Nemirstīgais

PAR MIGLU UN ZĀLI, UN SMILTI

Puisēns bija izbijies. Čūska viegli pieskārās viņa karstajai pierei. Aiz muguras stāvēja trīs pieaugušie, cieši saspiedušies kopā, un vēroja viņu ar bažīgām aizdomām, cenzdamies neizrādīt savas bailes, ko pauda tikai šaurās rieviņas ap acīm. Šie cilvēki baidījās no Čūskas tāpat kā no sava vienīgā bērna nāves. Šaudīgais apgaismojums telts puskrēslā vēl vairāk kāpināja satraukto noskaņu.

Bērna acis ar paplašinātajām zīlītēm izskatījās gandrīz melnas, un to skatiens bija tik aizplīvurots, ka Čūska nopietni baidījās par viņa dzīvību. Viņa noglauda zēna matus. Tie bija gari un ļoti gaiši, un spilgti izcēlās pret tumšo ādu, sausās šķipsnas nekārtīgi krita ap galvu. Ja Čūska būtu nokļuvusi šo cilvēku vidū pirms vairākiem mēnešiem, viņa tūlīt būtu pateikusi, ka zēns ir nopietni slims.

— Lūdzu, padodiet manu somu! — Čūska teica.

Viņas klusā balss iztrūcināja bērna vecākus. Varbūt tie bija gaidījuši kaut ko līdzīgu sīļa ķērcienam vai spīdīga rāpuļa šņācienam. SI bija pirmā reize, kad Čūska šo cilvēku klātbūtnē ierunājās. Līdz šim viņa bija tikai noraudzījusies, kā šie trīs cilvēki atnāk un pa gabalu vēro viņu, sačukstēdamies par viņas nodarbošanos un par viņas jaunību; kad tie beidzot saņēmās un lūdza viņas palīdzību, Čūska bija tikai noklausījusies un pamājusi ar galvu. Varbūt tie bija domājuši, ka viņa ir mēma.

Jaunais, gaišmatainais vīrietis paņēma viņas somu. Sniegdams to Čūskai, viņš centās to turēt tālāk no sevis; viņa elpa bija sekla un ātra un nāsis raustījās, jaušot vieglo muskusa smaržu karstajā tuksneša gaisā. Čūska jau gandrīz bija pieradusi pie šādas nedrošas, neveiklas izturēšanās — tādu gadījās redzēt ļoti bieži.

Kad Čūska pastiepa roku, jaunais vīrietis atrāvās atpakaļ un palaida somu vaļā. Čūska strauji saliecās uz priekšu un tik tikko paguva to saķert, tad saudzīgi nolika to uz filca grīdas un pārmetoši paskatījās vīrietī. Pārējie divi — vīrs ar sievu — piesteidzās viņam klāt un ar pieskārieniem centās kliedēt jaunā cilvēka izbīli. — Viņam reiz iekoda čūska, — teica tumšmatainā, glītā sieviete. — Viņš tik tikko nenomira. — Balss tonis nepauda atvainošanos, tikai aizbildinājumu.

— Piedošanu! — izgrūda jaunais vīrietis. — Tā taču ir… — Viņš izdarīja neveiklu rokas kustību; viss viņa augums drebēja, un viņš ar redzamu piepūli centās apvaldīt baiļu izpausmes. Čūska pameta skatienu uz savu plecu, pār kuru jau iepriekš bija jutusi slīdam kaut ko vieglu un kustīgu. Sīks čūskulēns, tievs kā bērna pirksts, līda viņai gar kaklu, palaikam pabāzdams savu šauro galviņu starp viņas īsajām, melnajām cirtām. Nesteidzīgi šaudīdams mēli — ārā, augšup, lejup, — tas pētīja gaisu, iepazīdams un izgaršodams apkārtējās smaržas. — Tā ir tikai Zāle, — Čūska sacīja. — Tā jums neko nevar nodarīt. — Ja čūskulēns būtu lielāks, tas varētu izbiedēt: tā augums bija bāli zaļš, bet zvīņas ap muti sarkanas, it kā tas nupat būtu ieturējis plēsīga dzīvnieka maltīti. Patiesībā tas bija ļoti tīrīgs un kārtīgs radījums.

Bērns iešņukstējās. Sāpju^ kunkstus viņš apspieda sevī; varbūt lielie viņam iestāstījuši, ka Čūskai raudāšana nepatiks. Viņa juta vienīgi nožēlu, ka šie cilvēki liedz sev tik vienkāršu iespēju atvieglot bailes. Čūska novērsās no pieaugušajiem — to pārbīlis viņu gan skumdināja, taču viņa nevēlējās tērēt laiku, lai pārliecinātu tos, ka šādai attieksmei nav nekāda pamata. — Nebaidies, — viņa sacīja zēnam. — Zāle ir gluds, sauss un mīlīgs radījums, un, ja es atstātu viņu tevi sargāt, pat nāve netiktu klāt pie tavas gultas. — Zāle ieritinājās viņas šaurajā, netīrajā delnā, un viņa pastiepa to uz bērna pusi.

— Viegliņām patausti! — Puisēns pasniedzās un ar vienu pirkstgalu pieskārās gludi spīdīgajām zvīņām. Čūska juta, ka pat šī vienkāršā kustība prasa no zēna piepūli, tomēr viņš gandrīz pasmaidīja.

— Kā tevi sauc?

Viņš pameta ašu skatienu uz vecākiem, un tie beidzot piekrītoši pamāja. — Steivins, — viņš nočukstēja. Runāšanai viņam nepietika ne elpas, ne spēka.

— Mani sauc Čūska, Steivin, un pēc neilga laiciņa, kaut kad uz rīta pusi, man vajadzēs tev nodarīt sāpes. īsu brīdi tu varbūt jutīsi asus dūrienus, un vairākas dienas tev smelgs visa miesa, bet pēc tam paliks labāk.

Zēns lūkojās viņā ar svinīgu nopietnību. Čūska redzēja, ka viņš saprot un baidās no tā, ko viņa darīs, taču bailes būtu lielākas, ja viņa melotu. Slimībai progresējot, sāpes zēnam noteikti bija pastiprinājušās, taču citi, šķiet, bija tikai centušies viņu mierināt un cerējuši, ka slimība vai nu pēkšņi pāries pati no sevis, vai arī atnesīs vieglu un ātru nāvi.

Čūska nolika Zāli zēnam uz spilvena un pievilka tuvāk savu somu. Slēdzis atvērās no viņas pieskāriena. Pieaugušie joprojām juta vienīgi bailes; tiem nebija pieticis ne laika, ne saprāta, lai rastu sevī ticību viņai. Sievietes vecums lika domāt, ka viņai bērnu vairs nebūs, un no vecāku skatieniem, slepenajiem pieskārieniem, raižpilnajām sejām Čūska saprata, ka šo savu vienīgo viņi ļoti mīl. Citādi arī nevarēja būt, ja viņi, šai zemē dzīvodami, izšķīrušies nākt pēc palīdzības pie Čūskas.

Bija jau iestājies vakara vēsums. No somas gausi izlīda Smilts, grozīdama galvu un šaudīdama mēli — izgaršodama smaržas, iepazīdama apkārtējo ķermeņu siltumu.

— Vai tā ir…? — Vecākā vīrieša balss bija klusa un prātīgi apvaldīta, tomēr tajā jautās bailes, un Smilts tās sajuta. Tā atrāvās atpakaļ, pacēlās augšup uzbrukuma gatavībā un sāka klusi švīkstināt savu klaburu.

Čūska ierunājās, sakustinādama plaukstu un izstiepdama roku. Rāpuļa satraukums atslāba, un tas sāka vīties ap slaido locītavu, veidodams melnas un brūnas aproces. — Nē, — Čūska teica. — Jūsu bērns ir pārāk slims, lai Smilts viņam varētu palīdzēt. Es saprotu, ka tas ir grūti, bet centieties nomierināties. Jums tas šķiet briesmīgi, taču nekā citādi palīdzēt es nevaru.

