš stei­dzīgi saņem viņa svētību un maišeli ar naudu. Otrajā spilgtās krāsās attēlota izvirtuša jauna cilvēka dzīve: viņš sēž pie galda, viltus draugu un nekaunīgu sie­viešu ielenkts. Uz citas — naudu izšķērdējis jaunek­lis kankariem mugurā un trijstūra cepuri galvā gana cūkas un mielojas ar cūku barību; viņa sejā notēlotas dziļas skumjas un nožēla. Beidzot parādīta viņa at­griešanās pie tēva; lādzīgais sirmgalvis to pašu mici galvā un mājas svārku mugurā izsteidzies dēlam pretī; pazudušais dēls nometies ceļos; attālumā pa­vārs kauj barotu teļu un vecākais brālis jautā kal­piem, kāds iemesls šādai līksmībai. Zem katras bil­dītes izlasīju pieklājīgus pantiņus vācu valodā. Tas viss līdz šim brīdim saglabājies manā atmiņā, tāpat kā balzamīni uz loga, gulta ar raibu priekškaru un citi priekšmeti, kas toreiz bija man apkārt. Kā šodien redzu pašu mājastēvu, gadu piecdesmit vecu vīru, svaigu un mundru, un viņa garo, zaļo svārku ar trim medaļām nobālējušās lentēs.

Nebiju vēl paguvis norēķināties ar savu iepriek­šējo važoni, kad Dūņa atgriezās ar patvāri. Mazā ko­ķete ar pirmo acu uzmetienu bija pamanījusi, kādu iespaidu uz mani atstājusi; viņa nodūra lielās, zilās acis; sāku ar viņu sarunāties, viņa atbildēja man bez mulsas, kā meitene, kas redzējusi pasauli, Viņas tēvam piedāvāju glāzi punša; Dūņai pasniedzu tasi tējas, un mēs trijatā sākām tērzēt gluži kā seni pa­ziņas.

Zirgi sen jau piebraukti, bet man negribējās un negribējās šķirties no uzrauga un viņa meitas. Bei­dzot es sāku no viņiem atvadīties; tēvs man novēlēja labu ceļa vēju, bet meita pavadīja līdz ratiem. Priekš­namā apstājos un palūdzu atļauju viņu nobučot. Dūņa atļāva .. . Daudz skūpstu varu uzskaitīt,

Kopš nododos es tādām lietām, —

taču neviens nav atstājis tik ilgas, tik patīkamas atmiņas.

Bija aizritējuši vairāki gadi, un atkal man gadījās braukt pa to pašu lielceļu, būt tais pašās vietās. Atce­rējos vecā uzrauga meitu un nopriecājos, iedomājot, ka atkal viņu redzēšu. Tomēr nodomāju, sak, varbūt vecais uzraugs jau atcelts; varbūt Dūņa jau precēju­sies. Arī doma, ka viens vai otrs varētu būt miruši, pazibēja man galvā, un es tuvojos *** stacijai ar skumjām nojautām. Zirgi apstājās pie pasta namiņa. Iegājis iekšā, tūliņ pazinu bildītes, kas attēloja pazu­dušā dēla dzīves stāstu; galds un gulta stāvēja agrā­kajās vietās; taču uz palodzēm vairs nebija puķu un viss pauda panīkumu un nevīžību. Uzraugs gulēja, apsedzies ar lielo kažoku; mana ierašanās viņu uz­modināja, viņš paslējās augšā .. . Tas patiesi bija Samsons Virins, taču cik vecs kļuvis! Kamēr viņš posās pārrakstīt manu ceļazīmi, raudzījos uz viņa sir­majiem matiem, uz sen neskūtās sejas dziļajām grum­bām, uz salīkušo muguru — un nevarēju vien no­brīnīties, kā trīs vai četri gadi varējuši mundru vīru pārvērst par nevarīgu sirmgalvi. — Vai tu atceries mani? — jautāju viņam. — Mēs taču esam veci pa­ziņas. — Var jau būt, — viņš drūmi atbildēja. — Ceļš ir liels, daudz ceļinieku te apstājas. — Kā klājas tavai Dūņai? — taujāju. Vecais saduga. — Dievs viņu zina, — viņš atbildēja. — Tad jau viņa būs precē­jusies? — jautāju. Vecais izlikās jautājuma nedzirdē­jis un čukstēdams lasīja manu ceļazīmi. Metu pie ma­las jautājumus un palūdzu uzlikt tēju. Man nedeva mieru ziņkārība, cerēju, ka punšs atraisīs mana vecā paziņas mēli.

