Nogrimušo kuģu sala

IV. Izgaisusī sala

Jau novakarē «Izaicinošais» bija izgājis no sargasu joslas. Un agri no rīta, kad Gat­lingi izgāja uz klāja, viņi ieraudzīja, ka vis­apkārt plešas zils okeāna klajš, kurā tikai vietumis pavīd nelieli brūnaļģu plankumi.

— Savādi, vai patiešām mēs būtu tik stipri novirzījušies uz dienvidiem? — Gat­lings jautāja profesoram Tomsonam, kas pētīja kādu nelielu zivi, kura bija iekļuvusi tīklā.

— Mēs braucam gar pašu siltās straumes malu, kur tā cīnās ar auksto. Aukstās plūs­mas ir aiznesušas sānis daļu aļģu. Rīt mēs griezīsimies uz ziemeļiem un dosimies iekšā pašā biezumā.

— Kāda dīvaina zivs! — Viviana iesau­cās. — Paskaties, Redžij!

Zivij pie galvas bija plats, ieapaļš vairodziņš, kas sastāvēja no raga plāksnītēm; tās ķermeņa apakšdaļa bija tumšāka nekā augš­daļa.

Tomsons saudzīgi ielaida zivi lielā ūdens bļodā. Tā tūlīt apgriezās uz muguras un cieši piespieda vairodziņu pie bļodas dibena.

— Pamēģiniet paņemt, — Tomsons skubi­nāja.

Gatlings paņēma zivi aiz astes un mēģi­nāja pacelt, bet veltīgi: zivs bija kā pieau­gusi pie bļodas dibena. Tomsons smējās.

— Redziet, kāda interesanta radība! Tā ir eheneīda jeb plūkšņu zivs. Par šo zivi senatnē stāstīja veselas leģendas, it kā tā varot apturēt kuģi, piesūkdamās pie zem­ūdens daļas. Skatieties! — Un Tomsons, gan ar pūlēm, atrāva eheneīdu no bļodas.

— Profesor, jūrā peld vesels bars bruņu­rupuču, — ziņoja Tomsona asistents Mil­lers. — Vai jūs man neatļautu pamedīt tos ar šo mazo zivtiņu? Esmu redzējis, kā to dara Āfrikas iedzimtie.

Saņēmis atļauju, Millers aplika zivij ap astī gredzenu ar stipru auklu un iemeta to jūrā. Caurspīdīgajā ūdenī varēja novērot visas zivs kustības. Vairākas reizes nesek­mīgi mēģinājusi izrauties, tā tuvojās lielam bruņurupucim, kas acīmredzot mierīgi snauda okeāna virspusē; eheneīda piesūcās pie bruņurupuča vēdera bruņām. Millers parāva auklu. Bruņurupucis sāka mētāties, bet nevarēja atbrīvoties no eheneīdas un pēc brīža kopā ar zivi atradās uz kuģa klāja.

— Bravo! — Viviana sita plaukstas.

Uz klāja parādījās Simpkinss. Viņš tikko bija piecēlies un miedza acis saules spozmē, Pakšķinādams pīpīti, Simpkinss vienaldzīgi paskatījās" uz bruņurupuci un caur mutes kaktiņu novilka:

— Bruņurupuča zupa — tas patiešām būs jauki. Un kas tā par dēli?

— Tā ir nevis dēle, bet plūksnu zivs. Bru­ņurupucis, Simpkins, nav domāts virai, bet gan zinātniskajai kolekcijai.

— Paskatieties, cik skaisti! — Viviana atkal iesaucās, rādīdama uz jūru.

Virs okeāna lidinājās zivis. Veseliem bariem tās pacēlās virs ūdens un, spārniem līdzīgo priekšspuru nestas, nolidoja krietnu gabalu, vairākus desmitus metru.

Visi ar baudu vēroja šo ainu.

— Dactylopteres — lidojošās zivis, — pro­fesors Tomsons paskaidroja.

— Vai patiešām visi putni cēlušies no jūras dzīvniekiem? — jautāja Viviana.

— Okeāns ir visas zemes organiskās dzī­ves šūpulis. Jūs redzat lidojošas zivis, bet ir arī tādas zivis, kas pastaigājas pa saus­zemi un pat uzlien uz koku saknēm. Tās ir abinieku un putnu senči.

