Smaidīdama aiztrauc vasara.
Saulainās un apmākušās, lietainās un vējainās dienas izbirušas trakā ātrumā kā jūras raibie akmentiņi no saujas.
Esam iedeguši zeltaini kā egļu čiekuri. Acis jūras viļņos tapušas skaidras visam garajam gadam. Tajās mirdz vasaras saule.
Klāt pirmais septembris.
Gaisā vējo tikko jūtams rudens dzestrums. Pēc karstās vasaras tas ir patīkami.
Es eju uz skolu.
Kad pēc lielāka pārtraukuma ierodos skolā, tā nekad laicīgi nevaru uztrāpīt. Vienmēr kavēju. Zvanu atkal izdzirdu, tikko pieskāros parādes durvju rokturim.
Bet gaiteņi skolēnu pilni. Visi svētku drēbēs, kāpnēs tāpat drūzma, un ziedu bez sava gala, smiekli, čalas, tāds troksnis, it kā pie katras auss nolaistos pa reaktīvai lidmašīnai.
Man gan ziedu nebija. Sens tas laiks, kad pirmajā septembrī nācu portfeli vienā un puķēm otrā rokā.
Klases vecākais Pēteris pavicināja atslēgu, iebāza slēdzenē, un mūsu VIENPADSMITĀ klase iegāzās savā telpā.
– Īvo! – sauca Freds.
– Fred! – saucu es. – Ātrāk aizņem beidzamo solu!
– Paula! Kur tava zirgaste?! – vaimanāja Ilvars.
– Iespraudu cirka zirgam! – viņa atsmēja.
– Pat soli nokrāsoti!
– Uzmanīgi! Uzmanīgi! Pārbaudiet, vai nelīp!
– Anton! Atver logu! Ielaid svaigu lufti!
– Kurš zina, cik šodien stundu?!
– Pirmā pie Teihmanes!
– Tad akts zālē un cauri!
– Edgar! Jāko! Kur jūs bijāt?! – es kliedzu, kad viņi parādījās durvīs. – Fiksāk aizņemiet beņķi mums priekšā!
– Ak kungs! Cik tās puķes dārgas! – čiepstēja Paula.
– Pirmais septembris! Pirmais septembris!
– Ķer! – iebrēcās Jāko un pārlidināja klasei portfeli tieši manās rokās.
– Kāda velna pēc tu atvilkies ar somu?!
– Visus spekulantus prom uz zavodu[1]! – sauca Rihards.
– Sarmīt! – es smaidīju. – Tu gan šovasar esi jauki iedegusi.
– Melnā jūra! Melnā jūra!
– Sveiks, Fred!
– Čau, Raiti!
– Tu pa vasaru esi pamatīgi apvēlies!
– Jāuzkrāj tauki ziemai! Tā būšot auksta!
– No katra piecpadsmit kapeikas par puķēm Teihmanei!
– Esmu izputināta, esmu izputināta! – zviedza Māra un izkratīja no maciņa trīnīti.
– Antonio! Antonio! Atrauj logam otru pusi!
– Edgar! Es kviecu. – Tu pie balbiera neesi bijis vairāk nekā gadu!
– Un neiešu, neiešu vēl desmit! Mūsu grupā visiem tā-ā-ā-ā-ā-ā-ā-das krēpes!
– Ei, čaļi! – sauca Pēteris. – Par godu pirmajam un videnē beidzamajam pirmajam septembrim jāsarīko rauts!
– Tā lieta iet! – nokliedza Freds.
– Un dāmas? Kur paliek dāmas?! – reizē iesaucās Anastasija un Dagnija.
– Urā! Urā! – rībināja ar dūrēm pa galdu Krišs. – Kopā ar kundzēm!
– Tā būšana būs kolosāla!
– Zaļumos, tikai zaļumos!
– Pa diviem polšiem uz purna! – iekliedzās Sarmīte un laida ar nolūzušu neļķes ziediņu man pa aci.
– Ārprāts! – es brēcu un iežmiedzu neļķi acī. – Esmu Vienacainais Neļķu Džo! Uz tukšo aci vien trīs polši!
– Ei, čaļi! Kas dos puķes Teihmanei?! – klasi centās pārkliegt Paula.
– Pīters! Pīters!
– Klases stārasts!
– Man vienreiz apnicis! – gainījās Pēteris, bet Paula neklausījās un iegrūda viņam gladiolu bunti.
– Komjaunatnes uzdevums!
– Dod man, Pīt! – ierēcās Fredijs. – Es nopīšu tādu vainadziņu, ka Teihmane nezinās, kur bāzt.
– Tu vairs neesi komjaunietis, bet baltais zvirbulis! – spiedza Silvija.
– Paula, uzņem viņu atpakaļ!
– Liksim Fredu manā vietā! – Paula sauca.
– Balsojam! Balsojam! – kliedza Antons, garās rokas vicinādams.
– Kur Teihmane?! Jau desmit minūtes no zvana!
– Laižam projām!
– Ejam uz mājām!
– Ilvar, dod piecpadsmit kapeikas!
– Ēzeļi un ēzelienes! Klusāk! Nāk! Nāk! – bļāva Māra un aizcirta klases durvis.
– Kas nāk?!
– Dīns Rīds ar mutes ermoņikām!
– Teihmane! Teihmane!
Atvērās durvis un ienāca mūsu klases audzinātāja.
Visiem mutes bija acumirklī ciet, lēca no galdiem un krēsliem augšā, bet Teihmane par trokšņošanos nebija nikna.
Un vispār todien visi bija normāli, priecīgi ļaudis. Ja gadā katra diena būtu kā pirmais septembris, tad uz skolu varētu nākt pat ar prieku.
Teihmane bija patīkami pārsteigta, kad Pēteris viņai pasniedza gladiolas. Kaut kā nejauši bija sagadījies, ka pagājušo gadu viņa nedabūja ne mazāko ziediņu.
Skaidrs, ka pirmajā stundā neviens pie ķīmijas problēmām neķersies, un visi sāka runāt par dzīvi. Kā pavadīta vasara, ko kurš domā iesākt pēc videnes beigšanas utt.
Daļai tālākais liktenis galvenās līnijās bija skaidrs, vairumam vēl ne. Kas bija izdomājuši, gandrīz visi taisījās uz studēšanu. Es par to tikai pasmīnēju. Varu galvot, ka uz gada beigām studētgribētāju salasīsies vesels kurss. To es zinu no iepriekšējo vienpadsmito pieredzes. Bet cik tiks iekšā!
Jāko smaidot paliecās atpakaļ un pačukstēja:
– Zini, Īvo, objektīvi spriežot, es mūsu klases dāmām nemaz nenovēlu nākamgad iekļūt augstskolā. Lai drusku iepazīst dzīvi. Viņu gaisīgajiem prātiņiem tas nāks tikai par labu.
Nudien, viņa visgudrais smaids man krita uz nerviem. Es jau zināju, ka ar viņa pauri politehniķos iekļūtu jebkurš, bet tad nu nevajag runāt kā no kanceles.
– Un kāpēc tad tu negribi iepazīt dzīvi? Varbūt arī tev tas nāktu par labu?
– Ko nu sāc kasīties? – viņš uzjautrināts iesmējās. – Atceries praktikanti Rūtu.
– Ha! – es nicinoši novilku. – Viņas vietā tāpat varētu būt daudzi no mūsu čaļiem, ne tikai sliņķi, un tikpat labi arī tu.
Bet Jāko smējās arvien jautrāk. Viņš jau zināja, ka es zinu, ka viņam tas nedraud.
Es paliecos sānis un pabakstīju Sarmīti ar lineālu.
– Ei, Sarmīt! Sarmīt!
– Ko tu dursties!
– Tu pēc skolas beigšanas nemaz nevari iet studēt. Tev jāiepazīst dzīve.
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka tev ir putniņa prātiņš.
– Ko?! – viņa iebrēcās un paķēra ķīmijas grāmatu, bet Edgars ar Jāko ņirdza. – Ko tu muldi!
Es aizsedzu rokām galvu un izgrūdu:
– Es jau tā nedomāju. To man teica Jāko. Studējot tu būšot izspļauta praktikante Rūta.
Un Jāko nepaguva izvairīties. Dabūja ar grāmatu pa galvu, ka nobūkšķēja vien.
– Jāko, ja tu pazītu dzīvi, nebūtu dabūjis pa galvu, – es smējos no visas sirds, līdz Jāko pagriezās atpakaļ un ievilka manam paurim ar tādu pašu ķīmijas grāmatu.
– Huligāna dzimšana, – teica Freds, sarullēja «Dadzi» un iegāza pa Edgara un Jāko pakaušiem.
Bet ar praktikanti Rūtu bija tā. Viņa studēja filoloģiju un veselu ceturksni mūsu klasē mocīja pedagoģisko praksi, mācīja literatūru un gramatiku. Mācībās viņa ar dievu uz pusēm tika cauri, bet viņai vajadzēja mūs arī audzināt. Tīri smiekli nāk! Katru dienu viņa staigāja izkrāsojusies kā seksbumba. Protams, tas bija daudz patīkamāk nekā redzēt sūnu veceni, bet kas nu tur par audzināšanu, ja viņa visu, šķiet, zināja tikai no grāmatām un pedagoģijas lekcijām, jo universitātē bija iestājusies tūlīt pēc videnes beigšanas (tāpēc jau Jāko sāka muldēt par to studēšanu). Šur tur mēs Rūtu paši varējām audzināt. Tik tiešām, dīvaini, bet daudz ko elementāru viņa nezināja. Izņemot vienu. Ja arī politinformācijā Vjetnamu mums par lielu pārsteigumu parādīja Āfrikā, tad to zināja lieliski. Viņa sapinās ar Filipu no vienpadsmitās klases, un tas Fredam bija pastāstījis tīri pikantas lietiņas.
Teihmane piecēla kājās Jāko. Nu, protams, viņš iešot uz politehniķiem, kur gan vēl citur. Edgars izbāza degunu no lokainajām krēpēm un teica, ka uz «kondženi», vai viņš caur pinkām dzirdēšot, ko saka uzņemšanas komisija, Teihmane pasmējās, un Edgars teica, jā, jo, iekšā stājoties, tās apcirpšot, bet tad audzēšot no jauna, un mūziku, ja tā ir normālā skaļumā, dzirdēt varot kaut ar vati ausīs. Freds cēli paziņoja, ka mācīšoties par kosmonautu vai gaļas izcirtēju, jo tie abi pelnot daudz naudas un baudot ļaužu cieņu. Bet es nezināju nekā. Dzīvosim, tad jau manīsim, es teicu.
– Eh, Īvo, veco zēn, – teica Freds un uzmundrinoši sita man pa plecu. – Lai viņi mācās tālāk un kļūst smalki inteliģenti. Mēs nākamruden iesim armijā. Brauksim ar tanku un šausim no lielgabala. Ar raķetēm gan nešausim, jo tur jāzina matemātika, bet to es nezinu un mācīties negribu. Un mēs būsim mācību teicamnieki un labi sportisti. Vai ne, veco zēn?
– Beidz nu pļurkstēt, – es novilku. Zināju jau, ka viņš ākstās, bet tādas runas man riebjas. – Es netaisos zaudēt divus vai trīs gadus.
– Kāpēc? – viņš prasīja. – Vai tad tu domā, ka dienestā tos pavadīsi letarģiskā miegā? Tu gūsi tur daudz ko, kas lieti noderēs civilajā dzīvē.
– Izbeidz, Fred! To, ko tu pašlaik muldi, es varu izlasīt avīzē.
– Jauniesaucamais, Berg! Celties, gulties, celties, gulties, uguni! – Freds smējās un kaitināja mani.
– Jā, Frediņ, – es viņa, belzu ar elkoni sānos, taviem taukiem tas derētu. Bet mani nemaz nevilina.
– Nekas, pieradīsi, – Freds savukārt atbelza man ar elkoni, ka aizrāvās elpa. – Tikai tie, kas pārnāk no dienesta, ir īstie veči. Tā viņi paši arī saka.