Nebiju maldījies: vecais no piedāvātās glāzes ne­atteicās. Pamanīju, ka rums izklaidē viņa drūmumu. Pie otras glāzes viņš kļuva runīgs: atcerējās vai arī izlikās, ka atceras mani, un es klausījos stāstu, kurš toreiz mani stipri ieinteresēja un aizkustināja.

— Ak, tad jūs pazināt manu Duņu? — viņš iesāka. — Kas gan viņu nepazina? Ak, Dūņa, Dūņa! Kas par meitu bija! Lai kas brauc garām, viņu uzteic, neviens ļauna vārda nesaka. Kundzes dāvināja viņai gan lakatiņus, gan auskarus. Braucēji kungi tīšuprāt ap­stājās it kā pusdienot vai vakariņot, bet patiesībā — tikai lai ilgāk paskatītos uz Duņu. Lai cik bargs gadī­jās dažs kungs, viņas klātbūtnē aprima un sarunājās ar mani žēlīgi. Ticiet vai ne: kurjeri, feldjēgeri ar viņu tērzēja pa pusstundai.

Viņa bija mājas balsts: paspēja visu — gan uz­kopt, gan izvārīt. Un es, vecais muļķis, nevarēju ne noskatīties, ne nopriecāties; vai es gan nemīlēju savu Duņu, vai es gan neloloju savu bērnu; vai viņai te slikti klājās? Taču nē, dievu piesaukdams, nelaimi neatvairīsi; ko liktenis lēmis, tam vajadzēja notikt.—- Tad vecais uzraugs sāka izklāstīt savas bēdas sīkāk.

Pirms trim gadiem kādā ziemas vakarā, kad uz­raugs vilka līnijas jaunā grāmatā, bet meita aiz šķērs­sienas šuva kleitu, piebrauca trijjūgs, un ceļinieks čerkesu cepuri galvā, karavīra šineli mugurā, lakatu aptinies, ienāca iekšā, prasīdams zirgus. Visi zirgi bij izbraukti. To izdzirdis, ceļinieks jau pacēla balsi un pletni; taču Dūņa, pie tādām ainām pieradusi, izstei­dzās no sava kakta un laipni vērsās pie ceļinieka ar jautājumu: vai varbūt ko ēdīšot? Dūņas iejaukšanās atstāja savu parasto ietekmi. Braucēja dusmas ap­rima; viņš bija ar mieru gaidīt zirgus un pasūtīja vakariņas. Kad bija noņemta slapjā, pinkainā cepure, noraisīts lakats un noģērbts šinelis, izrādījās, ka at­braucējs ir jauns, slaids huzārs ar melnām ūsiņām. Viņš novietojās pie uzrauga, sāka jautri tērzēt ar viņu un tā meitu. Galdā tika uzliktas vakariņas. Pa to laiku atveda zirgus, un uzraugs lika nebarojot jūgt tos huzāra kulbā; taču atgriezies viņš atrada jauno cilvēku guļam gandrīz nemaņā uz sola: tam kļuvis nelabi, apsāpējusies galva, nekādi nebija iespējams braukt. Neko darīt! Uzraugs atdeva jaunajam cilvē­kam savu gultu un norunāja: ja slimajam nekļūs la­bāk, nākamajā rītā sūtīs uz S*** pēc daktera.

Nākamajā dienā huzāram kļuva ļaunāk. Viņa kalps aizjāja uz pilsētu pēc daktera. Dūņa aptina slimnie­kam galvu ar etiķī samērcētu lakatiņu, nosēdās ar savu šuvekli pie viņa gultas. Sirdzējs uzrauga klā­tienē vaidēja un ne vārda nerunāja, tomēr izdzēra divas tases kafijas un vaidēdams pasūtīja sev pusdie­nas. Dūņa nespēra prom no viņa ne soli. Ik brīdi viņš prasīja dzert, un Duna sniedza krūzīti ar pašas paga­tavoto limonādi. Slimais apmērcēja lūpas un, krūzīti atdodams, pateicībā ar savu vārgo roku spieda Dūņas roku. Ap pusdienas laiku atbrauca dakteris. Tas ap­taustīja slimā pulsu, parunāja ar viņu vāciski un krieviski paziņoja, ka slimniekam vajadzīgs miers, bet tālāk braukt varēšot pēc pāris dienām. Huzārs pasniedza dakterim divdesmit piecus rubļus par vi­zīti, uzaicināja uz pusdienām; dakteris palika, abi ēda ar teicamu apetīti, izdzēra pudeli vīna un šķīrās visai apmierināti viens ar otru.

