Lielajās mājās jau tā ir, ka tu, cilvēks, vari nodzīvot vai simt gadu un tuvāk pazīt tikai dažu dzīvokļu iemītniekus. Skraidi augšup lejup, tu ej garām svešs, tev iet garām sveši tikpat kā uz ielas.
Mūsu kāpnēs vienīgā ģimene, ar kuru tuvāk pazīstamies, ir Brieži. Tiesa, viņus mēs pazinām jau agrāk, pirms pārcēlāmies uz kooperatīvo dzīvokli, jo sieva strādā kopā ar fāteri ZA, bet es, kad biju sīkāks, trenējos pie Brieža basketbolā. Viņš ir basketa treneris bērnu sporta skolā.
Viņu vienīgā atvase – Aigars – mācās otrajā klasē. Ar puiku viņiem nav palaimējies. Mazasinīgs. Saka gan, ka tagad šito slimību ārstējot pa pirmo un nekādu iespaidu tā neatstājot. Pašreiz sīkais dzīvo pa sanatoriju. Tur viņiem uz vietas īpaša skola un, lai arī esi slims, vienalga, jāmācās. Bērni tur dzīvo mēnešiem ilgi, un kaut kādas draņķa slimības dēļ zaudēt laiku būtu vienkārši muļķīgi. Bet atrasties prom no mājas tik sīkam jau arī ir muļķīgi, un man Aigara žēl, jo viņš ir sirsnīgs knauķis.
Un te nu vēl vajadzēja sagadīties, ka abi lielie Brieži bija dabūjuši sengaidītās tūrisma ceļazīmes uz Karpatiem, izbrīvējuši laiku, iekrājuši naudu, bet Aigars sanatorijā. Un nu abi izsamisušie Brieži, kuros vecāku jūtas cīnījās ar vēlēšanos tomēr aizbraukt uz Karpatiem, klauvēja pie mūsu sirdīm un palūdza, lai pāris reižu apciemojot Aigaru, kamēr viņi ir projām.
Protams, mums iebildumu nebija un, ja arī būtu bijuši, tik un tā nekā nesacītu, jo labi zinājām, cik šiem šausmīgi gribas aizbraukt uz Karpatiem.
Abi Brieži bija krasi izteikta sportiskā tipa cilvēki un pie tam vēl kaislīgi tūristi. To es labi zinu, jo agrāk dažas reizes esmu bijis viņiem līdzi ceļojumos tepat pa Latviju un vienu reizi pat uz Igauniju. Viņu sportiskā tipa īpatnības esmu izbaudījis uz savas nabaga ādas.
Katru rītu mums obligāti vajadzēja celties tieši sešos (viņam bija līdzi modinātājpulkstenis). Vienalga, spīdēja saule vai līņāja. Tad sekoja mazgāšanās līdz pusei ezerā vai upē, lai aizdzītu miegu, kā mīlēja izteikties Briedis jeb Kārļonkols, kā man viņš bija jāsauc. Šī mazgāšanās bija velnišķīgi pretīga, bet neizbēgama.
Reiz kādā saulainā rītā, bet jūs jau nu zināsiet, cik silts ir tāds saulains rīts pulksten sešos, kad tu izlien no iesildītas migas un tev nospļauties, vai tā gaišā ripa tur pamalē ir vai nav redzama, es uzrāvu džinsus un kreklu, jo biju nolēmis miegu aizdzīt pavisam ātri. Es noskaloju tikai seju un, kad Kārļonkols prasīja, kā tad nu tā, sacīju, ka nedomāju ģērbties pliks, kaut vai līdz pusei, un slapināties, kad man jau tāpat ir auksti un miegs aizbēdzis mirklī, kad izbāzu degunu pa telts durvīm, ka esmu nomazgājies vakar un pa nakti nosmērējies nevarētu būt. Vārdu sakot, es mēģināju viņu pārliecināt loģiski. Viņš piekrītoši māja ar galvu, un es vēl sacīju, ka varētu nomazgāties pavisam pliks, bet neredzu tur absolūti nekādas jēgas, kāpēc tas būtu jādara. Man savā naivumā jau šķita, ka Kārļonkoli esmu pārliecinājis.
Un jūs zināt, ko viņš izdarīja? Manus loģiskos argumentus viņš sagrāva bez neviena vārda. Mirklī, kad noliecos pēc ziepēm un dvieļa, viņš no aizmugures satvēra manas kājas pie potītēm, un es ar ziepēm un dvieli ielidoju ezerā. Vienīgā laime, ka nebiju uzvilcis kedas.
Bet viņš stāvēja un smējās. Tas laikam bija sportiskā tipa joks. Bet par tādiem jokiem jādod pa sprandu. Tie ir idiotiski joki, bet tie sportiskie tipi jau nekad nav īsti normāli. Es to zinu.
Neatceros, kā atguvu elpu, bet Briedis varēja priecāties. Rīta mazgāšanās normu biju pārsniedzis divkārtīgi. Izbridu krastā, aukstumā trīcēdams. Slapjās drēbes kustoties lipa klāt pie miesas, es gāju kā apčurājies, taču Briedis nelikās ne zinis. Man gribējās ievilkt viņam kārtīgi pa žokli, bet novaldījos, jo zināju, ka tur nekas neiznāktu, dabūtu vienīgi pats pa kaklu. Sieva gan sacīja, vai nu esot vajadzējis tā un šitā, bet Briedis atteica, ka nopeldēties ar visām drēbēm dažreiz esot pat ļoti skaisti.
Viņi abi vingroja, bet es tupēju uz ciņa un drebinājos. Es biju nikns kā velns, un Briedis varētu sviest mani ezerā vēl desmit reizes, es tomēr neietu staipīties un locīties kopā ar viņiem.
Nākamai programmas numurs bija skrējiens gar pļavu.
Laikam taču gribēja dzīvot garu, garu mūžu un atstiept kājas, kad sirma bārda būs izaugusi kilometra garumā. Tie, kas skrienot, dzīvojot ilgi. Esmu par to lasījis. Bet es negribu, ka man aug sirma bārda. Es negribu būt kā tie večuki, kas sēž uz parka soliņiem, zodu pret spieķa rokturi atbalstījuši. Jo viņiem taču nekas vairs nav priekšā, izņemot vienu. Viņi var domāt vienīgi, cik ilgas vasaras redzēs, cik dzirdēs Līgo dziesmas, un… Es gribu dzīvot mūžīgi, mūžīgi, mūžīgi, bet negribu tā…
… un piepeši pielēcu kājās, norāvu slapjos džinsus un kreklu, aizsviedu pa roku galam un drāzos viņiem pakaļ, pajoņoju garām, cik ātri vien spēju, kājas slīdēja mitrajā celiņā, un es metos projām pa pļavu.
Spoži dzeltena saule cēlās no gaiši caurspīdīgā dūmakā tītajām vītolu lapotnēm. Saule vērtās arvien lielāka un lielāka, milzīgs spožums kā visa pasaule, un es skrēju uz sauli. Manas basās kājas kā putna spārni trauca rasu no zāles stiebriem, no amoliņa, margrietiņām, skābeņu lapām zillillā zvaniņiem un pulkstenīšiem, pienenēm un baltajiem zemeņu ziediņiem, un odi, mušas, vaboles juka uz visām pusēm, un zilbrūni zaļās spāres kā aeroplāni riņķoja ap galvu, lielās acis blisinādamas, bites un kamenes lidoja man līdzi uz sauli, un sienāži spēlēja Dzelteno Saules Simfoniju, un putni koku pazarēs dziedāja dzidri dzidrās balsīs.
Es skrēju, cik spara, līdz gaviles aizžņaudza man kaklu, es pacēlos spārnos un kā sārtais flamings uzvijos debesīs, tuvāk, tuvāk saulei, tik augšup, augšup, un saule kļuva žilbinoša, balta, un liesmoja tā, ka mana stulbā sirds sajūsmā gandrīz apstājās.
Tad klupu pār kurmja rakumu un iekritu rasas un dzīvības jūrā. Un mirdzošie pilieni notrauca manām acīm kaut kādu smalku zirnekļa plīvuru, un es ieraudzīju pasauli kā radīšanas dienā. Es gulēju, pazudis pļavā, un miljoniem zaļu dzīvību pieskārās manai sejai, krūtīm, rokām, kājām, un reibinoša laimes sajūta satvēra mani savās plaukstās.
Es pielēcu kājās. Baltzeltains disks peldēja debesīs. Es biju rasas lāsēm nokaisīts kā pērļu gurami, kā nopeldējies otrreiz. Es biju piecēlies no radītāja klēpja. Es biju it kā piedzimis no jauna. Es biju kļuvis ES!
Un tā nu kātoju pie Aigara. No stacijas līdz sanatorijai bija krietns gabaliņš. Man jau kā parasti neveicās. Kamēr bodē pirku saldumu kulīti, jo nevar jau aiziet gluži tukšām rokām, autobuss sāka kustēties. Tas sasodītais šoferis labi redzēja, ka skrienu, bet savu grabažu neapturēja.
Sanatorija atradās pie Lielupes, un es nesapratu, kāpēc saucās par «Mežupi», lai gan tuvumā citu ūdeņu nebija.
Pie vārtiņiem uzdūros pirmajiem sīkajiem. Tā ap gadu desmit. Viņi par kaut ko ķīvējās. Aizelsusies pieskrēja dūšīga tante baltā virsvalkā, abus izšķīra un sāka man pārmest, ka es neesot iejaucies. Es biju patiešām pārsteigts, kāpēc man tas būtu jādara. Sīkie savā starpā paši tiktu skaidrībā.
– Cienītā, esmu šeit pilnīgi svešs cilvēks, – galanti teicu. – Kāds vēl būtu nodomājis, ka pats aizskaru mazos.
– Tā nu tu man kaut ko padarītu! – nicinoši novilka viens no viņiem, kuram abi priekšzobi bija pamatīgi lieli un izvirzīti uz priekšu kā žurkai.
– Kā tu runā ar svešu onkoli! – tante klupa viņam virsū. Otrs puika tikmēr aizšmauca.
– Viņš nemaz nav onkolis! – puika atkliedza pretim un sāka raudāt.
– Nu labi, labi, Egoniņ, neraudi, – tante pēkšņi kļuva ļoti laipna un glaudīja viņam galvu.
– Kā tik kas, vainīgs vienmēr esmu es! – puika kā aizkauts brēca vēl skaļāk un sāka stostīties. – Ko es viņam e-e-esmu nodarī-ī-jis?! Ko?! Ko viņš grib no ma-a-anis?! Šitas o-o-onkolis? Un Janci es no-o-oķeršu vēlāk, un tad viņš da-a-abūs!
Nudien, tas puika nebija īsti normāls. Tante viņu mierināja visādiem laipniem vārdiem, līdz piedabūja beidzot aizvērt muti. Pēc tam paskatījās manī, it kā es būtu šitentajā tracī vainīgs, un dusmīgi prasīja, ko es meklējot. Un ieteica man labāk doties projām, ka nekāda Aigara saukšana nebūšot. Man atlika tikai konstatēt, ka tagad viņa atrodas vienā līmenī ar žurkzobaino puiku, ja arī kādreiz agrāk bijusi normāla.
Protams, Aigaru es satiku, un viņš bija trakoti priecīgs, kad ieraudzīja mani. Dežurante nodeva man viņu pret parakstu. Tīri vai jāsmejas! Ja ar Aigaru līdz pusdienām kaut kas atgadās, mani varēs ielikt cietumā kopā ar zagļiem un bandītiem, kaut gan neesmu ne viens, ne otrs, un par tādu netaisos arī kādreiz kļūt.
Aigars izkratīja sirdi, jo no viena apmeklējuma līdz otram jau šis tas sakrājas, un aizvilka mani līdz Lielupei, kur kāds uzņēmīgs večuks piepelnījās, par pusrubli stundā izīrēdams laivu. Viņa sīkais bizness laikam gāja no rokas, jo mēs dabūjām krietni pagaidīt, kamēr malā piestāja laiva. No tās izkāpa elegants kungs ar kundzi. Viņi bija atveduši pavizināties savu atvasi.
Aigars saritinājās uz pakaļējā sēdekļa, ģērbies pelēkā jakā un rūtainās biksēs, lieliem ādas zābakiem tievajās kājelēs, ēda konfektes, skatījās manī brūnajām ačtelēm un smējās tā, it kā pēc pāris stundām viņu no jauna negaidītu gulta palātā, it kā viņš nemaz nebūtu slims. Un nezinātājam tas arī nekad neiekristu prātā.
Es pats laikam nejutos mazāk priecīgs. Pēc pilsētas bija viena vienīga bauda sēdēt laivā un šitā airēt. Es rāvu airus no visa spara un jurtu, ka bišķiņ krampis man iekšā ir. Puika bāza rokas ūdenī, un ik pa brīdim dabūju viņu apsaukt. Tas bija vienīgais, kas mani saistīja ar apkārtējo pasauli, jo nu biju pārvērties laivā. Mans ķermenis bija no koka, un es biju laivas korpuss. Bet manas rokas – airi. Kā strauja bulta, izšauta no neredzama loka, slīdēju uz priekšu, un visa dzīve šobrīd bija nevis mērķī, bet kustībā.
Es ietriecu laivu krastā.
Aigars aizjoza pa dzeltenām purenēm noaugušo pļavu gluži kā telēns pavasarī. Kamēr viņš plūkāja puķes, es izvilku laivu līdz pusei krastā un atgūlos tajā. Sāku pogāt vaļā kreklu. Gribēju mazliet pasauļoties, jo pavasaros ultravioletie stari esot visspēcīgākie.
TAD SADZIRDĒJU AKMENTIŅU ČIRKSTĒŠANU.
Kāds nāca pie laivas. Es augšā neslējos. Ja kādam kaut ko vajag, lai nāk pats.
Uzvēdīja smaržas. Kāda stāvēja dažus soļus no manis.
– Labdien! – teica patīkama sievietes balss.
– Labdien! – es atņēmu, bet sveicinātāju vēl neredzēju, jo tad man būtu vajadzīga trešā acs – pakausī.
Laiva tikko manāmi nodrebēja. Vai nu tur vainīgi bija viļņi vai arī šī atspiedusies pret bortu.
Viņa klusēja. Es klusēju, acis aizvēris. Saule patīkami sildīja.
– Ak, nabadziņš! Viņš laikam nav gulējis cauru nakti, – šī beidzot sacīja.
– Jā, – es atteicu. – Kopš desmit gadu vecuma guļu tikai dienā.
– Kāpēc tik neparasti? – jutu, ka šī klusu smejas. – Vai tu esi kāds dabas brīnums? Dienvidslāvijā viens dzīvojot, kurš vispār neguļot.
– Nepavisam ne. Esmu pilnīgi normāls cilvēks, tikai naktīs nav laika gulēt. Naktīs es laupu.
– Vai patiesi?
– Jā, jā. Sākumā laupīju kopā ar papu, bet nu divus gadus kā viens pats, – es muldēju.
– Tad tagad tu esi ļoti bagāts?
– Atkal nav trāpīts. Salaupīto pārdodam gan, bet katru svētdienu putnu tirdziņā pērkam putniņus un laižam brīvībā.
– Tad gan jūs esat īsti putnu draugi!
– Jā, tie mēs esam, – es svarīgi teicu.
Nu šī laikam domāja, ka neesmu īsti normāls, jo runāju pilnīgi nopietnā balsī. Bet es neuztraucos. Lai domā vien. Tā tik vēl trūka, ka es ar katru pretimnācēju ielaidīšos gudrās valodās.
– Vai-ī, – šī tā žēli novilka, – bet es jau biju sataisījusies tev kaut ko palūgt.
Jāslejas augšā vien bija, jo es parasti cilvēkiem izpalīdzu.
Un tad notika kaut kas dumjš. Es neņemos izskaidrot, kāpēc notika, tas man nav īsti skaidrs arī šobrīd, bet, ka notika, ir fakts. Kad viņu ieraudzīju, cauri manam ķermenim izskrēja augstsprieguma strāva un es nosarku. Es jutu, ka nosvilst ausis, un sārtums pārņem seju. Es gribēju nokost mēli, kas tādas dumjības nupat bija muldējusi, bet tas izskatītos pēc jaunas muļķības.
Blakus laivas priekšgalam stāvēja jauna meitene, slaida un gracioza kā stirniņa. Viņa stāvēja un smējās, jo laikam taču redzēja, ka esmu nosarcis, un noteikti smējās par mani, jo par citu tak nebija ko smieties. Tumši, mazliet viļņaini mati sniedzās viņai līdz pleciem, un zobi tik balti un tik skaisti, kad viņa smējās, un acis tik lielas un tik tumšas, dieva vārds, es biju satriekts, un acis tik labas, labas, ka varētu tās aiz prieka noskūpstīt. Mugurā viņai bija melns neilona mētelītis un rokā krokodilādas somiņa, bet uz kājām es pat neiedrošinājos paskatīties, kaut arī gribēju ļoti, bet es jau tagad izskatījos kā muļķis un, ja pašlaik paglūnētu uz kājām meitenei, kura man patīk, paskats būtu vēl stulbāks, un es drausmīgi baidījos, ka esmu viņu aizvainojis ar savu nejēdzīgo runāšanu, jo zinu, ka skaistas meitenes visātrāk apvainojas, ja viņām kaut kas mazliet nepatīk, un vēl vairāk es baidījos, ka viņa būs noturējusi mani par plānprātīgu idiotu un smējusies tāpēc, jo uz katra stūra tādu vis neieraudzīsi, un tas būtu šausmīgi, jo viņa man patiešām ;loti patika, es varētu mēģināt viņu aprakstīt, bet, vienalga, nespētu jums viņu attēlot, kaut arī izteiktos kā Dikenss un Tolstojs kopā. Es varu vienīgi pateikt, ka viņa bija ļoti, ļoti, ļoti skaista, un tas arī viss. Viņa bija visskaistākā, kādu es jebkad esmu saticis, un tas arī viss. Jūs nekad neieraudzīsiet viņu tādu, kādu redzēju es, jo ar aukstu prātu es saprotu, ka katram skaistākā ir tā, kas viņam patīk un ko viņš ir iemīlējis, kaut arī no pirmā acu uzmetiena, vienalga, viņa ir pati skaistākā un labākā visā pasaulē, un es pat ticu, ka kaut kur ir puisis, kuram patīk, ka viņa meitenei katra acs raugās uz savu debess pusi. Tas ir pilnīgi iespējams. Un tomēr es domāju, ka ieraudzījuši viņu, arī jūs neglābjami iemīlētos. Savādāk nemaz nevar būt. Tas ir fakts.
Viņa smējās, raudzījās man acīs, un es kā kobras hipnotizēts, nevarēju nolaist skatienu, un visi tie putni, ko par salaupīto naudu biju palaidis brīvībā, čivinādami kā neskaitāmi zvirbuļu un strazdu bari ķiršu kokos, riņķoja ap manu galvu, bet es kā akmens sfinksa stāvēju nekustīgs, jo, pie velna, ko es varēju citu darīt, brīnuma pārsteigts.
– Tu brauksi uz viņējo krastu? – viņa prasīja.
Es klusēdams pamāju un sāku stumt laivu ūdenī.
– Vai tu nevarētu paņemt mani līdzi?
– Kāpēc ne? – es atjēdzies izgrūdu. – Lūdzu. Kāp iekšā.
– Tas puišelis nav ar tevi?
Es biju pavisam aizmirsis Aigaru, bet sacīju:
– Vispār es varu pārvest tevi tūlīt un tad atbraukt pēc viņa.
Es grābstījos pēc airiem, taču viņa sacīja, ka pagaidīšot, vai nu braukt uz viņējo krastu, tad atpakaļ un atkal pāri esot tik liels prieks. Es biju spiests piekrist, ka tik liels prieks patiešām nav. Es liku airus vietā un kārtoju vai kādu pusstundu, līdz nebija nemaz vairs ko darīt, arī ūdens nebija sasūcies kā katras normālas laivas dibenā un biju spiests sākt runāt, jo tas jāsāk vīrieša cilvēkam, tikai es nezināju, ko gudru lai pasaku. Viņa nolika somiņu uz priekšējā sēdekļa un skatījās pļavā, kur Aigars kā garā diena plūkāja purenes. Viņam ne prātā nenāca pasteigties.
– Tūlīt pasaukšu puiku! – neatradu nekā cita kā enerģiski izgrūst un gribēju jau skriet pēc Aigara, kad viņa gluži saprātīgi iebilda, ka viņš pats atnākšot, tiklīdz saplūkšot puķes.
– Viņš no sanatorijas?
– Jā. No sanatorijas. Nu jā.
– Tavs brālis?
– Nē. Viņš nav mans brālis.
– Kas tad?
– Kaimiņu dēlēns… Kā tu citu reizi tiec pāri upei? Gaidi, kamēr kāds atbrauks uz šo krastu?
