Nogrimušo kuģu sala

I. Sazvērestība

— Nolādētie dēļi, ka tie čīkst! Nepaklūpiet, mister Gatling! Dodiet man roku! Es pazīstu ceļu kā savus piecus pirkstus. Es taču divus gadu desmitus klimstu pa šīs salas «ielām». Vai, kā laiks skrien!.. . Div­desmit gadu!

Un Gatlings dzirdēja Ternipu smagi nopū­šamies.

Bija dziļa nakts. Zvaigznes neredzēja. Otro dienu visu salu tina blīva miglas sega.

Ūdenī plunčājās zivis, dažbrīd kāds it kā nopūtās. Kaut kur dziļi kuģa rūmē skrabinājas žurka, meklēdama graudus. Gājēji lēnām, taustīdamies klumburoja uz priekšu. Laiku pa laikam atskanēja tāds kā vaids: «kuu-va, kuu-va», kas atgādināja ūpja brēcienu.

— Kas tur ir? — Gatlings bažīgi jautāja.

Ternips atkal smagi nopūtās.

— Velns viņu zina! Nevienam nav ne jausmas, kas tur raud un vaid pa naktīm. Mūsējie saka, ka bojā gājušo dvēseles klīstot tumsā un vaimanājot. Es tādām blēņām neticu. Bet daži apgalvo, ka tas esot kāds jūras dzīvnieks, kas mitinās šajā apkaimē.

Gatlings atcerējās, kā viņu tvaikoņa klāju naktī bija apmeklējusi kāda būtne, kas acīm­redzot dzīvo jūras dzelmē.

— Viss var būt! — Ternips atbildēja. — Taču nav izslēgts, ka jums tas tikai izli­cies. Šajos ūdeņos indīga migla reibina galvu.

— Bet pēdas uz klāja? Mēs visi tās redzējām!

— Var jau būt… var jau būt… Piesēdī­sim, atpūtīsimies, mister Gatling. Nolādētā aizdusa!

Un viņi apsēdās uz veca tvaikoņa klāja.

— Tagad vairs nav tālu. Viena briga, divas fregates un vēl viens riteņkuģītis, un mēs būsim pie mērķa …

— Vai jūs pats esat bijis uz šīs zem­ūdenes?

— Esmu, ne vienu reizi vien, un esmu runājis ar vācu matrozi, kas uz tās dienējis. Viņš tikai pērn nomira ar cingu. Es neesmu speciālists, bet matrozis apgalvoja, ka visi zemūdenes mehānismi esot kārtībā un to vēl varot salabot.

— Vai Sleitons to zina?

— Domāju, ka zina. Vai tikai viņš negri­bēja ar šo zemūdeni aizvest jūs uz Azoru salām?

— Kādēļ tad viņš pats negrib to izmantot, lai izkļūtu no šīs posta vietas?

— Pie mums klīst tādas runas, ka viņu tur, kontinentā, sen gaidot karātavas. Un tā iznāk, ka Nogrimušo Kuģu sala viņam ir vispiemērotākā vieta: šeit jau nu gan neviens viņu neatradīs. Es taču būtu gatavs pa gaisu aizlaisties prom! Sleitons ir rupjš despots. Viņš mūs ir pamatīgi saņēmis rokās. Kas gan par prieku vecumdienās saņemt dunkas un pārtikt no zivīm vien! Un man tā patīk labi paēst… vai, kā patīk!… Kaut jel vienu reizi dabūtu cilvēciskas pusdienas! …

Un viņi apklusa, katrs domādams savu domu.

Pēc tam kad Gatlings bija uzvarējis Sleitonu, «publiski apkaunojis» viņu — kā runāja salā — un izrāvis no viņa rokām mis Kingmani, Gatlings bija nolemts nāvei un saprata to. Sleitons tikai gaidīja izdevīgu gadījumu; viņš gribēja sāncensi iznīcināt tā, lai pats paliktu malā un vēl vairāk nenoskaņotu pret sevi mis Kingmani. Gatlingu varēja glābt tikai bēgšana. Bet kā no šejie­nes aizbēgt? Ne plosts, ne laiva nevarēja tikt uz priekšu šajā zaļajā aļģu putrā. Ternips ierosināja domu par bēgšanu vācu zemūdenē.

Vislielākajā slepenībā tika gatavota bēg­šana.

Sazvērestībā bez Gatlinga un Ternipa pie­dalījās mis Kingmane, Simpkinss, Ternipa sieva un trīs matroži, kuriem bija zināma sajēga par darbu ar mašīnām. Vajadzēja tikai sakārtot zemūdeni.

— Nu? Iesim?

— Oh, iesim gan! — Ternips padevīgi atbildēja, un viņi devās ceļā.

Zemūdene patiešām bija gandrīz pilnīgā kārtībā. Sis tas bija sarūsējis, šo to vaja­dzēja salabot. Visas galvenās mehānisma daļas bija saglabājušās. Bija pat radiotelegrāfa aparāts.

Sākās remontdarbi. Tie veicās gausi. Vaja­dzēja ārkārtīgi piesardzīgi naktīs iet uz turieni pa apkārtceļiem, garām «rezidencei», kur stāvēja sardze, un strādāt līdz rītausmai, lai paspētu atgriezties jau stundu pirms sau­les lēkta.

Pamazām zemūdene bija sagatavota, uz tās nogādāta pārtika: konservi, maize un vīns. Bet divas dienas pirms paredzētās aiz­braukšanas atgadījās nepatīkams misēklis. Aizrāvies darbā, Gatlings nedaudz aizkavē­jās. Kad viņš ar diviem matrožiem nāca atpakaļ, viņi sastapa saliniekus no Sleitona partijas, kas bija izgājuši rītausmā zvejot. Tie aizdomīgi noskatījās uz Gatlingu un pagāja garām . .. Nebija šaubu, ka Sleitons jau šodien uzzinās par Gatlinga aizdomīgo nakts pastaigu divu matrožu sabiedrībā un neatstās to bez ievērības …

Vajadzēja rīkoties bez kavēšanās.

Un Gatlings lika tūlīt paziņot bēgšanas dalībniekiem, lai viņi apbruņojas (tas bija paredzēts) un iet uz zemūdeni. Sala modī­sies ne ātrāk kā pēc stundas. Ar to pietiktu. Pēc divdesmit minūtēm bēgļi bija sapulcēju­šies. Neviļus juzdami satraukumu, viņi devās ceļā uz zemūdeni.

Tā savlaicīgi bija nogādāta kādā vietā, kas bija samērā brīva no aļģēm un kur to varēja iegremdēt dziļumā. Pie veca tvaikoņa stāvēja neliels plosts.