Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

I

Pēdējās dienas es nemitīgi domāju, domāju par ziemeļu vasaras mūžīgo dienu.

Man neiziet no prāta nedz šī vasara, nedz būda, kurā mitinos, nedz mežs aiz šās būdas, un es nolemju kaut ko uzrakstīt, lai īsinātu laiku un sagādātu sev prieku. Laiks rit lēni, un es nekādi nespēju paātrināt tā gaitu, kaut gan mani nekas nenomāc un es dzīvoju bez rūpēm. Esmu pilnīgi apmierināts ar visu; tiesa, man jau ir trīsdesmit gadu, bet tas vēl nav nekāds vecums. Pirms dažām dienām es saņēmu pa pastu divas putna spalvas no tālienes — no cilvēka, no kura nemaz necerēju tās saņemt, — divas zaļas spalvas aploksnē ar ģerboni, un aploksne bija aizzīmogota ar oblātu. Es tīksminājos, skatoties uz šim velnišķīgi zaļajām spalvām. Nekas cits man nekaiš, tikai lāgiem jūtu kaulu sāpes kreisajā kājā no ievainojuma, kaut arī tas jau sen sadzijis.

Atceros, pirms diviem gadiem laiks pagāja ļoti ātri, nevis tā kā tagad, nepaspēju ne atjēgties — vasara jau garām. Tas bija pirms diviem gadiem, tūkstoš astoņi simti piecdesmit piektajā gadā, un patlaban esmu nolēmis sev pašam par prieku uzrakstīt, ko toreiz piedzīvoju vai varbūt tikai redzēju sapņos. Tagad jau daudz kas aizmirsies no tiem atgadījumiem, jo gandrīz nemaz neesmu par tiem domājis; atceros vienīgi, ka naktis bija ļoti gaišas. Taču daudz kas man šķita dīvains: gadam, kā parasti, bija divpadsmit mēnešu, bet nakts bija kļuvusi par dienu, un pie debesīm neparādījās neviena zvaigzne. Arī ļaudis tur bija īpatnēji, nekad vairs tādus neesmu saticis.

Dažkārt pagāja tikai viena nakts — un vakarējais bērns bija pieaudzis, kļuvis par saprātīgu, skaistu cilvēku. Un šai apstāklī neslēpās nekāda burvestība, es tikai kaut ko tādu nebiju agrāk pieredzējis. Jā, nekad, nekad vēl nebiju pieredzējis.

Lielā, baltā mājā pie pašas jūras liktenis mani saveda kopa ar cilvēku, kas neilgi nodarbināja manas domas. Tagad es šo cilvēku tikai retumis atceros, nē, esmu viņu pat galīgi aizmirsis; turpretī skaidri atceros pavisam ko citu —jūras putnu klaigas, medības mežā, savas naktis, katru vasaras silto stundu. Jā, tā bija tīrā nejaušība, ka es ar viņu iepazinos, un, ja nebūtu šās nejaušības, viņa nevienu dienu nenodarbinātu manas domas.

No savas būdas es varēju redzēt salu un šēru jūkli, gabaliņu jūras un zilās klinšu kores, bet aiz būdas pletās mežs, bezgalīgs mežs. Kā es priecājos par sakņu un lapu smaržu, par priežu sveķu lekno dvaku! Tikai mežā viss manī norima, es jutos spēkpilns un mana dvēsele kļuva apskaidrota. Katru dienu es devos kalnos kopā ar Ezopu un nekā cita nevēlējos — tikai staigāt pa kalniem, lai gan sniegs vēl nebija nokusis un vietām melnoja dubļu lāmas. Mans vienīgais biedrs bija Ezops. Tagad man ir Kora, bet toreiz bija Ezops, mans suns, kuru es vēlāk nošāvu.

Bieži, kad es vakaros atgriezos savā būdā, mani pārņēma mājības sajūta, patīkamas trīsas, un es runāju ar Ezopu par to, cik mums te ir labi. «Tā, tagad mēs iekursim uguni un izcepsim putnu,» es teicu. «Kā tu domā?» Un, kad abi bijām paēduši vakariņas, Ezops nometās savā vietā pie pavarda, bet es aizdedzināju pīpi, apgūlos uz lāviņas un klausījos meža klusajās šalkās. Vējš pūta uz mūsu mitekļa pusi, un es varēju dzirdēt rubeni urulējam tālu kalnos. Citādi viss bija kluss.

Un bieži vien es tā aizmigu — ar visām drēbēm un atmodos tikai no jūras putnu rīta klaigām. Paskatījos laukā pa logu, redzēju lielās, baltās noliktavas ēkas, veikaliņu, kurā mēdzu pirkt maizi, Sirilundas piestātni un atkal atlaidos guļus, brīnīdamies, ka esmu pašos Norvēģijas ziemeļos, vientuļā būdā meža malā.

Tad Ezops nopurinājās, izstaipīja garo, tievo ķermeni, nožvadzināja kakla siksnu, nožāvājās un paluncināja asti, un es pēc šīm divām trim nomiedža stundām piecēlos pilnīgi izgulējies un apmierināts ar visu, itin visu.

Tā pagāja daudzas naktis.

II

Reizēm lietus līst aumaļām un neganti plosās vētra, tomēr tādā nejaukā dienā pēkšņi uzvilnī neizprotams prieks un gribas aiziet kaut kur tālu projām, lai tikai nezaudētu šo laimes izjūtu. Cilvēks tad apstājas, raugās tieši uz priekšu, pēc tam klusi iesmejas un paveras apkārt Par ko viņš domā? Vienalga, kaut vai par tīru loga rūti par saulstaru stiklā, par strautiņu, kas urdz ielejā, varbūt par zilu plaisu mākoņos. Nekas vairāk nav vajadzīgs.

Turpretī citreiz pat kaut kas neparasts nespēj atvairīt vienaldzību un nomāktību.

Arī balles zālē var sēdēt un garlaikoties, neiejusties vispārējā jautrība. Tāpēc, ka mēs tikai paši sevī rodam avotu gan skumjām, gan priekiem.

Atceros kādu dienu. Biju nokāpis lejā, piekrastē. Mani pārsteidza lietus, es, patvēros laivu šķūnī. Sāku klusi dziedāt, taču bez jebkāda prieka, bez patikas, vienīgi lai nosistu laiku. Man līdzi bija Ezops, viņš apsēdās un ieklausījās. Es mitējos dziedāt un arī ieklausījos, jo izdzirdēju balsis. Tās aizvien tuvojās. Nejaušība, tīra nejaušība.

Pie manis šķūnī iedrāzās divi kungi un meitene. Smiedamies viņi cits citam uzsauca:

— Ātrāk! Patversimies tepat! Es piecēlos.

Vienam no vīriešiem bija mugurā balts, nestīvināts krekls, galīgi samircis un nokarens, slapjajās krekla krūtīs dižojās briljanta spraude. Kājās viņam bija garas, šauras, visai švītīgas kurpes. Es paklanījos, tas bija Maka kungs, tirgonis, es viņu pazinu, jo mēdzu pirkt maizi viņa veikalā. Viņš pat mani bija ielūdzis pie sevis mājās, bet es tur vēl nebiju bijis.

— Re, paziņa! — viņš izsaucās, mani ieraudzījis. — Mēs gājām uz dzirnavām, bet vajadzēja griezties atpakaļ. Tas tik ir laiciņš! Bet kad jūs nāksiet uz Sirilundu, leitnanta kungs?

Viņš mani iepazīstināja ar mazo, melnbārdaino kungu — ārstu, kas dzīvoja viņam kaimiņos pie Annas baznīcas.

Meitene mazliet pacēla plīvuru no deguna un sāka klusi runāties ar Ezopu. Es ievēroju viņas jaku, pēc drānas kreisās puses un pogcaurumiem varēja redzēt, ka jaka ir pārkrāsota. Maka kungs mani iepazīstināja arī ar meiteni, tā bija viņa meita, vārdā Edvarda.

Edvarda uzmeta man ašu skatienu cauri plīvuram, tad atkal sāka sačukstēties ar Ezopu un burtot uzrakstu uz suņa kakla siksnas:

— Tātad tevi sauc par Ezopu ... Dakter, kas tas Ezops tāds bija? Es vienīgi atceros, ka viņš sacerēja fabulas. Vai viņš bija frīģietis, vai? Nē, nudien nezinu.

Bērns, skolniece. Es skatījos uz viņu. Slaida, bet vēl neizveidojusies, piecpadsmit sešpadsmit gadu, garas, melnīgsnējas rokas bez cimdiem. Droši vien, pārgājusi mājās, viņa vārdnīcā uzmeklēs vārdu «Ezops», lai izdevīgā gadījumā paspīdētu ar zināšanām.

Maka kungs iztaujāja mani par medībām. Kas visbiežāk trāpoties pa šāvienam?

Es varot izmantot jebkuru no viņa laivām, tikai iepriekš jāpasakot. Ārsts visu laiku tikai klusēja. Kad viņi gāja projām, es ievēroju, ka ārsts mazliet klibo un atbalstās uz spieķa.

Devos mājup; dvēselē man bija tāds pats tukšums kā iepriekš, un es vienaldzīgi dungoju. Šī tikšanās laivu šķūnī manu noskaņu nemainīja. Visspilgtāk atmiņā bija palikusi Maka kunga slapjā krekla krūts ar briljanta spraudi, kas arī bija slapja un gandrīz bez mirdzuma.

III

Netālu no manas būdas bija akmens, liels, pelēks akmens. Tas izskatījās tik draudzīgs, it kā lūkojās manī, kad es nācu mājās, un mani pazina. Rītos, dodamies medībās, es mēdzu iet garām šim akmenim, un atgriežoties mani it kā sagaidīja uzticams draugs.

Mežā bija sākušās medības. Reizēm es nošāvu kādu medījumu, reizēm nenošāvu neko.

Viņpus salām pletās jūra, rāma un smagnēja. Es bieži uzkāpu kalnos un raudzījos uz jūru no augšas. Klusajās dienās kuģi gandrīz nevirzījās uz priekšu, dažkārt trīs dienas no vietas balgoja viena un tā pati bura, maza un balta, gluži kā kaija virs ūdens. Bet tad sacēlās vējš un izdzēsa tālē kalnus, sākās vētra, tā auļoja šurp no dienvidrietumiem, un man acu priekšā norisinājās interesanta aina. Visu pārklāja dūmaka, zeme un debesis sajaucās kopā. Jūra sagriezās trakulīgā virpuļdejā, no dzīlēm uzmutuļoja jātnieki, zirgi, sadriskāti karogi. Es stāvēju, patvēries aiz klintsraga, un ļāvos domām. Dievs vien zina, es domāju, kam šodien esmu liecinieks un kādēļ jūra tā paveras manam acīm. Varbūt šajā brīdī man lemts ieraudzīt pasaules smadzenes, vērot, kā tās satraukti darbojas. Ezops bija nemierīgs, lāgu lāgiem pacēla purnu un ošņājās, viņam viegli trīcēja kājas. Tā kā es nebildu ne vārda, viņš nogulās man pie kājām un arī sāka raudzīties uz jūru. Neatskanēja neviena balss, neviens kliedziens, visapkārt tikai dobja, nerimtīga šalkoņa. Tālu jūrā pacēlās vientuļš akmens; kad tam pāri vēlās bangas, tas palēcās uz augšu gluži kā neprātīgs, nē, kā jūras dievs, kas, izslējies no ūdens, pārskata jūru un sprauslo tā, ka mati un bārda ceļas stāvus. Un tūlīt atkal iegrimst putojošajos viļņos.

Un šajā vētrā ceļu uz krastu lauza mazs, melns tvaikonītis...

Kad es pēcpusdienā aizgāju uz piestātni, mazais, melnais tvaikonītis jau stāvēja ostā; tas, izrādās, bija pasta tvaikonis. Paskatīties uz reto viesi bija salasījies daudz ļaužu, un es ievēroju, ka visiem, lai cik tie atšķirīgi, bija zilas acis. Kāda meitene baltu vilnas lakatu ap galvu stāvēja mazliet iesāņus. Viņas mati bija ļoti tumši, un baltais lakats no tiem krasi atšķīrās. Viņa ziņkāri aplūkoja gan mani, gan manu ādas jaku, gan ieroci. Kad es viņu uzrunāju, viņa samulsa un novērsās. Es sacīju:

— Tev vienmēr jānēsā balts lakats, tas tev piestāv.

Tai mirklī pie viņas pienāca spēcīgs liela auguma vīrs, ģērbies islandiešu svārkos, viņš meiteni sauca par Evu. Viņa acīmredzot bija šā vīra meita. Garo, spēcīgo cilvēku es pazinu, tas bija kalējs, vietējais kalējs. Pirms pāris dienām viņš manai bisei bija pielicis jaunu gaili...

Un lietus un vējš darīja savu darbu un nodeldēja sniegu. Dažas dienas bija drēgns un netīkams, satrunējušie zari brikšķēja, vārnas pulcējās baros un ķērca. Taču tas nevilkās ilgi, saule jau bija tuvu, un kādu dienu tā iznira tepat no meža. Saulei lecot, man aizvien uzvilnī gaviļaina sajūsma, prieka pārņemts, es uzmetu plecos bisi.

IV

Tajā laikā man medījumu netrūka, šāvu, ko vēlējos, gan zaķus, gan teterus, gan irbes un, ja nonācu piekrastē un pa šāvienam gadījās kāds jūras putns, nošāvu arī to.

Tas bija jauks laiks, dienas kļuva arvien garākas un gaiss dzidrāks, es nodrošinājos ar pārtiku divām dienām un devos kalnos — līdz pašām augstienēm, tur satikos ar lapiešiem un dabūju no viņiem sieru — mazus, treknus sieriņus, no kuriem vēdīja zāļu smarža. Devos turp ne vienreiz vien. Atceļā allaž nošāvu kādu putnu un iebāzu to somā. Es apsēdos un turēju saitē Ezopu. Kādu jūdzi lejāk bija jūra; klintis bija slapjas un melnas no ūdens, kas šļakstījās pret tām, ūdens guldzēja un bulbināja — mūžam viena un tā pati vienkāršā melodija. Un šī klusā melodija īsināja man dažu labu stundu, kad es sēdēju kalnos un lūkojos visapkārt. «Skan te tāda klusa, nerimtīgā dziesmiņa,» es domāju, «bet neviens tajā neklausās, neviens to neatceras, tomēr tā skan un skan bez mitas!» Es klausījos šai dziesmiņā, un man šķita, ka neesmu vairs viens te, kalnos. Lāgu lāgiem kaut kas notika: nogranda pērkons, kaut kur atšķēlās klints gabals un ievēlās jūrā, pamezdams uz kraujas kūpošu akmens šķembeļu taciņu.

Ezops tūlīt pacēla purnu un sāka ostīt gaisu, brīnīdamies, no kurienes nāk deguma smaka. Kad kūstošā sniega strautiņi klintīs izgrauzuši plaisas, pietiek ar vienu šāvienu vai pat skaļu kliedzienu, lai liels klints bluķis atlūztu un iegāztos jūrā...

Pagāja stunda, varbūt pat vairākas stundas, laiks ritēja tik strauji. Es palaidu vaļā Ezopu, uzmetu plecos somu un devos mājup. Diena pamazām dzisa. Iegājis mežā, es vienmēr nokļuvu uz savas pazīstamās līkloču takas. Cītīgi metu cilpas — laika man diezgan, nav kur steigties, mājās mani neviens negaida. Brīvi es staigāju pa savu valstību — rāmo mežu, man nevajadzēja pielikt soli. Putni jau bija apklusuši, tikai rubenis tālumā rubināja bez mitas.

Es iznācu no meža un ieraudzīju divus cilvēkus, tie pastaigājās, un es viņus panācu; izrādījās, ka tie bija Edvardas jaunkundze — es viņu pazinu un sveicināju — un ārsts. Man vajadzēja viņiem parādīt bisi. Viņi aplūkoja arī manu kompasu, manu somu; es viņus uzaicināju pie sevis būdā, un viņi apsolījās kādu dienu iegriezties.

Bija iestājies vakars. Es pārnācu mājās, iekūru uguni, izcepu putnu un paēdu vakariņas. Rīt atkal būs jauna diena. ..

Visapkārt rāmi un klusi. Es gulēju un raudzījos ārā pa logu. Mežu rotāja burvīgs mirdzums, saule jau bija norietējusi un atstājusi pie apvāršņa sarkani kvēlošu atblāzmu, it kā uztrieptu ar eļļas krāsu. Debesis bija skaidras un tīras, es lūkojos šajā dzidrajā dzelmē, un man it kā atklājās pasaules dzīles, un mana sirds alkaini pukstēja un tiecās pretī šīm bezgalīgajām dzīlēm. «Dievs vien to zina,» es domāju, «kādēļ apvārsnis vakaros tērpjas zeltā un purpurā, laikam tur, augšā, notiek greznas dzīres ar vizināšanos pa debesu straumēm zvaigžņu mūzikas pavadījumā. Tā tas izskatās.» Un es aizveru acis un dodos līdzi dzīrotājiem, un domas uzvirmo cita pēc citas un sašķetinās ...

Tā aizritēja ne viena vien diena.

Es klaiņoju un vēroju kūstam sniegu, plaisājam ledu. Bieži, kad mājās pietika ēdamā, es bez ieroča brīvi klīdu apkārt un ļāvu laikam aizritēt. Lai kur es skatījos, visur bija daudz ko redzēt un dzirdēt, ar katru dienu viss pamazām mainījās, pat vītoli un kadiķi klusi gaidīja pavasari. Es aizgāju arī līdz dzirnavām, tās vēl bija apledojušas; zeme tām apkārt gadu gaitā bija nomīdīta un skaidri liecināja, ka te daudzi nākuši ar graudu maisiem uz muguras. Es tur klejoju tikpat kā starp cilvēkiem, jo sienas bija iegriezti daudzi burti un arī datumi.

Labi!

V

Vai lai rakstu vēl? Nē, nē. Varbūt tikai sev pašam par prieku, laika īsināšanai attēlošu, kā pirms diviem gadiem atnāca pavasaris un kāda izskatījās apkaime. Zeme un jūra viegli smaržoja, saldeni smaržoja pēc trūdošām lapām, un žagatas laidelējās ar zariņiem knābī un taisīja ligzdas. Vēl tikai pāris dienu — un strauti sāks mutuļot un uzplūdīs, pār krūmiem jau lidināsies balti taurenīši un zvejnieki atgriezīsies mājās no ziemas zvejas. Divas tirdzniecības liellaivas pārbrauca pilnas ar zivīm un izmeta enkuru blakus žāvētavām. Pēkšņi vienā no lielākajām salām, kur izlika zivis kaltēšanai, sākās rosme. To visu es redzēju pa savas būdas logu.

Taču līdz būdai troksnis neatbalsoja, nekas netraucēja manu vientulību. Dažreiz kāds pagāja garām; es satiku Evu, kalēja meitu, viņai pie deguna bija izsitušies daži vasaras raibumi.

— Uz kurieni tu iesi? — es jautāju.

— Uz mežu pēc malkas, — viņa klusi atbildēja. Rokā viņai bija virve, ar ko sasiet malku, un galvā baltais lakats. Es viņu pavadīju ar acīm, bet viņa neatskatījās.

Un atkal pagāja daudzas dienas, iekāms es kādu ieraudzīju.

Pavasaris kļuva sparīgāks, mežs atdzīvojās. Mani priecēja strazdi, tie sēdēja koku galotnēs, lūkojās saulē un svilpoja. Dažkārt es cēlos jau divos, lai kopā ar putniem un zvēriem sveiktu saullēktu.

Arī mani bija pārņēmis pavasaris, lāgiem man asinis mutuļot mutuļoja. Es sēdēju būdā un domāju, ka jāsakārto zvejas rīki un makšķeru auklas, tomēr nepakustināju ne pirkstu; manā sirdī strāvoja mulss un neizprotams nemiers. Pēkšņi Ezops pielēca kājās, palika stāvot un īsi ierējās. Būdai tuvojās cilvēki, es aši noņēmu naģeni un jau dzirdēju pie durvīm Edvardas balsi. Viņa kopā ar ārstu, kā solījusi, bez liekām ceremonijām bija ieradusies pie manis.

— Jā, viņš ir mājās, — es dzirdēju meitenes balsi. Viņa ienāca un neveikli sniedza man roku. — Mēs bijām arī vakar, bet nesastapām jūs mājās, — viņa paskaidroja.

— Viņa apsēdās uz lāviņas, uz segas, un apskatīja būdu. Ārsts apsēdās man blakām uz garā sola. Mēs sākām tērzēt, runājām par visu ko; es viņiem, starp citu, pastāstīju, kādi putni un zvēri mīt mežā un kad tos drīkst šaut. Patlaban aizliegts šaut rubeņus.