– Kilometru tālāk ir tilts.
– Tu… šeit dzīvo?
– Nē, te dzīvo mans tēvabrālis.
– Tā gan, – es izdvesu. Ievilku elpu un grūdu ārā:
– Tīri neticami, ka šitāds puišelis būtu slims, vai ne? Katrā ziņā tāds dzīvespriecīgs viņš man patīk labāk, vai ne? Kaut gan vēl pāris šādu dzīvespriecīgu puišeļu uz kakla, un tad tev, cilvēkam, neatliek nekas cits kā iet slīcināties. Bet skolotājas, kurām tādu veselas klases, domā savādāk. Un paldies dievam! Kur tad cilvēki liktos, ja nebūtu, kas šitos knēveļus savāc vienkopus un savalda? Īsta trako māja! Tikai nedomā, ka es sīkos neciešu. Gluži otrādi, man viņi ļoti patīk, un tā es runāju tikai tāpēc, ka dažkārt sagribas mazliet pafilozofēt par abstraktām lietām, tas ir, izdomāt, kas būtu, ja notiktu tas un tas…
Viņa nopētīja mani kā mikrobu zem mikroskopa un pasmaidīja. Es atņirdzu zobus pretsmaidā. Kaut gan parasti neizceļos ar pārmērīgu jūtīgumu, šoreiz biju tikpat jūtīgs kā varde, kuras nerviem pieskaras tik tikko, bet tā jau tirina kājas kā ķeceris uz sārta.
Beidzot Aigars bija klāt ar tādu klēpi pureņu, ka stiep kaut vai uz tirgu. Iemetās laivas priekšgalā, un tas bija tas muļķīgākais, jo nu es sēdēju aci pret aci ar svešo un mūsu kājas gandrīz saskārās. Es iegūlos airos un nožēloju, ka biju tādā tempā dzinies šurp. Man vairs negāja tik ātri, bet negribējās izblamēties. Es nu rāvos melnās miesās un zināju, ka rīt sāpēs visas maliņas. Skatījos viņai kaut kur virs galvas, bet jutu viņas skatienu. Tas man beidzot apnika, un es pablenzu viņā. Un tā mēs raudzījāmies viens otrā, un es tik airēju un airēju, acis nenolaidis. Pēkšņi viņa iesmējās. Iesmējos arī es, un viņa teica:
– Paairē mazliet ar kreiso airi!
Izrādās, ka vēsā angļu mierā braucu lejup pa straumi. Nudien, ja kāds man būtu sacījis, ka pēkšņi varu palikt tik stulbs, es neticētu. Atkal nosarku pa visu ģīmi, bet varbūt šoreiz viņa to nepamanīja, tā kā biju sakarsis no airu cilāšanas. Vispār tas ir gan dumji: kad nedrīkst sarkt, tad to vien dari, kad apzinies, ka simtprocentīgi jābūt nopietnam, pietiek tikai iedomāties, ka nedrīkst smieties, un smiekli ir klāt un tu neko vairs nevari darīt kā raut laukā kabatlakatu un izlikties, ka šņauc degunu.
Aizelsies pieairēju krastam, bet, ja neveicas, tad neveicas. Laiva apstājās seklumā metrus divus no sauszemes. Es pārsēdināju Aigaru ar puķu klēpi savā vietā, uzkāpu uz priekšējā sēdekļa, atspēros un lēcu, virves galu turēdams rokā. Viss jau būtu jauki, ja tā sasodītā virve nebūtu sapiņķējusies. Lēcienā tiku rauts atpakaļ un atrados līdz potītēm ūdenī. Un labi vēl, ka tā. Daudz netrūka, ka būtu sasniedzis jaunu personīgo rekordu peldsezonas atklāšanā. Es bridu krastā, vilku laivu un šķitu pats sev tik muļķīgs, ka skaļi smējos. Sāka smieties arī Aigars un meitene, un piepeši sajutos tik neparasti viegli un brīvi kā no lediem izlauzies kuģis.
Joprojām smiedams, piedāvāju viņai elkoni, jo rokas biju nosmērējis, viņa atbalstījās un viegli nolēca krastā. Aigars kā pieredzējis džentlmenis pasniedza viņai sauju pureņu, mēs pārmijām nenozīmīgas frāzes, viņa pasacīja paldies par vedumu, jo pa šo laiku būtu aizgājusi tikai līdz tiltam, es teicu, ka nav par ko, ka man šā vai tā nāktos braukt šai krastā, viņa vēlreiz sacīja paldies un devās augšup pa taku, kura veda uz šoseju. Tur netālu atradās autobusa pietura.
Es pārsteigts noskatījos, kā viņa aiziet, kā pārmet somiņu no labās rokas kreisajā, un kaut ko nevarēju apjēgt. Es tikai stāvēju un skatījos, skatījos, kā viņa izgāja uz šosejas un…
Piepeši metos skriešus pa taku, skrēju kaut kā izmisīgi un visu laiku dzirdēju, kā kurpēs žļerkst ūdens. Panācu viņu jau soļos.
Viņa pagriezās un izbrīnījusies noteica:
– Jā?
Es stāvēju, satraukti elpodams, man bija vienalga, ko viņa domā par mani, es vairs nebaidījos kļūt smieklīgs viņas acīs, es nebaidījos, ka viņa pateiks, ka esmu dumjš vai pusjucis, es jutos savādi, pavisam savādi, galvā nebija domu, tikai nojauta, nezināju kāpēc, bet tikai zināju, ka viņa nevar tā aiziet un izgaist kā nebijusi.
– Zini… Kaut ko atrast… Kā pērli gliemežnīcā… pērli… un… ieraudzīt… tūlīt pazaudēt…
– Tu esi ļoti dīvains zēns, – viņa beidzot sacīja.
– Es to… Es to zinu… bet nevar tā pazaudēt… it kā nekad nekas nebūtu bijis… vienreiz ieraudzīt… kā pērli gliemežnīcā… un vairs ne…
Tūlīt nāks autobuss. Nākamo gaidīt man nav laika.
– Jā… jā… es zinu…
– Tu tomēr esi ļoti dīvains zēns, – viņa vēlreiz teica, cieši mani lūkodamās.
– Vai es drīkstu tevi… redzēt vēl kādreiz? – es izsacīju, jo vairāk nezināju, ko teikt. Tas bija viss, ko varēju viņai pasacīt. Nekam citam nebija nozīmes.
– Kāpēc tev tas vajadzīgs?
Es klusēju. Redzēju, ka tālumā ripo autobuss. Tas brauca lēni, lēni, vilkās kā bruņurupucis, bet tomēr tūlīt būs šeit. Un, ja šoferis nesteidzās, tad noteikti pieturēs.
– Es dzīvoju Kļavu ielā, – viņa pēkšņi teica.
– Es nezinu… Kur tas ir…
– Ja gribēsi, atradīsi. Četrpadsmitais numurs.
– Un… Kā tevi… sauc?
– Ja gribēsi, atradīsi tāpat.
– Es tevi sameklēšu. Es noteikti tevi sameklēšu!
– Kā nu pats zini, – viņa paraustīja plecus. – Ardievu!
Viņa iekāpa autobusā, sameklēja somiņā maciņu, samaksāja šoferim un apsēdās pie loga.
Es skatījos viņā, skatījos, bet viņa mani laikam jau bija aizmirsusi. Motors ierūcās, un es paliku viens uz ceļa zili melnu dūmu mākonī. Sasodītais šoferis benzīnam bija piejaucis pārāk daudz eļļas.
Pa šoseju nāca Aigars, dzeltens kā puķu dieviņš.
Kopš Gūtenbergs izgudrojis grāmatu iespiešanu, cilvēki bez mācību grāmatām drukā arī citas, tai skaitā visādus «spravočņikus». Un tādā «spravočņikā» atrast, kur atrodas viena vai otra iela, ir tikpat kā nospļauties.
Taču dīvaini. Es jau sen zināju, kur atrodas Kļavu iela, zināju, kā tur nokļūt, dienas gāja, kļuva siltāks un siltāks, bet es joprojām nebiju nekur aizbraucis. Viņai bija taisnība, ka esmu mazliet jocīgs. Lai arī ne visur, tomēr esmu…
Šodien pēdējā stunda bija fizkultūra. Mēs ar Edgaru aizkavējāmies atejā, kamēr izsmēķējām pa cigaretei (mūsu attiecības atkal bija normālas). Kad līdz zvanam bija palikušas dažas minūtes, mēs nodzēsām smēķa galus un gājām uz fizkultūras zāli. Neteikšu, ka mēs abi pret tām sporta būšanām būtu pilnīgi vienaldzīgi, bet neteikšu arī, ka pārākā sajūsmā. Freds un Jāko gan šajā jomā bieži nonāca galējībās. Tikko atskan zvans no stundas un nākamā ir fizkultūra, tā Freds paķer portfeli un prom uz ģērbtuvēm. Uzsauc viņam: Fred, ei, Fred, paklausies! Par atbildi: nav laika, nav laika, lejā aprunāsimies! Par Jāko enerģiju es nebrīnos. Viņam karstās čigānu asinis. Viņam vispār vajadzētu likt vingrot un spēlēt bumbu divreiz ilgāk nekā mums.
– Nu mēs nepagūsim pārģērbties, – es bēdīgs prātoju, kāpdams lejā pa kāpnēm.
– Gan jau kaut kā, – Edgars atteica un, uzsēdies kāpņu margai, nošļūca lejup. ES viņam, sekoju.
– Liepiņš atkal lamāsies, – Edgars iesmējās.
– Es viņu jau sen neņemu galvā, galvā, galvā, – dziedādams braucu pa lenteri.
– Es arī. Tikai nelaime, ka man gribas lamāties pretim, bet to viņš necieš.
Mēs iebrukām ģērbtuvē. Visi jau gandrīz bija pārģērbušies. Freds metās mums pretim, apķēra katru ar savu roku un saspieda kopā.
– Garās dienas! – viņš rēca. – Nožņaugšu uz vietas.
Es mēģināju atbrīvoties no dzelžainā tvēriena, jo, jāatzīst, ka Fredam pilnībā piemīt viņa būdai atbilstošs spēks. Esmu redzējis arī tādas būdas, kuriem iesit ar knipi pa pieri, un tie jau garšļaukus.
– Laid, lāci, – elsa Edgars, dabūsi pa purnu.
– Ho, ho! – smējās Freds un spieda vēl spēcīgāk.
– Mēs nepagūsim pārģērbties! – es iebrēcos, bet no aizmugures mūsu pakaušus aptvēra Jāko roka un sasita kopā pieres.
– Jānāk laikus!
– Tas nu bija par traku. Tikko tikām vaļā, metāmies vajāt Jāko, vispārēju smieklu pavadīti. Jāko slēpās aiz garā Antona, kurš stāvēja, katrā rokā turēdams pa kedai, stulbi blisināja acis un vaimanāja:
– Nu beidziet taču reiz!
– Tad pieturi viņu, velns lai parauj! – sauca Edgars un saķēra Jāko, bet tas izrāvās un aizslēpās aiz Freda muguras. Freds pēkšņi ieņēma boksera stāju un nu tik vicināja savus dzirnakmeņus kā vējeņu spārnus, kur nu klāt piekļūsi.
Edgars nospļāvās un gāja ģērbties.
Es sabāzu rokas kabatās, aizgāju kaktā, apsēdos un sakrustoju kājas. Biju pati vienaldzība.
– Īvo, ģērbies, ģērbies! – smējās Ilvars.
– Es neko nevaru darīt, – atteicu. – Tiklīdz normāls cilvēks ienāk ģērbtuvē, tā viņam tūlīt uzbrūk pāris nenormālo un viņš nevar pārģērbties. Viņš nevar sagatavoties stundai. Un turklāt viņam vēl salauž ribas un galvā uztaisa smadzeņu trīci. Un tu, mazā žurka, vēl tiksi noķerts, un tad tu redzēsi, ko cilvēki dara ar žurkām.
– Nemuļķojies, citādi pats redzēsi, ko učuks dara ar tādiem, kas negrib sportot, – ieķērcās Fredijs.
– Bet tu jau pats vēl neesi pilnībā pārģērbies. Tu pats redzēsi, ko Liepiņš dara ar tādiem.
– Ak es? – Freds iesaucās un mērkaķa veiklībā, ko nevarēja sagaidīt no tāda tēvaiņa, metās pārģērbties.
Un tad tīri smiekli nāk atceroties. Aiz durvīm atskanēja meiteņu čalošana par kaut kādām maizītēm, durvis nočīkstēja atveroties un nobūkšķēja, atsperes aizcirstas. No mazā koridoriņa ģērbtuvē iedrāzās divas paralēlklases meitenes. Mazākajai no viņām, vasarraibumainu seju, zobos bija iekosta smalkmaizīte. Otra bija dūšīga mamma, kas dienās noteikti varēs sasniegt izcilus panākumus lodes grūšanā. Pirms viņas aptvēra, kur ieskrējušas, inerces dēļ bija vai pusistabā. Tad gan apstājās kā zemē iemietas. Un pats trakākais, ka Freds nupat pārvilka sporta biksītes un bija pavisam pliks.
– Kā-ā… – novilka mazākā ar visu maizīti mutē, pārsteigumā apstulbusi.
– Jā-ā… – Freds pagriezās un savukārt novilka, ar sporta kreklu aizsedzies.
– Mērkaķis! – iebrēcās dūšīgā un pagrūda mazo uz durvju pusi. Mēs visi vai nomirām aiz smiekliem, cik komiski tas bija.
Bet durvīm priekšā bija aizlēcis Jāko un apburoši smaidīja.
– Vai tu vilksies prom! – draudošā balsī nošņāca dūšīgā, bet Jāko smaids vērsās vēl apburošāks.
Mazākā stāvēja kā vaska lelle un spēja tikai izņemt maizīti no mutes, bet dūšīgā piesarka, atvēzēja portfeli un vilka Jāko, kurš pieliecās, un portfelis noplīkšķēja pa muguru. Jāko iebrēcās kā aizkauts trusis, pa pusei aiz sāpēm, pa pusei aiz sajūsmas, bet durvis vaļā nelaida. Dūšīgā gāza vēlreiz, un Jāko iebrēcās vēl skaļāk. Tad viņa gāzās durvīs jebšu virsū Jāko ar plecu, un nu Jāko gan spruka nost, jo tiktu saspiests kā pieckapeika zem tramvaja riteņa. Visa trijotne brēkdama izgāzās pa durvīm, un tās aizcirtās.
Nezinu, kā citi, bet es nebiju tālu no krampjiem.
– Mērkaķis!… Gamadrillis!… Orangutans! – es brēcu, ar pirkstu bakstīdams Fredija virzienā.
– Pitekantrops! – iesaucās smieklos Antons.
– Šimpanze!
– Jūras cūciņa!
– Resnais mērkaķis! – no visām pusēm rēca, un nabaga Fredijs nezināja, ko lai iesāk, līdz durvis pavērās un tajās parādījās neviens cits kā pats Liepiņš, jauns učuks īsi apgrieztiem matiem un mazām ūsiņām, un Jāko, kuri vienīgie nesmējās. Jāko nesmējās tāpēc, ka stāvēja pussaliecies, un učuka roka bija satvērusi viņa ausi.
Man arī pēkšņi smiekli vairs nenāca. Dažkārt ar mani tā gadās. Vispārējā jūklī es ar pūlēm iespiedos drēbju skapītī un pievilku durtiņas. Turpmāko varēju vērot pa skapja durvju trim caurumiņiem, kas domāti ventilācijai.
Smiekli pamazām apklusa, un Liepiņš atlaida Jāko ausi.
Vispār mums bija divi fizkultūras učuki, vecākais bija Petkēvičs. Viņam jau metās kails pauris, un viņš nēsāja brilles. Man viņš patika labāk, jo viņš mēdza izturēties pret mums cilvēciski. Ja tu negribēji staipīties un mocīties, viņš pārāk neuzbāzās. Tikai dažreiz, kad mēs stāvējām ierindā, viņš kā atvaļināts ģenerālis staigāja pa priekšu un tēvišķīgā balsī pamācīja, ka mums jākļūst par īstiem vīriem, ka tas atkarīgs no mums pašiem, un bieži tika pieminēts plaši pazīstamais atgadījums ar viņu pašu, kad reiz tumšā naktī piestājušies divi huligāni un gribējuši viņu iekaustīt. Beidzies ar to, ka viens vēlāk esot spējis tikai pabrīnīties, vai onkolītis sitis, vai zirgs spēris. Viņš beidza, teikdams, ka ērgļi aizlidojot, bet zvirbuļi paliekot. Man pat tagad īsti nav skaidrs, ko viņš ar to domāja. Kuriem no mums lemts kļūt par ērgļiem, kuriem par zvirbuļiem. Droši vien par ērgļiem varēja kļūt tikai tie, kas visaktīvāk darbojās fizkultūras stundās. Fredijs un Jāko tā domāja un apvainojās, kad Edgars pielika pirkstu pie deniņiem. Taisnības labad jāatzīst, ka Petkēvičs vienu brīdi bija sajaucis prātu arī man. Tas notika, kad mēs gatavojāmies 2. maija stafetei. Trenējāmies Šmerlī, skraidījām gluži vai bez sajēgas, un nez kā viņš bija iedzinis prātā, ka par izcilu skrējēju varot kļūt pavisam viegli, vajagot tikai «tanku» zolēs saliet svinu. Skrienot šādos zābakos, treniņos kāja pieradīšot pie smaguma un, kad sacensībās uzlikšot naglenes, tad jutīšoties drausmīgi viegli un varēšot paskriet strausa ātrumā. Ārzemēs viens slavens vīrs trenējoties tikai tā, vienīgi esmu aizmirsis viņa vārdu. Es jau cieši biju nolēmis, ka ar šito metodi sākšu trenēties pēc 2. maija stafetes, bet visi mani plāni izjuka tai pašā stafetes dienā. Mūsu komanda pienāca pie mērķa ja nu ne pie beigām, tad katrā ziņā ne ātrāk par vidu. Es iedomājos par visiem tiem, kas mums bija priekšā, un sapratu, ka ar svina zābakiem līdzēts nebūs.
Pavisam cits tips ir Liepiņš. Tas ir tāds «frukts», kuram nav nekādas cieņas pret cilvēka personību. Kā vispār drīkst šitā izturēties un paņemt kādu cilvēku aiz auss? Bet tie, kas nesen beiguši institūtu, visi ir tādi. Pietiek tev bilst kādu vārdu pretim, un viņš cilvēkam liek skriet desmit reizes apkārt zālei. Tam, ka Liepiņš bija vilcis Jāko aiz auss, no subjektīvā redzes viedokļa pilnīgi piekrītu. To viņam vajadzēja! Bet no objektīvā nevaru piekrist nekādā ziņā.
Es pat baidījos iedomāties, kas notiktu, ja tagad viņš mani izvilktu no skapīša. Arī visi čaļi stāvēja mierīgi kā dieva jēriņi sava Radītāja priekšā.
– Zvans ir bijis vai nav bijis? – Liepiņš jautāja.
Visi klusēja, tikai Jāko nopīkstēja:
– Ir bijis.
Liepiņš paskatījās viņā, atkal paņēma aiz auss, un Jāko pietupās.
– Ar tevi būs cita runa par cieņu pret meitenēm.
Un Freds, ha, ha, ha, izspieda:
– Ir bijis, skolotāj…
– Tādā gadījumā vai pastāv tāda lieta kā disciplīna vai nepastāv?
– Nē.
Tas bija Pēteris, kas pateica. Es to redzēju pa saviem trim caurumiem un iespurcos. Par laimi, Liepiņš nedzirdēja, jo iespurcās arī pārējie.
– Kurš to teica? – Liepiņš uzkliedza.
Atkal visi klusēja kā mēmie kazragi.
– Kurš to teica? – viņš vēlreiz prasīja.
Un tā kā neviens neatbildēja, viņš runāja pats:
– Ja citos mācību priekšmetos jums tāda lieta kā disciplīna ir stiepjams jēdziens, fizkultūras stundās ir citādi. Un, ja jūs to neesat apguvuši, tad tā ir mana vaina, kuru centīšos labot. Sapratāt?
– Nē, – sacīja Antons, lūpas nepakustinot. Viņam tas vienmēr labi izdodas. Ja viņam kāds stāv blakus, jūs ne mūžam nepateiksiet, ka runātājs bijis Antons. Seja kļūst mēma, ka jūs drīzāk nodomāsiet uz blakusstāvētāju.
Liepiņš izlikās nedzirdējis un uzsauca:
– Pirmo apli soļos, tālāk skriešus! Un marš, zālē!
Čaļi izdrāzās laukā, jo kam nu patiks te vairs uzturēties. Mēs ar Jāko palikām. Jāko beidzot varēja iztaisnot notirpušās kājas, kas man bija liegts.
