Nemirstīgais

LĒNAIS DARINĀJUMS

Pirmo reizi tiekoties, viņa nezināja, kas viņš ir; tiesa, to nezināja daudzi. Tobrīd viņš kaut ko darīja augļu dārzā zem bumbieres. Zeme smaržoja "pēc vasaras nogales un vējiem — no tās vēdīja tāda kā bronzas smarža. Viņš pacēla galvu un ieraudzīja neliela auguma meiteni ar bezbailīgu seju, gadus divdesmit piecus vai sešus vecu; viņas acis bija tādā pašā krāsā kā mati, un tas šķita visai neparasti, jo mati viņai bija zeltainrudi. Viņa savā priekšā redzēja melnīgsnēju vīrieti ap gadiem četrdesmit, kurš turēja rokā elektroskopu ar zelta plātnītēm, un viņai radās sajūta, ka viņa nelūgta ielauzusies otra pasaulē.

— Ai! — viņa izgrūda, un acīmredzot balss tonis radīja labvēlīgu noskaņu, jo viņš pamāja ar galvu un tcica: — Paturiet! —, tādējādi gaisinādams domu par traucējumu. Meitene notupās viņam blakām un paņēma instrumentu, turēdama to tieši tajā vietā, kur viņš novietoja viņas roku; tad vīrietis pagājās mazliet tālāk un uzsita sev pa ceļgalu ar kaut ko līdzīgu toņdakšai. — Kas tur notiek? — viņš jautāja tīkamā balsī — tādā balsī, ko mēdz sadzirdēt un uzklausīt arī nepazīstamie.

Viņa paskatījās uz trauslajām zelta plāksnītēm aiz elcktroskopa stikla. — Šķiras katra uz savu pusi!

Viņš vēlreiz piesita ar toņdakšu, un plātnītes atkal pašķīrās.

Stipri?

— Piesitiena brīdī apmēram par četrdesmit pieciem grādiem.

— Labi… tas laikam būs pats augstākais. — No virsjakas kabatas viņš izvilka maisiņu ar sasmalcinātu krītu un nobēra nelielu sauju zemē. — Es tagad drusku pastaigāšu. Jūs palieciet tepat un sakiet man, cik stipri plātnītes pašķiras.

Viņš līčločiem virzījās apkārt bumbierei, palaikam piesizdams ar toņdakšu, un viņa nosauca skaitļus — desmit grādu, trīsdesmit, pieci, divdesmit, nulle. Ikreiz, kad zelta lapiņas izpletās līdz pēdējai iespējai

— četrdesmit grādiem vai pat vairāk, viņš nobēra zemē sauju krīta. Kad darāmais bija galā, koku nevienādā ovālā apjoza balto krīta drumstalu loks. Viņš izņēma blociņu, uzskicēja diagrammu — apbārstītās vietas un pašu koku, — tad, ielicis blociņu atpakaļ kabatā, izņēma viņai no rokām elektroskopu.

— Vai jūs kaut ko meklējāt? — viņš jautāja.

— Nē, — viņa atbildēja. — Jā.

Izrādījās, ka viņš prot arī pasmaidīt. Kaut gan smaids ilga tikai īsu mirkli, viņa jutās ļoti pārsteigta, redzot to šajā neparastajā sejā.

— Tiesā to neuzskatītu par izsmeļošu atbildi.

Viņa palūkojās uz kalna nogāzi, kas vakargaismā zaigoja ar metālisku mirdzumu. Tā bija diezgan kaila un vienmuļa — akmeņi, vasaras saulē izkaltušas zāles, šur tur pa kādam kokam, un tad šis

augļu dārzs. Lai nokļūtu šeit, vajadzēja noiet krietnu gabalu. — Jau­tājums nebija tik vienkāršs, — viņa teica, tad mēģināja pasmaidīt un piepeši izplūda asarās.

Saņēmusies viņa to nožēloja un atvainojās viņam.

— Par ko? — viņš jautāja. Tā bija pirmā reize, kad viņa izjuta šī cilvēka tieksmi vienmēr uzdot nākamo jautājumu. Tas viesa mulsumu. Un varēja nojaust, ka tā būs vienmēr — vismaz tikpat spēcīgi kā šobrīd, bet varbūt vēl krietni spēcīgāk. — Nu tā… cilvēks taču neļaujas jūtu uzplūdiem citu klātbūtnē.

— Jūs ļaujaties. To «cilvēku», ko minējāt, es nepazīstu.

— Es… kad jūs tā sakāt, man šķiet, ka es arī ne.

— Nu tad izstāstiet visu, kā ir. Nav nekādas jēgas mocīties ar «viņš domās, ka es…» un tā tālāk. Ko es domāšu, to domāšu tāpat, vienalga, ko jūs teiktu. Vai arī — ejiet pa nogāzi lejā un nesakiet vispār neko. — Tā kā viņa netaisījās iet, viņš piebilda: — Nu tad mēģiniet teikt patiesību. Ja tā ir svarīga, tai jābūt vienkāršai, un, ja tā ir vienkārša, to ir viegli pateikt.

— Man jāmirst! — viņa iekliedzās.

— Man tāpat.

— Man krūtī ir audzējs.

— Nāciet man līdzi uz māju, un es to likvidēšu.

Neteicis vairs ne vārda, viņš pagriezās un cauri dārzam devās uz mājas pusi. Pārbiedēta līdz neprātam, sašutusi un aklas cerības spārnota, neviļus pat īsi iesmiedamās, viņa brīdi stāvēja un raudzījās viņam nopakaļ, tad attapās skrienam tajā pašā virzienā (pa kuru laiku es izlēmu?).

Viņa panāca vīrieti augļu dārza augstākajā piekalnes malā. — Vai jūs esat ārsts?

Viņš šķita nemanījis viņas kavēšanos un pakaļskrējienu.

— Nē, — viņš atbildēja, soļodams tālāk, un atkal šķita nemanām, ka viņa apstājas, brīdi koda apakšlūpu, tad atkal metas skriešus, lai panāktu viņu.

— Es laikam esmu zaudējusi prātu, — viņa teica, iedama pa dārza celiņu viņam blakus. To viņa sacīja pati sev, un viņš acīmredzot to saprata, jo neko neatbildēja. Puķu dārzā valdīja krizantēmu izaicinošā smarža, un pašā vidū bija dīķis, kurā viņa manīja pazibam pāris karaliskās sarkancepurītes — sudraba, nevis zelta zivtiņas, lielākas, nekā viņai jebkad bija gadījies redzēt. Un tad — pati māja.

Vispirms tā šķita daļa no dārza — terase ar kolonnām itin kā saplūda ar to —, bet pēc tam daļa no kalna — varenās sienas veidoja klintsakmeņi (milzīgo apmēru dēļ tos nevarēja dēvēt par laukakmeņiem). Tā atradās gan uz kalna, gan pašā kalnā, un jumta līnijas stiepās paralēli apvārsnim; fasāde, sānsienas un daļa mājas balstījās pret izvirzītu klints cilni. Smagās, naglām apsistās durvis ar divām skatu lūkām, viņiem pienākot, atvērās (kaut gan neredzēja neviena, kurš tās būtu varējis atvērt), un aizveroties viesa visapkārt tādu klusumu, tik pilnīgu nošķirtību no ārpasaules, kādu nespētu radīt neviens aizbīdņa vai bultas klaudziens. Viņa palika stāvam ar muguru pret durvīm un raudzījās, kā viņš dodas cauri iekšējam pagalmiņam — acīmredzot ēkas galvenajai savienotājtelpai centrālajā daļā. Tas bija tāds kā liels vestibils, kura vidū atradās no piecām pusēm icstiklota telpa ar atklātu augšdaļu. Tās iekšienē slējās koks — ciprese vai kadiķis izlocītiem, samezglotiem zariem, mākslīgi veidotu, cirptu un līdzinātu ārieni — dabas un cilvēka darinājums, ko japāņi dēvē par bonsai.