Viņai vajadzēja mazliet sakaitināt Miglu, lai piedabūtu to izlīst no somas. Čūska paklaudzināja pa somu un beidzot pāris reižu iebakstīja dzīvniekam. Viņa sajuta slīdošu zvīņu izraisīto vibrāciju, un tad piepeši albīnā kobra sāka slīdēt ārā no somas. Tā kustējās strauji, tomēr izskatījās, ka tai nekad nebūs gala. Kobra atmetās atpakaļ un sacēlās augšup. Tās dvaša izplūda ašā šņācienā. Rāpuļa galva pacēlās vairāk nekā metru virs grīdas. Kobra izpleta savu plato kapuci. Pieaugušie aizmugurē šausmās ievaidējās, it kā dzeltenbrūnais briļļu zīmējums uz Miglas kapuces viņus būtu fiziski ievainojis. Čūska to neievēroja un sāka sarunāties ar lielo kobru, lai piesaistītu tās uzmanību: — Ek, tu! Negantais radījums! Gulsties, tev pienācis laiks nopelnīt pusdienas! Parunā ar šo bērnu un pieskaries viņam! Viņu sauc Steivins.

Migla lēnām nolaida kapuci un ļāva Čūskai sevi aizskart. Čūska stingri satvēra to aiz pakauša un pacēla tā, lai Migla skatītos uz Steivinu. Kobras sudrabotās acis uztvēra lampas dzelteno spīdumu. — Steivin, — Čūska teica, — tagad Migla tikai iepazīsies ar tevi. Es apsolu, ka šoreiz viņa tev pieskarsies pavisam maigi.

Tomēr Steivins nodrebēja, kad Migla pieskārās viņa vājajām krūtīm. Čūska neatlaida rāpuļa galvu, bet ļāva tās ķermenim slīdēt pāri zēna augumam. Kobra bija četras reizes garāka par Steivinu. Sametusies stingrās, baltās cilpās, tā slīdēja pāri zēna uztūkušajam vēderam un stiepās uz priekšu, virzīdama galvu pretī zēna sejai un pretodamās Čūskas roku tvērienam. Bezplakstu acis sastapās ar Steivina izbiedēto skatienu. Čūska pielaida kobru mazliet tuvāk.

Migla izgrūda mēli, lai garšodama iepazītu zēnu.

Jaunākajam vīrietim izlauzās aprauts, pakluss baiļu kliedziens. Steivins satrūkās, Migla atrāvās atpakaļ un atpleta muti, atsegdama indes zobus, un no rīkles tai izlauzās skaļš šņāciens. Čūska notupās, strauji izgrūzdama elpu. Acīmredzot ne vienmēr slimnieka piederīgos ārstēšanas laikā var atstāt tuvumā. — Jums jāiet ārā, — viņa klusi, bet noteikti sacīja. — Miglu izbiedēt ir bīstami.

— Es vairs ne…

— Atvainojiet! Jums jāpagaida ārpusē.

Varbūt jaunākais vīrietis, varbūt pat sieviete būtu cēluši nepamatotus iebildumus un uzdevuši viegli atbildamus jautājumus, taču vecākais vīrietis pabīdīja viņus uz izejas pusi, saņēma aiz rokas un izveda ārā.

— Man vajadzīgs kāds mazs dzīvnieciņš, — teica Čūska, kad viņš pacēla telts durvju atloku. — Tam jābūt spalvainam un noteikti dzīvam.

— Atradīsim, — vīrietis teica, un visi trīs izgāja tveicīgajā naktī. Čūska dzirdēja to soļus smiltīs.

Iebīdījusi Miglu sev klēpī, Čūska centās to nomierināt. Kobra aptinās ap Čūskas tievo vidukli, tiekdamās pēc viņas siltuma. Izsalkums darīja kobru vēl tramīgāku nekā parasti — un viņas abas ar Čūsku bija izsalkušas. Šķērsojot melno smilšu tuksnesi, viņas bija atradušas pietiekami daudz ūdens, bet Čūskas izliktajās lamatās neviens dzīvnieks nebija iekļuvis. Bija vasara, karsts laiks, un daudzi spalvainie gardumi, ko Smilts un Migla vislabprātāk ēda, atradās sastinguma stadijā. Kad rāpuļi nedabūja ierastās maltītes, arī Čūska pati sāka badoties.

Viņa skumīgi konstatēja, ka Steivins tagad ir vairāk izbijies nekā iepriekš. — Man žēl, ka vajadzēja aizsūtīt tavus vecākus prom, — viņa teica. — Drīz viņi varēs nākt atpaka|.

Zēna acīs spīgoja mitrums, tomēr viņš apvaldīja asaras. — Viņi man teica, lai es darot visu, ko tu saki.

— Es gribētu, lai tu paraudi, ja vari, — Čūska sacīja. — Tur nav nekā slikta. — Taču izskatījās, ka Steivins nesaprot, un Čūska vairs neuzstāja; viņa zināja, ka šie ļaudis sev māca pretoties grūtumam, apspiezdami raudas, apspiezdami sēras, apspiezdami smieklus. Viņi aizliedz sev bēdas un atļauj sev maz prieka, bet iztur un izdzīvo.

Migla bija pierimusi un ieslīgusi drūmā nekustībā. Čūska atritināja viņu no sava vidukļa un novietoja uz matrača blakām Steivina guļvietai. Kad kobra sāka kustēties, Čūska vadīja viņas galvu, juzdama saspringtos kakla muskuļus. — Viņa pieskarsies tev ar mēli, — Čūska paskaidroja Steivinam. — Varbūt tev kutēs, bet nesāpēs. Viņa ar mēli uztver smaržas, tāpat kā tu ar degunu.

— Ar mēli?

Čūska smaidīdama pamāja ar galvu, un Migla izšāva mēli, lai pārlaistu to Steivina vaigam. Steivins nesarāvās, tikai vēroja dzīvnieku; bērna sajūsma par jauniegūtajām zināšanām īsu brīdi pārspēja sāpes. Viņš gulēja pilnīgi mierīgi, un Miglas garā mēle tikmēr slīdēja pār viņa vaigiem, acīm, muti. — Viņa sagaršo slimību, — Čūska teica. Migla vairs nepretojās viņas spēcīgajam tvērienam un atvilka galvu atpakaļ. Čūska notupās un palaida kobru vaļā; Migla 4 ūlīt apvijās viņai ap roku un nogūlās uz pleciem.

— Laidies miegā, Steivin, — Čūska teica. — Uzticies man un nebaidies no tā, kas būs rīt.

Steivins brīdi lūkojās Čūskā, meklēdams patiesību viņas pelēcīgajās acīs. — Vai Zāle uzmanīs mani?

Čūsku pārsteidza šis jautājums, vai, pareizāk sakot, paļāvība, ko tas pauda. Viņa atglauda zēna matus no pieres un uzsmaidīja viņam, taču aiz rāmās ārienes slēpās asaras. — Protams, —v viņa teica un pacēla Zāli. — Tu vērosi šo zēnu un sargāsi viņu. — Čūskulēns rāmi gulēja viņas plaukstā, un tā melnās acis mirdzēja. Viņa uzmanīgi nolika to uz Steivina spilvena.

— Tagad guli!

Steivins aizvēra acis, un šķita, ka dzīvība aizplūst no viņa. Pārmaiņa bija tik pēkšņa, ka Čūska pastiepa roku un pieskārās zēnam, bet tad ievēroja, ka viņš lēni un sekli elpo. Viņa apklāja zēnu ar segu un piecēlās kājās. No straujās stāvokļa maiņas viņai noreiba galva un viņa sagrīļojās, tomēr noturējās nepakritusi. Migla uz viņas pleciem saspringa.

Čūskai sūrstēja acis, un redze bija sakāpināti asa, drudžaini skaidra. Viņai šķita, ka dzird skaņu, kas nāk arvien tuvāk. Sakopojusi spēkus, lai atvairītu izsalkumu un pagurumu, viņa lēni noliecās un pacēla ādas somu. Migla ar mēles galu pieskārās viņas vaigam.

Viņa atbīdīja telts durvju atloku un ar atvieglojumu pārliecinājās, ka ārā joprojām ir nakts. Karstumu viņa varēja paciest, bet saules spožums degoši urbās viņai cauri. Vajadzēja būt pilnam mēnesim, kaut gan mākoņi visu aizēnoja un izkliedēja gaismu tā, ka debesis izskatījās pelēkas no vienas apvāršņa malas līdz otrai. Aiz teltīm no zemes pacēlās bezveidīgi ēnu puduri. Šeit, pie pašas tuksneša malas, bija pietiekami daudz ūdens, tāpēc te auga krūmāju joslas un puduri, kas deva patvērumu un iztiku visādām dzīvām radībām. Melnās smiltis, kas saules gaismā dzirkstīja un žilbināja, naktī izskatījās pēc mīkstu sodrēju kārtas. Čūska izgāja no telts, un šī ilūzija izgaisa — viņas zābaki čirkstēdami iegrima asajos, cietajos smilšu graudos.

