Nelaiķa Ivana Petroviča Belkina noveles

PUTENIS

Zirgi kalnā, lejā trauc, Mīda sniegu dzijo . . . Malā dievnams, ēnu skauts, Vientulīgi zvīļo.

Pēkšņi putenis jau dej, Aizvelk visas pēdas. Melni kraukļu bari skrej, Baigi spārnus vēda. Skumjas vaidu balsis brēc. Zirgi steidzas knaši, Izbiedēti tumsā sēc, Krēpes svaidot aši.. .

Zukovskis

1811. gada beigās, laikā, kas mums labi palicis atmiņā, savā muižā Ņenaradovā dzīvoja lādzīgais Gavrila Gavrilovičs R**. Visa apkārtne daudzināja viņa viesmīlību un laipnību; kaimiņi pastāvīgi brauca pie viņa mieloties, iedzert, saspēlēt ar viņa sievu par piecām kapeikām bostonu, bet daži — lai paraudzītos uz viņu meitu Marju Gavrilovnu, slaidu, bālu septiņ­padsmit gadus vecu jaunavu. Viņa bija izslavēta par bagātu līgavu, un daudzi tīkoja dabūt viņu sev vai arī saviem dēliem.

Marja Gavrilovna bija augusi franču romānu ietekmē un tātad iemīlējusies. Viņas izredzētais bija nabadzīgs armijas praporščiks, kurš dzīvoja savā muižā atvaļinājumā. Pats par sevi saprotams, ka jau­nais cilvēks bija iekvēlojies tādā pašā kaislē, taču viņa iecerētās vecāki, pamanījuši abu jauniešu tiek­smi, aizliedza meitai par viņu pat domāt, bet jauno cilvēku savā mājā uzņēma sliktāk nekā atvaļinātu tiesas piesēdētāju.

Mūsu mīlētāji sarakstījās un katru dienu satikās priedulājā vai arī pie vecās kapličas. Tur viņi zvērēja viens otram mūžīgu mīlestību, gaudās par likteni un apcerēja dažādus plānus. Tādējādi sarakstīdamies un sarunādamies, viņi (kas visai dabiski) nonāca pie šāda secinājuma: ja mēs viens bez otra nevaram elpot, bet cietsirdīgo vecāku griba ir šķērslis mūsu labklājībai, tad — vai nevarētu iztikt bez tās? Sapro­tams, šī laimīgā doma sākumā iešāvās galvā jaunajam cilvēkam un visai iepatikās arī Marjas Gavrilovnas romantiskajai iztēlei.

Pienāca ziema un pārtrauca viņu satikšanos, taču sarakste kļuva vēl rosīgāka. Vladimirs Nikolajevičs katrā vēstulē lūdzās, lai Marja Gavrilovna klausa viņam: abi slepeni salaulāsies, kādu laiku slēpsies, tad kritīs vecākiem pie kājām, kuri, protams, beidzot būs mīlētāju varonīgās pastāvības un nelaimes aiz­kustināti un katrā ziņā teiks: «Bērni! Nāciet mūsu apkampienos.»

Marja Gavrilovna ilgi svārstījās; daudz bēgšanas plānu tika noraidīts. Beidzot viņa bija ar mieru: no­teiktajā dienā viņai nevajadzēja nākt vakariņās, bet palikt savā istabiņā ar ieganstu, ka sāp galva. Viņas kalponīte arī piedalījās sazvērestībā; abām viņām vajadzēja iziet dārzā pa sētas durvīm, aiz dārza atrast piebrauktas kamanas, iesēsties tajās un braukt no Ņenaradovas uz piecas verstis attālo Zadrinas ciemu, tieši uz baznīcu, kur Vladimirs jau viņas gaidīs.