Ārsts arī šoreiz lielāko tiesu klusēja, bet, ieraudzījis uz mana pulvera raga Pāna figūru, viņš sāka skaidrot mītu par Pānu.

— Bet no kā jūs tagad pārtiekat, ja putniem ir saudzēšanas laiks? — piepeši ievaicājās Edvarda.

— No zivīm, parasti no zivīm, — es atteicu. — Ēdienu vienmēr var dabūt.

— Bet jūs taču varat nākt pusdienās pie mums, — viņa sacīja. — Pērn jūsu būdā dzīvoja kāds anglis, viņš bieži vien nāca ēst pie mums.

Edvarda lūkojās uz mani, un es lūkojos uz viņu. Pēkšņi man sirds notrīcēja it kā no laipna sveiciena. «Tas no pavasara, no gaišās dienas,» es vēlāk nodomāju. Turklāt Edvardai bija apbrīnojami izliektas uzacis.

Viņa pateica dažus vārdus par manu mājokli. Pie sienām es biju sakāris visādas ādas un putnu spalvas, būda atgādināja mežoņa mitekli. Edvarda tam piekrita.

— Jā, īsta miga, — viņa sacīja.

Es saviem viesiem nekā nevarēju piedāvāt un, paprātojis ar ko viņus uzcienāt, nolēmu izcept putnu. To varētu ēst pēc mednieku paražas — turot pirkstos. Tas būtu ļoti uzjautrinoši.

Un es izcepu putnu.

Edvarda stāstīja par angli. Dīvains vecis bijis, pats ar sevi sarunājies. Viņš bijis katolis, visur nēsājis līdzi kabatā mazu lūgsnu grāmatiņu ar melniem un sarkaniem burtiem.

— Vai tādā gadījumā viņš nebija īrs? — ārsts vaicāja.

— Īrs?

— Nu ja, ja jau bija katolis.

Edvarda pietvīka un kaut ko murmināja, acis novērsusi. — Droši vien bija īrs.

Viņa sadrūma. Man kļuva meitenes žēl, un es teicu:

— Nu protams, jums ir taisnība, viņš bija anglis. Īri jau nebrauc uz Norvēģiju.

Mēs norunājām kādu dienu izbraukt ar laivu un paskatīties, kā žāvē zivis.

Es pavadīju viesus nelielu gabaliņu un atgriezies ņēmos sakārtot zvejas rīkus.

Tīkls bija karājies uz naglas pie durvīm, dažas cilpiņas rūsa saēdusi; es uzasināju āķus, saliecu tos, pārbaudīju zvejas vadus. Kā man šodien neveicās darbs! Galvā plaiksnīja visādas liekas domas, man pēkšņi šķita, ka esmu darījis slikti, ļaujot Edvardai visu laiku sēdēt uz lažiņas un nepiedāvājot viņai vietu uz sola. Piepeši skaidri iztēlojos viņas melnīgsnējo seju un kaklu. Priekšautu viņa bija apsējusi zem jostasvietas, lai — pēc toreizējās modes prasības — izskatītos garāka. Es atcerējos, cik meitenīgi kaunīga izteiksme bija viņas īkšķim, tas radīja manī maigumu, un rieviņas ap locītavām bija tik jaukas. Un cik kvēla bija lielā mute!

Es piecēlos, atvēru durvis un ieklausījos. Nekā nedzirdēju, un nebija jau arī ko dzirdēt. Atkal aizvēru durvis. Ezops piecēlās no paklāja, viņš juta, ka esmu satraukts.

Man ienāca prātā aizskriet pie Edvardas un palūgt viņai dažus pavedienus zīda diega, ar ko salāpīt tīklu; tā nebija izdoma, es varēju izklāt tīklu un parādīt rūsas saēstās cilpas. Jau biju izgājis pa durvīm, kad atcerējos, ka pašam mušu kastītē ir zīda diegi.

Un es klusi un gurdeni iegāju atpakaļ.

Būdā man uzvēdīja kaut kas svešs, likās, mani te kāds gaidītu.

VI

Man jautāja, vai es vairs nešaujot. Vaicātājs bija kāds zvejnieks, viņš divas dienas zvejojis līcī, bet neesot dzirdējis ne šāviena. Jā, es nemedīju. Es visu laiku uzturējos būdā, kamēr bija ko ēst.

Trešajā dienā es devos medībās. Mežs jau bija sazaļojis, smaržoja pēc zemes un kokiem, samirkušajai sūnai spraucās cauri meža ķiploku zaļie dzinumi. Apsēdies es gremdējos pārdomās. Trīs dienās nebiju redzējis nevienu citu cilvēku, tikai zvejnieku, kuru sastapu vakar. Varbūt šovakar, iedams mājās, satikšu kādu mežmalā, kur toreiz sastapu ārstu un Edvardu. Iespējams, ka viņi atkal tur pastaigājas. Ko var zināt? Bet kādēļ es domāju tieši par šiem diviem?... Nošāvu divas irbes un vienu tūdaļ izcepu, pēc tam piesēju Ezopu.

Es ēdu, gulēdams jau apžuvušā mežnorā. Visapkārt bija kluss, tikai vējiņš viegli šalkoja lapotnē un šad tad iekliedzās kāds putns. Es gulēju un vēroju, kā lēnām šūpojas koku zari; vējiņš darīja savu darbu, iznēsāja putekšņus no zara uz zaru, neaizmirsdams nevienu zieda vainadziņu. Mežs bija saldkairē noreibis. Zaļš kāpurs, sprīžmetis, līžņāja pa zaru, līžņāja bez mitas, it kā nedrīkstētu atpūsties. Tas, kaut gan tam bija acis, laikam nekā neredzēja, jo bieži izslējās stāvus un taustījās apkārt, kur varētu pieķerties. Šķita, ka gabaliņš zaļa pavediena apvīlē zaru lieliem dūrieniem.

Droši vien pievakarē tas būs ticis līdz galam.

Klusums. Es pieceļos un eju, apsēžos un atkal pieceļos. Ir apmēram četri, kad būs seši, es došos uz mājām un varbūt kādu satikšu. Man vēl ir divas stundas laika, bet es jau mazliet uztraucos, notraušu viršus un sūnas no savām drēbēm. Es pazīstu vietas, pa kurām soļoju, pazīstu te visus kokus un akmeņus, kas ir atraduši no cilvēkiem; zem manām kājām čaukst lapas. Šī vienmuļā šalkoņa, šie pazīstamie koki un akmeņi!

Mani pārņem dīvainas pateicības jūtas, mana sirds atvilgst — tas viss pieder man, to visu es mīlu. Es paceļu sausu zaru, turu rokā un skatos uz to, sēdēdams uz celma un gremdēdamies savās domās. Zars ir gandrīz satrunējis, tam tik čaugana miza, man kļūst tā žēl. Piecēlies, lai ietu tālāk, es zaru neaizsviežu, bet piesardzīgi nolieku zemē un līdzjūtīgi noraugos uz to. Un, kad uzmetu tam pēdējo skatienu, manas acis ir valgas.

Pulkstenis jau ir pieci. Saule rāda laiku neprecīzi, es visu dienu esmu gājis uz rietumiem, un tagad tā mani par pusstundu droši vien apkrāpj. Esmu to jau aprēķinājis, bet līdz pulksten sešiem tomēr vēl ir vesela stunda, tāpēc es atkal pieceļos un eju. Un lapas čaukst man zem kājām. Tā aizrit stunda.

Tieši pretī, ielejā, es redzu upīti un dzirnavas, kas ziemā bija apledojušas, un apstājos. Dzirnavas darbojas, to rūkoņa mani izrauj no sapņainības, es uz vietas apstājos. «Nokavēju!» es iesaucos. Sirds man sažņaudzas. Es tūlīt apgriežos un steidzos mājup, taču zinu, ka esmu nokavējis. Eju ašāk, skrienu. Ezops noprot kaut ko nelāgu, rausta saiti, smilkst un metas līdzi. Zem mūsu kājām uzvirpuļo sausās lapas.

Bet, kad mēs sasniedzam mežmalu, neviena tur neredz, visur klusums, neviena nav.

— Neviena nav! — es saku. — To jau es zināju.

Brīdi pastāvējis, es sāku iet, domas mani dzītin dzina, pagāju garām savai būdai un devos tālāk uz Sirilundu ar Ezopu, somu un bisi, ar visām savām mantām.

Maka kungs mani saņēma ļoti laipni un ielūdza vakariņās.

VII

— Man šķiet, ka varu lasīt citu cilvēku dvēselēs; varbūt tā nemaz nav. Kad esmu labā noskaņā, liekas, ka ieskatos dziļi citu dvēselēs, lai gan nemaz neesmu tāds gaišprātis. Mēs sēžam kādā istabā — daži vīrieši, dažas sievietes un es —, un es it kā redzu visu, kas notiek šo cilvēku dvēselēs, zinu visu, ko viņi par mani domā. Nekas man nepaliek apslēpts: lāgiem asinis ieplūst viņiem vaigos un viņi pietvīkst, citreiz viņi izliekas, it kā raudzītos uz otru pusi, tomēr slepus skatās uz mani. Bet es sēžu un visu to novēroju, un neviens nenojauš, ka redzu, kas notiek viņu dvēselēs. Vairākus gadus es domāju, ka spēju lasīt visu cilvēku dvēselēs. Varbūt tas nemaz tā nav...

Es paliku pie Maka kunga visu vakaru. Es, protams, būtu varējis aiziet tūlīt, man nemaz nebija interesanti palikt sēžot, bet vai tad nebiju atnācis tāpēc, ka domas mani vilka šurp? Un vai varēju tūdaļ aiziet? Mēs spēlējam vistu un pēc vakariņām dzērām todiju, es sēdēju ar seju pret logu, galvu noliecis. Man aiz muguras Edvarda staigāja iekšā un ārā. Ārsts bija aizbraucis uz mājām.

Maka kungs man rādīja savas jaunās lampas, pirmās parafīna lampas ziemeļos, greznas, uz smagām svina kājām, viņš pats ik vakaru tās aizdedzināja, lai izvairītos no negadījumiem. Paris reižu viņš ieminējās par savu vectēvu konsulu Maku.

— Mans vectēvs konsuls Maks saņēma šo spraudi no paša Kārļa Juhana rokas, — viņš sacīja un parādīja ar pirkstu uz savu briljanta spraudi.

Viņa sieva bija mirusi, viņš parādīja viņas portretu, kas karājas blakus istabā, — cienīga gaišmate ar augstprātīgu smaidu. Tajā istabā stāvēja grāmatskapis ar vecām franču grāmatām, acīmredzot tās bija mantotas, sējumi grezni un apzeltīti, un daudzi agrākie īpašnieki tajās ierakstījuši savu vārdu. Starp grāmatām bija arī enciklopēdijas.

— Maka kungs taču bija domājošs cilvēks.

Vistu spēlēt uzaicināja arī divus pārdevējus, tie gan bija gausi un nedroši partneri, ilgi pārdomāja katru gājienu, tomēr bieži kļūdījās. Vienam no viņiem palīdzēja Edvarda.

Es apgāzu glāzi, jutos nelaimīgs un piecēlos kājās.

— Ak dievs, es apgāzu glāzi! — iesaucos. Edvarda saka smieties un atbildēja:

— Jā, to mēs redzam!

Visi smiedamies apgalvoja, ka tas esot tīrais nieks. Man iedeva dvieli, ar ko noslaucīties, un spēle turpinājās. Pulkstenis bija vienpadsmit.

Edvardas smiekli mani netīkami uzbudināja, es palūkojos uz viņu un atzinu, ka viņas seja kļuvusi neizteiksmīga, gandrīz neglīta. Maka kungs beidzot spēli pārtrauca, paziņodams, ka abiem pārdevējiem jādodas pie miera, pēc tam viņš atslīga pret dīvāna atzveltni un sāka stāstīt par jauno izkārtni, ko taisoties pielikt pie veikala durvīm piestātnes pusē, un lūdza man šajā ziņā padomu.

Kādu krāsu lai izvēlas? Es garlaikojos un, nekā nedomādams, ieteicu melnu, taču Maka kungs tūdaļ piekrita:

— Jā, melnu, tā ir īstā! Tieši to es biju iedomājies. «Sāls un tukšu mucu tirgotava» — melniem burtiem, tā būs vislepnāk. . . Edvarda, vai tev nav laiks iet gulēt?

Edvarda piecēlās, sniedza mums abiem roku, pateica arlabunakti un aizgāja. Mēs vēl palikām sēžot. Runājām par dzelzceļu, ko uzbūvēja pērngad, par pirmo telegrāfa līniju. Diezin kad te ziemeļos nonāks telegrāfs!

Klusums.

— Redzat, — Maka kungs sacīja, — man tā pamazam vien apritējuši četrdesmit seši gadi un mati un bārda jau sirmo. Jā, samanu tuvojamies vecumu. Jūs mani redzat dienā un domājat, ka esmu jauns, bet vakaros, kad palieku viens, jūtos pavisam slikti.

Tad sēžu te, istabā, un lieku pasjansu. Un iznāk arī, ja drusku pārmaina kārtis. Ha-ha-hā!

— Vai pasjanss tad iznāk, ja pārmaina kārtis? — es jautāju.

— Jā.

Es skatījos viņam acīs, un man šķita, ka varu tajās lasīt.. .

Viņš piecēlās, piegāja pie loga un sāka raudzīties laukā; viņš stāvēja salīcis, viņa kakls bija matiem noaudzis. Es arī piecēlos. Viņš pagriezās un nāca man pretī savās garajās smailpurnu kurpēs, abus īkšķus viņš bija iebāzis vestes kabatās un viegli kustināja rokas gluži kā spārnus; viņš smaidīja. Tad viņš vēlreiz apgalvoja, ka viņa laiva esot manā rīcībā, un sniedza man roku.

— Atļaujiet jūs pavadīt, — viņš sacīja un izdzēsa lampas.

Mēs izgājām ārā.

Viņš rādīja ar roku uz kalēja māju un teica:

— Iesim pa šo ceļu! Tas ir īsāks.

— Nē, — es atbildēju. — Gar piestātni ir tuvāk. Mēs mazliet pastrīdējāmies un katrs palikām pie sava.

Es biju pārliecināts, ka man taisnība, un nesapratu viņa stūrgalvību. Beidzot viņš ieteica, lai ejam katrs pa savu ceļu, kurš atnāks pirmais, tas gaidīs pie būdas.

Mēs devāmies ceļā. Viņš drīz vien pazuda mežā.

Es gāju kā parasti un izrēķināju, ka būšu vismaz piecas minūtes ātrāk. Bet, kad pienācu pie būdas, viņš jau bija priekšā. Viņš man uzsauca:

— Redzat nu! Es vienmēr eju pa šo ceļu, tas ir daudz īsāks.

Es izbrīnījies lūkojos uz viņu, viņš nebija aizelsies, nelikās, ka būtu skrējis. Viņš tūdaļ atsveicinājās, pateicās par apciemojumu un devās atpakaļ pa to pašu ceļu.

Es stāvēju un domāju: cik savādi! Man šķita, ka labi izjūtu attālumu, biju pa šiem abiem ceļiem gājis vairākas reizes. Mīļais cilvēk, vai tikai tu atkal nemānies? Vai tikai tā nav kāršu pārmainīšana?

Ieraudzīju viņa muguru atkal nozūdam mežā.

Nākamajā mirklī es viņam sekoju, sekoju ātri un piesardzīgi; redzēju, ka viņš vienā laidā slauka sviedrus, un nu vairs nezināju, vai viņš tikko skrējis vai ne.

Patlaban viņš gāja ļoti lēni, es viņu neizlaidu no acīm. Pie kalēja mājas viņš apstājās.

Es paslēpos aiz stūra un redzēju, ka durvis atveras un Maka kungs ieiet iekšā.

Pulkstenis bija viens, es to noteicu pēc jūras un zāles.

VIII

Kaut kā pavadīju dažas dienas mežā, dziļā vientulībā. Mīļais dievs, man nekad nav bijis tik vientulīgi kā šai pirmajā dienā! Pavasaris bija pilnā plaukumā, jau ziedēja pienenes un pelašķi, bija atlidojušas žubītes un kaņepīši — es pazinu visus putnus šai mežā. Brīžiem izvilku no kabatas divus divdesmit piecu šiliņu gabalus un tos skandināju, lai nejustos tik vientuļš. Es domāju: būtu man pretī nākuši Dideriks un Iselina!

Nakts vairs nemaz neiestājās, saule, tikko iegrimusi jūrā, tūlīt atkal iznira laukā — sārta, atsvaigusi, it kā pārpilnām padzērusies skaidra ūdens. Cik brīnumaini pagāja manas naktis! Neviens cilvēks tam neticētu! Vai tas nebija Pāns, kas sēdēja kokā un mani vēroja? Viņa vēders bija atvēries, un viņš sēdēja sagumis, it kā dzertu no sava vēdera Bet tas viss bija tikai izlikšanās, viņš caur pieri lūkojās uz mani, un koks trīsēja no viņa klusajiem smiekliem, jo viņš redzēja, cik juceklīgas manas domas.

Meža bija sākusies rosība, zvēri šņākāja un saostījās, putni sasaucās cits ar citu. To klaigas pieskandēja gaisu. Togad bija salidojušas arī maijvaboles, to dūkoņai piejaucās naktstauriņu spārnu vieglās vēdas, visapkārt it kā jautās čuksti. Cik daudz tur varēja saklausīt! Es negulēju trīs naktis, domāju par Dideriku un Iselinu.

«Pag,» es nodomāju, «gan jau viņi nāks. Iselina aizvilinās Dideriku pie kāda koka un teiks:

«Stāvi te, Diderik, un pieskati savu Iselinu, es palūgšu šim medniekam sasiet man kurpju saites.»

Un šis mednieks esmu es, un viņa, acis pamirkšķinādama, liek man to saprast.

Un, kad viņa pienāk man klāt, mana sirds visu nojauš, tā nevis pukst, bet dauzās. Un Iselina ir kaila zem kleitas, un es pieskaros viņai ar roku.

«Sasien man kurpju saites!» viņa saka, un viņas vaigi deg. Un pēc mirkļa viņa čukst tieši pie manas mutes, pie manām lūpām: «Kāpēc tu nesasien man kurpju saites, mīļais, mans mīļotais?... Kāpēc tu tās nesasien? ...»

Bet saule iegrimst jūrā un atkal iznirst — sārta, atsvaigusi, it kā skaidra ūdens padzērusies. Un visapkārt čuksti, čuksti. ..

Pēc brīža viņa man pie pašas mutes saka:

«Man jāiet. . .»

Un aiziedama pamāj ar roku, viņas vaigi joprojām deg, seja ir maiga un kaismīga.

Tad viņa atkal pagriežas pret mani un pamāj.

Bet Dideriks atiet no koka, pieiet pie viņas un saka:

«Iselin, ko tu darīji? Es visu redzēju.»

Viņa atbild:

«Diderik, ko tu redzēji? Es neko nedarīju.» «Iselin, es redzēju, ko tu darīji,» viņš atkārto. «Es visu redzēju.»

Tad mežā novizuļo viņas līksmie smiekli, viņa aiziet kopā ar Dideriku — gaviļaina un grēcīga no galvas līdz kājām. Uz kurieni viņa iet? Pie kāda cita vientuļa mednieka.»

Bija pusnakts. Ezops bija norāvies, es dzirdēju viņa rejas mežā, viņš medīja uz savu roku, un, kad es beidzot atmānīju viņu atpakaļ, pulkstenis jau bija viens.

Parādījās kāda gane, viņa adīja zeķi, klusi dungoja un raudzījās apkārt. Bet kur viņas ganāmpulks? Ko viņa pusnaktī meklēja mežā? Itin neko, itin neko. Klīda apkārt, nemiera tirdīta, varbūt prieka pēc. Es nodomāju: viņa dzirdēja Ezopu rejam un saprata, ka esmu mežā.

Kad viņa pienāca, es piecēlos un skatījos uz viņu — cik viņa sīciņa un jauna!

Ezops arī stāvēja un raudzījās uz viņu.

— No kurienes tu nāc? — es viņai vaicāju.

— No dzirnavām, — viņa atbildēja. Bet ko viņa tik vēlu darījusi dzirnavās?

— Vai tev nav bailes pusnaktī staigāt pa mežu? Tu esi tik sīciņa un tik jauna, — es teicu.

Viņa iesmējās un atbildēja:

— Nemaz tik jauna neesmu. Man jau ir deviņpadsmit gadu.

Bet viņai nevarēja būt deviņpadsmit, biju pārliecināts, ka divus gadus viņa piemelojusi, viņai droši vien ir tikai septiņpadsmit. Bet kādēļ viņa gribēja izlikties vecāka?

