Nogrimušo kuģu sala

V. Lieli notikumi

Virs Nogrimušo Kuģu salas gubernatora rezidences lielmastā plīvoja gaišzila zīda ka­rogs, uz kura bija uzšūts brūngans aļģu

vainags un vidu — zelta ērglis ar izplestiem spārniem. Arī to bija izdomājis Floress. Viņš bija licis Megijai veselu nedēļu sēdēt pie iz­šuvuma. Un, kad karogs bija gatavs, to ārkārtīgi svinīgi pacēla.

Floress, zeltītiem svārkiem mugurā, stāvē­dams starp saviem «augstmaņiem», kas bija raibi kā papagaiļi, teica šim gadījumam at­bilstošu runu.

— Salinieki! — viņš sacīja. — Seit sanesti sargasi, ko vētras atrāvušas no dzimtajiem krastiem. Tāpat kā šīs ūdenszāles, arī mēs visi esam atrauti no savas dzimtenes un atnesti šurp, lai šeit rastu jaunu dzimteni, veidotu jaunu sabiedrību. Mūsu skaits nav liels. Mūsu īpašumi nav plaši. Toties mēs varam lepoties ar to, ka esam neatkarīgi… Brīvi kā šis ērglis ar izplestajiem spārniem. Tādu simbolu esmu ietvēris šajā ģerbonī, kas redzams mūsu karogā. Lai dzīvo sargasi, kas apsargā mūsu brīvību, lai dzīvo mūsu sala! Lai dzīvo salinieki!

Salinieki vētraini aplaudēja un sauca «urā», ar sajūsmu uzlūkodami skaisto ka­rogu, kas plandījās vējā.

Floresam bija gribējies sakarā ar šo svi­nīgo dienu organizēt orķestri. Starp visādiem krāmiem, ko bija savācis kapteinis Sleitons, atradās vairāki veci dažādu zemju un tautu stīgu instrumenti, taču stīgas sen bija satrū­kušas un jaunas nevarēja atrast. Floress jau gribēja atteikties no šīs ieceres, bet OHaram ienāca prātā izmantot ruporus, kuru bija vai­rāk nekā iedzīvotāju. Tiesa, tie varēja tikai pastiprināt cilvēka balsi, toties atgādināja pūtēju orķestra taures. Salinieki aizrautīgi mācījās «mūziku» un karoga pacelšanas svi­nībās atskaņoja «Salinieku maršu». Tā bija ļoti savāda mūzika, — katrs spēlēja kādu savas dzimtenes dziesmu, cenzdamies pār­kliegt citus. Iznāca nesaskanīgi, bet tik iespai­dīgi un skaļi, ka pat zivis izbijušās metās prom, pīdamās ūdenszālēs.

Floress ar savām «reformām» bija panācis arī dziļākas pārmaiņas salinieku dzīvē. Viņš bija izmanījies tos sanaidot savā starpā, un viņi vairs neveidoja viendabīgu masu kopš tā laika, kad radās «aristokrātija»: OHara un Boko tagad nepusdienoja kopējā ēdam­telpā, turējās atsevišķi, kļuva augstprātīgi. Vienkāršie pilsoņi atbildēja viņiem ar nici­nāšanu un skaudību.

«Lieliski,» Floress klusībā smējās, «es varu gulēt mierīgi.»

Tajā rītā, kad Floress bija izziņojis sanāk­smi, lai apspriestos par ekspedīciju uz kai­miņu salu, OHara un Boko, tērpušies savos greznajos ģērbos, gāja uz rezidenci ar sva­rīgu augstmaņu izskatu, nevērīgi mādami ar galvām saliniekiem, ko pa ceļam sastapa.

Un salinieki, kas nebūt nebija dzimuši muļķi, bet aiz vienmuļās dzīves kļuvuši bēr­nišķīgi,. neviļus mulsa, redzēdami šo spo­žumu, un goddevīgi nolieca galvas.

Apspriede vilkās diezgan ilgi. Lai gan kai­miņu sala atradās samērā tuvu, to sasniegt nebija viegli. Varētu uzbūvēt laivu. Bet pa aļģēm ar to varētu kulties uz priekšu ārkār­tīgi lēni un ar neiedomājamām grūtībām.

Galu galā visvienkāršāk būtu ierīkot pel­došas laipas. Taču tām vajadzētu daudz būv­materiālu, kam salā bija ārkārtīga vērtība. Tiesa, retumis jūra atnesa kuģu paliekas, bet tās ļoti taupīgi izlietoja maizes cepšanai un paretam — silta ēdiena pagatavošanai. Vai­rāki veci kuģi jau bija nojaukti, lai ierīkotu tiltus starp kuģiem un tvaikoņiem; nojaukt vēl kādus nozīmētu samazināt «valsts terito­riju».

