Nelaiķa Ivana Petroviča Belkina noveles

ZĀRCINIEKS

Vai zārkus neskatām ikdien, Šis zemes sirmojuma zīmes?

Deržavins

Zārcinieka Adriana Prohorova beidzamās grabažas bija sakrautas uz līķratiem, un izģindis zirgu pāris ceturto reizi vilkās no Basmannajas uz Ņikitas ielu, kurp zārcinieks pārvadājās ar visu savu namu. Vei­kalu aiznaglojis, pie vārtiem viņš piestiprināja sludi­nājumu, ka māja pārdodama un izīrējama, un kājām devās uz jauno dzīves vietu. Tuvodamies dzeltenajam namiņam, kurš tik sen bija kārdinājis viņa iztēli un beidzot tika nopirkts par prāvu summu, vecais zārci­nieks izbrīnījies juta, ka viņa sirds nepriecājas. Pār­kāpis nepazīstamo slieksni un atradis savā jaunajā mājā jezgu, viņš nopūtās pēc vecā grausta, kur astoņ­padsmit gados bija nodibinājusies visstingrākā kārtība, un sāka rāt savas abas meitas, kā arī kalponi par gausumu, un pats ņēmās palīdzēt. Drīz vien kār­tība tika ieviesta; kibots ar svētbildēm, skapis ar trau­kiem, galds, dīvāns un gulta ieņēma tiem noteiktos kaktus dibenistabā; virtuvē un viesistabā novietojās saimnieka ražojumi: visādu krāsu un dažādu izmēru zārki, kā arī skapji ar sēru cepurēm, apmetņiem un lāpām. Virs vārtiem pacēlās izkārtne, kur bija uz­gleznots tukls Amors ar apgāztu lāpu rokā un uz­raksts: «Šeit tiek pārdoti un pārvilkti zārki, nekrāsoti un krāsoti, kā arī izīrēti un laboti vecie.» Meitenes aizgāja uz savu istabiņu. Adrians apstaigāja jauno mītni, nosēdās pie loga un pavēlēja uzlikt patvāri.

Izglītots lasītājs zina, ka Šekspīrs un Valters Skots abi notēlojuši savus kapračus jautrus un joku mīļotā­jus, lai ar šo pretstatu jo spēcīgāk pārsteigtu mūsu iztēli. Aiz cieņas pret patiesību mēs nevaram sekot viņu paraugam un esam spiesti atzīties, ka mūsu zār- cinieka raksturs pilnīgi atbilda viņa drūmajam ama­tam. Adrians Prohorovs vienmēr bija īdzīgs un do­mīgs. Klusēšanu viņš pārtrauca, tikai lai izrātu savas meitas, kad notvēra tās bez darba raugāmies pa logu uz garāmgājējiem, vai arī, lai par saviem darināju­miem uzprasītu pārmērīgu cenu no ļaudīm, kam ga­dījās nelaime (bet dažreiz arī prieks) tos iegādāties. Un tā Adrians, sēdēdams pie loga un tukšodams sep­tīto tējas tasi, pēc sava paraduma bija nogrimis bēdī­gās pārdomās. Viņš domāja par lietus gāzi, kas pirms nedēļas pie pašiem pilsētas vārtiem bija pārsteigusi atvaļinātā brigadiera bēres. Daudzi apmetņi no lie­tus saruka, daudzas cepures sašķobījās. Adrians pa­redzēja neatliekamus izdevumus, jo viņa senais ap­bedīšanas tērpu krājums atradās nožēlojamā stāvoklī. Zaudējumu viņš cerēja uzvelt vecajai tirgonei Trju- hinai, kura jau apmēram gadu atradās pie miršanas. Taču Trjuhina mira Razguļajas ielā, un Prohorovs baidījās, ka viņas mantinieki, lai gan solījušies, diez vai vīžos sūtīt pēc viņa tādu gaisa gabalu un, kas zina, salīgs ar kādu tuvāk atrodamu uzņēmēju.