Steivina tuvinieki gaidīja, sasēdušies cieši kopā starp tumšajām teltīm, kas slējās izcirsta un attīrīta smilšu laukuma vidū. Klusēdami tie paskatījās uz viņu ar cerību pilniem skatieniem, bet nemainīgām, sastingušām sejām. Kopā ar viņiem sēdēja kāda sieviete, mazliet jaunāka par Steivina māti. Viņa bija ģērbusies tāpat kā tie — garā, vaļīgā tērpā, taču viņa nēsāja vienīgo rotu, ko Čūska bija šiem ļaudīm redzējusi, — virsaiša gredzenu, kas bija pakārts viņai kaklā ādas siksniņā. Viņas un vecākā vīrieša izskatā bija jaušama tuva radniecība: asi iezīmētas sejas līnijas, augsti vaigukauli; vīrieša mati bija gluži balti, un arī sievietes piķa melnajos matos jautās agrīns sirmums; abu acis bija tumši brūnas — vispiemērotākā krāsa karstas saules apvidiem. Pie viņu kājām tīklā raustījās mazs, melns dzīvnieciņš, kas palaikam izgrūda paklusu, spiedzīgu pīkstienu.

— Steivins ir aizmidzis. — Čūska teica. — Netraucējiet viņu, bet ieejiet pie viņa, ja viņš pamostas.

Sieviete un jaunākais vīrietis piecēlās un iegāja teltī, bet vecākais vīrs apstājās Čūskai pretī. — Vai jūs varat viņam palīdzēt?

— Ceru, ka mēs to varam. Audzējs ir krietni liels, bet šķiet, ka tas ir norobežots veidojums. — Viņas balss izklausījās apslāpēta, mazliet dobja, it kā viņa melotu. — Migla būs gatavībā rīt no rīta. — Viņa vēlējās sacīt šim cilvēkam vēl kaut ko nomierinošu un pārliecinošu, taču neko nevarēja izdomāt.

— Mana māsa vēlējās ar jums runāt, — vīrietis teica un atstāja viņas divatā bez iepazīstināšanas vārdiem, necenzdamies paspīdēt ar to, ka garā auguma sieviete ir viņu virsaite. Čūska paskatījās atpakaļ, bet telts durvju atloks jau aizkrita ciet. Nogurums arvien spēcīgāk lika sevi manīt, un Migla, kas gulēja viņai uz pleciem, pirmo reizi likās ļoti smaga.

— Vai jūs nejūtaties labi?

Čūska pagriezās. Sieviete panācās viņai pretī dabiski līganā gaitā, ko mazliet neveiklu darīja acīm redzamā grūtniecība. Čūskai vajadzēja pacelt galvu, lai sastaptu viņas skatienu. Sievietei ap acīm bija mazas, smalkas grumbiņas, it kā viņa brīžiem klusībā smietos.

Viņa pasmaidīja, tomēr seja pauda rūpes. — Jūs izskatāties ļoti nogurusi. Vai likt kādam, lai uzklāj jums gultu?

— Pašlaik ne, — Čūska atbildēja, — vēl ne. Es gulēšu vēlāk.

Virsaite vērīgi ieskatījās viņai sejā, un Čūska juta, ka kopīgā

atbildība viņas tuvina.

— Es laikam saprotu. Vai mēs kaut ko varam jums atnest vai pagādāt? Vai jums vajadzīga palīdzība sagatavošanās darbos?

Čūska juta, ka saprast šos jautājumus un atbildēt uz tiem viņai ir tikpat grūti kā risināt sarežģītus aprēķinus. Viņa tos pārcilāja savā nogurušajā prātā, apsvēra tos, sadalīja pa atsevišķiem vārdiem un beidzot aptvēra to nozīmi. — Manam ponijam vajag paēst un padzerties…

— Par to jau ir gādāts.

— Un man vajadzētu kādu palīgā pie Miglas. Kādu stipru cilvēku. Bet vēl svarīgāk ir, lai viņam nebūtu bail.

Virsaite pamāja ar galvu. — Es labprāt palīdzētu pati, — viņa teica un atkal mazliet pasmaidīja, — bet es pēdējā laikā esmu drusku neveikla. Es kādu sameklēšu.

— Paldies!

Vecākā sieviete atkal kļuva nopietna, nolieca galvu un lēni devās uz nelielas telšu kopas pusi. Čūska nolūkojās viņai pakaļ, apbrīnodama viņas grāciju. Salīdzinājumā ar šo sievieti viņa jutās sīka un jauna un apzinājās, ka ilgi nav mazgājusies.

Smilts sāka raisīties vaļā no viņas plaukstas locītavas. Juzdama pār ādu slīdam gludās zvīņas, Čūska noķēra rāpuli, pirms tas paguva nokrist zemē. Smilts pacēla ķermeņa augšdaļu virs viņas plaukstām. Tā izšāva mēli, ar acīm urbdamās mazajā zvēriņā, jauzdama tā dzīvo siltumu, uztverdama tā bailes. — Es zinu, ka tev gribas ēst, — Čūska teica, — bet šis zvēriņš nav tev. — Viņa ielika Smilti somā, nocēla Miglu no pleciem un ļāva tai ieritināties somas tumšajā nodalījumā.

Kad mazajam zvēriņam pārslīdēja Čūskas izplūdusī ēna, tas atkal sāka pīkstēt un spārdīties. Viņa noliecās un pacēla to. Kamēr viņas pirksti glāstīja zvēriņa muguru, tā ātrie, saraustītie baiļu brēcieni pamazām kļuva lēnāki un pieklusa, līdz aprima pavisam. Beidzot tas gulēja rāms un paguris, un, smagi elpodams, skatījās augšup uz viņu ar savām dzeltenajām acīm. Tam bija garas pakaļkājas un platas, smailas ausis, un tā purniņš raustījās, jūtot čūsku smaku. Mīkstajā, melnajā kažociņā bija iespiedušies tīkla slīpie četrstūri.

— Man žēl, ka jāatņem tev dzīvība, — Čūska tam teica. — Bet bailes tev vairs nebūs jācieš un nekas nesāpēs. — Viņa saudzīgi apņēma to ar plaukstu un glāstīdama satvēra mugurkaula skriemeli pakauša pamatnē. Tad ātri parāva. Vienu mirkli zvēriņš vēl it kā spirinājās, taču tas jau bija beigts. Tā ķepiņas konvulsīvi pierāvās pie vēdera, pirksti savilkās čokurā un nodrebēja. Vēl tagad šķita, ka tas skatās Čūskai acīs. Viņa atbrīvoja nekustīgo ķermeni no tīkla.

Čūska salūkoja somiņā pie jostas kādu zāļu trauciņu, atlauza vajā zvēriņa sacirtušos žokļus un iepilināja tam mutē vienu pašu pilienu duļķainā maisījuma. Tad ātri atvēra lielo somu un pasauca ārā Miglu. Kobra lēni pārrāpās pāri malai un ar nolaistu kapuci ieslīdēja rupjajās, asajās smiltīs. Pienbaltajās zvīņās atmirdzēja blāvā nakts gaisma. Kobra saoda zvēriņu, pieslīdēja klāt un pieskārās tam ar mēli. Vienu brīdi Čūska baiļojās, vai tā neatteicies ēst nedzīvu medījumu, taču zvēriņš vēl bija silts, joprojām konvulsīvi drebēja, un kobra bija ļoti izsalkusi. — Te tev būs gards kumoss, — Čūska uzrunāja kobru, kā biežajā vientulībā bija pieradusi darīt. — Vari remdēt savu ēstgribu! — Migla apošņājusi dzīvnieku, atkāpās un ar asu kustību iecirta sīkajā ķermenī indes zobus, tad koda vēlreiz, iztukšodama indes krājumus. Pēc tam viņa atlaida laupījumu, sakampa to ērtāk un sāka darbināt žokļus; sīkais radījums pat lāgā neizpleta viņas rīkli. Kad Migla jau rāmi gulēja zemē, gremodama niecīgo maltīti, Čūska apsēdās tai blakus un gaidot apņēma to ar roku.

Tad viņa izdzirda soļus rupjajās smiltīs.

— Mani atsūtīja jums palīgā.

Tas bija jauns cilvēks, kaut arī melnajos matos viņam jau vīdēja pa baltam pavedienam. Augumā viņš bija garāks par Čūsku, un viņa āriene bija itin pievilcīga. Viņam bija tumšas acis, un vaibstus darīja cietākus atpakaļ atsukātie un aizmugurē sasietie mati. Viņa sejas izteiksme nepauda nekādas emocijas.