— Apsēdies un pasaki, kā tevi sauc! — es sacīju. Viņa nosarkusi apsēdās man blakām un teica — viņu saucot Henrieta. Es vaicāju:

— Vai tev ir iecerētais, Henriet? Vai viņš tevi kādreiz ir apskāvis?

— Jā, — mulsi smaidīdama, viņa atbildēja.

— Cik reižu? Viņa klusēja.

— Cik reižu? — es atkārtoju.

— Divas reizes, — viņa klusi atbildēja. Es viņu piekļāvu klāt un vaicāju:

— Kā viņš to darīja? Vai tā?

— Jā, — viņa notrīsēdama apliecināja. Pulkstenis jau bija četri.

IX

Man bija saruna ar Edvardu.

— Drīz būs lietus, — es sacīju.

— Cik tagad ir pulkstenis? — viņa vaicāja. Es pavēros saulē un teicu:

— Drīz būs pieci. Viņa jautāja:

— Vai jūs to redzat pēc saules — un tik noteikti?

— Jā, es to redzu pēc saules, — es atbildēju. Klusums.

— Bet, ja nu saules nav, kā tad jūs zināt laiku?

— Pēc citām zīmēm. Pēc paisuma un bēguma, zāle zināmā laikā pieplok pie zemes, putnu dziesmas mainās, daži putni sāk dziedāt, kad citi apklust. Arī pēc ziediem var noteikt laiku, tie pret vakaru aizveras, un pēc koku lapām, tās lāgiem ir gaiši zaļas un spīdīgas, lāgiem tumši zaļas, un, beidzot, es to nojaušu.

— Ak tā? — viņa saka.

Es gaidīju lietu un negribēju viņu ilgāk aizturēt, tāpēc pacēlu cepuri. Taču viņa man piepeši uzdeva kādu citu jautājumu, un es paliku. Viņa nosarka un sāka mani iztaujāt, kāpēc es īstenībā uzturoties te, kāpēc ejot medībās un tā joprojām. Es taču šaujot tikai tik daudz, cik nepieciešams iztikai, Ezopu pārāk nenodzenot, vai ne?

Viņa vēl košāk pietvīka un galīgi samulsa. Es sapratu, ka viņai kāds par mani tā stāstījis, viņa atkārtoja cita vārdus. Tas mani aizkustināja, es atcerējos, ka viņai nav mātes, viņa izskatījās tik bezpalīdzīga, rokas viņai bija tievas kā skaliņi. Un tad mani pēkšņi pārņēma tāda kā apmātība.

— Jā, es šauju, nevis lai nogalinātu, bet lai varētu dzīvot. Vairāk par vienu rubeni dienā nevar noēst, tāpēc es nešauju divus, otru atstāju uz rītu. Kādēļ lai es šauju vairākus? Es dzīvoju mežā, esmu meža dēls. No pirmā jūnija vairs nedrīkstēs šaut arī irbes un zaķus, man gandrīz nebūs vairs ko medīt. Tad es ķeršu zivis un pārtikšu no zivīm. Aizņemšos laivu no jūsu tēva un došos jūrā. Es negribu tikai medīt, es gribu dzīvot mežā. Es tur jūtos labi, ēdu, sēdēdams zemē, nevis uz krēsla, man nav jābaidās, ka apgāzīšu glāzes. Mežā es varu darīt visu, ko vēlos, gulēt uz muguras un aizvērt acis, ja nepatīk skatīties. Bieži man gribas kaut ko sacīt, skaļā balsī sacīt, un mežā vārdi nāk no pašiem sirds dziļumiem . . .

Kad es viņai vaicāju, vai viņa to saprot, viņa atbildēja — jā.

Es runāju vēl, jo viņas acis nenovērsās no manas sejas.

Ja jūs zinātu, ko es te esmu redzējis! — es teicu. — Ziemā, klaiņodams apkārt, ieraugu sniegā irbju pēdas. Pēkšņi pēdas pazūd, irbes pacēlušās gaisā. No zīmēm, kas palikušas pēc spārnu vēdām, nosaku virzienu, kādā putni aizlidojuši. Medījums ir projām, taču drīz es to atkal uzeju. Man tas ikreiz liekas apbrīnojami. Rudenī es bieži vēroju krītam zvaigznes. «Vai tiešām tur iet bojā vesela pasaule?» es savā vientulībā domāju. «Vai vesela pasaule sagrūst man acu priekšā? Un man, taisni man lemts redzēt, kā mirst zvaigzne!» Bet, kad iestājas vasara, uz katras koka lapas sākas sava īpaša dzīve. Es raugos uz tādu sīku radībiņu un redzu, ka tai nav spārnu, tā nevar nekur nokļūt, tai jādzīvo un jānomirst uz šās pašas lapiņas, kur piedzimusi.

Iedomājieties tikai! Reizēm es ilgi vēroju zilo mušu. Jā, to visu nevar vārdos izsacīt, nezinu, vai jūs mani saprotat.

— Saprotu gan.

— Un tā es citreiz raugos uz zāli, bet zāle varbūt raugās arī uz mani — ko mēs zinām? Es skatos uz sīku zāles stiebriņu, tas notrīs, un tā taču nevar būt nekāda nejaušība. Un tad es nodomāju: «Redz, šis zāles stiebriņš notrīs!» Vai raugos uz priedi, un vienmēr gadās kāds zars, no kā nevaru novērst acis un kas man vēlāk neiziet no prāta. Bet dažreiz kalnos sastopu cilvēkus, arī tā gadās.

Es skatījos uz viņu, viņa stāvēja, paliekusies uz priekšu, un klausījās. Es viņu vairs nepazinu. Viņa klausījās tik uzmanīgi, ka bija aizmirsusi par savu sejas izteiksmi, tā kļuvusi neglīta, vienkārša, apakšlūpa atkārusies.

— Es saprotu, — viņa teica un izslējās. Nokrita pirmā lietus lāse.

— Sāk līt, — es teicu.

— Jā, tiešām, sāk līt, — arī viņa sacīja un tūlīt devās projām.

Es viņu nepavadīju, viņa aizgāja viena, es steidzos uz būdu. Pagāja dažas minūtes, lietus jau lija stiprāk. Piepeši izdzirdēju kādu skrienam man pakaļ, apstājos un ieraudzīju Edvardu. No skrējiena viņa bija pietvīkusi.

— Es pavisam aizmirsu, — viņa aizelsdamās teica un pasmaidīja. — Par braucienu uz žāvētavām, uz zivju klinti. Ārsts atbrauks rīt, vai jums būs laiks?

— Rīt? Jā, noteikti.

— Pavisam aizmirsu, — viņa vēlreiz teica un atkal pasmaidīja.

Kad viņa gāja projām, es ievēroju, ka viņai ir tievas, skaistas kājas, tās bija dubļiem nošļakstītas. Viņas kurpes bija nomītas.

X

To dienu es īpaši atceros. No tās dienas, manuprāt, sākās vasara. Saule jau spīdēja kopš nakts un līdz rītam bija nosausējusi slapjo zemi, gaiss bija dzidrs un liegs pēc pēdējā lietus.

Pēcpusdienā es atnācu pie piestātnes tilta. Ūdens bija gluds kā spogulis, mēs saklausījām smieklus un čaloņu no salas, kur vīrieši un sievietes žāvēja zivis. Jā, diena tiešām bija līksma.

Mums līdzi bija grozi ar ēdieniem un vīnu, visa kompānija sasēdāmies divās laivās; sievietes bija gaišās drēbēs. Jutos priecīgs un dungoju.

Laivā es sāku domāt, no kurienes ieradušies tik daudz cilvēku. Tur bija apriņķa tiesneša un draudzes ārsta meitas, pāris mājskolotāju, arī dāmas no mācītāja mājas; es viņas agrāk nebiju saticis, viņas man bija svešas, tomēr izturējās tik vienkārši, it kā mēs būtu seni paziņas. Es izdarīju daudz kļūdu, biju atradis no sabiedrības, bieži jaunās dāmas uzrunāju ar «tu», bet viņas neļaunojas. Reiz es pat pateicu «mīļā» vai «mana mīļā», bet arī to man neņēma ļaunā un izlikās, it kā es neko nepiedienīgu nebūtu teicis.

Maka kungam kā vienmēr bija mugurā nestīvinātais krekls ar briljanta spraudi pie krūtīm. Viņš acīmredzot bija lieliskā omā un uzsauca otrai laivai:

— Pieskatiet grozus ar pudelēm, trakuļi! Dakter, jūs man atbildēsiet par pudelēm!

— Jā, jā! — ārsts atsaucās.

Kādu līksmi un svētku noskaņu manī viesa šie divi izsaucieni!

Edvardai bija mugurā tā pati vakarējā kleita, it kā viņai nebūtu citas vai arī negribētos pārģērbties. Arī kurpes bija tās pašas. Man pat šķita, ka viņa nav nomazgājusi rokas, toties galvā viņai bija gluži jauna cepure ar spalvu. Savu pārkrāsoto jaku viņa bija uzklājusi uz sēdekļa.

Pēc Maka kunga lūguma es izšāvu un, kad izkāpām malā, izšāvu vēl divas reizes; atskanēja urā saucieni. Mēs klaiņojām pa salu. Zivju žāvētāji mūs sveicināja, un Maka kungs aprunājās ar saviem strādniekiem. Mēs plūcām purenes un gundegas, bāzām tās pogcaurumos; daži atrada arī zilos pulkstenīšus.

Un neskaitāmi jūras putni gāgināja un klaigāja gaisā un krastmalā.

Mēs apmetāmies mauriņā, kur auga daži nīkulīgi, balti bērzi, izkravājām grozus, un Maka kungs attaisīja pudeles. Gaišas kleitas, zilas acis, glāžu šķindoņa, jūra, baltas buras. Mēs nodziedājām dažas dziesmas.

Un sejas piesārta.

Drīz jutos prieka pārpilns, mani ietekmēja pat visādi sīkumi: plīvurs plīvoja pie cepures, atrisa matu cirta, acu pāris samiedzās smieklos — tas viss mani saviļņoja.

Ak, šī diena, šī diena!

— Esmu dzirdējusi, ka jums esot maza, jauka būdiņa, leitnanta kungs?

— Jā, mana meža ligzda, cik tā manai sirdij mīļa! Apciemojiet mani kādreiz, jaunkundzi Tā tik ir būdiņa! Un aiz tās biezum biezs mežs.

Kāda cita pienāk man klāt un laipni saka:

— Vai jūs te pie mums, ziemeļos, agrāk esat bijis?

— Nē, — es atbildu. — Tomēr es jau visu te pazīstu, manas dāmas. Gan kalnus, gan zemi, gan sauli. Starp citu, negribu runāt pārāk augstā stilā. Bet kāda pie jums te ir vasara! Piezogas naktī, kad visi guļ, un no rīta jau ir plaukumā. Raudzījos pa logu un to redzēju. Manai būdai ir divi mazi lodziņi.

Pienāk trešā, viņai ir mazas rokas un valdzinoša balss. Cik viņas visas ir pievilcīgas! Trešā saka:

— Vai mīsimies ar puķēm? Tas atnesot laimi.

— Jā, — es piekrītu un pastiepju roku. — Mīsimies ar puķēm, es jums par tām pateicos. Cik jūs esat skaista, jūsu balss ir burvīga, es tajā klausos visu laiku.

Bet viņa piekļauj pie krūtīm pulkstenīšus un asi atbild:

— Kas jums nāk prātā? Ne jau jūs es uzrunāju. Viņa nav uzrunājusi mani! Mani sāpina tas, ka esmu alojies, vēlos būt mājās, tālu no šejienes, pie savas būdas, kur mani uzrunā tikai vējš.

— Atvainojiet, — es saku — un piedodiet man! Pārējās dāmas saskatās un attālinās, lai neredzētu manu pazemojumu.

Tajā brīdī pie mums kāds piesteidzas — tā ir Edvarda, visi to redz. Viņa pienāk man tuvu klāt, kaut ko saka, metas man ap kaklu, apskauj mani un vairākas reizes noskūpsta uz lūpām. Katrreiz viņa kaut ko saka, bet es nesadzirdu, ko. Es it neko nesaprotu, mana sirds it kā apstājusies, es tikai redzu Edvardas kvēlo skatienu. Kad viņa mani palaiž vaļā, viņas mazās krūtis strauji cilājas. Viņa joprojām paliek stāvam — melnīgsnēju seju un kaklu, gara un tieviņa, mirdzošām acīm; viņa neko neredz, bet visi raugās uz viņu. Atkal mani pārsteidz viņas melnie, izliektie uzacu loki.

Ak žēlīgais dievs, viņa mani noskūpstīja visu acu priekšā!

— Kas jums notika, Edvardas jaunkundz? — es vaicāju un dzirdu, kā brāzmo manas asinis; tās pulsē tieši kaklā, tāpēc nespēju runāt skaidri.

— Nekas, — viņa atbild. — Tāpat iegribējās. Tas nav itin nekas.

Es noņemu cepuri un mehāniski atglaužu matus, stāvu un lūkojos uz viņu. «Tas nav itin nekas?» es domāju.

Tad no salas otras malas atskan Maka kunga balss, viņš kaut ko saka, bet mēs nesaprotam viņa vārdus. Es nopriecājos, ka Maka kungs neko nav redzējis, neko nav uzzinājis. Cik labi, ka viņš tieši tagad atrodas salas tālākā galā! Man kļūst viegli ap sirdi, es pieeju pie pārējiem un smaidīdams, izlikdamies vienaldzīgs, saku:

— Izlūdzos piedošanu par savu nepieklājīgo uzvedību; jūtos galīgi izmisis. Es izmantoju to brīdi, kad Edvardas jaunkundze gribēja mīt ar mani puķes, un viņu aizskāru. Lūdzu viņu un jūs man piedot! Iedomājieties sevi manā vietā: es dzīvoju viens pats, neesmu radis apieties ar dāmām, turklāt šodien esmu dzēris vīnu, ko arī neesmu radis darīt. Esiet pret mani saudzīgi!

Es smējos un izlikos bezrūpīgs, it kā tas būtu sīkums, kas drīzāk jāaizmirst, taču patiesībā man joki nemaz nebija prātā. Turpretī Edvardu mani vārdi nemaz neietekmēja, viņa neko nemēģināja slēpt, izlīdzināt savu pārsteidzību, gluži pretēji — viņa apsēdās man blakām un visu laiku nenolaida no manis ne acu. Brīžiem viņa man kaut ko pateica. Kad mēs vēlāk skrējām «Pēdējo pāri», viņa, visiem dzirdot, sacīja:

— Es vēlos leitnantu Glānu. Es negribu ķert nevienu citu.

— Velns ar ārā, cietiet jel klusu! — es čukstēju un piecirtu kāju.

Viņas sejā atspoguļojās pārsteigums, viņa saviebās it kā aiz sāpēm un mulsi pasmaidīja. Atkal viņa man likās tik neaizsargāta, tādu bezpalīdzību pauda viņas skatiens, viss viņas kalsnais augums, ka es nespēju to izturēt. Man uzvilnīja maigums, es satvēru viņas garo, tievo roku.

— Vēlāk, — es sacīju. — Tagad ne. Mēs taču varam satikties rīt.

XI

Naktī dzirdēju, ka Ezops pieceļas savā kaktā un ņurd, es to dzirdēju pa miegam.

Es gulēju un sapņoju par medībām, tāpēc ņurdoņa saplūda kopā ar manu sapni un es nepamodos. Kad ap diviem izgāju ārā, zālē bija redzamas cilvēka pēdas. Kāds te bijis, vispirms piegājis pie viena loga, tad pie otra. Pēdas izzuda uz ceļa.

Viņa nāca man pretim piesarkušiem vaigiem, līksmē starojošu seju.

— Vai jūs gaidījāt? — viņa vaicāja. — Es baidījos, ka jums būs jāgaida.

Man nebija jāgaida, viņa bija atnākusi pirmā.

— Vai jūs labi gulējāt? — es jautāju. Gandrīz nezināju, ko ar viņu runāt.

— Nē, es negulēju, paliku nomodā, — viņa atbildēja. Un stāstīja, ka šonakt nav gulējusi, bet aizvērtām acīm sēdējusi krēslā. Kādu laiciņu viņa pat izgājusi ārā no mājas.

— Kāds šonakt bijis pie manas būdas, — es teicu. — No rīta zālē redzēju pēdas.

Viņa pietvīka, turpat uz ceļa satvēra manu roku un neatbildēja. Es raudzījos uz viņu un vaicāju:

— Varbūt tā bijāt jūs?

— Jā, — viņa atbildēja un piekļāvās man. — Es taču jūs nepamodināju, gāju, cik klusi vien varēju. Jā, tā biju es. Biju jūsu tuvumā vēlreiz. Es jūs mīlu.

XII

Katru dienu, katru dienu es viņu satiku. Teikšu patiesību — es par to priecājos, mana sirds tiecās pēc viņas. Tas notika pirms diviem gadiem, tagad es par to domāju tikai tad, kad iegribas, visa šī dēka mani vienīgi uzjautrina un izklaidē. Un par tām divām zaļajām spalvām es pastāstīšu mazliet vēlāk.

Mēs sastapāmies vairākās vietās — pie dzirnavām, uz ceļa, pat manā būdā. Viņa nāca, kur vien es aicināju. «Labdien!» viņa izsaucās vienmēr pirmā, un es atbildēju:

«Labdien!»

— Tu šodien esi priecīgs, tu dziedi, — viņa saka, un viņas acis dzirkstī.

— Jā, esmu priecīgs, — es atbildu. — Tev uz pleca traips, tie ir putekļi, pa ceļam esi notriepusies. Es gribu šo traipu noskūpstīt, jā, atļauj man to noskūpstīt. Viss, kam sakars ar tevi, man ir tik mīļš, esmu tikpat kā jucis. Šonakt es nevarēju aizmigt.

Tas bija tiesa. Vairākas naktis es nebiju gulējis. Mēs ejam cieši blakām pa ceļu.

— Vai es izturos tā, kā tev patīk? — viņa jautā. — Varbūt es pārāk daudz pļāpāju? Nē? Saki skaidri un gaiši, ko tu domā! Brīžiem man šķiet, ka tas nevar beigties labi...

— Kas nevar beigties labi? — es vaicāju.

— Ar mums abiem. Ka tas nebeigsies labi. Tici vai netici, bet es patlaban salstu.

Man pār muguru skrien aukstas tirpas, tiklīdz pieeju tev klāt. Tas no laimes.

— Jā, man arī pārskrien aukstas tirpas, tikko tevi ieraugu. Nē, viss beigsies labi.

Atļauj, es padauzīšu tev pa muguru, tad tev kļūs silti.

Negribīgi viņa piekrīt, es joka pēc uzsitu stiprāk, smejos un vaicāju, vai tas līdz.

— Ai, apžēlojies, nesit man vairs pa muguru! — viņa saka.

Šie daži vārdi! Cik bezpalīdzīgi viņa teica: «Apžēlojies!»

Un mēs ejam tālāk pa ceļu. «Vai viņa apvainojusies par manu joku?» es sev vaicāju un nodomāju: «Redzēsim!»

Es saku:

— Man kaut kas ienāca prātā. Reiz es vizinājos laivā kopā ar kādu jaunu dāmu, viņa noņēma savu balto zīda lakatu un apsēja to man ap kaklu. Vakarā es šai dāmai teicu: «Jūs savu lakatu saņemsiet atpakaļ rīt, es likšu to izmazgāt.» — «Nē,» viņa atbildēja, «atnesiet man to tūlīt, gribu to saglabāt tādu, kāds tas patlaban ir.» Un es atdevu viņai lakatu. Pēc trim gadiem es atkal satiku šo jauno dāmu. «Kur lakats?» es jautāju. Viņa atnesa lakatu. Tas tāds pats nemazgāts bija ietīts papīrā, es pats to redzēju.

Edvarda uzmet man ašu skatienu. — Jā? Un kas tālāk?

Nē, vairāk nekā nebija, — es atbildu. — Tā, manuprāt, bija jauka rīcība.

— Kur tā dāma ir tagad?

— Ārzemēs.

Mēs par to vairs nerunājām. Taču atvadīdamās viņa sacīja:

— Nu tad ar labu nakti! Tu nedomāsi par šo dāmu, vai ne? Es gan nedomāju ne par ko citu, tikai par tevi.

Es viņai ticēju, redzēju, ka viņa runā taisnību, un man ar to pilnīgi pietika, ja viņa domā tikai par mani. Es viņai sekoju.

— Paldies, Edvarda! — es teicu, sirds man bija laimes pārpilna, un es piebildu:

— Tu esi man pārlieku laba, bet es esmu tev pateicīgs, ka izraudzījies tieši mani.

Dievs tev to atmaksās. Es, protams, neesmu tik vērtīgs cilvēks kā dažs labs, kuru tu varētu dabūt, toties esmu pilnīgi tavs ar visu sirdi un savu nemirstīgo dvēseli. Par ko tu domā? Tev acīs ir asaras.