— Ļoti interesanti, — Simpkinss vienal­dzīgi teica, — taču mēs, liekas, gribējām meklēt ne tikai bruņurupučus un plūkšņu zivis vien, bet arī Nogrimušo Kuģu salu, tomēr dodamies arvien vairāk uz dienvidiem un jau esam atstājuši sargasu joslu. Drīz sāksies lietus laiks — jau tagad bieži līst —, kad tad mēs ķersimies pie salas?

— Pacietību, Simpkins; šodien mēs pagriezīsimies uz zieme|iem, un ar katru stundu jūs tuvosities mērķim.

Simpkinss paraustīja plecus ar tādu izteik­smi, it kā gribētu teikt: «Ak, šie zinātnieki!», un, sabāzis rokas kabatās, sāka vērot jūru, pa reizei nospļaudamies pāri bortam.

— Re, kur haizivs! — viņš atdzīvojies iesaucās. Acīmredzot arī jūrā viņu interesēja tikai noziedzīgie elementi. — Oho, cik liela! Bet kāpēc tā ir balta?

— Jā, tas ir interesants eksemplārs, — Tomsons teica, — tipiska Sargasu jūras pār­stāve. Sargasi aiztur saules gaismu, un šejienes haizivis acīmredzot «neiedeg» tā, kā to māsas, kas dzīvo atklātās vietās; šejienes haizivju ādai trūkst pigmenta (krāsas).

Haizivs peldēja līdzās kuģim. Tās kustības bija straujas, spēcīgas un skaistas.

Matroži jau bija sagatavojuši virvi un iezieda dzelzs āķi ar taukiem.

— Bet kāpēc haizivs neaprij tās mazās zivtiņas, kas šaudās tai apkārt? — Viviana jautāja.

—Tā ir loču zivs, nešķirams haizivs pava­donis.

Tajā brīdī izmeta āķi ar ēsmu. Pirmā ēsmu pamanīja loču zivs. Tā apostīja ēsmu un steidzīgi piepeldēja pie haizivs, cenzdamās pievērst tās uzmanību medījumam.

— Paskat tik, uzvedinātājs. — Simpkinss tulkoja notiekošo kriminālprakses valodā.

Haizivs pagriezās, pamanīja ēsmu un kāri ierija āķi.

— Velns parāvis, tā bija provokācija no loču zivs puses! — Simpkinss iesaucās.

Haizivs salēcās un tik stipri parāva virvi, ka divi matroži nogāzās uz klāja un kuģis mazliet sasvērās. Sākās cīņa. Matroži te atlaida virvi vaļīgāk, te pievilka, raudami tuvāk dzīvnieku, kas aizvien vairāk zaudēja spēkus. Pagāja ne mazāk par stundu, kamēr izdevās izvilkt haizivi uz klāja. Tā bija pagurusi un gulēja kā beigta.

— Aha, iekriti gan, draudziņ! — triumfē­joši teica Simpkinss, tuvodamies haizivij.

— Varu saderēt, — sacīja Gatlings, — jūs, Simpkins, nožēlojat, ka haizivij nav roku.

— Kādēļ?

— Jus tai uzliktu roku dzelžus.»

— Vēl viena plūksnu zivs! — Viviana izbrīnā iesaucās, ieraudzījusi zivi, kas bija piezīdusies pie haizivs vēdera.

— Parasta parādība, — Tomsons atbil­dēja. — Eheneīdas bieži tā dara un gūst trijkāršu labumu: tā sakot, brauciens par brīvu, pilnīga drošība no citiem plēsoņām visu jūras iemītnieku briesmīgā ienaidnieka aiz­segā, un piedevām vēl šis tas atkrīt no rijīgo haizivju bagātīgā galda.

— Ar vārdu sakot, visur viens un tas pats, — Simpkinss spriedelēja, — ap liela­jiem noziedzniekiem allaž grozās mazie blēži, kas kārto sīkus uzdevumus.

— Vēl mazliet, Simpkins, un jūs uzrak­stīsit zinātnisku darbu «Noziedznieku pa­saule jūrā», — Gatlings smaidīdams mēļoja.

Simpkinss piegāja tuvāk haizivij un pie­peši, satvēris eheneīdu, mēģināja to atraut.

— Nu, paskatīsimies, vai tu noturēsies?

Eheneīda bija kā pieaugusi pie haizivs vēdera. Tad Simpkinss pavilka zivi no visa spēka. Negaidīti haizivs milzīgais ķermenis sarāvās, un tā ar asti tik spēcīgi iebelza Simpkinsam, ka viņš, notirinājis kājas gaisā, pārlidoja pāri bortam un iekrita jūrā.