— Vai jūs nenāksiet? — viņš uzsauca, atvēris durvis pretējā sienā aiz stiklotās telpas.

— Bonsai nevar būt piecpadsmit pēdas augsts, — viņa teica.

— Šis tāds ir.

Viņa lēni piegāja tam klāt un uzmanīgi aplūkoja. — Cik ilgi tas jums pieder?

Viņa balss tonis liecināja, ka viņš ir ļoti iepriecināts. Muļķīgi ir vaicāt bonsai īpašniekam, cik vecs ir viņa koks, jo tādā gadījumā jūs patiesībā jautājat, vai tas ir viņa paša veidojums, jeb vai viņš ieguvis un turpinājis cita iesāktu darbu un ieceri; jūs vedināt viņu pasludināt par savējo kāda cita ieceri un rūpīgi veikto darbu, un šādā cilvēka pārbaudē ir kaut kas mazisks un netīkams. Tāpēc jautājums «Cik ilgi tas jums pieder?» iepriecina ar savu nevainojami pieklājīgo attieksmi un neuzbāzīgo laipnību. — Pusi mana mūža, — viņš atbildēja.

Viņa pārlaida kokam pētošu skatienu. Reizēm ne visai veiksmīgās dārzniecības var ieraudzīt aprūsējušos traukus iestādītus kokus, kas nav nedz gluži izmesti ārā, nedz gluži aizmirsti, bet nīkst neizpārdoti, jo tiem ir dīvainas formas vai šur tur pa nokaltušam zaram, vai arī tie pārāk lēni auguši — cits kopumā, cits pa daļām. Tieši šiem kokiem laika gaitā izveidojas savdabīgi stumbri, un tie izrāda tik izaicinošu pretestību savai dabas dotajai kaitei, ka atplaukst pavisam neparastā krāšņumā, ja vien tiem tiek dota iespēja dzīvot tālāk. Šis koks bija krietni vecāks par pusi no sava saimnieka mūža, varbūt tas bija pat nodzīvojis ilgāk par viņu. Aplūkodama to, viņa piepeši sajuta bailes, ka šo skaistumu negaidot varētu iznīcināt uguns, vāveru saime, kādi dziļumos paslēpušies tārpi vai termīti — kāds spēks, kas darbojas ārpus jebkādiem krietnuma vai taisnīguma priekšstatiem… bez jebkādas cieņas apjautas. Viņa vēlreiz palūkojās uz koku. Tad palūkojās uz vīrieti.

— Nāksiet?

— Jā, — viņa atbildēja un iegāja viņam līdzi laboratorijā.

— Apsēdieties, lūk, tur, un aprodiet ar apkārtni, — viņš teica. — Tas prasīs kādu brītiņu.

«Lūk, tur» nozīmēja lielu ādas klubkrēslu līdzās grāmatu skapim. Grāmatas aptvēra visdažādāko-tematiku — tur bija rokasgrāmatas medicīnā un inženierzinātnēs, kodolfizikā, ķīmijā, bioloģijā, psihiatrijā. Arī darbi par tenisu, vingrošanu, šahu, austrumnieku kara spēli go un golfu. Turpat stāvēja sējumi par dramaturģiju, daiļliteratūras sacerēšanas metodēm, «Mūsdienu angļu valodas izmantojums», «Amerikāņu valoda» kopā ar pielikumu, Vuda un Vokera atskaņu vārdnīcas un vesela rinda citu vārdnīcu un enciklopēdiju.

— Jums ir pamatīga bibliotēka.

Atbilde skanēja diezgan strupi: acīmredzot šobrīd viņš bija pārāk aizņemts, lai sarunātos. Viņš tikai noteica: — Jā… varbūt jūs kādreiz to redzēsiet, — un viņai atlika vienīgi prātot, ko šie vārdi nozīmē. Acīmredzot tikai to, ka šīs grāmatas viņš glabā pie rokas darba vajadzībām un ka īstā bibliotēka atrodas kaut kur citur. Viņa paraudzījās uz namatēvu ar manāmu cieņu.

Meitene ar interesi vēroja svešo cilvēku. Veiklās, noteiktās kustības atstāja patīkamu iespaidu. Bija skaidri redzams, ka viņš zina, ko dara. Kaut kas no izmantojamās iekārtas viņai bija pazīstams — stikla destilators, titrēšanas piederumi, centrifūga. Turpat stāvēja divi ledusskapji, no kuriem viens nemaz nebija ledusskapis, jo uz durvīm tam bija redzams liels indikators, kurš rādīja 70 °F. Viņa aptvēra, ka modernais ledusskapis ir pilnīgi pielāgojams, lai radītu kontrolējamu — pat siltu — vidi.

Taču gan tas, gan pārējā iekārta, ko viņa nepazina, bija tikai priekšmeti. īstas uzmanības vērts bija pats cilvēks, kurš tā saistīja viņas domas, ka pa visu garo krēslā nosēdēto laiku viņai neradās vēlēšanās pievērsties grāmatu skapim.

Beidzot viņš mitējās darboties gar galdu, nospieda dažus slēdžus un, paņēmis augstu ķebli, pienāca viņai klāt. Apsēdies uz ķebļa, viņš atspieda kājas pret šķērskoku un nolika abas lielās, brūnganās plaukstas sev uz ceļiem. — Bail?

— Laikam jā.

— Jums nav te jāpaliek.

— Ja ņem vērā otru iespēju… — viņa braši iesāka, taču drosme itin kā pagaisa pusceļā, — tad tam nav lielas nozīmes.

— Ļoti prātīgi, — viņš gandrīz priecīgi teica. — Es atceros — kad biju vēl bērns, mūsu mājā izcēlās ugunsgrēks. Sākās juceklis un panika, un nebija viegli izkļūt ārā, un mans desmit gadus vecais brālis piepeši atjēdzās uz ielas ar modinātājpulksteni rokā. Tas bija vecs pulkstenis, kas nemaz nedarbojās, — un tomēr no visām lietām, ko viņš tādā bridi būtu varējis paķert, viņam rokā atradās tieši tas. Viņš nekad netika skaidrībā, kāpēc tā noticis.

— Un jūs?

— Kāpēc viņš izvēlējās tieši šo priekšmetu, to arī es nevaru pateikt. Taču man šķiet, ka es zinu, kāpēc viņš izdarīja kaut ko tik acīm redzami nesaprātīgu. Redziet, panika ir pavisam īpašs stāvoklis. Tāpat kā bailes, bēgšana, neprātīgs niknums vai uzbrukums, tā ir ļoti primitīva reakcija sevišķu briesmu gadījumā. Tā ir viena no saglabāšanās dziņas izpausmēm. īpašu to dara tieši nesaprātīgums. Bet kāpēc lai saprāta izslēgšana būtu saglabāšanās mehānisma daļa?

Viņa nopietni pārdomāja dzirdēto. Šim cilvēkam piemita kaut kas tāds, kas lika par visu domāt nopietni. — Nevaru iedomāties, — viņa beidzot teica. — Varbūt vienīgi tāpēc, ka dažos apstākļos saprāts gluži vienkārši atsakās darboties.

— Jūs varat gan iedomāties, — viņš teica, un atkal no viņa strāvoja tā pati možā atzinība, kas meiteni ļoti iepriecināja. — Un nupat jūs jau iedomājāties. Ja briesmu brīdī jūs tveraties pie saprāta, bet saprāts nedarbojas, jūs no tā atsakāties. Nevar taču sacīt, ka nesaprātīgi ir atteikties no tā, kas nedarbojas, vai ne? Un tad jūs nonākat panikā, tad sperat neaprēķināmus soļus. Vairums no tiem — lielum lielais vairums — būs lieki un nevajadzīgi, daži varbūt pat bīstami, taču tam nav nozīmes — jūs tikpat esat briesmās. Saglabāšanās iespēja slēpjas apstāklī, ka kaut kur pašos dziļumos jūs apjaušat: labāk viena iespēja no miljona, nekā vispār nekādas iespējas. Un tā nu jūs sēžat te — jums ir bail, jūs varētu bēgt projām, kaut kas jūs skubina bēgt, taču jūs to nedarāt.

