Nogrimušo kuģu sala

II. Vētraina nakts

— Šahs. Šahs un mats.

— Ak, kaut jūs haizivs aprītu! Jūs spēlē­jat meistarīgi, mister Gatling, — teica slave­nais Ņujorkas detektīvs Džims Simpkinss un saīdzis pakasīja aiz labās auss. — Jā, jūs spēlējat lieliski, — viņš turpināja. — Un tomēr es spēlēju labāk par jums. Jūs mani pieveicāt šahā, toties es jums, Gatling, pie­teicu lielisku šahu un matu tur, Dženovā, kad jūs kā šaha karalis slēpāties sagrautās mājas vistālākajā lauciņā! Jūs gribējāt paslēpties no manis! Veltīgi! Džims Simpkinss atradīs cilvēku pat jūras dibenā. Te nu jums ir šahs un mats. — Un, pašapmierināti atzvēlies krēslā, viņš aizsmēķēja cigāru.

Redžinalds Gatlings paraustīja plecus.

— Jums bija pārāk daudz bandinieku. Jūs sacēlāt kājās visu Dženovas policiju un ielencāt mani pēc visiem likumiem. Neviens šahists nevar uzvarēt, ja viņam ir tikai karaļa figūra pret visām pretinieka figūrām. Un bez tam; mister Džim Simpkins, mūsu partija vēl … nav beigusies.

— Jūs tā domājat? Šī ķēdīte vēl nav jūs pārliecinājusi? — Detektīvs pakustināja vieglu, bet stipru važu, ar kuru Gatlinga kreisā roka bija piekalta pie kojas metāla stieņa.

— Jūs esat naivs, kā jau daudzi ģeniāli cilvēki. Vai tad važas ir loģisks pierādī­jums? Bet labāk neiedziļināsimies filozofijā.

— Un turpināsim spēli. Es pieprasu revanšu, — Simpkinss nobeidza.

— Diez vai mums tas izdosies. Kuģis šūpojas aizvien stiprāk, un var gadīties, ka figūras sajūk, iekams mēs būsim beiguši spēli.

— Kā tas būtu saprotams, — arī pārnestā nozīmē? — Simpkinss, uzstādīdams kauliņus, jautāja.

— Kā jums tīk.

— Jā, pamatīgi šūpo. — Un viņš izdarīja gājienu.

Kajīte bija smacīgi un karsti. Ta atradās zem ūdens līnijas, netālu no mašīnu telpas, kura kā spēcīga sirds tricināja sienas un pil­dīja tuvākās kajītes ar ritmisku troksni. Spē­lētāji klusēdami centās nosargāt šaha gal­diņa līdzsvaru.

Šūpoja aizvien stiprāk. Vētra plosījās kā traka. Tvaikonis sazvēlās uz kreisajiem -sāniem, lēnām izlīdzinājās. Atkal … Vēl… Kā piedzēries …

Šaha figūras aizripoja. Simpkinss nogāzās uz grīdas. Gatlingu noturēja ķēde, bet tā sāpīgi iegriezās viņa rokas delmā, ap kuru bija aplikta aproce.

Simpkinss izlamājās un apsēdām uz grīdas.

— Šeit ir drošāk. Zināt, Gatling, man nav labi… šitā … jūras slimība. Es vēl nekad neesmu piedzīvojis tik briesmīgu šūpošanu. Es likšos gulēt. Bet. .. vai jūs neaizbēgsit, ja man kļūs slikti?

— Katrā ziņā, — Gatlings, ierīkodamies kojā, atbildēja. — Saraušu ķēdi un aiz­bēgšu … metīšos viļņos. Man vairāk pa prā­tam haizivju sabiedrība …

— Jūs jokojat, Gatling. — Simpkinss aizrāpās līdz kojai un vaidēdams apgūlās.

Viņš nepaspēja izstiepties, kad jauns drausmīgs trieciens, kas satricināja visu H kuģi, izsvieda viņu no gultas. Kaut kur krakšķēja, šķindēja, trokšņoja, dunēja. Augšā bija dzirdami kliedzieni un kāju dipoņa, un, pārskanēdama visu šo daudzbalsīgo troksni, pēkšņi satraucoši iekaucās sirēna, kas deva signālu: «Visi uz klāja!»

Pārvarēdams nogurumu un vājumu, turē­damies pie sienām, Simpkinss devās uz dur­vīm. Viņš bija līdz nāvei pārbijies, bet mēģināja to neizrādīt ceļabiedram.

