Nemirstīgais

NEMIRSTĪGAIS

— Tu esi kalikanzaross! — viņa pēkšņi paziņoja.

Es pagriezos pa kreisi un tumsā viņai uzsmaidīju.

— Savus ragus nagus es atstāju Ministrijā.

— Tu esi dzirdējis šo stāstu!

— Mans uzvārds ir Nomikoss.

Es pastiepu rokas un sataustīju viņu.

— Vai tu drīzumā gatavojies iznīcināt visu pasauli?

Iesmējos un pievilku viņu sev klāt.

— Vēl padomāšu par to. Ja tieši tā Zemei lemts iet bojā…

— Tu taču zini, ka Ziemassvētku vakarā dzimušie bērni ir cēlušies no kalikanzarosiem, — viņa teica, — pats man reiz stāstīji, ka esi dzimis…

— Labi jau, labi!

Mani pārsteidza tas, ka viņa vairs īsti nejokoja. Zinot, ko visu reizēm var sastapt Senajās un Starojuma vietās, nav vajadzīga sevišķa iztēle, lai sāktu ticēt vecajiem mītiem — tādiem kā stāstiem par Pānam līdzīgiem meža gariem, kuri ik pavasari pulcējas, lai desmit dienas zāģētu Pasaules koku un pēdējā mirklī muktu, izdzirdot Lieldienu zvanu skaņas. (Zvani dimd, zobi klab, pakavi klaudz un tā tālāk.) Mēs ar Kasandru neesam paraduši gultā spriest par reliģiju, politiku vai hellēņu kultūru, bet, tā kā es esmu dzimis pie Egejas jūras, manī vēl arvien mājo atmiņas par to.

— Tu dari man pāri, — es sacīju jau pa pusei nopietni.

— Tu arī man dari pāri…

— Piedod!

Es nomierinājos.

Pēc brīža sāku skaidrot: — Tolaik, kad biju pavisam mazs puišelis, citi bērni mēdza mani grūstīt un saukt par Konstantīnu Kalikanzarosu. Kas es paaugos un kļuvu vēl neglītāks, viņi vairs tā nedarīja. Vismaz atklāti mani tā vairs nesauca.

— «Konstantīns»? Tāds bija tavs vārds? Es domāju…

— Tagad mani sauc Konrāds. Tāpēc aizmirsti to.

— Bet man tas patīk. Labāk saukšu tevi par Konstantīnu, nevis par Konrādu.

— Ja tev tas sagādā prieku…

Lai mani izsmietu, mēness pabāza virs palodzes savu pusapgrauzto ģīmi. Mēnesi es nevarēju aizsniegt, pat logu ne, tāpēc novērsos. Nakts bija auksta, mitra un miglaina, kā vienmēr šajā salā.

— Planētas Zeme Mākslas, pieminekļu un arhīvu nodaļas pilnvarotais diezin vai gatavojas nocirst Pasaules koku, — es dusmīgi izgrūdu.

— Manu Kalikanzaros, es tā nedomāju, — viņa atbildēja pārāk ātri. — Tomēr katru gadu zvana arvien mazāk, un ne vienmēr vēlēšanās ir galvenā. Taču man ir tāda sajūta, ka tu visu mainīsi. Iespējams, ka…

— Tu maldies, Kasandra.

— Un baidos, un drebu no aukstuma…

Un šajā tumsā viņa bija tik mīļa, ka es turēju viņu savās skavās, lai pasargātu no miglainās, miglainās nakts.

Mēģinādams atcerēties pagājušo sešu mēnešu notikumus, es apjēdzu, ka jau tolaik, kad mēs cēlām kaisles sienu ap mūsu oktobri un Kosas salu, Zeme bija nonākusi to spēku rokās, kuri iznīcina visus oktobrus. Vadīti gan no iekšienes, gan no ārienes, šie galīgās iznīcības spēki jau tobrīd steberēja starp drupām — neizteiksmīgi, nenovēršami un ar paceltām rokām. Korts Mištigo bija nolaidies Portoprensā savā antīkajā soloplānā deviņi, kas atveda viņu šurp no Titāna kopā ar veselu kravu kreklu un kurpju, apakšveļas, zeķu, izmeklētu vīnu, medikamentu un jaunāko civilizācijas ierakstu. Viņš — bagāts un ietekmīgs galaktikas žurnālists. Tieši cik bagāts, mums nebija lemts zināt daudzas nedēļas; tieši cik ietekmīgs, es biju uzzinājis tikai pirms piecām dienām.

Klaiņodami pa aizaugušām olīvu birzīm, kāpelēdami pa franku pils drupām vai atstādami savu pēdu nospiedumus blakus kaiju pleznu hieroglifiem Kosas pludmales mitrajās smiltīs, mēs vienkārši nositām laiku, gaidot izpirkšanas maksu, kas nekad nevarēja pienākt, uz kuru patiesībā nemaz nevarēja cerēt.

Kasandras mirdzošie mati ir Katamaras olīvu krāsā. Plaukstas maigas, pirksti īsi, sīkām rieviņām klāti. Acis ļoti tumšas. Viņa ir tikai četras collas īsāka par mani un tomēr izskatās ļoti gracioza, jo es esmu vairāk nekā sešas pēdas garš. Protams, jebkura sieviete izskatās gracioza, akurāta un glīta, kad iet man līdzās, jo es nevaru lepoties ne ar vienu no šīm īpašībām: mans kreisais vaigs tolaik bija dažādos purpura toņos krāsota Āfrikas karte, to klāja kāda sēnīte — mutants, ar ko inficējos no appelējušas gleznas, kad centos atrunāt Gugenhcimus no Ņujorkas maršruta; matu līnija man sākas par

pirksta platuma tiesu virs uzacīm; acis ir katra savā krāsā. (Kad vēlos kādu iebaidīt, es blenžu uz viņu ar savu leduszilo aci; brūnā domāta sirsnīgiem un godīgiem skatieniem.) Valkāju kurpi ar biezu zoli, jo mana labā kāja ir īsāka.

Tomēr Kasandrai šāds pretstats nav vajadzīgs. Viņa ir skaista.

Es satiku viņu nejauši, izmisīgi sekoju un apprecēju pats pret savu gribu. (Viņa tā vēlējās.) Atklāti sakot, es par to nedomāju — pat todien, kad iestūrēju savu kuģi ostā; tur es ieraudzīju viņu līdzīgi nārai sauļojamies blakus Hipokrāta platānai un nolēmu, ka gribu šo sievieti. Kalikanzarosi nekad nav sevišķi kārojuši pēc ģimenes laimes. Man vienkārši tā gadījās — kārtējo reizi.

Rīts bija skaidrs. Sākās mūsu kopdzīves trešais mēnesis. Sākās mana pēdējā diena Kosā, jo vakar vakarā bija pienācis izsaukums. Visu vēl klāja nakts lietus lāses; mēs sēdējām pie mājas, dzerdami turku kafiju un ēzdami apelsīnus. Gaisma lauza sev ceļu šajā pasaulē. Pūta brāzmains, drēgns rīta vējš, uzdzīdams mums zem melnajiem svīteriem zosādu un nopūzdams garaiņus no kafijas tasītēm.

— Rodos dactylos Aurora… —viņa teica un norādīja ar roku.

— Jā, — es sacīju un piekrītoši pamāju ar galvu, — patiesi rožpirkste un skaista.

— Tad baudīsm to!

— Jā. Piedod!

Mēs pabeidzām dzert kafiju un sēdējām smēķēdami.

— Jūtos nelāgi.

— Zinu, — viņa atbildēja. — Nav vērts.

— Es tur neko nevaru darīt. Nākas doties projām un atstāt tevi; tas ir tik nelāgi.

— Tas var ilgt tikai dažas nedēļas. Pats teici. Un tad būsi atpakaļ.

— Cerēsim, — es piekritu. — Tomēr, ja šis ceļojums ieilgs, es sūtīšu pēc tevis. Lai gan nez kur pats vēl būšu…

— Kas ir Korts Mištigo?

— Vegiešu aktieris un žurnālists. Ietekmīgs vīrs. Grib uzrakstīt par to, kas palicis pāri no Zemes. Tāpēc man viņam viss būs jāizrāda. Man. Pašam. Sasodīts!

— Cilvēks, kurš gadā ņem desmit mēnešus garu atvaļinājumu, lai dotos braucienā ar jahtu, nevar žēloties, ka būtu pārstrādājies.

— Es varu žēloties, un es to darīšu. Manam darbam ir jābūt labi apmaksātam un bez rūpēm.

— Kāpēc?

— Galvenokārt tāpēc, ka esmu to tā iekārtojis. Divdesmit gadus pūlējos vaiga sviedros, lai izveidotu Mākslas, pieminekļu un arhīvu nodaļu, un pirms desmit gadiem sasniedzu tādu stāvokli, ka mans personāls spēj tikt galā ar gandrīz visu. Tādēļ tagad es varu atļauties

dusēt uz lauriem, tikai dažreiz ierasties parakstīt papīrus un pārējā laikā darīt, ko vien sirds kāro. Un tagad šī… šī roku laizīšana — pilnvarotajam jāvadā kaut kāds Vegas rakstnieķelis pa maršrutu, kuru jebkurš gids spētu vadīt. Vegieši t^av nekādi dievi!

— Pagaidi mirklīti, lūdzu! — viņa ieteicās. — Divdesmit gadi? Desmit gadi?

Jutu, ka grimstu.

— Tev nav ne trīsdesmit gadu.

Grimu dziļāk. Tad nogaidīju. Un atkal cēlos augšup.

— Nu, kā lai to pasaka… Tā kā esmu diezgan nerunīgs, neiznāca tev pastāstīt par… Kasandra, cik tev īsti ir gadu?

— Divdesmit.

— M-jā. Es… es esmu apmēram četras reizes vecāks par tevi.

— Nesaprotu.

— Es arī ne. Arī ārsti ne. Šķiet, es esmu pārstājis novecot kaut kad starp divdesmit un trīsdesmit gadiem un tāds arī palicis. Kā liekas, tā ir sava veida… nu — manas mutācijas īpatnība. Vai tam vispār ir kāda nozīme?

— Nezinu… Ir gan!

— Tev nav iebildumu pret manu klibo kāju, pārmērīgo apmatojumu un pat seju. Kādēļ tev būtu jāuztraucas par manu vecumu? Es esmu jauns visam, kas vajadzīgs.

— Tomēr tas nav viens un tas pats, — viņa ar neapstrīdamu pārliecību iebilda. — Un ja tu nekad nekļūsi vecs?

Es iekodu lūpā. — Agrāk vai vēlāk es novecošu.

— Un ja vēlāk? Es mīlu tevi. Negribu novecot agrāk par tevi.

— Tu dzīvosi simt piecdesmit gadus. Pastāv taču S-S terapija. Tu to iziesi.

— Tas taču man nepalīdzēs palikt mūžīgi jaunai — kā tev.

— Patiesībā es neesmu jauns. Es piedzimu jau vecs.

Arī tas nelīdzēja. Viņa sāka raudāt.

— Līdz tam vēl ir gadu gadi, — es mierināju viņu. — Nav zināms, kas pa to laiku var notikt.

Šie vārdi saraudināja viņu vēl vairāk.

Es vienmēr esmu bijis ļoti straujas dabas. Parasti man galva strādā lieliski, tomēr šķiet, ka pēdējā laikā es sāku kustināt smadzenes tikai tad, kad esmu jau kaut ko nepareizu pateicis un uz to brīdi izjaucis jebkuru saprašanos.

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc man ir tik lietpratīgi darbinieki, labs radio un pats ganos savā vaļā gandrīz visu gadu.

Tomēr ir arī daži darbi, ko nevar uzticēt citiem.

Tāpēc es teicu: — Klausies, arī tevi ir skārusi radiācija. Man pagāja četrdesmit gadi, līdz apjēdzu, ka neesmu četrdesmit gadus vecs. Varbūt ar tevi ir tāpat. Es esmu tikai kaimiņu puika…

— Vai tu zini vēl citus tādus gadījumus kā ar tevi?

— Nu…

— Tu nezini!

— Nē. Es nezinu.

Atceros, ka es toreiz vēlējos atrasties uz kuģa klāja. Ne uz lielā turbokutera, bet uz sava vecā vraka «Zelta Skaidiņa». Atceros, kā vēlējos no jauna iebraukt ostā, pirmo reizi ieraudzīt viņu saules apmirdzētu un sākt visu no sākuma — un vai nu izstāstīt viņai visu jau tobrīd, vai arī mocīties līdz pat prombraukšanas brīdim un turēt muti par savu vecumu.

Tas bija skaists sapnis, bet, pie velna, medus mēnesis jau bija beidzies.

Nogaidīju, līdz Kasandra beidza raudāt un es vēlreiz sajutu viņas skatienu. Tad pagaidīju vēl mazliet.

— Nu? — es beidzot jautāju.

— Paldies, jūtos burvīgi.

Es uztaustīju un satvēru viņas ļengano roku, piespiedu to pie lūpām. — Rodos dactylos… — es nočukstēju, un viņa teica: — Varbūt tas ir labi, ka tev jādodas projām — vismaz uz kādu laiku… — Atkal uzpūta mitrais rītavējš, kas rāva nost garaiņus, uzdzina zosādu un lika ictrīcētics vai nu viņas rokai, vai arī manējai — nevaru pateikt, kurai. Vējš sadrebināja arī lapas, un tās nokratīja lietus lāses pār mūsu galvām.

— Vai tu nepārspīlēji savu vecumu? — viņa pajautāja. — Pat ne mazliet?

Pēc viņas balss varēja noprast, ka piekrītoša atbilde būtu visprātīgākā.

Tāpēc es no visas sirds sacīju: — Jā.

Viņa man uzsmaidīja, it kā atkal ticētu, ka esmu vienkāršs mirstīgais.

Ha!

Tā mēs tur sēdējām, sadevušies rokās, un vērojām rītausmu. Pēc kāda brītiņa viņa sāka dungot. Tā bija skumja dziesma, gadsimtiem veca. Balāde. Tajā stāstīts par jaunu cīkstoni, vārdā Tcmokls, cīkstoni, kurš ne reizi nebija uzvarēts. Galu galā viņš iedomājās, ka ir visspēcīgākais cīkstonis pasaulē. Beidzot viņš kliegdams meta izaicinājumu no kalna smailes, un dievi — jo tas bija pārāk tuvu viņu mājām — rīkojās ļoti ātri: nākamajā dienā pilsētiņā iejāja kropls zēns, kas sēdēja uz milzīga suņa bruņām klātās muguras. Viņi cīkstējās trīs dienas un trīs naktis no vietas, Temokls un zēns, līdz ceturtajā dienā zēns pārlauza spēkavīram mugurkaulu un atstāja viņu guļam laukā. Visur, kur vien bija lijušas cīkstoņa asinis, uzdīga srrigefleur, kā Emets to sauc, — asinssūcēja puķe, kas naktī bez saknēm lien, asinīs meklējot kritušā varoņa garu. Taču T^mokla gars ir atstājis Zemi, tāpēc puķei ir jālien un jāmeklē mūžīgi. Tas ir vienkāršāk nekā Eshilam, taču arī mēs paši esam daudz vienkāršāki nekā agrāk, it sevišķi cietzemes iedzīvotāji. Turklāt tas nenotika gluži tā.

— Kāpēc tu raudi? — viņa pēkšņi iejautājās.

— Domāju par attēlu uz Ahilleja vairoga, — es atbildēju, — un par to, cik briesmīgi ir būt izglītotam zvēram, — turklāt es nemaz neraudu. Tās ir lāses, kas krīt no lapām.

— Uzvārīšu vēl kafiju.

Kamēr Kasandra vārīja kafiju, es izskaloju tasītes; palūdzu viņu manas prombūtnes laikā parūpēties par kuģi un, ja es sūtīšu viņai pakaļ, likt, lai to novieto sausajā dokā. Viņa solījās to izdarīt.

Saule bija pakāpusies augstāk debesīs, un pēc kāda laiciņa no vecā zārcinieka Aldona pagalma puses atlidoja āmura sitienu skaņas. Ciklamenas bija jau atvērušās, un no apkārtējiem laukiem rītavējš nesa šurp to smaržu. Augstu virs galvām līdzīgi ļaunu vēstošai zīmei kontinenta virzienā lēnām aizslīdēja zirnekļsikspārnis. Sirds man notrīcēja alkās satvert savu lielkalibra šauteni, norībināt un vērot, kā tas krīt lejup. Taču vienīgi man zināmie ieroči atradās uz «Zelta Skaidiņas» klāja, tāpēc es tikai noraudzījos, kā tas izzūd skatienam.

— Stāsta, ka tie nemaz neesot cēlušies no Zemes, — Kasandra sacīja, vērodama, kā briesmonis aizlido, — tie esot ievesti no Titāna, lai ievietotu zooloģiskajos dārzos.

— Tā tas ir.

— Un esot izsprukuši brīvībā Trīs Dienu laikā, kļuvuši mežonīgi un sākuši augt lielāki nekā savā pasaulē.

— Man reiz gadījās redzēt zirnekļsikspārni, kura spārnu platums bija ap desmit metriem.

— Vectētiņa brālis reiz atstāstīja gadījumu, par kuru viņš esot dzirdējis Atēnās, — Kasandra domīgi sacīja. — Kāds vīrs pieveicis šādu briesmoni kailām rokām. Tas esot sagrābis viņu un pacēlis gaisā no Pircjas ostas doka, un šis vīrs ar rokām pārlauzis tam sprandu. Abi iekrituši jūrā apmēram no simt pēdu augstuma. Vīrs esot palicis dzīvs.

— Tas notika ļoti sen, — es atcerēdamies teicu, — pirms vēl Ministrija bija uzsākusi šo nezvēru iznīcināšanas kampaņu. Tajā laikā zirnekļsikspārņu bija ārkārtīgi daudz un tie uzvedās ļoti nekaunīgi. Mūsdienās šie briesmoņi izvairās no pilsētām.

— Jā — to vīru sauca Konstantīns. Vai tas nevarēji būt tu?

— Viņa uzvārds bija Karagiosis.

— Vai tad tu neesi Karagiosis?

— Ja tu tā vēlies. Bet kāpēc?

— Tāpēc ka viņš vēlāk palīdzēja Atēnās nodibināt Atgriešanās Radpolu, un tāpēc ka tev ir ļoti stipras rokas.

— Vai tu esi Atgriešanās piekritēja?

— Jā. Un tu?

— Es strādāju Ministrijā. Man nav nekādu politisku uzskatu.

— Karagiosis spridzināja kūrortus.

— Viņš tiešām tā darīja.

— Un tev žēl, ka viņš spridzināja?

— Nē.

— Es tik maz zinu par tevi, vai ne tā ?

— Tu zini par mani visu. Tikai pajautā. Es patiešām esmu ļoti vienkāršs. Mans gaisa taksis lido šurp.

— Es neko nedzirdu.

— Tūlīt dzirdēsi.

Pēc brīža tas jau laidās lejup no debesīm pretī Kosai, mērķēdams uz signāluguni, ko biju uzstādījis mājas galā. Kad tas dūkdams tuvojās Radsona skimeris, divdesmit pēdu gara, mirdzoši caurspīdīga, plakana gliemežnīca ar strupu purnu, — es piecēlos un uzvilku augšā arī Kasandru.

— Vai vēlies ko paņemt sev līdzi? — viņa jautāja.

— Tu jau zini, ko, — diemžēl es to nevaru.

Skimeris nolaidās, un tā durvis aizslīdēja uz sāniem. Pilots ar aizsargbrillēm uz acīm lūkojās šurp.

— Man ir tāda sajūta, ka tu dodies briesmās, —viņa ieteicās.

— Diez vai, Kasandra.

Paldies dievam, nekāds spiediens, nekāda osmoze neatjaunos Ādamam zudušo ribu.

— Uz redzēšanos, Kasandra!

— Uz redzēšanos, manu kalikanzaros!

Un es iekāpu skimerī un uzlēcu debesīs, čukstēdams lūgšanu Afrodītei. Tur, lejā, Kasandra māja ar roku. Aiz muguras saule nostiepa savu gaismas tīklu. Mēs šāvāmies uz rietumiem — un šī būtu vieta mierīgai pārejai, bet tādas nav. No Kosas līdz Portoprensai — četras stundas, pelēki ūdeņi, bālas zvaigznes un manas satrauktās domas. Vēroju krāsainās gaismas…

Zālē čumēja un mudžēja cilvēki, ārā neprātīgi spīdēja liels tropu mēness, un es to ieraudzīju tikai tāpēc, ka beidzot izvilināju Elenu Emetu uz balkona, kura durvis bija vaļā visiem pļāpām.

— Atkal augšāmcēlies no miroņiem! — mazliet smaidīdama, viņa bija sveicinājusi mani. — Pazudi gandrīz pirms gada — un ne mazākās ziņas, pat ne atklātnītes no Ccilonas ar veselības vēlējumu.

— Tu biji slima?

— Varēju būt.

Elena bija maza auguma, līdzīgi visiem naktsmīļiem, ^ ar krēmkrāsas ādu, ko šur tur varēja saskatīt zem formastērpa. Viņa man atgādināja sarežģītu uzvelkamo lelli ar sabojātu mehānismu — auksta pieklājība un tieksme iespert pa apakšstilbu tad, kad to vismazāk gaida; galvu greznoja oranžbrūnu matu mežs, savīts tādā Gordija mezglā, ka es pat domās nemēģināju to atraisīt; viņas acu krāsa mainījās katru dienu atkarībā no viņas izvēles dieva iegribas — tagad esmu šo krāsu jau aizmirsis, bet pašās dzīļu dzīlēs tās bija zilas. Viss, ko viņa valkāja, bija brūni zaļš, un tērpa platuma pietika, lai viņu tajā ietītu pāris reizes, tādējādi padarot valkātāju līdzīgu bezformīgam cigāram; īstenībā viņa nemaz tāda nebija — ja nu vienīgi gaidīja kārtējo bērnu, par ko gan es stipri šaubījos.

— Veseļojies, veseļojies ātrāk, ja tev tas nepieciešams, — es sacīju. — Es nebiju Ceilonā. Lielākoties dzīvoju tepat pie Vidusjūras.

Zālē atskanēja aplausi. Jutos priecīgs, ka atrodos ārpusē. Aktieri tikko bija beiguši spēlēt Grebera «Dēmetras masku», kuru autors bija sarakstījis pentametrā par godu mūsu ciemiņam no Vegas; luga vilkās divas stundas un bija slikta. Fils — bezgala izglītots, papliku galvas virsu un pēc skata īsts ģēnijs, bet tajā laikā, kad mēs izvēlējāmies viņu par laureātu, mums nebija cita kandidāta. Viņš aizrāvās ar Rabindranatu Tagori un Krišu Aišervudu, ar neparasti garu metafizisku poēmu rakstīšanu, bezgalīgu pļāpāšanu par apgaismību un ikdienas elpošanas vingrinājumiem jūras krastā. Citādā ziņā viņš bija tīri pieņemams cilvēks.

Aplausi noklusa; es izdzirdu tclinstras šķindošos akordus un balsis, kas pieņēmās spēkā.

Elena apsēdās uz balkona margām.

— Dzirdēju, it kā tu nesen esot apprecējies.

— Tā ir taisnība, — es piekritu. — Pie tam apprecējos diezgan negaidot. Kāpēc viņi mani izsauca?

— To tu pajautā savam šefam.

— Es jau to izdarīju. Viņš teica, ka man vajadzēšot vadīt maršrutu. Taču es gribu zināt — kāpēc? Patieso iemeslu. Jo vairāk par to domāju, jo mīklaināks viss šķiet.

— Tad kā lai es to zinu?

— Tu zini visu.

— Tu mani vērtē par augstu, dārgais. Kāda viņa izskatās?

— Varbūt kā nāra. Kāpēc tu tā jautā?

Elena paraustīja plecus.

— Vienkārši interesējos. Ko tu citiem stāsti par manu izskatu?

— Es tevi ne ar vienu nesalīdzinu.

— Tu mani apvaino. Man jābūt kaut kam līdzīgai — ja nu tikai cs esmu vienīgā tāda pasaulē.

— Tāda tu arī esi — vienīgā.

— Tad kāpēc tu pagājšgad nepaņēmi mani sev līdzi?

— Tāpēc ka tu esi pūļa cilvēks, tev apkārt ir nepieciešama vesela pilsēta. Tu varētu būt laimīga tikai šeit, Portā.

— Tomēr esi neesmu laimīga šeit, Portā.

— Tu esi mazāk nelaimīga šeit, nekā būtu jebkurā citā vietā uz šīs planētas.

— Mēs būtu varējuši pamēģināt, — viņa atcirta un aizgriezās, lai skatītos lejā uz ostas ugunīm. — Zini, tu esi tik sasodīti neglīts, ka esi pat pievilcīgs, — viņa ieteicās pēc kāda brītiņa. — Citādi tas nevar būt.

Mana roka sastinga pusceļā pāris collu no viņas pleca.

— Zini, tu esi rēgs, kas staigā cilvēka izskatā, — viņa turpināja; balss skanēja vienmuļi, bez jebkādām emocijām.

Es nolaidu roku un sevī iesmējos.

— Saprotu, — es teicu. — Patīkamus sapņus!

Tikko pagriezos promiešanai, Elena saķēra mani aiz piedurknes.

— Pagaidi!

Palūkojos lejup uz viņas roku, tad augšup acīs un atkal uz roku. Viņa atlaida piedurkni.

— Tu taču zini, ka cs nekad nesaku taisnību, — viņa teica. Tad noskandināja savus klusos, trauslos smieklus. — Un es iedomājos, ko tev vajadzētu zināt par šo ceļojumu. Šeit ir Donalds Dos Santoss, un. man šķiet, ka viņš dosies jums līdzi.

— Dos Santoss? Dīvaini.

— Viņš pašlaik ir augšā bibliotēkā kopā ar Džordžu un kādu milzīgu arābu.

Es palūkojos viņai pār plecu uz ostu, vērodams ēnas, kas līdzīgi manām domām klīda pa krēslainajām ielām — tumšas un nesteidzīgas.

— Milzīgs arābs? — es teicu pēc kāda laika. — Rokas vienās rētās? Dzeltenām acīm? Vārdā Hasans?

— Jā, pareizi. Tu viņu pazīsti?

— Pirms daudziem gadiem viņš veica man vienu darbu, — es atzinos.

Es smaidīju, kaut gan asinis man stinga, jo nevaru ciest, ka manas domas kāds atmin.

— Tu smaidi, — Elena teica. — Par ko tu domā?

Tāda nu viņa ir.

— Domāju par to, ka tu visu uztver daudz nopietnāk, nekā biju gaidījis.

— Muļķības! Cik reižu jau neesmu tev teikusi, ka esmu briesmīga mele. Nupat es stāstīju tikai par sīku sadursmi lielā karā. Un tev ir taisnība — šeit es jūtos mazāk nelaimīga nekā jebkur citur uz šīs planētas. Tāpēc varbūt tu varētu aprunāties ar Džordžu — pārliecināt, lai viņš sameklē sev darbu uz Teileras vai Bakabas. Pamēģināsi, ko?

— Jā, — es atbildēju. — Noteikti. Vari neuztraukties. Tā arī būs. Pēc tam kad tu jau veselus desmit gadus esi pūlējusies to panākt. Kā klājas viņa kukaiņu kolekcijai?

Elenas sejā pazibēja kaut kas līdzīgs smaidam.

— Aug griezdamās, — viņa atbildēja. — Pat dūkdama un rāpodama, un daži no šiem kukaiņiem ir radioaktīvi. Es viņam saku: «Džordž, tu varētu skraidīt pakaļ sievietēm, nevis pavadīt laiku ar kukaiņiem.» Taču viņš tikai pakrata galvu un izskatās tik aizgrābts. Tad es saku: «Džordž, kādu dienu viens no šiem prctekļiem tev iekodīs un padarīs tevi impotentu. Ko tad tu iesāksi?» Tad viņš sāk skaidrot, ka tā nevarot notikt, un nolasa man lekciju par kukaiņu indēm. Varbūt viņš pats īstenībā ir milzu kukainis, tikai maskējas. Man šķiet, ka skats, kā tie čum un mudž laboratorijas traukos, viņam sagādā pat zināmu seksuālu baudu. Nezinu, kas cits…

Tajā brīdī es aizgriezos un sāku lūkoties zālē, jo tā vairs nebija viņas seja. Kad mirkli vēlāk izdzirdu Elenu smejamies, pagriezos atpakaļ un stingri saspiedu viņas plecu.

— Labs ir! Nu cs zinu vairāk nekā agrāk. Paldies! Drīz atkal tiksimies.

— Vai man pagaidīt?

— Nē. Ar labu nakti!

— Ar labu nakti, Konrād!

Un es aizgāju.

Zāles šķērsošana var būt ļoti kutelīgs un laikietilpīgs pasākums, ja tā ir cilvēku pilna, ja visi šie cilvēki tevi pazīst, ja viņiem rokās ir glāzes un ja tu vēl mazliet pieklibo.

Tā bija, viņi pazina, viņiem bija un es piekliboju. Tāpēc…

Pārcilādams prātā visādas domas, cs apmēram divdesmit pēdas spraucos gar sienu un cilvēces ārmalu —, līdz sasniedzu jaunu sieviešu pulciņu, kas visu laiku grozījās ap veco celibātu. Viņam nebija zoda, gandrīz nebija lūpu un arī matu; izteiksme, kas reiz klājusi šo seju, jau sen bija atkāpusies uz acu dzīlēm. Tā arvien vēl tur spīdēja, kad acis pievērsās man, — nenovēršama apkaunojuma smaids.

Es pamāju viņam ar galvu un sacīju: — Fil, ne katrs spēj uzrakstīt tādu sešpadsmitā gadsimta lugu kā šī. Dzirdēju runājam, ka tāda māksla atmirstot, bet nu es zinu patiesību.

— Tu vēl arvien esi dzīvs un, kā parasti, kavējies, — viņš teica balsī, kas bija septiņdesmit gadus jaunāka par ķermeni.

— Dziļā nožēlā liecu galvu jūsu priekšā, bet mani aizkavēja septiņgadīgas jaunkundzes dzimšanas dienā kāda veca drauga mā­jā, — es atbildēju. (Tā bija taisnība, bet tam nav nekāda sakara ar šo stāstu.)

— Visi tavi draugi ir veci draugi, vai ne tā? — viņš pajautāja, un tas jau bija sitiens zem jostasvietas, jo es pazinu Fila sen viņsaulē aizgājušos vecākus un biju reiz aizvedis viņus ekskursijā uz Erchtiona dienvidu pusi, lai parādītu Jaunavu portālu un pievērstu uzmanību tam, ko lords Elgins bija izdarījis ar pārējām tā daļām, un visu laiku nesis uz pleciem viņu spožacaino atvasi un stāstījis bērnam pasakas, kas bija senas jau tad, kad šīs celtnes vēl tika būvētas.

— Un man ir nepieciešama tava palīdzība, — es piebildu, nelikdamies ne zinis par izsmieklu un uzmanīgi spraukdamies cauri maigo, asmēlīgo sieviešu aplim. — Man paies visa nakts, lai šķērsotu šo zāli līdz tai vietai, kur Sends rīko karalisku pieņemšanu vegietim, — lūdzu piedošanu, jaunkundz, — bet man nav tik daudz laika. — Atvainojiet, kundze! — Tāpēc es gribu, lai tu man izpalīdzi kā sarunu traucētājs.

— Jūs esat Nomikoss! — izdvesa kāda mīlīga izskata mazulīte, blenzdama uz manu vaigu. — Es vienmēr esmu vēlējusies…

Es sagrābu viņas plaukstu, piespiedu to sev pie lūpām, ievēroju viņas pirkstā košsārti kvēlojam Kamilu gredzenu un teicu: — Bet liktenis nav labvēlīgs, vai ne? — Un devos tālāk.

— Nu, kā būs? — es jautāju Greberam. — Aizved mani no šejienes līdz turienei pēc iespējas īsākā laikā! Liec lietā savas galminieka manieres, un lai tavus runas plūdus neviens neuzdrīkstētos pārtraukt! Sarunāts? Nu skrienam!

Viņš strupi pamāja ar galvu.

— Lūdzu piedošanu, manas dāmas! Drīz būšu atpakaļ.

Mēs devāmies pāri zālei caur pļāpājošu cilvēku puduriem. Augstu virs galvām līdzīgi šķautnainiem ledus pavadoņiem lēnām griezās un slīdēja lustras. Telinstra bija saprātīga Eola kokle, kas sēja gaisā dziesmas lauskas — krāsaina stikla gabaliņus. Visapkārt līdzīgi Džordža Emeta kukaiņiem dūca un klīda cilvēki; mēs izvairījāmies no viņu spietiem, nepārtraukti virzoties uz priekšu un tēlojot aizrautīgu sarunu. Mēs neuzkāpām nevienam, kurš izšķīstu.

Nakts bija silta. Vairums vīriešu valkāja vieglus melnus formastērpus, ko tamlīdzīgos apstākļos reglaments liek paciest visiem Ministrijas darbiniekiem. Kuri tādus nevalkāja, tie nebija darbinieki.

Par spīti savam vieglumam, šie melnie formastērpi bija neērti; sānos tie meta krunkas, taču priekšpuse palika līdzena, tur augstu virs kreisās krūts greznojās zaļzilpelēkbaltais Zemes ģerbonis apmēram trīs collu diametrā; zemāk nēsāja nodaļu simbolus, tad nāca dienesta pakāpes zīmotnes; labo pusi izraibināja godazīmes — visvisādi spoži grabuļi, kādus vien var nosapņot, lai iedvestu cieņu sev un citiem — tas viss nāca no bagātu iztēli apveltītās Apbalvojumu, pagodinājumu, zīmotņu un heraldikas ministrijas (īsāk APZH — tās pirmais direktors ļoti augstu vērtēja savu posteni). Apkakle jau pēc pirmajām desmit minūtēm pārvērtās par garoti [4] , vismaz manējā noteikti.

Dāmas valkāja vai arī nevalkāja, pēc saviem ieskatiem, košus vai arī pastcļkrāsas tērpus (protams, darbinieces bija glīti iesaiņotas īssvārku formastērpos, bet jau ar ciešamām apkaklēm; tas ļāva diezgan viegli atšķirt uzraudzes no uzraugāmajām).

— Dzirdēju, ka Dos Santoss ir šeit, — cs teicu.

— Tieši tā.

— Kāpēc?

— Ne es zinu, ne arī gribu to zināt.

— Kuš, kuš! Kas noticis ar tavu brīnišķīgo politisko apziņu? Literārās kritikas nodaļa kādreiz mēdza tevi par to slavēt.

— Manā vecumā sajust nāves smaku ar katru reizi kļūst nepanesamāk.

— Vai tad Dos Santoss smird?

— Arvien vairāk.

— Dzirdēju, ka viņš esot nolīdzis mūsu veco sabiedroto no Madagaskaras operācijas laikiem.

Fils piešķieba galvu un uzmeta man zobgalīgu skatienu.

— Tu ļoti ātri visu uzzini. Kā tad, tu taču esi Elenas draugs. Jā, Hasans ir šeit. Augšā kopā ar Donu.

— Diez kura karmas nastu viņš gatavojas atvieglot?

— Kā jau teicu — ne zinu, ne arī gribu to zināt.

— Pat negibi minēt?

— Ne sevišķi.

Mežs ap mums kļuva retāks, un cs apstājos, lai pakamptu glāzi ruma ar toniku no automātiskās dzērienu kastes; tā visu laiku sekoja, šūpodamās mums virs galvām, līdz es vairs nevarēju paciest šīs nabadzītes mokas un nospiedu pogu, kas karājās vadā tās aizmugurē.

Tai bridi kaste smaidā pavēra durtiņas un atklāja apsarmojušo iekšpusi.

— Prieks, kur rodies! Vai nopirkt tev kādu dzērienu, Fil?

— Es domāju, ka tev jāsteidzas.

— Jāsteidzas, taču es gribētu drusciņ pārdomāt radušos stāvokli.

— Ļoti labi. Es iedzeršu simikolu.

Es pašķielēju uz viņu un sniedzu glāzi. Kad Fils aizgriezās, ar acīm sekoju viņa skatienam — viņš raudzījās uz krēsliem, kas bija novietoti telpas ziemeļaustrumu stūrī alkovā, ko no divām pusēm veidoja sienas, bet no trešās — telinstras korpuss. Pie telinstras sēdēja veca kundze sapņainām acīm. Zemes direktors Lorels Sends smēķēja pīpi.

Šī pīpe ir viena no visinteresantākajām Lorela personības šķautnēm. Tā ir īsta jūrasputu pīpe, kādu pasaulē vairs nav daudz. Ja runājam par pārējām šķautnēm, viņš darbojas ka datora pretstats: viņam ceļ priekšā rūpīgi izmeklētus faktus, skaitļus un statistiku, un viņš pārvērš to visu nesakarīgās muļķībās. Tumšas, vērīgas acis un lēna, dārdoša runa, kamēr tu atrodies šo acu krustugunīs; žestikulē reti, bet dara to nesteidzīgi, it kā ar izstieptu labo roku zāģētu gaisu vai ar pīpes kātu bikstītu iedomātu daiļavu; tumši mati, tikai deniņos sirmi; augsti vaigukauli, sporta uzvalks pieskaņots sejaskrāsai (viņš neatlaidīgi izvairās nēsāt melno formastērpu); nepārtraukti cenšas izbīdīt apakšžokli kādu collu vairāk uz priekšu un uz augšu, nekā tas šķistu dabiski. Sendu šajā amatā nozīmējusi uz Teileras izveidotā Zemes valdība, un pret savu darbu viņš izturas ar vislielāko nopietnību, turklāt ik pa laikam apliecina savu apzinīgumu ar kuņģa čūlas lēkmēm. Viņš nav visgudrākais cilvēks uz Zemes. Viņš ir mans šefs. Viņš ir arī viens no vislabākajiem draugiem, kādi man jebkad bijuši.

Blakus Sendam sēdēja Korts Mištigo. Es gandrīz varēju sajust, kā Fils viņu ienīst — no sešpirkstaino pēdu bāli zilajām apakšām līdz pat sārti krāsotajai matu svītrai, kas stiepās no vieniem deniņiem līdz otriem un norādīja uz piederību pie augstākās kastas. Ienīda nevis tāpēc, ka viņš bija vegietis, bet galvenokārt tāpēc — un es par to nešaubījos —, ka viņš bija vienīgais šeit uz Zemes sastopamais Tatrama Ištigo radinieks — mazdēls, — tā Ištigo mazdēls, kurš iesāka pierādīt, ka tālaika izcilākais angļu valodā rakstošais prozaiķis un dzejnieks esot vegietis. Vecais džentlmenis vēl arvien tā apgalvo, un es neticu, ka Fils jebkad viņam to piedos.

Ar zilās acs kaktiņu es ieraudzīju, ka Elena kāpj augšup pa lielajām, bagātīgi izrotātajām kāpnēm zāles viņā pusē. Ar otru acs kaktiņu pamanīju Lorelu skatāmies uz mani.

— Esmu ievērots, un nu man jāiet atdot gods Viljamam Sībrukam no Teileras. Nāksi līdzi?

— Nu… Nu labi, ciešanas apskaidro dvēseli, — Fils teica.

Mēs devāmies uz alkovu un apstājāmies divu krēslu priekšā starp mūziku un troksni, pie divu pasauļu varenajiem. Lorels lēnām piecēlās un paspieda mums roku. Mištigo piecēlās vēl lēnāk un nepaspieda mums roku; viņš vērīgi aplūkoja mūs ar dzintarkrāsas acīm, un iepazīstināšanas laikā viņa sejā nepakustējās ne vaibsts. Vegieša brīvi krītošo oranžo kreklu visu laiku plandīja nepārtrauktā izelpa, ko pa krūšu kurvja apakšā esošajām nāsīm izpūta viņa daudzkambaru plaušas. Viņš viegli pamāja ar galvu, atkārtodams manu vārdu. Tad pievērsās Filam ar kaut ko līdzīgu smaidam.

— Vai jūs negribētu, lai es pārtulkoju jūsu lugu? — vegietis jautāja; viņa balss noskanēja kā apklustošs kamertonis.

Fils apcirtās uz papēža un aizgāja.

Tajā brīdī es nodomāju, ka vegietim palicis slikti, līdz atcerējos, ka zilādaino smiekli atgādina āža elsas. Es cenšos izvairīties no vcgicšiem, tāpēc neapmeklēju kūrortus.

— Sēdieties! — teica Lorels, un, lai slēptu samulsumu, sāka darboties ar pīpi.

Es pavilku krēslu un noliku to viņiem pretī.

— Labs ir.

— Korts iecerējis uzrakstīt grāmatu, — Lorels sacīja.

— Jūs jau to teicāt.

— Par Zemi.

Es pamāju ar galvu.

— Viņš izteica vēlēšanos, lai jūs būtu viņa pavadonis, apceļojot dažas Senās vietas.

— Jūtos pagodināts, — es strupi atbildēju. — Un arī pārsteigts par to, kādēļ viņš izvēlējies tieši mani.

— Un vēl daudz vairāk jūs gribētu zināt to, kāda ir viņa rīcībā esošā informācija par jums, vai ne? — vegietis piebilda.

— Protams, daudz vairāk, — es piekritu.

— Es pajautāju mašīnai.

— Jauki. Nu es zinu.

Atgāžos krēslā un iztukšoju glāzi.

— Sākumā, kad pirmo reizi iedomājos par šo grāmatu, cs pārbaudīju Zemes iedzīvotāju reģistru, bet tikai tāpēc, lai iegūtu vispārīgas ziņas par šejienes iedzīvotājiem; tad, kad atradu ko interesantāku, sāku meklēt Zemes ministrijas personāla datu bankā.

— Hmm… — es norūcu.

— Un mani daudz vairāk iespaidoja tas, kā par jums tur nav, nevis tas, kas ir.

Es paraustīju plecus.

— Jūsu karjerā ir daudz balto plankumu. Pat tagad neviens īsti nezina, ko jūs darāt brīvajā laikā. Starp citu, kad jūs esat dzimis?

— Nezinu. Tas notika nelielā Grieķijas ciematiņā, un togad tur nebija kalendāru. Man sacīja, ka esmu dzimis Ziemassvētkos.

— Pēc personāla uzskaites kartes datiem jums ir septiņdesmit septiņi gadi. Pēc reģistra — vai nu simt vienpadsmit vai arī simt trīsdesmit.

— Es samelojos par savu vecumu, lai dabūtu darbu. Tolaik valdīja depresija.

— Tāpēc es sastādīju Nomikosa profilu — tas ir diezgan īpatnējs —, un liku reģistram atrast fiziskās līdzības visās tā datu bankās, pat slēgtajās.

— Daži vāc vecas monētas, citi būvē raķešu modeļus…

— Es atklāju, ka jūs varētu būt trīs, četri vai pat pieci citi cilvēki, visi grieķi, un viens no viņiem patiešām apbrīnojams. Taču viens no vecākajiem, Konstantīns Koroness, ir dzimis pirms divsimt trīsdesmit četriem gadiem. Ziemassvētkos. Viena acs zila, otra brūna. Kropla labā kāja. Tāds pats garums, tādi paši Bertiljona izmēri.

— Un tādi paši pirkstu nospiedumi? Tādi paši acs tīkleņu raksti?

— Daudzās no vecā reģistra kartītēm šie dati nebija iekļauti. Varbūt tajā laikā strādāja nolaidīgāk? Nezinu. Iespējams, daudz paviršāk izturējās pret tiem, kuriem bija pieejama cilvēku kartotēka.

— Jūs, protams, zināt, ka pašlaik uz Zemes mīt vairāk nekā četri miljoni cilvēku. Es droši varu apgalvot, ka, pārmeklējot pēdējos trīs vai četrus gadsimtus, jūs šādā veidā varētu atrast dvīņus vai pat trīņus. Un tad?

— Tas padara jūs mazliet noslēpumaināku, tas arī viss, — līdzīgu Zemes garam; jūs esat tikpat dīvaini izkropļots kā šī planēta. Bez šaubām, es nekad nesasniegšu jūsu vecumu, lai kāds tas arī būtu, bet mani interesē tā uztveres pakāpe, kādu cilvēks var sev attīstīt, ja viņam dots tik daudz laika, — it sevišķi ņemot vērā, ka jūs esat savas pasaules vēstures un mākslas lielisks pazinējs. Un tieši tāpēc es lūdzu sev par pavadoni jūs, — viņš nobeidza.

— Tagad, kad esat mani saticis, iznīcinājis un tā tālāk, vai es varu atgriezties mājās?

— Konrād! — Pīpe man uzbruka.

— Nē, mister Nomikos, pastāv vēl arī praktiskas dabas apsvērumi. Šī pasaule ir pilna briesmu, bet jums ir augsts izdzīvošanas potenciāls. Es gribu izdzīvot, tāpēc arī gribu, lai jūs dotos man līdzi.

— Nu, tik tālu viss būtu skaidrs. Un tālāk?

Viņš klusi iesmējās.

— Cik noprotu, es jums nepatīku.

— No kurienes jums radušās tādas domas? Jūs tikai apvainojāt manu draugu, uzdevāt man nekaunīgus jautājumus, savas iegribas dčļ spiežat mani jums kalpot…

—… ekspluatēju jūsu līdzcilvēkus, pārvēršu jūsu pasauli par priekanamu un norādu uz visas cilvēces pilnīgo provinciālismu salīdzinājumā ar miljoniem gadu senāku galaktisko kultūru.

— Es nerunāju par pretrunām dažādu planētu iedzīvotāju starpā. Es runāju par sevi. Un es atkārtoju — jūs apvainojāt manu draugu, uzdevāt man nekaunīgus jautājumus, iegribas dēļ piespiežat mani sev kalpot.

— Man par to visu!.. — (Āža šņaukāšanās.) — Tas ir apvainojums Homēra un Dantes gariem, ja tas vīrs dzied visas cilvēces vārdā.

— Šobrīd mums labāka nav.

— Tādā gadījumā vispār vajadzētu iztikt bešā!

— Tas neattaisno jūsu izturēšanos pret viņu.

— Es domāju, ka attaisno, citādi es tā neizturētos. Mirklīti, es uzdošu jums jautājumus, kādus vien gribēšu, bet jums ir tiesības atbildēt vai neatbildēt uz tiem — pēc paša ieskatiem, kā jau jūs to darījāt. Un, beidzot, neviens jums neko nespieda darīt. Jūs esat valsts ierēdnis. Jums ir dots uzdevums. Strīdieties ar savu Ministriju, nevis ar mani. Un, ja labi padomā, es šaubos, vai jums ir pietiekami daudz informācijas, lai tik brīvi lietotu vārdu «iegriba», kā jūs to darāt, — viņš nobeidza.

Pēc Lorcla sejas izteiksmes nopratu, ka viņa kuņģa čūla izsaka savu attieksmi. Es piebildu: — Ja gribat, sauciet savu rupjību par godīgu rīcību vai citas kultūras augli un attaisnojiet savu ietekmi ar visādiem sofismiem, un domājiet, ko vien vēlaties, — bet noteikti izsakiet dažnedažādus negodīgus spriedumus, lai es savukārt varu spriest par jums. Jūs uzvedaties kā karaļa varas pārstāvis britu kolonijās, — es teicu, uzsvērdams pēdējos vārdus, — un man tas nepatīk. Esmu izlasījis visas jūsu grāmatas. Esmu lasījis arī jūsu vectēva grāmatas, tādas kā «Zemes palaistuves žēlabas», — un jūs nekad nebūsiet tāds vīrs, kāds ir viņš. Viņam piemīt tas, ko sauc par līdzjūtību. Jums tādas nav. Viss, ko jūs jūtat pret veco Filu, divkārtīgi nāks jums atpakaļ manā grāmatā.

Par vectēvu sacītais bija trāpījis vārīgā vietā; vegietis sarāvās, kad mans zilais skatiens ietriecās viņā.

— Tāpēc iepūt man svārku ļipā! — es piebildu (varbūt ne gluži tā) vegiešu valodā.

Sends nemācēja šo valodu tik labi, lai varētu saprast manis teikto, bet tūliņ pat, aši palūkojies apkārt, lai pārliecinātos, vai kāds nedzird, samierinoši iedūcās:

— Konrād, uzvedies, lūdzu, tā, kā tavas nodaļas pārstāvim pieklājas! Srin Štigo, kā būtu, ja mēs turpinātu plānot ceļojuma maršrutu?

Mištigo atņirdza savu zilzaļo smaidu.

— Un izlīdzinātu mūsu pretrunas? — viņš pajautāja. — Labi! Pārcelsimies uz bibliotēku, tur ir klusāks un varēsim izmantot karšu ekrānu.

— Jauki.

Ceļoties kājās, es jutu nelielu atvieglojumu; zināju, ka tur ir Dos Santoss un viņš ienīst vegiešus, un, kur ir Dos Santoss, tur vienmēr ir Diāna, meitene ar sarkano parūku, un viņa ienīst visus pēc kārtas; zināju, ka augšā ir arī Džordžs Emcts un Elena, un Džordžs ir ļoti vēss attiecībās ar svešiniekiem (taisnību sakot, arī ar draugiem); vēlāk tur varētu ieklīst arī Fils un izgāzt savas dusmas; tad vēl būs Hasans — viņš daudz nerunā, tikai sēž un smēķē narkotikām piebāztu pīpi un izskatās gluži apdullis, un, ja kāds nostājas viņam tā tuvāk un ievelk pāris dziļāku elpas vilcienu, tad viņu vairs neuztrauc doma par to, kādas rupjības ir sarunātas vegietim vai jebkuram citam.

Biju cerējis, ka Hasans savu atmiņu būs apreibinājis ar dūmiem, vai arī plivināsies kaut kur septītajās debesīs.

Cerības izgaisa, tiklīdz mēs iegājām bibliotēkā. Viņš sēdēja un sūca limonādi.

Būdams astoņdesmit vai deviņdesmit gadus vecs, izskatīdamies pēc pusmūža vīra, viņš vēl bija saglabājis jaunības sparu. SprangaSemsera metodei bija trāpījies ļoti piemērots materiāls. Tā negadās bieži. Patiesībā gandrīz nekad. Dažus cilvēkus šī metode bez jebkāda acīm redzama iemesla noved anafilaktiskajā šokā, un pat adrenalīna injekcijas sirdī nespēj tos atgriezt normālā stāvoklī, citi, lielākā daļa, sastingst uz pieciem vai sešiem gadu desmitiem. Taču atsevišķi cilvēki, izgājuši šo atjaunošanas kursu, patiešām kļūst jaunāki, — apmēram viens no simt tūkstošiem.

Mani pārsteidza tas, ka likteņa lielajā šautuvē trāpīts tieši viņam — un vēl tādā veidā.

No Madagaskaras akcijas, kurai Radpols bija nolīdzis Hasanu, lai atriebtos tcileriešiem, bija pagājuši jau vairāk nekā piecdesmit gadi. Viņu algoja Atēnu lielais K (Dusi Dieva mierā!), kurš bija uzdevis viņam tikt galā ar Zemes valdības nekustamo īpašumu sabiedrību. Hasans to paveica. Turklāt loti labi. Ar nelielas ierīces palīdzību. Paukš!

Viņš, ko daži ilgdzīvotāji dēvē par Hasanu Asasīnu, ir pēdējais algotais slepkava uz zemeslodes.

Bez Fila, kura agrākā talanta dzirkstis klāja bieza pelnu kārta, Hasans bija viens no tiem nedaudzajiem, kas varēja atcerēties veco Karagiosi.

Tāpēc galvu augšā un sēnīti uz priekšu! Es centos aizmiglot viņa prātu ar savu pirmo skatienu. Vai nu iedarbojās kādi seni un noslēpumaini spēki, par ko gan es stipri šaubos, vai arī viņš bija vairāk apreibis, nekā es domāju — tā varēja būt —, vai arī bija aizmirsis manu seju, — arī tas bija iespējams, kaut gan ne visai ticams, — vai arī vadījās no profesionālās ētikas vai arī primitīvas dzīvnieciskas viltības. (Viņam piemita tās abas, tomēr dažādā mērā, ar uzsvaru uz dzīvniecisko viltību.) Kad mūs iepazīstināja, viņa sejā nepakustējās ne vaibsts.

