Nelaiķa Ivana Petroviča Belkina noveles

JAUNKUNDZE ZEMNIECES LOMĀ

Tu visos tērpos, sirsniņ, daiļa.

Bogdanovičs

Kādā no attālākajām mūsu guberņām atradās Ivana Petroviča Berestova muiža. Jaunībā viņš bija kalpojis gvardē, 1797. gada sākumā atvaļinājies, aizbraucis uz

savu muižu un kopš tā laika dzīvoja uz vietas. Viņš bija precējies ar trūcīgu muižnieci, kura dzemdībās nomira — tādā reizē, kad viņš bija aizbraucis uz attālu lauku medībās. Saimniecības darbos viņš drīz vien nomierinājās. Ivans Petrovičs uzcēla māju, pēc sava plāna ierīkoja vadmalas fabriku, trīskāršoja ienākumus un sāka uzskatīt sevi par gudrāko cilvēku visā novadā, uz ko kaimiņi, kas ar ģimenēm un su­ņiem brauca pie viņa viesībās, neko neiebilda. Darb­dienās viņš valkāja plīša jaku, svētdienās uzģērba garus mājās austus vadmalas svārkus; pats pierak­stīja izdevumus un, izņemot «Senāta Ziņotāju», neko citu nelasīja. Vispār viņu labi ieredzēja, lai gan uz­skatīja lepnu. Nesatika ar viņu vienīgi Grigorijs Iva- novičs Muromskis, tuvākais kaimiņš. Tas bija īsts krievu lielskungs. Maskavā notriecis sava īpašuma lielāko tiesu un ap to laiku palicis atraitņos, viņš atbrauca uz savu beidzamo muižu, kur joprojām ne­mitējās blēņoties, taču tagad gan jaunā veidā. Viņš ierīkoja angļu dārzu, kam izšķieda visus beidzamos ienākumus. Savus zirgu puišus viņš ģērba pēc angļu žokejiem. Viņa meitai bija angļu madāma. Arī savus laukus viņš apstrādāja pēc angļu metodes.

Bet krievu maize gan pēc svešas vīzes neaug, un, kaut arī izdevumi tika stipri samazināti, Grigorija Ivanoviča ienākumi nepieauga; arī uz laukiem viņš atrada veidu, kā taisīt jaunus parādus; ar visu to viņu uzskatīja par visai apķērīgu, jo viņš bija pirmais no savas guberņas muižniekiem, kas iedomājies ieķīlāt muižu Aizgādņu padomē: šāds darījums tais laikos šķita ārkārtīgi sarežģīts un drosmīgs. Starp ļaudīm, kas viņu nosodīja, Berestovs sprieda stingrāk par visiem. Naids pret jauninājumiem bija viņa dabas raksturīgākā pazīme. Viņš nespēja vienaldzīgi runāt par sava kaimiņa anglomāniju un arvien atrada ieganstu viņu kritizēt. Kad gadījās izrādīt viesim savu īpašumu, viņš noklausījās tā uzslavas saviem saim­niekošanas paņēmieniem un ar viltīgu smīnu teica: «Jā, man nav vis tā kā pie kaimiņa Grigorija Ivano- vica. Mēs jau nevaram atļauties angliski izputēt. Kaut jel pēc krievu vīzes būtu paēduši!» Šādas un līdzīgas zobgalības cītīgie kaimiņi nogādāja Grigori- jam Ivanovičam ar papildinājumiem un paskaidroju­miem. Anglomāns uzņēma kritiku tikpat neiecietīgi kā mūsu žurnālisti. Viņš vai plīsa aiz dusmām un iesauca savu pēlēju par lāci un provinciāli.

Tādas bija šo abu muižnieku attiecības, kad Beres- tova dēls atbrauca pie tēva uz laukiem. Viņš bija mācījies *** universitātē un grasījās iestāties kara­dienestā, taču tēvs tam pretojās. Civildienestam jau­nais cilvēks it nemaz nejutās spējīgs. Tēvs un dēls viens otram nepiekāpās, un jaunais Aleksejs pagai­dām uzsāka dīka kunga dzīvi, katram gadījumam uz­audzējis ūsas.

Aleksejs patiesi bija brašs zēns. Nudien, būtu žēl, ja viņa slaido augumu nekad neiespīlētu karavīra mundieris un ja viņš nedižotos vis zirga mugurā, bet pavadītu savu jaunību, līkājot pār kancelejas papī­riem. Noskatīdamies, kā medībās, ceļu nevērodams, viņš arvien auļo visiem pa priekšu, kaimiņi vien­prātīgi sprieda, ka no viņa nekad neiznākšot jēdzīgs galda priekšnieks. Jaunkundzes meta uz viņu acis, bet dažas ieskatījās arī dziļāk; taču Aleksejs maz ar viņām noņēmās, un jaunkundzes uzskatīja, ka šādas nejūtības cēlonis esot mīlas sakari. Un tiesa, no rokas rokā gāja kādas viņa vēstules adreses noraksts: Akuļinai Petrovnai Kuročkinai Maskavā, iepretim Alekseja klosterim, varkaļa Saveļjeva namā, bet jūs es pazemīgi lūdzu šo vēstuli nogādāt A. N. R.

