Ilgi gaidītā vasara bija atnākusi.
Līdz brīvlaikam palicis pavisam maz.
Frediju izslēdza no komjaunatnes. Jāko bija aizņemts ar sirdslietām, mūždien nevaļīgs un kaut kur pazuda. Mēs ar Edgaru joprojām kasījāmies un atkal izlīgām.
Ar klasi attiecības palika saspīlētas. Freds gribēja iekaustīt Raiti un Antonu, bet kaut kā neradās piemērots brīdis.
Piejūras pļavas slīga ziedu krāšņumā.
Koki un krūmi bija žilbinoši zaļi, un visapkārt dvesmoja zāles smarža. Zāle smaržoja pēc vasaras un piena, un, tajā atgūlies, noreibi un tev šķita, ka debesis gāžas pāri un tu ienirsti zilā, zilā mākonī. Tā bija zāle, kurai cilvēka kāja vēl nebija pāri gājusi, un tikai vienā vietā kā laivas sliede uz spoguļgludas ezera virsmas vīdēja taka, pa kuru gājis biju es.
Man pretim nāca Diāna.
Es stāvēju pie viņas mājas vārtiņiem kā toreiz. Viņas augums vispirms pazibēja zaļo ceriņu krūmu ēnā un tad skaidri iezīmējās saulē, kad viņa nāca pa taciņu uz vārtiņiem, un likās, ka viņa nes saules starus sev līdzi. Viņa tuvojās graciozā solī, it kā dejodama pie kādas nedzirdamas mūzikas, kas skanēja tikai viņai vienai, bet es jautu, ka tā bija melodija par kaut ko skaistu un labu, un man gribējās dziedāt līdzi.
– Sveicināts, Īvo, – viņa viegli uzsauca, atraudama savu skatienu no manām acīm, kuras likās apmaldījušās viņas acīs.
– Bonjour, – es smaidīdams sacīju vienu no diviem teicieniem, ko zināju franciski, otrs bija cést la vie.
Viņa bija īsā salātzaļas krāsas kleitiņā, vieglā kā puķu smarža. Uz labās rokas viņai bija dzintara rokassprādze, kas trakoti labi saskanēja ar zeltaino iedegumu.
– Parlez vous française? – viņa jautāja, un acis smējās.
– Nē, nē, – es atteicu. – Tas gandrīz vienīgais, ko zinu.
– Īsti vasarīga diena. Kur mēs apmetīsimies? Vai tepat ārā?
Es piekrītoši pamāju. Vienalga, kur.
Viņa paņēma mani zem rokas un aizveda ceriņu ēnā, kur stāvēja balts galds un no klūgām pīti atzveltnes krēsli.
Diāna atstāja mani, lai atgrieztos pēc īsa brītiņa.
Es pēkšņi jutos it kā nokļuvis gadsimta sākumā. Ja ne džinsi un cigaretes «Rīga». Ja ne raķetes un kosmiskie kuģi, cilvēki uz Mēness un atombumba, signāli no citām civilizācijām un daudz kas cits manās smadzenēs, nekad neizdzēšams iespaids būtu pilnīgs. Balts galds ar izliektām kājām un balti pīti krēsli. Visapkārt agri uzziedējušas puķes, dzeltenīgi grants celiņi, liegs vējiņš šalca un čabināja lapās, kas aizsedza skatu uz apkārtējo pasauli. Caurspīdīga gaisma.
Esmu kaut ko līdzīgu redzējis filmās par veciem laikiem.
Aiz muguras atvērās logs, un izdzirdu dziesmu franču valodā un Diānas balsi, kas sauca mani.
Viņa pa logu pasniedza divas glāzes kafijas apsudrabotos glāžu turētājos. Mūsu rokas saskārās, kad es neveikli paņēmu abus traukus. Nolicis uz galda, atgriezos un saņēmu divas glāzītes un pudeli dzirkstošās «Veldzes».
Glīti sakārtoju uz galda un aizsmēķēju. Par pelnutrauku kalpoja milzīgs gliemežvāks.
Es pieliku to pie auss un aizvēru acis.
Maigi sārtā moluska balsī iešalcās dienvidu jūra, mani apņēma siltā un glāstošā Hellādas dvesma. Ugunssarkana saule grima Egejas jūrā. Sākās tikko tveramais mirklis starp dienu un nakti. Un kā nopūta iešalcās gliemežvākā. No tāliem un nezināmiem krastiem atskrēja seno dienu vējš, un grieķu kuģi, gadu tūkstošiem veci, viegli un trausli kā sniegpārsliņas, sašūpojās vīna sārtajās viļņu putās un izslējās lepni kā gulbji. Skan līksmi smiekli, un žvadz enkuru ķēdes. Jūrnieku sejas prieka pilnas, katrs seno kuģu loceklis trīs trakā skrējiena alkās. Enkuri augšā! Paceļas buras kā balti spārni. Aiziet! Aiziet! Milzu gulbji aizlido, šķeldami nu jau mēness apmirdzētos viļņus un :griezdami vējam pretim krūtis. Burās trako vējš. Braucēju sejās spīd sviedri. Uz priekšu! Ātrāk! Ceļš gadu tūkstošu garumā! Es redzēju vēl priekā smejošas sejas, tās nozibēja gar acīm, un kuģi aizlidoja pāri baltmirdzošām bangām un pazuda Egejas jūras tālēs…
Tā visa vairs nav, bet gliemežnīcā ierakstīts tikpat kā videomagnetofonā.
Es dzirdēju, kā Diāna uzliek franču dziesmiņu vēlreiz. Tad jau viņa nāca.
Gaišzaļais tērps pie katras kustības šķita maināmies te tumši zaļā, te zeltainā krāsā. Ikreiz, kad palūkojos Diānā, viņa viegli pasmaidīja. Viņa it kā pateicās par to, ka esmu šeit. Es vēl nesapratu viņas attieksmi pret mani. Atcerējos pirmās divas reizes, kad viņu redzēju, vēroju tagad, un katru reizi viņa bija citāda. It kā trīs dažādas Diānas. Un, vērojot viņu šodien, mana paļāvība auga augumā, es jutos viegli un gaisīgi, mans prieks likās atbalsojam visus priekus, kādi vien uz šīs zemeslodes ir.
– Tā ir skaista dziesma, – es teicu. – Tā ir brīnumjauka dziesma. Žēl tikai, ka nesaprotu vārdus. Arī tiem jābūt brīnumjaukiem. Esmu nolēmis kādreiz iemācīties pilnībā angļu, franču, vācu. Itāļu un spāņu valodas. Ar tām jāpietiek visam mūžam. Vari sarunāties jebkurā pasaules malā.
Dziesma vēl nebija beigusies, kad viņa teica:
– Uzliec dziesmu vēlreiz. Mēģināšu tev pārtulkot.
– No franču? – es pabrīnījos.
– Kas tur sevišķs? Kādreiz bija tāda aizraušanās. Mācīties valodas.
Aizgāju pie loga, palecos un ar ceļiem nometos uz palodzes. Radiola stāvēja pie paša loga. Atskaņotājā griezās ilgspēlējošā plate. Paliku adatu atpakaļ. Beidzās dziesma, kuru pretīgā balsī ķērca kāds rumānis. Nākamā būs atkal mūsu.
Atvēru pudeli un steigšus ielēju «Veldzi». Mēs pacēlām gaišās glāzes un paskatījāmies viens otram acīs.
– Laimē, – viņa teica un virpināja slaidajos pirkstos glāzi. Tajā skraidīja mazas gāzes bumbiņas.
– Laimē, – teicu es un maziem malkiem dzēru. Viegls, viegls, mazliet kodīgs bija dzēriens.
Skatījos, kā viņas lūpas pieskaras glāzes malai un kā kustas zeltainā kakla gāmurs.
Sākās dziesma, un viņa nolika glāzi. Viņa bija izdzērusi tikai kādu trešo daļu. Es turpretī pilnīgi tukšu.
– Dāvini mīļotai ziedus… Savas sirds sarkanos ziedus… Saules sārtos staros kas zied… Un neliec tai sapņot par tiem… Dāvini mīļotai ziedus… Mēnesnīcā bālā kas zied… Un neliec tai sapņot par tiem…
Piedziedājumu viņa klusu dziedāja līdz. Balss viņai bija patīkama, un dziedot viņa divas reizes kaut kā jauki iesmējās.
Ziedi nesmaržo sapnī,
Ziedi nesmaržo sapnī,
Ziedi nesmaržo sapnī,
Nesmaržo sapnī nekad…
– Īvo, lūdzu, neskaties manī tā! – viņa piepeši iesaucās. – Es zinu, ka dziedu nepareizi. Bet tagad pat nespēju nodziedāt tā, kā protu.
– Nē, nē, tu dziedi skaisti!
Viņa atkal smējās, māja ar roku.
– Apklusti! Citādi nedzirdēsi visu dziesmu.
Viņa no jauna pārvērtās uzmanībā, saspringti tverdama franču vārdus.
– Mīlas aizskartās sirdis… Gida mīlu, gaida ziedus… Steidzies, sirds gaidās var salūzt… Ziedus rudens salna var skart… Vītušie ziedi neuzzied… Lūzusi sirds vairs neiemīl… Dāvini mīļotai ziedus… Un neliec tai sapņot par tiem…
Un viņa dziedāja līdzi:
Ziedi nesmaržo sapnī,
Ziedi nesmaržo sapnī,
Ziedi nesmaržo sapnī,
Nesmaržo sapnī nekad.
Dziesma izskanēja, sākās cita par Parīzes zilajām debesīm; to es jau biju dzirdējis.
– Vārdi gan bija tādi… sentimentāli, – es teicu.
– Tev nepatika?
– Es jau nesaku, ka nepatika, saku tikai, ka vārdi likās tādi sentimentāli.
– Varbūt, – viņa pasmējās.
– Bet visvairāk man patika dziesmā, ka tu dziedāji līdz.
Mūsu skatieni lidinājās zeltainajā gaismā viegli kā cīruļu treļļi.
Pasaulē vēsmoja briestošo ceriņu pumpuru rūgtenā dvesma.
Sestdien mums stundas nenotika, jo devāmies ekskursijā uz Tukumu.
Freds braukt līdzi kategoriski atsacījās. Es arī negribēju, bet Teihmane pierunāja, un bija neērti atteikties. Es jau sāku domāt, ka viņa pēc tās nelaimīgās sapulces pret mums izturas savādāk.
Taču savus maldus ieraudzīju jau Tukuma bufetē, kur mēs ieturējām nelielas brokastis. Nopirkām pa kausam ūdeņaina alus, kad pieskrēja Teihmane un sāka kliegt, kas te notiekot, to viņa nepieļaušot, lai mēs tūlīt ejot ārā. Uz mums jau sāka skatīties un smīnēt citi bufetes apmeklētāji, bet kāds onkolītis pat aizstāvēja:
– Kundzīt, viņi tak jau lieli puiši!
– Jūs nekā nesaprotat! – atcirta Teihmane. Es jutos patiešām neērti un biju laimīgs, kad tiku no bufetes laukā.
Noklaiņojāmies bez jēgas, līdz pusdienā iznācām pie mežezera, kas, salīdzinot ar līdzīgiem, bija tīri prāvs. Vietējie bija ierīkojuši peldētavu un uzcēluši tramplīnu. Divi večuki sēdēja uz steķiem un makšķerēja.
Apmetāmies uz soliņiem, jo visiem pēkšņi sagribējās ēst. Čaukstēja plastmasas maisiņi un papīri, paukšķēja limonādes pudeļu korķi. Nu tik taisījās uz lielo izēšanos. Izvilku no kabatas trīs beļašus, ko biju nopircis stacijas bufetē, un gāju pie Edgara un Jāko. Viņi bija apmetušies nostāk no visa bara. Kaut arī mūsu attiecībās ar klasi bija iestājusies šķietama saskaņa.
– Īvo, Īvo! – sauca Sarmīte, kas abas ar Māru uz baltas drāniņas krāva maizītes. Pret Sarmīti es izturējos tā, it kā toreiz pie mietpilsoņiem nekas nebūtu bijis. Arī viņa izturējās tāpat, kaut gan nezinu, ko domāja par mani.
– Kas tad noticis?
– Esi tik laipns un attaisi mums limonādes pudeli, – viņa sacīja.
Tas bija satriecoši, jo Māra no somas vilka laukā vēl divlitrīgu termosu.
– Jūs nebaidāties pārēsties? – es prasīju.
– Hi, hi, hi, hi! – ķiķināja Māra. – Maizītes vieglāk nest vēderā nekā somā.
– Tik liels džentlmenis tu neesi, lai panestu mūsu somas, – Sarmīte piebalsoja.
– Vienkārši neciešu, ka cilvēki nav praktiski. Kas kait tā kā man nopirkt bufetē beļašus un iebāzt kabatā? Rokas brīvas. Varētu jau panest, bet baidos, ka nākamajā ekskursijā jūs somā iebāzīsiet vēl petrolejas plītiņu.
Bah! Man pret pieri atsitās saņurcīta papīra tūta. Nu abām bija lielie smiekli.
Pie rokas nekā derīga nebija, un taisīju pudeli vaļā ar zobiem.
– Trakais! Tu izlauzīsi zobus! – Sarmīte iebrēcās.
– Nekas, ieliks plastmasas. Tie vismaz nekad nesāpēs un nebojāsies, – mierināja Māra.
– Pareizi! Tā ir brīnišķīga ideja, tikpat liela kā debesskrāpis. Īvo, lauz stiprāk!
Tagad viņa dabūja ar pudeles korķi pa pieri.
– Cik tu esi slikti audzināts! – viņa smējās. – Kā tu izturies pret dāmu!
– Atradusies dāma! – es teicu.
Tas Mārai tik ļoti patika, ka viņa ielēja plastmasas glāzītē kafiju un piedāvāja.
– Paldies! Liels, liels paldies. Es labprāt izdzeršu glāzi smaržīgas kafijas.
– Fui, cik viņš pēkšņi kļuvis galants! – Sarmīte saviebās. – Taisni riebjas.
– Neklausies! – atteicu.
– Tādi ir visi mūsdienu čaļi, – smīnēja Māra. – No rupjības līdz pārmērīgam smalkumam viņiem tikpat kā nošņaukt degunu.
– Ņem lašmaizītes, Īvo! – piedāvāja Sarmīte.
– Paldies par sirsnīgajām rūpēm, rupjās lēdijas! Es labāk ēdu savus beļašus.
– Mēs jau rūpējamies par sevi, ne par tevi. Mums būs mazāk jānes.
– Nu jā, viņš labāk ēd kaķa gaļu, – Māra teica Sarmītei. – Bet varbūt viņš vienkārši nezina, ar ko pilda tādus beļašus?
– Tik tiešām, – es sacīju. – Labāk ēdu gudru kaķi nekā muļķa zivi.
Man viņas sāka krist uz nerviem. Sarmīte laikam mēģināja man atspēlēties. Nu, protams, nevar jau tā jokoties ar cilvēka jūtām. Bet divi tādi skuķi, kurām mēles īstajās vietās, pusstundas laikā var iedzīt tevi kapā. Ja vien uznāk tāda vēlēšanās.
Pienāca Raitis ar fotoaparātu.
– Acumirkli! Tūlīt iestādīšu attālumu.
Es ātri izdzēru kafiju un apdedzināju rīkli. Bet es negribēju atrasties uz viņa sasodītās filmiņas. Uztaisīs manu bildi, piespraudīs pie sienas un mētās manī virtuves tuteni.
– Paldies! – noliku glāzi un pielēcu kājās.
– Īvo! Ņem tak lašmaizīti un nemuļķojies. Nopietni! – Sarmīte uztraukusies iesaucās.
– Vēlāk, vēlāk, – es teicu un gāju pie draugiem. Jāko un Edgars gremoja žāvētas reņģes bez maizes.
– Kur tik pagrozies, visi ēd zivis.
– Zivīs daudz fosfora, – Jāko izspļāva asaku. – Es gribu būt gudrs.
– Nu kā tad, – Edgars piebilda ar dīvainu smaidu. Šodien viņš atkal bija kļuvis jocīgs.
Es uzmetu katram priekšā pa beļašam, bet Edgars novilka:
– Paldies! Ja es gribētu, nopirktu pats.
– Nu, ja neesi nopircis, tad ēd!
– Neesmu nopircis tāpēc, ka negribu.