— Mans miesassargs Hasans, — teica Dos Santoss un veltīja man savu zibspuldzes smaidu, kad es spiedu roku, kas reiz, tēlaini izsakoties, bija tricinājusi pasauli.

Tā vēl joprojām bija ļoti spēcīga roka.

— Konrāds Nomikoss, — Hasans sacīja, piemiegdams acis, it kā lasītu šo vārdu no saraksta.

Visus pārējos šai telpā es pazinu, tāpēc steidzos pie krēsla, kas atradās vistālāk no Hasana, un drošības pēc gandrīz visu laiku turēju sejai priekšā glāzi.

Sarkanās Parūkas Diāna stāvēja turpat netālu. Viņa uzrunāja mani. Teica: — Labrīt, Nomikosa kungs!

Es sveicinādams pacēlu glāzi.

— Labvakar, Diāna!

Gara un slaida kā svece, tērpusies gandrīz tikai baltā, viņa stāvēja līdzās Dos Santosam. Zināju, ka viņa valkā parūku, jo reiz man gadījās redzēt, kā tā atslīdēja no pakauša, nedaudz atsegdama savādu, neglītu rētu. Es bieži domāju par šo rētu — dažreiz, kad, noenkurojis jahtu, lūkojos mākoņu spraugās redzamajos zvaigznāju fragmentos vai arī kad atraku sasistu statuju gabalus.

Tumši violetas lūpas — tās šķiet ietetovētas, jo nekad neesmu redzējis tās smaidām; žokļu muskuļi vienmēr saspringti, jo zobi pastāvīgi ir cieši sakosti; no nemitīgi sarauktās pieres starp acīm iezīmējies neliels, otrādi apgriezts «V»; zods vienmēr augstu pacelts — varbūt izaicinājumā? Runājot sev tik raksturīgajā skopajā, saraustītajā manierē, viņa tik tikko kustināja lūpas. Nekādi nespēju uzminēt viņas vecumu. Pāri trīsdesmit, tas arī viss.

Viņa un Dons veido interesantu pāri. Viņš ir tumšs, runīgs, vienmēr ar cigareti zobos, nespēj nosēdēt uz vietas vairāk par divām minūtēm. Viņa ir par piecām collām garāka un deg bez mirgošanas.

Es joprojām daudz ko par viņu nezinu. Šķiet, ka nekad ari neuzzināšu.

Kamēr Lorels Dos Santosu iepazīstināja ar Kortu, viņa pienāca un nostājās man blakām.

— Jūs… — Diāna teica.

— Es, — es sacīju.

— Vadīsiet maršrutu.

— Visiem viss zināms, tikai man ne, — es norūcu. — Vai jums nešķiet, ka vajadzētu mazdrusciņ padalīties savās zināšanās par šo tēmu?

— Nekādu zināšanu, nekāds tēmas, — viņa attrauca.

— Jūs runājat gluži kā Fils.

— Nemaz necenšos to darīt.

— Tomēr darāt. Kāpēc?

— Kas kāpēc?

— Kāpēc jūs? Dons? Šovakar? Šeit?

Diāna ar mēli pieskārās augšlūpai, tad cieši to saknieba, it kā mēģinādama no tās izspiest grcipfrūtu sulu vai aizturēt vārdus. Tad palūkojās uz Donu telpas otrā galā, bet viņš atradās pārāk tālu, lai būtu varējis ko dzirdēt, un pat skatījās uz citu pusi. Patlaban viņš no lielas krūzes lēja Mištigo glāzē īsto kokakolu. Pēc vegiešu domām, kolas formula bija lielākais šī gadsimta atklājums arheoloģijā. Tā tika nozaudēta Trīs Dienu laikā un atgūta tikai pirms nepilniem desmit gadiem. Ražoja dažnedažādas «simikolas», bet neviena tā neietekmēja vegiešu vielmaiņu kā kokakola. «Zemes otrais ieguldījums galaktikas kultūrā» — tā to bija nosaucis viens no mūslaiku vegiešu vēsturniekiem. Pirmais ieguldījums, protams, bija ļoti jauka, svaiga sociāla problēma, tieši tāda, kādu paaudzēm ilgi jau bija gaidījuši garlaicības māktie filozofi.

Diāna palūkojās atpakaļ.

— Es vēl nezinu, — viņa izmeta. — Pajautājiet Donam.

— Pajautāšu.

Es pajautāju. Protams, ne uzreiz. Un nejutos apbēdināts, jo tā kā tā ne uz ko necerēju.

Un, kamēr es cītīgi piepūlēju dzirdi, lai kaut ko saklausītu, pēkšņi notika redzes un iztēles pārklāšanās, ko reiz kāds psihiatrs man bija definējis kā pseidotclepātisku gribas īstenošanu. Tas notiek šādi. _ Es gribu uzzināt, kas notiek kādā vietā. Manā rīcībā ir gandrīz pietiekami informācijas, lai spētu to uzminēt. Tāpēc es to arī daru. Tikai tas notiek tā, it kā es visu redzētu un dzirdētu ar kāda sarunā iesaistīta cilvēka acīm un ausīm. Manuprāt, tā tomēr nav īsta telepātija, jo es dažreiz varu kļūdīties. Tomēr viss šķiet kā īstenībā.

Psihiatrs varēja izskaidrot, kā tas notiek, bet ne kāpēc tas notiek.

Tāpēc arī es stāvēju istabas vidū, skatījos uz Mištigo, biju Dos Santoss un sacīju:

—… došos līdzi, lai jūs apsargātu. Nevis kā Radpola sekretārs, bet kā vienkāršs pilsonis.

— Es neesmu lūdzis jūsu apsardzību, — vegietis atbildēja, — tomēr no sirds pateicos. Es pieņemšu šo piedāvājumu, lai jūs pasargātu mani no saviem biedriem, — to sacīdams, viņš pasmaidīja, — ja viņi censtos mani ceļojuma laikā nogalināt. Es gan par to stipri šaubos, tomēr būtu muļķis, ja atteiktos no Dos Santosa piedāvātā vairoga.

— Prātīgi darīts, — mēs teicām, viegli paklanīdamies.

— Protams, — Korts sacīja. — Tagad pastāstiet man, kas tā tāda. — Viņš ar galvas mājienu norādīja uz Elenu, kura tikko bija beigusi par kaut ko strīdēties ar Džordžu un nu dusmīga devās projām no viņa.

— Elena Emeta, Dabas aizsardzības nodaļas direktora Džordža Emeta sieva.

— Kāda ir viņas cena?

— Neesmu dzirdējis, ka viņai pēdējā laikā būtu noteikta cena.

— Bet kāda tā bija agrāk?

— Tādas vispār nav bijis.

— Visam uz Zemes ir sava cena.

— Tādā gadījumā man šķiet, ka jums pašam nāksies to noskaidrot.

— Es noskaidrošu, — viņš apgalvoja.

Zemes sievietes vegiešiem vienmēr ir šķitušas dīvaini pievilcīgas. Kāds vegietis reiz man stāstīja, ka viņas liekot justies kā zoofīlam. Tas ir visai interesanti, jo kāda jauka meitene Cote d'Or kūrortā reiz man ķiķinādama stāstīja, ka vegieši liekot viņai justies kā une zoophilistc. Manuprāt, vegieša nepārtrauktā izelpa kutina vai kā citādi kairina un pamodina abos zvēru.

— Starp citu, vai jūs esat pārstājis sist savu sievu? — mēs iejautājāmies.

— Kuru? — Mištigo vaicāja. Aptumsums — un es atkal sēdēju vecajā vietā.

— Ko tu teiksi par to? — Džordžs Emets jautāja.

Es pārsteigts lūkojos viņā. Pirms mirkļa te neviena nebija. Viņš bija negaidīti pienācis un apsēdies uz krēsla platā roku balsta.

— Sāc, lūdzu, no sākuma. Biju mazdrusciņ aizsnaudies.

— Es teicu, ka mēs notriecām vēl vienu spārnaino. Ko tu teiksi par to?

— Ir atskaņas, — es atbildēju. — Stāsti nu, kā mēs notriecām to spārnaino.

Taču viņš jau smējās. Džordžs pieder pie tiem cilvēkiem, kuri var smieties visnegaidltākajos brīžos. Viņš dienām ilgi var klīst apkārt saskābis, līdz kāds niecīgs iemesls liek viņam izplūst smieklos. Džordžs smejoties elso kā bērns, un šo iespaidu vēl pastiprina viņa sārtā, ļenganā miesa un paretie mati. Tāpēc es mierīgi gaidīju. Elena atkal uzbruka Lorelam, un Diāna bija aizgriezusies, lai papētītu plauktā novietotās grāmatas.

Beidzot viņš noslēpumaini pačukstēja: — Es esmu izveidojis jaunu slishi dzimti.

— Jā, tas patiešām ir liels panākums! — Tad es klusītēm pajautāju: — Kas ir slishi?

— Slishi ir Bekebā izplatīts kaitēklis, līdzīgs lielai ērcei, — viņš paskaidroja. Un lepni piebilda: — Manējie ir trīs astotdaļcollu garumā, dziļi iesūcas miesā un izdala ārkārtīgi indīgas vielas.

— Nāvējošas?

— Manējie — jā.

— Vai tu nevarētu man kādu aizdot?

— Kāpēc?

— Es gribu to aizmest kādam aiz apkakles. Ja tā labi padomā, vajadzētu vairākus desmitus. Man ir daudz draugu…

— Mani slishi cilvēkiem nav kaitīgi, tikai zirnekļsikspārņiem. Cilvēki tiem nepatīk. Drīzāk cilvēki noindēs manus slishi. — (Viņš izrunāja vārdus «mani slishi» kā gādīgs saimnieks.) — To pārnēsātāja vielmaiņai jābūt saistītai vairāk ar varu nekā ar dzelzi, un pie šīs kategorijas pieder arī zirnekļsikspārņi, — viņš paskaidroja. — Tieši tāpēc es gribu kopā ar jums doties šajā ceļojumā.

— Tu gribi, lai es tev sameklēju zirnekļsikspārni un turu to ciet, kamēr tu tam gāzīsi virsū savus slishi? Vai es pareizi tevi sapratu?

— Nu, es gribētu kādu pārīti paturēt sev — visi manējie pagājšmēnes nobeidzās —, bet esmu pārliecināts, ka slishi iedarbosies. Es gribētu iet vēl tālāk un izraisīt sērgu.

— Kādu sērgu?

— Kas iznīcinātu sikspārņus. Ja ir piemēroti apstākļi, slishi uz Zemes vairojas diezgan ātri, un, ja tos vēl izplatīs pareizajā gadalaikā, tie būs ārkārtīgi efektīvi. Es runāju tieši par pēdējo šīsvasaras zirnekļsikspārņu pārošanās laiku dienvidrietumos. Tā sāksies pēc sešām, astoņām nedēļām Kalifornijā, Senajā vietā, ko sauc par Kapistrāno, — tā gan vairs nav tik radioaktīva. Kā es noprotu, jūs apmēram tajā laikā turp ceļosiet. Kad zirnekļsikspārņi atgriezīsies

Kapistrāno, es gribu jau būt tur un sagaidīt tos ar saviem slishi. Es varētu pavadīt tur arī atvaļinājumu.

— Hm… Vai esi par to runājis ar Lorelu?

— Jā, un viņš uzskata to par lielisku ideju. Viņš vēlas mūs tur satikt un uzņemt dokumentālu filmu. Var gadīties, ka šī ir viena no pēdējām iespējām novērot, kā viņu milzīgie bari lidojumā aizsedz sauli, ligzdo māju drupās, aprij savvaļas cūkas un kaisa uz ceļiem savus zaļos ekskrementus — zini, tas ir diezgan burvīgs skats.

— Nu gluži kā pastardienas priekšvakarā! Kas notiks ar savvaļas cūkām, ja mēs iznīcināsim visus zirnekļsikspārņus?

— Ak, tās nedaudz savairosies. Taču es domāju, ka pumas neļaus tām savairoties kā trušiem Austrālijā. Lai nu kā, vieglāk taču paciest cūkas nekā zirnekļsikspārņus, vai ne?

— Neesmu sajūsmā ne par vieniem, ne par otriem, bet, ja tā padomā, cūkas tomēr šķiet labākas par zirnekļsikspārņiem. Labi, vari braukt mums līdzi.

— Paldies! — viņš tencināja. — Zināju, ka palīdzēsi.

— Nav par ko.

Tobrīd Lorels kā atvainodamies ieklepojās. Viņš stāvēja blakus lielajai pultij istabas vidū; tās priekšā lejup slīdēja plats caurspīdīgais reljefekrāns. No visām vietām redzamība bija vienlīdz laba. Viņš nospieda pogu pults sānos, un telpā iestājās puskrēsla.

— Nu, es jums parādīšu virkni karšu, ja varēšu dabūt šo sinhr… Tā. Te nu tā ir.

Uz ekrāna pasteļkrāsās iemirdzējās Āfrikas ziemeļu daļa un gandrīz visas Vidusjūras valstis.

— Vai šī bija tā, kuru jūs gribējāt redzēt pirmo? — Lorels jautāja Mištigo.

— Tā bija… lai nu paliek! — teica lielais vegietis, pārtraukdams savu pusčukstus sarunu ar Elenu, kuru bija iespiedis franču alkovā zem Voltēra krūšutēla.

Krēsla vēl vairāk sabiezēja, un Mištigo piegāja pie pults. Viņš palūkojās uz karti un tad uz visiem sēdošajiem.

— Es vēlos apmeklēt vietas, kurām šāda vai tāda iemesla dēļ ir svarīga loma jūsu planētas vēsturē, — viņš teica. — Gribētu sākt ar Ēģipti, Gieķiju un Romu. Tad es vēlētos uz īsu brīdi iegriezties Madridē, Parīzē un Londonā. — Reizē ar nosaukumiem mainījās arī kartes, tomēt ne tik ātri, lai paspētu līdzi viņa teiktajam. — Atpakaļceļā apskatīt Berlīni, nokļūt Briselē, pakavēties Sanktpēterburgā un Maskavā, tad pāri Atlantijas okeānam — un apstāties Bostonā, Ņujorkā, Vašingtonā, Čikāgā — (Lorelam no piepūles uz pieres jau parādījās sviedru lāsītes) — nolaisties Jukatanā, tad atpakaļ uz Kaliforniju.

— Tieši tādā secībā? — es pajautāju.

— Gandrīz, — viņš atbildēja.

— Kas tādā gadījumā vainas Indijai un Vidējiem vai Tālajiem Austrumiem? — ievaicājās kāda balss, no kuras es pazinu Filu. Viņš bija ienācis pēc gaismas nodzišanas.

— Nekas, izņemot dubļus, smiltis un karstumu. Un tiem nav nekāda sakara ar mana brauciena mērķi, — Mištigo sacīja.

— Un kāds tad ir jūsu brauciena mērķis?

— Stāsts.

— Kāds stāsts?

— Es jums atsūtīšu grāmatu ar autogrāfu.

— Pateicos!

— Ņemiet par labu!

— Kad jūs gribat doties ceļā? — es jautāju viņam.

— Parīt, — skanēja atbilde.

— Labi!

— Man jums ir sagatavotas šo vietu sīkākas kartes. Lorels saka, tās šopēcpusdien esot aizsūtītas uz jūsu kantori.

— Ļoti labi. Taču ir vēl kas, par ko jūs varētu nebūt lietas kursā. Visas jūsu līdz šim nosauktās vietas atrodas uz cietzemes. Mūsdienās dažu iemeslu dēļ Zemes kultūras centri atrodas galvenokārt uz salām. Trīs Dienu laikā kontinentiem krietni nolaida asinis, un vairums no minētajām vietām vēl joprojām ir radioaktīvas. Taču tas nav vienīgais iemesls, kāpēc tās uzskata par bīstamām…

— Man jūsu vēsture nav sveša un nav vajadzības klausīties par radiācijas briesmām, — vegietis mani pārtrauca. — Zinu arī par daudzajiem mutantiem, kas mājo Senajās vietās. Es par to domāju, nevis uztraucos.

Mākslīgajā puskrēslā cs paraustīju plecus.

— Kā gribat… Manis dēļ…

— Labi. — Viņš iedzēra vēl vienu kolas malku. — Lorel, lūdzu, iededziet gaismu!

— Tūlīt, Srin.

Telpa atkal kļuva gaiša.

Kad ekrāns nozuda griestos, Mištigo man pavaicāja: — Vai tā ir taisnība, ka jūs šeit Portā pazīstat vairākus mambos un houngans?

— Jā gan, — es pārsteigts atbildēju. — Kāpēc tas jūs interesē?

Viņš tuvojās manam krēslam.

— Man šķiet, ka vūdū jeb voudoun nav mainījies gadsimtiem ilgi, — viņš it kā starp citu ierunājās.

— Iespējams, — es piekritu. — Manis vēl nebija, kad viss tas sākās, tāpēc nevaru pateikt.

— Šķiet, ka tā dalībniekiem ne sevišķi patīk svešinieku klātbūtne…

— Tas tiesa. Tomēr, ja dosieties uz pareizo hounfor un neaizmirsīsiet paņemt līdzi dāvanas, viņi sarīkos jums krāšņu izrādi.

— Bet man ļoti gribētos redzēt īstu ceremoniju. Ja es tur ierastos kopā ar cilvēku, kas dalībniekiem nav svešs, varbūt tad es varētu redzēt, kā tas notiek īstenībā?

— Kāpēc jums tas būtu vajadzīgs? Slimīga interese par barbariskām paražām?

— Nē. Es pētu dažādas reliģijas.

Uzmanīgi palūkojos viņa sejā, bet tur nekas nebija izlasāms.

Bija pagājis jau krietns laika sprīdis, kopš es tur biju ciemojies kopā ar Mammu Žilī un Tēti Džo vai arī kādu citu, un hounfor nemaz nebija tik tālu, bet es nezināju, kā viņi izturēsies, ja man līdzi būs vegietis. Protams, viņi nekad necēla iebildumus, ja es atvedu kādu svešinieku.

— Nu… — es iesāku.

— Gribu tikai noskatīties, — viņš sacīja. — Es visu laiku turēšos malā. Viņi gandrīz nemanīs, ka es tur būšu.

Brīdi svārstījies, beidzot piekritu. Es ļoti labi pazinu Mammu Žilī, un nekas ļauns jau nevarēja notikt.

Tāpēc sacīju: — Labs ir. Es jūs turp aizvedīšu. Ja vēlaties, pat šovakar.

Viņš piekrita, pateicās un devās pēc vēl vienas kolas glāzes. Džordžs, kurš tā arī nebija piecēlies no mana krēsla roku balsta, pieliecās man klāt un izmeta, ka būtu ļoti interesanti uzšķērst kādu vcgieti. Es viņam piekritu.

Kad Mištigo atgriezās, viņam blakus nāca Dos Santoss.

— Tu it kā ņemot misteru Mištigo sev līdzi uz kādu pagānisku ceremoniju? — viņš jautāja, un viņa ieplestās nāsis raustījās.

— Ņemu gan, — es piekritu.

— Bez miesassarga viņš nekur neies.

Paraustīju plecus.

— Es pats varu tikt ar visu galā.

— Mēs ar Hasanu iesim jums līdzi.

Es jau pavēru muti, lai iebilstu, bet tad starp viņiem iespraucās Elena.

— Es arī gribu iet, — viņa sacīja. — Nekad neesmu redzējusi nevienu rituālu.

Man atlika tikai paraustīt plecus. Ja gāja Dos Santoss, tad gāja arī Diāna, un tas jau bija krietns pulciņš.

Par vienu vairāk vai mazāk — tas vairs neko neizšķīra. Gājiens bija izgāzies, pirms vēl bija sācies.

— Kādēļ gan ne? — es noteicu.

Hounfor atradās lejā, ostas rajonā, varbūt tāpēc, ka bija veltīts jūras dievam Ague Woyo. Tomēr drīzāk tāpēc, ka Mammas Žilī ļaudis vienmēr ir strādājuši ostZ.Ague Woyo nebija greizsirdīgs, tāpēc telpas sienas klāja daudzas citas ar fosfora krāsām zīmētas dievības. Tālāk iekšzemē ir citi, nesalīdzināmi krāšņāki hounfor, bet tie jau kalpo naudas pelnīšanai.

Ague lielā turbolaiva laistījās zilā, oranžā, zaļā, dzeltenā un melnā krāsā un izskatījās diezgan nepiemērota jūras braucieniem. Par visu pretējo sienu savas tumši sarkanās cilpu cilpas meta Damballa Wedo. Iepretī, drusciņ pa labi no durvīm, pa kurām bijām ienākuši — vienīgajām durvīm —, Tētis Džo ritmiski sita vairākas lielas rada bungas. Dažnedažādi kristiešu svētie ar neizdibināmu sejas izteiksmi lūkojās uz spožajām sirdīm, gaiļiem un kapsētu krustiem, karogiem, mačetēm un krustceļiem, kas klāja gandrīz visas apkārtējās sienas, — lūkojās, sastinguši ar Titāna amfotēriskajām krāsām gleznotā pēcviesuļa sirreālismā, un nevarēja pateikt, vai svētie tam visam piekrīt vai ne, — viņi tikai lūkojās lejup caur lētajiem gleznu rāmjiem kā caur logiem uz kādu pilnīgi svešu pasauli.

Nelielais altāris bija nokrauts ar grādīgu dzērienu pudelēm, ķirbjiem, svētajiem traukiem ar loa gariem, amuletiem, pīpēm, karogiem, nepazīstamu cilvēku hologrāfiskajiem attēliem, un starp visām šīm mantām stāvēja arī Tēta Legbas cigarešu paciņa.

Kad mūs kāds jauns huonsi, vārdā Luiss, ieveda iekšā, rituāls jau gāja pilnā sparā. Telpa bija apmēram astoņus metrus gara un piecus plata, ar baltiem griestiem un netīru grīdu. Dejotāji lepnā gaitā nesteidzīgi riņķoja ap centra stabu. Viņu tumšie ķermeņi spīdēja antīko petrolejas lampu blavajā gaismā. Mums ienākot, telpa bija stāvgrūdām pilna.

Mamma Žilī saņēma manu roku un pasmaidīja. Viņa aizveda mani pie altāra un teica: — Erzulī bija laba.

Es piekrītoši pamāju ar galvu.

— Tu viņai patīc, Nomikos. Tu dzīvo ilgi, daudz ceļo un atgriezies atpakaļ.

— Vienmēr, — es piebildu.

— Šie cilvēki?…

Viņa uzmeta savu tumšo acu zibsni maniem ceļabiedriem.

— Draugi. Viņi netraucēs…

Kad es to pateicu, viņa iesmējās. Es arī.

— Ja tu ļauj mums palikt, es parūpēšos, lai viņi nemaisītos pa kājām. Mēs stāvēsim ēnā pie sienas. Redzu, ka esat daudz dancojuši un dzēruši…

— Palieciet, — viņa teica. — Atnāc kādreiz pa dienu parunāties!

— Noteikti.

Tad Mamma Žilī devās prom, un dejotāji atbrīvoja viņai vietu aplī. Mana draudzene bija ražena auguma, kaut arī ar smalku balsi. Viņa kustējās ar īpatnu grāciju kā milzīga gumijas lelle, likdama soļus monotonās bungu dārdoņas ritmā. Pēc kāda laika šī skaņa piepildīja visu — manu galvu, zemi, gaisu; varbūt tāpat jutās pussagremotais Jona, klausoties vaļa sirdspukstos. Es vēroju dejotājus. Un arī tos, kuri vēroja dejotājus.

Lai panāktu vajadzīgo noskaņojumu, izdzēru veselu pinti ruma, bet nekā. Mištigo no līdzpaņemtās pudeles nepārtraukti sūca kolu. Neviens nebija ievērojis viņa zilo ādu, turklāt mēs tur ieradāmies diezgan vēlu, kad viss jau gāja pilnā sparā un paši dalībnieki bija krietnās burās.

Sarkanā Parūka stāvēja kaktā un izskatījās gan augstprātīga, gan nobijusies. Pie sāniem viņa turēja pudeli, bet tā tur arī palika. Mištigo pie sāniem turēja Elenu, un viņa tur arī palika. Dos Santoss stāvēja pie durvīm un vēroja visus pēc kārtas, pat mani. Labajā pusē, atslējies pret sienu, Hasans kūpināja garkātainu pīpi ar nelielu galviņu. Viņu, šķiet, nekas neuztrauca.

Mamma Žilī — manuprāt, tā bija viņa — sāka dziedāt. Citi piebalsoja:

Papa Legba, ouvri baye!

Papa Legba, Attibon Legba, ouvri baye pou pou passe!

Papa Legba…

Tā tas turpinājās bezgalīgi. Man uznāca snaudiens. Iedzēru rumu, taču slāpes nerimās, tāpēc dzēru vēl.

Nevaru īsti pateikt, cik ilgi bijām stāvējuši, kad tas sākās. Dejotāji skūpstīja stabu, dziedāja, grabināja ķirbjus un laistīja ūdeni, bet divi hounsi jau uzvedās kā apsēsti un kaut ko nesakarīgi murmināja; uz grīdas nokaisītais miltu raksts bija sajaukts, gaisā karājās dūmu mākoņi; es biju atslīdzis pret sienu un uz brīdi iesnaudies.

Skaņa nāca no pavisam citas puses.

Hasans kliedza.

No ilgā, griezīgā kliedziena es satrūcies liecos uz priekšu, bet, tā kā nebiju īsti skaidrā, zaudēju līdzsvaru un smagi atgāžos pret sienu.

Bungu rībieni turpinājās, neizlaižot ne sitienu. Tomēr daži dejotāji apstājās un skatījās šurp.

Hasans jau bija pieslējies kājās. Zobi atņirgti, acis cieši samiegtas un sviedru lāsēm klātā seja no milzu piepūles savilkta vienās krunkās.

Viņa bārda — sviedriem pacelts šķēps.

Viņa apmetnis, aizķēries aiz kāda dienas rotājuma, — vēzienam pacelti melni spārni.

Viņa rokas žņaudza iedomātu cilvēku.

No Hasana rīkles lauzās dzīvnieciskas skaņas. Dejotāju lēnās kustības nepārprotami bija arābu hipnotizējušas.

Viņš turpināja žņaugt iedomāto cilvēku.

Beidzot viņš klusu iesmējās un nolaida rokas.

Dos Santoss gandrīz acumirklī bija klāt un centās vest viņu pie sajēgas, bet viņi atradās katrs savā pasaulē.

Viens no dejotājiem sāka klusi kunkstēt. Viņam pievienojās vēl viens, tad pārējie.

Mamma Žilī pameta apli un nāca pie manis — un tieši tobrīd Hasans visu sāka no sākuma, šoreiz jau daudz izsmalcinātāk.

Bungas turpināja savu nemainīgo, pirmatnējo vēstījumu.

Tētis Džo pat nepacēla galvu.

— Slikta zīme, — Mamma Žilī sacīja. — Ko tu zini par šo vīru?

— Daudz, — es atbildēju, ar gribasspēku klīdinādams skurbuli.

— Anželsū, — viņa teica.

— Kas?

— Anželsū, — viņa atkārtoja. — Tas ir tumsas dievs, no kura jā­baidās. Anželsū ir iemājojis tavā draugā.

— Paskaidro, lūdzu, sīkāk.

— Viņš reti nāk uz mūsu hounfor. Te viņu negrib. Tie, kuros viņš iemājo, kļūst par slepkavām.

— Man šķiet, ka Hasans izmēģināja jaunu tabakas maisījumu — kādu mutācijas skartu zāli vai ko tamlīdzīgu.

— Anželsū, — viņa teica vēlreiz. — Tavs draugs kļūs par slepkavu, jo tas ir nāves dievs un iemājo, kur vien tam labpatikas.,

— Mamma Žilī, Hasans jau ir slepkava. Ja tev būtu tik daudz košļeņu, cik cilvēku viņš ir nogalinājis, un tu tās visas gribētu sabāzt mutē, tad izskatītos kā kāmis. Viņš ir profesionāls slepkava — parasti gan tikai likuma ietvaros. Tā kā divkauju likums darbojas vienīgi cietzemē, tad viņš strādā galvenokārt tur. Baumo, ka viņš dažreiz izdarot kādu nelikumīgu slepkavību pats uz savu roku, bet tas nekad nav pierādīts. Tāpēc pasaki man — vai Anželsū ir netīšu vai tīšu slepkavu dievs? Starp šiem dieviem ir jābūt atšķirībai, vai ne?

— Tikai ne priekš Anželsū, — viņa atbildēja.

Pa to laiku Dos Santoss, lai izbeigtu šo traci, bija saķēris Hasana rokas. Viņš centās tās atraut vienu no otras, bet… pamēģiniet atliekt sava krātiņa režģus, un jūs redzēsiet, kā tas izskatās.

Reizē ar vairākiem citiem es piegāju pie arāba. Tas iedarbojās — Hasans beidzot pamanīja, ka viņa priekšā kāds stāv, un, atbrīvodamies no Dos Santosa tvēriena, nolaida rokas gar sāniem. Tad no apmetņa apakšas viņš izvilka dunci ar garu asmeni.

To, vai viņš šo ieroci patiešām būtu izmantojis pret Donu vai kādu citu, var tikai minēt, jo tajā brīdī Mištigo aizspieda savu kolas pudeli ar īkšķi un trieca ar to Hasanam pa galvu. Arābs gāzās uz priekšu, Dons viņu saķēra, es izlauzu viņam no plaukstas nazi, bet Mištigo pabeidza tukšot kolu.

— Interesants rituāls, — vegietis sacīja. — Nekad nebūtu domājis, ka šajā milzī mājo tik spēcīgas reliģiskās jūtas.

— Tas pierāda tikai to, ka daudz kas ir iespējams, vai ne?

— Jā. — Viņš pamāja skatītāju virzienā. — Vai viņi visi ir panteisti?

— Nē. Pirmatnējie animisti.

— Kāda tur atšķirība?

— Nu, tā pudele, ko jūs tikko kā beidzāt tukšot, tiks novietota uz altāra vai — viņu mēlē — pe, kā Anželsū trauks, jo tā ir nākusi tiešā mistiskā saskarsmē ar šo dievu. Tā to redz animisti. Turpretī panteists justos apjucis, redzot, ka nelūgti ciemiņi ierodas viņa rituālā un sarīko tādu traci. Panteists varētu iedegties kārē upurēt šos traucētājus jūras dievam Ague Woyo, līdzīgā veidā ceremoniāli iegāžot tiem pa galvu un pārmetot pāri doka malai. Tāpēc man nevajadzēs paskaidrot Mammai Žilī, ka visi šie cilvēki, kas stāv mums apkārt un nikni blenž šurp, ir īsti animisti. Atvainojiet, uz brītiņu jūs atstāšu.

Īstenībā tik traki jau nemaz nebija, gribēju viņu mazdrusciņ pabaidīt. Domāju, ka tas man izdevās.

Pēc tam kad biju atvainojies un novēlējis visiem labu nakti, pacēlu Hasanu. Viņš gulēja bezsamaņā, un es vienīgais varēju arābu panest.

Uz ielas, izņemot mūs, neviena nebija, bet Ague Woyo lielā turbolaiva jau šķēla viļņus kaut kur pasaules austrumu malā un piešļāca debesis ar savām košajām krāsām.

Dos Santoss, soļodams man blakus, sacīja: — Iespējams, ka tev bija taisnība. Varbūt mums nevajadzēja nākt līdzi.

Es pat nepūlējos viņam atbildēt, bet Elena, kas ar Mištigo gāja pa priekšu, apstājās, pagriezās pret mums un teica:

— Muļķības. Ja jūs nebūtu nācis, mēs nebūtu dzirdējuši šī klaidoņa dramatisko monologu. — Tikmēr es biju pienācis tuvāk, un viņas rokas pašāvās uz priekšu un sagrāba mani aiz kakla. Elena nespieda, tikai savieba seju šausminošā grimasē un atdarināja Hasanu: — Rrr, mmm — hā! Manī iemājojis Anželsū, un arī tu esi viņa apsēsts! — Tad viņa iesmējās.

— Atlaid kaklu, vai arī es tev uzsviedīšu šo arābu, — cs teicu, salīdzinādams Elenas oranžbrūnos matus ar oranžsārtajām debesīm viņai aiz muguras, un pasmaidīju. — Viņš ir ļoti smags, — es vēl piebildu.

Mirkli pirms mana kakla atlaišanas viņa sažņaudza pirkstus — drusciņ par stipru, lai to varētu nosaukt par rotaļu, — tad atgriezās pie Mištigo, un mēs gājām tālāk. Jā, sievietes nekad nesit man pļauku, jo es vienmēr pagriežu otru vaigu un viņas nobīstas no sēnītes; tā nu viņām neatliek nekas cits kā norīt dusmas.

— Šausmīgi interesanti, — sacīja Sarkanā Parūka. — Savāda sajūta. It kā man iekšā kāds dejotu kopā ar viņiem. Tiešām jocīga sajūta. Patiesībā man nepatīk dejot, it nemaz.

— Kas jums tas par akcentu? — es viņu pārtraucu. — Visu laiku mēģinu to noteikt.

— Nezinu, — viņa atbildēja. — Es esmu pa pusei īriete, pa pusei francūziete. Dzīvoju Hebridu salās — arī Austrālijā, Japānā — līdz deviņpadsmit gadu vecumam…

Tajā brīdī Hasans ievaidējās, sasprindzinājās — un es sajutu plecā ieduramies asu sāpi.

Pie sliekšņa nolaidu viņu zemē un pārmeklēju. Atradu divus metamos nažus, stilctu, ļoti skaistu gravitācijas dunci, garu medību dunci ar robotu neaso malu, žņaudzamās auklas un nelielu metāla kastīti ar dažādiem pulveriem un šķidrumu pudelītēm, kas mani neinteresēja. Man iepatikās gravitācijas duncis, un es to paņēmu sev. Tas bija ļoti glīts.

Nākamajā pēcpusdienā — var teikt, pat vakarā — es paķēru sev līdzi Filu, lai izmantotu viņu kā caurlaidi uz Dos Santosa apartamentiem viesnīcā Royal. Radpols vēl arvien izrāda Filam godu kā Atgriešanās kustības Tomam Peinam, kaut gan viņš savu nevainību šajā jautājumā sāka apliecināt jau pirms pusgadsimta, kad iekļuva misticisma un sava cienījamā stāvokļa valgos. Tomēr «Zemes aicinājums» varbūt ir pat labākais viņa darbs; viņš gatavoja arī uzmetumus rakstiem par Atgriešanos, kas palīdzēja sacelt traci, kādu es vēlējos. Tagad Fils visu noliedz, bet toreiz viņš bija nemiera cēlājs, un esmu pārliecināts, ka viņš vēl joprojām cītīgi vāc visus šī trača izraisītos drūmos skatienus un cildinošos izteicienus, šad un tad tos pārcilā, notrauc putekļus un uzlūko ar kaut ko līdzīgu baudai.

Es izdomāju vēl otru iemeslu: gribu apciemot Hasanu, lai redzētu, kā viņš jūtas pēc briesmīgā sitiena. Patiesībā gribēju parunāties ar viņu un uzzināt, ko viņš varētu pastāstīt (ja vispār stāstīs) par savu pēdējo uzdevumu.

Tā mēs ar Filu iegājām viesnīcā. Tā atradās netālu no Ministrijas. Apmēram septiņas minūtes lēnā gaitā.

— Vai manu elēģiju vēl neesi pabeidzis? — es jautāju.

— Joprojām strādāju pie tās.

— Tu to atkārto jau divdesmit gadus. Vai tu negribētu pasteigties, lai es beidzot varētu to izlasīt?

— Varu nolasīt tev savas pēdējās elēģijas… Lorelam, Džordžam un pat Dos Santosam. Krājumā ir daudzas bez veltījuma — mazāk ievērojamiem vīriem —, atliek tikai ierakstīt vārdu. Taču tavējā man sagādā grūtības.

— Kā tā?

— Man tā nepārtraukti jāpārraksta. Tu tik dzīvo vienos priekos un veic vienu varoņdarbu pēc otra.

— Tev tas nepatīk?

— Lielākai daļai cilvēku piemīt tik daudz pieklājības, lai pusgadsimtu strādātu un tad rimtos. Viņu elēģijas nesagādā man nekādas grūtības. Pilnas atvilktnes ar tām. Diemžēl šķiet, ka tavējo nāksies rakstīt pēdējā mirklī un beigas diez ko nesaskanēs ar sākumu. Tāds darbs man nepatīk. Es labāk daudzus gadus bez steigas visu pārdomāju un rūpīgi izvērtēju cilvēka dzīvi. Tādi kā tu, kas dzīvo saules mūžu, mani uztrauc. Liekas, ka tu spied mani sacerēt eposu, bet šādam darbam es esmu par vecu. Atmiņa sāk klibot.

— Manuprāt, tas ir netaisni, — es sacīju. — Citi sev veltītās elēģijas paspēj izlasīt paši, tad uzraksti par mani kaut pāris humoristisku dzejoļu!

— Nu, man ir tāda sajūta, ka uz tavējo arī pārāk ilgi nebūs jāgaida, — viņš sacīja. — Pacentīšos tev laikus nosūtīt kopiju.

— Tu re! No kurienes tev šī sajūta?

— Kurš gan spēj noteikt iedvesmas avotu?

— Tu man pasaki!

— Tā radās meditācijas laikā. Es tobrīd strādāju pie elēģijas vegietim — protams, tikai vingrinājuma pēc — un pieķēru sevi pie domas: «Drīz es pabeigšu arī grieķim veltīto.» — Pēc brīža viņš turpināja: — Iedomājies tādu skatu, it kā tu būtu divi cilvēki uzreiz, viens garāks par otru.

— To varētu izdarīt diezgan viegli, ja es nostātos spoguļa priekšā un mīņātos no vienas kājas uz otru. Viena kāja man ir īsāka. Tā ka es varu to iedomāties. Kas tālāk?

— Nekas. Tu visu uztver pārāk nenopietni.

— Tā ir kultūras tradīcija, kas vienmēr ir bijusi mana vājība. Līdzīgi kā ar mezgliem un zirgiem — Gordija, Trojas. Tu jau zini. Mēs esam nelietīgi radījumi.

Nākošos desmit soļus viņš klusēja.

— Tātad spalvas vai svins? — es iejautājos.

— Ko, lūdzu?

— Tā ir kalikanzarosu mīkla. Izvēlies vienu no tiem!

— Spalvas?

— Neuzminēji.

— Un ja es būtu pateicis «svins»?

— Nē. Tu vari minēt tikai vienu reizi. Pareizā atbilde ir tā, kuru izvēlas kalikanzaross. Tu zaudēji.

— Tas izklausās diezgan patvaļīgi.

— Tādi jau nu kalikanzarosi ir. Tā drīzāk ir grieķu, nevis austrumu viltība. Un ne pārāk sarežģīta. Tāpēc ka dzīvība bieži vien ir atkarīga no atbildes, un kalikanzarosi paši grib uzvarēt.

— Kāpēc tā?

— To tu pajautā nākamajam kalikanzarosam, kuru satiksi, ja vien tev būs tāda iespēja. Viņi parasti ir visai negodīgi radījumi.

Mēs sasniedzām vajadzīgo ielu un sākām iet pa to.

— Kāpēc tu atkal interesējies par Radpolu? — viņš jauīaja. — Pa­gājis taču tik ilgs laiks, kopš tu to atstāji.

— Es atstāju to īstajā brīdi, un vienīgais, par ko es interesējos, — vai tas atkal sāk darboties kā agrāk. Hasanam ir pilns ar trumpjiem, tāpēc ka viņš vienmēr dala, un es gribu zināt, kas viņam ir rokās.

— Tevi uztrauc tas, ka tu esi atklāts?

— Nē, tas var sagādāt tikai liekas raizes, bet diez vai traucēs man rīkoties.

Royal izauga mūsu priekšā, un mēs tajā iegājām. Devāmies tieši uz apartamentiem. Ejot pa grezno gaiteni, Fils sapratnes uzplūdos piezīmēja: — Es atkal būšu tikai sarunu traucētājs.

— Tā varētu teikt.

— Labi. Dodu viens pret desmit, ka tu neko neuzzināsi.

— Es nederēšu. Droši vien tev taisnība.

Es pieklauvēju pie melnkoka durvīm.

— Sveiki visapkārt! — es teicu, kad tās atvērās.

— Nāciet, nāciet iekšā!

Un mēs sākām.

Pagāja zināms laiks, līdz es novirzīju sarunu uz beduīna nožēlojamo stāvokli, jo tur bija arī Sarkanā Parūka, kas mulsināja mani ar savu klātbūtni un ar to, ka mulsināja mani.

— Labrīt! — viņa sveicināja.

— Labvakar! — es atbildēju.

— Kas jauns mākslā?

— Nekas.

— Un pieminekļos?

— Nekas.

— Un arhīvos?

— Nekas.

— Ir nu gan jums interesants darbs!

— Daži informācijas dienesta romantiķi ir to pārmēru izreklamējuši un saslavējuši. Patiesībā mūsu vienīgais darbs ir atrast, atjaunot un saglabāt tos rakstiskos pieminekļus un mākslas darbus, ko cilvēce izkaisījusi pa visu zemeslodi.

— Kaut kas līdzīgs kultūras atkritumu savācējiem?

— Hm, jā! Manuprāt, pareizi teikts.

— Nu, un kāpēc?

— Kas kāpēc?

— Kāpēc jūs to darāt?

— Kādam tas ir jādara, jo tie ir kultūras atkritumi. Tāpēc arī ir vērts tos savākt. Uz Zemes nav labāka kultūras atkritumu pazinēja par mani.

— Jūs esat entuziasts un vēl pieticīgs. Arī tas ir labi.

— Kad pieteicos šajā darbā, pretendentu nebija visai daudz, turklāt es zināju, kur šādu atkritumu vēl papilnam.

Viņa padeva man glāzi, pati iedzēra malciņu un vēl krietnu malku, tad jautāja: — Vai tie vēl joprojām pastāv?

— Kādi tie? — es nesapratu.

— Dievību apvienība. Senie dievi. Tādi kā Anželsū. Domāju, ka visi dievi Zemi jau sen pametuši.

— Nē, nav pametuši. Tas, ka vairums viņu līdzinās mums, vēl nenozīmē, ka viņi rīkojas kā mēs. Kas cilvēks devās prom, viņš nelikās par dieviem ne zinis, un tiem ir arī savs lepnums. Varbūt tiem arī vajadzēja palikt; eksistē tas, ko sauc par ananke-liktenis-nāve. Neviens nestāv tam pāri.

— Tāpat kā progresam?

— Jā. Runājot par progresu… Kā progresē Hasans? Pēdējā mūsu tikšanās reizē viņš atradās nulles punktā.

— Atkal kājās. Liels puns. Ciets pauris. Nekādas vainas.

— Kur viņš ir?

— Augšā zālē, pa kreisi. Spēļu istabā.

— Iešu viņu apraudzīt. Neapvainosieties?

— Nē, — viņa atteica un devās pie Dos Santosa, lai paklausītos, par ko viņš runā ar Filu. Fils, protams, par pienācēju tikai priecājās.

Kad gāju prom, neviens tam nepievērsa uzmanību.

Spēļu istaba atradās garā gaiteņa otrā galā. Tai tuvojoties es izdzirdu tan/d, kam sekoja klusums un vēl viens tanks.

Atvēru durvis un palūkojos iekšā. Hasans stāvēja ar muguru pret mani, bet, izdzirdis atveramies durvis, ātri pagriezās šurp. Viņš bija tērpies violetos rītasvārkos un labajā rokā turēja metienam paceltu nazi. Uz pakauša baltoja ar plāksteri pielīmēts liels marles tampons.

— Labvakar, Hasan!

Viņam blakus atradās paplāte ar nažiem, bet pie pretējās sienas karājās mērķis. Tanī rēgojās divi naži — viens tieši centrā, otrs sešas collas uz labo pusi.

— Labvakar! — viņš lēnām atņēma sveicienu. Tad, brītiņu

padomājis, vēl piebilda: — Kā klājas?

— Jauki. Es atnācu pavaicāt tev to pašu. Kā ar galvu?

— Stipri sāp, bet tas pāries.

Es aizvēru durvis.

— Vakar vakarā tev droši vien rādījās visādi murgi.

— Jā. Misters Dos Santoss saka, ka es esot cīnījies ar spokiem. Es neko neatceros.

— Tas, ko tu vakar smēķēji, noteikti nebija Cannabis sativa, kā to sauktu resnais dakteris Emets.

— Nē, Karagī. Es smēķēju kādu strige-fleur, kas ir sūkusi cilvēku asinis. Es atradu to netālu no Konstantinopoles Senās vietas un rūpīgi izkaltēju tās ziedus. Kāda vecene man teica, ka tā ļaušot man ielūkoties nākotnē. Tie bija meli.

— Un vampīra asinis kūda uz vardarbību? To zāli vajag rūpīgi izpētīt. Starp citu, tu mani tikko nosauci par Karagī. Es gribu, lai tu tā nedarītu. Mani sauc Nomikoss, Konrāds Nomikoss.

— Jā, Karagī. Biju pārsteigts, tevi ieraugot. Domāju, ka jau sen esi miris — toreiz, kad līcī avarēja tava turbolaiva.

— Karagī toreiz patiešām nomira. Tu taču nevienam neesi teicis, ka es esmu viņam līdzīgs, vai ne?

— Nē, es lieki nepļāpāju.

— Tas ir labs paradums.

Es šķērsoju istabu, izvēlējos nazi, pasvārstīju to rokā, metu un trāpīju apmēram desmit collas pa labi no centra.

— Vai tu jau sen strādā pie mistera Dos Santosa? — es viņam jautāju.

— Apmēram mēnesi, — Hasans atbildēja. • 1

Viņš svieda savējo. Tas trāpīja piecas collas lejpus centra.

— Tu esi viņa miesassargs, ko?

— Tā ir. Es apsargāju arī to zilo.

— Dos Santoss saka, ka baidoties par Mištigo dzīvību. Vai tam ir kāds pamats, vai arī viņš vienkārši nodrošinās pret tādu gadījumu?

— Var būt gan šā, gan tā. Es nezinu, Karagī. Viņš man maksā tikai par sargāšanu.

— Ja es tev maksātu vairāk, vai tu man pateiktu, kurš tev jānogalina?

— Man maksā tikai par sargāšanu, bet, ja arī tā nebūtu, es tev tikpat neteiktu.

— Es tā nedomāju. Ejam pēc nažiem!

Mēs piegājām pie pretējās sienas un izrāvām nažus no mērķa.

— Nu un ja izrādītos, ka tas esmu es — kas ir pilnīgi iespējams —, kāpēc visu nenokārtot tepat uz vietas? — es piedāvāju. — Mums

katram ir divi naži. Tas, kurš atstās šo istabu, teiks, ka otrs esot viņam uzbrucis un viņš tikai aizstāvējies. Liecinieku nav. Mēs abi vakar vakarā bijām vai nu pilnā, vai ne gluži pie pilna prāta.

— Nē, Karagī.

— Kas — nē? Nē, tas neesmu es, vai arī nē, tu to negribi darīt tādā veidā?

— Es varētu pateikt — nē, tas neesi tu. Taču tu nezinātu, vai es saku taisnību vai nesaku.

— Tas tiesa.

— Es varētu pateikt, ka negribu to darīt tādā veidā.

— Un vai tas ir tiesa?

— Es neteikšu. Bet, lai kaut cik tevi nomierinātu, teikšu tā: ja es gribētu tevi nogalināt, tad nekad nemēģinātu to izdarīt ar nazi, nedz arī boksējoties vai cīkstoties.

— Kāpēc?

— Tāpēc ka pirms daudziem gadiem, kad biju vēl zēns, es strādāju Kerčas kūrortā, apkalpodams pie galda bagātos vegicšus. Tu mani tad vēl nepazini. Es tikai nesen biju ieradies no Pamira kalniem. Tu ar savu draugu dzejnieku atbrauci uz Kerču.

— Tagad cs atceros. Jā… Togad Filam nomira vecāki — viņi bija man labi draugi — un es gatavojos vest Filu uz universitāti. Taču kūrortā uzturējās vegietis, kurš bija aizvīlis Fila pirmo meiteni un paņēmis sev līdzi uz Kerču. Jā, publikas izklaidētājs, — esmu aizmirsis viņa vārdu.

— Viņu sauca Trilpai Ligo, viņš bija šadžadpa bokseris un izskatījās kā milzu kalns plaša līdzenuma malā — augsts, neizkustināms. Viņš boksējoties izmantoja vegiešu cesti — desmit ādas sloksnes ar uzasinātām kniedēm galos, kas trakā ātrumā griežas ap plaukstu.

— Jā, atceros.

— Tu nekad agrāk nebiji boksējies ar šadžadpa, un tomēr tu cīnījies ar viņu tās meitenes dēļ. Salasījās liels pūlis vegiešu un Zemes meiču, un, lai visu redzētu, es uzkāpu uz galda. Pēc brītiņa tava galva jau bija vienās asinīs. Viņš centās, lai tās tecētu tev acīs, un tu visu laiku kratīji galvu. Man toreiz bija trīspadsmit gadu, pats biju nogalinājis tikai trīs cilvēkus un domāju, ka tev būs jāmirst, jo tu viņam pat nebiji pieskāries. Pēkšņi tava labā rokā līdzīgi vaļā palaistam veserim šāvās pretī vegietim. Tu trāpīji pa dubultkaulu, kas zilajiem atrodas krūšu kurvja vidū — bet viņi ir daudz izturīgāki par mums —, un sašķaidīji to kaulu kā olas čaumalu. Esmu pārliecināts, ka es nekad tā nevarētu, un tieši tāpēc baidos no tavām rokām. Vēlāk uzzināju, ka tu ar kailām rokām esi pieveicis zirnekļsikspārņi. Nē, Karagī, es tevi nogalinātu no attāluma.

— Tas bija tik sen. Nebiju domājis, ka to kāds vēl atceras.

— Tu izcīnīji to meiteni.

— Jā. Es vairs neatceros viņas vārdu.

— Taču tu meiteni neatdevi dzejniekam. Tu viņu paturēji sev. Tāpēc arī laikam viņš ienīst tevi.

— Fils? To meiteni? Esmu aizmirsis pat, kā viņa izskatījās.

— Viņš to nav aizmirsis. Tieši tāpēc, manuprāt, viņš ienīst tevi. Es spēju saost naidu, izošņāt tā saknes. Tu atņēmi viņa pirmo meiteni. Es to redzēju.

— Viņa pati tā gribēja.

— Un vēl — viņš kļūst vecs, bet tu paliec jauns. Karagī, ir skumji, ja draugam ir iemesls ienīst draugu.

— Jā.

— Un es vēl neatbildu uz taviem jautājumiem.

— Iespējams, ka tevi nolīga, lai tu izrēķinātos ar vegieti.

— Iespējams.

— Kāpēc?

— Es teicu, tas ir iespējams, nevis ka tā ir.

— Tādā gadījumā es uzdošu tev vēl tikai vienu jautājumu, un tas būs viss. Kāds labums rastos no šī vegieša nāves? Viņa grāmata varētu izrādīties noderīga, lai uzlabotu vegiešu un cilvēku savstarpējās attiecības.

— Karagī, cs nezinu, kāds labums vai ļaunums no tās rastos. Labāk sviedīsim mērķī.

Mēs sviedām. Es izvēlējos attālumu, nostājos un ietriecu divus nažus tieši mērķa centrā. Tad Hasans ietrieca divus tiem blakus; pēdējais, trāpīdams mērķī, asi iedžinkstējās, noslīdēdams gar vienu no maniem nažiem.

— Klausies, Hasan! — es teicu, kad mēs atkal vācām kopā nažus. — Es esmu šī ceļojuma vadītājs un atbildu par tā dalībnieku drošību. Es sargāšu arī vegieti.