Naktī pirms izšķirošās dienas Marja Gavrilovna itin nemaz negulēja; viņa posās, sēja saiņos veļu un drēbes, uzrakstīja garu vēstuli kādai jūsmīgai jaun­kundzei, savai draudzenei, otru — vecākiem. Marja Gavrilovna atvadījās no tiem gaužām aizkustinošos izteicienos, aizbildināja savu soli ar nepārvaramas kaisles spēku un nobeigumā rakstīja, ka par svētlai­mīgāko brīdi dzīvē uzskatīs to, kad viņai atļaus mes­ties dārgajiem vecākiem pie kājām. Aizzīmogojusi abas vēstules ar Tulas zīmodziņu, uz kura bija atvei­dotas divas liesmojošas sirdis ar piedienīgu uzrakstu, viņa pirms pašas rītausmas nolikās gultā un iesnau- dās, taču arī tad viņu ik brīdi modināja baigi sapņi. Te viņai likās, ka tieši tai mirklī, kad sēdās kamanās, lai brauktu laulāties, tēvs viņu notver un mokoši ātri velk pa sniegu un met tumšā, bezdibenīgā pazemē … un viņa lidoja lejā pa galvu pa kaklu, neizsakāmi pamirstot sirdij; te redzēja Vladimiru bālu, asinīm noplūstošu guļam zālē. Viņš mirdams spalgā balsī lūdzās jo ātrāk ar viņu salaulāties … Tad nejēdzī­gas, neizprotamas vīzijas cita pēc citas lidinājās viņas priekšā. Beidzot viņa piecēlās, bālāka nekā parasts, ar patiesām galvas sāpēm. Tēvs un māte pamanīja viņas satraukumu; viņu maigās rūpes un nemitīgie jautājumi: «Kas tev kait, Maša? Vai tu, Maša, neesi slima?» — plosīja viņas sirdi. Viņa centās vecākus nomierināt, izlikties jautra, taču nespēja. Pienāca vakars. Doma, ka pavada pēdējo dienu savas dzimtas vidū, sažņaudza viņai sirdi. Viņa bija tikko dzīva; viņa slepenībā atvadījās no visiem cilvēkiem, no vi­siem apkārtējiem priekšmetiem. Pasniedza vakariņas; viņas sirds sāka stipri dauzīties. Drebošā balsī viņa paziņoja, ka ēst negriboties, un sāka atvadīties no tēva un mātes. Viņi meitu noskūpstīja un pēc para­duma svētīja; viņa gandrīz apraudājās. Ienākusi savā istabā, viņa metās atzveltnī un pārplūda asarām. Kal- ponīte pierunāja viņu nomierināties un saņemties. Viss bija gatavs. Pēc pusstundas Mašai uz visiem laikiem vajadzēja atstāt vecāku namu, savu istabu, kluso jaunavas dzīvi. .. Laukā plosījās putenis; vējš gaudoja, slēģi drebēja un klaudzēja; viss viņai šķita draudi un skumīgs pareģojums. Drīz mājā viss ap­klusa un iegrima miegā. Maša ietinās lielajā lakatā, uzvilka siltu mēteli, paņēma rokās savu lādīti un izgāja uz sētas lieveņa. Kalponīte nopakaļ nesa divus saiņus. Viņas iegāja dārzā. Putenis nerimās; vējš pūta pretī, it kā cenzdamies aizkavēt jauno noziedznieci. Abas ar pūlēm aizgāja līdz dārza viņējam galam. Uz ceļa gaidīja kamanas. Zirgi nosaluši vairs negribēja stāvēt uz vietas; Vladimira važonis staigāja gar ilksīm, valdīdams rumakus. Viņš palīdzēja jaunkun­dzei un viņas kalponītei iesēsties, novietot saiņus un lādīti, paņēma grožus, un zirgi aizauļoja. Pametuši jaunkundzi likteņa gādībai un važoņa Tereškas veik­lībai, pievērsīsimies tagad mūsu jaunajam mīlētājam.

