Nevaicājiet man neko

I

Apziņa atgriezās lēnām.

Dažkārt ar mani tā atgadās. Es biju pārvērties bezveidīgā substancē, kura izpletās un sarāvās, tiecās aizplūst tālumā, satrūkt gabalos un, kad tas jau gandrīz bija noticis, slīdēja atkal kopā, savilkās cieši jo cieši, un viss atkārtojās ritmiski kā sirdspuksti, tikai daudz, daudz lēnāk. Un tad es jutu, ka pamazām ceļos augšup, nirstu kā no siltas un miglainas tumsas okeāna dzīlēs, un man nebija ne mazākās sajēgas, kāpēc tas notiek. Tad izdzirdu šajā nemaņas valstībā mūziku, ko spēlēja vesels orķestris, un spēlēja tas maršu. Es sajutu, ka kaut kas notiks, bet nezināju – labs vai briesmīgs, kad pavisam negaidot izlidoju tumsas virspusē un apžilbu no spožās gaismas.

Es biju pamodies. Tik tiešām miegs ir nāves brālis, kā mācīja skolā un kā teica senie grieķi. Nekas nav vienkāršāk un vieglāk kā aizmigt un reiz vairs nepamosties.

Es pietrūkos sēdus un aizsviedu segu kājgalī.

Manas brīvdienas bija beigušās, un šodien atkal jāiet skolā. Patiesību sakot, biju jau mazliet noilgojies pēc puikām. Telefons dzīvoklī vēl nebija ievilkts, mamma pie manis nevienu nelaida, un tā jau traks var kļūt. «Cilvēks mirst vientulībā» – tā saucas grāmata, kuru gan, par nožēlošanu, neesmu lasījis, bet vīram, kas to sarakstījis, jābūt tīri prātīgam. Viņš zinājis, ko nozīmē vientulība. Es to izjutu tikai divas nedēļas un tad jau gandrīz nobeidzos. Ak jā, vēl jāpasaka – biju apaukstējies un saķēris kaut ko līdzīgu plaušu karsonim. Bet man to nepatīk atcerēties. Ko tur vairs runāt, kad viss aiz muguras.

Aizslāju uz vannas istabu mazgāties un tīrīt zobus. Nopētīju sevi spogulī. Biju kļuvis vājāks, zem acīm loki. Caurām dienām cilvēks gulējis gultā, ēdis, ko vien gribējis, un, lūk, rezultātā – no spoguļa pretī raugās izkāmējis vieplis.

Aši paēdu un apģērbos. Biksēm vīles kā naži, krekls sniega baltumā un sarkanā kaklasaite, tā pati, kas zem noteiktiem leņķiem met zeltainu atspīdumu. Pirmo reizi uzvilku pītās kurpes. Eleganti. Ražotas Singapūrā. Saka, esot roku darbs. Kāds nabaga singapūrietis pinis veselu nakti, lai es tās uzvilktu kājās. Jācer, ka saimnieks būs atsviedis viņam kādu rubli jeb kā tas tur ir šo naudā, jo kurpes – uz goda. Vispār vēlējos apģērbties mazliet labāk. Parasti jau tāds uz skolu neeju. Tikai viesos.

Bāzdams atslēgas žaketes kabatā, sataustīju tur divus papīriņus. Es nemaz nevilku tos laukā. Senči katru dienu dod divus rubļus, un nekad tie nav bijuši sīknaudā. Kā viņiem tas izdodas, jau sen esmu gribējis pajautāt, bet parasti aizmirstas vai neatliek laika. Citreiz atkal negribas. Bet šorīt nez kāpēc bija nemierīgs prāts. Iemesla nekāda, taču jutos jocīgāk.

Gribēju ātrāk būt skolā.

Līdz skolai nācās skriet, jo ar tiem trolejbusiem mūždien gadās kāda ķibele. Vienalga, zvanu izdzirdu, vērdams parādes durvis. Laime, ka fiziķis pļāpāja turpat vestibilā ar resnu subjektu. Mums pie fiziķa pirmā stunda.

Trešajā stāvā, kurā atradās mana klase, visi jau bija sadzīti telpās. Tas nebija nekāds brīnums, jo pa gaiteni pretī peldēja vecā literāte Balode, sarkanu lenti apsējusies. Viņa fiziski necieta nekārtības. Bet balss Balodei – pasarg' dievs! Daži domāja, ka no pāris viņas kliedzieniem pamostos visi miroņi vidēja lieluma kapsētā. Mums gan to nekad nebūs lemts piedzīvot, jo Balode lasa avīzes un zina, ka pasaule jau tā ir pārapdzīvota. Un viņa tik ļoti mīl kārtību!

Tagad man vajadzēja stāstīt par sevi, jo Balode bez kārtības mīlestības vēl ir šausmīgi ziņkārīga par visu, kas vien saistās ar slimībām. To es neesmu pamanījis vienīgais.

– Berg, liec pie sirds, ka ar tādām slimībām joku nav, – viņa norūpējusies teica.

– Jā, es zinu, ka joki mazi.

– Tev tagad jābūt ļoti uzmanīgam, lai nerastos komplikācijas.

– Jā, jā, skolotāj, es zinu, skolotāj, paldies, skolotāj, nu man jāiet, tūlīt sāksies fizikas stunda, skolotāj, – es raisījos vaļā. Jutu, ka no šīm bēdīgajām runām mani patiešām sāk pārņemt vājums.

Un tad pie klases durvīm es pēkšņi aptvēru, kāpēc man šodien tāda nemierīga jušanās. Izrādījās, ka es taču velnišķīgi gribēju redzēt tos tur iekšā. Patiešām! Kad viņi blakus, tad dažreiz gribas nokļūt vientuļā salā, bet vajag tikai kādu laiku nesatikt, un tu jūti, ka nav īstas kārtības.

Es ievilku elpu, atrāvu durvis un iegāzos klasē. Visi, protams, sāka brēkt, jūs jau nu paši zināsiet, kā tas skan, ja kāds krietnu laiku nav bijis skolā. Ej nu gar klases priekšu, kad visi blenž tevī kā spokā vai astotā pasaules brīnumā. Tomēr jāatzīstas, tas ir pat mazliet jauki. Tu vismaz zini, ka pēc tevis kaut vai simtdaļu noilgojušies.

– Īvo!

Jēkabs, jeb Jāko, kā mēs viņu saucam, lai būtu skanīgāk, uzlēca ar kājām uz sola un no turienes krita man ap kaklu. Es tikko noturējos stāvus. Bet Jāko smējās, baltos zobus mirdzinādams. Ar pūlēm atbrīvojos un mazliet patēloju dusmīgo: sak, liels cilvēks, jau desmitajā klasē, bet uzvedas kā piektklasnieks. Patiesībā biju ļoti priecīgs, ka Jāko mani sagaidīja tā un ne citādi. Bet nevar jau uzreiz izkust priekā kā cukurgrauds karstā tējā.

Parasti sēžu pēdējā solā ar Alfrēdu jeb Frediju (tā viņam labāk patīk dēvēties), taču viņš nebija ieradies. Laikam tāpēc, ka šodien divi kontroldarbi – fizikā un anglenē.

Kaut gan neesmu nekāds zelta galva, tomēr šo to jēdzu, jo samērā regulāri ieskatos mācību grāmatās. Fredijs tur atkal samērā regulāri neieskatās. Draņķīgāk man klājas vienīgi eksaktajās gudrībās. Tur esot jāmācās sistemātiski un pēc sistēmas. No manis tas gan par daudz prasīts.

Tikko Jāko pārvācās manā solā, nāca fiziķis. Visi nu jau kādu miljono reizi cēlāmies kājās un kritām atpakaļ solos. Vienīgā laime. Ka šīs miljons reizes nebija pēc kārtas. Tās dalījās uz desmit gadiem un desmit biksēm – katru gadu pa vienām. Bet manai sēžamvietai ritēja tikai trešais gads – ķermeņa šūnas atjaunojoties ik pa septiņiem gadiem: tātad arī man pašreiz divi gadi un es dzīvoju jau savu trešo dzīvi.

No loģiskajām pārdomām mani iztraucēja Jāko. Lai izrēķinot viņam vienu uzdevumu. To, no atkārtojamās vielas.

– Tu domā, ka es pēc slimības kaut ko atceros? Tāpēc jau man nelika rakstīt.

– Pakustini vien smadzenes. Gan atcerēsies.

– Tev pašam izrēķināt ir tikpat kā nospļauties!

Jāko gan ir zelta galva. Tas jāatzīst. Un viņš varēja nelikt man mocīties. Bet tā būšot ātrāk, un es atšķīru grāmatu.

Sazin kāds radioamatieris bija izgatavojis spoli ar 10 vijumiem, un spoles garums bija 4 cm, bet diametrs 2 cm. Spolei nebija serdes, un tinumos plūda 0,016 ampēru stipra strāva. Iztaisīt spoli tad jau viņš prata, bet magnētisko plūsmu spolē aprēķināt nejēdza, un nu viņa vietā tas jādara man.

Es rēķināju un – tīri vai prieks! Man ir cerības kļūt par labu radioamatieri. Uztaisījis tādu spoli, es nu zināšu, ka magnētiskā plūsma ir apmēram 1,6·10^-9 Wb. Trakas lietas! Nemaz nezināju, ka esmu tik gudrs.

Nopētīju, ka Edgaram un Jāko ir viena grupa.

Pārrakstīju risinājumu un aizsūtīju uz klases viņējo galu Edgaram, kamēr Jāko sāka ņemties ar otras grupas uzdevumiem, lai palīdzētu Rihardam.

Mēs klasē esam četri draugi: Fredijs, Jāko, Edgars un es. Kaut gan par Edgaru to īsti tā varbūt nevarētu sacīt. Man ar viņu sarežģītas attiecības. Dažbrīd jūtu, ka viņš mani neieredz, citreiz – ka esmu viņam vajadzīgs. Esam kaut kas līdzīgs diviem magnētiem, kas bieži maina polus. Tiec nu gudrs! Cilvēku savstarpējās attiecības gan ir vienreizīgi sarežģīta būšana, tas jāatzīst.

Pašķielēju uz Edgaru. Saņēmis zīmīti, pat nepaskatījās uz manu pusi. Noliecās tikai pār lapu un sāka rakstīt.

Fiziķis sēdēja, atbalstījis zodu rokās, un raudzījās klasē, lai rastos iespaids, ka viņš redz katru, kas mēģinās špikot. Patiesībā pie viņa varēja špikot tīri mierīgi, ja vien cilvēks to nedarīja pārāk nekaunīgi. Jo fiziķis domāja, ka norakstot uzdevumu risinājumu, mēs apzogam paši sevi. Viņš domāja, ka mums tas pašiem jāsaprot, jo esam jau pieauguši. Šādai gaišai domai nevar nepiekrist. Nelaime vienīgi tā, ka gandrīz visai klasei, arī man, fizika bijusi nebijusi. Mēs netaisāmies kļūt fiziķi. Un man vienalga, vai šajā jomā es pats vai kāds cits apzog mani. Tik tiešām! Man tas pilnīgi vienalga. Un ne tikai par fiziku. Protams, es saprotu, ka jāmācās, ja jau esi sācis apmeklēt vidusskolu, bet, ka jāzina viss, ko te liek mācīties, tam nu atļaujiet, gan neticēt. Domāju, ka katram jāmācās tas, ko viņš atzīst sev par nepieciešamu.

Līdz zvanam bija atlikušas astoņas minūtes. Kad paliks piecas, fiziķis to pasacīs skaļi.

Tagad mēs klasē esam divi skolotāji. Mēs abi vērojam klasi. Tikai es redzu daudz vairāk.

«Skaistā Ilona» (to viņa panāk galvenokārt ar kosmētiku, vismaz man tā liekas) nupat saņēmusi zīmīti no Jura. Ticiet vai ne, tajos priekšmetos, kuri viņai nepadodas, viņš kļuvis gandrīz vai teicamnieks un tikai tāpēc, lai varētu rēķināt Ilonai uzdevumus un sacīt priekšā. «Ūdensgalva» Anastasija beidzot sadūšojusies un atvērusi pasolē grāmatu. Taču tas viņai tikpat nelīdzēs. Kārlēns, atspiedis galvu rokās, saspringti domā. Varu galvot, ka, tikko atskanēs zvans, atrisinājums būs gatavs, bet viņš nepagūs to pierakstīt, jo darbus tūlīt ievāks. Sarmīte un Māra, nešķiramās draudzenes, par kaut ko smīnēdamas sačukstas. Sarmīte vispār tīri patīkama meitene. Ne pārāk dumja, un arī figūra tā nekas. Tas – spriežot objektīvi. No subjektīvā viedokļa viņa nav mans tips. Es nevarētu viņā ieķerties līdz ausīm To es saku tāpēc, jo man šķiet, ka viņa ieķērusies manī. Nu patiešām! Tikai nedomājiet, ka es mēģinu uzsist sev cenu.

Edgars pabeidzis rakstīt. Paskatās šurp un tikko manāmi pamāj ar galvu. It kā tikai šobrīd pamanījis, ka esmu skolā. Bet es nez kāpēc pēkšņi sajutos priecīgs. Jāko, mēli cieši zobos sakodis, drudžaini raksta. Par visiem divdesmit astoņiem gan jums pastāstīt nevaru. Un nav jau arī nekādas vajadzības: ar ko tad nu īpaši mūsu klase atšķiras no citām desmitajām?

Vispār man ļoti patīk skatīties, kā klase strādā. Visi noliekuši galvas pār baltajām lapām, kuras apraksta, svītro un raksta atkal, citreiz pat saburza un sāk uz jaunas. Visi domā. Visi spiesti domāt. Un tad dažreiz pat slinkais Rihards, kas to vien dara kā skatās sportu pa televizoru vai stadionā, bet pats, bumbu padzenāt nevīžo, kaut ko izdomā.

Un tad – ZVANS!

Pēc stundām mēs ar Jāko un Edgaru nospriedām aizstaigāt līdz Fredijam.

Un tad ar mani notika kaut kas pārsteidzošs. Tikko nogriezāmies aiz skolas stūra, sejā iesitās dzestrums. Tas bija pavasara vējš un nesa sev līdzi vasaras dvesmu. Es ievilku pilnas krūtis, un vējš trakoja manī, noreiba galva, sirds kļuva līksma un viegla, un, saki nu viens, man pēkšņi sagribējās izdarīt kaut ko muļķīgu. Es šajā mirklī pavisam reāli sajutu vasaru, it kā tā jau būtu atnākusi vai arī stāvētu aiz muguras, siltām rokām mani aptvērusi. Uz mirkli katra mana ķermeņa šūniņa dzīvoja vasarā, bet brīnums tūlīt izgaisa.