Tie mani lasītāji, kas uz laukiem nav dzīvojuši, nevar iedomāties, cik burvīgas šīs apriņķa jaunkun­dzes! Svaigā gaisā, savu dārzu ābeļu ēnā audzinātas, dzīvi un sabiedrību viņas iepazīst no grāmatām. Vien­tulība, brīvība un lasīšana agri viņās attīsta jūtas un kaislības, kādas nepazīst mūsu izklaidīgās skaistules. Šādai jaunkundzei zvaniņu tinšķi jau ir notikums, brauciens uz tuvāko pilsētu — jau vesels laikmets dzīvē, un viesa apmeklējums atstāj ilgas, dažreiz arī mūžīgas atmiņas. Protams, ikvienam brīv smieties par dažām viņu dīvainībām; taču pavirša vērotāja zobgalības nevar noniecināt viņu svarīgākās vērtī­bas, no kurām galvenā — rakstura īpatnība, sav­dabība (individualitāte), bez kā, pēc 2ana Pola do­mām, nav arī cilvēka diženuma. Galvaspilsētās sievie­tes varbūt bauda labāku izglītību; taču sabiedriskas iemaņas drīz vien nonivelē raksturu un padara dvēseles tikpat vienveidīgas kā galvassegas. Nav jā­domā, ka tas viss teikts kā nopēlums vai nosodījums, taču Nota nostra manetkā izsakās kāds sens ko- mentators.

Viegli iedomāties, kādu iespaidu Aleksejs atstāja uz mūsu jaunkundzēm. Viņš bija pirmais, kas tām parādījās drūms un vīlies, pirmais, kas viņām klās­tīja par zudušajiem priekiem un par savu novītušo

1 Musu piezīme paliek speķa (lat).

jaunību; turklāt viņš valkāja melnu gredzenu ai miroņgalvas attēlu. Guberņā tas viss bija ārkārtīgs jaunums. Jaunkundzes viņa dēļ zaudēja prātu.

Taču visvairāk par viņu bija ieinteresēta mana anglomāna meita Liza (jeb Betsi, kā viņu parasti uz­runāja Grigorijs Ivanovičs). Tēvi viens otru neap­meklēja, Liza Alekseju vēl nebija redzējusi, turpre­tim visas jaunās kaimiņienes par viņu vien runāja. Lizai bija septiņpadsmit gadu. Melnās acis atdzīvināja viņas melnīgsnējo un ļoti patīkamo seju. Viņa bija vienīgais, tātad lutinātais bērns. Viņas spriganums un nemitīgie nedarbi sajūsmināja tēvu un dzina iz­misumā viņas madāmu mis Zaksoni, četrdesmit gadu vecu, klīrīgu jaunavu, kura balsināja seju un ar anti- monu krāsoja uzacis, divreiz gadā pārlasīja Pamelu, par visu to saņēma divi tūkstoši rubļu un mira aiz garlaicības šai barbariskajā Krievijā.

Lizu apkalpoja Nastja; viņa bija vecāka, taču tik­pat aušīga kā viņas jaunkundze. Liza viņu ļoti mīlēja, atklāja tai visus savus noslēpumus, kopā gudroja nedarbus; vārdu sakot, Prilučinas ciemā Nastja bija daudz ievērojamāka persona nekā jebkura favorīte vai sirdsdraudzene franču traģēdijā.

— Atļaujiet man šodien aiziet ciemos, — jaun­kundzi ģērbdama, reiz teica Nastja,

— Labi, bet uz kurieni?

— Uz Tugilovu pie Berestoviem. Viņu pavāra sie­vai šodien vārda diena, vakar bija atnākusi, uzaici­nāja mūs pusdienot.

— Palūk! — Liza teica. — Kungi ķildojas, bet kalpi cits citu pacienā.

— Ak, kāda mums daļa gar kungiem! — Nastja iesaucās. — Turklāt esmu jūsējā, nevis tētiņa. Jūs taču vēl neesat ķildojusies ar jauno Berestovu; vecie lai plēšas vien, ja tas viņiem dara prieku.

— Pacenties, Nastja, ieraudzīt Alekseju Berestovu un izstāsti man sīki, kāds viņš izskatās un kas viņš par cilvēku.

Nastja nosolījās, un Liza visu dienu nepacietīgi gaidīja viņu atgriežamies. Vakarā Nastja pārnāca.

— Nu, Lizaveta Grigorjevna, — viņa teica, ienāk­dama istabā, — redzēju jauno Berestovu, noskatīju tiku tikām; augu dienu bijām kopā.

— Kā tā? Stāsti, stāsti visu pēc kārtas.

— Nu, klausieties, gājām mēs, es, Aņisja Jego- rovna, Ņeņila, Duņka . . .

— Labi, zinu. Un tad?

— Atļaujiet, stāstīšu visu pēc kārtas. Tā nu atnā­cām uz pašām pusdienām. Istaba viesu pilna. Bija no Kolbinas, Zaharjevas pārvaldniece ar meitām, no Alupinas .. .

— Nu! Bet Berestovs?

— Pagaidiet jel. Tā nu mēs sasēžamies ap galdu, pārvaldniece goda vietā, es viņai blakus … meitas ņem un uzpūšas, bet man uz tām nospļauties …

— Ak, Nastja, cik tu esi garlaicīga ar savu mūžīgo sīkumu klāstīšanu!

— Cik jūs gan esat nepacietīga! Nu, lūk, piecēlā­mies mēs no galda … bet sēdējām stundas trīs, un pusdienas bija varenas; zila, sarkana un svītraina blanmanžē kūka… Tā nu pieceļamies mēs no galda un ejam dārzā skriet pēdējos pārus, un jaunais kungs tad arī ierodas.

— Nu un? Vai tiesa, ka viņš tik glīts?

-— Apbrīnojami glīts, var teikt, skaistulis. Slaids, garš, sārtin sārtiem vaigiem .. .

— Patiesi? Bet es domāju, viņam bāla seja. Un tālāk? Kāds viņš tev šķita? Skumīgs, domīgs?

— Ejiet nu! Tik traku savu mūžu neesmu redzē­jusi. Bija sadomājis ar mums pēdējos pārus ķert.

— Ar jums ķert pēdējos pārus! Neiespējami!