— Tas būs ļoti labi, Karagī. Aizsardzība viņam ir ļoti vajadzīga.

Saliku nažus atpakaļ uz paplātes un devos prom.

— Zini, mēs dodamies ceļā rīt deviņos no rīta. Ministrijas teritorijas pirmajā lidlaukā stāv skimeru konvojs.

— Skaidrs. Ar labu nakti, Karagī!

— Un sauc mani par Konrādu!

— Jā.

Viņš svārstīja rokā nazi, gatavs kuru katru mirkli to„triekt mērķī. Aizvēru durvis un devos pa gaiteni atpakaļ uz zāli. Ejot izdzirdu vēl vienu tanks — tas noskanēja daudz tuvāk nekā iepriekšējie un atbalsojās visos gaiteņa stūros.

Kamēr seši lielie skimeri šāvās pāri okeāniem uz Ēģipti, es vispirms domās pakavējos Kosā, tad pievērsos Kasandrai un beigās ar

zināmu piepūli atgriezu domas tagadnē, lai sūtītu tās uz priekšu, uz tuksnešiem, uz Nīlu pie mutantkrokodiliem un dažiem mirušajiem faraoniem, kuru mieru tobrīd traucēja mani vīri. «Nāve traucās vēja spārniem pie tā, kurš apgāna…» utt., — un tad es iedomājos par to cilvēces daļu, kas nepieklājīgi slēpjas Titāna stacijā, strādā Zemes Ministrijā, pazemo sevi uz Teileras un Bekebas, turpina eksistēt uz Marsa un knapinās uz Rilpas, Divbas, Litana un divdesmit citām pasaulēm Vegiešu Savienībā. Pēc tam es pievērsos vegiešiem.

Zilādaiņi ar jocīgajiem vārdiem un vaigu bedrītēm kā baku rētas bija paglābuši mūs no aukstuma un bada. Jā. Viņi augstu novērtēja to, ka mūsu kolonijas uz Marsa un Titāna pēc Trīs Dienu nelaimes gadījuma gandrīz veselu gadsimtu bija spējušas nodzīvot izolēti, līdz tika izveidots drošs starpzvaigžņu kuģis. Līdzīgi pogaļu vabolei (kā stāsta Fmets) mēs tikai meklējām sev jaunu māju, jo veco bijām izēduši tukšu. Vai vegieši ķērās pie insekticīdiem? Nē. Būdami daudz vecāka un gudrāka rase, viņi ļāva mums apmesties viņu pasaulēs, dzīvot un strādāt viņu cietzemes un jūras pilsētās. Jo pat tik attīstītai kultūrai, kāda ir vegiešiem, nepieciešams zināms īkšķainu roku darbaspēks. Neviena mašīna neaizstās labu mājkalpotāju, operatoru, zvejnieku, dārznieku, apakšzemes vai zemūdens darbu strādnieku vai citas rases publikas izklaidētāju. Pēc vispārēja atzinuma, cilvēku mājokļu klātbūtne pazemina vegiešu īpašumu vērtību, taču cilvēki paši atlīdzina šos zaudējumus, vēl vairāk paaugstinādami saimnieku labklājību.

Šī doma mani noveda atpakaļ uz Zemes. Vegieši nekad agrāk nav redzējuši tik pamatīgi izpostītu civilizāciju, tāpēc viņus mūsu planēta valdzina. Valdzina tik ļoti, ka viņi pacieš mūsu uz Teileras apmetušos valdību. Tik ļoti, ka pērk Zemes tūrisma biroja biļetes ceļojumiem pa kultūrvietu drupām. Pat tik ļoti, ka iegādājas šeit zemes gabalus un ierīko kūrortus. Planētai, ko pārvalda kā muzeju, piemīt sava veida valdzinājums. (Ko Džeimss Džoiss sacīja par Romu?) Lai nu kā, taču mirusī Zeme vēl arvien sagādā saviem dzīvajiem mazbērniem nelielus, tomēr jūtamus ienākumus katra vegiešu finansu gada beigās. Tāpēc arī pastāv Ministrija, Lorels, Džordžs, Fils un viss pārējais.

Daļēji pat es.

Dziļi lejā okeāns atgādināja zilpelēku paklāju, ko kāds rautin rāva no mūsu kājapakšas. To nomainīja tumšais kontinents. Mēs traucāmies pretī Jaunajai Kairai.

Skimeri nolaidās ārpus pilsētas. Skrejceļa tur nebija. Mēs vienkārši nosēdinājām visus sešus lidaparātus tukšā klajumā, ko izmantoja lidlauka vietā, un atstājām Džordžu par sargu.

Vecā Kaira vēl arvien ir radioaktīva, bet darījumu cilvēki dzīvo galvenokārt Jaunajā Kairā, tāpēc ceļojumam viss bija sagatavots. Mištigo ļoti vēlējās apskatīt Kaitbeja mošeju Mirušo pilsētā, kas Trīs

Dienu laikā nebija cietusi, tomēr viņš piekrita, ka mēs sēdīsimies skimerī un riņķosim virs tās, cik vien lēni un zemu iespējams, bet viņš fotografēs un novēros. Vēl viņš gribēja redzēt piramīdas, Luksoru, Kārnāku, kā arī Valdnieku un Valdnieču ielejas; tas arī viss.

Labi, ka mēs mošeju vērojām no augšas. Zem mums šaudījās tumši stāvi, apstādamies tikai tāpēc, lai mēģinātu trāpīt skimerim ar akmeni.

— Kas tie tādi? — Mištigo jautāja.

— Radioaktīvie, — cs paskaidroju. — Cilvēkam līdzīgi radījumi. Atšķiras no mums tikai ar garumu, formu un ļaunprātību.

Pēc tam kad viņš bija apskatījis visu, ko vēlējās, mēs atgriezāmies klajumā.

Vēlreiz nolaidušies žilbinošās saules gaismas pielietajā laukā, mēs izkāpām, aizslēdzām skimerus un gājām uz nometni, pusi ceļa pa smiltīm un otru pusi pa saārdītu ietvi — divi pagaidu ceļveži, es, Mištigo, Dos Santoss, Sarkanā Parūka, Elena un Hasans. Pēdējā mirklī Elena bija izlēmusi doties līdzi Džordžam. Ceļa abās pusēs stiepās augstu, mirdzošu cukurniedru lauki. Pēc brīža tie jau bija aiz muguras un mēs gājām gar zemām piepilsētas noliktavām. Ceļš kļuva platāks, šur un tur kāda vientuļa palma meta īsu ēnu. Divi bērni lielām, brūnām acīm nolūkojās mums pakaļ. Viņi uzraudzīja izģindušu seškājainu govi, kas grieza milzīgu sakieh ratu tieši tāpat, kā govis vienmēr bija griezušas sakieh ratus šajā apkārtnē, tikai aiz šī dzīvnieka palika vairāk pēdu.

Apvidus uzraugs Ramzess Smits sagaidīja mūs viesnīcā. Viņš bija liela auguma, skaisto, zeltaino seju klāja krunciņu tīmeklis, acīs jautās austrumniekiem tik raksturīgās skumjas, ko ātri vien kliedēja viņa biežie, klusie smiekli.

Gaidīdami Džordžu, mēs sēdējām viesnīcas galvenajā zālē un sūcām alu. Vietējie sargi bija aizsūtīti viņu nomainīt.

— Darbs iet no rokas, — Ramzess man teica.

— Lieliski, — es atbildēju, iepriecināts par to, ka neviens nepainteresējās, kas tas par darbu. Gribēju viņus pārsteigt.

— Kā klājas sievai un bērniem?

— Jauki! — viņš apgalvoja.

— Un pašam jaunākajam?

— Viņš izdzīvoja un ir pilnīgi normāls, — Ramzess lepni stāstīja. — Krietnu laiku pirms dzemdībām es sievu aizsūtīju uz Korsiku. Te ir viņa fotogrāfija.

Es izlikos to rūpīgi aplūkojam un atzinīgi noklakšķināju mēli. Tad sacīju: — Runājot par attēliem, vai jums filmēšanai nav nepieciešama vēl kāda tehnika?

— Nē, mēs esam bagātīgi apgadāti. Viss iet kā pa sviestu. Kad jūs gribat apskatīt mūsu darbu?

— Tiklīdz būsim paēduši.

— Jūs esat musulmanis? — pārtraukdams mūs, iejautājās Mištigo.

— Es piederu pie koptu ticības, — Ramzess atbildēja, un smaids viņa sejā nozuda.

— Patiešām? Tā ir monofizitiskā ķecerība, vai ne?

— Nē, mēs sevi par ķeceriem neuzskatām, — uzraugs sacīja.

Kad Mištigo iegrima strīdā par jocīgo (viņaprāt) kristiešu ķecerību katalogu, es sēdēju un domāju, vai grieķi bija rīkojušies pareizi, palaizdami no ķēdes loģiku, lai tā skrien šai nelaimīgajā pasaulē. Aiz dusmām par to, ka jāvada šis ceļojums, ierakstīju viņus visus maršruta dienasgrāmatā. Vēlāk Lorels man teica, ka tas esot lielisks, labi uzrakstīts dokuments. Tas tikai pierāda, cik riebīgi es jutos tajā brīdī. Ierakstīju tur pat to, kā sešpadsmitajā gadsimtā Budu nejauši bija kanonizējuši par svēto. Bet Mištigo tikai sēdēja un ņirgājās par mums, līdz beidzot es apjēdzu, ka man nāksies vai nu viņu nobeigt, vai arī mainīt sarunas tematu. Tā kā pats nebiju kristietis, viņa teoloģiskā maldu komēdija neaizsita man elpu. Tomēr mani uztrauca tas, ka citas rases pārstāvis bija tā pūlējies, lai parādītu, kādi mēs te esam muļķi.

Tagad visu vēlreiz pārdomājot, es saprotu, ka tā nebija taisnība. Panākumi, ko guva skatu filma, kuru es tajā laikā uzņēmu (tas bija «darbs», par ko runāja Ramzess), apstiprina manu jaunāko hipotēzi par vegiešiem: viņi paši sev bija līdz kaklam apnikuši un mēs šķitām tāds jaunums, ka viņi ar sajūsmu ķērās pie mūsu mūžsenajām, klasiskajām un arī pašreizējām problēmām. Viņi ielaidās plašos strīdos par to, kurš īstenībā ir sarakstījis Šekspīra lugas, vai Napoleons patiešām ir miris Svētās Helēnas salā, kuri no eiropiešiem pirmie spēruši kāju Ziemeļamerikas kontinentā un vai Čārlza Forta grāmatas liecina par to, ka Zemi ir apciemojuši viņiem nezināmas, augsti attīstītas civilizācijas pārstāvji, — un tā tālāk. Vegiešu augstākā sabiedrība burtiski slīkst mūsu viduslaiku teoloģiskajos strīdos. Jocīgi gan.

— Runājot par jūsu grāmatu, Srin Štigo… — es pārtraucu zilādaino.

Tas, ka lietoju viņa goda titulu, apturēja vegieša runas plūdus.

— Jā? — viņš atsaucās.

— Man ir radies tāds iespaids, ka jums vispār nav vēlēšanās par to runāt, — es teicu. — Es, protams, cienu šīs jūtas, bet tas nostāda mani kā maršruta vadītāju tādā kā divdomīgā stāvoklī. — Mēs abi sapratām, ka man to vajadzēja jautāt bez citu klātbūtnes, bet es jutos saīdzis un vēlējos, lai viņš to sajūt, kā arī gribēju novadīt sarunu citā gultnē. Tāpēc sacīju: — Mani interesē, vai tas būs tikai ceļojuma apraksts par vietām, ko mēs apmeklēsim, vai arī jūs gribētu, lai es jums norādu uz dažādām vietējām īpatnībām — teiksim, politiskajām un kultūras.

— Es esmu iecerējis uzrakstīt ceļojuma aprakstu, — viņš atbildēja, — bet pratīšu novērtēt arī jūsu komentārus. Starp citu, man šķiet, ka tieši tas jau ir jūsu pienākums. Lai gan esmu lietas kursā par Zemes tradīcijām un pašreizējo stāvokli, tomēr sīkāk par to interesēties nav iznācis laika.

Dos Santoss, kurš gaidīja maltīti un smēķēdams staigāja pa zāli, pēkšņi apstājās un jautāja: — Srin Štigo, kāda ir jūsu attieksme pret Atgriešanās kustību? Vai jūs atbalstāt mūsu mērķus? Vai arī uzskatāt, ka tas ir bezcerīgs pasākums?

— Jā, atbildot uz pēdējo jautājumu… — vegietis sacīja. — Es uzskatu — ja jau esi beigts, tad tavs vienīgais pienākums ir neapgrūtināt dzīvos. Es cienu jūsu mērķus, bet nesaskatu pat niecīgu cerību to īstenošanai. Kāpēc jūsu bijušajiem līdzpilsoņiem vajadzētu atsacīties no tā drošā stāvokļa, kādu viņi ieguvuši, lai atgrieztos šeit? Vairums no pašreizējās paaudzes nekad nav redzējuši Zemi — ja nu vienīgi filmās —, un jāatzīst, ka tur redzētais diez kā nevedina lidot šurp.

— Es tam nepiekrītu, un jūsu attieksme man šķiet drausmīgi augstprātīga, — atcirta Dos Santoss.

— Tā ir tāda, kādai tai jābūt, — teica Mištigo.

Džordžs un ēdiens ieradās gandrīz vienlaikus. Viesmīļi sāka klāt galdu.

— Es gribētu ēst pie atsevišķa galda, — Dos Santoss sacīja viesmīlim.

— Tu pats gribēji doties līdzi, — cs ieminējos.

Viņš pusceļā apstājās un zagšus paskatījās uz Sarkano Parūku, kas bija apsēdusies pa labi no manis. Man šķita, ka pamanīju, kā viņa vieglītēm pašūpo galvu vispirms pa kreisi, pēc tam pa labi.

Dos Santoss savieba sejā vārgu smaidu un nedaudz palocījās.

— Lūdzu piedošanu par savu latīņu temperamentu! — viņš atvainojās. — Diez vai vajadzēja cerēt, ka piecās minūtēs var kādu padarīt par Atgriešanās piekritēju, — un man vienmēr ir grūti tikt galā ar savām emocijām.

— Tas ir manāms.

— Man gribas ēst, — es sacīju.

Dons apsēdās mums pretī, blakus Džordžam.

— Re, kur sfinksa! — Sarkanā Parūka sacīja un pamāja uz ofortu pie tālākās sienas. — Tā, kuras runa mijas ar ilgiem klusuma brīžiem un reizēm kādu miklu. Veca kā laiks. Augsti godāta. Neapšaubāmi gadu tūkstošu sagrauzta. Tur muti un gaida. Ko gan? Kas to lai zina? Srin Štigo, vai jūsu mākslinieciskā gaume sliecas uz monolītām figūrām?

— Dažreiz, — viņš atbildēja no pretējās puses.

Dos Santoss pameta zibenīgu skatienu pār plecu, tad atkal uz Diānu. Viņš neko neteica.

Es lūdzu Sarkanajai Parūkai pasniegt man sāli, un viņa tā arī darīja. Ārkārtīgi gribējās izgāzt to viņai uz galvas, lai viņa sastingtu un cs varētu pēc sirds patikas viņu papētīt, bet tā vietā es sāli uzkaisīju kartupeļiem.

Patiešām — re, kur Sfinksa!

Saule augstu debesīs, ēnas īsas jo īsas, neciešams karstums — tā tas bija. Negribēju, lai kāds tuksneša džips vai skimeris sabojātu ainavu, tāpēc liku visiem iet kājām. Tas nebija pārāk tālu, un, lai panāktu vajadzīgo iespaidu, es vedu viņus pa īsāko apkārtceļu.

Viena jūdze locījās kā čūska, vairākas citas rāvās augšup, nākamās atkal lejup. Mēs pagājām garām vairākiem plašiem āboliņa laukiem, un es atņēmu Džordžam tauriņķeramo tīkliņu, lai nevajadzētu lieki aizkavēties.

Tā bija iešana pretēji laika ritumam — ar garām zibošiem putniem (karr! karr!) un kamieļu pāri, kas parādījās pret tālo horizontu ik reizi, kad mēs uzkāpām kādā nelielā pakalnā. (Kamieļu silueti šķita kā ar ogli iekrāsoti, bet ar to jau pietika. Kuram gan rūp to sejas izteiksme? Pat ne citiem kamieļiem — pat tiem ne. Riebīgi radījumi…) Pretim smagā gaitā nāca maza, melnīgsnēja sieviete ar slaidu krūzi uz galvas. Mištigo atzīmēja šo notikumu savā kabatas diktofonā. Es pamāju nācējai ar galvu un sveicināju. Sieviete sveicienu atņēma, bet ar galvu, protams, nemāja. Elena, jau caurcaurēm slapja, nepārtraukti apvēdināja sevi ar lielu, zaļu spalvu trijstūri; Sarkanā Parūka soļoja stalti izslējusies, uz virslūpas laistījās sviedru pērlītes, bet acis slēpās aiz saulesbriļļu stikliem, kas bija satumsuši piķa melnumā. Beidzot mēs sasniedzām mērķi. Uzkāpām pēdējā — nelielā, lēzenā pakalnā.

— Re! — teica Ramzess.

— Madre de Dios! — iesaucās Dos Santoss.

Hasans kaut ko norūca.

Sarkanā Parūka aši pagriezās pret mani, tad atkal novērsās. Brilles traucēja saskatīt viņas sejas izteiksmi. Elena turpināja apvēdināties.

— Ko viņi tur dara? — Mištigo iejautājās. Pirmo reizi es lasīju viņa sejā patiesu izbrīnu.

— Viņi jauc nost Lielo Heopsa piramīdu, — es paskaidroju.

Pēc kāda brīža Sarkanā Parūka beidzot vaicāja:

— Kādēļ?

— Nu, zināt, te apkārtnē trūkst celtniecības materiālu, bet Vecajā Kairā tas ir radioaktīvs, tāpēc viņi to iegūst, izjaucot šo tīrās ģeometrijas daļiņu.

— Viņi apgāna cilvēces zudušās varenības pieminekli! — Diāna iesaucās.

— Nekas nav lētāks par zudušu varenību, — es sacīju. — Mums jādomā par tagadni, un kādam tieši tagad ir vajadzīgi celtniecības materiāli.

— Cik ilgi tas jau notiek? — steidzīgi bērdams vārdus, jautāja Mištigo.

— Piramīdu mēs sākām izjaukt pirms trīs dienām, — Ramzess paskaidroja.

— Kas jums devis tiesības tā rīkoties?

— To atļāva Zemes Ministrijas Mākslas pieminekļu un arhīvu nodaļa.

Mištigo pagriezās pret mani, un viņa dzintarkrāsas acis dīvaini dzalkstīja.

— Jūs! — viņš iesaucās.

— Tas tiesa, es esmu pilnvarotais, — es piekritu.

— Kāpēc neviens neko nav dzirdējis par šo jūsu pasākumu?

— Tāpēc, ka tagad reti kāds vairs brauc šurp, — es paskaidroju. — Tas ir vēl viens iemesls, lai nojauktu šo piramīdu. Te reti vairs kāds iegriežas. Man ir pilnīgas tiesības dot šādu rīkojumu.

— Es atlidoju šurp no citas pasaules, lai to apskatītu!

— Tad dariet to labi žigli! — es viņam sacīju. — Tā drīz vien nozudīs.

Viņš aizgriezās un lūkojās uz piramīdu.

— Jums acīmredzot nav nekāda priekšstata par tās patieso vērtību. Vai arī, ja jums tāds ir…

— Varat nešaubīties — es skaidri zinu, ko tā ir vērta.

— Un tie nelaimīgie radījumi, ko jūs izdzenāt tur lejā… — jo ilgāk viņš skatījās, jo viņa balss pieņēmās spēkā, — zem šīs pretīgās saules svilinošajiem stariem, — viņi strādā visprimitīvākajos apstākļos! Vai jūs nekad neesat dzirdējuši par mehāniskajiem transporta līdzekļiem?

— Jā, protams. Tie ir ļoti dārgi.

— Un uzraugiem ir pātagas! Kā jūs varat tā izturēties pret cilvēkiem? Tas ir nenormāli!

— Viņi brīvprātīgi pieteicās šim darbam, par simbolisku samaksu, bet Aktieru brālība neļauj mums lietot pātagas, lai gan šie

viri paši centās mūs par to pārliecināt. Mums atļauts tās plīkšķināt vienīgi pa gaisu.

— Kas ir Aktieru brālība?

— Tā ir viņu arodbiedrība. Gribat redzēt mašīnas? — Es pamāju ar roku. — Paskatieties tur, uz to pakalnu!

Viņš paskatījās.

— Kas tur notiek?

— Mēs visu uzņemam filmā.

— Kam tā vajadzīga?

— Kad būsim beiguši, domājam to samontēt vajadzīgajā garumā un rādīt no otra gala. Tā sauksies «Lielās piramīdas celtniecība». Tai vajadzētu sagādāt prieku un arī naudu. Uzzinājuši par piramīdu, jūsu vēsturnieki jau no tā paša brīža sāka spriedelēt, kā mēs to salikām kopā. Varbūt šī filma viņus kaut mazdrusciņ iepriecinās. Es nolēmu, ka tam vislabāk derētu RSPN.

— RSPN?

— Rupjš spēks un pilnīga nezināšana. Paskatieties, kā viņi pārspīlē, jūs redzat? — vēro kameru, un, kad tā pavēršas pret viņiem, krīt zemē un atkal lec kājās. Bet filmā viņi saļims un paliks guļam. Tā taču ir pirmā Zemes iedzīvotāju uzņemtā filma pēc tik daudziem gadiem. Viņi ļoti uztraucas.

Dos Santoss vērīgi palūkojās uz Sarkanās Parūkas atieztajiem zobiem un saviebto seju. Viņš uzmeta skatu piramīdai.

— Jūs esat traks! — viņš noskaldīja.

— Nē, — es atsaucos. — Tukšā vieta, kur agrāk atradās piemineklis, arī var kalpot par sava veida pieminekli.

— Pieminekli Konradam Nomikosam, — viņš secināja.

— Nē! — ieteicās Sarkanā Parūka. — Bez radošās mākslas pastāv arī iznīcinošā māksla. Man šķiet, ka viņš mēģina veikt kaut ko tamlīdzīgu. Tēlo Kaligulu. Iespējams, ka es pat zinu — kāpēc.

— Paldies par to!

— Nav par ko! Es teicu — iespējams. Mākslinieks to dara ar mīlestību.

— Mīlestība ir naida pretpols.

— « Es mirstu, Ēģipte, mirstu,» — Elena citēja.

Mištigo iesmējās.

—Jūs, Nomikos, esat slīpētāks, nekā biju domājis, — viņš sacīja. — Tomēr neesat neaizstājams.

— Pamēģiniet atlaist no darba valsts ierēdni — it sevišķi mani!

— Tas var būt vieglāk, nekā jums šķiet.

— To mēs vēl redzēsim.

— Iespējams.

Mēs pagriezāmies pret Lielās Heopsa piramīdas deviņdesmit procentiem. Mištigo atkal sāka diktēt ceļojuma iespaidus.

— Labāk kādu brītiņu aplūkojiet to no šejienes, — es sacīju. — Mūsu klātbūtne var izjaukt lielisku skatu. Mēs neatbilstam laikmetam. Lejā varēsim noiet pārtraukuma laikā.

— Piekrītu, — sacīja Mištigo, — un esmu pārliecināts, ka pazīstu šādus neatbilstošos jau no pirmā acu uzmetiena. Taču es esmu apskatījis visu, ko gribēju. Dosimies atpakaļ uz viesnīcu! Es vēlētos aprunāties ar vietējiem. — Pēc brīža viņš klusi noteica: — Tā es ieraudzīšu Sahāru pirms ieplānotā laika. Jūs taču neesat sācis jaukt nost visus pieminekļus Luksorā, Kārnākā un Valdnieku ielejā, vai ne?

— Nē, vēl ne.

— Labi. Tad mēs redzēsim tos agrāk, nekā bija ieplānots.

— Tad dosimies projām, — Elena izdvesa. — Tas karstums ir nepanesams.

Un mēs devāmies atpakaļ.

— Vai tiešām jūs runājāt nopietni? — mājupceļā apvaicājās Diāna.

— Zināmā mērā — jā.

— Kā jūs par to domājat?

— Protams, grieķiski. Tad pārtulkoju visu angliski. Man tas ļoti labi izdodas.

— Kas jūs esat?

— Ozimandijs. Paskatieties uz maniem darbiem, jūs, visuvarenā, un krītiet izmisumā.

— Neesmu visuvarenā.

— Ej nu sazini… — es teicu un, dodoties tālāk, pametu viņu stāvam ar diezgan jocīgu izteiksmi sejā.

— Pastāstīšu jums par boadiliem, — es sacīju.

Mūsu feluka lēnām slīdēja pa mirdzošu ūdens ceļu, kas žilbinošā baltkvēlē stiepās gar Luksoras pelēkajām milzu kolonādēm. Mištigo sēdēja ar muguru pret mani. Viņš lūkojās uz šīm kolonnām un diktēja acumirkļa iespaidus.

— Kur mēs kāpsim krastā? — viņš man pajautāja.

— Apmēram jūdzi uz priekšu. Varbūt man tomēr vajadzētu pastāstīt par boadiliem?

— Es zinu, kas ir boadili. Es taču teicu, ka esmu pētījis jūsu pasauli.

— Nu, nu… Lasīt ir viens, bet…

— Esmu tos pat redzējis. Teileras Zemesdārzā to ir veseli četri.

— …bet redzēt tos krātiņā ir pavisam kas cits.

— Jūs ar Hasanu mums esat vesels peldošs arsenāls. Pie jūsu jostas es redzu trīs granātas, pie Hasana — pat četras.

— Nemetīsi taču granātu, ja kāds uzklupis tev uz muguras. Un pa gabalu trāpīt nav iespējams. Tie ir pārāk kustīgi.

Viņš beidzot pagriezās.

— Ko tad jūs izmantojat?

Es iebāzu roku galabieh azotē (biju pārģērbies vietējā apģērbā) un izvilku ieroci, ko vienmēr cenšos turēt pa rokai, kad esmu šajā pusē.

Viņš to rūpīgi nopētīja.

— Kā to sauc?

— Tā ir automātiskā pistole. Šauj ar metacianīda lodēm — zalves trieciens veselu tonnu smags. Nav sevišķi precīza, bet tas arī nav vajadzīgs. Par paraugu ņemts divdesmitajā gadsimtā lietotais šmeisera automāts.

— Diezgan neparocīga. Vai tā apturēs boadilu?

— Ja paveiksies. Man vienā no somām ir vēl pārītis. Gribat sev tādu?

— Nē, pateicos. — Viņš brīdi klusēja. — Toties jūs varat man pastāstīt par boadiliem ko vairāk. Patiesībā es tos redzēju tikai īsu mirkli, pie tam tie bija pa pusei ūdenī.

— Nu… Galva kā krokodilam, tikai lielāka. Četrdesmit pēdas garš. Spēj saritināties zobainā milzu bumbā. Ātri pārvietojas gan ūdenī, gan uz zemes, un abos sānos vesels pulks sīku kājiņu.

— Konkrēti, cik? — viņš mani pārtrauca.

— Hm… — Es apklusu. — Patiesību sakot, nekad neesmu skaitījis. Vienu mirklīti! Klau, Džordž! — es saucu turp, kur buras ēnā gozējās Zemes galvenais bioloģijas korifejs. — Cik boadilam ir kāju?

— Ko-a? — Viņa galva pagriezās šurp.

— Es jautāju: «Cik boadilam ir kāju?»

Viņš piecēlās, izstaipījās un nāca pie mums.

— Boadili, — viņš domīgi noteica un, iebāzis ausī pirkstu, domās ātri pārcilāja zinību sējumus. — Tie noteikti pieder pie reptiļu klases — par to mēs esam pārliecināti. Vai tie pieder pie krokodilu kārtas, boadilu apakškārtas, vai arī pie zvīņaino kārtas, lacertilia apakškārtas, neopoda sugas — kā pusnopietni apgalvo viens no maniem Teileras kolēģiem —, par to mēs vēl šaubāmies. Man boadili atgādina pirms Trīs Dienām dzīvojušo mākslinieku darbu reprodukcijās redzamos mezozoja laika fitozaurus, protams, ar neskaitāmām kājām un spēju žņaugt. Tāpēc cs pats dodu priekšroku krokodilu kārtai.

Viņš atspiedās pret treliņiem un lūkojās uz krastu.

Redzēju, ka viņš vairs nedomā turpināt, tāpēc vēlreiz jautāju: — Cik tad īsti kāju ir boadilam?

— Ko? Kāju? Nekad neesmu skaitījis. Tomēr, ja paveiksies, mēs varētu to izdarīt. Boadilu šeit ir papilnam. Tas mazulis, ko man atsūtīja, ilgi nenodzīvoja.

— Kas ar to notika? — jautāja Mištigo.

— Mans megadonaplats to apēda.

— Megadonaplats?

— Tas ir līdzīgs pīļknābim, tikai ar zobiem, un ir desmit pēdas augsts, — es paskaidroju. — Cik munts zināms, tādi redzēti tikai trīs vai četras reizes. Austrālijā. Savējos mēs ieguvām laimīga gadījuma dēļ. Droši vien kā suga tie nespēs izdzīvot — es domāju, tā kā boadili. Tie ir zīdītāji kloākaiņi — un šai badīgajai pasaulei to olas šķiet pārāk lielas, lai ļautu šai sugai ilgāk pastāvēt — ja tā patiešām ir suga. Varbūt tā ir tikai novirze no normas.

— Iespējams, — Džordžs piekrita un viszinīgi pamāja ar galvu, — bet iespējams arī, ka ne.

Paraustījis plecus, Mištigo aizgriezās.

Hasans jau bija daļēji izsaiņojis savu robotu golemu — Rolemu — un niekojās ap tā vadības pulti. Elena bija beigusi krāsoties un sauļojās. Sarkanā Parūka un Dos Santoss kuģa otrā galā noslēpumaini sačukstējās. Viņu tikšanās nekad nav nejaušas, tās vienmēr ir iepriekš norunātas. Mūsu feluka lēnām slīdēja pa mirdzošo ūdensceļu, kas žilbinošā baltkvēlē stiepās gar Luksoras pelēkajām milzu kolonādēm, un es nolēmu, ka laiks piestāt krastā un paskatīties, kas jauns noticis ar kapenēm un sagrautajiem tempļiem.

Nākamās sešas dienas bija notikumiem bagātas un neaiz­mirstamas un arī, ja var tā izteikties, pretīgi skaistas — kā krāšņa puķe ar samtainām ziedlapiņām un pūstošu plankumu vidū. Tas notika tā…

Četras jūdzes garajā ceļā uz Kārnāku Mištigo noteikti bija intervējis katru akmens aunu. Gan saules spožumā, gan lāpu gaismā mēs klīdām starp drupām, iztraucēdami sikspārņus, čūskas, kukaiņus un klausīdamies vegieti savā vienmuļajā valodā vienmuļi diktējam ceļojuma iespaidus. Vakaros mēs apmetāmies tuksnesī, divsimt metru rādiusā uzstādījām elektriskos signalizatorus un izlikām tikai divus sargus. Boadili ir aukstasiņu dzīvnieki, bet naktis šeit ir vēsas. Tāpēc no ārpuses sevišķas briesmas nedraudēja.

Milzīgi ugunskuri izgaismoja nakti katrā mūsu apmešanās vietā, jo vegietis gribēja, lai viss būtu kā tālā senatnē, — šķiet, noskaņojuma radīšanai. Skimeri atradās tālāk uz dienvidiem. Mēs aizlidojām līdz vietai, par kuru biju dzirdējis, un atstājām tos JVlinistrijas apsardzībā, bet paši noīrējām feluku tālākajam ceļam, kas virzījās paralēli dievišķā faraona ceļojumam no Kārnākās uz Luksoru. Tā gribēja Mištigo. Vakaros Hasans parasti vai nu trenējās ar assagai, ko bija iemainījis no kāda milzīga auguma nūbieša, vai arī līdz jostas vietai kails stundām ilgi cīkstējās ar nenogurdināmo golemu.

Vērtīgs pretinieks bija šis golems. Hasans bija iestādījis tā programmu cīkstonim, kas divreiz stiprāks par vidusmēra vīru, un paātrinājis tā reakcijas laiku uz pusi. Golema «atmiņā» glabājās simtiem tvērienu, un tā programma teorētiski neļāva nogalināt vai sakropļot pretinieku — to uzmanīja vesels tīkls ķīmiski elektrisku centripetālo nervu aizstājēju, kas ļāva līdz nedaudziem gramiem aprēķināt pieļaujamo spēku, lai nesalauztu kaulus vai nesarautu kādu dzīslu. Rolems bija apmēram piecas pēdas sešas collas garš un svēra ap divsimtpiecdesmit mārciņām; tas bija gatavots Bekebā, diezgan dārgs, baložpelēkā krāsā un ar smieklīgu seju; robota smadzenes atradās zem tās vietas, kur vajadzētu būt nabai — jo golemiem vispār nav nabas —, lai pasargātu viņa domāšanas centru no grieķu-romiešu cīņā iespējamiem triecieniem. Tomēr, par spīti visam tam, nelaimes gadījumi var notikt. Roboti ir nogalinājuši cilvēkus, kad to smadzenēs kaut kas ir salūzis, vai arī vienkārši tāpēc, ka cilvēks paslīd vai mēģina izrauties, tādējādi pats pielikdams nepieciešamos gramus. Arī man tāds reiz piederēja — ar iestādītu boksa programmu — gandrīz veselu gadu. Es trenējos ar robotu katru pēcpusdienu. Gandrīz sāku uzskatīt to par cilvēku. Tad kādu dienu golems piekrāpa mani, un man nācās to dauzīt veselu stundu, līdz sašķaidīju tam galvu. Tas kroplis turpināja boksēties — un kopš tā brīža es pārstāju to uzskatīt par draudzīgu sparinga partneri. Zināt, kas tā par dīvainu sajūtu, kad jāboksējas ar bezgalvainu golemu? Tā varētu justies cilvēks, kurš rīta agrumā pamostas no tīkama sapņa un ierauga gultas galā sēžam sakņupušu rēgu. Patiesībā golems neskata savu pretinieku ar sejā iemontētajām acīm; tā augums pārklāts ar pjezoelektrisku radaru tīklu, un tas skatās ar visu ķermeņa virsmu. Tomēr ilūziju nāve mulsina. Es savu robotu izslēdzu un nekad vairs neieslēdzu. Pārdevu to kādam kamieļu tirgonim par prāvu summu. Nezinu, vai viņš tam dabūja galvu atpakaļ uz pleciem. Bet tas tirgonis bija turks, tāpēc nav vērts par to uztraukties.

Lai nu kā, ugunskura liesmu gaismā Hasans siesies mezglā ar Rolemu, bet mēs pārējie sēdēsim un vērosim cīņu; dažbrīd tieši virs galvas kā milzīgas pelnu plēksnes aizšausics sikspārņi, un mākoņi te aizsegs mēnesi kā plīvurs, te atkal slīdēs tālāk. Tā tas notika arī trešajā naktī, kad es sajuku prātā.

Es visu to atceros tikpat neskaidri, kā ceļinieks redz apkārtējos laukus un mežus atvasaras nakti, trakojot negaisam, — kā virkni atsevišķu zilganas gaismas zibšņu.

Gandrīz stundu sarunājos ar Kasandru, bet pārraides beigās vēl apsolīju nākamo pēcpusdien nočiept skimeri un nakti pavadīt pie viņas Kosā. Es atceros šīs sarunas pēdējos vārdus.

«Konstantīn, uzmanies! Redzēju nelāgu sapni.»

«Tas viss ir tīrās blēņas, Kasandra. Ar labu nakti!»

Kas to lai zina, varbūt viņas sapņus radīja tie īslaicīgie triecienviļņi, kas vēstīja par 9,6 ballu (pēc Rihtera skalas) grūdienu tuvošanos.

Kad Hasans svieda golemu pret zemi, tā nodrebēja kā pērkondārda laikā; Dos Santoss aplaudēja, un acīs viņam gailēja savāda, cietsirdīga liesma. Tomēr zemes drebēšana turpinājās vēl ilgi pēc tam, kad golems bija pielēcis kājās un iekļuvis kārtējā tvērienā, un tā rokas līdzīgi čūskām bija apvijušas arābu. Zeme vēl joprojām drebēja.

— Kas par spēku! Es vēl arvien to jūtu! — sauca Dos Santoss.

— Šai drebēšanai ir seismiska izcelsme, — Džordžs iebilda. — Lai gan es neesmu ģeologs…

— Zemestrīce! — iebļāvās viņa sieva, nosviezdama nemazgātās dateles, ar kurām bija barojusi Mištigo.

Nebija nekāda iemesla mukt, nebija, kur mukt. Tuvumā neatradās nekas tāds, kas varētu gāzties mums virsū. Vispakārt pletās līdzens tuksnesis. Tāpēc mēs palikām sēžam un tikām mētāti augšup lejup, dažreiz pat nogāzti uz sāniem. Ugunskura liesmas gaisā veidoja neaprakstāmus tēlus.

Rolema darbības laiks izbeidzās, tas sastinga, un Hasans nosēdās blakus man un Džordžam. Drebēšana turpinājās gandrīz stundu, un naktī tā atkārtojās vēl daudzas reizes, bet jau vājāka. Pēc tam kad pirmās izbailes bija pāri, sazinājāmies ar Portu. Tur instrumenti rādīja, ka zemestrīces epicentrs atrodas labu gabalu no mums uz ziemeļiem.

Patiesībā sliktu gabalu.

Vidusjūras baseinā.

Precīzāk, Egejas jūrā.

Es jutos slikti un pēkšņi sāku vemt.

Mēģināju sazināties ar Kosu.

Nekā.

Mana Kasandra, mana mīļā kundze, mana princese… Kur viņa bija? Divas stundas es mēģināju to uzzināt. Tad mani izsauca Porta.

Šoreiz runāja Lorels, nevis kāds lempīgs dežurējošais radists.

— Klau, Konrād, es pat nezinu, kā lai tev pasaka, kas ir noticis…

— Saki, kā ir, — es atsaucos, — un kad visu būsi pateicis, tad apklusti.

— Pirms divpadsmit minūtēm pār jums lidoja novērotājpavadonis. — Uztvērējā kaut kas nosprakšķēja. — Vairākas salas Egejas jūrā nav redzamas…

— Nē! — cs saucu.

— Diemžēl Kosa ir viena no tām.

— Nē! — es saucu.

— Piedod, — viņš sacīja, — bet tā tas ir. Nezinu, ko vēl lai pasaka…

— Ar to jau pietiek, — es atbildēju. — Tas arī viss. Tā tas ir. Uz redzēšanos! Vēlāk pastāstīsi sīkāk. Nē! Man šķiet — nē!

— Pagaidi! Konrād!

Es sajuku prātā.

Sikspārņi, izkratīti no nakts, laidelējās man virs galvas. Es pašāvu labo roku un sašķaidīju vienu tādu lidoni, kas traucās man garām. Mirkli nogaidīju un sašķaidīju nākamo. Tad sagrābu milzīgu akmeni un jau grasījos triekt ar to pa radio; kad Džordžs uzlika plaukstu man uz pleca, nometu akmeni, atgrūdu roku un iesitu viņam pa muti. Kas notika ar Džordžu, es nezinu, jo, kad saliecos, lai vēlreiz paceltu akmeni, aiz muguras izdzirdu soļu troksni. Nometies uz ceļgala, pagriezos un sagrābu saujā smiltis, lai mestu tās uzbrucējam acīs. Tur bija viņi visi — Mištigo un Sarkanā Parūka, Dos Santoss, Ramzess, Elena, trīs vietējie ierēdņi un Hasans —, visi barā nāca man virsū. Kad viņi ieraudzīja manu seju, kāds iekliedzās: — Izklīst! — un viņi pajuka uz visām pusēm.

Tobrīd viņi bija visi tie, ko kādreiz biju ienīdis, — es to jutu. Redzēju citas sejas, dzirdēju citas balsis. Visi tie, ko kādreiz biju pazinis, ienīdis, alcis iznīcināt, iznīcinājis, atkal augšāmcēlušies stāvēja pie ugunskura, un tikai baltie zobi spīdēja ēnu klātajās sejās, kad viņi smaidīdami nāca man klāt, nesdami kabatā akmeni, bet uz lūpām — maigus, pārliecinošus vārdus, tāpēc sviedu vistuvākajam ar smiltīm un metos viņam virsū.

Ar sitienu pa žokli nogāzu viņu gar zemi, tad no abām pusēm man uzklupa ēģiptieši.

Viņus nokratījis, ar zilās acs kaktiņu pamanīju tuvojamies lielu arābu ar kaut ko līdzīgu melnam avokādo rokā. Viņš gāza ar to man pa galvu, bet es pieliecos. Arābs turpināja uzbrukt, un es pamanījos iegrūst viņam kuņģī kārtīgu dunku, tāpēc viņš negaidot apsēdās. Tad tie divi, ko biju nokratījis, atkal sagrāba mani. Kliedza kāda sieviete — kaut kur nostāk —, bet es nevienu sievieti neredzēju.

Ar rāvienu atbrīvoju labo roku un kādam spēcīgi iesitu; šis vīrs nogāzās, bet viņa vietā stājās cits. Kāds zilais svieda man ar akmeni;

tas trāpīja pa plecu un vēl vairāk satricināja mani. Sagrābu tuvāko gulošo, kurš mēģināja iespert, uh metu virsū nākamajam uzbrucējam, tad iebelzu kādam ar dūri. Neviens mani vairs neturēja. Mans apģērbs bija saplēsts un netīrs, tāpēc norāvu palikušās skrandas un aizmetu tās prom.

Palūkojos apkārt. Neviens vairs neuzbruka, un tas nebija godīgi, ka viņi aprimušies tieši tobrīd, kad es ļoti gribēju redzēt, kā viss šķīst un jūk. Tāpēc es pacēlu vīru, kas gulēja man pie kājām, un sviedu to pret zemi. Tad vēlreiz pacēlu viņu, bet kāds griezīgi iekliedzās: — Ei! Karagiosi! — un sāka lauzītā grieķu valodā mani lamāt. Es ļāvu vīram nokrist zemē un pagriezos.

Šaipus ugunskura stāvēja divi: viens garš un bārdains, otrs drukns, lempīgs, bez matiem, veidots no ķites un zemes.

— Grieķi, mans draugs teic, ka viņš tevi uzveiks! — sauca garākais, ķimerēdamies tam otram gar muguru.

Es devos pie viņiem, un ķites un dubļu jauktenis metās man virsū.

Viņš nogāza mani gar zemi, bet es tūlīt pielēcu kājās, sagrābu viņu zem padusēm un nosviedu uz sāniem. Taču viņš bija augšā tikpat ātri, cik es, nāca klāt un ar vienu roku sagrāba mani aiz kakla. Es atbildēju ar to pašu, reizē ieķerdamies arī elkonī, — un mēs savijāmies, un viņš bija stiprs. Tāpēc, ka viņš bija stiprs, es, pārbaudīdams viņa spēku, visu laiku mainīju tvērienus. Viņš bija arī ļoti veikls, reaģēja uz manām kustībām gandrīz vai tobrīd, kad es tās vēl tikai iedomājos.

No visa spēka vilku savas rokas augšup, izrāvos no viņa tvēriena un soli atkāpos. Atbrīvojušies mēs īsu brīdi riņķojām viens ap otru, lūkodamies, kā labāk uzbrukt.

Tā kā viņš bija īsāks, man nācās turēt rokas zemu un pašam krietni saliekties uz priekšu. Uz mirkli es piespiedu elkoņus pārāk tuvu pie sāniem; viņš pielēca klāt daudz ātrāk, nekā biju redzējis kādu tā darām, un apkampa mani tik cieši, ka no porām man izplauka lieli sviedru ziedi un sānos iedūrās asa sāpe.

Tvēriens kļuva vēl ciešāks, un es sapratu — ja neizdosies no tā izlauzties, pēc īsa brīža mani kauli neizturēs.

Savilku plaukstas dūrēs, atspiedu pret viņa vēderu un grūdu. Mani žņaudza vēl stingrāk. Es pakāpos atpakaļ un grūdu rokas uz priekšu.' Plaukstas bīdīju augšup starp mums, ar kreiso plaukstu satvēru labo dūri un turpināju celt augšup rokas. Acīs tecēja sviedri, nieres svila mežonīgās liesmās. Tad sasprindzināju visus muguras un plecu muskuļus; jutu, kā spēks pa rokām ieplūst plaukstās, un triecu tās pretī debesīm; ccļā gadījās viņa zods, bet tas nebija šķērslis.

Rokas izšāvās virs galvas, un viņš atmuguriski nogāzās.

Mežonīgais trieciens, kad manas dūres trāpīja viņam pa žokli un viņš ieraudzīja savus papēžus no mugurpuses, būtu pārlauzis sprandu jebkuram parastam cilvēkam.

Taču viņš acumirklī atkal bija kājās, un es sapratu, ka man pretī nestāv vis mirstīgs cīkstonis, ko dzemdējusi sieviete, bet gan radījums, kas, līdzīgi Antejam, izrauts no pašas zemes klēpja.

Cik spēka, cirtu ar plaukstām savam pretiniekam pa pleciem, tā ka viņš nokrita uz ceļiem. Saķēru viņu aiz rīkles, atkāpos soli pa labi un pabāzu kreiso celi viņam zem krustiem. Tad paliecos uz priekšu, un, spiežot uz leju viņa gurnus un plecus, mēģināju pārlauzt mugurkaulu.

Taču man tas neizdevās. Šis radījums tikai liecās, līdz galva atspiedās pret zemi un tālāk vairs nebija, kur liekt.

Neviena cilvēka mugurkauls nevarētu tā izliekties un nesalūzt, bet viņa — saliecās.

Tad es pacēlu augšup celi, atlaidu rokas, un viņš acumirklī klupa man virsū.

Tad es mēģināju žņaugt. Manas rokas bija garākas par viņējām. Ar abām rokām sagrābu viņu pie rīkles, ar īkšķiem spiezdams to, kam vajadzēja būt viņa balsenei. Tomēr viņš apķērās man ap elkoņiem un sāka tos vilkt lejup un uz sāniem. Es turpināju žņaugt, gaidīdams, kad viņa seja pieplūdis ar asinīm un acis spiedīsies ārā no pieres. Mani elkoņi neizturēja un sāka liekties.

Tad pašāvās viņa rokas, sagrābdamas manu kaklu.

Tā mēs tur stāvējām, viens otru žņaugdami. Tikai viņu nevarēja nožņaugt.

Viņa īkšķi līdzīgi divām adatām dūrās man kaklā. Jutu, kā piesarkst seja. Deniņos sāka dunēt.

Tālumā es izdzirdu kliedzienu:

— Izbeidz to, Hasan! Viņš nedrīkst to darīt!

Izklausījās pēc Sarkanās Parūkas balss. Lai nu kā, bet tieši šis vārds ienāca man prātā — Sarkanā Parūka. Tas nozīmēja, ka kaut kur tuvumā ir Donalds Dos Santoss. Un viņa kliedza «Hasan»; šis vārds stāvēja rakstīts zem cita attēla, kurš pēkšņi kļuva skaidrs.

Tas nozīmēja, ka es esmu Konrāds, atrodos Ēģiptē, un tāpēc neizteiksmīgā seja, kas peld man acu priekšā, pieder golemam — cīkstonim Rolemam, radījumam, kuru var ieslēgt piecas reizes stiprāku par cilvēku — un droši vien tā arī tas bija ieslēgts —, radījumam, kuram var iestādīt ar adrenalīnu uzbudināta kaķa reakciju, un kas, bez šaubām, iestādīta uz maksimumu.

Taču golema programmā nebija ieplānots nogalināt cilvēku — tas varēja notikt vienīgi kā nelaimes gadījums —, bet Rolems centās mani nogalināt.

Tas nozīmēja, ka robota vadības ierīces nedarbojas.

Redzēdams, ka žņaugšana nelīdz, es atlaidu rokas un pabāzu kreiso plaukstu zem golema labā elkoņa. Tad pastiepos pāri tā rokām un ar otru roku satvēru labo apakšdelmu, un pats saliecos, cik vien spēju, griezdams augšup tā elkoni un raudams lejup apakšdelmu.

Kad golems sasvērās pa kreisi un atlaida rokas, es turpināju griezt apakšdelmu tā, lai elkonis būtu uz augšu. Sasprindzināju kreiso roku, rāvu tā roku pāri plecam un liecu to elkonī uz pretējo pusi.

Nekā. Nekas nekrakšķēja. Roka tikai atliecās atpakaļ nedabiskā leņķī.

Es atlaidu to, un golems nokrita uz viena ceļa. Tad tas atkal ātri piecēlās, roka tikmēr iztaisnojās un atgriezās normālā stāvoklī.

Tā kā es labi pazinu Hasana dabu, tad Rolema laiks noteikti bija iestādīts uz maksimumu — divām stundām. Ņemot vērā visus apstākļus, tas bija krietni ilgs laika sprīdis. Taču nu jau es zināju, kas esmu un ko daru. Un zināju, kā golems veidots. Šis bija golems — cīkstonis. Tāpēc tas nemācēja boksēties.

Es pametu zibenīgu skatu sev pār plecu uz to vietu, kur stāvēju brīdī, kad tas viss sākās, — pie radio telts. Tā atradās apmēram piecdesmit pēdas nostāk.

Tajā brīdī golems gandrīz piebeidza mani. Tieši tajās sekundes simtdaļās, kamēr es novērsu uzmanību, tas bija izstiepis rokas un ar vienu sagrābis man kaklu no mugurpuses, bet ar otru ieķēries zem zoda.

Ja golemam šis paņēmiens būtu izdevies, tas būtu pārlauzis man sprandu, bet lajā mirklī nāca vēl viens grūdiens — tik stiprs, ka nogāza mūs abus gar zemi un es atbrīvojos no viņa tvēriena.

Pēc pāris acumirkļiem cs pietrausos kājās, bet zeme joprojām trīcēja. Tomēr arī Rolems bija augšā un gatavojās uzbrukt.

Mēs atgādinājām divus piedzērušos jūrniekus, kas cīnās uz vētras svaidīta kuģa klāja.

Golems nāca man virsū, bet es atkāpos.

Situ tam ar kreiso dūri, un, kamēr tas centās sagrābt manu roku, otru dūri ietriecu tam vēderā. Un atlēcu atpakaļ.

Viņš vēlreiz nāca virsū, un es turpināju sist. Bokss Rolemam bija tas pats, kas man ceturtā dimensija — tas sitienus gluži vienkārši neredzēja. Tas turpināja uzbrukt, nopurinot manus belzienus, bet es turpināju atkāpties radiotelts virzienā; zeme vēl joprojām drebēja, kaut kur spiedza sieviete, un es izdzirdu kādu iesaucamies «Olē!», kad cs ar labo roku biju iegāzis Rolemam zem jostasvietas, cerēdams kaut mazdrusciņ satricināt tā smadzenes.

Tad mēs bijām klāt, un es ieraudzīju, ko meklēju, — lielo akmeni, ar kuru biju gribējis sašķaidīt radio. Izdarīju māņu kustību ar kreiso

roku, pēc tam sagrābu golemu aiz pleca un gurna un pacēlu augstu virs galvas.

Atliecos, sasprindzinājos un metu robotu lejup pret klints bluķi.

Akmens ietriecās tam tieši vēderā.

Rolems atkal cēlās kājās, bet nu jau daudz lēnāk kā agrāk, un es trīs reizes ar savu kroplo kāju iespēru tam zem saules pinuma un nolūkojos, kā tas atkal saļimst.

Rolema vēderā kaut kas dīvaini iedūcās.

Zeme atkal nodrebēja. Rolems savilkās čokurā, tad izstiepās — un nu vairs kustējās tikai kreisās rokas pirksti. Tie savilkās dūrē un atlaidās — un, cik dīvaini, atgādināja man Hasana roku tajā hounfor naktī.