Turklāt būvmateriāli bija nepieciešami dzī­vokļu krīzes atrisināšanai. Tiesa, avarējušo kuģu laikam gan bija vairāk nekā salas iemītnieku. Bet šie kuģi bija sazvēlušies vis­dažādākajos leņķos pret jūras līmeni. Vieni bija tikai mazliet sasvērušies, citi gulēja uz sāniem, citiem vispār ķīlis bija gaisā. Miti­nāties «dzīvoklī», kur grīda sagāzta 45° leņķī, pastāvīgi staigāt pa «nogāzi», pa kuru slīd lejup un ar grūtībām var iztrausties ārā, nav nekāda izprieca. Un salinieki nemitīgi strīdējās par telpām ar vairāk vai mazāk lī­dzenu grīdu. Lai zināmā mērā atrisinātu šo dzīvokļu krīzi, vajadzēja daļu rezerves ma­teriālu atvēlēt mājokļu pielāgošanai.

— Mēs gan iztērētu materiālus tiltam, to­ties jaunajā salā varbūt ir apdzīvošanai de­rīgi kuģi, — teica OHara, — dala iedzīvo­tāju emigrēs, un atrisināsies dzīvokļu jautā­jums. Bet, ja mūsu cerības nepiepildīsies, mēs varēsim savākt peidošā tilta dēļus un tāde­jādi nekā nebūsim zaudējuši.

Galu galā nekas cits neatlika, un apsprie­des dalībnieki nolēma, ka jābūvē tilts.

Salinieki, sapulcējušies uz «Elizabetes» klāja, satraukti gaidīja apspriedes iznākumu. Salas vienmuļajā dzīvē augstāk par visu vēr­tēja izklaidēšanos, jaunus iespaidus. To la­bad salinieki bija gatavi daudz ko upurēt. Un, kad visiem kļuva zināms apspriedes lē­mums, darbs iedegās pilnā sparā.

Vispārējā aizrautība bija tik liela, ka atra­dās labprātīgi ziedotāji, kas izlauza savos mājokļos daļu grīdas vai arī «kāpnes» — vienkāršu dēli, kam bija pienagloti šķērs­koki —, lai tikai ātrāk pagarinātu tiltu. Taču, taupības spiesti, viņi nebūvēja platu tiltu. Pa to varēja iet tikai viens cilvēks. Bet šī taupība arī paildzināja būvdarbus, jo vienam cilvēkam visu laiku vajadzēja staigāt pakaļ materiāliem. Tomēr arī te drīz atrada izeju: salinieki sastājās rindā un sniedza dēļus cits citam. Trīs dienās bija pievārēta vairāk nekā puse ceļa.

Beidzot pienāca svinīgais brīdis: piektās dienas vakarā, kad jau bija satumsis, tika pienaglots pēdējais dēlis, kas savienoja abas salas.

Lai cik liela bija vēlēšanās tūlīt apciemot jauno salu, -salinieki bija spiesti doties atpa­kaļ, jo Floress pavēlēja atlikt apmeklējumu līdz nākamās dienas rītam.

Salinieki saviļņoti gandrīz visu nakti negulēja un šaja diena, kam piederēja ļoti izcila vieta Nogrimušo Kuģu salas vēsturē, pieceļas pirms saullēkta.

Viņi visi kā viens sapulcējās uz fregates; iegrimušā kuģa sānos klājs saskāras ar ūdeni, — no šīs vietas sākās tilts.

— Mūsu darbs vainagojies panākumiem,— teica Floress, uzrunādams saliniekus. — Ar pirmo saules staru mēs pacelsim savu karogu uz jaunās salas!

Un salinieki devas ceļa.

Pa priekšu gāja Floress ar karogu, aiz viņa Boko, OHara, Līderss, tālāk sekoja pā­rējie salas iemītnieki.

Ūdens plakšķēja zern laipas, dēļi līgojās. Vairāki cilvēki iegāzās ūdenī un smiedamies rāpās ārā, aļģēm aplipuši. Daudziem iepati­kās šis negaidītais tērpa papildinājums. Sa­linieki vilka ārā no ūdens garos, brūnos ūdensaugus un izrotājās ar tiem. Indiānis uzsāka gaudulīgu kara dziesmu. Ceļiniekiem priekšā aizvien lielāks auga sāniski sasvēries okeāna tvaikonis, kas aizsedza jauno salu. Blakus tā pakaļgalam, kas mazliet pacēlās virs ūdens, atradās neliela zvejas laiva, uz kuras balstījās tilta pēdējais dēlis. Sala ne­bija liela — pavisam kādi desmit kuģi. Taču saliniekus gaidīja zināma vilšanās: kuģi ne­atradās cieši kopā, bet gan izklaidus. Arī šeit vajadzēja būvēt jaunas laipas, lai savienotu izkaisītos kuģus. Viņi tomēr nolēma neatlikt svinības. Salinieki ar pūlēm uztrausās augšā pa slīpo tvaikoņa klāju un tā augstākajā vietā piestiprināja karogu.

Apsēdušies uz klāja, salinieki kāri vēroja jaunās formas un aprises. Laikam gan liel­pilsētas iedzīvotājam neviena izrāde nebūtu sagādājusi tādu baudījumu, cik daudz deva saliniekiem šo sadauzīto, izpostīto kuģu aina. Un šķiet, visvairāk ar jauno salu bija apmie­rināts Līderss.