— Ļoti iespējami! Un ko izdomājis! Noķer un nu tikai ņemas bučot.

— Nu gan tu, Nastja, melo.

— Nudien, nemeloju. Ar pūlēm tiku no viņa vaļā. Visu dienu ar mums vien nojaucās.

— Kā tad tā, stāsta taču, esot iemīlējies un ne uz vienu neskatoties?

— Nezinu, bet uz mani gan pārlieku skatījās un uz Taņu, pārvaldnieces meitu, arī; un tāpat uz Kolbi- nas Pašu; neiešu melot, jāsaka — nevienu nenonie­cināja, tāds nerātnis.

— Apbrīnojami! Bet ko muižā par viņu dzird?

— Jaunais kungs, saka, esot lielisks: tik gan labs, tik jautrs. Nelāgi tikai — pārlieku skrienot pakaļ meitām. Manuprāt, tā vēl nav nekāda nelaime: ar laiku kļūs prātīgāks.

— Kā man viņu gribētos redzēt! — Liza nopūzda­mās teica.

— Nu kas tur pavisam? Tugilova no mums nav tālu, tikai trīs verstis: ejiet uz to pusi pastaigāties vai jāšus; noteikti viņu satiksiet. Viņš taču katru dienu agri no rīta iet ar bisi medībās.

— Nē, tā nav labi. Var vēl nodomāt, ka skrēju viņam pakaļ. Turklāt mūsu tēvi ķildojas, un tāpēc no

pazīšanās nekas neiznāks . .. Ak, Nastja! Vai zini ko? Pārģērbšos par zemnieci!

— Nu, brangi: uzvelciet rupju kreklu, sarafānu un droši ejiet uz Tugilovu; galvoju, Berestovs jūs garām nepalaidīs.

— Un runāt šejieniešu izloksnē es māku labi. Ak, Nastja, mīļā Nastja! Cik jauka izdoma! — Un Liza nolikās gulēt ar ieceri katrā ziņā savu jautro nodomu piepildīt.

Nākamajā dienā viņa tūliņ ķērās pie sava plāna realizēšanas: aizsūtīja uz tirgu pēc rupja audekla, zilas kokvilnas drānas un vara podziņām, ar Nastjas palīdzību piegrieza kreklu un sarafānu, nolika pie šūšanas visas saimes meitas, un pievakarē tērps bija gatavs. Liza pielaikoja jauno rotu un spoguļa priekšā atzinās, ka tik jauka nekad nav izskatījusies. Viņa atkārtoja savu lomu, iedama zemu locījās un vairā­kas reizes pēc tam pašūpoja galvu, gluži kā māla runcis, runāja zemnieku izloksnē, smējās, ar pie­durkni aizsegusies, un ieguva pilnīgu Nastjas atzi­nību. Tikai viena lieta nepadevās: mēģināja viņa pagalmā pastaigāties basām kājām, taču zāle durstīja maigās pēdas, bet smiltis un oļi šķita neciešami. Nastja arī te viņai palīdzēja: noņēma Lizas kājai mēru, aizskrēja uz lauku pie gana Trofima un pasū­tīja vīžu pāri. Nākamajā dienā pirms rītausmas Liza jau pamodās. Visa māja vēl gulēja, Nastja pie vār­tiem gaidīja ganu. Atskanēja taure, un sādžas ganām­pulks aiztusnīja gar kunga sētu. Trofims garām- iedams iedeva Nastjai mazas, raibas vīzītes un sa­ņēma no viņas pusrubli atalgojumam. Liza klusī­tēm pārģērbās par zemnieci, čukstot pateica Nastjai rīkojumus attiecībā uz mis Žaksoni, izgāja pa virtu­ves durvīm un cauri sakņu dārzam izskrēja laukā.

— Nu, pēc visa. — Tomēr? — Vai nu kungu no kalpa neatšķirsi? Ģērbies neesi tā, arī runa tev citāda, un suni tu sauc svešā mēlē. — Liza ik brīdi jo vairāk iepatikās Aleksejam. Ieradis ar glītajām lauciniecēm neko nevilcināties, viņš gribēja meiču apskaut; taču Liza atlēca nost no viņa un uzreiz kļuva it barga un salta, un, kaut gan tas Alekseju sasmīdināja, taču atturēja no turpmākajiem tīkojumiem. — Ja jūs gribat, lai mēs būtu draugi, — viņa nopietni teica,

— tad lūdzu rokas nepalaist. — Kas tev iemācījis tādas gudrības? — Aleksejs jautāja, skaļi smieda­mies. — Vai tikai tā nebūs Nastjeņķa, mana paziņa, jūsu jaunkundzes kalponīte? Paskat, kādā ceļā iz­platās izglītība! — Liza sajuta, ka nav noturējusies lomā un tūliņ atģidās. — A ko tu domā? — viņa at­bildēja. — Vai tad es kungu namā nekad neesmu bi­jusi? Gan jau tiku tikām visu ko nācies dzirdēt un redzēt. Tomēr, — viņa turpināja, — ar tevi pļāpājot, sēnes nesalasīšu. Ej tu, kungs, uz vienu, es iešu uz citu pusi. Sveiki… — Liza gribēja aiziet. Aleksejs viņu satvēra pie rokas. — Kā tevi, sirsniņ, sauc?