Tomsons satraukts uzsauca matrozim:

— Ātrāk pasviediet virvi!

Gatlingu pārsteidza zinātnieka uztraukums un steiga. Simpkinss bija labs peldētājs, tur­klāt, izpeldoties siltajā, gandrīz karstajā ūdenī, nevarēja arī saaukstēties.

Taču Tomsons baidījās par citu: viņš zināja, ka haizivis bieži peld baros. Tur, kur bijusi viena, var gadīties vairākas.

Un viņa bažas nebija veltīgas. Tiešām, tuvumā pēkšņi parādījās nez no kurienes uzradušās haizivis. Tās ātri tuvojās Simp­kinsam, kas vēl nebija pamanījis plēsoņas. Tikmēr kuģis jau bija dažus metrus attāli­nājies no Simpkinsa.

— Ātrāk, Simpkins, ātrāk! — citi skubi­nāja viņu.

Kapteinis pavēlēja apturēt mašīnu, bet apķērīgie matroži, negaidīdami rīkojumu, drudžainā steigā nolaida laivu.

— Ko jūs uztraucaties? Es peldu kā kor­ķis! — sauca Simpkinss, vēl nenojauzdams briesmas, taču, redzot, ka visu skatieni pie­vērsti nevis viņam, bet gan kaut kam jūrā, atskatījās, šausmās sarāvās un sāka izmisīgi strādāt ar rokām un kājām. Bet samirkušais.

apģērbs apgrūtināja peldēšanu.

Kad laiva ar trīs matrožiem sasniedza Simpkinsu, arī haizivis bija klāt. Viena, papeldējusi zem Simpkinsa, jau pagriezās uz muguras un atvieza savu plato rīkli, kurā rēgojās vairākas rindas zobu, bet viens no matrožiem iegrūda atvērtajā rīklē airi, kas acumirklī tika sasmalcināts sīkās šķēpelēs. Un tas izglāba Simpkinsu. Otrs matrozis palīdzēja viņam ieķepuroties laivā.

Plēsoņas, pārskaitušās, ka laupījums izsprucis, šaudījās ap laivu, mēģinādamas to apgāzt. Vairākas reizes haizivīm tas gan­drīz vai izdevās. Laiva griezās riņķī, svērās sānis, tajā smēlās ūdens. Viens matrozis atkāvās ar aira palieku, pārējie naski airēja. Beidzot matroži un Simpkinss ar lielām pūlēm piestāja pie «Izaicinošā» un uzkāpa uz kuģa.

Visi atviegloti nopūtās.

Simpkinss smagi elsa. No viņa apģērba pilēja ūdens, satecēdams mazās peļķītēs uz klāja.

— Pateicos jums, — viņš beidzot izgrūda. — Iešu pārģērbties. — Un, apmetis lielu līkumu gulošajai haizivij, slapjās kājas plakšķinādams, Simpkinss nokāpa kajītē.

Tomsona zinātniskā kolekcija strauji papildinājās. Jūras adatas un jūras zirdziņi, aktenārijas, lidojošās zivis, eža zivis, plan­kumainie zilradži, krabji, garneles, moluski, graciozie hidroīdie polipi, kladokorīnas, salpas nonāca burkās ar spirtu, pārvērtās par izbāzņiem un skeletiem, piepildot laboratoriju un blakus kajītes.

«Izaicinošais» pagriezās uz ziemejiem un brauca pa blīvu aļģu paklāju.

Lai gan bieži lija lietus, Tomsons nepaguris nodevās Sargasu jūras pētīšanai. Gat­lings palīdzēja viņam, un laiks aizritēja nemanot. Vakaros, pēc pusdienām, viņi apsē­dās mājīgi iekārtotajā kajītē un klausījās Tomsona aizraujošos stāstījumus par jūras iemītniekiem — dīvainu, neparastu pasauli, kas tik maz līdzinājās pazīstamajai virs­ūdens pasaulei.

No visiem ekspedīcijas dalībniekiem vie­nīgi Simpkinss garlaikojās un jutās nelai­mīgs. Viņa organisms bija pieradis pie pastāvīgas kustības. Nervu sasprindzinā­jums, kas nesaraujami saistīts ar riskantiem pasākumiem, viņam bija nepieciešams kā narkotiska viela. Un šajos mierīgajos apstāk­ļos Simpkinss jutās gluži slims. Žāvādamies viņš klaiņoja pa kuģi, traucēja visiem, sākot ar kapteini un beidzot ar kurinātāju, īgni ņurdēja, smēķēja un nicīgi spļāva jūrā.