Viņa pamāja ar galvu.

Viņš turpināja: — Jūs atklājāt sev sacietējumu. Aizgājāt pie ārsta, kurš izdarīja dažas analīzes un pateica jums bēdīgo vēsti. Varbūt jūs aizgājāt vēl pie cita ārsta, un tas apstiprināja to pašu. Tad jūs šo to papētījāt un noskaidrojāt, kas gaidāms tālāk — izmeklēšana, operācija, apšaubāma izveseļošanās, ilgs, nepanesams periods ar «bezcerīga gadījuma» zīmogu. Un tad jūs zaudējāt kontroli. Darījāt šo to tādu, par ko cerat, ka es jums nejautāšu. Sākāt klīst kaut kur apkārt, pašai nezinot, kur, un bez jebkāda iemesla attapāties manā augļu dārzā. — Viņš noplātīja rokas un nolaida tās atpakaļ uz ceļgaliem itin kā atpūsties. — Panika. Tas pats, kādēļ mazi puišeļi pidžamās pusnaktī attopas uz ielas ar salauztiem modinātāj­pulksteņiem rokās, un, tas pats, kādēļ pastāv pūšļotāji. — Kaut kas virs galda iezvanījās, un, uzsmaidījis viņai, vīrietis aizgāja atpakaļ darba vietā, pāri plecam noteikdams: — Starp citu, es neesmu pūšļotājs. Lai kļūtu par pūšļotāju, ir jāpretendē uz ārsta kvalifikāciju. Es to nevaru.

Viņa vēroja, kā vīrietis izslēdz, ieslēdz, maisa, mēra un rēķina. Piederumi kā mazs orķestris gan solo, gan vienkopus spēlēja viņam, diriģentam, savu mūziku — dūca, šņāca, klikstēja, ņirbēja. Viņai gribējās gan smieties, gan raudāt, gan kliegt. Taču viņa to nedarīja, baidīdamās, ka nespēs vairs rimties.

Kad vīrietis atkal pienāca klāt, vētra meitenē bija rimusi, taču tās vietā stājies pastāvīgs, pretēju dziņu izraisīts sasprindzinājums, kas noveda pie baismīga sastinguma, un, ieraudzījusi viņam rokā instrumentu, viņa spēja vienīgi platāk ieplest acis. Viņa pat pārstāja elpot.

— Jā, tā ir adata, — viņš teica gandrīz vai ķircinošā tonī. — Gara, spīdoša, asa adata. Nesāciet stāstīt, ka esat no tiem, kuri bīstas no adatas. — Viņš pavilka mazliet vaļīgāk garo vadu, kas stiepās no šļirces melnā ietvara, un jāteniski apsēdās uz ķebļa. — Vai gribat iedzert kaut ko nomierinošu?

Viņai bija bail pat runāt; apvalks, kas vēl glabāja skaidrā saprāta dzirksti, bija ļoti plāns un ļoti spraigi nostiepts.

— Labāk gan būtu, ja jūs to nedarītu, — viņš teica, — jo šis farmaceitiskais maisījums jau tāpat ir diezgan sarežģīts. Bet ja jums vajag…

Viņai izdevās drusku papurināt galvu, un viņa atkal sajuta izstrāvojam pret sevi svešinieka atzinības vilni. Viņai gribējās uzdot neskaitāmus jautājumus — viņa bija apņēmusies tos uzdot, viņai vajadzēja tos uzdot: kas ir šajā šļircē? Cik ārstēšanas seansi būs nepieciešami? Kādi tie būs? Cik ilgi viņai te būs jāpaliek, un kurā vietā? Un pats galvenais — vai viņa varēs dzīvot, ak, vai varēs dzīvot?

Šķita, ka viņam rūp tikai viena no gaidītajām atbildēm. — Tam pamatā ir galvenokārt viens no kālija izotopiem. Ja es jums gribētu izstāstīt visu, ko par to zinu, tas prasītu… nu, katrā ziņā vairāk laika, nekā mēs varam atļauties. Bet galvenā būtība ir tāda. Teorētiski ikviens atoms ir elektriski līdzsvarots (nerunāsim par visparastākajiem izņēmumiem). Tāpat arī visiem elektriskajiem lādiņiem molekulā jābūt līdzsvarotiem — tik un tik pozitīvi, tik un tik negatīvi, kopā nulle. Es atklāju, ka lādiņu līdzsvars ļaundabīgā šūnā nav nulle — īsti nav. Ir gluži tā, it kā molekulu līmenī būtu notikusi submikroskopiska viesuļvētra un sīkas zibens šautriņas šaudītos turp un atpakaļ, mainīdamas zīmi. Notiek iejaukšanās sakaru sistēmā — statiskajā, — viņš pavēcināja roku ar ietvara apņemto šļirci, — un tā būtībā ir visa pamatcēlonis. Līdzko kaut kas iejaucas sakaru sistēmā — it īpaši ribonukleīnskābes mehānismā, kurš ziņo: «Izlasiet šo skici un veidojiet to, kas teikts, un, kad tas izdarīts, apstājieties!» — kad šī ziņa tiek sagrozīta, top greizi veidojumi, veidojumi bez līdzsvara, veidojumi, kas uzvedas gandrīz tā, kā vajadzētu, un veic savas funkcijas gandrīz pareizi: tās ir ļaundabīgas Sūnas, kuru turpmākie ziņojumi nes vēl lielāku ļaunumu.

Nu tā. Vai šīs vētras izraisa vīrusi, ķimikālijas, radiācija, fiziska trauma vai pat raizes — un nedomājiet, ka raizes to nespēj! — tam ir otršķirīga nozīme. Galvenais ir radīt tādus apstākļus, lai vētra nevarētu notikt. Ja tas izdodas, šūnām ir pietiekami daudz spēju pašām izlabot un aizstāt to, kas izgājis no ierindas. Un bioloģiskās sistēmas nav kā tenisa bumbiņas ar statiskiem lādiņiem, kas gaida, kad lādiņš izzudīs vai izlādēsies zemei pievienotā vadā. Tām piemīt sava veida elastīgums — cs to saucu par iecietību —, kas ļauj tām uzņemt mazliet lielāku vai mazliet mazāku lādiņu un tomēr dzīvot tālāk. Nu, lūk: pieņemsim, ka noteikts šūnu kopums ir ļaundabīgs, un pieņemsim, ka tas kopumā nes sevī simt lieku pozitīvo vienību. Tas ietekmē tieši blakus esošās šūnas, taču nākamās, tālākās joslas vairs ne.

Ja šīs tālākās joslas varētu atvērties liekajam lādiņam un palīdzētu aizvadīt to prom, tās atbrīvotu ļaundabīgās šūnas no pārpalikuma, vai saprotat? Un tās spētu tikt galā ar nelielo pārākumu pašas vai arī nodotu to tālāk citām un vēl citām šūnām, kuras to varētu pieveikt. Citiem vārdiem sakot, ja es varu ievadīt jūsu ķermenī līdzekli, kas atvilktu šo nelīdzsvaroto lādiņu un izkliedētu tā koncentrāciju, parastās organisma norises varētu darboties brīvi un izlabot ļaundabīgo šūnu izraisīto traucējumu. Un tieši šāds līdzeklis man šeit ir.