— Par Akuļinu, — Liza atbildēja, cenzdamās izraut savus pirkstus no Alekseja rokas, — laid jel, kungs; man ari laiks iet mājās. — Nu, mīļā Akuļina, katrā ziņā apciemošu tavu tētiņu kalēju Vasiliju. — Ko tu saki! — Liza strauji iesaucās. — Dieva dēļ, nenāc! Ja mājās uzzinās, ka esmu ar kungu vienatnē birzi pļāpājusi, tad esmu postā, tēvs mani līdz nāvei pie­kaus. — Bet es katrā ziņā gribu tevi atkal satikt. — Nu, kādreiz jau atnākšu uz šejieni sēnēs. — Kad tad? — Kaut vai rītu. — Mīļā Akuļina, būtu tevi no­bučojis, taču nedrīkstu. Tad rīt šai pašā laikā, vai ne? — Jā, jā. — Un tu mani nepiekrāpsi? — Nepie­krāpšu. — Nodievojies. — Nudien, zvēru pie svētās piektdienas, atnākšu.

Jaunie ļaudis šķīrās. Liza, no meža iznākusi, pār­gāja pār lauku, ielavījās dārzā un pa galvu pa kaklu aizskrēja uz fermu, kur Nastja viņu gaidīja. Tur viņa pārģērbās, izklaidīgi atbildēdama uz sirdsdraudzenes nepacietīgajiem jautājumiem, un iegāja viesistabā. Galds bija klāts, brokastis gatavas, un mis Zaksone — jau nobalsinājusies, ar sažņaugtu vidukli — zieda sviestu uz plānām riciņām. Tēvs meitu uzslavēja par agro pastaigu. — Nav nekā veselīgāka, — viņš teica, — kā celties rītausmā. — Tad viņš minēja da­žus piemērus, smeltus no angļu žurnāliem, par ilga mūža dzīvotājiem, piebilzdams, ka visi ļaudis, kas dzī­vojuši vairāk nekā simt gadu, nav lietojuši degvīnu un cēlušies rītausmā kā ziemu, tā vasaru. Liza viņā neklausījās. Domās viņa atkārtoja visu rīta tikšanos, visu Akuļinas sarunu ar jauno mednieku, un viņu sāka mocīt sirdsapziņa. Velti viņa mēģināja sev pie­rādīt, ka tērzēšanā nav pārkāpusi pieklājības ro­bežas, ka šai draiskulībai nevar būt nekādu seku, viņas sirdsapziņa kurnēja skaļāk, nekā prāts spēja mierināt. Vislielākās raizes sagādāja solījums, ko bija devusi uz rītdienu: viņa jau bija gatava lauzt savu svinīgo zvērestu. Taču Aleksejs, velti nogaidī­jies, varēja nākt un sameklēt ciemā kalēja Vasilija meitu, īsto Akuļinu, resnu, bakurētainu skuķi, un tā atklāt viņas vieglprātīgo nedarbu. Šī doma Lizu šaus­mināja, un tā viņa apņēmās nākamajā rītā atkal ierasties birzī Akuļinas lomā.

Aleksejs bija sajūsmināts, visu dienu viņš domāja par savu jauno paziņu; bet nakti melnīgsnējās skais­tules tēls pat sapnī vajāja viņa iztēli. Gaisma tikko ausa, kad viņš bija jau apģērbies. Pat bisi nepielādē- jis, viņš devās laukā ar savu uzticīgo Sbogāru un aizsteidzās uz norunāto tikšanās vietu. Kāda pus­stundā pagāja neciešamās gaidās; beidzot viņš pa­manīja krūmos pazibam zilo sarafānu un metās mīļa­jai Akuļinai pretī. Viņa uzsmaidīja tā pateicības jūs­mai, taču Aleksejs tūliņ pamanīja viņas sejā skumju un nemiera pēdas. Viņš vēlējās zināt iemeslu. Liza atzinās, ka šāds solis viņai pašai šķiet vieglprātīgs, ka viņa to nožēlo, ka šoreiz vienīgi nav gribējusi lauzt doto vārdu, taču šī tikšanās būšot pēdējā; viņa lūdzot pārtraukt pazīšanos, kas ne pie kā laba ne­varot novest. Tas viss, protams, tika pateikts zem­nieku izloksnē; taču domas un jūtas, vienkāršai mei­tenei neparastas, pārsteidza Alekseju. Viņš pielie­toja visu savu daiļrunību, lai atrunātu Akuļinu no viņas nodoma; centās pārliecināt, ka viņa tieksmes nevainīgas, solījās nekad nedot iemeslu nožēlām, pa­klausīt viņai it visur, svinīgi lūdza neatraut vienīgo prieku: tikties vienatnē kaut vai pārdienās, kaut vai divreiz nedēļā. Viņa valoda pauda īstu kaisli, un tobrīd viņš patiesi bija iemīlējies. Liza uzklausīja viņu klusēdama. — Solies man, — viņa beidzot teica, — ka tu mani nekad sādžā nemeklēsi un arī netaujāsi pēc manis. Solies, ka nemeklēsi ar mani satikties citur kā vien tur, kur es pati nolikšu. — Aleksejs gribēja zvērēt pie svētās piektdienas, taču Liza ar smaidu no tā atturēja. — Man nevajag zvērestu, — viņa teica, — pietiek ar tavu solījumu. — Pēc tam viņi draudzīgi sarunājās, kopā pa mežu staigādami, līdz tam brīdim, kad Liza pateica: laiks. Viņi šķīrās, un Aleksejs, palicis viens, nevarēja saprast, kā vien­kāršs lauku skuķis, divas reizes tiekoties, paspējis iegūt pār viņu tik lielu varu. Attiecībās ar Akuļinu bija kaut kas jauns un jauks, un, lai gan dīvainās zemniecītes priekšraksti šķita apgrūtinoši, taču doma, ka varētu neturēt doto vārdu, viņam nenāca pat prātā. Patiesībā bija tā, ka, par spīti baigajam gre­dzenam, noslēpumainajai sarakstei, drūmajai bezcerī­bai, Aleksejs bija lādzīgs un dedzīgs zēns tīru sirdi, kas nevainībā spēja izjust baudu.