Pieturējās drūmas, pelēkas dienas. Daž­brīd migla ietina visu baltā autā. Sajā okeāna daļā nedraudēja sadursme ar citu kuģi, tādēļ «Izaicinošais» brauca, nepalēni­nādams gaitu; tikai retumis, drošības labad, iekaucās sirēna, un šī skaņa baisi plosīja apkārtējo klusumu.

— Kur gan tā sala pazudusi! — Simp­kinss pukojās.

Nogrimušo Kuģu sala patiešām bija kā noskalota no okeāna virsas. Pēc visiem aprē­ķiniem, tai vajadzēja atrasties šajā rajonā. «Izaicinošais» klejoja pa pašu Sargasu juras centru, mainīdams virzienu, bet salas nebija.

Aizritēja diena pēc dienas, bet visapkārt bija tās pašas pelēkās debesis, brūnā aļģu sega, nepārredzama, miglā tīta tāle.

Nu jau ne vairs tikai Simpkinss vien, bet arī Gatlingi sāka raizēties, vai viņiem izdo­sies atrast salu, kas nav iezīmēta nevienā kartē.

Kādu vakaru visi sanāca kopā, lai apspriestu stāvokli. Kapteinis raustīja plecus:

— Ko tad es varu darīt! Mēs meklējam kā akli. Tā varam braukāt gadu — un tikpat nebūs nekāda rezultāta. Mūsu ceļojums ir ieildzis. Komanda ir neapmierināta. Matroži rūc: «Sajā purvā var tikai vardes ķert.»

— Ko tad jūs iesakāt? — Gatlings jau­tāja.

Kapteinis atkal paraustīja plecus.

— Es iesaku izbeigt šos bezjēdzīgos mek­lējumus un griezties atpakaļ.

Gatlings iegrima domās.

— Kāds ir jūsu ieskats, profesor?

Tomsons noplātīja rokas.

— Ko es varu teikt? Katra brauciena diena dara zinātni bagātāku. Tomēr, ja visi izlems, ka jāatgriežas, es neiebildīšu.

— Jūs nu gan labi aizstāvat zinātnes in­tereses! — Simpkinss iekaisa. Piepeši viņš pārvērtās par visdedzīgāko zinātnes aizstāvi, starp citu, gan tikai tādēļ, lai turpinātu salas meklējumus. — Iebilstiet! Prasiet! Pastāviet uz savu! . .. Bet kapteinis . .. jūs arī esat labais! «Bezjēdzīga maldīšanās! Neatradī­sim!» Vai jūs zināt, pa kādu rajonu mēs pašlaik braucam? Varbūt šo pašu vietu šķēr­sojis Kolumbs! Un arī toreiz matroži kur­nēja. Vai jūs domājat, ka Kolumbam bija vieglāk atklāt Ameriku vai ceļu uz Indiju? Toreiz visi bija pārliecināti, ka nekādas Ame­rikas nav un kuģis var aizbraukt līdz zemes malai un iegāzties ellē pie velna. Taču Kolumbs neizbijās un atrada! Un mēs arī atradīsim!

Lai cik komiski likās dzirdēt šādu runu no Simpkinsa mutes, bet viņa negaidītā daiļ­runība atstāja iespaidu, un kapteinis, mazliet samulsis, atbildēja:

— Jā, bet Kolumbs taču brauca noteiktā virzienā, viņam bija savi komerciāli plāni, un tie viņu nepievīla, kaut arī viņš atrada nevis meklēto, bet ko citu, kamēr mēs gluži vienkārši riņķojam uz vietas. Ja jūs būsit tik laipns un precīzi norādīsit man virzienu, es neriņķošu, —kapteinis pabeidza diezgan aizvainotā tonī.

— Jūrlietās es nekā nejēdzu. Bet, kas attie­cas uz meklēšanu, tur man ir zināma sapra­šana, — Simpkinss atbildēja. — Katra pro­fesija veido savas iemaņas, disciplinē domā­šanu noteiktā virzienā. Es daudz esmu domā­jis, kā mums atrast salu, un laikam būšu

izdomājis. Šis ceļš ari nav īss, un tomēr tas drīzāk aizvedīs mūs pie mērķa. Sakiet, Gat­ling, kā mēs pirmo reizi nokļuvām salā?

— Bija vētra, tvaikonis avarēja. Jūs taču pats zināt.

— Tālāk?

— Dzenskrūve un stūre bija salauzta, un mūs nesa straume.