Pagāja vēl diena, un huzārs pavisam atlaba. Bija ārkārtīgi jautrā omā, bez mitas jokojās gan ar Duņu, gan ar uzraugu; svilpoja dziesmas, tērzēja ar braucē­jiem, pierakstīja pasta grāmatā viņu ceļazīmes un lādzīgajam uzraugam tik ļoti iepatikās, ka trešajā dienā tam žēl bija šķirties no laipnā viesa. Bija svēt­diena; Dūņa saposās uz baznīcu. Huzāram piebrauca kulbu. Viesis atvadījās no uzrauga, bagātīgi atlīdzi­nādams par mājvietu un cienastu; atvadījās arī no Dūņas un piedāvājās aizvizināt viņu līdz baznīcai sādžas viņējā galā. Dūņa stāvēja neziņā … «Ko tu baidies?» tēvs teica. «Viņa augstlabdzimtība taču nav vilks, neapēdīs jau tevi; pavizinies līdz baznīcai.» Dūņa iesēdās kulbā blakus huzāram, kalps uzlēca uz bukas, važonis iesvilpās, un zirgi sāka lēkšot.

Nabaga uzraugs nesaprata, kā varējis atļaut savai Dūņai aizbraukt ar huzāru, kāds aptumsums viņam uznācis un kur bijis viņa prāts. Nepagāja ne pus­stunda, kad vecā vīra sirds sāka smelgt un pārņēma tāds nemiers, ka viņš nenocietās un gāja uz baznīcu. Tuvodamies baznīcai, redzēja, ka ļaudis jau izklīduši, bet Dūņas nav ne pagalmā, ne uz kāpnēm. Steidzīgi iegāja iekšā; mācītājs nāca laukā no altāra, ķesteris dzēsa sveces, divas večiņas vēl līkņāja kaktā; Dūņas baznīcā nebija. Nabaga tēvs ar pūlēm saņēmās un pajautāja ķesterim, vai meita bijusi baznīcā? Ķesteris atbildēja, ka neesot bijusi. Uzraugs devās mājās ne dzīvs, ne miris. Viņam palika vienīgā cerība: varbūt Dūņa jaunības aušībā sadomājusi aizvizināties līdz nākamajai stacijai, kur dzīvoja viņas krustmāte? Moku pilnā satraukumā uzraugs gaidīja atgriežamies trijjūgu, ar kuru viņu palaidis. Važonis ilgi nebrauca atpakaļ. Beidzot pievakarē viņš pārradās viens un piedzēries, ar nāvējošu ziņu: «No nākamās stacijas Dūņa aizbraukusi huzāram līdzi tālāk.»

Vecais nepārcieta savu nelaimi; viņš nolikās tai pašā slimības gultā, kur iepriekš bija gulējis jaunais krāpnieks. Tagad uzraugs, atcerēdamies visus apstāk­ļus, nojauta, ka slimība bijusi liekuļota. Nabags sa­slima ar stipru karsoni; viņu aizveda uz S*** un vietā uz laiku iecēla citu. Tas pats dakteris, kas bija at­braucis pie huzāra, ārstēja arī viņu. Dakteris apgal­voja uzraugam, ka jaunais cilvēks bijis pavisam vesels un ka viņš jau tad nojautis tā ļaunos nodo­mus, taču klusējis, bīdamies no pletnes. Vai vācietis runāja taisnību, vai tikai vēlējās palielīties ar savu tālredzību taču nabaga slimnieku viņš nekādi neie­priecināja. Tikko no slimības atspirdzis, uzraugs izlū­dzās no S*** pastmeistara atvaļinājumu uz diviem mēnešiem un, par savu nodomu nevienam ne vārda neteicis, kājām dēvās meklēt meitu. No ceļazīmes viņš uzzināja, ka rotmistrs Minskis braucis no Smo- ļenskas uz Pēterburgu. Važonis, kas viņu vedis, teica, ka Dūņa visu ceļu raudājusi, kaut gan, šķiet, braukusi no laba prāta. «Varbūt,» uzraugs domāja, «pārvedīšu mājās savu nomaldījušos avītiņu.» Ar šīm domām viņš ieradās Pēterburgā, apmetās Izmailovas pulka ielā atvaļināta apakšvirsnieka — sava veca dienesta biedra namā un sāka meklēt. Drīz vien viņš uzzināja, ka rotmistrs Minskis pašlaik ir Pēterburgā un dzīvo Demuta traktierī. Uzraugs saņēmās un gāja uz turieni.