– Man gan liekas, – es izdvesu, – ka viņi tā runā tāpēc, ka dabūjuši dienestu izbaudīt uz savas ādas un nu viņiem žēl, ka citam tas iet secen.
– Nē, nē, vecīt, tev nav taisnība, iesim dienēt, – Freds ņirdza. – Nelauzies, Īvo, iesim gan, norunāts?
– Liecies mierā! – es no tiesas sāku kļūt nikns. Ņems vēl un samaitās garastāvokli jau pirmajā skolas dienā.
Ak, beidzot zvans, pirmais zvans no stundas pēdējā gadā manā mūžā, kad deldēju videnes solu, beidzamais gads, kaut nu viņš ātrāk aizripotu.
Es nopūtos un iejuku pūlī, kas plūda uz aktu zāli.
Un mana dzīve vispār pašreiz bija pārāk sarežģita, lai sāktu prātot, kas būs pēc gada.
Jāsaka, es taisījos precēties ar Diānu. Lai arī viņa bija sešus gadus vecāka par mani. Kas par to? Es zinu, ka mums saskan.
Tiesa, viņai gan par precēšanos vēl nebiju ieminējies.
Mani mulsina fakts, ka viņai ļoti patīk bērni. Arī man nav nekas pret bērniem, es ar viņiem tīri labi saprotos. Bet Diānas attieksme bija īpaša. Viņa pret tiem izturējās līdzīgi… mātei, vai? Un tas mani biedēja. Beigu beigās man tikai… Un kad nu šitā… Tas jau ir kaut kas dumjš! Nudien!… Pat vārdu trūkst! Iedomājieties sevi manā vietā, un jūs lieliski sapratīsiet.
Tikpat lieliski, kā es saprotu to, ka viņa var mani tīt ap pirkstu, kā vien iepatīkas, jo es viņu ļoti mīlēju. Kādu laiku es turētos pretim, uz viņas «jā» atbildētu ar kategorisku «nē», līdz pamazām sāktu piebalsot viņas meldijai. Un es jau zinu, kāda tā būs.
FĀTERIS! TĒTIS! VECAIS! PAPUS! SENCIS! ZINI, FĀTERIS MAN NEDOD 50 KAPEIKAS PRIEKŠ KINO!
Pie velna!
Bet var jau būt, ka bērna ratiņi man piestāvētu. Ja apģērbjos pieklājīgi un eleganti, izskatos vecāks, nekā esmu.
DIĀNA un ĪVO BERGI!
Okei!
Un mazais EDIJS.
Mēs sauksim viņu tāpat kā manu brāļuku. Tas ir simtprocentīgi. Šai ziņā es nepiekāpšos ne par matu!
Skolā viss ritēja ierasto gaitu.
Tāpat kā katru gadu. Dienas līdzinājās cita citai, un Oktobra svētki jāgaida veselu mūžību.
Es taisījos iet strādāt. Veģetēšana man bija apnikusi. Es nesaprotu vecāku ļaužu gaušanos: «Ak, skolas gadi, skolas gadi, kur jūs esat pagaisuši? Cik skaists bij tas laiks, tas nenāks, nenāks vairs!» Skan stipri naivi. Lai viņi nosēž kaut vienu nedēļu vidēji sešas mācībstundas dienā, un paklausīsimies, ko viņi tad teiks! Tādas tās lietas!
Mājās arī neiebilda, ka eju uz rūpnīcu. Fāteris domāja, ka darbs varbūt man ielikšot mugurkaulu. Tomēr zināju, ka ne viņš, ne mamma īpašā sajūsmā par to nav. Viņi labāk gribēja, lai es pabeidzu videni. Viņi cerēja, ka varbūt tomēr sadomāšu studēt. Kad sacīju, ka videni nolauztu vakarenē, viņi neticēja. Jāsaka, es pats arī diez ko ne. Dienā darbs, vakarā mācības – tādu katorgas slodzi nudien es neizturētu.
Žēl vienīgi, ka šancējot būs jāšķiras no čaļiem. Taču, ja tā padomā, nekas briesmīgs nenotiks. Kamēr viņi skolā, tikmēr es darbā. Iznākums viens un tas pats. Un man vēl nauda kabatā.
– Tas ir viens jocīgs fakts, – ņirdza Freds, kad viņam visu pateicu. – Tu laikam esi salasījies par strādniekiem. Tu pats taču no darba nekā nejēdz.
– Nekā es neesmu salasījies, un tu pats no darba nekā nejēdz, – es atcirtu, kaut gan tā nebija taisnība. Viņi abi ar Edgaru kopš septītās klases vasarās piešancēja. Izņēmums bija šī vasara, varbūt beidzamā, kas pilnībā brīva, jo kas zina, kāda būs nākamā. Vidusskola pēc gada taču cauri.
– Man viss noriebies, – es teicu. – Un turklāt man vajag naudu.
– Visiem vajag naudu, – Freds novilka. – Bet tev it kā tās īpaši trūktu.
– Pārāk jau netrūkst, bet arī tik, cik vajag, nav. Un vēl man nepieciešams, lai nauda būtu kopā, nevis divi trīs rubļi katru dienu. Varbūt vienu brīdi man jānotērē divi sarkanie[2] uzreiz, bet otrā vajag tikai divdesmit kapeikas.
Edgars ar savu grupu deva pirmo koncertu sezonā. Ne jau tādā nozīmē, ka viņš grupu vadītu. Edgars tikai spēlēja ģitāru un dziedāja kopā ar citiem un dažos numuros izpildīja solo gabalus. Grupu vadīja «Resnais Bens» jeb īstā vārdā Benjamiņš, kurš dauzīja bungas un neapvainojās, ka viņu tā saukāja. Vismaz Edgars tā apgalvoja.
«Raibie bruņurupuči» bija sagatavojuši jaunu programmu.
Tā saucamajā «jaunatnes kafejnīcā» šad tad deva iespēju uzstāties vienai otrai stihiski organizētai grupai. Vakars tad piederēja tai. Viens vakars. Iespēja spēlēt un dziedāt publikas priekšā. Ne kaut kādā panīkušā klubiņā vai labākā gadījuma skolas sarīkojumā, bet publikai, kas tevi klausās. Un kurai tu neesi tikai skaņas, pie kurām lēkāt dejas placī.
Edgars man pagādāja divas biļetes. Nebija jānīkst rindā un jānervozē, ka varbūt nedabūsi. Tas ir milzīgs pluss, kad uzstājas tavs draugs.
Zāle vēl bija patukša, jo iekšā laida no sešiem, bet mūzikai jāsākas septiņos.
Aizņēmu jauku divvietīgu galdiņu pie pašas sienas un šo to pasūtīju.
Nostaigāju līdz estrādes paaugstinājumam, kur «Raibie bruņurupuči» pārbaudīja skaņu sistēmu.
– Čau, Edgar!
– Čau, Īvo, čau!
– Kā sviežas?
– Pastiprinātājā nav īsti laba skaņa.
– Vēl jau laiks savest kārtībā.
– Jācer, ka pagūsim.
Viņš bija šausmīgi nevaļīgs.
– Re, kur parādījies Harijs ar savu blondo grēku, – es nobrīnījos. – To sauc par Ženiju.
– Ženija? – Edgars izklaidīgi pārvaicāja.
– Nu jā! Bet tu jau nemaz viņu neredzi!
– Ko? Jā, jā!
Ar Edgaru nebija vērts runāt. Vismaz pašreiz.
Aizgāju pie sava galdiņa. Cerēju, ka Harijs nebūs mani pamanījis. Viņu pašu neredzēt jau nevarēja. Dega kā avārijas spuldzīte sarkanajā džemperī un sarkanīgajiem matiem. Negribēju, ka viņš redzētu Diānu.
Tomēr atstāja savu blondo grēku pie galdiņa un atkrita krēslā iepretim man.
– Сколько лет, сколько зим,[3] Īvo!
– Jā, Harij! Kur tas laiks.
Viņš pasmaidīja savu zelta zobu smaidu un aizsmēķēja.
– Jāko reiz teica, ka tu iešot šancēt.
– Jā, – es teicu.
– Un tagad tu raujies pa rūpnīcu?
– Tā nu ir.
– Kāpēc nepabeidzi videni?
– Pabeigšu šancējot.
– Tu nudien neesi īsti normāls.
– Es to zinu.
– Tev tik ļoti vajadzīga nauda?
– Arī tas tiesa.
– Ko? Turīgie senči atsakās par tevi rūpēties? – viņš iesmējās.
– Kāpēc uzreiz tā?
– Tad kāda velna pēc tev jāiet šancēt?
– Gribu pats naudiņu pelnīt. Apnicis kurpītes pa skoliņu deldēt.
– Tev vajadzēja aprunāties ar mani. Es būtu pagādājis vienu otru robu, kur var iesist smuku rubli. Vēl nav par vēlu.
– Nav vērts.
– Pajautā Edgaram. Arī viņam šis tas atlēcis.
– Tādus robus es negribu.
– Baidies, ka var uzrauties?
– Arī tas tiesa.
– Bez riska nauda nenāk. Kas negrib riskēt, var vīlēt dzelžus par kapeikām.
– Tieši to es daru.
– Svētdienā priekš kafejnīcas un ķinīša iznāk, ko?
– Arī ne katru svētdienu.
Mans vēsais miers viņu kaitināja.
– Harij, es tev sameloju, – teicu. – Es neaizgāju strādāt. Tā iznāca. Tās jaukās un cerīgās runas par strādāšanu palika tikai runas. Droši vien esmu pārāk saradis ar skolu, draugiem, ierasto dzīves ritmu. Man pietrūkst apņēmības kaut ko krasi mainīt. Lai viss iet savu gaitu. Fiksās idejas, kas ātri rodas, tikpat ātri pagaist. Vispār es nejūtos pašreiz apbēdināts. Zubros tālāk. Pēdējā klasē.
– Pēc katras mūsu tikšanās esmu spiests konstatēt, – viņš sacīja, – ka tu paliec arvien stulbāks. Citi līdz ar gadiem pieņemas prātā. Ar tevi ir otrādi. Tavu smadzeņu darbības augstākais līmenis bijis tad, kad tu gulēji autiņos. No malas lejupslīdes procesam ļoti labi var izsekot. Pats laikam to neapzinies?
– Apzināties neapzinos, taču kaut kā jūtu.
– Tev vajadzētu paārstēties dullo mājā.
– Tas būtu jauki. Tikai mani neņemtu pretim.
– Gan jau ņemtu.
– Nē. Esmu neglābjams. Neārstējams.
Harijs saviebās.
– Veco zēn! Izbeigsim šito tēmu. Parunāsim par kaut ko citu.
– Parunāsim gan, – es labprāt piekritu. – Kā klājas tavai seksuālajai dzīvei?
– Manai? – viņš izbrīnījies pārvaicāja. – Normāli. Kā vienmēr.
– Arī man normāli. Šitā tēma izsmelta, ja?
Viņš acīmredzami bija pārsteigts. Un vispār es gribēju, lai viņš vācas pie visiem velniem, pirms atnākusi Diāna. Negribēju redzēt viņus kopā. Taču viņš taisījās tikt skaidrībā par mani, jo nekustēja ne no vietas, tikai izteica:
– Par šo tēmu var runāt bezgalīgi.
– Es zinu, Harij. Bet mani tā diez ko vairs neinteresē. Es precos.
– Ko?! – viņš saliecās uz priekšu. – Tu precies?!
– Jā. Tāds nu ir fakts.
– Ar ko?!
– Ar sievieti.
– Vai nu tu āksties, vai nu patiešām esi pavisam…
– Nevajag runāt tālāk, – es viņu pārtraucu. – Tu atkal teiksi, ka esmu nenormāls. Esmu jau to dzirdējis līdz apnikumam.
– Bet ko tad citu lai es saku?
– Nesaki labāk nekā.
– Kas viņa tāda ir?
– Es jau teicu, ka sieviete.