– Apēdīsi vēlāk, kad sagribēsies.
– Nesagribēsies, – viņš sacīja.
– Varbūt tomēr sagribas, – es teicu, tiesājot lielu reņģi, kas vienīgā bija palikusi uz papīra. Edgars neatbildēja, satina asakas papīrā un aiznesa pie ugunskura, kuru dedzināja pārējie čaļi.
Man rokās palika stulbās zivs galva izbolītām acīm un asaka. Es pametu to zem sola, jo Edgars jau nu varēja pagaidīt, kamēr apēdu. Tā notiek vides piesārņošana, kad viens cilvēks nevērīgs pret otru.
– Uzmanību, uzmanību! – rokas ruporā salikusi, sauca Teihmane. – Pēc četrdesmit piecām minūtēm mēs dosimies projām. Uzņemiet laiku un neaizklīstiet tālu!
Bet pati ar dažām meitenēm iegāja mežā meklēt murķeļus. Visām rokās bija plastmasas kulītes, kuras laikam cerēja nepilnā stundā pielasīt.
Atnāca Edgars, un mēs aizsmēķējām. Vienam večukam bada pātagas galā spirinājās sīka zivtele. Viņš to noņēma un iemeta spainī, kas abiem makšķerniekiem bija kopīgs.
Es neatzīstu blēņošanos ar makšķerēm. Varbūt tāpēc, ka vajadzīga liela pacietība, kuras man nav. Kad nekas neķeras, es sāku nervozēt. Tā vairs nav atpūta pie dabas krūts, bet kaut ka dumjš!
– Cik no tramplīna augšas līdz ūdenim varētu būt? – pēkšņi prasīja Edgars.
– Kādiem desmit metriem jābūt, – Jāko atteica.
– Droši vien, – es piebildu. – Augstāk diez vai.
Un tikpat piepeši sajutu, ka nebūs labi. Atmiņā pazibēja brīdis pie kārtīm toreiz Freda mājās. Bet es nekā nesacīju. Toties ierunājās Edgars.
– Klāt jau vasara. Ūdens silts.
– Jūrā cilvēki sāk peldsezonu, – prātoja naivais Jāko. – Mežezerā ūdens temperatūrai jābūt vēl augstākai. Varbūt derētu nopeldēties?
– Nezinu, – Edgars klusu sacīja. – Bet Īvo varētu pamēģināt. Parādīt savu prasmi nirt no desmit metru tramplīna.
Tas nu bija izteikts. Labi, ka viņš nevilka garumā un nespēlējās kā čūska ar trusīti.
– Tev tik ļoti gribas to redzēt? – es brīnījos. – Vai tad tu filmās neesi redzējis, kā cilvēki lido no tramplīna?
– Esmu redzējis. Bet neesmu redzējis, kā to dari tu.
– Un tev tik ļoti gribētos to redzēt?
– Ļoti, – viņš teica.
– Varbūt tiešām sagādāt mazajam bērniņam Edgariņam prieku? Varbūt tiešām demonstrēt, kā Īvo Bergs nirst no desmit metru tramplīna?
– Tas būtu jauki, – Edgars samirkšķināja garās skropstas. Viņš nudien izskatījās pēc sīka, kaprīza puišeļa.
– Ak, tās derības kāršu spēlē, – Jāko beidzot aptvēra.
– Nē, zaudējums kārtīs, – Edgars izlaboja.
Jāko sāka smieties. Ka nedrīkst pavasarī lēkt ūdenī, to viņš saprata. Bet ko nozīmē ienirt no desmit metriem arī vasarā, līdz viņam neaizgāja. Viņš laikam domāja: ja lec daudzi, tad arī man tā nav nekāda problēma.
– Jāko, tu esi kādreiz lēcis no tāda augstuma?
– Nē, – viņš teica. – Nav gadījies.
– Es jau tā domāju, – man atlika tikai sacīt.
Edgars klusēja. Paraudzījās pulkstenī, bet tā, lai arī es šo kustību pamanītu.
Nopīpoju cigareti un iemetu ūdenī. Ap izsmēķi sagriezās muļķa zivteļu bars.
– Edgar, kā tev šķiet, vai zivis var iemācīt pīpot? Suņus it kā varot.
– Tev varbūt tas izdotos. Citiem diez vai.
Aizsmēķēju jaunu cigareti un uzsitu Jāko plecam.
– Atnāc līdzi. Paturēsi drēbes.
Jā, kāpēc gan ne. Ja nu es gribot lēkt. Tikai tas jādarot ātri, kamēr Teihmane neesot atgriezusies. Nekas šausmīgs jau neesot, jo kas tad nu varot ūdenī gadīties, bet viņa noteikti uztraukšoties un ļaušot vaļu emocijām.
Mēs kāpām tornī. Edgars vilkās nopakaļ sakniebtām lūpām.
– Ko tu te lien? – es viņam uzbrēcu. – Lasies lejā. Citādi nejauši var gadīties, ka arī tu ielido ezerā.
Viņš neatbildēja, bet zemē nekāpa.
Es piegāju laukumiņa malai un paskatījos lejā. Nudien, tur bija vairāk nekā desmit metru. Bet kam nu es to tagad varēju iestāstīt?
Es fiksi norāvu drēbes un iegrūdu Jāko rokās.
– Pastāvi man priekšā, lai viņi no lejas neredz, kas te gatavojas, – izdvesu.
Bet mani dārgie klases biedri jau bija pamanījuši, un es dzirdēju viņu ziņkārīgās balsis un smieklus.
Paraudzījos debesīs, cigareti zobos iekodis. Saulei garām papeldēja pūkains mākonītis, un ezera virsmā iemirdzējās sudrabainas zvīņas. Tumšais egļu mežs iekļāva ezeru, kas kā teiksmaina dzīvnieka mirdzošā acs gulēja zem manām kājām. Paraudzījos tieši lejup, un tā bija vienīgā vieta visā ezerā, kurā melnēja bezdibenis. Likās, ka tornis kļuvis vēl augstāks.
Es zināju, ka mierīgi aizpeldēšu līdz peldētavas steķiem, es zināju, ka aizpeldētu daudz, daudz tālāk, bet domāju par to, ka nāksies ienirt aukstā, tumšā nebūtībā. Te, augšā, bija dzīve, tur, lejā, nāve. Man no augstuma vienmēr bijis bail. Nevaru pat saskaitīt, cik reižu sapņos nez kāpēc esmu kāpis kaut kur augstu, augstu, un vienmēr man ir paslīdējusi kāja vai atšļukušas rokas, vai kāds pagrūdis, un es, drausmās pamiris, esmu gāzies lejup kā akmens. Tiesa, vienmēr esmu pamodies, pirms pieskaros zemei.
Torņa smaile bija atsegta vējam, un man sāka salt. Klabēja zobi, bet roka aptvēra margu laukumiņa malā. Tobrīd es atdotu gadu no dzīves, lai jau peldētu uz krastu. Viss apkārtējais kļuva sīks, eksistēju tikai es un melnais bezdibenis. Nu, nu, es sevi drošināju, tūlīt, tūlīt, vēl tikai sekundi, pussekundi, sekundi, es jau atlaižu rokas, es jau lidoju, bet plauksta arvien stingrāk žņaudza koka margu.
Edgars kaut ko sacīja, viņš man pat pieskārās, satvēra pie delma, bet tas vairs neattiecās uz mani. Es lēnām liecos uz priekšu, it kā mani vilktu kāds neredzams smagums. Roka iztaisnojās un kavēja šo kustību. Es jutu, ka pirksti atlaižas, gludā marga izslīd no plaukstas, un roka, zibenīgi sacirtusies dūrē, satver vienīgi vēja brīzi. Es iekliedzos un ķēru pēc margas, bet zaudēju līdzsvaru un gāzos lejup.
Mani aprija melna nakts.
Sirds gandrīz apstājās.
Nakts aizcirta elpu, smacēja, spieda krūtis, līda degunā, ausīs, mutē, un man likās, ka tūlīt sajukšu prātā. Laikam biju šausmās kliedzis, jo, kad nokļuvu virspusē, biju pamatīgi sakampies ūdeni un rīstījos kā pats nelabais.
Izmisīgi sitos ar kājām un rokām. Ātrāk uz krastu, lai mani dzelmē neierautu vēlreiz!
Piepeldēju steķiem netālu no makšķerniekiem. Abām rokām iekrampējos dēļos. Man nebija spēka izrāpties.
Čaļi bija klāt. Četras rokas pasniedzās pretim un izrāva mani no dzelmes. Es nepaskatījos, kas sniedza rokas. Es tās tikai satvēru. Ja būtu pie pilnas sajēgas, es neņemtu Edgara roku, tik tiešām ne. Labāk būtu tupējis ūdenī, kamēr atgūstu spēkus.
– Nu kā, Īvo? – tarkšķēja Jāko. – Tu viss trīci. Ģērb ātrāk kreklu. Nevajadzēja lēkt. Edgars taču teica, ka ņem atpakaļ savus vārdus.
Es uzrāvu kreklu un džinsus pārmetu plecam. Gāju uz krastu. Dēļi līgojās, un man trīcēja kājas.
Tramplīna piekājē uzvilku džinsus un šņorēju kedas. Pievilkās Edgars un ieteicās tādā tonī, it kā nekas nupat nebūtu noticis:
– Tev nevajadzēja lēkt.
– Tu pats to gribēji, un tev bija taisnība: kārtīs es biju zaudējis, – izgrūdu vienā elpas vilcienā.
– Pirms tu nolēci, es teicu, ka ņemu savus vārdus atpakaļ.
– Vai tiešām? – es brīnījos. – Bet toreiz Freda mājās tu kauci, ka ne aizklausīties, šodien pusvārdiem turpināji to pašu un, kad es jau noģērbies stāvu uz tramplīna malas, tu pasaki, ka ņem vārdus atpakaļ. Nu tad ar labais Edgariņš uzradies. Humānists! Cilvēku draugs!
– Un tomēr nebija prātīgi, ka tu mani nepaklausīji. Es taču patiesībā tā nemaz negribēju.
– Ak šitā gan? Tu to nemaz negribēji, bet tomēr novedi tik tālu, ka man to nācās izdarīt.
– Es tak tev teicu…
– Tu domā, ka es kaut ko dzirdēju?! – man izlauzās pret paša gribu, un es vairs nevarēju apstāties. – Es taču biju nobijies kā beidzamais lupata! Es trīcēju aiz bailēm! Jā, jā, es to varu pateikt tev un nebūt nekaunos. Vienīgais, ko es dzirdēju un redzēju, bija tas melnais bezdibenis tur lejā!…
Viņš bija apjucis. Laikam necerēja ko tādu dzirdēt. Un žēlīgi novilka:
– Īvo, lai nu kā, bet šitais gājiens no tavas puses bija muļķīgs…
Man iekšā viss sagriezās. Es tomēr biju nolēcis, kaut gandrīz vai nobeidzos aiz šausmām, es biju niris tūkstoš reižu tur zem ūdens, un nu viņš, kas pie tā vainīgs, uzdrīkstas vēl šādi izteikties! Ko te vairs līdzēja vārdi?
Un es gāzu. Edgaram pa ģīmi. Jāsaka, tai brīdī izjutu drausmīgu baudu. Desmit visaizskarošākās atbildes nespēj līdzināties kārtīgam sitienam draņķim pa purnu.
Viņš paguva izraut rokas no kabatām tikai tad, kad atsitās ar muguru pret tramplīna stabu.
Viņa meitenīgā seja ar garajām skropstām un cirtainajiem matiem sašķobījās. Es gaidīju, ka viņš tūlīt klups man virsū, bet nekas tāds nenotika.
Jāko stāvēja un skatījās. Te uz Edgaru, te uz mani.
– Pieliec acij naža asmeni, – ciniski teicu, – citādi dabūsi kādu laiku pavalkāt saules brilles.
Viņš neatbildēja un pārvilka delnu lūpām. Tad izslēkās un gāja prom.
Mēs klusēdami sekojām.
Nu biju kļuvis par dienas varoni.
Visiem atbildēju, ka ielēcu ezerā aiz gara laika. Tālākās runās neielaidos.
Manas dusmas bija acumirklī pagaisušas. Man tomēr nevajadzēja viņam sist. Un pats galvenais – nekādi nevarēju saprast, kāda velna pēc tam visam bija jānotiek.
Stacijā nokļuvām tikai vakarpusē.
Krēsloja. Vagons nebija apgaismots.
Mēs trijatā ieņēmām vienu solu nodalījumu. Edgars un Jāko sēdēja man pretim.
Priežu zaros mirkšķināja saule. Gaisma zibēja Edgara kreisajā vaigā. Es redzēju, ka zem acs izveidojies zilums. Pamatīgs zilums. Es biju trāpījis precīzi.
Edgars uzlika kājas uz sola un svilpoja kādu melodiju.
Skolā tuvojās pārcelšanas eksāmenu laiks. Tie, kas bija cītīgi mācījušies visa gada laikā, tur nesaskatīja nekādu problēmu. Savādāk bija ar citiem. Fredijs pat staigāja apkārt, divniekus uz trijniekiem labodams. Viņš skolotājiem bija apnicis tikpat kā kareivjiem «Šveikā» Baluns, kas mūždien meklēja kaut ko ēdamu. Tomēr Freda dūšīgā būda un tai pašā laikā sirdi iežēlinošā bezpalīdzība darīja brīnumus, un viņš tiešām mācībās savilka galus kopā.
– Jāstaigā gan kā grēku nožēlotājam pie biktstēva, – viņš secināja. – Bet tomēr tas ir labāk nekā regulāri mācīties.
Vienmēr nesu Diānai puķes, katru reizi savādākas, kā dziedāja tai franču dziesmiņā. Un ikreiz viņa bija priecīga un teica, ka ziedi stāvot vāzē līdz nākamajai reizei, kad es atbraucot. Kaut arī nereti puķes vienkārši saplūcu pļavā. Jo nav jau svarīgi, kādas puķes, svarīgi ir, kas tās dāvina.
… blāvā dzintara sprādze viņas slaidajā, nervozajā rokā. Kristāliņu medaljons zeltaini iedegušajā krūšu bedrītē. Zīdainie mati, sasprausti ar ziloņkaula margrietiņu. Tumšās acis, varbūt viegli zaļganā nokrāsā, kad viņa smējās. Viņas dejojošie soļi un kaķenes laiskums, kas pēkšņi pārvērtās panteras elastīgā dzīvīgumā. Depresija. Un nerātna, bērnišķīgi jauka. Vēlēšanās noskūpstīt, kas novakarē stāvam jūras kāpās, atspiedušies pret priedes stumbru. Atļauja aplikt rokas, viegls smaids un tikpat viegls uzsitiens pa manām lūpām. Vijīga kustība, un rokas tver tikai vējā drebošo priedi…
Sestdienas vakarā nopļautās pļavas un siena zārdi tinās baltā miglā. Dzestrums kāpa no zemes. Tālumā māva govs un šķindināja ķēdi, prasīdamās mājup.
Vakarkrēsla bija ieslīgusi Diānas dārzā.
Viņas logā blāzmoja vāja gaismiņa.
Es negribēju traucēt mājiniekus un aizzagos līdz logam. Uz galda dega naktslampiņa ar sārtu abažūru. Istaba grima tumsā, un vienīgais gaišums bija viņa.
Diāna sēdēja ar muguru pret logu un smēķēja. Pelnutraukā bija cigarešu gali. Viņa bija smēķējusi daudz.
Piepeši viņa it kā sajuta, ka stāvu pie loga, lai gan biju pavisam kluss. Viņa pagriezās un uzsmaidīja man nogurusi. It kā sacīdama: «Ak, tas esi tu! Tomēr labi, ka atnāci.»
Viņa pienāca logam, noņēma no palodzes māla vāzi ar tulpēm un atvēra. Viņa lūkoja pasmaidīt, un nu smaids jau bija viņas.
– Dažbrīd es… dažbrīd man kļūst pārāk smagi…
– Es saprotu, – teicu.
– Pārdzīvots tik daudz… Tev ir labāk…
– Zinu…
Es iekāpu istabā un aizvēru logu. Gribēju nolikt vāzi uz palodzes, bet viņa teica, lai atstājot vien uz galda. Viņa nodzēsa gliemežnīcā cigareti. Piespiests bija par vāju, un tā turpināja gruzdēt. Es noberzu cigaretes galu līdz pašam filtram. Gliemežnīca sašūpojās un svārstījās no vienas puses uz otru. Viņa vēroja, līdz gliemežnīca sastinga.