— Nē, nē, nekas, — viņa atbildēja. — Tu runāji tik dīvaini... ka dievs man to atmaksās. Tu runā tā, it kā ... Es tevi tik ļoti mīlu!

Viņa metās man ap kaklu turpat ceļa vidū un dedzīgi mani noskūpstīja.

Kad viņa bija aizgājusi, es pagriezos un devos mežā, lai būtu vienatnē ar savu prieku. Pēc tam es atkal skrēju atpakaļ uz ceļa, lai redzētu, vai kāds nav manījis, ka es iegāju mežā. Bet neviena nebija.

XIII

Vasaras naktis un rāmi ūdeņi, un dziļš meža klusums. Nedzird nedz iekliedziena, nedz soļu dipoņas uz ceļa, mana sirds it kā tumša vīna pārpilna.

Odi un naktstauriņi klusi ielido pa logu, pavarda uguns un cepto putnu smaržas pievilināti. Tie dobji atsitas pret griestiem, džinkst man pie ausīm, tā ka man drebuļi skrien pār muguru, un apmetas uz mana baltā pulverraga. Es tos vēroju, tie ņirbina spārniņus un raugās manī — odi, kokurbēji un tauriņi. Daži līdzinās lidojošām vijolītēm.

Es izeju ārā no būdas un ieklausos. Klusums, ne mazākā troksnīša, visi dus. Gaiss mirgo no lidojošiem kukaiņiem, no miriādēm trīsošu spārniņu. Tālāk, mežmalā, snauž papardes un kurpītes, kuplo virši, un man patīk to sīkie ziediņi. Pateicos dievam par katru virša ceru, tie zied gar mežmalu kā sīkrozītes, un es raudu aiz mīlestības pret tiem. Kaut kur tuvumā zied meža neļķes, es tās neredzu, bet jūtu to smaržu.

Naktī pēkšņi uzplaukst lieli, balti ziedi, to kausiņi atvērušies, tie elpo. Un pūkaini naktstauriņi uzmetas uz tiem, un ziedi notrīs. Es eju no puķes pie puķes, tās ir gluži kā apreibušas, no mīlestības apreibušas, un es redzu, kā tās reibst.

Viegli soļi, cilvēka elpa, līksms «Labvakar!».

Es atbildu un nometos zemē, un apskauju šos ceļgalus un vienkāršo kleitu.

— Labvakar, Edvarda! — es saku vēlreiz laimes pārņemts.

— Kā tu mani mīli! — viņa čukst.

— Kā lai tev pateicos! — es atbildu. — Tu esi mana, augu dienu nevaru vien nopriecāties, mana sirds gavilēt gavilē, es visu laiku domāju par tevi. Tu esi pati skaistākā meitene pasaulē, un es esmu tevi skūpstījis. Bieži aiz prieka pietvīkstu, tikai atceroties vien, ka esmu tevi skūpstījis.

— Kāpēc tu mani tik ļoti mīli tieši šovakar? — viņa vaicā.

Tam ir neskaitāmi iemesli, man tikai jāiedomājas par viņu, lai justu šo mīlestību.

Šis skatiens zem augstajiem uzacu lokiem, šī gleznā, melnīgsnējā āda!

— Kā tevi var nemīlēt! — es saku. — Es pateicos ikvienam kokam, tāpēc ka tu esi mundra un vesela. Reiz ballē kāda jauna dāma sēdēja deju pēc dejas, neviens viņu neuzlūdza. Es viņu nepazinu, bet man patika viņas seja, un es viņu uzlūdzu. Nē, viņa papurināja galvu. «Vai jaunkundze nedejo?» es jautāju. «Iedomājieties,» viņa atbildēja, «mans tēvs bija glīts un mana māte īsta skaistule, un mans tēvs viņu neprātīgi mīlēja, bet es piedzimu kliba.»

Edvarda paraugās uz mani. — Apsēdīsimies! — viņa saka. Mēs apsēžamies viršos.

Vai zini, ko mana draudzene saka par tevi? — Edvarda sāk runāt. — Tev esot dzīvnieka skatiens, un, kad tu skatoties uz viņu, viņa zaudējot prātu. Tu viņai it kā pieskaroties — tā viņa saka.

To dzirdot, mani pārņem savādas prieka trīsas, ne jau manis paša, bet Edvardas dēļ, un es nodomāju: «Tu vienīga man esi prātā, un ko šī vienīgā saka par manu skatienu?» Es vaicāju:

— Kas ir šī draudzene?

— To es neteikšu, — viņa atbild. — Bet tā ir viena no tām, kas kopā ar mums brauca uz zivju žāvētavām.

— Ak tā? — atbildu.

Un mēs sākam runāt par ko citu.

— Mans tēvs pēc dažām dienām brauks uz Krieviju, — viņa saka, — un tad es gribu sarīkot svētkus. Vai tu esi bijis Govju salās? Mēs ņemsim līdzi divus grozus ar vīnu, brauks arī mācītāja mājas dāmas, vīnu tēvs jau man iedeva. Tu manu draudzeni vairs tā nedrīksti uzlūkot! Citādi es viņu neaicināšu līdzi.

Un, vairs nebilzdama ne vārda, viņa cieši apskauj man kaklu un raugās acīs, veras manā sejā, strauji elpodama. Viņas skatiens ir satumsis.

Es spēji pieceļos un samulsis saku:

— Ak tā, tavs tēvs brauks uz Krieviju?

— Kādēļ tu tik pēkšņi piecēlies? — viņa vaicā,

— Tāpēc, ka ir jau vēls, Edvarda, — es atbildu. — Tagad baltie ziedi atkal aizveras, lec saule, iestājas diena.

Es viņu pavadīju līdz mežmalai un, tur apstājies, ar skatienu sekoju viņai, cik ilgi vien viņa bija redzama. Tālu lejā viņa pagriezās un uzsauca «Ar labu nakti!». Tai pašā brīdī atdarījās kalēja mājas durvis, iznāca ārā vīrietis baltu kreklu mugurā, viņš pavērās apkārt, uzvilka cepuri uz pieres un aizgāja uz Sirilundas pusi.

Man ausīs vēl skanēja Edvardas balss — «Ar labu nakti!».

XIV

Esmu apreibis no prieka. Es izšauju no savas bises, neticami skaļa atbalss pārlec no kalna uz kalnu, aizlido pār jūru un iesitas miegaina stūrmaņa ausīs. Par ko es tā priecājos? Vai par kādu domu, atmiņu, meža šalkām vai cilvēku? Es domāju par viņu, aizveru acis un klusi stāvu uz ceļa, es skaitu minūtes.

Man slāpst, un es padzeros pie strauta; es noskaitu simt soļu uz priekšu un simt soļu atpakaļ. «Viņa kavējas,» es nodomāju. Vai kas atgadījies? Apritējis viens mēnesis, un mēnesis nav ilgs laiks; nē, nekas nav atgadījies! Dievs ir mans liecinieks, cik ātri pagājis šis mēnesis. Taču naktis dažreiz liekas tik garas, un tad es mēdzu iemērkt strautā cepuri un to žāvēt, lai īsinātu laiku.

Laiku es skaitu pēc naktīm. Gadās, ka pienāk nakts, bet Edvardas nav, reiz viņa neatnāca pat divas naktis. Veselas divas naktis! Nē, nekas, nekas nav atgadījies, bet man šķiet, ka vairs nekad mūža nebūšu tik laimīgs.

Un vai es maldos?

— Vai dzirdi, Edvarda, cik šonakt mežā ir nemierīgi? Lapas trīc, uz ciņiem kņada un rosība. Tur kaut kas perinās ... Bet ne jau to es gribēju tev sacīt. Kalnos dzied kāds putns, tā ir zīlīte. Tā divas naktis sēž vienā un tai pašā vietā un dzied, aicina savu draugu. Vai tu dzirdi, kā tā vītero, atkārto vienu un to pašu vīteri?

— Jā, es dzirdu. Kādēļ tu man to vaicā?

— Tāpat vien. Zīlīte tur sēž divas naktis. Tikai to es gribēju tev pateikt... Paldies, paldies, ka tu atnāci šovakar, mīļā! Es te sēdēju un gaidīju, gaidīju — varbūt tu atnāksi šovakar, bet varbūt tikai rīt. . .

— Un es arī gaidīju. Visu laiku domāju par tevi. Es salasīju tās glāzes lauskas, kuru tu toreiz apgāzi, vai atceries? Mans tēvs šodien aizbrauca, es nevarēju atnākt, visu vajadzēja sakravāt, sapost viņu ceļam. Es zināju, ka tu staigā pa mežu un mani gaidi, es saiņoju viņa mantas un raudāju.

«Pagājušas taču divas naktis,» es nodomāju, «Ko viņa darīja pirmajā naktī? Un kādēļ viņas acīs vairs nav tāds prieks kā agrāk?»

Aizritēja stunda. Zīlīte kalnos apklusa, mežs norima. Nē, nē, nekas nav atgadījies, viss ir tāpat kā iepriekš, atvadoties viņa sniedza man roku un lūkojās uz mani ar mīlestību.

— Rīt? — es jautāju.

— Nē, rīt ne, — viņa atbildēja. Es jautāju, kāpēc.

— Rīt taču es rīkošu svētkus, — viņa sacīja un iesmējās. — Es gribēju tevi pārsteigt, bet tu izskatījies tik nelaimīgs, ka nolēmu pateikt tūlīt. Es gribēju tevi ielūgt rakstiski.

Man novēlās kā akmens no sirds.

Viņa pamāja ar roku un grasījās iet projām.

— Pasaki vēl tikai vienu, — es teicu, joprojām stāvēdams uz vietas. — Kad tu savāci un paslēpi tās stikla skambas?

— Kad salasīju?

— Jā, vai pirms nedēļas vai varbūt pirms divām nedēļām?

— Laikam pirms divām nedēļām. Bet kādēļ tu vaicā? Nē, teikšu tev patiesību, es tās savācu vakar.

Vakar, tātad vēl vakar viņa domājusi par mani! Viss ir labi!

XV

Mēs sasēdāmies divās laivās. Mēs dziedājām un sasaucāmies. Govju salas atradās aiz citām salām, vajadzēja braukt diezgan tālu, bet mēs pa ceļam sakliedzāmies no laivas uz laivu. Ārstam mugurā bija gaišas drēbes tāpat kā mūsu dāmām. Es nekad agrāk nebiju viņu redzējis tik apmierinātu, viņš vairs neklusēja, bet dzīvi piedalījās sarunās. Man pat šķita, ka viņš ir mazliet iedzēris un tāpēc tik jautrs. Kad mēs izkāpām krastā, viņš uz mirkli pievērsa sev mūsu uzmanību, lūgdams visus justies kā mājās. Es nodomāju: «Paskat, Edvarda viņu izraudzījusies par mājastēvu.»

Pret dāmām viņš izturējās ar vislielāko laipnību. Pret Edvardu viņš bija pieklājīgs un laipns, bieži vien tēvišķs un, kā agrāk nekad nebija darījis, viņu pedantiski pamācīja. Viņa minēja kādu datumu, sacīdama: «Esmu dzimusi trīsdesmit astotajā,» — un viņš atvaicāja: «Droši vien astoņi simti trīsdesmit astotajā?» Ja viņa tad atbildētu: «Nē, tūkstoš deviņi simti trīsdesmit astotajā,» — viņš nesamulstu, tikai izlabotu, teikdams: «Tas gan nevar būt.» Ja es kaut ko sacīju, viņš mani pieklājīgi un laipni uzklausīja, bez jebkāda nicinājuma.

Pie manis pienāca kāda meitene un sasveicinājās. Es viņu nepazinu, nevarēju atcerēties, kur esam redzējušies, pārsteigts kaut ko nomurdēju, un viņa iesmējās.

Izrādījās, ka tā bija viena no mācītāja meitām, es biju bijis kopā ar viņu zivju žāvētavās, turklāt ielūdzis viņu pie sevis būdā. Kādu brīdi mēs sarunājāmies.

Aizritēja stunda vai divas. Es garlaikojos, dzēru visu, ko man ielēja, un jaucos viesu pulkā, runājos ar visiem.

Atkal izdarīju kļūmi pēc kļūmes, jutos neērti, lāgiem apjuku un nezināju, ko atbildēt uz laipnību; reizēm runāju nesakarīgi, reizēm nespēju izrunāt ne vārda un pats uz sevi dusmojos. Attālāk pie liela akmens, ko mēs izlietojām par galdu, sēdēja ārsts un žestikulēja.

— Dvēsele! Kas tā tāda? — viņš sacīja. Prāvesta meita bija viņu nosaukusi par brīvdomātāju. Nu labi. Vai tad nedrīkst brīvi domāt? Elli iztēlojamies kā māju pazemē, bet velnu par galda priekšnieku vai par kaut ko vēl lielāku — taisni par viņa majestāti. Ārstam, starp citu, gribējās pastāstīt par Annas baznīcas altāra gleznu: Kristus, daži jūdi un sievas, ūdens pārvēršana par vīnu — lieliski! Bet Kristum ap galvu nimbs. Kas tad ir šis nimbs? Zelta stīpiņa, tieši tāda kā mucai, tā balstās uz trīs matiem.

Divas dāmas šausmas sasita plaukstas. Bet ārsts prata izlocīties un jokodams sacīja:

— Vai nav tiesa, tas skan briesmīgi? Es to atzīstu. Taču, ja to klusībā atkārto, atkārto septiņas vai astoņas reizes un vēl mazliet par to padomā, tad tas vairs neliekas tik šausmīgi... Daiļās dāmas, parādiet man godu un sadzeriet ar mani!

Un viņš nometās zālē uz ceļiem abu dāmu priekšā, cepuri nenolika vis blakus, bet augstu pacēla gaisā ar kreiso roku un iztukšoja glāzi, atmetis galvu. Es pat apskaudu viņa veiklību un arī labprāt būtu sadzēris ar viņu, bet vairs nepaspēju.

Edvardas skatiens viņu pavadīja. Es apstājos viņai blakām un teicu:

— Vai šodien spēlēsim «Pēdējo pāri»? Viņa mazliet satrūkās un piecēlās.

Atceries, ka mēs nedrīkstam viens otru uzrunāt ar «tu», — viņa čukstēja. Es taču viņu nemaz nebiju saucis uz «tu». Es atkal aizgāju projām.

Atkal aizritēja stunda. Cik gara diena! Es jau sen būtu aizbraucis mājas viens pats, ja man būtu trešā laiva Ezops palika piesiets būdā, viņš droši vien domā par mani. Edvardas domas, bez šaubām, bija tālu no manis, viņa runāja par to, kāda laime ir ceļot, aizbraukt uz svešām vietām. Viņas vaigi bija pietvīkuši, viņa pat pārsacījās.

— Neviens nebūtu vairāk laimīgs nekā es tajā dienā...

— Laimīgāks, — ārsts izlaboja.

— Ko? — viņa vaicāja.

— Laimīgāks.

— Es nesaprotu.

— Jūs teicāt — vairāk laimīgs, vai ne?

— Ak tā? Atvainojiet! Neviens nejustos laimīgāks par mani tajā dienā, kad es stāvētu uz kuģa klāja. Reizēm es ilgot ilgojos tikt kaut kur projām, taču pati nezinu, kur.

Viņa ilgojās tikt projām. Viņa nedomāja par mani. Tas redzams viņas sejā, ka viņa mani aizmirsusi. Nu jā, vārdi šeit lieki, es jau to redzēju no viņas sejas. Un minūtes vilkās mokoši lēnām. Es apjautājos, vai nebūtu laiks braukt mājās, jau vēls, es teicu, mans Ezops viens pats atstāts būdā. Bet mājup nevienam negribējās.

Es trešo reizi piegāju pie prāvesta meitas un nodomāju: «Tā ir viņa, kas teikusi, ka man ir dzīvnieka skatiens.» Mēs sadzērām, viņai bija šaudīgas acis, tās nekur nepakavējās, viņa palūkojās manī, bet tūlīt novērsās.

— Sakiet, jaunkundz, — vai jums nešķiet, ka cilvēki te ir līdzīgi šejienes īsajai vasarai? Tikpat nepastāvīgi un burvīgi?

Es runāju skaļi, ļoti skaļi, es darīju to ar nolūku. Neklusinājis balsi, es atkal lūdzu jaunkundzi mani apciemot būdā, dievs jums to atmaksās, es teicu savā bezpalīdzībā un jau gudroju, ko lai viņai dāvinu, ja viņa atnāks. «Nekas cits jau neatradīsies kā pulverrags,» es nospriedu.

Un jaunkundze solījās atnākt.

Edvarda sēdēja, aizgriezusi seju, un nepievērsa uzmanību maniem vārdiem. Viņa klausījās, ko runā pārējie, un lāgu lāgiem izmeta kādu vārdu. Ārsts zīlēja jaunajām dāmām pēc roku līnijām un nemitīgi tarkšķēja; viņam pašam rokas bija smalkas, uz viena pirksta mirdzēja gredzens. Es jutos lieks un sēdēju savrup uz akmens. Diena jau slīga pret vakaru. «Te nu es sēžu vientulīgi uz akmens,» es pats sev sacīju, «un vienīgā būtne, pie kuras es tūlīt pieietu, ja viņa aicinātu, mani nemaz neievēro. Bet galu galā man viss ir vienalga...»

Mani pārņēma dziļa pamestības sajūta. Aiz muguras dzirdēju sarunas, ausīs skanēja Edvardas smiekli. Tad es pēkšņi piecēlos un piegāju pie pārējiem. Es vairs neapjēdzu, ko daru.

— Acumirkli, — es teicu, — sēžot tur uz akmens, man ienāca prātā, ka varbūt jūs vēlētos apskatīt manu mušu kolekciju, — Un es izvilku kastīti. — Atvainojiet, ka iedomājos tikai tagad, biju to pavisam aizmirsis. Esiet tik labi un apskatiet! Tas mani iepriecinās. Tur ir gan sarkanās, gan dzeltenās mušas. — Runājot es turēju rokā cepuri. Tikai vēlāk pamanīju, ka esmu to noņēmis, sapratu, cik tas ir muļķīgi, un tūlīt uzliku to atkal galvā.

Brīdi iestājās klusums, neviens neņēma kastīti. Beidzot ārsts izstiepa pēc tās roku un laipni sacīja:

— Jā, paldies! Apskatīsim tos kukainīšus. Tā man allaž bijusi mīkla, kā tās mušas apstrādā.

— Es pats to daru, — juzdams pateicību par viņa vārdiem, es teicu. Un tūdaļ sāku skaidrot, kā es to daru. — Tas ir gluži vienkārši. Es nopērku spalvas un makšķeres āķus... Šīs mušas gan nav tik labi izdevušās, bet kolekcija jau domāta tikai man pašam. Mēdz pārdot arī jau gatavas mušas, bet tās nav tik skaistas.

Edvarda uzmeta vienaldzīgu skatienu man un kastītei un atkal sāka runāt ar draudzeni.

— Ā, te ir arī materiāli. Redzat, cik skaistas spalvas, — ārsts sacīja.

Edvarda pavērās šurp.

— Zaļās ir visskaistākās, — viņa sacīja. — Parādiet tās man, dakter!

— Ņemiet, lūdzu! — es izsaucos. — Jā, lūdzu, ņemiet, es jūs lūdzu! Lūk, šīs divas zaļās spalvas. Dariet man to prieku, lai tās paliek jums par piemiņu!

Viņa pagrozīja spalvas rokā, tad teica:

— Tas ir zaļas, bet saules gaismā zeltainas. Paldies, ja jūs tik ļoti gribat man tās dāvāt.

— Jā, es tās gribu jums dāvāt, — es atbildēju. Viņa piesprauda spalvas pie kleitas.

Pēc brītiņa ārsts atdeva man kastīti un pateicās. Viņš piecēlās un vaicāja, vai mēs nedomājot drīz doties atpakaļ.

Es teicu:

— Jā, jā, dieva dēļ! Man mājās palika suns, jā, man ir suns, tas ir mans draugs, tas domā par mani, gaida mani un, kad ierauga nākam, uzliek priekšķepas uz palodzes un mani apsveic. Diena bija tik jauka, drīz tā beigsies, laiks braukt mājās. Es jums visiem pateicos.

Es nogaidīju, lai redzētu, kurā laivā sēdīsies Edvarda, un nolēmu kāpt otrā laivā.

Pēkšņi viņa man uzsauca. Es pārsteigts raudzījos uz viņu, viņas seja bija pietvīkusi.

Viņa pienāca man klāt, sniedza roku un mīļi sacīja:

— Paldies par spalvām... Mēs taču brauksim vienā laivā, vai ne?

— Kā jūs vēlaties, — es atbildēju.