— Gatling! Tur kaut kas ir noticis. Es iešu paskatīties. Piedodiet, bet esmu spiests ieslēgt jūs! — Simpkinss nokliedza.

Gatlings nicinoši uzlūkoja detektīvu un nekā neatbildēja.

Šūpošanās turpinājās, tomēr varēja manīt, ka tvaikoņa priekšgals lēnām grimst.

Pēc dažām minūtēm durvīs parādījās Simpkinss. No viņa lietusmēteļa straumēm plūda ūdens. Detektīva sejā bija lasāmas šausmas, kuras viņš vairs nemēģināja slēpt.

— Katastrofa .. . Mēs grimstam … Tvai­konim ir sūce… Kaut gan neviens īsti nezina .. . Gatavo laivas … pavēlēts aplikt korķa vestes… Taču nevienu vēl nelaiž laivā. Saka, ka kuģim esot diez kādas tur šķērssienas, varbūt vēl nenogrimšot, ja tur kaut ko tādu izdarīšot, velns zina, ko … Pa­sažieri cīnās ar matrožiem, kas viņus dzen nost no laivām . .. Bet es, ko es lai iesāku? — viņš kliedza, uzbrukdgms Gatlingam tā, it kā tas būtu visu detektīva nelaimju vaini­nieks. — Ko es lai iesāku? Glābjos pats un uzmanu jūs? Var gadīties, ka mēs nonā­kam dažādās laivās, un jūs droši vien aiz­bēgsit.

— Vai tad tas jums nav mierinājums? — Gatlings smīnēdams jautāja un rādīja ķēdi, ar kuru bija piekalts.

— Es taču nevaru palikt kopā ar jums, velns parāvis!

— Ar vārdu sakot, jūs gribat izglābties pats, izglābt mani un tos desmittūkstoš dolā­rus, kas jums apsolīti, ja notversit mani? No sirds jūtu līdz — jūs patiešām esat grūtā stāvoklī, bet nekādi nevaru palīdzēt.

— Varat, varat… Klausieties, dārgais! — Simpkinsa balss kļuva pieglaimīga, viņš sarāvās čokurā kā nabags, kas lūdz žēlastī­bas dāvanu. — Dodiet vārdu … tikai dodiet vārdu, ka krastā neaizbēgsit no manis, un es tūlīt atslēgšu ķēdi un noņemšu no jūsu rokas … tikai dodiet vārdu. Es jums ticu.

— Pateicos par uzticību. Tomēr es neko neapsolu. Ak tā, nē: pie pirmās izdevības aizbēgšu. To varu jums apsolīt.

— O! .. . Paskat tikai! … Bet ja nu es jūs, āža piere, atstāju šeit? — Un, nenogai­dījis atbildi, Simpkinss metās uz durvīm.

Tvarstīdams atbalstu, trausdamies uz augšu un krizdams atpakaļ, viņš pa stāvām kāp­nēm izkļuva uz klāja, kuru, lai gan bija nakts, spoži apgaismoja loka spuldzes. Viņam tūlīt uzbrāza strauja vēja pluinīta lietus gāze. Kuģa pakaļgals bija pacēlies virs ūdens, priekšgalam pāri vēlās viļņi. Sirnpkinss apskatīja klāju un redzēja, ka tās pirmatnējās, dzīvnieciskās jutās, kuras dēvē par pašsaglabāšanās instinktu, ka vieglu žogu mežonīgā triecienā sagāzušas discip­līnu, kas vēl pirms dažām minūtēm pastā­vēja. Izmeklēti ģērbušies vīrieši, kas vēl vakar galanti un laipni pakalpoja dāmām, tagad mīdīja šo dāmu miesas, ar dūrēm lauzdami ceļu uz laivām. Uzvarēja spēcīgā­kais. Sirēnas kauciens saplūda ar prātu zau­dējušu divkājainu zvēru bara necilvēciska­jiem rēcieniem. Vietumis vīdēja samīdīti ķermeņi, saplosīti Iīķi, apģērba skrandas.

Simpkinss zaudēja galvu, karsts asins vil­nis pāršalca smadzenes. Kadu mirkli viņš pats bija gatavs mesties burzmā. Taču attu­rēja doma par desmittūkstoš dolāriem, kas viņu neatstāja pat šajā brīdī. Viņš kūleniski novēlās lejā pa kāpnēm, iedrāzās kajītē, nokrita, aizripoja līdz durvīm, rāpus aizlīda līdz kojām un klusēdams trīcošām rokām attaisīja ķēdi.