Augu dienu Vladimirs braukāja apkārt. No rīta viņš apmeklēja Zadrinas mācītāju; ar pūlēm to pieru­nāja; tad brauca pie kaimiņu muižniekiem meklēt lieciniekus. Vispirms viņš ieradās pie atvaļinātā četr­desmitgadīgā korneta Dravina, tas labprāt bija ar mieru. Šī dēka, viņš apgalvoja, atgādinot viņam agrā­kos laikus un huzāru nedarbus. Viņš pierunāja Vla­dimiru palikt uz pusdienām un galvoja, ka gan jau atradīšoties arī pārējie divi liecinieki. Un patiesi, tūliņ pēc pusdienām atbrauca ūsainais un piešainais mērnieks Šmits un apriņķa policijas priekšnieka kapteiņa dēls, sešpadsmit gadus vecs zēns, kurš nesen bija iestājies ulānos. Viņi ne vien pieņēma Vladimira priekšlikumu, bet pat zvērēja, ka gatavi atdot par viņu dzīvību. Vladimirs viņus sajūsmā apskāva un devās mājup, lai sagatavotos.

Jau sen bija satumsis. Uzticamo Terešku ar trijjūgu un ar sīkiem, pamatīgiem norādījumiem viņš aizsū­tīja uz Ņenaradovu, bet sev lika iejūgt mazās vien­zirga kamaniņas un viens pats, bez kučiera, devās uz Žadrinu, kur pēc pāris stundām vajadzēja atbraukt Marjai Gavrilovnai. Ceļš bija pazīstams, jābrauc mi­nūtes divdesmit.

Taču, tikko Vladimirs izbrauca no sādžas uz lauka, sacēlās vējš un tāds putenis, ka neko nevarēja redzēt. Dažos mirkļos aizputināja ceļu; apkārtne pazuda dzel­tenīgi pelēkā miglā, caur kuru lidoja baltas sniega pikas; debess saplūda ar zemi. Vladimirs atradās klajā laukā un veltīgi mēģināja nokļūt uz ceļa; zirgs brida uz labu laimi un ik brīdi vai nu iegrima ku­penā, vai iekrita bedrē, kamanas ik brīdi gāzās apkārt. Vladimirs pūlējās tikai nepazaudēt pareizo

virzienu. Taču viņam šķita, ka pagājusi jau vismaz pusstunda, bet viņš vēl arvien nebija ticis līdz Zad- rindas birzij. Pagāja vēl minūtes desmit; birzs arvien nerādījās. Vladimirs brauca pa lauku, ko šķērsoja dziļa grava. Putenis nerimās, debess nenoskaidrojās. Zirgs sāka pagurt, arī pašam sviedri plūda aumaļām, lai gan ik mīļu brīdi līdz jostasvietai atradās sniegā.

Beidzot Vladimirs pamanīja, ka brauc nepareizā virzienā. Viņš apstājās, sāka domāt, pūlējās atcerē­ties, nojaust un pārliecinājās, ka jāgriežas pa labi. Brauca pa labi. Zirgs tikko vilkās. Jau vairāk nekā stundu viņš bija ceļā. Zadrinai tepat kaut kur vaja­dzēja būt. Taču viņš brauca, brauca, bet laukam nebija gala. Visapkārt tikai kupenas un gravas; ik brīdi kamanas gāzās apkārt, ik brīdi viņš tās cēla augšā. Laiks ritēja; Vladimirs sāka stipri uztraukties.

Beidzot sānis pavīdēja kaut kas melns. Vladimirs pagrieza zirgu turp. Piebraucis ieraudzīja birzi. Pal­dies dievam, viņš nodomāja, tagad tuvu. Sāka braukt gar birzi, cerēdams tūliņ nokļūt uz pazīstamā ceļa vai arī apbraukt apkārt. Žadrina atradās tūliņ aiz birzs. Drīz viņš atrada ceļu un iebrauca kailo lapkoku ēnā. Vējš te nevarēja plosīties; ceļš bija gludens; zirgs kļuva mundrāks, un Vladimirs nomierinājās.

Taču viņš brauca, brauca, bet Zadrina arvien vēl nerādījās; birzij nebija gala. Vladimirs ar šausmām ieraudzīja, ka iebraucis svešā mežā. Viņu pārņēma izmisums. Viņš uzšāva zirgam; nabaga kustonis cen­tās rikšot, bet drīz vien pagura un pēc ceturtdaļ­stundas atkal sāka iet soļos, neraugoties uz visām nelaimīgā Vladimira pūlēm.