– Vai es tev patīku? – viņa negaidīti jautāja.
– Jā, – es atteicu. – Protams.
– Vai tu… es gribu teikt, vai es varētu būt, ko tu, iespējams… Kas par muļķībām! Tu pats zini, ko gribu sacīt… Tikai neiedomājies, ka neesmu pie pilnas sajēgas… Tikai neiedomājies, ka es to nezinu… Es zinu visu par tevi un sevi… Un pašai man no tā maz labuma…
– Tu esi skaista, – es nočukstēju. – Kā viskrāšņākā puķe pasaules lielākajā dārzā.
Viņa vāri pasmaidīja.
– Tu esi tik neatsaucīgs.
– Ko? – tikko dzirdami izdvesa manas lūpas.
Viņa bija pienākusi pavisam tuvu, balss skanēja apslāpēti. Es apburts skatījos viņas acīs, un tur bija viss, kādēļ cilvēks dzīvo. Es pacēlu roku un atbīdīju viņai no pieres matu cirtu. Mana roka noslīdēja pār mīkstajiem matiem un palika uz viņas kakla. Es pirkstiem jutu pieskaramies sidraba ķēdīti un zeltainās ādas siltumu. Piepeši viņa alkaini tiecās man pretim, ar lūpām un visu augumu, un es tiecos pēc viņas. Mūsu lūpas izmisīgi saskārās, un man noreiba galva. Es pats sevi vairs nepazinu.
Es turēju viņu savās rokās, un viņa kļāvās pie manis ciešāk un ciešāk. Pēkšņi viņa novērsās un atraisījās no manām rokām. Aizgāja pie grāmatplaukta, paņēma dažus sējumus un nolika uz galda.
Biju apreibis kā no vīna. Galvā joņoja tūkstoš domu, kas reālo izpausmi guva vienā: pateicībā liktenim, ka eksistēju un eksistē viņa.
Viņa atstāja mani šūpojamies it kā šūpolēs. Lai! Viņa droši varēja domāt, kas viņš tāds ir, salīdzinot ar mani. Viss ir brīnišķīgi, viņa droši varēja domāt, viņš ir pieveikts, esmu uzmetusi viņam laso kā nepaklausīgam ērzelēnam, un viņš kļuvis rāms. Es varu viņu vest, kur gribu, darīt ar viņu, ko gribu. Par vienu manu smaidu vai skūpstu viņš skries no vienas prērijas malas līdz otrai, kas iesniedzas bezgalībā. Viņš pieder man, esmu viņu ieguvusi par vienu skūpstu, kurā viņš aizmirsa visu. Es kļuvu viņa pasaule, un divu pasauļu nav…
Diāna lika somā grāmatas. Viņas satraukums, cik piepeši sācies, tik ātri arī bija pierimis.
– Atceros, kā toreiz tevi gaidīju… Gaidīju katru dienu… Vismaz man pašai bija tāda sajūta, ka esmu tev iepatikusies… Jutos kā roze, kas gaida dārznieku…
Elpai skarot viņas matu smaržu, es spēji pagriezu Diānu pret sevi.
– Ā, – viņa izdvesa, mazliet brutālās rīcības pārsteigta, uzlika rokas maniem pleciem. Es piekļāvu viņu, glāstīju plecus un rokas, un skūpstīju viņu vēl un vēl, un viņas seja, sniedzoties pretim, bija paļāvības pilna, un sausās lūpas viegli trīsēja.
Piepeši jūras pusē uzliesmoja zibens šautra, un viņas seju ieraudzīju baltu kā sniegu, un baltas bija manas rokas, kas saudzīgi turēja viņas galvu. Spožajā gaismā acīs pazibēja baiļu ēna.
Nogranda pērkons. Istabā bija kļuvis tveicīgi. Negaiss bija piezadzies nemanot.
Ūdens šaltīm gāzās no satumsušajām debesīm. Lietus lāses bungoja skārda palodzi un pakšķināja rūtīs, tecēja žigli kā skaudras uz zemi.
Mēs piegājām logam.
Es atvēru labo pusi.
Istabā ieskrēja spirgta brāzma.
Es stāvēju, aptvēris viņas plecus. Siltās debesu asaras krita mums matos un ritēja lejup pa vaigiem, un likās, ka mēs raudātu. Izslāpušie dārzi un pļavas aizgūtnēm dzēra valgmi, un kāda neredzama roka svaidīja liesmojošās serpentīna st«igas, un mākoņos skanēja dobji smiekli.
Ap lampas abažūru caurspīdīgiem celofāna spārniem dejoja kukaiņi, kam pa atvērto logu bija laimējies izglābties no nāves.
Negaisa draudīgie mākoņi pārslīdēja dārzam un mājiņai, aizpeldēja tālāk uz Limbažu pusi.
Sīks lietutiņš nepārstāja rasināt.
– Aiziesim pie mana brāļa, – viņa teica. – Apsolīju šodien aiznest dažas grāmatas.
– Tev ir brālis? – es prasīju, un kaut kas aizžņaudza man sirdi.
– Jā, – viņa atteica. – Kas tur tik neparasts?
– Nekas, – es sacīju. – Nekas.
Viņa no skapja izvilka lielu, melnu lietussargu.
– Mums būs jāiet kā divām dvīņu sēnēm zem vienas cepurītes, – viņa smējās un pasvieda man somu ar grāmatām.
Viņas skūpsti lidinājās istabā, slīdēja cauri knišļu bariem, ietrīsēja dārzā un notrauca lietus lāses zili balto ceriņu vālītēm, iebēga no jauna istabā un paslēpās zem lietussarga, zibenīgi pieskārās manām lūpām, atstādami saldi rūgteno korintu garšu, un aizdejoja līdzi negaisa mākoņiem.
Mēs gājām pa slapjo lielceļu, un pretim steidzās tērcītes. Mēs laipojām starp peļķēm, es turēju lietussargu atvērtu, un viņa abām rokām bija ieķērusies man elkonī. Es jutu viņas elpu un siltumu. Ik pa brīdim viņas vaigs pieskārās manam plecam.
Man nebija ne mazākās patikas iet pie viņas brāļa.
Aizkļuvām pie noplukušas divstāvu koka vasarnīcas, kas likās neapdzīvota. Vienīgi, kad ieskatījos uzmanīgāk, augšstāva divos logo samanīju vāras gaismas atblāzmu. Diāna atvēra sētas vārtiņus, kas turējās vienā sarūsējušā eņģē un nežēlīgi čirkstēja.
– Tas viņam kalpo zvana vietā, – viņa teica.
Un tiešām – viens augšstāva logs pavērās, pazibēja galva kā tumša ēna, un logs atkal aizcirtās.
Viņa ieveda mani verandā, kuras sienas veidoja lieli matēta stikla logi, sadalīti sīkos rūšu kvadrātos. Daudzas rūtis bija izsistas. Grīda bija piemētāta vecām grabažām, un es nodauzīju kājas, ceļu meklēdams.
– Laid mani pa priekšu, – Diāna ieteicās. – Esmu iemanījusies lavierēt starp šiem mēsliem kā loču kuģis.
– Vai tad nerentētos savest vasarnīcu kārtībā? – es prasīju. – Vasarā varētu izīrēt un raust baltu naudu.
– Māja nepieder mums. Brālis vienīgi augšstāvā ierīkojis darbnīcu. Bet mazliet kārtības jau nu gan varēja ievest. It sevišķi, ja cilvēks strādā autotransporta kantorī par galdnieku.
Mēs kāpām augšup pa kāpnēm, kas čīkstēja un ļodzījās.
– Vai tu nebaidies, ka tās reiz varētu izjukt? – es vaicāju.
– Cerēsim, ka mums laimēsies. Bet vispār nebūtu par sliktu. Tad varbūt brālis sataisītu kaut cik jēdzīgākas. Lai gan šķiet, ka drīzāk viņš veco vietā pieslietu ugunsdzēsēju kāpnes.
Viņa atgrūda durvis, un mēs iegājām plašā telpā, kur dega piecas pamatīgas sveces: katrā kaktā pa vienai garkājainos svečturos, bet uz galda piektā.
– Čau, – teica Diāna, un es piebalsoju sveicienam.
Pie galda, augstos ķebļos satupušies, kūkoja trīs cilvēki: divi vīrieši un sieviete, ietinusies rūtainā segā. Viņi strēba kafiju no apdauzītām porcelāna krūzēm un par kaut ko gudri sprieda.
Diāna te bija savs cilvēks un stādīja mani priekšā.
Dāmu sauca Skaidrīte. Viņa bija patukla, tā ap gadiem trīsdesmit, sārtām lūpām, mazām, apaļīgām rociņām. Vārdu sakot, vai plīsa aiz veselības.
– Mana brāļa pašreizējais modelis, – pasmīnēja Diāna. – Viņš grib kļūt otrs Rubenss.
– Alfonss – rajona jauno autoru apvienības biedrs. Uzlēcošs spīdeklis pie citas galaktikas debesīm.
Mēs paspiedām viens otram roku. Čalis varēja būt kādus trīs četrus gadus vecāks par mani. Par Diānas vārdiem viņš nosarka. Šai vidē viņš izskatījās kā albinoss. Apvilcis baltu kreklu un kaklasaiti. Mati pagari, bet saķemmēti kā bildēm fotoateljē skatlogos.
– Un tas mans brālis Juris. Lielākais dienaszaglis šai bandā, – viņa smējās.
Viņš nekā neiebilda un aizgāja pie skapja, kuram nebija durvju, izņēma divas tādas pašas apdrupušas krūzītes, kādas jau bija uz galda. Žigli pametu acis. Nosmulēti džinsi, saplēsts krekls, basas kājas, melna bārdele kā spāņu grandam. Īsts dons Pedro.
Viņš lēja krūzītēs kafiju un teica:
– Īvo laikam manu māsu jau pazīst. Citādi es varētu stādīt viņu priekšā kā izcilāko makšķernieci to sieviešu vidū, kuras pazīstu. Viņa prot izzvejot zivis arī tādos dīķos, kur citām tas nekad neizdotos.
– Tad es Diānu apbrīnoju, – sacīju. – Man ir vesela problēma nomakšķerēt kaut vienu zivi tur, kur citi velk tās spaiņiem. Man pietrūkst pacietības gaidīt.
Kompānija sāka jautri smieties. Skaidrīte sajūsmā pat uzsita ar mazo dūrīti pa galdu, ka krūzes un elektriskā kafijkanna salēcās.
Vienīgi Diāna palika nopietna.
– Juri, es atnesu tev grāmatas, – viņa teica.
– Lieliski!
Viņš paķēra somu un nozuda blakus istabā.
– Īvo, es tūlīt atgriezīšos, – Diāna klusu sacīja un nolika man priekšā krūzi ar kafiju. – Neskaties, ka tā rādās tik nepievilcīga. Krūze ir tīra.
Arī viņa iegāja blakus istabā un cieši aizvēra durvis.
– Daži tikai mērkaķojas ar tīrību, – Skaidrīte noteica un satinās ciešāk segā. – Tīrība nav viņu iekšējā nepieciešamība. Viņi to dara tikai tāpēc, lai rādītu, cik paši ir smalki un kāds tas otrs ir cūka. Īvo, dzer taču kafiju! Nekautrējies!
– Paldies! – es atteicu un pieliku krūzi pie lūpām. Negribēju, lai sāktu domāt, ka turu viņus par cūkām. Kafija bija tīri laba.
– Ar tevi tas pats, Alfons! – Skaidrīte laikam turpināja agrāko sarunu. – Modernais romāns, avangardistiska dzeja. Tie vārdi dažādās variācijās tev uz mēles gandrīz katrā teikumā. Tu gribi rādīties ļoti intelektuāls un mani, tāpēc ka es tā saucamajā «lubu» literatūrā saskatu zināmas vērtības, pataisīt citu acīs par muļķa vistu.
Alfonss nikni nopūtās un atmeta ar roku.
– Ar tevi vispār nav vērts sākt runāt!
– Nu, ko es teicu? Skaties, Īvo! Tev pretim sēž intelektuālis un muļķa vista, kas der tikai Jurim par modeli.
– Tu esi lasījis kādas no tās lubu sērijas? – Alfonss prasīja man.
– Kad biju mazāks, jā, – zināju pateikt. – «Es nekad vairs nevaru tā mīlēt», «Liekēdīte», tad vēl «Dieva dzirnavas maļ lēni, bet labi» un «Amora bultas»… «Laulība uz īsu brīdi»… citām nosaukumus esmu piemirsis. Tās visas bija vecajā drukā.
– Un kādas «zināmas vērtības» tu tajās sameklēji? – viņš prašņāja tālāk.
– Es nezinu. Sākumā lasīju ar interesi. Vēlāk kļuva garlaicīgi, jo uzreiz zināju, kā darbība risināsies tālākajās lappusēs. Un tās mīlestības runas tik apnicīgas un sentimentālas, ka rieb.
– Lūk! – viņš uzvaroši iesaucās. – Tagad sēž jau divi intelektuāļi un viena muļķa vista, ja nu tev labpatīk sevi par tādu dēvēt.
– Ai, zēni, zēni! – viņa pasmaidīja mums kā no Olimpa virsotnes. – Jūs esat pārāk jauni, lai ko saprastu… Cilvēka iekšējā pasaule jums ir mīkla, kuru atminēsiet vēlāk…
– Ak! – Alfonss izmisumā iesaucās. – Dzer labāk kafiju! Tas tiešām ir vienīgais, ko tu intelektuāli proti darīt.
Viņš tomēr pats nevarēja nomierināties.
– Ielien indivīdam iekšā, paķer «iekšējo pasauli» un izvelk laukā. Un tad nu pēta, pēta, izrakā katru šūnu un raksta pantus un romānus. Bet vai tad tas ir mākslas uzdevums? – Alfonss pievērsās man. – Mākslas uzdevums ir caur indivīdu parādīt laiku, sabiedrību, kurā tas dzīvo, pacelt problēmas, kas šai sabiedrībā eksistē, nevis iegrimst sīkajā «iekšējā pasaulē», radot iespaidu, ka tas ir vienīgais objekts, kurā sastopamas pretrunas, kuru risināšanai nepieciešams pievērst plašāku sabiedrības uzmanību. Bet aktuālās problēmas kautrīgi apiet, tikpat kā smalki ļaudis paiet garām publiskai atejai ar rupju uzrakstu uz durvīm, klusībā pasmīnot, bet izliekoties, it kā tāda nemaz nebūtu. Taču neķītrais uzraksts tāpēc jau nepazūd, ka to neievēro. Un pēc kāda laika, kad uzraksts kļuvis pārāk uzkrītošs, atvelkas sētnieks un to noslauka. Un nu tik jāskrien pa galvu kaklu uz mājām, jāsēžas pie rakstāmgalda un jāizvirza problēma: «Neķītrais uzraksts uz atejas durvīm», jāizdomā sižets un jārisina problēma, kuras gala rezultāts ir – tīras durvis. Tā ir ērtāk un drošāk. Jo kas zina – grābstīsies gar durvīm pirms laika un dabūsi vēl pa kaklu. Bet to, ka aprakstītas arī sienas, neviens neievēro, jo tas nu atkal tā… Rādīsimies labāk drosmīgi, tēlojot tīrās durvis.
– Tu runā tik skaisti un gudri, – iedzēla Skaidrīte. – Nemaz negribas ticēt, ka tā prātot var zaļš puika. Ej labāk uz mājām un raksti par nocūkotajām tualetes sienām.
– Ai! – Alfonss ievaidējās. – Tikko tu atver muti, es jau zinu, ka laukā nāks kaut kas tāds, ko izdomāt var vienīgi tāda… Skaidrīte.
– Ja tu nekļūsi pieklājīgāks, es uzliešu tev uz galvas kafiju.
Man apnika viņos klausīties.
Es piecēlos un aizgāju pie loga.
Satumsušo debesu jūrā mēness peldējās un saplosīta mākoņa driskās slaucījās. Viņa bālā seja bija gaišāka tapusi un atrisušie mati kā zvaigznes mirdzēja.
Es atvēru logu un aizsmēķēju cigareti. Pagalmā auga nekopti krūmi, zāle bija sazēlusi līdz pat ceļiem.