— Augšā! Detektīvs palaida Gatlingu pa priekšu un sekoja viņam.

Kad viņi izkļuva uz klāja, Sirnpkinss bez­spēcīgā niknumā iebrēcās: klājs bija tukšs.

Milzīgajos viļņos, kurus apgaismoja ilumina­toru ugunis, zibēja, pēdējās laivas, galīgi pārpildītas. Nebija ko domāt, ka varētu aiz­peldēt līdz tam.

Laivu malas bija slīcēju rokām aplipušas. Naži, dūres, airi un revolveru lodes no lai­vām triecās pret nelaimīgo galvām, un viļņi viņus aprija citu pēc cita.

— Viss jūsu dēļ! Sirnpkinss kliedza, kratīdams dūres Gatlingam pie deguna.

Bet Gatlings, neveltīdams detektīvam ne mazākās ievērības, piegāja pie borta un uzma­nīgi paraudzījās lejup. Pie paša tvaikoņa viļņi šūpoja sievietes ķermeni. Pēdējiem spē­kiem viņa stiepa rokas augšup un, kad viļņi viņu piegrūda pie kuģa, veltīgi mēģināja pie­ķerties dzelzs apšuvumam.

Gatlings nometa lietusmēteli un pārlēca pāri bortam.

— Jūs gribat bēgt? Jūs par to atbildē­sit! — Un, izrāvis revolveri, Sirnpkinss mēr­ķēja Gatlingam galvā. — Es šaušu, tiklīdz jūs mēģināsit peldēt prom no kuģa.

— Nerunājiet muļķības un drīzāk metiet šurp tauvu, idiots tāds! — Gatlings atbil­dēja, satverdams aiz rokas slikstošo sievieti, kas bezmaz bija zaudējusi samaņu.

— Viņš vēl izrīkos citus, — sauca detek­tīvs, nemākulīgi kuļādams tauvas galu.

— Amatpersonas apvainošana, dienesta pie­nākumus pildot!

Mis Viviana Kingmane atģidās savā kajītē. Viņa dziļi ievilka elpu un atvēra acis.

Simpkinss galanti palocījās.

— Atļaujiet stādīties priekšā: aģents Džims Simpkinss. Un tas ir misters Redžinalds Gatlings, kas, ta sakot, atrodas manā uzraudzībā . ..

Kingmane nezināja, kā izturēties pret aģentu un noziedznieku. Tagad Kingmane, miljardiera meita, atradās vienā sabiedrībā ar šiem cilvēkiem. Turklāt vienam no tiem viņa ir pateicību parādā par savas dzīvības glābšanu, jāpateicas tam. Bet — sniegt roku noziedzniekam? Nē, nē! Par laimi viņa vēl ir pārāk vāja, nevar pacelt roku… nu, pro­tams, nevar. Viņa pakustināja roku, nepacel­dama to, un vārgā balsī sacīja:

— Pateicos jums, jūs man izglābāt dzī­vību.

— Tas ir katra pienākums, — Gatlings atbildēja, nemaz nepozēdams. — Bet tagad jums jāatpūšas. Varat būt mierīga: kuģis labi turas virs ūdens un nenogrims. — Parā­vis Simpkinsu aiz piedurknes, viņš teica: — Iesim.

— Ar kādām tiesībām jūs esat sācis mani izrīkot? — detektīvs norūca, tomēr sekoja Gatlingam. — Neaizmirstiet, ka jūs esat arestants un es varu kuru katru brīdi, pama­tojoties uz likumu, uzlikt jums roku dzelžus un atņemt brīvību.

Gatlings piegāja cieši klāt Simpkinsam un mierīgi, bet iespaidīgi teica:

— Paklausieties, Simpkins, ja jūs nebeig­sit pļāpāt muļķības, es jūs paņemšu aiz apkakles, re, tā, un izmetīšu pari bortam kā aklu kaķēnu kopā ar jūsu automātisko pistoli, kas man tāpat apriebusies līdz kak­lam. Skaidrs? Nekavējoties bāziet ieroci kabatā un sekojiet man. Mums jāpagatavo jaunkundzei brokastis un jāuzmeklē pudele laba vīna.

— Velns viņu zina kas! Jūs gribat, lai es kļūstu par istabmeitu un ķēkšu? Lai es spod­rinu viņai kurpes un pasniedzu matadatas?

— Es gribu, lai jūs mazāk pļāpātu, bet vairāk darītu. Nu, kustieties taču!