Tad es lēnām pagriezos, un tur viņi visi stāvēja: Mištigo un Elena, Dos Santoss ar uzpampušu vaigu, Sarkanā Parūka, Džordžs, Ramzess, Hasans un trīs ar plāksteri aplīmēti ēģiptieši. Es paspēru soli tajā virzienā, un viņi atkal izklīda; sejās no jauna iezīmējās bailes. Es pašūpoju galvu.

— Nē, ar mani viss ir kārtībā, — es teicu, — bet atstājiet mani vienu. Iešu uz upi nomazgāties. Paspēru septiņus soļus — un tad droši vien kāds izvilka aizbāzni, jo es iekunkstējos, un pasaule aizplūda pa notekcauruli.

Nākamās dienas bija pelni, un naktis bija dzelzs. Gars, izrauts no manas dvēseles, bija apglabāts daudz dziļāk, nekā mūmijas, kas lēnām irst zem šīm smiltīm. Kasandra stāsta, ka Hadesa valstībā mirušais aizmirstot mirušo, bet es ceru, ka tā nav taisnība. Vēl arvien vadīju ceļojumu, taču darīju to nedomādams, un Lorels man ieteica atrast kādu citu, kurš varētu pabeigt maršrutu, bet pašam doties atvaļinājumā.

Tā es nevarēju.

Ko gan es tad darītu? Sadrūmis nīktu kādā Vecajā vietā un diedelētu dzeramo no nepiesardzīgiem ceļiniekiem? Nē! Šādos brīžos ir jākustas; kustību daudzveidība galu galā rada ķermeņa tukšajai iekšienei saturu. Tāpēc es turpināju vadīt ceļojumu, pievērsdams uzmanību tiem mazajiem noslēpumiem, ko tas sevī slēpa.

Es izjaucu Rolemu un izpētīju tā vadības ierīces. Protams, tās bija salauztas; to varēju izdarīt vai nu es jau pašā cīņas sākumā, vai arī Hasans, uzskrūvēdams tā cīņassparu, lai nosistu manējo. Ja vainīgs arābs, tad viņa mērķis bija mani nogalināt, nevis tikai nokausēt. Tādā gadījumā rodas jautājums — kāpēc? Centos uzminēt, vai viņa darba devējs zina, ka es reiz esmu bijis Karagiosis. Taču, ja Dos Santoss to /.ina, kāpēc viņam būtu jācenšas iznīcināt paša partijas dibinātāju un pirmo sekretāru? — cilvēku, kurš zvērējis nekad nepieļaut, ka /ilādainu svešinieku bars nopirktu visu zemeslodi un pārvērstu to par

izklaidēšanās vietu — vismaz bez cīņas ne —, un savācis ap sevi dumpinieku grupu, kas nepārtraukti pazemina vegiešiem piederošo zemes platību vērtību (tā gāja pat tik tālu, ka līdz pamatiem nopostīja teileriešu nekustamo īpašumu kantori Madagaskarā), — cilvēku, kura ideālus viņš pats atbalstīja, lai gan mūsdienās tie bija ievadīti daudz miermīlīgākā, likumīgākā īpašumu aizsardzības formā; kāpēc viņam vajadzētu kārot pēc šī cilvēka dzīvības?

Pastāvēja divas iespējas — vai nu viņš bija nodevis savu partiju, vai arī nezināja, kas es esmu, un bija domājis nez ko, kad lika Hasanam nogalināt mani.

Vai arī Hasans rīkojās pēc vēl kāda pavēles.

Bet kurš gan tas varēja būt? Un kāpēc?

Atbildes nebija. Es nolēmu to uzzināt.

Pirmais līdzjūtību izteica Džordžs.

— Konrād, jūtu tev līdzi, — viņš teica, lūkodamies man garām, tad lejup uz smiltīm un beidzot zagšus paraudzīdamies acīs.

Sacīdams cilvēcīgus vārdus, viņš jutās neērti un vēlējās atrasties kaut kur tālu projām. To skaidri varēja redzēt. Jāšaubās, vai manām pagājšvasaras pastaigām ar Elenu viņš bija pievērsis kaut cik uzmanības. Džordža kaislības nesniedzās ārpus bioloģijas laboratorijas sienām. Atceros, kā viņš preparēja pēdējo Zemes suni. Pēc tam kad četrus gadus bija kasījis Rolfam aiz auss, ķemmējis no astes blusas un klausījies tā riešanā, Džordžs kādu dienu pasauca to pie sevis. Suns iedrāzās istabā, nesdams zobos veco trauku lupatu, ar ko viņi parasti spēlēja virves vilkšanu; saimnieks pievilka suni sev klāt, iegrūda šļirci un uzšķērda. Viņš gribēja izpētīt suni, kamēr tas bija spēku pilnbriedā. Laboratorijā vēl arvien stāv Rolfa skelets. Pat savus bērnus — Marku, Dorotiju un Džimu — viņš gribēja audzēt kolbās, taču Elenai ikreiz pēc dzemdībām uznāca mātes mīlestības uzplūdi — tie ilga tikai mēnesi, bet ar to pilnīgi pietika, lai izjauktu Džordža nodomus. Tāpēc es neredzēju nekāda iemesla, lai viņš vēlētos nomērīt manu augumu apakšzemes koka mājoklim. Ja viņš gribētu mani nogalināt, tad izmantotu kādu izsmalcinātāku, ātrāku un eksotiskāku veidu — kaut ko līdzīgu Divbahas trušu indei. Taču nē. Viņu tas neuztrauca. Es par to nešaubījos.

Pati Elena, lai gan pakļauta vētrainām jūtām, vienmēr ir kā uzvilkta, bet sabojājusies lelle. Vienmēr kaut kas saiet grīstē, pirms viņu ļauj jūtām vaļu, un jau nākamajā dienā viņa tikpat kvēli alkst darīt pavisam pretējo. Viņa būtu nožņauguši mani Portā, bet šajā gadījumā Elena nebija pie vainas.

Viņas līdzjūtība izskanēja apmēram šādi:

— Konrād, tu pat nespēj iedomāties, cik ļoti es jūtu tev līdzi! Patiešām! Lai gan neesmu nekad tikusies ar šo sievieti, es saprotu, kā (u pašlaik jūties. — Balss intonācija kāpa augšup un krita lejup; es zināju, ka Elena pati tic saviem vārdiem, un pateicos viņai.

Hasans pienāca pie manis, kad es stāvēju un lūkojos uz pēkšņi pārplūdušo, duļķaino Nīlu. Krietnu brīdi valdīja klusums, tad viņš teica: — Tava sieviete ir pagalam, un tev ir smagi ap sirdi. Vārdi to neatvieglos, un kas noticis, noticis. Un lai ir tā, ka es sēroju kopā ar tevi. — Tad mēs pastāvējām vēl kādu brīdi, un viņš gāja prom.

Es nebrīnījos par viņu. Viņš bija vienīgais, kurš atradās ārpus visām aizdomām, lai arī viņa roka bija iedarbinājusi robotu. Viņš nekad nevienu neapskauda, viņš nekad nenogalināja par velti. Viņam nebija personisku iemeslu nogalināt mani. Par to, ka Hasana līdzjūtības apliecinājumi ir patiesi, es nešaubījos. Tādā gadījumā kā šis viņa jūtu patiesumam nevarēja būt nekāda sakara ar manu nogalināšanu. īstam profesionālim jājūt arī zināma cieņa pret savu nākamo upuri.

Mištigo neteica ne vārda. Tas būtu pretrunā ar viņa dabu. Vegiešiem nāve ir līksmības laiks. Garīgajā līmenī tā nozīmē sagl — piepildījumu — kad psihe sadalās sīkās prieka tirpās, kas izplūst apkārtējā vidē, lai piedalītos lielajā, vispārējā orgasmā, bet materiālajā līmenī to pārstāv ansakundabad't — mirušās personas īpašumu ceremoniāla pārbaude, testamenta nolasīšana un bagātību sadalīšana, ko pavada ēšana, dziedāšana un dzeršana.

Dos Santoss man teica: — Mans draugs, tas ir bēdīgi, kas noticis ar tevi. Zaudēt sievieti ir tas pats, kas zaudēt asinis. Tavas bēdas ir lielas, un tevi nevar nomierināt. Tās līdzinās kvēlojošām liesmām, kuras nevar apdzēst, un tas ir ļoti bēdīgi un šausmīgi. Nāve ir cietsirdīga un neizprotama, — viņš nobeidza, un acīs viņam sariesās asaras, jo, lai kas tu arī būtu — čigāns, ebrejs, maurs, vai arī grie­ķis, — spānietim upuris paliek upuris, un viņš to spēj novērtēt kādā no tiem mistiskajiem, mīklainajiem līmeņiem, kurus es nepazīstu.

Tad pienāca Sarkanā Parūka un sacīja: — Drausmīgi… Jūtu līdzi! Ko citu var teikt vai darīt, tikai just līdzi.

Es pamāju ar galvu.

— Pateicos…

— Man tev kaut kas jāpajautā. Taču ne tagad. Vēlāk.

— Protams, — es atbildēju un, kad viņi bija aizgājuši, atkal pievērsos upei, domādams par pēdējiem diviem klātpienācējiem. Viņu līdzjūtības skanēja tikpat īsti kā visu pārējo, kaut arī šķita, ka tieši viņi varētu būt iesaistīti šajā slepkavības mēģinājumā. Tomēr es biju pārliecināts, ka tā bija Diāna, kas kliedza tobrīd, kad Rolems mani žņaudza. Kliedza, lai Hasans aptur. Palika tikai Dons, bet es jau sāku šaubīties, vai viņš vispār ko'dara, sākumā neprasot padomu Diānai.

Tāpēc nepalika neviens.

Un nebija nekāda acīm redzama iemesla.

Un tā varēja būt nejaušība.

Tomēr…

Tomēr man bija tāda sajūta, ka mani kāds gribējis nogalināt. Zināju, ka Hasans var darīt divus darbus vienlaikus, turklāt dažādiem pasūtītājiem, ja vien to intereses nav pretrunā.

Un tas mani priecēja.

Tas deva man mērķi, lika rīkoties.

Nekas tā neuzkurina dzīvotgribu, kā apziņa, ka ir kāds, kas gaida tavu nāvi. Es viņu atradīšu, uzzināšu, kāpēc, un padarīšu nekaitīgu.

Nāves otrais uzbrukums bija straujš, un, lai kā arī es būtu gribējis tajā vainot kādu konkrētu cilvēku, es to nespēju. Tas līdzinājās aklam liktenim, kas reizēm uzrodas kā nelūgts viesis pie pusdienu galda. Nobeigums vēl vairāk sajauca man galvu.

Tas notika šādi.

Lejā pie upes, lielās, auglīgās appludinātājas, robežu izdzēsējas, plakņu ģeometrijas mātes, sēdēja vegietis un zīmēja pretējo krastu. Man šķiet, ja viņš būtu tajā krastā, viņš būtu zīmējis šo te, uz kura tagad sēdēja, bet tas ir tikai cinisks minējums. Mani uztrauca tas, ka viņš viens bija devies uz šo silto, purvaino vietu, nepateicis ne vārda un nepaņēmis līdzi neko nāvējošāku par otrā numura zīmuli.

Tas notika.

Vecs, plankumains baļķis, kas peldēja netālu no krasta, pēkšņi pārstāja būt vecs, plankumains baļķis. Pret debesīm uzšāvās gara čūskas aste, tās otrā galā atriezās vesels pūrs asu zobu, un neskaitāmas mazas kājiņas, sataustījušas cietu zemi, sāka griezties kā īsti riteņi.

Es iekaucos un grābu pie jostas.

Mištigo nometa zīmēšanas bloku un lēca kājās.

Tomēr tas viņam uzklupa, un es vairs nedrīkstēju šaut.

Tāpēc metos uz priekšu, bet, kad nokļuvu pie Mištigo, viņš bija divu gredzenu apvīts un par diviem toņiem zilāks; briesmīgie zobi jau gatavojās kodienam.

Ir viens paņēmiens, kā likt jebkuram žņaudzējam atslābināt savas cilpas vismaz uz mirkli. Es tvēru pēc nezvēra augstu paceltās galvas, kas uz īsu brīdi bija sastingusi, it kā aplūkodama savas brokastis, un man izdevās ar pirkstiem iekrampēties zvīņainajās krokās, kas nokarājās abpus galvai.

No visa spēka grūdu īkšķus tam acīs.

Negaidot kāds milzis iegāza man ar pelēkzaļu pātagu.

Es pieslējos sēdus un atrados apmēram desmit pēdas no tās vietas, kur biju stāvējis. Mištigo gulēja vēl tālāk krastā.

Viņš jau cēlās kājās — un tad nezvērs uzbruka vēlreiz.

Tikai šoreiz tas uzbruka man, nevis viņam.

Tas izslējās apmēram astoņas pēdas virs zemes un gāzās man virsū. Rāvos sānis — un lielā, plakanā galva aizšāvās tikai pussprlža attālumā no manis un atsitās pret zemi, nošķiezdama visu ar dubļiem un akmeņiem.

Es aizvēlos vēl tālāk un sāku celties kājās, taču aste zibēdama vēlreiz notrieca mani pie zemes. Es rausos atpakaļ, bet no nezvēra cilpas izvairīties nepaspēju. Tā apvijās man ap gurniem, un es atkal nokritu.

Tajā mirklī pāris zilu roku apskāva mani tieši virs cilpas, bet spēja noturēt tikai dažas sekundes. Tad mūs abus sasēja mezglā.

Pūlējos izrauties, bet kā lai cīnās ar resnu, slidenu, bruņām klātu tauvu, ko klāj desmitiem kājiņu, kuras cenšas tevi saraut sīkos gabaliņos? Mana labā roka bija cieši piesieta pie sāniem, bet ar kreiso nespēju aizsniegt tik tālu, lai varētu to atbrīvot. Cilpas savilkās. Galva nāca man virsū, un es uzklupu ķermenim. Situ tam, skrāpēju, līdz beidzot man izdevās atbrīvot labo roku, cīniņa laikā zaudējot arī pa kādai ādas skrandai.

Kad galva laidās lejup, aizsargādamies pacēlu labo roku. Plauksta iekrampējās nezvēra apakšžoklī, neļaudama galvai tuvoties. Milzu cilpa apskāva manu vidukli vēl ciešāk nekā golema rokas. Tad nezvērs parāva galvu sānis, atbrīvodamies no mana tvēriena, un atplestie žokļi atkal tuvojās.

Mištigo izmisīgā cīņa droši vien bija nezvēru nokaitinājusi: galva uz mirkli apstājās, tādējādi dodama man iespēju pēdējai aizsardzībai.

Es iegrūdu rokas nezvēra mutē un neļāvu žokļiem sakļauties. Tā aukslējas bija glumas, un delna sāka lēnām slīdēt uz sāniem. Sasprindzinājis visus spēkus, vilku lejup apakšžokli. Mute atvērās vēl par puspēdu un, šķiet, ieķērās.

Nezvērs mēģināja atliekties, lai izrautos no manām rokām, bet tā cilpas bija pārāk cieši mūs apvijušas, un ķermenim trūka atbalsta laukuma.

Tāpēc cilpas nedaudz atslāba, dažas iztaisnojās, un galva rāvās atpakaļ. Man izdevās pieslieties uz ceļiem. Saliekts ragā, Mištigo gulēja apmēram sešu pēdu attālumā no manis.

Mana labā plauksta paslīdēja vēl mazdrusciņ; daudz netrūka, lai žokļi aizcirstos.

Tad es izdzirdu mežonīgu rēcienu.

Gandrīz acumirklī tam sekoja trīsas. Juzdams, ka nezvēra skavas uz īsu mirkli kļūst vājākas, atbrīvoju rokas. Ar baismu klikšķi žokļi aizcirtās, un ķermenis kratījās pirmsnāves konvulsijās. Uz brīdi es zaudēju samaņu.

Tad es jau plēsos, cik spēka, lai izrautos no cilpām. Gludais koka šķēps, kas bija caururbis boadilu, lēnām atņēma plēsoņam dzīvību, un tā kustības pēkšņi kļuva drīzāk krampjainas nekā agresīvas.

Locīdamies sāpēs, nezvērs vēl divas reizes notrieca mani gar zemi, bet es atbrīvoju Mištigo, mēs pagājām piecdesmit pēdas nostāk un vērojām tā nāvi. Tas vilkās diezgan ilgi.

Hasans stāvēja mums blakus ar neizdibināmu izteiksmi sejā. Assagai, kam viņš bija veltījis tik daudz laika un pūļu, savu darbu bija paveicis. Vēlāk, kad Džordžs uzšķērda šo radījumu, mēs ieraudzījām, ka šķēps ieurbies divu collu attālumā no sirds un pārcirtis lielo artēriju. Starp citu, kā to jau varēja gaidīt, boadilam katrā sānā bija pa ducim kāju.

Dos Santoss stāvēja blakus Hasanam, un Diāna stāvēja blakus Dos Santosam. Arī visi pārējie nometnes ļaudis stāvēja tur.

— Tīri nostrādāts, — es teicu. — Lielisks metiens! Paldies!

— Nieks vien ir, — attrauca Hasans.

Nieks vien ir, viņš bija sacījis. Tomēr šis nieks deva nāvējošu triecienu manām aizdomām, ka viņš sabojājis golemu. Ja Hasans gribētu mani nogalinat, kāpēc tad vajadzēja glābt no boadila?

Ja nu vienīgi viņa Portā teiktie vārdi bija pilnīga patiesība — ka viņš nolīgts apsargāt vegieti. Ja tas bija Hasana galvenais uzdevums, bet mana novākšana tikai pakārtota tam, tad, lai glābtu Mištigo, viņam nācās izglābt arī mani.

Taču tādā gadījumā…

Pie velna! Aizmirsti to!

Es metu akmeni, cik vien spēka, tad vēl vienu. Skimeri atlidos uz nometni nākamajā dienā, un mēs dosimies uz Atēnām, pa ceļam pieturot tikai Jaunajā Kairā, lai izlaistu Ramzesu un trīs viņa palīgus. Biju priecīgs, ka lidoju prom no Ēģiptes ar tās pelējumu, putekļiem un pusdzīvniecisku dievību pīšļiem. Man šī vieta jau šķebināja dūšu.

Tad no Portas piezvanīja Fils, un Ramzess iesauca mani radioteltī.

— Konrād, te Fils. Tikko pabeidzu viņas elēģiju un gribu tev to nolasīt. Lai gan nekad neesmu ticies ar Kasandru, es dzirdēju, kā tu par viņu stāsti, un redzēju viņas foto, tāpēc domāju, ka man ir izdevusies ļoti laba…

— Fil, es tevi lūdzu! Man pašlaik nav vajadzīgi dzejiski mierinājumi. Varbūt kādu citu reizi.

— Sī nav iepriekš sarakstīta. Zinu, ka tev tās netīk, un es tevi pat sevišķi par to nevainoju.

Mana roka jau cēlās pie strāvas slēdža, tad sastinga un beigās paņēma vienu no Ramzesa cigaretēm.

— Labs ir, lasi! Es klausos.

Un viņš lasīja, un tā nebija slikta. Neko daudz no tās es vairs neatceros. Atceros tikai izteiksmīgos, skaidros vārdus, kas plūda no pasaules otras puses, un to, kā pats stāvēju, degdams miesas un dvēseles sāpēs. Viņš aprakstīja tās nimfas tikumus, pēc kuras Poseidons bija tiecies, taču zaudējis to savam brālim Hadesam. Viņš aicināja visus pasaules pamatelementus sērot. Un, kamēr Fils runāja, manas domas kavējās pie laimīgajām dienām Kosā; viss pārējais bija zudis, mēs atkal sēdējām uz «Zelta Skaidiņas» klāja, kuģojām uz mūsu nelielo salu ar tās svēto birzi, peldējāmies un, rokās sadevušies, gulējām saulē, neteikdami ne vārda, tikai ļaudami tās stariem kā spožam, maigam ūdenskritumam līt pār mūsu sārtajiem, kailajiem gariem tur, tajā bezgalīgajā krastmalā, kas riņķoja un riņķoja ap sīciņo karaļvalsti, ikreiz no jauna atgriezdamās pie mums.

Un, kad viņš bija beidzis un pāris reizes nokrekšķinājies, mana sala nozuda, aiznesdama sev līdzi arī daļu no manis, tāpēc ka šis laiks jau piederēja pagātnei.

— Paldies, Fil! — cs sacīju. — Elēģija bija lieliska.

— Priecājos, ka tev tā patika, — viņš atbildēja un piebilda: — Šopēcpusdien es izlidoju uz Atēnām. Ja tev nav iebildumu, šajā ceļojuma posmā es gribētu jums piebiedroties.

— Protams, — es piekritu. — Taču vai drīkst zināt, kāpēc?

— Nolēmu, ka vajadzētu vēlreiz apskatīt Grieķiju. Tā kā arī tu būsi tur, ceļojums varētu mazliet atgādināt jaunības dienas. Gribētu pēdējo reizi apciemot dažas Senās vietas.

— Tu runā tā, it kā grasītos mirt.

— Nu… S-S terapija man palīdzēt vairs nespēj. Ir tāda sajūta, ka galvenā atspere jau gandrīz atslābusi. Varbūt izturēs vēl pāris uzvilcienus, bet varbūt arī ne. Lai nu kā, es vēlreiz gribu redzēt Grieķiju un jūtu, ka tā man ir pēdējā iespēja.

— Tev tikai tā šķiet, bet, lai nu kā, rītvakar mēs visi ap pulksten astoņiem ieturēsim maltīti «Dārza Altārī».

— Lieliski! Tur arī tiksimies.

— Norunāts.

— Uz redzēšanos, Konrād!

— Uz redzēšanos!

Es gāju dušā, ieziedos un uzvilku tīras drēbes. Vairākās vietās vēl joprojām sūrstēja, bet vismaz biju tīrs. Tad sameklēju vegieti — viņš tikko bija beidzis darīt to pašu —, un ar drūmu skatienu pienagloju viņu pie sienas.

— Var jau būt, ka es kļūdos, — es sacīju, — bet šķiet, ka viens no iemesliem, kāpēc jūs man likāt tēlot gladiatoru, ir tas, ka man piemīt augsts izdzīvošanas potenciāls. Vai ne tā?

— Tieši tā.

— Līdz šim esmu darījis visu, kas manos spēkos, lai tas nepaliktu tikai potenciāls, bet tiktu cītīgi izmantots vispārējās labklājības celšanai.

— Tad tāpēc jūs viens brukāt virsū mums visiem?

Es jau sāku sniegties pēc viņa rīkles, bet tad apķēros un nolaidu rokas. Mani gandarīja tas baiļu zibsnis, kas iepleta viņa acu zīlītes un savilka mutes kaktiņus. Vegietis pakāpās soli atpakaļ.

— Es to laidīšu gar ausīm, — es teicu viņam. — Esmu šeit tikai tāpēc, lai vadātu jūs visur, kurp vien vēlaties, un rūpētos, lai jūs atgrieztos ar veselu ādu. Šorīt jūs man sagādājāt nelielas grūtības, piedāvājot sevi boadilam brokastīs. Ņemiet vērā — lai aizdegtu cigareti, nav obligāti jāiet uz elli. Kad sadomāsiet kaut kur iet viens pats, vispirms pārbaudiet, vai jums nekas nedraud. — Vegieša skats kļuva nedrošs. Viņš nolaida acis. — Un, ja draud, tad ņemiet sev līdzi bruņotus pavadoņus, — es turpināju, — ja jau pats negribat nēsāt ieroci. Tas arī viss, kas man bija sakāms. Ja negribat sadarboties, tā arī pasakiet, es tūlīt došos projām un atsūtīšu jums citu pavadoni. Starp citu, Lorels man šorīt to jau ieteica. Nu, kā būs? — es jautāju.

— Vai Lorels tiešām tā teica?

— Jā.

— Brīnums gan… Jā, noteikti, es piekrītu jūsu prasībai. Tā šķiet ļoti saprātīga.

— Lieliski! Jūs teicāt, ka šopēcpusdien vēlreiz gribat apmeklēt Valdnieču ieleju. Ramzess jūs turp aizvedīs. Man diez ko negribas darīt to pašam. Tālāk dosimies rīt no rīta desmitos. Tā ka esiet gatavs.

Es gāju projām, gaidot, ka viņš teiks kādu vārdu, kaut vienu.

Viņš neteica.

Par laimi dzīvi palikušajiem un vēl nedzimušajām paaudzēm, Skotija Trīs Dienu laikā nebija sevišķi cietusi. Es paķēru no saldētavas ledu un no pārtikas telts — zeltera pudeli, blakus guļamtīklam ieslēdzu dzesinātāju, atvēru krietnu skaitu pudeļu no personiskajiem krājumiem un pārējo dienas daļu gremdējos pārdomās par cilvēka pūliņu veltīgumu.

Vēlu vakarā, kaut cik atskurbis un samangojis kaut ko ēdamu, es paņēmu ieroci un izgāju paelpot svaigu gaisu.

Tuvodamies signalizatoriem nometnes austrumu pusē, izdzirdu balsis, tāpēc apsēdos tumsā, atspiedu muguru pret klintsbluķi un centos saklausīt, par ko tur runā. Pazinu Mištigo balss vibrējošos diminuendo un gribēju dzirdēt, ko viņš saka.

Tomēr nespēju sadzirdēt.

Viņš sēdēja mazliet par tālu no manis, un tuksneša akustika nebūt nav labākā pasaulē. Sēdēju tur, sasprindzinājis dzirdi, un notika tā, kā jau ne reizi vien bija noticis.

Pēkšņi sēdēju blakus Elenai uz segas un mana roka apskāva viņas plecus. Mana zilā roka…

Viss tas izgaisa, kad no apziņas, ka esmu vegietis, lai arī tikai pseidotelepātiskā vēlmju īstenošanā, man pārskrēja drebuļi pār kauliem — un cs atkal biju vecajā vietā pie klintsbluķa.

Tomēr es jutos tik vientuļš — un Elena bija šķitusi mīkstāka par klintsbluķi… un mani vēl arvien mocīja ziņkāre.

Tā es vēlreiz nokļuvu blakus viņai, vērodams…

— …to no šejienes nevar redzēt, — es teicu, — bet Vega ir pirmā lieluma zvaigzne, kas atrodas, kā jūs, Zemes iedzīvotāji, to saucat, — Liras zvaigznājā.

— Kā izskatās uz Teileras? — Elena vaicāja.

Kādu brīdi valdīja klusums. Tad:

— Cilvēki bieži vien nespēj aprakstīt pašu svarīgāko. Tomēr dažreiz grūtības sagādā tas, ka tās būtnes valodā, ar kuru tu sazinies, vispār nav vajadzīgā jēdziena. Teilera nepavisam nav līdzīga Zemei. Tur nav tuksnešu. Visa planēta ir viens vienīgs rūpīgi kopts ainavu parks. Taču… Ļauj man izņemt šo ziedu no taviem matiem. Tā. Paskaties uz to! Ko tu redzi?

— Skaistu, baltu ziedu. Tāpēc arī es to noplūcu un iespraudu sev matos.

— Tomēr tas nav skaists, balts zieds. Vismaz man ne. Tavas acis atšķir gaismu ar viļņu garumu apmēram no četrtūkstoš līdz septiņtūkstoš divsimt angstrēmiem. Vcgieša acs vairāk izšķir ultravioleto spektru — līdz pat trīstūkstoš angstrēmiem. Mēs neredzam to, ko jūs saucat par «sarkano», bet šajā «baltajā» ziedā es saskatu divas krāsas, kurām jūsu valodā vispār nav nosaukuma. Manu ķermeni klāj raksti, ko tu nespēj saskatīt, bet tie ir ļoti līdzīgi manu ģimenes locekļu rakstiem, tā ka vegietis, kurš pazīst Stigo dzimtu, jau ieraudzījis mani, varētu pateikt, no kuras ģimenes un kuras provinces es esmu. Zemiešu acīs dažas mūsu gleznas šķiet pārāk košas, vai arī viņi tās redz it kā vienā krāsā — parasti zilā —, tāpēc ka viņi neredz daudzos pustoņus. Vairumā mūsu skaņdarbu jūs saklausīsiet ilgus klusuma brīžus, kas patiesībā ir piepildīti ar melodiju. Mūsu pilsētas ir tīras un loģiski būvētas. Tās uzkrāj dienasgaismu un saglabā to vēl ilgi naktī. Tās ir nesteidzīgu kustību, patīkamu skaņu vietas. Tas viss man ir ļoti dārgs, taču cs nezinu, kā lai to izskaidro… cilvēkam.

— Bet cilvēki — es gribu teikt — Zemes cilvēki dzīvo jūsu pasaulēs…

— Tomēr viņi nekad neredz, nedzird un neizjūt, kādas šīs pasaules ir īstenībā, kādas tās ir mums. Pastāv plaisa, ko var apzināties un saprast, bet pārvarēt — nekad. Tāpēc es tev nevaru pastāstīt, kā izskatās uz Teileras. Tā tev šķistu pavisam citāda pasaule, nekā tā ir man.

— Vienalga, es gribētu to redzēt. Pat ļoti. Domāju, ka man patiktu tur dzīvot.

— Šaubos, vai tu tur justos laimīga.

— Kāpēc gan ne?

— Tāpēc ka citu rasu imigranti ir un paliek citu rasu imigranti. Šeit tu piederi pie augstākās kārtas. Es /inu, ka jūs šo terminu nelietojat, bet tas ir ļoti piemērots. Jūsu Ministrijas darbinieki un viņu ģimenes locekļi ir visaugstākā kārta uz šīs planētas. Tālāk seko bagātnieki, kas nav Ministrijas darbinieki, tālāk lielie zemesīpašnieki, un pašā apakšā ir tie nelaimīgie, kuri mīt Senajās vietās. Šeit tu stāvi pašā virsotnē. Uz Teileras tu būtu pašā apakšā.

— Kāpēc tam tā jābūt? — viņa jautāja.

— Tāpēc ka tu redzi baltu ziedu. — Es atdevu viņai to atpakaļ.

Ilgu brīdi valdīja klusums un pūta viegls vējiņš.

— Lai vai kā, es esmu laimīga, ka tu ieradies šeit, — viņa sacīja.

— Šī patiešām ir interesanta planēta.

— Priecājos, ka tev tā patīk.

— Vai tas vīrs, ko dēvē par Konrādu, patiešām bija tavs mīļākais?

No šī pēkšņā jautājuma man pārskrēja drebuļi.

— Tā nav tava darīšana, — viņa atcirta, — bet atbilde ir — jā!

— Varu saprast, kāpēc, — viņš teica, un es jutos neērti, varbūt pat nedaudz kā vuārists, vai — izsmalcinājuma kalngals — kā tas, kurš novēro vuāristu novērošanas brīdī.

— Kāpēc? — viņa jautāja.

— Tāpēc ka tu gribi to, kas ir dīvains, spēcīgs, eksotisks, tāpēc ka tu nekad nejūties labi tur, kur tu esi, kas tu esi.

— Tā nav taisnība!.. Varbūt arī ir. Jā, viņš man reiz teica kaut ko tamlīdzīgu. Iespējams, ka tā ir taisnība.

Tajā mirklī man kļuva viņas žēl. Tad, nemaz to neapzinoties, vēlēdamies Elenu kaut kā mierināt, es pastiepu roku un satvēru viņas plaukstu. Tikai tā bija Mištigo roka, kas kustējās, bet viņš pat nebija domājis to darīt. To gribēju es.

Pēkšņi es nobijos. Taču tieši tāpat jutās arī viņš. To varēja just.

Tobrīd es sajutu, ka vegietis apjautis svešinieku savā prātā; galva man sagriezās kā dziļā reibumā.

Ātrāk vēlējos nokļūt atpakaļ — un nokļuvu atpakaļ pie klintsbluķa, bet vēl paspēju ieraudzīt, kā viņa nomet puķi, un izdzirdu čukstus: — Apskauj mani!

Velns lai parauj to pseidotelepātisko vēlmju īstenošanos! Kādu dienu es vairs neticēšu, ka tā ir tikai šķietamība.

Tajā ziedā cs biju saskatījis divas krāsas, krāsas, kurām nezināju nosaukumus.

Devos atpakaļ uz nometni. Izgāju tai cauri un turpināju iet. Sasniedzis otru signāllaukuma malu, apsēdos smiltis un aizsmēķēju. Nakts bija vēsa, nakts bija tumša.

Pēc divām cigaretēm aiz muguras izdzirdu balsi, bet nepagriežos.

— «Lielajā mājā un liesmu mājā, tai lielajā dienā, kad visas dienas un gadi tiks saskaitīti, atdod man manu vārdu.»

— Lieliski, — es klusi noteicu. — Piemērots citāts. Pazīstu «Mirušo grāmatu», kad dzirdu to necienīgi valkājam.

— Es nevalkāju, tikai — kā tu jau teici — piemēroti citēju.

— Lieliski.

— Tajā lielajā dienā, kad visas dienas un gadi tiks saskaitīti, — ja tev atdos tavu vārdu, kāds tas būs?

— Man neatdos. Esmu ieplānojis nokavēties. Un kāda gan nozīme vārdam?

— Tas atkarīgs no vārda. Tāpēc pamēģināsim «Karagiosis».

— Apsēdies tā, lai es varu tevi redzēt! Nepatīk, ja kāds stāv man aiz muguras.

— Labi šeit. Tāpēc?

— Kas tāpēc?

— Tāpēc pamēģināsim «Karagiosis».

— Kāpēc man tas būtu jādara?

— Tāpēc ka tas kaut ko nozīmē. Vismaz kādreiz nozīmēja.

— Karagiosis bija tēls sengrieķu ēnu izrādēs, kaut kas līdzīgs Pančam eiropiešu komiskajās leļļu ludziņās. Viņš bija lempīgs āksts.

— Viņš bija viltīgs grieķis.

— Ha! Viņš bija pabailīgs un vēl neķītrs.

— Viņš bija arī varonīgs. Viltīgs. Ar humora izjūtu. Viņš jau nu gan nojauktu piramīdu. Un bija stiprs, kad pats to gribēja.

— Kur viņš ir tagad?

— Arī es gribētu to zināt.

— Kāpēc tu man to jautā?

— Tāpēc, ka Hasans tevi nosauca šai vārdā tonakt, kad tu cīnījies ar golemu.

— Ā… Skaidrs. Nu, tas vienkārši bija lamuvārds, vispārējs termins, sinonīms muļķim, iesauka, — tāpat kā ja es tevi sauktu par «rudo». Un ja tā padomā — interesanti, kādu tevi skata Mištigo? Tu zini, ka vegieši neredz tavu matu krāsu?

— Mani neuztrauc tas, kādu mani redz vegieši. Mani interesē tas, kādu viņš redz tevi. Zinu, ka Mištigo datu mape par tevi ir diezgan bieza. Tur teikts, ka tu esot vairākus gadsimtus vecs.

— Galīgas blēņas. Taču rādās, ka tu par šo mapi esi labi informēta. Cik bieza ir tava datu mape par Mištigo?

— Ne pārāk, vismaz pagaidām.

— Šķiet, ka tu ienīsti viņu vairāk par visiem pārējiem. Vai tā ir taisnība?

— Jā!

— Kāpēc?

— Viņš ir vegietis.

— Nu un tad?

— Es vegiešus ienīstu, tas arī viss.

— Nē, tur ir kas vairāk!

— Tev taisnība. Tu zini, ka esi ļoti stiprs, vai ne?

— Zinu.

— Patiesībā tu esi visstiprākais cilvēks, kādu jebkad esmu redzējusi. Pietiekami stiprs, lai pārlauztu sprandu zirnekļsikspārnim, tad iekristu Pirejas jūras līcī, izpeldētu un vēl ieturētu brokastis.

— Ir nu gan tev dīvaini piemēri!

— Ne visai. Tu to darīji?

— Kāpēc?

— Es gribu zināt, man vajag zināt!

— Atvaino!

— Ar «atvaino» vien nepietiek. Pastāsti ko vairāk!

— Esmu pateicis visu.

— Nē. Mums vajadzīgs Karagiosis!

— Kam mums?

— Radpolam. Man.

— Vēlreiz kāpēc?

— Hasans ir gandrīz pusmūžību vecs. Karagiosis ir vecāks. Hasans pazina viņu, atcerējās, nosauca tevi par Karagiosi. Tu esi Karagiosis — nogalinātājs, Zemes aizstāvis, — un tagad tu mums esi nepieciešams. Ļoti nepieciešams. Harmagedona ir klāt — nevis ar balsīm un pērkoniem, bet ar uzskaites grāmatu. Vegietim jāmirst. Citas iespējas nav. Palīdzi mums apturēt viņu!

— Ko jūs gribat no manis?

— Ļauj Hasanam viņu iznīcināt.

— Nē!

— Kādēļ nē? Kas viņš tev ir?

— Pilnīgi nekas. Atklāti sakot, man viņš ārkārtīgi nepatīk. Bet kas viņš ir jums?

— Mūsu iznīcinātājs.

— Tad paskaidrojiet man, kas un kā, un es varbūt došu jums citādu atbildi.

— Es nedrīkstu.

— Kādēļ gan ne?

— Tādēļ ka nezinu.

— Tad ar labu nakti! Tas arī viss.

— Pagaidi! Es tiešām nezinu, bet pavēle ir nākusi no Teileras, no turienes Radpola aģenta: «Viņam jāmirst! Viņa grāmata nav grāmata, viņš nav viņš pats, bet daudzi.» Es nezinu, ko tas nozīmē, bet mūsu aģents nekad nav melojis. Tu esi dzīvojis uz Teileras, tu esi dzīvojis uz Bekebas un dučos citu pasauļu. Tu esi Karagiosis. Tu zini, ka mūsu aģenti nekad nemelo, tāpēc ka tu esi Karagiosis un pats izveidoji šo spiegu tīklu. Tagad tu dzirdi viņu ziņojumus, bet nepievērs tiem uzmanību. Es tev saku, ko viņi saka, — vegietim jāmirst. Viņš simbolizē beigas visam tam, par ko mēs esam cīnījušies. Viņi apgalvo, ka vegietis esot inspektors, kuram nedrīkstot ļaut inspicēt. Tu zini signālu. Nauda pret Zemi. Dziļāk vegiešu jūgā. Aģents neko sākāk paskaidrot nevarēja.

— Piedod! Esmu nolīgts, lai viņu apsargātu. Dod man citu iemeslu, un es došu tev citu atbildi. Pie tam Hasans mēģināja mani nogalināt.

— Viņam lika tikai apturēt tevi, padarīt nekaitīgu, lai mēs varētu iznīcināt vegieti.

— Tas neder; nē, neder. Es to nepieļaušu. Ejiet savu ceļu! Es visu aizmirsīšu.

— Nē, tev mums jāpalīdz. Ko gan Karagiosim nozīmē viena vegieša dzīvība?

— Es nepiekritīšu viņa likvidēšanai, ja nebūs taisnīga un svarīga iemesla. Līdz šim neesmu dzirdējis neko tamlīdzīgu.

— Es neko vairāk nezinu.

— Tad ar labu nakti!

— Nē. Tev ir divas sejas. No labās puses skatoties, tu esi pusdievs, no kreisās — dēmons. Viens no viņiem mums palīdzēs, vienam būs jāpalīdz. Un man nav svarīgi, kurš tas būs.

— Nemēģiniet aiztikt vegieti! Mēs viņu aizstāvēsim.

Tā mēs tur sēdējām. Viņa paņēma no manis cigareti, un mēs sēdējām un smēķējām.

— Ienīstu tevi, — viņa sacīja pēc kāda laika. — Tam vajadzētu būt viegli, bet es nespēju.

Es klusēju.

— Tik bieži esmu redzējusi, kā tu, uzcirties melnajā formas tērpā, dzer rumu kā ūdeni, pārliecināts par kaut ko tādu, ko nevienam citam nekad nestāstīsi, un staigā, piepūties par savu pārdabisko spēku. Tu esi gatavs cīnīties savā svara kategorijā ar visu, kas vien kustas, vai ne tā?

— Tikai ne ar sarkanajām skudrām un kamenēm.

— Varbūt tev ir kāds sevišķs plāns, par kuru mēs neko nezinām? Pastāsti mums, un mēs tev palīdzēsim to īstenot.

— Tā ir tava iedoma, ka esmu Karagiosis. Es jau paskaidroju, kāpēc Hasans nosauca mani šajā vārdā. Fils pazina Karagiosi, un tu pazīsti Filu. Vai viņš kādreiz kaut ko tādu ir teicis?

— Tu jau zini, ka ne. Viņš ir tavs draugs un nenodos tevi.

— Vai ir vēl kāda zīme, ja neņem vērā Hasana nejaušo izsaucienu, pēc kuras varētu pazīt Karagiosi?

— Nē, par viņu nav nekādu rakstisku liecību. Tu darbojies ļoti pamatīgi.

— Tad viss ir kārtībā. Ej prom un netraucē mani!

— Nedzen projām! Lūdzu!

— Hasans mēģināja mani nogalināt.

— Jā, viņš droši vien domāja, ka vieglāk būs tevi nogalināt, nekā atturēt no tā, ko esi nodomājis. Galu galā viņš zina par tevi vairāk nekā mēs.

— Tad kāpēc viņš šodien izglāba mani no boadila zobiem reizē ar Mištigo?

— Es labāk neteikšu..

— Tad aizmirsti visu, ko teicu.

— Nē, es tev pateikšu. Viņam pie rokas bija vienīgi assagai. Viņš vēl nav to pilnīgi apguvis. Viņš negribēja trāpīt boadilam.

— Tā!

— Taču viņš netēmēja arī uz tevi. Tas briesmonis bija pārāk kustīgs. Viņš gribēja nogalināt vegieti, lai vēlāk mierīgi varētu teikt, ka gribējis glābt jūs abus ar vienīgo ieroci, kas gadījies pa rokai, un ka noticis šausmīgs nelaimes gadījums. Diemžēl šis nelaimes gadījums nenotika. Viņš netrāpīja mērķī.

— Tad kāpēc viņš neļāva boadilam vegieti nobeigt?

— Tāpēc ka tu jau biji sagrābis tā galvu. Hasans baidījās, ka tu tomēr varētu viņu izglābt. Arābs baidās no tavām rokām.

— Prieks to dzirdēt! Vai viņš vēl mēģinās nogalināt, pat ja es atsakos palīdzēt?

— Šķiet, ka jā.

— Tas ir ļoti skumji, mana dārgā, jo es to nepieļaušu.

— Tu viņu neapturēsi. Ne arī mēs atcelsim savu pavēli. Pat tāpēc ne, ka esi Karagiosis un smagi pārdzīvo savu zaudējumu un manas skumjas par tevi appludina visu pasauli. Hasans ir asasīns. Viņš nekad nav kļūdījies.

— Arī es ne.

— Nē, tu esi. Tu tikko kļūdījies attiecībā uz Radpolu, Zemi un visu, kas ir ko vērts.

— Sieviete, man pašam ir galva uz pleciem! Ej savu ceļu!

— Es nevaru.

— Kāpēc tā?

— Ja tu to nezini, tad Karagiosis patiešām ir muļķis, āksts un lellīte ēnu teātrī.

— Kāds vīrs, vārdā Tomass Kārlails, reiz rakstīja par varoņiem un to pielūgsmi. Viņš arī bija muļķis. Viņš ticēja, ka tādi radījumi patiešām pastāv. Varonību nosaka tikai apstākļi un izdevīgums.

— Pastāv jau vēl tāds jēdziens kā ideāli.

— Kas ir ideāls? Rēga rēgs, un tas arī viss.

— Lūdzu, nerunā tā!

— Man tas ir jādara, jo šajos vārdos ir patiesība.

— Tu melo, Karagiosi!

— Nemeloju — vai arī, ja es to daru, tad tikai tevis pašas labā, meitenīt.

— Es esmu pietiekami veca, lai būtu vecmāmiņa visiem, tikai tev ne, tāpēc nesauc mani par meitenīti. Vai tu zini, ka es valkāju parūku?

— Jā. Zinu.

— Bet vai tu zini, ka es reiz saslimu ar vegiešu slimību un tāpēc man jāvalkā parūka?

— Nē. Piedod, lūdzu! Es to nezināju.

— Pirms daudziem gadiem, kad biju vēl jauna, es strādāju vegiešu restorānā par izpriecu meiteni. Nekad neaizmirsīšu, kā viņu pretīgās plaušas šņāca pie manām krūtīm, kā viņu līķu krāsas miesa skārās klāt manējai. Es ienīstu viņus, Karagiosi, tā, kā tikai tāds kā tu — cilvēks, kas izjutis visus pasaules naidus, — spētu to saprast.

— Man ļoti žēl, Diāna, ļoti žēl, ka tas vēl joprojām tev sāp. Bet es vēl neesmu gatavs darboties. Nesteidzini mani!

— Tātad tu esi Karagiosis?

— Jā.

— Tad es esmu apmierināta… mazliet.

— Bet vegietis dzīvos!

— To mēs vēl redzēsim.

— Jā, mēs vēl redzēsim. Ar labu nakti!

— Ar labu nakti, Konrād!

Un es piecēlos un atstāju viņu tur sēžam, un atgriezos savā teltī. Vēlāk naktī viņa atnāca pie manis. Iečabējās telts durvis un palagi, un viņa bija klāt. Kad es jau būšu aizmirsis par viņu gandrīz visu — parūkas košo krāsu, mazo neapmierinātības ķeksīti starp acīm, cieši sakostos zobus, saraustīto runu, nedaudz manierīgās kustības,ķermeni, kas sildīja kā saule, un dīvainos pārmetumus cilvēkam, kurš es kādreiz varēju būt, — es atcerēšos tikai to, ka viņa atnāca pie manis, kad bija man ļoti nepieciešama, ka bija ļoti silta un ka atnāca pie manis.

Nākamajā rītā pēc brokastīm es gāju meklēt Mištigo, bet viņš pirmais atrada mani. Es biju lejā pie upes un devu norādījumus vīriem, kuriem bija jāparūpējas par feluku.

— Konrād, vai es drīkstu ar jums parunāt? — viņš klusi jautāja.

Es pamāju ar galvu un norādīju uz ieplaku.

— Dosimies turp. Te man viss ir nokārtots.

Mēs gājām.

Pēc kāda brīža viņš sacīja: — Jūs jau zināt, ka manā pasaulē pastāv vairākas garīgo treniņu sistēmas, kas dažkārt rada ekstrasensoras spējas…

— Kaut ko tamlīdzīgu esmu dzirdējis, — es atbildēju.

— Vairumam vegiešu piemīt šādas spējas. Dažiem tās ir ļoti izteiktas. Daudziem ne. Tomēr mēs visi spējam tās sajust, noteikt to iedarbību uz sevi.

— Un tad?

— Pats es neesmu telcpāts, bet, kā noprotu, jums piemīt šādas spējas, tāpēc ka jūs iedarbojāties uz mani. Es to jutu. Jums, cilvēkiem, tās sastopamas ļoti reti, tāpēc es par to nebiju padomājis un neveicu nekādus aizsargpasākumus. Un jūs trāpījāt man īstajā brīdī. Tādējādi jūs iekļuvāt manā prātā. Man ir jānoskaidro, cik daudz jūs uzzinājāt.

Acīmredzot šī redzes-iztēles pārklāšanās ir ekstrasensori ar kaut ko saistīta. Parasti šī pārklāšanās ir tikai īslaicīga identificēšanās ar objektu, plus vēl neliels ieskats tajās domās un jūtās, ko slēpj viņa teiktie vārdi, — taču dažreiz es tos sapratu nepareizi. Mištigo jautājums norādīja, ka viņš nezina, cik dziļi es esmu ticis, un, tā kā biju dzirdējis par dažiem profesionāliem vegiešu psihes ietekmētājiem, kas spēj ielauzties pat zemapziņā, es nolēmu blefot.

— Es uzzināju, ka jūsu grāmata nebūs vienkāršs ceļojuma apraksts, — es teicu.

Viņš klusēja.

— Diemžēl neesmu vienīgais, kas par to zina, — es turpināju, — tāpēc jūs nokļūstat diezgan bīstamā stāvoklī.

— Kāpēc? — viņš negaidot pajautāja.

— Varbūt viņi pārprot? — es minēju uz labu laimi.

Vegietis noliedzoši pašūpoja galvu.

— Kas ir tie viņi?

— To es nevaru teikt.

— Bet man tas jāzina.

— Diemžēl nevaru teikt. Ja gribat ceļojumu pārtraukt, es šodien pat varu nogādāt jūs uz Portu.

— Nē, es to nedrīkstu darīt. Man jāpaliek šeit. Ko lai iesāku?

— Pastāstiet man par savu uzdevumu, un tad es varēšu jums dot kādu padomu.

— Nē, jūs jau tā zināt pārāk daudz… Tad tāpēc Dos Santoss ir šeit, — vegietis izmeta. — Viņš ir mērenais. Radpola radikālais spārns noteikti ir kaut ko izošņājis par mani un, kā jau jūs teicāt, pārpratis. Viņam ir jāzina par briesmām. Varbūt man vajadzētu aiziet pie viņa…

— Nē, — es noskaldīju, — es tā nedomāju. Tas patiesībā neko nemainīs. Un ko jūs viņam teiktu?

Klusums. Tad Mištigo sacīja: — Es saprotu, ko jūs gribējāt teikt. <ši doma arī man bija ienākusi prātā — ka viņš nemaz nav tik mērens, kā to varēja gaidīt. Ja tas ir tā, tad…

— Nu, kā? — es jautāju. — Gribat atpakaļ?

— Es nedrīkstu.

— Tādā gadījumā, zilo zēn, tev būs jāuzticas man. Vari sākt ar to, ka pastāstīsi sīkāk par savu uzdevumu.

— Nē! Man nav skaidrs, ko jūs zināt un ko ne. Acīm redzams, ka jūs cenšaties izvilināt no manis papildu informāciju, tāpēc nedomāju, ka jūs zināt sevišķi daudz. Tas, ko es daru, vēl joprojām jātur slepenībā.

Es iebildu: — Mēģinu jūs aizsargāt, tāpēc man nepieciešams maksimāli daudz informācijas.

— Tad aizsargājiet manu ķermeni, par saviem centieniem un domām es parūpēšos pats. Turpmāk manā prātā jums vairs neiekļūt, tāpēc netērējiet velti laiku, lai par to pārliecinātos!

Sniedzu viņam automātisko pistoli.

— Pārējā ceļojuma laikā iesaku jums nēsāt ieroci, lai aizsargātu savus centienus.

— Labi.

Tā nozuda zem viņa plīvojošā krekla.

— Puff… puff… puff… — vegietis dvesa.

— Sasodīts… sasodīts, sasodīts! — šņāca mana elpa caur sakostajiem zobiem.

— Ejiet kravāt somas! — es teicu. — Drīz dosimies tālāk.

Iedams atpakaļ uz nometni, es pārdomāju, ko man darīt. Viena

pati grāmata diez vai var izpostīt Zemi, Radpolu, Atgriešanos. Pat Fila «Zemes aicinājums» nespēja to paveikt. Taču šim Mištigo rakstu darbam ir jābūt kaut kam vairāk par vienkāršu grāmatu. Ceļojuma apraksts? Kāds tas varētu būt? Grūdiens kādā virzienā? Es nezināju, bet man tas bija jāuzzina. Jo Mištigo nevarēja atstāt dzīvu, ja tas iznicinās mūs, un tomēr es nevarēju pieļaut viņa iznīcināšanu, ja šis darbs kaut mazliet varētu mums palīdzēt. Un tas varētu palīdzēt.

Tāpēc kādam vajadzēja pieprasīt pārtraukumu, lai mēs varētu par to pārliecināties.

Saite nostiepās. Es tai sekoju.

— Diāna, tu teici, ka es tev kā Karagiosis kaut ko nozīmējot, — es sacīju, kad mēs stāvējām viņas skimera ēnā.

— Šķiet, ka šiem vārdiem būs turpinājums.