Ja es klausītu savai patikai, katrā ziņā itin sīki aprakstītu jauno ļaužu tikšanos, arvien pieaugošās savstarpējās simpātijas un paļāvību, nodarbības, sa­runas; taču zinu, ka lielākā tiesa manu lasītāju ne­priecātos man līdzi. Tik sīks apraksts liktos salkans, tāpēc es to izlaidīšu, īsumā pateicis, ka nepagāja ne divi mēneši, kad mans Aleksejs jau bija bez jēgas iemīlējies; arī Liza nebija vienaldzīgāka, lai gan klu­sāka nekā viņš. Abi viņi patlaban bija laimīgi un maz domāja par nākotni.

Doma par nesaraujamām saitēm diezgan bieži pa­zibēja viņu prātos, taču par to viņi viens ar otru nerunāja. Iemesls skaidrs: lai kā Aleksejs bija pie­ķēries savai mīļajai Akuļinai, viņš vienmēr atcerējās atstatumu starp sevi un nabaga zemnieci; bet Liza zināja, cik naidīgi viņu tēvi, un neiedrošinājās cerēt uz samierināšanos. Turklāt viņas patmīlību slepeni urdīja tumša romantiska cerība beigu beigās redzēt Tugilovas muižnieku pie Prilučinas kalēja meitas kā­jām. Pēkšņi svarīgs notikums gandrīz izjauca viņu attiecības.

Skaidrā, saltā rītā (ar kādiem tik bagāts mūsu krievu rudens) Ivans Petrovičs Berestovs izjāja pa­staigā, katram gadījumam paņēmis līdzi kādus trīs pārus kurtu, zirgu puisi un dažus saimes puikas ar tarkšķiem. Tai pašā laikā Grigorijs Ivanovičs Murom- skis, laba laika vilināts, bija licis seglot strupasti ķēvīti un palaidis to rikšiem gar savu anglizēto īpa­šumu. Tuvodamies mežam, viņš ieraudzīja savu kai­miņu lepni sēžam zirgā, lapsādas kazakīnu mugurā, un gaidām zaķi, ko puikas klaigādami un tarkšķinā­dami dzina 110 krūmiem. Ja Grigorijs Ivanovičs varē­jis paredzēt šo tikšanos, protams, viņš pagrieztos sānis; taču viņš uzjāja Berestovam virsū pavisam ne­gaidīti un atradās no viņa pistoles šāviena attālumā. Muromskis, kā jau izglītots eiropietis, piejāja savam pretiniekam klāt un pieklājīgi sveicināja. Berestovs atbildēja ar centību, ar kādu mācīts lācis klanās kun­giem pēc sava vadātāja pavēles. Šai brīdī zaķis iz­skrēja no meža un joza pa lauku. Berestovs un zirgu puisis sāka cujināt pilnā rīklē, palaida suņus un cik jaudas lēkšoja pakaļ. Muromska zirgs, nekad nebijis medībās, satrūkās un sāka auļot. Muromskis bija izslavējis sevi par teicamu jātnieku, tāpēc lāva zir­gam vaļu un iekšēji bija apmierināts ar šo gadījumu, kas viņu paglābis no nepatīkamā sarunu biedra. Taču ķēve, aiztraukusies līdz gravai, kuru nebija laikus pamanījusi, pēkšņi pasitās sānis, un Muromskis neno­turējās seglos. Diezgan smagi nokritis uz sasalušās zemes, viņš gulēja, lādēdams savu strupasti, kura, it kā atjēgusies, ka jātnieka nav, tūliņ apstājās. Ivans Petrovičs pieauļoja pie viņa un apjautājās, vai neesot sasities. Pa to laiku zirgu puisis atveda vai­nīgo ķēvi, turēdams to pavadā. Viņš palīdzēja kun­gam ierāpties seglos, bet Berestovs aicināja Murom- ski ciemos. Muromskis nevarēja atteikties, jo sajutās pateicību parādā, un tā Berestovs atgriezās mājās ar slavu, norīdījis zaķi un vezdams ievainotu savu pre­tinieku, gandrīz kā kara gūstekni.

Kaimiņiem brokastojot izraisījās diezgan draudzīga saruna. Muromskis palūdza Berestovam līnijratus, jo atzinās, ka mazliet sadauzījies un tāpēc nespēj nokļūt mājās jāšus. Berestovs viņu pavadīja līdz lievenim, bet Muromskis nebrauca prom, pirms nebija saņēmis godavārdu, ka nākamajā dienā (un kopā ar Alekseju Ivanoviču) ieradīsies Prilučinā draudzīgās pusdienās. Tā sens un dziļi iesakņojies naids, šķiet, bija gatavs izbeigties strupastes ķēves tramīguma dēļ.

Liza izskrēja pretī Grigorijam Ivanovičam. — Kas noticis, tēt? — viņa izbrīnījusies jautāja. — Kāpēc jūs klibojat? Kur jūsu zirgs? Kam pieder šie līnij­rati? — To nu gan tu neuzminēsi, my dear\ — Gri­gorijs Ivanovičs viņai atbildēja un pastāstīja, kas noticis. Liza neticēja savām ausīm. Grigorijs Ivano­vičs, neļāvis viņai atjēgties, paziņoja, ka rīt pie viņa pusdienošat abi Berestovi. — Ko jūs sakāt! — viņa iesaucās nobālējusi. — Berestovi, tēvs un dēls! Rīt pie mums pusdienos! Nē, tēt, kā nu zināt: es neparko nerādīšos. — Ko, vai tu jukusi? — tēvs iesaucās. — Vai sen, kopš esi kļuvusi tik kautrīga, vai arī tev pret viņiem iedzimta naids, gluži kā tādai romānu varonei? Pietiek, nemuļķojies … — Nē, tēt, neparko pasaulē, ne par kādiem dārgumiem nerādīšos Beres- toviem. — Grigorijs Ivanovičs paraustīja plecus un vairāk nestrīdējās, jo zināja, ka, pretim runājot, no viņas neko nepanāks; viņš devās atdusēties pēc savas ievērojamās pastaigas.