Es uzsmaidīju mēnesim, viņš pamirkšķināja pretim un aizsedza seju ar rūsganu mākoņa stūri. Un man kļuva ap sirdi tā dīvaini. Viņš taču tāpat skatījās tad, kad te vēl nebija šīs mājas un nekoptā dārza. Un viņš smaidīs un piemiegs ar aci arī tad, kad nebūs vairs šīs noplukušās vasarnīcas, koki dārzā būs izauguši lieli un neviens neatcerēsies, kad tie stādīti, nebūs čīkstošo vārtiņu, kas karājas sarūsējušā eņģē, nebūs verandas ar stikla sienām un noteiktu skaitu izdauzītu rūšu, nebūs grīļīgo kāpņu, nebūs šīs istabas, pie kuras loga stāvu, nebūs loga, kuru var atvērt un paskatīties pasaulē, paskatīties pasaulē tieši no šāda redzes punkta tieši šai laikā, tieši tādām acīm, sajust tieši tā, un zināt tieši tā… Un varbūt te pletīsies rudzu druva, un varbūt kādi stāvēs tās malā un raudzīsies zilās rudzpuķēs, un pat nenojautīs, ka vienā trīsdimensiju punktā virs vēja pieliektajiem rudzu stiebriem kaut kas ir bijis un pazudis, un nesajutīs, ka pasaule kādā mirklī kļuvusi nabagāka.
Kā saglabāt? Varbūt šis mirklis eksistēs kādā citu dimensiju pasaulē? Es nezinu. Bet man ļoti negribas, ka to zaudē šī pasaule. Es varbūt varētu uzrakstīt, pastāstīt mūzikā, uzgleznot, bet vai ar to līdzēts, ja katrs jutīs savādāk manus vārdus, manas skaņas, manas otas triepienus? Šis mirklis nezūd, nezūd tik ilgi, kamēr esmu es. Un kaut arī neviens to nesajutīs tā, tas tomēr nepazūd un atbalsosies citos kā klavieru taustiņa maigs piesitiens ietrīs pārējo taustiņu stīgās un kaut ko pastāstīs.
Mēness paņēma vijoles lociņu un sāka spēlēt uz zeltstīgām. Liegā melodija nolija pār krēslaino zemi, un nātru lapās iedziedājās sienāži.
Bālajā sveču gaismā Skaidrīte un Alfonss turpināja strīdēties. Sulīgām lūpām smiedamās, Skaidrīte viņam iebilda, bet viņš iekaisis centās pierādīt savu taisnību.
Es klīdu gar darbnīcas sienām, kur bija pienaglotas gleznas. Dons Pedro laikam bija tik ražīgs, ka nepaguva iegādāties rāmjus. Kas tikai tur nebija samālēts. Gan eļļā, gan akvareļos. Par mākslu man nav lielas sajēgas. Es varu tikai pateikt, vai man patīk vai ne. Un viens akvarelis man tiešām patika.
Pļava agrā rīta miglā. Debesis dzeltenīgi pelēkas. Violeti siena zārdi. Tālumā tikko samanāmi vītolu stumbri, jo lapas bija piesūkušās ar miglu. Zāle zaļpelēka, kā pārvilkta ar zirnekļa tīklu. Krāsas saplūda kopā tik nemanāmi, ka likās atrodamies kustībā; šķita, ka vajag tikai nedaudz pieskarties, un krāsas sajauksies jaunos toņos, jo pelēcīgā debess noslīdēs zemāk un iedegsies balta saule.
Man glezna patika tāpēc, ka izsauca manī kādu noskaņu. Kaut ko agrāk pārdzīvotu, kas neapzināti visu laiku dusējis manī, bet nu nokļuvis uz viena viļņa ar akvareli. Un tad es atcerējos to rītu, kad pirms daudziem gadiem basām kājām skrēju uz sauli. Pļava nebija tā pļava, un mirklis nebija tas mirklis, jo neredzēju sauli, bet akvarelī bija tā brīža gaidas. Vai tad dons Pedro arī juta tāpat kā es, vai arī viņam tai momentā sirds pukstējusi tāpat kā man brīnuma priekšā, tikai viņš šo brīnumu nebija sagaidījis un gaidīja savā darbā?
Gar manām acīm slīdēja citas bildes, bet tās mani atstāja vienaldzīgu. Aplūkojot biju nonācis līdz blakus istabas durvīm, un izdzirdu Diānas un dona Pedro skaļās balsis. Varēju gan saprast tikai dažus vārdus.
Viņa ik pa brīdim lūdza viņu runāt klusāk, viņš paklausīja, bet tad atkal balss kļuva skaļāka līdz viņas nākamajam lūgumam.
Dons Pedro kaut ko Diānai pārmeta, runāja it kā skolotājs ar skolnieci, un viņa tikai klusi iebilda.
Lai viņa padomājot ar galvu, vai viņa arī apjēdzot, cik viņai gadu. Lai nepaliekot bērna prātā. Tad skanēja kaut kādas runas par mīlestību, viņa pārmeta brālim, un viņš vairākas reizes pa zilbēm atkārtoja, ka atšķirībā no viņas esot vī-rie-tis, un te nevarot vilkt paralēles. Viņa sacīja, lai liekot viņu mierā, viņa ne reizes neesot bijusi īsti laimīga kā citi, lai nemēģinot atņemt dažas laimes dienas viņas mūžā. Tad viņš pateica kādu nelītu vārdu, par atbildi noskanēja pļauka, un dons Pedro ar blīkšķi izspērās pie mums, paglūnēja uz manu pusi un aizsmēķēja papirosu. Skaidrīte un Alfonss pārtrauca strīdēties, arī aizsmēķēja, tikai cigaretes. Es izlikos, ka joprojām aplūkoju dona Pedro dvēseles kliedzienus.
No istabas parādījās Diāna, aizsmēķēja, un visi klusēja.
Diāna atnāca pie manis. Man šķita, ka viņa raudājusi, bet pārliecināts nebiju, jo krēsla neļāva labi saredzēt.
– Nu, kā tev patīk mana brālīša šedevri?
– Tur tas akvarelis man ļoti patika, – es teicu un pamāju uz miglaino pļavu. Viņa piegāja un skatījās, skatījās.
– Vai tad jūs gleznas arī pārdodat? – prasīju donam Pedro. – Pazīstu vienu gleznotāju, kam par aktu samaksāja apaļus astoņus simtus.
– Pērc! – izgrūda dons Pedro.
– Nu, kāpēc uzreiz tā? – jautri iesaucās Diāna. – Mans brālītis tūlīt tev to uzdāvinās.
Viņa mēģināja akvareli noņemt, bet tas bija pamatīgi pienaglots ar collīgu naglu. Viņa negribēja sabojāt un, parakājusies brāļa galdnieka piederumu kastē, izvilka knīpstangas. Iekniebās naglā, bet nevarēja izraut.
– Nu palīdzi taču! – viņa nikni man uzsauca, jo nudien stāvēju kā stulbiķis.
Saņēmu stangas un izrāvu naglu viens divi. Viņa uztvēra krītošo pļavu un nometa uz galda.
Dons Pedro pasmīnēja bārdelē, pakasīja sānus un izvilka no džinsu kabatas flomāsteru, kaut ko uzšvīkāja akvareļa otrajā pusē un pameta man, nesacījis ne vārda.
«Diānas Īvo no viņas brāļa». Sekoja ķeburains autogrāfs.
– Paskaties tik, – viņa teica. – Tavi darbi aiziet tautā.
Mēs atsveicinājāmies un gājām projām. Man tur arī bija apnicis. Klausīties strīdos, kas mani garlaikoja, nebija interesanti.
Viņi palika sveču plīvojošajā gaismā. Kantora rēķinvede un jaunais literāts, kuri likās salīguši mieru. Noplīsušais dons Pedro – galdnieks un mākslinieks vai arī vispirms mākslinieks.
Nokāpām lejup, viegli atradām ceļu cauri verandai, jo mēness nu spīdēja spožs, spožs.
Viņa pavadīja mani uz staciju, kaut gan patiesībā bija jādara otrādi. Pēdējais vilciens negaidīs, viņa teica. Es zinu, teicu es, vilciens negaidīs, it īpaši, ja tas ir pēdējais.
Vilciens tiešām nebija noskaņots uz ilgu stāvēšanu un, tikko iekāpu un piegāju logam, aizšņāca durvis un sakustējās.
Vilciens panāca Diānu, paslīdēja garām, un viņa soļoja pa tukšo peronu.
Arī mans vagons bija tukšs. Es biju vienīgais pasažieris šai vēlajā stundā. Nu mēs abi bijām vientuļi.
Uzslēju kājas pretējā solā. Uz ceļiem man gulēja akvarelis. Pēkšņi ņēmu un izmetu to pa logu. Kas man par daļu, ko tajā gribējis attēlot dons Pedro. Ja viņš kaut ko gaidījis un tas nav sagaidījis, man par to ne silts, ne auksts. Es biju redzējis brīnumu un paslēpis sevī. Un, ja jau viņš kaist alkās pēc kaut kā brīnumaina, lai uzpindzelē otru kartonu, pārdod un nopērk sev jaunu kreklu. Es negribēju kārt pie sienas akvareli, jo tad man jāatceras dons Pedro, un es nevēlējos, lai mums būtu kaut kas kopīgs.
Es jutos nelāgi. Mums nevajadzēja tur iet. Tad viss varbūt būtu savādāk.
Un tagad es kratījos vilcienā uz māju. Tas bija ļoti dumji.
Vasaras brīvlaiks jau bija sācies, kad vienu dienu pie manis iegāzās Freds.
– Īvo, tevi grib redzēt Liepiņš.
– Ko?! – es biju nepatīkami pārsteigts. – Lai viņš mani liek mierā! Šausmas, no tiem sportistiem pat brīvlaikā nevar izbēgt.
– Tu atkal kladzini kā tāds iesūnojis vecis!
– Labāk esmu iesūnojis vecis nekā eju kopt sporta placi. Man jau pietiek no pagājušā gada.
– Ta nē jau! – Freds atmeta ar roku. – Štellīte ir cita. Liepiņš domā uztaisīt kārtīgu basketa blici, lai nākamo mācību gadu varētu pa pirmo nospēlēt skolu meistarībā.
– Ak tad tā! – es atviegloti novilku. – Lai tik taisa augšā. Cilvēks jauns un enerģisks, lai padarbojas vispārības labā.
– Liepiņš domā, ka lielas jēgas neesot spēlēt pašiem savā starpā. Un viņam taisnība. Komandai jāsaspēlējas.
– Nu ko, tad jau viņš laikam vienu otru reizi pasaka arī kaut ko gudru.
– Viņa kursa biedrs ir fizkultūras učuks kādā Vecmīlgrāvja šūlē. Šie abi sarunājuši uztaisīt draudzības spēli.
– Cik tas ir skaisti, Fred! Nu mēs būsim draugi ar Vecmīlgrāvja skolu, – es sērīgi novilku.
– Tu beidz te vienreiz ākstīties! – viņš uzbrēca. – Sen esmu manījis, ka tev šad tad uznāk.
Man vai izspruka smiekli. To pašu es domāju par viņu, bet tik tieši nesacīju.
– Cik jauki, Fred, ka mums nekad vēl nav uznācis reizē. Tas būtu vienkārši šausmīgi.
Freds pakratīja galvu, nopūtās, bet apvaldījās.
– Un Liepiņš teica, ka arī tev noteikti jāatnākot.
– Es zināju, Fred, ka viņš mani neaizmirsīs. Kad pirmo reizi mani ieraudzīja, jutu, ka esmu viņam iepaticies. Viņš tak nav mani ne reizes paņēmis aiz auss kā nabaga Jāko.
– Es to nožēloju. Bet viss vēl priekšā.
– Jā, Fred, – es grūtsirdīgi izdvesu. – Varbūt tas notiks pavisam drīz. Neiemetīšu grozā no izdevīga stāvokļa, un viņš mani vazās apkārt laukumam aiz auss. To no sportiskā tipa cilvēka var sagaidīt.
– Rīt četros skolā. Zālē.
– Jā, Fred, var sacīt arī, ka sešpadsmitos.
– Man nav laika klausīties tavas dumjības. Jāapstaigā vēl četri.
Viņš izvilka papīra lapu, kurā bija sarakstīti uzvārdi, un iepretim manējam pievilka kāsīti.
– Fred, vai nav jāparakstās? Ja man neiznāks aiziet, teikšu, ka tu man nekā neesi paziņojis. Kāsīti jau var pievilkt jebkurš. Nē, tā nu gan nav kārtība, Fred. Un kas gan ir īsts sportists bez disciplīnas? Nevis ērglis, bet zvirbulis. Un īstas disciplīnas pamatā ir priekšzīmīga buhaltērija.
– Basta! – viņš iebrēcās un uzsita ar plaukstu pa lapu. – Es eju pie Antona. Nāksi līdz?
– Ak! Arī Antons…
– Jā, arī Antons. Un viņš, starp citu, spēlē labāk par tevi.
– Es zinu, Fred! To es zinu…
– Kur tev kā murmulim izsit bumbu no rokām, tur viņš vienmēr iziet cauri.
– Jā, Fred, vienmēr…
– Un tur, kur tu met garām grozam, viņš tikai retu reizi netrāpa.
– Jā, Fred, retu reizi… Un arī tad viņš saķer no vairoga atlecošo bumbu un tomēr iemet…
– Tieši tā! Es eju. Nāksi līdz?
– Nē, Fred! Es nevaru iet. Man jākrāj spēki draudzības spēlei.
Viņš iztinās pa durvīm nikns pēc velna. Bet arī viņam mani jāsaprot. Ja cilvēks ar kaut ko aizgrābts kā telēns pavasarī, pirmo reizi izkļuvis no kūts, un kļūst stulbs, es nevaru viņam jūsmot līdz. Mana izturēšanās noteikti būs negatīva. Man riebjas fanātisms. Bet pret sportu man nav nekādu iebildumu, ja tikai cilvēks no tā nekļūst stulbs, kā atgadās Fredijam. Tomēr jāatzīst, ka tikpat stulbs viens otrs kļūst arī no marku krāšanas vai zivtiņu audzēšanas. Specializācija te nav galvenā.
Manus plānus nedaudz jauca tas, ka spēle bija paredzēta sestdien vienos.
Pirmo reizi rakstīju Diānai vēstuli.
Sestdien sēdējām vilcienā un braucām tai virzienā, kādā vienmēr braucu es, tikai jāizkāpj bija Ziemeļblāzmā. Tīrie brīnumi: no malas likās, it kā Fredijs un Antons savu mūžu nebūtu bijuši uz nažiem. Runāja par gaidāmo spēli, pārsprieda taktiku tā, it kā būtu labākie draugi. Un Liepiņš bija mainījies, gluži kā mēness būtu pārvērties saulē. Smējās, jokoja, it kā pats būtu čalis starp čaļiem, vienīgi nedaudz vecāks.
No mūsu klases bijām trīs. Pārējie no paralēlās un desmitajām.
Sēdēju blakus Ērikam. Viņš spēlēja basketu ASK un tāpēc varēja man gudri stāstīt, ka zaudēsim, jo viņš pazīstot vairākus tās skolas čaļus.
– Varbūt viņu nemaz nebūs.
Ēriks pat nepieļāva tādu domu. Viņam šodien esot bijis sarunāts randiņš, un nu nācies to atlikt, tā kā spēle iekritusi tai pašā laikā. Tāpēc laikam domāja, ka tie Vecmīlgrāvja čaļi metīs visu pie malas, lai tikai varētu pamētāt bumbu.
– Ja tev bija sarunāts randiņš, kāpēc tu brauci? Tu tak spēlē ASK, vai tev liela vajadzība piedalīties skolu draudzības spēlē?
Viņš paraustīja plecus un paskatījās manī kā nepilnīgā.
Stacijā mūs sagaidīja Liepiņa studiju biedrs un aizveda uz basketa laukumu, kas atradās zem klajas debess. Skolas sporta zālē mēs netiekot iekšā, jo tur esot remonts.
Taču arī šis nebija slikts. Dēļu grīda, soli. Ja būtu vēl jumts virs galvas, tad iznāktu gluži normāla sporta zāle.