Mazpamazām koki kļuva retāki, un Vladimirs izbrauca no meža; Žadrinu neredzēja. Varēja būt ap pusnakti. Asaras viņam izsprāga no acīm; viņš brauca uz labu laimi. Putenis aprima, mākoņi izklīda, priekšā pletās līdzenums, klāts ar baltu, viļņainu segu. Nakts bija diezgan gaiša. Netālu viņš ieraudzīja sādžiņu no četrām vai piecām sētām. Vladimirs brauca turp. Pie pirmās būdas viņš izlēca no kamanām, pieskrēja pie loga un sāka klaudzināt. Pēc brītiņa koka slēģis pacēlās un večuks pabāza savu sirmo bārdu.

— Ko tu gribi? — Vai tālu līdz Zadrinai? — Vai līdz Zadrinai tālu? — Jā, jā! Vai tālu? — Tepat jau ir; būs kādas desmit verstis. — Pie šiem vārdiem Vladimirs iekampa sev matos un sastinga kā cilvēks, kam piespriests nāves sods.

— No kurienes tu būsi? — vecais turpināja. Vla­dimiram nebija dūšas atbildēt uz jautājumiem. — Vai tu, vecais, vari man dabūt zirgus līdz Zadrinai?

— Kas nu mums par zirgiem, — vecais vīrs atbildēja.

— Nu bet vai nevarētu dabūt kaut vai pavadoni? Samaksāšu, cik prasīs. — Pagaidi, — vecais teica, slēģi nolaizdams, — es izsūtīšu dēlu; viņš tevi pava­dīs. — Vladimirs sāka gaidīt. Nepagāja ne minūte, kad viņš atkal piedauzīja. Slēģis pacēlās, bārda parā­dījās. — Ko tu gribi? — Kur tas tavs dēls? — Tūliņ iznāks, kājas auj. Vai būsi nosalis? Ienāc apsildies.

— Paldies, sūti ātrāk dēlu.

Vārti iečīkstējās, iznāca puisis ar bozi rokā un gāja pa priekšu, gan rādīdams, gan taustīdams zem kupenām aizputināto ceļu. — Cik pulkstenis? — Vla­dimirs viņam jautāja. — Nu jau drīz svīdīs gaisma, — jaunais zemnieks atbildēja. Vladimirs vairs nerunāja ne vārda.

Dziedāja gaiļi, un bija jau gaišs, kad viņi sasniedza Zadrinu. Baznīca bija aizslēgta. Vladimirs samaksāja pavadonim un brauca uz mācītāja māju. Pagalmā viņa trijjūga nebija. Ak vai, kāda ziņa viņu gaidīja!

Taču atgriezīsimies pie krietnajiem Ņenaradovas muižniekiem un paskatīsimies, kas notiek pie viņiem.

Nu itin nekas.

Vecie atmodās un izgāja viesistabā. Gavrila Gavri- lovičs — mici galvā un flaneļa svārku mugurā, Pras- kovja Petrovna — tērpusies vatētā rītakleitā. Ienesa patvāri, un Gavrila Gavrilovičs sūtīja skuķi, lai uz­zina, kā Marjai Gavrilovnai ar veselību un kā viņa gulējusi. Skuķis atgriezās, paziņodams, ka jaunkun­dze, sak, esot gulējusi slikti, ka, sak, tagad viņai esot jau labāk un ka viņa, sak, tūliņ iznākšot viesistabā. Un patiesi, durvis atvērās, un Marja Gavrilovna pie­nāca sasveicināties ar tētiņu un māmiņu.

— Kā tev ar galvu, Maša? — Gavrila Gavrilovičs jautāja. — Labāk, tētiņ, — Maša atbildēja. — Jā­domā, tu, Maša, vakar būsi tvanu dabūjusi, — Pras- kovja Petrovna teica. — Var jau būt, māmiņ, — Maša atbildēja.

Diena pagāja labi, taču naktī Maša saslima. Aizsū­tīja uz pilsētu pēc daktera. Tas atbrauca pret vakaru un atrada slimo murgojam. Bija piemeties stiprs kar­sonis, un nabaga slimniece divas nedēļas atradās kapa malā.