– Nu jā! – viņš nepacietīgi atmeta ar roku. – Bet kas viņa ir? Varu derēt, ka tev galvu sagrozījusi kāda palaistuve.
– Vecos laikos es būtu spiests tev sejā iešļākt šampanieti un iet šauties ar pistolēm.
Viņš iesmējās, tad atslīga krēslā un blenza manī. Es arī nekā nesacīju, tikai omulīgi izstaipījos, ka vai visi kauli nobrīkšķēja.
Biju atbrīvojies no Harija iespaida. Nebija viņam vairs mazā puišeļa Īvo, kam lielais Harijs varēja stāstīt viskautko, un tas klausījās līdz ausīm pavērtu muti.
Dzīve iet uz priekšu, Harij! Esi stiprs!
– Nu jā, nu jā, – viņš teica. – Tas nu tā… Bet tev tikai septiņpadsmit.
– Drīz būs astoņpadsmit.
– Nu jā, nu jā… Taču ko tas īsais laiks daudz maina…
– Ļoti daudz. No astoņpadsmit esmu pilngadīgs cilvēks.
Viņš pasmīnēja, un es piepeši atkal sajutu, ka viņa ietekme uz mani nav zudusi un varbūt nezudīs nekad. Tā tikai iegriezusies citā taisnē.
– Īvo… Tu mani atvaino, ja es pateikšu kaut ko, kas tev nepatiks.
– Saki droši, – es teicu, un sārtums mani pārņēma kā sendienās.
Es aizsmēķēju, lai varētu rādīties aukstasinīgāks. Ietinu seju dūmu mākonī.
– Īvo… Bet tu tak pats vēl esi… bērns,,,
– Harij… Kā tad… nu tā, – es izšļupstēju.
– Es saprotu, ko tu domā, – viņš teica. – Bet tas jau nav viss. To truši prot pusgada vecumā.
– Harij, lūdzu, beidz. Es esmu cilvēks.
– Cilvēkbērns, – viņš pasmējās.
Kāds velns dzina mani te nākt!
Cik viņai gadu? Tikpat cik tev?
Uz šo jautājumu es neatbildēju. Viņš ar to samierinājās. Un vispār – kas tad viņam cits atlika!
Viņš piecēlās.
– Līdz sākumam atlicis laiks. Aiziesim pie manas dāmas. Viņu sauc Ženija.
– Es viņu pazīstu.
– No kurienes?
– Toreiz «Ricā», kad mēs ar Fredu iegādājāmies no tevis džinsus.
– Jo labāk. Aiziesim papļāpāt. Viņa tev daudz ko varētu pastāstīt.
– Pateicos sirsnīgi. Kas man jāzina, to zinu pats.
– Protams, es jokoju.
– Tad arī tev jāzina, ka neesmu trusis.
– Lai nu tā būtu.
– Tā arī ir.
Harijs pasmaidīja. Nodzēsa cigareti pelnu traukā. Piecūkoja manu pelnu trauku.
– Tomēr nepienāksi pie mums?
– Ko es ar Ženiju runāšu? Es viņu tikpat kā nepazīstu.
– Labs ir. Es piekāpšu pie tevis vēlāk. Tev nav iebildumu?
– Kāpēc lai būtu? – es paraustīju plecus.
– Tad pagaidām!
Viņš aizpeldēja pie sava blondā grēka. Nudien, ko viņš sienas man klāt! Kad jūties kā cilvēks, pienāk un iegāž tev ar mietu pa galvu.
Tuvojās septiņi.
Es gaidīju Diānu.
Vēl bija atlikušas piecpadsmit minūtes.
Viņa bija solījusies tieši septiņos.
Atnāca Edgars un apsēdās tur, kur bija sēdējis Harijs. Es biju priecīgs. Tūlīt aizmirsu Hariju un viņa kapsētas kraukļa ķērcienus.
– Skaņas sistēma kārtībā?
– Jā. Skan pa pirmo. Viena pretestība bija draņķīga.
Viņš bija pārģērbies «Raibo bruņurupuču» kostīmā. Zaļas krāsas bikses, tādi kā džinsi, tikai no citas drēbes. Žilbinoši balts krekls, pie kakla gandrīz kā žabo.
Es atlocīju krekla apkaklīti zem viņa lokainajiem, garajiem matiem.
– Tagad tu izskaties kolosāli. Skuķi nenovērsīs acis.
– Tu domā, Īvo? – viņš teica.
– Jā, Edž, – es sacīju. – Un vēl desmittūkstoš reizes «jā»!
Mēs sēdējām un klusējām. Pamazām zāle pildījās. Es sasprindzināju dzirdi un balsu čaloņā saklausīju rokas pulksteņa tikšķus. Laiks joņoja, bet es biju sastindzis. Vai cilvēks var atrasties ārpus laika? Fizika māca, ka nevarot.
Es sakustējos.
– Īvo, zini, tu esi labs, – Edgars pēkšņi teica, un es saņēmu otro reizi ar mietu pa pieri. Nekad nebiju gaidījis, ka viņš man tā pasacīs. Man gandrīz asaras saskrēja acīs, cik tas bija negaidīti un labi. Es pagriezos sānis un pasnaikstīju galvu, it kā būtu ieraudzījis kādu paziņu.
– Diāna nāk? – viņš prasīja.
– Nē, pārskatījos.
– Drīz mēs sāksim. Man bail, ka viņa nenokavē.
– Gan pagūs. Viņa parasti ierodas pēdējā momentā.
Un man ļoti gribējās teikt… Taču nesacīju. Es domāju, ka neteikšu nekad. Un tajā pašā momentā spēji izgrūdu:
– Edž, kāpēc mēs vienmēr…
Un tikpat spēji aprāvos. To nebiju sacījis es. To bija teikusi mana mēle. Es tā negribēju.
Viņš pat nepaskatījās manī. Es tikai redzēju, ka viņa lūpas sakniebās un vārda tiešā nozīmē vaibstiem pārlaidās ēna. Viņš klusēja.
Jo ir lietas, par kurām nedrīkst runāt, kaut zina, tās ir tik trauslas. Nedz viņš, nedz es nebijām tādi, kas raudāami kristu viens otram ap kaklu, lai arī justu ko juzdami, un lietu gaužas asaras, lielas kā krāsainie baloni Jaungada ballē, ak, Edž! ak, Īvo! nu viss vienmēr, vienmēr, vienmēr būs okei! Un, ja arī uz mūžīgiem laikiem viss būs okei, arī tad nedrīkstēs runāt par to nekad.
Es klusēju.
Bet Edgars piepeši bērnišķīgi gaiši pasmaidīja, uzlika roku manai rokai, un ar vienu šo žestu nodzēsa manis teiktos vārdus līdz beidzamajam burtam.
– Edž, kad tu dziedāsi, dziedi mums ar Diānu.
– Jā, Īvo! Es dziedāšu jums abiem.
– Kurš solo gabals ir tavs, Edž?
– Ceturtais.
– Vai tu negribētu iedzert lāsīti balzama?
– Paldies, nē. Resnais Bens būs cemmīgs. Viņš negrib, ka no grupas kāds šodien būtu dzēris.
– Tad varbūt vēlāk?
– Jā, Īvo! Starpbrīdī es pienākšu. Tagad iešu. Drīz mums jāsāk spēlēt.
– Es tevi gaidīšu, Edgar!
– Es būšu!
– Dziedi mums!
– Es dziedāšu, Īvo!
Viņš aizgāja.
Paskatījos pulkstenī. Bija atlikušas kādas desmit minūtes.
Es aizsoļoju līdz foajē durvīm.
Kas un kā, kāpēc? Šveicars negribēja laist mani ārā.
Un tad jau nāca Diāna. Viņa bija steigusies.
– Paņem žiglāk lietusmēteli!
– Kariet uz šitā paša numuriņa, – es rādīju garderobistei savu, bet viņa nicīgi atcirta:
– Vai man numuriņu trūkst!
Un iegrūda man saujā otru.
Diānai bija gaiši zilas bikses un tāda pati pūkaina jaciņa. Uz rokas sudraba sprādze. Mēness.
– Tu esi kā zils, zils putniņš ar Mēness drumslu knābītī, – es teicu.
Viņas pirksti skāra manu vaigu un paraustīja auss ļipiņu.
– Mīļā. Iesim! – es pēkšņi prieka uzplūdā noskūpstīju viņu pakauša bedrītē.
– Iesim, iesim, – viņa iesmējās un ļāva manai ausij izsprukt no pirkstiem un paslēpties krēpēs.
Mēs iegājām zālē, un, zināt, man drausmīgi glaimoja, ka es vedu viņu garām visiem pie sava galdiņa. Ka man ir tik skaista meitene.
Tikko paguvām apsēsties, lielākajā daļā bronzā kalto spīdekļu nodzisa gaisma un daudzkrāsaini staru kūļi ietriecās estrādē.
Tur stāvēja «Raibie bruņurupuči».
Priekšā iznāca Resnais Bens un dažos vārdos iepazīstināja ar ansambli.
Nudien, Resnais Bens patiešām bija resns.
Publika aplaudēja. Daži bija ieradušies jautrākā dūšā. Tie bļāva «bravo», «bis»!
Resnais Bens nelikās traucēties, un koncerts sākās.
Pats viņš dauzīja bungas un darīja to kolosāli. Goda vārds! Cepuri nost! No tādas tauku pikas necerēju to sagaidīt.
Principā sākums mani daudz neinteresēja. Vai nu maz gan labāku, gan sliktāku grupu biju redzējis?
Es gaidīju, kad Edgars dziedās mums.
Ielēju balzamu. Tā aiztecēja mana sūri grūti ietaupītā naudiņa.
– Edgars dziedās dziesmu mums, – es teicu.
Viņa klusēdama pamāja.
Izskanēja sestā dziesma. Ceturtais solo gabals piederēja Edgaram.
– Tūlīt Edgars dziedās. Angļu valodā. Tā viņš teica.
– Viņš prot angliski?
– Ne pārāk. Vārdus viņš izmācās no galvas nedomādams. Bet izruna viņam ir pareiza, bez akcenta, tikpat kā no ārzemju platēm.
Balts staru kūlis izrāva no krāsainās gaismas Edgaru.
Viņš stāvēja pie mikrofona, ģitāra rokās. Zaļi džinsi un balts krekls.
Viņš uztraucās. Es to redzēju uzreiz.
– Edgars izskatās kolosāli, – teicu.
– Jā, – teica Diāna. – Viņš ir lielisks.
– Viņš pienāca man klāt un sacīja, tu esi labs, Īvo. Pirmo reizi. Varbūt rīt viņš man iedos pa purnu, tāpat kā esmu sitis viņam, kaut tas nebūtu noticis, es to ļoti gribētu, jo daudz ko neesmu sapratis, bet šodien viņš man teica, tu esi labs, un to es nekad neaizmirsīšu, lai tur vai kas.
Baltais stars turēja Edgaru savā lokā, un sāka skanēt melodija.
Tas bija ievads.
Un tad viņš sāka dziedāt.
– Vai drīkstu saņemt tavu roku? – es jautāju. – Jo to dziesmu viņš dzied mums.
Viņa nekā nesacīja, un es turēju viņas roku cieši cieši.
Otru uzliku uz sudrabainās rokassprādzes.
A time to be reaping, a time to be sowing,
The green leaves of summer are calling me home.
It was good to be young then in the season of plenty,
When the catfish where jumping as high as the sky.
– Tā ir dziesmiņa no amerikāņu filmas «Alamo». Filma pie mums nav rādīta, bet dziesmu es zinu.
– Par ko viņš dzied?
– Zini, tā ir skumja dziesmiņa. Par gaidīšanu un sastapšanos. Par jūnija zaļajiem kokiem, par pirmo mīlestību. Un laikam arī par pirmo skūpstu, bet tieši pateikt nevaru, jo nezinu tik labi angliski.
– Tad kāpēc tu domā, ka tā ir skumja dziesma?