Kad atnācām līdz Fredija dzīvokļa durvīm, es to vēl atcerējos un tad aizmirsu.

Vecais bastotājs atradās savā rezidencē, atgāzies atzveltnes krēslā, kājas saslējis uz palodzes starp kaktusa podiem. Viņš lasīja grāmatu un likās nepatīkami iztraucēts šajā bezgala jaukajā nodarbībā.

– Vai jūs durvis nevarat aizvērt klusāk?! – viņš iebrēcās. – Un nebļaujiet tik skaļi!

Fredijs to sauca, nemaz nepaskatīdamies uz durvīm. Viņš ļoti labi zināja, ka tikai mēs tā varējām uzvesties. Kad viņš pagrieza galvu un ieraudzīja mani, tūdaļ kļuva laipnāks.

– Ivo, veco zēn! Kad tava mutere nelaida pie tevis, mēs jau taisījāmies mest pa piecdesmit kapeikām priekš vainaga ar melnu banti. Ko citu mēs varējām domāt? Bet es esmu traki priecīgs, ka tavas kājas no jauna min šo skaisto zemeslodi un pie reizes arī pretīgās skolas riebīgās grīdas nožēlojamo parketu, ko nekad nedarītu manas kājas, ja to kustības būtu atkarīgas vienīgi no manis.

Tā viņš tur āzējās mums par uzjautrinājumu vēl labu brīdi. Bet no mājas nākt ārā negribēja. Viņš bija pateicis muterei, ka neies uz skolu tāpēc, ka jūtas slims. Tagad viņš negribēja muteri krāpt.

Beidzot mēs Fredijam iestāstījām, ka viņš tak var aiziet uz aptieku pēc zālēm. Tad viņš izslējās savā būdīgajā augumā un prasīja vienīgi – pēc kādām. Tik parastas mantas kā aspirīns un galvas pulveri mājās bija pietiekamā daudzumā. To nezinājām arī mēs un nospriedām kādu stundiņu padauzīt kārtis, ja jau nu Fredijam tik lielā mērā pamodusies sirdsapziņa.

Vispār man pie Fredija patika.

Istabas vidū stāvēja apaļš galds, kaktā veclaicīga kumode ar četrstūrainu spoguli, pie sienas piecdesmitajos gados ražots masīvs drēbju skapis. Krēsli tādi simpātiski, ar pītām atzveltnēm. Uz palodzēm rindā podos puķes un kaktusi. Pie durvīm karājās drēbes kulīte sērkociņiem, uz kuras zils rūķis kratīja lielu pirkstu un brīdināja no ugunsgrēka. Es vēl tagad nezinu, kāpēc man tik ļoti patīk šī istaba. Varbūt tāpēc, ka pie Fredija vienmēr var justies labāk nekā mājās. Te bija omulīgi.

Jāko uzreiz pamanījās pievākt vienīgo istabas mīksto krēslu, kurā nupat bija sēdējis Fredijs, un grāmatu no sēdekļa uzmeta uz palodzes blakus puķu podiem. Fredijs bija visaukstasinīgākais un prātīgākais cilvēks no mums visiem, kamēr lika mierā grāmatas. Viņš necieta nicīgu attieksmi pret grāmatām un gribēja, lai citi izturētos tā pat. Neredzēju nekad viņu mētājam grāmatas pa roku galam vai ielokām lapas un svītrojam, izņemot mācību grāmatas. Tās viņš nicināja. Bet fantastikas grāmatas dievināja. Viņš lasīja tās arī krieviski, un, ja būtu iespējams biežāk dabūt angliski, šai valodā liecībā viņam būtu pieci. Tagad Jāko par grāmatas sviešanu bija tika izdzīts no mīkstā krēsla un, lai visi saprastu, ka tas darīts ne tāpēc, lai tur iesēstos pats Fredijs, krēslu saņēma Edgars.

Mēs sasēdāmies ap galdu, un Fredijs uzsvieda kāršu kavu.

Vispār, gadu ziņā mēs visi esam vienādi – septiņpadsmit. Izņemot Fredu, kuram jau astoņpadsmit.

Spēlē man velnišķīgi neveicās. Kārtis nenāca un nenāca, dauzi kaut galvu pret sienu vai galdu. Man jau vajadzēja būt krietni mīnusos. Paprasīju to Edgaram, Viņš veda rēķinus.

– Tu gribēji prasīt, cik tev vēl pietrūkst? – piepeši viņš izsmejoši sacīja. – D audz jau vairs nav. Vēl astoņi. Astoņi mazi punktiņi. Tā gan, tā gan, – viņš dziedošā balsī smaidīdams novilka.

– Par mani neuztraucies! – es atcirtu.

– Tā tik vēl trūka! – viņš pretim.

Zilganpelēkās acis ar garajām skropstām raudzījās manī naidīgi un izsmejoši.

Edgars bija izstīdzējis un izskatījās garāks nekā es un Freds, lai arī bijām vienā augumā. Tas tāpēc, ka viņš bija tievāks. Vispār mēs trijatā bijām garāki par normāla auguma cilvēkiem, jo tā ateroskleroze vai kā viņu tur sauc esot uzlikusi mums zīmogu.

Edgars bija nervozs, ārkārtīgi jūtīgs un ģērbās kaut kā ļoti jocīgi. Piemēram, ja viņam kājās uzvilkti džinsi, tad tie bija tepat Latvijā ražotie par 4,71 rubli gabalā ar stulbiem bizoņiem uz dibena. Reiz mēs uz vārda dienu sametām naudu un uzdāvinājām viņam kārtīgus rietumvācu džinsus, bet viņš nez kāpēc negribēja tos pieņemt, līdz mums tomēr izdevās uzspiest. Un jūs zināt, ko viņš izdarīja? Viņš ne reizi neuzvilka džinsus kājās! Un vispār, tobrīd es viņu nesaprati, bet man viņš patika. Patika tāds, kāds viņš ir, kaut arī dažbrīd viņš mani necieta, pat neieredzēja.

Un tagad viņš skatījās manī, pašķiebis cirtaino galvu. Es varētu sadauzīt viņa seju asinīs un tūlīt ļaut sadauzīt savējo, lai tikai tas nebūtu noticis. (Es jūtu, ka aizstāstos velns zina kur, bet man tas ļoti svarīgi.)

Freds izdalīja kārtis un palika brīvs jo mēs spēlējām zolīti. Man šoreiz, kā par brīnumu, iekrita tīri prātīgas kārtis: divi dūži un lielāki trumpīši, tikai viena parasta lapa. Ar tādām jau gandrīz varēja raut zoli. Fredijs paglūnēja manās kārtīs un domāja tāpat. Es tad arī vairs nekavējos un izsaucu zoli. Izmetu pīķa dūzi. Ja riņķī iet abi dūži, es esmu vinnējis. Jāko uzmeta pīķa desmitnieku, bet tas draņķa Edgars plato un iesmējās:

– Tā gan, puisīt!

Un tad viņš izsvieda ercena desmitnieku, Es kāvu ar ercena dūzi, bet Jāko ar pusplato. Man sanāca dusmas, cik partija bija līdz muļķīgumam vienkārša.

– Īvo, tu esi iekšā, – sacīja Edgars, un nevarēja neredzēt prieku, ko tas viņam sagādāja. Arī Jāko smējās un sita man uz pleca, taču zināju, ka viņš priecājas par vinnēto partiju, ne par to, ka zaudējis esmu es.

Jāko smējās, un es uz viņu nemaz nedusmojos.

Viņš nedaudz sniedzās pāri manam plecam, bet bija izveicīgs kā meža kaķis. Ar viņu bija diezgan dīvaini. Tēvs viņam krievs, māte čigāniete, Jāko pats – latvietis. Viņam bija melni mati, brūnas acis un tumša ādas krāsa, tādēļ šķita, ka jūrmalā viņš iedeg ātrāk nekā mēs citi. Viņš bija ļoti sirsnīgs čalis, un man viņš patika.

Jau pirms laba laika manīju,, ka, ja es kaut ko sacīju, Edgars izlikās nedzirdam, it kā manis šeit nemaz nebūtu. Ja kaut ko teica viņš, tad tas bija domāts Fredijam vai Jāko, izņemot dažas divdomīgas piezīmes uz mana rēķina. Pats velns netiktu gudrs, kas Edgaram šad tad uznāk.

Sarēķinājis punktus, viņš piepeši ierēcās māksloti zirdziskos smieklos. Parasti viņš tā nesmējās, tas bija domāts tikai man.

Goda vārds, es tik tikko savaldījos, lai negāztu viņam pa žokli. Viņš bija mani nokaitinājis līdz galam. Un vēl blenza manī ar savām aukstajām zivs acīm. Tik tiešām, es būtu varējis viņam iegāzt, jo man iekšā viss bija sasprindzis kā līdz pēdējam nostiepta ģitāras stīga.

Freds tūlīt sajuta, kas var notikt, bet Jāko pasaullabsirdīgajā naivumā tikai jautri smējās.

– Nu, nu, šodien jābeidz, – Fredijs samierinoši runāja. – Citādi jūs vēl sakausieties.

– Jābeidz jau tāpat, – atteica Edgars. – Īvo jau trīs acis pāri trīsdesmit.

Jāko paķēra rēķinus un nožēlā piebilda:

– Kas tad to varēja zināt, ka tev šodien nenāks lapas, Īvo! Bet neuztraucies…

– Nu vienreiz pietiks par to, – es viņu pārtraucu. Nevaru ciest, ka visādos sīkos mēslos viņš vienmēr jūt līdzi un savu līdzjūtību izsaka skaļi. Es zinu, ka viņš ir patiess, tomēr tas var vienreiz apnikt.

– Plusos visvairāk esmu es, – sacīja Edgars.

Viņam bija jābūt kaut kas pāri četrdesmitiem. «Plus četrdesmit divi,» Jāko sacīja.

– Nu tad domā ātrāk! – teica Fredijs. – Drīz nāks mājās senči.

Mēs ar Edgaru sēdējām katrs savā galda pusē, cik nu apaļam galdam to pušu ir. Edgars nervozi bungoja ar pirkstu kauliņiem pa galdu. Es piespiedu sevi savilkt seju smīnā un raudzījos viņā, bet viņš nolaida acis un vēroja savas rokas, it kā nekas cits svarīgāks par šo sasodīto bungošanu nebūtu prātā. Mani ļoti interesēja, ko gan viņš izdomās, ja jau vairījās skatīties man acīs. Gandrīz aizmirsu pateikt dažus vārdus par spēles noteikumiem. Kam visvairāk mīnusu, skaitās zaudētājs, un viņam jāizdara tas, ko liek lielākais plusinieks. Parasti tas nebija nekas šausmīgs fizkultūras stundā jāiesit bumba savos vārtos, stundā piecas reizes skaļi jāierejas vai kaut kas tamlīdzīgi stulbs. Variantu bez gala.

Jāko savāca kārtis, Fredijs izbēra pelnu trauku un atrāva logu līdz galam, lai kaut cik dabūti ārā tabakas dūmus, es smēķēju un pelnus bēru sērkociņu kastītē, Edgars sēdēja man pretim un domāja, izbungojot ar pirkstiem kādu motīvu.

– Īvo, reiz tu stāstīji, ka esot lēcis ūdenī no desmit metru augsta tramplīna, – Edgars beidzot lēnām sacīja. – Tu tikai lielījies, vai ne?

– Ja reiz teicu, tad esmu lēcis.

Patiesībā reiz to biju darījis no piecu metru augstuma. Taču nez kāds nelabais bija dīdījis puikām pateikt, ka no desmit.

Nu es gaidīju, ko tad Edgars teiks tālāk.

Sērkociņu kastītē bija palikuši seši sērkociņi. Es apbēru visas sešas sērgalviņas ar pelniem. Bet Edgars vēroja tikai savu sasodīto bungošanu.

– Vai tu vari reiz izteikt visu līdz galam?! – es neizturēju. – Nedomāju te sēdēt līdz vakaram.

– Vai tiešām tu esi lēcis no desmit metriem? – viņš neskanīgi vaicāja.

– Jā, jā jā! Un vēl desmit tūkstošu – «jā»!

– Ka nu tu saki, tad jātic vien būs, – Edgars sacīja. – Ielec Daugavā no pontonu tilta.

Es vēl neattapu, kad Jāko sāka smieties kā kutināts.

– Tu esi dulls, Edgar! – viņš klaigāja. – Nāk ārā tev idejas kā pārākie kolosi!

Jāko laikam domāja, ka Edgars joko. Es jau pirms Edgara vārdiem zināju, ka šodien joki nebūs. Es to redzēju viņa acīs. Bet ko tamlīdzīgu gaidījis nebiju.

– Vai tu nopietni? – tomēr viņam vaicāju, joprojām smīnēdams.

– Protams, – viņš piespieda arī sevi sašķobīt seju smīnā.

– Olalā, veči! Miers uz zemes un cilvēkiem labs prāts! – klusumu aizpildīja Fredijs.

Jā, vēl atlicis Fredijs. Viņš bija būdīgs čalis. Par diviem pirkstiem garāks, nekā es, bet platāks plecos vai uz miljonu kilometru. Uz ballēm mēs ar viņu gājām droši. Dūres kā ķieģeļi. Mēs viņu labprātīgi uzskatījām par vecāko, bet viņš to nekad neizmantoja, lai pateiktu: tu dari šitā, tu atkal tā. Un praktiskās lietās viņš no mums bija pats prātīgākais. Vispār man ļoti patiks, ka man tāds draugs, kurš jebkuram iedvesa bailes. Es varēju justies tikpat droši kā viņš. Kad mēs reiz braucām pa ezeru ar laivu, viņš piebrauca klāt diviem skuķiem un pļāpādams sacīja, ka es esot viņa jaunākais brālis. Es biju ļoti glaimots, kad viņš tā pateica, jo vēlētos sev tādu brāli kā Fredijs, kaut gan viņam nekad to neteikšu. Ir lietas, kas jāpatur pie sevis.

– Cilvēkiem labs prāts! Kā tad! – atsaucās Jāko, bet Edgars novilka:

– Kāpēc, lai nebūtu? Īvo parasti doto vārdu tur.

– Ejiet abi pa gaisu! – iejaucās Fredijs. – Tad nu arī atraduši izklaidēšanos – pavasarī lēkt Rīgas centrā ūdenī no tilta. Ja nedabūsi uzreiz plaušu karsoni, tad nogrābs pogainie.

– Fred, es biju visvairāk punktos, – sacīja Edgars.

– Īvo nopirks kaut vai pudeli vīna – un basta!

– Es ticu, ka naudas viņam pietiek ne vienai pudelei vien. Arī priekš glaunas šlipses un cēla uzvalka. Bet es biju visvairāk plusos.