Lizaveta Grigorjevna iegāja savā istabā un ataici­nāja Nastju. Abas ilgi pārsprieda rītdienas apciemo­jumu. Ko domās Aleksejs, ja smalki audzinātajā jaunkundzē pazīs savu Akuļinu? Ko viņš domās par viņas uzvedību un principiem, par viņas saprātu? Taču, no otras puses, Lizai ļoti gribējās redzēt, kādu iespaidu uz Alekseju atstātu tik negaidīta tikšanās . .. Pēkšņi viņai prātā pazibēja kāda doma. Viņa to tūliņ pateica Nastjai; abas nopriecājās par laimīgo atra­dumu un nolēma to katrā ziņā realizēt.

Nākamajā dienā brokastojot Grigorijs Ivanovičs apjautājās meitai, vai joprojām šī nolēmusi slēpties no Berestoviem. — Tēt, — Liza atbildēja, — es viņus uzņemšu, ja jūs tā vēlaties, tikai ar norunu: lai kādā izskatā es parādos, lai ko es daru, jūs mani nebārsit un nekādi neizrādīsit izbrīnu vai nepatiku. — Atkal jau kādi nedarbi! — Grigorijs Ivanovičs smiedamies teica. — Nu labi, labi; esmu ar mieru, dari, ko gribi,

mana melnacainā nebēdne. — Ar šiem vārdiem viņš meitu noskūpstīja uz pieres, un viņa aizskrēja posties.

Tieši pulksten divos mājās darināta kaleša ar se­šiem zirgiem priekšā iebrauca pagalmā un apripoja apkārt tumšzaļajam maura aplim. Vecais Berestovs, diviem livrejās tērptiem Muromska sulaiņiem piepa­līdzot, uzkāpa lievenī. Drīz pēc viņa jāšus ieradās viņa dēls un reizē ar tēvu iegāja ēdamistabā, kur galds jau bija klāts. Muromskis saņēma savus vie­sus, cik vien laipni varēdams, pirms pusdienām pie­dāvāja apskatīt dārzu un zvērnīcu un vadāja viņus pa rūpīgi noslaucītajiem un ar granti nokaisītajiem celiņiem. Vecais Berestovs nožēloja velti zaudēto darbu un laiku, kas izšķiests tik nevajadzīgiem untu­miem, taču aiz pieklājības klusēja. Viņa dēls nepie­vienojās ne taupīgā muižnieka nepatikai, ne patmī­līgā anglomāna sajūsmai; viņš nepacietīgi gaidīja parādāmies mājastēva meitu, par kuru bija daudz dzirdējis, jo kaut gan, kā mums zināms, viņa sirds bija jau aizņemta, jaunai daiļavai vienmēr atradās vieta viņa iztēlē.

Atgriezušies viesistabā, viņi trijatā apsēdās; vecie vīri atcerējās agrākos laikus un sava dienesta anek­dotes, bet Aleksejs domāja, kāda loma viņam būtu jātēlo Lizas klātienē. Viņš nolēma, ka salta izklaidība katrā ziņā būs vispieklājīgākā forma, tāpēc attiecīgi sagatavojās. Durvis atvērās; viņš pagrieza galvu tik vienaldzīgi, tik lepni nevērīgi, ka pat visrūdītākās skaistules sirdij būtu neglābjami jānodreb. Diemžēl ienāca nevis Liza, bet vecā mis Zaksone, nobalsinā- jusies, sažņaugusies, un, acis nodūrusi, sīki paknik­sēja; un tā Alekseja lieliskais karaplāns izputēja velti. Nepaguva viņš atkal sakopot spēkus, kad dur­vis atvērās un šoreiz ienāca Liza. Visi piecēlās; tēvs jau sāka iepazīstināt viesus, taču pēkšņi sastomījās, bet tūliņ iekoda sev lūpā . . . Liza — viņa tumšvaidzīte Liza bija nobalsinājusies līdz ausīm, saziedusies ar antimonu trakāk nekā,pati mis Žaksone; liekās cirtas, daudz gaišākas par viņas pašas matiem, bija uzbu- žinātas kā Ludviķa XIV parūka; piedurknes a l'imbe- cile] slējās gaisā kā Madame de Pompadour krinolīni; viduklis bija sažņaugts līdzīgi burtam x, un visi no mātes mantotie un lombardā vēl neieķīlātie briljanti spīguļoja viņai uz pirkstiem, ap kaklu, ausīs. Aleksejs nepazina savu Akuļinu šai smieklīgajā un greznajā jaunkundzē. Viņa tēvs noliecās pār Lizas roku, un dēls nepatikā viņam sekoja; taču, pieskaroties jaun­kundzes baltajiem pirkstiņiem, šķita, ka tie nodreb. Viņš bija paspējis arī pamanīt kāju, tīši pastieptu un apautu visai koķeti. Tas viņu mazliet samierināja ar pārējo tērpu. Kas attiecās uz balto krāsli un anti­monu, jāatzīstas, ka savā vientiesībā viņš pirmajā acu uzmetienā tos nepamanīja un arī vēlāk neiedo­māja. Grigorijs Ivanovičs atcerējās solījumu un cen­tās neizrādīt pārsteigumu; tomēr meitas draiskulība šķita tik jocīga, ka viņš tikko valdījās. Vienīgi klīrī- gajai anglietei smiekli nenāca. Viņa nojauta, ka anti- mons un krāšļi izzagti no viņas kumodes, un tumšs dusmu sārtums spraucās cauri viņas sejas mākslīga­jam baltumam. Viņa meta liesmu pilnus mirkļus uz jauno aušu, kura, atlikdama izskaidrošanos uz vēlāku laiku, izlikās neko nemanām.