Agri no rīta viņš ieradās rotmistra priekšistabā un lūdza pieteikt viņa augstlabdzimtībai, ka vecs zal­dāts vēloties viņu redzēt. Gaitnieks, tīrīdams liestē uzvilktu zābaku, atbildēja, ka kungs atdusoties un pirms vienpadsmitiem neviena nepieņemot. Uzraugs gāja projām un atgriezās noliktajā laikā. Minskis pats iznāca pie viņa, tērpies rītasvārkā, ar sarkanu benīti galvā. «Ko, draugs, tev vajag?» viņš jautāja. Vecā vīra sirds apskrējās, asaras saplūda acīs, un viņš ar drebošu balsi tikai iesaucās: «Jūsu augstlab­dzimtībai … Parādiet dieva žēlastību! …» Minskis aši viņā paskatījās, pietvīka, paņēma pie rokas, ieveda kabinetā un aizvēra durvis. «Jūsu augstlab- dzimtība, izlietu ūdeni vairs nesasmelsi; vismaz atdo­diet man manu nabaga Duņu. Nu jau jūs esat izprie­cājies ar viņu; nepazudiniet pavisam.» — «Kas izda­rīts, to vairs par nedarītu nepataisīsi,» jaunais cilvēks atbildēja ārkārtīgā mulsā. «Esmu vainīgs tavā priekšā un gatavs izlūgties piedošanu; taču nedomā, ka es Duņu varētu pamest: viņa būs laimīga, dodu tev godavārdu. Kam tev viņa vajadzīga? Viņa mani mīl; no savas agrākās dzīves viņa ir atradinājusies. Ne tu, ne viņa — jūs neaizmirsīsiet, kas noticis.» Tad, iebāzis kaut ko vecajam vīram aiz piedurknes atloka, pa­vēra durvis, un uzraugs, neapjēgdams, kā, atradās uz ielas.

Ilgi vecais uzraugs stāvēja nekustīgi, beidzot ierau­dzīja aiz piedurknes atloka papīru vīstokli; viņš iz­vilka to un attina vairākas saburzītas piecu un desmit rubļu asignācijas. Asaras atkal saplūda viņam acīs, sašutuma asaras! Viņš sažņaudza papīrus pikā, no­svieda zemē, piemina ar papēdi un gāja projām . .. Dažus soļus atgājis, viņš apstājās, padomāja … un atgriezās. Asignāciju vairs nebija. Labi ģērbies jauns cilvēks, viņu ieraudzījis, piesteidzās pie ormaņa, aši iekāpa un uzbrēca: «Brauc! …» Uzraugs viņam pa­kaļ nedzinās. Viņš nolēma doties mājās uz savu sta­ciju, taču pirms aizbraukšanas gribēja vēl kaut reizi redzēt savu nabaga Duņu. Šai nolūkā pēc pāris die­nām viņš atkal atnāca pie Minska; taču gaitnieks bargi pateica, ka kungs neviena nepieņemot, ar krū­tīm izstūma viņu gaitenī un deguna priekšā aizcirta durvis. Uzraugs brīdi pastāvēja — un gāja projām.