Viņš iespieda ietvara apņemto šļirci sev starp ceļgaliem, izņēma no virsvalka sānkabatas plastmasas kastīti, atvēra to un izvilka no tā spirtotu tamponu. Joprojām moži runādams, viņš saņēma viņas bailēs notirpušo roku un norīvēja elkoņa iekšpusi. — Es nebūt negribu apgalvot, ka atoma kodollādiņi ir tas pats, kas statiskā elektrība. Tā ir pavisam cita kategorija. Bet analoģija paliek. Varu pieminēt vēl vienu analoģiju. Varētu salīdzināt ļaundabīgo šūnu lādiņu ar tauku uzkrājumu un šo te ķēpu ar šķīdinātāju, kas taukus sadalīs un tiktāl izkliedēs, ka tie vairs nebūs manāmi. Bet uz statisko analoģiju mani vedina doma par neparastu blakusietekmi: organismi, kuros ievada šo vielu, patiešām rada ellīgu statisko lādiņu. Tas ir blakusprodukts, un dažu iemeslu dēļ, par kuriem pagaidām varu runāt tikai teorētiski, man šķiet, ka tas saistīts ar skaņu spektru. Toņdakšas un tā tālāk. Tieši ar to cs nodarbojos, kad satikāmies. Arī tas koks ir piesūcināts ar šo vielu. Agrāk tam veidojās ļaundabīgu šūnu izaugumi. Tagad vairs ne. — Viņš mirkli veltīja viņai savu neparasto smaidu un ļāva teiktajam nogulsnēties apziņā, kamēr pats pavērsa šļirces galu augšup un izšļāca gaisā pirmo strūkliņu. Ar otru plaukstu satvēris viņas kreisās rokas muskuli, viņš to saudzīgi, bet stingri saspieda. Adata nolaidās lejup un ieslīdēja lielajā vēnā tik meistarīgi, ka viņa ieelsojās — nevis tāpēc, ka būtu iesāpējies, bet tāpēc, ka nesāpēja nemaz. Viņš uzmanīgi vēroja nelielo stikla stobriņa daļu, kas bija redzama virs melnā ietvara, mazlietiņ pavilka virzuli atpakaļ, noskatījās, kā šļirces bezkrāsainajā šķidrumā ieplūst sarkana krāsa, tad vienmērīgi stūma virzuli lejup.

— Lūdzu nekustieties… Neņemiet ļaunā, tas prasīs brītiņu laika, jo man jūsos jāievada diezgan daudz šīs mantas. Un tas, ziniet, ir ļoti labi, — viņš atkal sāka runāt tādā pašā tonī kā iepriekš par skaņu spektru, — jo neatkarīgi no blakusiedarbības tai ir noturīga daba. Veselīgas biosistēmas izveido spēcīgu elektrostatisko lauku, neveselīgas — vāju vai pat nekādu. Ar tik primitīvu un vienkāršu instrumentu kā tas mazais elektroskops iespējams pateikt, vai kādā organisma daļā ir ļaundabīgu šūnu sakopojums, un, ja ir, tad, kur tas ir, cik tas liels un cik ļaundabīgs. — Viņš veikli mainīja šļirces satvērienu, neizkustinādams adatu un nemainīdams virzuļa spiedienu. Pamazām sajūta kļuva nepatīkamāka, dūriena vieta sāka smelgt, un ap to veidojās zilums. — Un, ja jūs brīnāties, kāpēc šim rīkam vajadzīgs tāds ietvars un vēl galā vads (kaut gan esmu pārliecināts, ka jūs nemaz nebrīnāties un zināt tikpat labi kā es, ka visa šī runāšana ir tikai tāpēc, lai nodarbinātu jūsu domas), es jums to pateikšu. Tā ir parasta spole ar augstas frekvences maiņstrāvu. Mainīgais lauks gādā, lai šķidrums būtu magnētiski un elektrostatiski neitrāls jau no paša sākuma. — Viņš strauji un vienmērīgi izvilka adatu un salieca viņas roku, iespiezdams elkoņa iekšpusē vates tamponu.

— Neviens man nekad to pirms ārstēšanās nav stāstījis, — viņa teica. — Ne pirms, ne pēc.

— Ko tad?

— Par lādiņiem. Vai jūs taisāties mani lādēt?

Viņa atkal sajuta izstrāvojam sev pretī atzinības vilni, un šoreiz to apstiprināja vārdi: — Man patīk jūsu stils. Kā jūs jūtaties?

Viņa centās atrast atbilstošu apzīmējumu. — Kā aizmigušas milzu histērijas īpašniece, kas lūdzas, lai šo zvēru nepamodina.

Viņš iesmējās. — Pēc maza brītiņa jūs sāksiet justies tik dīvaini, ka histērijai neatliks laika. — Piecēlies viņš aiznesa un nolika adatu uz darba galda, pa ceļam saritinādams vadu. Tad viņš izslēdza maiņstrāvas lauku un, paņēmis lielu stikla kausu un kvadrātveida finiera gabalu, atgriezās vecajā vietā. Apgriezis kausu otrādi, viņš nolika to uz grīdas netālu no viņas un uz tā platās apakšas uzlika finiera gabalu.

— Kaut ko tādu es atceros, — viņa teica. — No tiem laikiem, kad gāju… šķiet, pamatskolā. Mums tur taisīja mākslīgo zibeni ar… kas tas īsti bija? Tāda gara, bezgalīga lente, kas stiepās pāri blokiem, un uz tās bija kaut kādi vadiņi un virsū tāda liela vara bumba.

— Van de Grāfa ģenerators.

— Pareizi! Ar to darīja daudz ko, bet vislabāk es atceros, ka reiz stāvēju uz tāda paša liela trauka, uz kura bija uzlikts koka gabals, un mani uzlādēja ar ģeneratoru. Es neko īpašu nejutu, vienīgi to, ka man visi mati sacēlušies stāvus. Visi smējās. Es izskatījos pēc ērmīgas lelles. Viņi teica, ka man esot četrdesmit tūkstoši voltu.

— Labi! Ļoti priecājos, ka jūs to atceraties. Tomēr tagad būs mazliet citādi. Pārvēl kādiem četrdesmit tūkstošiem vairāk.

— Ai!

— Neraizējieties. Kamēr jūs esat izolēta un kamēr iezemēti vai daļēji iezemēti objekti — piemēram, es — atrodas nojums pietiekošā attālumā, nekādas dzirksteļošanas nebūs.

— Vai tiešām jūs lietosiet tādu ģeneratoru?

— Tādu ne, bet ģeneratoru esmu jau lietojis. Tā esat jūs.

— Tā esmu… ai! — Viņa bija pacēlusi roku no krēsla paroces — gaisā pazibēja dzirksteles un uzvēdīja ozona smarža.

— Jā, pavisam noteikti esat, un vēl spēcīgāks ģenerators, nekā es domāju, — un arī ašāks. Celieties augšā!

Viņa sāka celties lēni, bet uz beigām kustība kļuva strauja. Atraujoties no krēsla, viņas ķermeni īsu sekundes daļiņu ieskāva zibošu zili baltu diegu mudžeklis. Vai nu tā ietekmē, vai arī pati no sevis viņa itin kā aizlidoja pusotra jarda tālāk, neprātīgā izbīlī tik tikko noturēdamās kājās.

— Palieciet stāvam! — viņš uzsauca, un viņa atguvusies saņēmās, kaut arī elpa plūda strauji un saraustīti. Viņš soli atkāpās. — Kāpiet uz dēļa. Ašāk, ašāk!

Viņa darīja, kā teikts, un pāris paspertie soļi atstāja aiz sevis ugunīgas pēdas, kas ātri iekvēlojās un pazuda. Grīļodamās viņa uzkāpa uz finiera gabala. Viņas mati sāka virmodami celties stāvus. — Kas ar mani notiek? — viņa iekliedzās.

— Es jūs tomēr lādēju! — viņš bezbēdīgi atsaucās, taču šobrīd viņa nespēja uztvert pati savu pirmītējo asprātību. — Kas ar mani notiek? — viņa iesaucās vēlreiz.