Šīs pārdomas pēkšņi pārtrauca trīs brīvmūrnieciski klauvējieni pie durvīm. — Kas tur ir? — zārcinieks jautāja. Durvis atvērās, un vīrs, kurā pēc pirmā acu uz­metiena varēja pazīt amatnieku vācieti, ienāca istabā un ar jautru izskatu tuvojās zārciniekam. — Atvaino­jiet, mīļo kaimiņ, — viņš teica tai krieviskajā izlok­snē, kuru mēs vēl šobaltdien bez smiekliem nevaram klausīties, — atvainojiet, ka jūs iztraucēju… gri­bēju ar jums jo ātrāk iepazīties. Esmu kurpnieks, mani sauc par Gotlību Šulcu, dzīvoju otrajā ielas pusē, tai namiņā, kas pretī jūsu logiem. Rītu es svē­tīju savas sudrabkāzas un ielūdzu jūs un jūsu meitas uz draudzīgām pusdienām pie manis. — Ielūgums lab­vēlīgi tika pieņemts. Zārcinieks piedāvāja kurpnie­kam krēslu un tasi tējas, un, pateicoties Gotlība Šulca vaļsirdīgajam raksturam, drīz vien abi draudzīgi tēr­zēja. — Kā jūsu_žēlastībai iet ar tirgošanos? — Adri­ans jautāja. — E-he-he, — Šulcs atbildēja, — gan šā, gan tā. Nevaru žēloties. Lai gan, protams, man nav tāda prece kā jums: dzīvais bez zābakiem iztiks, bet mironis bez zārka nedzīvo. — Tīra patiesība, — Adrians piebilda. — Tomēr, ja dzīvajam nav naudas, par ko zābakus nopirkt, tad, neņemiet ļaunā, viņš staigā basām kājām; bet plikata mironis ņem sev zārku bez maksas. — Tādā garā viņiem saruna turpinājās vēl kādu laiku; beidzot kurpnieks piecēlās un atvadījās no zārcinieka, atkārtodams savu ielū­gumu.

Nākamajā dienā tieši pulksten divpadsmitos zārci­nieks ar abām savām meitām izgāja pa jaunpirktās mājas mazajiem vārtiņiem un devās pie kaimiņa. Ne­aprakstīšu ne Adriana Prohorova krievu kaftanu, ne Akuļinas un Darjas eiropeiskos tērpus, atkāpjoties šai ziņā no paražas, pie kādas turas tagadējie romānu rakstītāji. Taču neuzskatu par lieku piebilst, ka abas jaunavas uzlika dzeltenas cepures un apāva sarkanas kurpes, ko viņas darīja tikai svinīgos gadījumos.