— Vai jums ir bail?

— Es darīšu, ko jūs teiksiet.

Kaut gan garais, vaļīgais ietērps slēpa atnācēja augumu, viņa slaidās, glīti veidotās rokas liecināja par spēku.

— Tad saturiet viņu un neļaujiet viņai jūs negaidot pārsteigt. — Migla sāka raustīties no mazajā zvēriņā iepilināto zāļu iedarbības. Kobras acis neredzot stīvi raudzījās tukšumā.

— Ja tā iekodīs…

— Aši turiet!

Jaunais cilvēks pastiepa roku, taču viņš bija pārāk ilgi vilcinājies. Migla izliecās, izstiepās un trieca viņam ar asti pa seju. Vīrietis sagrīļojās un atkāpās, apstulbis gan aiz sāpēm, gan aiz pārsteiguma. Čūska cieši turēja Miglas galvu pie žokļiem un centās saturēt arī pārējo ķermeni. Migla nebija žņaudzējčūska, bet tā bija gluda, spēcīga un aša. Mētādamās tā izgrūda garu, niknu šņācienu. Tā būtu kodusi jebkam, kas gadītos ceļā. Cīnoties ar kobru, Čūskai izdevās saspiest indes dziedzerus un izspiest pēdējos indes pilienus. Mirkli tie nokarājās lejup no Miglas indes zobiem, atstarodami gaismu gluži kā dārgakmeņi, tad kobras krampjainās kustības aizsvieda tos prom tumsā. Čūska cīnījās ar kobru, atspērusies smiltīs, kas viņai šoreiz palīdzēja, bet Miglai nekādu atbalstu nedeva. Čūska juta, ka jaunais

cilvēks viņai aiz muguras satver Miglas ķermeni un asti. Raustīšanās spēji norima, un Migla ļengana palika guļam viņu rokās.

— Piedodiet…

— Turiet viņu! — Čūska teica. — Mums priekšā vēl vesela nakts.

Kad Miglai uznāca otrā krampju lēkme, jaunais cilvēks turēja to stingri, un viņa palīdzība bija jūtama. Pēc tam Čūska atbildēja uz viņa pārtraukto jautājumu. — Ja viņa jums iekostu tad, kad ir uzkrājusi indi, jūs droši vien nomirtu. Pat tagad no viņas kodiena jūs saslimtu. Bet, ja vien neizdarīsiet kādu muļķību, tas jums nedraud; ja viņai vispār izdosies kādam iekost, tad tā būšu es.

— Jūs manam brālēnam neko daudz nepalīdzētu, ja saslimtu vai nomirtu.

— Jūs nesapratāt. Migla nevar mani nogalināt. — Viņa izstiepa roku, un viņš uz tās redzēja baltas kodumu un dūrienu rētas. Brīdi viņš raudzījās uz tām, tad ilgi lūkojās uz Čūsku un visbeidzot aizgriezās.

Spožais plankums mākoņos, no kura staroja gaisma, virzījās pa debesīm uz rietumu pusi; viņi abi turēja kobru kā bērnu. Čūska attapās, ka iegrimusi pussnaudā, taču Migla pakustināja galvu — un Čūska strauji saslējās. — Es nedrīkstu gulēt, — viņa teica jaunajam cilvēkam. — Parunājiet ar mani! Kā jūs sauc?

Jaunais cilvēks vilcinājās tāpat kā iepriekš Steivins. Šķita, ka viņš baidās no Čūskas vai varbūt no kaut kā cita.

— Mani ļaudis uzskata, ka svešiniekiem nevajag teikt savu vārdu.

— Ja jūs uzskatāt mani par raganu, jums nevajadzēja griezties pie manis pēc palīdzības. Es nekādas burvības nezinu un arī necenšos izlikties, ka zinu.

— Tā nav māņticība, — viņš teica. — Vismaz ne tādā nozīmē, kā jums varbūt liekas. Mēs nebaidāmies, ka mūs varētu noburt.

— Es nevaru apgūt visas pasaules cilvēku paražas, tāpēc turos pati pie savējām. Mana paraža ir uzrunāt vārdā tos cilvēkus, ar kuriem es strādāju. — Vērodama viņu, Čūska blāvajā gaismā centās saskatīt viņa sejas izteiksmi.

— Mūsu ģimenes locekļi un piederīgie zina mūsu vārdus, un mēs tos darām zināmus arī tiem,'ar ko gribam stāties laulībā.

Čūska pārdomāja šo paražu un nosprieda, ka to viņai būtu grūti pieņemt. — Un vairāk nevienam? Nekad?

— Nu, teiksim… arī draugam var sacīt savu vārdu.

— Ā, saprotu, — Čūska noteica. — Es joprojām esmu svešiniece, varbūt pat ienaidniece.

— Es sacīju — draugam, — jaunais cilvēks atkārtoja. — Es nedomāju jūs apvainot, bet jūs mani pārpratāt. Paziņa vēl nav draugs. Mēs draudzību vērtējam ļoti augstu.

— Šajā zemē vajadzētu ātri saprast, vai cilvēks ir pelnījis saukties par draugu vai ne.

— Mēs reti dibinām draudzību. Tā ir ļoti nopietna un svēta saikne.

— Izklausās gandrīz tā, it kā no tās būtu jābaidās.

Viņš apdomāja šo iespēju. — Varbūt mēs baidāmies no nodevības draudzībā. Tas ir ļoti smagi.

— Vai jūs kādreiz kāds ir nodevis?

Viņš skarbi paskatījās uz Čūsku, it kā viņa būtu pārkāpusi pieklājības robežas. — Nē, — viņš atbildēja, un balss bija tikpat cieta kā sejas vaibsti. — Draugs ne. Man nav neviena, ko varētu saukt par draugu.

Čūska iztrūkās, dzirdēdama šo atbildi. — Tas ir ļoti bēdīgi, — viņa noteica un apklusa, mēģinādama saprast sarežģītos iekšējos procesus, kas spēj cilvēkus tiktāl nošķirt, un salīdzinādama to vientulību, ko viņai uzspieduši apstākļi, ar to, ko viņi izvēlējušies no brīvā prāta. — Sauciet mani par Čūsku, — viņa beidzot teica, — ja vien varat piespiesties to izrunāt. Tas, ka uzrunāsiet mani vārdā, jums nekādas saistības neuzliek.

Jaunais cilvēks, šķiet, dzīrās kaut ko sacīt; varbūt viņam atkal likās, ka ir Čūsku apvainojis, varbūt viņam gribējās nopietnāk aizstāvēt savas paražas. Taču Migla viņu rokās sāka locīties, un viņiem vajadzēja to cicši turēt, lai tā sevi nesavainotu. Salīdzinājumā ar savu garumu kobra bija tieva, tomēr spēcīga, un tās krampji šoreiz bija negantāki nekā iepriekšējā reizē. Mētādamās tā gandrīz izrāvās Čūskai no rokām. Tā mēģināja izplest kapuci, tomēr Čūska turēja to pietiekami stingri. Tā atpleta muti un šņāca, taču inde no zobiem nepilēja.

Kobra apmeta asti ap jaunā cilvēka vidukli. Vīrietis sāka viņu vilkt un grozīt, lai atraisītos no ciešā apkampiena.

— Viņa nav no žņaudzējām, — teica Čūska. — Neko viņa jums neizdarīs. Laidiet viņu…

Taču bija jau par vēlu. Migla piepeši atslābināja tvērienu — un jaunais cilvēks zaudēja līdzsvaru. Migla izrāvās un sāka līkločiem mētāties smiltīs. Čūska viena cīnījās ar kobru, kamēr jaunais cilvēks mēģināja to saturēt, bet tad Migla apvijās Čūskai apkārt un izmantoja aptvērienu gluži kā sviru. Viņa sāka rauties ārā no Čūskas rokām. Čūska nosvieda viņus abus atmuguriski smiltīs; Migla satracināta un šņākdama pacēlās viņai pāri, atpletusi rīkli. Jaunais cilvēks liecās uz priekšu un sagrāba kobru tieši aiz kapuces. Migla mēģināja viņam kost, taču Čūskai izdevās to noturēt. Kopīgiem spēkiem viņi atsvabināja Miglas tvērienu un atguva varu pār kobru. Čūska uzslējās kājās, bet Migla piepeši pavisam aprima un palika guļam starp viņiem gandrīz kā sastingusi. Abi bija viscaur nosvīduši; jaunais cilvēks izskatījās pavisam nobālis zem tumšā iedeguma, un pat Čūska trīcēja.