— Viss ir kārtībā, — viņš mierinoši teica. Aizgājis atpakaļ pie galda, viņš ieslēdza skaņas ģeneratoru. Tas dobji ievaidējās simt līdz trīssimt hercu diapazonā. Viņš palielināja jaudu un ieslēdza augstuma kontroli. Tas iegaudojās augstākā tonī, un vienlaikus viņas zeltainrudie mati trīsēdami sacēlās stāvus un drudžaini rāvās katrs uz savu pusi. Viņš paaugstināja toni virs desmit tūkstoš herciem un tad ļāva tam noslīdēt līdz pat dobji zemam, tikko dzirdamam vienpadsmit hercu tonim; galējos punktos viņas mati sakrita guļus, bet pie tūkstoš simts atkal sacēlās stāvus, un viņa kļuva līdzīga, pašas vārdiem runājot, ērmīgai lellei.

Viņš noregulēja pastiprinājumu līdz daudzmaz ciešamam līmenim un paņēma elektroskopu. Smaidīdams viņš pienāca viņai klāt. — Vai jūs zināt, ka pati esat elektroskops? Un vēl piedevām dzīvs Van de Grāfa ģenerators. Un ērmīga lelle.

— Laidiet mani lejā, — viņa tik tikko spēja pateikt.

— Vēl ne. Lūdzu, stāviet stingri. Atšķirība starp jums un jebkuru apkārtējo priekšmetu ir tik liela, ka, nokļūstot tiem tuvumā, jūs pret tiem izlādētos. Tas jums nekaitētu — tā nav strāva —, bet jūs varētu apdedzināties un dabūt nervu šoku. — Viņš pacēla elektroskopu, un pat no tāda attāluma, par spīti drudžainajam satraukumam, viņa redzēja, kā zelta plātnītes pašķiras. Viņš sāka iet viņai apkārt, uzmanīgi vērodams plātnītncs, kustinādams aparātu uz priekšu un atpakaļ un no vieniem sāniem uz otriem. Vienreiz viņš piegāja pie skaņas ģeneratora un nogrieza to mazliet zemāk. — Jūs raidāt tik spēcīgu lauku, ka es nevaru uztvert variācijas, — viņš paskaidroja un atgriezās atkal pie viņas, šoreiz pienākdams tuvāk.

— Es vairs nevaru izturēt… nevaru… — viņa nomurmināja, bet viņš vai nu nedzirdēja vai negribēja dzirdēt. Viņš virzīja elektroskopu ap viņas vēdera dobumu un tā tuvumā — augšup un no viena sāna uz otru.

— Aha! Tepat ir! — viņš moži iesaucās, turēdams instrumentu pret viņas labo krūti.

— Kas? — viņa iešņukstējās.

— Jūsu vēzis. Zem labās krūts, tuvu pie paduses. — Viņš iesvilpās. — Pie tam nejauks. Ļaundabīgs pēc velna.

Viņa sagrīļojās, gāzās uz priekšu un sabruka. Visu viņas būtni sagrāba melns nelabums, ko uz mirkli atsita atpakaļ zili balta sprādziena vilnis, un tad tas kā brūkoša klints sagāzās viņai pāri.

Līnija, kur griesti saplūst ar sienu. Cita siena, citi griesti. Agrāk neredzēti. Nav svarīgi. Vienalga.

Gulēt…

Līnija, kur griesti saplūst ar sienu. Kaut kas pa vidu. Viņa seja… saspringta, samocīta, gurda. Nav svarīgi. Vienalga.

Gulēt…

Līnija, kur griesti saplūst ar sienu. Mazliet zemāk vakara saules gaisma. Pāri pretī rūsgani zeltainas krizantēmas zeltaini zaļā stikla ragā. Atkal kaut kas pa vidu: viņa seja.

— Vai jūs mani dzirdat?

Jā, tikai nevajag atbildēt. Nevajag kustēties. Nevajag runāt.

Gulēt..,

Istaba, siena, staigājošs cilvēks, naksnīgs logs un krizantēmas, kas izskatās gluži kā dzīvas, bet vai tad nav zināms, ka tās ir nogrieztas un mirst?

Vai viņas pašas to zina?

— Kā jūs jūtaties? — Saspringta, uzstājīga balss.

— Dzert…

Kaut kas auksts, gandrīz ledains iesmeldzās žokļu locītavās. I Greipfrūtu sula. Viena roka balsta viņas plecus, otra tur glāzi, ai, nē, tas nav… — Paldies! Liels… — Jāmēģina piecelties sēdus… palags… manas drēbes!

— Atvainojiet! — viņš teica, gluži kā prazdams lasīt domas. — Dažas vajadzības nekādi nav savienojamas ar zeķbiksēm un minikleitu. Bet viss ir izmazgāts un izžāvēts, un katrā laikā dabūjams. Lūk/tur!

Uz krēsla guļ brūnā vilnas kleita, zeķbikses un kurpes.

Viņš ar cieņu pakāpjas soli tālāk un noliek uz naktsgaldiņa blakus karafei glāzi.

— Kādas vajadzības?

— Vemšana. Šīberi, — viņš vaļsirdīgi paskaidroja.

Palags spēj noslēpt ķermeni, bet, ak vai, mulsumu ne. — Ai, piedodiet… Ak Dievs, es laikam… — Viņa papurina galvu, un vīrieša siluets acu priekšā paslīd sānis un atpakaļ.

— Jūs nonācāt šokā un vairs nebijāt atdabūjama pie apziņas. — Viņš brīdi vilcinājās. Pirmo reizi viņa redzēja, ka šis cilvēks par kaut ko neziņā vilcinās. īsu mirkli viņa pati kļuva gandrīz par domu lasītāju: Vai pasacīt viņai, ko es domāju? Protams, vajag pasacīt, un

viņš to darīja: — Jūs negribējāt atgriezties apziņā. I

— Es neko neatceros.

— Bumbiere, elektroskops. Injekcija, elektrostatiskā reakcija.

— Nē, — viņa teica, neko neaptverdama, tad, sākdama aptvert, vēlreiz iesaucās: — Nē!

— Jā, turieties! — viņš nodārdināja un nākamajā mirklī jau bija pie viņas gultas un ar plaukstām cieši saspieda viņas vaigus. — Ne­krītiet vairs atpakaļ! Jūs varat saņemties. Varat, tāpēc ka tagad viss ir kārtībā, vai saprotat?

— Jūs teicāt, ka man esot vēzis. — Tas izskanēja ērcīgi un pārmetoši. Viņš iesmējās — iesmējās viņai tieši sejā.

— Tā bijāt jūs, kas man to teica.

— Ai, bet es vēl droši nezināju!

— Nu, tad viss ir skaidrs, — viņš sacīja tādā tonī, it kā akmens būtu novēlies no sirds. — Manā darbībā nebija nekā tāda, kas varētu uz trīs dienām izslēgt jums apziņu, — cēlonim vajadzēja būt jūsos.

— Trīs dienas!

Viņš vienkārši pamāja ar galvu un turpināja iesākto domu.

— Es reizēm kļūstu par daudz iedomīgs, — viņš teica ar patīkamu smaidu. — Tas tāpēc, ka man tik bieži izrādās taisnība. Un šoreiz kaut ko pārāk droši ieņēmu galvā, vai ne? Nospriedu, ka esat jau bijusi pie ārsta, varbūt pat izdarījusi biopsiju. Bet tā nebija, vai ne?

— Man bija bail, — viņa atzinās, tad pacēla acis pret viņu. — No tā nomira mana māte, mana tante, un māsai vajadzēja pilnīgi nogriezt krūti. Šī doma bija nepanesama. Un kad jūs…

— Kad es jums pateicu to, ko jūs jau zinājāt un ko negribējāt dzirdēt, jūs to nespējāt pieņemt. Taisnā ce|ā atslēdzāties, un cauri. Zaudējāt samaņu, un tam nebija nekāda sakara ar tiem pāri par septiņdesmit tūkstošiem voltu, kas bija jūsos. Es jūs saķēru. — Viņš izplēta rokas, un viņa instinktīvi atrāvās, tomēr viņš palika tai pašā pozā un nenolaida rokas, līdz viņa paskatījās uz tām. Uz apakšdelmiem un spēcīgajiem muskuļiem, ciktāl tos ļāva saredzēt īsās krekla piedurknes, bija redzamas koši sarkanas apdeguma pēdas.