Apsēdās pie galda. Aleksejs turpināja tēlot izklai­dīga un domīga jaunekļa lomu. Liza vaikstījās, runāja caur zobiem, padziedādama un tikai franciski. Tēvs arvien uzmeta viņai acis, nesaprazdams viņas no­lūkus, taču uzskatīja to visu ļoti smieklīgu. Angliete dusmīgi klusēja. Vienīgi Ivans Petrovičs jutās kā mā­jās: ēda par diviem, dzēra pēc savām spējām, smējās saviem smiekliem, kļūdams ik brīdi jo draudzīgāks un skaļāks.

Beidzot piecēlās no galda; viesi aizbrauca, un Gri­gorijs Ivanovičs ļāva vaļu smiekliem un jautāju­miem. — Ko tu biji sadomājusi viņus izāzēt? — viņš jautāja Lizai. — Bet vai zini? Krāšļi tev, nudien, pie­stāv; neiedziļināšos sieviešu tualešu noslēpumos, taču tavā vietā es arī balsinātos; protams, ne jau pārlie­cīgi, bet mazliet gan. — Liza bija sajūsmā par savas izdomas sekmēm. Viņa apskāva tēvu, solījās padomāt par tā padomu un aizskrēja nolūgties pikto mis 2ak- soni, kura pēc lielām pūlēm tikai bija ar mieru atslēgt durvis un uzklausīt taisnošanos. Lizai esot bijis kauns svešiem rādīties tik melnai; viņa nedrīkstējusi lūgt… bijusi pārliecināta, ka labā, mīļā mis 2aksone viņai piedošot… utt., utt. Mis Zaksone, pārliecinājusies, ka Liza nav gribējusi viņu izjokot, nomierinājās, no­bučoja Lizu un par samierināšanās ķīlu iedāvināja viņai trauciņu angļu krāšļu, ko Liza saņēma, sirsnīgi pateikdamās.

Lasītājs no jautīs, ka nākamās dienas rītā Liza ne­kavējās ierasties birzī uz tikšanos. — Vai tu, kungs, vakar biji pie mūsu kungiem? — viņa tūliņ jautāja Aleksejam. — Kā tev patika jaunkundze? — Aleksejs atbildēja, ka neesot to pamanījis. — Žēl, — Liza at­bildēja. — Kāpēc žēl? — Aleksejs jautāja. — Nu tā­pēc, ka gribēju tev jautāt, vai tiesa, ko runā … — Ko tad runā? — Vai tiesa, runā, ka es izskatoties jaun­kundzei līdzīga? — Blēņas! Salīdzinājumā ar tevi viņa ir tīrais spoks. — Ai, kungs, nelāgi tā runāt; mūsu jaunkundze ir tik baltiņa, tāda modes dāma! Kur man ar viņu līdzināties! — Aleksejs dievojās, ka šī esot daiļāka par visām baltajām jaunkundzēm, un, lai no­mierinātu pavisam, sāka notēlot jaunkundzi tik smieklīgu, ka Liza no sirds smējās. — Tomēr, — viņa teica nopūzdamās, — lai arī jaunkundze varbūt ir smieklīga, es salīdzinājumā ar viņu esmu nemācīta muļķe. — Nu, — Aleksejs teica, — ir par ko bēdā­ties! Ja jau gribi, es tev tūliņ iemācīšu ābeci. — Pa­reizi gan, — Liza atbildēja, — vai patiesi nepamēģi­nāt? — Lai notiek, mīļā, sāksim kaut tūliņ pat. — Viņi apsēdās. Aleksejs izvilka no kabatas zīmuli un pie­zīmju grāmatiņu, un Akuļina apbrīnojami ātri iemā­cījās burtus. Aleksejs nevarēja vien nobrīnīties par viņas saprātību. Nākamo rītu viņa gribēja pamēģināt arī rakstīt; sākumā zīmulis neklausīja, taču pēc da­žām minūtēm viņa diezgan kārtīgi uzvilka bur­tus. — Tas taču brīnums! — Aleksejs runāja. — Mums mācības veicas ātrāk nekā pēc Lankastera sistēmas. — Un patiesi, trešajā mācību stundā Akuļina jau pēc zilbēm burtoja «Nataļju, bajāra meitu», pārtrauk­dama lasīšanu ar piezīmēm, par kurām Aleksejs pa­tiesi bija pārsteigts, turklāt viņa vēl veselu lapu piešvīkāja ar aforismiem no tās pašas noveles.

Pagāja nedēļa, un starp abiem jauniešiem nodibi­nājās sarakstīšanās. Pasta kantoris tika ierīkots veca ozola dobumā. Nastja slepenībā veica sakarnieces pienākumus. Uz turieni Aleksejs nesa lieliem burtiem rakstītas vēstules un turpat atrada uz vienkārša zila papīra zīmētus savas mīļotās ķeburus. Akuļina, acīm redzot, pierada pie labākas izteiksmes, un viņas prāts jūtami attīstījās un izglītojās.