— Tad klausies! Es domāju, ka par vegieti jums, iespējams, nav taisnība. Neesmu īsti pārliecināts, bet, ja jūs maldāties, tad nogalinot viņu tiks izdarīta ļoti liela kļūda. Tādēļ es nevaru to pieļaut. Atturieties no saviem plāniem, līdz sasniegsim Atēnas. Un pieprasiet sīkākas ziņas par to Radpola pavēli.

Viņa palūkojās man acīs, tad sacīja: — Labi!

— Kā būs ar Hasanu?

— Viņš gaida.

— Laiku un vietu viņš izvēlas pats, vai ne? Gaida vienīgi uzbrukumam izdevīgu mirkli.

— Jā.

— Tad viņam ir jāpavēl gaidīt tikmēr, kamēr mēs visu skaidri zināsim.

— Labi.

— Vai tu pati viņam to pateiksi?

— Viņam tiks pateikts.

— Arī labi.

Es aizgriezos.

— Bet, kad pienāks ziņojums — un ja tur būs teikts tas pats, kas iepriekš, — ko tad? — viņa vaicāja.

— Tad jau redzēs, — es nepagriezies atbildēju.

Pametu Diānu stāvam pie viņas skimera un devos pie savējā.

Kad šis ziņojums pienāca, ar tekstu, kādu jau biju gaidījis, sapratu, ka īstās nepatikšanas vēl tikai sāksies. Jo es jau biju izlēmis.

Tālu uz dienvidiem un austrumiem no mums vairākas vietas Madagaskarā vēl joprojām apdullināja Geigera skaitītājus ar radioaktīvo sāpju kliedzieniem — tā bija nodeva viena cilvēka prasmei.

Hasans — es par to nešaubījos — vēl arvien spēja pārvarēt jebkuru šķērsli, nepamirkšķinot savas saulē apsārtušās, nāvi skatīt pieradušās dzeltenās acis.

Viņu apstādināt būtu ļoti grūti.

Tas. Tālu apakšā.

Nāve, karstums, dubļu izraibināti paisuma viļņi, jaunas krasta līnijas.

Vulkānu izvirdums Hijā, Samā, Ikarijā, Naksā.

Pa pusei aprīta Halikarnāsa.

Kosas rietumu gals atkal virs ūdens, nu un tad?

Nāve, karstums, dubļu izraibināti paisuma viļņi. Jaunas krasta līnijas.

Es biju pārtraucis ceļojumu un atlidojis šurp ar visiem pārējiem, lai redzētu, kā te izskatās. Mištigo diktēja piezīmes un arī fotografēja.

Lorels bija teicis: «Turpiniet ceļojumu. Apdzīvotās vietas nav pārāk cietušas, jo Vidusjūra ir pilna galvenokārt ar visādām grabažām. Arī par cietušajiem cilvēkiem jau tiek gādāts. Tāpēc dodieties tālāk!»

Es lēnām laidos pāri tam, kas bija palicis pāri no Kosas, — salas rietumu daļai. Tā bija skarba, vulkāniska zeme; šur un tur rēgojās jauni krāteri, tie vēl aizvien kūpēja starp sniegbalti spožajām jūras putu mežģīnēm, kas krustām šķērsām viļņojās pār zemi. Tur kādreiz stāvējusi senā Astipalajas galvaspilsēta. Tukidīds stāsta, ka to esot nopostījusi spēcīga zemestrīce. Viņam vajadzētu redzēt šo te. Mana pilsēta Kosas ziemeļos bija apdzīvota jau trīssimt trīsdesmit sestajā gadā pirms mūsu ēras. Nu viss ir zudis, palikuši pāri tikai ūdens un liesmas. Nekā vairs nav — ne Hipokrāta platānas, ne Lodžas mošejas, ne Rodas bruņinieku pils, ne strūklakas, ne manas lauku mājas, ne sievas — tas viss, vai nu paisumu aizslaucīts, vai arī grimis jūras dzīlēs, es nezinu, — ir sekojis mirušajam Teokrītam — tam, kurš darīja visu, kas viņa spēkos, lai pirms tik daudziem gadiem iemūžinātu šīs vietas.

Zudis. Prom. Tālu. Man vienlaikus nemirstīgs un zudis. Tālāk uz austrumiem tikai dažas smailes vēl rēgojās virs ūdens, atgādinot par to augsto kalnu grēdu, kas agrāk bija izrobojusi salas ziemeļu krasta līdzeno plūdumu. Tur kādreiz slējās varenā Dhikaios jeb Taisnīgā Kristus smaile, kas reiz caur mākoņiem raudzījās uz ciematiem tās ziemeļu nogāzē. Tagad no tās pāri palikusi tikai niecīga saliņa; neviens tā arī nepaspēja uzkāpt līdz šai saliņai.

Toreiz droši vien notika tāpat, toreiz pirms tik daudziem gadiem, kad jūra, ko netālu no manas dzimtenes bija aizturējusi Halkīdas pussala, saslējās un metās virsū zemei; toreiz, kad iekšzemes jūras ūdeņi bija izlauzuši sev ccļu caur Tempes aizu, šīs zemestrīces varenās konvulsijas lika plaisāt pašu dievu mājokļa Olimpa klinšainajām sienām un izglābti tika vienīgi Dcikalions ar savu sievu, kurus dievi noturēja virs ūdens tāpēc, lai radītu mītu un atstātu dažus cilvēkus, kas varētu to pastāstīt.

— Jūs tur dzīvojāt, — ieteicās Mištigo.

Es piekrītoši pamāju ar galvu.

— Bet jūs taču esat dzimis Makrinicas ciematā Tesālijas kalnos?

— Jā.

— Tomēr apmetāties uz dzīvi šeit?

— Uz neilgu laiku.

— «Mājas» — šis jēdziens ir kopējs visiem, — viņš teica. — Es to augstu vērtēju.

— Paldies!

Es vēl arvien raudzījos lejup skumju, vājuma un bēdu pārņemts; tad visu ietina tumsa.

Atēnas pēc ilgas prombūtnes sagaida mani ar pēkšņu laipnību, kas vienmēr spirdzina, bieži liek justies jaunākam, dažkārt mulsina. Fils reiz nolasīja man dažas rindas, ko sarakstījis viens no pēdējiem grieķu dzejas dižgariem Georgs Scferiss; viņš apgalvoja, ka dzejnieks runājis par šolaiku Grieķiju, vegiešiem teikdams šādus vārdus: «Zeme, ne vairs mūsu un ne arī jūsu.» Kad es aizrādīju, ka Serafisa dzīves laikā te vegiešu vēl nebija, Fils atcirta, ka dzeja pastāvot ārpus telpas un laika un nozīmējot tikai to, ko tā nozīmējot lasītājam. Es nekad neesmu ticējis, ka literāta iztēle ļauj ceļot laikā, un man bija vēl citi iemesli nepiekrist šim apgalvojumam.

Tā ir mūsu zeme. Goti, huņņi, bulgāri, serbi, franki, turki un pēdējā laikā arī vegieši nekad nav varējuši mums to atņemt. Tauta, es — mēs esam izdzīvojuši. Atēnas un es esam nedaudz mainījušies. Tomēr kontinentālā Grieķija paliek kontinentālā Grieķija, un man tā nemainās. Pamēģini to atņemt, un mani klefti, līdzīgi senajiem atriebējiem, aizies kalnos. Tu paiesi garām, bet Grieķijas kalni paliks, nemainīsies, ar degoša kazas gurna kaula smaku, ar asins un vīna smārdu, ar saldinātu mandeļu garšu, ar aukšio nakts vēju un debesim, kas ir tik koši zilas kā dieva acis saules gaismā. Aiztiec tos, ja tev pietiek drosmes!

Tieši tāpēc cs jūtos tik labi ik reizi, kad atgriežos, jo tagad, kad man uz pleciem gulst milzīga gadu nasta, es jūtu to pašu pret visu zemeslodi. Tieši tāpēc arī es cīnījos, nogalināju, spridzināju un piedevām izmēģināju visus likumīgos paņēmienus, lai vegieši vairs nekārotu atpirkt mūsu zemi — gabalu pēc gabala — no promesošās valdības tur, uz Teileras. Tieši tāpēc es lauzu sev ceļu, — jau ar citu vārdu — lielajā valsts pārvaldes mašīnā, kam pakļauta šī planēta, — un tieši Mākslas, pieminekļu un arhīvu nodaļā. Tur es varēju cīnīties, lai, gaidot nākamo attīstības posmu, saglabātu to, kas vēl palicis.

Radpola vendeta bija nobaidījusi kā izceļotājus, tā arī vegiešus. Viņi nebija sapratuši, ka Trīs Dienas pārdzīvojušo cilvēku pēcteči nelabprāt atteiksies no skaistākajām krastmalām, lai ļautu ierīkot tur kūrortus vegiešiem, kā arī neļaus saviem dēliem un meitām tajos strādāt, nedz arī vadās vegiešus pa pilsētu drupām, tiem par uzjautrinājumu norādīdami uz interesantākajām vietām. Tieši tāpēc vairums darbinieku uzskatīja Ministriju par svešzemnieku iestādi.

Mēs bijām izsūtījuši aicinājumus Marsa un Titāna koloniju pēctečiem, taču uz Zemi neviens neatgriezās. Tur viņi bija kļuvuši mīkstčauļi, jo barojās ar kultūru, kas ir galvas tiesu pārāka par mūsējo. Viņi bija zaudējuši savu patību. Pametuši mūs.

Tomēr de jure tā skaitījās Zemes valdība, ko likumīgi ievēlējis promesošais vairākums, — un, ja labi apdomā, varbūt arī de facto. Biju cerējis, ka tik tālu nenonāks.

Gandrīz pusgadsimtu nekas nemainījās. Nekādu jaunu kūrortu vegiešiem, nekādu Radpola terorisma aktu. Un arī nekādas Atgriešanās. Drīz sāksies pārmaiņas. Tās gaidāmas — ja jau Mištigo patiešām atlidojis pārbaudīt.

Diena, kad ierados Atēnās, bija nemīlīga, sijāja auksts lietus, — Atēnās, ko nesenā zemestrīce bija sakratījusi un pārveidojusi, — un, lai gan man smadzenes urdīja kāds jautājums, bet ķermeni klāja nobrāzumi, tomēr es jutos atspirdzis. Nacionālais muzejs vēl joprojām stāvēja starp Tossitsa un Vesileos Irakliou, Akropole tagad bija daudz vairāk sagrauta nekā manās atmiņās, «Dārza Altāra» viesnīca — agrākā karaļu pils — tur, Nacionālā dārza ziemeļrietumu stūrī pretī Konstitūcijas laukumam bija kratīta, tomēr, par spīti tam, stāvēja un darbojās.

Mēs iegājām un piereģistrējāmies.

Kā Mākslas, pieminekļu un arhīvu nodaļas pilnvarotajam man izrādīja sevišķu uzmanību. Mani izmitināja deviņpadsmitajā numurā.

Tas nebija gluži tāds, kādu to atstāju. Telpas bija iztīrītas un sakārtotas.

Neliela metāla plāksnīte pie durvīm vēstīja:

Šis numurs bija Konstantīna Karagiosa štābs Radpola dibināšanas un Atgriešanās nemieru laikā.

Gultas galvgali greznoja dekoratīva plāksne, uz kuras varēja lasīt:

Šajā gultā ir gulējis Konstantīns Karagiosis.

Garajā, šaurajā priekštelpā pie tālākās sienas es pamanīju vēl vienu. Tur bija rakstīts:

So plankumu uz sienas atstāja pudele, ko pāri istabai meta Konstantīns Karagiosis par godu Madagaskaras bombardēšanai.

Ticiet vai neticiet — tā ir jūsu darīšana.

Sajā krēslā ir sēdējis Konstantīns Karagiosis, uzstāja vēl kāda cita.

Es patiešām baidījos ieiet vannas istabā.

Vēlāk naktī, kad staigāju pa savas gandrīz tuksnesīgās pilsētas slapjo un gružiem nosēto bruģi, manas atmiņas un pašreizējās domas atgādināja divas kopā saplūstošas upes. Pārējie palika viesnīcā krācam, bet es nokāpu pa «Altāra» platajām kāpnēm, apstājos, lai izlasītu kādu izrakstu no Perikla bēru runas, kas bija iekalta uz nezināmajam kareivim veltīta pieminekļa sāniem, — «Visa zeme ir dižu cilvēku kaps», — brīdi aplūkoju vareno senatnes karotāju, kurš pat uz nāves gultas nešķīrās no ieročiem; šī statuja, lai gan marmorā cirsta, šķita izstarojam siltumu, jo nakts tā piestāv Atēnām, — un tad devos tālāk, iedams pa Amālijas prospektu.

Tas bija jauks vakars: ouzo, guivetsi, Kokkinelli, yaourti, Mettvca, daudz stipras kafijas un Fila strīdi ar Džordžu par evolūciju.

— Vai tu tiešām neredzi, kā šeit, uz šīs planētas, kad viss dzīvais tuvojas iznīcībai, reālā dzīve saplūst ar mītiem?

— Ko tu ar to gribi teikt? — Džordžs jautāja, tīrīdams traipu no biksēm un sakārtodams uz deguna brilles.

— Es gribu teikt, ka jau toreiz, kad cilvēce iznira no nebūtības tumsas, tā nesa sev līdzi leģendas, mītus un atmiņas par pasakainiem radījumiem. Tagad mēs grimstam tajā pašā tumsā. Dzīvības spēks kļūst vājš un nepastāvīgs un atgriežas pie tām pirmatnējām dzīvības formām, kas visu šo laiku pastāvējušas tikai neskaidrās atmiņās…

— Muļķības, Fil! Dzīvības spēks? Kurā gadsimtā tu dzīvo? Tu runā tā, it kā visa attīstība notiktu apzināti.

— Tā tas ir.

— Tad, lūdzams, pierādi!

— Tavā muzejā stāv trīs satīru skeleti un dzīvu satīru fotogrāfijas. Tie mīt šajos kalnos.

— Arī kentauri šeit ir manīti un puķes — vampīri, un zirgi ar spārnu rudimentiem. Katrā jūrā mājo jūras čūskas. Importēti zirnekļsikspārņi vago mūsu debesis. Daudzi cilvēki pat apzvēr, ka tikušies ar Tesālijas melno nezvēru, kas ēd cilvēkus, kaulus un nez ko vēl, — daudz dažādu leģendu atkal kļūst par īstenību.

Džordžs nopūtās.

— Viss, ko tu sacīji, pierāda tikai to, kas bezgalīgajā laika plūdumā var parādīties jebkāda dzīvības forma, ja tikai ir faktori, kas veicina strauju tās attīstību, un ilgstoši labvēlīgi apstākļi augšanai. Visas uz zemes izveidojušās formas, ko tu minēji, ir mutanti, būtnes, kas radušās starojuma vietu apkārtnē. Tesālijas kalnos arī ir viena šāda vieta. Ja šajā mirklī te iedrāztos Tesālijas melnais nezvērs ar satīru uz muguras, tas nedz mainītu manus uzskatus, nedz arī pierādītu tavējos.

Tobrīd es palūkojos uz durvīm, cerēdams ieraudzīt nevis melno nezvēru, bet kādu neuzkrītoša izskata vecu vīriņu, kurš sāniski iesprauktos telpā, pakluptu un dotos tālāk, vai arī viesmīli, kurš nestu Diānai nepasūtīta dzēriena glāzi ar salvetē ielocītu zīmīti.

Taču nekas tamlīdzīgs nenotika. Iedams pa Amālijas prospektu gar Hadriana vārtiem un Zeva templi, es vēl arvien nezināju, kādai jābūt šai ziņai. Diāna bija sazinājusies ar Radpolu, bet līdz šim atbilde nebija saņemta. Vēl pēc trīsdesmit sešām stundām mēs trauksimies no Atēnām uz Lamiju, tad tālāk kājām pa apvidu, kur aug dīvaini, agrāk neredzēti vīteņaugiem klāti koki ar garām, blāvām, sarkandzīslotām lapām, zarainiem izaugumiem lapotnēs un veselu klājumu strige-fleur pie saknēm, tad pāri saules pielietiem līdzenumiem, augšup pa līkumotām kazu takām, pāri galvu reibinošām klintīm un lejup dziļās ieplakās garām sagrautiem klosteriem. Tā bija ārprātīga iecere, bet tā vēlējās Mištigo. Tikai tāpēc, ka cs tur esmu dzimis, viņš uzskatīja, ka būs pilnīgā drošībā. Es centos viņam stāstīt par mežonīgajiem zvēriem, par cilvēkēdājiem kourītiem — cilti, kas klaiņo šajā apvidū. Taču viņš gribēja, līdzīgi Pausanijam, redzēt to visu, ceļojot kājām. Labi, es nospriedu, ja viņu nenožmiegs Radpols, tad to izdarīs fauna.

Tomēr — vienkārši drošības labad — aizgāju uz vietējo Zemes valdības pasta nodaļu, lai iegādātos divkaujas atļauju un samaksātu nāves nodokli. Tā kā biju pilnvarotais, tad nolēmu, ka ievērošu visas formalitātes.

Ja Hasans gribēja nogalināt, tad es likumīgi nogalināšu viņu pašu.

No nelielās kafejnīcas ielas otrā pusē es izdzirdu plūstam buzuki skaņas. Daļēji pēc paša vēlēšanās, daļēji tāpēc, ka jutu aiz sevis «asti», šķērsoju ielu un iegāju tur. Apsēdos pie maza galdiņa ar muguru pret sienu un seju pret durvīm, pasūtīju turku kafiju, cigarešu paciņu un klausījos dziesmas par nāvi, trimdu, nelaimēm un mūžseno vīrieša un sievietes neuzticību.

Telpa izrādījās mazāka, nekā šķita no ielas, — zemi griesti, netīra grīda, blāva puskrēsla. Dziedātāja bija drukna sieviete dzeltenā kleitā, ar bagātīgi uzkrāsotām skropstām. Šķindēja glāzes, palsajā gaisā varēja redzēt, kā lēnām krīt putekļi, uz grīdas izkaisītās zāģu skaidas bija mitras. Mans galds atradās pie bāra letes. Te bija cilvēku divpadsmit; trīs miegaina izskata meitenes, kas sēdēja pie letes, kāds vīrs ar netīru fesku galvā un vēl kāds, kurš krāca, nolicis galvu uz izstieptas rokas; četri citi smējās pie galda pretējā stūrī, vēl vairāki vienatnē stingām sejām sūca kafiju, klausījās un gaidīja — varbūt arī ne —, ka kaut kas atgadīsies vai kāds ieradīsies.

Tomēr nekas nenotika. Tādēļ pēc trešās kafijas tases samaksāju resnajam, ūsainajam īpašniekam savu tēriņu un izgāju ārā.

Aiz durvīm temperatūra šķita kritusies par vairākiem grādiem. Iela bija tukša un pilnīgi tumša. Es nogriezos pa labi uz Leoforos Dionisiou Aeropagitous un gāju uz priekšu, līdz sasniedzu salauzto žogu, kas stiepās pār Akropoles dienvidu nogāzi.

Tālu aizmugurē uz ielas stūra izdzirdu soļus. Kādu brīdi stāvēju, taču visapkārt valdīja klusums un piķa melna nakts. Paraustījis plecus, gāju caur vārtiem uz Eleiteras Dionlsa templi. No tempļa bija palikuši pāri vienīgi pamati. Turpināju iet Teātra virzienā.

Fils toreiz bija izteicies, ka vēsture, līdzīgi pulksteņa rādītājiem, virzoties pa milzu apli, dienu pēc dienas riņķodama gar vieniem un tiem pašiem cipariem.

«Vēsturiskā bioloģija pierāda, ka tev nav taisnība,» iebilda Džordžs.

«Es to nedomāju burtiski,» Fils atcirta.

«Tad mums jāvienojas par kopīgu valodu, pirms sākam runāt par ko citu.»

Mištigo tobrīd iesmējās.

Elena pieskārās Dos Santosa rokai un apjautājās par nabaga zirgiem, uz kuriem jāja pikadori. Spānis tikai paraustīja plecus, ielēja viņai vēl sarkanvīnu un izdzēra savējo.

«Tas pieder pie izrādes,» viņš atbildēja.

Un nekādas ziņas, nekādas ziņas.

Gāju tālāk caur drazām, par ko laiks pārvērš diženumu. No kāju apakšas gaisā uzšāvās izbiedēts putns, izgrūda baiļu kliedzienu un nozuda tumsā. Es turpināju staigāt, beidzot ieklīdu vecajā Teātrī, gāju lejup…

Par muļķīgajām plāksnītēm, kas rotāja manu viesnīcas numuru, Diāna nemaz nebija tik pārsteigta, kā biju gaidījis.

«Tās šeit iederas. Protams! Iederas.»

«Ha!»

«Agrāk to vietā būtu tevis nošauto dzīvnieku galvas. Vai arī tevis uzvarēto ienaidnieku vairogi..Tagad mēs esam civilizēti. Šis ir tas jaunais veids.»

«Vēlreiz-ha!» Es mainīju sarunas tematu. «Vai ir kāda ziņa par vegieti?»

«Nē.»

«Jūs gribat viņa galvu.»

«Es neesmu labi audzināta. Saki, vai Fils vienmēr ir bijis tāds muļķis? Arī tad, agrāk?»

«Nē, nebija. Arī tagad viņš tāds nav. Filu nomāc viduvēja talanta lāsts. Mūsdienās viņu uzskata par pēdējo dzejnieku romantiķi, bet tādi nevienu vairs neinteresē. Fils savu misticismu noved līdz bezjēdzībai, jo, līdzīgi Vērdsvertam, ir pārdzīvojis savu laiku. Tagad viņš dzīvo jaukās pagātnes spoguļattēlā. Gluži kā Bairons viņš reiz pārpeldēja Hellespontu, bet mūsdienās viņš vairāk atgādina Jeitsu, un viņa vienīgais prieciņš ir jaunu dāmu sabiedrība, ko viņš var garlaikot ar savu filozofiju un dažkārt savaldzināt ar saistoši izstāstītu atmiņu fragmentu. Fils ir vecs. Viņa rakstu darbos reizēm pamirdz agrākā talanta dzirksts, bet ne jau tikai sarakstītajās rindās slēpās viņa talants.»

' «Kā tā?»

«Atceros kādu nomākušos dienu, kad viņš stāvēja Dionīsa teātrī un lasīja savu himnu Pānam. Tur bija divi līdz trīs simti klausītāju — dievi vien zina, kāpēc viņi vispār sapulcējās, — un viņš sāka deklamēt. Lai gan Fila grieķu valoda nav sevišķi laba, balss tomēr bija ļoti iespaidīga un izturēšanās — visai iedvesmojoša. Pēc kāda laika sāka smidzināt, taču neviens negāja projām. Neilgi pirms beigām nogranda pērkons, tas izklausījās pēc šausmīgu smieklu šalts, un pūlim pārskrēja drebuļi. Es nesaku, ka tas bija kā Tespīda laikā, bet daudzi promejot vēl meta skatus pār plecu.

Arī mani tas ļoti iespaidoja. Tad pēc vairākām dienām es izlasīju šo poēmu, un tā nelikās nekas īpašs, nekas saturīgs. Svarīgi bija tas, kā viņš to pasniedza. Šī spēja viņam zudusi reizē ar jaunību; palikusi māksla, kura nav tik spēcīga, lai vairotu viņa slavu, — tā tikai saglabā leģendu par viņu. Fils ņem to ļaunā un mierina sevi ar miglainu filozofiju, bet, ja man jāatbild uz tavu jautājumu, — nē, vienmēr viņš nav bijis tāds muļķis.»

«Iespējams, ka arī viņa filozofijā ir daļiņa taisnības.»

«Ko tu ar to gribi teikt?»

«Milzu aplis. Dīvaino nezvēru laikmets atkal nāk mums virsū. Kā arī varoņu un pusdievu laikmets.»

«F-s esmu saticis tikai dīvainos nezvērus.»

«Šajā gultā ir guičjis Ktirariosis tur Stāv rakstīts. Izskatās diezgan ērta.»

«Ir jau arī. Redzi?»

«Jā. Vai es drīkstu paņemt šo plāksnīti par piemiņu?»

«Ja tu tā vēlies.»

Es devos uz proscēniju. Pie kāpnēm sākās bareljefi ar epizodēm no Dionīsa dzīves. Ar manu rīkojumu ikvienam gidam un ikvienam tūristam ceļojuma laikā jānēsā sev līdzi ne mazāk par trim magnēzija signālgaismām. Es vienai izvilku drošinātāju un nometu degli zemē. Uzliesmojumu no lejas neļaus saskatīt kalna slīpums un mūri.

Es neskatījos uz spožo liesmu, bet uz sudrabaini mirdzošajām figūrām virs tās. Tur bija Hermejs, kuru vēl zīdaiņa vecumā stāda priekšā Zcvam, kamēr koribanti abpus tronim izpilda fantastisku kara deju, tur bija Ikars, kuram Dionīss iemācījis audzēt vīnogas, — viņš gatavojas upurēt kazu, bet viņa meita piedāvā plāceņus dievam (tas stāv malā un ar kādu satīru aprunā šo meiteni); tur bija arī piedzērušais Silēns, kurš, atdarinādams Anteju, cenšas noturēt debesu jumu, tikai viņam tas ne visai labi veicas; tur bija arī visi pārējie pilsētu dievi, kuri iegriezušies šajā Teātrī, un es sazīmēju Hestiju, Tēsēju un Eireni ar pārpilnības ragu.

— Tu dedzini ziedojumu dieviem, — kāds sacīja man aiz muguras.

Es nepagriežos. Balss skanēja no aizmugures, bet es nepagriežos, jo pazinu šo balsi.

— Iespējams, — es atbildēju.

— Pagājis jau ilgs laiks, kopš tu staigāji pa šo zemi, Grieķiju.

— Tev taisnība.

— Tas tāpēc, ka tev nekad nav bijusi nemirstīga Penelope, kura ir tik pacietīga kā kalni, kura tic, ka viņas kalikanzaross atgriezīsies, un auž, tik pacietīga kā pakalni.

— Tu tagad esi ciema pasaku teicējs?

Viņš klusītēm iesmējās.

— Es ganu daudzkājainās kazas tur, augstu kalnos, kur rožpirkste Aurora vispirms iekrāso debesis.

— Jā, tu tiešām esi ciema pasaku teicējs. Kādēļ tu nesēdi savos augstajos kalnos un ar dziesmu nepavedini jauniešus?

— Pie tā vainīgi sapņi.

— Tiešām?

Es pagriezos un ielūkojos šai mūžsenajā sejā — krunciņas dziestošās liesmas gaismā tik melnas kā zvejnieku tīkli, kas nogrimuši pašās jūras dzīlēs, bārda tik balta ka sniegs, kas lēnām krīt no kalnu virsotnēm, acis tikpat zilas kā lakatiņš, kas apsiets ap pieri. Viņš atbalstījās uz sava ganu spieķa ne vairāk, kā kareivis atbalstās uz šķēpa. Es zināji»; ka viņam jau pāri simt gadiem un ka viņš nekad nav izgājis S-S terapijas kursu.

— Pirms neilga laika es sapnī redzēju, ka stāvu melna tempļa vidū, — viņš man stāstīja. — Pienāca dievs Hadess un nostājās blakus, sagrāba manu roku un lika sekot. Taču es sacīju: «Nē!» un pamodos. Tas mani no tiesas uztrauca.

— Ko tu tovakar biji ēdis? Ogas no Starojuma vietas?

— Lūdzu, nesmejies! Tad, nākamajā naktī, es sapņoju, ka stāvu smilšu un tumsības zemē. Viss sendienu varoņu spēks bija manī, un es cīnījos ar Anteju, Zemes dēlu, un uzveicu viņu. Tad pie manis vēlreiz atnāca dievs Hadess, saņēma aiz rokas un sacīja: «Tagad nāc man līdzi!» Taču es atkal neklausīju viņam un pamodos. Zeme tobrīd drebēja.

— Tas arī viss?

— Nē. Pavisam nesen un nevis naktī, bet dienā, kad sēdēju zem koka, uzmanīdams ganāmpulku, es, būdams nomodā, redzēju sapni. Kā Foibs es cīnījos ar briesmoni Pītonu un gandrīz gāju bojā. Šoreiz Hadess neatnāca, bet, kad cs pagriezos, tur stāvēja viņa sūtnis

Hermejs, kas smaidīja un ar savu zizli kā ar šauteni rādīja uz manu pusi. Es noliedzoši papurināja galvu, un viņš zizli nolaida. Tad viņš to včlreiz pacēla un es palūkojos, kurp viņš rādīja.

— Manā priekšā pletās Atēnas — šī vieta, šis teātris, tu, — un šeit sēdēja tās vecās sievas. Dzīves pavediena vērpēja sēdēja sapīkusi, jo bija aptinusi tavējo ap horizontu un nekur nevarēja redzēt tā galus. Audēja bija sadalījusi tavu pavedienu divos ļoti smalkos dzīparos. Viens stiepās atpakaļ pāri jūrām, līdz nozuda skatienam. Otrs veda augšup kalnos. Pie pirmā pakalna stāvēja Mironis, kurš turēja šo dzīparu savās baltajās, baltajās rokās. Aiz šī briesmoņa pie otra pakalna dzīpars stiepās pāri liesmojošai klintij. Aiz šīs klints stāvēja Melnais nezvērs, kas ar zobiem raustīja un plucināja tavu dzīparu.

Un visu laiku gar dzīparu gāja milzīgs svešzemju karotājs, un dzeltenas bija viņa acis un kails zobens viņa rokās, un vairākas reizes viņš to draudīgi pacēla virs galvas.

Tāpēc cs nācu no kalniem šurp uz Atēnām, lai satiktu tevi šeit, šajā vietā, lai teiktu, ka tev jādodas atpakaļ pāri jūrām, brīdinātu neiet kalnos, kur tevi gaida nāve. Jo, kad Hermess pacēla roku, cs sapratu, ka šie sapņi nebija mani, bet domāti tev, ak, tēvs, — sapratu, ka man tevi šeit jāatrod un jābrīdina. Dodies prom, kamēr vēl vari! Dodies prom! Lūdzu!

Es satvēru viņa plecu.

•— Jāson, mans dēls, es negriezīšos atpakaļ. Es uzņemos pilnu atbildību par saviem darbiem, labiem vai ļauniem — arī par paša nāvi, ja tas vajadzīgs, — un šoreiz man jāiet uz kalniem netālu no Starojuma vietas. Paldies tev par brīdinājumu! Mūsu ģimenē vienmēr rādījušies pravietiski sapņi, bet bieži tie ir mānīgi. Arī man ir bijuši sapņi — sapņi, kuros cs redzu pasauli ar citu cilvēku acīm, — dažreiz ļoti skaidri, dažreiz ne visai. Paldies tev par brīdinājumu! Ļoti žēl, ka nedrīkstu sekot tavam padomam.

— Tad es atgriezīšos pie ganāmpulka.

— Nāc man līdzi uz viesnīcu. Rīt mēs ar skimeri aizvedīsim tevi līdz pat Lamijai.

— Nē, es nedz guļu lielās mājās, nedz arī lidoju ar skimeriem.

— Tad tev droši vien laiks doties atceļā… bet labāk izdarīsim tā: pārnakšņosim tepat. Es esmu šī pieminekļa pilnvarotais.

— Biju dzirdējis, ka tu atkal esi pie teikšanas lielajā valdībā. Vai atkal līs asinis?

— Ceru, ka ne.

Mēs sameklējām līdzenu laukumiņu un atlaidāmies uz Jāsona apmetņa.

— Kā tu tulko šos sapņus? — cs viņam pajautāju.

— Tavas dāvanas mēs saņemam četras reizes gadā, bet kad tu pats biji šeit pēdējo reizi?

— Apmēram pirms deviņpadsmit gadiem, — es atbildēju.

— Tātad tu neko nezini par Mironi?

— Nē.

— Viņš ir lielāks gandrīz par visiem — garāks, resnāks, — āda bāla kā zivs vēders, zobi kā plēsoņam. Par viņu sāka stāstīt pirms gadiem piecpadsmit. Viņš parādās tikai naktīs. Dzer asinis. Iedams pa laukiem un meklēdams asinis — cilvēku, dzīvnieku, vienalga, kādas, — viņš smejas kā bērns. Vēlu vakaros smaidot ielūkojas pa guļamistabas logiem. Dedzina baznīcas. Sakūpina pienu. Piebaida priekšlaicīgas dzemdības. Stāsta, ka pa dienu viņš guļot zārkā, ko apsargājot kourītu cilts.

— Izklausās tikpat briesmīgs kā kalikanzaross.

— Tēvs, viņš patiešām pastāv! Nesen kāds nogalināja manas aitas. Lai kas tas arī būtu, tas saplosīja nabaga lopiņus un izsūca to asinis. Tāpēc es izraku sev slēptuvi, ko pārklāju ar zariem. Tajā naktī es sargāju. Pēc ilgas gaidīšanas viņš atnāca — un es tā pārbijos, ka nespēju pacelt lingu, jo viņš ir tāds, kā es jau stāstīju: liels — lielāks pat par tevi —, resns un nesen aprakta līķa krāsā. Ar rokām viņš pārlauza aitai sprandu un tieši no rīkles dzēra asinis. To redzēdams, es raudāju, jo biju pārāk nobijies, lai kaut ko darītu. Nākamajā dienā es aizdzinu savu ganāmpulku citur, un to neviens vairs netraucēja.'Ar šo stāstu es iebaidu savus mazmazbērnus — tavus mazmazmazbērnus, kad viņi man neklausa. Un viņš gaida tur, kalnos.

— Hm, jā… Ja tu saki, ka esi viņu redzējis, tad tā ir taisnība. Dīvaini radījumi nāk no šīm Starojuma vietām. Mēs to zinām.

— «…Kur Prometejs izlēja pārāk daudz radības uguns.»

— Nē, kur kāds izdzimtenis aizlaida šķērsām kobalta bumbu un kur zēni un meitenes mirdzošām acīm uzgavilēja — «Olē!» — radioaktīvajiem nokrišņiem. Un kā ar Melno nezvēru?

— Tas arī ir, par to es esmu pārliecināts. Kaut gan nekad neesmu viņu redzējis. Kā stāsta, tas esot ziloņa lielumā un ļoti ātrs, ēdot cilvēkus. Medījot līdzenumos. Varbūt kādu dienu tas satiksies ar Mironi un abi viens otru nogalēs.

— Parasti tā nenotiek, tomēr tā ir tīkama doma. Un tas ir viss, ko tu zini par šo nezvēru?

— Jā. Neviens nav redzējis to ilgāk par acumirkli.

— Labi, tad mēs pacentīsimies iztikt ar vēl mazāku laiku.

— Un vēl man tev jāpastāsta par Bortanu.

— Bortanu? Šis vārds man šķiet pazīstams.

— Tas ir tavs suns. Kad biju vēl mazs, es mēdzu jāt uz tā muguras un ar kājām sist pa bruņām klātajiem sāniem. Tad Bortans parasti sāka ņurdēt un ar zobiem sakampa kāju, bet pavisam vieglītēm.

— Mans Bortans tik sen jau miris, ka gadījumā, ja tas būtu iemiesojies jjunā sunī un izracis vecā Bortana kaulus, tur nebūtu vairs, ko grau/t.

— Agrāk arī es tāpat domāju. Taču divas dienas pēc tavas pēdējās aizbraukšanas tas iedrāzās manā būdā. Suns acīmredzot bija sekojis tev pa pēdām pāri visai Grieķijai.

— Tu esi pārliecināts, ka tas bija Bortans?

— Vai vispār ir vēl pasaulē dzīvojis kāds cits suns vidēja zirga lielumā, ar bruņu plāksnēm klātiem sāniem un žokļiem kā lāču

slazdi?

— Nē, domāju, ka ne. Varbūt tāpēc arī šī suga izmira. Ja suņi dzīvo cilvēku tuvumā, tiem patiešām ir nepieciešamas šādas bruņas, vienīgi tās tik ātri neuzaug. Ja Bortans vēl ir dzīvs, tad viņš noteikti ir pēdējais suns uz Zemes. Zini, mēs ar viņu kopā augām… tas bija tik sen, ka, to atceroties, iesāpas sirds. Toreiz, kad Bortans mums medībās pazuda, es domāju, ka noticis nelaimes gadījums. Ilgi viņu meklēju, līdz nospriedu, ka suns ir miris. Jau toreiz viņš bija neiedomājami vecs.

— Var gadīties, ka Bortanu ievainoja un viņš daudzus gadus klīda apkārt. Tomēr viņš bija palicis tāds nats un sekoja tev pa pēdām arī tai pēdējā reizē. Un, ieraudzījis, ka tu esi projām, viņš iegaudojās un atkal dzinās tev pakaļ. Kopš tā laika neesam Bortanu vairs redzējuši. Taču dažreiz vēlu naktīs esmu dzirdējis kalnos atbalsojamies viņa medību saucienu.

— Tam dumjajam mutantam vajadzēja taču zināt, ka nedrīkst nevienam tā pieķerties.

— Suņi bija dīvaini.

— Jā, tādi tie bija.

Un tad nakts vējš, auksts vējš caur gadu lokiem dzinās man pakaļ. Brāzma skāra manas acis. Nogurušas tās aizvērās.

Grieķija ir pilna ar leģendām kā suns ar blusām, pārbagāta ar visādām briesmām. Daudzi cietzemes apgabali pie Starojuma vietām jau izsenis ir bīstami. Tieši tāpēc Ministrija, kas teorētiski pārvalda visu Zemi, patiesībā tiecas tikai pēc salām. Ministrijas darbinieki kontinentālās Grieķijas daļā vairāk atgādina muitniekus uz kalnu pārejām. Par viņiem nepārtraukti smejas. Trīs Dienu laikā salas cieta daudz mazāk, tādējādi, kad telcrieši nolēma te atjaunot pārvaldes aparātu, tās gluži loģiski kļuva par Ministrijas iestāžu priekšposteņiem. Vēstures gaitā cietzemes iedzīvotāji vienmēr ir iebilduši pret to. Tomēr teritorijās ap Starojuma vietām vietējie nē vienmēr ir pilnvērtīgi cilvēki. Šis apstāklis saista vēsturisko nepatiku ar nenormālu uzvedību. Tieši tāpēc Grieķija ir pārbagāta ar visādām briesmām.

Mēs būtu varējuši kuģot gar krastu līdz pat Volai. Taisnību sakot, mēs būtu varējuši aizlidot uz Volu vai arī gandrīz uz jebkuru citu vietu. Taču Mištigo vēlējās no Lamijas iet kājām, iet kājām pa svešu zemi un just, kā atdzimst leģendas. Tieši tāpēc mēs skimerus atstājām Lamijā. Tieši tāpēc mēs kājām gājām uz Volu.

Tieši tāpēc mēs nonācām aci pret aci ar leģendu.

No Jāsona es atvadījos Atēnās. Viņš burāja gar krastu. Un prātīgi darīja.

Fils uzstāja, ka grib iet kopā ar mums, nevis piebiedroties ceļojuma beigās. Varbūt tas arī bija labāk, tomēr…

Ceļš uz Volu vijas cauri biezokņiem un pilnīgi kailiem līdzenumiem. Tas ved gar milzīgiem laukakmeņiem, reizumis arī gar būdu puduriem un magoņu laukiem, šķērso nelielus strautiņus, liecas ap pakalniem, dažkārt arī tiem pāri, kļūst platāks un pēc tam bez jebkāda acīm redzama iemesla atkal šaurāks.

Bija agrs rīts. Debesis nedaudz atgādināja zilu spoguli, tāpēc ka saules stari šķita plūstam no visām pusēm uzreiz. Vietās, kur krita ēna, pie zāles stiebriem un koku apakšējām lapām vēl karājās pa rasas lāsei.

Kādā romantiskā meža klajumā netālu no Volas ceļa es satiku savu pusvārdabrāli.

Šī vieta vēl toreiz, vecajos labajos laikos, bija kalpojusi par svētnīcu. Savās jaunības dienās ēs gāju turp diezgan bieži, jo man patika tas īpašais miers, kas te valdīja. Dažkārt es šeit sastapu puscilvēkus un necilvēkus, vai arī redzēju burvīgus sapņus, atradu pa kādam māla traukam, statuetes fragmentam vai kaut ko tamlīdzīgu, ko varēju pārdot tur, lejā — Lamijā vai Atēnās.

Takas uz turieni nav. Vienkārši ir jāzina, kur šī vieta atrodas. Es nebūtu viņus turp vedis, ja līdzi nenāktu Fils, jo zināju, ka viņam patīk viss, kas saistīts ar svētnīcām, sevišķu nozīmi, pagātnē grimušām lietām un tā tālāk. Jāiet apmēram pusjūdzi sāņus no ceļa cauri nelielam mežiņam, tik pašapmierinātam savā zaļo lapu un ēnu juceklī un akmeņu kaudžu haosā. Tad pēkšņi lejup no kalna — un atklājas, ka tālāk ceļu aizsprosto biezoknis; jālaužas tam cauri, līdz atduries pret kailu klints sienu. Ja tu saliecies un, turoties cieši pie šīs sienas, spraucies pa labi, tad nonāc klajumā, kur var atpūsties pirms tālākā ceļa.

Tad seko īss, straujš kritums, un tieši lejā ir apmēram piecdesmit metrus garš un divdesmit plats olveida klajums, kura šaurais gals iedūries klints plaisā; platākajā galā atrodas sekla ala, kas parasti stāv

tukša. Klajumā it kā nekārtīgi izmētāti guļ pa pusei zemē iegrimuši četrstūraini akmeņi. Gar tā malām aug savvaļas vīnogas, bet pašā vidū slejas milzīgs, mūžvecs koks, kura zari kā lietussargs plešas pāri visam laukumam, tā ka pat dienas laikā te valda krēsla. Tieši tāpēc to, kas notiek zem koka, ir grūti saskatīt pat no blakus esošā kalna.

Klajuma vidū mēs ieraudzījām satīru, kurš urbināja degunu.

Pamanīju, ka Džordža roka stiepjas pie sāniem pēc miega pistoles. Es satvēru viņu aiz delma, noraidoši pašūpoja galvu. Viņš paraustīja plecus, piekrītoši pamāja un nolaida roku.

Es izvilku aiz jostas aizbāztās ganu stabules, ko biju palūdzis Jāsonam. Ar žestu liku pārējiem pieplakt pie zemes un nekustēties. Paspēru pāris soļus uz priekšu un cēlu sīringu pie lūpām.

Pirmās notis vēl skanēja nedroši. Kur tie gadi, kopš nebiju spēlējis!

Satīra ausis pagriezās uz priekšu, un viņš palūkojās visapkārt. Tad sakustējās uz trīs pusēm, kā pārbiedēta vāvere, kas nevar izšķirties, kurā kokā mukt.

Taču, kad es atcerējos veco melodiju un pasviedu to gaisā, viņš drebēdams palika uz vietas.

Es spēlēju un atcerējos, atcerējos stabules, melodijas un visu to rūgto, saldo un reibinošo, ko vienmēr esmu zinājis. Tas viss atgriezās manī, kamēr es stāvēju tur un spēlēju tam puisietim ar pinkainajiem stulpiņiem, — pirkstu kustības, pareiza izelpa, īsās pasāžas, skaņu ērkšķi — viss tas, ko tikai sīringa spēj izteikt. Nevaru spēlēt pilsētās, bet pēkšņi es atkal biju es pats — un tad starp lapām ieraudzīju sejas un izdzirdu pakavu klaboņu.

Devos turp.

Jutos kā sapnī, redzēju, ka stāvu, atspiedies pret koku, un satīri ielenkuši mani no visām pusēm. Viņi mīņājās no vienas kājas uz otru, nespēdami nostāvēt mierā, un es viņiem spēlēju, kā bieži to biju darījis agrāk, pirms daudziem gadiem, lai gan nezināju, vai šie ir tie paši, kas toreiz, — patiesībā nemaz arī negribēju zināt. Viņi lēkāja man apkārt. Smējās, spīdinādami baltumbaltus zobus; viņu acis dzirkstīja, un viņi paši riņķoja ap koku, durstīdami gaisu ar ragiem, augstu virs zemes mētādami savas āža kājas, tālu noliekdamies uz priekšu, lēkdami gaisā, stampādami zemi.

Pārtraucu spēlēt un nolaidu sīringu.

Tas nebija cilvēka prāts, kas raudzījās uz mani no šīm mežonīgajām, tumšajām acīm, kad viņi visi piepeši bija pārvērtušies statujās — vienkārši stāvēja un lūkojās uz mani.

Vēlreiz lēni pacēlu stabules pie lūpām. Šoreiz es spēlēju dziesmu, ko biju sacerējis pašu pēdējo. Atcerējos to ļoti labi. Tā nedaudz atgādināja bēru dziesmu, un es to biju spēlējis tajā nakti, kad biju izlēmis, ka Karagiosim jāmirst.

Biju pārliecinājies par Atgriešanās bezcerīgumu. Viņi neatgriezīsies, viņi nekad neatgriezīsies! Zeme mirs. Aizgāju uz Dārzu un spēlēju šo pēdējo melodiju, ko biju iemācījies no vēja un varbūt arī no zvaigznēm. Nākamajā dienā Karagiosa lielā turbolaiva avarēja Pirejas līcī.

Satīri apsēdās zālē. Ik pa brītiņam kāds ar graciozu žestu paberzēja acis. Viņi sēdēja man visapkārt un uzmanīgi klausījās.

Cik ilgi es spēlēju, nevaru pateikt. Kad biju beidzis, nolaidu stabules un arī apsēdos. Pēc brītiņa viens no viņiem pastiepa roku, pieskārās sīringai un atkal žigli to atrāva. Viņš paskatījās uz mani.

— Ejiet! — es teicu, bet viņi acīmredzot nesaprata.

Tāpēc es pieliku sīringu pie lūpām un vēlreiz nospēlēju pēdējās taktis.

Zeme mirst, mirst! Drīz tā būs mirusi. Ejiet mājās, svētki beigušies! Ir vēls, ir vēls, jau pārāk vēls…

Lielākais satīrs noraidoši papurināja galvu.

Ejiet projām, ejiet projām, ejiet projām tūlīt! Novērtējiet šo klusumu. Pēc dzīves vissmieklīgākā gambīta novērtējiet šo klusumu. Ko dievi cerēja panākt? Neko. Tā bija gandrīz vai spēle. Ejiet projām, ejiet projām, ejiet nu projām! Ir vēls, ir vēls, ir pārāk vēls…

Viņi vēl joprojām sēdēja, tāpēc es pielēcu kājās, sasitu plaukstas, uzkliedzu: «Ejiet!» — un ātri devos prom.

Sapulcināju savus līdzgājējus un vedu tos atpakaļ uz ceļu.

No Lamijas līdz Volai bija kilometru sešdesmit, ierēķinot arī līkumu ap Starojuma vietu. Pirmajā dienā mēs veicām apmēram piekto daļu. Tovakar mēs uzslējām savu nometni klajumā sāņus no ceļa, un Diāna pienāca pie manis un pajautāja: — Nu?

— Ko nu?

— Es tikko sazinājos ar Atēnām. Tukšums. Radpols klusē. Gribu, lai tu izlem tūlīt.

— Tu esi ļoti noteikta. Kāpēc mēs nevarētu pagaidīt vēl mazliet?

— Mēs jau tā esam gaidījuši pārāk ilgi. Ja nu viņš iedomājas beigt šo ceļojumu pirms laika? Šī apkārtne ir ļoti piemērota. Te var atgadīties visvisādi nelaimes gadījumi… Tu jau zini, ko teiks Rad-pols — to pašu, ko iepriekš —, un tas nozīmēs to pašu, ko agrāk — nogaliniet!

— Mana atbilde arī ir tāda pati kā agrāk: nē!

Viņa uzmeta man skatienu, tad nolieca galvu.

— Lūdzu, pārdomā!

' Nē!

— Tad izdari vismaz tik daudz, — viņa teica. — Aizmirsti to visu! Met malā šo darbu! Pieņem Lorela piedāvājumu un ļauj mums sameklēt jaunu vadītāju! Tu vari lidot prom jau rīt no rīta.

— Nē!

— Vai tu to patiešām domā nopietni — nu, par Mištigo apsargāšanu?

— Jā.

— Es negribu, lai tevi ievaino vai pat vēl ļaunāk.

— Pats par to nejūtos sevišķi priecīgs. Tāpēc, atsaucot šo pavēli, tu aiztaupītu mums abiem daudzas nepatikšanas.

— To es nevaru.

— Dos Santoss darīs visu, ko tu viņam teiksi.

— Jautājums nav par to, kurš dod pavēli. Velns lai parauj! Kaut es tevi nekad nebūtu satikusi!

— Piedod!

— Uz spēles likta Zeme, bet tu esi nostājies nepareizajā pusē!

— Manuprāt, kļūdāties jūs.

— Ko tu domā darīt?

— Es nevaru jūs pārliecināt, tāpēc būšu spiests jūs apturēt.

— Tu nevari likt apcietināt Radpola sekretāru un viņa miesassargu, ja nav neapstrīdamu pierādījumu.

— To es zinu.

— Tātad tu nevari piekļūt Donam, un neticu, ka tu vari piekļūt arī man.

— Tev atkal ir taisnība.

— Paliek vienīgi Hasans.

— Vēlreiz taisnība.

— Taču Hasans ir Hasans. Ko tu darīsi?

— Kāpēc tu nevarētu atlaist viņu un aiztaupīt man pūles?

— Es to nedarīšu!

— Es arī nedomāju, ka tu to darīsi.

Viņa vēlreiz palūkojās uz mani. Acīs mirdzēja asaras, bet balss palika nemainīga.

— Būtu labi, ja izrādītos, ka taisnība ir tev, nevis mums, — viņa sacīja, — bet tagad — atvaino!

— Arī man jāatvainojas, — es atteicu, — pat ļoti.

Tonakt es gulēju naža sviediena attālumā no Mištigo, bet nekas nenotika un pat nemēģināja notikt. Nākamais rīts aizritēja tikpat vienmuļi kā iepriekšējā pēcpusdiena.

— Mištigo, kāpēc jūs nelidojat mājās? — es iejautājos, kad mēs apstājāmies, lai nofotografētu kāda pakalna nogāzi. — Kāpēc neatgriežaties, u/ Teileru? Vai kur citur? Nerakstāt kādu citu grāmatu? Jo vairāk mēs attālināmies no civilizācijas, jo grūtāk man jūs aizsargāt.

— Vai atceraties — jūs iedevāt man pistoli? — viņš jautāja.

Ar labo roku viņš tēloja, ka šauj.

— Tad jau viss kārtībā. Gribēju tikai vēlreiz pārliecināties.

— Tā ir kaza, kas stāv uz tā koka, vai ne?

— Jā — tai garšo zaļās atvases, kas aug uz zariem.

— Es gribu arī to nofotografēt. Tas ir olīvkoks, vai ne?

— Jā.

— Labi. Vēlējos tikai zināt, kā nosaukt šo uzņēmumu. «Kaza ēd olīvkoka atvases,» viņš nodiktēja. — Tas būs paraksts zem attēla.

— Lieliski. Bildējiet, kamēr vēl ir iespēja.

Kaut šis zilais nebūtu tik nesabiedrisks, tik svešs, tik nevērīgs pret savu dzīvību! Es ienīdu viņu. Nekādi nevarēju viņu saprast. Viņš neteiks ne vārda, ja nu vienīgi palūgs ko paskaidrot vai arī pats atbildēs uz jautājumiem. Atbildot uz jautājumiem, viņš vienmēr runāja kodolīgi, izvairīgi vai aizvainojoši, vai arī visos trijos veidos uzreiz. Viņš bija pašapmierināts, uzpūtīgs, zils un valdonīgs. Tas lika man atcerēties Štigo dzimtas tradicionālo aizraušanos ar filozofiju, filantropiju un žurnālistiku. Man viņš vienkārši nepatika.

Taču tovakar cs runāju ar Hasanu, pēc tam kad visu dienu biju metis uz viņu aci (zilo aci).