Neviens visā mājā nedabūja zināt par nodomāto bēgšanu. Iepriekšējā vakarā uzrakstītās vēstules tika sadedzinātas; Mašas istabene nevienam neko nestās­tīja, bīdamās kungu dusmu. Mācītājs, atvaļinātais

kornets, ūsainais mērnieks un mazais ulāns ne jau velli bija mazrunīgi. Važonis Tereška nekad neko lieku nebilda, pat iereibis būdams. Tādā kārtā noslē­pumu glabāja vairāk nekā pusducis sazvērnieku. Taču Marja Gavrilovna pati nemitīgos murgos iz­pauda savu noslēpumu. Tomēr viņas vārdi bija tik nesakarīgi, ka māte, kas neatgāja no gultas, no tiem varēja saprast tikai to, ka viņas meita nāvīgi iemīlē­jusies Vladimirā Nikolajevičā un ka varbūt mīla ir viņas slimības cēlonis. Viņa apspriedās ar vīru, ar dažiem kaimiņiem, un beidzot visi vienbalsīgi no­lēma, ka, acīm redzot, tāds ir Masas liktenis, ka lik­teņa lēmumam nevar pretoties, ka nabadzība nav netikums, ka jādzīvo būs nevis ar bagātību, bet ar cilvēku, un tamlīdzīgi. Tikumiski sakāmvārdi ir ap­brīnojami noderīgi tais gadījumos, kad mēs paši maz ko varam izdomāt sev par mierinājumu.

Pa to laiku jaunkundze sāka izveseļoties. Vladimirs sen nebija manīts Gavrilas Gavriloviča namā. Viņu biedēja vēsā uzņemšana. Nolēma aizsūtīt pēc viņa un paziņot negaidīto laimi: piekrišanu laulībām. Bet kāds bija Ņenaradovas muižnieku pārsteigums, kad uz šo aicinājumu viņi saņēma pusē vājprātīgu vēs­tuli! Viņš tiem paziņoja, ka nemūžam kāju nesperšot Gavrilas Gavriloviča namā, un lūdza aizmirst nelai­mīgo, kuram nāve vienīgā cerība. Pēc dažām dienām viņi uzzināja, ka Vladimirs iestājies armijā. Tas no­tika 1912. gadā.

Ilgi nedrīkstēja to darīt zināmu Mašai, kura veseļo­jās. Viņa nekad Vladimiru nepieminēja. Pēc dažiem mēnešiem, atradusi viņa vārdu to vidū, kas varonīgi cīnījušies un smagi ievainoti kaujā pie Borodinas, viņa paģība, un bija jābaidās, ka karsonis var atgriez­ties. Tomēr, paldies dievam, ģībonim seku nebija.

Viņu piemeklēja citas bēdas: nomira Gavrila Gav­rilovičs, atstādams meitu par savas muižas mantinieci. Taču mantojums viņu neiepriecēja; viņa no visas sirds dalījās nabaga Praskovjas Petrovnas bēdās un zvērēja nekad no mātes nešķirties; abas viņas pamēta Ņenaradovu, šo bēdīgo atmiņu vietu, un pārcēlās Uz dzīvi savā *** muižā.

Līgavaiņi arī te lidinājās ap jauko un bagāto līgavu; taču viņa nevienam nedeva ne mazāko ce­rību. Māte dažreiz mēģināja pierunāt, lai meita izvē­las sev draugu; Marja Gavrilovna purināja galvu un kļuva domīga. Vladimirs vairs nebija starp dzī­vajiem: viņš nomira Maskavā pirms franču ienākša­nas. Vladimira piemiņa Mašai šķita svēta; vismaz viņa glabāja visu, kas vien viņu atgādināja: grāma­tas, kuras kādreiz viņš bija lasījis, viņā zīniējūmuš, notis un dzejoļus, kurus viņš tai bijā pārrakstījis. Kaimiņi, višu uzzinājuši, brīnījās par viņas pastāvību Un ziņkārīgi gaidīja varoni, kas beidzot nāktu un uzvarētu šīs jaunavīgās Artemīzijas skumjo uzticību.