Tagad Liepiņš ņēma viņu priekšā. Tā nedrīkstot izturēties pret meitenēm, tas esot nekrietni utt., jūs nu zināsiet, ko mēdz runāt tādās reizēs. Jāko tikai māja ar galvu, jā, skolotāj, nē, skolotāj, nekad vairs, skolotāj. Vispār vienīgo, ko tādās reizēs var sacīt, lai ātrāk tiktu vaļā.
– Bet tavs vecums laikam vēl ir tāds, – Liepiņš nobeidza, acīmredzot ne pārāk ticēdams Jāko vaļsirdīgajai grēku nožēlošanai, – ka patiesības tiek apjēgtas ar visām citām vietām, izņemot galvu.
Tad viņš aizdzina Jāko zālē, un pats staigāja šurpu turpu pa ģērbtuvi. Jūs varat iedomāties, cik dumjā situācijā es biju nokļuvis. Smiekli man nenāca it nemaz. Viņš apstājās pie loga, svilpoja, skatījās laukā un smaidīja. Nu kaut kas dumjš! Tad spēji pagriezās un nāca tieši uz manu skapīti. Man nervi vairs neturēja. Es ievilku elpu un gribēju spert durtiņas vaļā un iet viņam pretim, jo nebiju nekāda pele, ar ko viņš varētu spēlēties kā kaķis. Taču tik pat pēkšņi viņš pieliecās, pacēla no grīdas kreklu, ko kāds uztraukumā bija nosviedis, un uzmeta uz sola.
Durvis nobūkšķēja, un es beidzot biju viens.
Izlīdu no skapīša, salīcis kā simtgadu vecītis. Izstaipījos un pēkšņi nez kāpēc jutos tik šausmīgi, šausmīgi labi, ka gribējās vai dziedāt. Ne jau tāpēc, ka Liepiņš mani neatrada, nē. Vienkārši jutos – un viss.
Sāku klusītiņām svilpot un paskatījos pa logu, ko tad tik interesantu Liepiņš tur bija ieraudzījis, ka jāsmaida. Un tas bija atkal kaut kas dumjš! Izņemot atkritumu tvertnes, es nekā cita neredzēju. Tomēr neticēju, ka viņš būtu pusjucis. Tādi tipi tik ātri prātā vis nejūk.
No puspievērtajām durvīm skanēja soļu dipoņa. Vesels zirgu bars pajoņoja garām durvīm, pakavu rīboņa kļuva klusāka, tad skaļāka, un no jauna zirgu bars elsdams aizdrāzās garām. Liepiņš čaļiem mācīja disciplīnu.
Tikai pēc krietna laika viņi sāka spēlēt bumbu, un es aizgāju līdz durvīm. Un, ak dievs, ko es ieraudzīju! Pie sienas Jāko cēlās un tupās, cēlās un tupās. Ja es zinātu, ka man uz pieres nebūs puns, tad būtu citādi, bet tagad man tas sagādāja jautrību. Es skatījos, kā Liepiņš Jāko mācīja cieņu pret meitenēm, līdz Jāko ieraudzīja mani.
– Bravo! – es klusu uzsaucu, demonstratīvi it kā aplaudēdams. – Bravo!
Jāko palika stāvam, klusām parādīja man dūri un, izteiksmīgi muti plātīdams, lai es viņu labi saprastu, bez skaņas izgrūda:
– Ej uz poda!
– Ej pats! – es attraucu, bet Jāko laikam bija pamanījis Liepiņš, un viņš turpināja mācīties cienīt meitenes, uz manu pusi pat nepaskatīdamies.
Laiks bija zust. Es izlīdu pa logu un pēc tam vai mūžību nopūlējos, lai to no ārpuses dabūtu atkal ciet.
Es gāju projām.
Paliec sveika, dzimtā skola! Kaut man nebūtu tevī jāatgriežas! Tu man esi apnikusi. Paliec ar saviem plašajiem gaiteņiem un gaišajām klasēm, gudrajiem pedagogiem, kas zina visu uz pasaules un ne par ko nešaubās, paliec ar pelēkajām plāksnēm apšūto korpusu un lielajiem logiem, ar zālāju tavā priekšā un vējiem, kas pūš no Daugavas, ar tūkstoš meiteņu un zēnu sejām, kas tevi dara dzīvu. Es eju projām.
Un pēkšņi es zināju, kurp došos. Varbūt arī, ka ne pēkšņi, varbūt es jau to biju izdomājis agrāk.
Es nestāstīšu, kā atradu viņu. Vai nu tas var interesēt.
Kļavu iela 14 bija savrupmāja. Ne jau tāda, kādās rāda dzīvojam buržujus. Pavisam normāla vienstāva mājele, ieslīgusi dārzā. Pie logiem auga lieli ceriņu krūmi, un droši vien istabās vienmēr bija puskrēsla.
Es tik tikko pieskāros žoga vārtiņiem, un tie mazliet pavērās. Es pagrūdu stiprāk, un tie ļoti klusi atvērās līdz galam. Tik labi ieeņģoti, ieeļļoti vārtiņi mūsu dienās ir tīrais brīnums. Tas jāatzīst.
Aizvēru vārtiņus un gāju pa ielu līdz galam. Tā nebija gara un beidzās jūras kāpās. Es dzirdēju kā šalc jūra priežu galotnēs. Nolēmu aiziet līdz jūrai.
Man šad tad gribas pavilcināties. Tu labi zini, ka vienalga būs jādara, bet gribas mazliet to attālināt. It īpaši, kad eju pie zobārsta. Tad velkos pa garākajiem līkumiem, kaut arī zinu, ka tik un tā būs jāpaver mute un ielīdīs zoba caurumā.
Aizgāju līdz kāpu virsotnei un nācu atpakaļ, nospiedu zvana pogu, ko pirms tam nebiju pamanījis.
Mājā sāka riet suns. Es pagāju divus soļus sānis un atrados aiz ceriņu krūma. Tagad es varēju redzēt ārdurvis, bet mani pamanīt nevarēja. Suns tikai rēja un rēja, bet neviens nenāca. Es piezvanīju vēlreiz, jo zvanam noteikti bija jādarbojas, ja jau suns sācis riet.
Beidzot iekšienē nočīkstēja durvis, nošķindēja drošības ķēde un uz lieveņa stāvēja viņa.
Es nolādēju sevi tūkstoškārt, ka biju braucis tieši šodien. Kāpēc es to nevarēju izdarīt rīt! Tad viss būtu bijis citādi. Es justos savādāk, galva man būtu pilna gudru domu un vārdu, bet nu es jutos kā izsmelta aka, pie kuras var grabēt tikai tukšais spainis. Un kur atkāpties nebija. Tad es vispār šeit vairs nedrīkstētu kādreiz rādīties, ja tagad cilpotu prom kā Brālītis Trusītis.
Viņa nāca uz vārtiņiem, aizgāja līdz pusceliņam un uzsauca:
– Vai tur kāds ir?
– Tas esmu es, – atteicu, kaut gan tas skanēja diezgan muļķīgi, jo viņa mani neredzēja.
– Kas? – viņa pārjautāja.
– Īvo.
Un tad es viņai parādījos. Izslīdēju kā aktieris no kulisēm.
Viņa saminstinājās. Atsvieda matus. Izmocīja smaidu. Šoreiz patiešām jutu, ka neesmu atnācis īstajā laikā.
– Es tomēr atradu.
– Nu, ja jau atradi, tad nāc iekšā, – viņa vienaldzīgi attrauca.
Es atvēru vārtiņus un sekoju viņai. Es patiešām jutos nelādzīgi. Šī noteikti nebija īstā reize.
Gaitenī manī glūnēja liels vilku suns pelēku spalvu. Nerēja un neņirdza zobus, bet tieši glūnēja.
– Nebaidies. Tas ir Džerijs.
It kā tāpēc, ka tas ir Džerijs, kaut kas mainītos. Man vienalga, kā sauc suni, kas klūp stilbos, manis pēc tas var būt Nero vai Ralfs, viens pīpis, ja ilkņi tādi kā Džerijam.
– Es nebaidos, – sacīju un gāju sunim garām. Tomēr biju gan mazliet noraustījies. Pagāju gar viņa zobiem centimetrus divdesmit attālu. Par šitiem klusajiem jēriņiem man stāstīts. Tāds klusē, klusē un tad liekas kājās tā iekšā, kā desmit rejošie savu mūžu nespētu.
Viņa ieveda mani savā istabā, nosēdināja pie apaļa galda un aizgāja pagatavot kafiju. Kaut arī es kafiju ne pārāk cienu, tomēr labāk dzert kafiju un runāt nekā tikai runāt, blenžot vienam otrā, it īpaši, ja nav nekas jēdzīgs par ko pļāpāt. Es taču nezināju, kā viņu sauc.
Aiz sienas iešķindējās trauki un sarunājās divas sievietes. Viena bija viņa.
Nopētīju istabu.
Pusi loga aizsedza ceriņkrūms. Pie sienas dīvāns ar krāsaini izšūtiem spilveniem. Virs tā – gobelēns, kurā zvejnieki vilka laivu krastā un uz klints slējās pils. Pāri visam vakarsaule lēja asinssarkanu gaismu. Ne visai patīkama noskaņa. Kaktā cēls šūpuļkrēsls, kuru es klusām izmēģināju. Pārējais nekas sevišķs. Kā jau katrā mājā. Uz galda mētājās kaut kādas zāļu paciņas, no kurām pazinu vienīgi seduksenu, un amerikāņu žurnāli. Aiz gara laika pāršķirstīju. Vīrieši tk eleganti un sievietes tik skaistas kā viņa. Nudien, viņa varētu vainagot šo skaisto sieviešu pulku, no kurām daudzas bija kailas. Pasarg' dievs, ja es kaut ko tādu iedomātos par viņu, bet es noteikti zinu, ka viņa būtu vēl skaistāka. Nosviedu žurnālus atpakaļ.
Viņa ienesa kūpošas kafijas tasītes, un es pabīdīju sānis žurnālus un tablešu paciņas.
– Noliec uz grāmatu plaukta, – viņa teica, ko es nekavējoties arī izdarīju.
Viņa izgāja un atgriezās ar cukura trauku un karotītēm, un mēs apsēdāmies pie galda.
– Tev divas karotītes?
– Vienu.
Mēs maisījām cukuru un klusējām. Viņa pārmeta vienu kāju otrai, un mūsu apavi gandrīz saskārās. Starpā palika tikai centimetrs.
– Tu mani ilgi meklēji?
– Jā, – es samelojos. – Nekad nedomāju, ka tu dzīvo Saulkrastos.
– Kāpēc?
– Lielupe un Saulkrasti… Kaut kā nesaderas kopā.
– Nedomāju nopietni, ka tu mani meklēsi… Tu toreiz biji tāds jocīgs…
Viņa likās ļoti sagurusi. Zem acīm loki. Varbūt viņa pat bija slima. Pirms tam jau biju pamanījis spilvenā galvas nospiedumu.
– Un… kā tevi sauc?
– Diāna.
– Mani Īvo.
Viņa vairākas reizes steigšus pamāja, ka jau zina to, un prasīja:
– Kāpēc tev tik dīvains vārds?
– Es nezinu. Tā mani nosauca.
– Neskan slikti… Ī-vo… – viņa teica, bet laikam domāja par kaut ko citu.
– Man pašam gan nepatīk. Es domāju, ka vīrieša vārdā noteikti jābūt burtam «r».
– Nav obligāti.
Mēs klusējām un dzērām kafiju. Un visu laiku nejutos īsti savā ādā.
– Diān… – es nostostīju. – Varbūt tu esi… slima… Un es tevi tagad… kaut kā traucēju…
– Slima? – viņa nervozi iesmējās. – Nē! Veselāka par veselu.
Viņa tai pašā krokodilādas somiņā, kas bija toreiz, sameklēja cigaretes, un es piedāvāju uguni. Pēc tam aizsmēķēju pats. Nu vismaz bija vēl kāda nodarbošanās.
– Paklau, cik tev īsti gadu? – viņa negaidīti ieprasījās.
– Man?
– Nu jā.
Es gandrīz nosarku un teicu:
– Deviņpadsmit.
Nezinu, vai viņa noticēja.
Beidzot kafija bija izdzerta, cigarete izsmēķēta. Laiks iet. Ņēmu portfeli un cēlos. Viņa mani neaizkavēja. Droši vien jutās priecīga, ka atkal varēs būt vienatnē.
Centos rādīt smaidīgu vaigu, kā tas pieklājas, bet diez kas tur izdoties nevarēja. Viņa pavadīja līdz vārtiņiem. Kad gāju garām sunim, tas atkal glūnēja manos stilbos. Ja viņam sagādā baudu, man nekas nebija pretim, ka viņš pāris reižu arī iekož.
Pie vārtiņiem viņa centās smaidīt un teica:
– Paldies, ka apciemoji.
Es kaut ko nomurmināju un māju ar galvu, kam vajadzēja nozīmēt apmēram to, ka nav par ko.
Mana roka atradās uz vārtiņu apmales. Viņa uzlika tai virsū savējo. Tā mēs stāvējām.
– Piedod… Es šodien patiešām jūtos ne visai vesela… – viņa izmocīja. – Tomēr man bija liels prieks, ka tu atbrauci…
– Man arī, – es teicu.
– Atbrauc kādu dienu… Citureiz…
Es mēmi palocīju galvu. Viņa cieši saspieda manu roku.
– Apsoli, ka atbrauksi.
– Jā.
– Noteikti?
– Es atbraukšu noteikti.
Viņa piepeši lūpām pieskārās manam vaigam, un es paliku viens.
Es gāju uz staciju. Mana galva bija tukša kā pēc kilometra krosa. Es nekā nesapratu. Es nebiju spējīgs jēdzīgi domāt.
Nopirku biļeti un bufetē izdzēru kausu alus. Vilciens mani jau gaidīja. Zaļš, zaļš vilciens.
Nosvilpj vilciens, zaļš, zaļš vilciens, riteņi klaudz, klaudz riteņi un griežas trakā ātrumā, un drāžas uz priekšu, uz priekšu drāžas zaļais vilciens, un riteņi klaudz, klaudz, klaudz, uz priekšu joņo zaļais vilciens… un aizved mūs līdz Gaujai. Ediju, Liliānu – meiteni, ko viņš mīlēja, un mani.
Aizklīdām cauri krūmu biezokņiem pašā Gaujas malā, nomaļā vietā, kur nevienam neiekristu pat prātā iet.
Mēs peldējāmies, sauļojāmies uz lielas segas, zili baltas, un tie baltumi bija kamieļi. Edijs gulēja mums pa vidu. Es piespiedu ausi zemei un dzirdēju Eda elpu, kad viņš smējās un kad smējās arī Liliāna, un viņi laikam jutās vieni paši uz visas pasaules, it kā manis te nemaz nebūtu.
Bet Edijs nebija to aizmirsis.
Īvo, vai tev neslāpst, varētu padzerties arī, ja būtu ko, Gaujas ūdeni jau nedzersi, sazin dievs, kas te peld. Zini ko, brāļuk, es iedošu naudu un tu aizskrien uz bufeti, ceļu atceries, vai ne? Nu kā tad, bet naudu tu varēsi atdot vēlāk, mamma man šodien iedeva divus rubļus. Tad nopērc divas pudeles limonādes Liliānai, divas sev un man divus alus, par tiem diviem rubļiem iznāks. Es sacīju, ka neizdzeršu divas pudeles un sev pirkšu tikai vienu, bet brāļuks nez kāpēc gribēja, lai katram būtu divas.
Uzrāvu džinsus, paķēru somu un devos projām, pa ceļam vēl uzsaukdams:
– Un ja alus būs izbeidzies?
– Tad pērc limonādi arī man!
– Tāpat divas pudeles?
– Divas, jā!
Es gāju un piepeši apķēros, ka naudu esmu noglabājis krekla kabatiņā. Spēros atpakaļ un, ticis līdz upmalas krūmiem, sastingu kā zemē iemiets.
Es sastingu, it kā milzu magnēts manas kājas būtu zemei piesaistījis.
Noliku somu zemē un pietupos. Es zināju, ka tas nebija labi darīts, ar prātu es to zināju, bet kaut kas stiprāks satvēra mani un nelaida projām. Es skatījos, muti pavēris, un mana sirds dauzījās pavisam jocīgi. Agrāk nekad tā nebija noticis.
Edijs un Liliāna kodīja viens otra lūpas un glāstīja viens otru kaut kā izmisīgi, ja vien tas ir pareizais vārds, bet cita es nezinu.
Apzinājos, ka ir drausmīgi slikti, ka es te tupu un skatos, bet, atkārtoju, es nespēju aiziet, un turklāt tas taču bija mans brāļuks.
Viņas lūpas bija pavērtas dīvainā smaidā, un tad tās iesūcās Eda kaklā, un rokas slīdēja pa brāļuka muguru un atstāja tur sārtas švīkas. Un pie tam viņai acīs bija asaras.
Bet Edija skatiens bija vērsts kaut kur tālumā, un es domāju, ka viņš nebūtu ieraudzījis mani, pat ja es nostātos viņa acu priekšā.
Tad viņi palika nekustīgi guļam kā miruši, un es jau sāku uztraukties, vai tik kas ļauns nav atgadījies, kad Eds piecēlās un iebrida Gaujā.
Es lasījos prom, jo, krastā nākdams, viņš mani simtprocentīgi redzētu.
Aizslāju līdz bufetei. Lai arī bez naudas, kaut kā laiku nosist vajadzēja. Bufetē bija Rīgas alus un citronu limonāde.
– Bufetniece bija izgājusi, – teicu. – Drīz kioskam jābūt vaļā. Aiziešu nedaudz vēlāk.
– Varbūt mēs pacietīsim slāpes, – sacīja Edijs.
– Jā, – teica Liliāna. – Ko tad Īvo skraidīs šurpu turpu?
Viņi atkal sauļojās kā tad, kad biju viņus atstājis. Un, ja es nebūtu aizmirsis naudu un steidzies atpakaļ, tad arī nekas galvā pat neiekristu.
Edijs gulēja uz muguras. Es nostājos pie viņa kājām un nevainīgi prasīju:
– Bet, Ediņ, kas noticis tavai mugurai? Tur uzradušās kaut kādas sārtas švīkas.
Liliāna nosarka.
– Tās ir bites, Īvo, – brāļuks sacīja. – Man iekoda bites.
– Pie velna!
– Brāļuk, velc nost džinsus un nāc sauļoties. Pamalē sāk rādīties mākoņi.
Es norāvu džinsus un, tikko taisījos mesties guļus, Edijs kā meža kaķis pielēca kājās un smiedamies tā, kā to prata vienīgi viņš, satvēra mani savās stiprajās rokās, kaut spirinājos pretim un arī smējos, iebrida Gaujā un iemeta mani ūdenī.
Es nudien domāju, ka viņš visu bija nojautis.
Vēl man jāpastāsta par kādu dienu, kurai bija bēdīgas sekas. Vispār varu sacīt, ka man veicas. Es peldu pa dzīvi kā tāds papīra kuģītis strautā. Citi kuģīši apgāžas, citi iesprūst starp akmeņiem, citu piepūš malā un aizkavē, bet es tik peldu un peldu svilpodams. Ne jau tāpēc, ka es prastu stūrēt vai aprēķināt pagriezienus un krāces, bet vienkārši tāpēc, ka man veicas. Cita izskaidrojuma es neredzu, jo dzīvē neesmu nekāds plānotājs vai auksta aprēķina cilvēks. Es tikai dzīvoju.
Tai dienā mēs godīgi nosēdējām visas stundas. Fredijs gan ģeometrijā norāva cāli, bet tas viņam kā slapjam cilvēkam vēl viens spainis ūdens uz galvas.
Edgars kaut kur aiztinās ar Edīti. Taisni smiekli nāk. Viņš tāds slaids, bet viņa maza auguma. Laikam jau viņiem garīga saskaņa. Pat vārdu pirmie burti vienādi.
Mēs palikām trijatā. Tad nu mūsu vecpuišu kompānija nolēma aizlaist uz Jūrmalu. Peldēties vēl par aukstu, bet saulē pavāļāties gan varēja, jo laiks bija taisni burvīgs. Vējiņš tik lēns, saule tik silta, debesis tik zilas, ka visi raibie taurenīši droši vien jau taisījās mosties.
Bet, kad aizkratījāmies līdz jūrai, saule bija ietinusies dūmakā. Tas sasodītais Baltijas klimats man reizēm krīt uz nerviem. Tu ne par ko nevari būt īsti drošs.