Beduīns sēdēja pie ugunskura un izskatījās kā Delakruā zīmējumā. Netālu sēdēja Elena un Dos Santoss un dzēra kafiju, tāpēc cs notraucu putekļus no savas arābu valodas prasmes un tuvojos viņam.

— Sveicināts!

— Sveicināts.

— Tu šodien nemēģināji viņu nogalināt?

— Nē.

— Varbūt rīt?

Viņš paraustīja plecus.

— Hasan, paskaties uz mani!

Viņš paskatījās.

— Tevi nolīga, lai tu nogalinātu zilo.

Viņš vēlreiz paraustīja plecus.

— Tu nedz noliedz, nedz arī apstiprini. Es jau visu zinu. Es nevaru pieļaut, lai tu to izdarītu. Atdod atpakaļ naudu, ko Dos Santoss tev samaksāja, un ej savu ceļu! No rīta es tev izsaukšu skimeri. Tas aizvedīs tevi, kurp vien tu vēlēsies.

— Bet man tepat labi, Karagī.

— Ja ar zilo kaut kas notiks, tev vairs nebūs labi.

— Es esmu miesassargs, Karagī.

— Nē, Hasan. Tu esi distrofiska kamieļa dēls!

— Ko nozīmē «distrofisks», Karagī?

— Es nezinu atbilstošu arābu vārdu, bet tu nezināsi grieķu. Pagaidi, kamēr izdomāšu citu apvainojumu. Tu esi gļēvulis, maitēdājs un ložņa, jo tu esi pusšakālis un pusmērkaķis.

— Tā varbūt ir taisnība, Karagī, jo tēvs man teica, ka esmu dzimis, lai man dzīvam nodīrātu ādu un pašu sarautu četrās daļās.

— Kāpēc?

— Es necienīgi izturējos pret Velnu.

— Ak tā?

— Jā. Vai tie bija velni, kam tu vakar spēlēji mūziku? Tiem bija ragi un nagi.

— Nē, tie nebija velni. Tie ir radiācijas skarti bērni, kurus to nelaimīgie vecāki pēc piedzimšanas pameta mežā. Tomēr tie izdzīvoja, jo mežs ir to īstās mājas.

— Ā! Bet es cerēju, ka tie ir velni. Es joprojām domāju, kā tie ir velni, tāpēc ka viens man uzsmaidīja, kad lūdzu tiem piedošanu.

— Piedošanu? Par ko?

Hasana skatiens kļuva sapņains.

— Mans tēvs bija ļoti labs, sirsnīgs un ticīgs cilvēks, — viņš stāstīja. — Tēvs pielūdza Malak Tawus, kuru neizglītotie šiīti — (te beduīns nospļāvās) — sauc par Iblisu jeb Šaitanu, jeb arī Sātanu, — un vienmēr apliecināja savu cieņu Allāham un citiem no Sandjaq. Viņš bija plaši pazīstams ar savu dievbijību un nesavtību.

Es mīlēju tēvu, bet jau zēna gados manī bija iemājojis nelabais. Turklāt vēl biju neticīgais. Es neticēju Velnam. Un biju arī ļauns, jo reiz paņēmu sprāgušu cāli, uzspraudu to uz mieta, nosaucu par Pāvu eņģeli, apmētāju ar akmeņiem un rāvu tam spalvas. Kāds zēns nobijās un izstāstīja visu manam tēvam. Toreiz tēvs turpat uz ielas mani nopēra un teica, ka es esmu dzimis, lai par maniem zaimiem man dzīvam nodīrātu ādu un pašu sarautu četrās daļās. Viņš lika man iet uz Sindjar kalnu un lūgt tur piedošanu, un es arī aizgāju — bet, par spīti visai pēršanai, nelabais vēl arvien bija manī, un, skaitot lūgšanas, es vairs īsti neticēju.

Tagad, kad esmu kļuvis vecāks, šis nelabais ir izgaisis, taču arī tēvs ir miris — jau daudzus gadus — un es nevaru viņam pateikt: es nožēloju to, ka izsmēju Pāvu eņģeli. Gadiem aizritot, sāku just vajadzību pēc reliģijas. Ceru, ka Velns ar savu milzu prātu un žēlsirdību to saprot un piedod man.

— Hasan, tevi apvainot ir grūti, — es sacīju. — Taču brīdinu — zilo labāk neaiztiec!

— Es esmu tikai pazemīgs miesassargs.

— Ha! Tevi mīt čūskas viltība un ļaunums. Tu esi melīgs un nodevīgs. Un izvirtis.

— Nē, Karagī. Paldies tev, taču tā nav taisnība. Es esmu lepns, ka vienmēr pildu savas saistības. Tas arī viss. Es vienmēr vados pēc šī likuma. Un vēl — tu nevari apvainot mani tā, lai es izaicinātu tevi uz divkauju, ļaujot tev izvēlēties vai nu laušanos, vai nu cīņu ar nažiem vai zobeniem. Nē. Es neapvainojos.

— Tad uzmanies! — es brīdināju. — Tavs pirmais solis pret vegieti būs arī pēdējais.

— Ja tā tas stāv rakstīts, Karagī…

— Un sauc mani par Konrādu!

Es cēli aizsoļoju, domās lādēdams viņu.

Nākamajā dienā — visi vēl sveiki un veseli — mēs nojaucām apmetni, devāmies ceļā un veicām apmēram astoņus kilometrus, līdz atgadījās kārtējais traucēklis.

— Izklausās, ka raud bērns, — Fils ieteicās.

— Tev taisnība.

— No kurienes tas nāk?

— Pa kreisi, tur lejā.

Izlauzušies cauri krūmu biežņai, mēs nokļuvām uz izžuvušas upes gultnes un sākām iet pa to.

Bērnu mēs atradām ietītu netīrā vilnas segā un noliktu starp laukakmeņiem. Zīdaiņa seja un rokas saulē bija pamatīgi apdegušas, acīmredzot tas guičja šeit jau divas dienas. Sīku, saraudāto sejiņu klāja daudzas kukaiņu kodienu pēdas.

Es nometos ceļos un pavilku augšup segu, lai rūpīgāk apsegtu sejiņu.

Kad sega pašķīrās, Elena klusi iekliedzās, jo ieraudzīja bērna ķermeni.

Zīdaiņa krūtīs bija iedzimta fistula, kurā kaut kas kustējās.

Sarkanā Parūka iespiedzās, novērsa skatu un sāka raudāt.

— Kas tas ir? — Mištigo jautāja.

— Pamests bērns, — es atbildēju. — Iezīmētais.

— Cik šausmīgi! — izdvesa Sarkanā Parūka.

— Šausmīgs izskats? Vai tas, ka šis bērns ir pamests? — es vaicāju.

— Abi!

— Dodiet man viņu, — teica Elena.

— Neaizskar! — noliecies pie bērna, sacīja Džordžs. — Izsauciet skimeri! — viņš pavēlēja. — Mums viņš nekavējoties jānogādā slimnīcā. Man nav instrumentu, lai operētu šeit. Elena, palīdzi man!

Viņa piesteidzās pie vīra, un abi sāka rakņāties pa medikamentu somu.

— Tu pieraksti, ko es daru, un piespraud šo zīmīti pie tīras sedziņas tā, lai ārsts Atēnās to redzētu.

Dos Santoss tobrīd jau izsauca Lamiju, lai sazinātos ar kādu no skimeriem.

Tad Elena piepildīja šļirci, apmazgāja bērnam kodumus, iezieda apdegumus un visu pierakstīja. Viņi piedzina bērnu pilnu ar vitamīniem, antibiotikām, stimulatoriem un pusduci citu zāļu. Pēc neilga laika to rēķins man sajuka. Viņi pārklāja bērna krūtis ar marli, kaut ko uzšļāca, pašu ietina tīrā sedziņā un piesprauda pie tās zīmīti.

— Kaut kas šausmīgs! — sacīja Dos Santoss. — Pamest kroplu bērnu, atstāt, lai viņš mirtu tādā nāvē!

— Tā šeit rīkojas jau izsenis, — es teicu, — it sevišķi ap Starojuma vietām. Grieķijā vienmēr ir pastāvējusi tradīcija nogalināt jaunpiedzimušos. Mani pašu jau pirmajā dienā pameta kalna virsotnē. Pavadīju tur veselu nakti.

Dons jau gatavojās aizsmēķēt, bet tad apstājās un blenza uz mani.

— Tevi? Kāpēc?

Es iesmējos un palūkojos uz savu kāju.

— Sarežģīts stāsts. Es valkāju speciāli gatavotu kurpi, jo šī kāja ir īsāka. Un, kā noprotu, biju ļoti matains bērns — turklāt acis man ir dažādās krāsās. Šķiet, ja tas būtu viss, to varētu paciest, bet es vēl ņēmu un piedzimu Ziemassvētkos, un tas izšķīra visu.

— Kāpēc nedrīkst piedzimt Ziemassvētkos?

— Pēc vietējiem ticējumiem, dievi uzskata to par nekaunību. Tāpēc bērni, kas dzimuši šajā laikā, nav cilvēku bērni. Viņi ir iznīcinātāju, haosa radītāju, panikas sējēju pēcnācēji. Viņus sauc par kalikanzarosiem. Ideālā variantā viņi ne ar ko neatšķiras no tiem ragainajiem un nagainajiem zeļļiem, taču tas nav obligāti. Viņi var būt arī tādi kā es — vismaz tā nolēma mani vecāki, ja viņi bija mani vecāki. Tāpēc mani atstāja kalna virsotnē, lai pēc tam atkal nestu mājās.

— Kas tad notika?

— Ciematā dzīvoja vecs pareizticīgo mācītājs. Uzzinājis par šo gadījumu, viņš devās pie maniem vecākiem. Viņš sacīja, ka tas esot nāves grēks — darīt tādus darbus, un lai viņi labi ātri nesot bērnu atpakaļ un sagatavojot kristīšanai nākamajā dienā.

— A! Tad tā tevi izglāba un nokristīja?

— Nu, zināmā mērā. — Es paņēmu no Dona cigareti. — Viņi gan atgriezās ar mani, bet apgalvoja, ka es neesot tas bērns, ko viņi tur atstājuši. Viņi atstājuši savāda izskata mutantu, bet atraduši laumu bērnu, vēl savādāku, — tā viņi teica. Un arī neglītāku, viņi apgalvo-ja, — viena Ziemassvētku bērna vietā dabūjuši citu. Iepriekšējais bērns esot bijis satīrs, viņi stāstīja; varbūt kādai radioaktīvai būtnei esot piedzimis cilvēkveidīgs bērns, kuru tā pametusi, tāpat kā viņi paši pametot satīrus, un bērni apmainīti. Neviens mani pirms tam nebija redzējis, tāpēc viņu vārdu patiesumu nevarēja pārbaudīt. Taču mācītājs to visu neņēma par pilnu un lika viņiem mani paturēt. Un viņi, jau samierinājušies, iemīļoja mani. Es augu ļoti ātri un savam vecumam biju ļoti stiprs. Viņiem tas patika.

— Un tevi nokristīja?

— Nu, varētu sacīt, pa pusei.

— Pa pusei?

— Kristīšanas laikā mācītāju ķēra trieka. Viņš nomira mazdrusciņ vēlāk. Apkārtnē viņš bija vienīgais, un es nezinu, vai ceremonija tika novesta līdz galam.

— Pietiktu jau ar vienu pili.

— Man arī tā šķiet. īstenībā es nezinu, kā tas beidzās.

— Varbūt tev vajadzētu kristīties vēlreiz. Vienkārši drošības dēļ.

— Nē, ja debesis negribēja mani toreiz, tad otru reizi lūgties es netaisos.

Tuvējā klajumā uzstādījām bāku un sākām gaidīt skimeri.

Todien mēs veicām vēl apmēram divpadsmit kilometrus — tas bija krietns gabals, ja ņem vērā aizkavēšanos. Bērnu nogādāja tieši uz Atēnām. Kad skimeris bija nosēdies, skaļā balsī pavaicāju, vai kāds negrib lidot prom. Tomēr neviens nepieteicās.

Un tajā vakarā tas notika.

Mēs sēdējām pie ugunskura. Tas bija pamatīgs ugunskurs, kas augstu vēzēja savus košos spārnus nakts tumsā, sildīja mūs, smaržoja pēc koka, cēla gaisā dūmu strūklu… Jauki!

Hasans sēdēja un tīrīja savu šauteni, kas šāva ar alumīnija lodēm. Tai bija plastmasas laidne, brīnum viegla un parocīga.

Viņam tā darbojoties, stobrs arvien vairāk sliecās lejup, lēni virzīdamies uz priekšu un vērsdamies tieši pret Mištigo.

Man jāatzīst, ka viņš to darīja ļoti prasmīgi. Tas vilkās vairāk nekā pusstundu, un lode tika ielikta gandrīz nemanāmām kustībām.

Apjēdzis, kas notiek, es ierūcos un trīs lēcienos biju pie Hasana.

Izsitu šauteni viņam no rokām.

Tā noklaudzēja pret akmeni astoņas pēdas nostāk. No sitiena man iesūrstējās roka.

Hasans pielēca kājās, zobi kuplajā bārdā sacirtās; likās, ka tērauds šķīlies pret kramu. Daudz netrūka, lai uz visām pusēm pajuktu dzirksteles.

— Saki! — es uzbļāvu. — Nu droši! Saki kaut ko! Tu ļoti labi zini, ko tikko gribēji darīt!

Viņa dūres sažņaudzās.

— Nu, droši! — es mudināju. — Sit man! Tikai pieskaries man! Tad viss, ko es ar tevi izdarīšu, būs pašaizsardzība, izprovocēta slepkavība. Pat Džordžs tevi nesalāpīs.

— Es tikai tīrīju šauteni. Tu to sabojāji.

— Tu nekad netēmē bez nodoma. Tu gribēji nogalināt Mištigo.

— Tu kļūdies.

— Iesit man! Vai arī tu esi gļēvulis?

— Es ar tevi netaisos strīdēties.

— Tu esi gļēvulis!

— Neesmu vis.

Pēc dažām sekundēm viņš pasmaidīja.

— Varbūt tu baidies izaicināt mani? — viņš vaicāja.

Te tev nu bija! Vienīgais veids.

Man vajadzēja spert pirmo soli. Biju cerējis, ka tā nenotiks. Biju cerējis Hasanu sadusmot, nokaunināt, izprovocēt uz sitienu vai izaicinājumu.

Sapratu, ka neizdosies.

Tas bija ļoti, ļoti slikti.

Nešaubījos, ka spēšu viņu uzveikt ar jebkuru ieroci, ko izvēlēšos. Taču, ja izvēlēsies viņš, viss varēja pagriezties citādi. Mēs zinām, ka ir cilvēki ar noslieci uz mūziku. Viņi spēj, vienreiz noklausījušies kādu skaņdarbu, apsēsties pie klavierēm vai telinstras un tūlīt to nospēlēt. Paņēmuši nepazīstamu instrumentu, viņi pēc pāris stundām var spēlēt tā, it kā būtu to darījuši gadiem ilgi. Viņi ir apdāvināti, ļoti apdāvināti šajā jomā, jo viņiem piemīt talants — spēja apvienot sevišķu intuīciju ar virkni jaunu darbību.

Hasanam tas pats bija ar ieročiem. Varbūt vēl citiem piemīt šāda īpašība, taču viņi neklīst apkārt, to pielietodami — vismaz ne gadu desmitiem —, izmēģinādami visu — no bumeranga līdz šaujamierocim. Divkaujas likums ļaus Hasanam izvēlēties ieročus — un viņš bija visprasmīgākais slepkava, kādu jebkad biju pazinis.

Taču man vajadzēja viņu apstādināt, un es sapratu, ka šis ir vienīgais ceļš, kā to panākt, nenogalinot viņu. Vajadzēja pieņemt viņa noteikumus.

— Āmen! — es noteicu. — Izaicinu jūs uz divkauju.

Viņa smaids kļuva vēl platāks.

— Piekrītu; šeit ir liecinieki. Nosauciet savu sekundantu!

— Fils Grebers. Nosauciet savējo!

— Dos Santoss.

— Ļoti labi. Man somā nejauši paķērušās līdzi divkaujas atļaujas un reģistrēšanas blankas, un esmu pat samaksājis nāves nodokli par vienu cilvēku. Tāpēc nav vajadzības lieki kavēties. Kad, kur un kādā veidā?

— Apmēram pirms kilometra mēs pagājām garām labam klajumam.

— Jā, atceros.

— Tiksimies tur rīt ap saules lēktu.

— Norunāts, — es piekritu. — Un kā ar ieročiem?

Hasans paņēma savu mugursomu un atvēra to. Somā spurojās daudzi interesanti, asi rīki, saules gaismā laistījas olveida degbumbas, locījās metāla un ādas cilpas.

Viņš izvilka divus priekšmetus un aizvēra somu.

Man sažņaudzās sirds.

— Dāvida lingas, — viņš paziņoja.

Rūpīgi tās pārbaudīju.

— No kāda attāluma?

— Piecdesmit metriem, — skanēja atbilde.

— Tu esi labi izvēlējies, — es teicu, jo nebiju rīkojies ar lingu vairāk nekā simt gadus. — Es gribētu aizņemties vienu uz šo vakaru, lai patrenētos. Ja negribi aizdot, pats varu sev uztaisīt.

— Vari ņemt, kuru vēlies, un trenēties kaut visu nakti.

— Pateicos! — Izvēlējos lingu un piekāru to sev pie jostas. Tad paņēmu tuvāko elektrisko laternu. — Ja kādam būšu vajadzīgs, meklējiet mani tajā klajumā, — es teicu. — Un neaizmirstiet šovakar nolikt sargus. Šis ir bīstams apvidus.

— Varbūt man iet tev līdzi? — ievaicājās Fils.

— Nē. Tomēr paldies par piedāvājumu! Iešu viens pats. Paliec sveiks!

— Tad ar labu nakti!

Gāju pa ceļu atpakaļ, līdz beidzot sasniedzu klajumu. Tā vienā galā novietoju laternu, lai gaisma kristu uz mazu kociņu puduri, bet pats devos uz laukuma otru galu.

Salasīju akmeņus un laidu vienu pret koku. Garām.

Metu vēl kādu duci, ar četriem trāpīju.

Turpināju mest. Pēc stundas metu jau drusciņ trāpīgāk. Tomēr piecdesmit metru attālumā droši vien vēl nespētu sacensties ar Hasanu.

Stundas ritēja, un es turpināju trenēties. Pēc kāda laika sasniedzu tādu precizitāti, kas šķita manu spēju kalngals. Seši akmeņi no vienpadsmit trāpīja mērķī.

Taču, savicinājis lingu un aizlidinājis vēl vienu akmeni, kas ietriecās kokā, sapratu, ka man ir viena priekšrocība. Es metu ar ārkārtīgu spēku. Ik reizes, kad trāpīju, akmeņi iestrēga kokā. Biju jau sašķaidījis dažus mazākos kokus un apzinājos, ka Hasans nespētu to izdarīt pat ar divtik biežiem trāpījumiem. Jauki, ja varēšu trāpīt, bet, ja ne, tad pat visas pasaules spēks man nelīdzēs.

Un es biju pārliecināts, ka viņš var man trāpīt. Jautāju sev — cik triecienus spētu izturēt, lai vēl varētu mest?

Tas, protams, būs atkarīgs no tā, kur viņš trāpīs.

Tālu labajā pusē izdzirdis nokrakšķam zaru, nometu lingu un tvēru pie jostas pēc pistoles. Laukumā iznāca Hasans.

— Ko tu gribi? — es viņam vaicāju.

— Nācu apskatīties, kā tev veicas, — viņš sacīja, uzlūkodams nolauztos kokus.

Paraustījis plecus, es iebāzu pistoli makstī un pacēlu lingu.

— Pienāks saullēkts, tad arī uzzināsi.

Mēs šķērsojām klajumu, un cs paņēmu laternu. Hasans nopētīja nelielu kociņu, kas bija sašķaidīts šķēpelēs. Taču neko neteica.

Mēs gājām atpakaļ uz nometni. Visi jau gulēja, vienīgi Dos Santoss ne. Viņš apsargāja pārējos. Viņš staigāja gar signalizācijas apli ar automātisko šauteni plecā. Mēs pamājām Donam ar roku un iegājām nometnē.

Hasans vienmēr uzstādīja pats savu telti — tās audums bija vienas molekulas biezumā, gaismas necaurlaidīgs, ārkārtīgi viegls un ļoti izturīgs. Tomēr nekad tajā negulēja. Tikai sabāza tajā savas grabažas.

Es apsēdos pie ugunskura uz kāda baļķa, bet Hasans ienira teltī. Pēc mirkļa viņš iznira, rokā turēdams pīpi un cietu, sveķiem līdzīgu kluci, kuru sāka drupināt un berzt. Beidzot viņš to sajauca ar šķipsniņu tabakas un piebāza pīpi.

Ar nelielu zariņu no ugunskura aizkūpinājis, viņš dūmodams apsēdās man blakus.

— Karagī, cs negribu tevi nogalināt, — viņš teica.

— Es jūtu to pašu. Negribu tikt nogalināts.

— Bet mums rītdien ir jācīnās.

— Jā.

— Tu varētu atsaukt izaicinājumu.

— Tu varētu aizlidot ar skimeri.

— Es to nedarīšu.

— Un cs neatsaukšu savu izaicinājumu.

— Skumji, — viņš teica pēc kāda brīža. — Skumji, ka diviem tādiem vīriem kā mēs jācīnās dēļ viena zilā. Viņš nav ne manas, ne tavas dzīvības vērts.

— Tev taisnība, — es piekritu, — taču runa nav tikai par viņa dzīvību vien. Šīs planētas nākotne kaut kādā veidā ir saistīta ar to, ko viņš dara.

— Es par to neko nezinu, Karagī. Es cīnos naudas dēļ. Man nav cita amata.

— Es to saprotu.

Ugunskurs pamazām dzisa. Es piemetu vēl pāris žagarus.

— Vai tu atceries tos laikus, kad mēs spridzinājām Zelta Krastu Francijā? — viņš iejautājās.

— Atceros.

— Bez zilajiem mēs tur nogalinājām arī daudzus cilvēkus.

— Jā.

— Tas neizmainīja mūsu planētas nākotni, Karagī. Jo te nu mēs esam, daudzus gadus pēc šī notikuma, un nekas nav mainījies.

— Es to zinu.

— Un atceries tās dienas, kad mēs slēpāmies kalnu alā, no kuras varēja pārskatīt līci pie Pircjas! Dažkārt tu pienesi man patronlentas, un es apšaudīju turbolaivas, bet, kad es noguru, tu ķēries pie ložmetēja. Mums bija daudz munīcijas. Ministrijas sardze nenolaidās ne tajā, ne arī nākamajā dienā. Viņi neieņēma Atēnas un neiznīcināja Radpolu. Tā mēs tur sēdējām divas dienas un naktis, runājāmies un gaidījām atomsprādzienu — un tu man pastāstīji par Spēkiem debesīs.

— Esmu aizmirsis.

— Es gan ne. Tu stāstīji, ka tur esot mums līdzīgi cilvēki, kuri dzīvojot augšā uz zvaigznēm. Un ka esot arī zili cilvēki. Tu teici, ka daži vietējie cilvēki cenšoties panākt, lai zilie ir viņiem labvēlīgi, un ka šie nodevēji iztirgošot svešiniekiem Zemi, lai tur ierīkotu muzeju. Citi tā negribot darīt, tie gribot atstāt visu, kā ir, — saglabāt savus īpašumus, ko pārvalda Ministrija. Arī zilie savā starpā strīdoties par to, jo rodas jautājums, vai tas ir likumīgi un ētiski, vai ne. Ticis panākts kompromiss, un zilajiem pārdoti daži neskarti apgabali, kuros viņi ierīkojuši kūrortus un no kuriem apceļojot pārējo zemeslodi. Taču tu gribēji, lai Zeme piederētu vienīgi cilvēkiem. Tu teici — ja zilajiem esot iedota viena pēda zemes, iau viņi centīšoties iegūt visu. Tu gribēji, Šai cilvēki no zvaigznēm lido atpakaļ, lai atjauno pilsētas, likvidē radioaktīvās vietas, nogalina nezvērus, kas tiem uzbrūk.

Kad mēs tur sēdējām, gaidīdami atomsprādzienu, tu teici, ka mēs karojot nevis par to, ko var redzēt, dzirdēt, sajust, bet dēļ tiem Spēkiem debesīs, kas mūs nekad neesot redzējuši un kurus mēs nekad neredzēšot. Pie tā visa esot vainīgi Spēki debesīs, un tikai to dēļ uz Zemes cilvēkiem jāejot bojā. Tu teici, ka šie Spēki varētu atgriezties uz Zemes, ja mirtu cilvēki un zilie. Taču tie neatgriezās. Bija tikai nāve.

Un tie bija Spēki debesīs, kas mūs beigu beigās izglāba, tāpēc ka viņiem vajadzēja lūgt atļauju, lai virs Atēnām varētu uzspridzināt atombumbu. Tie atgādināja Ministrijai senu likumu, kuru izdeva pēc Trīs Dienām, — ka Zemes debesīs nekad vairs nepacelsics atomsēnes. Tu domāji, ka šo bumbu tomēr metīs, taču to nedarīja.

Karagī, tevis dēļ es izdedzināju Madagaskī, bet šie Spēki nekad neatgriezās uz Zemes. Un, kad cilvēki dabū daudz naudas, viņi dodas prom no šejienes — un nekad neatgriežas no debesīm. Tas, ko mēs darījām toreiz, neko nav mainījis.

— Tikai tāpēc, ka mēs tā rīkojāmies, viss palika tā, kā bijis, nevis pasliktinājās, — es iebildu.

— Kas notiks, ja šis zilais mirs?

— Nezinu. Var kļūt vēl sliktāk. Ja visas šīs vietas, ko mēs apceļojam, viņš redz tikai kā nekustamus īpašumus, ko vegieši varētu pirkt, tad viss sāksies no sākuma.

— Un Radpols atkal cīnīsies, spridzinās viņus?

— Domāju, ka jā.

— Tad labāk nogalināsim viņu tagad, pirms viņš dodas tālāk, redz .vēl vairāk!

— Varbūt tas nav tik vienkārši… turklāt viņi atsūtīs citu. Būs arī atbildes reakcija — iespējami masveidīgi Radpola biedru aresti. Radpols vairs neriskē ar dzīvībām kā tajos laikos. Cilvēki nav gatavi. Viņiem nepieciešams laiks, lai noskaņotos. Šis zilais vismaz ir manās rokās. Es varu viņu novērot, izzināt viņa plānus. Un, ja būs nepieciešams, pats varu viņu iznīcināt.

Hasans ievilka pāris dūmu. Es paostīju: gaisā vēdīja sandalkoka smarža.

— Ko tu pīpē?

— Tas aug netālu no manām mājām. Es tur nesen ciemojos. Tas ir kāds jauns augs, kas tur nekad agrāk nav redzēts. Pamēģini!

Es ievilku pāris kuplu dūmu. No sākuma neko nejutu. Turpināju sūkt pīpi, līdz beidzot mani pārņēma vēsums un miers, kas izplūda pa visiem locekļiem. Dūms kļuva rūgtāks, taču tas atslābināja ķermeni. Es atdevu pīpi. Sajūta nezuda, pat pieņēmās spēkā. Bija ļoti patīkami. Nebiju juties tik mierīgs un atbrīvots jau daudzas nedēļas. Ugunskurs, ēnas un zeme ap mums kļuva daudz patiesāki; nakts gaiss, mēness pie debesīm un Dos Santosa soļi ieguva agrāk nebijušu skaidrību. Mūsu cīņa šķita smieklīga. Galu galā mēs tāpat zaudēsim. Stāv rakstīts, ka cilvēkiem būs kļūt par īsto cilvēku — vegiešu — kaķiem, suņiem un dresētiem pērtiķiem, un savā ziņā tās nemaz nav tik sliktas izredzes. Iespējams, ka mums vajag kāda gudrāka, kurš mūs uzraudzītu, veidotu mūsu dzīvi. Trīs Dienu laikā mēs savu planētu pārvērtām par postažu, bet vegieši atomkarus nepazīst. Viņi izveidojuši prasmīgu un miermīlīgu valdību, kas rūpējas par dučiem planētu. Viss, ko viņi dara, ir estētiski patīkams. Vegiešu dzīve plūst rāmi un laimīgi. Kāpēc lai viņi nepaņemtu arī Zemi? Vegieši noteikti apietos ar to daudz labāk nekā mēs savā laikā. Un kāpēc lai mēs neveiktu visu viņu melno darbu? Tā nebūtu slikta eksistence.

Atdosim viņiem veco dubļu bumbu, kas pilna ar radioaktīvajiem atkritumiem un kropļiem!

Kādēļ gan ne?

Es vēlreiz paņēmu piedāvāto pīpi un ieelpoju kārtējo miera devu. Bija tik patīkami vairs nedomāt par to visu. Nedomāt par lietām, kuras mainīt nebija manos spēkos. Pietika ar to, ka varu vienkārši sēdēt un ieelpot šo nakti, saplūst ar šo uguni un vēju. Visums dziedāja savu vienotības himnu. Kāpēc atvērt haosa trauku tur, katedrālē?

Taču neprātīgie spēki, kas valda pār zemi un ūdeņiem, bija atņēmuši man Kasandru, manu tumšmataino Kosas rag,.,.u. Nekas nespēja remdēt mana zaudējuma sāpes. Tās šķita attālinājušās, it kā aiz stikla, tomēr bija. Pat visas Zemes pīpes nespētu tās izdzēst. Es negribēju mieru. Es gribēju nīst. Es gribēju ietriekt dūri dažādajās Visuma maskās — zemē, ūdenī, debesīs, Teilerā, Zemes valdībā, Ministrijā — tā, lai aiz kādas no tām es ieraudzītu to spēku, kas bija viņu man atņēmis, un liktu arī tam sajust, kā sāp. Es negribēju būt vienots ar kādu, kas nodarījis ļaunu tai, kura kādreiz bija daļa manu asiņu un mīlestības. Es vēlreiz gribēju būt Karagiosis, kaut tikai uz īsu brīdi, lūkoties uz visu caur tēmēkļa režģi un nospiest sprūdu. j

«Ak, Zev, karsti sarkano zibeņu metēj,» es lūdzos, «izdari tā, lai es varētu pieveikt Spēkus debesīs!»

Atkal ķēros pie pīpes.

— Paldies, Hasan, taču es vēl neesmu gatavs meditēt zem bo koka.

Tad es piecēlos un gāju uz to vietu, kur biju nometis mugursomu.

— Man ļoti žēl, ka rīt no rīta nāksies tevi nogalināt! — viņš sauca man nopakaļ.

Reiz es uz planētas, ko sauca Divbaha, sēdēju kalnu namiņā kopā ar vegiešu ziņu pienesēju, vārdā Krims (viņš jau miris), sūcu alu un caur plašo logu lūkojos uz augstāko kalnu smaili Visuma izzinātajā daļā. To dēvēja par Pili, un neviens tajā līdz šim nebija uzkāpis. Negaidot sajutu sirdsapziņas pārmetumus tādēļ, ka nekad nebiju mēģinājis tajā uzkāpt, — divkaujas rītā es to atcerējos. Tā bija viena no trakajām idejām, kuras ne no šā, ne no tā pēkšņi iešaujas prātā — un tu solies, ka pamēģināsi to realizēt, bet tad kādu rītu pamosties un saproti, ka droši vien jau ir pārvēlu, tu nekad vairs to neizdarīsi.

Torīt visu sejas klāja stinga maska.

Pasaule ap mums pletās spoža, skaidra, tīra un putnu dziesmām piestrāvota.

Es biju noliedzis līdz divkaujas beigām lietot radio, un Fils — vienkārši drošības pēc — vēl iebāza žaketes kabatā dažas svarīgākās aparāta daļas.

Lorels neuzzinās. Radpols neuzzinās. Neviens neuzzinās, līdz viss jau būs galā.

Priekšdarbi pabeigti, attālums nomērīts.

Mēs nostājāmies katrs savā klajuma malā. Uzlecošā saule spīdēja man no kreisās puses.

— Kungi, vai esat gatavi? — sauca Dos Santoss.

— Jā! — un — Esmu! — skanēja atbildes.

— Pēdējo reizi mēģinu jūs atrunāt no šī soļa. Varbūt kāds no jums ir pārdomājis?

— Nē! un Nē!

— Jums abiem ir pa desmit vienāda izmēra un svara akmeņiem. Pirmais metiens, protams, tiek dots tam, kuru izaicināja, — Hasanam.

Mēs abi piekrītoši pamājām ar galvu.

— Tad sāciet!

Dons atkāpās, un tagad mūs ar Hasanu šķīra vienīgi piecdesmit metri gaisa. Mēs abi stāvējām sāniski, lai pēc iespējas samazinātu mērķi. Hasans ielika lingā pirmo akmeni.

Es vēroju, kā viņš to strauji savicina aiz sevis; pēkšņi viņa roka šāvās uz priekšu.

Man aiz muguras kaut kas nobrīkšķēja.

Nekas cits nenotika.

Viņš nebija trāpījis.

Es ieliku akmeni lingā un strauji vēzēju to atpakaļ. Linga šņākdama grieza gaisu.

Tad rāvu metamo uz priekšu, cik vien man bija spēka.

Akmens aizķēra Hasana kreiso plecu, gandrīz tam nepieskaroties. Saplēsa tikai apģērbu.

Aiz viņa muguras tas atsitās pret vairākiem kokiem, līdz beidzot izzuda skatienam.

Šajā brīdī valdīja klusums. Putni bija pārtraukuši savu rīta koncertu.

— Kungi, jums abiem ir bijis pa vienai iespējai, lai nokārtotu savu strīdu. Var teikt, ka ar godu esat stājušies viens otram pretī, devuši vaļu savām dusmām un tagad esat gandarīti. Vai jūs vēlaties divkauju pārtraukt?

— Nē, — es teicu.

Hasans paberzēja plecu un noraidoši pašūpoja galvu.

Viņš ielika lingā otru akmeni, no visa spēka steidzīgi to savicināja un palaida pret mani.

Tieši starp gurnu un ribām, tur tas trāpīja.

Es nogāzos gar zemi, un viss ietinās tumsā.

Pēc mirkļa gaisma atkal atgriezās, taču es biju saliecies uz pusēm, un kāds ar tūkstoš zobiem bija iekodies man sānā un nelaida to vaļā.

Viņi skrēja pie manis, visi, taču Fils ar rokas mājienu lika viņiem griezties atpakaļ.

Hasans palika savā vietā.

Šurp nāca Dos Santoss.

— Nu, kā ir? — Fils klusām pajautāja. — Vai tu vari piecelties?

— Jā. Man nepieciešams brītiņš, lai atvilktu elpu un apdzēstu liesmu, bet es piecelšos.

— Kāds stāvoklis? — vaicāja Dos Santoss.

Fils izstāstīja.

Ar roku saķēris sānus, es lēnām (pat ļoti lēnām) piecēlos.

Pāris collu uz augšu vai leju — un kāds kauls būtu lauzts. Lai nu kā, bet sāpēja nežēlīgi.

Paberzēju sānus, dažas reizes pavēzēju labo roku, lai pārbaudītu, kā klausa muskuļi. Viss kārtībā.

Tad pacēlu lingu un ieliku tajā akmeni.

Šoreiz trāpīs. Man bija tāda sajūta.

Akmens griezās, griezās un tad šāvās uz priekšu.

Saķēris kreiso gurnu, Hasans nogāzās.

Dos Santoss devās pie viņa. Abi sarunājās.

Hasana tērps esot mazinājis triecienu, daļēji arī novirzījis. Kāja neesot lauzta. Viņš turpināšot, tiklīdz varēšot piecelties^

Piecas minūtes arābs masēja kāju, tad cēlās augšā. Pa to laiku mana sāpe bija mazinājusies līdz trulai pulsēšanai.

Hasans izvēlējās trešo akmeni.

Viņš ielika to lingā — lēnām un rūpīgi…

Vērīgi mani nopētīja. Tad sāka ar lingu kult gaisu.

Visu šo laiku man bija sajūta un tā turpināja pieaugt ka ir jāpaliecas mczdrusciņ pa labi. Tā es arī izdarīju.

Viņš sagrieza lingu un meta.

Akmens ķēra manu sēnīti un ieplēsa kreiso ausi.

Pēkšņi mans vaigs kļuva mitrs.

Elena īsi iekliedzās.

Nedaudz vairāk pa labi — un es viņu vairs nedzirdētu.

Atkal mana kārta mest.

Smags un pelēks, akmens izplatīja ap sevi nāves dvesmu…

Es būšu īstais, tas šķita sakām.

Šis bija viens no tiem vājajiem brīdinājuma rāvieniem ai? piedurknes, pret kuriem jutu lielu bijāšanu.

Notraucu no vaiga asinis. Ieliku akmeni lingā.

Kad es to pacēlu, manā rokā šūpojās nāve. Hasans arī to juta, jc saviebās. Varēju to redzēt pat pāri visam laukumam.

— Palieciet savās vietās un nometiet ieročus! — nokomandēja kāda balss.

Tas tika teikts grieķiski, tāpēc to saprata vienīgi Hasans, Fils un cs. Varbūt vēl Dos Santoss vai Sarkanā Parūka.

Taču visi mēs sapratām šauteni, kas gulēja šī vīra rokās, kā arī zobenus, rungas un nažus, ko turēja apmēram trīs duči cilvēku un puscilvēku viņam aiz muguras.

Tie bija kourīti.

Kouriti ir ļauni.

Viņi vienmēr dabū savu gaļas gabalu.

Parasti — ccptu uz ugunskura.

Taču dažreiz arī uz pannas.

Vai vārītu, vai jēlu…

Runātājs vienīgais šķita turam šaujamieroci.

Un man virs galvas griezās sauja nāves. Nolēmu viņam to dāvināt.

Kad es to palaidu, kourīta galva izšķīda uz visām pusēm.

— Sitiet viņus! — es iekliedzos, un mēs tā arī darījām.

Džordžs un Diāna bija pirmie, kas atklāja uguni. Dos Santoss

metās pie savas mugursomas. Arī Elena nekavējās.

Lai ķertos pie darba, Hasanam mana pavēle nebija vajadzīga. Mūsu abu vienīgie ieroči bija lingas. Taču kourīti stāvēja tuvāk par piecdesmit metriem un turklāt vēl pūlī. Ar precīziem tēmējumiem viņš nogāza divus, pirms tie vēl sāka skriet. Es arī trāpīju vēl vienam.

Tad viņi jau bija laukuma vidū un, bļaudami un lēkdami pār kritušajiem un pakritušajiem, tuvojās mums.

Kā jau teicu, ne visi bija cilvēki; barā skrēja tievs, garš radījums ar trīs pēdas platiem, brūču izraibinātiem spārniem uz muguras, vēl pāris mikrocefālu — tik matainu, ka tie šķita pilnīgi bez galvām, — un vēl kāds, kuram droši vien vajadzēja piedzimt kā dvīņiem, tad vairāki ar milzīgiem dibeniem un trīs gigantiski, klamzīgi necilvēki, kurus neapturēja pat ložu caurumi krūtīs un vēderos; vienam no viņiem plaukstas bija divdesmit collu garas un pēdu platas, otrs rādījās sirgstam ar kaut ko līdzīgu elefantiāzei. Par pārējiem — daži bija diezgan normāli pēc apveidiem, bet visi izskatījās ļauni, netīri un valkāja vai nu skrandas, vai vispār neko, nebija skuvušies un piedevām pretīgi smirdēja.

Sviedu nākamo akmeni, bet nepaspēju ieraudzīt, kur trāpīju, jo tanī brīdī viņi man uzklupa.

Sāku izdāļāt sitienus — ar kājām, dūrēm, elkoņiem; vispār neuzvedos sevišķi laipni. Šaušana pamazām norima, līdz pārtrūka pavisam. Palaikam ieročus vajag arī uzlādēt, turklāt te bija drūzma. Sāpe sānos man ļoti traucēja. Tomēr es pamanījos nokratīt trīs uzbrucējus, līdz kaut kas liels un truls trāpīja man pa deniņiem, un es nogāzos kā mironis.

Atjēgties karstā, smacīgā vietā…

Atjēgties karstā, smacīgā vietā, kas smird pēc staļļa…

Atjēgties tumšā, karstā, smacīgā vietā, kas smird pēc staļļa…

… tas diez ko nenomierina prātu un nerada kuņģī labsajūtu, nedz arī atgriež zudušās sajūtas drošā un normālā gultnē…

Te iekšā smirdēja, bija pēc velna karsts, un man nepavisam nekārojās aplūkot netīro grīdu — diemžēl es atrados garšļaukus un biju spiests to darīt.

Es ievaidējos, aptaustīju savus kaulus un pieslējos sēdus.

Griesti bija zemi, un pie gala sienas tie slīga vēl zemāk. Ar ārpasauli saistīja vienīgi mazs, aizrestots lodziņš.

Mēs atradāmies koka būdas tālākajā galā. Arī pretējā sienā bija mazs lodziņš. Taču pa to neskatījās uz āru, pa to skatījās uz iekšu. Aiz tā atradās paliela istaba; Džordžs un Dos Santoss sarunājās caur šo logu ar kādu, kas stāvēja tā otrā pusē. Apmēram četras pēdas no manis bezsamaņā vai arī miris gulēja Hasans, viņa galvu klāja sakaltušu asiņu plankumi. Fils, Mištigo un meitenes klusiņām sarunājās telpas tālākajā stūrī.

Es berzēju deniņus un lūkojos apkārt.

Visu kreiso pusi man nemitīgi durstīja sāpes, un arī daudzas citas manas anatomiskās daļas bija iesaistījušas šajā spēlē.

— Viņš ir atjēdzies, — pēkšņi sacīja Mištigo.

— Sveiki visapkārt! Esmu atgriezies, — es teicu.

Viņi pienāca tuvāk, un es atkal ieņēmu vertikālu stāvokli. Tā bija tīrā dižošanās, bet man nudien izdevās pieslieties kājās.

— Mēs esam sagūstīti! — paziņoja Mištigo.

— Ak tā? Patiešām? Es to nebūtu uzminējis.

— Kaut kas līdzīgs uz Teileras vai uz kādas citas no Vegiešu Savienības planētām nav iespējams, — viņš piezīmēja.

— Ļoti slikti, ka jūs nepalikāt tur, — es atcirtu. — Atcerieties, cik reizes es jūs lūdzu doties atpakaļ!

— Tas nebūtu noticis, ja jūs nebūtu sarīkojuši divkauju.

Es iecirtu zilajam pļauku. Nevarēju piespiest sevi iegāzt viņam kārtīgi. Viņš vienkārši bija pārāk nožēlojams. Es iesitu viņam ar plaukstas virspusi, un viņš gāzās pret sienu.

— Jūs gribat teikt, ka nezināt, kāpēc es nostādīju sevi par mērķi?

— Tāpēc, ka saķildojāties ar manu miesassargu, — berzēdams vaigu, Mištigo paziņoja.

— Par to, vai viņš nogalinās jūs vai ne.

— Mani? Nogalinās?…

— Lai nu paliek! — es sacīju. — Tam vairs nav nozīmes. Jūs vēl joprojām atrodaties uz Teileras un varat tur pavadīt arī savas pēdējās stundas. Būtu gan jauki, ja jūs spētu nolaisties uz Zemes un kādu brītiņu paciemoties pie mums. Taču tā jau nemēdz notikt.

— Mums šeit būs jāmirst, vai ne? — viņš jautāja.

— Tā šai zemē ir pieņemts.

Es aizgriezos un sāku aplūkot vīru, kurš no restu otras puses aplūkoja mani. Tobrīd Hasans jau sēdēja, atspiedies pret sienu un ar rokām saķēris galvu. Nebiju ievērojis, par kuru laiku viņš piecēlies.

— Labdien! — teica vīrs aiz restēm, un teica to angliski.

— Ir jau diena? — es pajautāju.

— Protams, — skanēja atbilde.

— Kāpēc mēs neesam beigti? — es viņam vaicāju.

— Tāpēc, ka man vajadzēja jūs dzīvus, — viņš paskaidroja. — Ak, nc jau jūs personīgi, Konrād Nomikos, Mākslas, pieminekļu un arhīvu nodaļas pilnvarotais, — un ne jau jūsu izcilos draugus, pat ne dzejnieku — laureātu. Vajadzēja, lai man atgādātu šurp dzīvu jebkuru gūstekni, kas gadītos pa ķērienam. Jūsu izcilās personības šajā gadījumā piešķir visam zināmu smalkumu.

— Ar ko man tas gods runāt? — es apvaicājos.

— Tas ir ārsts Morbijs, — paskaidroja Džordžs.

— Viņš ir šo radījumu burvis, — piebilda Dos Santoss.

— Man labāk patīk apzīmējums «šamanis» vai «zintnieks», — sacīja Morbijs.

Es piegāju tuvāk pie režģiem un ieraudzīju kalsnēju, saulē iedegušu, gludi skūtu vīru; viņa mati bija sapīti milzīgā melnā bizē, kas gluži kā kobra apvija galvu. Viņam bija tumšas, tuvu stāvošas acis, augsta piere un vairāki zodi, kas nokarājās pat zem gāmura. Viņš valkāja pītas sandales, tīru zaļu sari un kaklarotu no cilvēku pirkstu kauliņiem. Ausīs karājās lieli čūskveidīgi sudraba riņķi.

— Jūs labi runājat angliski, un «Morbijs» nav grieķu uzvārds, — cs teicu.

— Ak Dievs! — Pārspīlētā izbrīnā viņš graciozi pacēla rokas. — Es taču neesmu vietējais! Kā jūs varējāt pieļaut tādu kļūdu, noturot mani par vietējo?

— Piedodiet! — es sacīju. — Tagad redzu, ka esat pārāk labi ģērbts.

Viņš ieķiķinājās.

— Ak, šīs vecās skrandas… Tās vienkārši gadījās pa rokai. Nē, es esmu no Teileras. Izlasīju kādu brīnum iedvesmojošu sacerējumu par Atgriešanos, tāpēc nolēmu braukt šurp un palīdzēt atjaunot zemeslodi.

— Tā? Un kas notika pēc tam?

— Ministrija tajā laikā nevienu darbā neiekārtoja, un man radās zināmas grūtības, pašam meklējot sev vietu. Tāpēc nolēmu pievērsties zinātniskiem pētījumiem. Šajā jomā te darba netrūkst.

— Kas tie par pētījumiem?

— Esmu aizstāvējis divus diplomdarbus Ņūhārvardas universitātē par kultūras antropoloģiju. Nolēmu pamatīgi izpētīt kādu radioaktīvo cilti — un pēc vairākkārtējas pielabināšanas panācu, ka šie vīri mani pieņēma. Jau no pirmajām dienām es centos viņus izglītot. Un drīz visā šajā apvidū pret mani sāka izturēties ar cieņu. Tas man ļoti glaimoja. Pēc kāda laika mani pētījumi, sabiedriskais darbs kļuva arvien mazsvarīgāki. Droši vien esat lasījis «Tumsas sirdi» un saprotat, ko es gribu teikt. Vietējā prakse ir tik… nu pamatā visam. Atklāju, ka daudz rosinošāk ir piedalīties nekā novērot. Es uzņēmos rūpes ievirzīt šo mežoņu paradumus estētiskākā gultnē. Tāpēc cs viņus patiešām izglītoju. Kopš esmu šeit ieradies, viņi visu dara daudz izsmalcinātāk.

' Visu? Ko tieši?

— Nu, pirmkārt, agrāk viņi bija vienkārši cilvēkēdāji. Otrkārt, viņi rupji izturējās pret gūstekņiem, iekams tos nokāva. Tādas lietas ir ļoti svarīgas. Ja šos vīrus apmāca, kā nākas, viņi spēj rādīt klasi, — ceru, ka saprotat, ko es ar to domāju. Es ierados te ar veselu krājumu paražu, māņticību un tabū, kas savākti no daudzām kultūrām, no daudziem gadsimtiem un ko es pārzinu kā savus piecus pirkstus. — Viņš vēlreiz pacēla rokas izteiksmīgā žestā. — Cilvēks, pat puscilvēks, radiācijas cilvēks ir rituālus mīlošs radījums, un es zinu tik daudz rituālus un paražas! Tāpēc visu to liku lietā un tagad esmu te lielā cieņā un godā.

— Ko jūs gribējāt teikt, kad runājāt par mums visiem? — cs vaicāju.

— Dzīve šeit pēdējā laikā palikusi pārāk garlaicīga, un iedzimtie sāk kļūt nikni, — viņš stāstīja. — Tāpēc nolēmu, ka pienācis laiks kārtējai ceremonijai. Aprunājos ar Prokrustu, karavadoni, un ieteicu viņam sadabūt gūstekņus. Domāju, ka tas ir saīsinātā «Zelta zara» piecsimt piecdesmit septītajā lapaspusē — tur stāv rakstīts: «Tolalaki, plaši pazīstamie galvu mednieki no Centrālās Sulavesi, dzer savu upuru asinis un apēd viņu smadzenes, lai kļūtu vēl drosmīgāki. Italoni no Filipīnu salām dzer nokauto ienaidnieku asinis, izēd galvaskausu paura daļu un iekšas jēlā veidā, lai mantotu viņu bezbailību. Mums ir dzejnieka mēle, divu neuzvaramu karotāju asinis, ļoti izcila zinātnieka smadzenes, dedzīga politiķa žultainās aknas, vegieša jocīgās krāsas miesa — viss vienkopus! Es teiktu, varens ķēriens.

— Jūs izsakāties ļoti skaidri, — es piezīmēju. — Un kā ar sievietēm?

— Ak, ar tām mēs sarīkosim paildzinātu auglības rituālu, ko beigsim ar paildzinātu upurēšanu…

— Skaidrs.

— Tas viss gadījumā, ja mēs neļausim jums netraucētiem turpināt savu ceļu.

— Tiešām? '

— Jā. Prokrustam patīk dot cilvēkam iespēju salīdzināt sevi ar standartu, tikt pārbaudītam un varbūt arī izpirkt sevi. Šajā ziņā viņš ir Ists kristietis.

— Un, kā šķiet, rīkojas atbilstoši savam leģendārajam vārdam?

Pienāca Hasans, nostājās man blakus un caur režģiem pavērās uz Morbiju.

— Nu labi, labi, — sacīja burvis. — Ziniet, es labprāt paturētu jūs Scit ilgāk. Jums piemīt humora izjūta. Lielākai daļai kourītu šīs īpašības trūkst, citādi viņi ir īstas paraugbūtnes. Jūs varētu man iepatikties un…

— Nepūlieties! Labāk pastāstiet par izpirkšanos.

— Jā. Mēs esam Miroņa pavēlnieki. Viņš ir visinteresantākais, ko esmu radījis. Nešaubos, ka viens no jums abiem, tiekoties ar viņu, to sapratis, kaut gan ne uz ilgu laiku. — Morbijs palūkojās uz mani, tad uz Hasanu un atkal uz mani.

— Esmu par viņu dzirdējis, — es sacīju. — Pasakiet man, kas būs jādara.

— Jums jāizvēlas spēkavīrs, kurš cīnīsies ar viņu jau šonakt, kad viņš atkal uzcelsies no miroņiem.

— Kas viņš ir?

— Vampīrs.

— Blēņas! Kas viņš ir īstenībā?

— Viņš ir īsts vampīrs. Jūs paši redzēsiet.

— Labi, lai jau tā būtu! Viņš ir vampīrs, un viens no mums ar viņu cīnīsies. Kādā veidā?

— Laužoties, ar kailām rokām — un viņu satvert nebūs grūti. Viņš stāvēs un gaidīs. Nabadziņš būs ļoti izslāpis un izsalcis.

— Un, ja viņu uzvar, vai jūsu gūstekņi tiek palaisti brīvībā?

— Tāds ir likums, ko es pats pirms sešpadsmit vai septiņpadsmit gadiem iedibināju. Protams, šāds negadījums vēl nekad nav noticis.