– Redzi, tur tiek dziedāts par visu pagātnē. Kā par kaut ko bijušu un pagājušu. Līdzīgi tam, kā reiz «Zvaigznē» lasīju Oktaviāna Augusta vārdus. Senajiem romiešiem esot bijis tāds imperators. Viņš teicis, ka nekas neesot mūžīgs, mūžīgas esot tikai skumjas pēc aizgājušā.
– Paliec vienmēr tāds, kāds esi, – viņa piepeši sacīja. – Paliec tu vienmēr tāds.
– Tas jau nav iespējams, – atteicu – Un es arī nemaz negribētu tāds būt. Ja man kāds sacītu – paliec tāds, kāds biji, pirms sastapi Diānu, es pamazām sajuktu prātā.
Vispār jutu, ka šovakar nez kāpēc esmu kļuvis traki sentimentāls.
A time just for planting, a time just for ploughing,
A time to be courting a girl of your own.
't was so good to be young then, to be close to the earth
And to stand by your wife at the moment of birth.
Edgars bija pārvērties mūzikā. Tik tiešām apgarotu seju viņš raudzījās kaut kur augšup un dziedāja. Zaļi džinsi un sniegbalts krekls. Viņš dziedāja tik izjusti, ka, citam tāpat dziedot, izskatītos salkani, bet viņam ne. Viņš varēja tā dziedāt un palikt lielisks. Lai arī viņš dziedāja par to, kas mums vēl… priekšā… priekšā… Un es piepeši sapratu, ka viņš nedziedāja par to. Jo… tas…
Tā bija dziesma par mums.
Mūsu gaišā vasara.
Mūsu jūnija ausmas, baltās jūlija dienas, augusta sārttie novakari.
Zaļojošie koki un jūra.
Mūsu ilgošanās.
Pirmie skūpsti.
Mūsu mīlestība.
Ilgu piepildījums.
Mūsu mīla.
Mūsu mīla.
Atklāsmes laiks.
Mana pirmā mīla.
Ābeles ziedonī…
Dziesmas…
Saules zelts…
A time to be reaping, a time to be sowing,
The green leaves of summer are calling me home.
It was good to be young then with the sweet smell of apples.
And the owl in the pine-tree awinking his eye.
Tā bija dziesma par mums…
Edgars dziedāja, un drausmīgi neķītri bija, ka daži tai laikā cilāja glāzītes. Te nu vajadzēja Frediju. Viņa dzelzs dūres. Jo ir tak pretīgi, ka šādā brīdī cilvēki izturas kā sivēni.
Izskanēja pēdējais vārds, izskanēja pēdējā ģitāras vibrācija, mainījās gaismas partitūra, un sākās jauna dziesma.
Bet
Now the green leaves of summer are calling me birth.
palika lidinoties zālē.
Šovakar es patiešām biju sentimentāls. Varbūt tur vainīga dziesma? Es nezinu.
Neliels starpbrīdis.
Pie mūsu galdiņa pienāca Edgars, piestūma kaimiņu brīvo krēslu.
– Tu dziedāji jauki, – teica Diāna.
– Jā? – Edgars jautāja, garās skropstas kautrīgi mirkšķinādams.
– Īvo teica, ka tu dziedāji mums.
Viņš pārmetoši paskatījās manī.
– Ko par uzstāšanos teica Resnais Bens? – es iespraucos starpā.
– Izgājis pa pirmo. Tikai secināja, ka viņam jākļūstot nedaudz tievākam, citādi publika… Tu jau saproti…
– Kā tad, kā tad. Bet bungas dauza viņš kolosāli.
– Tas nav noliedzams. To visi vēlāk arī ierauga.
– Viņam jānodarbojas ar vingrošanu.
– Es gan domāju, ka viss ir iepriekš noteikts. Kas resns, kas tievs. Mēs ar tevi varam ēst, cik gribam, bet resni nekļūsim tā vai tā.
– Īvo jau ribas var izskaitīt, pasmējās Diāna.
– Kā tad, – es teicu. – Divpadsmit gabalas.
Edgars aizgāja spēlēt.
Publika koncertu bija noklausījusies un tagad gribēja dejot. Visam savs laiks. Es to sapratu. Daudz jau «Raibo bruņurupuču» draugu te nesēdēja, kas labprāt paklausītos vēl kādu dziesmu.
Pievilkās Harijs ar savu blondo grēku.
Biju spiests viņus iepazīstināt ar Diānu. Ženija mani vēl atcerējās.
Bet tas sasodītais Harijs glūnēja te uz mani, te uz Diānu, līdz uzaicināja viņu dejot.
– Harij, ko tu te zibinies kā sarkanā avārijas mašīnas spuldzīte! – es nošņācu.
Viņš pasmējās un neatbildēja.
Biju spiests uzaicināt Ženiju.
– Kā tev klājas? – viņa jautāja, kad mēs jau dejojām.
– Labi, – es teicu. – Un kā tev?
– Ne pārāk, – viņa pasūdzējās.
– Harija vainīgs?
– Es pati arī.
– Kā sviežas Marikai?
– Tā zoss iedzēra liķieri un sarijās seduksenu. Veselu kārbiņu.
– Nu gan…
– Muļķa, muļķa zoss, – viņa žēli teica. – Ja es to būtu zinājusi…
– Visu mēs uzzinām pārāk vēlu.
– Beidz filozofēt…
– Nesāc tikai raudāt, – es sacīju. – Tagad jau tev ar Hariju viss kārtībā.
– Muļķa, muļķa zoss… Ja es to būtu zinājusi…
– Tagad tu zini.
– Īvo, tu vēl esi jauns. Tu nekā nesaproti. It nekā, it nekā, it nekā!
Un iecirta man pa vaigu pliķi. Ne pārāk spēcīgi, tomēr apdedzināja.
– Ja kaut kas tamlīdzīgs vēlreiz gadīsies, būs pavisam bēdīgi, – es aukstasinīgi teicu un turpināju dejot.
Ar acs kaktiņu redzēju, kā Harijs gorījās ap manu Diānu.
– Piedod, lūdzu, lūdzu, piedod, – viņa noglāstīja man galvu. – Lūdzu, lūdzu piedod!
Viņas nervi nederēja nekam.
– Aizved mani no šejienes! – viņa spēji iesaucās un pieglauda blondo galvu manam plecam. – Aizved kaut kur! Tikai projām, projām no šejienes!
– Es neesmu glābējs eņģelis, Ženij!
– Tu esi muļķa puika, desmit gadus mazāk par mani redzējis pasauli. Esi vīrietis! Aizved mani no šejienes!
– Palūdz to Harijam.
– Harijam? – viņa histēriski izdvesa.
Mūzika izskanēja. Šoreiz tas notika īstā laikā.
Bet viņa neatlaida mani. Turēja rokas ap manu kaklu un lieca lejup galvu.
– Dari kaut ko! Dari kaut ko!
Es saņēmu viņas rokas un gandrīz vai ar varu atliecu.
– Nomierinies, Ženij! Tūlīt nāks Harijs.
– Lai viņš nomirst! Ejam projām! Es darīšu visu, ko tu gribēsi!
Es saņēmu viņas roku un kā mazu bērnu aizvedu pie mūsu galdiņa, kur manā vietā sēdēja Harijs.
– Paldies, Harij! – es teicu.
Viņš pļāpāja ar Diānu. Viņa jautri smējās, un viņi mani nemaz nedzirdēja,
– Paldies, Harij!
– Ā, Īvo!
Viņš pietrūkās kājās un atbrīvoja manu vietu. Ženijas roka vāri izslīda no manas plaukstas.
Pēc pāris nevainīgām minūtēm viņš aizgāja ar Ženiju pie sava galdiņa.
Es klusēju.
– Ielej šampanieti, – Diāna palūdza.
– Lej pati!Pudele atkorķēta, – es atcirtu.
– Īvo? – viņa izbrīnīta pasmaidīja. – Tu tiešām esi jocīgs.
– Es neesmu nekāds!
– Tu… esi greizsirdīgs?
Nudien, viņa sāka pat smieties.
– Es neesmu ne greizsirdīgs un ne citāds.
Viņa uzlika roku ar sudraba sprādzi uz manām rokām.
– Nedusmojies taču. Tu pats mūs iepazīstināji… Un viņš vienkārši uzaicināja mani padejot. Tu jau arī aizgāji ar blondo.
– Tas ir pavisam citādi, – es sacīju.
– Kā citādi?
– Tāpat.
– Tāpēc, ka tas esi tu?
– Es nezinu. Varbūt.
– Nedusmojies. Es mīlu tikai tevi.
– Un es mīlu tevi. Mīlu.
– Iesim dejot!
Es klusēdams piekritu.
Nevarēju uz viņu dusmoties ilgi. Kaut ari man smeldza. Kāpēc, es nevaru pateikt. Varbūt tas bija viens acu uzmetiens, kāda noskaņa balsī, kad viņa runājās ar Hariju, varbūt kaut kas cits, pavisam kaut kas cits. Greizsirdīgs? Muļķības! Otello laiki ir pagājuši. Cilvēki mīl pavisam savādāk.
Taisni brīnums, cik strauji mainās zemeslodes griešanās leņķis. Atceros, kad biju sīks, jau septembra vidū piesala, no rītiem peļķes pārvilkās plānu ledus kārtiņu, tramvaju sliežu šķērsbaļķi bija sarmas klāti un nenobirušās lapas balti mirdzēja. Novembra beigās sniegs sakrita vai līdz kaklam. Bet tagad? Stiep slēpes un slidas kaut vai uz komisijas bodi.
Gara laika mākts pēc skolas aizvilkos pie Fredija. Viņam atkal bija uznākusi slimošana.
Šoreiz viņš slimoja netālu no savas mājas Vecrīgā. Tur bija palicis neapbūvēts laukums, kur agrāk trūdēja grausti no kara laikiem. Tagad tie nojaukti, bet jaunu ēku vēl nebija sākuši būvēt. Sīkie šeit bija ierīkojuši futbola laukumu. Vārti bija starp diviem ķieģeļiem.
Freds spēlēja ar puikām futbolu. Maisījās sīko barā kā tāds masīvs bizonis.
– Stājies pretim! – viņš sveiciena vietā iekliedzās.
Tik tiešām, Freda komandai bija pārsvars.
Es nosviedu somu, un metos virpulī, dauzīju apdriskāto bumbu, kad vien tiku klāt, līdz beidzot pie Freda komandas vārtiem iebrēcos šausmīgā balsī, un knauķis, kas sargāja vārtus, saķēra galvu un pietupās, bet es tukšajā ķieģeļu spraugā lēnām ieripināju bumbu.
Vispār Freds ar savējiem bija pārāks. Uz vienu mūsu bumbu viņi iesita trīs.
Un tad notika neizbēgamais, kam agri vai vēlu jānotiek, kad pilsētas vidū spēlē pūsli. Kāds čalītis spēra no visa spēka, bet bumba neaizlidoja vis uz vārtu pusi. Aizlidoja tur, kur žāvējās veļa, un atstāja skaistu zīmogu tieši balta palaga vidū.
Un tikpat pēkšņi atsprāga mājas durvis un, neganti lamādamies, laukā izmetās vīrelis ar koku rokā.
Čalīši šķīda uz visām pusēm. Gribēdams sadot katram, vīrelis galu galā nenotvēra nevienu. Tad viņš metās pie bumbas un ievilka tai ar koku. Pūslis palēcās un atripoja pie mums. Freds aizspēra bumbu puišeļiem, kuri stāvēja pieklājīgā attālumā.
Vīrelis nolamājās un, koku vicinādams, nāca pie mums. Es jau gribēju laisties lapās, bet Freds nekustējās, un arī es biju spiests palikt uz vietas.
– Lamzaki tādi! – vīrelis ķērca. – Es jums noraušu galvas un piespraudīšu pie dibeniem.
– Mieru, onkol, tikai mieru, – teica Freds.
Vīrelis atvēzējās, tomēr nesita. Es manīju, ka viņš būtu laimīgs, ja mēs ar Fredu neizturētu un bēgtu projām. Sist viņš neiedrošinājās, un viņa autoritāte bija zudusi. Man pat viņa kļuva mazliet žēl. Sīkie nicinoši svilpa un bļaustījās.