Pa to laiku karš bija ar slavu pabeigts. Mūsu pulki atgriezās no ārzemēm. Ļaudis skrēja tos sagaidīt. Mūzika spēlēja jaunapgūtās dziesmas: Vive Henii Quatre!\ Tiroles valšus un ārijas no Džokondas. Virs­nieki, kas karā bija aizgājuši gandrīz vai zēnu gados, atgriezās, kauju gaitās nobrieduši, apkārti krustiem. Kareivji jautri tērzēja savā starpā, ik brīdi savā runā iejaukdami vācu un franču vārdus. Neaizmirstams laiks! Slavas un sajūsmas laiks! Cik spēcīgi sita krievu sirds pie vārda tēvija! Cik saldas bija atkal­redzēšanās asaras! Ar kādu vienprātību mēs apvieno­jām tautas lepnuma un mīlas jūtas uz valdnieku! Un cik aizkustinošs bridis tas bija viņam!

Sievietes, šīs krievu sievietes, toreiz bija brīnišķī­gas. Viņu parastais aukstums bija izzudis. Viņu jūsma patiesi bija apburoša, kad, uzvarētājus sagaidot, viņas sauca: urā!

Un gaisā cepurītes svieda.

Kurš no toreizējiem virsniekiem neatzīs, ka krievu sievietei viņš parādā par labāko, vērtīgāko balvu? …

Šai spožuma pilnajā laikā Marja Gavrilovna ar māti dzīvoja*** guberņā un neredzēja, kā abas galvas­pilsētas svinēja karaspēka atgriešanos. Taču apriņ­ķos un uz laukiem vispārējā jūsma varbūt bija vēl spē­cīgāka. Virsnieka parādīšanās šais vietās bija īsti svēt­ki, un frakā tērptam mīlētājam tā kaimiņos klājās plāni.

Mēs jau teicām — lai gan Marja Gavrilovna iztu­rējās vēsi, viņu joprojām lenca rokas tīkotāji. Taču visiem vajadzēja atkāpties, kad viņas pilī ieradās ievainotais huzāru pulkvedis Burmins ar Georgiju pogcaurumā un interesanti bāls, kā izteicās turienes jaunkundzes. Viņam bija kādi divdesmit seši gadi. Viņš bija atbraucis atvaļinājumā uz savu muižu, kas atradās blakus Marjas Gavrilovnas īpašumam. Marja Gavrilovna viņu ļoti ievēroja. Jaunā pulkveža klātbūtnē viņa parasti atdzīvojās. Nevar teikt, ka viņa ar to koķetētu; taču dzejnieks, ja redzētu viņas izturēšanos, teiktu:

_ _______________ Se amor non ē, che dunque? ..

1 Ja tā nav mīla, kas tad? … (Itāl.)

Burmins paliesi bija ļoti jauks jauns cilvēks. Vi­ņam bija tieši tāds raksturs, kāds patīk sievietēm: viņš bija pieklājīgs un vērīgs, bez kādām pretenzijām un bezrūpīgi zobgalīgs. Pret Marju Gavrilovnu viņš izturējās vienkārši un brīvi; taču, lai ko jaunā sie­viete teiktu vai darītu, viņa skatieni tai vien sekoja. Šķita — pēc dabas viņš kluss un kautrīgs, bet baumas apgalvoja — kādreiz esot bijis briesmīgs trakulis, tomēr šīs valodas viņam nekaitēja Marjas Gavrilov- nas acīs; viņa (tāpat kā visas jaunas dāmas) ar patiku atvainoja Burmina pārgalvības, kas atsedza viņa dros­mīgo un kvēlo raksturu.