Tās pašas dienas vakarā viņš gāja pa Ļiteinajas prospektu, noturējis aizlūgumu Visu sērojošo baz­nīcā. Pēkšņi viņam garām aizdrāzās grezni līnijrati, un uzraugs pazina Minski. Līnijrati apstājās trīsstāvu nama durvju priekšā, un huzārs uzskrēja pa kāpnēm. Uzraugam galvā pazibēja laimīga doma. Viņš atgrie­zās, piegāja pie ratiem un vaicāja kučierim: «Kam, brāl, pieder šis zirgs? Vai tas nav Minska?» — «Tieši tā,» kučieris atbildēja, «ko tu gribēji?» — «Lūk, ko: tavs kungs man lika aiznest viņa Dūņai zīmīti, bet es, redz, aizmirsu, kur tā viņa Dūņa dzīvo.» — «Tepat jau ir, otrajā stāvā. Tu, brāl, ar savu zīmīti esi nosebojis;

tagad jau viņš pats ir pie viņas.» — «Nu, nekas,» uzraugs neizsakāmā sirds aizkustinājumā atbildēja, «paldies, ka pamācīji, gan jau savu uzdevumu izpil­dīšu.» Un ar šiem vārdiem devās augšā pa kāpnēm.

Durvis bija aizslēgtas; viņš piezvanīja, pagāja brī­dis mokošās gaidās. Atslēga noskanēja, viņam at­vēra. «Vai te piemājo Avdotja Samsonovna?» — «Šeit,» atbildēja jauniņa kalpone. «Kam tev viņa vajadzīga?» Uzraugs neatbildējis iegāja zālē. «Nevar, nevar!» kalpone sauca viņam pakaļ. «Avdotjai Sam- sonovnai viesi.» Taču uzraugs neklausīdamies gāja vien tālāk. Divas pirmās istabas bija tumšas, trešajā dega uguns. Viņš piegāja pie atvērtām durvīm un apstājās. Skaisti uzpostā istabā sēdēja Minskis, domās iegrimis. Dūņa, grezni pēc modes ģērbusies, sēdēja uz viņa krēsla balsta kā jātniece angļu seglos. Maigi viņa raudzījās uz Minski, tīdama ap saviem mirdzo­šajiem pirkstiem viņa melnās cirtas. Nabaga uzraugs! Nekad vēl meita nebija likusies viņam tik daiļa; ar negaidītu jūsmu viņš uz to nolūkojās. «Kas tur ir?» viņa jautāja, galvu nepacēlusi. Viņš joprojām klu­sēja. Atbildi nesaņēmusi, Dūņa pacēla galvu … un ar kliedzienu pakrita uz paklāja. Izbijies Minskis me­tās viņu piecelt un pēkšņi durvīs ieraudzīja veco uz­raugu, pameta Duņu un, dusmās drebēdams, nāca viņam klāt. «Ko tev vajag?» viņš jautāja, zobus sa­kodis. «Ko tu kā laupītājs visur zodzies man pakaļ? Vai gribi mani noslepkavot? Vācies laukā!» — un ar spēcīgu roku, sagrābis veco pie apkakles, izgrūda uz kāpnēm.

Vecais pārnāca savā mājvietā. Draugs ieteica sū­dzēties; taču uzraugs padomāja, atmeta ar roku un nolēma atkāpties. Pēc pāris dienām viņš posās no Pēterburgas mājup uz savu staciju un atkal stājās savā amatā. «Nu jau trešais gads,» viņš nobeidza, «kopš dzīvoju bez Dūņas un kopš nav no viņas ne ziņas, ne miņas. Vai dzīva vai ne — dieviņš to zina. Visādi gadās. Ne viņu pirmo, ne beidzamo aizvilina trakulis garāmbraucējs, laiciņu patur un tad pamet. Daudz viņu Pēterburgā — jauniņu muļķīšu šodien staigā atlasā un samtā, bet rītu, skaties, slauka ielas kopā ar krogu plukatām. Ja dažreiz iedomāju, ka varbūt arī Dūņa tā aiziet postā, negribot gadās no­grēkoties un novēlēt viņai kapu …»

Tāds bija mana paziņas — vecā uzrauga stāsts, ko ne vienu reizi vien pārtrauca asaras; tās viņš, neko nevērodams, slaucīja svārku stērbelē, gluži kā centī­gais Terentjičs skaistajā Dmitrijeva balādē. Pie šīm asarām pa daļai bija vainīgs punšs; to viņš sava stāsta laikā iztukšoja kādas piecas glāzes; taču, lai būtu kā būdams, šīs asaras stipri aizkustināja manu sirdi. Šķīries no vecā uzrauga, ilgi nevarēju viņu aiz­mirst, ilgi domāju par nabaga Duņu …