Tāpēc vīrelis priecīgs paņēma Freda piedāvāto cigareti, un mēs aizsmēķējām.
– Puiši, jūs tak esat pieauguši. Cilvēkiem veļa.
– Kur lai sīkie citur spēlē bumbu? – prasīja Freds.
– Tak saprotiet, puiši, ka citur…
– Kur?
– Kur? Tik tiešām, kur arī mēs ar Fredu pēc pusgada spēlēsim futbolu? Skolas laukumā nekad vairs. Nekad. Kur? Kur spēlēs futbolu Edgars, kur Jāko, kur Freds un kur es, un kur citi no mūsu klases?
Un man kļuva ļoti skumji.
Mēs vilkāmies projām no dubļainā laukuma.
– Jau kuro gadu no ziemas ne velna nebūs, – izgrūda Freds. – Rudens tik silts kā vasara. Tas vairs nav paciešams.
– Viss no tiem atomiem, Fred, no atomiem.
– Vienkārši briesmīgi, – teica Freds. – Es gribu slēpot. Kaut gan – ja pie mums iestāsies Āfrikas klimats, mēs to pacietīsim. Bet ko darīs nabaga melnie, kad viņu mūžīgajā vasarā iesprauksies ziema?
– Viņi brauks slēpot uz Kilimandžāro, bet krokodili pārceļos uz Māras dīķi. Kakadū tupēs Kirova parka kokos. Boa čūskas aptīsies trolejbusa vadiem, satiksme nefunkcionēs, un nebūs jāiet skolā. Kolibriji vīs ligzdas skolas zvanos, tie skanēs bez apstājas, un būs mūžīgs starpbrīdis.
– Un ko darīs mērkaķi? – viņš smējās.
– Varbūt mērkaķi mācīs mums matemātiku un par pareizu atbildi uzcienās ar banānu.
Mēs soļojām uz Freda mājas pusi. Viņam tur drīz bija jābūt.
– Tante no laukiem atbrauksi.
– No kurienes tev tāda parādījusies?
– Man arī pirmā dzirdēšana. Pareizāk sakot, pirmā redzēšana. Uzradusies, un viss.
– Bēdīgi, – es teicu.
– Kas vainas? Savedusi pašražotus produktus.
– Un tomēr bēdīgi. Bēdīgi.
– Kāpēc?
– Nezinu. Bēdīgi, un viss.
– Ko tu tagad darīsi?
– Iešu klausīties operu.
– Kādu?
– Ko rādīs.
– Biļetes ir?
– Nepirkšu. Iešu pirmajā starpbrīdī iekšā un kāpšu beidzamajā balkonā. Kamēr samērā silts un cilvēki staigā žaketēs, tas ir pilnīgi droši.
– Jā, – sacīja Freds. Tas ir pilnīgi droši.
– Tu noticēji, ka iešu uz operu?
– Nē, – viņš teica.
– Varbūt aiziešu uz kādu teātri. Sistēma tā pati. Un pirmo cēlienu mierīgi var neskatīties. Galvenais taču nāk pēc tam.
– Tad jau drīzāk uz teātri.
Mēs bijām atklīduši līdz Freda mājoklim.
– Tu reiz gribēji pārrakstīt to plati, – viņš teica.
– Kādu?
– Septiņdesmit trešā gada labākos.
– Nu, atnes.
Viņš iegāja mājā, bet es aizsmēķēju. Nopīpēju līdz pusei, kad pavērās logs un Freds uzsauca:
– Tev ir kur ielikt?
Es noplātīju rokas. Somā jau neiebāzīsi.
Viņš nostiepa lejā «Top Of The Pops». Albumu viņš bija iebāzis kulītē. Pavilku laukā. Uz zila fona dzeltenā peldkostīmā stāvēja iedegusi meitene ar divām bizītēm.
– Foršs skuķis, – viņš uzsita ar knipi pa aploksni.
– Jā, – es teicu un pārlaidu acis gabalu sarakstam. – Also sprach ein Mensch, – ko tas nozīmē?
– Tas ir vāciski.
– Tu taču zini, ka es vācu valodu neprotu.
– Es arī mācos angleni.
– Nu, ja tu zini, ko tas nozīmē, tad pasaki! – pašam negaidot uzbrēcu.
– Tā runāja kāds cilvēks, – viņš sacīja.
– Lieliski, es dziļi ievilku elpu un aizmetu končiku. – Lieliski. Tas ir taisni priekš manis. Nudien lieliski. Šodien tāds garastāvoklis, ka gribas kādu paklausīties. Kas neko nejautā, bet pastāsta, pamāca, izskaidro. Ja tu pats saproti, cik maz no visa jēdz.
Freds pasmīnēja.
– Mao esot teicis: jo vairāk mācoties, jo stulbāks kļūstot.
– Pasaki to Teihmanei! – es atcirtu. – Un neaizmirsti piebilst, kurš tādā gadījumā ir gudrākais mūsu klasē,
– Nē, Īvo, nopietni. Jo cilvēks vairāk zina, jo viņa zināšanas plašākā lokā saskaras ar nezināmo, un…
– Ej uz havaju!
– Tu nu gan esi palicis nervozs, – Freds nobrīnījās.
– Jā! Tāds es šodien esmu… Kā slimojot iet pa dzīvi?
– Nekas īpašs. Kā parasti. Pats jau zini.
– Jā.
– Un kā tev? Kā čaļiem?
– Normāli. Kad nāksi uz šūli?
– Gribēju rīt, bet dakteris iedeva brīvu. Tātad parīt.
– Labs ir. Tad zināšu.
– Čau, Īvo!
– Čau, Fred! Lasies vien pie savas tantes!
Mēs aizvilkāmies katrs uz savu pusi.
Neko negribējās šovakar darīt. Un nebija jau arī ko.
Kad gāju cauri parkam, izdzirdu sievietes balsi. Sauca mani.
Saule bija rudenīga, mākoņi debesīs arī. Lapas dzeltēja, bet par krišanu vēl pārāk nedomāja.
Es soļoju tādā pašā tempā un izlikos, ka nekā neesmu sadzirdējis. Tad sieviete pasauca mani un tēlot kurlo vairs nebija nozīmes.
Aizgāju pie soliņa un apsēdos viņai blakus,
– Labdien, Liliān! – es sacīju.
– Sveiks, Īvo! – viņa atteica. – Es domāju, ka tu vairs negribi mani redzēt.
– Kāpēc gan tā…
Es nestāstīšu, kāda viņa izskatījās. Tam vairs nav nekādas nozīmes. Bet, ja Edijs viņu mīlēja, tad viņa bija skaista.
Bērnu ratiņos, ko viņas roka liegi kustināja, gulēja aizmigusi meitenīte, pavisam vēl maziņa. Liliāna pamanīja manu skatienu, kaut arī acumirklīgu.
– Kā viņu sauc? – es prasīju.
– Sandra.
– Skaists vārds.
– Jā.
– Un kas tad ir papus?
– Inženieris.
Daudz man tas izteica! Bet tālāk nejautāju. Galu galā – kas man par daļu! Kaut vai ministrs.
– Tu jau esi izaudzis liels.
Tikpat liels kā Edijs, man gribējās teikt, bet es tikai noteicu:
– Jā…
– Un kā tev klājas, Īvo?
– Iztikt var. Mācos videnē.
– Kurā klasē?
– Pēdējā.
Viņa pavisam mierīgi varēja izrēķināt to pati. Bet jautāja! Lai tikai būtu par ko runāt. Lai tikai attālinātu brīdi, kura dēļ viņa piesauca mani, kaut arī saprata, ka es nebūt to nevēlos.
Mēs pļāpājām par šo un to, un tad viņa tomēr izsacīja:
– Vai tu neieredzi mani?
– Kāpēc tu tā domā? – es teicu. – Edija taču vairs nav.
– Es viņu ļoti mīlēju.
– Es zinu. Bet ko var darīt, ja viss veidojas pavisam savādāk.
– Es gandrīz sajuku prātā.
– Es ticu. Nolādētā leikēmija!
– Tad tu neturi uz mani ļaunu prātu, ka es…
– Nē.
– Es Edi ļoti mīlēju.
– Es zinu.
Un tomēr es Liliānu ienīdu. Truli, kaut kur zemapziņā, ar tādu kā dzīvnieka instinktīvu naidu. Lai gan ar prātu sapratu, ka man nav taisnība, ka dzīve nevar apstāties tikai tāpēc, ka brāļuka vairs nav. Es zināju, cik ļoti Edijs mīlēja Liliānu, tomēr viņa nevarēja visu mūžu sērot pēc Eda, jo mūžs tikai viens. Un lai arī svešais tēviņš tagad guļ ar Liliānu un varbūt viņi pat ir laimīgi, bet Edijs nekad vairs tāds nebūs. Es sapratu, ka man nav taisnība, un tāpēc apvaldījos un nekā nesacīju, lai viņu nesāpinātu, kur viņa jau tā sāpes pārcietusi un varbūt bieži brāļuku atceras, un dažreiz varbūt redz arī sapnī. Un tomēr es viņu ienīdu, lai arī man nebija viņai ko piedot, jo viņa jau nekur nebija vainīga.
Bet ja nu viņai tas bija vajadzīgs, ;ai tā arī domā.
– Nu man jāiet, – es teicu. – Visu labu.
– Esi laimīgāks, – viņa nočukstēja, kad gāja projām.
Es neatbildēju.
Vilkos tikai tālāk uz priekšu un iegāju slimnīcas parkā. Tad alejā. Nokaisītā ar baltu smilti.
Bija nakts.
Spīdēja liels apaļš mēness, arī pavisam balts. Debesis bija tumši zilas, bez mākoņiem, taču zvaigznes nemanīja. Aleja stiepās bezgalībā, un koki ziedēja ziliem, mazliet violetiem ziediem. Starp kokiem rēgojās balti marmora postamenti, uz kuriem stāvēja skulptūras, dažas apdauzītas, citas pavisam veselas. Daudzi postamenti bija tukši.
Es jau šeit biju reiz bijis, zināju to, bet neatcerējos, kas būs tālāk. Sākās viss kā iepriekšējā reizē.
Gaiss bija dzestrs, svaigs un smaržīgs. Jutos viegli. Visapkārt bija kluss.
Dominēja baltā un zilā krāsa, kas mainījās dažādos toņos.
Devos uz priekšu. Soļus nejutu.
Krūmos ieraudzīju tuklu vīrieti ar neizteiksmīgu seju. Viņš savicināja rokas, bez mazākās piepūles pacēlās gaisā un piezemējās uz postamenta.
Sasprindzināju visus spēkus, kļuvu viegls kā puteklis un uzlidoju līdz koku ziedošajām lapotnēm.
Domas bija gaisīgas, nedaudz reiba galva.
Slīdēju pa aleju uz priekšu, kad pamanīju, ka varu lidot bez roku kustināšanas. Cauri lapotnēm garām virzījās melni ēku korpusi nomirušām acīm, līdz priekšā ieraudzīju spoži apgaismotu vairākstāvu ēku, kuras logos kustējās ēnas. Nemanāma gaisa strāva nesa mani līdz galam atvērtajās durvīs. Es ielidoju iekšā un nolaidos zemē.
Telpas sienas un griesti bija balti, bet grīda klāta ar sarkanām flīzēm.
Priekšā bija mazas durvis.
Nez kāpēc kļuva baisi.
Rokas un kājas pielija ar svinu.
Es it kā gribēju iet projām, taču pa mazajām durvīm iegāju sniegbaltā istabā.
Uz sienas, taustekļiem piesūcies, tupēja milzīgs taurenis. Dzeltenvioletzilais ķermenis bija sastindzis. Četri spārni viegli trīsēja. Viņa acis raudzījās baltajā sienā. Viņš klusu dziedāja.
Istabas kaktā rupji sanaglots zems koka galds, blakus krēsls. Uz galda atradās garš priekšmets, pārsegts ar palagu.