Bet visvairāk (vairāk nekā viņa maigums, vairāk nekā patīkamā tērzēšana, vairāk nekā interesantais bālums, vairāk nekā pārsietā roka) . .. visvairāk viņas ziņkāri un iztēli gumdīja jaunā huzāra klusēšana. Viņa nevarēja nenojaust, ka ļoti tam patīk; jādomā, arī viņš ar savu prātu un pieredzi jau bija pamanījis, ka Marja Gavrilovna viņu ievērojusi: kā tad varēja gadīties, ka viņš vēl arvien nav kritis viņai pie kā­jām un nav atzinies mīlestībā? Kas viņu kavēja? Kaut­rība, kas nav šķirama no patiesas mīlestības, vai vil­tīga meitu mednieka lepnums un koķetība? Tas viņai bija mīkla. Labi visu apdomājusi, Marja Gavrilovna nāca pie slēdziena, ka vienīgais iemesls tam kautrība, un nolēma viņu iedrošināt ar lielāku uzmanību un, raugoties pēc apstākļiem, pat ar maigumu. Viņa ga­tavoja atrisinājumu visai pārsteidzošu un ar nepacie­tību gaidīja romantiskās izskaidrošanās brīdi. Noslē­pums, lai tas būtu kāds būdams, vienmēr moka sie­vietes sirdi. Viņas kara darbībai bija vēlamās sekas: vismaz Burmins kļuva ļoti domīgs, un viņa melnās acis tik kvēli kavējās pie Marjas Gavrilovnas, ka izšķi­rošais brīdis šķita jau tuvs. Kaimiņi runāja par kā­zām kā par izlemtu jautājumu, un labā Praskovja Petrovna priecājās, ka viņas meita beidzot atradusi sev cienīgu līgavaini.

Reiz vecīte viena pati sēdēja viesistabā un izlika grandpasjansu, kad Burmins ienāca un tūliņ apjautā­jās pēc Marjas Gavrilovnas. — Viņa ir dārzā, — vecīte atbildēja, — ejiet pie viņas, es jūs gaidīšu šeit. — Burmins aizgāja, bet vecīte pārmeta krustu un nodomāja: varbūt jautājums šodien arī atrisi­nāsies!

Burmins atrada Marju Gavrilovnu pie dīķa zem vītola ar grāmatu rokā, tērpušos baltā tērpā, kā īstu romāna varoni. Pēc pirmajiem jautājumiem Marja Gavrilovna tīšuprāt mitējās sekmēt sarunu, tādējādi pastiprinādama abpusējo samulsumu, no kura varēja izglābties tikai ar pēkšņu un apņēmīgu izrunāšanos. Tā arī notika: Burmins, sajuzdams apgrūtinošo stā­vokli, sacīja, ka sen jau meklējis gadījumu atklāt viņai savu sirdi, un lūdza brīdi uzmanības. Marja Gavrilovna aizvēra grāmatu un nodūra acis par zīmi, ka ir ar mieru.

— Es jūs mīlu, — Burmins teica, — es jūs kaislīgi mīlu … (Marja Gavrilovna pietvīka un nodūra galvu vēl zemāk.) Esmu rīkojies neapdomīgi, ļaudamies mīļam paradumam, paradumam jūs ik dienas redzēt Un dzirdēt… (Marja Gavrilovna atcerējās St. Preux pirmo vēstuli.) Tagad jau vēlu pretoties savam lik­tenim; atmiņas par jums, jūsu mīļais, nesalīdzināmais tēls kopš šā brīža būs manas dzīves mokas un prieci­nājums; taču man atlicis veikt grūtu pienākumu, at­klāt jums drausmīgu noslēpumu un nolikt starp mums nepārvaramu šķērsli… — Tas vienmēr ir pastāvē­jis, — Marja Gavrilovna viņu ātri pārtrauca, — es nekad nevaru būt jūsu sieva… — Zinu, — viņš klusu atbildēja, — zinu, ka jūs kādreiz esat mīlējusi, taču nāve un trīs gadus ilgā sērošana . .. Labā, mīļā Marja Gavrilovna! Necentieties atņemt man bei­dzamo mierinājumu: doma, ka jūs būtu ar mieru darīt mani laimīgu, ja vien … klusējiet, dieva dēļ, klusē­jiet. Jūs mokāt mani. Jā, es zinu, es jūtu, jūs būtu mana, taču esmu visnelaimīgākais radījums. .. esmu precējies!