— Mēs varam brītiņu atpūsties, — Čūska teica. Pametusi skatienu uz vīrieti, viņa pamanīja tam uz vaiga tumšu svītru tai vietā, kur bija trāpījusi Miglas aste. Viņa izstiepa roku un aizskāra to. — Jums būs zilums, — viņa sacīja. — Bet rēta nepaliks.

— Ja tā būtu taisnība, ka čūskas dzeļ ar asti, tad jūs noturētu gan indes zobus, gan dzeloni astē, un no manis nebūtu nekāda labuma.

— Šonakt man vajadzētu, lai kāds palīdz man palikt nomodā, vienalga, vai viņš man palīdz savaldīt Miglu vai ne. — Cīņa ar kobru bija vairojusi adrenalīnu, bet tagad tas plūda prom, un vēl spēcīgāk nekā iepriekš atgriezās nogurums un izsalkums.

— Čūska…

— Jā?

Viņš aši un mazliet mulsi pasmaidīja. — Es pamēģināju, kā man tas iznāk.

— Gluži labi.

— Cik ilgi jūs ceļojāt pāri tuksnesim?

— Nevisai ilgi. Ļoti ilgi. Sešas dienas.

— Kā jūs iztikāt?

— Tur ir ūdens. Mēs ceļojām pa nakti, vienīgi vakar ne, jo man neizdevās atrast pat paēnu.

— Un visu ēdamo jūs vedāt sev līdzi?

Viņa paraustīja plecus. — Mazliet. — Kaut taču viņš nerunātu par ēdamo!

— Kas ir tur, otrā pusē?

— Tādas pašas smiltis, krūmi, drusku vairāk ūdens. Dažādi cilvēki, amatnieki, apmetne, kurā es izaugu un apguvu mācību. Un vēl tālāk ir kalns ar pilsētu iekšienē.

— Man gribētos redzēt pilsētu. Kādreiz.

— Tuksnesis ir pārejams.

Viņš neko neatbildēja, bet Čūskas atmiņas par šķiršanos no mājām vēl bija pietiekami svaigas, lai viņa nojaustu vīrieša domas.

Nākamā krampju lēkme kobrai uznāca krietni agrāk, nekā Čūska bija gaidījusi. Tā bija ļoti spēcīga, un viņa to domās samēroja ar Steivina slimības pakāpi, vēlēdamās, kaut ātrāk pienāktu rīts. Ja viņai zēns jāzaudē, labāk, lai tas būtu jau noticis, — tad viņa pasērotu un censtos aizmirst. Ja Čūska un jaunais cilvēks neturētu kobru ciet, tā būtu nositusies, triekdamās pret smiltīm. Pēkšņi tā kļuva pavisam stīva, tās mute krampjaini aizcirtās un šķeltā mēle palika karājamies ārā.

Migla pārstāja elpot.

— Turiet viņu! — Čūska iesaucās. — Pieturiet viņas galvu! Ātri saņemiet viņu, un, ja viņa izraujas, bēdziet! Ņemiet cict! Tagad viņa jums nekodīs, var tikai nejauši iesist ar asti.

Vīrietis vilcinājās pavisam īsu brīdi, tad satvēra Miglu aiz galvas. Čūska metās skriešus, klupdama dziļajās smiltīs, projām no telšu loka uz vietu, kur auga krūmi. Viņa lauza nokaltušus, dzeloņainus zarus, kas saskrāpēja viņas rētainās rokas. Ar acs kaktiņu viņa zem kāda nokaltuša pudura pamanīja ragaino odžu midzeni; rāpuļi izskatījās tik nejauki, ka šķita gandrīz vai kroplīgi, tie nikni šņāca uz Čūsku, bet viņa nepievērsa tiem uzmanību. Atradusi tievu kātu ar tukšu vidu, viņa steidzās ar to atpakaļ. Rokas asiņoja no dziļajām skrambām.

Nometusies ceļos blakām Miglas galvai, viņa atlauza vaļā kobras muti un iebāza atrasto caurulīti tai dziļi rīklē pie pašas mēles pamatnes. Viņa noliecās, paņēma caurulīti mutē un viegli iepūta gaisu Miglas plaušās.

It kā iztālēm viņa manīja jaunā cilvēka rokas, kuras turēja kobru, kā viņa lūgusi; viņa elpu — pirmajā pārsteiguma brīdī strauju un skaļu, tad satrauktu un nevienmērīgu; asās smiltis, kas skrāpēja viņas elkoņus, piesātināto smaržu no Miglas indes zobiem, no kuriem viegli sūcās šķidrums; pati savu reiboni — droši vien aiz noguruma, viņa nodomāja un apspieda to, nepieciešamības un gribasspēka vadīta.

Čūska pūta elpu vēl un vēlreiz, brīdi apstājās, tad pūta atkal, līdz Migla pārņēma elpošanas ritmu pati un turpināja bez viņas palīdzības.

Čūska notupās. — Šķiet, ka viss būs labi, — viņa teica. — Es ceru, ka būs. — Viņa pārvilka ar plaukstu pār pieri. Pieskāriens izraisīja asu smeldzi, un viņa strauji nolaida roku lejā; mokošas sāpes izplūda caur visiem kauliem, augšup pa roku, pa plecu, caur krūtīm un apņēma sirdi. Čūska zaudēja līdzsvaru. Krītot viņa mēģināja noturēties, taču kustības bija pārāk lēnas, tad uznāca nelabums un reibonis, ko viņa ar mokošu piepūli gandrīz pārvarēja, līdz pamats zem kājām šķita sāpēs aizslīdam prom un viņa iegrima tumsā, kur vairs nebija, pie kā tverties un turēties.

Viņa sajuta smiltis zem kritienā saskrāpētā vaiga un rokām, taču tās bija mīkstas. — Čūska, vai es varu laist viņu vaļā? — Viņai likās, ka šis jautājums domāts kādam citam, kaut arī viņa zināja, ka te neviena cita nav, — neviena, kas varētu atsaukties uz viņas vārdu. Viņa sajuta sev pieskārāmies saudzīgas rokas un gribēja atbildēt uz to kustībām, taču pagurums bija stiprāks. Viņai vajadzēja vēl gulēt, tāpēc viņa tās atbīdīja nost. Tomēr tās saņēma viņas galvu, pielika viņai pie lūpām sausu ādas trauku un ielēja mutē ūdeni. Viņa sāka klepot, aizrijās un izspļāva to.

Atbalstīdamās uz viena elkoņa, viņa paslējās augšup. Kad redze noskaidrojās, viņa aptvēra, ka viscaur dreb. Viņa jutās tāpat kā toreiz, kad viņai pirmo reizi bija iekodusi čūska, bet imunitāte vēl nebija pilnīgi izveidojusies. Jauneklis bija nometies pie viņas ceļos un turēja rokās trauku ar ūdeni. Viņam aiz muguras Migla slīdēja projām tumsā. Čūska piemirsa smeldzošās sāpes. — Migla! — Viņa skaļi iesita ar roku pa zemi.

Jaunais cilvēks sarāvās un pagriezās; kobra atkāpās un saslējās. Nu tās galva bija gandrīz tikpat augstu kā Čūskai, kad viņa spēja nostāvēt kājās; tās kapuce bija saslieta, un tā nikni raudzījās pretī — šūpodamās, jebkurā brīdī gatava uzbrukumam. Kā drebelīga balta līnija tā iezīmējās uz melno debesu fona. Čūska piespieda sevi piecelties, juzdamās tā, it kā vajadzētu ar pūlēm vadīt kādu nepazīstamu ķermeni. Viņa gandrīz atkal pakrita, tomēr saņēmās un noturējās. — Tagad tu nedrīksti iet medībās, — viņa teica. — Tev jādara darbs. — Viņa izstiepa labo roku uz sāniem par pievilinātāju, ja Migla izdarītu cirtienu. Roka smagi smeldza. No kodiena Čūska nebaidījās, taču baidījās zaudēt to, kas sakrājies Miglas indes maisiņos. — Nāc šurp, — viņa teica. — Nāc un beidz dusmoties! — Viņa ievēroja, ka starp pirkstiem sūcas un pil asinis, un juta, ka bailes par Steivinu kļūst arvien stiprākas. — Vai tu man iekodi, ncšpetne?