Kurpnieka šaurais dzīvoklītis bija viesu pilns; tie bija lielāko tiesu amatnieki vācieši ar savām sievām un zeļļiem. No krievu ierēdņiem bija vienīgi vietējā posteņa policists, igaunis Jurko, kurš, kaut gan nie­cīga amata, bija pratis iegūt sevišķu mājastēva lab­vēlību. Kādus divdesmit piecus gadus viņš kalpoja šai amatā uzticīgi un taisnprātīgi, līdzīgi Pogoreļska[12]pastniekam. Divpadsmitā gada ugunsgrēks, iznīcinā­jis pirmo galvaspilsētu, aprija arī viņa dzelteno būdu. Taču tūdaļ pēc ienaidnieka aizdzīšanas tās vietā uz­radās jauna, pelēcīga, ar baltām doriešu stila kolon­nām, un Jurko atkal sāka staigāt tās priekšā ar āvu un rupjas vadmalas bruņās. Viņu pazina vairums vā­ciešu, kas dzīvoja pie Ņikitas vārtiem: dažiem no tiem bija nācies pie Jurko pat pārgulēt naktīs no svētdienas uz pirmdienu. Adrians tūliņ ar viņu iepa­zinās, kā jau ar cilvēku, pēc kura agru vai vēlu var būt vajadzība, un, kad viesi devās pie galda, viņi apsēdās blakus. Šulca kungs un kundze un viņu meita, septiņpadsmit gadu vecā Lothena, pusdienojot ar viesiem, kopīgiem spēkiem tos cienāja un palī­dzēja virējai apkalpot. Alus plūda. Jurko ēda par četriem. Adrians no viņa neatpalika; viņa meitas vīzējās; saruna vācu valodā ik brīdi kļuva skaļāka. Pēkšņi mājastēvs pieprasīja uzmanību un, attaisīdams aizlakotu pudeli, uzsauca krieviski: «Uz manas kriet­nās Luīzas veselību!» Pusšampanietis sāka putot. Mā­jastēvs maigi noskūpstīja savas četrdesmitgadīgās draudzenes svaigo seju, un viesi trokšņaini izdzēra uz krietnās Luīzas veselību. — Uz manu laipno viesu veselību! — mājastēvs uzsauca, atkorķēdams otru pudeli; un viesi viņu tencināja, tukšodami savas glāzes. Tad veselības sekoja cita pēc citas: dzēra uz katra viesa veselību atsevišķi, dzēra uz Maskavas un uz vesela duča Vācijas pilsētiņu veselību, dzēra uz visām cunftēm kopā un uz katru atsevišķi, dzēra uz buršu un zeļļu veselību. Adrians dzēra cītīgi un kļuva tik jautrs, ka pats uzsauca kādu jocīgu tostu. Pēkšņi kāds viesis, resnais maiznieks, pacēla glāzi un uz­sauca: — Uz to ļaužu veselību, kam mēs strādājam, unserer Kundleute. — Priekšlikums, tāpat kā visi citi, tika vienprātīgi un ar prieku pieņemts. Viesi sāka cits citam klanīties, drēbnieks kurpniekam, kurpnieks drēbniekam, maiznieks viņiem abiem diviem, visi maizniekam, un tā joprojām. Jurko, vērsdamies šai savstarpējās klanīšanās brīdī pie sava kaimiņa, ierē­cās: «Kas ir? dzer, kaimiņ, uz savu miroņu veselību.» Visi sāka smieties, taču zārcinieks uzskatīja sevi apvainotu un saviebās. Neviens to nepamanīja, viesi dzēra joprojām, un dievnamos jau iezvanīja vakara dievkalpojumu, kad piecēlās no galda.

Viesi izklīda vēlu un lielāko tiesu jautrā omā. Res­nais maiznieks un grāmatsējēs, kuram seja izskatījās kā sarkana saljāna sējumā, zem rokas aizveda Jurko uz viņa būdu, tā piepildīdami krievu sakāmvārdu: dots devējam atdodas. Zārcinieks pārnāca mājās pie­dzēries un nikns. — Nudien, kas tad tas ir? — viņš skaļi sprieda, — ar ko mans amats negodīgāks par citiem? Vai zārcinieks ir brālis bendem? Ko tie pa­gāni smejas? Vai tad zārcinieks ir meteņu āksts? Gri­bēju viņus ieaicināt uz mājas iesvētībām un sarīkot tādas dzīres, ka lai galvas kūp; bet tagad ni, nenieka viņi nedabūs! Saaicināšu tos, kam strādāju: pareizti­cīgos miroņus. — Ko tu, tētiņ, runā? — iesaucās kal­pone, kas patlaban viņam noāva kājas. — Ko tu mels niekus? Pārmet krustu! Aicināt miroņus uz mā­jas iesvētībām? Vai prāts! — Nudien, saaicināšu, — Adrians turpināja, — un rītdien pat. Laipni lūdzam, mani labdari, nāciet rītvakar pie manis dzīrot; pa­cienāšu ar to, ko dievs devis. — Ar šiem vārdiem zārcinieks nolikās gultā un drīz vien sāka krākt.