Mēs iekāpām laivā, viņa apsēdās man blakām uz soliņa un pieskārās man ar ceļgalu. Es paskatījos uz viņu, un arī viņa aši pavērās manī. Viņa gribēja būt laba pret mani, pieskardamās ar savu ceļgalu, es jau jutos atalgots par šo nelāgo dienu un atguvu labo noskaņu, kad viņa piepeši pagrieza man muguru un sāka runāt ar ārstu, kas sēdēja pie stūres. Veselu stundas ceturksni es viņai biju kā tukšs gaiss. Tad es izdarīju kaut ko tādu, ko vēl tagad nožēloju un neesmu aizmirsis. Viņai no kājas nokrita kurpe, es to satvēru un aizsviedu tālu ūdenī — vai nu aiz prieka, ka viņa ir man blakus, vai arī lai pievērstu sev uzmanību — es pats vairs lāgā nezinu. Tas notika tik ātri, es pat nepaspēju apdomāties, rīkojos kā apmāts. Dāmas skaļi iekliedzās. Es pats biju galīgi apjucis, bet ko tas vairs līdzēja? Kas padarīts, padarīts.

Ārsts nāca man palīgā, viņš iesaucās: «Airējiet ātrāk!» — un stūrēja laivu pie kurpes.

Tai brīdī, kad kurpe jau bija piesmēlusies ar ūdeni un sāka grimt, laivinieks to saķēra.

Viņa piedurkne bija galīgi slapja. No abām laivām atskanēja «urā» saucieni par godu kurpes izglābšanai.

Aiz kauna nezināju, kur dēties, jutu, ka biju pārvērties sejā, kamēr ar kabatas lakatiņu nosusināju kurpi. Edvarda paņēma kurpi, nebilzdama ne vārda. Tikai pēc brīža viņa sacīja:

— Savu mūžu neko tādu neesmu redzējusi.

— Vai tiešām? — es atsaucos. Pasmaidīju un turējos braši, izlikos, ka uz šādu rīcību mani pamudinājuši kaut kādi apsvērumi, ka tajā kaut kas slēpjas. Bet kas tur varēja slēpties? Ārsts pirmo reizi palūkojās uz mani ar nicinājumu.

Pagāja kāda stunda, laivas slīdēja uz krastu, sabiedrības nelāgais noskaņojums izgaisa, mēs dziedādami tuvojāmies piestātnei. Edvarda sacīja:

— Mēs taču neesam izdzēruši visu vīnu, vēl daudz palicis pāri. Sanāksim kopā atkal, padejosim, sarīkosim īstu balli mūsu lielajā zālē!

Kad bijām piebraukuši krastā, es Edvardai atvainojos.

— Cik ļoti gribas tikt atpakaļ savā būdā! — es teicu. — Tā bija mokpilna diena.

— Ak tā, izrādās, ka jums, leitnanta kungs, tā bija mokpilna diena?

— Es gribēju sacīt, — atbildēju, — ka es sabojāju šo dienu sev un citiem. Iesviedu ūdenī jūsu kurpi.

— Jā, tā bija dīvaina iedoma.

— Piedodiet man! — es sacīju.

XVI

Vai varētu būt vēl ļaunāk? Es nolēmu saglabāt mieru, lai notiktu kas notikdams, dievs ir mans liecinieks. Vai tad es viņai uzmācos? Nē, nemūžam! Es tikai kādu dienu gadījos uz ceļa, kad viņa gāja garām. Un te bija ziemeļu vasara! Maijvaboles jau vairs nelidoja apkārt, un cilvēki bija kļuvuši galīgi neizprotami, lai gan saule pār tiem spīdēja dienu un nakti. Ko gan saskatīja viņu zilās acis, kādas domas slēpās aiz viņu neparastajām pierēm? Galu galā viņi visi man bija vienaldzīgi. Paņēmu makšķeres un makšķerēju divas dienas, četras dienas, bet naktīs vaļā acīm gulēju savā būdā ...

— Vai es jūs neesmu redzējis četras dienas, Edvarda?

— Četras dienas, tiesa. Bet saprotiet, man bija tik daudz darba. Nāciet un paskatieties!

Viņa mani ieveda lielajā zālē. Galdi bija iznesti, krēsli salikti gar sienām, visas mēbeles pārvietotas, sienas dīvaini izrotātas ar viršiem un melnu drēbi no veikaliņa.

Klavieres iestumtas kaktā.

Tie bija viņas «balles» priekšdarbi.

— Kā jums patīk? — viņa vaicāja.

— Brīnišķīgi, — es atteicu. Mēs izgājām ārā.

Es teicu:

Vai jūs, Edvarda, mani pavisam esat aizmirsusi? — Es jūs nesaprotu, — viņa izbrīnījusies atbildēja. Vai tad jūs neredzat, ko esmu paveikusi? Kā gan es varēju aiziet pie jums?

— Protams, — es atbildēju, — kā gan jūs varējāt atnākt pie manis! — Galva man reiba no bezmiega naktīm, es tikko turējos kājās, runāju juceklīgi un nesavaldīgi, visu dienu man bija smelgusi sirds. — Protams, jūs nevarējāt atnākt pie manis. Jā, ko es gribēju teikt? Vārdu sakot, jūs esat pārvērtusies, kaut kas ir atgadījies. Jā, neliedzieties! Bet no jūsu sejas es nevaru nolasīt, kas tas ir. Cik jums savāda piere, Edvarda! Tikai tagad es to ievēroju.

— Bet es jūs nebūt neesmu aizmirsusi! — viņa pietvīkdama izsaucās un ieķērās man elkonī.

— Jā, varbūt arī neesat pavisam aizmirsusi. Bet tad es nezinu, ko lai saku. Viens no diviem.

— Rīt aizsūtīšu jums ielūgumu. Jūs dejosiet ar mani. Ai, kā mēs dejosim!

— Vai jūs mani gabaliņu pavadīsiet? — es vaicāju.

— Tagad? Nē, es nevaru, — viņa atbildēja. — Drīz atnāks ārsts, viņš solījās man palīdzēt, te vēl daudz kas darāms. Tātad jūs atzīstat, ka zāle skaisti izpušķota? Bet vai jums neliekas...

Pie ārdurvīm pieturēja rati.

— Ā, vai ārsts šodien ierodas braukšus? — es vaicāju.

— Jā, es aizsūtīju pēc viņa pajūgu, es gribēju...

— Pasaudzēt viņa slimo kāju, vai ne? Tagad laidiet mani vaļā, es taisīšos projām... Labdien, labdien, dakter! Priecājos jūs atkal redzēt. Allaž spirgts un vesels? Ceru, jūs atvainosiet, ka pazūdu?

Nokāpis lejā, es vēlreiz pagriezos atpakaļ, Edvarda stāvēja pie loga un pavadīja mani ar skatienu, ar abām rokām viņa bija pašķīrusi aizkarus, viņas seja bija domīga.

Mani pārņēma muļķīgs prieks, raitiem soļiem steidzos mājup, acis bija aizmiglojušās, bise likās viegla kā niedres spieķis. «Ja es viņu iegūtu, tad kļūtu par labu cilvēku,» es domāju. Gāju pa mežu, savās domās nogrimis: «Ja es viņu iegūtu, tad iztaptu viņai un izdabātu, kaut arī izrādītos, ka viņa nav manis cienīga, ir nepateicīga un prasa neiespējamo. Es darītu visu, kas manos spēkos, un nevarētu vien nopriecāties, ka viņa ir mana...» Es apstājos, nometos ceļos un pazemīgā cerībā piespiedu lūpas pie zāļu stiebriem mežmalā, tad piecēlos un gāju tālāk.

Beidzot es jūtos gandrīz mierīgs. Liela muiža, ka viņa pārvērtusies, tāda jau ir viņas daba. Viņa taču stāvēja un pavadīja mani ar skatienu, kad es gāju projām, stāvēja pie loga un pavadīja mani ar skatienu, kamēr vien es biju redzams. Ko citu vēl man vajag? Ap sirdi kļuva tik viegli. Kopš rīta nebiju nekā ēdis, bet vairs nejutu izsalkuma.

Ezops skrēja man pa priekšu, pēkšņi viņš ierējās. Es pacēlu acis. Sieviete ar baltu lakatiņu ap galvu stāvēja pie manas būdas. Tā bija Eva, kalēja meita.

— Labdien, Eva! — es uzsaucu.

Viņa stāvēja blakām lielajam, pelēkajam akmenim piesarkusi un pūta sev uz pirksta.

Vai tu tā esi, Eva? Kas tev kaiš? — es vaicāju.

— Man iekoda Ezops, — viņa atbildēja un mulsi nodūra acis.

Es aplūkoju viņas pirkstu. Viņa pati bija to sakodusi. Pēkšņi man galvā uzplaiksnīja noģida, un es vaicāju:

— Vai tu te ilgi gaidi?

— Nē, ilgi ne, — viņa atteica.

Neviens no mums vairs nebilda ne vārda, es satvēru viņu aiz rokas un ievedu būdā.

XVII

No zvejas atgriezos ne agrāk kā parasti un devos uz «balli» ar bisi un somu, biju tikai uzvilcis savu labāko ādas jaku. Bija jau vēls, kad ierados Sirilundā; es dzirdēju, ka zālē dejo, pēc brīža kāds iesaucās:

— Atnācis leitnanta kungs! Tieši no medībām!

Daži jauni cilvēki mani apstāja un gribēja redzēt medījumu. Es biju nošāvis pāris jūras putnu un izvilcis dažas zivis. Edvarda smaidīdama mani apsveica, viņa bija dejojusi un pietvīkusi.

— Pirmo deju ar mani! — viņa teica.

Un mēs dejojām. Negadījās nekāda kļūme, man gan apreiba galva, tomēr es nepakritu. Mani smagie zābaki klaudzēja, es pats to dzirdēju un nolēmu vairs nedejot, turklāt zābaki bija sašvīkājuši krāsoto grīdu. Biju ļoti priecīgs, ka neesmu nodarījis vēl lielāku nelaimi. — Te bija arī abi Maka kunga pārdevēji, kas dejoja cītīgi, nopietnam sejām. Ārsts aizrautīgi spēra dejas soļus. Bez šiem kavalieriem te vēl bija kādi četri pavisam zaļi jaunekļi, prāvesta un apriņķa iecirkņa ārsta dēli. Nez no kurienes bija ieradies arī kāds svešs ceļojošs tirgonis. Viņam bija skaista balss, un viņš dziedāja līdzi, reizēm pat nomainīja dāmas pie klavierēm.

Es vairs neatceros, kā aizritēja pirmās stundas, toties atceros visu, kas notika pirms beigām. Saule piestrāvoja zāli ar sārtu gaismu, un jūras putni bija aizmiguši.

Mums pasniedza vīnu un cepumus, mēs skaļi runājāmies un dziedājām, Edvardas smiekli skaņi un bezbēdīgi trīsuļoja zālē. Bet kāpēc viņa vairs nepārmija ne vārda ar mani? Es piegāju pie viņas un gribēju viņai pateikt kādu komplimentu, cik nu labi to pratu. Viņai mugura bija melna kleita, droši vien iesvētāmā kleita, tā gan bija paīsa, bet, kad viņa dejoja, tas viņai piestāvēja, un to es gribēju pateikt.

— Cik šī melnā kleita... — es iesāku.

Bet viņa piecēlās, apskāva ap vidukli kādu no savām draudzenēm un aizgāja. Tas atkārtojas pāris reižu. «Labi,» es nodomāju, «ko lai dara! Bet kādēļ viņa stāv pie loga un pavada mani skumīgu skatienu? Kādēļ?»

Kāda dāma lūdza mani dejot. Edvarda sēdēja tuvumā, un es skaļi atbildēju:

— Nē, es tūlīt iešu projām.

Edvarda uzmeta man ašu skatienu un sacīja:

— Iesiet projām? Nē, nē! Jūs nu gan vēl neaiziesiet! Es samulsu, jutu, ka iecērtu zobus lūpā. Piecēlos.

— Es neaizmirsīšu, ko jūs nupat teicāt, Edvardas jaunkundz, — sarūgtināts atbildēju un paspēru dažus soļus uz durvju pusi.

Man ceļā nostājās ārsts, arī Edvarda aši piesteidzās.

— Nepārprotiet mani, — viņa pārmetoši sacīja. — Es tikai cerēju, ka jūs aiziesiet pēdējais, pats pēdējais. Turklāt pulkstenis ir tikai viens... Paklau, — viņa starojošu seju piebilda, — jūs esot iedevis laiviniekam piecus dālderus par to, ka viņš izglāba manu kurpi! Tas ir pārlieku daudz! — Viņa sāka sirsnīgi smieties un pievērsās pārējiem.

Es stāvēju vaļā muti, atbruņots un samulsis.

— Jums acīmredzot patīk jokot, — es teicu. — Es laiviniekam neesmu devis piecus dālderus.

— Neesat devis? — Viņa atvēra virtuves durvis un pasauca laivinieku. — Vai tu atceries mūsu braucienu uz Govju salām, Jakob? Tu izvilki manu kurpi no ūdens?

— Jā, — Jakobs atbildēja.

— Un tu par to dabūji piecus dālderus? — Jā, man iedeva jūsu...

— Labi, tu vari iet.

«Kas viņai aiz ādas?» es gudroju. «Vai viņa grib mani apkaunot? Tas neizdosies, tāpēc es nenosarkšu.» Es teicu skaļi un skaidri:

— Gribu visiem darīt zināmu, ka tas ir vai nu pārpratums, vai arī meli. Man pat prātā nav nācis dot laiviniekam piecus dālderus par jūsu kurpes izvilkšanu. Varbūt to vajadzēja darīt? Taču tas man neienāca prātā.

— Labāk sāksim atkal dejot, — viņa sacīja, saraukusi pieri. — Kādēļ mēs nedejojam?

«To tu man vēl paskaidrosi!» es klusībā noteicu un gaidīju izdevību, lai ar viņu parunātu. Beidzot viņa iegāja blakus istabā, es viņai sekoju.

— Uz jūsu veselību! — es sacīju un pacēlu savu glāzi.

— Mana glāze ir tukša, — viņa strupi atbildēja. Tomēr turpat stāvēja pilna glāze.

— Es domāju, ka tā ir jūsu glāze.

— Nē, tā nav mana, — viņa atcirta, pievērsās tuvākajam viesim un sāka dzīvi sarunāties.

— Nu tad atvainojiet! — es teicu.

Šo mazo starpgadījumu bija ievērojuši vairāki viesi. Mana sirds dauzījās, es aizskarts sacīju:

— Jūs tomēr esat man parādā paskaidrojumu .. . Viņa piecēlās, satvēra manas rokas un lūdzoši sacīja:

— Tikai ne šodien, tikai ne tagad. Man ir tik skumji. Ak dievs, kā jūs uz mani skatāties! Mēs taču bijām draugi...

Es ar pūlēm pagriezos pa labi un iegāju pie dejotājiem.

Pēc brītiņa zālē ienāca arī Edvarda, viņa apstājās pie klavierēm, uz kurām ceļojošais tirgonis spēlēja kādu deju, šajā brīdī viņas sejā atspoguļojās slēptas bēdas.

— Es nekad neesmu mācījusies spēlēt, — viņa sacīja un raudzījās manī, acis viņai bija satumsušas. — Kaut es mācētu spēlēt!

Ko lai atbildu? Bet mana sirds atkal tiecās viņai pretī, un es vaicāju:

— Kāpēc jūs pēkšņi kļuvāt tik skumja, Edvarda? Kaut jūs zinātu, kādas ciešanas tas man sagādā!

— Es pati nezinu, kāpēc, — viņa atbildēja. — Varbūt par visu kopā. Kaut jel šie cilvēki drīzāk aizietu! Visi kā viens! Nē, tikai ne jūs, neaizmirstiet, ka jums jāaiziet pēdējam!

Un šie vārdi mani atkal uzmundrināja, manas acis gaišu skatienu vērās saules pielietajā istabā. Pie manis pienāca prāvesta meita un sāka tērzēt, es vēlējos, kaut viņa būtu tālu no manis, un atbildēju strupi. Es tīšām viņu neuzlūkoju, jo viņa bija teikusi, ka man esot dzīvnieka skatiens. Viņa pavērsās pret Edvardu un sāka stāstīt, ka viņai kādreiz ārzemēs, Rīgā, kāds kungs sekojis uz ielas.

— Viņš nāca man pa pēdām no ielas ielā un visu laiku smaidīja, — viņa stāstīja.

— Vai viņš bija akls? — es izsaucos, lai iztaptu Edvardai. Turklāt paraustīju plecus.

Jaunā dāma tūlīt saprata manu rupjību un atbildēja:

— Nu protams, ja jau sekoja tik vecai un neglītai sievietei kā es.

Taču Edvardas pateicību es neiemantoju. Viņa pavilka sāņus draudzeni, abas sāka sačukstēties un šūpot galvu. Nu es biju palicis pilnīgi viens.

Aizritēja vēl viena stunda. Šērās pamodās jūras putni, to klaigas ielidoja pa mūsu vaļējiem logiem. Dzirdot šīs putnu pirmās klaigas, es notrīsēju aiz prieka un ilgojos nokļūt šērās...

Ārsts atkal bija atguvis labo noskaņu un pievērsa sev visu pārējo uzmanību.

Dāmas drūzmējās viņam apkārt. «Vai viņš ir mans sāncensis?» es domāju, bet tūlīt atcerējos viņa klibo kāju un nožēlojamo augumu. Viņš bija sācis lietot kādu jaunu, jocīgu saukli — «nāve un pindzele»— un katrreiz skaļi smējās par savu izdomu.

Savās mokās es apņēmos šo vīru, savu sāncensi, visādi izcelt. Es izrādīju sajūsmu par katru viņa asprātību un saucu:

— Dzirdat, ko saka ārsta kungs! — Es piespiedu sevi skaļi smieties par viņa vārdiem.

— Es mīlu visu pasauli, — ārsts teica, — es turos pie dzīves ar rokām un kājām. Un, kad reiz nomiršu, tad ceru debesu valstībā dabūt vietiņu kaut kur virs Londonas vai Parīzes, lai varētu dzirdēt cilvēku pūļa murdoņu — mūžīgi mūžos, mūžīgi mūžos.

— Lieliski! — es kliedzu un aiz smiekliem kāsēju, lai gan nemaz nebiju apskurbis.

Edvarda arī izlikās sajūsmināta.

Kad viesi sāka izklīst, es ielavījos mazajā blakus istabiņā, apsēdos un nogaidīju.

Dzirdēju viesus citu pēc cita ardievojamies uz kāpnēm. Arī ārsts atvadījās un aizgāja.

Drīz vien visas balsis apklusa. Man sirds strauji pukstēja, es gaidīju.

Ienāca Edvarda. Ieraudzījusi mani, viņa pirmajā mirklī pārsteigta apstājās, tad smaidīdama teica:

— Ak tā! Jūs esat te. Tas bija laipni, ka nogaidījāt, lai paliktu pēdējais. Bet es esmu līdz nāvei nogurusi.

Viņa joprojām stāvēja. Es pieceldamies teicu:

— Jā, jums tiešam nepieciešama atpūta. Ceru, ka jūsu nelāgais noskaņojums izgaisīs, Edvarda. Jūs pēkšņi kļuvāt tik skumja, un tas mani sāpināja.

— Gan jau pāries, kad būšu izgulējusies.

Man vairs nebija ko piebilst, un es gāju uz durvju pusi. —Jā, paldies, ka atnācāt, — viņa teica un sniedza man roku. Un, kad viņa gribēja mani pavadīt līdz kāpnēm, es pūlējos viņu atrunāt. Nevajag, — es teicu. — Neapgrūtiniet sevi! Es jau pats...

Tomēr viņa mani pavadīja. Viņa stāvēja gaitenī un pacietīgi gaidīja, kamēr es sameklēju cepuri, bisi un somu. Kaktā bija spieķis, es to ievēroju, apskatīju un pazinu — tas bija ārsta spieķis. Kad Edvarda pamanīja, uz ko es skatos, viņa aiz mulsuma pietvīka, no viņas sejas skaidri bija redzams, ka viņa par spieķi nekā nezina. Aizritēja gandrīz minūte. Piepeši viņu pārņēma drudžaina neiecietība, drebošā balsī viņa sacīja:

— Jūsu spieķis. Neaizmirstiet savu spieķi! Un viņa paņēma spieķi un deva man to.

Es raudzījos uz viņu, viņa joprojām turēja spieķi, viņas roka trīsēja. Lai darītu tam galu, es paņēmu spieķi un noliku atpakaļ kaktā. Es sacīju:

— Tas ir ārsta spieķis. Nesaprotu, kā tas klibiķis varēja aizmirst savu spieķi!

— Klibiķis, klibiķis! — viņa sarūgtināta izsaucās un pienāca man soli tuvāk. — Jūs neklibojat! Bet, ja jūs arī klibotu, jūs tomēr nebūtu viņa vērts, nē, nevarētu viņam līdzināties!