— Nē, šīs bija citādas sāpes: Miglas inde viņu tikai mazliet apdullinātu, jaunais serums tikai sūrstētu…

— Nē, — jaunais cilvēks aiz muguras nočukstēja.

Migla cirta. Ilgstošā mācībā iegūtie refleksi uzvarēja. Čūskas labā roka parāvās sāņus un, Miglai liecoties atpakaļ, kreisā roka satvēra tās galvu. Brīdi kobra locījās, tad pierima. — Viltīgā briesmone, — Čūska noteica. — Kaunies! — Viņa pagriezās un ļāva Miglai rāpties sev augšā pa roku un apmesties uz pleca; tā palika guļam kā neredzamas mantijas mala, un tās aste vilkās pa zemi kā trēns.

— Viņa man neiekoda?

— Nē, jaunais cilvēks atbildēja. Saspringtajā balsī jautās bijība.

— Jums jau vajadzēja mirt. Jums vajadzēja gulēt agonijā ar zili pietūkušu roku. Kad jūs atnācāt atpakaļ… — Viņš parādīja uz Čūskas plaukstu. — Tā bijusi krūmu odze.

Čūska atcerējās rāpuļu midzeni aiz dzelokšņotajiem zariem un pieskārās asiņainajai plaukstai. Noslaucījusi asinis, viņa starp dzeloņu skrambām ieraudzīja divus čūskas koduma punktiņus. Ievainojums bija mazliet pietūcis. — Tas jāiztīra, — viņa teica.

— Kauns, ka tāds varēja mani nogāzt zemē. — Sāpes vieglos viļņos pulsēja augšup pa roku līdz plecam, taču vairs nesvilināja. Viņa stāvēja un lūkojās uz jauno cilvēku, lūkojās sev apkārt un raudzījās, kā ainava plūst un mainās, pagurušajām acīm cenšoties uztvert rietošā mēness un šķietamās ausmas bālo gaismu. — Jūs labi turējāt Miglu un bijāt drosmīgs, — viņa teica jaunajam cilvēkam. — Es jums pateicos!

Viņš nolaida skatienu, itin kā noliekdams galvu viņas priekšā. Piecēlies kājās, viņš piegāja Čūskai klāt. Čūska viegli uzlika plaukstu Miglai uz kakla, lai tā nesatrauktos.

— Es justos pagodināts, ja jūs sauktu mani par Arevinu, — jaunais cilvēks teica.

— Es labprāt to darīšu.

Čūska nometās uz ceļiem un pieturēja lielās, baltās cilpas, kamēr Migla lēni ierāpās savā somas nodalījumā. Pēc neilga laiciņa, rītausmā, kad kobra būs atguvusies, viņa varēs doties pie Steivina.

Miglas baltais astes gals pazuda aiz somas malas. Čūska aizvēra somu un gribēja piecelties, taču nevarēja nostāvēt. Vēl nebija gluži beigusies jaunās indes iedarbība. Miesa ap brūci bija sarkana un vārīga, taču asinsizplūdums nedraudēja palielināties. Čūska palika turpat sakumpusi tupam un raudzījās uz savu roku, domās lēni cenzdamās aptvert, kas tagad darāms — šoreiz pašai savā labā.

— Ļaujiet man palīdzēt! Lūdzu!

Viņš pieskārās Čūskai pie pleca un palīdzēja piecelties. — Pie­dodiet, — viņa teica. — Es esmu tā pārguruši…

— Ļaujiet man nomazgāt jums roku, un tad jūs varēsiet pagulēt, — Arevins teica. — Pasakiet, kad lai es jūs uzmodinu.

— Es vēl nedrīkstu gulēt. — Viņa sakopoja spēkus, iztaisnojās un atmeta no pieres mitrās, īsās cirtas. — Tagad man jau ir labi. Vai jums ir ūdens?

Arevins pavilka vaļā apmetni. Zem tā viņš nēsāja gurnu apsēju un jostu ar vairākām ādas blašķēm un maisiņiem. Viņa ķermenis bija kalsns un labi veidots, kājas garas un muskuļotas; ādas krāsa mazliet gaišāka par saulē nobrūnējušo seju. Izvilcis ūdens blašķi, viņš pasniedzās pēc Čūskas plaukstas.

— Nē, Arevin! Ja inde jums iekļūs kādā sīkā, nemanāmā skrambiņā, jūs saindēsieties.

Viņa apsēdās un apšļakstīja plaukstu ar remdenu ūdeni. Sārtas lāses pilēja zemē un nozuda smiltīs, neatstādamas pat ne mitru plankumiņu. Brūce vēl mazliet asiņoja, taču sāpes bija kļuvušas trulas un it kā atkāpušās. Indes iedarbība bija tikpat kā beigusies.

— Es nesaprotu, — Arevins teica, — kā jūs varējāt palikt vesela? Manai jaunākajai māsai arī iekoda krūmu odze. — Viņš nespēja runāt tik vienaldzīgi, kā, iespējams, būtu vēlējies. — Mēs nekādi nevarējām viņu izglābt… lai ko darījām, pat sāpes neizdevās atvieglot.

Čūska atdeva viņam blašķi un, izņēmusi no jostas somiņas zāļu pudelīti, ieberzēja koduma vietu ar dziedinošu ziedi. — Tas pieder pie mūsu apmācības, — viņa teica. — Mēs strādājam ar daudzām čūsku sugām, tāpēc nepieciešama pēc iespējas dažāda imunitāte. — Viņa paraustīja plecus. — Tas ir diezgan nogurdinošs un sāpīgs process. — Viņa sažņaudza dūri: plēvīte turējās stingri, un arī viņa pati jutās atguvusies. Paliekusies uz Arevina pusi, Čūska vēlreiz pieskārās tā nobrāztajam vaigam. — Jā… — Viņa uzzieda uz ievainojuma plānu ziedes kārtiņu. — Tā ātrāk sadzīs.

— Ja jūs nedrīkstat gulēt, varbūt varat vismaz atpūsties? — Arevins jautāja.

— Jā, — viņa atbildēja, — drusciņ varu.

Čūska apsēdās blakus Arevinam, atbalstīdamās pret viņu, un abi vēroja, kā saule nokrāso mākoņus zeltainus, tad iekvēlina uguns un dzintara krāsā. Vienkāršā fiziskā saskare ar otru cilvēku sagādāja Čūskai patiku, kaut arī tā likās nepietiekama. Citā reizē, citā vietā viņa varētu atļauties vairāk, bet ne šeit, ne pašlaik.

Kad saules spožā apļa apakšmala uznira virs apvāršņa, Čūska piecēlās un izvilināja Miglu no somas. Kobra līda lēni, vārgi un uzrāpās Čūskai uz pleciem. Čūska paņēma somu un kopā ar Arevinu devās atpakaļ uz telšu pudura pusi.

Steivina tuvinieki viņu gaidīja pie pašas telts ieejas. Viņi stāvēja, saspiedušies cieši kopā, klusēdami un it kā gatavi aizsardzībai. Pirmajā brīdī Čūskai likās, ka viņi nolēmuši raidīt to projām. Tad kā karsta dzelzs viņu apsvilināja piepešs žēlums un bailes, uņ viņa jautāja, vai Steivins ir miris. Viņi papurināja galvu un ļāva Čūskai _ ieiet teltī.

Steivins gulēja tāpat, kā viņai aizejot, un bija vēl aizmidzis. Pieaugušie ar skatieniem pavadīja Čūsku, un viņa sajuta gaisā strāvojam bailes. Migla izšāva mēli, kļūdama nemierīga šķietamo briesmu sajūtas dēļ.

— Es zinu, ka jūs labprāt paliktu iekšā, — Čūska teica, — un zinu, ka jūs gribētu palīdzēt, taču te neviens cits neko nevar darīt, vienīgi es. Lūdzu, pagaidiet ārpusē!

Viņi saskatījās, tad palūkojās uz Arevinu, un Čūskai sākumā likās, ka viņi atteiksies klausīt. Viņai bezgala gribējās iegrimt miegā un klusumā. — Nāciet, ļaudis, — Arevins teica. — Mēs esam viņas rokās. — Pacēlis durvju atloku, viņš izvadīja visus ārā. Čūska pateicās viņam ar vienu vienīgu skatienu, un viņa sejā gandrīz pazibēja smaids. Čūska pagriezās pret Steivinu un nometās ceļos viņam blakus. — Steivin… — Viņa pataustīja zēna pieri — tā bija ļoti karsta. Viņa ievēroja, ka pašas roka vairs nav tik stingra kā brīdi iepriekš. Vieglais pieskāriens bērnu uzmodināja. — Ir laiks, — Čūska teica.