Fredijs nekā neatbildēja un gāja aizvērt logu. Es nodzēsu cigareti sērkociņu kārbiņā. Jāko piecēlās, izstaipījša un teica:

– Jāiet prom! Tūlīt nāks Freda mutere un sīkais no skolas.

– Tas nav godīgi, – Edgars pēkšņi sašutumā trīcošā balsī sacīja. – Mēs bijām sarunājuši. Es taču vinnēju!

– Izdomā kaut ko citu.

– Es jau vienreiz pateicu.

– Ak tu kungs! Pasaki kaut ko citu otrreiz.

– Kāpēc man jāizdomā kaut kas cits?! Es taču vinnēju!

Goda vārds! Pie šī sakāmā viņam acīs sariesās asaras. Viņš savu ideju bija ieņēmis galvā kā mazo reizesrēķinu. Kāpēc? – tas man nepieleca. Man nepavisam negribējās lēkt ūdenī no tā nelaimīgā tilta un, jāpiebilst, bija arī mazliet vai pat vēl vairāk nekā mazliet bail, bet es tak nevarēju to tā pasacīt. Biju pilnīgi atkarīgs no Edgara gribas, kaut arī neviens ar spēku nevarētu mani piespiest ielēkt Daugavā.

Un te, redzēdams, ka Fredijs un Jāko negribētu, lai es demonstrēju savu daiļlēkšanas prasmi, Edgars žēlīgā balsī sāka runāt, ka es, protams, varot darīt, kā tīkot, ka parasti gan cilvēki doto vārdu turot, bet varot jau arī neturēt, ka viņam personīgi tas esot vienalga utt., līdz man iekšā sāka vārīties un es uzbļāvu viņam, lai taču beidzot apklust.

– Ja reiz bija runāts, es to izdarīšu! Bet par to, ka man būtu jāuzklausa tava muldēšana, nekas sacīts nebija.

Viņš tūlīt aprāvās, un nu sāka Fredijs un Jāko. Lai Edgars izbeidzot cūkošanos, bet es atkal lai metot tās dumjās iedomas no galvas.

Būtu viņi tik aizrautīgi runājuši ātrāk, nebūtu jārunā tagad, un pie tam veltīgi, jo nekas vairs nebija grozāms.

Es pielēcu kājās un spēros uz durvīm. Edgars joprojām sēdēja un kaut ko domāja.

– Tad ejam! – es iebrēcos.

Bet viņš sēdēja, neatbildēja un domāja.

Vispār jāsaka: lai gan apzinājos, ka lieta nopietna, simtprocentīgi neticēju, ka nāksies izpildīt prasīto. Mēs varbūt pat aizietu līdz tiltam, es novilktu žaketi un kurpes, pārkāptu pāri margām, un tad Edgaram noteikti uzdotu nervi. Kaut gan: ja viņš izturētu, man atliktu vienīgi spert nelielu soli, un lieta darīta.

Bet man negribējās ne vienu, ne otru. Galu galā arī man nervi nav nemaz tik stipri.

Un piepeši Edgars sacīja:

– Tev jau nav jālec šodien. Var kaut pēc diviem mēnešiem, kad ūdens būs silts.

– Un krastmala pilna cilvēku, – es indīgi piebildu, kau gan jutu, kā milzīgs kalns sakustas un pamazām veļas no maniem pleciem.

– Var no rīta, kamēr mazāk ļaužu, – viņš naivi teica, un Jāko un Fredijs iesmējās.

– Tad man jāpieraksta piezīmju grāmatiņā, citādi, nedod dievs, aizmirsīšu, un tu varēsi dziedāt pa visu pasauli, ka Bergs nav turējis vārdu.

– Neuztraucies. Es tev atgādināšu.

– Paldies!

– Lūdzu!

Nebija kur grūst lieko laiku, un mēs aizšļūcām līdz «Putnu dārzam». Tas vēl bija ciet.

– Tik jaukā laikā! – sašutis iesaucās Edgars, bet Fredijs viņu smīnēdams mierināja.

– Mēs jau neesam vienīgie, kam tas sagādā bēdas. Paskaties tur!

Viņš pamāja ar galvu, kur pret aizžogojumu bija atspiedušies divi neuzkrītoši ģērbušies vīrieši. Viens no viņiem pēkšņi paskatījās uz mums, it kā būtu sadzirdējis Fredija vārdus. Nervozi paskatījās arī otrais, un viņi apmainījās dažām frāzēm.

– Vai tu re, kur manīgi. – smējās Fredijs. – Uzreiz saoduši medījumu.

– Kas viņi ir? – es prasīju.

– Tie paši, – teica Jāko.

– Tā gan, – es novilku.

– Kļuvuši pavisam nekaunīgi, – sacīja Edgars un, iegrūdis portfeli Fredam, enerģiski gāja atpakaļ uz krustojumu, pie kura stāvēja divi milicijas «gaziki».

Abi tipi šaudīgiem skatieniem viņu pavadīja, tad, sapratušies bez vārdiem, pagrieza mums muguru un aizpeldēja.

Edgars atnāca, un mums bija lielie smiekli.

Viņš bija paguvis apskatīties arī kino šilti. Pēc divdesmit minūtēm sākās kārtējā filma par mafiju. Es šaubījos, iet vai neiet. Man tās jau sāk apnikt, kā apnikušas VDR indiāņu filmas. Mīļais dievs, ko gan vācieši no indiāņiem jēdz? Piebāž plato ekrānu ar Goiko Mitiča būdu, bet, kad tu paskaties viņam acīs, tad domu tur tik daudz, it kā viņš nule būtu nokāpis no koka. Es nepretendēju, lai mani noturētu par baigo intelektuāli, bet es arī negribu, lai mani turētu par pamuļķu un iesmērētu šitādas filmas.

– Ja neko labāku nerāda, jāiztiek ar to pašu, – teica Jāko. – Kaut kas jāskatās ir.

Galu galā Jāko bija taisnība, un es biju ar mieru apskatīties mūžīgo cīņu starp mafiju un policistiem, betnu sāka pīkstēt Fredijs. Ko es tur skatīšoties, vai tad es nezinot, ka mafija uzvarēšot policiju, Es teicu, ka vienalga, nav ko darīt, varbūt daži labi momenti būs. Vai nu tas esot tik svarīgi, domāja Fredijs, lai es labāk ejot viņam līdzi uz «Ricu», Viņš tur bija sarunājis kanādiešu džinsus un baidījās, ka neiesmērē kādu draņķi. Tās, bez šaubām, bija muļķības. Tamlīdzīgās lietās viņš orientējās labāk par mani. Gluži vienkārši viņam negribējās iet vienam. Jāko un Edgars aizšļūca uz kino kasi, bet mēs uz «Ricu».

Pa spirālveida kāpnēm nokāpām «Ricas» apakšzālē. Patumšajā telpā cigarešu dūmi griezās ap blāvajām spuldzēm. Palsā miglā tinās uz sienām uzmālētie Ricas ezera krasti. Nabaga ezers laikam nebija pieredzējis nevienu saulainu dienu.

Publika šajā zālē bija samērā pastāvīga. Tā galvenokārt komplektējās no vidusskolu pēdējo klašu skolniekiem, pie kuriem piederējām arī mēs, no jaunajiem, vēl oficiāli neatzītajiem dažādu nozaru māksliniekiem. Te nāca tie, kurus solīdi ļaudis dēvēja par garmatainajiem, un tie, kuri ģērbās ekstravaganti. Te jūs varējāt redzēt ārzemju jaunākos apģērbu modeļus. Šeit jūs varējāt nodibināt pazīšanos ar daiļā dzimuma pārstāvēm, kuras pieaugušie dēvēja par «vieglas uzvedības» sievietēm. Taču viņas nemaz nebija tādas, kā domāja tie pieaugušie. Daudzas no šīm meitenēm mācījās vidusskolā, citas institūtos vai strādāja. Valkāt visdīvainākās formas tērpus, uzvesties brīvi piederēja pie labā toņa. Nav vairs deviņpadsmitais gadsimts un pat ne divdesmitā sākums, kad no iepazīšanās līdz pirmajam skūpstam pagāja desmit gaismas gadi. Mēs esam divdesmitā gadsimta bērni, gadsimta, kuram gadu skaits jau tuvojas astoņdesmitiem. Un, ja zēnam patīk meitene un meitenei zēns, tad viņi skūpstās. Un kas tur slikts, ja arī viņi pazīst viens otru tikai pirmo vakaru? Viņi tak patīk viens otram, jo savādāk jau nemaz negribētu skūpstīties. Kāpēc jāgaida? Nav taču laika. Mums jāsteidzas, mums jāsatver bēgošais laiks, un viss, ko tu esi notvēris, pieder tev, to vairs neviens nevar atņemt, lai notiktu kas notikdams. Un kurš zina, kas mūsu nedrošajā pasaulē risinās, piemēram, kaut vai mirklī, kad rakstu šos vārdus vai arī jūs tos lasāt? Es jau saprotu, ar prātu es saprotu, ka kara iespējamība kļūst gadu no gada mazāka, ka cilvēki tagad visā pasaulē zina, kas ir atombumba un kāds būs trešais pasaules karš, lai to nepieļautu. Un tomēr…

«Ricā» bija arī zināmas sugas sievietes, tas tiesa. Tāpēc cēlās nevalodas, kau gan velns nebija nemaz tik melns, kādu viņu centās mālēt. Šeit nāca arī pieklājīgi ģērbušies «štellmaņi», kas piegādāja šai raibajai publikai dažādas deficīta mantas. Par pāris sarkanajiem jūs varējāt dabūt «Playboy» un tamlīdzīga rakstura izdevumus, stereofoniskos albumus, kuri ražotāju zemes veikalos nonākuši pirms dažiem mēnešiem un kādus Rīgas radio nespēlē. Plaši tirgojās ar apģērba gabaliem. Džinsi, moderni krekli, apavi un līdzīgas mantas te apgrozījās par cenām, kas daudzkārt pārsniedza to īsto vērtību. Kaut gan – ja negribi – nepērc! Bet, ja jums bija vēlēšanās un, galvenais, nauda, jūs varējāt apģērbties patiešam moderni, negaidot, kamēr šādas preces parādīsies veikalos.

Es «Ricā» iestaigāju tikai šad tad, bet pastāvīgi apmeklētāji ir Jāko un Edgars. Vistrakākais ir Jāko. Viņš ir kā ķerts (vārda vistiešākajā nozīmē) uz «grupām». Viņš zina no galvas vai miljons «grupu» nosaukumus, zina to sastāvu, kādi albumi ierakstīti un kad. Pēc izpildījuma stila viņš var pat pasacīt, kāda «grupa» spēlē. Nu kā tad! Telpiskā mūzika. Wind of Change! You'd Better Believe It! Psychedelic Warlords! Un kas tad šite skan? Hawkind! Dave Broock rausta divpadsmit stīgu un solo ģitāru, spēlē sintizatoru, ērģeles. Vēl tur ir Lemmy. Simon House. Viņš spēlē arī melotronu un vijoli. Mick Turner. Dell Dettmar. Tu esi dzirdējis tādu instrumentu – kalimba? Ak nē? Viņš to spēlē. Simon Kings tup pie sitamajiem štrumentiem. Jāko atmiņu ir brīnišķīga. Bet es par to īpaši nebrīnos. Vai tad lieliem šahistiem tā ir vājāka?

Mēs ar Frediju stūrējām tieši uz kaktu, kur dūmu mākoņos starp divām dāmām omulīgi sēdēja Harijs. Tas bija vidēja auguma plecīgs čalis ar sarkanīgiem matiem, apvilcis arī sarkanu džemperi. Viņam jau bija divdesmit astoņi gadi, un, kad viņš pasmaidīja, iemirdzējās divi zelta zobi. Pie tā vainīgi viņa mati. Skolā viņu, šad tad nokaitināt gribēdami saukājuši par «Jeruzalemes dedzinātāju». Tad nu reiz Harijam tas apnicis, un viņš sakāvies ar diviem, kuri tad tos zobus izbirdinājuši. Tiesa, Harijs parādā nebija palicis. Pirmajam gan viņš izsitis tikai vienu zobu, toties otrajam ievilcis pa aci tā, ka tas vēl šodien spiests valkāt brilles. Ar Hariju nav nekādi joki. Protams, ne jau mums. Mēs ar Hariju esam draugi. Ar Hariju varēja justies pavisam brīvi, un to gadu starpību nemaz nemanīja. Tomēr ar viņu bija jābūt uzmanīgam, jo viņš bija ļoti gudrs. Citreiz viņš spēja ielīst tevī tā, it kā būtu telepāts. Tas viņam sagādāja prieku. Protams, izmēģinājuma trusītim prieka bija maz. Bet citās reizēs, izņemot šīs, viņš bija lielisks čalis. Vispār viņš manī atstājis dziļu iespaidu.

Mūs ieraudzījis, Harijs bija patiesi priecīgs

– O, vecie zēni ierodas vienmēr, kad tiek nepacietīgi gaidīti. Īvo, es tevi neesmu redzējis veselu mūžību!

– Es biju slims, Harij.

– Ko nu joko, – Harijs smējās. – Tu nemaz neizskaties pēc tāda, kas varētu kādreiz saslimt.

– Un tomēr, Harij, es biju slims.

– Sēdieties, zēni, – sacīja viena no abām Harija dāmām.

Neuzkrītoši es viņas nopētīju. Un taisni jābrīnās: viņas man šķita ļoti līdzīgas. Jābrīnās tāpēc, ka nekā kopīga viņām nebija, tikai gadi divdesmit pieci un pārbagātā kosmētika. Vienai mati tumši, otrai blondi, pavisam atšķirīgi kostīmi, un sejas pat cilvēks ar redzes traucējumiem neatzītu par kaut cik identiskām. Un tomēr viņas bija tik ļoti līdzīgas! Nu kaut kas dumjš! Pat balss vienai zema, bet otrai kā zvaniņš.

– Nu ko tad mēs lai citu darām? – atteica Fredijs uz blondās piedāvājumu un iegāza savu būdu krēslā iepretī trijotnei. Es novietojos viņam blakus.

Blondā bija tā nekas.

– Kā sviežas, Harij? – Fredijs ierīkojās ērtāk un izstiepa kājas visā garumā, nosmērēdams man kurpi, taču es nekā neteicu, jo viņš nekad neskatās, kur bāž savus garos kātus, un varat viņam aizrādīt vai tūkstoš reižu, šajā ziņā jūs no viņa cilvēku nekad neiztaisīsiet.

– Ja es ko solu, – sacīja Harijs, – tad tas nav laika biroja solījums. Tas ir pat vēl drošāk nekā bankā.