Es gribēju atbildēt, bet galvā man bija juceklis, es klusēju. Dziļi palocījies, es atmuguriski izgāju ārā pa durvīm uz kāpnēm. Tur es brīdi pastāvēju, stingi raudzīdamies uz priekšu, tad devos projām. «Ak tā, viņš aizmirsis savu spieķi,» es domāju, «un viņš nāks pa šo ceļu tam pakaļ. Viņš negribēja. lai es palieku beidzamais...» Es gāju ļoti gausi lūkodamies atpakaļ. Mežmalā apstājos. Beidzot pēc kādas pusstundas parādījās ārsts; ieraudzījis mani, viņš pielika soli. Iekams viņš paguva kaut ko bilst, es pacēlu cepuri. Arī viņš pacēla cepuri. Es piegāju viņam klāt un teicu:

— Es jūs nesveicināju.

Viņš soli atkāpās un skatījās manī.

— Jūs mani nesveicinājāt?

— Nē, — es atbildēju. Klusums.

— Nu labi, man vienalga, — viņš nobālēdams atbildēja. — Es eju pēc sava spieķa, esmu to aizmirsis.

Man nebija ko atbildēt, bet es viņam atriebos citādi, es noliku viņa priekšā bisi gluži kā sunim un teicu:

— Hop!

Un es svilpu un mudināju viņu lēkt bisei pāri.

Īsu brīdi viņš cīnījās pats ar sevi, viņa sejas izteiksme kļuva ļoti savāda, viņš cieši saknieba lūpas un raudzījās uz zemi. Pēkšņi viņš asi pavērās manī, viņa sejā pavīdēja smaids, un viņš jautāja:

— Kādēļ jūs īstenībā tā rīkojaties?

Es neatbildēju, bet viņa vārdi mani aizskāra. Viņš pēkšņi sniedza man roku un apvaldīti teica:

— Ar jums kaut kas nav kārtībā. Labāk pasakiet, varbūt es...

Mani pārņēma kauns un izmisums, dzirdot šos mierīgos vārdus, es zaudēju līdzsvaru. Gribēju būt pret viņu labs, apskāvu viņu un izsaucos:

— Piedodiet man, vai dzirdat! Nē, kas gan ar mani lai nebūtu kārtībā? Ar mani viss ir kārtībā, jūsu palīdzības man nevajag. Jūs droši vien meklējat Edvardu? Jūs viņu atradīsiet mājās. Bet pasteidzieties, citādi viņa apgulsies, iekams jūs aiziesiet, viņa bija ļoti nogurusi, es pats to redzēju. Klausiet manam padomam un pasteidzieties! Jūs viņu vēl sastapsiet. Ko jūs stāvat!

Un es pagriezos un steigšus aizgāju, lieliem soļiem metos cauri mežam uz savu būdu.

Labu laiku es paliku sēžot uz lāviņas tāpat, kā biju ienācis, — ar somu pār pleciem un bisi rokās. Galvā rosījās dīvainas domas. Kāpēc es nesavaldījos? Ar nožēlu atcerējos, ka biju ārstu apskāvis un valgām acīm raudzījies viņā. «Tagad viņš par to uzjautrināsies,» es domāju, «varbūt patlaban viņi abi ar Edvardu ņirgājas par mani. Viņš bija atstājis savu spieķi gaitenī. Vai nav tiesa, pat tad, ja es klibotu, tomēr nebūtu ārsta vērts, tie bija Edvardas vārdi...

Es nostājos savas istabas vidū, uzvelku bisei gaili, pielieku stobru pie kreisās kājas locītavas un nospiežu. Lode iziet cauri pēdai un ieurbjas grīdā. Ezops izbijies īsi ierejas.

Pēc brītiņa pie durvīm klauvē. Tas ir ārsts.

—Atvainojiet, ka es jūs traucēju, — viņš iesāk. — Jūs tik ātri aizgājāt, bet es domāju, ka nebūtu par ļaunu, ja mēs mazliet parunātos. Man liekas, te ož pēc pulvera?

Viņš ir pilnīgi skaidrā.

— Vai jūs satikāt Edvardu? Vai dabūjāt savu spieķi? — es vaicāju.

— Spieķi es dabūju. Nē, Edvarda jau bija apgūlusies... Kas tad tas? Augstais dievs, jums taču tek asinis!

— Nē, nekas. Gribēju nolikt bisi, bet tā sprāga, taču nieks vien ir. Velns ar ārā, vai tad man jādod jums par visu paskaidrojumi?... Tātad savu spieķi jūs dabūjāt?

Viņš nenolaida acis no mana sašautā zābaka un asins straumītes. Tad viņš ātri nolika spieķi un nomauca cimdus.

— Sēdiet mierīgi, zābaks jānovelk! Tā jau man šķita, ka dzirdu šāvienu.

XVIII

Kā es vēlāk nožēloju šo muļķību! Šāvienam nebija nekādas nozīmes, es nekā nepanācu, tikai vairākas nedēļas sevi piesaistīju pie būdas. Vēl tagad skaidri atceros visas mocības un nepatikšanas. Manai veļas mazgātājai vajadzēja nākt katru dienu visu apkopt, pirkt man ēdienu, vadīt saimniecību. Tā pagāja vairākas nedēļas. Te tev nu bija!

Ārsts kādu dienu iebildās par Edvardu. Es dzirdēju minam viņas vārdu, klausījos, ko viņa teikusi un darījusi, bet tas viss man vairs nelikās svarīgs, it kā viņš runātu par kaut ko svešu un tālu, kas uz mani neattiecas. «Cik ātri viss aizmirstas!» es pārsteigts nodomāju. Bet ko jūs pats domājat par Edvardu, ja tā stāstāt? Taisnību sakot, man viņa nav ienākusi prātā jau vairākas nedēļas. Pag, liekas, jūsu starpā kaut kas bijis, jūs tik bieži satikāties, izbraucienā ar laivu jūs bijāt namatēvs un viņa — namamāte.

Nenoliedziet, dakter, kaut kas nudien bija, tādas kā savstarpējas simpātijas. Nē, dieva dēļ, neatbildiet, jums nav jādod man nekādi paskaidrojumi, es nejautāju, lai kaut ko izdibinātu, runāsim par ko citu, ja vēlaties. Kad es varēšu staigāt?

Es sēdēju un domāju par to, ko nupat teicu. Kādēļ es sirds dziļumos baiļojos, ka ārsts varētu kļūt atklāts? Kāda man daļa gar Edvardu? Es viņu esmu aizmirsis.

Saruna atkal pievērsās Edvardai, un es no jauna pārtraucu ārstu, dievs vien zina, ko es baidījos dzirdēt.

— Kādēļ jūs mani pārtraucat? — viņš jautāja. — Vai jūs neciešat, ka es minu viņas vārdu?

— Sakiet, dakter, — es lūdzu, — ko jūs īstenībā domājat par Edvardas jaunkundzi? Mani tas interesē.

Viņš aizdomīgi paskatījās uz mani.

— Ko es īstenībā domāju?

— Varbūt jūs man šodien pastāstīsiet kaut ko jaunu. Varbūt esat viņu bildinājis un dabūjis jāvārdu? Varbūt varu novēlēt laimes? Nē? Ticēšu nu gan jums, ha-ha-hā!

— Ak tad par to jūs baiļojaties?

— Baiļojos? Mīļo dakter! Klusums.

— Nē, es neesmu viņu bildinājis un neesmu saņēmis jāvārdu, — ārsts teica. — Varbūt var apsveikt jūs? Nē, Edvardu nevar bildināt, viņa pati izvēlēsies, kuru gribēs. Vai jūs domājat, ka viņa ir vienkārša lauku meitene? Jūs jau pats redzat — te, tik tālos ziemeļos, pēkšņi tāds cilvēkbērns! Viņa ir gan untumains skuķis, gan pieaugusi sieviete. Salta? Par to nebaidieties! Karsta? Kā ledus, es jums teikšu. Jā, kas tad viņa ir? Septiņpadsmit gadus veca pusaudze, vai ne? Bet pamēģiniet ietekmēt šo pusaudzi — un jums tūlīt pāries patika to darīt. Pats velns arī netiks ar viņu galā, viņa tam it kā paklausīs, bet īstenībā rīkosies pēc sava prāta. Viņa saka, ka jums esot dzīvnieka skatiens...

— Jūs maldāties, to teikusi kāda cita.

— Kāda cita? Kura tad?

— Nezinu, viena viņas draudzene! Nē, tā nav Edvarda. Pag, varbūt tā tiešām sacījusi Edvarda...

— Ja jūs skatoties uz viņu, tas viņu tā vai citādi ietekmējot... Bet vai jūs domājat, ka tas jūs tuvina viņai kaut vai par mata tiesu? Nebūt ne. Skatieties uz viņu, kamēr izskatāt acis, bet, tiklīdz viņa to pamanīs, tā nospriedīs: «Re, viņš tur stāv, raugās uz mani un domā, ka ir uzvarējis!» Un tūlīt ar vienu skatienu vai saltu vārdu aizgrūdīs jūs desmit jūdžu tālumā. Vai domājat, ka es viņu nepazīstu? Kā jums liekas, cik veca viņa ir?

Viņa taču dzimusi trīsdesmit astotajā gadā.

Meli. Joka pēc es to izpētīju. Edvardai ir divdesmit gadu, bet varētu dot arī piecpadsmit. Viņai ir nemierīga daba, un tā neliek miera viņas mazajai galviņai. Kad viņa stāv un skatās uz jūru un uz kalniem, viņai ap lūpām ievelkas sāpīgs vaibsts un redzams, ka viņa nav laimīga, bet viņa ir pārāk lepna un iecirtīga, lai raudātu. Viņa ir dēku meklētāja, viņai bagāta fantāzija, viņa gaida savu princi. Starp citu, kas ir ar tiem pieciem dālderiem, kurus jūs it kā esot iedevis laiviniekam?

— Joks. Nekas tamlīdzīgs nav noticis...

— Tomēr tas ir zīmīgi. Tādu pašu joku viņa reiz izspēlēja arī ar mani. Pirms gada.

Mēs stāvējām uz pasta tvaikoņa klāja, tas vēl nebija atgājis. Lija lietus, un bija auksts.

Uz klāja sēdēja kāda sieviete ar mazu bērnu un drebinājās. Edvarda viņai jautāja: — «Vai jums nesalst?» — «Kā nu ne, salst gan.» — «Un vai mazajam arī salst?» — «Jā, arī salst.» — «Kāpēc jūs neejat kajītē?» Edvarda vaicāja. «Man ir tikai klāja biļete,» sieviete atbildēja. Edvarda paraudzījās uz mani. «Šai sievietei ir tikai klāja biļete,» viņa sacīja. «Nu ko tur var darīt?» es jautāju. Bet es sapratu Edvardas skatienu. Es neesmu dzimis bagātnieks, esmu uzstrādājies no nabadzības un neizsviežu naudu vējā. Es aizgāju tālāk no šās sievietes un domāju: «Ja šai sievietei jāpērk biļete, lai pērk Edvarda, viņai un viņas tēvam ir vairāk naudas nekā man.» Un Edvarda tiešām pati samaksāja par biļeti. Šajā ziņā viņa nav skopa, viņai ir laba sirds. Bet, kā es te sēžu, varu apgalvot, ka viņa gaidīja, lai par kajītes biļeti šai sievietei un bērnam samaksāju es. Tagad klausieties tālāk! Sieviete piecēlās un pateicās par lielo palīdzību. «Nepateicieties man, bet tur tam kungam,» Edvarda rāmi atbildēja un norādīja uz mani. Ko jūs par to teiksiet? Es noklausījos, kā sieviete pateicas man, un paliku viņai atbildi parādā. Redzat, tāds bija šis gadījums, bet es varētu pastāstīt par daudziem. Tos piecus dālderus viņa pati iedeva laiviniekam. Būtu to darījis jūs, viņa jums mestos ap kaklu. Jūs tad būtu īsts bruņinieks, kas izdara tādu muļķību un par vecu kurpi samaksā piecus dālderus, — to viņa bija cerējusi un iztēlojusies. Bet, tā kā jūs to nedarījāt, tad viņa pati to izdarīja jūsu vārdā. Tāda viņa ir, neprātīgi izšķērdīga un vienlaikus taupīga.

— Vai tad neviens viņu nespēj iegrožot? — es vaicāju.

— Viņu vajadzētu audzināt, — ārsts izvairīgi atbildēja. — Tas ir slikti, ka viņai tik daudz atļauts: viņa var darīt visu, ko grib, viņa ir izlutināta, visi pievērš viņai uzmanību. Viņa savaldzina visus, neviens nav pret viņu vienaldzīgs, un allaž atrodas kāds, ko viņa sev pakļauj. Vai esat ievērojis, kā es pret viņu izturos? Kā pret skolnieci, pret skuķēnu, pamācu, aizrādu uz valodas kļūdām, nepalaižu garām izdevību iedzīt viņu sprukās. Vai jūs domājat, ka viņa to nesaprot? Ak, viņa ir lepna un stūrgalvīga, tas viņai stipri kož kaulā, bet viņa ir par lepnu, lai to parādītu. Bet tā pret viņu jāizturas. Kad jūs ieradāties, es viņu jau biju audzinājis veselu gadu, šīs audzināšanas sekas bija jūtamas, viņa jau raudāja, kad jutās sāpināta vai aizskarta, bija kļuvusi cilvēcīga. Bet tad atnācāt jūs un visu izjaucāt. Tā tas ir, viens zaudē pacietību, bet tam seko otrs; pēc jums varbūt ieradīsies kāds trešais, ej nu sazini...

«Nabaga ārsts grib atriebties,» es nodomāju un sacīju:

— Bet sakiet, dakter, — kāpēc jūs uzņematies pūles, lai to visu man pastāstītu? Vai lai es jums palīdzu audzināt Edvardu?

— Viņa taču ir karsta kā vulkāns, — viņš joprojām runāja, neievērojis manu jautājumu. — Jūs prasījāt, vai neviens viņu nebildinās? Kāpēc ne? Viņa gaida savu princi, tas nenāk un nenāk, viņa atkal un atkal jūtas vīlusies, viņa domāja, ka jūs esat gaidītais princis, sevišķi tāpēc, ka jums ir tāds skatiens kā dzīvniekam, ha-hā!

Paklausieties, leitnanta kungs, jums katrā ziņā vajadzēja paņemt līdzi savu formas tērpu. Tad jūs kaut ko nozīmētu. Kāpēc lai neviens viņu nebildinātu? Esmu redzējis, kā viņa žņauga rokas, gaidot to, kas atnāktu un viņu paņemtu, aizvestu, valdītu pār viņas miesu un dvēseli. Jā. Bet viņam jānāk no tālienes, kā no gaisa jānokrīt kādā jaukā dienā un krasi jāatšķiras no pārējiem cilvēkiem. Es domāju, ka Maka kungs ne velti sarīkoja ekspedīciju, tas nebija tikai ceļojums vien, viņš atgriezās kopā ar kādu kungu.

— Ak tā, ar kādu kungu?

— Jā, bet tas, izrādās, nebija piemērots, — ārsts sacīja un rūgti iesmējās. — Tas bija vīrs manos gados un kliboja tāpat kā es. Tas nebija nekāds princis.

— Un uz kurieni viņš aizbrauca? — es jautāju, vērodams ārstu.

— Uz kurieni aizbrauca? No šejienes? To es nezinu, — ārsts smiedamies atbildēja. — Nu gan esam aizrunājušies! Pēc nedēļas jūs jau varēsiet staigāt. Uz redzēšanos!

XIX

Es dzirdēju pie savas būdas sievietes balsi. Asinis man saplūda galvā. Tā bija Edvardas balss.

— Glān! Glān! Es dzirdēju, viņš esot slims? Un mana veļas mazgātāja aiz durvīm atbildēja:

— Nu jau ir gandrīz vesels.

Šis «Glān, Glān!» pāršalca manu miesu un dvēseli, viņa atkārtoja manu vārdu divas reizes, tas mani ietekmēja, viņas balss bija dzidra un trīcoša.

Nepieklauvējusi viņa atvēra durvis, aši ienāca iekšā un raudzījās uz mani. Es uzreiz jutos tāpat kā agrākās dienās. Viņai mugurā bija pārkrāsotā jaka un priekšauts apsiets zemāk, lai izskatītos slaidāka. Es to uzreiz ievēroju, un viņas skatiens, melnīgsnējā seja ar izliektajām uzacīm, viņas maigās rokas — viss mani tik spēji ietekmēja un samulsināja. «Un es viņu esmu skūpstījis!» es nodomāju. Es pietraucos kājās un paliku stāvam.

— Jūs piecēlāties, jūs stāvat, — viņa sacīja. — Sēdieties taču, jums ievainota kāja, jūs to sašāvāt. Mīļais dievs, kā tas notika? Es to tikai tagad dabūju zināt. Visu laiku domāju: «Nez kur palicis Glāns? Viņš vairs nerādās.» Es nekā nezināju. Jūs esat iešāvis sev kājā, kā dzirdu, jau kopš vairākām nedēļām, un es par to nekā nezināju.

Un kā jūtaties tagad? Jūs esat ārkārtīgi bāls, es jūs nemaz vairs nepazīstu. Un kāja?

Vai jūs klibosiet? Dakteris saka, ka jūs neklibošot. Ak, kā es priecājos, ka jūs neklibosiet, pateicos par to dievam! Ceru, jūs atvainosiet, ka es te tā ierados, es nevis gāju, bet skrēju...

Viņa pienāca man cieši klāt, tik tuvu, ka es jutu sejā viņas elpu, es pastiepu pēc viņas rokas. Bet viņa atkāpās. Viņas acis joprojām bija valgas.

— Tas notika tā, — es iesāku. — Gribēju nolikt bisi kaktā, turēju to nepareizi, ar stobru uz leju, un uzreiz izdzirdēju šāvienu. Tas bija nelaimes gadījums.

— Nelaimes gadījums, — viņa domīgi atkārtoja un pamāja. — Ļaujiet apskatīt, tā taču ir kreisā kāja, bet kāpēc tieši kreisā? Nu jā, nejaušība...

— Jā, nejaušība, — es viņu pārtraucu. — Kā lai es to zinu, kāpēc tieši kreisā? Jūs pati redzat, es turēju bisi, lūk, tā un varēju trāpīt arī labajā kājā. Jā, patīkami tas nav.

Viņa joprojām mani domīgi uzlūkoja.

— Nu, tagad jūs drīz atveseļosieties, — viņa teica un pavērās apkārt. — Kāpēc jūs neatsūtījāt to sievieti pie mums pēc ēdiena? Kā jūs iztikāt?

Mēs parunājāmies vēl dažas minūtes. Es jautāju:

— Kad jūs ieradāties, jūsu sejā jautās aizkustinājums un jūsu acis mirdzēja. Jūs man sniedzāt roku. Bet tagad jūsu acis atkal ir vienaldzīgas. Vai man tikai tā liekas?

Klusums.

— Nevar jau pastāvīgi būt...

— Sakiet man tikai šoreiz, — es bildu, — ko es esmu izdarījis tādu, kas jums nepatika? Tas turpmāk man noderētu par mērauklu.

Viņa lūkojās ārā pa logu uz tālo apvārsni, stāvēja, it kā iegrimusi savās domās, un atbildēja, nepagriezusies uz manu pusi.

— Itin neko, Glān. Daudz kas reizēm iešaujas prātā. Vai tagad jūs esat neapmierināts? Iegaumējiet vienu, dažs dod maz, bet tas viņam nozīmē daudz, cits atdod visu, bet tas viņam neprasa nekādus upurus, — kurš ir devis vairāk? Jūs slimības laikā esat kļuvis grūtsirdīgs. Bet kā mēs sākām par to runāt?

Pēkšņi viņa palūkojās uz mani, viņas seja priekā pietvīka, viņa sacīja:

— Kļūstiet drīzāk vesels! Uz redzēšanos! To teikusi, viņa man sniedza roku.

Bet man negribējās spiest viņai roku. Es piecēlos, saliku rokas aiz muguras un dziļi palocījos; tādējādi gribēju pateikties par viņas laipno apciemojumu.

— Atvainojiet, ka nevaru jūs pavadīt, — es teicu.

Pēc viņas aiziešanas es apsēdos, lai vēlreiz visu pārdomātu. Uzrakstīju vēstuli un lūdzu, lai atsūta man formas tērpu.

XX

Pirmā diena mežā.

Esmu laimīgs un tikko turos uz kājām, visa dzīvā radība nāk man klāt un mani apskata, uz lapām sēž vabolītes un skrejvaboles rāpo pa takām. «Patīkama sagaidīšana!» es nodomāju.