Vecmīlgrāvja skolas līdzjutēju gan bija savilcies vesels bars. It kā cita nekā nebūtu ko darīt. Viens čalītis padusē iespiedis bija pat pionieru tauri, otram pie rokas bungas. Vesels pionieru pulciņa komplekts.
Mani ielika spēlēt jau pašā sākumā. Nostājāmies, Ēriks nokomandēja, un mēs bļāvām:
– Sveiks, sveiks, sveiks!
Vecmīlgrāviešiem bija vienāda forma: melnas biksītes un melni krekli. Mūsu komanda sevī ietvēra visas varavīksnes krāsas. Man bija zaļa un balta, Fredam zila un sarkana, Ēriks greznojās ar ASK krāsām.
Garajam Antonam pretim centrā nostājās vēl garāks čalis. Reizē ar svilpi gaisā uzlidoja bumba, solos atskanēja bļaušana un svilpšana. Antons pārlēca čali, un bumba bija manās rokās. Pēc acumirkļa tā jau bija pie Ērika, viņa pustālais bija precīzs, un mūsu uzvaras gājiens varēja sākties.
Mani sedza septītais numurs: pamaza auguma čalis ar līkām kājām, bet drausmīgi plecīgs un kustīgs. Es biju bez elpas, kamēr puslīdz labi spēju viņu nosegt. Kad viņš nāca man virsū, zemu pieliecies, man bija tāda sajūta, ka tūlīt ar galvu iedrāzīsies man vēderā. Bet, kad bumba bija pie manis, viņš, draņķis, dauzīja pa nagiem. Mani tas ļoti kaitināja un reiz, kad viņš mēģināja mani apiet gar pašu laukuma malu, pēc iespējas nemanīti pagrūdu ar plecu, un viņš ar visu bumbu ieskrēja solos un droši vien bišķiņ apdauzījās arī. Vecmīlgrāviešu līdzjutēji sašutumā kliedza un svilpa, grabināja bungas un pūta tauri. Protams, es dabūju piezīmi, un tas neģēlis iemeta abus sodus.
Es švaki tiku pie mešanas, bet tad man izdevās patiešām skaists āķis. Bumba tik jauki nošvīkstēja, izskrienot cauri tīkliņam, ka šķita kā debesu mūzika. Un tieši pēc šī metiena Liepiņš mani nomainīja ar Janku. Tas bija kaut kas dumjš! Tiklīdz sāk veikties, kāds mēģinās palikt kāju priekšā.
– Bet, skolotāj! – es aizelsies izdvesu.
– Klusu! – viņš uzsauca, manī nepaskatīdamies.
Varbūt viņam arī bija taisnība. Es biju gandrīz bez elpas.
Līdz puslaika beigām es laukumā vairs netiku. Rezultāts bija 23:29. Fredam par Antonu bija taisnība. Tas viens pats bija sametis četrus grozus. Manā kontā varēja skaitīties tikai divi punkti.
Ēriks, necerēdams uzvarēt, tomēr bija rāvies kā traks pilnas divdesmit minūtes.
– Tak dieva dēļ, – viņš lūdzās, – nemetiet uz dullo pa grozu, tikko bumba rokā. Met tikai, ja jūti, ka kaut kas iznāks.
– Jā, vajag vairāk saspēlēties. Cik reižu stāvu brīvs zem groza, – žēlojās Roberts, – bet kaut reizi būtu dabūjis piespēli no Freda. Nē, viņš vai nu laužas pats uz «podu» un zaudē bumbu, vai arī met kaut vai no centra.
– Un jāspēlē korektāk, – piebilda Antons. – Cik reižu viņi mums metuši sodus! Šitas pats Īvo. Kāda velna pēc tu grūdi to čali no laukuma?
– Viņš man pats uzskrēja, – es taisnojos.
– Ko tu muldi! – ieķērcās Freds. – Es labi redzēju, ka tu viņu pagrūdi.
– Ko man atlika darīt! Tikko man bumba rokās, tā viņš nesit pa bumbu, bet pa nagiem.
– Tad sit tu viņam arī pa nagiem, bet netaisi piezīmes!
– Nu jā, pa taviem pirkstiem neviens nesit! – es uzbrēcu Antonam. – Pats spēlē kā mūlāps, tik vien sajēgas ir kā ielikt bumbu grozā, kad to iespēlē tev tieši rokās.
– Tu pats spēlē kā mūlāps! – atkliedza Antons. – Es vismaz grozā varu iemest. Bet tu gan spēlē kā mūlāps, gan grozā met kā mūlāps. Es pat nevaru iedomāties, kā tev varēja izdoties āķis.
– Kā tad! – es atcirtu. – Domāšana nekad nav bijusi tava stiprā puse.
– Aizveries! – pēkšņi man uzbrēca labais draugs Freds. – Dabūsi pa purnu! Ja tu spēlētu tā kā viņš, mēs jau sen būtu vadībā.
Es pagājos nostāk un nevarēju novaldīties, nepateicis:
– Tikai ar vienu iebildi. Ja arī tu spēlētu tāpat kā viņš.
– Nestrīdieties, čaļi, – iejaucās Ēriks, kura vārdus vērtēja augstu. Nekas vēl nav zaudēts. Precīzākas saspēles, pārdomātākus metienus, un lieta ies.
Liepiņš iekšā nejaucās. Stāvēja un smīnēja bārdā. Dzirdēju, kā viņš klusu sacīja Ērikam:
– Lai tik izstrīdas. Dažs labs no viņiem vēl nesajēdz, ka basketbols ir kolektīva spēle.
Nesajēdz! Liela vajadzība man ko sajēgt, kad katrs no sevis taisa eņģeli un tevi noliek par pēdējo grēcinieku.
Taisni pirms otrā puslaika sāka līņāt lietutiņš. Debesis bija galīgi samākušās, un uz drīzu skaidrošanos nebija ko cerēt.
Vecmīlgrāvja skolas patrioti kliedza, lai turpinot. Viņu mīļotā komanda taču atradās vadībā. Nolēma spēlēt tālāk.
Mēs ar Janku sēdējām rezervē.
Otrā puslaikā mums pavisam neveicās. Nebija līdzējusi arī diskusija pārtraukumā, kur katrs bija atsedzis otra kļūdas. Kā tika laukumā, tā viss bija aizmirsts, un gāja vaļā pa vecam.
Astotajā minūtē Liepiņš uzlaida mani laukumā Roberta vietā. Rezultāts jau bija 31:44.
Kad skaties no malas, tad jau redzi citu kļūdas. Spēlējot viss ir savādāk. Jo vairāk centies apzināti nekļūdīties, jo vairāk kļūdies. Spēlējot nedrīksti domāt. Neatliek laika. Visam domāšanas procesam jābūt asinīs, iestrādātam tikpat kā skaitļojamās mašīnas programmai. Acis un ausis nemitīgi tver informāciju neatkarīgi no tevis. Tikko bumba pieskaras tavām rokām, pareizais atrisinājums – bumbas tālākais ceļš – jau zināms. Baskets nav šahs, kur var pārlikt vienu gājienu pēc otra.
Un es spēlēju tālāk kā pratu.
Turpināja līņāt, un mēs bijām slapji no sviedriem un lietus. Slīdēja kedainās kājas, un Ēriks pirmais ar blīkšķi novēlās uz dēļiem.
Raibā publika bļaustījās, kad mums gāja slikti, un sašutusi brēca, kad guvām punktus. Vienīgi taure vairs pretīgi nespiedza. Laikam bija pilna ar ūdeni, un sīkais nevarēja papūst.
Pretinieka pārsvars bija nenoliedzams. Spēle galvenokārt risinājās zem mūsu groza. Šad tad Ēriks un Freds taisīja kārtīgu rāvienu, un mēs drāzām uz laukuma viņu galu, lai tūlīt joztu atpakaļ, kad vecmīlgrāvieši nāca uzbrukumā.
Līdz beigām bija palikušas piecas minūtes, kad Liepiņš mani nomainīja ar Janku. Nabadziņš bija pārsalies, savu kārtu gaidīdams.
Es gāju no laukuma, kad piepeši ieraudzīju neko citu kā Diānu. To nu gan es nekad nebūtu gaidījis.
Viņa brūnā lietusmētelī sēdēja netālu no puišeļa ar tauri un turēja virs galvas krāsaino japāņu lietussargu. Viņai vajadzēja būt atnākušai nesen. Citādi taču pamanītu agrāk!
Man nepatika, ka viņa redzējusi, cik švaki es nospēlēju otrajā puslaikā.
Es negāju pie savējiem, bet gāju pie viņas.
– Sveiki, Diān! – pa gabalu uzsaucu un nez kāpēc jutos neērti arī bez švakās spēles.
– Čau, Īvo! – viņa smiedamās atņēma. – Nāc zem lietussarga.
– Esmu jau tāpat slapjš, – aizelsies izgrūdu. – Lietussargs bijis nebijis.
Piemetos blakus, un viņa tomēr pavirzīja man virs galvas lietussargu. Tagad lietus slapināja vairs tikai uz labā pleca un ceļiem.
– Kā jūsējiem veicas?
– Laikam jau esam zaudējuši. Trīsdesmit astoņi pret piecdesmit četri. Mums traki neveicas.
– Svešā laukumā spēlēt grūtāk, vai ne? Nav pierasts, vai ne? Un viņiem vēl līdzjutēju vesels bars. Jūsu komandai esmu viena pati un turklāt neprotu, kā nākas, kliegt.
– Laukumam nav nekāda vaina, – es teicu. – Un tie puišeļi solos var bļāut, cik grib. Viņi vienkārši ir stiprāki par mums.
Viņa no rokassomiņas izņēma mutautiņu un pasniedza man:
– Noslauki seju!
– Es negribu, – sacīju. – Tavs mutautiņš kļūs netīrs.
– Nu ņem taču, – viņa mudināja.
– Es negribu, ka tavs mutautiņš kļūst netīrs.
Es noslaucīju seju kreklā.
– Ka ne, ne, – viņa noteica un ielika atpakaļ somiņā.
Atskanēja beigu signāls, komandas nostājās un izbļāva bļaujamo.
– Es nu iešu pārģērbties, – teicu, – tu pagaidi tepat. Es būšu ātri… Paldies, ka atbrauci…
Pabīdīju lietussargu tieši viņai virs galvas un aizskrēju pie čaļiem.
Zaudēts bija pamatīgi: ar divdesmit vienu punktu. Tieši «acīte», bet no tā labāk nepalika.
Visi bija pārāk nomākti un noguruši, lai strīdētos. Izmeta tikai pa replikai. Liepiņš gan turēja veselu runu. Esot sarunājis šo spēli, lai redzētu, ko mēs protot. Spēlēts nav slikti, tikai trūkstot saliedētības un tīri praktisku iemaņu. Arī basketbola teorijas pamati dažiem esot vēl apgūstama ābece. Rudenī līdz ar mācībām sākšoties treniņi.
Freds man divas reizes kaut ko jautāja, bet es nenoteikti atmurkšķēju. Es biju uz viņu cemmīgs. Solīt vienam no saviem labākajiem draugiem visu klātbūtnē pa purnu – tas tomēr ir mazliet par daudz. Lai jau draudzējas ar Antonu. Kas man… Katrs dara, kā viņam patīk…
Sabāzu mantas sporta somā un gāju prom.
– Pagaidi, kur tu skrien! – Freds sauca man pakaļ. – Iedzersim pa aliņam!
– Dzert nav labi, Alfrēd! – es skumji teicu. Acīmredzot arī Liepiņam nebija nekādu iebildumu par kādu aliņu, ja jau Freds bļāva to skaļi. Laikam jau arī Liepiņš nebija nemaz tik slikts cilvēks. Tikai pedagoģiskajā darbā viņam trūka pieredzes, viņš pārāk krasi nodalīja skolotāju Liepiņu no cilvēka Liepiņa. Vienīgais mierinājums, ka ar laiku tam jāpāriet.
Aizgāju pie Diānas. Viņai šodien bija ļoti labs garastāvoklis, tikai mētelis nosmērēts mugurpusē ar dubļiem, jo tiem sīkajiem čalīšiem viena alga, kur zeme, kur sols. Notīrīju.
– Tu šodien izskaties tāds noskumis, Īvo, – viņa vērīgi manī palūkojās.
– Jā, es šodien esmu bēdīgs.
– Par to zaudēto spēli?
– Arī par to. Man laikam būs uznākusi depresija.
– Tev? – viņa bija patiesi izbrīnījusies. – Tiešām? Es nekad nebūtu varējusi iedomāties. Tādu tevi redzu pirmo reizi.
– Jā, – es teicu. – Cilvēks vienmēr, pirms viņš kaut ko zina, uzzina to pirmo reizi.
– Beidz nu jokoties, – viņa iesmējās un jauki uzsita man pa degungalu.
Pieskrēja Freds un, ieraudzījis, ka neesmu viens, aprāvās.
– Iepazīsties, – sacīju. – Te tas resnais ir Freds no manas klases.
Viņš manu frāzi norija tikpat mierīgi kā izvirtis aristokrāts glumu austeri.
– Alfrēds! – viņš izdvesa.
– Priecājos redzēt kādu no Īvo draugiem. Diāna! – Viņa sniedza Fredam roku.
– Tu kaut ko vēlējies, Alfrēd?
– Nē, neko… vienkārši varbūt jūs abi, tu ar Diānu… pievienotos mūsu kompānijai…
Viņš juta, ka izteicies stulbi. Kas nu tā par kompāniju!
– Paldies, Alfrēd! Mums nav laika, es vēsi teicu.
– Nu, ja tā… Tad patiešām… Kādu citu reizi…
– Jā, Alfrēd, kādu citu reizi…
Viņš parāva mani aiz piedurknes sānis.
– Kas ar tevi noticis?
– Nekas… Ko tu tik muļķīgi jautā?
Viņš paminstinājās un gāja projām. Nudien… Ja jau cilvēks pats neapjēdz… Lai tad iet vien… Briesmīgi man vajadzīgs…
Mēs braucām uz Saulkrastiem. Cerēju, ka varbūt tur nelīņās, ja jau nosaukums tāds.
– Diān, kur ir tie saules krasti? – es prasīju, kad izkāpām no vilciena un viņa uzsita lietussargu.
– Saule bēg no drūmiem cilvēkiem, Īvo.
– Labi, es vairs nebūšu drūms. Iedomāšos, ka esmu priecīgs, un kļūšu varen jautrs.
Gājām pa ceļu, kas taisni veda uz jūras krastu.
– Iesim līdz jūrai? – es prasīju.
– Pa ceļam iekāpsim alus pagrabiņā. Līdz tu kļūsi jautrāks un lietus apstāsies. Tad noiesim pie jūras.
Es piekrītoši pamāju. Atcerējos, ka biju izslāpis.
Alus pagrabiņš man tiešām patika. Tur bija jauki un parasti arī patukšs, izņemot dažas reizes, kad nez no kurienes ļaužu saradās ka biezs un viens otrs pat dabūja stāvēt kājās. Šos brīžus nekad nevarēja paredzēt. Citās vietās to varēja, bet šeit nekad.
Mēs apsēdāmies pie pēdējā galda. Ieņēmām vietas pie pašas sienas.
Mums priekšā bija apmeties kāds trīsdesmitgadīgs pārītis. Sievietei bija blondi mati. Viņi nedzirdami kaut ko bubināja savā starpā, degunus kopā sabāzuši.
Pie pirmā galda sēdēja zvejnieku kompānija, kas jutās varen omulīgi. Viņi veikalā bija sapirkuši šņabi un pie bufetnieces pirka tikai alu un uzkožamos. Viņi smējās, jokoja, uzdziedāja. Cilvēki jau gados, rievainām, grumbainām sejām. Vējš un ūdens nebija viņus saudzējuši.
– Diān, kāpēc nespīd saule? Te tak ir priecīgi cilvēki!
– Saule viņiem šodien nav vajadzīga. Saule ir viņos pašos.
Es nopirku alu, piecdesmit gramu konjaka Diānai un karstas desiņas.
Es redzēju zvejnieku rokas. Tās bija vēja aprautas, sasprēgājušas. Tām piederējās tējas glāzes, no kurām viņi dzēra. Es nez kāpēc sakaunējos par mazo konjaka glāzīti. Un ne jau tādēļ, ka tur bija tikai piecdesmit gramu. Viņu glāzēs jau nebija vairāk no reizes.