Viņš izvilka no pagaldes pamatīgu cūkādas portfeli ar masīvu sudraba monogrammu stūrī un atvēra, kad pienāca oficiante un nolika uz galda puslitru balzama karafē un trīs glāzītes. Harijs kā jau saimnieks pasvieda gaisā divus pirkstus un pamāja uz mums. Oficiante savukārt pamāja un aizgāja, bet Harijs uzmeta Fredija priekšā vīstokli. Tur bija kanādiešu «Wrangler» džinsi. Es neteikšu, ka būtu sajūsmā, bet tie bija labi.

– Kā jums patīk? – vaicāja blondā, bet Fredijs, pirkumu pētīdams, to nemaz nedzirdēja.

– Tā nekas, – es atbildēju viņa vietā.

– Vispār ar tik sīkām lietām vairs nekrāmējos, teica Harijs, – bet draugiem jāizpalīdz, vai ne?

Tā jau ir. Esmu pārliecināts, ka viņš Fredijam uzprasīs tikai kādu «cēneri» pa virsu paša ieguldītajai summai. Viņš pelnīja pietiekami daudz, lai nevilktu draugiem ārā pēdējo kapeiku. Galu galā mēs viņu pazīstam jau kopš pašas bērnības (protams, mūsu). Līdz devītajai klasei es dzīvoju vienā mājā ar Hariju un Jāko. Tad es pārcēlos uz kooperatīvo dzīvokli, bet Jāko joprojām dzīvo ne tikai vienā mājā ar Hariju, bet pat vienā gaitenī.

Oficiante atnesa vēl divas špicglāzītes. Harijs negaidīja kafiju un iepilināja.

– Pirkums jāapslaka, – viņš smējās. Viņš jau bija krietni iemetis, tās abas arī. – Citādi tev džinsi saplīsīs pirmajā nedēļā.

– Šitie neplīsīs, – teica Fredijs.

– Tad kādā tumšā stūrī tev tos novilks.

– Neesmu dzirdējis, ka kaut kas tamlīdzīgs būtu noticis.

– Vai tev patiktu iet pliku dibenu uz mājām? – rēca Harijs.

– Siltā laikā varētu, – sacīju es, un Fredijs dusmīgi palūrēja.

– Nepierunājiet nelaimi, – pajokoja melnmatainā. – Labāk pacelsim!

Mēs iedzērām, un pēc minūtes es jutos jau omulīgāk.

– Vai tu nevari dabūt vēl vienus tādus džinsus? – prasīja Fredijs.

– Kam vajag?

– Apsolīju vienam sagādāt. Tu viņu nepazīsti.

Nē, nē un vēlreiz nē. Harijs nepazīstot nekādus nepazīstamus čaļus. Man un Fredijam – lūdzu. Kaut kādiem čaļiem ne, turklāt viņš jau teicis, ka ar sīkumiem vairs nekrāmējoties.

– Ar kādiem «lielumiem» tad tu krāmējies? – es prasīju.

– Īvo, Īvo, neprasi. Saruna par šo jautājumu izbeigta.

Ja izbeigta, tad izbeigta, kas man. Fredijs pagrūda Harijam pa galdapakšu naudu, kurš to iebāza kabatā nepārskaitījis, viņš zināja, ka mēs nekad neblēdīsimies.

– Tagad tava kārta ieliet, – Harijs man teica. – Neliec taču Marikai garlaikoties.

Tā bija tumšmatainā.

Es salaistīju glāzītēs un Marikai, lai viņai nebūtu garlaicīgi, pārlēju pāri malām. Protams, ne jau tīšām.

– Un kā jums abiem sviežas pa dzīvi? – jautāja Harijs.

Blondā piegrūda viņam, un Harijs pieliecās, atbalstījās uz elkoņiem uz galda. Sievietes aiz viņa muguras sāka par kaut ko pļāpāt. Skaidrs, vai nu viņām interesēja, kā svešiem cilvēkiem iet pa dzīvi.

– Kā mums klājas? – garlaikots novilka Fredijs. – Viens un tas pats dienu no dienas. Viens un tas pats. Un tā līdz vasarai un vēl viens gads. Vai tā ir dzīve?

Mēs iedzērām.

– Fred, tu runā kā tāds sešdesmitgadīgs vecis, – smējās Harijs. Viņš vispār šodien bija ļoti jautrs. – Jūsu īstā dzīve tikai sāksies. Bet dzīvot vajag prast, vecie zēni. Skolās to, protams, nemāca. To mēs iemācāmies eksistējot.

Un viņš sāka klāstīt savas dzīves filozofiju. Tik gudri ar mums viņš vēl nekad nebija runājis.

Galvenās viņa tēzes bija:

– Dzīvo pats un ļauj dzīvot citiem. Nedari ļaunu citiem, un tie nedarīs ļaunu tev. Un galvenais – pieņem Lielo pasauli tādu, kāda tā ir. Piemērojies tai un nevis centies to piemērot sev. Bet sev piemēro Mazo cilvēku pasauli, un tu pacelsies pāri vairumam ļaužu. Jums šķiet, ka dzīve ir pilna pretrunu?

– Nu jā!

– Tas ne tikai šķiet, bet tā arī ir. Un neklausieties, ka jums viss šodien nolikts priekšā: ejiet, ņemiet un tā tālāk kā trusīši pēc zāles būrī. Nekas nenāk par brīvu, par pliku paldies. Katrs stāv pats par sevi pret naidīgu, pretrunīgu pasauli. Bet gudrais nemetas cīņā pret to kā Aleksandrs ar Gordija mezglu – atrisināt visu līdz galam. Gudrais tiek galā ar pretrunām, bez kuru atrisināšanas nevar dzīvot, un tad atrisina vēl vienu, kas nepieciešama, lai viņam rastos iespēja dzīvot labi. Un atcerieties – atrisināt pretrunas nenozīmē nonākt pie patiesības. Tas nozīmē nonākt pie subjektīva, egoistiska labuma.

Es nezināju, ko domāt par Harija atziņām. Likās, viņš dzīvoja atbilstoši savai filozofijai un nedzīvoja slikti. Taču… Es nezinu, kā to labāk pateikt… man šķiet… tā tomēr nav īsti labi… Varbūt, kad man būs divdesmit astoņi, es domāšu savādāk.

– Beidz savas cūcības, – blondā sacīja.

– Labi, labi, – Harijs atmeta ar roku. – Bet, ja nebūtu šo

«cūcību», mēs šeit nesēdētu un nedzertu balzamu. Un, tā kā šīs tā saucamās «cūcības» ir, tad varbūt tiešām labāk iedzert?

Es nedomāju, ka blondā būtu tik jūtīga un sidsšķīsta. Viņa tikai nevēlējās, lai Harijs klāstītu savu filozofiju mūsu klātbūtnē. Viņa mūs laikam uzskatīja par nevainīgiem bērniem, kurus Harijs var samaitāt, bet es nez kāpēc nejutos aizvainots. Viņa visu laiku skatījās uz mums, arī tad, kad sarunājās ar draudzeni. Blondā man patika. Un nez kāpēc bija arī no viņas bail. Kad viņa paskatījās man acīs, mani ļoti ieinteresēja kafijas tasīte ar cukura plāksnīti uz šķīvīša un tas, cik cukuram bija ārkārtīgi interesants iesaiņojums: kaut kāds stulbs taurētājs uz kalnu fona.

– Beidziet reiz kult tukšus salmus, – garlaikoti noteica Marika. – Parunājiet par kaut ko interesantāku.

– Lieliski, – Harijs nestrīdējās pretim, aplika viņai roku ap pleciem un salēja balzamu.

– Sen jau bija laiks, – viņa vēsi atteica, un es tā arī nesapratu, vai viņa domāja sarunas maiņu vai to, ka nu atkal derētu kāda glāzīte. Blondā sudrabainajos nagos virpināja cigareti, un es piedāvāju viņai uguni. Viņa saņēma manu plaukstu un turēja, turēja, līdz sērkociņa liesmiņa apsvilināja man pirkstu galus. Smēķēt sagribēja arī Marika, un uguni piedāvāja Fredijs. Aizsmēķēju arī pats un kā vulkāns gāzu dūmus, un labi vien bija, jo Harijs sāka uzmākties ar saviem muļķīgajiem jautājumiem, un ar cigareti mutē tomēr var rādīties aukstasinīgāks.

– Un kā jums ar to? – Harijs piemiedza aci un pasmaidīja. Freds kaut ko atsmēja, bet nu Harijs piesējās man. Viņš vienmēr šādās lietās īpaši sienas klāt man.

Varbūt tāpēc, ka sen atpakaļ, kad biju vēl bērns, pirmo reizi par tādām lietām uzzināju no viņa. Harijs mums, sīkajiem, stāstīja, un citi jau šo to zināja, bet es nekā. Es domāju, ka kinderi nāk pasaulē tāpēc, ka vecāki ļoti tos grib, vārdu sakot, garīgā ceļā, tikai ļoti, ļoti jāvēlas. Un tā nu seksa teorētiskos pamatus es pilnībā apguvu no Harija. Viņš sāka uzskatīt sevi par tādu kā manu skolotāju šai jomā. Tas viņam sagādāja dīvainu prieku. Satiekoties viņš allaž pastāstīja kaut ko jaunu. Īpašu vērību viņš piegrieza seksa niansēm. Bet dažādu patoloģisku noviržu zināšanā viņam vajadzētu piešķirt zinātnisko grādu. Taisni neticami, bet pats viņš bija pilnīgi normāls. To es zinu noteikti.

Kad ātrumā neattapu, ko atbildēt, viņš, apķēris ap pleciem abas sievietes, šūpojās uz priekšu un atpakaļ, uzmundrinoši miedza ar aci un runāja:

– Īvo, mūsu mazā sabiedrība alkst dzirdēt pē-dē-jos jau-nu-mus.

Beidzamos vārdus viņš nodūca caur degunu. Kad es nojautu, ko viņš iedomājas, es sāku sarkt, kaut gan vienīgā izeja šīs iedomas apgāzt būtu izturēties kā parasti, bet Harijs ir pārāk gudrs, man vēl desmit gadus klāt, tad viņam neizdosies tādus kā mani tīt ap pirkstu, bet pašlaik es smēķēju un pūtu dūmus gaisā kā Omārs Šarifs «Maierlingā», smaidīju, pūtu dūmus, lai gan riņķus izveidot neizdevās, lādēju sasodīto Hariju un sacīju:

– Nu tāpat vien, tāpat vien, nekas īpašs jau nav, kas gan jauns varētu būt tādās lietās.

– Ei nu, Īvo, pastāsti gan kaut ko, – viņš nelikās mierā. – Kāda viņa ir?

– Tu viņu nepazīsti, – es teicu. – Un man šķiet, ka viņa nav tavā gaumē.

– Tomēr.

– Nu, kas tur īpašs? Veca, krunkaina, līkām kājām un diviem kupriem, – es vienaldzīgā balsī teicu. – Kas vainas, Harij, vai ne? Ka tik var nošancēt to lietu, ko?

Viņi iesmējās, un lai slavēts Fredijs, kurš smejoties izgrūda:

– Un kā tev pašam. Harij?

Nabaga Harijs. Viņš vairs nevarēja mocīt mani. Nu visu uzmanība pievērsās viņam. Abas sievietes raudzījās ieinteresēti un skeptiski. Bet Harijs nebija uz mutes kritis.

– Ak, vai tad jūs neredzat? – viņš iesmējās. – Paskaties!

Viņš apķērās melnmatainajai ap kaklu un skaļi nošmaukstināja viņai uz vaiga.

– Lūk, kāda ir sieviete labākajos gados. Nav vis kaut kāda vidusskolniece, vai ne, Īvo?

– Kā tad, kā tad, – es teicu

– Kad iedzer, Harij, tu kļūsti bez mēra cinisks, – teica Marika un atbrīvojās no viņa skāviena.

– Ej nu ej, mazā, vai tad tas var būt? – Harijs viņu no jauna aptvēra un pievilka sev klāt. – Jo tu esi dusmīgāka, jo vairāk man patīc/

Un pēkšņi es sajutu, ka manām kājām pieskaras kāja, kura nebija biksēs tērpta. Es nodrebēju, bet neviens to nevarēja ievērot, jo nodrebēju iekšēji. Es pacēlu acis un paraudzījos pāri galdam. Blondā skatījās manī. Un es vairs nebiju es. Joprojām raudzīdamies viens otram acīs, es nemanot pieliecos un it kā nejauši aizskāru viņas kāju.

Donžuān, kur palika mazā un romantiskā puķu pārdevēja? – tā atkal Fredijs.

Jums vajadzēja redzēt, ar kādām acīm mana blondā un Marika paraudzījās Fredijā! Ja manī tā paskatītos, es palīstu zem galda vai arī pārakmeņotos. Viens puķu pārdevējas vārds vien izraisīja viņās tādu naidu, ka, dieva vārds, ja es būtu tā puķu pārdevēja, tad labāk aizbrauktu uz Cēsīm vai Valmieru, lai tikai nejauši nesastaptos ar šīm dāmām kādā klusā ieliņā.

Lieki sacīt, ka ar blondo palikām tikpat sveši kā agrāk. Laikam viņa redzēja manī tikai zēnu, ar ko var pakaitēties. Bet tajā momentā es biju pat priecīgs, ka viss palika pa vecam, ko es nez kāpēc jutu savādas bailes.

Harijs pārmetoši paraudzījās Fredijā, taču kur atkāpties nebija. Fredijs vienā otrā gadījumā pēkšņi apaug it kā ar ziloņa ādu. Taču Harijs nebija tas, kurš īpaši rēķinātos ar šādiem sīkumiem.

– Īvo, vai tu redzi, kā Freds atpalicis no dzīves? – Un viņš tēlotā izmisumā saķēra galvu. – Mīļo Fred, nezied priekš manis vairs puķītes tai jaukajā kioskā iepretim tirgus gaļas paviljonam. Un es tik ļoti mīlu ziediņus. Izrādījās, ka vazā puķu pārdevēja arī mīlēja tos bezgalīgi, taču es nekad nedāvināju viņai puķītes, jo domāju, ka kioskā to jau tāpat par daudz. Un tad viņa ņēma un apprecēja kādu vīru, kuram šīs mantas bija pietiekami, lai mazo puķu dāmu apbērtu no kājām līdz galvai. Tagad viņa no tirgus valsts sektora pārgājusi uz privātsektoru, bet es esmu padomju cilvēks, un man ar šādiem elementiem nav darīšanu. Viņa man ir zudusi, un runāt par viņu vairs nav vērts.

– Kad mēs gājām caur tirgu, tu tomēr aizvilkies pie viņas aprunāties, – izgrūda Marika.

– Es gribēju paskatīties vēlreiz, cik zemu cilvēks var grimt.