Es apsēdos.
Pastiepu roku un nosedzu palagu.
Aizvērtiem plakstiem tur gulēja mans brālis Edijs.
Viņš bija miris.
Es neraudāju, bet asaras pašas ritēja pa vaigiem.
Es pārsedzu Edija ķermenim palagu, kā tas bija, kad ienācu.
Piecēlos un gāju projām.
Milzīgā mēness diska gaismā zili violeto ziedu alejā lidinājās neskaitāmi cilvēki baltā. Tikai viņu vaibstus nevarēju saskatīt – it kā būtu sejās kāda izteiksme, it kā nebūtu. Tās visas likās vienādas.
Ieklīdu parkā.
Klusums… Čab lapas… Tukšās statujas postaments… Dūmakaina saule karājas žuburainajos zaros… Rudens mirst…
Pussagāzies, apsūnojis soliņš. Notrausu lapas un piemetos uz stūrīša.
– Beidz taču lasīt, – es nepacietīgs teicu.
– Tūlīt, tūlīt, puslapa, tad nodaļa beidzas.
(Diena no dienas garie slimnīcas gaiteņi, nedzīvā spuldžu gaisma, viena un tā pati palāta, ar nelielām izmaiņām vienas un tās pašas pelēkās, nomāktās sejas.)
Viņš aizvēra grāmatu un nolika blakus. Uzmanīgi paskatījās manī. No viņa sejas un kakla vēl nebija nozudis vasaras zeltainais iedegums.
– Vai tu… – es teicu.
– Nejautā, Īvo, – viņš pasmaidīja. – Cik tu jau liels izaudzis.
– Kad ārsti tevi izrakstīs? Mamma un paps tevi ļoti gaida. Arī es.
(Ir upes agrā rītā miglā tītas, un zaļojošas birzis, Gaujas krasts, un maigas lietus lāses pavasara pēcpusdienā, un vīna glāze, reibina kas divkārt. Un mūzika, un sejas mīļas. Skaists vakars kafejnīcā, sniegs, kas snieg aiz loga pārslām lielām, kad tiltam pāriet trokšņains ļaužu pulks…)
– Jā, drīz jāpošas mājup, – viņš teica.
– Un kā tu jūties?
– Labāk, brāļuk, labāk, – viņš no jauna pasmaidīja un noglauda man galvu.
(Balta operāciju zāle, balti cilvēki, balts brāļuks. Vienīgi gāzētā ūdens cilindrs pilns ar sarkanu sīrupu, kura līmenis pamazām plok.)
– Edij, ejam tūlīt mājās, – es stingrām lūpām čukstēju.
– Ejam gan, – viņš atteica.
– Bet tu nemaz necelies!
– Vai tad neredzi, ka es jau eju? Ka eju tev blakām?
– Ed! – es kliedzu. – Vai tu esi miris vai dzīvs?
– Kāpēc lai es būtu miris? Vai tad tu mani neredzi? Varbūt nedzirdi? Varbūt nejūti manas rokas pieskārienu?
Un viņš viegli uzsita man pa plecu, un es noglāstīju viņa roku.
– Bet citi…
– Kas mums daļas gar citiem? Es taču esmu tev blakus.
– Ed, tu nepametīsi mani?
– Nekad, brāļuk.
– Tu nāksi man līdzi?
– Iešu.
– Es saņemšu tavu roku un nelaidīšu vaļā. Un tā mēs iesim.
– Labi. Tikai tu nedrīkstēsi skatīties manī. Norunāts?
– Kādēļ gan?
– Nevaicā. Tikai apsoli.
– Jā, – es nočukstēju un satvēru brāļuka silto roku. – Apsolu.
Mēs piecēlāmies, sadevušies rokās, un gājām.
Iznācām no parka, šķērsojām Stučkas ielu, Kirova ielu. Nopētījām «Rīgas» un «Spartaka» šiltes, pagājām garām grāmatnīcām un nogriezāmies uz Ļeņina ielas. Pretējā pusē stāvēja miliciene ar svilpi. Mums pāri jāiet nebija. Lai svilpj vesela. Iegriezāmies sulu bodē un nopirkām sauso vīnu par 61 kapeiku glāzē. Tas bija riebīgi auksts. Pārgājām Dzirnavu ielai, garām baznīciņai, pāri Lāčplēša ielai. Mašīnu nebija, un mēs gājām pie sarkanās gaismas. Iegājām mākslas antikvariātā paskatīties. Daži akvareļi mums patika, bet ne tik ļoti, lai sāktu domāt par iespējām nopirkt.
Sākām gaidīt mājas trolejbusu. Kāds krupis ar diviem čemodāniem gandrīz ietriecās Freda albumā. Tik tikko paguvu kulīti paraut uz augšu.
Biju ļoti priecīgs, kad atkal satiku Diānu. Saule spīdēja jūrā kā sarkans ovāls lillā pūkās.
Mēs klaiņojām gar jūru.
Viņai mugurā bija melnā dermantīna mētelītis un galvā rūtaina berete.
No jūras uzdvesa vēsums, un es savā plānajā jakā nodrebinājos.
– Kā beidzās inventarizācija tavā galantērijas bodē? – es prasīju.
– Normāli, – viņa pasmējās. – Ina gan bija pārbijusies un divas reizes sajauca rēķinus.
– Ina jau vienmēr uztraucas par niekiem.
Es apņēmu viņas plecus.
– Tavs mētelis ir tikpat auksts kā vecai bruņurupucienei bruņas.
– Nabaga mazo bruņurupucīti, tu esi pavisam nosalis.
– Kamēr turu tevi apskautu. Mana sirds deg liesmās un silda no iekšienes, – iesmējos, jo viņa mani tik žēlīgi uzlūkoja, it kā es aukstumā jau beigtos nost.
– Nu, nu, – viņa brīdinoši novilka, – gribētu gan redzēt, kā tevi mīlestība sasildītu, ja tu nomestu kaut vai jaku.
– Tas nebūtu skaisti, – es teicu. – Jāko par to reiz sacerēja pantiņu.
Mans raibais bruņurupucis
No savām bruņām izsprucis.
Vairs nav viņš bruņurupucis,
Bet tikai riebīgs rupucis.
Un tas pēkšņi izlikās tik jocīgi, ka mēs smējāmies vai bez elpas.
Bet, kad iegriezāmies kāpās, Diāna sacīja:
– Varbūt pantiņš nav nemaz tik jocīgs?
– Kas tad tur nopietns?
– Vai mēs līdzīgi nenēsājam bruņas? Un kad nometam tās… Iedod cigareti.
Viņa aizsmēķēja un tūlīt nosvieda.
Pielieca manu galvu, tad saņēma rokās un pieglauda savam vaigam.
Es noskūpstīju viņu, bet viņa neatbildēja, tikai nočukstēja:
– Īvo, man bail.
– No kā? Es esmu tev blakus.
– Es nezinu…
Glāstīju viņas tumšos matus, kurus nu jau pazinu tikpat kā savējos.
– Mums kopā ir labi, vai ne? – viņa nočukstēja.
– Kādēļ tu jautā? Vai tad nezini?
– Pasaki vēlreiz.
– Mums kopā ir labi.
– Tu mani mīli?
– Es tevi mīlu. Es tevi mīlu. Es tevi mīlu.
– Tā ir labi, – viņa teica.
– Kaut kas noticis?
– Nē, nē…
– Tad jau nav vērts uztraukties.
– Es zinu.
– Es tevi mīlu, mīlu.
– Man tomēr bail, Īvo.
– Kas var notikt, ja es tevi mīlu, mīlu, mīlu, un tu mīli, mīli, mīli mani?
Viņa neatbildēja, tikai skūpstīja manu seju, skūpstīja tā, it kā man tūlīt jādodas karā un mēs nekad vairs neredzēsimies.
Nozvanījos par velti gandrīz nedēļu.
Nav, nav, izgājusi, tūlīt būs, nupat bija, nav, nav.
Beidzot aizdrāzos uz galantērijas veikalu neilgi pirms tā slēgšanas.
Spārdīju nomirušās lapas, soļoju šurpu turpu pa parka celiņiem zem zilām, zilām rudens debesīm un spožas, spožas rudens saules.
Bez desmit sešos pircējus vairs bodē nelaida.
Četras pāri sešiem durvis atvērās un iznāca Diāna ar kādu draudzeni, ko es nepazinu, lai gan daudzas pārdevējas labi pazinu.
Es neredzami viņām sekoju.
Viņas iegāja kafejnīcā, un kādas pārdesmit minūtes es nīku, kamēr atkal varēju klīst nopakaļis kā slepenpolicists.
Beidzot viņas izšķīrās.
Es pagaidīju, līdz tā otra pavisam aiztinas, pārskrēju pāri ielai, satvēru Diānu no aizmugures ap pleciem un laimīgs nočukstēju:
– Labdien, mana skaistā!
Viņas mati smaržoja pēc zemenēm.
Viņa satrūkusies atskatījās un, mani ieraudzījusi, jutās it kā apjukusi, vismaz mirkli man tā likās, tad pasmaidīja, vaigos savilkās bedrītes, un es viegli viņu noskūpstīju uz vaiga.
– Kā tu mani nobaidīji!
– Tas tāpēc, ka tevi nekad nevar sazvanīt.
– Slikti esi zvanījis.
– Ko tu! Katru dienu vairākas reizes. Biju jau nobijies, ka tavas darba biedrenes kļūs dusmīgas.
Viņa paraustīja plecus.
– Atļauj! – es izņēmu viņai no rokas somu. – kurp tu ej?
– Uz māju. Pēc tam pie šuvējas.
– Vai drīkstu tevi pavadīt?
– Vispār… labāk gan ne, Īvo, – viņa nez kāpēc sastomījās. – Viņai nepatīk, ka ved līdzi svešus.
– Es tak viņu neapēdīšu!
Diāna iesmējās un papurināja galvu.
– Viņa ir pavisam dīvains cilvēks.
– Tad kāpēc tu pie tādas ej?
– Viņa šuj ļoti labi.
– Un tu nevarētu šodien tur nebraukt?
– Es apsolīju, – viņa kodīja lūpas un tad steigšus izsacīja: – Bet tu varētu pavadīt mani līdz mājai.
Mēs iegājām Diānas istabā.
Telpa tāda pati kā ceriņu ziedēšanas laikā. Lielas vāzes uz galda un grīdas, tikai ceriņu vietā apsārtušas, nodzeltējušas kļavu un bērzu lapas. Smaržoja kā birzī.
Es iemetos vecajā šūpuļkrēslā un krietni iešūpojos.
Viņa bija klusa un nerunīga.
– Kas tomēr noticis? – es prasīju. – Pasaki skaidri un gaiši.
– Nekas, – viņa atteica.
– Šodien tu izskaties tieši tāda pati, kādu tevi ieraudzīju pirmo reizi.
– Kāpēc? – viņa pasmaidīja un apsēdās man uz ceļiem.
Vecais krēsls draudoši nočīkstēja, bet es to neņēmu galvā un iešūpojos vēlreiz.
Apliku viņai rokas un teicu:
– Man jāpasaka tev kaut kas ļoti svarīgs. Tikai apsoli, ka nepiecelsies, kamēr nebūšu beidzis.
– jā. Es apsolu, – viņa bērnišķīgi novilka. – Klausīšos tevī kaut vai līdz rītam.
– Nekas neiznāks! Tev jāiet pie šuvējas.
– Tas atkarīgs no taviem vārdiem.
Mēs šūpojāmies, krēsls čīkstēja, rūgteni dvesmoja vīstošās lapas, un es jau taisījos izstāstīt viņai visu. Par mūsu attiecībām, par precēšanos utt.
Bet tad pēkšņi pārdomāju. Ar sesto prātu sajutu, ka šodien to labāk nepieminēt. Runāt tad, kkad abi jutīsimies noskaņoti vienā vilnī.
Es viņu noskūpstīju un teicu:
– Es gribu tevi mīlēt un gribu, lai tu mīlētu mani.