No galda viņējā gala paņēmu pelnu trauku, un mēs aizsmēķējām.
Viņa pielika konjaka glāzīti pie lūpām un nodzēra mazu malciņu.
– Žēl, ka nevaru tev piedāvāt kafiju, – sacīju, – Varbūt glāzi sulas.
– Nevajag. Neej vairs.
– Ēd desiņas, kamēr karstas…
Mēs kūpinājām cigaretes un klusējām. Zvejnieki sāka dziedāt par Dzintara jūru. Man šķita, ka viņu aizsmakušās balsis katra par sevi nevarētu noturēt meldiju. Bet kopā viņiem sanāca tīri labi, jo viņi dziedāja ar prieku.
Pie mums atnāca kāds vīrs sirmiem matiem un sirmu bārdu, nobružātu kapteiņa cepuri galvā. Labsirdīgi smaidīdams, viņš jautāja, vai mūs netraucējot, ka vīri pablēņojoties.
– Nē, ko jūs, – es teicu. – Nepavisam…
– Veči pelnījuši papriecāties, – viņš nosmējās un gāja atpakaļ.
Tad viņi dziedāja par jaunības laiku, kurš bijis tik skaists un nenāks vairs, un dziedāja līksmi, jo tā nepavisam nebija dziesma par viņiem pašiem. Viņi to dziedāja tāpēc, ka kaut kas bija jādzied, un jādzied bija skaista dziesma.
– Tevi laikam ietekmējusi Jura drūmā pļava, apmākušās debesis, vīstošā zāle zārdos. Tikko paskaties, pats topi pelēks, – Diāna pasmējās.
– Tas akvarelis nemaz nebija drūms. Gluži otrādi. Kad paskatījos tajā, es atcerējos kaut ko ļoti brīnumainu. Akvarelī ir mirklis pirms brīnuma.
– Tad vienu otru reizi, pirms izej no mājas, tu paskaties pļavā, un pēkšņi jūti, ka notiks kaut kas labs? – viņa uzmanīgi paskatījās manī.
– Es varētu tev pastāstīt, kā aizvedu akvareli mājās, kādā rāmī ieliku, kurā vietā piekāru pie sienas, ko es jūtu, kad paskatos pļavā no rītiem, kad paskatos vakarā, kā atceros tevi, noplukušo vasarnīcu, to sestdienu. Bet es pateikšu vienīgi, ka to smērējumu izmetu pa vilciena logu. Starp Pabažiem un Lilasti.
– Kāpēc? – viņa bija neizpratnē. – Kāpēc tu tā darīji?
– Tāpat vien. Man nav vajadzīgi dona Pedro smērējumi, lai patiktu cik patikdami.
– Kāda dona Pedro?
– Tu labi zini, ko es ar to domāju.
– Mana brāļa?
– Viņš tev nav nekāds brālis. Viņš ir dons Pedro. Un es negribu, ka tev brālis ir dons Pedro. Lai viņš ir brālis, kam vēlas, tikai ne tev.
– Tu nudien runā kā jocīgs.
– Varbūt. Tikai es negribu, ka tavs brālis ir dons Pedro.
– Es taču tur nekā nevaru darīt.
Es klusēju un aizsmēķēju jaunu cigareti.
– Īvo, esi prātīgs.
– Esmu prātīgs. Es tikai nevēlos, ka tev brālis ir šiten tāds dons Pedro. Un es tam arī neticu. Dons Pedro nemaz nav tavs brālis.
– Nu kā tad tā, Īvo?
– Tāpēc, ka viņš nevar būt tavs brālis. Tādai kā tu brālis nevar būt dons Pedro. Kā tu nesaproti?
Zvejnieku dziesma bija pārtrūkusi. Šķindēja glāzes. Ienāca dūšīga tante un devās taisni pie zvejniekiem. Nu, vecais špicbuk, taisies uz mājām. Viņām ļoti negribējās iet. Te bija silti un labi, un te palika viņa draugi. Nāc, nāc, un nekādas pretimrunāšanas, piesūksies kā dēle. Nē, dēle esi tu, kas man jau piesūkusies. Lai viņš paliek, lai viņš paliek, vīri sauca, mēs viņu aizvedīsim uz mājām. Nebrāķē lielu muti, Mārtiņ, ieiešu pie tavas vecenes, lai nāk arī tevi savākt. Nē, iesaucās viņas vīrs, nekur es neiešu, atlaidies, dēle. Labi, labi, sēdi ar, gan man mājās redzēsi, šito perēkli vajadzētu nosvilināt, tad tu nenāksi? Nekur, nekur es neiešu! Viņa izskrēja laukā un durvis atstāja puspievērtas.
Un viņi priecājās tālāk, jo, kamēr bija kopā, viņi bija stipri. Lai nāk visas velna vecenes pēc kārtas, viņi teica, mēs viņas aiztrieksim ratā! Šis vakars pieder mums, un rīt – tad jau redzēs.
Bufetniece uzlika plati. Adata vēl čirkstēja bez dziesmas, un varēja sadzirdēt, kā laukā peļķēs plunkšķ lietus piles. Tā bija Paula platīte, un vīri dziedāja līdzi.
– Īvo, kādi tev iebildumi pret Juri?
– Vai nav vienalga? Es tikai zinu to, ka tev nevar būt tāds brālis, – apnicīgi kalu vienu un to pašu.
– Tev pašam taču arī ir brālis.
– Nav, nav, nav!
– Reiz tu man stāstīji.
– Bija, bija, bija! Vairs nav… Ēd desiņas. Tās vairs nav karstas, bet tikai siltas…
– Un tu viņu… mīlēji?
– Ak, es nezinu! Varbūt dažreiz mīlēju un varbūt ļoti bieži arī ne. Ko es atceros… Tas bija sen, sen… Biju mazs un dumjš, lai kaut ko saprastu…
– – – – – – – – – – – – – – –
… vai es Ediju mīlēju? Un vai es to uzzināju tikai tai dienā, kad mēs iegājām kādā mājā, kas saucās dīvainā un baismā vārdā – kapliča?
Tur melnā kastē gulēja Edijs. Brāļukam apkārt bija salikti vainagi ar lentēm, un ziedu bez sava gala. Bet mans brāļuks nemīlēja puķes. Kāpēc – es nezinu. Mugurā viņam bija no angļu auduma šūtais jaunais uzvalks. Kad viņš pirmo reizi to uzlaikoja, es biju aizgājis līdzi.
– Īvo, kā nu ir? – viņš apgriezās riņķī uz papēža.
– Lieliski, Ed, bet pie ceļiem bikses nedaudz jāiešuj.
Brāļuks pateica skroderim, un tas iešuva mazliet pie ceļiem.
Bikses iznāca kolosālas un žakete arī. Vispār man šķita, viņš varētu uzvilkt skrandas un, vienalga, izskatītos lieliski.
Un tad viņi spēlēja ērģeles, dziedāja skumjas dziesmas, kāds vīrs runāja, bet Edijs gulēja un nekustējās, un es stāvēju un skatījos.
Visi raudāja un slaucīja asaras, bet es skatījos uz Edu un kaut ko gaidīju, pats nezinu, ko, jo TĀ ar nāvi sastapos pirmo reizi mūžā. Biju gan redzējis krunkainus večukus un vecenītes, bet TĀ, Edi…
Viņš gulēja bāls, kluss un skaists. Tad mani kāda tante pastūma uz priekšu, lai aizeju pie Edija. Man rokās bija tikai sarkana alpu vijolīte, jo zināju, ka Edijs nemīl puķes. Es negribēju ņemt ne liliju, ne citu kaut kādu mēslu puķu pušķus, un tad man iespieda alpu vijolītes. Izņemot vienu, es visas izmetu atkritumu kaudzē. Jūs jau zināt, kapos ir tādas kaudzes.
Piegāju edijam un joprojām neapjēdzu, kāpēc vai visi raud. Uzliku sarkano ziediņu uz viņa sirds, jo domāju, ka brāļuks tomēr nebūs dusmīgs. Tad uzliku rokas viņa pleciem un noskūpstīju viņa pieri. Tā bija vēsa kā plaukstā tikko izkususi sniegpārsliņa…
Manas rokas atradās uz viņa pleciem, viņš taču bija tepat pie manis.
Zārkam uzcēla vāku, procesija sakustējās, es gāju kā sapnī, un galvā bija vienīgā doma: Edijs atrodas no manis dažu soļu attālumā.
Pie dzeltenu smilšu bedres kāds vīrs atkal runāja, un vīri atkal dziedāja…
Atklāja Edija seju, aizvērtiem plakstiņiem viņš paskatījās rudenīgajās debesīs un bērzu sārtajās lapās, augstajos mākoņos, kuri peldēja kopā ar kliedzošu dzērvju kāsi uz dienvidiem. Saule uzspīdēja viņa vaibstiem; tie kļuva vēl bālāki.
Vāku uzlika no jauna, četri vīri uz baltiem dvieļiem ielaida lēni un saudzīgi melno kasti bedrē, izvilka dvieļus, dobji būkšķēja smilšu saujas, iekrita ziedi, tika paņemtas lāpstas, un smiltis bira… kapā.
Un tad man salūza sirds. Salūza sirds. Un tas bija tik drausmīgi, drausmīgi, ka nodzīvo vai miljons gadu, tās sāpes nekad nevarēsi aizmirst.
Es sapratu, ka Edi, manu brāļuku, nekad vairs neredzēšu. Ka es aiziešu uz mājām, sēdēšu pie siltiem radiatoriem, klausīšos varbūt White Room, viņa mīļāko dziesmu, bet viņš nekad to vairs nedzirdēs, viņš paliks te, no kurienes mēs aiziesim, paliks viens, visu pamests, viens pats aukstumā un tumsā, vienmēr viens pats, un to es nevarēju apjēgt, ka mans brāļuks, tik labs un tik stiprs, nekad nepaņems līdzi uz futbolu, es to nevarēju saprast, nekad jokojot neuzsitīs pa kaklu un nesacīs, nu, mazo ūpīt, uz rītdienu visu esi izmācījies, nekad MANĀ MŪŽĀ, NEKAD!
Daudzi saka, ka «laiks dziedē visas brūces». Tie ir meli, egoistiski meli! Laiks nedziedē visas brūces. Tiesa, laiks pārvelk tās ar plānu kārtiņu, bet pietiek atcerēties, un brūce asiņo no jauna.
Man stāstīja, ka pēc tam, kad cilvēki sākuši jau izklīst, es pēkšņi iesaucies kā vilcēns, nokritis uz Edija kapa kopiņas, metis nost vainagus un puķes, kārpījis rokām zemi un saucis, Ed, Ed, brāļuk, braucam rīt makšķerēt, es tārpus jau saraku, tie ir ļoti labi tārpi, rīt lieliski kodīsies zivis, Ed, tavai makšķerei es piesēju jaunu āķi, vislabāko no tiem, kas mums mājās, cikos mēs braucam, brāļuk, tu mani pamodināsi, jā, man jau šausmīgi nāk miegs, tu jau to zini…
Mani pacēluši, bet es tikai kustinājis rokas, it kā raktu smiltis, un seja man bijusi notraipīta ar zemi un asarām. Un mamma esot skūpstījusi manu netīro seju un rokas, bet es visu laiku kaut ko nesakarīgu saucis un rāvies uz kapa kopiņu. Un tētis aiznesis mani līdz taksometram, un tā es esot pārvests mājās.
To es neatceros.
Bet es atceros, ka mūsmājās bija sanākuši tuvinieki, un es pamodos savā gultā.
Pamodos no tā, ka es vairs nebiju es.
Piecēlos un kā mēnessērdzīgs aizgāju uz virtuvi, paņēmu pudeli džina un gāju atpakaļ.
Es aizslēdzu istabas durvis.
Atskrūvēju korķi un dzēru, rīstīdamies, klepodams un raudādams. Jutu, ka neesmu tālu no ārprāta. Dažbrīd domas sastinga kā aizķēries kino kadrs, bet lenta tinas un tinas, galva jau pilna un tūlīt, tūlīt kaut kas trūks un plīsīs uz āru.
Es dzēru, cik vien varēju, un acumirklī izvēmu laukā. Tad dzēru atkal un vēmu no jauna.
Durvīs lauzās balsu spiets un lūdza atvērt.
Es nevēru.
Istaba griezās, sienas šūpojās. Nokritu, bet pudeli no rokām neizlaidu.
Dzēru un tad raudādams no visa spēka metu pudeli logā; tā sašķīda pret rāmi.
Es cēlos kājās, bet pakritu no jauna un vārtījos stiklos un vēmekļos, līdz iegrimu nesamaņā…
Naktī es pamodos.
Es gulēju dīvainā gultā.
Vienā pusē man gulēja tētis, otrā mamma. Un manas rokas bija baltas, baltas, marles saitēs iesietas.
Es atkal apraudājos, bet centos nepamodināt viņus.
Tomēr viņi bija pamodušies, kaut arī nekā nesacīja, un, kad iemigu es, varbūt tikai tad iemiga arī viņi.
Jo es taču nu biju viņu vienīgais bērns.
Es sēdēju baltajā krēslā viņas dārzā.
– Patiešām, kāpēc lai mēs neaizietu? – Diāna teica.
– Tas nav nemaz tik tuvu, – iebildu. – Kamēr mēs nokļūsim, klāt būs vakars.
– Nudien, tu esi kļuvis tik slinks, ka bail. Pēc gadiem pieciem būsi apvēlies apaļš kā pūpēdis. Neviena meitene negribēs uz tevi paskatīties.
– Trakoti man tas vajadzīgs, ja vien skaties tu.
– Es jau skatīšos, jo tu man būsi vienmēr slaidais Īvo, kādu ieraudzīju pirmo reizi. Bet tu pats neievērosi mani, jo būšu jau veca.
– Par tādiem sīkumiem neuztraucies. Man tu mūžam paliksi jauna.
– Un tomēr tu aizelsies, rokas sirdij piespiedis, tipināsi pakaļ vidusskolniecēm.
– Kad tu šitā runā, man gribas tevi apmīļot.
Viņa plūca tējas rozes un skanīgi smējās.
Viņa pienāca cieši blakus manam baltajam krēslam dārzā, šķelmīgi smaidīdama lūkojās manī.
Dzeltenās rozes šūpojās manā degungalā. Es uzliku roku viņas gurnam un noglāstīju.
– Tām rozēm nav ērkšķu.
Un pēkšņi visa pasaule kļuva dzeltenas, maigas rožu ziedlapiņas un smaržīga un svaiga, ka bija jāšķauda.
Kad atjēdzos, smieklu zvaniņi trinkšķēja jau pie galda, kur viņa kārtoja rozes vāzē.
– Roze dzeļ ne tikai ar ērkšķiem.
– Bet tas ir patīkams dzēliens. Pēc tāda nav žēl, ka mazliet sāp.
– Ha! – viņa izaicinoši iesaucās un paņēma vāzi, lai nestu uz istabu.
– Es aiznesīšu, – piedāvājos.
– To nu gan ne! Pa ceļam tu izplūksi rozīšu ērkšķus.
– Varbūt ērkšķi domāti tikai iebiedēšanai?
– Lai nu kā, vāzi aiznesīšu es pati!… Jā, pie kā mēs palikām? Pareizi, ka apciemosim tavus draugus!
– Kā tad tā? Mēs taču to nenorunājām!
– Man gan likās, ka tu piekriti, – viņa tēloja patiesi izbrīnījušos.
– Tev tikai šķiet.
– Īvo, lūdzu, lūdzu… Tu mani jau sen apsolīji iepazīstināt ar saviem draugiem.
– Ja nu tev tā gribas… Labi!
– Redzi nu… Tu nekad nekā nevari atteikt. Vajag tevi tikai žēli palūgt, un tu dari visu, ko citi grib…
– Ak tā? Es atcerēšos tavus vārdus nākotnei.
– Tas neko nenozīmē! Varbūt vienīgi to, ka nāksies tevi lūgt vēl žēlīgāk.
Viņa aizslīdēja gar mājas stūri, bet es iekāpu pa logu istabā un ērti atzvēlos šūpuļkrēslā. Kad viņa ienāca, šūpojos un svilpoju dziesmiņu par rozīti dārza malā.
– Ak, kaut ko tādu no tevis varēja sagaidīt, – viņa teica, kā samierinājusies ar nenovēršamo likteni. – Un tagad pazūdi! Man jāuzvelk peldkostīms.