– Ja tu vēlreiz iesi skatīties viņas grimšanu…

– Beidz vienreiz! – pārtrauca blondā. – Cilvēki klausās. – Un negaidīti teica: Visus harijus vajadzētu pielikt pie sienas.

– Arī mani? – es gandrīz nekaunīgi prasīju.

Viņa mazliet padomāja, līdz sacīja:

– Tev es vēl ļautu mazliet padzīvot.

Man atlika tikai apklust.

Marika viena pati iztukšoja savu glāzīti un pielēja no jauna. Viņa bija pamatīgi noreibusi. Harijam nevajadzēja ļaut viņai vairāk dzert, bet viņš nekustināja ne ausu. Es tur netaisījos iejaukties. Un viņa atkal pacēla glāzīti.

Iedzeriet, zēni! Citādi kļūst garlaicīgi klausīties Ženijas pļāpāšanā. Ko tā zoss var gudru pateikt? Kad iedzer, tad pīles pēkšķināšanā arī var paklausīties.

– Aizbāz muti! – vēsi teica Ženija, kura bija ļoti, ļoti blonda, jo laikam tomēr balināja matus.

– Tev skauž?! Par to, ka man nav jāsaka. Tu lieliski zini pati, – Marika iesmējās un ielaida roku Harija ugunīgajos matos.

– Aizveries vienreiz! – izmeta Ženija un, izvilkusi no paciņas jaunu cigareti, paprasīja man aizsmēķēt. Jāsaka, arī viņa bija krietni ierāvusi. Piegrūžot cigareti liesmiņai, viņai drebēja roka. Bet tas nebija no alkohola. Viņa bija ļoti satraukta, kaut arī centās to neizrādīt. Vismaz man tā likās.

Vienīgie skaidrie šeit bijām mēs ar Frediju.

Marika kašķējās visu laiku, un tas sāka man krist uz nerviem. Ženijas tēlotais vēsums viņu vēl vairāk uzkurināja. Bet tas sasodītais Harijs sēdēja kā ar izrautu mēli un mērkaķojās man pakaļ, cenzdamies izpūst gaisā dūmu riņķus.

– Pīpo vien, muļķa zoss, – Marika nelika mieru Ženijai. – Kas tad tev cits atliek? Varbūt izdodas nogrābt kādu no šitiem puikām. Kā jūs domājat, zēni?

Es klusēju, bet Freds teica, lai tik nākot viņam līdz. Mēs atkal pacēlām glāzītes, un blondā, manī skatoties, sacīja, un es pilnīgi apstulbu:

– Šito goldbronzenes Shlänglein es gan labprāt ņemtu pie sevis gultā. Kāds tu esi gultā Schlänglein? – viņa šļupstēja. – Vai tu esi spalvains? Es domāju, tu nevarētu tāds būt. Varbūt es maldos. Taču nē! Das Schlänglein nekad nav spalvains. Un vēl tavos gados…

Tālāk viņa runāja visādas neķītrības, man sametās kauns, bet neviens viņu neapklusināja.

Viņa bija kā jukusi.

Beidzot Harijā pamodās sirdsapziņa.

– Ženij, beidz rīkot scēnas, – viņš teica un stingri saspieda viņas elkoni. – Tu labi zini, kas seko tavām histēriskajām prelūdijām, un es nevēlos sapīties ar miliciju. Domāju, ka arī tu nevēlies.

– Piedod, lūdzu, lūdzu, Harij, – viņa sāka šņukstēt. – Piedod. Tu taču zini…

– Garlaicība. Mūžīgi viens un tas pats, – novilka Marika.

Ženija aizgriezās un kaut ko meklēja rokassomiņā, laikam mutautu.

– Nomierinies, – teica Harijs. – Nav vērts. Tu pati arī labi zini… Un tāpēc nav vērts rīkot scēnas.

– Jā, jā, Harij! Un Īvo! Viņš man riebjas! Es vispār uz viņu skatīties nevaru, man kļūst slikti. Kur ar tādu! Tikai Marika… Marika to var darīt!

– Cūcīgā zoss! – Marika iebļāvās, citādi to nosaukt nevar.

Un te nu man pietika, jo tā Marika savu tirādi turpināja vārdiem: «Ej tu…» utt.

Viņas abas bija galīgi pilnā.

Es vēl varu paklausīties, kā lamājas čaļi, bet, kad to dara dāmas, šķebina dūšu. Čaļi savas attiecības var noskaidrot pat ar dūrēm, un tur nav nekā slikta, bet reiz es redzēju, kā to dara meitenes, un, nudien, savā mūžā nekad vairs negribu to redzēt. Kaut gan pazīstu arī tādus, kam šādi skati sagādā baudu.

Harijs, pateicis dažus vārdus, no jauna sēdēja kā hans harēma vidū. Un vispār, man šķita, ka viņam patīk tā blondā Ženija, bet viņš tikai nekā neizrādīja. Es redzēju Harija acis, kā viņš paskatījās manī, kad Ženija turēja garo runu par mums abiem gultā. Es nedomāju neko sliktu, tomēr labāk aizmirst blondo, blondo Ženiju. Mana roka notrīsēja, kad pieskāros viņas kājai, bet lai paliek… Kaut gan nesapratu, kāda velna pēc tad šeit ir vajadzīga Marika?

Iebakstīju Fredam, ka laiks iet. Viņam nebija nekas pretim, un mēs cēlāmies, kad Harijs atcerējās, ka parādā Edgaram astoņus rubļus. Viņš nepateica, kas par parādu, bet neesot laika Edgaru satikt. Fredam Edgara māja nebija pa ceļam, tomēr vajadzēja Harijam izpalīdzēt. Par mani šai ziņā nekāda runa nevarēja būt. Ja jau Edgars mani tā izcūkojis ar to Daugavā lēkšanu. Lai iet bojā!

Harijs izvilka saņurcītu trīnīti un vienu ļoti gludu piecīti, uzmeta galdā. Freds pagrāba naudu, un mēs pieslējāmies kājās.

– Līdz nākamreizei, Harij un abas dāmas! – galanti teica Fredijs. – Un nesaplosiet kungu gabalos. Svētdienu dodiet brīvu. Savādāk drīz vajadzēs meklēt jaunu.

Es tā nevarētu pateikt. Ne jau tāpēc, ka tur nebūtu daļa patiesības. Man gluži vienkārši būtu kauns.

– Garais, nemuldi! – atcirta Marika. – Un taisieties, ka tiekat!

– Ho, ho, ho! – Harijs ierēcās no visas sirds. – Nu pasakiet viens, ka viņam nav taisnība!

– Visu labu, – es sacīju.

Harijs smiedamies pavicināja roku, Marika nemaz nepaskatījās, tikai Ženija atņēma siltākā balsī:

– Čau, mazais!

Mēs kāpām ar Frediju augšup pa vītņu kāpnēm. Raibā un trokšņainā publika ietinās palsā miglā.

Es atrāvu durvis, un mūs apņēma spirdzinošs gaisa vilnis. Vējš acīs iespļāva jau kritienā kūstošas sniegpārslas. Laiks bija mainījies fantastiskā ātrumā.

Dīvaini. Kad ieeju «Ricā», jūtos priecīgs, un tikpat priecīgs esmu, kad tieku no tās laukā.

Man nez kāpēc iekrita prātā, ka slapjās sniegpārsliņas garšo pēc vasaras un aukstām aprikozēm. Es tik ļoti alku vasaras, ka izbāzu mēli un ļāvu vēsajām pūkām tu klāties. Fredijs paskatījās manī kā negudrā un iesmējās.

– Aizejam labāk pie Edgara, – viņš teica. – Jāatdod tie rubuļi.

– Tu labi zini, ka pēc šodienas es nevaru pie viņa iet, – es šļupstēju, mēli izkāris.

– Kāda velna pēc?

– Liecies mierā! It kā tu nezinātu.

– Zinu gan.

– Tad okei!

– Bet tas jau nav nekas.

– Kā nu priekš kura.

– Tu tikai negribi iet to gabalu.

Es ievilku mēli un piespiedu aukslējām. Kaut kas glums un vēss notecēja gar zobiem. Es riebumā izspļāvu.

– Nē, Fred, sniegpārslas vēl negaršo pēc vasaras un aprikozēm.

– Tev slinkums pavilkt savus sasodītos kātus, tiklīdz kaut kur jāapmet līkums.

– Pats zini, ka tā nav tiesa. Savus sasodītos kātus es varu pavilkt kaut divreiz tālāk par tavu sasodīto līkumu, bet es negribu redzēt to sasodīto draņķi.

– Tu gan esi dīvains. Vai tad viss jāņem tūlīt galvā?

– Ja tev patīk, vari ņemt citā vietā. Es to ņemu galvā.

– Dari, kā zini! Bet pavadīt mani līdz Edgara mājai tu taču vari?

Viņš bija loģisks. Ja es varēju apiet divreiz tik lielu līkumu, tad pavadīt Frediju vienreiz tik ;ielu man vajadzēja. Un vispār uz pierunāšanu Fredam ir ķēriens. Vienīgi ar Jāko gan viņš netiek galā. Jāko pasaka: es taču tev vienreiz sacīju, ka to un to nedarīšu. Un cauri. Savas domas viņš nemaina. Fredijs saka, Jāko neesot lokanas domāšanas. Jāko nekad nekļūšot par zinātnieku. Es gan varēšu, jo man tāda ir. Mani it viegli var pārliecināt. Sākumā zinu, ka simtprocentīgi vajag darīt tā un ne citādi. Un gandrīz vienmēr iznāk, ka var darīt arī citādi un ne tikai tā. Un es arī izdaru. Tāds nu esmu, labi tas nav, – bet ko es tur varu darīt? Vienīgais mierinājums, ka ir cerības kļūt par zinātnieku. Protams, goda jautājumos savas domas es nemainu, jo tur rīkoties var tikai vienējādi.

Edgars dzīvoja Vecrīgā.

Mēs līkumojām pa šaurajām ieliņām un nonācām pie tikko nokrāsotiem pagalma vārtiem. Es nekad pie Edgara nebiju bijis. Nemaz nezinu, kā tas iznācis. Un viņš jau arī nevienu uz māju īpaši neaicināja. Nopētīju šilti ar ielas nosaukumu un numuru, lai vajadzības gadījumā zinātu.

– Vārti krāsoti! – uzsauca Fredijs. – Uzmanies!

– Ko, ko?! Ne prātā nenāk iet iekšā.

Nudien, es patiešām negribēju iet pie tā sasodītā draņķa, bet Fredijs mani atkal pierunāja. Es tiešām nezinu, kā lai ieaudzinu sevī dzelzs gribu.

Fredijs Zeltamute stāstīja, ka es, tikko no slimības gultas cēlies, šai slapjdraņķī saaukstēšoties, ka man taču neesot Edgaram pirmajam jākrīt ap kaklu, es pat varot nesacīt ne vārda, ka es būšot atnācis līdzi tikai viņam, Fredijam, un ka viņam beigu beigās apnicis, ka viņa draugi strīdoties sīkumu dēļ. Un tā viņš mani pārliecināja. Īpaši tādēļ, ka nekad pie Edgara nebiju bijis. Šad tad kļūstu ļoti ziņkārīgs.

Mēs iegājām šaurā pagalmā, kādu Vecrīgā līdz kaklam. Vārtu telpā bija sagrūstas kādas desmit atkritumu tvertnes, ap kurām kaudamies ņaudēdami ņēmās kaķi. Pāri pagalmam bija pārvilkta aukla, uz kuras žāvējās veļa, pareizāk sakot, mazgājās slapjajā sniegā. No puspievērtajiem logiem plūda ēdienu smaržas, un pret brandmūri kāds puišelis monotoni dauzīja bumbu.

Fredijs te orientējās kā vecs iemītnieks, spērās taisni kādās durvīs, bet, kad tās bija ciet, iegāza pāris reižu ar dūri.

– Nāc šurp! – viņš, mani drošinādams, uzsauca, kad es turējos gabaliņu nostāk. – Domās vēl, ka esi atnācis fenderēt veļu.

Otrpus durvīm kāds pagrabinājās, tad iesaucās aizsmakušā balsī:

– Ko dauzās? Kas tur ir?

– Pie Edgara! – Fredijs bļāva pretim.

Durvis pavērās. Uz sliekšņa parādījās bārdas rugājiem apaudzis vīrietis. Viņš mūs neuzticīgi nopētīja, sabāza kreklu biksēs un nelaipni sacīja, drīzāk pat uzbrēca:

– Ko vaj'g no viņ'?

– Atnesām Edgaram skolas grāmatas.

Vīrieša sejā bija skaidri redzams, ka neesam nekādi gaidīti ciemiņi un vai labāk nepasūtīt mūs vienu māju tālāk, tad viņš pameta ar roku un nomurmināja:

– Būt' mazāk pa tām skolām vazāj'šies, bet gājuš' strādāt kā cit' godīg' cilvēk'. Nest' kād' kapeik' mā'… Nāk' iekšē… Dzīvo vis' saviem veciem uz kakl'.

– Edgarpap, – Fredijs laipni viņu mierināja, – izskolosies, tad nesīs vēl lielāk' kapeik' mā'.

– To tik gaid'! – viņš pēkšņi čerkstošā balsī skaļi iesmējās. – Sūd' jūs nesīs, ne kapeik'! Pazūd' fiks iekšē!

Mēs iesprukām dzīvoklī, bet Edgarpaps īgni purpinādams, noslēdza durvis.

Iegājām lielā virtuvē, kurā, man par lielu izbrīnu, gar sienām bija noliktas trīs sarkanīgām segām pārklātas gultas. Vienā tupēja desmitgadīgs skuķēns un kārtoja skolas somu. Kā ieraudzīja mūs, tā roka ar grāmatu palika pusceļā. Pie netīriem traukiem apkrauta galda sēdēja mazliet vecāks puišelis un skaļi strēba zupu. Viņu svešu parādīšanās nespēja iztraucēt. Pašķielējis uz mums, darbojās ar karoti tālāk, tikai nedaudz klusāk. Virs plīts žāvējās drēbju gabali, bet uz plīts stūra stāvēja līdz pusei pilna šņabja pudele, maize ar gabalu gaļas un tukša tējas glāze. Edgarpaps acīmredzot bija «uzkāpis uz korķa».

Pēkšņi atvērās istabas durvis. Tajās stāvēja Edgars. Viņš bija nepatīkami pārsteigts, lai neteiktu vairāk. Pamanot mani, acīs pazibēja naidīgas dzirksteles. Vienu momentu likās, ka viņš tūlīt klups man virsū.

– Ko stāvat?! Velcieties tālāk! – viņš skaļi uzkliedza.