Pagalmā vēl bija tumšs, kad Adrianu pamodināja. Tonakt bija nomirusi tirgone Trjuhina, un viņas pār­valdnieka ziņnesis jāšus bija ataulekšojis pie Adriana ar šo vēsti. Zārcinieks par to iedeva viņam divdesmit kapeikas mēriņam; steidzīgi apģērbās, paņēma važoni un brauca uz Razguļaju. Pie nelaiķes nama vārtiem jau stāvēja policija un kā kraukļi, kas saož līķi, pa­staigājās tirgoņi. Nelaiķe gulēja uz galda, vaska dzel­tena, taču vēl trūdēšanas neizķēmota. Ap viņu drūzmējās radi, kaimiņi un mājnieki. Visi logi bija vērti; sveces dega; garīdznieki skaitīja lūgsn / Adrians piegāja pie Trjuhinas brāļadēla — jauna n. gonīša modes svārciņu mugurā — un paziņoja tam, ka zārks, sveces, pārsegs un citi apbedīšanas piederumi tiks tūliņ piegādāti pilnīgā lietošanas kārtībā. Manti­nieks izklaidīgi tencināja, teica, ka par cenu viņš nekaulēšoties, bet paļaujoties uz Adriana sirdsapziņu. Zārcinieks pēc sava paraduma nodievojās, ka lieku neuzprasīšot; zīmīgi saskatījās ar pārvaldnieku un aizbrauca izrīkot. Visu dienu viņš braukāja no Raz- guļajas uz Ņikitas vārtiem un atpakaļ; pievakarē visu bija nokārtojis un mājās soļoja kājām, palaidis savu važoni. Bija gaiša mēnesnīca. Zārcinieks laimīgi no­kļuva līdz Ņikitas vārtiem. Pie Debessbraukšanas baznīcas viņu uzrunāja mums zināmais Jurko un, pa­zinis zārcinieku, novēlēja labu nakti. Bija vēls. Zār­cinieks jau tuvojās savai mājai, kad pēkšņi viņam likās, ka kāds pieiet pie vārtiem, atver mazās durti­ņas un nozūd aiz tām. «Kas tad tas?» Adrians nodo­māja. «Kam atkal pie manis vajadzība? Vai tikai ne­būs ielavījies zaglis? Vai pie manām muļķēm nestaigā mīļākie? Tā tikai trūka!» Un zārcinieks jau gribēja saukt palīgā savu draugu Jurko. Tobrīd pie maza­jiem vārtiņiem pienāca vēl kāds un grasījās iet iekšā, taču, pamanījis skrējām saimnieku, apstājās un noņēma trijstūra cepuri. Adrianam viesa seja šķita pazīstama, bet steigā viņš nepaguva to lāgā sa­skatīt. — Jūs esat ieradies pie manis? — Adrians aiz­elsies vaicāja. — Lūdzu, nāciet vien iekšā, esiet tik laipns. — Ko nu klīrējies, sābri, — tas dobji at­bildēja, — ej pa priekšu, rādi viesiem ceļu! — Adria­