Atpakaļ braukt arī negribējās, taču vēl mazāk staigāt kā vecām tantiņām gar jūras malu un ik pa brītiņu sajūsmā izdvest, ak, cik šis jūras gaiss ir spirdzinošs, ak, cik tas derīgs mūsu plaušām…
Saskaitījām visu naudu, un iznāca, ka varam pasēdēt alus bārā.
Šai dienas stundā apmeklētāju nebija pārāk daudz, un mēs ieņēmām jauku galdu pie paša loga. Obers tūlīt bez prasīšanas atnesa mums katram pa diviem kausiem alus un zirnīšus. Bet Freds, izķemmējis vienu kausu bez elpas atvilkšanas, jo bija izslāpis, piemiedza mums ar aci. Jāko paraustīja plecus, viņš nekā nezinot. Es teicu:
– Es arī nezinu.
– Kas tad zina? – Freds prasīja.
– Laikam jau tu.
– Nu tad okei! – Freds noteica un pazuda.
– Vai mums sanāks? – prasīja Jāko un ņēmas rēķināt uz salvetes. Principā man jau nauda vēl bija: divi sarkanie un viens zilais, bet tos mutere bija iedevusi kurpēm.
– Sanāks, – konstatēja Jāko, iebāzdams salveti ar rēķiniem kabatā un izvilkdams «Marlboro». – Un katram bez šitiem diviem vēl četri kausi. Ja mēs gribam kaut ko ēdamu, tad jārēķina papildus.
– Tad jau manīs.
Mēs aizsmēķējām un klausījāmies vecās latviešu dziesmas, ko paklusi spēlēja magnetofons, un lēni sūcām alu. Negribējās ne par ko runāt.
Beidzot Freds bija klāt un atkrita krēslā.
– Nu gan jūsu dēļ dabūju noskrieties.
– Tev tas derīgi. Tu esi vecs sportists, – es apātiski novilku.
– Tev tas, vecīt, derēja vēl vairāk, – sacīja Jēkabs, paņemdams no Fredija pudeli un sākdams rīkoties. Viņš slepus no oberiem pielēja kausiem pa šļukai šņabja. Man praktiski šņabis riebjas. Arī aukstu nevaru iedzert nenoskurinājies. Vienīgi kopā ar alu, kad nejūti šņabja garšu.
Mēs dzērām, un Jāko smējās, atcerēdamies klases audzinātāju.
– Ja mūs šitā redzētu vecā Teihmane!
– Ho, ho, ho! – mēs ar Fredu rēcām. – Tas tik būtu skats! Hi, hi, hi!
– Es viņai piedāvātu kausu alus, un viņa nemaz nezinātu, kas tur ir klāt, un būtu pillā!
– Ha, ha, ha! Tas tik būtu kolosāli!
Visas raizes mums bija palikušas aiz muguras. Būtu jauki tā sēdēt, triekt par visu, kas ienāk prātā, un nedomāt par pelēko rītdienu.
– Lai viņi man saliek cāļus visās tukšajās žurnāla rūtiņās un, ja pietrūkst vietas, lai pielīmē vēl vienu rūtiņlapu klāt, – Freds smējās.
– Kaut vai divas! – es piebalsoju.
– Čaļi, bet nu ir viss, – Jāko novilka un pabāza tukšo pudeli aiz loga aizkariem.
– Štrunts par bitēm! – es teicu un izvilku piecīti. – Nodzersim manām kurpēm papēžus, sadzīsim zolēs naglas, un es būšu sprinteris.
Viņi abi bija sajūsmā. Ne jau par to, ka vēl varēsim iedzert, tā nevajag domāt. Vienkārši ārkārtīgi patīkami ir pasēdēt kopā ar draugiem, – un kā tu pie tukša galda sēdēsi? Kad tu iedzer kausu alus, tā ir pavisam cita lieta. Un, kad tu esi siltākā dūšā, tad runas arī viegli raisās. Vari pļāpāt visādas muļķības, visādus sīkumus pārrunāt, par kuriem citkārt i neieminētos. Vārdu sakot, pakratīt sirdi. Protams, tas nenozīmē, ka var runāt par visu. Piemēram, par Diānu es neteicu ne vārda, jo tā ir mana personīgā būšana. Katram ir kāda personīgā būšana, par kuru pat ar draugiem, lai cik viņi tuvi būdami, neviens pļāpāt nesāks. Tas ir fakts. Katram ir jābūt kaut kam, kas pieder tikai viņam.
Šoreiz uz bodi aizlaida Jāko, bet mēs ar Fredu jutāmies krietnā reibulī un vilkām līdzi magnetofonam:
Dažu ska-aistu ziedu,
Gaujā ka-aisīju,
Lai tas ma-anai mīļai,
Nestu sveicienu…
Un mums tik jauki saskanēja, ka es gandrīz vai apraudājos, un vēl tāpēc, ka atcerējos Diānu.
– Īvo, veco zēn, – runāja Fredijs. – Tu nemaz nezini, cik ļoti es tevi mīlu. Vieglāk dabūt labu sievu nekā atrast labu draugu.
– Fred, tu manī nekas nevilsies, – es aizkustināts spiedu viņa roku. – Lai notiktu kas notikdams, tu vienmēr būsi mans draugs.
– Ja tevi kāds gribēs aiztikt, Īvo, tad tikai pasaki man. Es viņam sašķaidīšu purnu.
– Es zinu, Fred!
Mēs saskandinājām kausus un dzērām.
– Žēl, ka Edgars nebrauca līdzi, – es šļupstēju. – Dažkārt viņš ir ļoti dīvains, bet man viņš patīk. Arī viņš ir mans draugs. Bet kur ir palicis Jāko?
– Aizgāja apmainīt tavu kurpju papēžus pret pudeli.
– Ak tā… Es jau biju aizmirsis. Jāko arī ir mans draugs.
– Un kā mēs tikai visi satikāmies vienā skolā, – Freds vilka. – Tas būtu pavisam traki, ja mēs mācītos dažādās šūlēs.
– Jā. Fred, tas būtu drausmīgi.
Atgriezās Jāko kopā ar oberu. Obers apmainīja kausus, bet Jāko korķēja vaļā pudeli, nemaz neslēpdamies. Āra gaiss bija viņam atgriezis nedaudz veselā saprāta, un viņš prasīja, redzēdams galda kausus:
– Īvo, vai mēs varēsim nomaksāt? Traukus es negribu šitai šeņķī mazgāt.
– Mēs iesim tev palīgā, – teica Freds.
– Neuztraucies, – es Jāko mierināju. – Pilnīgi lietojama ir kurpju lakas nauda. Laka nemaksā lēti, taču naglenēm tā nav vajadzīga.
– Bet kur tad mūzika? – prasīja Freds un gāza ar dūri pa galdu:
– Mūziku!!!
Vai nu kāds dzirdēja vai ne, bet tika uzlikta lente ar jaunākajiem grāvējiem.
Pienāca obers un palūdza samaksāt.
– Mēs vēl neejam projām! – cēli kā džentlmenis uzsauca Fredijs.
– Varat palikt, cik vēlaties, ja uzvedīsieties klusāk.
– Okei, saimniek! – attrauca Jāko, bet vīrs tomēr gribēja, lai samaksājam, jo viņam, izrādās, bija jānodod kase. Muldēja, ka nemetās, bet es tomēr rēķinu nokārtoju.
Jāko pabāza otru pudeli aiz aizkara, kad pienāca kāds čalis gariem matiem, kas galvvidū bija apņemti ar tautisku prievīti. Kājās viņam bija noskranduši džinsi un tādas pašas kedas. Mums jau bija gari mati, bet viņam tie krita līdz pat lāpstiņām. Un sejā tik svētlaimīga izteiksme, ka es jau sāku domāt, vai nav kāds sektants.
Viņš pieklājīgi palūdza atļauju apsēsties un aprunāties. Es teicu:
– Sēdies, tautiet, un iebaudi bairīti!
Piebīdīju viņam savu krūzi, jo man pašam vairs negāja iekšā. Viņš atkal pieklājīgi patencināja un pastrēbās.
Viņš sāka aplinkus. Ka mēs laikam esam kārtīgas mūzikas cienītāji un pazinēji. To viņš matījis pēc tā, kādu mūziku Freds pasūtījis. Jāko ausij šādas runas bija kā lācim medus pods. Jā, jā, kā tad nu ne, mums patīk šāda mūzika, mēs tajā orientējamies tikpat kā savā naudas makā. Visādas simfonijas un klavieru plinkšķināšana arī laikam esot laba lieta, jo neviens nespēlētu, ja nebūtu, kas klausās, bet personīgi mums patīk popmūzika. Čalis teica, kuram gan tā nepatīkot utt., līdz beidzot ķērās pie lietas. Izrādījās, ka šis nodarbojas ar albumu biznesu, un viss garais ievads bija vajadzīgs, lai mums vieglāk iesmērētu kādu disku.
– Varētu dažus atnest jums parādīt, – čalis sacīja.
– Stiep tik šurp, – teica Jāko.
– Bet vai monētas jums ir? – čalis vēl pajautāja.
Freds rāva no kabatas maku un kā lopu tirgonis vecos laikos lielīgi trieca pret galdu. Čalis jau nevarēja zināt, ka labākajā gadījumā tur varēja būt pāris baltās naudas ripiņas. Viņš aizgāja zāles kaktā, kur sēdēja viņa draugi, un atnesa plastmasas kulīti, piebāztu ar albumiem.
Mēs ar Jāko pētījām albumus, bet Freds jutās visu aizmirsts un ik pa brīdim uzsita plaukstu naudas makam.
– Nav ko glūnēt! Lai saiņo iekšā! Es pērku visus! Tikai lai pārsien ar rozā banti. Savādāk ne!
Čalim laikam sāka mosties aizdomas, ka diez vai ar Fredu kāda andele iznāks, un viņš teica:
– Visas es nemaz nepārdodu.
– Ko ta tu te plāties? Gribi palielīties, ka tev ir plates un man nav?
– Es tās parādu cilvēkiem, kas mīl mūziku.
– Ko nu pūt pīlītes! Mūziku klausās, nevis skatās. Vai tikai tu negribi mūs apvest ap stūri?
Čalis Fredam vairs neatbildēja.
Jāko atlika sānis ultramarīna krāsas albumu, uz kura vāka milzīga ūdens pile, krītot šķidruma virsmā, veidoja pamatīgu krāteri.
– Jā, – Jāko nočukstēja. – Rubicon. Tangerine Dream. Tas ir ļoti vērtīgs. Un paskaties, Īvo, tikai paskaties! – Viņš patiešām bija satraukts. – The Myths And Legends Of King Arthur And The Knights Of The Round Table.
Viņš sajūsmā pagrūda man albumu, kur uz brūna fona stāvēja apaļš galds, ap kuru bija nokrauti viduslaiku bruņinieku ieroči.
– Kolosāli! – es izgrūdu. – Rick Wakeman Bru.
– Zini, Īvo, – viņš murmulēja. – Šie ir ļoti vērtīgi albumi. Esmu dzirdējis gabalus pa radio. Šitos man noteikti vajag. Es bez tiem nevaru. Tie ir kolosāli albumi. Es tos redzu pirmo reizi, bet esmu dzirdējis. Tur ir varen labi gabali iekšā. Ja tie nav dzirdēti, tad vispār nav vērts klausīties mūziku.
– Nu tad bāz ķešā, – Fredijs sauca un dauzīja ar maku pa galdu.
– Piecdesmit rē gabalā, – čalis noteica un bāza pārējos kulītē.
– Ko? – Freds tēloja izbrīnījušos. – Tik lēti? Par piecdesmit kapeikām mēs nepērkam. Maksājam vismaz trīs rubļus.
– Piecdesmit rubļu gabalā! – čalis iecietīgi paskaidroja.
– Tu nudien esi prātā jucis, – teica Fredijs. – Veikalos šitik lielus diskus var dabūt pat par rubli astoņdesmit.
– Vecīt, tu pats esi jucis, – čalis vairs neizturēja un, bakstīdams sev pie deniņiem, rādīja uz Fredu. – Tev nav nekādas jēgas par mūziku. Ar savām bodes platēm tu vari iet, zini kur?
– Zinu gan. Bet ko es tur darīšu ar platēm?
Čalis novaldījās un teica Jāko:
– Nu labi, ja tev abas plates tik ļoti patīk, es atdodu par četrdesmit pieci gabalā. Bet tad jāņem abas.
Jāko bija pilnīgi apdullis un klāstīja, ka ne un ne, piecdesmit par tādām platēm nav pārmaksāts, tā ir īstā cena, var pat prasīt vēl vairāk, un tālāk tādā pašā garā. Principā jau tam nebija nekādas nozīmes. Mums neiznāktu nopirkt šitos albumus pat par sarkano gabalā. Ja nu vienīgi viņš varēja sarunāt satikties kādu citu dienu. Bet tam svītru pārvilka Fredijs.
– Ko es tur darīšu ar tām platēm? – viņš sējās klāt čalim.
– Vecīt, to nu gan es nezinu, – čalis raisījās no viņa vaļā.
Es mēģināju Fredu nomierināt, bet viņš tik palika pie sava:
– Esmu pavisam mierīgs, tikai lai viņš pasaka, ko es tur darīšu ar platēm.
– Tad tu ņem albumus vai ne? – čalis gribēja tikt pilnīgā skaidrībā.
Ko Jāko varēja sacīt? Viņš tik pabīdīja albumus uz čaļa pusi.
– Tu varētu sarunāt par kādu citu dienu, – es teicu.
Jāko bēdīgs pakratīja galvu.
– Kur es raušu tos deviņdesmit rantus?
Čalis bāza abus nelaimīgos albumus pie citiem. Viņa seja pauda nicināšanu. Es viņu sapratu. Ja andele neiet uz priekšu, tad ir bēdīgi. It sevišķi pēc tik garas mutes dzesināšanas. Viņš vairs nebija pieklājīgs un neatsveicinājās, kad cēlās, lai ietu. Bet tālu netika. Freds grāba viņu aiz džinsu kabatas, jo citur nebija kur pieķerties, un prasīja:
– Ko es darīšu atejā ar platēm?
Čalis nobālēja un pārlika kulīti otrā rokā, lai Freds nevarētu pie reizes pagrābt arī to.
– Vecīt, ko tu gribi no manis?
– Lai pasaki, ko es atejā darīšu ar platēm, tu, prievīšķēms tāds!
Čalis domāja, tad pēkšņi uzsita pa Freda roku un bija brīvs. Viņš aizšļūca pie savas kompānijas.
– Nu ko tu sienies viņam klāt! – es teicu. – Tu tak esi pamatīgi ierāvis.
Pats jau arī biju, bet nez kāpēc pat dzērumā man visu gribas nokārtot mierīgā ceļā. Es tīri fiziski neciešu dūru vicināšanu, izņemot vienīgi ārkārtējus gadījumus.
– Es viņam nesienos klāt! Lai viņš tikai paskaidro, ko es mazmājiņā varu iesākt ar skaņuplatēm par rubli astoņdesmit gabalā?
– Tu labi zini, ko viņš ar to domāja.
– Īvo, – izdvesa Jāko, – paklausies, varbūt tiešām pārdot magnūzi un nopirkt šitos albumus?
– Es nezinu. Padomā, vai ir vērts.
– Bet varbūt viņš domāja, ka es tur klausīšos plates? – Freds prasīja. – Tas ir ļoti interesanti.
Viņš pēkšņi bija kājās un gāja pie kompānijas zāles kaktā, kur tup\eja tas čalis. Es jau jutu, ka labi nebūs, cēlos un gāju viņam pakaļ.
No galdiņa piecēlās kāds eleganti ģērbies puisis baltā kreklā un kaklasaitē. Viņi ar Fredu runāja, puisis pamāja plašu andelmanim, un tas pateica vienīgo darbības vārdu, kuru varēja sagaidīt.
– Esi apmierināts? Un tagad taisies, ka tiec, mērkaķi! – noteica puisis kaklasaitē.
To nu gan viņam nevajadzēja teikt. Nekādā gadījumā viņam nevajadzēja sacīt tieši šo vārdu.
Freds vairs nerunāja, tikai īsi atvēzējās un vilka. Puisis ielidoja savējo barā. No sola malas pielēca kāds cits un, tīri kā vesternos, Freds ievilka arī viņam, un tas uzgāzās virsū plašu andelmanim, kurš izmisīgi iebrēcās, cenšoties pasargāt albumus. Ceru, ka tas viņam arī izdevās. Es jutu, ka nupat sanāks ziepes. Rāvu Fredu prom, un mēs laidāmies uz izeju. Laime, ka portfeļus bijām atstājuši Fredija mājās. Jāko vēl paguva uzsaukt, ka satiekamies pēc stundas stacijā. Pie durvīm stāvēja šveicars, kurš vispārējā troksnī un uztraukumā centās tās aizslēgt. Jāko ieķērās rokturī un rāva vaļā, bet vīrs satvēra Jāko no mugurpuses un vilka atpakaļ. Jāko rokturi neatlaida, un durvis uz mirkli atvērās līdz galam. Es spruku vaļējā četrstūrī un atrados uz ielas.
Aizskrēju līdz pirmajai šķērsielai un pazudu tajā. Paskrēju vēl gabaliņu un aizelsies pārgāju soļos. Noblandījos stundu pa ielām, glūnēdams apkārt, lai neuzskrietu virsū tiem čaļiem. Tad būtu gals klāt. Neviens neņemtu vērā, ka man gar kautiņu nav nekādas daļas. Pietiktu, ka biju kopā ar Frediju. Paņemtu mani aiz rokām un kā iedzērušu biedru, ko gādīgie draugi vada uz mājām, aizvilktu līdz kāpām un apstrādātu. Tad gan man celtos lielas izdošanas, jo būtu jāstāda liekie zobi. Tā kā zeltu dabūt gandrīz neiespējami, man saliktu bleķa, un visi mani sauktu nevis vairs par Īvo, bet gan par Konservu Bundžu. Vienīgā vieta, kur es nejustu mazvērtības kompleksu, būtu pie Amerikas indiāņiem.
Aizgāju līdz stacijai, bet Fredija un Jāko tur nebija.
Man nez kāpēc iekrita prātā, ka Jāko varbūt bija teicis, ka pēc divām stundām. Tas, protams, bija muļķīgi, bet tā nu man ienāca prātā, un es nolēmu pavazāties vēl vienu stundu.
Aizklīdu līdz kādai mazai kafejnīcai un iegāju. Apsēdos un pasūtīju divsimt vīna. Droši vien izskatījos ne pārāk normāli, jo oficiante sacīja:
– Vai tad jaunajam cilvēkam vēl vajag?
– Lūdzu, atnesiet… Es jau te ilgi nepalikšu, – mierināju viņu un saķemmēju matus.
Viņa nogrozīja galvu, tomēr pasūtīto atnesa un uzreiz pieprasīja samaksāt. Ir dienas, kad tev, cilvēkam, neviens neuzticas. Tā ir īsta sodība, un es teicu:
– Samaksāšu labprāt… Jo vairāk tāpēc, ka man šodien ieplānots aplaupīt jūsu kasi. Tā ka principā starpības nav, maksāju vai ne.
– Jūs nudien esat pavairāk ieķēris, – viņa pasmējās un aizgāja.
Pēkšņi aiz muguras atskanēja sauciens:
– Hei, Īvo!
Es apcirtos. Tas bija Entonijs. Biju traki priecīgs. Beidzot šai naidīgajā pilsētelē, kurā draudēja briesmas maniem zobiem, uzradās kāds labs cilvēks.
– Sveiks, Entonij! – es saucu pretim.
– Nāc pie mana galdiņa!
– Eju!
– Tu esi uzaudzējis bārdu? – es nobrīnījos. – Ja tu nepasauktu, es nebūtu tevi pazinis.
– Bārda cilvēkam dod cienību, – viņš atbildēja. – Jebkurš stulbenis, kuram ir bārda, citiem šķiet tikai pusstulbenis.
Es atkritu krēslā iepretim viņam. Uz galdiņa bija gandrīz pilna pudele «Melnās aronijas» un trīs tasītes kafijas.
– Uzdzenu tonusu, – paskaidroja Entonijs un uzsauca oficiantei:
– Elvīr, stiep viņa mantas uz šitā galdiņa!
– Labi, labi, – viņa atteica, – tikai nebļausties tik skaļi.
Viņa atnesa karafītē manu vīnu un tasi kafijas. Pēc krāsas likās, ka arī tas bija «Melnā aronija». Viņa pat neielēja man pirmo reizi glāzītē, kā būtu nācies. Laikam viņa mani nemaz neturēja par pieklājīgi cilvēku. Es ielēju pats un pacēlu glāzīti:
– Uz satikšanos, Entonij!
– Priekā, Īvo! – teica Entonijs. – Kur tu tā piesūcies?
Es izdzēru un atteicu:
– Zini, dzīvē visādi gadās. Tu staigā, runā, smejies un tad piepeši pamani, ka esi pillā.