Mēs iegājām istabā, tikpat nekārtīgā kā virtuve. Pie sienām sagrūstas vēl četras gultas, kurās saņurcītas mētājās segas un palagi, uz grīdas – kaudze kartona kārbu. Un šeit, tāpat kā virtuvē, mājoja kaut kāda vārdos nepasakāma dvaka. Nu es sapratu, kāpēc Edgara drēbes vienmēr tik jocīgi oda.

Vienīgā kārtības saliņa šajā haosā bija galds pie loga. Tur atradās Edgara mantība. Desmitās klases mācību grāmatas un viņa soma, liels globuss. Un, ko jūs domājat, vāze ar priežu zariem. Tas nekādi neštimmēja kopā ar apkārtējo vidi.

– Kāda bija mafijas filma? – prasīja Fredijs.

– Aizej un apskaties! – atcirta Edgars.

– Man kāds čalis stāstīja, ka tur esot tīri smuks moments cietumā, kad vienu veci, kuram deguns kā pīlei knābis, veči paķerot uz rokām un dauzot pret kameras durvīm, kamēr purns asinīs un knābis pušu.

– Tā vajadzētu vēl vienam otram, – sacīja Edgars un paglūnēja uz mani.

Viņš pārsvieda drēbes no tuvākās gultas uz citu un izgrūda:

– Sēdieties, ko stāvat?

Es apsēdos, bet Fredijs nez kāpēc palika kājās un sacīja, it kā mēs ļoti steigtos.

– Mēs pie tevis tikai uz mirkli. Harijs lūdza pieskriet un atdot naudu.

– Pats viņš nebūs?

– Sacīja, ka šodien netiekot. Bet ka tev naudu ļoti vajagot jau šodien.

Freds iedeva viņam rubļus. Edgars nopētīja un vīlies novilka:

– Tik vien?

– Cik deva, tik atdodu, – Fredijs paraustīja plecus.

Te uz sliekšņa parādījās Edgarpaps. Tas notika tik klusi, ka es pat sarāvos, kad pēkšņi ieraudzīju viņu tur stāvam.

Edgars ar gandrīz nemanāmu kustību aizvirzīja naudu aiz muguras. Edgarpaps brītiņu pastāvēja, nopētīja mūs un, neko nesacīdams, pagriezās un aizgāja.

Man kļuva tā jocīgāk ap dūšu. Būtu vismaz kaut ko sacījis.

Fredijs vaicājoši pašķielēja Edgarā, kurš noteica:

– Pa gabalu sajūt naudas smaku.

– Nu, mēs rāpsimies tālāk, – skaļi, lai Edgarpaps dzirdētu, ka par naudu nav ne runas, teica Fredijs. – Grāmatas atnesām, tad nu sēdi un zubrī!

Edgars klusēja, un mēs taisījāmies iet projām.

Kad gājām cauri virtuvei, Edgarpaps sēdēja uz ķeblīša pie plīts un smēķēja papirosu. Laikam nupat bija ierāvis kādu lāsi, jo, omulīgi smaidīdams, pārmeta vienu kāju pār otru.

– Jaun' cilvēk' ar' negrib' kād' šļuk!? – viņš tīri laipni, pat mazliet pieglaimīgi prasīja un pastiepa mums pretim līdz trešdaļai pielietu tējas glāzi.

– Liecies mierā! – iesaucās Edgars.

Man likās, viņš nupat metīsies ar dūrēm virsū tēvam. To nu gan nebiju gaidījis. Edgars palicis šausmīgi nervozs. Te grib kauties ar mani, te ar fāteri.

Taču Edgarpaps ieturēja vēsu mieru.

– Par ko t' uztraucies, dēls? – viņš smaidīja. – Man puik' gados lielāk' priek' nevaj'dzēj' kā ieraut kād' kriukšķ'! Ko jūs sak', puik's? Jūs tak nebūs' tik dum' kā mans puik', vai ne?

Mēs ar Frediju klusējām. Edgara dēļ.

– Turi muti, vecais, un rij pats! – iekliedzās Edgars.

– O, o! – aizkaitināts nobļāvās Edgarpaps. – Paskat', puik's, šito čūsk' izaudzināj's es un vēl par sav' naud'! Mēsls, tu!

Edgars mūs grūšus izgrūda pa durvīm un tās aizcirta. Nopakaļ vēl izdzirdu, ka Edgars tikšot pataisīts par cilvēku, bet tādus smurguļus, kas negrib šņabi dzert, viņš savā mājā vairs nelaidīšot.

– Pagaidīsim mazliet, – nočukstēja Fredijs.

Mēs pagaidījām. Viss palika kluss, un mēs gājām projām.

– Vai tad šis dauza Edgaru? – es prasīju.

– Tagad vairs ne, – atteica Freds, uzraudams jakas apkakli, jo tas ķēzīgais slapjdraņķis netaisījās mitēties. – Iestājies spēku līdzsvars. Ne viņš vairs Edgaru, ne Edgars vēl viņu. Lai pagaida pāris gadus. Diezgan viņš hojā Edgaru tēsis.

Man sanāca smiekli.

– Līdz šim viņš no Edgara taisījis cilvēku, bet tagad, kad Edgars par tādu pataisīts, viņš savukārt iztaisīs cilvēku no fātera.

– Ko tu muldies! Būtu tu Edgara vietā, putniņ, dziedātu pavisam savādāk.

– Nestrīdos, varbūt dziedātu savādāk, jo mani mūžā jau neviens nav tēsis…

– – – – – – – – – – – – – – –

… un tomēr…

… izņemot vienu vienīgu reizi…

… un tas man iespiedies atmiņā droši vien uz visu mūžu, kā akmenī cirsts uzraksts nezūd, kamēr vien pastāv akmens…

(Un te nu man jāpastāsta par savu brāli Ediju. Droši vien arī tālāk pieminēšu, varbūt kļūšu mazliet sentimentāls, varbūt pārspīlēšu, es nezinu, varbūt notikušais atklāsies mazliet savādāk, nekā bija, jo laiks taču maina arī mūs pašus, vai ne? Bet es gribu pastāstīt par savu brāli.)

Tad man bija vienpadsmit gadu. Mēs ar draugu veselu mēnesi krājām naudu un pēc tam devāmies meklēt piedzīvojumus. Īsāk sakot, pazudām no mājām, nevienam neteikuši ne vārda. Kā pavadījām laiku, nav svarīgi, bet pēc divām dienām, kad izbeidzās nauda, atgriezāmies katrs savās mājās.

Tas bija dienā, un dzīvoklī neviena nebija. Es iespruku savā istabā, ielīdu gultā un noguris aizmigu.

Pamodos no trokšņa. Aizcirtās ārdurvis. Pēc soļiem nojautu, ka no skolas pārnācis Edijs. Es pagriezos pret sienu un, kad brāļuks ienāca istabā, izlikos aizmidzis.

Viņš pienāca man klāt, bet es biju aizmidzis. Viņš atsedza palagu.

Un tad es sāpēs iekaucos. Viņam rokā bija siksna, un es iekaucos vēlreiz.

– Ed! – saucu, bet saņēmu jaunu cirtienu. Es lēcu kājās, bet viņa roka aptvēra manu skaustu un iespieda seju spilvenā. – Ed, mīļo brālīt! – raudādams saucu. – Lūdzu, lūdzu nevajag! – Un pēc nākamā sitiena gandrīz izlīdu cauri gultai. Es kārpījos, rāvos laukā, bet viņa roka spieda manu seju spilvenā, un es nekā nevarēju izdarīt, jo viņš bija par mani piecus gadus vecāks un stiprāks. – Ed, lūdzu, lūdzu, Ediņ, brāļuk, nevajag! Es nekad vairs tā nedarīšu, Ed, brāļuk, pažēlo mani, lūdzu, lūdzu! – Bet brāļuks neklausījās manī, līdz man izdevās izrauties un palīst zem gultas.

Un bezgala laimīgs dzirdēju, kā viņš izgāja no istabas un aizslēdza durvis, tā arī nepasacīdams ne vārda.

Un tad mani pārņēma šausmīgas dusmas. Es lamāju viņu visrupjākiem vārdiem, gribēju viņam vai noraut galvu, es kliedzu, ka paaugšos lielāks un sadauzīšu viņam purnu asinīs un izsitīšu visus zobus, es spārdīju durvis, bet neviens nenāca, un man nežēlīgi sāpēja mugura.

Es iemetos gultā, dusmās dauzīju spilvenu, jo iedomājos, ka tā ir Edija seja.

Pārradās mamma un tētis, bet neviens neslēdza vaļā durvis un nenāca pie manis.

Pār zemi nolaidās nakts, un es iemigu, gulēdams uz vēdera, ienīzdams visu pasauli.

Un tad pēkšņi nakts vidū pamodos.

Kāds sēdēja pie manas gultas. Es pavēru kreiso aci par vienu tūkstošdaļu uz vienu tūkstošdaļu sekundes un tūlīt aizvēru. Kāds bija pārcēlis krēslu no pretējās sienas un sēdēja pie manas gultas.

Un divas rokas pieskārās maniem sāpošajiem pleciem kā rožu lapas maigas un neteica nekā. Es arī klusēju, gulēju tālāk, it kā nemaz nebūtu pamodies un nejustu roku pieskārienu. Un tad nez kāpēc sagrozījos uz sāniem, kaut ko it kā pa miegam nomurmināju, it kā nejauši ietvēru elkonī Eda roku un pavilku zem sevis, un sajutu viņa plaukstu pie vaiga. Un tā es gulēju veselu mūžību, līdz pēkšņi sāku nevaldāmi elsot, nekādi nevarēju nomierināties, un tūlīt asaras bira kā lietus lāses pavasarī, bet brāļuka roka visu laiku bija man pie vaiga un otra gulēja uz pleca, un es raudāju veselu mūžību, bet Edijs sēdēja veselu mūžību pie manas gultas, līdz es aizmigu saulainu sirdi.

– – – – – – – – – – – – – – –

Freds pavadīja mani līdz trolejbusam.

Tas bija sasodīti pilns, tomēr izdevās iespraukties. Kad durvis jau aizvērās, pamanīju, ka no muguras brauc otrs ar tādu pašu numuru.

Nākamajā pieturā izkāpu, lai pārsēstos. Un te man virsū uzskrēja Sarmīte un Māra no mūsu klases.

Ak, cik nu Sarmīte bija priecīga! Es esot glābējs eņģelis. Paskatoties Māras sejā, redzēju, ka mana glābšanas misija nemaz tik nepieciešama nav, ka Sarmītei tikai tā iztēlojas. Es atkal izbāzu mēli un ļāvu aukstajām pūkām tur krāties.

Ak, ak, vai tik garšīgi esot?

– Jā, jā. – es šļupstēju, mēli joprojām izkāris.

Ko es darot?

– Braucu uz mājām.

Viņa pēcpusdienā esot ielūgta pie paziņām, vienai iet neērti, lai izpalīdzot, nu, lūdzu, lūdzu. Es pašķielēju Mārā, un viņas seja bija kļuvusi vēl skābāka, jo laikam nu izšķīrās, vai Sarmīte ies ar viņu vai mani. Es ievilku mēli un nospļāvos. Māra pēkšņi aizvainota pateica «visu labu» (ne jau spļaušanas dēļ). Un es paliku divatā ar Sarmīti. Man nekas cits neatlika kā piekrist, kaut gan vispār man nepatīk iet ciemos pie gluži svešiem cilvēkiem.

Sarmītes portfelī izrādījās pudele šampanieša. To viņa pārlika manējā, un mēs abi tur aizgājām.

Tā nu gan bija tipiska mietpilsoņu saiešanās, kuri no sevis iztaisīja diezin ko. Es tādus jau biju redzējis pie mums mājās. Mutere un fāteris nebija mietpilsoņi, bet viņiem dažkārt vajadzēja par tādiem izlikties, jo mutere strādā tehnikumā par direktori, bet fāteris maisās pa Zinātņu Akadēmiju, un pie mums viesībās ierodas visādu aprindu ciemiņi un viņu ģimenes. Es tad viesistabā nekad neeju iekšā, jo tās runas ir tik traki dumjas un garlaicīgas, ka tā vien gribas žāvāties, bet pie galda tas nav pieklājīgi. Tomēr ar ciemiņiem man jāapsveicinās. «Ak, cik jums jau liels dēls, kā tas laiks skrien, kā tas skrien, kādas tev sekmes skolā, Īvo, jā, mūsdienu jaunatne, mūsdienu jaunatne, kādus tik viņus neredz uz ielām, pateicos, jā, es labprāt nogaršošu šo kūku, vai drīkstu lūgt vēl tasi kafijas utt. …» Un vienmēr kāda tante piespiež mani «uz brīdi uzkavēties mūsu kompānijā». Un kad visiem salej glāzītēs konjaku, bet man ielej sauso vīnu, tad kāda tante noteikti piebildīs, ka manā vecumā kādu glāzīti vīna iedzert nav kaitīgi, un kāds onkolis pastāstīs, ka šodien, «alkoholisko dzērienu nodaļā iepērkoties, redzēju divus jaunus puišus galīgi piedzērušos, un viņi bez rindas nopirka vēl divas pudeles spirtotā vīna». «Nu taisni šausmas, kā milicija kaut ko tādu pieļauj, un zināt, jauni cilvēki dzer arvien vairāk, glāze vīna, tas nav nekas, to par labu atzīst arī mediķi, un vai zināt… utt.» Un papus un mamma piekrītoši mās ar galvām, kaut gan labi zina, ka viesībās, kur visi «savējie», es tāpat metu šņabi kopā ar citiem (protams, ar mēru).

Un tagad. Iedomājieties, uz galda bija pat trauciņi pirkstu noskalošanai, kuros ūdens smaržoja pāc citroniem, un turpat blakus šķīvji ar mikroskopiskām maizītēm. Vai tiešām, apēdis šādu maizīti, cilvēks tā nožņergā rokas, ka nepieciešams tās tūlīt nomazgāt? Kas man tiešām patika, tie bija senlaicīgie sēžamie, laikam no paša gadsimta sākuma, kaut kas līdzīgs ķeblim ar izliektām kājām, kur sēdekļa vietā bija uz rāmja stingri nostiepta drēbe. Kaut arī sēdēšana nebija pārāk ērta, tie man patika. Gar sienām gleznas masīvos zeltītos rāmjos, durvīm un logiem portjeras.

Visiem laikam šķita, ka, še ienākot, cilvēkam jājūtas kā uz mutes kritušam. Es nebūt tā nejutos, tāpēc droši vien lielu prieku mājastēvam un mājasmātei nesagādāju. Ja Edgars nebūtu mani izsitis no sliedēm, es varbūt patēlotu sajūsmu, lai sagādātu viņiem prieku. Tik maz taču vajag, lai cits būtu priecīgs.