Ar katru poru es sajūtu meža dvēseli, es raudu aiz mīlestības, un tas mani bezgala ielīksmo, es gandrīz loku ceļus pateicībā. «Tu, mans labais mežs, manas mājas, esi sveicināts!» man gribas sacīt no visas sirds.

Es apstājos, skatos uz visām pusēm un asarām acīs saucu putnu, koku, akmeņu, zāles un kukaiņu vārdus, raugos apkārt un nosaucu tos pēc kārtas. Es paveros uz kalniem un saku: «Jā, es nāku, nāku!» — it kā mani kāds sauktu. Tur, augstu kalnos, ir savijuši ligzdas vanagi, es jau sen to zinu. Taču, līdzko atceros vanaga ligzdas, iztēles spārni aiznes mani tālu, tālu...

Ap pusdienas laiku es aizbraucu ar laivu līdz kādai mazai saliņai tālu jūrā. Tur zied mēļas puķes uz gariem stiebriem, kuri sniedzas man līdz ceļgaliem. Es brienu pa brīnumainiem augiem, avenājiem, rupjām smilgām; te nemana neviena dzīvnieka, un arī cilvēki te nav spēruši kāju. Jūra, viegli putodama, glaužas pie salas un ietin mani šalku plīvurā. Tālumā pie Olu salām klaigā un laidelējas piekrastes putni. Kur vien skatiens sniedz, visur jūra, tā it kā ieslēdz mani savās skaujās. Svētīta lai ir dzīvība un zeme, un debesis, svētīti lai ir mani naidnieki, šajā brīdī es gribu mīlēt savu visniknāko ienaidnieku un sasiet viņa kurpju saites ...

Krāvēju skaļie izsaucieni atbalsojas līdz šejienei no Maka kunga liellaivas, un šīs pazīstamās skaņas liek man priekā nodrebēt. Es aiziros pie piestātnes, izkāpju krastā, paeju garām zvejnieku būdām un dodos mājup. Ir jau pievakare, es ieturu azaidu, dalos tajā ar Ezopu un no jauna dodos uz mežu. Liegs vējiņš apvēda man seju. «Esi sveicināta!» es saku vēsmai, kas pūš man sejā. «Esi sveicināta, katra mana nervu šķiedriņa priecājas par tevi!» Ezops uzliek ķepu man uz ceļgala. Mani pārņem nogurums, un es aizmiegu.

Dim! Dam! Vai skan zvani? Tālu jūrā, daudzas jūdzes no krasta, ir kalns. Es noskaitu divas lūgšanas, vienu par savu suni, otru pats par sevi, un mēs ieejam kalnā.

Aiz mums aizcērtas vārti, es saraujos un pamostos.

Liesmaini sārto debesis, saule spīd tieši acīs, ir nakts, apvārsnis zaigo gaismā.

Mēs ar Ezopu paslēpjamies ēnā. Visapkārt valda klusums. «Neliksimies vairs gulēt,» es saku Ezopam, «no rīta iesim medībās.» Mūs apmirdz sārta saule, mēs neesam iegājuši kalnā ... un manī notiek kaut kas dīvains, asinis pēkšņi sakāpj galvā. Es jūtu, ka mani kāds it kā noskūpsta, un šis skūpsts deg uz manām lūpām. Es paskatos apkārt — neviena nav. «Iselin!» es čukstu. Zāle čaukst, laikam krīt lapas, bet tie varētu būt arī soļi. Mežs nošalc trīsās. «Tā droši vien ir Iselinas dvaša,» es nodomāju.

Te ir staigājusi Iselina, te viņa noklausījusies mednieka lūgšanas, un šis mednieks bija ģērbies zaļos svārkos, dzelteniem zābakiem kājās. Viņš dzīvoja savā mājā divas ceturtdaļjūdzes no šejienes, viņa sēdēja pie loga un klausījās medību taures skaņās.

Tas notika pirms četrām paaudzēm. Te bija brieži un vilki, un lāči, un daudz mednieku, un visi redzēja viņu pieaugam, un ikviens gaidīja uz viņu. Viens bija redzējis viņas acis, cits dzirdējis viņas balsi, bet reiz kāds puisis, nespēdams nakti aizmigt, piecēlās, izurba caurumu Iselinas istabas sienā un ieraudzīja viņas balto, samtaino klēpi. Viņas divpadsmitā mūža gadā te ieradās Dundass. Viņš bija skots, viņš tirgojās ar zivīm, un viņam bija daudz kuģu. Viņam bija dēls. Kad Iselinai bija apritējuši sešpadsmit gadi, viņa pirmo reizi ieraudzīja jauno Dundasu. Viņš kļuva viņas pirmā mīlestība...

Un tādas brīnumainas noskaņas viļņojas manī, kamēr es tā sēžu, mana galva kļūst smaga, es aizveru acis un atkal jūtu uz savām lūpām Iselinas skūpstu. «Iselin, vai tu esi te, tu, mana mūžīgā mīlestība?» es čukstu. «Bet aiz koka droši vien stāv Dideriks?...» Taču mana galva kļūst smagāka un smagāka, un es iegrimstu sapņu viļņos.

Dim! Dam! Liekas, tā ir balss! Piena ceļš tek pa manām dzīslām, tā ir Iselinas balss:

«Dusi! Dusi! Es pastāstīšu tev par savu mīlestību, kamēr tu guli, pastāstīšu par savu pirmo nakti. Atceros, es aizmirsu aizslēgt durvis. Man bija sešpadsmit gadu, bija pavasaris, pūta silts vējš; un atnāca Dundass. Likās, it kā atlidotu ērglis. Es viņu satiku kādu rītu pirms medībām, viņam bija divdesmit pieci gadi, un viņš bija atbraucis no tālām zemēm, mēs kopā staigājām pa dārzu, un, kad viņš pieskārās man ar elkoni, es viņu iemīlēju. Uz pieres viņam parādījās divi sārti plankumi, un šos plankumus es būtu varējusi noskūpstīt.

Vakarā pēc medībām es klīdu pa dārzu, es gaidīju viņu un baiļojos, ka viņš neatnāks. Es klusi minēju viņa vārdu, taču baidījos, ka viņš to neizdzird. Tad viņš iznāca no krūmiem un čukstēja: «Šonakt vienos!» Pēc tam viņš izgaisa.

«Šonakt vienos,» es atkārtoju. «Ko viņš ar to gribēja sacīt? Es nekā nesaprotu.

Viņš laikam gribēja sacīt, ka šonakt vienos atkal dosies uz svešām zemēm, bet kāda man tur daļa?»

Un es aizmirsu aizslēgt durvis ...

Vienos viņš ienāca manā istabā.

«Vai durvis nebija aizslēgtas?» es vaicāju.

«Tūlīt aizslēgšu,» viņš atbildēja.

Un viņš aizslēdza durvis no iekšpuses.

Mani ļoti biedēja viņa zābaku klaudzoņa.

«Neuzmodini manu kalponi!» es sacīju.

Es baiļojos arī no krēsla čīkstoņas un teicu:

«Nē, nē, nesēdies uz krēsla, tas čīkst.»

«Vai drīkstu apsēsties uz tavas gultas?» viņš jautāja.

«Jā,» es atbildēju.

Bet to teicu tikai tāpēc, ka krēsls čīkstēja.

Tā mēs sēdējām uz manas gultas. Es pavirzījos tālāk, viņš pievirzījās tuvāk. Es lūkojos grīdā.

«Tu trīci,» viņš teica un paņēma manu roku. Pēc brītiņa viņš teica: «Vai, kā tu trīci!» — un mani apskāva.

Viņa skavās es sasilu. Tā mēs sēdējām un klusējām. Iedziedājās gailis.

«Vai dzirdi, gailis dzied. Drīz būs rīts,» viņš teica.

Un viņš man pieskārās un mani apmulsināja.

Vai tu skaidri dzirdēji gaili dziedam?» es čukstēju.

Pēksņi atkal ieraudzīju divus drudžaini sārtus plankumus uz viņa pieres un gribēju piecelties. Bet viņš mani atturēja, es noskūpstīju abus mīļos plankumus un aizvēru acis ...

Tad atausa rīts, bija jau gaišs. Es atmodos un nepazinu savas istabas sienas, es stāvēju un nepazinu savas kurpītes, kaut kas manī šalkoja un strāvoja. «Kas gan šalko manī?» es smaidīdama domāju. Liekas, sit pulkstenis, cik tas nosita? Neko es nesapratu, atcerējos tikai, ka biju aizmirsusi aizslēgt savas istabas durvis. Ienāca kalpone.

«Tavas puķes nav aplietas,» viņa teica. Es biju aizmirsusi savas puķes. «Tu esi saburzījusi kleitu,» viņa sacīja. «Kad es varēju saburzīt kleitu,» es smaidīdama domāju. «Vai šonakt?» Pie vārtiem apstājās pajūgs.

«Un tavs kaķis arī nav pabarots,» kalpone sacīja. Bet es aizmirsu savas puķes, savu kleitu un kaķi un vaicāju:

«Vai tur piebrauca Dundass? Palūdz viņu tūdaļ ienākt, es viņu gaidu, man kaut kas . .. kaut kas ...»

Un nodomāju: «Nez vai viņš atkal aizslēgs durvis?»

Viņš pieklauvēja. Es atvēru durvis un pati tās aizslēdzu, lai izdarītu viņam pakalpojumu.

«Iselin!» viņš čukstēja un uzspieda uz manām lūpām ilgu skūpstu.

«Es tevi neesmu aicinājusi,» es čukstēju.

«Neesi aicinājusi?» viņš vaicāja.

Es no jauna gauži apmulsu un atbildēju:

«Ak jā, es sūtīju pēc tevis. Es tik ļoti pēc tevis atkal ilgojos. Paliec brītiņu!»

Un es aiz mīlestības aizklāju acis. Viņš nelaida mani vaļā, man saļodzījās kājas, un es pieglaudos viņam pie krūtīm.

«Man liekas, atkal dzied gailis?» viņš sacīja un ieklausījās.

Bet, dzirdot viņa vārdus, es viņu pārtraucu un atbildēju:

«Nē, kādēļ tu domā, ka tur atkal dzied gailis? Neviens nedziedāja.» Viņš noskūpstīja manas krūtis.

«Tur klukstēja tikai vista,» es pēdējā mirklī sacīju. «Pagaidi, es aizslēgšu durvis,» viņš teica un gribēja piecelties. Es viņu atturēju un čukstēju: «Ir jau aizslēgtas ...»

Un atkal pienāca vakars, un Dundass aizbrauca. Mani pāršalca it kā zeltainas trīsas. Es apstājos pie spoguļa, manī raudzījās divas mīlas pilnas acis, kaut kas manī saviļņojās no pašas skatiena, strāvoja ap manu sirdi. Ak dievs, nekad es uz sevi nebiju raudzījusies tādām acīm, aiz mīlestības es skūpstīju pati savas lūpas spogulī...

Un tagad esmu tev izstāstījusi par savu pirmo nakti un rītu un vakaru pēc tās. Un vēlāk es tev pastāstīšu par Svenu Herlufsenu. Viņu es arī mīlēju, viņš dzīvoja jūdzi attālu no šejienes, tur, uz tās salas, vai redzi, un siltajās vasaras naktīs es pati ar laivu braucu pie viņa, jo es viņu mīlēju. Es tev pastāstīšu arī par Stameru. Viņš bija mācītājs, es viņu mīlēju. Es mīlēju visus ...» Miegā es dzirdu, kā Sirilundā dzied gaiļi.

— Vai dzirdi, Iselin, arī mums dzied gailis! — es līksmi izsaucos un izstiepju rokas. Es pamostos. Ezops jau ir piecēlies. — Aizgājusi! — es bēdīgi saku un raugos apkārt. Neviena nav. Itin neviena! Drudžaini satraukts es dodos mājup. Ir rīts. Gaiļi Sirilundā joprojām dzied.

Pie būdas stāv sieviete, tā ir Eva. Rokās viņai virve, viņa grasās iet uz mežu pēc malkas. Viņa ir tik jauniņa, gluži kā rītausma, krūtis viņai strauji cilājas, pār viņu līst saules zelts.

— Tikai nedomājiet... — viņa iesāk un saminstinās.

— Ko, Eva?

— Ka nācu šurp, lai satiktu jūs, es tikai gāju garām ... Un viņa tumši pietvīkst.

XXI

Slimā kāja man joprojām radīja mokas un neērtības, naktīs tā bieži niezēja un neļāva aizmigt, lāgiem to caururba smeldzīgas sāpes un uz laika maiņām lauzīja. Tas vilkās ilgi. Taču klibot es nekliboju.

Dienas aizritēja.

Maka kungs bija atgriezies, es to tūdaļ dabūju manīt. Viņš man atņēma laivu un sagādāja grūtības; medību sezona vēl nebija sākusies, un es nekā nedrīkstēju šaut. Bet kādēļ viņš, ne vārda neteicis, atņēma man laivu? Divi Maka kunga noliktavu strādnieki no rīta bija izveduši jūrā kādu svešinieku.

Es satiku ārstu.

— Man atņēma laivu, — es teicu.

— Te ieradies kāds viesis, — viņš atbildēja. — Viņu ik dienas ar laivu vedīs jūrā un vakaros atpakaļ. Viņš pēta jūras dzīles.

Atbraucējs bija soms. Maka kungs ar viņu nejauši bija iepazinies uz tvaikoņa klāja, viņš brauca no Špicbergenas, veda līdzi gliemežvāku un jūras dzīvnieciņu krājumu, viņš dēvējās par baronu. Maka kunga mājā viņam tika ierādīta lielā zāle un blakus istaba. Pret viņu izturējās ar lielu uzmanību.

«Es ilgi neesmu ēdis gaļu, varbūt Edvarda mani pacienās ar vakariņām,» nodomāju un devos uz Sirilundu. Es tūdaļ ievēroju, ka Edvardai mugurā jauna kleita.

Šķita, ka viņa ir izaugusi, kleita bija ļoti gara.

— Piedodiet, ka es nepieceļos, — viņa vienīgi sacīja un sniedza man roku.

— Jā, mana meita diemžēl savārgusi, — Maka kungs apliecināja. — Saaukstējusies, tā iet, kad nepiesargās ... Jūs laikam esat atnācis sakarā ar laivu? Vajadzēs jums dot citu, mazāku. Tā gan nav jauna, bet ja labi izsmeļ... Redzat, pie mums apmeties zinātnieks, un jūs taču saprotat, ka šis kungs... Viņam nav daudz laika, viņš strādā visu dienu un atgriežas tikai vakarā. Pagaidiet, viņš drīz būs, tad jūs viņu sastapsiet. Vai jūs negribētu ar viņu iepazīties? Te ir viņa vizītkarte — ar ģerboni, viņš ir barons. Patīkams cilvēks. Es iepazinos ar viņu nejauši.

«Redz nu,» es nodomāju. «Tevi vakariņās neielūdz. Paldies dievam, es jau tikai tāpat iegriezos, iešu mājās. Būdā man ir vēl nedaudz zivju Gan jau iztikšu.»

Atnāca barons. Neliela auguma vīrietis ap gadiem četrdesmit. Viņa seja bija šaura un gara, izcilniem vaigu kauliem, bārda šķidra un melna. Skatiens aiz biezajiem briļļu stikliem bija ass un urbīgs. Pat uz viņa krekla pogām bija piecstarainais ģerbonis, tāds pats kā uz vizītkartes. Viņš bija mazliet sakumpis, kalsnās rokas klāja zilas dzīslas, bet nagi šķita kā no dzeltena metāla.

— Ļoti priecājos, leitnanta kungs. Vai leitnanta kungs te dzīvo jau ilgi?

— Dažus mēnešus.

Patīkams cilvēks. Maka kungs ierosināja viņam pastāstīt par gliemežvākiem un jūras dzīvnieciņiem. Viņš to darīja labprāt. Paskaidroja, kādas mālu šķirnes atrodas Govju salu apkaimē, iegāja zālē un iznesa no turienes Baltās jūras aļģu paraugu. Viņš visu laiku cēla pie virsdegunes labās rokas rādītāja pirkstu un stumdīja uz deguna biezas zelta acenes. Maka kungs likās ļoti ieinteresēts. Aizritēja stunda.

Barons ierunājās par negadījumu ar manu kāju, par manu nelaimīgo šāvienu. Vai es esot jau pavisam vesels? Tiešām? Viņš par to priecājoties.

«Kā viņš zina par šo negadījumu?» es domāju. Un vaicāju:

— No kā barona kungs dzirdējis par manu nelaimi?

— No ... Jā, kurš tas bija? No Makas jaunkundzes, man šķiet. Vai nav tiesa, Makas jaunkundz?

Edvarda pietvīka kā uguns.

Es te biju atnācis tik nožēlojams, vairākas dienas mani bija mācis smags izmisums, bet no šiem svešinieka vārdiem man uzreiz kļuva silti ap sirdi. Es nepaskatījos uz Edvardu, bet domāju: «Pateicos tev, ka esi par mani runājusi, ka tava mute minējusi manu vārdu, kaut arī tev tas nekā nenozīmē. Ar labu nakti!»

Es ardievojos. Edvarda arī tagad nepiecēlās, pieklājības labad viņa aizbildinājās ar savārgumu. Vienaldzīgi viņa man sniedza roku.

Un Maka kungs aizrautīgi runājās ar baronu. Viņš stāstīja par savu vectēvu konsulu Maku:

— Neatceros, vai jau esmu stāstījis barona kungam, ka šo spraudi pie mana vectēva krūtīm pats ar savu roku piespraudis karalis Kārlis Juhans.

Es izgāju ārā uz kāpnēm, neviens mani nepavadīja. Garām ejot, pametu skatienu uz zāles logiem, tur stāvēja Edvarda, tik gara un slaida, ar abām rokām viņa bija atbīdījusi aizkarus un lūkojās ārā. Es pat nepaklanījos, galva man bija tukša, mani pārņēma liels mulsums, un es steidzos projām.

«Paklau, apstājies mirkli!» es pats sev uzsaucu, kad biju sasniedzis mežmalu.

«Augstais dievs, tam jādara gals.» Es pēkšņi aizsvilos un bezspēcīgās dusmās ievaidējos. Man vairs nebija nedz goda jūtu, nedz lepnuma. Edvardas labvēlību es biju baudījis ne vairāk par nedēļu, tagad tas sen jau garām, bija laiks pie tā pierast.

Taču mana sirds joprojām nerimās un sauca viņu un par viņu atgādināja ceļa putekļi, gaiss, zeme zem manām kājām... Dievs debesīs, ko tas nozīmē!

Es iegāju būdā, izcepu zivis un ieturēju vakariņas.

«Augas dienas tu sevi nomoki nožēlojama skolas skuķa dēļ, un tukši sapņi nedod tev miera naktīs. Un smacīgs gaiss apžņaudz tavu galvu, sasmacis, smirdošs pērngada gaiss. Bet debesis trīsuļo brīnišķā zilgmē, un kalni aicina tevi. Nāc, Ezop, heisā!»

XXII

Aizritēja nedēļa. Es aizņēmos no kalēja laivu un zvejoju iztikai zivis. Edvarda un barons vakarus allaž pavadīja kopā, līdzko viņš atgriezās no jūras, reiz es viņus redzēju pie dzirnavām. Citreiz viņi abi pagāja garām manai būdai, es atrāvos no loga un katram gadījumam klusi aizslēdzu durvis. Es redzēju viņus kopā, bet tas mani nemaz neietekmēja; es tikai paraustīju plecus. Kādu vakaru es viņus abus sastapu uz ceļa, mēs sasveicinājāmies, es pagaidīju, kamēr palokās barons, bet pats nevērīgi pieliku pāris pirkstu pie cepures. Es mierīgi gāju viņiem garam un vienaldzīgi viņus uzlūkoju.

Atkal aizritēja diena.

Cik daudz garu, vienmuļu dienu jau aizritējis! Mani bija pārņēmusi dziļa nomāktība, galvā bija tikai viena doma, pat draudzīgais pelēkais akmens pie manas būdas it kā bezcerīgi un skumīgi noskatījās uz mani, kad es tam gāju garām. Tuvojās lietus, bija spiedīgs karstums, kreiso kāju lauzīja, no rīta redzēju trakojam Maka kunga ērzeli, tas viss liecināja par laika maiņu. «Jānodrošinās ar iztiku, kamēr vēl pieturas labs laiks,» es nospriedu.

Es piesēju Ezopu saitē, paņēmu makšķerēšanas piederumus un bisi un devos uz piestātni. Jutos neparasti nomākts.

— Kad pienāks pasta kuģis? — es jautāju kādam zvejniekam.

— Pasta kuģis? Pēc trim nedēļām, — viņš atbildēja.

— Es gaidu savu formas tērpu, — sacīju.