Pa to laiku nesenā sapazīšanās starp Ivanu Petro­viču Berestovu un Grigoriju Ivanoviču Muromski arvien vairāk nostiprinājās un drīz vien pārgāja draudzībā, lūk, aiz kādiem iemesliem: Muromskis bieži domāja par to, ka pēc Ivana Petroviča nāves viss viņa īpašums pāries Alekseja Ivanoviča rokās; ka tādā gadījumā Aleksejs Ivanovičs šai guberņā būs viens no bagātākajiem muižniekiem un ka nav ne­kāda iemesla viņam neapprecēt Lizu. Vecais Beres­tovs savukārt, kaut arī uzskatīja kaimiņu par dažā ziņā jukušu (vai arī, pēc viņa izteiciena, par angļu dulnuma apmātu), tomēr nenoliedza, ka tam piemīt arī daudzas teicamas īpašības, piemēram: reta izda­rība; Grigorijs Ivanovičs bija rados ar grāfu Pronski, dižciltīgu un ievērojamu vīru; grāfs varēja būt no­derīgs Aleksejam, bet Muromskis (tā domāja Ivans Petrovičs), nav šaubu, būs priecīgs izdevīgi izpreci­nāt savu meitu. Vecie to visu apsvēra katrs pie sevis klusībā, kamēr beidzot apspriedās arī viens ar otru, apkampās, nosolījās lietu kārtīgi nodarīt un ņēmās pūlēties katrs no savas puses. Muromskis atdūrās pret šādu kavēkli: viņam vajadzēja savu Betsi tuvāk sa­pazīstināt ar Alekseju, kuru viņa nebija redzējusi kopš tām vērā liekamajām pusdienām. Šķita, viņi viens otram ne visai patika; vismaz Aleksejs vairs neiegriezās Prilučinā, un Liza nozuda savā istabā katru reizi, kad Ivans Grigorjevičs viņus pagodināja ar apciemojumu. Bet Grigorijs Ivanovičs domāja: ja Aleksejs mani apmeklēs katru dienu, gan jau tad Betsi viņā iemīlēsies. Tā tas mēdz būt. Laiks visu nokārtos.

Ivans Petrovičs par sava nolūka sekmēm raizējās mazāk. Tai pašā vakarā viņš ieaicināja dēlu kabinetā, iekūra pīpi un, brītiņu klusējis, teica: — Ko tacl tu, Aļoša, — nu jau kur tas laiks — vairs nemaz nerunā par karadienestu? Vai huzāru mundieris tevi vairs nevaldzina? — Nē, tētiņ, — Aleksejs goddevīgi at­bildēja, — redzu, jūs nevēlaties, ka kļūstu huzārs: mans pienākums jums paklausīt. — Labi, — Ivans Petrovičs atbildēja, — redzu, tu esi paklausīgs dēls; tas mani iepriecina; negribu tevi piespiest; nespiežu tevi iestāties . .. tūliņ .. . civildienestā; bet pagaidām esmu nodomājis tevi apprecināt.

— Ar ko tad, tētiņ? — izbrīnījies Aleksejs jautāja.

— Ar Lizavetu Grigorjevnu Muromsku, — Ivans Petrovičs atbildēja, — līgava labu labā, vai ne?

— Tētiņ, par precēšanos es vēl nedomāju.

— Tu nedomā, toties es domāju un izdomāju.

— Kā nu zināt, Liza Muromska man nepavisam nepatīk.

— Gan iepatiksies. Pieradīsi, iemīlēsi.

— Nejūtos spējīgs viņu darīt laimīgu.

— Viņas laime nav tava bēda. Ko? Ak tā tu cienī vecāku gribu? Pagaidi tu man!

-— Kā nu jums tīk, negribu precēties un nepre­cēšos.

— Precēsies gan, vai es tevi nolādēšu, bet muižu, kā dievs debesīs, pārdošu un noplītēšu un tev ne plika graša neatstāšu. Dodu tev trīs dienas laika apdo­māties, bet pagaidām neuzdrīksties rādīties man acīs.

Aleksejs zināja: ja tēvs ko ieņemsies galvā, tad to, pēc Tarasa Skotiņina izteiciena, ne ar tēšanu laukā neiztēsīsi; taču Aleksejs bija atsities tēvā, un viņu bija tikpat grūti pievārēt. Viņš iegāja savā istabā un sāka domāt par vecāku varas robežām, par Lizavetu Grigorjevnu, par tēva draudiem padarīt viņu nabagu un beidzot — par Akuļinu. Pirmo reizi viņš skaidri apjauta, ka ir kaislīgi iemīlējies; viņam iešāvās galvā romantiska doma apprecēt zemnieci un pārtikt no sava darba, un, jo vairāk viņš par šo izšķirošo soli domāja, jo lielāku jēgu tajā redzēja. Kopš kādām dienām lietainā laika dēļ tikšanās birzī bija pārtrauk­tas. Viņš uzrakstīja Akuļinai vēstuli visskaidrākajā rokrakstā un vistrakākajā izteiksmē, paziņoja par vi­ņiem draudošo bojā eju un turpat piedāvāja viņai savu roku. Tūliņ aiznesa vēstuli uz pastu dobumā un visai apmierināts ar sevi nolikās gulēt.

Nākamajā dienā Aleksejs, stingrs savos nodomos, agri no rīta devās pie Muromska, lai vaļsirdīgi ar to izrunātos. Viņš cerēja uzkūdīt tā augstsirdību un pie­dabūt viņu savā pusē. — Vai Grigorijs Ivanovičs mājā? — viņš jautāja, pieturējis savu zirgu Prilučinas pils priekšā. — Nebūt nav, — kalps atbildēja. — Gri­gorijs Ivanovičs kopš rīta aizbraucis. «Cik nepa­tīkami!» Aleksejs nodomāja. — Nu, vai vismaz Lizaveta Grigorjevna ir mājās? — Mājās gan. — Un Aleksejs nolēca no zirga, atdeva pavadu sulainim un iegāja nepieteicies.

— Aha, — Muromskis teica, — kā rādās, jūs jau paši visu esat nokārtojuši…

Lasītājs atbrīvos mani no nevajadzīgā pienākuma aprakstīt atrisinājumu.

I. P. BELKINA NOVEĻU BEIGAS.