Dzērām mēs kaut ko līdzīgu šņabim, tikai riebīgāku garšu. Tas atradās traukos, kuri pēc formas atgādināja lielas odekolona pudeles. Ja spriež pēc etiķetes, dzēriens bija importēts no Polijas, bet man drīzāk likās, ka etiķetēm atbilstošais saturs iztukšots jau pirms krietna laika un pašreizējais drīzāk velk uz kāda pašmāju ražojuma pusi.

Runas pie galda bija krasi intelektuālas. Izmeklētiem teicieniem sprieda par pašreizējo latviešu glezniecību. Vairumā tika noliegts vecāko gadagājumu pasaules skatījums un glezniecības, tāpat arī tēlniecības iziešana pasaules arēnā uzlikta jauno pleciem. Literatūras pagrimums bija acīmredzams. Tuvākajā laikā pārmaiņas nebija gaidāmas. Par latviešu mākslas kino vispār nebija vērts runāt. Tā līmenis kopumā tik zems, ka sliktāk vairs nevarot, tikai labāk. Latviešu estrāde viņus apmierināja. Teātru aktieri tika atzīti par labiem, bet repertuārs nekam nederēja. Viņi prasīja intelektuālas lugas, jo gribēja domāt.

Es necentīšos apgalvot, ka viņi spriestu nepareizi, tāpat kā nevaru apgalvot, ka pareizi, jo, izņemot kino, kur es viņiem piekritu, un estrādi, kur nepiekritu, par citu man nebija lielas jēgas. Viņiem nepatika ārzemju ansambļi, «kur kaucot un rejot», bet man latviešu estrāde, izņemot Raimondu Paulu. Viņu var paklausīties. Viņš ir labs. Jā, un vēl Imants Kalniņš.

Bet tonis, kādā viņi runāja, lika man justies ja ne kā muļķim, tad pamuļķim katrā ziņā, un tas man krita uz nerviem.

No visas kompānijas man iepatikās vienīgi kāds vīrs, kuram bija pāri trīsdesmitiem. Mati viņam krita līdz pleciem, kaut gan galvvidus jau metās kails. Ģērbies viņš bija nevīžīgi, kā jau tas māksliniekam pieklājas, jo tika pieskaitīts jaunākās paaudzes gleznotājiem. Bez tam viņš prieka pēc rakstīja arī dzejoļus. Viņu sauca Entonijs. Tas gan nebija īstais vārds, tā viņu dēvēja mākslinieku aprindās.

Mēs abi ar viņu klausījāmies, bet līdzi nerunājām. Sarmīte gan manījās iespraust pa replikai. Entonijs man sacīja, ka viņu šādas runas garlaikojot. Viņš te ienācis tikai par brīvu ieēst un iedzert. Entonijs šai kompānijā bija vienīgais skunstlers, tāpēc uzskatīja, ka mums vēl jāpriecājoties, ka viņš te ēdot un dzerot. Ja varētu pārtikt no tīras mākslas, tad gan te nemaz nerādītos. Laikam, lai es neapvainotos, viņš piebilda, ka par mani tā nedomājot, jo es šo intelektuāļu barā acīmredzot esot iemaldījusies persona.

Kad runas no jauna novirzījās uz glezniecību, Entonijs pastāstīja par gleznu, ko taisījis kāds viņa draugs.

Entonija draugs nedēļas laikā esot nolēmis uzmālēt noteiktu skaitu bilžu, taču iznācis paplostot. Un nu svētdienas vakars klāt. Bet raksturs draugam stingrs. Ko nolēmis, to izdarīs. Paģiru dullumā viņš paņēmis audeklu, noklājis uz grīdas, nosmērējis zināmai vietai vienu pusi sarkanā, otru dzeltenā krāsā un uzsēdies uz audekla. Iznākuši abu krāsu plankumi. Atlikušo laukumu iepindzelējis maigi zilā tonī, nomazgājies vannā un gājis mierīgu prātu gulēt.

No rīta atnākuši daži paziņas, kuriem nez kāpēc visvairāk iepaticies aizgājušā vakara darbs. Viņi labu brīdi strīdējušies, kas tur domāts, līdz draugs juties spiests viņu nezināšanu izkliedēt, piebilzdams, ka viņa zināmā vieta intelektuālāka par paziņu galvām, jo, ko šī necilā vieta izdarījusi, viņu izcilās galvas nespējot saprast.

Tā pār skatītājiem nākusi apskaidrība, un vairākas nedēļas pie drauga tikuši vesti visādi mākslas cienītāji, pa ceļam viņiem izskaidrojot, ka iet gandrīz vai pie ģēnija, un darbnīcā kā galvenais ticis rādīts jau minētais audekls, kuru draugs nosaucis «Saules āboli». Kādas muļķības tikai neplūda no šo vērtētāju mutēm. Entonijs pats bijis klāt, kad viena bohēmiskā dzīves veidā apvītusi jaunkundze izsacījusies, ka redzot tur Saules – civilizācijas mātes – bērnu sašķelšanos divās pasaules sistēmās. Citi redzēja tur dzīves mūžīgo tēmu – mīlestību, kur viens ābols esot sieviete, otrs – vīrietis, kuri tiecoties saplūst kopībā. Tiešām, piebilda Entonijs, draugs esot publiski nolādams, ka tādas tēmas risinājis tik prozaiskiem līdzekļiem.

Taču draugam cildinājumi sakāpuši galvā un viņš patiešām sācis domāt, ka tai smērējumā «kaut kas» ir. Viņš nolēmis iesniegt to izstādei. Bet runas par gleznas tapšanu jau bija nokļuvušas ārpus darbnīcas, un, kad draugs, «Saules ābolus» padusē iežmiedzis, aizčāpojis nodot darbu, viņu palūguši tīties ar visiem «Saules āboliem» vienu māju tālāk.

Man nāca smiekli, bet publikai Entonija stāsts negāja pie sirds. Tas laikam kaut kur aizskāra viņu labākās jūtas. Piespiesti pasmējušies, viņi sacīja: kas gan tikai nenotiekot pasaulē!

Kad nu biju iekampis pāris glāzītes, man kļuva labi, tikai sāka mākties virsū drausmīga vēlēšanās runāt. Es biju ar mieru runāt par jebkuru tēmu un droši vien sagvelztu pārākās muļķības, bet citi sagribēja padejot, un tas mani paglāba no izgāšanās. Tovakar es sajutu, ka dažkārt ciešu no nepilnvērtības kompleksa.

Kamēr mēs grozījāmies sveču gaismā, dabūju no Sarmītes zināt, kas par tipiem te nolasījušies. Nebija nekas briesmīgs – divas grāmatveikala pārdevējas, arhitekts, elektromontieris, tikko Daugavpils pedagoģisko institūtu beigusi matemātikas skolotāja un vēl pāris kalpotāju.

Es uzaicināju dejot matemātikas skolotāju. Kaut gan biju garš, bet viņa maza un apaļa, man radās vēlēšanās padejot ar tādu, kurai līdzīga pašam liek divniekus. Viņa izskatījās ļoti gudra, tomēr sadūšojos un paprasīju:

– Jums patīk likt divniekus?

– Patīk! – viņa atteica.

Te varēja zaudēt samaņu. Pirmo reizi mūžā redzēju skolotāju, kura atzinās, ka viņai patīk likt divniekus. Tas mani traki sajūsmināja.

– Un ielikt žurnālā cāli ir brīnišķīga sajūta?

– Nu bet pavisam! Es nezinu neko jaukāku.

Man mute bija ciet. Ja viņa tik nopietni neskatītos manī caur apaļajiem briļļu stikliem zeltītajos ietvaros, es nudien vēl sāktu iedomāties, ka viņa grib mani iznest cauri. Tad vaicāja viņa:

– Vai divniekus saņemt ir patīkami?

– Ne pārāk, – es sacīju, – kaut gan, ja neraksta dienasgrāmatā, tik traģiski nav.

– To es nezināju, – viņa atteica, – turpmāk katru reizi divniekus ierakstīšu arī dienasgrāmatā.

Šito vajadzēja dzirdēt viņas skolniekiem. Tad viņi droši vien tupētu trīs dienas un trīs naktis pie manas mājas durvīm, lai tikai mani novaktētu un iekaustītu. Tas nu tā. Bet man iekrita prātā, vai viņa pati maz zina visu augstāko matemātiku. Es tam neticēju. Man šķiet, ka cilvēks, kas perfekti pārzina visu augstāko matemātiku, ir vai nu ģeniāls, vai ne gluži normāls. Kaut gan gudri ļaudis izpētījuši, ka ģēnijs no trakā tālu nestāvot. Savam matemātikas učukam es taču nevarēju jautāt, vai viņš zina visu augstāko matemātiku; man tak bija jābeidz vidusskola.

– Un vai jūs… pati arī zināt visu augstāko matemātiku?

– Skolotājam viss nav jāzina. Pietiek, ja viņš brīvi orientējas mācāmās vielas apjomā.

– Bet augstskolā jums tak…

– Augstskolā mums mācīja daudz ko, – viņa vēsi pasmaidīja. – Bet manos gados cilvēkam nepieciešams abstrahēties no liekās informācijas.

Man vairs nebija ko teikt. Un turklāt, zināt, viņa visu laiku spiedās man klāt. No malas tas droši vien izskatījās ļoti muļķīgi: es tāds garš un viņa maza, apaļīga. Bez tam es jutos šausmīgi neērti, jo var tak arī dejot bez obligātas patikšanas. Viņa laikam bija pretējās domās. Es jutos priecīgs, kad plate bija cauri un es pavadīju viņu pie galdiņa. Un tad viņa visu laiku blenza manī, it kā tā viena deja būtu sasaistījusi mūs kādām neredzamām saitēm. Bet Sarmīte bija aizmirsusi visu pasauli, viņai eksistēja tikai elektromontieris, un viņa uzkrītoši skaļi smējās par katru viņa muļķību.

Sarmīte patēloja aizvainojušos, kaut gan man šķiet, ka viņa tikpat labprāt būtu padejojusi ar vīriešu kārtas skolotāju. Sarmītei tomēr to neteicu, bet turpmāk dejoju tikai ar viņu.

Es jutos lieliski. Čukstēju Sarmītei, lai viņa nedusmojas, ka dejot ar viņu ir pavisam cita lieta nekā ar to auksto briļļu čūsku, kura droši vien pat mušas nesit ar pletnīti, bet ciniskā baudā nospiež ar pirkstiem, lai izjustu nabaga kukainīšu pēdējās konvulsijas. Sarmīte smējās, un man ar viņu bija labi. Viņa bija skaistāka par visām, un es viņai to pateicu. Viņa bija patiešām laimīga. Viņa pat atbīdīja man uz acīm noslīdējušos matus. Pavisam dabiski manas rokas izrādījās aptvērušas viņas vidukli un viņas rokas man uz pleciem, un mēs dejojām, cieši piespiedušies viens otram. Es aizvēru acis un paslēpu seju viņas matos, un viņas vaigs pieskārās manam plecam. Un bija velnišķīgi labi.

Mēs nokļuvām līdz caurstaigājamās istabas durvīm un gluži vai nejauši ieslīdējām tajās. Istabā bija tumšs, tikai pa durvīm iespīdēja plata gaismas strēle. Mēs sākām skūpstīties. Tas notika pavisam vienkārši, it kā mēs jau sen to būtu gaidījuši.

Acis aprada ar tumsu, un es pie sienas pamanīju veclaicīgu dīvānu, ko sasodīti jaukie mietpilsoņi tomēr bija iedomājušies tur novietot. Abpus dīvānam stāvēja divi gramofoni lielām taurēm. Mēs apsēdāmies uz dīvāna, bet vienā ziņā tas likās jocīgs, jo bija it kā domāts pusotra cilvēka sēžamvietām. Un tā es pēkšņi jutu, ka neglābjami slīdu un atjēdzos uz grīdas. Laime vienīgi, ka neuzkritu gramofonam.

Blīkšķi tomēr bija sadzirdējuši, un istabā galvu pabāza mājastēvs. Laikam pārliecinājies, ka abi gramofoni sveiki un veseli, viņš nozuda, nekā neteicis. Sarmīte klusu smējās, un arī es smējos. Piecēlos un sēdos atpakaļ, bet nudien nezinu, kā tas gadījās, ka dīvāna vietā atrados Sarmītei uz ceļiem. Es skūpstīju viņu, murmulēju, ka mīlu viņu tik ļoti, kā vēl nevienu neesmu mīlējis, ka mīlēšu viņu mūžīgi un vai tikai vēl nesolījos viņu precēt, to es īsti tagad nevaru atcerēties, jo dīvainā kārtā biju apreibis gluži kā kanārijputniņš saulītē, un viņa tāpat. Viņa glāstīja man matus un skūpstīja seju, un es jutu, ka slīdu kādā gaišā bezdibenī, kuram nav ne gala, ne malas.

Un visu laiku zemapziņā man no kaut kā bija bail. Vispār man jums šo to vajadzētu pateikt, bet tad, iespējams, jūs sāksiet domāt par mani īsti ne tā. Un es nebūt negribu, ka mani uzskatītu par mazliet defektīvu.

Tad viņa pēkšņi sāka raudāt. Es ar delnu slaucīju Sarmītei no vaigiem asaras, bet viņa nemitējās raudāt, un es jau sāku uztraukties. Vispār asaras es neciešu, bet šitais gadījums nebija no parastajiem. Vēl es nodomāju, vai vispār viņai nesāk tirpt kājas, jo es taču nebiju ods. Tā jau laikam ir, ka cilvēks, atrazdamies kaut kur Džomolungmas virsotnē, nez kāpēc spiests domāt par zemes lietām.

– Īvo, es tevi mīlēju jau sen. – viņa elsoja. – Tikai tu to nezināji, it nemaz nezināji. Es tev to nebūtu teikusi, it nekad. Nu kāda tad nozīme būtu pateikt, ja tu pats mani ne drusciņas nemīlētu? Tu varbūt tikai būtu smējies par mani.

– Tā tev nevajag runāt, – es čukstēju. – Tu man biji iepatikusies jau sen, sen.

Man patiešām arī likās, ka tā ir, un es tam ticēju, goda vārds, skaistākas par viņu nebija visā pasaulē.

– Kad tu pirmo reizi juti, ka es tev patiku?

– Nezinu. Man liekas, ka esmu tevi mīlējis visu laiku.