Entonijs tā jocīgi manī paskatījās, bet nekā nesacīja, iztukšoja savējo un uzdzēra virsū kafiju.
– Un kā citādi sviežas pa dzīvi, Īvo?
– Labi.
– Ko tu dari?
– Es? Neko. Dzīvoju.
– Dzīvot ir labi, vai ne?
– Jā, – es atsacīju. – Kas vaina. Šad tad gan noiet greizāk. Bet tad atkal ir labi.
Viņš sāka glaudīt bārdu un iegrima domās. Taču man ļoti gribējās runāt. Tur es nekā nevaru darīt. Kad iedzeru, man gribas runāt.
– Entonij! Mēs tak neesam redzējušies veselu ceturtdaļgadu. Vai tu esi pa šito laiku ko uzgleznojis?
– Jā, – viņš teica. – Kādu dāmu, apģērbtu kā Ievu, pirms tā ar Ādamu bija nogaršojusi ābolu. Protams, ja neņem vērā pāris zelta zobu, kosmētiku, auskarus, trīs gredzenus, aproci un varbūt vēl, ko neesmu pamanījis. Viņas mīļākais smērējumu nopirka par astoņiem simtiem.
– Vai traks! Tad gan tu raus baltu naudu, – es biju sajūsmā.
– Vienmēr jau tādas reizes negadās.
– Tomēr, tomēr! Ja es prastu gleznot, tad caurām dienām tupētu darbnīcā un mālētu vienu bildi pēc otras.
– Un tālāk?
– Tālāk neko. Pārdotu. Pāris gadu laikā sakrātu vieglajai mašīnai. Tu zini, man šausmīgi patīk braukt ar mašīnu. Uz laukiem esmu to darījis. Tiesību gan man nav un nemaz nevar būt, jo man tikai septiņpadsmit. Bet padomā – aizlaist šitā kaut kur, tas taču ir vienkārši kolosāli. Mašīna ir tikpat kā māja. Sēdi tik iekšā un griez stūri. Tu vari braukt, kur patīk tev. Neviens nenorāda kaut kādus ceļus. Trīssimt sešdesmit grādu, un stūrē, uz kuru grādu gribi.
– Un tālāk? – prasīja Entonijs.
– Ko tālāk?
– Tev ir mašīna. Kur tu brauksi?
Es nu nezināju, ko atbildēt. Ja tā padomā, tiešām – kur?
– Ārpus pilsētas, – es teicu.
Entonijs pasmīnēja.
– Entonij, kāpēc tu šodien esi tāds jocīgs? – es vaicāju.
Viņš pasmējās un ielēja savā glāzē vīnu.
– Tev es neliešu. To grēku uz savas dvēseles neņemšu. Varbūt, elles katlā tupot, man dažas stundas tiks atlaistas. Lej pats!
– To nu gan varu izdarīt, es atteicu un piepildīju savu glāzīti līdz malām. Vīna virsmā izveidojās pat tāds izliekums saskaņā ar visiem fizikas likumiem. Es biju pārbaudījis teoriju praksē. Tā izrādījās pareiza.
– Entonij, vai gleznot ir grūti? – es nošļupstēju.
– Nē, – viņš teica.
– Tad tu esi laimīgs. Man gan nekas neizdotos.
– Vai tu esi mēģinājis?
– Nē. Bet es tā domāju.
Viņš pielika glāzi pie mutes. Es savukārt biju spiests noliekties pie galdiņa un lūpām nosūkt vīna kalnu, ko savā muļķībā pats biju tur uzlējis.
– Gleznot nav grūti, Īvo, – Entonijs sacīja. – Bet tas riebjas. Ja tu zini, ka tava uzmālētā bilde der kādam štruntam, lai uzkārtu guļamistabā pie sienas. Citam nekam. Ja tu zini, ka pietrūkst tās mantas, ko pavisam vienkārši sauc part talantu. Tad ir bēdīgi, Īvo. Cik tādu audekla smērētāju nestaigā pa pasauli. Un apzināties, ka esi viens no tiem, ir bēdīgi, Īvo, tas ir drausmīgi bēdīgi.
Entonijs lēja savā glāzē. Viņam iedrebējās roka. Dažas lāses uzpilēja galdautam. Viņš pazvejoja ar pirkstu glāzē un iesaucās:
– Elvīr, ja tuvojas vasara, tu to nevari paziņot savādāk kā iemetot glāzē mušu?
– Ko nu muldies! – Elvīra atsaucās un nāca šurp.
Bet Entonijs atmeta roku:
– Eh, nenāc šurp! Es pajokoju!
Pēkšņi viņa seja atplauka, un viņš pacēla roku kā orators:
– Klausies, Īvo! Ideja dzejolim. Es aizmiegu ar atvērtu muti. Tajā ierāpo muša. Tad kāpēc lai es neiebāžu mutē mušu, jau gulēt ejot? Morāle: kas var notikt šodien, kāpēc lai notiktu rīt? Vienīgie iebildumi varētu rasties mušai. Tas neatbilst Spinozas brīvības definējumam.
– Tā ir laba doma, Entonij, – es teicu. – Raksti augšā!
– Kur to dzejoji nodrukātu? – viņš prasīja. – Un turklāt man žēl mušu. Ja visi, kas izlasītu pantiņu, sāktu pirms gulētiešanas bāzt mutē mušas, kas tad notiktu? Mušu vairs nebūtu. Ekoloģiskais līdzsvars tiktu izjaukts. Pasaule ietu uz galu. Nu nē, paldies! Lai dzīvo mušas! Bez viņām nebūtu dzīves.
– Bet kas ir dzīve, Entonij? Vai tu vari man to pateikt?
– Kas ir dzīve? Vai tad tu neesi to apjautis?
– Es īsti netieku skaidrībā,
– Dzīve? – viņš iesmējās un aizsmēķēja «Prīmu». – Tu gan esi jokains puisis, Īvo!
Es aizsmēķēju, tikai «Elitu». Vispār man patīk cigaretes ar filtru. Tad mutē nelien tabaka.
– Es tev papriekš pateikšu, kas nav dzīve, un tad pateikšu, kas tā ir, – Entonijs teica, ar baudu vilkdams plaušās dūmus.
– Elvīr, Elvīr, – viņš pēkšņi uzsauca, bet, kad viņa atnāca, tad sacīja, ka esot pārdomājis. Viņš laikam te bija vecs klients, jo Elvīra pa jokam iebukņīja viņam mugurā un pasmējusies aizgāja.
– Dzīve nav rožu dārzs, Īvo, – viņš teica. – Dzīve ir ateja, kur cilvēki cīnās par vietām uz podiem.
Man sanāca smiekli.
– Ko nu stāsti blēņas, Entonij! Kāds dzīvei sakars ar ateju?
– Es jau tev pateicu.
– Nu nē, dzīve gan nav ateja. Tur es tev simtprocentīgi nepiekrītu.
Viņš no jauna manī tā jocīgi paskatījās un teica:
– Kas tad ir dzīve?
– Es tā īsti nevaru pateikt, Entonij, sacīju, jo, nudien, par šādu jautājumu nekad nebiju domājis.
– Un tomēr, Īvo, mēģini man to pateikt, Entonijs runāja un iedzēra.
Es gan vairs nedzēru. Jutu, ka nebūs labi. Visam ir savs mērs.
– Nu, dzīve, – es stostījos, jo nevarēju savākt kopā domas. – Nu, dzīve… Dzīve ir pavisam kaut kas cits. Kaut kas tāds kā liela, liela pasaule, gaiša, gaiša pasaule. Kā milzīgs puķu dārzs, kur katra puķe zied un smaržo savādāk. Neviens puķes neaizskar, un tās zied un smaržo savam un citu priekam. Un ir vienalga, vai tā necilākā puķe vai pati roze. Tās tikai. zied un zied, smaržo un smaržo, un katram kļūst tik labi ap sirdi, ka, ja viņš vēl nav puķe, tad pārvēršas par puķi, un puķes pārklāj visu zemeslodi. Saproti, Entonij, ko es gribu teikt. Man tas iznāk nesakarīgi un varbūt mazliet nesaprotami, bet zini, visa pasaule kā milzīgs puķu dārzs, kur bez bailēm var apmesties putni un bites. Lai arī puķes ir dažādas, tas tomēr ir viens liels puķu dārzs. Un nav naida. Jo šai dārzā no pola līdz polam visi tak ir labi kā puķes…
– Tālāk, tālāk, - noburkšķēja Entonijs. – Tu jau te muldi kā draudzes gans.
– Reiz mežā ieraudzīju alnīti, – es runāju, – un viņš ēda lapas, ēda lapas un skatījās manī lielām, lielām, brūnām acīm. Es stāvēju kādu desmit soļu attālumā un raudzījos viņā. Un tad nez kāpēc iedomājos grāmatas un filmas, kur cilvēki nogalina dzīvniekus. Bet es skatījos alnīša acīs un sapratu, ka nekad nevarēšu nogalināt kādu dzīvību. Es neesmu humānists, nebūt ne, es mierīgi varētu nosist nelieti un pat acu nepamirkšķinātu, bet kaut ko tādu izdarīt es tiešām nespēju. Es redzēju, kā alnītis ēd lapas un no manis nemaz nebaidās. Kinoekrānā nošaut ziloni vai lauvu ir vienkārši, bet pavisam savādāk ir, kad tu redzi viņu tepat, gandrīz vai blakus, mežā ēdam krūmu lapas. Un viņš ēd un skatās tev acīs. Un mēsli, Entonij, ir tie, kas spēj nogalināt šitādu alnīti, kas tādā dzīvnieku slepkavošanā saredz vīrišķības izpausmi. Nošaut ir viegli. Vajadzīgs ne vairāk par desmito daļu no smadzenēm, Kādas ir cilvēkam, lai nospiestu šautenes mēlīti. Man liekas, daudz lielāka vīrišķība ir vajadzīga, lai tādu alnīti aizsargātu. Daudz vairāk vīrišķības nekā tiem draņķiem no visādām mednieku biedrībām, kuri apšauj dzīvniekus un katrreiz atbrauc mājā piedzērušies. Es to zinu.
– Nerunā tā, Īvo, – Entonijs teica. – Kad tu paaugsies un kļūsi prātīgāks, par šādiem vārdiem neviens tevi negribēs uzņemt mednieku biedrībā.
– Trakoti man tas vajadzīgs, - es murmulēju. – Es labāk dzīvoju, lai cīruļi un strazdi varētu dziedāt no rītiem, lai saule katru dienu uzripotu debesīs un, kad tā iekrīt jūrā, zvaigžņu pulkā iepeldētu mēness. Entonij, tu tak saproti, ko es domāju, lai arī runāju tik nesaprotami, ka pats velns netiktu skaidrībā, un man pašam arī grūti saprast. Ja manis nebūs, Entonij, nebūs visa tā, ko nes šī zemeslode, nebūs zvaigžņu un planētu. It nekā. Mana dzīvība ir tas viss… Jo viss dzīvo. kamēr dzīvoju es. Un es dzīvošu, lai alnītis skrietu pa mežu, lai kazrags peldētu ūdenszālēs un zalktis sēdētu meža zemenēs, un skudras rāpotu pa pļavu celiņiem, lai desmittūkstoši meža baložu lidinātos virs Mežaparka, jo es viņiem esmu vajadzīgs, un vajadzīgi man arī viņi. Tā ir mana dzīve, Entonij! Es zinu, ka esmu pillā, bet tu neņem ļaunā. Tā ir mana dzīve.
– Ak tad tā, – Entonnijs novilka un skatījās manī atkal kā jocīgs. Tas nu bija kaut kas dumjš! Bet tie mākslinieki laikam visi tādi. Uz augšu pasisti. Tu runā par to, kas tev uz sirds, pasaki, ko domā, lai arī varbūt tas izdodas ne visai saprotami, bet beigu beigās viņš vienalga lūr tevī kā ķertā.
– Tā gan, Entonij, – es teicu. – Un, lūdzu, neglūni manī tādām acīm, it kā es nupat būtu izmucis no Sarkandaugavas.
– Pasarg' dievs, – viņš teica. – Nekas tāds man pat prātā nav nācis.
Es uzmetu acis savam japāņu pulkstenim. Sarežģītā ciparnīca šobrīd man šķita vēl vairāk sarežģīta, tomēr nācu pie skaidrības, ka man vēl piecpadsmit minūtes laika, rādītāji gan bija skrējuši velnišķīgi ātri.
Entonijs iedzēra. Es izlaidu.
– Dzer labāk kafiju, – viņš teica un piebīdīja man vienu no savām trim tasītēm. Savu es jau biju izdzēris.
– Thank you! Bet Entonij, kāpēc tu domā, ka noteikti jāguļ ar atvērtu muti? Ja guļ ar aizvērtu, tad muša tak nevar ierāpot.
– Nevar gulēt ar aiztaisītu muti, Īvo.
– Kāpēc tad tā?
– Sapņos tu redzi tik brīnišķīgas lietas, ka mute paveras negribot. Pats nemaz nemani.
– Bet ja nu es galvai uzlieku gumijas cilpu kā agrāk trolejbusa biļešu automātiem un elpoju caur degunu? Mani žokļi tad nevarēs atplesties.
– Vienalga, Īvo, tev mute pavērsies aiz brīnumiem, un tajā ierāpos muša.
– Nezinu gan. Tepat mūsu dzīvē tu ik dienas ieraugi kaut ko neparastu, un mute nebūt neveras vaļā. Kaut gan tev taisnība. Muša šā vai tā tiek iekšā. Tā var ielīst pa degunu.
– Riebīga, pelēka, netīra kā pati dzīve ielien tevī, un nav kur sprukt. Neguli diennakti, divas, bet nekur neaizbēgsi. Un tas pats drausmīgākais, ka nav kur aiziet. Tev jāpaliek tam, kas tu esi un kur tu esi. Un muša ierāpo tevī mēslainām kājām, un pats tu jūties netīrs, un viss šķiet bezjēdzīgs. Un kur ir izeja? Izejas nav. Vismaz es to neredzu.
– Entonij, nudien, tev tak jāraksta dzejoļi! Kaut kas tāds par mušu man nekad pat prātā nebūtu ienācis.
– Un labi vien ir, – viņš teica. – Tā ir tava laime.
Izvilka «Prīmu» un piedāvāja. Es aizsmēķēju «Elitu». Viņš noslaucīja norasojušo pieri un seju. Es izdzēru glāzīti un pielēju no jauna. Laidos lejup no Everesta. Pusceļā apstāties nav iespējams.
– Dzeja? – Entonijs pēkšņi iesaucās un kā pravietis pacēla roku. Es pat mazliet satrūkos. – Mani drukā pavisam maz! Mani neatzīst! Décadence! Mani lasīs nākamās paaudzes! – Tad roka noslīdēja. – Lasīs, ja nebūs slinkums noliekties pie papīrkurvja.
Entonijs paņēma jaunu cigareti un piesmēķēja no vecās. Izpīpoto cigareti viņš nenodzēstu iemeta pelnu traukā. Šaura dūmu strūkliņa kā zilgans pavediens vijās līdz pat griestiem. Gaisā ne mazākās vēsmiņas.
Entonijs paņēma tukšo «Aronijas» pudeli, pagrozīja un nolika atpakaļ. Paņēma manu karafi un piepildīja manu un savu glāzīti. Nu arī karafe bija tukša.
– Šito un vairāk ne, Īvo – viņš sacīja. – Un tad brauc uz mājām. Šodienai mums pietiks.
– Es nezinu, ko darīšu, – atteicu. – Cilvēks domā, dievs dara.
– Izbeidz reiz šīs nodrāztās asprātības! – viņš uzbrēca. Brauc labāk uz mājām.
– Jā, jā, jā Īvo, – piepeši arī Elvīra sāka rūpēties par mani. – Brauc labāk uz mājām. Entonijs zina, ko saka.
– Nekā viņš nezina, – es nomurmulēju. – Viņš zina tikai par mušu.
Entonijs paskatījās manī un skumji pasmaidīja.
– Ja tu zinātu, Īvo, kā es tevi apskaužu. Kaut vai tāpēc, ka tu vēl nezini nekā.
– Arī viņa nekā nezina, – es izstostīju.
– Viņa zina, puišelīt.
Entonijs piecēlās un uzmeta galdā trīnīti. Viņš pagriezās, lai ietu, bet bija mani aizkaitinājis ar savām tēvišķīgajām rūpēm.
– Entonij, ej, Entonij! – es uzsaucu.
– Jā?
– Entonij, vai var tā piedzerties, ka nākamajā dienā neatceries, ka esi dzēris?
– Ja es būtu tavs papus, zini, ko es izdarīt, neskatoties uz taviem septiņpadsmit gadiem?
– Es to nezinu un negribu zināt. Bet vai var tā piedzerties?
– To es nezinu.
– Vajadzētu pamēģināt, ko?
– Pamēģini vien, manu zēn, – viņš teica un devās uz izeju.
Ja jūs gribat kādu aizkaitināt, kurš to nevēlas, nekad tas neizdosies. Tādos momentos ir vienkārši šausmīgi. Jūs vienīgi paši kļūstat vēl niknāki, ka jālec vai no ādas laukā, bet tam tur ne silts ne auksts, un tad nu bieži sākas tā dūru vicināšana, jo ar vārdiem klāt netiekat. Es gandrīz biju gatavs ķert pudeli un laist ar to viņam pakaļ. Labi, ka viņš iztinās pa durvīm. Es paķēru glāzi un izrāvu vienā malkā.
Es vandījos pa kabatām pēc naudas, bet tad atcerējos, ka esmu samaksājis jau iepriekš. Piecēlos un devos ārā.
Laukā laiks bija brīnumjauks. Tas uz mani atstāja tādu iespaidu, ka ar plecu ieskrēju durvju stenderē. Uz staciju iet vairs nebija nozīmes. Es biju nokavējis.
Spirgtais gaiss vai nu mani darīja skaidrāku, vai vēl vairāk noreibināja, to es nemāku pateikt. Tikai jutos nedaudz saguris. Gāju uz priekšu, uz stacijas pusi, taču jutu, ka esmu nomaldījies. Pūlējos atcerēties ceļu, pa kuru nācu šurp, bet apkārtne nez kāpēc bija dīvaini pārmainījusies.
Kad gāju garām alus kioskam, pie kura bija daži koka galdi un soliņi, apsēdos atpūsties un sakopot domas. Protams, es nojautu, ka esmu pamatīgi piesūcies, un kaut kur zemapziņā kala dzenis, ka nevajadzēja kafejnīcā tā lakt. Tad viss būtu okei.
Pie pretējā galda sēdēja pāris večuku un drūmi sūca alu. Tikai trīs cilvēki jutās omulīgi: kāds vīrietis un divas sievietes vidējos gados. Acīmredzot tie bija kāda atpūtas nama vai sanatorijas iemītnieki.
Vīrietis aiznesa tukšos kausus līdz kioskam un pirka vēl alu. Viņam piesteidzās viena no sievietēm – apaļīga melnmate un smiedamās teica:
– Vasja, sēdies pie galdiņa. Es taču Krasnojarskā strādāju par bufetnieci. Apkalpošu jūs pa pirmo.
Vīrietis neiebilda un apsēdās. Sieviete paņēma divus kausus un kā dejodama, ritmiskām kustībām tuvojās galdiņam un ar plašu žestu nolika viņu abu priekšā kausus. Vīrietis smējās:
– Malace, Klava!
Viņa atgriezās pēc palikušā kausa, taču alus vecis bija kļūdījies aprēķinos un tur gaidīja divi pilni. Klava, daudz nedomādama, paņēma abus. Kad viņa nolika kausus uz galda, Vasja sacīja:
– Kur tu ņēmi ceturto?
– It kā es, Vasuli, zinātu. Tur stāvēja, – viņa smiedamās teica un piepeši manī ieraudzīja izeju. – Ceturto dosim puisim.
Viņa pagrūda kausu man un sacīja:
– Dzer, balodīt!
– Paldies, – es nomurmināju, automātiski paņēmu kausu un dzēru.
– Malacis, puisis, – viņa nosmējās. Droši vien redzēja, ka esmu pilliņš kā zeķe.
Vasja bija izdzēris savu trauku un gaidīja, apķēris otru sievieti ap vidu, kamēr tā izsūks savu. Klava kausu bija likvidējusi pavisam ātri, kā jau tas bufetniecei klājas. Sieviete nolika pusizdzertu.
– Es vairāk negribu. Klava, aiziesim uz kafejnīcu.
Klava kaut ko savā prātā pārlika un neatbildēja.
– Nu ko, nav slikta ideja, – vīrietis viņu atbalstīja.
– Puisis pamatīgi iemetis, – Klava beidzot teica.
– Nu un tad? Sev līdzi nevazāsim.
