Nevaicājiet man neko

V

Biju nomiris ilgi.

Es skatījos pa logu.

Kokiem jau nobirušas lapas, tikai retas vēl turējās zaru galos. Lija lietus, uz ielas plosījās vējš. Ļaudis steidzās, silti saģērbušies, apkakles uzsituši.

Vecam vīram vēja brāzma norāva platmali, un viņš, izmisīgi rokām mētādamies, tipināja tai pakaļ. Tīri smieklīgi nāk!

Es atvēru logu.

Auksta vēja brāzma un lietus lāses iesitās sejā.

Kādu dienu piezvanīja viņa.

– Īvo? – viņa sacīja. – Tu dzirdi mani? – un atbildi nesagaidījusi, turpināja. – Es zinu, ka tu klausies… Nu pasaki taču kaut ko… Man daudz kas jāpaskaidro… Tev jāsaprot, ka…

– Es saprotu, – teicu. – Jo es nezināju, kas ar mani notiek. Es biju kā noburts. Tu man biji visskaistākā un vislabākā. Tu man biji viss… Bet tad man pēkšņi noslīdēja kā plīvurs acīm un es ieraudzīju, ka tu esi tāda pati kā daudzas. Un es brīnījos, vai tiešām tā biji tu, kas man pasauli lika ieraudzīt pavisam citādu kā līdz tam. Un vai tiešām bija iespējams, ka es kā brīnumu gaidīju to brīdi, kad no jauna ieraudzīšu tevi? Tas bija kaut kas dīvains… Un paldies tev par to, jo es nekad tevi neaizmirsīšu…

Viņa klusēja, un es noliku klausuli.

Es viņai biju pateicis visu, kas šai laikā noticis, un viņa manā sirdī palika kā Fudzijamas sniegotā virsotne, par kuru japāņu dzejnieks teicis vārdus, kurus arī es gribu pasacīt:

Un tā visu mūžu. Ir tikai viens sniegotais Fudzi kalns, un ir tikai viena, ko esmu mīlējis pirmo reizi. Un man varbūt viņu būs miljoniem, bet mana vienīgi pirmā būs viņa, mana vienīgā, jo tālāk skaitīt nav vērts, tāpat kā viens vien pasaulē ir sniegotais Fudzi kalns, no kura aizbraucot uz mūžu, nekad to vairs neredzēs Amabe Akahito, bet atcerēsies līdz pat savas dzīves pēdējai sekundei.

Rudenīgie mākoņi pašķīrās, un manā sejā ielija saule.

Es raugos tieši saulē, kamēr sāk sāpēt acis, aizveru tās un ieskatos dedzinošajos plankumos, acumirklīgajos pagātnes uzliesmojumos, kuri dejo sasilušajos plakstos, un lieku katru atspīdumu un uguntiņu savā vietā, kamēr atceros visu līdz pēdējam…

Bet tālāk? Jo viss taču… Vēl manas dzīves…

Un piepeši saulainām acīm atkritu gultā, sāku spēlēt ģitāru un dziedāt, spēlēju ģitāru, kuras man nebija, bet kura skanēja kopā ar citām no magnetolas, dziedāju kopā ar tiem, kas dziedāja, un dziedāju par tiem, kurus pazīstu un mīlu un par kuriem gribēju, lai tie mīl mani. Un tur bija arī mana dzīve, mana vēl negarā dzīve, un par to es es dziedāju, jo par to, kas vēl būs, nekā nezināju, bet es dziedāju, es dziedāju, es dziedāju arī par to, kamēr, kā teicis kāds vācu dzejnieks – «lūpas top bālas», tā es dziedāju, un pasaule bija plaša manā priekšā, es dziedāju, pie velna, es dziedāju, es esmu jauns un pasaule man pavērta kā gliemežnīca saules lēktā, es dziedāju gluži kā apreibis, es dziedāju par visu pasauli, jo man nezināmā kārtā tā bija iekļuvusi manī un es biju iekļuvis tajā, ka vai gavilēt gribas, un es biju laimīgs, saule arī bija manī, un es dziedāju, mana laime, mans prieks, es dziedāju, mati bija aizseguši acis, bet es dziedāju kā apdullis kanārijputniņš rīta ausmā, dziedāju, kamēr «lūpas taps bālas», tā es dziedāju, jo cilvēks jau ir tāds jokains putns, kas dažkārt pēkšņi vairs nezina, kāpēc šitas tā un tas šitā, un tādos gadījumos nevaicājiet labāk neko!