nam arī nebija laika klīrēties. Mazie vārtiņi bija vaļā, viņš devās uz kāpnēm un viesis viņam nopakaļ. Adrianam šķita, ka viņa istabā staigā ļaudis. «Velns, kas tad tas?!» viņš nodomāja un pasteidzās ieiet… te viņa kājas sagrīļojās. Istaba bija pilna ar miro­ņiem. Mēness pa logu apspīdēja to dzeltenās un zilās sejas, iekritušās mutes, duļķainās, pusaizvērtās acis un izstieptos degunus … Adrians ar šausmām viņos pazina ļaudis, apglabātus ar viņa gādību, bet viesī, kas iegāja reizē ar viņu, — brigadieri, kuru glabāja lietus gāzes laikā. Visi viņi, dāmas un kungi, drūz­mējās ap zārcinieku klanīdamies un apsveikdami, iz­ņemot kādu nesen par velti apglabātu ubagu, kurš, sava rupjā krekla kaunēdamies, nenāca klāt un klusu stāvēja kaktā. Pārējie visi bija pieklājīgi ģērbušies: mirones — aubēs ar lentēm, ierēdnieciskie miroņi — mundieros, taču ar neskūtām bārdām, tirgoņi — svētku kaftanos. — Vai redzi, Prohorov, — brigadie­ris visas godājamās sabiedrības vārdā teica, — mēs visi piecēlāmies pēc tava aicinājuma; mājās palika tikai tie, kam vairs nav spēka, kas pavisam iziruši, un tie, kuriem palikuši vienīgi kauli bez ādas; un arī no tiem viens nenocietās — viņam tik ļoti gribē­jās tevi apmeklēt… — Tobrīd mazs skelets izsprau­cās cauri baram un tuvojās Adrianam. Viņa galvas­kauss laipni smaidīja zārciniekam. Vietu vietām kā uz nūjas uz viņa kauliem karājās gaišzaļas un sar­kanas vadmalas un satrunējuša audekla gabali, bet kāju kauli lielajos stulmu zābakos grabēja kā stam­pas piestās. — Tu mani, Prohorov, vairs nepazīsti, — skelets teica. — Vai atceries atvaļināto gvardes ser­žantu Pēteri Petroviču Kurilkinu, to pašu, kuram tu

1799. gadā pārdevi savu pirmo zārku, turklāt priežu- koka ozola vietā? — Ar šiem vārdiem mironis pa­stiepa kaulainās skavas, taču Adrians, saņēmis spē­kus, iebrēcās un atgrūda to. Pēteris Petrovičs sagrī­ļojās, nokrita un viss sašķīda. Miroņi sašutumā sāka kurnēt; visi iestājās par sava biedra godu un mācās virsū Adrianam ar lamām un draudiem, un nabaga mājastēvs, viņu kliedzienu apdullināts un gandrīz no­spiests, zaudēja savaldīšanos, pats nokrita uz gvar­des atvaļinātā seržanta kauliem un paģība.

Saule jau sen apspīdēja gultu, kur gulēja zārci­nieks. Beidzot viņš atvēra acis un ieraudzīja savā priekšā kalponi, kura uzpūta patvāri. Ar šausmām Adrians atcerējās visus vakarējos notikumus. Trju- hina, brigadieris un seržants Kurilkins neskaidri kū­ņojās atmiņā. Viņš klusēdams gaidīja, lai kalpone sāktu sarunu un paziņotu par nakts notikumu sekām.

— Tu nu gan, tētiņ Adrian Prohorov, esi aizgulē­jies, — Aksiņja teica, pasniegdama rītasvārku. — Pie tevis bija ienācis kaimiņu drēbnieks un ieskrējis še­jienes policists ar paziņojumu, ka šodien esot iecir­kņa priekšnieka vārda diena, taču tev labpatika atdu­sēties, un mēs negribējām tevi modināt.

— Bet vai no nelaiķes Trjuhinas nebija atnākuši?

— Nelaiķes? Vai tad viņa mirusi?

— Ekur muļķe! Vai tad tu pati man vakar nepa­līdzēji vīkšāt viņas bēres?

— Ko tu, tētiņ, vai esi jucis vai arī reibsti no vakardienas dzēruma? Ko tad vakar bedīja? Tu visu dienu dzīroji pie vācieša, pārnāci pilnā, iekriti gultā un gulēji līdz pat šim laikam, kad jau nozvanīts pus­dienas dievkalpojums.

— Vai patiesi! — zārcinieks priecīgi iesaucās.

— Nu ka tā, — kalpone atbildēja.

— Ja jau tā, dod ātrāk tēju un pasauc meitas.