– Zini, Maša, es neiešu uz kafejnīcu. Ejiet abi ar Vasju. Es jau tā par daudz esmu ierāvusi.
– Dari kā gribi, Vasja noņirdzās. – Paliec ar viņu. Vakarā tiksimies.
Maša un Vasja apķērušies devās prom, bet Klava pienāca man klāt un sapurināja, jo es pamazām kļuvu pret visu vienaldzīgs. Nāca miegs, un dūša bija ne visai laba.
– Klausies, čali! Celies! Tu nedrīksti te palikt!
Mēģināju slieties augšā, bet kājas diez ko neklausīja. Beidzot ar Klavas palīdzību man tas izdevās.
– Kur tu dzīvo? – viņa vaicāja.
– Rīgā, – es izgrūdu.
– Kā tu tik pilliņš tiksi Rīgā? – viņa šausminājās.
Klava mani pieturēja, citādi būtu noslīdzis atpakaļ uz sola. Tiešām, es jutos ārkārtīgi slikti. Līdz Rīgai tikt man bija vesela problēma.
– Iesim pie manis, – viņa teica. – Izgulēsies un viss būs kārtībā.
Es piekrītoši pamāju. Ar mani tagad varēja darīt, ko grib. Ja piebrauktu atskurbtuves mašīna un milicis man prasītu, vai gribu uz atskurbtuvi, droši vien piekrītoši mātu ar galvu.
Klava aizvilka mani līdz atpūtas namam, kurā abas ar Mašu aizņemot vienu istabiņu. Bet Maša pa nakti nebūšot, tā ka es mierīgi varēšot pagulēt. Vienīgā problēma esot, kā mani iedabūt iekšā, garām «modrajām acīm». Tik daudz es sapratu.
Viņa atstāja mani pie ieejas kāpņu margām, piekodinādama turēties abām rokām. Kaut kas kuņģī spieda un spieda, es nosvīdis stāvēju un turējos, krampjaini ieķēries margās. Pēkšņi izsteidzās Klava.
– Tev pavisam grūti, – saķēra mani un vilka cauri vestibilam gaitenī pa kreisi līdz pašam galam, atslēdza istabiņas durvis un iegrūda iekšā.
– Nāc ātrāk, lai neierauga personāls!
Kamēr viņa slēdza ciet durvis, es stāvēju, pret sienu atspiedies un rīstījos.
– Ai, nā ātrāk šurp! – viņa ievilka mani mazā tualetes telpā pie izlietnes. Bet es tikai rīstījos, jo laukā nekas nenāca. Domāju, ka tūlīt, tūlīt nomiršu.
– Bāz pirkstu mutē! – viņa mani mācīja.
Ar vienu roku pieturējos izlietnes malai, otras pirkstu grūdu rīklē.
Un tad nāca ar ārā visas tās cietās un šķidrās mantas, par kurām aizmaksāta liela nauda. Gāzās pa muti un degunu kā pa tikko atvērtām slūžām.
Klava ielēja krūzē ūdeni un deva man izskalot muti. Tiklīdz abus izvadkanālus biju savedis kārtībā, tā vēmu no jauna. Taisni šausmas, cik tas cilvēka kuņģis tomēr sevī var ieņemt!
Kad biju ticis ar to galā, palika vieglāk. Klava novilka man žaketi un prasīja, vai es negribot nomazgāties vannā. Tik daudz sajēgas man bija palicis, lai atteiktos. Tad viņa pabāza man galvu zem dušas un ieslēdza auksto ūdeni. Es tapu tāds kā skaidrāks. Nomazgāju seju. Garie mati bija galīgi slapji un salipuši kā alu lācim kažoks.
– Atģērbies un liecies gultā. Es tikai piekopšu.
Es ieklumburēju istabā un iekritu tuvākajā gultā. Griesti sāka griezties, sienas arī, līdz beidzot gulta kopā ar mani sagriezās un kaut kur lidoja. Es pietrūkos sēdus, un pamazām viss atkal nostājās savās vietās. Tikai sāku no jauna rīstīties, bet nebija jau vairāk ko laist pār lūpu.
Es atkritu gultā un grimu dziļi, dziļi mīkstā vatē. Es biju kā marionete, kas zina, ka tai ir rokas un kājas, bet kas pati nevar tās kustināt. Jutu, ka Klava paceļ man vienu kāju, novelk kurpi, ka paceļ otru un novelk kurpi.
Viņa papliķēja man pa vaigiem, un es atvēru acis.
– Mosties, mīlulīt, – viņas melnīgsnējā, apaļā seja pauda rūpes. – Ko tu ar drēbēm ielīdi gultā?
– Vēlāk, – es nočukstēju. – Vēlāk.
– Ko tu teici?
– Vēlāk…
Vēl dzirdēju, ka viņa staigā pa istabu, kaut ko kārto. Pusmiegā jutu, ka viņa apguļas blakus, bet man gar to nebija nekādas daļas.
No rīta pamodos.
Ausīs džinkstēja. Es gulēju uz muguras. Virs galvas redzēju baltus griestus un lustru ar trim lampām, kādu nekad nebiju redzējis.
Es nekā nesapratu.
Un piepeši man karsts izskrēja cauri ķermenim un es nosvīdu. Es atcerējos vakardienu kā saraustītas filmas fragmentus, kas trakā ātrumā nozib gar acīm. Es atcerējos, kur atrodos. Krekls bija atpogāts, un kāda sievietes roka ar zelta gredzenu atradās man uz krūtīm. Pie pleca jutu viņas silto dvašu.
Es uzmanīgi noņēmu viņas roku. Viņa miegā sagrozījās, bet nepamodās. Pavisam klusu izkāpu no gultas, aizpogāju kreklu. Paņēmu apavus un uz pirkstgaliem izgāju gaitenī. Apāvu kurpes un uzvilku žaketi.
Bet ārdurvis bija ciet. Atslēgas slēdzenē nebija. Man pamira sirds. Tad ieraudzīju atslēgu uz spoguļa galdiņa. Iebāzu slēdzenē un, tikko pagriezu, tā Klava pamodās.
– Puišeli, pagaidi! Ei, puišeli!
Viņa kāpa laukā no gultas.
Es rāvu durvis vaļā un tikpat steidzīgi aizvēru. Laidos projām, ko kājas nes.
Vestibilā dežurante, mani ieraudzījusi, nošņāca:
– Pagāni tādi!
Es gāju uz staciju. Nu labi atcerējos, kur tā atrodas.
Galva bija galīgi dulla, tā sāpēja, ka kreisajā acī pat sariesās asaras. Sāni arī sāpēja, it kā kāds futbolists vakar bučiem būtu skaitījis man ribas.
Saule jau bija virs priežu galotnēm. Cilvēki gāja uz vilcienu. Devās uz darbu. Es apsteidzu viņus ašā solī, it kā mukdams.
Mājās iegāju savā istabā, noģērbos un ielīdu gultā. Es nekā negribēju zināt un nevienam nekā neatbildēju. Lai tikai liek man mieru. Kad visi aizgāja, es dzēru ūdeni, dzēru ūdeni kā kamielis pirms tuksneša pārceļošanas, līdz vairāk nevarēju, bet slāpa vēl. Kļuva slikti, un rīstīdamies tualetes podā spļāvu kaut ko zaļgani dzeltenīgu.
Es biju galīgi slims.
Pēc stundām atnāca Freds un Jāko. Saņēmu viņus gultā guļot.
Bija ievārītas ziepes. Es izrādījos vienīgais no mums trim, kas ticis laukā pa bāra durvīm. Atbraukusi milicija, un Fredu ar Jāko pievākuši uz nodaļu. Leitnants sacījis, ka plašu andelmaņu kompāniju viņi pazīstot kā raibus suņus. Un plates tur neesot galvenais. Tad viņš prasījis, kas bijis trešais.
– Mēs pateicām, ka tas esi bijis tu, – Freds sacīja. – Liegties vienalga nebija vērts. Leitnants teica: ja mēs būšot prātīgi, tad tikšot cauri samērā viegli, ja ne, tad būšot ļoti, ļoti slikti. Ko viņš ar to domāja, es nezinu. Uz skolu gan rakstīšot cedeli. Tas esot viņa pienākums. Atlaida mūs un sacīja, lai tinoties ātrāk uz staciju un nesaskrienoties ar tiem no bāra. – Manā iecirknī tā jau notikumu pietiek, – viņš teica.
– Un, kad mēs gājām projām, – Jāko naivā priekā piebilda, – viņš teica, ka, starp mums runājot, viņš bijis priecīgs, ja Freds tam šlipsainajam būtu iegāzis vēl pāris reižu.
– Viņš droši vien būtu, – es sacīju, bet tad Freds šodien nesēdētu mums pretim. Viņš tak būtu to čali nositis.
– Tu jau nu pārspīlē, – Freds novilka, bet es redzēju, ka viņam tas trakoti glaimoja.
– Kad čaļi aizgāja, nejutos diez ko labāk. Vienu brīdi dzīves bēdīgā puse bija piemirsusies, jo barā tu jūties drošāk un visu tver vairāk ar humoru.
Mani no jauna sāka mocīt morālās paģiras. Fiziskās tāpat nebija beigušās. Nudien, iznācis pārāk cūcīgi.
Drūmu domu mocīts, aizklumburēju līdz bufetei un – ak, svētītā gruzīnu tauta! – atradu tur puspudeli konjaka.
Pielēju piecdesmit gramu glāzīti pilnu un, acis aizžmiedzis, iztukšoju.
Uguns ielija rīklē un izplūda pa ķermeni, gaismu atstādams manā domāšanas aparātā.
Pievilku magnetolu gultai un uzliku Toma Džonsa lenti.
Paguvu izdzert vēl pāris konjaku, kad noskrapstēja ārdurvis.
Biju sariktējies palaist kādu grupu, bet tad pārtinu lenti atpakaļ. Šodien labāk lai skan neitrāla mūzika.
Istabā neviens nenāca. Kad pa atslēgas caurumu uzvēdīja ceptas gaļas un sīpolu smarža, sapratu. Ka atnākusi mutere.
Tās trīs glāzītes konjaka bija noderējušas lieti. Jutos tik ciešami, ka gribēju jau iet aprunāties, kad durvis pavērās un mutere aukstā balsī prasīja:
– Vai tu arī ēdīsi?
– Noteikti, – es mundri atbildēju, kaut gan nevarēju iedomāties, kā dabūšu lejā vairāk par dažiem kumosiem.
Durvis aizvērās un Toms nodziedāja vēl četras dziesmas, kad pārradās arī fāteris.
Es piecēlos un gāju uz virtuvi. Viņi abi tur runājās, un durvis bija ciet.
Klusu piezagos bufetei un ielēju vēlreiz piecdesmit gramu. Tikpat klusu aizlavījos savā istabā. Pasarg', ja būtu ieraudzījuši mani pie bufetes ar glāzi vinā un pudeli otrā rokā. Tad gan būtu pamats domāt, ka viņu dēls savā astoņpadsmitajā dzīvības gadā kļuvis par zilīti.
Bet man vienkārši bija jātiek uz strīpas. Tā parasti saka Freds, kad cilvēkam piemetušies kompleksi, no kuriem jāatbrīvojas. Vārdu sakot, atkal jājūtas kā normālam cilvēkam.
Pašreiz es sāku par tādu kļūt. Līdzekļi jau nav īpaši svarīgi.
Iegāju virtuvē un padevu labvakaru.
Senči atņēma. Viņi pašreiz ēda. Fāteris lasīja «Balsi».
Šķīvī uzliku pavisam nedaudz. Ar to pašu tikt galā bija vesela problēma. Fāteris izlasīja pēdējās lapas un pameta man.
Atvēru un gandrīz iesmējos.
Trekniem, melniem burtiem stāvēja virsraksts: «Žūpību laukā no mūsu dzīves!» Zīmējums pie raksta bija tīri jauks. Virs pudeles, kuras etiķete apliecināja, ka saturam 40°, kā kukainītis, spārniņus plivinādams, lidinājās bārdas rugājiem apaudzis subjekts un pa tievu caurulīti sūca šņabi.
Ar mokām steidzīgi pabeidzu ēst, pēdējos kumosus iebāzdams mutē, bet nenorīdams. Iegāju tualetā un izspļāvu podā. Kuņģī spieda, es iebāzu divus pirkstus rīklē un atbrīvojos no vakariņām.
Nolēmu nekad vairs tā nepiedzerties, ja sekas tik briesmīgas. Laikam esmu pārāk jutīgs pret alkoholu.
Aizšļūci savā istabā. Pagriezu Toma Džonsa krūšu kurvi platāku un iemetos gultā. Labprāt būtu iemidzis, bet miegs nenāca, lien kaut zem gultas.
Vēlāk noskatījos televizorā futbolu.
Un visu vakaru, izņemot nenozīmīgas frāzes, ar mani runāts netika.
Bet ko es varu darīt?! Vai tad varu vērst notikušo par nebijušu? Ja pagrieztu zemeslodi atpakaļ par pusotru diennakti, mani ar varu neievilktu Jūrmalas vilcienā un, ja iedabūtu, tad es Torņakalnā kaut pa logu izlēktu. Es zinu, ka esmu bijis pret mammu un tēti… ne visai… it sevišķi tagad, kad brāļuka vairs nav… Es to zinu, zinu…
Bet ko tur vairs runāt…
Mēs staigājām pa skolu, it kā nekas nebūtu bijis. Nevienam arī nestāstījām.
Ritēja dienas.
Kad jau domājām, ka viss būs beidzies normāli, pirms literatūras stundas ienāca klases audzinātāja un indīgi saldā balsī sacīja, katru vārdu skaidri izrunādama:
– Alfrēd, Jēkab, Īvo! Jūs gaida direktore savā kabinetā.
– Kādā sakarā? – brīnījās Freds.
– Laikam jau ir par ko parunāties.
– Tū-līt? – Jāko noburkšķēja. – Varbūt pēc stundas?
– Tū-līt, – Teihmane teica. – Un kustieties veicīgāk!
– Ejam jau, ejam, – es novilku, kaut gan labprātāk nosēdētu sešās matemātikas stundās pēc kārtas, nevis runātu ar direktori.
Solā pie durvīm sēdēja Raitis. Kad gājām garām, viņš pieķēra Jāko žaketes stūrim.
– Kas noticis?
Jāko pieliecās un kaut ko pačukstēja. Raitis palika vaļēju muti.
Teihmane stāvēja pie klases durvīm un raudzījās, kā mēs aizvelkamies pa gaiteni un kāpjam lejup pa kāpnēm. Mūsu klase atradās trešajā stāvā, direktores kabinets pirmajā, un mēs iegājām otrā stāva tualetē uzsmēķēt.
Par ko runāt mums nebija. Viss bija skaidrs tāpat. Klusējām un pūtām dūmus griestos. Freds parāva kloķi, un mēs klausījāmies, kā ūdens šalkdams plūst klozetā.
– Ko tu pateici Raitim? – es prasīju.
– Ka mēs pastrādājām varas darbus pie vienas dāmiņas, – Jāko atteica.
Tas viņam iznāca tik naivi jocīgi, ka mēs ar Fredu iesmējāmies. Pievienojās Jāko, un mēs rēcām, it kā kāds mūs bez apstājas kutinātu. Tie bija kaut kādi histēriski smiekli, jo par ko smieties taču nebija, drīzāk otrādi. Tik tikko spēju ievilkt elpu. Acīs izspiedās asaras, bet smējos, smējos, vai līdz zemei locīdamies. Freds parāva otrreiz klozeta kloķi, un mēs smējāmies atkal. Sākām jau nomierināties, bet es parādīju pirkstu, un smieklu lēkme sagrāba mūs no jauna. Tas nu bija patiešām kaut kas dumjš, bet nāca smiekli, un viss.
Freds piedāvāja nopīpot vēl pa cigaretei, jo velns vien zinot, kad tiksim pie kāda dūma. Izsmēķējām, Freds trešo reizi norāva ūdeni, un mēs gājām pie direktores.
Viņa mūs jau gaidīja, kā pati teica, ar nepacietību.
Piedāvāja apsēsties, un mēs sakritām mīkstajos klubkrēslos. Viņa bija korpulenta dāma melniem matiem un diviem zelta zobiem augšžokļa kreisajā pusē. Viņa bija lādzīga, un mēs zinājām: lai nu ko, ļaunu viņa mums nevēl. Citi tikai tā runā, bet dara pavisam otrādi. Viņa tāda nebija. Turklāt acis viņai bija labas un pastāvīgi smējās varbūt tāpēc, ka viņa mīlēja vienmēr runāt ironiski.
– Džentlmeņi, pakavējiet dāmai laiku, – viņa smaidīja, – pastāstiet kaut ko interesantu.
Mēs klusēdami raustījām plecus, sak, nekā interesanta jau nav.
– Pēdējā laikā jūsu dzīvē nav noticis nekas tāds ievērības cienīgs, neikdienišķs?
– Jūs jau zināt, – nomurkšķēja Fredijs.
– Ir? – viņa brīnījās. – Nu tad pastāsti, lūdzu. Man ļoti patīk klausīties dažādus aizraujošus notikumus.
– Jums jau tur tai cedelē viss aprakstīts, – Freds teica, jo sprieda pilnīgi pareizi. Savādāk jau neviens nekā nezinātu.
– Kaut kas rakstīts ir, – direktore atteica, – bet noklausīties darbojošos personu stāstījumu ir atkal pavisam kaut kas cits.
– Biedre direktore, – es sadūšojos. – Kas tai atsūtītā papīrā tik briesmīgs ir uzrakstīts?
– Vēstule ir atsūtīta man, Berg, – viņa sacīja. – Tāpat man prātā nenāktu prasīt, lai tu man rādītu sev adresētas vēstules.
Es gribēju pateikt, ka man nekas nebūtu pretim, jo vēstules saņemu tikai trīs reizes gadā: vārda un dzimšanas dienā, kā arī Jaungadā. Un aploksnē vienmēr iekšā ir vienīgi apsveikuma kartiņa. Vispār man ļoti patīk saņemt vēstules. Tikai žēl, ka manā mūžā man rakstījuši tik maz.
Es tomēr neko nesacīju, jo Freds kā galvenā persona sāka mūsu bēdu stāstu. Sāka jau no tā brīža, kad izgājām no skolas, lai brauktu uz Jūrmalu. To viņš darīja prātīgi, lai direktore redzētu cēloņus, kuru sekas bija tik bēdīgas.
Mēs esot iegājuši alus bārā iedzert dažus kausus alus, jo bijuši izslāpuši.
Direktore pasmīnēja.
– Biedre direktore, – Freds taisnojās. – Alus tak nav alkoholisks dzēriens. Par to ir rakstīts valdības izdotā likumā.
– Labi jau, labi, – viņa atmeta ar roku. – Turpini.
Par šņabi Freds neminēja ne vārda. Stāstīja, ka mēs mierīgi sēdējuši, pļāpājuši, un tad piesities tas uzmācīgais plašu tirgonis, kurš Fredu aizvainojis. Šai stāsta vietā Freds iebāza savas lielās dūres kabatās. Kad nu Freds gājis skaidroties, viņš aizvainots vēlreiz, nav izturējis un sitis. Tas nu esot viss.
– Nevainīgie, sirdsskaidrie bērni, – direktore bēdīgi teica. – Cik gan tā pasaule ir briesmīga un nežēlīga! Kā šķiet tev, Berg? Alfrēdam Osim tā liekas.
Tas bija dumji, ka viņa vaicāja to man.
– Es nezinu, kāda tā pasaule īsti ir, – izmocīju.
– Nezini? – viņa brīnījās. – Es saprastu, ja tu nezinātu atrisināt kādu fizikas vai matemātikas uzdevumu, bet tas taču tev jāzina. Tev jau septiņpadsmit gadu.
– Nu jā… To es zinu…
– Tomēr to tu zini? Arī tas nav maz, ja cilvēks zina, ka viņam jau septiņpadsmit gadu. Un ko sacīs Jēkabs par pasauli, kurā jums todien nācās tik daudz ciest?
Jāko bija apdomājies un atradis vidusceļu.
– Pasaule nav pavisam ļauna un nav pavisam laba, – viņš teica un pasmaidīja.
– Priecājos, ka tu vēl spēj pasmaidīt atšķirībā no šiem abiem bēdu sagrauztajiem vīriem. Kaut arī, jāatzīst, īpaši par ko smaidīt nav. Un ko jūs dzērāt bez alus?
Tas bija kā zibens no skaidrām debesīm. Mēs taču nezinājām, kas rakstīts tai sasodītajā vēstulē. Laikam visiem trim mums iekrita prātā, ka bārā palika abas tukšās degvīna pudeles. Direktore mudināja mūs, sacīdama, ka no viņas tak neesot ko kautrēties.
– Šņabi, – teica Jāko.