— Skaidrs. Jūs gribat teikt, ka viņš ir ļoti spēcīgs.

— O, viņš ir neuzvarams! Tur jau tas joks. Citādas beigas sabojātu mums visu rituālu. Vēl pirms cīņas sākuma es izstāstu tās gaitu, un tad mani ļaudis to noskatās. Tas viss kopā pastiprina viņu licību liktenim un manu ciešo saikni ar tā piepildīšanos.

Hasans uzmeta man skatienu.

— Ko tas nozīmē, Karagī?

— Tā ir cīņa ar iepriekš zināmu iznākumu, — es paskaidroju.

— Gluži otrādi, — Morbijs iebilda, — tā nav! Tā tam nav jābūt. Uz šīs planētas reiz bija vecs sakāmvārds par kādu senu sporta veidu: «Nekad neslēdz derības ar sasodītajiem jeņķiem, ja negribi šķirties no savas naudas.» Mironis nav uzvarams tāpēc, ka viņam piemīt ārkārtīgi lielas iedzimtas spējas, kuras es vēl esmu rūpīgi izkopis. Viņš ir apēdis daudzus spēkavīrus, un viņa spēks līdzinās visu viņa upuru spēkam kopā. Ikviens, kurš lasījis Freizeru, to zina.

Burvis nožāvājās, aizklādams muti ar spalvām rotātu zizli.

— Tagad man jādodas uz ugunskura vietu, lai uzraudzītu, kā cīņas laukumu izrotā ar svētajiem zariem. Līdz pēcpusdienai izvēlieties spēkavīru, un šovakar atkal tiksimies. Visu labu!

Viņš pasmaidīja un nozuda.

Es aicināju visus uz sapulci.

— Tātad, — es teicu, — viņiem ir kāds noslēpumains radiācijas mutants, kuru sauc par Mironi un kuru uzskata par ļoti stipru. Es šonakt cīnīšos ar viņu. Ja uzvarēšu, mūs vajadzētu atlaist, taču cs neņemu Morbija vārdus par pilnu. Tāpēc mums jāizplāno, kā glābties, citādi nokļūsim uz kapājamā dēļa. Fil, vai tu vēl atceries ceļu uz Volu? — es jautāju.

— Šķiet, ka jā. Tas bija tik sen… Bet kur tad mēs īsti atrodamies?

— Ja tas var ko līdzēt… es redzu spilgtu gaismu, — ieteicās Mištigo, kurš stāvēja pie loga. — Tā nav neviena no jums pazīstamajām krāsām, bet tā nāk no turienes. — Viņš norādīja ar roku. — Šād u krāsu cs parasti redzu apkārt radioaktīviem materiāliem, ja vien atmosfēra ir pietiekami blīva. Šī gaisma aptver diezgan plašu teritoriju.

Es piegāju pie loga un palūkojos tajā virzienā.

— Tā varētu būt Starojuma vieta, — es sacīju. — Ja tā, tad viņi mūs ir aizveduši uz priekšu tuvāk krastam, un tas ir labi. Vai ceļā uz šejieni kāds bija pie samaņas?

Neviens neatbildēja.

— Skaidrs. Tad vadīsimies pēc pieņēmuma, ka tā ir Starojuma vieta un ka mēs atrodamies netālu no tās. Tad ceļam uz Volu ir jābūt tur atpakaļ, — es rādīju pretējā virzienā. — Tā kā saule apspīd šo būdas pusi un ir jau pēcpusdiena, tad, sasnieguši ceļu, dodieties uz otru pusi, prom no saulrieta. Līdz Volai nevarētu būt vairāk par divdesmit pieciem kilometriem.

— Viņi dzīsies mums pakaļ, — iebilda Dos Santoss.

— Tur ir zirgi, — teica Hasans.

— Kas?

— Pa ielu uz priekšu aplokā. Pirms neilga brīža trīs stāvēja pie slitas. Tagad tie ir aiz tās mājas stūra. Tur to var būt vēl vairāk. Tiesa gan, šie zirgi neizskatījās diez cik stipri.

— Vai visi māk jāt? — es vaicāju.

— Es nekad neesmu jājis uz zirga, — teica Mištigo, — bet trids mazliet atgādina zirgu. Uz trida es esmu jājis.

Pārējie visi bija jājuši.

— Tad šonakt, — es sacīju. — Ja nepieciešams, jājiet divatā. Ja /irgu ir vairāk, nekā vajadzīgs, tad pārējos atsieniet un dzeniet prom. Kamēr viņi skatīsies, kā es cīnos ar Mironi, jums ir jāizlaužas līdz aplokam. Grābiet ciet visus ieročus, ko vien varat iegūt, un mēģiniet likt pie zirgiem. Fil, tu aizved viņus līdz Makrinicai un nosauc tikai vārdu «Koroness». Viņi jūs uzņems un aizsargās.

— Neņem ļaunā, — ieteicās Dos Santoss, — taču tavs plāns nav diez cik labs.

— Ja tev ir labāks, tad klāj vaļā! — es aicināju.

— Pirmkārt, mēs nevaram paļauties uz misteru Greberu, — Dons iebilda. — Kamēr tu gulēji bezsamaņā, viņš cieta briesmīgas sāpes un bija galīgi bez spēka. Džordžs domā, ka viņš pārcietis infarktu vai nu pašā kaujas laukā, vai arī īsi pēc tam. Ja ar viņu kas notiks, mēs būsim pagalam. Tu mums esi nepieciešams, lai tiktu prom no šejienes, ja paveiksies izlauzties brīvībā. Uz misteru Greberu mēs paļauties nevaram.

Otrkārt, tu šeit neesi vienīgais vīrs, kurš var cīnīties ar neredzētu briesmoni, — viņš turpināja. — Hasans apņemas Mironi pieveikt.

— To es viņam nevaru lūgt, — es iebildu. — Pat ja Hasans uzvarēs, viņš droši vien tajā laikā būs patālu no mums, un, bez šaubām, ātri tiks noķerts. Visticamāk, tas maksās viņam dzīvību. I lasans tika līgts, lai nogalinātu, nevis lai mirtu.

— Es cīnīšos ar viņu, Karagī, — arābs teica.

— Tev tas nav jādara.

— Bet es to gribu.

— Kā tu tagad jūties, Fil? — es vaicāju.

— Labāk, daudz labāk. Domāju, ka viss tikai kuņģa dēļ. Neuztraucies par to.

— Vai tev pietiks spēka, lai aizjātu līdz Makrinicai?

— Vari būt mierīgs. Jāt ir vieglāk nekā iet. Es taču esmu dzimis seglos, atceries?

— Atceries? — pārjautāja Dos Santoss. — Ko jūs ar to gribējāt teikt, mister Greber? Kā Konrāds var atce…

— Atceries viņa slavenās «Balādes zirgs mugurā», — ierunājās Sarkanā Parūka. — Konrād, ko tu esi nodomājis darīt?

— Paldies, bet man par jums jāparūpējas. Maršrutu vadu es, un tāpēc esmu nolēmis, ka ar vampīru jācīnās man, — es sacīju.

— Tādā stāvoklī, kad runa ir par dzīvību un nāvi, mums vajadzētu būt mazdrusciņ demokrātiskākiem, — Diāna iebilda. — Tu esi dzimis šajā zemē. Lai cik daudz Fils atcerētos, tik un tā tu ātrāk aizvedīsi mūs uz Volu. Tu nesūti Hasanu nāvē, nedz arī pamet viņu. Viņš pats piesakās.

— Es nogalināšu Mironi un sekošu jums, — sacīja Hasans. — Es māku slēpties. Sekošu jums pa pēdām.

— Tas ir mans pienākums, — es iebildu.

— Tā kā mēs nevaram vienoties, ļausim, lai visu izšķir likteņa dieves, — Hasans ierosināja. — Met monētu!

— Labprāt. Vai viņi mums atņēmuši visu naudu tāpat kā ieročus?

— Man ir pāris monētas, — sacīja Elena.

— Met vienu gaisā!

Viņa meta.

— Cipars, — es teicu, kad monēta jau krita lejup.

— čerbonis, — viņa atsaucās.

— Neaiztiec!

Protams, uzkrita ģerbonis. Un otrā pusē bija cipars.

— Labs ir, Hasan, tev laimējās, — es sacīju. — Nu tu vari kļūt par varoni, tikai jāuzveic briesmonis. Labu veiksmi darbā!

Hasans paraustīja plecus.

— Tas bija liktenis.

Tad viņš apsēdās, atspieda muguru pret sienu, izvilka no kreisās sandales zoles nelielu nazīti un sāka^ apgriezt pirkstiem nagus. Viņš vienmēr ir bijis ļoti tīrīgs slepkava. Šķiet, ka tīrība viņā ir otrā vieta aiz velnišķības.

Kad saule lēnām laidās lejup, pie mums atkal atnāca Morbijs, vezdams sev līdzi ar zobeniem bruņotu kourītu sardzi.

— Tas laiks ir klāt! — viņš paziņoja. — Vai jūs esat izvēlējušies stiprinieku?

— Hasans cīnīsies, — es atbildēju.

— Ļoti labi. Tad nāciet man līdzi. Lūdzu, nemēģiniet darīt muļķības. Man ļoti nepatiktu, ja svētku galdā nāktos celt bojātus produktus.

Zobenu ielenkumā mēs atstājām būdu un devāmies prom pa ciemata vienīgo ielu, paiedami garām aplokam. Tajā, galvas zemu noliekuši, stāvēja astoņi zirgi. Dzīvnieku sānus klāja rētas, un tic bija ļoti noliesējuši. Ejot garām, visi tiem uzmeta pa skatienam.

Ciemats sastāvēja apmēram no trīsdesmit būdām, tādām pašām ka tā, kurā bijām turēti mēs. Ceļš bija ļoti netīrs, vienās grambās un atkritumos. Visa apkārtne smirdēja pēc sviedriem un urīna, puvušiem augļiem un dūmiem.

Nogājuši apmēram astoņdesmit metrus, mēs nogriezāmies pa kreisi. Te iela beidzās, un pa taciņu, kas veda lejup no kalna, mēs sasniedzām lielu, no krūmiem attīrītu klajumu. Resna, plikpauraina sieviete — ar nedabiski lielām krūtīm un seju kā cūku rakumi — bedrē zem milzīga cepamā iesma uzmanīja lēnu, drausmīgi nepārprotamu liesmu. Kad gājām garām, viņa pasmaidīja un sulīgi nošmaukstināja lūpas.

Apkārt ugunskuram mētājās lieli, uzasināti mieti…

Tālāk uz priekšu atradās līdzens stingri nostampātas zemes laukums. Tā pretējā malā auga milzīgs vīnstīgām apvīts tropu koks, kas bija piemērojies mūsu klimatam; gar laukuma sāniem rindā bija saspraustas astoņas pēdas garas lāpas, kas jau meta gaisā liesmu mēles. Šajā pusē stāvēja ciemata krāšņākā būda. Tā bija apmēram piecus metrus augsta un priekšpusē desmit metrus plata. Siena bija koši sarkanā krāsā un izraibināta ar Pensilvānijas raganu zīmēm. Vidusdaļu aizņēma lielas bīdāmās durvis. Pie tām sardzē stāvēja divi bruņoti kourīti.

Rietumos gailēja vairs tikai maza oranža saules šķēlīte. Morbijs svinīgā gaitā veda mūs pāri klajumam pie koka.

Laukumam visapkārt uz zemes sēdēja astoņdesmit vai simt skatītāju.

Morbijs pacēla roku, rādīdams uz sarkano būdu.

— Kā jums patīk mana māja? — viņš jautāja.

— Lieliska, — cs atbildēju.

— Man ir istabas biedrs, taču dienas laikā viņš vienmēr guļ. Drīz jūs viņu ieraudzīsiet.

Mēs sasniedzām koku; tur Morbijs mūs atstāja sardzes ielenkumā. Viņš izgāja laukuma vidū un grieķiski uzrunāja kourītus.

Bijām vienojušies, ka gaidīsim gandrīz līdz cīņas beigām, lai arī kāds būtu tās iznākums, un tikai tad, kad mežoņi uzbudināti vēros beigu daļu, sāksim lauzties prom. Sievietes mēs iebīdījām savā vidū, un es pamanījos nostāties kreisajā pusē kādam sargam, kurš zobenu turēja labajā rokā un ar kuru cerēju viegli tikt galā. Lai nokļūtu pie zirgiem, mums būs jātiek pāri visam klajumam.

—… Un tad, tajā naktī, — Morbijs skandēja, — Mironis cēlās augšā, sakāva vareno karotāju Hasanu, salauza viņa kaulus un mētāja viņu pa šo mielasta vietu. Beidzot viņš nogalēja savu vareno pretinieku, dzēra asinis no viņa kakla un apēda viņa aknas, jēlas un kūpošas nakts vēsajā gaisā. Tādus darbus viņš paveica šajā naktī. Neuzveicams ir viņa spēks!

— Neuzveicams, neuzveicams! — iekliedzās pūlis, un kāds sāka sist bungas.

— Tagad mēs atkal atsauksim viņu dzīvē.

Pūlis uzgavilēja.

— Atsauksim dzīvē!

— Atsauksim dzīvē…

— Atsauksim dzīvē!

— Sveiks!

— Sveiks!

— Asi balti zobi…

— Asi balli zobi!

— Balta, balta āda…

— Balta, balta āda!

— Rokas, kas lauž…

— Rokas, kas lauž!

— Mute, kas dzer…

— Mute, kas dzer!

— Dzīvības asinis!

— Dzīvības asinis!

— Slava mūsu ciltij!

— Slava mūsu ciltij!

— Slava Mironim!

— Slava Mironim!

— Slava Mironim!

— Slava Mironim!

Beidzot viņi to kliedza, cik spēka. Cilvēku, puscilvēku un necilvēku rīkles šo litāniju kā paisuma vilni pārpludināja pāri visam laukumam. Arī mūsu sargi kliedza. Mištigo bija aizspiedis savas jutīgās ausis, un viņa seja bija mokās saviebta. Arī man galvā zvanīja. Dos Santoss pārmeta krustu; kāds no sargiem pamāja viņam ar galvu un draudīgi pakratīja zobenu. Dons paraustīja plecus un atkal pievērsās laukumam.

Morbijs piegāja pie būdas un trīs reizes iesita ar plaukstu pa bīdāmajām durvīm.

Viens no sargiem tās atvēra viņa priekšā.

Tur, izrotāts ar cilvēku un dzīvnieku galvaskausiem, atradās milzīgs melns katafalks. Uz tā stāvēja neparasti liels melnkoka šķirsts, ko rotāja košas, savītas līnijas.

Pēc Morbija rīkojuma sargi pacēla vāku.

Nākamajās divdesmit minūtēs viņš izdarīja injekcijas tam, kas gulēja šajā šķirstā. Burvis kustējās ceremoniāli, lēni. Viens no sargiem nolika zobenu un palīdzēja viņam. Bundzinieki turpināja sist nesteidzīgā ritmā. Pūlis bija apklusis, pilnīgi sastindzis.

Tad Morbijs pagriezās.

— Nu Mironis ceļas, — viņš paziņoja.

— Ceļas! — atsaucās pūlis.

— Nu viņš nāk, lai pieņemtu upuri.

— Nu viņš nāk…

— Nāc, Mironi! — pūšļotājs iesaucās, pagriezdams katafalkam muguru.

Un viņš nāca.

Ļoti lēnām.

Jo bija liels.

Milzīgs, resns.

Patiesi varens bija šis Mironis.

Krietnu trīssimt piecdesmit mārciņu smags.

Vispirms tas pacēlās šķirstā sēdus un palūkojās apkārt. Tad paberzēja sev krūtis, paduses, kaklu, cirkšņus. Izkāpa no lielās kastes un nostājās blakus katafalkam, padarīdams Morbiju par punduri.

Vienīgie viņa apģērba gabali bija gurnauts un lielas kazādas sandales.

Viņa āda bija balta, balta kā līķim, balta kā zivs vēders, balta kā mēness… Balta kā līķim.

— Albīns, — Džordžs noteica, un viņa balss aizskanēja pāri visam laukumam, jo tās bija vienīgās skaņas šai nakts stundā.

Morbijs palūkojās uz mums un pasmaidīja. Viņš satvēra Miroņa strupo roku un izveda milzi no būdas laukumā. Ieraudzījis lāpu gaismu, Mironis bailēs sarāvās. Viņam tuvojoties, es pētīju viņa sejas vaibstus.

— Šajā sejā nav ne miņas no prāta, — teica Sarkanā Parūka.

— Vai jūs varat saskatīt viņa redzokļus? — Džordžs jautāja, samiedzis acis. Kautiņā viņam bija sadauzītas brilles.

— Jā, tie ir iesārti.

— Vai viņam ir iešķības mandeļveida acis?

— Mm… Jā.

— Tā-a. Viņš ir dauns, idiots, — tad tāpēc Morbijam tik viegli izdevās tas, ko viņš ir izdarījis ar šo radījumu! Un paskatieties uz viņa zobiem! Šķiet, ka tie novīlēti.

Es palūkojos turp. Mironis tos atņirdza, jo bija pamanījis Sarkanās Parūkas košo galvassegu. Skatam atklājās daudzi glīti, rūpīgi noasināti zobi.

— Viņa albīnisms cēlies no nakts dzīvesveida, ko Morbijs viņam uzspiedis. Paskatieties! Viņš bīstas pat no lāpu gaismas. Viņš ir ārkārtīgi jutīgs pret jebkādu gaismu.

— Un kā ar viņa gastronomiskajiem paradumiem?

— Iegūti piespiedu ceļā. Daudzas pirmatnējās tautas nolaiž saviem dzīvniekiem asinis. Kazahi to darīja pat līdz divdesmitajam gadsimtam. Jūs ievērojāt brūces uz zirgu sāniem, kad mēs gājām garām aplokam? Nav noslēpums, ka asinis ir barojošas, ja vien iemācās tās paturēt kuņģī — un es esmu pārliecināts, ka Morbijs rūpējies par šī idiota ēdienkarti jau no bērna kājas. Tāpēc viņš, protams, ir vampīrs — viņš tā ir audzināts.

— Mironis ir augšāmcēlies, — teica Morbijs.

— Mironis ir augšāmcēlies! — atbalsoja pūlis.

— Slava Mironim!

— Slava Mironim!

Tad burvis atlaida līķbalto roku un nāca pie mums, atstādams vienīgo īsto vampīru, ko mēs jebkad bijām redzējuši, ņirdzam lauka vidū.

— Slava Mironim, — nākdams tuvāk, viņš irgodamies klusi noteica. Brīnišķīgs, vai ne?

— Ko jūs esat izdarījis ar to nabaga radījumu? — vaicāja Sarkanā Parūka.

— Neko daudz, — Morbijs atbildēja. — Gandrīz visas vajadzīgās dotības viņam ir iedzimtas.

— Kas tās par injekcijām, ko jūs viņam izdarījāt? — painteresējās Džordžs.

— O, pirms tādām cīņām kā šī es piedzenu viņam sāpju centrus pilnus ar novokaīnu. Nejutīgums pret sāpēm tikai pastiprina viņa neuzvaramības oreolu pārējo acīs. Vēl es viņam izdarīju hormonu injekciju. Pēdējā laikā Mironis strauji pieņemas svarā un kļūst nedaudz par lēnu. Šī šļirce viņu uzmundrina.

— Jūs runājat un izturaties pret viņu kā pret kādu mehānisku rotaļlietu, — sacīja Diāna.

— Viņš tāds arī ir. Neuzvarama rotaļlieta. Un arī bezgala vērtīga. Ei, Hasan! Vai tu esi gatavs?

— Esmu, — Hasans atbildēja, noņemdams apmetni un burnusu un atdodams tos Elenai.

Muskuļu kalni uz arābu pleciem sakustējās, pirksti viegli saliecās, un viņš izgāja no zobenu apļa. Pār plecu viņam stiepās zila svītra, vēl pāris bija uz muguras. Lāpu gaisma apspīdēja viņa bārdu un iekrāsoja to asinssarkanu; es gribot negribot atcerējos hounfor pavadīto nakti, kad viņš bija tēlojis žņaugšanu, un Mamma Žilī bija teikusi: «Tavu draugu ir apsēdis Anželsū,» — un vēl: «Anželsū ir nāves dievs un iemājo, kurā tam labpatikas.»

— Varens ir karotājs Hasans, — aizgriezies no mums, sacīja Morbijs.

— Varens ir karotājs Hasans! — pūlis atkārtoja.

— Viņā mīt daudzu cilvēku spēks.

— Viņā mīt daudzu cilvēku spēks.

— Vēl varenāks ir Mironis.

— Vēl varenāks ir Mironis.

— Viņš salauž Hasana kaulus, mētā viņu pa šo mielasta vietu.

— Viņš salauž Hasana kaulus…

— Viņš apēd tā aknas.

— Viņš apēd tā aknas.

— Viņš dzer asinis no Hasana kakla.

— Viņš dzer asinis no Hasana kakla.

— Neizmērojams ir viņa spēks.

— Neizmērojams ir viņa spēks.

— Slava Mironim!

— Slava Mironim!

— Šonakt viņš no tiesas kļūs par mironi, — klusi noteica Hasans.

— Mironi, — sauca Morbijs, kad arābs devās uz priekšu un nostājās viņam blakus, — es sniedzu tev šo vīru par upuri!

Tas burvis nogāja malā un deva sargiem zīmi aizvest mūs uz laukuma tālāko stūri.

Idiots atņirdza zobus vēl platākā smaidā un lēnām stiepa rokas pēc Hasana.

— Bismallah! — noteica Hasans un, it kā cenzdamies izvairīties no tvēriena, strauji liecās uz sāniem lejup. Viņš atrāva kāju no zemes un vēzēja to augšup tik ātri un spēcīgi kā pātagu — apļveida sitiens, kas trāpīja Mironim pa kreiso vaigu.

Baltā, baltā galva nedabiski sašķiebās.

Bet vēl arvien ņirdza.

Tad idiota resnās rokas pastiepās uz priekšu un saķēra Hasanu zem padusēm. Arābs iekrampējās pretinieka plecos, atstādams uz ādas sārtas svītras un izspiezdams sarkanus asins pilienus vietās, kur viņa pirksti ieurbās sniegbaltajos muskuļos.

Ieraugot Miroņa asinis, pūlis iekliedzās. Iespējams, ka asins smaka satrauca arī pašu idiotu. Smaka vai arī kliedzieni.

Tāpēc viņš pacēla Hasanu gaisā un metās uz priekšu.

Ceļā gadījās lielais koks, arābs atsitās pret to, un viņa galva

nošļuka uz sāniem.

Mironis uztriecās savam upurim virsū, lēnām atkāpās un sāka viņu sist.

Sita nežēlīgi. Viņš dauzīja Hasanu ar savām gandrīz smieklīgi īsajām, strupajām rokām.

Hasans ar plaukstām aizsedza seju, ar elkoņiem cenzdamies aizsargāt vēderu.

Taču Mironis turpināja sist viņam pa sāniem un galvu. Idiota rokas nepārtraukti cēlās augšup un krita lejup.

Un viņš vēl arvien ņirdza.

Pēdīgi Hasana plaukstas noslīga lejup, un viņš sakrampēja tās virs vēdera…

-… un no mutes kaktiņiem viņam sūcās asinis.

Neuzvaramā rotaļlieta turpināja savu spēli.

Un tad tāltālu nakts pretējā pusē, tik tālu, ka vienīgi es spēju to saklausīt, atskanēja man pazīstama balss.

Tas bija mana elles suņa Bortana skaļais medību kauciens.

Uzodis manas pēdas, viņš drāzās šurp, skrēja naktī, lēkdams kā kaza, plūzdams kā zirgs vai kā upe, pats svītrains, bet acis kā kvēlojošas ogles un zobi kā ripzāģi.

Mans Bortans — viņš skrienot nekad nepiekusa.

Tādi kā viņš dzimuši bez bailēm, dzimuši, lai medītu, dzimuši ar nāves zīmogu.

Mans elles suns drāzās šurp, un nekas nespēja viņu aizkavēt.

Taču Bortans bija tālu, tik tālu, nakts otrā malā…

Pūlis kliedza. Hasans vairs nespēja izturēt. Neviens to nespētu.

Ar acs (brūnās) kaktiņu pamanīju neuzkrītošu Elenas kustību.

Likās, ka viņa būtu kaut ko metusi ar labo roku.

Pēc divām sekundēm tas notika.

Es ātri novērsos no spožā punkta, kas šņākdams uzliesmoja aiz idiota muguras.

Mironis iegaudojās un atlaida Hasanu.

Vecā labā pavēle Nr. 237.1.(manis izdota):

«Katram ceļojuma vadītājam un arī katram tā dalībniekam maršruta laikā jānēsā līdzi ne mazāk kā trīs magnēzija signālgaismas.»

Tas nozīmēja, ka Elenai atlikušas tikai divas.-Lai Dievs viņu svētī!

Idiots Hasanu vairs nesita.

Viņš mēģināja liesmu aizspert. Viņš kliedza. Viņš mēģināja liesmu aizspert. Viņš aizklāja acis. Viņš nogāzās gar zemi.

Hasans skatījās, asiņoja, smagi elsoja.

Liesma dega, Mironis kliedza.

Beidzot Hasans sakustējās.

Viņš pastiepās augšup un satvēra resnu vīnstīgu, kas karājās virs viņa galvas.

Viņš parāva to. Stīga nepadevās. Viņš rāva stiprāk.

Tā notrūka.

Kad viņš aptina stīgas galus sev ap rokām, viņa kustības kļuva jau drošākas.

Liesma nosprakšķēja un atkal iemirdzējās.

Viņš nometās pie Miroņa uz ceļiem un ar veiklu kustību apmeta cilpu tam ap kaklu.

Liesma vēlreiz nosprakšķēja.

Viņš cieši savilka cilpu.

Mironis centās piecelties.

Hasans vēl ciešāk savilka cilpu.

Idiots saķēra viņu aiz vidukļa.

Milzu muskuļi uz asasīna plecicm pārvērtās par kalnu grēdām. Sviedri uz sejas sajaucās ar asinīm.

Mironis piecēlās, uzraudams kājās arī savu žņaudzēju.

Hasans vilka vēl spēcīgāk.

Idiots, kam seja vairs nebija balta, bet plankumaina un uz pieres un kakla kā virves izspiedās vēnas, pacēla vinu gaisā.

Kā cs biju pacēlis golemu, tā Mironis pacēla Hasanu; vīnstīga arvien dziļāk griezās tam kaklā, kamēr tas sasprindzināja visus savus necilvēcīgos spēkus.

Pūlis kaut ko nesakarīgi gaudoja un skaitīja. Bungošana, kas bija sasniegusi neprātīgu ātrumu, turpinājās ar nemainīgu tempu. Un tad es atkal izdzirdu kaucienu, vēl joprojām ļoti tālu.

Liesma sāka dzist.

Mironis grīļojās.

Tad krampju lēkmē aizsvieda Hasanu tālu prom no sevis.

Arābs novēlās uz ceļiem. Tā viņš arī palika.

Mironis metās pie sava upura.

Un sagrīļojās.

Viņš sāka viscaur trīcēt. Izgrūda burbuļojošu skaņu un saķēra kaklu. Seja piesarka. Idiots piestreipuļoja pie koka un izstiepa roku. Tad atspiedās pret stumbru un smagi elsoja. Drīz viņš sāka skaļi kampt gaisu. Roka noslīdēja lejup, un viņš novēlās uz zemes. Tad vēlreiz pieslējās kājās un palika salīcis stāvam.

Hasans piecēlās un sameklēja nokritušo vīnstīgu.

Viņš uzklupa idiotam.

Šoreiz viņa tvēriens bija nesalaužams.

Mironis nokrita un vairs necēlās.

Šķita, kāds izslēdzis radio, kad tas spēlējis pilnā skaļumā.

Klikt…

Tad pilnīgs klusums — viss norisa tik ātri. Un bija maiga nakts — jā, patiesi,, kad es pastiepu tajā rokas, pārlauzu tuvākajam sargam sprandu un sagrābu viņa zobenu. Pēc tam pagriezos pa kreisi un ar to pāršķēlu galvu vēl vienam kourītam.

Tad vēlreiz it kā noklikšķēja, un radio atkal ieslēdzās pilnā skaļumā, taču šoreiz atskanēja tikai troksnis. Nakts saplīsa gabalos.

Ar īsu, asu sitienu pa saules pinumu Mištigo notrieca savu sargu un vēl vienam iespēra pa apakšstilbu. Džordžs pamanījās ar celi iesist tuvākajam kourītam pa cirkšņiem.

Dos Santoss, ne tik veikls — vai vienkārši ne tik veiksmīgs — saņēma divus smagus cirtienus pa krūtīm un galvu.

Mežoņi pielēca kājās no zemes līdzīgi paātrinātā filmā uzņemtiem augošiem pupu asniem.

Viņi skrēja pie mums.

Elena uzmeta Hasana burnusu uz galvas sargam, kurš grasījās uzšķērst viņas vīru. Zemes dzejnieku laureāts no visa spēka trieca ar akmeni pa šo burnusu, tādējādi nopelnīdams daudz sliktas karmas, taču neizskatījās par to sevišķi bēdīgs.

Tikmēr Hasans jau bija pievienojies mūsu mazajam pulciņam un ar senu samuraju paņēmienu, ko es jau biju uzskatījis par zaudētu uz mūžīgiem laikiem, atvairīja zobena cirtienu ar delnu, plakaniski iesitot pa asmeni. Tad arī viņš ieguva zobenu — pēc vēl vienas straujas kustības — un rīkojās ar to ļoti lietpratīgi.

Mēs nogalinājām vai sakropļojām visus sargus, pirms vēl pūlis tika pusceļā līdz mums, un Diāna, sekodama Elenas piemēram, neveikli ielidināja savas trīs magnēzija signālugunis uzbrucēju vidū.

Tad mēs metāmies skriet; Elena un Sarkanā Parūka balstīja Dos Santosu, kurš nedaudz streipuļoja.

Taču kourīti bija nogriezuši mums ceļu, un mēs skrējām uz ziemeļiem, slīpi prom no mērķa.

— Mēs netiksim, auri, Karagī! — sauca Hasans.

— Es zinu.

— Vienīgi ja mēs abi viņus aizkavētu, kamēr pārējie skries tālāk.

— Labs ir. Kur?

— Pie ugunskura, kur taka ved caur biežņu. Tā ir šaurākā vieta. Tur viņi nevarēs uzbrukt visi uzreiz.

— Jā! — Es pagriezos pret pārējiem. — Jūs dzirdat? Skrieniet pie zirgiem! Fils jūs vedīs. Es un Hasans aizturēsim viņus, cik vien ilgi spēsim.

Sarkanā Parūka pagrieza galvu un grasījās kaut ko teikt.

— Nestrīdieties! Skrieniet! Jūs taču gribat palikt dzīvi, vai ne?

Viņi gribēja. Viņi skrēja.

Pie ugunskura mēs ar Hasanu apstājāmies un gaidījām. Pārējie griezās atpakaļ cauri mežam uz ciematu un aploku. Pūlis skrēja šurp.

Pirmais vilnis gāzās mums virsū, un mēs uzsākām cīņu. Stāvējām V veida laukumiņā, kur taka iznāca no meža klajuma. Pa kreisi no mums atradās bedre ar gruzdošām oglēm, pa labi — koku biezoknis. Mēs nogalinājām trīs un vairākus ievainojām, līdz kourīti sāka atkāpties; tad viņi apstājās un atkal uzbruka, šoreiz no sāniem.

Mēs stāvējām ar muguru viens pret otru un cirtām, tiklīdz kāds tuvojās.

— Karagī, ja kaut vienam no viņiem ir šaujamais, mēs esam pagalam.

— Es zinu.

Vēl viens puscilvēks uzdūrās uz mana zobena. Kādu citu Hasans kliedzošu iemeta bedrē.

Bijām ielenkti. Es nepamanīju cirtienu, un asmens ķēra man plecu. Vēl viens iedūrās gurnā.

— Jūs, muļķi, atkāpieties! Es teicu — atpakaļ, ķēmi!

Pēc šī kliedziena viņi paklausīja un atvirzījās drošā attālumā.

Vīrs, kurš komandēja, bija piecarpus pēdas garš. Viņa apakšžoklis kustējās kā marionetei, šķita, ka tas karājās eņģēs, bet zobi atgādināja domino kauliņus — visi tumši un skanīgi, kad sacirtās un atkal vērās vaļā.

— Jā, Prokrust, — es izdzirdu pazīstamu balsi.

— Atnesiet tīklus! Saņemiet viņus dzīvus! Neejiet klāt! Viņi jau tā ir pārāk dārgi mums maksājuši!

Prokrustam blakus stāvēja Morbijs un pinkšķēja:

— Es nezināju, kungs!

— Klusu, tu, pretīgais melkuli! Tevis dēļ mēs zaudējām dievu un tik daudzus vīrus!

— Uzbruksim? — Hasans iejautājās.

— Nē, bet esi gatavs cirst tīklus, kad tos atnesīs.

— Nav labi, ka mūs grib saķert dzīvus, — viņš noteica.

— Tik daudzus mēs esam aizsūtījuši uz elli, lai atvieglotu savu ceļu turp, — es teicu, — un tomēr stāvam ar zobeniem rokās! Ko vēl var gribēt?

— Ja mēs uzbruktu, tad varētu vēl divus, varbūt pat visus četrus paķert sev līdzi. Ja gaidīsim, tad mūs notvers tīklos, un nāksies mirt vieniem pašiem.

— Kāda tam nozīme, ja tu tā kā tā būsi miris. Labāk pagaidīsim. Kamēr mēs dzīvojam, vēl ir cerība, kas var uzaust kuru katru mirkli.

— Lai tā būtu.

Un viņi atnesa tīklus un meta tos. Trīs mēs sacirtām gabalos, pirms viņi sapina mūs ceturtajā. Viņi nostiepa tīklu un klupa mums virsū.

Jutu, ka man izgriež no rokas zobenu un iesper. Tas bija Morbijs.

— Tagad jūs mirsiet tā, kā ir miruši tikai nedaudzi, — viņš draudēja.

— Vai pārējie izglābās?

— Tikai uz īsu mirkli, — burvis atbildēja. — Mēs viņus izsekosim, atradīsim un atvedīsim šurp.

Es iesmējos un teicu: — Pārvēlu! Viņi aizmuks.

Morbijs man vēlreiz iespēra.

— Tad tā jūs pildāt savu likumu? — es jautāju. — Hasans taču uzvarēja Mironi.

— Viņš blēdījās. Tā sieviete meta signālgaismu.

Kad mūs sasēja tīklos, pienāca Prokrusts.

— Nesīsim viņus uz Miega ieleju, — Morbijs teica, — tur izrīkosimies ar viņiem pēc sirds patikas un atstāsim krājumā līdz nākamajām dzīrēm.

— Labi, — piekrita Prokrusts. — Tā arī darīsim.

Visu šo laiku Hasans noteikti bija mudžinājis savu kreiso roku cauri tīklam, jo tā pašāvās starp rūtīm un ar nagiem iecirtās Prokrustam kājā.

Vadonis Hasanam pāris reizes iespēra un drošības labad arī man veltīja vienu spērienu.

— Hasan, kāpēc tu tā darīji? — es jautāju, kad Prokrusts bija aizgājis, pavēlēdams mūs piesiet pie cepamajiem iesmiem, lai varētu nest.

— Uz nagiem vēl varētu būt palikusi kāda drusciņa mctacianīda, — viņš paskaidroja.

— Kā tas tur nokļuva?

— No lodēm, kas bija manā jostā, ko man neatņēma. Pēc tam kad šodien uzasināju nagus, es tos pārklāju ar indi.

— Ā! Tu Mironi saskrāpēji jau pašā cīņas sākumā…

— Jā, Karagī. Man atlika vienīgi noturēties pie dzīvības, līdz viņš izlaidīs garu.

— Hasan, tu esi nepārspējams slepkava!

— Paldies, Karagī!

Mūs ar visiem tīkliem piesēja pie iesmiem. Pēc Prokrusta pavēles pie iesmiem ķērās četri vīri.

Sekojot Prokrustam un Morbijam pa pēdām, mūs aiznesa naktī.

Kamēr virzījāmies tālāk pa nelīdzeno taku, pasaule ap mums mainījās. Tā notiek vienmēr, ja tuvojas kādai Starojuma vietai. Gājiens šķita kā ceļojums pagātnē caur ģeoloģiskajām ērām.

Koki gar takas malām pārmainījās līdz nepazīšanai. Beidzot mūs nesa pa mitru aili starp tumšām kolonnām, ko vainagoja paparžveidīgas lapas, caur kurām uz mums tumsā nolūkojās nesaskatāmu radījumu šķībās dzeltenās acis. Augstu virs galvām kā milzīgs brezenta gabals starp koku galotnēm bija nostiepta nakts, izraibināta ar sīkiem zvaigžņu punktiņiem, un vidū tai rēgojās dzeltens pusapaļš plēsums ar diviem ragiem. No lielā meža šurp atplūda tādi kā putnu saucieni, kas beidzās ar sprauslāšanu. Priekšā taku šķērsoja kāds tumšs stāvs.

Tālāk koki kļuva mazāki, atstatumi starp tiem lielāki. Taču šie vairs nelīdzinājās tiem kokiem, kas auga pie ciemata. Varēja redzēt

izlocījušos (un lokošos!) augus ar zariem kā ūdenszāļu čemuri, grumbuļainus stumbrus un vaļējas saknes, kas lēnām ložņāja pa zemes virsu. Sīki, nemanāmi radījumi, vairīdamies no Morbija laternas gaismas, klusi aizskripstēja tumsā.

Pagriezis galvu, es priekšā uztvēru vāju, ar aci gandrīz nemanāmu pulsējošu blāzmu. Tā nāca no augšas.

Tad zem kājām parādījās tumši vīteņaugu mudžekļi. Nesēju kāju samīti, tie sāpēs locījās.

Varenās kolonnas saruka par parastām papardēm. Tad nozuda arī tās. To vietā parādījās milzum daudz pinkainu asinskrāsas ķērpju. Tie nosedza visus akmeņus. Un arī mazliet spīdēja.

Te nedzirdēja ne putnu, ne dzīvnieku balsis. Te vispār neko nedzirdēja, ja nu vienīgi nesēju elšanu, soļu troksni un šad tad metālisku klikšķi, kad Prokrusta šautene atsitās pret kādu ķērpjiem apaugušu akmeni.

Nesējiem pie sāniem karājās dunči. Morbijs bija bruņojies ar vairākiem dunčiem un nelielu pistoli.

Taka strauji gāja kalnā. Kāds nesējs nolamājās. Nakts brezenta stūri slīga lejup, līdz saskārās ar horizontu un pielija ar violetas dūmakas atblāzmu, vēl vājāku par izelpu drēgnā rudens rītā. Augstu debesīs, pļaukādams gaisu līdzīgi rajai piekrastes seklumā, pār mēness seju lēnām pārslīdēja melns zirnekļsikspārņa siluets.

Prokrusts pakrita.

Morbijs palīdzēja vadonim piecelties, taču viņš šūpojās un atbalstījās pret burvi.

— Kungs, kas nomāc tavu miesu?

— Pēkšņs reibonis, stingums locekļos… Ņem manu ieroci! Tas top smags.

Hasans klusi iesmējās.

Prokrusts pagriezās pret arābu, viņa marionetes žoklis atkārās.

Viņš pats noslīga pie zemes.

Morbija rokas bija aizņemtas, viņš turēja vadoņa šauteni. Sargi diezgan steidzīgi nolaida mūs zemē un metās pie Prokrusta.

— Vai ūdens tevim iraid? — viņš pajautāja un aizvēra acis.

Un nekad tās vairs neatvēra.

Morbijs centās saklausīt Prokrusta sirdspukstus. Tad pielika zižļa spalvas pie gulošā nāsīm.

— Viņš ir miris, — burvis beidzot paziņoja.

— Miris?

Nesējs — ādu viņam klāja zvīņas — sāka raudāt.

— Viš bi laps, kourīts šņukstēja. — Viš bi liels karavatons. Ko mēs tagad darīs?

— Viņš ir miris, — Morbijs atkārtoja, — un es būšu jūsu pavēlnieks līdz tam laikam, kad tiks pasludināts jauns karavadonis, letiniet viņu savos apmetņos! Atstājiet ķermeni uz tā plakanā akmens tur priekšā! Šeit dzīvnieki nenāk, tā ka viņu neviens neaiztiks. Atpakaļceļā mēs viņu paņemsim. Taču tagad mums ir jāatriebjas šiem diviem, — viņš pamāja ar roku. — Miega ieleja ir tepat līdzās. Vai jūs iedzērāt tās tabletes, ko es jums devu?

— Jā.

— Jā.

— Jā.

— Jā-a.

— Ļoti labi. Noņemiet apmetņus un ietiniet viņu!

Pavēle tika izpildīta, un drīz mūs atkal pacēla un nesa uz kalna virsotni, no kuras taka veda lejup uz spīdošu, bumbas izrautu bedri. Akmeņi ap to šķita gandrīz vai liesmojam.

— Šo ieplaku dēls man aprakstīja kā vietu, kur mans dzīves pavediens stiepsies pāri degošam akmenim, — cs teicu Hasanam. — Viņš redzēja, kā man uzbrūk Mironis, taču liktenis pārdomāja un novirzīja šo uzbrukumu uz tevi. Toreiz, kad nāve par mani vēl tikai sapņoja, šī tika norādīta kā viena no manām iespējamām nāves vietām.

— Krist no Shinvat nozīmē — izcepties, — sacīja Hasans.

Mūs ienesa klints plaisā un nometa uz akmeņiem.

Morbijs atlaida šautenei drošinātāju un atkāpās.

— Atraisiet grieķi un piesieniet viņu pie tās kolonnas! — Viņš pamāja ar šautenes stobru.

Kourīti tā arī darīja, cieši sasiedami man rokas un kājas. Klints bija gluda, mitra un nogalināja nemanāmi.

To pašu viņi izdarīja arī ar Hasanu pēdas astoņas pa labi no manis.

Morbijs nolika laternu uz zemes tā, lai gaismas aplis kristu uz mums. Četri kourīti viņam blakus šķita paša nelabā iemiesojumi.

Burvis smaidīja. Viņš atslēja šauteni sev aiz muguras pret klints sienu.

— Šī ir Miega ieleja, — viņš sacīja. — Kas šeit aizmieg, nekad vairs nepamostas. Taču gaļa saglabājas svaiga, sagādājot mums rezerves bada gadiem. Tomēr pirms mēs jūs šeit atstāsim… — Viņa acis pievērsās man. — Vai tu redzi, kur es noliku šauteni?

Es neatbildēju.

— Pilnvarotais, domāju, ka tavas iekšas varēs tik tālu izstiept. Lai nu kā, tūlīt es to pārbaudīšu. — Burvis izvilka no jostas dunci un tuvojās man. Četri puscilvēki viņam sekoja. — Kā tu domā, kuram ir vairāk iekšu, tev vai arābam? — viņš jautāja.

Mēs abi klusējām.

— To jūs redzēsiet paši savām acīm! — Morbijs caur zobiem izgrūda. — Vispirms tu!

Viņš izrāva man no biksēm kreklu un pārgrieza to priekšā uz pusēm.

Viņš lēnām, draudīgi grozīja asmeni apmēram divas collas no mana vēdera, visu laiku pētīdams manu seju.

— Tu baidies, — viņš sacīja. — Tava seja to vēl nerāda, bet gan jau parādīs.

Tad: — Paskaties uz mani! Es duršu ļoti lēnām. Kādu dienu cs ēdīšu tevi pusdienās. Ko tu par to domā?

Es iesmējos. Pēkšņi par to tiešām varēja pasmieties. Viņa seja pārgriezās, tad atkal savilkās īslaicīgā pārsteiguma grimasē.

— Pilnvarotais, vai tu no bailēm esi sajucis prātā?

— Spalvas vai svins? — es viņam jautāju.

Morbijs zināja, ko tas nozīmē. Viņš gribēja kaut ko teikt, bet tad izdzirda aiz muguras noklaudzam akmeņus. Viņš zibenīgi apsviedās.

Pēdējās dzīves sekundes burvim pagāja kliedzot, līdz Bortans ar savu svaru pieplacināja viņu pie zemes un norāva viņam galvu no pleciem.

Mans elles suns bija klāt.

Kourīti kliedza, jo Bortana acis bija kvēlojošas ogles un viņa zobi — tipzāģi. Suņa galva atradās tikpat augstu no zemes kā garam vīram. Viņi gan sagrāba zobenus un cirta, taču Bortanam sāni ir kā bruņnesim. Mans Bortans, ceturtdaļtonnu smagais suns… viņš nav gluži tas tips, kādu aprakstīja Alberts Peisons Tērhuns.

Viņš ņēmās gandrīz minūti, līdz beidzot visi pieci bija saraustīti gabalu gabalos.

— Kas tas ir? — Hasans jautāja.

— Kucēns, ko es atradu krastmalā izskalotā maisā, — viņš bija pārāk stiprs, lai noslīktu. Mans suns Bortans, — cs atbildēju.

Sunim pleca mīkstumā rēgojās neliela, bet dziļa brūce. Tā nebija

svaiga.

— Viņš mūs ir meklējis vispirms ciematā, — es teicu, — un viņi ir mēģinājuši suni apturēt. Daudzi kourīti šodien ņēmuši galu.

Bortans pierikšoja man klāt un nolaizīja seju. Viņš luncināja asti, priecīgi smilkstēja, lēkāja kā kucēns un meta nelielus lokus. Viņš pielēca man klāt un atkal laizīja seju. Tad viņš sāka spriņgot, iemīdīdams kourītu gabalus zemē.

— Labi, ja cilvēkam ir suns, — Hasans sacīja. — Man vienmēr ir patikuši suņi.

Brīdī, kad viņš sacīja šos vārdus, Bortans viņu apošņāja.

— Tu atkal esi klāt, vecais kranci! — es teicu. — Vai tad tu nezini, ka suņi ir izmiruši?

Bortans tikai pavicināja asti, pienāca un nolaizīja man roku.

— Piedod, ka nevaru pakasīt tev aiz auss! Tu jau zini, ka es ļoti to gribētu, vai ne?

Viņš pavicināja asti.

Es saliecu un iztaisnoju labo roku, cik vien to virves atļāva. To darīdams, es pagriezu galvu uz labo pusi. Bortans vēroja mani, viņa nāsis bija mitras un trīsēja.

— Rokas, Bortan! Man vajag rokas, kas atbrīvotu mani. Rokas, lai atraisītu virves. Tev viņi jāpanāk un jāatved šurp.

Suns pacēla roku, kas turpat mētājās, un nolika to man pie kājām.

— Nē, Bortan. Dzīvas rokas. Draugu rokas. Rokas, kas atsietu mani. Tu saprati, vai ne?

Viņš nolaizīja man plaukstu.

— Ej un sameklē rokas, lai atbrīvotu mani! Rokas, kuras vēl ir pie plccicm un kustas. Draugu rokas. Tagad ej! Pasteidzies!

Suns pagriezās un gāja prom, apstājās, vēlreiz palūkojās atpakaļ, tad metās prom pa taku.

— Vai viņš saprata? — Hasans iejautājās.

— Man šķiet, ka jā, — es atbildēju. — Bortans nav parasts suns un ir nodzīvojis daudzus cilvēka mūžus, kuros mācījies saprast.

— Tad cerēsim, ka viņš ātri kādu sameklēs, pirms mēs te aizmigsim.

Mēs karājāmies virvēs, un nakts bija auksta.

Mēs gaidījām ilgi. Stundu skaits jau sen bija sajucis.

Muskuļi, krampju savilkti, sāpēja. Mēs bijām apkaltuši asinīm, kas sūcās no neskaitāmām sīkām brūcēm. No galvas līdz kājām bijām vienās skrambās. No izsalkuma un negulēšanas uzmācās reiboņi.

Tā mēs tur karājāmies, un virves griezās miesā.

— Kā tu domā, vai viņi nokļūs līdz tavam ciematam?

— Viņiem pietiks laika, lai atrautos.

— Kopā ar tevi, Karagī, vienmēr ir grūti strādāt.

— Zinu. Pats esmu to ievērojis.

— Kā tovasar, kad puvām Korsikas apakšzemes cietumā.

— Mjā…

— Vai arī soļojām uz Čikāgas staciju, kad pie Ohaijo bijām zaudējuši visu tehniku.

— Jā, tas bija slikts gads.

— Tu vienmēr iekūlies kādā ķezā, Karagī, — viņš teica. — «Dzi­mis, lai sasietu mezglā tīģera asti», — tā saka par tādiem kā tu. Ar tādiem cilvēkiem ir grūti būt kopā. Man, piemēram, patīk miers un

paēna, kāda dzejoļu grāmata un pīpe…

— Klusu! Es kaut ko saklausīju.

Klaudzēja pakavi.

Apgāztās laternas slīpajā gaismas starā parādījās satīrs. Viņš satraukts dīdījās, acis šaudījās no manis uz Hasanu un atpakaļ, uz augšu un leju, uz sāniem un atkal uz mums.

— Palīdzi mums, ragainīt! — es sacīju grieķiski.

Viņš piesardzīgi tuvojās. Tad ieraudzīja asinis un saplosītos kourītus.

Viņš apcirtās, gatavs nozust klints spraugā.

— Nemūc! Tu esi man vajadzīgs! Tas esmu es, kas spēlēja sīringu. Viņš apstājās, vēlreiz pagriezās šurp, nāsis izplezdamās un

saraudamās drebēja. Smailās ausis raustījās.

Viņš nāca atpakaļ, un ejot garām asiņu paltīm, viņa gandrīz cilvēciskajā sejā viedās sāpju izteiksme.

— Duncis. Man pie kājām, — es teicu, rādīdams ar skatienu. — Pacel to!

Šķita, ka viņam nepatīk pieskarties cilvēka roku darinājumam, it sevišķi ierocim.

Es nosvilpoju savas pēdējās dziesmas pēdējās rindas. Ir vēls, ir vēls, ir tik vēls…

Satīra acīs saskrēja asaras. Viņš tās noslaucīja ar spalvaino ķepu.

— Pacel dunci un pārgriez virves! Pacel to! Nē, ne tā! Tā tu savainosi rokas. Ar otru galu. Jā!

Viņš saņēma dunci aiz roktura un paskatījās uz mani. Es pakustināju labo roku.

— Virves. Pārgriez tās!

Viņš grieza. Šī darbība aizņēma piecpadsmit minūtes un atstāja man virs plaukstas asiņainu aproci. Man vajadzēja kustināt roku, lai viņš nepārcirstu artēriju. Ticis galā ar virvi, satīrs jautājoši paskatījās

manī.

— Tagad dod to šurp, tālāk tikšu galā pats. Viņš ielika dunci manā pastieptajā plaukstā.

Es to paņēmu. Pēc pāris sekundēm biju brīvs. Tad atsvabināju

Hasanu.

Kad pagriezos, satīra vairs nebija. Tikai tālumā saklausīju neprātīgu pakavu klaboņu.

— Velns man ir piedevis, — Hasans noteica.

Cik ātri vien iespējams, mēs steidzāmies prom no Starojuma vietas, pagājām garām kourītu ciematam un turpinājām virzīties uz ziemeļiem, līdz nokļuvām uz takas, ko es pazinu — tas bija ceļš uz Volu. Vai Bortans bija sastapis satīru un kaut kā panācis, lai tas dodas pie mums, vai arī šis radījums pats bija uzskrējis mums virsū un atcerējies mani to atlika tikai minēt. Bortans vēl nebija atgriezies, tāpēc pareizāka šķita otrā iespēja.

Tuvākā draudzīgā pilsēta bija Vola — apmēram divdesmit piecus kilometrus no mums uz austrumiem. Ja Bortans skrējis turp, kur viņu pazīst mani daudzie radinieki, tad paies vēl krietns laika sprīdis, pirms suns atgriezīsies. Sūtīdams viņu pēc palīdzības, es biju ķēries pie pēdējā cerību salmiņa. Man nebija ne mazākā priekšstata, kad Bortans varētu būt atpakaļ, ja viņš skrējis kaut kur citur, nevis uz Volu. Taču es zināju, ka viņš atradīs manas pēdas un sekos tām. Mēs turpinājām iet, cik ātri vien iespējams.