– Kāpēc – pazūdi? Vai tad es tevi traucēšu? – naivi brīnījos.
Viņa nolika vāzi uz galda un nāca pie manis. Gaidīju, ka sviedīs laukā. Iekrampējos rokām un kājām krēslā. Lai sviež ar visu, ja grib. Bet viņa satvēra mani pie pleciem un pagrieza pret logu.
– Un sēdi rātns.
– Es vienmēr esmu rātns. Pat pārāk. Tā ir mana nelaime.
– Necenties tikai šoreiz kļūt laimīgs! – viņa pasmējās.
– Cilvēks, kas cieš no kompleksiem, nevar tik krasi pārmainīties.
– Par tevi to sacīt nevarētu, – viņa noteica. – Tu mainies acīmredzami.
Tomēr es biju rātns un sēdēju, cigareti kūpinādams, viegli krēslā šūpodamies.
Lēnīgais vējiņš liegi plivināja aizkarus, ik pa brīdim papūzdams sānis, un loga rūtī uz mirkli atspoguļojās istaba un no jauna aizsedzās, it kā uzšļācoties baltām jūras putām. Un balto putu vērpetēm pašķiroties, es brīžiem pamanīju Afrodīti, ka mazgājās pirmatnējā haosa jūrā un jutās uz pasaules viena pati, jo domāja, ka viņu neviens neredz.
Kad samanīju, ka viņa apvilkusi peldkostīmu, pēc iespējas dabiski un vienaldzīgi piecēlos, aizgāju līdz galdam un gliemežnīcā nodūru cigareti. Viņa gandrīz nemanāmi satrūkās. To nepamanītu neviens, kas viņu tuvāk nepazīst, bet nekā nesacīja. Tik tiešām, ko varēja sacīt, ja es viņu tādu jūrmalā biju redzējis daudzas reizes. Tikai redzēt jūras smiltis guļam, kad apkārt izlaidušies citi un tu jūties kā ronis roņu barā, ir pavisam savādāk nekā redzēt viņu vienīgu.
Viņa uzmeta man īsu skatienu, atvēra drēbju skapi un izvēlējās kleitu.
Nevērīgi viņa šķirstīja drēbes un bija tik skaista, ka man asinis saskrēja galvā un dobji pulsēja kā pulksteņa tikšķi cauri vatei.
Es klusu, klusu piegāju klāt. Viņa strauji pagriezās pret mani, piespiedusi gaišzaļo kleitu krūtīm un paskatījās manī… Es pat nezinu, kā viņa paskatījās… Ko nozīmēja viņas skatiens…
– Es biju rātns? … – tikko dzirdami nočukstēju un drīzāk nolasīju no viņas lūpām nekā saklausīju:
– Jā… nu gan vairs ne…
Es vāri pieskāros viņas zeltainajiem pleciem kā tauriņa spārniem.
– Nekusties… Tagad es tevī skatīšos ilgi, ilgi.
Mēs vērāmies viens otrā. Es – noreibis, ik sekundi izdzerdams vēl pa vienai vīna glāzei un reibdams arvien vairāk, viņa – cieši sakniebtām lūpām, nopietna, ar to pašu neizdibināmo izteiksmi tumšajās acīs.
– Un kā tev patīk tas, ko tu redzi? – notrīsēja viņas lūpas.
– Labi… Skatoties tevī, man patīk viss…
– Runā… Pastāsti man visu, ko tu domā…
– Biju iedomājies, ka tevī esmu iegaumējis ik vaibstu. Bet izrādās, ka daudz kas palicis nemanīts… Un, kad man atkal šķiet, ka nu jau pazīstu tevi, tu mainies no jauna…
– Un tāpēc tev tik naivi blēdīgs skatiens?
– Nē, mans skatiens skaidrs kā avotūdens saules plakstos…
– Un ko tu vēl domā?
– Ka ir ļoti grūti atrasties tik tuvu un nenoskūpstīt tevi…
Viņas acīs pazibēja mēms lūgums, viņa gribēji iet, bet it kā nespēja atrauties no manām rokām, kaut arī pieskāriens bija tik vien ciešs, ka pat taurenītis aizlidotu.
– Lūdzu… nevajag… šodien…
Manas plaukstas, vieglas kā zirneklīša kājiņas, noslīda uz viņas lāpstiņām, un jutu, ka viņa elpo kā putniņš, sapinies neredzamos saules tīklos.
Tu esi skaista kā dziesma… Tu esi vēsa kā vējš… Tu esi karsta kā saule… Tu reibini kā naktsvijoļu vīns… Tu esi diena un nakts, agrā rītausma un novakare… Es esmu tu… Tu atkal es… Tu mana zvaigzne debesīs… Es tevi mīlu, un kā lai citādi to pasaku, ja jau tu nekā neredzi pati…
– Es tevi mīlu…
Viņas lūpas notrīsēja, lai kaut ko sacītu, bet es aizspiedu muti ar skūpstu. Viņa atbildēja tik tikko, pavisam viegli. Es biju izslāpis un dzēru, dzēru vai līdz bezsamaņai, alkaini un izmisīgi kā tuksneša akai uzklīdis slāpju mocīts ceļinieks.
Glāstīju viņu, skūpstīju seju un acis, un, kad man vairs nekas cits neeksistēja kā tikai VIŅA, dzirdēju klusus čukstus kā lūgšanu:
– Mīļais… Nē, šodien ne… Šodien nevajag… Mīļais, šodien ne… Lūdzu tevi… Šodien ne… Mīļais, nevajag, šodien nevajag… Mīļais, šodien ne…
Viņa nepretojās man, tikai acis un lūpas lūdzās pažēlot, un es nezināju, kāpēc. Jutu, ka viņa piederēja man, ka varu darīt, ko gribu, tikai viņa lūdza, lūdza jau klusēdama, šodien, mīļais, ne, šodien ne.
Es nespēju viņai nodarīt pāri.
Manas rokas noslīga. Es biju muļķis.
Un, pats dīvainākais, biju pat priecīgs, ka tā iznācis. Varbūt arī tas nav īstais vārds.
Es novērsos.
Dzirdēju, ka viņa ģērbās, aizvēra skapja durvis, sukāja matus, atskrūvēja smaržu pudelīti, aizskrūvēja, tad kļuva kluss, un es vairs nezināju, ko viņa dara.
– Es baidos, Īvo… – viņa teica. – Tu esi tik stiprs un tik maigs… Tu rauj mani kādā bezdibenī… Man reibst galva… Es baidos par sevi…
– Nelaime tā, – klusu sacīju, – ka es kāpju pa logu. Divas reizes es iekāpu, un sākās kaut kas skaists, un pēkšņi es no jauna atrodos pelēcīgajā dienā. Pa logu istabā kāpt nav labi. Citreiz es nākšu pa durvīm. Jo kā gan lai savādāk izturas pret cilvēku, kas ielien istabā kā zaglis pa logu? Tāds var izdarīt diez ko… Labāk ar tādu pat nerunāt…
– Es baidos… Ka notiks, kam labāk varbūt nenotikt… Es bīstos par mums abiem…
Viņa sabužināja manas savēlušās matu krēpes un noglāstīja vaigu.
Es kāpu laukā pa logu. Jutu, ka daudz netrūks un es sākšu bimbāt.
– Šodien aizmirsīsim visu, – viņa izmisīgi uzsauca. – Būsim priecīgi! Vai ne, Īvo?!
– Mm-m…
– Norunāts?
– Mjā…
Viņa kavējās krietnu brītiņu un, kad iznāca, bija atkal smaidīga, jautra. Arī es tāds pēkšņi kļuvu, paķēru no šķūnīša sporta divriteni, un mēs laidām pie maniem draugiem uz Pabažiem.
Kāds Edgaram bija iestāstījis, ka Vidzemes jūrmalā uz gruntenēm pašlaik ķeroties zuši. Es nu gan tam īpaši neticēju, bet šī ideja bija spēcīgi iesēdusies viņu galvās, un to izdzīt varēja vienīgi bēdīgā prakse.
Diāna sēdēja uz rāmja, es sparīgi minu pedāļus un skatījos gan viņas pakausī, gan uz ielu.
Pie veikala pieturēju.
– Ko tu gribi pirkt?
– Jāpaglābj taču bada cietēji. Viņu ēdienu kartē plānots pārtikt no zivīm un maizes.
Nopirku žāvētas zivis un konservus, divas pudeles vīna. Nedēļas laikā iekrātā nauda gandrīz visa arī bija izgājusi.
Un mēs joņojām tālāk pāri Pēterupes tiltiņam un garām baltajai baznīcai kalnā.
Stūmu velosipēdu gar jūras malu, Diāna stiepa produktu tīkliņu, bija ļoti tveicīgs, un es jutos nokļuvis dumjā stāvoklī.
Cik vien tālu varēju saredzēt uz vienu un otru pusi, nekas neliecināja, ka retie cilvēku stāvi nodarbotos ar kaut ko citu kā peldēšanos un sauļošanos.
Piepeši no kāpu priedītēm atskanēja brēciens:
– Īvo!
Priedītēs stāvēja Edgars un vicināja rokas.
– Kā ķeras, veči? – es saucu. – Zivju tik daudz, ka jālaiž vaļā, jo es nevienas te neredzu!
– Ķeras pa pirmo, – atkliedza Edgars. – Kilograms žāvētu asaru! Mencas eļļā un tomātos! Divas pudeles vīna! Un piedevām mutīgs čalis, ko bada laikos apēst bez sāls!
– Zuši vislabāk ņemot vakarpusē, – paskaidroja Jāko. – Kad mierīgs, sasilis ūdens.
Viņi bija ērti ierīkojušies priedīšu aizsegā. Uzslējuši telti. Sagatavojuši laukumiņu ugunskuram. Sastiepuši sausus zarus. Katliņš saulē spīdēja, uzmaukts priedītes galotnē. Bija pat izvilkta aukla, uz kuras šūpojās liekās drēbes.
– Jūs neesat vieni?
– Mums ir līdzi… meitenes…
Viņi pēkšņi bija kļuvuši galanti. Neteica «skuķi» vai «dāmas», bet – «meitenes». Tas noteikti bija Diānas labvēlīgais iespaids.
Un mani taisni pārsteidza, cik brīvi, nepiespiesti viņi jutās. Jau no paša pirmā brīža, tikko viņu iepazīstināju ar Edgaru un Jāko. Viņa pēkšņi bija pārvērtusies. Viņa bija kļuvusi it kā vidusskolniece.
Mēs triecām savā starpā visādas blēņas, un es neuzkrītoši pagāju nostāk. Viņi palika trijatā. Nudien! Es liktu galvu ķīlā, ka neviens nepamanītu, ar ko gan viņa atšķīrās no mums. Un tāpat es lieku galvu ķīlā, ka arī Edgars un Jāko to nemanīja.
Viņa bija mana meitene. Tāda pati kā es. Tāda pati kā viņi. Tāda pati kā mēs.
Skanēja balsu čalas, smiekli.
Apmetnei tuvojās divas meitenes, vienu es pazinu. Tā bija Gaida no paralēlklases. Slaida blondīne zilām acīm, kurā arī es reiz biju ieskatījies. Mēs pat bijām aizgājuši noskatīties lugu par Liliomu. Un jau tūlīt pēc izrādes paguvām sastrīdēties, jo viņa zināja, ka ir glīta meitene, un tāpēc laikam uzskatīja, ka visiem jādomā tāpat kā viņai. Gaidai patika Lilioms, un viņa tam šausmīgi juta līdzi, bet es turpretī teicu, ka nevaru tādus cilvēkus ciest, kas otram nodara sāpes un pēc tam mokās arī paši. Lai viņi mokās, cik vien vēlas, es teicu, man tam uzspļaut. Tad jau man labāk patīk Lilioma draugs, tas ar nazi azotē. Viņš vismaz nemoka citus un nemokās pats. Kas viņš ir, tas viņš ir un, ja dur ar nazi, tad dur, bet pamazām nebendē mūžu citiem un sev. Nē, Lilioms sirdī esot labs. Viņš arī dzīvē gribot būt labs, bet nespējot. Uzspļaut viņa labajai sirdij, teicu es. Ja dzīvē viņš ir draņķis, tad maz ko viņš var gribēt. Varbūt daļēji to sacīju tāpēc, ka man patika viņa sieva, respektīvi, aktrise, kura spēlēja viņa sievu un kurai viņš visu laiku darīja pāri.
– Gaidu. Gaidu, kamēr sagaidu, – sacīju Edgaram. – Kad jūs apprecēsieties, abi ar Gaidu gaidīsiet, kamēr sagaidīsiet veselu pulku mazu puišeļu un meitenīšu.
Edgars iesmējās un uzsita man ar knipi pa pakausi.
– Kas ko gaida, kas pirmais sagaidīs, vai vispār sagaidīs… – Palūdz, lai Jāko dāma tev uzzīlē.
– Jāko, kram taboram tu viņu nospēri? Un kā viņu sauc?
– Marica – Rikikica, – teica Jāko.
Tā bija melnīgsnēja meitene koši melniem matiem. Ausu ļipiņās šķindēja krāsaini stikla zvārgulīši. Latviski viņa runāja ar akcentu un viņu nebūt nesauca par Maricu–Rikikicu, bet par Mārīti.
Nogājām ar Edgaru līdz jūras malai, kur vēsinājās alus pudeles.
Kašņājām no smiltīm pudeles, un es paglūnēju Edgarā. Zem acs tikko manāmi dzeltēja plankums. Man atkal kļuva kauns. Dusmās nekad nekā nevar aprēķināt. Vai tad uzreiz vajadzēja tik stipri gāzt pa aci? Ja jau nu nepieciešamība bija radusies, varēja taču kādu pļauku vai pa žokli. Nesitu taču ienaidniekam.
Viņi bija sametuši gruntenes, piesprauduši zvaniņus un atstājuši savā vaļā. Viena gruntene jau bija ieskalota jūrā, un kociņš ar zvaniņu šūpojās pāris soļu no krasta.
– Edgar, tā jūs līdz vakaram pazaudēsiet visas gruntenes.
– Kāpēc? – viņš prasīja.
– Nu paskaties pats! Re, kur viena jau peld jūriņā.
Viņš nometa alus pudeles viļņos, iebrēcās, ko tad es gaidot, acumirklī aizšāvās pie gruntenes. Uzmanīgi pavilka un uztraucies nočukstēja:
– Tur kaut kas ir!
– Kas nu tur būs! Varbūt kāda veca mīna.
Piepeši viņš apcirtās, pārmeta auklu pār plecu un diedza, ko kājas nes, uz krastu.
Aukla slīdēja no dzelmes un ūdens virspusē izrāva lielu melnu čūsku, kas trakā ātrumā joņoja uz krastu, pa viļņiem lēkādama tikpat kā ūdensslēpotājs, ieķēries virvē aiz motorlaivas.
Izrauts smiltīs kādus soļus piecus no krasta, melnais tārps palika lokāmies, bet Edgars nerimās skriet, kamēr nebija ticis līdz priedīšu audzei.
– Edgar! – es kliedzu. – Viņš rāpo atpakaļ uz jūru!
– Met ātrāk prom no ūdens! – viņš sauca un skrēja šurp.
Bet man bija pretīgi tādam rāpulim pieskarties, un es bēru tam ceļā smilšu vaļņus, kurus tas pārvarēja itin viegli.
Edgars piespieda zuti zemei un mēģināja saņemt, bet tas, glums kā receklis, slīdēja no rokām.
– Ko tu stāvi! Atnes sausas smiltis! – Edgars vaimanāja. – Kusties taču ātrāk! Viņš nudien izspruks!
Kaisīju nabaga rāpulim virsū smiltis, lai Edgaram neslīdētu rokas. Viņš pacēla zuti pret debesīm un laimīgs teica:
– Nu patiešām, bedovijs kukainis! Kāds puskilo būs noteikti! Es jau zināju, ka mēs šodien kaut ko dabūsim.
Negribēju kliedēt viņa prieku, citādi būtu pateicis, ka daudz nu tu zināji. Nebūtu nejauši ieraudzījuši izrauto kociņu, zutis, zvaniņu trinkšķinādams, būtu aizpeldējis uz Zviedriju.
– Padomā, tikai, cik maita viltīgs! Viņš tak atrija tārpu. Daudz netrūka, un mēs būtu izvilkuši pliku āķi.