– Osi, – direktore runāja, – tu mums esi liels likumu zinātājs. Vai tai valdības lēmumā kaut kas bija minēts arī par šņabi?
– Kā tad, – Freds sacīja.
– Un arī šņabis tiek pieskaitīta bezalkoholiskajiem dzērieniem? – direktore no visas sirds brīnījās.
– Īsti jau nu ne.
– Kā saprast šīs nianses? Vai tā, ka šņabi uzskata par alkoholisku dzērienu, kaut gan tev tā nešķiet?
– Ir jau, ir, – Freds novilka.
– Paldies, Alfrēd, paldies. Nebūtu es direktore, tu, protams, nepiekristu.
Fredijs tikai smagi nopūtās.
– Un tagad savilksim galus un kopīgi padomāsim, ko lai ar jums dara. Tātad jūs, trīs desmitās klases skolnieki, piedzērāties un sarīkojāt kautiņu alus bārā. Ievērojiet, es neņemu vērā, ka sita Osis viens pats. Vainīgi esat jūs visi.
Un tā mēs vilkām galus kopā līdz pat literatūras stundas beigām.
Mūsu lietu uzdos izskatīt klases komjauniešu sapulcei. Praktiski tas nozīmēja, ka par to spriedīs visa klase, jo komjaunieši bijām viss kolektīvs.
– Tas ir labākais no tā, kas ar mums varēja notikt, – rezumēja Jāko.
– Es vienmēr esmu teicis, ka mūsu direktore ir zelta cilvēks, – sacīju, kad iegājām tualetē uzsmēķēt, lai nomierinātu nervu sistēmu.
Freds parāva klozeta kloķi un izmeta:
– Un tomēr no šitās pratināšanas man slapja mugura.
– Nevajag plātīties ar likumu zināšanu, Alfrēdiņ!
Tualetē ienāca Raitis un Antons.
– Jūs patiešām nošancējāt to? – viņi taisīja lielas acis.
– Ko – to? Kārtojiet savas vajadzības un ejiet gatavoties komjauniešu sapulcei, – Freds gainījās kā no mušām. – Cik gadu sapulce mums piespriedīšot, tik tautas tiesa apstiprināšot.
– Tāpēc esiet žēlīgi, – gaudulīgā balsī vilka Jāko. – Esam jau nu strīdējušies šad tad, bet esiet žēlīgi. Nedzeniet postā mūsu jaunās dzīvības.
– Jūs abi tā kā jukuši, – Raitis izbrīnījies teica. – Īvo, kas īsti noticis?
– Mani nabaga vecāki! – man elsās izlauzās.
Otrdien pārskrēju mājās tīri priecīgs. Latviešu gramatikā biju dabūjis četri, vēsturē atkārtojamā vielā tiešām paspīdēju, jā, jā, 30. gados divi kara perēkļi, dzeltenā rase un Hitlers ar šprici, kurā nacionālisma inde, briest pārākie mēsli, tikai tai laikā cilvēki to nojauš, bet es jau zinu, zināšu pat to, kas būs pēc gadu desmitiem, ja atšķiršu nākamās klases grāmatu, Rūzvelts Franklins Delano, PSRS Tautu Savienībā, okei, bet tik liels okei nemaz nav, jo blēži agresori spļauj virsū Tautu Savienībai, kolektīvs pretspars agresoriem, kolektīvā drošības sistēma, visskaistākās runas par mieru, un ne velna nesanāk, Spānijas republika un internacionālās brigādes, ķīnieši un japāņi, cilvēces vēsture un kultūra mirkst asinīs, vismaz tā bijis līdz šim, cik esmu mācījies skolā cilvēces vēsturi, sēdies, Īvo, teicami, un piecnieks nopelnīts.
Vispār biju sācis labi mācīties. Otro nedēļu man nebija neviena divnieka. Pat ģeometrijā trijnieks apaļš, ne ar diviem mīnusiem.
Patiesību sakot, galvenokārt mācījos mammas un tēta dēļ. Es gribēju, lai viņiem no manis tiek arī kāds prieks, ne tikai uztraukumi. Un turklāt mūsu lieta sapulcē vēl nebija izskatīta.
Iegāzos dzīvoklī, sveika, mammu, noskūpstīju viņu, šodien četri un pieci, viņa bija ne mazāk priecīga par mani, kaut tu varētu vienmēr tā saņemties, Īvo, nekas cits tev nav jādara kā tikai labi jāmācās, obligāti, es teicu, labi mācīties nav nemaz tik grūti, ja nedaudz piespiežas, un saņemt četri un pieci ir patīkamāk nekā trīs un divi, beidzot tu to saproti, viņa smējās, gribētu kaut ko ieēst, tikai pārģērbies, sametu drēbes skapī, uzrāvu melno treniņu klozi, iekodu un ar matemātikas grāmatu iemetos gultā.
Rīt kontroldarbs par ceturkšņa vielu, un sasodīto matemātikas robu manās smadzenēs pa šovakaru bija jācenšas aizpildīt. Kaut vai daļēji.
Ieslēdzu magnetolu. Bez mūzikas es nemaz kārtīgi domāt nevaru.
Un te pavērās durvis un istabā ienāca fāteris. Tas bija kaut kas jocīgs!
– Kā tu tik ātri mājās?
– Un kā domā tu?
Viņš paraudzījās manos spīdošajos aizkaru pūķos un atbīdīja aizkaru vienu pusi. Daļa istabas nu piederēja saulei, otra – krēslai un pūķiem. Fāteris pienāca magnetolai, taču neizslēdza, tikai pagrieza klusāk. Aizgāja līdz logam un atspiedās pret palodzi.
– Šodien es biju pie tavas klases audzinātājas.
– Kāpēc? – es dumji jautāju un pēkšņi jutos ne īpaši labi. Skaidrs, kāpēc.
– Viņa piezvanīja man uz darbu un palūdza aiziet.
– Tad tā? – es novilku.
– Tā gan, – viņš teica.
Tas bija kaut kas dumjš!
Es uzslējos gultā sēdus, atspiedu muguru pret sienu, pierāvu kājas un aptvēru rokām, zodu atbalstīju uz ceļgaliem.
Fāteris aizgāja pie galda, kur bija izsvaidītas mācību grāmatas. Viņš atvēra dienasgrāmatu. Es zināju, ka iepriekšējā nedēļa un šī ir pilnīgā kārtībā. Biju pat parūpējies, lai visi četrnieki un piecnieki būtu ierakstīti. Mani vienīgi izbrīnīja, kur viņš tā pēkšņi sācis interesēties par manām atzīmēm.
Tad viņš paņēma cigareti no manas «Rīgas» paciņas, aizsmēķēja un ar pelnu trauku rokā atgriezās pie loga.
Saules stari krita uz tēta sejas kreisās puses, un es ieraudzīju grumbas. Droši vien tās biju redzējis arī agrāk, tikai tagad tas nokļuva līdz manai apziņai. Pamazām viņš novecoja. Pirms gadiem trim viņš uzaudzēja ūsas, un varbūt tieši tas novērsa uzmanību.
– Kādas ziepes tu toreiz savārīji?
– Kur… kad…
– Uzgaidi, es tūlīt atnākšu.
Viņš izgāja. Dzirdēju, ka blakus istabā nošķindēja kristāls. Kad atnāca, sacīja:
– Arī konjaku tu esi lacis.
Es nosarku.
– Man bija jātiek uz strīpas.
– Un esi ticis?
– Okei, – es izdvesu.
– Tad jau varam aprunāties. Vispirms es gribu pateikt, ka mamma nezina nekā. Un es gribētu, lai viņa arī neuzzinātu. Ne tevis, bet viņas dēļ.
Es mēmi palocīju galvu.
Nu, un es fāterim izstāstīju visu, kā man toreiz gāja. Arī pēc alus bāra. Beigu beigās nekas īpašs taču noticis nebija. Vienīgi par to sanatorijas Klavu samuldēju. Man bija kauns. Teicu, ka vienas istabiņas iemītnieki aizbraukuši, bet jaunie vēl nebija ieradušies. Ka tur tad arī pārgulēju.
– Es tev negribu pārmest notikušo, – fāteris teica. – Pašam vien būs jātiek laukā no nepatikšanām. Ikvienam var gadīties nošaut greizi. It sevišķi tavā vecumā. Nekas neatgadās vienīgi kretīniem.
– Man šķiet, ka nedaudz tomēr esmu kretīns, – sacīju. – Vismaz dažreiz to jūtu.
– Tas pāries, – fāteris pasmīnēja. – Mani vienīgi uztrauc, ka tev nav mugurkaula. Tavam brālim mugurkauls bija. Par Ediju mēs vienmēr varējām būt droši.
– Nerunāsim par brāļuku, – es teicu. – Lai paliek.
– Labi, – viņš piekrita. – Runāsim par tevi.
– Ko nu vairāk runāt? Esam jau izrunājuši.
– Nelaime tā, ka mamma ļoti aizņemta savā tehnikumā. Man lielā mērā pat brīvo laiku aprij Zinātņu Akadēmija. Varbūt tu zini, ka pašreiz beidzu doktora disertāciju.
– Es zinu.
– Tu esi atstāts savā vaļā. Kad dzīvs bija Edijs, tad varējām…
– Nerunāsim par brāļuku, – es lūdzu vēlreiz.
– Ja tā labi padomā – ko es par tevi zinu? To, ka tevi sauc Īvo, tu esi mans dēls, tev ir septiņpadsmit gadu, tu mācies desmitajā klasē un ka mēs dzīvojam vienā dzīvoklī. Ko citu būtisku?
– Nekā cita būtiska jau nav… Es dzīvoju tāpat kā visi tie, kas mācās skolā.
– Bet tu, konkrēti tu! Man taču tu neasociējies ar skolnieku masu, man tu esi viens vienīgs, atšķirīgs no pārējiem, tāpēc, ka tas esi tieši tu – mans dēls! Nu!
– Es nezinu, ko teikt…
– Par ko tu interesējies ārpus skolas?
Es iesmējos:
– Par dzīvi.
– Beidz taču mērkaķoties!
– Konkrēti ne par ko. Bet no visa pa druskai.
– Un ko tu domā darīt pēc vidusskolas? Studēsi? Strādāsi?
– Es īsti nezinu. Vēl jau atlicis vairāk par gadu ko domāt.
– Man liekas, ka daļēji vainīgs esmu es pats. Pieļāvu, ka Edijs tev bija kā… it kā manā vietā… darīja to, kas bija jādara man… un biju pat priecīgs, jo atkrita liela daļa rūpju, varēju līdz ausīm ielīst zinātniskajā darbā, uztaisīt kandidāta disertāciju.
– Varbūt, – es teicu. – Kaut gan man liekas, ka tas nav būtiskais.
– Kas tad?
– Es īsti nezinu.
– Tev klasē ir kādi draugi?
– Jā. Jāko, Alfrēds, Edgars.
– Un viņi tev ir labi draugi?
– Jā. Viņi ir kolosāli čaļi.
– Un kurš no viņiem ir Osis?
– Alfrēds. Bet no kurienes tu zini?
– Teihmane stāstīja, ka tevi un pārējos zēnus slikti ietekmē tāds Osis.
– Muļķības! Freds ir kārtīgs puika.
– Klases audzinātāja domā savādāk. Un viņa taču jūs redz diendienā.
– Viņa nekā nezina.
– Nu re! Arī viņa tātad nekā nezina. Kurš tad zina?
– Katrs pats par sevi zina. Un par viņu zina viņa draugi, un viņš zina par draugiem.
– Redz cik vienkārši…
– Bet tā jau iznāk… ko tur var darīt…
– Tas ir nedaudz sāpīgi. Vismaz priekš manis. Tu tomēr esi mans dēls.
– Tēt, tu neuztraucies, – es sacīju. – Nekas slikts ar mani nav atgadījies un negadīsies. Ja nu vienīgi tas sasodītais alus bārs.
Fāteris atmeta ar roku.
– Kaut kā jau pārdzīvosi.
Mēs vēl šo to nenozīmīgu papļāpājām, un tad es paliku viens.
Dīvaini. Tik tiešām – par ko mēs īpaši runātu? Par viņa ķīmijas problēmām? Ko es tur jēdzu? Runāt par mani? Ko tad lai es stāstu? Vai mana personīgā dzīve var viņu interesēt? Iespējams, jā. Taču kāds man prieks par to runāt, ja viņš vienalga mani nesapratīs. Lai es atskaitos par katru pavadīto dienu: ko, kur, ar ko? Muļķīgi. Ko tad vēl? Nu labi, es sataisīju mēslus. Tagad mums ir par ko parunāt. Viņš var nolasīt man morāli, es, protams, nožēlot grēkus un apsolīt, ka tā vairs nedarīšu (es to domāju gluži nopietni, bez kādas ironijas). Citas mūsu sarunas risinās mājas dzīves ietvaros. Mēs taču kopā nepavadām laiku ārpus mājas, kā tas ir ar maniem draugiem, ar kuriem esmu kopā gan skolā, gan visur citur. Viņam vienaldzīgs tas, kas interesē un satrauc mani un manus draugus, man atkal viņa problēmas. Spriediet paši: ja man vajadzētu draudzēties ar pamatskolniekiem. Nu, kas man kopīgs ar viņiem varētu būt? Spēlēt karu vai paslēpes? Un kad es teikšu, re, kur iet foršs skuķis, iesim, parunāsimies, viņi rādīs uz mani ar pirkstiem un spiegs: skuķu puika, skuķu puika!
Esmu kaut kur lasījis vai dzirdējis, ka uz dzīvi jāraugās kā uz teātri. Es ļoti gribētu tā spēt, bet nevaru un, liekas, ka nekad arī nevarēšu. Tā ir mana traģēdija.
Es pagriezu magnetolu skaļi.
Dziediet, Nazareth!
Lai pazūd tumsa!
Un atrāvu aizkarus līdz galam vaļā.
Žilbinoša saule iesvieda acīs uguni.
Es nenovērsos.
Es skatījos saulē.
Es kļuvu saules un uguns pielūdzējs.
Izstiepu rokas un iegremdēju līdz elkoņiem saulē, pacēlu pilnās saujas pret zilzilajām debesīm, un zeltainas straumītes pa pirkstu starpām liegi tecēja uz Zemi, un viss kļuva zeltaini gaišs un caurspīdīgs.
Bet dziesma beidzās, saule satumsa, plaukstās palika tikai liesmu pelni.
Lielās tiesas diena bija klāt. Pat debesis bija apmākušās un lielām lietus lāsēm raudāja par mūsu likteni.
Visi jau zināja, kas un kā.
Komjaunatnes sapulce bija paredzēta pēc sestās stundas. Vairums sapulci, atšķirībā no citām reizēm, gaidīja nepacietīgi kā interesantu izrādi. Citreiz mēģināja mukt, šoreiz ne. Pats droši vien būtu ar interesi gaidījis, ja lieta neskartu mani.
Mēs trijatā ieņēmām pēdējo solu.
Ieradās Teihmane un aizdzina mūs uz priekšu. Nu kā tad, mūs taču vajadzēja redzēt visai klasei bez atpakaļgriešanās! Mēs ar Jāko apsēdāmies loga rindas pirmajā solā, Fredijs aiz mums.
Priekšā iznāca klases komjauniešu sekretāre Paula, slaida meitene, apaļu seju, lielām, žiglām acīm. Mati viņai bija sasieti zirgastē, ak, dievs! Samirkšķināja garās skropstas, paskatījās griestos, un sapulce sākās. Vispirms jau parastās formalitātes. Kad tika balsots par dienaskārtību, izrādījās, ka mūsu lieta – trešais, beidzamais punkts.
Freds paliecās man pie auss un iečukstēja:
– Atstājuši saldajam ēdienam!
Teihmane piedauzīja ar zīmuli pa galdu un uzsauca:
– Osi, vietā!
Man sanāca smiekli. Es dabūju steigšus raut no kabatas mutautiņu un šņaukt degunu. Teihmane aizdomīgi manī noskatījās, bet neko neteica.
Sapulce ritēja kā jau visas citas komjauniešu sapulces, vai nu man par to stāstīt.
Es skatījos pa logu, kur divas sievietes bija izvedušas suņus paganīties. Kamēr abas pļāpāja, lietussargus debesīs izslējušas, suņiem bija lielie prieki. Lietus tiem neeksistēja. Tie vārtījās pa zālāju skolas priekšā kā mazi bērni, dzenāja viens otru un jutās kā septītajās debesīs, kaut gan man pat nojēgas nav, kā tur var justies. Bet cilvēki jau bieži lieto izteicienus, kuru nozīmi…
Šausmas! Klase cēlās kājās, un arī es pietrūkos. Ienāca direktore un apsēdās beidzamajā solā.
Visa jau bija pārpārēm, tikai tā vien vēl trūka. Tā manā komjaunieša mūžā bija pirmā klases sapulce, kurā piedalījās direktore. Es jau sāku raustīties, vai neizlingos no organizācijas. Ja bez humora labi padomā, mēs taču bijām uzvedušies cūcīgi. Un milicijas leitnantam bija taisnība, ka mums varējis jau agrāk būt ļoti, ļoti slikti, sakasījies Freds ar kādiem citiem, ne ar kompāniju, uz kuru milicijai zobs. Tas vismaz Fredam ostu pēc gadiem «čokā».
Es pagriezos un nošņācu Fredam:
– Kad tu piedzeries, tu paliec dulls!
– Ej uz poda! – viņš atteica!
– Ka tik mūs neizmet no komjaunatnes! – čukstēja Jāko. Es zināju, ka viņš pēc videnes grib studēt. – No direktores kā tādas man bail nav. Mani tikai uztrauc, ka viņa ir šeit. Man bail no Teihmanes. Viņai uz mums zobs. Un vēl man bail no opozīcijas. Nemūžam viņi labāku gadījumu nesagaidīs.
Viņam bija taisnība. Mūsu klases kolektīvs nebija draudzīgs. Kāpēc, es nezinu, bet bija izveidojušies grupējumi, kas turējās savrup no citiem, un tik vien bija, ka sēdējām vienā klases telpā. Līdz atklātām sadursmēm nenonāca, bet pa purnu tika solīts vienu otru reizi. Ar meitenēm bija kaut kas līdzīgs. Varbūt vieniem saskanēja intereses, varbūt raksturi, un atšķirība ar citiem bija pārāk liela. Vismaz mums četriem štimmēja. Vienīgi ar Edgaru man attiecības bija kaut kādas īpašas, bet par to jau esmu pateicis. Un bez tam man šķiet, ka daži mūsu četrinieka draudzību apskauda. Varbūt arī tāpēc, ka mēs skolu neuztvērām pārāk nopietni, atļāvāmies to, ko citi gribētu, bet neuzdrīkstas. Velns viņus zina! Tas ir pārāk sarežģīti. No meitenēm arī bija tādas, kurām pietiktu pamāt ar pirkstu un viņas tūlīt skrietu līdzi uz kino, bija tādas, kurām mēs bijām tukša vieta, un tādas, kas mūs atklāti nicināja.
Klases vai klases komjaunatnes organizācijas dzīves aktuālie jautājumi bija apskatīti, pieņemti lēmumi par to, ka jāmācās vēl labāk un aktīvāk jāpiedalās sabiedriskajā dzīvē. Paula vēl pačivināja vispārīgām frāzēm par komjaunatnes uzdevumiem šodienā, ko viņa lieliski prot, jo ir mūsu sekretāre gandrīz divus apaļus gadus. Kad delegātam no mūsu klases jāuzstājas skolas komjauniešu sapulcē, tad runātāja vienmēr ir viņa, un visi brīnās, cik gludi viņai izdodas.
Nu bija pienākusi mūsu triju kārta.
– Tagad dienaskārtības pēdējais punkts, – Paula teica un smagi nopūtās. Man viņas palika vai tīri žēl. Viņa samirkšķināja acis, atkal paraudzījās griestos un turpināja:
– Skolas vadība saņēmusi no Jūrmalas pilsētas milicijas orgāniem paziņojumu, kurā stāstīts par triju mūsu skolas komjauniešu necienīgo rīcību. Un pats bēdīgākais, ka šie trīs komjaunieši mācās mūsu klasē. Protams, bēdīgi arī būtu, ja viņi mācītos citā klasē, bet tad tas tik lielā mērā neskartu mūsu klases komjaunatnes organizāciju. Vispirms nolasīšu paziņojumu.
Tur bija skopiem vārdiem izklāstīts tas, ko jūs jau zināt visos sīkumos. Par šņabi nebija ne vārda, un direktore bija mūs paķērusi uz muļķa. Beigās bija lūgums izskatīt mūsu uzvedību skolas komjaunatnes organizācijas pilnsapulcē. Paldies direktorei, ka tā bija tikai klases komjauniešu sapulce.
– Un tagad, es domāju, pirms mēs apspriežam šo triju rīcību, viņi paši mums pastāstīs par notikumu sīkāk. Kā varēja gadīties, ka viņi tik nekrietni uzvedušies?
