Nogrimušo kuģu sala

V. Mirušo valstībā

Šķita, ka tvaikonis nekustīgi stāv. Taču acīmredzot kāda lēna straume to nesa uz Sargasu jūras centru: aizvien biežāk ceļā gadījās pussatrunējuši,. gļotu klāti kuģu vraki. Tie parādījās kā miroņi, ar atkailinā­tām ribām — brangām — un nolauztiem mas­tiem, kādu laiku sekoja tvaikonim un tad lēnām izzuda tālumā. Pa naktīm Simpkinsu biedēja «spoki»: no jūras zaļās virspuses pacēlās bālas miglas stabi, kas atgādināja līķautos tērptus cilvēkus, lēnām slīdēja, līgo­jās un gaisa … Tais vietās, kur blīvajā aļģu segā bija izveidojušies «āliņģi», lauzās ārā izgarojumi.

Kādā mēness naktī tuvu kuģim pienāca pussabrukusi holandiešu briga. Tā bija melnā krāsā, ar spožu zeltījumu. Masts un daļa lielgabalu vairogu bija norauti, vinča sadragāta.

Viviana ar jauktām ziņkāres un baismu jūtām vēroja šo mirušo kuģi. Varbūt tā ir viņu nākotne; pienāks laiks — un viņu ku­ģis tāpat klīdīs pa jūru bez vienas cilvēciskas būtnes. Un pēkšņi viņa iekliedzās:

— Skatieties, skatieties, Gatling!

Tur, pieslējies pie nolauztā masta, stāvēja cilvēks ar sarkanu cepuri galvā. Mēness spo­žajos staros tumšajā, gandrīz melnajā sejā spīdēja zobi. Viņš smaidīja, smaidīja platu smaidu. Viņam pie kājām gulēja pudele.

Visus saviļņoja apziņa, ka viņi nav vieni, ka šajā zaļajā tuksnesī ir vēl kāda dzīva cilvēciska būtne. Simpkinss un Gatlings skaļi uzsauca un māja ar rokām.

Joprojām smaidīdams, cilvēks sarkanajā cepurē pamāja ar roku, bet visai dīvaini, it kā rādīdams kaut ko sev aiz muguras. Un roka tūlīt nošļuka kā pātaga. Mēnesi aizse­dza mākonis, un cilvēku vairs nevarēja sare­dzēt. Taču briga tuvojās tvaikonim.

Beidzot briga gandrīz skāra tvaikoņa bortu. Šajā brīdī atausa mēness un apgais­moja dīvainu un baigu ainu.

Pie nolūzušā masta bija piesiets skelets. Ap to plandījās vēl saglabājušās apģērba skrandas. Atlikušie roku kauli vējā svaidī­jās, bet pārējie jau sen bija izkrituši no plecu locītavām un gulēja uz klāja. Sejas āda bija saglabājusies, sažuvusi karstajā saulē. Šajā pergamentam līdzīgajā sejā dzirkstīja miroņa kaulainais smaids. Pussatrunējusi sarkana cepure sedza viņa galvvidu.

Viens mirklis — un Gatlings nolēca uz brigas klāja.

— Ko jūs darāt, Gatling? Briga var attā­lināties no kuģa. Tad jūs būsit pagalam.

— Neuztraucieties, mis, es paspēšu. Te ir kaut kas interesants.

Gatlings pieskrēja pie skeleta, paķēra aiz­lakoto pudeli un uzlēca uz tvaikoņa klāja, kad briga jau gandrīz metru bija attālinā­jusies no tā.

— Trakais! — Tā nobālējusī mis King­mane saņēma Gatlingu, priecādamās, ka viņš laimīgi ticis atpakaļ.

— Nu patiešām, kālab jūs tā riskējāt? — Viviana jautāja, uzlūkodama pudeli. — Šīs mantas mums pietiek …

— Pagaidiet, paskatīsimies. — Gatlings nosita pudeles kaklu un izvilka pussatrupējušu zilgana papīra lapiņu.

Izbālējušos, gandrīz rūsganos burtus vēl varēja salasīt.

Savādā rokrakstā, izlocītiem burtiem, acīm­redzot ar zoss spalvu, tur bija rakstīts:

«Lai kas tu būtu, kā rokās nonāks šī pu­dele, kristīgs cilvēks vai neticīgais, lūgtin lūdzu tevi izpildīt manu pēdējo vēlēšanos. Ja tu mani atradīsi pēc manas nāves uz brigas, paņem naudu, kas atrodas kapteiņa ka­jītē baltā ādas maisā, 50 000 zelta guldeņus. No tiem paņem sev 10 000 guldeņus, bet 40 000 guldeņus atdod manai sievai, Martai Tesel, Amsterdamā, Jūras ielā, pašas mājā. Bet, ja briga nogrims un tikai pudeli atra­dīsi jūrā, nodod viņai, Martai Tesel, manai sievai, manu pēdējo sveicinājumu. Lai piedod man, ja esmu kādreiz viņu sarūgtinājis… Visi mūsējie ir miruši… Visa ekipāža līdz pēdējam matrozim … Kars, Huberts … pir­mie … Es vienīgais esmu dzīvs, pagaidām. Nedēļu … bez ēdiena … piesiešos pie masta … kāds pamanīs … Ardievu … Gus­tavs Tesels. Briga «Marta», 1713. gadā. Sep­tembra 15. diena.»

Kad Gatlings beidza lasīt, iestājās klu­sums.

— Cik baigi un savādi! Mēs esam saņē­muši no miroņa uzdevumu — nodot sveicienu viņa sievai, kas jau divisimt gadu atdusas kapā… — Mis Kingmane sarāvās un piemetināja: — Cik daudz drausmīgu noslē­pumu glabā šī jūra!

— Piecdesmit tūkstoši guldeņu, — Sim­pkinss skaļi domāja, ar skatienu pavadīdams attālinošos brigu. — Cik tas varētu būt pēc šodienas kursa? …