– Es mīlēšu tevi vienmēr, – viņa sacīja.
Vēja brāzma ielidoja puskailajā ceriņu krūmā aiz loga un sašūpoja zarus. Rietošās saules stari kā mazas vāverītes lēkāja pa grīdu un dīvānu. Loga kreisā puse atsprāga līdz galam. Baltie aizkari noplīvoja vējā. Istabā ieplūda spirgta dvesma.
Es pamāju, kur aizkari plīvoja vējā.
– Paraugies, Diān. Arī sensen atpakaļ vējš atrāva logu un vāze, kas stāvēja uz palodzes, apgāzās. Tu paguvi to satvert, tomēr vāzes mala atsitās pret galdu un nolūza. Tu stāvēji ūdens peļķē, ceriņi gulēja pie kājām, bet tu tikai smējies un smējies, līdz smieties sāku arī es.
– Tagad vāzi vairs neliek uz loga.
– Labā, ja tu zinātu, cik ļoti tevi mīlu…
– Arī es…
Tad sacīja:
– Ārdurvis palika vaļā. Domāju, ka mēs tikai uz īsu brīdi.
– Es gan tā nedomāju, – pasmējos, – kaut gan tev to neteicu.
– Uzgaidi mazliet.
Viņa izslīdēja laukā, klusu pievērdama durvis.
Es aizvilku logam aizkarus. Tie pilnīgi nesakļāvās un palika sprauga, pa kuru saule spīdēja uz dīvāna. Noģērbos un drēbes iesviedu šūpuļkrēslā, palīdu zem segas.
Noglāstīju saules staru. Roka sajuta siltumu. Nez kāpēc pasmaidīju un pagriezos pret durvīm.
Ienāca Diāna. Viņai bija basas kājas.
– Kurpes skaļi klaudz, – viņa teica, – bet visapkārt kluss, kluss.
Viņa ģērbās.
Es atspiedu galvu rokā un raudzījos viņā.
– Neskaties manī tā, – viņa negaidīti teica. – Pagriezies pret sienu.
– Kāpēc? – es izbrīnījies vaicāju.
– Neskaties!
– Kādēļ gan?
– Es tevi lūdzu.
– Labi. Aizvēršu acis.
– Pagriezies pret sienu! – Viņa asi iesaucās. – Tu dzirdēji?!
Es pagriezu galvu sānis un pievēru acis.
– Labi. Es vairs neskatos. Tu esi skaista.
Viņa neatbildēja. Pienāca un apsēdās uz dīvāna.
– Vai nu drīkst?
– Nē, – viņa teica.
– Kāpēc?
– Izbeidz. Izbeidz!
Viņa atgūlās blakus.
Mēs gulējām, nepieskardamies viens otram.
Mājai pārlidoja lidmašīna. Es atvēru acis. Istabā iemaldījies zeltaini raibs kukainis rāpoja pa saules staru, izeju meklēdams. Tālumā ducināja pēdējais pērkons. Rūgtajā vītuma aromātā reiba galva.
Grimstošās saules stars uzslīdēja gravīrai, kurā zvejnieki vilka laivu ezera krastā un uz klints slējās pils.
Tupēju savā istabā un grozīju radio skalu. Tā slīdēja no vienas pilsētas uz otru. Dažādās valodās zibēja balsis un mūzikas skaņas. Tīri šausmas metas, cik tomēr pasaulē daudz cilvēku, kuri viens otru nesaprot.
Atstāju skanam Romu. Dziedāja itāliski. Man patīk klausīties dziesmas, kuru vārdus nesaprotu. Es varu iedomāties, ka dzied tieši par to, ko iedomājos. Angliski klausīties es nevarēju, Diāna atkal franciski. Viņa franču valodu bija mācījusies vidusskolā un prata tīri labi. Taisni apskaužami, kāds dažiem cilvēkiem ķēriens uz valodām. Bet zinu arī vienu čali, kurš beidzis augstskolu, bet angliski prot sliktāk par mani, kaut arī es šai ziņā nebūt neesmu spīdeklis.
Sasviedu portfelī grāmatas nākamajai dienai un izgāju gaitenī piezvanīt Diānai uz darbu.
Beidzot arī mums bija ievilkts telefons, bet numuru daudzi vēl nezināja un zvani skanēja pavisam maz. Jāko gan centās ieskaidrot, lai numuru dodot pavisam retiem, jo savādāk no zvanīšanas nebūšot kur glābties. Taču man taisni patiktu, ja zvanītu daudz. Ja jau man vēstules raksta tik maz, tad lai vismaz zvana bieži.
Uzgriezu numuru. Kāds pacēla klausuli.
Es dzirdēju viņas balsi.
– Diān! Sveiki!
– Tu, Īvo?
– Nu kas tad cits? – es priecīgs teicu. – Zvanu veselu mūžību, bet tevis nekad nav uz vietas.
– Man ļoti daudz darba.
– Tas tak tīrais grēks – likt sievietēm tik daudz strādāt.
– Mūsu nodaļā viena saslimusi.
– Kad mēs varētu saskrieties? Rīt tu esi brīva?
– Kur nu brīva. Rīt man jāstrādā.
– Bet vakarā?
– Es nezinu… Un tev taču arī jāmācās. Galvenais tagad pabeigt vidusskolu.
– Sīkums.
– Par rītdienu man šodien grūti pateikt, – viņa beidzot teica. – Piezvani rīt uz darbu.
– Tu būsi noteikti?
– Jā.
– Es simtprocentīgi piezvanīšu. Tā ap desmitiem, labi? No skolas.
– Jā… Īvo…
Sauss klikšķis, un klausulē īsi pīkstieni, pīkstieni, pīkstieni…
Nometu klausuli.
Zināju, ka viņai šad tad uznāk depresija.
Todien es laidu uz klubu. Kā par brīnumu Diānai beidzot bija izgadījies brīvs vakars, un mēs gāzāmies uz tančiem.
Uzrāvu strīpainās bikses un džemperi, kad manā istabā ieskatījās mutere.
– Vai rīt tev uz skolu nav jāiet?
– Ir ir, ir ir!
– Un stundas jāgatavo nav?
– Ir ir, ir ir!
– Un tu nemācīsies?
– Ne nē, ne nē!
– Kāpēc?
– Tāpēc, tāpēc!
– Vai tu vari runāt saprotamāk?
– Ja jā, ja jā!
– Man vairs nepatīk tavs dzīves veids.
– Par to absolūti nav jāuztraucas. Viss ir okei!
– Bet uz rītdienu uzdoto taču tu nebūsi sagatavojis?
– Kādu reizi var arī nemācīties. Un es jau tā mācos par daudz. Zinu vienu studentu no politehniskā, kurš otrā kursā nokļuva trakomājā, jo bija pārmācījies matemātiku.
Viņa nogrozīja galvu un aizvēra durvis.
Kāpēc jāuztraucas? Viss taču okei.
Kad gāju projām, mutere iebāza man kabatā trīs rubļus.
– Paldies! – es priecīgs uzsaucu. – Kad sākšu strādāt, atdošu!
– Cikos tu atgriezīsies?
– Es nezinu. Droši vien ap divpadsmitiem.
– Centies neaizkavēties. Vai mazums tagad dzird visādas briesmu lietas?
– Labi. Ja kas, piezvanīšu.
Un izspruku pa durvīm, trolejbusā iekšā, vilcienā, un biju klāt.
Mums apkārt trakoja skaņu, krāsu un cilvēku jūklis. Piepeši mūzika aprāvās, un saprāta dvesma pārslīdēja zālei.
Biju aizkusis un laimīgs. Vadīju Diānu laukā no burzmas.
– Cik labi – kļūst vēsāks, – viņa atviegloti uzelpoja.
– Tu nesaaukstēsies? – es norūpējies vaicāju.
– Nē, – viņa papurināja galvu.
Atskanēja bungu rīboņa, un kāds iekliedza mikrofonā:
– Un tagad – dāmas lūdz kavalierus!
– Šoreiz atpūtīsimies, Īvo, vai ne? – viņa nogurusi palūdza.
– To taču nosaki tu. Man jau uzlūgt neklājas.
Sāka spēlēt lēna mūzika, un es pamanīju, ka pie mums spraucas mana klases biedrene Paula. Mūždien es uzskrienu pazīstamiem, kad vismazāk to vēlos.
– Lūdzu, Īvo! – čūska pasmaidīja, laikam domādama, ka esmu visu aizmirsis. Bet tādas lietas tik ātri neaizmirstas vis. Un neuzkrītoši nopētīja Diānu.
Es biju spiests kā zirgs smaidā atgriezt visus savus trīsdesmit divus zobus un iet dejot.
– Un kā tev klājas pašreiz, Īvo? – viņa jautāja. – Kaut arī vienā klasē, tik maz iznāk parunāties.
– Slikti, Paulīt, slikti. Pašreiz man iet slikti.
– Ak tad tā, – viņa novilka, apaļās acis bolīdama.
Varu derēt, ka viņa nekā nesaprata.
Bet es zināju, ka saprast viņai jau nebija galvenais. Galvenais bija šausmīgā vēlēšanās rīt skolā pastāstīt, kā deju zālē satikusi Bergu un ar ko viņš bijis kopā, kā Paula dejojusi ar viņam kā viņš sūdzējies, ka viņam iet slikti. Melot viņa nemelos, bet faktus sakārtos tā, līdz visi domās, ka esmu grēku nožēlnieks, kas krata sirdi Paulai un grib samierināties ar tiem, kas tai nelaimīgajā sapulcē pērn bijuši pret mani un maniem draugiem. Paula tā izdarīs. Es viņu pietiekami labi pazīstu.
– Un kāpēc tad tev klājas slikti? – viņa tomēr prasīja.
– Es pats nezinu, Paulīt. Iet slikti, un viss. Tā ir pārāk gara runāšana. Un kā dzīvojas tev šai pasaulē?
Ak vai, nu sākās runas plūdi, jo mēli kulstīt jāmāca viņa nebija. Un Paula tarkšķēja un tarkšķēja, un piepeši es sajutu, cik mani tas viss garlaiko. Viņas sīkās rūpes un prieki man bija zeme, kas palikusi aiz muguras kā ceļotājam, kurš pārcēlies pāri upei. Pat nesapratu, kāpēc nupat uztraucos, ko viņa stāstīs par mani klasē.
Nopriecājos, ka deja beidzās, jo biju džentlmenis un pārtraukt dāmas runas plūdus nevarēju, kaut arī ne tik liels džentlmenis, lai uzskatītu par nepieciešamu atlūgt viņu uz nākamo deju.
Steidzos atpakaļ un nobālu. Diāna runājās ar kādu vīrieti lāsumainā uzvalkā un smirdīgas krāsas šlipsē, melnām ūsiņām un gludi nolaizītiem gariem matiem. Nezinu, kāpēc es nobālēju, jo katrs tak var sastapt paziņas arī deju zālē, zinu tikai, ka nobālēju.
Viņi mani neredzēja, un es klusām, elpu aizturējis, pieslīdēju viņiem aizmugurē. Mūzika nespēlēja, un cauri balsu čaloņai izdzirdēju vārdus, kas mani graizīja kā ar nazi, kaut gan tas ir stulbi, kā ar nazi.
Es stāvēju un klausījos. Biju spējīgs tikai klausīties. Par ko viņi bija runājuši, es jau nezināju, tikai dzirdēju, kā viņa pārmetoši teica:
– Kāpēc tu tomēr atnāci, Int…
– Reiz tam jādara gals.
– Tikai šovakar ne… Es visu nokārtošu pati.
– Tev tas velkas pārāk ilgi… vai drīkstēšu tevi lūgt uz nākamo deju?
– Nē, – viņa teica. – Nē. Es taču tev teicu, ka esmu ar Īvo.
– Nu, lūk.
– Uzreiz es nevaru… pateikt viņam.
– Tad es to izdarīšu pats.
– Nē!
– Tev jāsaprot, ka sen jau tam vajadzēja darīt galu. Tā būtu labāk gan viņam, gan mums… Ko tu puikam velti sagrozi galvu.