Neviens no mums necēlās.
– Lūdzu, nekautrējieties, – viņa uzmundrinoši pasmaidīja. – Nu, kaut vai kā pirmo uzklausīsim komjaunieti Bergu. Lūdzu, komjaunieti Berg, tev vārds!
Es lēnām pieslējos kājās. Tā žurka sāka rakt mums bedri.
To varēja just uzreiz.
Stāstīju tādā pašā secībā kā Freds pie direktores.
– … bet laiks pēkšņi bija apmācies… Jūs jau zināt, kādi te Baltijā mainīgi laika apstākļi…
– Te nav ģeogrāfijas stunda, Īvo, – skaļi noteica Raitis, un klase iesmējās.
– Aizver muti, pāķi, tev neviens nav devis vārdu! – iesaucās Sarmīte, un visi no jauna iesmējās. Šoreiz par Raiti.
Izstāstīju līdz tam momentam, kad aizmuku no bāra.
– Un ko tu darīji pēc tam? – Paula jautāja.
– Kas tev par daļu! – es atcirtu. – Tas neattiecas uz lietu.
– Berg, esi pieklājīgs! – uzbrēca Teihmane.
– Esmu pieklājīgs kā vēl nekad, – saldi sacīju un apsēdos.
– Lūdzu, komjaunieti Timofejev!
Jāko piecēlās un sāka stāstīt to pašu, ko es, gandrīz tiem pašiem vārdiem, neizlaizdams pat Baltijas mainīgos laika apstākļus.
Tad iejaucās Teihmane, kaut gan viņai nebija nekādu tiesību komjaunatnes sapulcē to darīt, bet neviens jau viņu neapklusināja.
– Paulīt, ir bezjēdzīgi, ka viņi viens pēc otra atkārtos Berga vārdus. Viņi taču visi trīs bija kopā.
– Tas ir loģiski, sekretārīt, – Jāko teica. – Brīnos, ka tev ātrāk nepielēca.
– Timofejev, esi pieklājīgs! – uzsauca atkal Teihmane.
– Es jau neko, – nosacīja Jāko un apsēdās.
– Vai būtu kādi jautājumi viņiem? – Paula vadīja mūsu tiesāšanu tālāk.
Roku pacēla Raita sirdsdraugs Antons.
– Lai Freds pasaka…
– Komjaunietis Osis, – čūska Paula viņu pārtrauca.
– Lai komjaunietis Alfrēds pasaka, kāpēc viņš sita! Viņu taču neviens neaizskāra.
Alfrēds piesvempās kājās, ievilka elpu un dziļi nopūtās.
– Mani jau neaizskāra. Aizskāra manas goda jūtas.
– Kādā veidā?
– Vārdu veidā. Tas kapitālistisko plašu andelmanis teica, lai es ar savu veikalā pirkto plati par rubuli astoņdesmit kapeikām gabalā eju uz vienu vietu, – Freds naivi runāja un izdarīja ar roku kustību, it kā klozetā norautu ūdeni, un klase ierēcās smieklos. – Kad, es viņam prasīju, ko lai tur daru ar plati par rubuli astoņdesmit kapeikām gabalā, imperiālisma algotnis man neatbildēja. Un vai tu, komjaunieti Anton, zini, ko tur var darīt ar padomju plati?
Antons minstinājās, tad sacīja, ka nezinot vis.
– Arī es nezināju, bet man ļoti gribējās uzzināt. Un tad algotnis man pateica, ko es varu darīt tur ar plati par rubuli astoņdesmit kapeikām gabalā. Manas jūtas bija tik lielā mērā saviļņotas, ka es neizturēju un gāzu. Domāju, ka manā vietā katrs no jums būtu rīkojies tāpat.
Es zināju: kad Fredam vairs nedraudēja ļoti, ļoti slikti, tad šitā sanākšana viņam sāka likties kā oda dzēliens zilonim. Bet nu jau viņš sāka šaut pār strīpu un līda iekšā politiskos jautājumos. Par laimi, viņa domu virzienu mainīja resnā Katrīna, kura iespiedzās:
– Bet tu biji piedzēries!
Es paglūnēju direktorē. Mūsu skatieni sastapās, un es slidināju acis tālāk pāri visai klasei, lai viņa nedomā, ka esmu skatījies speciāli uz viņu. Viņa bija atspiedusi zodu plaukstā un pirksti aizsedza muti, bet es esmu gatavs saderēt, ka viņa smīnēja. Gluži dabiski. Kā jau interesantā uzvedumā. Teihmane bija apsēdusies viņai blakus un rādījās pati nopietnība.
Freds bija iedzīts kaktā. Ka dzērām alu vien, stāstīt jau viņš vairs nevarēja.
Visi klusēja kā teātrī pirms satriecoša monologa.
– Jā, nu, redzat… Redzat nu, kā iznāca… Un pie visa vainīgs… Baltijas klimats… – viņš stāstīja, un klasē sāka zviegt.
– Neņirgājies, Osi! – uzbrēca Teihmane. – Mēs neatrodamies alus bārā!
Tas iznāca tik komiski, ka pat nabaga Freds kratījās smieklos, nerunājot nemaz par klasi. Klase dabūja nogaršot kolosālu saldo ēdienu. Tiešām, pietiek tikai iedomāties Teihmani alus bārā cilājam kausu, lai dabūtu krampjus.
– Klusu! – sauca Paula. – Klusu! Jūs atrodaties komjaunatnes sapulcē, nevis… nevis…
– Alus bārā, – piepalīdzēja Sarmīte.
Kad visi daudzmaz nomierinājās, Paula teica Fredijam:
– Osi, vari turpināt!
Freds atmeta ar roku.
– Ak, es nekā nezinu… Lieciet man mieru… Mēs braucām sauļoties… Ja laiks nebūtu mainījies, nekas tāds nenotiktu… Un es nebiju piedzēries, bet tikai iedzēris… Tas ir viss, ko varu pateikt…
Viņš apsēdās un sāka knibināties gar portfeļa slēdžiem.
Un nu notika tas riebīgākais. Viņi apsprieda mūsu nodarījumu un domāja, kādu lēmumu pieņemt.
Lietus bija pārstājis. No mākoņiem spiedās bāla saule. Uz skolu sāka vilkties knauķi no otrās maiņas. Apkārt lielai peļķei stāvēja sīko bariņš un meta tajā akmeņus, cenšoties viens otru apkšļakstīt. Viņu portfeļi mētājās zālājā. Sīkie bija laimīgāki par mums.
Apspriešana risinājās vētraini. Vieni mūs aizstāvēja, teikdami, ka mums pirmo reizi paslīdējusi kāja, tāpēc nevajagot taisīt vispārinātus secinājumus, ka mēs neesot nemaz tik slikti. par kādiem tiekot turēti, ka mēs labosimies un nekas tāds vairs neatkārtosies, minēja mūsu labās īpašības utt.
Citi līdzināja mūs ar zemi. Ka mēs esot huligāni, ka mūsu rīcība neesot savienojama ar piederību komjaunatnei, ka jādod mums pamatīga mācība reizi par visām reizēm, lai pataisītu mūs par cilvēkiem(!). Ka mēs esot apkaunojuši savu skolu, savu kolektīvu. Sāka jau ķerties pie mūsu vecajiem grēkiem, apsprieda uzvedību vispār. Cik mums pavirša attieksme pret mācībām, ka mēs neesot labi biedri, kolektīvā mūs nejūtot, ka mēs nihilistiski par visu tikai smīnot un neko neņemot galvā.
Opozīciju vadīja Paula. Pie tā vainīgs atkal tas sasodītais Freds. Vienu laiku Paula bija viņā ieķērusies, – un tad nu viņš nevarēja pāris reižu aizvest šo uz kino? Uz Paulas centieniem Freds necēla ne ausu, un klasē daži jau Paulu pavilka uz zoba, Un te nu bija redzamas sekas.
Opozīcija guva pārsvaru pār mūsu aizstāvjiem. Tur nekā nevarēja darīt, jo mēs nebijām nekādi zelta gabaliņi. Uz vienu pozitīvu vārdu droši varēja likt pretim trīs negatīvus. Mūsu aizstāvji varēja tikai raustīt humānisma zvanu un stāstīt par cerībām uz gaišāku nākotni. Tie otri tādus ideālistiskus uzskatus nepieņēma un rēķinājās kā īsti materiālisti ar praksē pārbaudīto. Bet taisnība nebija ne vieniem, ne otriem. Mēs atradāmies kaut kur pa vidu. Ne labi, ne slikti, tādi mēs esam.
Es te izklāstu tikai diskusijas jēgu. Runāja augstos toņos, kā jau sapulcē klājas. Un, kas pats riebīgākais, ka skaistiem un skaļiem vārdiem runāja daudzi tie, kuriem pašiem jēdziens «komjaunietis» nozīmēja ļoti maz, kuriem komjaunieša gods, pienākums, uzdevumi nenozīmēja gandrīz neko. Nomaksā divas kapeikas mēnesī un okei. Bet ko var darīt? Arī viņi bija komjaunieši, tā ka praktiski jēga vārdam «komjaunietis» vai «nekomjaunietis» bija kļuvusi viena un tā pati. Bet visi runāja skaļiem vārdiem, jo bijām jau komjaunatnē samērā ilgi. Jāatzīstas, arī es protu tā runāt.
Mākoņa stūrītis atsedza sauli, un klase pielija ar spožu gaismu. Uz Temīdu tas neatstāja iespaidu. Tā tikai turēja likteņsvarus, kuru vienā kausā tupēja mūsu trijotne, bet otrā cilvēki gan meta, gan ņēma ārā atsvariņus. Un mēs šūpojāmies starp zemi un debesīm.
Piepeši piecēlās Edgars. Viņš visu laiku bija klusējis. Piecēlās un sāka runāt, pavisam bāls, brebošā balsī.
– Es nesaprotu… es nesaprotu, kas te notiek, – viņš aplaizīja sausās lūpas. – Ko mēs te darām… Viņi tak ir mūsu biedri… Mēs mācāmies kopā jau daudzus gadus. Un pēkšņi šitā… It kā tie būtu niknākie ienaidnieki, ar kuriem nu izdevīgs brīdis izrēķināties… Un runā pat tie, kam nav nekādu tiesību, tā runāt… Kas paši nav labāki… Tagad mālē no sevis baltus eņģelīšus… Par piemēru kaut vai tu, Anton, – viņš pagriezās pret Antonu, kurš izbolīja acis. Es biju domājis, ka Edgars kulsta mēli tikai tāpat, lai izpalīdzētu mums, bet nu sapratu, ka viņš runā pavisam nopietni.
– Atceries janvāri Vienības gatvē. Ar ko tu biji labāks par viņiem? Vienīgi ar to, ka neviens neredzēja… Un es arī tāds pats… Bet tagad mēs nez kā esam kļuvuši pavisam balti, bez mazākā traipiņa, un tie tur atkal pavisam melni… Taču es domāju, ka tas nemaz nav tik svarīgi, ka viņi tikuši pieķerti, bet gan, ka viņi tā darījuši… Es jau saprotu, ka viņi rīkojušies neglīti… Un es zinu sakāmvārdu, ka tas, kas nav noķerts, nav zaglis… Bet es domāju, ka zaglis, kurš nav noķerts, tomēr ir zaglis… Un tagad visi brūk viņiem virsū kā… Es nezinu, vai tas ir pareizi… Kā tādi… Un es domāju, ka ne jau tā nelaimīgā nodarījuma pēc… Bet viņi tak ir mūsu klases biedri… Tā nevar darīt… Lai arī viņi nav visiem draugi… Tomēr tā darīt nevar… Ir taču jābūt… Nevar kā…
Edgars bija galīgi sapinies. Viņš apsēdās. Es daudz dotu, ja dabūtu zināt, ar ko viņš visu laiku gribēja salīdzināt klasi. Bet arī vēlāk viņš man to nesacīja.
Beigu beigās viņi mums ar Jāko iegrieza stingro rājienu ar ierakstu personīgajā lietā. Par Frediju izvirzījās jautājums, vai viņš vispār ir cienīgs atrasties komjaunatnes rindās. To izšķirt nolēma likt priekšā skolas komjauniešu pilnsapulcei.
Ar to viss bija cauri.
Mēs gājām projām.
Freds uzsita Edgaram uz pleca.
– Veco zēn, neņem pārāk to lietu pie sirds!
Ak, dievs, viņš vēl bija spējīgs mierināt otru!
Iznācām no skolas. Debesis bija zilas, zilas.
– Ko nu? – es sacīju. – Jālaiž atkal uz Jūrmalu sauļoties.
– Baltijas klimats, – teica Jāko, un vairāk par to mēs nerunājām.
Es izdalīju cigaretes un pēkšņi apķēros, ka esmu aizmirsis solā portfeli. Mani drausmīgi negribējās iet atpakaļ un redzēt vēlreiz tos. Bet nebija garantijas, ka rīt portfelis atradīsies tur, kur bija pašreiz.
– Mēs būsim pie Fredija, – sacīja Edgars. – Pārāk nekavējies un nerunā ar tiem.
– Vienīgā runāšana var būt šāda, – Freds īsi iesmējās un savilka roku masīvā dūrē.
Ātri uzskrēju pa kāpnēm, nevienu nesaticis. Bet gaiteņa vidū stāvēja Antons, Raitis. Ilvars un runājās. Viņi mani neredzēja. Es uzņēmu ātrumu un cirtos spraugā starp Raiti un Antonu. Ar prieku sajutu, ka katrs mans plecs ietriecas viņos un viņi atsprāgst sānis. Kaut ko sauca man nopakaļ, – bet vai nu es iešu klausīties? Lai nestāv gaiteņa vidū, kur cilvēkiem jāstaigā!
Skrējienā atgrūdu klases durvis un aprāvos.
Klase bija tukša. Ja neskaita Teihmani, kura sēdēja joprojām tai pašā solā, kur sapulces laikā.
– Es atvainojos, skolotāj! Aizmirsu solā portfeli.
Paņēmu to un gāju uz izeju, kad viņa pēkšņi teica tādā nogurušā balsī:
– Īvo, kāpēc jūs esat tādi?
Es apstājos. Jāatzīstas: no tā jau baidījos, ka viņa mani uzrunās.
– Kādi, skolotāj?
– Tu labi saproti, ko es ar to domāju. Es sēdēju šai sapulcē un klausījos, klausījos, un pēkšņi man jūs izlikāties tik sveši, it kā redzētu jūs pirmo reizi. Jūsu dzīvē nav kas kārtībā? Bet varbūt jums kaut kā trūkst?
– Es nezinu… Laikam jau mums nekā netrūkst… Ja nu varbūt vienīgi kaut kas galvā…
Es domāju, ka viņai tas patiks. Jo tiešām – no viņas viedokļa raugoties, šad tad es nudien rīkojos kā nedaudz uz augšu pasists. Bet viņa paskatījās manī un nekā nesacīja, un es sapratu, ka viņai iekrīt prātā, ka es te sāku ņirgāties. Taču es patiešām nebiju domājis tā un sacīju:
– Es to domāju nopietni, skolotāj… Šad tad es pats brīnos par sevi, ko brīžiem nostrādāju…
– Kad sapulcē raudzījos uz jums, es atcerējos savu paaudzi. To, kas uz saviem pleciem iznesa karu. Ar ko mēs atšķīrāmies no jums? Ar to, ka mums dzīve bija ļoti grūta? Ar to, ka savu ideālu dēļ mēs bijām gatavi mirt, lai cik skaļi tas tagad neizklausās, kad tavai dzīvībai neviens netaisās pieskarties?… Četrdesmit otrajā gadā lazaretē ienesa kādu ukraiņu puisi. Viņam bija tikpat gadu cik tev. Viena lode viņam bija vēderā un otra caururbusi plaušas. Viņš sāpēs locījās, zobus sakodis, un raudāja. Bet raudāja viņš ne aiz sāpēm, bet tāpēc, ka ļoti gribēja dzīvot! Līdzēt vairs nevarēja, un viņš to zināja. Un es, kas tādām blēņām kā dievam uzspļauju, piedod, ka es tik vulgāri izsakos, tobrīd lūdzu dievu, lai zēns ātrāk izdzistu. Ne tādēļ, ka viņš cieta sāpes, jo sāpes var panest katrs, bet tādēļ, ka redzēju, ka viņš grib dzīvot, un man likās, ka es sajukšu prātā.
– Un viņš… nomira? – es dumji prasīju. Labāk būtu iekodis mēlē.
– Jā, viņš nomira, – viņa teica.
Mēs klusējām. Tā viņa vēl nekad ar mani nebija runājusi.
– Jūs ar Jēkabu neesat slikti zēni. Par Osi es nerunāšu. No viņa nekas labs nevar iznākt. Bet arī jūs abi dzīvē ejat daudz kam garām kā svētdienas pastaigā. Negribu apmeklēt stundas, tad arī neapmeklēšu. Labāk iešu uz kino vai paklaiņošu pa ielām. Jums nav nekādas pienākuma apziņas. Kā vējš papūš, tā jūs lokāties. Šodien komjaunatnes sapulcē izvirzījās jautājums par Oša izslēgšanu no komjaunatnes. Vai viņam tas ķērās pie sirds? Daudz mazāk nekā man. Mācības viņš šad tad apmeklē tāpēc, ka tas ir kaut kas neizbēgams, uz ko viņu spiež vecāki un sabiedrība. Un ja nu viņš vienīgais būtu tāds? Viņa dzīves veids atstāj iespaidu arī uz jums. Esmu pārliecināta: ja viņa nebūtu klasē, kolektīvs izveidotos daudz veselīgāks un draudzīgāks.
Teihmane no somiņas izņēma papirosu kārbiņu, ierastu žestu saspieda papirosu un aizsmēķēja, pelnus birdinādama sērkociņu kastītē. Es jutu, ka viņa galīgi izsista no sliedēm, ja pīpoja manā klātbūtnē. Mēs zinājām, ka viņa smēķē, bet vēl nekad nebijām redzējuši.
Tomēr par Fredu viņai nebija taisnība. Fredijs nebija slikts čalis. Varbūt viņš bija slikts skolnieks, bet viņš nebija slikts cilvēks. Es tūkstoškārt labāk draudzējos ar viņu nekā ar tādu liekuli Raitīti un viņa kompāniju. Freds nekad neizlikās. Ja viņam kaut ko nepatika darīt, viņš to arī nedarīja un neklapēja ar ausīm. Kāds viņš bija, tāds viņš palika visur. Jums viņš varēja patikt vai nepatikt, bet tāds nu viņš bija, un viss.
Bet stulbākais tas, ka Teihmane par paraugu zēniem stādīja Raiti, jo, raugi, viņš taču mācījās gandrīz uz pieci, četrinieki bija retums, un turklāt viņš vienmēr bija pieklājīgs, cītīgi apmeklēja stundas un izrādīja aktivitāti sabiedriskajā darbā kā skolas sienas avīzes redaktora vietnieks. Bet Teihmane jau nezināja, ka Uzvaras svētku priekšvakarā, vienīgajā dienā gadā, kad viņa nāca uz skolu, piespraudusi ordeni un medaļas, Raitis viņu neķītri apvainoja, un tomēr mēs, Pēteris, Ilvars, Edgars, Jāko un es, kas to dzirdējām, nekā neteicām. Un tas nebija neviens cits kā Freds, kas paveda Raiti sāņus un klusu sacīja, bet ko es tomēr dzirdēju:
– Ja tu vēl reizi pateiksi kaut ko līdzīgu, mums nebūs jāiet uz ateju. Es tev gāzīšu uz vietas un gāzīšu tā, ka zobi saskries tavā draņķa rīklē.
Bet Teihmane jau to nezināja un nekad neuzzinās.
– Es neticu, ka cilvēks, kas šodien prot no dzīves tikai ņemt, – viņa turpināja, – rīt pēkšņi pratīs tai dot, ka cilvēks, kas šodien neprot būt godīgs, rīt tāds kļūs. Dažbrīd taisni nolaižas rokas, kad to redzi.
– Nav jau nemaz tik ļauni, skolotāj, – es žēli teicu.
– Jā, – sacīja viņa. – Nav jau nemaz tik ļauni… Mēs tikai dzīvojam… tāpat vien… ja nu dieviņš to dzīvībiņu devis… kāpēc tad tā vienkārši arī nepadzīvot… pasaule taču tik skaista… Labi, esmu jau tevi diezgan aizkavējusi.
– Uz redzēšanos, skolotāj!
– Visu labu!
Viņa palika sēžot. Es izgāju no klases. Ko viņa no manis ar to dzīvošanu gribēja? Kā tad savādāk es varu dzīvot, ja mācos desmitajā klasē? Jābeidz vidusskola. Ko tad vēl?