— Arī man tika savas deviņas desmitdaļas, — viņš teica, — bet jūs vismaz krītot nepārsitāt galvu.

— Paldies, — viņa teica, kavēdamās dziļi domās, tad pēkšņi apraudājās. — Bet ko lai es daru?

— Ko lai darāt? Ejiet atpakaļ uz mājām — kur nu jums tās ir, un sāciet dzīvi no jauna — kā nu jūs to saprotat.

— Bet jūs teicāt…

— Kad jūs reiz apjēgsiet, ka tas, ko es jums darīju, nebija diagnosticēšana?

— Es… vai tad jūs… vai tas nozīmē, ka jūs to izārstējāt?

— Tas nozīmē, ka jūs pati to pašlaik ārstējat. Es jums to visu izskaidroju — tagad taču jūs atceraties, vai ne?

— Visu ne, bet… puslīdz jā. — Slepus (tomēr ne gluži veiksmīgi, jo viņš to pamanīja) viņa zem palaga mēģināja taustīt zināmo sacietējumu. — Tas turpat vēl ir!

— Ja es jums iesistu pa galvu ar nūju, — viņš teica ar mazliet pārspīlētu vienkāršību, — tad tur arī izaugtu puns. Un paliktu tur vēl rīt un parīt. Aizparīt tas jau varētu būt mazāks, un pēc nedēļas jūs tik tikko varētu to sataustīt — tas būtu pazudis. Tas pats notiek arī šeit.

Beidzot viņa sāka aptvert neaptveramo. — Izārstēt vēzi ar vienu seansu…

— Ak Dievs, — viņš skarbi noteica. — Jau paskatoties uz jums, es redzu, ka man atkal būs jānoklausās tā pati runa. Nu nē, to es negribu.

— Kāda runa? — viņa satrūkusies vaicāja.

— Par manu pienākumu pret cilvēci. Tai ir divi varianti un daudz apakšvariantu. Pirmais variants skaidro manu pienākumu pret cilvēci un patiesībā liek saprast, ka ar to varētu iesist labu naudiņu. Otrais variants stāsta tikai un vienīgi par manu pienākumu pret cilvēci, un to es dzirdu krietni retāk. Sai otrajā variantā pilnīgi aizmirstas tā nepatika, ar kādu cilvēce uzņem labus izgudrojumus, ja vien tie nenāk no vispāratzītiem un godājamiem avotiem. Pirmajā variantā tas ir ļoti labi zināms, bet cilvēki cenšas šo tematu visgudri apiet.

— Es ne… — viņa iesāka, taču tālāk netika.

Apakšvarianti, — viņš turpināja, neievērodams viņas iestarpinājumu, — vienmēr ietver sevī atklāsmes gaismu — ar reliģiju vai bez tās, ar mistiku vai bez tās; reizēm tie ietverti stingrā ētikas un filozofijas rāmī un tiecas pakļaut mani, iedvešot vainas apziņu, kas allaž kaut kādā mērā saistīta ar līdzcietību.

— Bet es tikai…

— Jūs, — viņš teica, izstiepdams pret viņu garu rādītājpirkstu, — esat nolaupījusi sev iespēju uzstāties ar vismeistarīgāko šādas runas paraugu. Ja mani pieņēmumi būtu bijuši pareizi un jūs būtu aizgājusi pie sava laipnā vietējā kaulu zāģera, un viņš būtu aizsūtījis jūs pie speciālista, un tas būtu darījis to pašu un nosūtījis jūs konsultēties pie sava kolēģa, un jūs aiz nejaušības būtu nonākusi manās rokās, būtu izārstēta, devusies atpakaļ pie saviem daudzajiem ārstiem pastāstīt par šo brīnumu, vai zināt, ko jūs no viņiem būtu dzirdējusi? «Spontāna remisija», lūk, to jūs būtu dzirdējusi. Un ne jau tikai no ārstiem, — viņš turpināja ar tādu negaidītu kvēli, ka viņa gultā nodrebēja. — Katram ir sava reklamējamā prece. Jūsu dietologs būtu cildinājis savus diedzētos kviešu graudus vai makrobiotiskos rīsu cepumus, jūsu mācītājs būtu kritis ceļos un lūkojies debesīs, ģenētikas speciālists būtu skaidrojis jums savu iemīļoto teoriju par parādību atkārtošanos katrā otrajā paaudzē, un apgalvojis jums, ka arī jūsu vecvecākiem noteikti bijušas spontānas remisijas, pašiem nezinot.

— Lūdzu! — viņa skaļi iesaucās, bet viņš turpināja vēl skaļāk: — Vai jūs zināt, kas es esmu? Esmu divkārtējs inženieris — mehānikā un elektrībā, un vēl man ir jurista diploms. Ja jūs būtu tik dumja, ka izstāstītu kādam visu, kas šeit notika (es gan ccru, ka jūs tāda neesat, bet ja esat, tad es zinu, kā aizsargāties), mani varētu iebāzt cietumā par medicīnas praktizēšanu bez diploma; jūs mani varētu arī apvainot uzbrukumā, jo es jums iedūru ar adatu, un pat nolaupīšanā, ja vien izdotos pierādīt, ka es jūs no laboratorijas atnesu uz šejieni. Nevienam nebūtu daļas gar to, ka es izārstēju jums vēzi. Jūs nezināt, kas es esmu, vai ne?

— Nē — es pat nezinu, kā jūs sauc.

— Un es jums to neteikšu. Ari es nezinu jūsu vārdu…

— Patiešām! Mani sauc…

— Nesakiet! Nesakiet! Es negribu dzirdēt! Mani interesēja tikai jūsu sacietējums, un es veltīju uzmanību tam. Un gribu, lai jūs abi pazustu, tiklīdz jutīsieties pietiekami labi. Vai es izteicos skaidri?

— Ļaujiet man apģērbties, — viņa strupi teica, — un es tūlīt pat iešu prom!

— Un neteiksiet runu?

— Un neteikšu runu. — Nākamajā mirklī viņas dusmas saplaka, un viņa nelaimīgi piebilda: — Gribēju tikai pateikt, ka esmu jums pateicīga. Vai vismaz to es drīkstu?

Arī viņa dusmas saplaka vai vismaz mainīja virzienu, jo viņš pienāca pie gultas un, notupies tā, ka abu sejas atradās vienā līmenī, pavisam laipni teica: — Tas būtu ļoti jauki. Tikai… īsti pateicīga jūs jutīsieties ne agrāk kā pēc dienām desmit, kad saņemsiet ziņas par savu… spontāno remisiju, vai varbūt tikai pēc pusgada vai gada — vai pat diviem, trim, — kad pārbaudes atkārtoti dos negatīvu atbildi.

Aiz šiem vārdiem viņa apjauta tik dziļas skumjas, ka gluži nevilšus pastiepās un satvēra spēcīgo plaukstu, kas turējās pie gultas malas. Viņš neatrāvās, tomēr nelikās arī iepriecināts.

— Kāpēc es nevaru justies pateicīga jau tagad?

— Tas būtu uzticības apliecinājums, — viņš ar rūgtumu sacīja, — un tādi šajos laikos vairs nav sastopami… ja vispār jebkad ir bijuši. — Piecēlies kājās, viņš aizgāja līdz durvīm. — Lūdzu, neejiet šovakar projām, — viņš teica. — Ir tumšs, un jūs nezināt ceļu. Tiksimies rīt!

Kad viņš nākamajā rītā ienāca istabā, durvis stāvēja vaļā. Gulta bija saklāta, un palagi — rūpīgi salocīti — nolikti uz klēsla; turpat atradās arī spilvendrānas un viņas lietotie dvieļi. Viņas pašas istabā nebija.