Vēl nesen braukdams cauri *** pilsētiņai, atcerē­jos savu paziņu; uzzināju, ka stacija, ko viņš uz­raudzīja, likvidēta. Uz manu jautājumu: «Vai vecais uzraugs vēl dzīvs?» — neviens neko noteiktu ne­varēja atbildēt. Nolēmu apmeklēt pazīstamo pusi, nolīgu privātzirgus un devos uz N. ciemu.

Tas notika rudenī. Pelēcīgi mākoņi klāja debesis, salts vējš pūta pāri nopļautajiem laukiem, aiznes- dams sev līdzi sarkanas un dzeltenas lapas, norautas no kokiem, kas pagadījās ceļā. Iebraucu ciemā, kad rietēja saule, un apstājos pie pasta namiņa. Priekš­

namā (kur kādreiz mani bija noskūpstījusi nabaga Dūņa) iznāca resna sieva un uz maniem jautājumiem atbildēja, ka vecais uzraugs jau kādu gadu, kopš mi­ris, ka viņa mājā iemitinājies aldaris un šī esot aldara sieva. Man kļuva žēl veltā braukuma un septiņu par neko izsviestu rubļu. — No kā tad viņš mira? — jau­tāju aldara sievai. — Nožūpojās, kungs, — viņa at­bildēja. — Kur viņš apglabāts? — Aiz ciema, blakus sa­vai nelaiķei sievai. — Vai kāds nevarētu aizvest mani pie viņa kapa? — Kāpēc tad ne. Ei, Vaņka! Pietiek tev ar kaķi blēņoties. Pavadi kungu uz kapsētu un parādi viņam uzrauga kapu.

Pie šiem vārdiem noskrandis puišelis, rudmatis ar vienu aci, izskrēja pie manis un tūliņ veda uz ciema malu.

— Vai tu pazini nelaiķi? — ceļā viņam jautāju.

— Kā nu ne! Viņš mani iemācīja stabulītes griezt. Gadījās (lai viņam debesu valstība!), nāk viņš no kroga, bet mēs viņam pakaļ: «Vectētiņ, vectētiņ! Dod riekstus!» — un viņš mūs apdāvā ar riekstiem. Ar­vien noņēmās ar mums.

— Un vai braucēji viņu atceras?

— Tagad jau braucēju maz; dažreiz piesēdētājs iegriežas, tikai viņam nav laika ar mirušiem noņem­ties. Vasarā gan bija atbraukusi viena kundze, tā apjautājās par veco uzraugu un aizgāja pie viņa kapa.

— Kāda kundze? — ziņkārīgi jautāju.

— Skaista kundze, — puika atbildēja. — Viņa brauca karietē ar sešiem zirgiem, ar trim maziem kundzēniem un zīdītāju, un ar melnu mopsi; un, kad viņai pateica, ka vecais uzraugs miris, viņa sāka raudāt un teica bērniem: «Sēdiet rāmi, es aiziešu uz kapsētu.» Gribēju viņu pavadīt. Bet kundze teica: «Pati zinu ceļu.» Un iedeva man sudraba piec­kapeiku — tik laba kundze! . ..

Mēs nonācām kapsētā, kailā, ne ar ko neapžogotā vietā, nosētā ar koka krustiem; neviens kociņš te nemeta ēnu. Savu mūžu neesmu redzējis tik bēdīgu kapsētu.

— Lūk, vecā uzrauga kaps, — zēns teica uzlēk­dams uz smilšu kopiņas, kur bija ierakts melns krusts ar vara svētbildi.

— Un kundze atnāca uz šejieni? — jautāju.

— Atnāca, — Vaņka atbildēja. — Es iztālēm viņā noskatījos. Viņa te nogūlās un ilgi gulēja. Tad kun­dze aizgāja uz ciemu un ataicināja popu, iedeva tam naudu un aizbrauca, bet man iedeva sudraba piec­kapeiku — tik laba kundze!

Es arī iedevu puišelim piecas kapeikas un vairs nenožēloju ne braucienu, ne septiņus izdotos rubļus.