— Korvete ar vienu nesegtu divdesmit liel­gabalu bateriju … Deviņpadsmitā gadsimta sākums. Oho! Holandiešu burinieks, vismaz no astoņpadsmitā gadsimta sākuma. Tas tik ir vectētiņš! Ek, kur tas atnests! Bet tur ir cits večuks — riteņkuģis. Tas dzimis pašā deviņpadsmitā gadsimta sākumā Amerikā un pat jaunībā varēja vilkties ne ātrāk kā piecas jūras jūdzes stundā, — Līderss skaidroja.

Taču visu uzmanību saistīja baismīgs skats: uz korvetes «ar nesegtu divdesmit liel­gabalu bateriju» visu klāju sedza skeleti. Saulē izbālējušie kauli žilbinoši mirdzēja. Ap skeletu kājām šur tur vēl rēgojās skran­das — varbūt pēdējās satrunējušu zābaku atliekas. Toties ieroči — lielgabali, zobeni, dunči — bija labi saglabājušies, lai arī sa­rūsējuši.

Salinieki pieklusa. Katrs atbilstoši savai iztēlei iedomājās kuģa bojāejas šausmīgo ainu.

— Vajadzēs novākt skeletus, — Floress teica, — šeit ir diezgan daudz dzīvošanai derīgu kuģu. Nu, kā ir, šai dienai pietiks?

Rīt atnāksim, ierīkosim pārējās laipas un apskatīsim kuģu iekšieni.

Nelabprāt salinieki kāpa lejā. Kādam pa­slīdēja kāja, viņš novēlās lejā pa klāja slī­pumu un iekrita ūdenī. Taču, par brīnumu, viņš nenogrima.

— Šeit ir sekls! — viņš iesaucās.

Tas visus interesēja. Salinieki ar kājām iztaustīja pamatu. Izrādījās, ka zem ūdens ir nogrimušu kuģu klāji un paliekas. Ievērojot zināmu piesardzību, no viena kuģa varēja pāriet uz citiem. Salinieki, sajūsmā klaigā­dami, izklīda pa salu.

Piepeši nelielas, samērā jaunas barkas rūmē atskanēja tāds kā zvēra rēciens, pēc tam izbijies iekliedzās indiānis, saukdams palīgā. Indiānis izspruka no rūmes un metās bēgt.

— Tur … zvērs … briesmīgs pērtiķis … gorilla …

Salinieki kā izbiedēts ganāmpulks sapulcē­jās vienuviet, cieši spiezdamies un slēpda­mies cits aiz cita. Viņi neizturējās gļēvi, kad bija skaidrs, kas ir ienaidnieks. Bet tur slē­pās kāda nezināma būtne.

— Kas nāks man līdzi? — Floress uz­sauca. Boko baidījās pazaudēt savu augsto titulu un kamzoli, — un viņš sekoja Floresam. Aiz viņa gāja arī OHara.

Floress uzmanīgi ielūkojās barkas iekš­pusē. Tur bija dzirdama ņurdēšana. Kad acis aprada ar tumsu, Floress ieraudzīja, ka kaktā sēd cilvēkam līdzīga kaila būtne ar lielu, pinkainu galvu. Grīstēs savēlušies mati un bārda nokarājās gandrīz līdz ceļgaliem. Roku nagi bija gari, sagriezušies.

— Kas tu esi? — Floress pajautāja angļu, pēc tam spāņu valodā.

— Kas tu esi? — salinieki taujāja dažā­dās valodās, bet atbildes nebija. Tomēr skaidrs, ka tas bija nevis gorilla, bet gan cilvēks — neapbruņots, vājš, izdēdējis cil­vēks. Floress nolēca lejā, pacēla svešinieku un uz rokām iznesa ārā. Tas nemaz nepre­tojās.

Lai cik viegli tas bija izdarāms, Floresa rīcība pacēla viņa autoritāti vēl vienu pakāpi augstāk.

— Katram gadījumam sasiesim māsu gūs­tekni un iesim. Laiks pusdienot!

Salinieki paklausīja.

Pirmie salinieki ar Floresu priekšgalā jau tuvojās Nogrimušo Kuģu salai, bet pēdējie vēl atradās uz Jaunās salas.

Piepeši dažus soļus no Floresa pazibēja kāds priekšmets, atskanēja sprādziens, laipa sašķīda sīkās šķēpelēs, un Floress un vēl pieci cilvēki iekrita ūdenī. Floress pieķērās pie kāda šķērskoka, un, kad viņa acis no­skaidrojās, viņš ieraudzīja kaut ko tādu, ka gandrīz zaudēja samaņu.

Uz salas, pašā laipas galā, ar bumbu rokā stāvēja kapteinis Ferguss Sleitons … Tiesa, viņš bija noaudzis ar bārdu, ģērbies netīrā, saplēstā kreklā, — bet tas bija viņš.