Viņš izgāja priekšējā pagalmiņā un pievērsa skatienu savam bonsai

Rīta saule zeltaini apspīdēja vecā koka līmenisko augšdaļu, asi izceļot mezglotos zarus — brūnpelēko cieto virsmu ar samtainām rievām. Vienīgi bonsai līdzgaitnieks (dažreiz tiem ir tikai īpašnieki, taču tā gadās krietni retāk) spēj īsti saprast abu savstarpējās attiecības. Kokam piemīt īpaša un individuāla dvēsele, jo tas ir dzīva būtne, un dzīvas būtnes mainās, turklāt pastāv noteikti veidi, kā koki grib mainīties. Cilvēks redz savu koku un gara acīm veido redzamā papildinājumus un pārstatījumus, pieskaņodams iecerēm konkrētu rīcību. Koks savukārt var darīt vienīgi to, kas ir koka spēkos, un līdz nāvei pretoties jebkuram mēģinājumam uzvelt sev to, kas nav tā spēkos, vai paveikt kaut ko īsākā laikā, nekā tam nepieciešams. Tāpēc bonsai veidošana vienmēr nozīmē kompromisu un sadarbību.

Bonsai nevar izveidot tikai cilvēks vai tikai koks; to var vienīgi abi kopā, un tiem jāsaprot vienam otru. Tam vajadzīgs ilgs laiks. Veidotājs zina savu bonsai no galvas, pazīst katru tā zaru, katras rievas un skujas veidoto leņķi, un, gulēdams naktī nomodā vai arī baudīdams atpūtas brīdi tūkstoš jūdžu tālumā, viņš atceras to vai citu līniju vai veidojumu un domās turpina savas ieceres. Ar stieples, ūdens un gaismas palīdzību, ar pieliekšanu, ar ūdensprasīgu zāļu iesēšanu vai blīvas zemsedzes izveidošanu virs saknēm cilvēks paziņo kokam, ko no tā vēlas, un, ja paskaidrojums bijis veiksmīgs un izpratne pietiekama, koks atsaucas un paklausa — gandrīz Vienmēr saglabājas arī tā pašapziņa, spilgti individuālas novirzes. Labi, es darīšu to, ko tu vēlies, bet darīšu to pēc sava prāta. Un šīm novirzēm koks vienmēr var dot skaidru un loģisku pamatojumu, turklāt visbiežāk tas (gandrīz vai ar smaidu) liek cilvēkam saprast, ka viņš no šīs nesaskaņas būtu varējis izvairīties, ja būtu izturējies ar lielāku izpratni. Tas ir vislēnākais veidošanas process pasaulē, un dažkārt pat rodas šaubas, vai veidots tiek koks vai pats cilvēks.

Tā viņš stāvēja varbūt minūtes desmit, vērodams zeltaino virmojumu augšējos zaros, tad aizgāja pie grebumiem rotātas koka lādes, atvēra to, izņēma gabalu necila izskata audekla, atvēra durtiņas stiklotā būra sienā un uzklāja audeklu uz saknēm un apkārtējās zemes koka vienā pusē, otru pusi atstādams pieejamu vējam un mitrumam. Varbūt pēc kāda laika — pēc mēneša vai diviem — kāds jaunais dzinums augšējā zarā sapratīs doto mājienu, un nevienmērīgais mitruma pieplūdums augšup pa kambija slāni atturēs to no tiekšanās uz augšu un pierunās turpināt līmenisko augšdaļas veidojumu. Varbūt arī ne, un tādā gadījumā būs jārunā skarbāka valoda ar saites un stieples palīdzību. Taču tāpat iespējams, ka arī kokam būs kas sakāms par labu savai tieksmei augt stāvus augšup un varbūt tas pasacīs to tik pārliecinoši, ka cilvēks piekritīs; vārdu sakot, risināsies pacietīgs, saturīgs un ražīgs dialogs.

— Labrīt!

— Nu, pie velna! — viņš nodārdināja. — Es pat iekodu sev mēlē! Biju nospriedis, ka jūs esat aizgājusi.

— Es tiešām gāju projām. — Meitene bija notupusies ar muguru pret pagalmiņa iekšējo sienu un ar seju pret koku stikla ietvarā. — Bet ceļā apstājos, lai brītiņu pakavētos kopā ar koku.

— Un tālāk?

— Es daudz domāju.

— Par ko?

— Pārjums.

— Ko tu neteiksi!

— Redziet, — viņa noteikti sacīja, — es neiešu ne pie viena ārsta uz pārbaudi. Man negribējās aiziet, iekams nebūšu jums to pateikusi un pārliecinājusies, ka jūs man ticat.

— Nāciet iekšā, un iesim kaut ko uzēst!

Viņa muļķīgi iesmējās. — Es nevaru. Manas kājas ir aizmigušas.

Nevilcinādamies viņš pacēla viņu uz rokām un apnesa apkārt koka stiklotajam mājoklim. Abu sejas atradās tuvu viena pie otras, un, aplikusi roku viņam ap pleciem, viņa jautāja: — Vai jūs man ticat?

Viņš turpināja iet, līdz sasniedza koka lādi, tad apstājās un ieskatījās viņai acīs. — Es jums ticu. Nezinu, kāpēc jūs tā izlēmāt, bet man gribas jums ticēt. — Nosēdinājis meiteni uz lādes, viņš atkāpās soli atpakaļ.

— Jūs pieminējāt uzticības apliecinājumu, — viņa nopietni teica.

— Man likās — vismaz vienreiz mūžā jums tas jāsaņem, lai jūs nekad vairs neteiktu tādus vārdus. — Viņa bikli paklaudzināja papēžus pret grīdas plātni un samocīti pasmaidīja. — Vai… notirpušas!

— Jūs acīmredzot domājāt par to diezgan ilgi.

— Jā. Un vai gribat vēl kaut ko dzirdēt?

— Bez šaubām.

— Jūs esat saniknots un iebiedēts cilvēks.

Viņš šķita sajūsmināts. — Pastāstiet man par to!

— Nē, — viņa klusi iebilda, — pastāstiet jūs man! Es runāju pavisam nopietni. Par ko jūs esat saniknots?

— Nebūt neesmu!

— Kāpēc jūs esat tik ļoti saniknots?

— Es jau teicu, ka neesmu! Tiesa gan, viņš labsirdīgi piebilda,

— jūs mani vedināt uz to.

— Nu tad — kāpēc?

Viņš lūkojās viņā labu brīdi, kas viņai šķita vesela mūžība. — Tā­tad jūs tiešām gribat to zināt?

Viņa pamāja ar galvu.

Viņš izdarīja strauju rokas kustību visapkārt. — Kā jums šķiet, no kurienes man tas viss nācis — māja, zeme, iekārtas?

Viņa klusējot gaidīja.

— Izplūdes sistēma, — viņš teica, un balss viņam kļuva tāda kā piesmakusi — šī parādība viņai vairs nebija gluži sveša. — Paņē­miens, kā izvadīt izplūdes gāzes no iekšdedzes dzinējiem tā, lai tās savērptos. Nesadegušās cietās daļiņas tiek iespiestas slāpētāja sieniņās, stikla vates starpliktnī, kas nesadalīts viegli izņemams ārā un ik pēc divtūkstoš jūdzēm apmaināms pret tīru. Pārējās izplūdes vielas tiek sadedzinātas pašas ar savu iekšdedzes dzinēja sveci — kas ir degošs, tas sadeg. Siltums tiek izmantots, lai iepriekš sasildītu degvielu, pārējais atkal tiek savērpts un izrauts cauri piectūkstoš jūdžu patronai. Gala produkts, kas beidzot izkļūst ārā, ir samērā tīrs, vismaz pēc mūsdienu standartiem, un iepriekšējā sildīšana būtībā rada degvielas ekonomiju.

— Tātad jūs nopelnījāt daudz naudas.