Jāko atnāca ar katliņu, kurš tik ilgi bija gaidījis darbu, iesmēla ūdeni, un Edgars saudzīgi ielika tur zuti. Tas šaudījās kā dulns, līdz nomierinājās, kad saprata, ka neizspruks.
Nomainījām pārējām gruntenēm tārpus, jo kļuvām no jauna cerīgi.
Mēs gulējām blakus uz sārta dvieļa, ko bija aizdevusi Gaida. Mēs ar Diānu bijām pliki un nabagi. Izņemot divriteni un tukšo tīkliņu, mums nekas nepiederēja.
Tikko bijām nopeldējušies.
Ūdens lāses nebija nožuvušas. Viņas lūpas pavērušās vieglā smaidā. Jūras pilieni izgaroja. Viņa uzsūca sauli. Kļuva silta, silta. Pieglaudu ausi viņas plecam. Samanīju elpu, lēnu un mierīgu kā jūras elpu. Augšup, lejup, aijā, aijā, mūžīga kā jūra.
Saule slīdēja uz vakariem. Kā sarkanīga bronza dega Diāna. Zeltaini sarkanīga kā aizejošā saule.
Viņai kļuva vēsi. Es biju karsts. Viņa saritinājās kā kaķēns un pieglaudās. Es centos elpot, cik uzmanīgi vien varēju.
Smiltis bija atdzisušas. Ugunīgais disks nesildīja. Edgars kurināja ugunskuru. Jāko un abas meitenes vēl pēdējo reizi nopeldējās, bet es gulēju, saudzīgi Diānu apskāvis, viņas vienmērīgā elpa sildīja man kaklu, viņa bija aizmigusi, un es sargāju viņas miegu.
Mēs sēdējām pie ugunskura. Jāko un Mārīte, Edgars un Gaida, es un Diāna, kura šodien bijusi priecīga, un tāpēc priecīgs biju arī es.
Jūras šalkas un rotaļāšanās viļņos. Voleja bumba zilajās debesīs. Saule un karstas smiltis. Un dzīvība, kas ļāva par sevi zināt tūkstoš nokrāsās un niansēs. No visnevainīgākā pieskāriena un bērnišķīga skūpsta uz pleca. No maiga rokas tvēriena, smaida, balss noskaņas, zeltainā iedeguma, smaržas un vissmalkākās maiņas jūras dvašā. No saules glāstošajiem stariem, raiba akmentiņa, no tā, ka ir citi, no tā, ka esi tu. Un no sajūtas, ka bez pašreizējā ir vēl daudz kas nesvarīgāks un arī svarīgāks, varbūt pats nozīmīgākai cilvēka dzīvē.
Edgars iemeta ugunī klēpi malkas, pa virsu svaigus priežu zarus. Mēs iegrimām tumsā, tad pacēlās baltu dūmu okeāns, un ugunskurs uzliesmoja, izrāva mūs no tumsas, priedītes nomirdzēja sudrabā, dzirkstelītes aizlidoja naktī uz jūru, un citas sabira smiltīs kā zvaigžņu putekļi.
Mārīte pasniedza man emaljas krūzīti. Es izdzēru un piecēlos.
– Tūlīt, tūlīt atnākšu…
Viņa čaloja un smējās un manus vārdus diez vai dzirdēja.
Es noskrēju pie jūras. Mana sirds gavilēja.
Es stāvēju viens visā pasaulē. Mazliet reiba galva un, kad ievilku elpu pilnas krūtis, sajutu visas vasaras nakts smaržas un dvesmas ieplūstam sevī. Mans prāts kļuva neparasti skaidrs, jutekļi neparasti asi. Debesis vērtās vēl tumšākas, mēness un zvaigznes mirdzēja vēl spožāk. Tālumā dzirdējās noslēpumainas un vilinošas nakts skaņas. Es spēju skatīt cauri zemes dzīlēm, iegremdēju acis jūrā un redzēju nogrimušas karavelas, debesīs samanīju jaunas galaktikas, mans skats apskrēja zemeslodei, izzibēja cauri dienas rosmē dunošām pilsētām un atgriezās naktī pie jūras, kuras kāpās dega ugunskurs.
Manī ieplūda neparasts spēks. Kaut kas krūtīs trakoja un lauzās uz āru, es gribēju to izteikt, bet nespēju rast vārdus. Gaišā straume bija pārāk grandioza. Dziedāt, mīlēt, būt labam!
Plašā pasaule pastiepa rokas, piekļāva savai mīlošajai sirdij un čukstēja, ka viss, kas zemes virsū…
Varenā straume bangoja manās krūtīs, es laimīgs iesmējos un pasaules gaismu aiznesu līdz pie ugunskura.
Dziedāt, mīlēt, būt labam!
– Mēs atbrauksim rīt, – teica Diāna.
Viņi mēģināja mūs atrunāt.
– Manējie uztrauksies, ja es nebūšu.
– Mēs būsim rīt, – es solīju.
Un ugunskurs palika starp kāpām un jūru. Palika tumšās figūriņas, kas locījās sarkano liesmu atblāzmā, un palika balsis un smiekli.
Kāpu nogāzē mūs apņēma nakts tvanīgais reibums. Zem kājām ziedēja zāle, smilgas un naktsvijoles, mazas lampiņas turēja jāņtārpiņi. Spiedīgs un saldens aromāts plēnēja starp priežu stumbriem. Mēs bijām ieklīduši spoku un māņu valstībā. Kaut kur augšā priežu galotnēs spīdēja mēness, bet tikai daži gaismas plankumi nokļuva līdz zemei. Mīkstajā sūnā bez skaņas lūza zariņi.
Es stūmu velosipēdu; tas pēkšņi bija kļuvis viegls, viegls, likās, ka ripotu uz priekšu, ja arī atlaistu rokas.
Viņa nāca aiz manis. Nāca manās mitrajās pēdās. Mēs gājām klusēdami un nebijām pārmijuši ne vārda, kopš atstājām ugunskuru.
Viņas soļi bija klusi, viņas klātbūtni nejuta, es gāju kā Orfejs, spēlēdams melodiju uz riteņa spieķiem, un nez kādēļ neuzdrīkstējos atskatīties.
Pēkšņi kāja aizķērās, es pat nezinu, aiz kā, un velosipēds piezemējās uz vienu pusi, es uz otru.
Iekritu ar seju mitrās, mīkstās sūnās, naktsvijole ielīda degunā un jāņtārpiņš mutē.
Es apmetos uz muguras siltajā gultā un izbāzu mēles galiņu, uz kura sēdēja jāņtārpiņš un vēcināja lukturīti.
Un gaismiņa atspīdēja Diānas acīs. Viņa skatījās kā apburta mazajā liesmiņā un sniedza man roku.
Es satvēru, jutu viņas trauslo pirkstu stingro tvērienu, turēju un nelaidu vaļā.
Viņa gribēja palīdzēt piecelties. Bet viņa nezināja, ka varbūt es nemaz negribu. Ka es vēlos gulēt, gulēt līdz pat rītam, just blakus viņu ar jāņtārpiņu uguntiņām acīs. Just viņas lūpas kā naktsvijoles šai reibinošajā, dīvainajā dvesmā zaļu sūnu gultā.
Viņas satvēriens kļuva ciešāks, viņa gribēja mani piecelt, taču mana roka strāvoja viņai pretim to gaišo gaismu, kas bija manī, un atņēma spēku. Mana roka lēni tuvojās sūnu paklājam, kad piepeši priežu smagnējā klusumā noskanēja viņas čuksts, mana roka kļuva vāja, viņas rokā ielija spēks un piecēla mani kājās.
Mēs braucām pa pašu šosejas vidu. Blāva mēness šautra rādīja taku, līdz bija jānogriežas pa labi sānceļā.
Es griezu priekšējo riteni, bet tas nepaklausīja, un velosipēds ripoja tālāk.
Ripoja tālāk un iegriezās kādā, citā izdangātā lauku ceļā, kurā mēs šūpojāmies kā viļņos.
Ritenis ietriecās vārtiņos, noskapstēja vienīgā enģe, kurā tie turējās. Vārtiņi sašūpojās, žēli nočīkstēja pēdējo reizi un izgāzās.
Bija kluss. Atkal čirkstēja sienāži. Atkal mēness spīdēja pāri nekoptajam dārzam. Noplukušās mājeles logi bija aizmiguši.
Velosipēds noslīga nezālēs un nātrās.
Mēness gaismoja mums ceļu cauri verandai, un gaišs kvadrātiņš rādīja kāpnes, kuras tomēr vēl nebija sagruvušas.
Es sekoju Diānai.
– Es negribu iet pie dona Pedro, – mana balss izskanēja svešādi.
– Jā, jā, – viņa atteica, uz mani nepaskatīdamās.
Viņa spēra pirmo soli uz kāpnēm. Tās smeldzīgi iečīkstējās nakts klusumā.
Es pēkšņi gribēju, lai tās sagrūtu, sagrūtu tūlīt, lai tikai nebūtu jākāpj augšup.
Noriju kaklā sakāpušo kamolu. Kāpnes negruva. Es zināju, ka tieši šobrīd tās nesagrūs. Un es zināju, ka dona Pedro te nav.
Dzirdēju katru viņas soli un uzliku kāju pirmajam pakāpienam. Tad otrajam.
Es stāvēju uz kāpnēm, kas veda augšup.
– Nāc, nāc… – lejup noslīdēja viņas aizsmakusī balss.
– Es jau… eju… – mans čuksts uzlidoja līdz aizslēgtajām durvīm, zem kuru paklājiņa viņa meklēja atslēgu.
Viņa atslēdza durvis, un darbnīca atblāzmojās kā blāvs taisnstūris.
Es kāpu augstāk, arvien augstāk, un kāpnes bija desmittūkstoš gadu garumā, un tad man likās, ka esmu uzkāpis tomēr dažās sekundēs.
Es sekoju viņai lielajā telpā, kur reiz jau biju bijis, un apaļais mēness no jauna skatījās manī un smējās.
Viņa aizdedza sveci. Vienu pašu sveci.
– Es negribu redzēt donu Pedro! – teicu no jauna, bet viņa sacīja, viņa šeit nav. Kur tad viņš ir, dumji prasīju. Viņa šeit nav, nav, nav.
Es vēru durvis un neskatījos uz viņu. Vēru ilgi. Tad gāju istabā, līdz atdūros pret akvareļiem nokārto sienu.
Pelēka ziemas diena. Sniegs, sniegs, balts sniegs uz melnas zemes. Iet cilvēki. Zēni pikojas ar baltām sniega bumbām. Arī es, arī es sniegs saujā, balts sniegs, kad nedomā ne par ko citu. Balts sniegs saujā, pietupiens, vēlēšanās trāpīt kādam. Bērnība. Balts sniegs, melna zeme. Sniegpārsliņas kūst uz delnām.
Un te es sajutu, ka mana sirds pukst strauji, strauji. Es pavisam biju aizmirsis, ka man ir sirds.
Istabā bija kluss.
Es apgriezos.
Diāna gulēja gultā. Balts palags.
Es nopūtu sveci. Atvēru logu un ielaidu istabā nakts skaņas.
Tālumā aiz priežu galotnēm čukstēja jūra. Mazs teliņš ganījās gaišā pļavā. Sienāži koku zaros spēlēja vijoles. Spāres skaitīja priežu čiekurus. Naktstauriņi kaitināja mēnesi. Plecā ieķērās sikspārnis un ultraskaņas balsī stāstīja savus piedzīvojumus.
Laiks ritēja. Kā atompulkstenis es sajutu katru miljono daļu sekundes.
Un tad noskanēja viņas smiekli kā sidraba zvaniņš, kluss sidraba zvaniņš.
Beidzis vienu stāstu, sikspārnis aizelsies sīca citu, līdz plecā ieķērās otrs sikspārnis, aizdzina pirmo un teica, ko tu, muļķi, stāvi. EJ! Tūlīt, es teicu, vēl tikai mazliet…
Sikspārnis ieknāba man ausī, un es gāju.
Gāju pāri istabai. Pie krēsla, uz kura atradās viņas salātzaļā kleitiņa.
– Ko tu kavējies! – sīca sikspārnis. Es novilku kedas un džinsus, kreklu. Atrados jūrmalā. Ej, ej, viņš atkal mudināja un sita spārniem man pa galvu, un visu laiku istabā trīsēja sidraba zvaniņi.
Es peldēju cauri mēness jūrai un cauri viņas acu miljoniem ūdenszāļu. Sikspārnis ieķērās man matos un čukstēja, jā, jā, drošāk, drošāk. Bet es viņā vairs neklausījos, un viņš aizlidoja, es pat nepamanīju, kad.
Es jutu, ka pasaule sāk kļūt arvien mazāka.
Es stāvēju pie viņas.
Viņas lūpas bija mazliet pavērtas.
No baltuma izslīdēja zeltaina roka kā liāna vijīga, pieskārās manam celim un teica, lai es apsēžos. Biju laimīgs kā jauns briedēns, gatavs bēgt ik mirkli, lai zinātu, ka nebēgšu nekur.
– Es tevi mīlu, – es izdvesu.
– Es zinu, – viņa tā savādi pasmējās un noglāstīja manu vaigu, it kā es būtu par kaut ko skolā nogrēkojies zeņķis. No palaga izvijās otra liāna, abas maigi apvijās manam kaklam un pielieca galvu, zemu, zemu.
– Noskūpsti mani, – viņa teica.
Es viņu noskūpstīju, pavisam bikli, bet tad viņas lūpas iesūcās manās, apdedzināja un aizrāva elpu. Es jutu viņas ceļus, kas pieskārās maniem sāniem, kad viņa sagrozījās, jutu viņas rokas uz lāpstiņām, jutu savas plaukstas zem viņas pleciem, zīdainos matus uz rokām. Mūs šķīra plāna, plāna matērija, bet es tomēr sajutu viņu visu, kad viņas krūtis kā balts palags pieskārās manām.
Pasaule vērtās arvien mazāka, zvaigžņu un planētu pasaule, Kolumba un Magelāna pasaule. Pazuda kontinenti, savienojās republikas, palika Saulkrasti, kuri arī tūlīt izgaisa, jūra izgaroja, no darbnīcas sienām nozuda gleznas, velns nospēra mēnesi un zvaigznes, palika tikai viņa, kas nu bija pārvērtusies visā pasaulē kā viena vienīga puķe, man piederoša, ap kuru var lidināties tikai medus bite.
Nāc, nāc, viņa čukstēja, nekavējies vairs. Seja pret seju, krūtis pret krūtīm. Mēs skūpstījāmies kā bez prāta, glāstījām viens otru, mūsu dedzinošie ķermeņi savijās un aizdegās kā lāpa nakts tumsā, tu, mana skaistā, mana saule, mana pasaule, mana dzīvība, tu esi kļuvusi par mani, par manu seju, rokām, kājām, par manām acīm un lūpām, tu esi man VISS, mana gacele tuksneša smiltājos, mana antilope, mana puķe, es gribu mirt tev blakus un skatīties acīs tavās, kuras kā divi ezeri zili, kas esmu es, ar tevi salīdzinot, tu, mana acu gaisma, rītausmas saule, es dziedāšu tev kā Benjamīno Džilji un Enriko Karūzo, es skūpstīšu tavas kājas, kas netīras tapušas, pa manu sirdi staigājot, es izkusīšu kā ledus gabals Sahāras tuksnesī, un mani tu varēsi slāpēs izdzert, es tevi mīlu, mīlu, mīlu kā dzied dziesmā «div' dūjiņas gaisā skrēja, abas skrēja dūdodam's», esmu dumjš, arī to es zinu, bet es tevi mīlu, mīlu, mīlu, un to man neviens nevar atņemt…
Un manas rokas un lūpas vairs nespēja izjust viņu, tik liela bija kļuvusi mana mīlestība, es pieliju ar medu un pielaidos klāt viņai, vai tu esi Puķe, jā, dziedāja viņa, vai tu esi Medus Bite, jā, dziedāju es, esmu medus pilns, esmu salds, salds, salds, mana skaistā Medus Bite, viņa dziedāja, mana zeltainā bite, esmu nektāra pārpilns kā granātābola sēkliņas sulas bagātas, mana mīļā, mana Puķe, mana orhideja, dālija un mežrozīte, mana margrietiņa un pienenīte…