Marja Gavrilovna pārsteigta paskatījās uz viņu

— Esmu precējies, — Burmins turpināja. — Esmu precējies jau ceturto gadu un nezinu, kas ir mana sieva, un kur viņa atrodas un vai jel kādreiz ar viņu tikšos!

— Ko jūs sakāt? — Marja Gavrilovna iesaucās. — Cik tas dīvaini! Turpiniet, pastāstīšu vēlāk … taču turpiniet, ļoti lūdzu.

— 1812. gada sākumā, — Burmins teica, — es stei­dzos uz Viļņu, kur mitinājās mūsu pulks. Reiz, vēlu vakarā atbraucis stacijā, gribēju likt ātrāk iejūgt zir­gus, bet sacēlās drausmīgs putenis, un uzraugs un važoņi ieteica man nogaidīt. Paklausīju viņiem, taču mani pārņēma neizprotams nemiers; šķita, kāds mani tā vien gumdī. Un putenis itin nemaz nemitējās; neiz­turēju, atkal pavēlēju jūgt un braukt pa visu puteni. Važonis bija sadomājis laisties pa upi, kas par trim verstīm saīsinātu ceļu. Krasti bija aizputināti; važonis nepamanīja vietu, kur jāizbrauc uz ceļa, un mēs nokļu­vām svešā pusē. Putenis nerimās; ieraudzīju uguntiņu un liku doties turp. Mēs iebraucām sādžā; lauku baznīciņā mirgoja uguns. Baznīca bija atvērta, pa­galmā stāvēja vairākas kamanas; uz lieveņa staigāja ļaudis. «Šurp! šurp!» vairākas balsis uzsauca. Liku važonim pieturēt. «Apžēliņ, kur tu kavējies!» man kāds teica. «Līgava paģībusi; mācītājs nezina, ko da­rīt; mēs bijām gatavi braukt atpakaļ. Kāp laukā vei­cīgāk.» Klusēdams izlēcu no kamanām un iegāju baznīcā, ko vāji apgaismoja divas vai trīs sveces. Meitene sēdēja uz soliņa baznīcas tumšajā kaktā; otra viņai rīvēja deniņus. «Paldies dievam,» tā teica, «bei­dzot jūs ieradāties. Jūs gandrīz nogalējāt jaunkun­dzi.» Vecais mācītājs pienāca pie manis un jautāja: «Vai pavēlēsiet sākt?» — «Sāciet, sāciet, tētiņ,» izklai­dīgi atbildēju. Meiteni piecēla. Man viņa šķita glīta .. . Neizprotama, nepiedodama aušība … nostā­jos viņai blakus pie altāra; garīdznieks steidzās; trīs vīrieši un istabene balstīja līgavu un nodarbināti bija tikai ar viņu. Mūs salaulāja. «Saskūpstieties,» mums teica. Mana sieva pavērsa pret mani savu bālo seju. Gribēju viņu noskūpstīt. .. Viņa iesaucās: «Ai, tas nav viņš! nav viņš!» — un pakrita nemaņā. Liecinieki pievērsa man izbiedētas acis. Es apgriezos, neviena neaizkavēts, izgāju no baznīcas, metos iekšā kulbā un uzkliedzu: «Brauc!»

— Mans dievs! — Marja Gavrilovna iesaucās. — Un jūs nezināt, kas notika ar jūsu nabaga sievu?

— Nezinu, — Burmins atbildēja, — nezinu, kā sauc sādžu, kur laulājos, neatceros, no kādas stacijas braucu. Toreiz tik maz uzmanības pievērsu savam no­ziedzīgajam nedarbam, ka, tiklīdz baznīca bija aiz muguras, aizmigu un pamodos nākamās dienas rītā jau trešajā stacijā. Kalps, kas toreiz bija man līdzi, nomira karā, un tā man nav cerību uzmeklēt to, kuru tik nežēlīgi izjokoju un kura tagad tik nežēlīgi atriebta.

— Mans dievs, mans dievs! — Marja Gavrilovna teica, viņa roku satverdama. — Tad tas bijāt jūs! Un jūs mani nepazināt? …

Burmins nobālēja … un metās pie viņas kājām …