Viņš samirkšķināja acis, izraudamics no saviem bērna sapņiem, tad ieraudzīja Čūsku un palēnām atcerējās viņu. Zēns neizskatījās nobijies. Par to Čūska nopriecājās, bet kāda cita, vēl neapjausta iemesla dēļ viņa jutās nelāgi.

— Vai sāpēs?

— Vai pašlaik sāp?

Zēns vilcinājās, novērsa skatienu, tad atkal palūkojās uz vinu. —

Jā.

— Varbūt iesāpēsies drusku stiprāk. Bet varbūt ne. Vai tu esi gatavs?

— Vai Zāle var palikt tepat?

— Protams, — viņa teica.

Un saprata, kas nav kārtībā.

— Es tūlīt būšu atpakaļ. — Viņas balss bija tā pārvērtusies, ka pret pašas gribu viņa izbiedēja zēnu. Lēni, mierīgi, cenzdamās savaldīties, viņa izgāja no telts. Ārpusē zēna tuvinieku sejas skaidri pauda viņu baiļu cēloni.

— Kur ir Zāle? — Arevins, kurš stāvēja pret viņu ar muguru, satrūkās, izdzirdis viņas balss toni. Jaunākais vīrietis paklusi, skumīgi iestenējās un vairs nespēja skatīties uz Čūsku.

— Mums bija bail, — teica vecākais vīrietis. — Mēs domājām, ka tā iekodīs bērnam.

— Man tā likās! Tas biju es! Tas rāpulis līda viņam pār seju, un es redzēju indes zobus… — Sieviete uzlika rokas jaunākajam vīrietim uz pleciem, un viņš apklusa.

— Kur viņa ir? — Čūskai gribējās kliegt, taču viņa noturējās.

— Viņai pienesa nelielu, vaļēju kasti. Čūska to paņēma un ieskatījās iekšā.

Zāle gulēja, gandrīz pārcirsta divās daļās un pa pusei apsviesta otrādi; iekšas vēlās ārā no vaļējās brūces, un, kamēr Čūska drebēdama skatījās uz sakropļoto radījumu, tas vienreiz sarāvās un vienreiz izbāza un atkal ievilka mēli. Čūska izgrūda dobju rīkles skaņu, pārāk klusu, lai to varētu saukt par kliedzienu. Viņa cerēja, ka rāpuļa kustības ir tikai mehāniski refleksi, tomēr, cik saudzīgi vien spēdama, paņēma to rokās. Noliekusies viņa ar lūpām pieskārās gludajām, zaļajām zvīņām uz čūskulēna pakauša. Ātri un asi viņa iecirta zobus pakauša pamatnē. Dzīvnieka asinis vēsas un sāļas ieplūda viņai mutē. Ja Zāle vēl nebija beigta, viņa to bija nogalinājusi vienā acumirklī.

Čūska paskatījās uz zēna vecākiem un uz Arevinu; tie visi bija nobāluši, taču viņa nejuta līdzi to bailēm, un līdzjūtība viņai nerūpēja. — Tāds mazs radījums, — viņa teica. — Tāds mazs radījums, kas varēja tikai iepriecināt un rosināt patīkamus sapņus! — Vēl brīdi viņa raudzījās tajos, tad atkal pagriezās uz telts pusi.

— Pagaidiet… — Viņa izdzirda piesteidzamies klāt vecāko vīrieti. Tas pieskārās viņai pie pleca, bet viņa nokratīja tā roku. — Mēs dosim jums visu, ko vien gribat, — viņš teica, — tikai atstājiet bērnu mierā!

Saniknota viņa apcirtās apkārt. — Lai es nogalinu Steivinu jūsu muļķības dēļ? — Izskatījās, ka viņš grasās Čūsku aizturēt. Viņa spēcīgi iebelza vīrietim ar plecu pa vēderu un nozuda aiz durvju atloka. Tikusi iekšpusē, viņa ar kāju apgāza lielo somu. Negaidot pamodināta un nikna no tās izlīda Smilts un saritinājās gredzenā. Kad jaunākais vīrietis un sieviete mēģināja nākt iekšā, Smilts iešņācās un sašvīkstināja klaburu ar tik negantu sparu, kādu Čūska agrāk no tās nebija piedzīvojusi. Viņa pat nepūlējās atskatīties. Noliekusi galvu, viņa noslaucīja piedurknē asaras, lai tās nepamanītu Steivins. Tad nometās tam blakus.

— Kas noticis? — Zēns, protams, bija dzirdējis ārpusē balsis un skrejošos soļus.

— Nekas, Steivin, — Čūska teica. — Vai tu zini, ka mēs atnācām pāri tuksnesim?

— Nē, — viņš izbrīnījies teica.

— Bija ļoti karsts, un mums nevienai nebija ko ēst. Zāle ir aizgājusi medībās. Viņa bija ļoti izsalkusi. Vai tu piedosi viņai un ļausi man sākt? Es būšu klāt visu laiku.

Zēns izskatījās noguris; viņš jutās vīlies, taču iebildumiem nepietika spēka. — Labi. — Viņa balss nočabēja kā smiltis, kas birst caur pirkstiem.

Čūska nocēla Miglu sev no pleciem un atvilka segu no Steivina sīkā auguma. Audzējs pletās zem krūšu kurvja, tiekdamies augšup, saspiezdams svarīgākos orgānus, barodamies no tiem un indēdams ķermeni ar saviem sārņiem. Turēdama Miglas galvu, Čūska ļāva tai slīdēt zēnam pāri, aptaustot un izgaršojot tā smaržu. Viņai vajadzēja atturēt kobru no cirtiena, jo satraukums bija iedarbojies arī uz dzīvnieku. Kad Smilts pašvīkstināja klaburu, vibrācijas lika kobrai sarauties. Čūska mierinādama to noglāstīja, un iedresētās, ietrenētās reakcijas sāka atgriezties, pārvarēdamas dabiskos instinktus. Kad Miglas mēle skāra ādu virs audzēja, kobra apstājās un Čūska palaida to vaļā.

Kobra atkāpās un cirta; kobrām raksturīgajā veidā tā vienreiz īsi un aši ielaida indes zobus miesā, tad atkāpās un koda vēlreiz, pamatīgāk un dziļāk, itin kā piesūkdamās laupījumam un turēdama to ciet. Steivins iekliedzās, taču Čūskas rokas neļāva viņam kustēties.

Migla iztukšoja indes maisiņu krājumus un palaida zēnu vaļā. Atkāpusies tā sacēlās augšup, paskatījās apkārt, nolaida kapuci un aizslīdēja pāri paklājiem taisnā ceļā uz savu tumšo nodalījumu.

— Tas ir viss, Steivin.

— Vai tagad es miršu?

— Nē, — Čūska teica. — Tagad vairs ne. Un es ceru, ka daudzus gadus vēl ne. — No savas somiņas pie jostas viņa izņēma trauciņu ar pulveri. — Atver muti! — Zēns paklausīja, un viņa uzkaisīja pulveri tam uz mēles. — Tas mazinās sāpes. — Asinis nenoslaucījusi, viņa uzklāja seklajām punktveida brūcēm audekla gabaliņu.

Tad viņa pagriezās projām.

— Čūska? Vai tu ej prom?

— Es neaiziešu, neatvadījusies no tevis. Es apsolu.

Zēns atlaidās un aizvēra acis; zāles pamazām sāka iedarboties.

Smilts nekustīgi gulēja uz tumšā grīdas klājuma. Čūska paklaudzināja pa grīdu, saukdama to pie sevis. Smilts atlīda pie viņas un pacietīgi ļāva ielikt sevi atpakaļ somā. Čūska aizvēra un pacēla somu, un tomēr tā šķita tukša. Ārpusē viņa dzirdēja trokšņus. Steivina vecāki un citi, kas bija atnākuši tiem palīgā, pacēla telts durvju atloku un ieskatījās iekšā, vispirms bāzdami sev pa priekšu nūjas.

Čūska nolika somu zemē. — Kārtībā, — viņa teica.

Cilvēki ienāca teltī. Arī Arevins bija kopā ar viņiem, taču viņa rokas bija tukšas. — Čūska… — Viņa balsī skanēja bēdas, žēlums, apjukums, un Čūska nevarēja pateikt, kam īsti viņš tic. Arevins atskatījās. Steivina māte stāvēja viņam tieši aiz muguras. Viņš saņēma to aiz pleca.