— Jā, jā, tieši tā! Dzenskrūve un stūre bija salauzta, un mūs nesa straume. Un ja nu arī mēs salauztu stūri un dzenskrūvi? — Simpkinss jautāja.

Viviana un pārējie uzlukoja Simpkinsu ar neslēptām bažām.

Viņš to pamanīja un sāka smieties:

— Nebaidieties, es vēl neesmu zaudējis prātu. Par stūri un dzenskrūvi sacīju pār­nestā nozīmē. Apturēsim mašīnas, atstāsim stūri savā vaļā, un ļausimies straumei. Es iesaku šādu variantu. Mūs pie salas taču aiz­nesa kāda straume, vai ne?

Gatlings pamāja.

— Paturēsim to prātā, pirmkārt. — Un Simpkinss pielieca vienu pirkstu. — Ja no boja gājušajiem kuģiem izveidojusies vesela sala, tad Sargasu jūrā acīmredzot ir pastā­vīgas straumes, kas sanes visus avarējušos kuģus vienā vietā. Pareizi?

— Tā ir.

— Divi. — Simpkinss pielieca otru pirk­stu. — Nu, kungi, un secinājums ir skaidrs: mēs lēnām brauksim pa apli, laiku pa laikam apturēdami mašīnas, un vērosim, vai nav straumes, kas nestu kuģi uz juras centru. Si straume aiznesīs mūs pie salas. Un tas ir viss! — Un Simpkinss uzvaroši pacēla trīs pirkstus.

Plāns ieinteresēja ne vien kapteini, bet arī Tomsonu.

— Sargasu jūras iekšējās straumes!… Par to patiešām jāpadomā. Līdz šim ir pētīts tikai Golfa straumes plūdums apkārt Sar­gasu jūrai.

— No kurienes Sargasu jūrā var rasties spēcīgas zemūdens straumes? — Viviana jau­tāja.

— Jus gribat, lai es jums dotu atbildi uz vienu no grūtākajiem okeanogrāfijas jautāju­miem, — Tomsons atbildēja. — Kādi iemesli rada jūras straumes? Paši zinātnieki vēl nav vienojušies šajā jautājumā. Vieni izskaidro straumju izcelšanos ar paisuma un bēguma ietekmi, otri — ar ūdens blīvuma atšķirību, beidzot, trešie uzskata, ka galvenā nozīme ir vējiem. Un tas laikam būs vispareizākais spriedums. Vismaz jūras straumju virzieni caurmērā sakrīt ar galveno gaisa strāvu vir­zienu. Bet vēl ticamāk, ka šeit savienojas vairāki cēloņi. Ja Simpkinsam taisnība un Sargasu jūrā pastāv iekšējā straume, kas plūst Nogrimušo Kuģu salas virzienā, tad tā var būt galvenās — Golfa straumes — atza­rojums vai novirze. Šādas novirzes vis­biežāk rada kādi mehāniski šķēršļi galvenās straumes ceļā.

. — Kādi mehāniski šķēršļi tad var būt okeāna vidū? — Viviana uzdeva jaunu jau­tājumu. — Šeit taču nav ne salu, nedz sēkļu.

— Bet zemūdens kalni? Jūs piemirstat tos. Iedomājieties, ka vairāk uz austrumiem zem ūdens atrodas grēda, kas šķērso Golfa straumi. Tālāk iedomājieties, ka šajā grēdā ir šaura eja — aiza, kuras izeja vērsta pret salu, kas patlaban spēlē paslēpes ar jums. Golfa straume ir īsta upe, kuras ūdeņi trau­cas ar divarpus metru ātrumu sekundē. Šī strauji plūstošā ūdens masa atduras pret kalnu grēdu, atrod tikai vienu šauru eju un dodas tajā iekšā. Te nu jums ir Sargasu jū­ras iekšējā straume.

— Un tāda droši vien ir! Citādi jau ne­būtu salas, — atsaucās Simpkinss.

— Jā, šķiet gan, ka Simpkinsa padoms nav peļams, — kapteinis piekrita. — Nu, labi, mēģināsim «salauzt stūri un dzenskrū­vi», kā jūs sakāt.

— Un, ja mēs atradīsim salu, viss «Ame­rikas» atklāšanas gods piederēs jums, — Gatlings teica Simpkinsam.

— Rauj velns salu! Man jāuzmeklē šādi tādi dokumenti; un pie reizes kopā ar doku­mentiem sameklēšu jums arī salu.