Apmēram pēc desmit kilometriem mēs jau streipuļojām. Sapratām, ka bez atpūtas necik daudz tālāk netiksim, tāpēc meklējām pēc iespējas drošāku guļvietu.

Beidzot cs ieraudzīju stāvu, klinšainu pakalnu, uz kura bērnībā biju ganījis aitas. Mana mazā ala netālu no virsotnes bija sausa un tukša. Koka ārsiena, lai arī satrūdējusi, vēl joprojām turējās.

Saplūkuši zāli guļvietām, mēs nosprostojām durvis un devāmies pie miera. Pēc brīža Hasans jau krāca. Pirms iemigšanas man uz mirkli sagriezās galva, un šajā mirklī es sapratu, ka nevienu no visām baudām — ne vēsa ūdens malku, kad jūti slāpes, ne arī glāzi kā stiprāka, kad nejūti, ne seksu, ne cigaretes dūmu pēc daudzu dienu nesmēķēšanas — nevar salīdzināt ar miegu.

Miegs ir vislabākais…

Manuprāt, ja mēs būtu gājuši pa garāko ceļu no Lamijas uz Volu — gar krastu —, viss varētu notikt citādi, un Fils vēl šodien būtu dzīvs. Taču es īsti nespēju spriest par visu, kas tajā reizē notika, un pat tagad, lūkojoties pagātnē, nezinu, kā būtu virknējis notikumus, ja varētu sākt visu no sākuma. Galīgās iznīcības spēki tobrīd jau steberēja starp drupām — paceltām rokām…

Volu mēs sasniedzām nākamajā pēcpusdienā, tad devāmies tālāk pāri Pēlija kalnam uz Portariju. Dziļas aizas otrā pusē atradās Makrinica.

Mēs šķērsojām aizu un atradām pārējos.

Fils bija aizvedis viņus uz Makrinicu, palūdzis pudeli vīna un «Atbrīvoto Prometeju» un nosēdējis to sabiedrībā līdz vēlai naktij.

No rīta Diāna bija atradusi viņu smaidošu un aukstu.

Netālu no sagrautās bīskapa baznīcas starp ciedriem es sakrāvu sārtu, jo Fils negribēja, lai viņu aprok. Uz pagalēm cs uzliku vīraku un aromātiskas zāles, un sārts slējās divpadsmit pēdu augstumā. Šajā naktī tas sadegs — un cs atvadīšos vēl no viena drauga. Atskatoties pagātnē, tā vien šķiet, ka mana dzīve ir vienas vienīgas tikšanās un atvadas. Es saku: «Sveiks!» Es saku: «Ardievu!» Tikai Zeme paliek nemainīga.

Sasper jods!

To pēcpusdien līdz ar visiem es izgāju no Pagasas, senās Jolkas ostas, kas atrodas uz zemesraga pretī Volai. Mēs stāvējām mandeļkoku ēnā uz pakalna, no kura pavērās skats gan uz jūru, gan uz kalnu grēdu.

— Tieši no turienes argonauti devās ceļā pēc zelta aunādas, — cs teicu, uzrunādams visus kopā.

— Kuri tur īsti bija? — Elena jautāja. — Skolas laikā lasīju šo nostāstu, bet esmu jau piemirsusi.

— Tur bija Hērakls un Tēsējs, dziedonis Orfejs un Asklēpijs, Ziemeļvēja dēli, kā arī Jāsons — kapteinis, kentaura Hīrona skolnieks; starp citu, viņa ala ir tur, netālu no Pēlija kalna virsotnes.

— Patiešām?

— Es kādreiz jums to parādīšu.

— Norunāts!

— Šeit pat tuvumā cīnījās dievi un titāni, — sacīja Diāna, pienākdama man no otras puses. — Vai titāni nepacēla un neuzlika Pēliju uz Osas kalna, lai varētu uzkāpt Olimpā?

— Tā stāsta. Taču dievi bija tik laipni un pēc asiņainā cīniņa visu nolika vecajās vietās.

— Bura, — ieteicās Hasans, pamādams ar pusnomizoto apelsīnu, ko turēja rokā.

Es palūkojos pāri ūdeņiem — pie horizonta vīdēja sīks punktiņš.

— Jā, šo vietu vēl joprojām izmanto par ostu.

— Varbūt tas ir kuģis, pilns ar varoņiem, kas atgriežas ar vēl dažām aunādām, — sacīja Elena. — Starp citu, ko viņi ar tām aunādām iesāks?

— Svarīga ir nevis aunāda, bet gan tās iegūšana, — atbildēja Sarkanā Parūka. — To saprata katrs labs stāstītājs. Un no aunādām sievietes vienmēr var pagatavot satriecošus tērpus. Viņas taču ir pieradušas pārtikt no tā, kas paliek pāri pēc viesu aiziešanas.

— Dārgā, tā nepiestāvētu taviem matiem.

— Arī tavējiem ne, puisīt.

— Tā vaina ir labojama. Protams, ne tik viegli kā tavējā…

— Pa ceļam mēs redzēsim sagrautu bizantiešu baznīcu — bīskapa rezidenci, kuru esmu ieplānojis atjaunot nākamajos divos gados, — es teicu skaļā balsī. — Tur, pēc nostāstiem, savas kāzas svinēja viens no argonautiem — Pēlējs — ar jūras nimfu Tctīdu. Varbūt esat dzirdējuši teiku par šīm kāzām? Visi bija ielūgti, vienīgi strīda dieviete ne, taču viņa atnāca, nesdama līdzi zelta ābolu, uz kura bija rakstīts «visskaistākajai». Trojas valdnieka dēls Parīds to piesprieda Afrodītei, un tādējādi pilsētas liktenis bija izlemts. Pēdējā reizē, kad Parīdu redzēja, viņam neklājās visai labi. Ak, šie spriedumi! Kā jau agrāk esmu teicis, šajā zemē mītu ir tik, cik sunim blusu.

— Cik ilgi mēs le būsim? — jautāja Elena.

— Gribētu vēl pāris dienas pakavēties Makrinicā, tad dosimies uz ziemeļiem, — es atbildēju. — Teiksim, vēl nedēļu Grieķijā un tad uz Romu.

— Nē! — teica Mištigo, kurš tobrīd sēdēja uz akmens, vērās uz jūru un kaut ko ierunāja savā mašīnā. — Ceļojums ir beidzies. Šī bija pēdējā apstāšanās.

— Kā tā?

— Man pietiek, un es dodos uz mājām.

— Bet kā ar grāmatu?

— Sižets jau gatavs.

— Kāds sižets?

— Kad grāmata būs pabeigta, atsūtīšu jums to ar ierakstu. Man laiks ir dārgs, un visi nepieciešamie materiāli jau savākti. Šorīt cs sarunājos ar Portu, vakarā viņi atsūtīs skimeri. Jūs varat doties tālāk un darīt, ko vien gribat, bet es beidzu.

— Kaut kas nav kārtībā?

— Nē, viss ir kārtībā, taču man jādodas projām. Vēl daudz kas jāpadara.

Viņš piecēlās kājās un izstaipījās.

— Vēl jāsakravā bagāža, tāpēc es tagad eju atpakaļ. Par spīti visam, Konrād, šī tiešām ir ļoti skaista valsts. Redzēsimies pie pusdicngalda.

Viņš pagriezās un gāja lejup.

Es paspēru dažus soļus vegietim nopakaļ, lūkodamies, kā viņš aiziet.

— Kas gan viņam lēcies? — cs balsī prātoju.

Kāds nāca šurp.

— Viņš mirst, — Džordžs klusām sacīja.

Savu dēlu Jāsonu, kurš bija ieradies šeit dažas dienas pirms mums, vairs nesastapu. Kaimiņi pastāstīja, ka vakar vakarā viņš devies uz Hadesa valstību. Patriarhu sev līdzi uz muguras aiznesis elles suns ar liesmojošām acīm; tas izsitis Jāsona mājas durvis un aizrāvis viņu līdzi naktī. Radinieki gribēja, lai es atnāku uz pusdienām. Dos Santoss vēl joprojām veseļojās; Džordžs bija apkopis viņa ievainojumus un uzskatīja, ka nav nekādas nepieciešamības sūtīt spāni ar kuģi uz Atēnām.

Atgriezties mājās vienmēr ir patīkami.

Es aizgāju uz centrālo laukumu un visu pēcpusdienu pavadīju sarunās ar saviem pēcnācējiem. Vai lai stāstu viņiem par Tcilcru, Haiti, Atēnām? Jā. Jāstāsta — un es stāstīju. Vai viņi man stāstīs par pēdējiem divdesmit gadiem Makrinicā? Protams.

Tad es aiznesu ziedus uz kapsētu, brīdi tur uzkavējos, pēc tam devos uz Jāsona māju un ar dažiem darbarīkiem, ko atradu šķūnī, salaboju tai durvis. Tad es atradu pudeli viņa gatavotā vīna un izdzēru to, un izsmēķēju cigāru. Uzvārīju katliņā kafiju un izdzēru arī to.

Vēl joprojām jutos nelāgi.

Neko nezināju par to, kas īsti notiek.

Taču Džordžs pazina uz Zemes sastopamās slimības un teica, ka vegietim esot spilgti izteiktas nciroloģisko traucējumu pazīmes. Neārstējams. Bezcerīgi.

Un pat Hasanam te nebija nekādu nopelnu. «Slimības cēlonis nezināms» — tā skanēja Džordža diagnoze.

Un viss apgriezās kājām gaisā.

Džordžs bija zinājis par Mištigo jau kopš viņa ierašanās. Kas pamudinājis viņu uz tādām domām?

Fils esot lūdzis, lai viņš novērojot, vai vegietim nav kādas nāvējošas slimības pazīmes.

— Kāpēc?

— Nu, viņš neteica, kāpēc, un es tobrīd viņam nevarēju to pajautāt.

To vajadzēja noskaidrot.

Mištigo savu darbu bija pabeidzis, vai arī viņam neatlika laika to izdarīt. Pats gan teica, ka esot pabeidzis. Ja ne, tad iznāk, ka veltīgi esmu centies, aizstāvēdams mirēju. Ja ir pabeidzis, tad man^āuzzina šie rezultāti, lai ātri varētu izlemt, ko darīt ar viņam atlikušās dzīves laiku.

Pusdienas nepalīdzēja. Mištigo bija pateicis visu, ko gribēja un nu nelikās ne zinis par mūsu jautājumiem vai arī izvairījās no tiem. Tāpēc, kad bija padzerta kafija, Sarkanā Parūka un es izgājām ārā uzsmēķēt.

— Kas noticis? — viņa jautāja.

— Nezinu. Domāju, ka tu varbūt zini.

— Nē. Ko nu?

— Kā tu domā?

— Nogalināt viņu?

— Varbūt, ka jā. Tomēr vispirms jāzina, kāpēc.

— Viņš to ir pabeidzis.

— Ko? Tieši ko viņš ir pabeidzis?

— Kā lai es to zinu?

— Nolādēts! Man tas ir jāzina! Nogalinot gribu zināt, kāpēc es to daru. Tāds nu es esmu.

— Tāds? Pat ļoti. Tas taču ir pats par sevi saprotams, vai ne? Vegieši atkal grib iepirkt šeit zemes gabalus. Viņš dosies atpakaļ, lai ziņotu par tiem apgabaliem, kas viņus interese.

— Tad kāpēc viņš neapbraukāja visus šos apgabalus? Kāpēc viņam pietika ar Ēģipti un Grieķiju? Smiltis, akmeņi, džungļi un dažnedažādi briesmoņi — tas art viss, ko viņš redzēja. Labvēlīgam vērtējumam tas šķiet pārāk maz.

— Tas tāpēc, ka viņš nobijās un ir laimīgs, ka palicis dzīvs. Viņu varēja apēst gan boadils, gan arī kourīti. Viņš bēg.

— Labi. Tad lai viņš bēg. Lai aizved sliktu vērtējumu.

— Nē, to nedrīkst. Ja viņi patiešām grib šeit ko pirkt, tad nedarīs io pēc i ik paviršas apskates. Viņi vienkārši atsūtīs kādu citu, spējīgāku, lai darbu pabeigtu. Ja nicS nogalināsim Mištigo, viņi sapratīs, ka mēs vēl pastāvam, pretojamies, esam tādi paši kā agrāk.

— Viņš nebaidās par savu dzīvību, — es noteicu.

— Nē. Un kas par to?

— Nezinu. Taču man tas ir jāuzzina.

— Kā?

— Es domāju, ka jāpajautā viņam pašam.

— Tu esi traks. — Diāna aizgriezās.

— Būs tā, kā es gribu, vai arī nekā, — es noskaldīju.

— Tad kaut kā. Tas nav svarīgi. Mēs jau esam pagalam.

Es saņēmu viņu aiz pleciem un noskūpstīju uz kakla. — Vēl ne. Tad tu redzēsi.

Diāna stāvēja kā sastingusi.

— Ej mājās, — viņa sacīja, — ir vēls. Ir pārvēlu.

Es tā arī darīju. Devos atpakaļ uz Jakova Koronesa lielo, veco māju, kur mēs ar Mištigo bijām apmetušies un kur pirms tam bija mitinājies arī Fils. Iegāju istabā, kurā viņš bija gulējis savu pēdējo nakti. Uz rakstāmgalda vēl aizvien stāvēja «Atbrīvotais Prometejs», tam blakus tukša pudele. Toreiz, kad Fils piezvanīja man uz Ēģipti, viņš bija runājis par savu aiziešanu, vēlāk pārcietis infarktu un vēl daudz ko citu. Tāpēc šķita, ka viņš varētu atstāt vecam draugam kādu vēstījumu.

Paņēmu Šellija neizdevušos episko poēmu un pāršķirstīju to.

Tas bija rakstīts uz tukšajām lapaspusēm grāmatas beigās grieķu valodā. Taču ne modernajā. Klasiskajā.

Un skanēja apmēram šādi.

«Dārgais draugs, lai gan man riebjas rakstīt to, ko nevarēšu vairs pārrakstīt, jūtu, ka manas dienas ir skaitītas. Esmu nevesels. Džordžs grib, lai es lidotu uz Atēnām. Es tā arī darīšu, tikai rīt no rīta. Taču vispirms par steidzamāko.

Dari visu, kas tavos spēkos, lai vegietis no Zemes aizlidotu dzīvs.

Tas ir ļoti svarīgi.

Visā pasaulē nav nekā svarīgāka par to.

Baidījos Tev agrāk to teikt, jo domāju, ka Mištigo varētu būt telepāts. Tieši tāpēc es pievienojos jums tikai Grieķijā, kaut gan ļoti gribēju apceļot arī Ēģipti. Tieši tāpēc es izlikos, ka ienīstu vegieti, lai varētu turēties no viņa, cik iespējams, pa gabalu. Tikai pēc tam, kad pārliecinājos, ka viņam nav šādu spēju, es uzdrošinājos doties jums līdzi.

Tā kā ceļojumā piedalījās Dos Santoss, Diāna un Hasans, man radās aizdomas, ka Radpols varētu kārot pēc vegieša galvas. Nospriedu — ja jau Mištigo būtu telepāts, tad ātri vien par to uzzinātu un parūpētos par savu drošību. Ja viņš nebūtu telepāts — es tomēr sirds dziļumos jutu, ka Tu spēsi viņu aizsargāt, lai kas arī uzbruktu, pat Hasans. Taču es negribēju, lai viņš uzzina, ka esmu informēts par vegiešu īstajiem nodomiem. Un, ja tu atceries, es tiešām mēģināju tevi brīdināt.

Tatrams Ištigo, viņa vectēvs, ir viena no mūsdienu jaukākajām un cēlākajām būtnēm. Viņš ir filozofs, izcils rakstnieks, pašaizliedzīgs sabiedrisks darbinieks. Ar viņu es iepazinos vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem, kad viesojos uz Teileras, un vēlāk mēs kļuvām tuvi draugi. Kopš tā laika mēs sazināmies un esam viens pret otru pat tik atklāti, ka viņš man uzticēja Vegiešu Savienības plānu par Zemes atpirkšanu. Lika man zvērēt, ka nevienam šo noslēpumu neizpaudīšu. Pat Korts nedrīkstēja zināt, ka es esmu lietas kursā. Ja viss nāktu atklātībā pirms laika, vecais vīrs neglābjami zaudētu savu labo slavu.

Vegieši atrodas ļoti neērtā situācijā. Mūsu bijušie līdzpilsoņi ir uzspieduši Vegai savu ekonomisko un kultūras atkarību. Radpola sacelšanās laikā vegiešiem lika saprast — un kā vēl! — ka uz Zemes joprojām mīt vietējie iedzīvotāji, kuri izveidojuši spēcīgu organizāciju un vēlas atjaunot savu planētu. Arī vegieši gribētu, lai tā notiek. Viņi negrib Zemi. Kam viņiem tā vajadzīga? Ja viņi gribētu izmantot Zemes iedzīvotājus kā darbaspēku, tad uz Teileras to ir vairāk nekā šeit uz Zemes, — un viņi to arī nedara, vismaz ne plašos apmēros un ļaunprātīgi. Mūsu emigranti labāk pacieš ekspluatāciju nekā atgriežas mājās. Uz ko tas norāda? Atgriešanās kustībai nav nekādu cerību. Neviens nebrauks atpakaļ. Tieši tāpēc es šo kustību atstāju. Domāju, ka Tevi vadīja tie paši apsvērumi. Vegieši labprāt gribētu tikt vaļā no šīs dzimtās pasaules problēmas. Protams, viņi vēlas apmeklēt Zemi. Ierasties te un redzēt, ko var izdarīt ar planētu, viņiem šķiet ļoti šausminoši, atskurbinoši un pamācoši.

Viņiem bija nepieciešams atrast veidu, kā tikt vaļā no mūsu emigrantu valdības uz Teileras. Teilerieši — pareizāk būtu teikt,

Ministrija — nejutās sevišķi sajūsmināta par domu, ka nāksies atteikties no savas vienīgās prasības pēc nodokļiem un dzīvesvietas.

Tomčr pēc ilgām sarunām un daudziem ekonomiskas dabas solījumiem, pat piedāvājuma piešķirt mūsu emigrantiem Vegas pilsoņu tiesības, likās, ka atrisinājums ir rokā. Šī plāna īstenošana tika uzticēta Štigo dzimtai, it sevišķi Tatramam.

Viņš beidzot izdomājis veidu — tā viņš pats uzskata —, kā atjaunot Zemei tās raksturīgo autonomo stāvokli un saglabāt kultūras mantojumu. Tieši tāpēc viņš sūtīja savu mazdēlu Kortu veikt šo «inspekcijas braucienu». Korts ir dīvains radījums; viņa patiesais aicinājums ir teātris (visi Štigo ir ļoti apdāvināti), un viņam patīk izlikties. Manuprāt, Mištigo ļoti gribēja notēlot draudīgu citplanētieti, un esmu pārliecināts, ka to viņš veica ar pienācīgu prasmi un rezultātiem. (Tatrams man arī pavēstīja, ka tā būšot Korta pēdējā loma. Viņš slimojot ar drinfanu, šī kaite esot neārstējama un nāvējoša, un es domāju, ka tieši tāpēc viņu izvēlējās.)

Tici man, Konstantīn Karagiosi Koroncs Ņomikos (un visi pārējie, kurus es nepazīstu), tici man, Konrād, kad es saku — viņš nav ieradies apskatīt nekustamos īpašumus. Nē!

Taču atļauj man izdarīt pēdējo baironisko žestu. Tici man, ka viņam ir jāpaliek dzīvam, un ļauj man saglabāt savu solījumu un noslēpumu. Kad uzzināsi visu, tu to nenožēlosi.

Ļoti žēl, ka nepabeidzu Tavu elēģiju, un velns lai tevi parauj par to, ka tu pievāci sev manu Laru — toreiz Kerčā!

Fils.»

Ļoti labi, es nolēmu, — vegietim jādzīvo, nevis jāmirst. Fils bija runājis, un es ticēju viņa vārdiem.

Devos pie Mikara Koronesa pusdienu galda un paliku kopā ar Mištigo, līdz viņš bija gatavs doties prom. Pavadīju viņu atpakaļ pie Jakova Koronesa un vēroju, kā viņš sakravā savas pēdējās mantas. Pa šo laiku mēs pārmijām ne vairāk kā piecus, sešus vārdus.

Bagāžu aiznesām mājas priekšā, kur bija jānolaižas skimerim. Pirms pārējie (arī Hasans) pienāca atvadīties, Mištigo pagriezās pret mani un jautāja: — Sakiet, Konrād, kāpēc jūs jaucat nost to piramīdu?

— Lai iedzeltu Vegai, — es atbildēju. — Lai liktu jums saprast — ja jūs gribat Zemi un jums izdotos to mums atņemt, tad saņemtu šo planētu vēl daudz sliktākā stāvoklī, nekā tā bija pēc Trīs Dienām. Te nebūtu vairs, ko skatīties. Mēs sadedzinātu visu, kas vēl palicis pāri no mūsu vēstures. Pat ne kripatiņu jums neatstātu.

Vegieša plaušas izelpojot spalgi iegaudojās — tā viņi nopūšas.

— Šķiet, tā ir prātīga doma, — viņš teica, — taču es tā gribēju redzēt piramīdu! Kā jūs domājat, vai jūs to kādreiz atkal satiksiet kopā? Varbūt jau tuvākajā laikā?

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Redzēju, kā jūsu vīri daudzus bluķus iezīmēja.

Es paraustīju plecus.

— Tad man ir tikai viens nopietns jautājums — par jūsu tieksmi uz postīšanu… — viņš teica.

— Kāds tas būtu?

— Vai tā patiešām ir māksla?

— Ejiet pie velna!

Tad pienāca pārējie. Saskatīdamies ar Diānu, es lēnām noraidoši pašūpoju galvu un, satvēris Hasana plaukstu, paturēju to tik ilgi, lai paspētu noraut sīku adatiņu, ko viņš bija pielipinājis pie delnas. Tad jāvu viņam uz īsu mirkli paspiest vegietim roku.

No satumsušajām debesīm nolaidās skimeris, un es palīdzēju Mištigo iekāpt. Pats ienesu viņa bagāžu un aizvēru no ārpuses durvis.

Aparāts netraucēti pacēlās gaisā un pēc īsa brīža nozuda skatam.

Šīs bēdīgais izpriecu ceļojums bija beidzies.

Es iegāju mājā un pārģērbos.

Laiks sadedzināt draugu.

Izslējies augstu pret naksnīgajām debesīm, baļķu zikurāts balstīja to, kas bija palicis pāri no dzejnieka, mana drauga. Es aizdedzināju lāpu un izdzēsu elektrisko lukturi. Hasans stāvēja man blakām. Viņš bija palīdzējis aiznest līķi uz ratiem un paņēmis grožus. Es biju sakrāvis sārtu uz cipresēm apauguša pakalna, kas pacēlās virs Volas, netālu no tās baznīcas drupām, par kuru jau stāstīju iepriekš. Līcis gulēja spoguļgluds. Debesis bija skaidras, un spoži spīdēja zvaigznes.

Dos Santoss, kurš neatzina sadedzināšanu, bija nolēmis nenākt līdzi; viņš teica, ka ievainojums liekot sevi manīt. Diāna negribēja atstāt viņu vienu un palika Makrinicā. Kopš mūsu pēdējā strīda viņa ar mani vairs nerunāja.

Sadevušies rokās, Elena un Džordžs sēdēja ratos, kas atradās zem lielas cipreses. Vairāk neviena nebija. Filam nebūtu paticis, ka mani daudzie radinieki viņam par godu gaudotu savas sēru dziesmas. Viņš reiz izteicās, ka gribētu ko lielu, spožu, ātru un bez mūzikas.

Es pieliku lāpu sārta stūrim. Liesma iekodās un lēnām sāka skrubināt koku. Hasans aizdedzināja vēl vienu lāpu, iesprauda to zemē, tad atkāpās un sastinga.

Kamēr liesmas grauzās augšup, cs skaitīju senas lūgsnas un lēju zemē vīnu. Iemetu ugunī aromātisku zāļu klēpi. Tad arī es atkāpos.

— «Lai kas tu būtu, nāve paņēmusi ari tevi,» — es viņam teicu. — «Tu aizgāji, lai apskatītu ziedus, kas mēmi līgojas gar Aherontas krastiem, kur nāves ēnas nerimtīgi klīst.» Ja tu būtu miris jauns, tevi apraudātu kā izcilu talantu, kurš izdzisis, nesasniedzot pilnbriedu. Taču tu dzīvoji, un tagad tā vairs nevar sacīt. Dažs izvēlas sev īsu, bet dievišķīgu dzīvi savas Trojas mūru priekšā, cits garu un ne tik vētrainu. Kurš gan var pateikt, kā ir labāk? Dievi turēja savu solījumu dot Ahilejam mūžam nevīstošu slavu, iedvesmojot dzejnieku dziedāt viņam nemirstīgu slavas dziesmu. Bet vai viņš tāpēc ir laimīgs, ja tagad ir tikpat miris kā tu? Man par to grūti spriest, vecais draugs. Tu nebiji tik slavens dziesminieks, taču es atceros arī dažas tavas rindas, ko tu rakstīji par visvarenāko no Trojas kara varoņiem un par nāvi, kas apseglojusi šķēpu: «Drūma vilšanās trako šai kopā nākšanas vietā, zīmju draudi laika briesmās… Taču pelni nevar pārtapt par koku. Uguns liesmu mēles pieskandina gaisu, taču neviens nespēj apturēt rietu.» Laimīgu tev ceļu, Fil Greber! Lai dievi, Foibs un Dionīss, kuri mīl un nonāvē savus dzejniekus, pieteic tevi savam drūmajam brālim Hadesam. Un lai viņa Perscfonc, Nakts karaliene, ar labvēlību noraugās tevī un dāvina tev augstu vietu Elisijā. Paliec sveiks!

Liesmas jau tuvojās sārta virsotnei.

Tad es ieraudzīju, ka pie ratiem stāv Jāsons un viņam blakus sēž Bortans. Es pakāpos vēl vairāk atpakaļ. Suns pienāca man klāt un notupās labajā pusē. Viņš nolaizīja man plaukstu.

— Dižais medniek, mums vēl viens ir zudis, — es teicu.

Suns pamāja ar savu lielo galvu. Gaisu pildīja salds aromāts un liesmu rūkoņa.

Pienāca Jāsons.

— Tēvs, suns aiznesa mani uz degošajām klintīm, — viņš sacīja, — bet tu jau biji prom.

— Satīrs mūs atraisīja. Pirms tam šis vīrs, Hasans, nogalināja Mironi. Tādējādi tavi sapņi līdz šim gan ir piepildījušies, gan arī nav.

— Viņš ir tas karotājs ar dzeltenajām acīm, ko es redzēju sapnī, — Jāsons brīdināja.

— Es zinu, taču tas jau ir pagājis.

— Un kā ar Melno nezvēru?

— Nav redzēts.

— Labi.

Mēs ilgi, ilgi skatījāmies, kā nakts atkāpās pati sevī. Vairākas reizes Bortana ausis saslējās, nāsis izpletās. Džordžs un Elena sēdēja kā statujas. Hasans tikai skatījās ar savām dīvainajām acīm, sejā nepakustējās ne vaibsts.

— Ko tu tagad domā darīt, Hasan? — es vaicāju.

— Atgriezīšos Sindjar kalnā uz kādu laiciņu, — viņš atbildēja.

— Un tad?

Arābs paraustīja plecus un noteica: — Tad redzēsim.

Tad līdz mums atlidoja šausminošs troksnis, līdzīgs gigantiska idiota vaidiem, to pavadīja lūstošu zaru brakšķi.

Bortans pielēca kājās un iegaudojās. Ēzeļi, kas bija vilkuši ratus, tramīgi sakustējās. Viens no tiem īsi, griezīgi iebrēcās.

Jāsons vēl ciešāk satvēra noasināto mietu, ko bija pacēlis no sārta, un sastinga.

Tajā brīdī tas mums uzbruka, te klajumā. Liels, pretīgs un atbilstošs saviem daudzajiem vārdiem.

Cilvēku ēdājs.

Zemes Tricinātājs.

Varenais, Riebīgais.

Tesālijas Melnais nezvērs.

Beidzot būs liecinieks, kas varētu pateikt, kāds tas ir īstenībā. Protams, ja viņš tiks projām, lai to pateiktu.

Nezvēru droši vien šurp atvilinājusi degošās miesas smaka.

Un tas bija liels. Vismaz ziloņa lielumā.

Kāds bija Herakla ceturtais varoņdarbs?

Arkādijas meža kuilis — tāds tas bija.

Un pēkšņi es gribēju, kaut Herakls vēl būtu šeit un nāktu mums palīgā.

Liela cūka… Kuprains kuilis ar ilkņiem cilvēka rokas garumā… Mazas kuiļa acis, melnas un šaudīgas ugunskura gaismā, mežonīgas…

Skriedams šyrp, tas savā ceļā lauza kokus…

Hasans izvilka no ugunskura degošu pagali un trieca ar tās liesmojošo galu nezvēram pa snuķi, un atlēca atpakaļ.

Tas iespiedzās, rāvās uz sāniem, un es paguvu sagrābt Jāsona mietu.

Metos uz priekšu un iedūru to nezvēra kreisajā acī.

Tas vēlreiz rāvās sānis un iespiedzās kā caurs tvaika katls.

Arī Bortans uzklupa un plosīja tā plecu.

Divas reizes mēģināju iedurt tam kaklā, taču ādu pārdurt nespēju.

Nezvērs berza plecu pret ilkni un beidzot nokratīja Bortanu no

sevis.

Tobrīd Hasans jau atradās man blakus un vicināja citu pagali.

Nezvērs bruka mums virsū.

Kaut kur tālu no sāniem Džordžs ietrieca viņā veselu automātiskās pistoles aptveri. Hasans meta lāpu. Bortans uzklupa vēlreiz, tagad jau no izdurtās acs puses.

Šie uzbrukumi lika nezvēram novirzīties sāņus, un viņš ietriecās tukšajos ratos, sašķaidot abus ēzeļus.

Es vēlreiz skrēju tam klāt, durdams mietu sirds apvidū.

Miets pārlūza uz pusēm.

13 312

Bortans vēl arvien plosīja nezvēra plecu, un viņa rūcieni atgādināja pērkona grāvienus.

Ikreiz, kad Melnais nezvērs cirta ar ilkņiem, suns atlaida zobus, palēca sānis un pēc tam atkal ieķērās plecā.

Esmu pārliecināts, ka mans kā adata asais tērauda nāves šķēps nebūtu salūzis. Taču tas atradās uz «Skaidiņas» klāja.

Hasans un es līkumojām ap nezvēru, turēdami rokā smailākās pagales. Mēs visu laiku dūrām, lai piespiestu nezvēru griezties uz riņķi. Bortans nepārtraukti mēģināja piekļūt pie viņa rīkles, taču lielā, snuķainā galva bija zemu noliekta un ilkņi šaudījās šurpu, turpu, uz augšu, uz leju kā zobeni. Oranžajā ugunskura gaismā nezvērs lēkāja un svaidījās, un viņa nagi, kas bija krietna maizes klaipa lielumā, izrāva zemē prāvas bedres.

Beidzot tas apstājās, tad ātri pagriezās — tik negaidīti ātri — un, ar plecu iegāzdams Bortanam pa sāniem, aizsvieda suni krietnu gabalu pa gaisu. Hasans sita nezvēram pa muguru un es dūru otrā acī, taču netrāpīju.

Tad tas drāzās pie Bortana, kas vēl joprojām slējās kājās, — galvu zemu noliecis, ilkņus mirdzinādams.

Kad nezvērs klupa virsū manam sunim, es metu tam ar mietu un steidzos draugam palīgā. Galva jau bija noliekta nāvējošam sitienam.

Es saķēru abus ilkņus, kad tie jau gandrīz sniedza zemi. Ar visu spēku centos noturēt galvu uz vietas, tomēr sapratu, ka nekas nespēs apturēt straujo cirtienu.

Taču cs mēģināju, un varbūt man tas arī daļēji izdevās, kaut uz mirkli.

Vismaz tobrīd, kas es ar asiņainām, nobrāztām plaukstām lidoju pa gaisu, pamanīju, ka Bortanam izdevies palēkt sāņus.

No kritiena pamatīgi apdullu, jo biju mests krietni tālu un augstu; tad izdzirdu skaļu trakas cūkas kviccienu. Hasans kliedza, un Bortans vēlreiz izgrūda savu pilnskanīgo kaujas saucienu.

…Un no debesīm lejup šāvās divi Zeva ugunīgi sarkanie zibeņi.

…Un viss apklusa.

Es lēnām piecēlos kājās.

Hasans vēl joprojām stāvēja pie liesmojošā sārta, paceltajā rokā kā metienam sagatavotu šķēpu turēdams degošu mietu.

Bortans apošņāja trīsošo gaļas kalnu.

Kasandra stāvēja zem cipreses blakus beigtajiem ēzeļiem, ar muguru atspiedusies pret koka stumbru, ādas biksēm kājās, zilu vilnas blūzi mugurā, vārgu smaidu uz lūpām un manu vēl joprojām kūpošo ziloņu šauteni rokā.

— Kasandra!

Viņa nometa ieroci un kļuva ļoti bāla, tik balta kā sniegs. Taču es apskāvu savu mīļoto, pirms viņa noslīga zemē.

— Es tev vēlāk daudz ko jautāšu, — es teicu. — Taču ne tagad. Ne vārda. Apsēdīsimies zem šī koka un skatīsimies ugunī.

Un mēs skatījāmies.

Pēc mēneša Dos Santosu padzina no Radpola. Kopš tā laika par viņu un Diānu nekas vairs nav dzirdēts. Baumo, ka viņi atteikušies no Atgriešanās un pārcēlušies dzīvot uz Teileru. Ceru, ka tā nav taisnība, ja ņem vērā šo piecu pēdējo dienu notikumus. Man nekad nav bijusi zināma visa patiesība par Sarkano Parūku, un šķiet, ka nekad to arī neuzzināšu. Ja tu kādam uzticies, es gribu teikt, uzticies pa īstam, un neesi vienaldzīgs pret viņu, kā viņa nav vienaldzīga pret tevi, tad šķiet, ka tu grozīsies turpat tuvumā, lai pārliecinātos, kuram tad īsti ir taisnība jūsu pēdējā strīdā. Taču viņas tuvumā nebija, un es gribētu zināt, vai viņa tagad to nožēlo.

Es neceru, ka varētu Diānu vēl kādreiz satikt.

Drīz pēc pārmaiņām Radpolā Hasans atgriezās no kalna, neilgu laiku uzturējās Portā, tad nopirka mazu kuģīti un kādu rītu izgāja jūrā, nevienam nepateicis ardievas un sava brauciena mērķi. Sprieda, ka viņam piedāvāts kāds jauns darbs. Taču pēc vairākām dienām uznāca spēcīga viesuļvētra, un vēlāk Trinidadā es dzirdēju baumojam, ka viņš esot izmests Brazīlijas krastā, kur kritis mežonīgas cilts nagos un gājis bojā.

Mēģināju pārliecināties par šī stāsta patiesumu, bet viss veltīgi.

Taču pēc diviem mēnešiem partijas svinīgās sanāksmes laikā trieka ķēra Rikardo Bonaventūru, Apvienības pret progresu — Radpola šķeltnieku grupas, kas bija kritusi Atēnu nežēlastībā — priekšsēdētāju. Tenkoja par Divbahas trušu indi anšovos (kā man apgalvoja Džordžs, ārkārtīgi nāvējošs savienojums), un nākamajā dienā reizē ar skimeri un trīs pēdējo APP slepeno sēžu protokoliem (nemaz jau nerunājot par seifa saturu) nozuda pils apsardzes jaunais priekšnieks. Viņš esot bijis liela auguma vīrs ar dzeltenām acīm un viegli izteiktiem austrumnieku sejas vaibstiem.

Jāsons vēl joprojām gana daudzkājaino aitu ganāmpulku augstu kalnos, kur rožpirkste Aurora visupirms sārto debess jumu, — un, bez šaubām, ar savu dziesmu samaitā jauniešus.

Elena kārtējo reizi ir mātes cerībās, tik smalka, ar lielu vidukli, un nerunā ne ar vienu, tikai ar savu vīru. Džordžs grib izmēģināt kādu jaunu embrioķirurģisku operāciju, pirms vēl nav par vēlu, un padarīt savu nākamo bērnu par cilvēku-amfībiju, jo okeāna ūdeņi slēpj milzīgas neskartas platības, kurās viņa pēcnācēji varētu būt pirmatklājēji, un tad viņš pr.ts kļūtu par jaunas rases tēvu un sarakstītu interesantu grāmatu par šo tēmu un visu pārējo. Tomēr Elena nav sevišķi sajūsmināta par tādu ideju, tāpēc man ir aizdomas, ka okeāni vēl kādu laiciņu paliks neskarti.

Ak jā, pirms kāda laika es patiešām aizvedu Džordžu uz Kapistrāno, lai pavērotu, kā atgriežas zirnekļsikspārņi. Tas ir ļoti iespaidīgs skats — kā viņu bari aizsedz sauli, ligzdo māju drupās, rij savvaļas cūkas, nokaisa ielas ar zaļiem ekskrementiem. Lorels piefilmēja daudzas trīsdimensiju kasetes un demonstrē tās katrā Ministrijas saietā. Savā zirtā tas ir vēsturisks dokuments, jo zirnekļsikspārņi tagad strauji izmirst. Pildīdams savu solījumu, Džordžs izplatīja starp tiem slishi sērgu, un pēdējā laikā tie sprāgst kā mušas. Tieši pirms nedēļas, kad es gāju pie Mammas Žilī ar pudeli ruma un šokolādes kasti, viens nogāzās ielas vidū, ka noplakšķēja vien. Nesasniedzis zemi, tas jau bija miris. Slishi ir ļoti mānīgi. Nabaga zirnekļsikspāmis nezina, kas ar viņu notiek, viņš priecīgs lido apkārt, meklēdams ko ēdamu, un tad pēkšņi — blāc! Šī ērce pieveic lidoni, un tas nogāžas dārzā tieši viesību laikā, vai arī iekrīt kādā peldbaseinā.

Nolēmu Ministriju vēl zināmu laiku saglabāt. Pēc tam, kad būšu organizējis kādu partiju, opozicionāru Radpolam — Nākcēlu jeb Nākotnes cēlājus vai kaut ko tamlīdzīgu, es izveidošu parlamentu.

Vecie labie galīgās iznīcības spēki… mums tie ir nepieciešami — šeit lejā, starp drupām.

Un Kasandra — mana princese, mans eņģelis, mana sirdsdāma — es viņai patīku pat bez sēnītes. Nakts Miega ielejā to piebeidza.

Protams, Kasandra bija tā varoņu krava, ko Hasans toreiz bija redzējis Pagasā. Nekādas zelta aunādas, tikai mans šauteņu skapis un tamlīdzīgas lietas. Tā toreiz bija «Zelta skaidiņa», ko es pats savām rokām biju būvējis, pietiekami izturīga — to dzirdot, mani pārņēma lepnums — , lai pārciestu pat cunami, kas sekoja deviņu komats sešu ballu stiprajai zemestrīcei. Tieši tajā laikā, kad Kosas dienviddaļa nozuda jūras viļņos, Kasandra atradās uz jahtas klāja. Pēc tam viņa bija kuģojusi uz Volu, jo zināja, ka Makrinica ir pilna ar maniem radiniekiem. Ak, cik labi, ka viņai bija šī nojauta par draudošajām briesmām un ka viņa paņēma sev krastā līdzi to smago artilēriju! (Labi arī, ka viņa prata ar to apieties.) Man turpmāk vajadzēs izturēties pret viņas priekšnojautām daudz nopietnāk.

Haiti salā Portai pretējā krastā esmu nopircis klusu villu. Tā ir apmēram piecpadsmit minūšu lidojumā no pilsētas, un tur ir plata pludmale un daudz džungļu. Starp mani un civilizāciju ir jābūt zināmam attālumam, teiksim — visai salai, jo man ir šīs, nu… grūtības. Pavisam nesen, kad šurp atlidoja pilnvarotie, viņi nesaprata uzrakstu «Uzmanību — suns». Tagad viņi to saprot. Tas, kurš palika sēžam skimerl, tiesā sūdzēties nespēj, taču Džordžs viņu drīz vien salāpīs kā jaunu. Pārējie tik smagi necieta.

Tomēr labi, ka es gadījos turpat tuvumā.

Tā nu es esmu šeit — kā parasti, neparastā stāvoklī.

No teileriešu valdības tika atpirkta visa Zeme, to izdarīja varenā un bagātā Štigo dzimta. Lai nu kā, vairums mūsu emigrantu labāk gribēja iegūt Vegas pilsoņu tiesības, nekā palikt teileriešu emigrantu valdības pakļautībā un strādāt Savienībā ar svešinieku statusu. Šī problēma brieda jau sen, tā ka Zemes pārdošana kļuva vienīgi par izdevīgākā pircēja meklēšanu, jo mūsu trimdas režīms bija zaudējis savas pastāvēšanas jēgu tajā pašā brīdi, kad tika pieņemts likums par pilsonību. Šī valdība varēja pastāvēt tik ilgi, kamēr viņi tur bija Zemes cilvēki, bet tagad viņi visi ir vegieši un nevar balsot paši par sevi, un mēs te lejā noteikti nedomājam to darīt.

Tāpēc notika lielo nekustamo īpašumu pārdošana — un vienīgais pircējs šajā izsolē bija Štigo dzimta.

Vecais, gudrais Tatrams parūpējās par to, lai Štigo dzimtai Zeme tomēr nepiederētu. Viss pirkums tika veikts viņa mazdēla, nu jau nelaiķa Korta Mištigo vārdā.

Un Korts atstāja savu pēdējo novēlējumu jeb testamentu — vegiešu stilā…

…un šai testamentā biju nosaukts es.

Es — brr! — esmu mantojis planētu.

Precīzāk sakot, Zemi.

Nu…

Pie velna! Es pēc tās nekāroju! Gribēju teikt, ka noteikti kādu laiku to paturēšu, taču gan ar laiku ko izdomāšu. Tā bija iedzīvotāju reģistra mašīna un četri citi lielie saprāta bloki, ko izmantoja vecais Tatrams. Viņš meklēja starp vietējiem pārvaldnieku, kurš uzturētu šo lēņu muižu kārtībā un izveidotu valdību, kas pārstāvētu tās pastāvīgos iedzīvotājus, un, kad viss sāktu ripot pareizās sliedēs, atteiktos no īpašuma tiesībām…

Viņš gribēja atrast cilvēku, kurš nodzīvojis uz Zemes pietiekami ilgi, būtu pietiekami prasmīgs pārvaldnieks un negribētu to visu paturēt vienīgi sev.

Starp citiem vārdiem mašīna nosauca viņam arī vienu no manējiem, tad vēl otru — šo otru ar piebildi «iespējams, vēl dzīvs». Tad tika pārbaudīta mana personīgā kartīte un daudzi dati par to otru, un drīz vien mašīna izdeva vēl vairākus vārdus — visus manējos. Tā sāka šķirot atšķirības un kopējās pazīmes, turpināja rakņāties kartotēkā un deva arvien mīklainākas atbildes.

Drīz vien Tatrams izlēma, ka mani vajag «inspicēt».

Korts ieradās rakstīt grāmatu.

Viņš patiešām gribēja redzēt, vai es esmu labs, godīgs, cēls, nesamaitāts, uzticams un uzticības cienīgs, nesavtīgs, laipns, jautrs un bez personiskām ambīcijām.

Tas nozīmēja, ka viņš ir pēdējais muļķis, jo viņa atbilde skanēja šādi: «Jā, viņš tāds ir.»

Es viņu noteikti izmuļķoju.

Varbūt viņam ir taisnība par personisko ambīciju trūkumu. Esmu pēc velna slinks un nemaz nekāroju dienām un naktīm lauzīt galvu par tām problēmām, ko man cels priekšā izmocītā Zeme.

Esmu pat gatavs upurēt kādu daļiņu no personiskās labklājības. Droši vien es atgriezīšos pie sešu mēnešu atvaļinājuma.

Kāds no pilnvarotajiem (ne tas, kurš palika sēžam skimerī) iedeva man zīmīti no zilā. Tajā, starp citu, bija teikts:

«Dārgais — lai kāds, velns parāvis, būtu jūsu vārds!

Ir ļoti neparasti sākt vēstuli ar šādu uzrunu, tāpēc respektēšu Jūsu vēlmi un saukšu Jūs par Konrādu.

Konrād, šobrīd Jūs jau esat lietas kursā par manas vizītes īsto mērķi. Jūtu, ka esmu pareizi izvēlējies, ieceldams jūs par mantinieku tam īpašumam, ko ierasts dēvēt par Zemi. Jūs acīm redzami esat tai pieķēries — kā Karagiosis. Jūs iedvesmojāt vīrus to aizstāvēt uz dzīvību un nāvi. Jūs atjaunojat tās pieminekļus, saglabājat tās mākslas darbus (starp citu, viens mana testamenta noteikums ir tāds, ka Jums jāatjauno Lielā piramīda!) un Jūsu atjautība, kā arī gara un miesas spēks ir apbrīnas vērti.

Tāpat Jūs pilnīgāk par visiem citiem atbilstat nemirstīga pārrauga etalonam (es daudz ko dotu, lai uzzinātu Jūsu patieso vecumu). Un šī īpašība kopā ar augsto izdzīvošanas potenciālu patiesībā padara Jūs par vienīgo kandidātu. Ja Jūsu mutācija kādreiz arī sāks novecot, pastāv taču S-S terapija, lai turpinātu Jūsu dzīves gadu pavedienu. (Es varētu teikt «viltot», taču tas nebūtu laipni no manas puses, jo, cik man ir zināms, Jūs esat īsts maldu vērpējs. Visi tie dzīves datu ieraksti! Ar šīm pretrunām jūs padarījāt nabaga Dzīves datu reģistru vai traku. Tagad tas ir ieprogrammēts neuzskatīt Grieķijā izsniegtu dzimšanas apliecību par pierādījumu.)

Es nododu Zemi kalikanzarosa rokās. Saskaņā ar leģendu tā būtu milzīga kļūda. Tomēr es esmu gatavs derēt, ka Jūs pat par kalikanzarosu tikai izliekaties. Jūs iznīcināt tikai to, ko esat nodomājis atjaunot. Iespējams, ka Jūs esat dižais Pāns, kurš notēloja, ka mirst. Lai nu kā, Jums būs pietiekami līdzekļu un smago iekārtu — tās tiks nosūtītas jau šogad —, un neskaitāmas iespējas, kā no Štigo fonda pieprasīt vēl daudz ko vairāk. Tāpēc eji un esi ražīgs, un vairojies un manto Zemi! Dzimta būs tepat tuvumā. Ja būs vajadzīga palīdzība, tad tikai pasauc, un palīdzība tiks sniegta.

Man nav laika uzrakstīt Jums grāmatu. Diemžēl. Taču te būs mans autogrāfs —

Korts Mištigo.

P. S. Es vēl arvien nezinu, vai tā ir māksla. Ejiet pats pie velna!»

Tāda ir šīs zīmītes galvenā doma.

Pāns?

Mašīnas to nesaka, vai ne?

Vismaz es ceru, ka ne…

Zeme ir mežonīga planēta. Tā ir nežēlīga un klinšaina vieta. Vispirms jāaizvāc drazas, — pēdu pēc pēdas —, lai pēc tam varētu likt vietā ko vērtīgāku.

Tas nozīmē darbu, daudz darba.

Tas nozīmē, ka man būs nepieciešamas visas Ministrijas rīcībā esošās iespējas un Radpola organizācija, lai varētu ko iesākt.

Tieši šobrīd es domāju, pārtraukt vai nepārtraukt tūrisma ceļojumus pa drupu vietām. Šķiet, ka ļaušu tos turpināt, jo tagad mums ir daudz kas labs, ko parādīt. Iedzimtā ziņkārība cilvēkam liek ceļojuma laikā apstāties un palūrēt pa caurumu katrā žogā, aiz kura kaut ko būvē.

Tagad mums ir nauda, un mēs atkal esam savu īpašumu saimnieki, un tā ir liela atšķirība. Varbūt pat Atgriešanās nav galīgi paputējusi. Ja pastāvēs dzīvotspējīga programma Zemes atjaunošanai, mēs varam atvilināt šurp daļu no saviem emigrantiem. Varbūt pat kādu jaunu tūristu.

Taču, ja viņi grib palikt vegieši, lai tā arī būtu. Mēs viņus labprāt pieņemtu, taču varam iztikt arī bez viņiem. Jūtu, ka izceļotāju straume no šejienes drīz apsīks, jo cilvēki zinās, ka gluži labi var dzīvot tepat, un Zemes iedzīvotāju skaits pieaugs vairāk, nekā tas pieaugtu ģeometriskā progresijā; to mums ļaus sasniegt pašlaik vēl ļoti dārgā jaunā S-S terapija. Esmu iecerējis šo terapiju padarīt pieejamu pilnīgi visiem. To es panākšu, ieceļot Džordžu par sabiedrības veselības programmas vadītāju.

Mēs vēl dzīvosim! Esmu noguris būt par kapu uzraugu un negribu šķiest laiku, līdz pastardienai cērtoties cauri Pasaules kokam, pat ja es esmu Tumsas dzemdēts, ar tieksmi iekulties nepatikšanās. Kad sāks skanēt zvani, es gribu, lai varētu teikt — lethos aneste, patiesi augšāmcēlies, — nevis nomest zāģi un bēgt pa galvu pa kaklu (zvani dimd, pakavi klaudz un tā tālāk). Tagad ir visu labo kalikanzarosu laiks… Jūs jau zināt.

Tāpēc…

Kasandrai un man ir šī villa Burvju salā. Viņai te patīk. Man te patīk. Viņai vairs nav iebildumu pret manu nenosakāmo vecumu. Tas ir jauki.

Tieši šorīt, kad mēs gulējām pludmalē un vērojām, kā saule dzenas pakaļ zvaigznēm, es pagriezos pret viņu un ieteicos, ka mūs gaida smags, ļoti smags darbs līdz pat tulznām rokās, darbs, kas pilns galvassāpju un citādu nepatikšanu.

— Nē, tā tas nebūs, — viņa atbildēja.

— Nemierini mani, — es sacīju. — Tas tikai padara visu vēl grūtāku.

— Viss būs gluži citādi.

— Kasandra, tu esi pārāk liela optimiste.

— Nē. Es tev jau iepriekš pateicu, ka tu dodies briesmās, un tā arī bija, bet tu man toreiz neticēji. Šoreiz es zinu, ka mums veiksies. Tas arī viss.

— Pateicos par nemaldīgumu pagātnē, tomēr es jūtu, ka tu nenovērtē tās grūtības, kas mums vēl priekšā.

Viņa piecēlās un cirta kāju pret zemi.

— Tu nekad man netici!

— Protams, ticu! Tikai šoreiz tu kļūdies, dārgā.

Tad viņa aizpeldēja, mana trakā nāra, tālu tumšajā jūrā. Pēc kāda laika viņa atpeldēja atpakaļ.

— Labi, — viņa smaidīdama sacīja, purinādama no matiem sīkas lietus lāses. — Nešaubies!

Es saķēru viņu aiz potītes, novilku sev blakus smiltīs un sāku kutināt.

— Izbeidz!

— Klau, es ticu tev, Kasandra! Patiešām! Dzirdi? Nu, kā būs? Es patiešām tev ticu. Nolādēts! Tev, protams, ir taisnība!

— Tu esi uzpūtīgs kalikanza… Au!

Viņa bija tik jauka jūras krastā, tāpēc mēs palikām tur, līdz uzausa diena, un jutāmies lieliski.

Te ir īstā vieta šo stāstu beigt, sic.