— Bez viņas Steivins būtu nomiris. Lai kas notiktu tagad, viņš būtu nomiris.

Sieviete nokratīja Arcvina roku. — Varbūt viņš izdzīvotu. Varbūt tas pārietu. Mēs… — Asaras neļāva viņai runāt tālāk.

Čūska juta cilvēkus kustamies un sanākam viņai apkārt. Arevins paspēra soli uz viņas pusi un apstājās, un Čūska redzēja, ka viņš grib, lai viņa aizstāv sevi pati. — Vai kāds no jums spēj raudāt? — viņa noprasīja. — Vai kāds no jums spēj raudāt par mani un manu izmisumu, vai par viņiem un viņu nodarījumu, vai par sīkām radībām un to sāpēm? — Un viņa juta pār vaigiem plūstam asaras.

Cilvēki viņu nesaprata, un viņas asaras tos aizvainoja. Tic atkāpās tālāk, joprojām baidīdamies no viņas, tomēr cenzdamies savaldīties. Tēlotais miers, ko viņa bija sev uzspiedusi zēna dēļ, vairs nebija vajadzīgs. — Ak jūs, nejēgas! — Viņas balss skanēja saraustīti.

— Steivins… — Viņus iztrūcināja gaisma, kas nāca no telts ieejas. — Laidiet mani garām! — Cilvēki viņas priekšā pašķīrās, dodami ceļu savai virsaitei. Tā nostājās Čūskas priekšā, nelikdamās ne zinis par lielo somu, kas gandrīz skāra viņas kāju. — Vai Steivins dzīvos?

— Sievietes balss bija klusa, rāma un laipna.

— Galvot cs nevaru, — atbildēja Čūska, — bet man liekas, ka jā.

— Ejiet projām! — Tomēr Čūskas vārdus cilvēki bija uztvēruši ātrāk nekā savas virsaites pavēli; paskatījušies apkārt, viņi nolaida ieročus un beidzot cits pēc cita izgāja no telts. Arevins palika turpat. Čūska juta, ka briesmu brīdī uzbangojušaisv spēks aizplūst no viņas. Ceļgali saļima. Aizsegusi seju ar rokām, Čūska sakņupa pār lielo somu. Pirms viņa paspēja kaut ko pamanīt vai protestēt, vecākā sieviete nometās viņas priekšā ceļos.

— Paldies jums, — viņa teica. — Paldies! Man tik ļoti žēl… — Viņa apskāva Čūsku un pievilka to sev klāt; arī Arevins nometās blakus un apkampa Čūsku. Čūska atkal sāka trīcēt, un viņi abi cieši to turēja, kamēr sīkais augums raustījās elsās.

Vēlāk viņa, aizmigusi paguruma miegā, gulēja teltī viena līdzās Steivinam, turēdama zēna roku. Cilvēki bija sameklējuši sīkus dzīvnieciņus Smiltij un Miglai. Tie bija sanesuši viņai ēdamo, pārtiku ceļam un pietiekamu daudzumu ūdens, lai viņa varētu nomazgāties, kaut arī tā krājumi viņiem noteikti bija visai pieticīgi.

Pamodusies viņa ieraudzīja, ka turpat netālu guļ Arevins karstumā atsviestu apmetni, sviedriem norasojušu vēderu un krūtīm. Miegā viņa skarbā sejas izteiksme bija izgaisusi, un viņš izskatījās pārguris un viegli ievainojams. Čūska gandrīz uzmodināja viņu, tomēr aprāvās, papurināja galvu un pagriezās uz Steivina pusi.

Pataustījusi audzēju, viņa juta, ka tas sācis sadalīties un sarukt, Miglas īpaši sagatavotajai indei darot savu darbu. Cauri bēdām Čūska sajuta nelielu prieka šautru. Viņa atbīdīja gaišās matu šķipsnas no Steivina pieres. — Es negribu tev vairs melot, mazais, — viņa nočukstēja, — bet man driz jādodas prom. Šeit es nevaru palikt. — Viņa juta, ka vajadzētu vēl dienas trīs pagulēt, lai pārvarētu krūmu odzes kodiena sekas, taču nolēma, ka izgulēsies citur. — Steivin?

Zēns lēni pavēra acis. — Man vairs nesāp, — viņš teica.

— Es priecājos.

— Paldies…

— Paliec sveiks, Steivin! Vai tu vēlāk atcerēsies, ka biji pamodies un ka es atvadījos no tevis?

— Ardievu! — zēns teica, atkal ieslīgdams miegā. — Ardievu, Čūska! Ardievu, Zāle! — Viņš aizvēra acis.

Čūska paņēma somu un brīdi stāvēja, lūkodamās lejup uz Arevinu. Viņš nekustējās. Juzdama pa daļai atvieglojumu, pa daļai nožēlu, viņa izgāja no telts.

Tuvojās krēsla, un apkārtni pārņēma garas, izplūdušas ēnas; nometnē valdīja karstums un klusums. Čūska uzmeklēja savu svītraino poniju un redzēja, ka tam sagādāts ēdiens un dzeramais. Blakus sedliem zemē stāvēja jauni, piepildīti ūdens maisi, un uz sedlu loka gulēja tuksneša apģērbs, kaut gan Čūska bija atteikusies pieņemt jebkādu samaksu. Svītrainais ponijs klusi iezviedzās, redzēdams viņu pienākam. Čūska pakasīja tā svītrotās ausis, apsegloja to un piestiprināja kravu tam uz muguras. Saņēmusi pavadu, viņa sāka iet uz rietumu pusi, no kurienes bija atnākusi.

— Čūska…

Viņa ievilka elpu un pagriezās pret Arevinu. Viņš stāvēja ar seju pret sauli, un tās gaismā viņa āda izskatījās rūsgani iesārta, bet apmetnis koši sarkans. Mati garās šķipsnās krita viņam pār pleciem, darot sejas līnijas maigākas. — Vai tev jau jādodas projām?

— Jā.

— Es cerēju, ka tu neaiziesi, pirms… Es cerēju, ka vēl brītiņu paliksi tepat…

— Ja viss būtu noticis citādi, es būtu varējusi palikt.

— Viņi pārbijās…

— Es viņiem teicu, ka Zāle neko nevar nodarīt, bet viņi ieraudzīja indes zobus un nesaprata, ka tā var tikai rosināt tīkamus sapņus un atvieglot nāvi.

— Bet vai tu nespēj viņiem piedot?

— Es nespēju skatīties viņos un domāt par notikušo. Tas, ko viņi izdarīja, bija arī manas vainas dēļ, Arevin. Es nesapratu viņus, un kad sapratu, bija jau par vēlu.

— Tu pati teici, ka nevari zināt visas paražas un saprast visas bailes.

— Es esmu sakropļota, — viņa sacīja. — Ja cilvēku nevar izārstēt, bez Zāles es viņam vispār nevaru palīdzēt. Man jādodas mājās, jāiet pie saviem skolotājiem un jācer, ka tie piedos manu muļķību. Viņi reti piešķir kādam tādu vārdu kā man, bet man viņi to piešķīra — un tagad būs vīlušies.

— Ļauj man doties tev līdzi!

Viņa to vēlējās, tāpēc brīdi vilcinājās ar atbildi, tad nikni norāja sevi par šādu vājumu. — Viņi var atņemt man Miglu un Smilti un izraidīt mani, un arī tevi tad izraidīs. Paliec tepat, Arevin!

— Man tas nav svarīgi.

— Ir gan. Pēc kāda laika mēs sāktu ienīst viens otru. Es nepazīstu tevi, un tu nepazīsti mani. Mums vajadzīgs miers, klusums un laiks, lai mēs sāktu viens otru labi saprast.

Viņš pienāca Čūskai klāt un apskāva viņu, un brīdi abi stāvēja klusēdami. Kad Arevins pacēla galvu, viņam uz vaigiem mirdzēja asaras. — Lūdzu, atgriezies! — viņš teica. — Lai kas notiktu, lūdzu, nāc atpakaļ!

— Es mēģināšu, — Čūska teica. — Nākamajā pavasarī, kad norims vēji, pameklē mani. Aiznākamajā pavasarī, ja nebūšu atnākusi, aizmirsti mani! Vienalga, kur es atrastos, arī es tevi aizmirsīšu.

— Es meklēšu tevi, — Arevins teica un vairāk neko nesolīja.

Čūska paņēma poniju aiz pavadas un sāka savu ceļu pāri tuksnesim.