– Nedusmojies, Int, – viņa lūdzoši teica. – Es nevaru tā, pēkšņi…
– Velns lai parauj! Man apnicis, ka tu pinies ar viņu kā…
– Tu nesapratīsi. Tu nezini, ko tas nozīmē…
– Pēdējais laiks viņam saprast, ka dzīve nav reizrēķins skolas burtnīcas aizmugurē.
– Int…
– Diān… Mēs labi pazīstam viens otru. Es zinu, kā dzīvē gājis tev, tu labi zini, kā man. Mums savstarpēji nav ko pārmest. Pagātnei mēs pārvilkām svītru un norakstījām uz visiem laikiem. Bet tagadne rada šaubas, vai svītra tiešām pārvilkta. Beigu beigās mums taču vairs nav «padsmit». Ja tu, protams, esi domājusi to nopietni.
Viņa piegrūda plecu vīrietim tāpat kā citas reizes man, kad gribēja pārliecināt, un kaut ko teica, bet es to nedzirdēju.
Mana sirds bija apstājusies.
Saklausīju vēl dažas saraustītas frāzes, ko sacīja vīrietis.
– … man ļoti nepatīkami… pateikšu. Īvo pats… tieši starp tevi un Īvo… jāskatās dzīvei acīs… nav rožu lauks…
Atkal šis banālais aforisms, kā to nosauca Entonijs, vajāja mani un pēkšņi bija ieguvis dziļu jēgu.
«Dzīve nav rožu dārzs, dzīve ir ateja, kur cilvēki cīnās par vietām uz podiem.»
Skan piedauzīgi, bet pareizi.
Ierēcās mūzika, vīrietis atskatījās un ieraudzīja mani, kaut ko sacīja Diānai, viņas roka satvēra šā elkoni, bet viņš saudzīgi atbrīvojās.
Vīrietis man pamāja ar roku un uzsauca. Es nedzirdēju, kaut arī stāvēju pavisam tuvu.
Es skatījos Diānā, un viņa skatījās manī, bet mūsu acis nekādi nesastapās.
Vīrietis piespraucās man klāt un pasmaidījis sacīja:
– Sveiki, jaunais cilvēk!
– Čau… – es teicu.
– Vai esi krietni ierāvis? – viņš uzmundrinoši sacīja. – Tu izskaties pavisam bāls.
Es kaut ko atbildēju, arī mēģināju pasmaidīt, bet viņš teica, ka mums jāaprunājoties.
Man sviedri lija aumaļām, un jutu, ka seja kļuvusi stinga, it kā būtu iešpricēts novokaīns.
Mēs izgājām laukā, kļuva vēss, un es daudzmaz atjēdzos. Gājām pie soliņa, kas atradās krūmos. Pareizāk sacīt, ka vīrietis gāja pa priekšu, bet es vilkos nopakaļ. Ar katru soli spēki pieauga. Laikam bija uznācis kaut kāds stress, kas pamazām atkāpās.
– Tu pats esi piedzēries, – es teicu.
– Nē, – viņš sacīja.
– Es neesmu dzēris ne lāsītes.
– Ticu.
Viņš atkrita solā.
Es paliku stāvam.
– Sēdies, – viņš teica.
– Negribu.
– Kā vēlies.
Viņš pārmeta vienu kāju otrai, izvilka cigaretes un piedāvāja.
Es neņēmu.
Viņš aizsmēķēja.
Debesis bija tumšas. Mākoņu driskas peldēja debesīs. Cēlās vējš. Šur tur nakts tumsā pazibēja zvaigznes.
– Īvo! – viņš teica.
– Ko?
– Īvo, man ļoti nepatīkami, ka…
– Liec viņu mierā! Es tevi lūdzu, liec viņu mierā!
– Man tev jāsaka…
– Liec viņu mierā!
– Esi prātīgs. Tev jāsaprot, ka jūs abi…
– Vācies pie velna!
– Tev septiņpadsmit, bet viņai…
– Astoņpadsmit man jau, – izgrūdu.
– Nu labi. Astoņpadsmit.
– Tu viņu nemīli!
– Nerunā muļķības, lūdzu. Vēlāk pats sapratīsi, ka tā ir bijis vislabāk. Tev viņa…
– Liec viņu mierā! – es kalu vienu un to pašu. – liec viņu mierā!
Vīrietim cigarete bija nodzisusi. Viņš izņēma šķiltavas, bet vējš vairākas reizes nopūta liesmiņu, pirms izdevās aizsmēķēt. Viņš dziļi vilka dūmus, es stāvēju un skatījos. Tad viņš teica:
– Ja nu tu gribi zināt, tad varu pateikt. Mēs ar Diānu PRECAMIES. Aizmirstot visu, kas bijis līdz šim.
– Tu melo!
Sarkana uguntiņa urbās viņa cigaretē. Tā dedzināja bez žēlastības. Aiz muguras palika pelnu lauks.
– Tu esi lops! – es trīcošā balsī sacīju. – Tu paspēlēsies ar viņu un pametīsi. Tu uztaisīsi bērnu un viņu pametīsi. Pat alimentus tu nemaksāsi. Tu uztaisīsi bērnus un kādu dienu viņu pametīsi. Tu tāds esi! Bet viņa nav tāda kā citas, to es tev pasaku, velns zina, kā tevi sauc, un vēl es pasaku, ka tu esi nelietis. Viņa tevi tagad varbūt mīl, jo tu esi sagrozījis viņai galvu, un viņa nezina, kāds tu esi patiesībā, bet viņu tu nekad nemīlēsi. Atstāj viņu, lūdzu, lūdzu… nu lūdzu, lūdzu… atstāj viņu…
– Tu gvelz beidzamās muļķības. Mēs ar Diānu iepazināmies, kad viņa bija tavā vecumā. Tagad, kaut arī pavēlāk, esam sapratuši, ka vienmēr esam mīlējuši viens otru… Nezinu, kāpēc tev to stāstu, jo beigu beigās – kas tev par daļu! Varbūt vienīgi tāpēc, lai viss… kas bijis… liktos tev mazāk sāpīgi… Mēs ar Diānu esam vairāk pieredzējuši nekā tu, zinām, kas un kā ir dzīvē… Es saprotu, tev sāp… Bet ar laiku tas pāries, un tu aizmirsīsi, ka kādreiz esi mīlējis tādu Diānu.
– Tu esi cūka, cūka, tu, smirdīgs cūka ar smirdīgu šlipsi, – es gandrīz aiz niknuma raudāju. – Nosprāgsti, suns, nolādētais!
Viņš cēlās kājās, un es gāzu. Viņš laikam to nebija gaidījis. Viņš bija stiprāks par mani. Bet izmisuma naids deva manai rokai spēku, un acumirkli vēlāk viņš nolidoja atpakaļ uz sola.
Mēness uzspļāva gaismu kraupainajam sunim.
Viņš pieslējās un pārvilka plaukstu mutei. No pārsistajām lūpām sūcās asinis.
– Īvo, tā nevajadzēja, – viņš dīvainā balsī teica.
Es situ atkal, taču acīs satumsa un iegrimu pavisam melnā tumsā, kurā zvaigznes un mēness nespīdēja. Tad sekoja atmošanās. Trūdošas lapas pie manas sejas. Izspļāvu kaut ko sāļu un uzvilkos sēdus.
Vīrietis sēdēja uz soliņa.
– Skat' tik! Vilcēnam aug zobi. Es domāju, ka tu proti izturēties pieklājīgāk, nerunājot jau nemaz par tavu lielo mutes palaišanu, – vīrietis teica un nožagojās. Aizsmēķēja jaunu cigareti. – Un nu par Diānu. Tu viņu aizmirsīsi un aizmirsīsi pavisam. It kā tādas nemaz nebūtu bijis. It nekad. Aizmirsīsi uz visiem laikiem. Saprati? Un tad mēs paliksim draugi un abi arī aizmirsīsim šo draņķīgo vakaru. Norunāts?
– Draugi… Kādi draugi…
Es nesapratu, ko viņš gribēja teikt.
Viņš šķībi pasmējās.
– Vai tad tu, muļķi, neapjēdz, ka tas, kas starp jums bijis, mūsdienās… Pieļauju, ka tu domā pavisam savādāk. Ka tavā uztverē viss ir citādi. Varbūt pats esmu kādreiz bijis tikpat dumjš, bet tas neko negroza.
– Atstāj viņu mierā, tu dzirdi?
– Viens un tas pats. Kā tev neapnīk? Laikam loģiska domāšana nav tava stiprā puse.
– Suns, kraupainais suns, – es teicu. – Kaut tu nosprāgtu, sūds tāds!
Vīrietis nosvieda cigareti un piecēlās, spēra soli uz priekšu. Es momentāni biju augšā un atlēcu atpakaļ. Viņš metās man klāt un sita no visa spēka. Es izvairījos, taču tūlīt sekoja nākamais sitiens. Pieliecos un atvēzējos, bet kāja aizķērās aiz kaut kādām sasodītām krūmu saknēm, un es atmuguriski nokritu.
Vīrietis pieliecās, un es ietriecu viņam sejā dūri.
Viņš iespēra man pa sāniem, bet, kad spēra otrreiz, man izdevās nogrābt viņa kāju, un viņš uzgāzās man virsū. Saķērušies vārtījāmies pa celiņu, naidā sēkdami un sizdami viens otram mežonīgā niknumā.
Tad atjēdzos.
Gulēju uz celiņa.
Lietais mēness un spožās zvaigznes apspīdēja novārtītās drēbes, kas sedza manu līķi.
Sāpēja visas malas. Tas draņķis bija pamatīgi mani piedauzījis. Bet pats arī dabūja krietni.
Es pieslējos kājās un atkritu uz sola.
Tad vilkos atpakaļ. Tik daudz vēl sajēdzu, ka jāiet uz garderobi. Gāju kā murgainā sapnī.
Kaut kādas sejas gaišā telpā. Pazibēja Paula un Janka no paralēlklases. Kas ar mani esot noticis? Nu es atcerējos visu, ne tikai kautiņu, un tik vien spēju kā izņemt garderobes numuriņu un iedot Paulai. Vīdēja cilvēku ziņkārīgie skatieni, jo laikam man vairs nebija seja, bet purns. Janka pavilka mani nišā. Kas tie esot bijuši, viņš runāja, kas tie esot bijuši, lai parādot, lai tikai parādot, viņam te pazīstamu čaļu vesels bars, viņi izdarīšot visu, kas nākas, visu veikšot godam. Edij, brāļuk, sapampušām lūpām es teicu un piespiedu pieri viņa plecam, Ed, ar to nebūs līdzēts, ja nu vienīgi viņu nosistu, bet domāju, ka arī tad nebūs līdzēts, jo cilvēks ir tik dīvaini iekārtots, ka pat ar to nebūs līdzēts. Jā, Edij, es zinu, par visu jāmaksā, un vienalga, ar to nebūs līdzēts, jo visu jau nopirkt nevar, ko gribētos. Tā nu cilvēks iekārtots, ka ir lietas, ko nevar nopirkt, un naudas jau arī nav, ja varētu. Bet ir lietas, ko nevar nopirkt, Edij, un tur tas trakums, ka tās ir pašas dārgākās lietas uz pasaules, kuras nāk par brīvu, un, ja pasaule tev tās neuzdāvina, tad tu nopirkt nevari, un ne ar ko nebūs līdzēts, ne ar ko nebūs līdzēts, ne ar ko nebūs līdzēts, bet ko es tev stāstu, tu jau to zini, brāļuk. Velc mugurā jaku, Īvo, pavadīt tevi? Nē, es aiziešu, aiziešu pats, neesmu jau piedzēries…
Ieklīdu kādā pagalmā, kurā atradās ūdens pumpis.
Uzgūlos rokturim.
Pumpja mute izšļāca dedzinošu ūdeni. Es pabāzu galvu.
Miru šodien jau otrreiz.
Es biju miris.
Tas, kas manā izskatā staigāja pa pasauli, nebiju es.