– Bet es tevi pa īstam ieraudzīju pagājušā gada pavasarī, kad bijām ekskursijā Kuldīgā. Kad tu šūpoji mani un Māru šūpolēs parkā. Atceries? Es nesapratu, kā līdz tam tu man biji svešs. Un katru dienu vienā klasē… Tev mati bija aizseguši acis, bet tu smējies, smējies un grūdi šūpoles, cik vien bija spēka. Un tad tev paslīdēja kāja, tu nokriti zālē, mēs ar Māru iesmējāmies, tu aizkaitināts pielēci kājās un uzsviedi mūs gandrīz līdz koku galotnēm. Un atkal tu smējies, smējies tā, kā tikai tu vien proti, un stāvēji slapjos džinsos un smējies tik jauki…

Un visu laiku viņai bira asaras, un arī es, kauns gan sacīt, gandrīz vai apraudājos, jo kaklā man bija iespiedies gaišs kamols un sirds lēkāja kā traka.

– Nomierinies, neraudi, – es runāju. – Es atceros tevi toreiz parkā. Es iedomājos, ka tu esi līdzīga Vijai Artmanei jaunībā. Tāds pats uzrauts deguntiņš un gaiši, gaiši mati. Man mājās ir viņas bilde. Es vēlāk tev parādīšu. Tikai neraudi. Tev bija ļoti labas acis. To es atceros. Un vēl man ļoti patika tavas kājas. Zini, šūpojot kādu, to ļoti labi var redzēt. Tu nedusmojies, ka es tā runāju?

Nē, viņa nedusmojās, un mēs skūpstījāmies atkal kā divas mazas ķirzaciņas.

Pēc tam mēs braucām trolejbusā, es Sarmīti pavadīju uz māju, laiks bija no jauna kļuvis silts, saule vēl spīdēja vakaros, jo tās viesības beidzās trakoti ātri.

Savā kooperatīvajā dzīvoklī es ievilkos pavisam apdullis. Šī patiešām bija viena traka diena. Kad tu, cilvēks, pēc divu nedēļu slimošanas parādies baltajā pasaulē, tad tikai īsti vari pamanīt, cik daudz tur visa kā notiek.

Ieslēdzu magnetolu un uztinu lentē vietu, kur dzied Pink Floyd. Es vēl nebiju ticis skaidrībā, vai šitā grupa man tikai patīk vai patīk ļoti, bet mūzika atbilda manam pašreizējam noskaņojumam.

Par laimi, neviena no manējiem nebija mājās. Dažreiz tas ir labi. It īpaši, kad tev tāds garastāvoklis, kad pats nezini, kāds. Tad ir labi, ka neviens netraucē.

No mūsu dzīvokļa viena istaba pieder man. Es to esmu iekārtojis pēc sava prāta. Pat mēbeles nopirka tieši tādas, kādas vēlējos. Pie loga stāv rakstāmgalds. Zem stikla – ārzemju kinozvaigžņu attēli. To man ieteica Jāko. Sēžot pie tāda galda, labāk veicoties domāšana. Fredijam patika Anita Ekberga, un es viņam to bildi uzdāvināju, lai tak viņam mācīšanās veiktos. Man pašam no visām zvaigznēm patīk Nensija Sinatra, tā dziedātāja Frenka Sinatras meita. Es labprāt viņu apprecētu. Tad mums būtu pieci dēli un trīs meitas, un visi viņi dziedātu kā lakstīgalas pavasarī pie Gaujas.

Pie pretējās sienas bija gulta un tautisks paklājs, kurā saspraustas dažādu valstu nozīmītes. Vienā kaktā grāmatskapis, otrā kolosāla čehu magnetola. Logam aizvelkami aizkari ar japāņu stilā zīmētiem pūķiem. Ja aizkaru aizvelk, tad istaba kļūst gandrīz tumša, tikai pūķu vietās iespīd blāva gaisma. Tas ir kolosāls skats. Desmitiem spīdošu pūķu.

Atlaidos gultā, līdz izdomāju, ka derētu izsmēķēt cigareti, jo tas veicinot domāšanu.

Atvēru logu līdz galam, mani apņēma brīnišķīga pavasara un zemes dvesma. Apsēdos uz palodzes un izkāru kājas pa logu. Aizsmēķēju cigareti un šūpoju kājas mūzikas ritmā.

Debesīs bija augsti mākoņi, kuri peldēja nez no kurienes un nez uz kurieni, un tos nesa silts un mīlīgs vējiņš. Vasara bija tuvu. Un es pēkšņi tikai tagad apjēdzu Jāko saraustītās pļāpāšanas jēgu, sapratu, ko viņš gribēja pateikt man vēl ziemā, kad apkārt sniegs. Man it kā viens ar āmuru iegāza pa pakausi, un es sajēdzu, drīzāk gan fiziski nekā ar prātu. Jāko toreiz sniegos runāja, ka viņam gribētos nomest apnikušās, smagās drēbes, nokrist karstās, pēc saules smaržojošās jūras smiltīs, kur vējš ietver tevi kā reibinošā neredzamā segā un visapkārt dvesmo pēc jūraszālēm. Un vēl es gribu, viņš teica, lai debesis virs manas galvas būtu žilbinoši zilas un tikai pamalē drūzmētos baltu mākoņu pūkas. Reižu reizēm man kaut kas uznāk, un tad man gribas pasauli apzināties tikai ar sajūtām. Sajust, kā ādai pieskaras smilšu graudiņi, un kļūt kā zālei, kokam, krūmam, kas aug no zemes dzīlēm, tā viņš sacīja, sajust, kā mani noglāsta silta vēja brāzma, un es būšu ātrspārnu putns padebešos, ienirt jūrā un šūpoties viļņos kā zivij vai ūdenszālei. Kļūt par atomu no jūras, zemes, debesīm. Saplūst ar visu, no kā mēs esam radušies, un uz mirkli pārvērsties tajā.

Piepeši stāvu zemāk nočīkstēja balkona durvis. Es paglūnēju lejup. Atspiedusies pret balkona margām, tur stāvēja Anita. Viņa bija par mani četrus gadus vecāka.

Es delikāti ieklepojos un teicu:

– Labvakar, Anit!

Viņa paskatījās augšup un pasmaidīja.

– Labvakar, Īvo! Mūzika skan pie tevis, vai ne?

– Jā. Tev nepatīk?

– Ko tu! Es tikai tāpēc iznācu uz balkona.

– Es pagriezīšu skaļāk!

– Nevajag. Kā sauc dziesmu?

– Angie. Bet dzied Miks Džegers, Keiss Ričards. Bils Vaimens, Miks Teilors un Vats… Sasodītā skleroze!

– Vai tu visām dziesmām tik labi zini izpildītājus? – viņa joprojām nez kāpēc smaidīja.

– Nē. Tikai dažām. Tām, kuras man patīk.

– Zini ko, Īvo, – viņa piepeši klusu teica un paskatījās kaut kur tālumā. Blondie mati krita viņai uz pleciem. – Zini ko Īvo…

– Nē, – es atteicu.

– Īvo, ja tu zinātu…

– Nevaru iedomāties.

– Īvo, es precos, – viņa atkal laimīgi iesmējās un atmeta atpakaļ garos, gaišos matus.

– Ej, nu ej, – es pabrīnījos.

– Nu jā.

– Negribas ticēt.

– Visi saka to pašu, – viņa smaidīja. – Neviens netic. Saka, esot vēl jauna. Paspēšot laulībā izdzīvoties atliku likām.

– Kas to saka? Mutere un fāteris?

– Draudzenes tā domā…

– Neklausi viņām, – es zināju pamācīt. – Bērniem patīk jauni vecāki. Tos viņi mīl vairāk nekā vecus. Esmu par to lasījis.

– Tiesa Īvo?

– Nu kā tad! Lieku galvu ķīlā.

Pats gan tā nedomāju. Neesmu vēl tik dulls, lai precētos. Atnākšu kādreiz mājās naktī, un – blaukš! – sieva ar mīklas rulli pa galvu. Vai maz humoru par šito tēmu žurnālos? Bet Anitai galva par to nesāp. Sitēja jau būs viņa. Varu izteikt līdzjūtību vienīgi viņas nākamajam vīram.

Anita bija tālu no manām praktiskajām domām, jo pēkšņi sacīja:

– Viņi nepazīst Žoržu… Tu esi kādreiz viņu redzējis, Īvo?

Un viņas balss bija tāda, ka drīzāk Mēness varētu nokrist uz Zemes nekā kāds palaist garām izdevību paskatīties uz viņas Žoržu.

– Es nezinu. Varbūt esmu viņu redzējis, tikai neesmu zinājis, ka tas ir viņš.

– Īvo, ja tu zinātu, kā es viņu mīlu! – viņa piepeši sacīja. – Tev jau to var pateikt, vai ne?

– Kā tu pati domā…

– Tu neesi tāds kā citi…

To nu gan es vēl nebiju zinājis! Kāds tad gan es esmu?! Bet viņa tik runāja tālāk:

– Tu nesmiesies, vai ne, Īvo? Un, ja arī tev gribas smieties, tad smejies klusu. Tu neesi dusmīgs, Īvo?

Protams, es nebiju dusmīgs. Par ko man būtu jādusmojas? Un tad sākās. Šitās muļķības, ko viņa tur sarunāja! Nudien, gatavais romāns! Ka viņa pat iedomāties nevarot, ja Žorža pēkšņi vairs nebūtu, ja šis atstieptu kājas, tad viņa arī vairs nedzīvotu vai kaut kā tamlīdzīgi, ka viņai pašai tas liekoties dīvaini, bet tā nu esot, un viņa tur nekā nevarot darīt, tad tāda esot tā īstā mīlestība utt.

Par smiešanos viņai bija taisnība. Es tikko turējos, lai skaļi neiespurgtos. Toties klusos smieklos raustījos bez gala, jo viņa nevarēja redzēt manu seju, tiklīdz paliecos mazliet atpakaļ.

Tad viņa pēkšņi it kā attapās un paskatījās uz augšu. Es sāku klepot, jo biju aizrijies ar cigarešu dūmiem.

– Īvo, vai arī tev tas neliekas dīvaini?

Skaidrs, ka likās, bet es teicu:

– Ko tu, Anit! Tas ir dabiski. Tā tam jābūt. Citādi nemaz būt nevar, ja jūs mīlat viens otru. Vai redzēji filmā, ka Romeo ierāva nāves zālītes, kad Džuljeta gulēja kapenēs, un kā šī pēc tam sevi ar tuteni…

Iekodu lūpā, cik vulgāri tas bija iznācis. Gandrīz kā ņirgāšanās.

– Īvo, – mazliet nosarkusi, viņa teica. – To, ko es te sapļāpāju, nesaki gan nevienam, ja? Vienkārši gribējās ar kādu parunāties. Un mēs taču pazīstam viens otru ilgi.

– Tas tiesa, Anit.

– Tu neņēmi ļaunā, Īvo?

– Protams, ne. Man pašam citreiz tā uznāk. Viņa pat kļuva priecīga.

– Ja tev kādreiz gribas parunāties un neviena cita tuvumā nav, mēs varētu papļāpāt.

Nu kaut kas dumjš! Par ko tad es ar viņu varētu pļāpāt? Ja traki samīlētos kādā meitenē, tad jau neietu kladzināt visai pasaulei! Ārprāts! Tas Žoržs bija viņai galīgi sajaucis galvu.

– Es nu iešu. Īvo. Šovakar Žilbēra Beko koncerts televizorā. Tu skaties?

– Nē. Man viņš nepatīk.

– Viņam ir ļoti skumjas acis.

– Man nepatīk viņa dziesmas.

Viņa sacīja, lai es klausoties ne tik daudz, ko viņš dzied, bet kā viņš dzied.

– Būs jāpamēģina, – es teicu.

– Ar labu nakti, Īvo! – viņa uzsauca.

– Ar labu nakti, ar labu nakti, – es teicu un tomēr nenovaldījos. – Tikai nesit Žoržam pārāk sāpīgi. Var dabūt smadzeņu trīci. Vai arī vispirms apdrošini viņu. Tad tas atmaksājas.

– Ko tu saki? – viņa nesaprata.

– Tāpat vien, – es atteicu. – Ar labu nakti, Anita! Un lai pie tevis sapnī atnāk Žoržs.

Tā arī mani nesapratusi, viņa iegāja istabā un aizvēra balkona durvis.

Magnetofonā lente bija cauri, bet jaunu likt es negāju. Gribēju mazliet pasēdēt klusumā un padomāt. Tā arī nevarēju izdomāt, par ko īsti, bet man gribējās palikt vienam.

Aizsmēķēju otru cigareti.

Mēs dzīvojām jaunceļamo namu masīvā, un māju vēl nebija sacelts daudz. Netālu no mūsu logiem auga vītolu puduri, un aiz tiem atradās privātie dārziņi. Pašlaik mēs dzīvojām kā pilsētas nomalē. Paies gadi, un te būs pilsēta. Es jau gribētu, lai viss paliktu kā tagad, bet cilvēkiem vajag dzīvokļus. Es to labi saprotu. Tādu kā Edgars vēl daudz.

Saule nupat bija nogrimusi aiz horizonta un pamale krāsojās jauki sārta. Vītolu kailie zari uz sārtā fona veidoja sarežģītu ornamentu. Tālumā rēja suņi.

Zemeslode griezās, es sēdēju uz palodzes un svilpoju.

Un pēkšņi man atkal aizrāvās elpa, kad iedomājos vasaru. Un es sajutu, jā, tieši sajutu, ka tā nevar būt līdzīga agrākajām, ka tuvojas kaut kas nepazīts, vilinošs un brīnišķīgs. Un mani pārņēma tāda jutoņa, it kā vasarā stāvētu jūras krastā un visapkārt kaut kas gatavotos, kaut kas notiktu, kaut kas būtu bijis, bet tu stāvi viens pats jūras malā, šai mirklī stāvi tu, un daudzi citi ir turpat stāvējuši, vēl vairāk stāvēs, bet šobrīd stāvi tu, vienīgi tu, un jūra ir tava, un krasts ir tavs, un tavas ir debesis, un tavs ir viss, kas līdz šim bijis citu tiesa, tagad ir tavs, gan tas, kas bijis, kas ir un, galvenai, kas būs. Tas ir mans mirklis starp piedzimšanu un… cita vairs nebūs, ņem visu, pilnīgi visu, paspēj, izbaudi, izgaršo līdz pēdējam pilienam, un, raudi vai dziedi, cita vairs nebūs, kad aizplūdīs viļņi, par tālāko baidos domāt, kad saule kā zelta acs atvērsies pavisam vaļā debesu jumā un tad nogurusi dūmakaini sārta patversies jūras plakstiņos, par tālāko baidos domāt, es labāk uzgriežu līdz galam magnetolu, pie velna visādas skumīgas dziesmas, lai izplatījumā aiztrauc The Rolling Stones balsis, jo tagad es esmu, es esmu, es esmu, es esmu, es esmu, es esmu, es esmu…

Sirds man līksmē dauzījās kā traka, un tas bija tik lieliski.

ES ESMU!