— Es nopelnīju daudz naudas, — kā atbalss viņš atkārtoja. — Bet ne jau tāpēc, ka manu izgudrojumu būtu ieviesuši praksē piesārņojuma mazināšanai. Naudu es dabūju tāpēc, ka šo jaunumu nopirka kāda automobiļu firma un ieslēdza to seifā. Viņiem tas nepatīk, tāpēc ka iekārtas iebūvēšana mašīnās šo to maksā. Dažiem viņu draugiem no attīrīšanas firmām arī tas nepatīk, tāpēc ka šis izgudrojums ļauj efektīvi izmantot neattīrītu degvielu. Nu, ko tur — tik gudrs es tolaik nebiju, un otrreiz šādu kļūdu neatkārtošu. Bet jums taisnība, es esmu saniknots. Biju saniknots jau tad, kad puikas gados strādāju uz kuģa un mums lika nomazgāt starpsienu ar veļas ziepju skaidiņām un lupatu, bet es aizgāju uz krastu, nopirku šķidro tīrītāju, izmēģināju un pārliecinājos, ka ar to darbs izdarāms labāk, ātrāk un lētāk. Tāpēc aiznesu to bocmanim, un tas man iebelza pa muti, jo es izliekoties, ka zinu darāmo labāk nekā viņš… tiesa, toreiz viņš bija piedzēries, bet pats pretīgākais nāca pēc tam, kad šī ziņa nokļuva ausīs vecajiem jūras vilkiem — tie visi nostājās pret mani un sāka saukāt par pielīdēju, bet tas ir pats ļaunākais apzīmējums, kādu uz kuģa var iemantot. Es nekādi nevarēju aptvert, kāpēc cilvēki tik ļoti grib stāties ceļā jebkādiem uzlabojumiem.

Un ar to man ir vajadzējis sastapties visu mūžu. Man galvā mājo kaut kas tāds, kas neparko nav dabūjams ārā — tā ir mana tieksme vienmēr uzdot nākamo jautājumu. Kāpēc tas un tas ir tieši tā un tā? Kāpēc tas nevarētu būt šitā? Jebkuros apstākļos un attiecībā uz jebko vienmēr pastāv nākamais jautājums; sevišķi svarīgi ir neatkāpties tad, kad atbilde šķiet patīkama, jo aiz tās vienmēr gaida atkal nākamais jautājums. Bet mēs dzīvojam pasaulē, kurā cilvēki gluži vienkārši negrib uzdot nākamo jautājumu!

Man ir maksāts vairāk, nekā es spēju iztērēt, par izgudrojumiem, ko cilvēki nevēlas lietot, un, ja es pastāvīgi esmu nikns, tā ir tikai mana vaina un es to atzīstu — tas ir tāpēc, ka es vienkārši nespēju neuzdot nākamo jautājumu un nemeklēt atbildi. Šajā laboratorijā ir kāds pusducis īsti efektīgu izgudrojumu, kas nekad neieraudzīs dienas gaismu, un vēl savs pussimts rindojas man galvā, bet ko gan var iesākt tādā pasaulē, kur cilvēki drīzāk gatavi dzīvot tuksnesī un kaut vai nobeigt cits citu, nekā mēģināt padarīt to zaļu un ziedošu pat tad, ja tiem skaidri parāda, kā to izdarīt, — kur tie gatavi izgrūst miljardus jaunai naftas atradnei, kad jau daudzkārt pierādīts, ka degviela no šīm atradnēm mūs visus iedzīs kapā?

Jā, es esmu saniknots. Kā gan citādi?

Viņa nogaidīja, līdz dzirdēto vārdu atbalss apskrien apkārt pagalmam un izlido pa stiklotā būra augšdaļu ārā, tad klusēja vēl brīdi, lai viņa niknums paspētu pierimt un viņš atgrieztos uz zemes viņai līdzās. Kad tas bija noticis, viņš it kā nokaunējies pasmaidīja, un viņa teica:

— Varbūt ir svarīgi nevis uzdot nākamo jautājumu, bet pareizo jautājumu. Manuprāt, cilvēki, kuri dzīvo pēc vecām, gudrām pamācībām, necenšas paši domāt, tomēr es zinu vienu vecu teicienu, kuram vērts pievērst uzmanību. Tas ir šāds: «Pareizi uzdots jautājums jau pats par sevi ir atbilde.»

Viņa brīdi apklusa, lai pārliecinātos, vai viņš patiešām klausās. Viņš klausījās ar nepārprotamu uzmanību. Viņa turpināja: — Tas ir tā — uzliekot roku uz karstas plīts, var sev jautāt: ko darīt, lai es neapdedzinātos? Un atbilde ir pilnīgi skaidra, vai ne? Ja pasaule atsakās pieņemt to, ko jūs tai varētu dot, jāatrod tāds «kāpēc?», kas jau ietvertu atbildi.

— Atbilde ir vienkārša, — viņš strupi atteica. — Cilvēki ir stulbi.

— Tā nav īstā atbilde, un jūs pats to zināt, — viņa sacīja.

— Un kāda ir īstā?

— Ai, to es nevaru pasacīt! Zinu tikai vienu: ja gribat kaut ko panākt darīšanās ar cilvēkiem, tad svarīgākais ir nevis, ko jūs darāt, bet, kā jūs to darāt. Nu, piemēram… jūs taču jau zināt, kā panākt savu attiecībā uz šo koku, vai ne?

— Sasodīts, jā!

— Arī cilvēki ir dzīvas, augošas būtnes. Es nezinu ne simto tiesu no tā, ko jūs zināt par bonsaĻ bet vienu es zinu: kad sāk tādu veidot, parasti neizvēlas taisnu, spēcīgu, veselīgu koku. Tieši greizos un slimīgos var izveidot visskaistāk. Tas jāpatur prātā, ja vēlaties pārveidot cilvēci.

— Nu, pie… Nudien, nesaprotu, vai pasmieties par jums, vai labāk gāzt!

Viņa piecēlās. Viņš nebija ievērojis, ka viņa ir tik slaida. — Es iešu.

— Nu, nu, neniekojieties! Jūs taču zināt, ka tas bija tikai tēlains izteiciens.

— Nē, es jau nenobijos. Bet labāk tomēr būs, ja es iešu.

— Vai jūs baidāties uzdot nākamo jautājumu? — viņš trāpīgi noprasīja.

— Ārkārtīgi baidos.

— Tomēr uzdodiet to!

— Nē!

— Tad es izdarīšu to jūsu vietā. Jūs teicāt, ka es esot saniknots un iebiedēts. Jūs gribat zināt, no kā es baidos.

— Jā.

— Nojums. Neaprakstāmi baidos.

— Patiešām?

— Jūs protat vedināt uz atklātību, — viņš gandrīz ar piepūli noteica. — Es pateikšu, ko jūs, manuprāt, domājat: ka es baidos no jebkurām ciešām cilvēciskām attiecībām. Es baidos no tā, ko nevar sadalīt ar skrūvgriezi vai spektroskopu, vai kosinusu un tangensu tabulu. — Viņš runāja it kā jokodams, taču rokas viņam trīcēja.

— Jūs varat tās veidot, pastiprināti laistot vienu pusi, — viņa saudzīgi teica, — vai arī dodot tām vairāk saules. Pret tām jāizturas kā pret dzīvu būtni — tāpat kā pret atsevišķu sugu, sievieti vai bonsai Tās kļūs tādas, kādas jūs gribat tās redzēt, ja vien ļausiet tām saglabāt savu būtību un nežēlosiet laiku un pūles.

— Man šķiet, ka jūs mēģināt man kaut ko piedāvāt, — viņš sacīja. Kāpēc jūs to darāt?

— Es te nosēdēju lielāko nakts daļu, — viņa teica, — un redzēju acu priekšā dīvainu tēlu. Kā jums šķiet, vai divi samocīti, greizi koki var izveidot bonsai viens no otra?

— Kā jūs sauc? — viņš jautāja.