Pēc tam es satiku vienu no Maka kunga veikala pārdevējiem. Es paspiedu viņa roku un teicu:

— Dieva dēļ, sakiet — vai jūs nekad vairs Sirilundā nespēlējat vistu?

— Kā tad ne? Spēlējam gan, turklāt bieži, — viņš atbildēja.

Klusums.

— Man pēdējā laikā nav iznācis aiziet, — es piemetināju.

Aizīros līdz saviem sēkļiem. Bija kļuvis tveicīgs, odi lidoja bariem, un man visu laiku vajadzēja smēķēt, lai no tiem paglābtos. Zivis kodās, es makšķerēju ar divām makšķerēm un izvilku krietnu lomu. Atceļā nošāvu divus alkus.

Kad piestāju pie steķiem, tur stāvēja kalējs. Viņš strādāja. Man ienāca prātā kāda doma, un es viņam vaicāju:

— Vai neiesim kopā mājās?

— Nē, — viņš atbildēja. — Maka kungs man iedevis tik daudz darba, ka jāstrādā līdz pusnaktij.

Es pamāju un nodomāju, ka tas ir labi. Paņēmu savu lomu un devos projām, gāju gar kalēja māju. Eva bija viena pati mājās.

— Es tik ļoti pēc tevis ilgojos, — es viņai teicu. Un mani aizkustināja viņas mulsums, viņa tikko uzdrīkstējās mani uzlūkot. — Tu esi tik jauna, un tev ir tik labas acis, — es viņai teicu. — Sodi mani, ka esmu domājis par kādu citu vairāk nekā par tevi. Es atnācu, lai uz tevi vienīgi palūkotos, es jūtos tik labi kopā ar tevi, mana mīļā meitene. Vai tu dzirdēji, ka es naktī tevi saucu?

— Nē, — viņa izbijusies atbildēja.

— Es saucu Edvardu, Edvardas jaunkundzi, bet domāju par tevi. Es pat atmodos. Jā, es domāju par tevi, atvaino, es pārteicos, kad minēju Edvardu. Nerunāsim vairs par viņu. Ak dievs, cik tu esi mīļa meitene, Eva! Tavas lūpas šodien ir tik sārtas. Tev ir skaistākas kājas nekā Edvardai, paskaties pati.

Es pacēlu viņas svārkus, lai viņa varētu aplūkot savas kājas.

Viņas sejā atmirdz tāds prieks, kādu es nekad neesmu redzējis. Viņa aizgriežas, bet tad pārdomā un ar vienu roku apskauj man kaklu.

Paiet kāds laiciņš. Mēs runājamies, visu laiku sēžam uz gara sola un runājamies par dažnedažādām lietām. Es saku:

— Tici vai netici, bet Edvardas jaunkundze vēl nav iemācījusies pareizi runāt, viņa runā kā bērns, saka «vairāk laimīga», nevis «laimīgāka», es pats to dzirdēju. Vai tev šķiet, ka viņas piere ir skaista? Man gan ne. Viņas piere ir pretīga. Viņa nemazgā arī rokas.

— Mēs taču nolēmām vairs nerunāt par viņu.

— Pareizi. Es aizmirsu.

Paiet atkal kāds laiciņš. Es, domās iegrimis, klusēju.

— Kāpēc tev valgas acis? — Eva jautā.

— Viņas piere tomēr ir skaista, — es saku, — un viņas rokas vienmēr ir tīras. Vienīgi nejaušības dēļ tās reiz nebija lāgā nomazgātas. Es tikai to gribēju sacīt.

Tomēr es turpinu, runāju ātri, zobus sakodis:

— Es vienmēr domāju tikai par tevi, Eva, man ienāca prātā tev kaut ko pastāstīt, tu droši vien kaut ko tādu nebūsi dzirdējusi. Kad Edvarda pirmo reizi ieraudzīja Ezopu, viņa teica: «Ezops, tas taču bija zinātnieks, liekas, frīģietis.» Vai tas nav muļķīgi? To viņa tajā pašā dienā bija izlasījusi kādā grāmatā, esmu pārliecināts.

— Jā? — Eva iebilstas. — Nu un tad?

— Cik atceros, viņa arī teica, ka Ezopa skolotājs bijis Ksantuss. Ha-ha-hā!

— Jā?

— Kāda vajadzība darīt zināmu klātesošajiem, ka Ezopa skolotājs bijis Ksantuss? Es tikai tā vaicāju. Ak, šodien tev nav noskaņas, Eva, citādi tu aiz smiekliem vai pārplīstu.

— Nē, man arī šķiet, ka tas ir jocīgi, — Eva saka un pārsteigta piespiesti smaida.

— Bet es to nesaprotu tik labi kā tu.

Es klusēju un domāju, klusēju un domāju.

— Varbūt labāk klusēsim un nemaz nerunāsim, tikai tāpat pasēdēsim? — Eva klusi ierunājas. Viņas acis staro labsirdībā, viņa noglāsta man galvu.

— Tu labā, labā dvēsele! — es izsaucos un dedzīgi viņu piekļauju sev klāt. — Es jūtu, ka beidzos vai nost aiz mīlestības pret tevi, mīlu tevi aizvien vairāk un vairāk, es ņemšu tevi līdzi, kad braukšu projām. Gan redzēsi! Vai brauksi man līdzi?

— Jā, — viņa atbild.

Šo «jā» es gandrīz nedzirdu, bet uzminu pēc viņas elpas, pēc viņas sejas, mēs cieši jo cieši apskaujamies, un viņa atdodas bez apdoma. Pēc stundas es atvadoties noskūpstu Evu un eju projām. Durvīs es saduros ar Maka kungu.

Pašu Maka kungu.

Viņš satrūkstas, paliek stāvam uz sliekšņa un apjucis raugās istabā. — Nu jā! — viņš saka un nekā cita nevar izteikt.

— Jūs negaidījāt, ka te sastapsiet mani? — es saku un palokos.

Eva sēž nepakustēdamās.

Maka kungs ir atjēdzies, viņš jau pavisam mierīgi atbild:

— Jūs maldāties, tieši jūs es meklēju. Esmu spiests jums atgādināt, ka no pirmā aprīļa līdz piecpadsmitajam augustam ir aizliegts šaut ceturtdaļjūdzes attālumā no putnu ligzdu un perēšanas vietām. Šodien jūs uz salas nošāvāt divus putnus, ir cilvēki, kas to redzējuši.

— Es nošāvu divus alkus, — apjucis atbildēju. Es sapratu, ka viņam taisnība.

— Vai nu divus alkus, vai divas garlakas — tam nav nozīmes. Jūs esat šāvis tur, kur šaut aizliegts.

— Es atzīstos, — atbildēju. — Tikai tagad to atcerējos.

— Bet jums tas jāatceras.

— Arī maijā es izšāvu no abiem stobriem aptuveni tai pašā vietā. Tas notika izbraucienā ar laivām. Pēc jūsu lūguma.

— Tā ir pavisam cita lieta, — Maka kungs atcirta.

— Bet, velns ar ārā, jūs taču pats labi zināt, kas jums tagad jādara!

— Pat ļoti labi zinu, — viņš atbildēja.

Eva gaidīja, kad es iešu ārā, un devās man pakaļ. Viņa bija apsējusi lakatu un pameta māju, redzēju, ka viņa pagriezās uz piestātnes pusi. Maka kungs gāja uz Sirilundu.

Es pārdomāju notikušo. Cik veikli Maka kungs atrada izeju! Un kā viņa acis dzēlās manī! Viens šāviens, divi šāvieni, divi alki, soda nauda, samaksa. Un tagad viss, viss ir izbeigts ar Maka kungu un viņa ģimeni. Īstenībā viss norisinājās labi un ātri...

Sāka līt, krita pirmās retās lāses. Žagatas lidoja pie pašas zemes, un, pārnācis mājās, es palaidu vaļā Ezopu; suns tūlīt sāka ēst zāli. Sacēlās stiprs vējš.

XXIII

Jūdzi lejup es redzu jūru. Līst, un es atrodos kalnos, kāda klints nokare mani pasargā no lietus. Es smēķēju savu pīpi, piebāžu un piebāžu no jauna, un ikreiz, kad aizdedzinu tabaku, tajā atdzīvojas un sarosās ugunīgi tārpiņi. Gluži tāpat manā galvā rosās domas. Zemē mētājas klūdziņas no kādas izpostītas ligzdas. Un tieši tāda pati kā šī ligzda ir arī mana dvēsele.

Es atceros katru nieku, katru sīkumu no tā, kas notika tajā un nākamajā dienā. Ak vai, cik nelāgi viss iznāca!..

Es sēžu te, kalnos, jūra un gaiss vaid, žēli vaimanā, manās ausīs skan vēja gaudas.

Tālumā redzami šoneri un liellaivas uzvilktām burām, uz tām ir cilvēki, tiem kaut kur jātiek. «Ak dievs, kur tie steidzas tādā laikā?» es nodomāju.

Jūra mutuļo, bangas ceļas un plok, ceļas un plok, šķiet, ka jūra pilna satracinātu nezvēru, kas rēkdami metas cits citam virsū, nē, tur vesels bars gaudojošu velnu dejo riņķa deju, tie palecas, ierauj galvu plecos un sakuļ ūdeni biezās putās ar savām rokām. Tālu, tālu jūrā slienas klints, uz tās paceļas ūdens gars, tas purina baltas krēpes aiz zvalstīgiem kuģīšiem, kas, burām plandot, dodas pretī vētrai un jūrai — ho-ho! — pretī ļaunajai jūrai...

Es priecājos, ka esmu viens, ka neviens nevar redzēt manas acis, es piekļaujos klints sienai, tā ir mans balsts, un es zinu, ka neviens nevar piezagties un mani novērot no aizmugures. Pār kalniem, spalgi kliegdams, pārlido kāds putns, tai pašā mirklī netālu atšķeļas klints bluķis un ieveļas jūrā. Bet es sēžu nepakustēdamies, sirds nemiers pēkšņi norimst, jūtos tīkami, ka esmu te pasargāts no lietus, kas līst un līst.

Es aizpogāju svārkus un pateicos dievam par šiem siltajiem svārkiem. Laiks aizrit. Es aizsnaužos.

Ir pievakare. Es eju uz mājām, lietus joprojām līst. Pēkšņi jūtos pārsteigts. Manā priekšā uz takas stāv Edvarda. Viņa ir izmirkusi līdz ādai, acīmredzot ilgi stāvējusi lietū, bet viņa smaida. «Nu, paskat tik!» es nodomāju, un mani pārņem dusmas, no visa spēka sažņaudzu bisi un eju viņai pretī, nelikdamies redzam viņas smaidu.

— Labdien! — viņa pirmā izsaucas. Es panākos dažus soļus viņai tuvāk un tikai tad saku, — Sveika, daiļā jaunava!

Mans joks viņu samulsina. Ak, es pats neapjēdzu, ko saku. Viņa izbijusies raugās uz mani un bikli smaida.

— Vai jūs bijāt kalnos? — viņa jautā. — Jūs esat samircis. Man ir lakats, ņemiet, tas man ir lieks ... Nē, jūs mani negribat pazīt. — Un viņa nodur acis un krata galvu.

— Lakatu? — Es vaibstos aiz dusmām un pārsteiguma.

— Man ir svārki, varbūt jūs ņemsiet tos? Man tie arī ir lieki, es tos tik un tā atdošu pirmajam garāmgājējam, tātad ņemiet, nekautrējieties! Jebkura zvejnieksieva tos ar prieku paņemtu.

Redzu, ka Edvarda tver katru manu vardu, klausās tik saspringti, ka atkārusies apakšlūpa un viņa izskatās neglīta. Viņa tā stāv, turēdama rokā lakatu, tas ir balts zīda lakats, viņa to noņēmusi no kakla. Es arī novelku svārkus.

— Dieva dēļ, velciet tos tūlīt mugurā! — viņa sauc.

— Kāpēc jūs tā darāt? Vai jūs man tik ļoti dusmojat? Augstais dievs, velciet taču svārkus mugurā, jūs galīgi izmirksiet!

Es uzvelku svārkus.

— Uz kurieni jūs? — vienaldzīgi vaicāju.

— Ne uz kurieni... Nesaprotu, kāpēc jūs novilkāt svārkus...

— Kur tad šodien palicis jūsu barons? — es prašņāju, — Tādā laikā grāfs diezin vai būs jūrā...

— Glān, es jums tikai gribēju kaut ko sacīt... Es viņu pārtraucu:

— Vai drīkstu jūs lūgt nodot hercogam manu sveicienu? Mēs raugāmies viens uz otru. Esmu sagatavojies tūlīt pārtraukt viņu, tiklīdz viņa atvērs muti. Beidzot viņas seja sāpīgi noraustās, es novēršu acis un saku:

— Vaļsirdīgi runājot, dodiet tam princim kurvīti, Edvardas jaunkundz. Viņš jums nav piemērots. Varu derēt, ka viņš visas šīs dienas nododas aprēķiniem, vai ņemt jūs par sievu vai ne, bet jums tas nemaz nav glaimojoši.

— Ne, nerunāsim par to, vai ne, Glān? Es par jums domāju, jūs esat ar mieru novilkt svārkus un izmirkt kāda cita cilvēka dēļ, es atnācu pie jums, lai...

Es paraustu plecus un saku: — Es jums ieteiktu ņemt ārstu. Kāda viņam vaina? Vīrietis labākajos gados, gaišu galvu. Ieteicu jums padomāt.

— Uzklausiet mani tikai vienu mirkli...

— Būdā mani gaida Ezops, mans suns. — Es paceļu cepuri, paklanos un atkal saku: — Sveika, daiļā jaunava! Un aizeju.

Viņa iekliedzas, kliedz skaļā balsī: — Nē, neizrauj man sirdi no krūtīm! Es šodien atnācu pie tevis, es tevi te gaidīju un tev uzsmaidīju, kad tu parādījies. Vakar es gandrīz zaudēju prātu, jo visu laiku domāju par vienu un to pašu, galva man griezās, es domāju tikai par tevi. Šodien es sēdēju istabā, kāds ienāca, es nepacēlu acis, bet zināju, kas tas ir. «Vakar noairēju pusjūdzi,» viņš teica. «Vai nenogurāt?» es vaicāju.

«Kā nu ne, ļoti noguru, rokas vienās tulznās,» viņš teica un izskatījās ļoti apbēdināts.

Es nodomāju: «Ir nu gan par ko bēdāties!» Tad viņš teica: «Šonakt es dzirdēju čukstus aiz mana loga, tur jūsu istabene ķiķinājās ar vienu no jūsu veikala pārdevējiem.» — «Jā, viņi viens otru mīl,» es teicu. «Bet pulkstenis bija divi!» — «Nu un tad?» es vaicāju un piebildu: «Naktis pieder viņiem.» Tad viņš pastumdīja savas zelta acenes un teica: «Bet vai jums neliekas, ka sačukstēties zem logiem nakts vidū nav visai pieklājīgi?» Es joprojām neskatījos uz viņu, un tā mēs sēdējām kādas minūtes desmit. «Atļaujiet, es atnesīšu jums plecu lakatu?» viņš vaicāja. «Nē, pateicos,» es atbildēju. «Kas gan iegūs šo mazo rociņu?» viņš jautāja. Es klusēju, manas domas bija citur. Viņš man uzlika uz ceļiem kastīti, es to atvēru, tajā bija spraude. Uz spraudes bija ģerbonis, es tajā saskaitīju desmit akmentiņus... Glān, spraude man ir līdzi, vai gribi to apskatīt? Tā ir samīdīta un saspiesta, nāc, palūko, tā ir saspiesta... «Ko es ar šo spraudi lai iesāku?» es vaicāju. «Izgreznojieties,» Viņš atbildēja. Bet es sniedzu viņam spraudi un teicu: «Lieciet mani mierā, es domāju par kādu citu.» — «Par kuru tad?» viņš vaicāja. «Par kādu mednieku,» es atbildēju, «viņš man par atmiņu uzdāvināja tikai divas skaistas putnu spalvas. Bet jūs savu spraudi ņemiet atpakaļ.» Bet viņš neņēma spraudi. Tikai tad es uz viņu paskatījos, viņa acis urbās manī. «Spraudi es atpakaļ neņemšu, dariet ar to, ko gribat, kaut vai samīdiet,» viņš teica. Es piecēlos, noliku spraudi uz grīdas un saspiedu ar papēdi. Tas notika šorīt... Četras stundas es staigāju pa māju, pēcpusdienā izgāju ārā. Viņš mani gaidīja uz ceļa. «Uz kurieni jūs ejat?» viņš vaicāja. «Pie Glāna,» es atbildēju, «gribu lūgt, lai viņš mani neaizmirst...» No vieniem es te stāvu zem koka un gaidu, līdz ieraudzīju tevi. Tu izskatījies kā dievs. Es redzēju, kā tu nāc, redzēju tavu augumu, tavu bārdu un tavus plecus; kā es tevi mīlu — visu, visu... Bet tu esi nepacietīgs, tu gribi iet projām, ej vien, tu pret mani esi vienaldzīgs, tu pat nepaskaties uz mani...

Es stāvēju. Kad viņa apklusa, es atkal sāku iet. Es biju izmisuma nomocīts, es smaidīju, biju nocietinājies.

— Ak jā, — es sacīju un atkal apstājos, — jūs taču gribējāt man kaut ko teikt?

Šis izsmiekls viņu atsaldēja.

— Kaut ko teikt? Bet es jau visu pateicu. Vai tad jūs nedzirdējāt? Nē, man jums vairs itin nekas nav sakāms...

Viņas balss savādi trīsēja, bet tas mani neaizkustināja.

XXIV

Nākamajā rītā, kad gāju ārā, pie manas būdas stāvēja Edvarda.

Naktī es visu biju pārdomājis un izšķīries. Nē, es vairs neļaušu sevi vazāt aiz deguna šai untumainajai pusaudzei, neizglītotai zvejnieku skuķei, viņas vārds jau diezgan ilgi mitis manā sirdī un to izmocījis. Pietiek! Turklāt man šķita, ka ar izsmieklu un vienaldzību iegūstu viņas acīs lielāku cieņu. Cik labi man izdevās viņu ievainot — pēc tam kad viņa vairākas minūtes bija runājusi, es mierīgi sacīju: «Jūs taču gribējāt man kaut ko teikt...»

Viņa stāvēja pie akmens. Viņa bija ārkārtīgi satraukta un gribēja man skriet pretī, bet savaldījās un palika stāvam, rokas žņaudzīdama. Es pacēlu cepuri un, ne vārda neteicis, viņu sveicināju.

— Šodien vēlos no jums tikai vienu, Glān, — viņa steigšus sacīja. Es nekustējos, man gribējās zināt, ko viņa teiks.

— Es dzirdēju, ka jūs esat bijis kalēja mājā. Vēlu vakarā. Mājās bijusi tikai Eva.

Es apjuku un vaicāju:

— Kas jums to teica?

— Es jūs nespiegoju! — viņa iesaucās. — Es to dabūju zināt vakar vakarā, to man pateica tēvs. «Tu esot izturējusies rupji pret baronu?» — «Nē,» es atbildēju. «Un kur nule biji?» viņš vēl vaicāja. Es atbildēju: «Pie Glāna.» Un tad tēvs man to pateica.

Es pārvarēju izmisumu un sacīju:

— Eva ir bijusi arī te.

— Te? Būdā?

Vairākas reizes. Es viņu aicināju. Mēs runājāmies.

— Arī te!

Klusums. «Turies!» es nodomāju un saku:

— Ja nu jūs tik laipni iejaucaties manās darīšanās, es arī darīšu to pašu. Vakar es jums ieteicu ņemt ārstu. Vai esat par to padomājusi? Tas princis taču jums neder.

Viņas acis dusmās iekvēlojās.

— Nu tad ziniet, ka der gan! Viņš ir labāks par jums, viņš nedauza tases un glāzes, un es varu būt droša par savām kurpēm. Jā, viņš prot uzvesties sabiedrībā, bet jūs esat smieklīgs, es jūsu dēļ kaunos. Jūs esat neciešams, vai saprotat, neciešams!

Viņas vārdi mani dziļi aizvainoja, es nodūru galvu un teicu:

— Jums taisnība, esmu atradis no sabiedrības. Esiet žēlsirdīga! Jūs mani nesaprotat, es labāk dzīvoju mežā, tas man sagādā prieku. Te, mežā, nevienam nekaitē, ka esmu tāds, bet, saskaroties ar cilvēkiem, man jāsasprindzina visi spēki, lai uzvestos tā, kā vajadzīgs. Pēdējos divus gadus es tik reti esmu bijis sabiedrībā...

— No jums ik mirkli var sagaidīt vislielākās cūcības,— viņa turpināja. — Apnīk jūs visu laiku uzmanīt.

Cik nežēlīgi viņa to pateica! Mani pārņēma asas sāpes, es tikko noturējos kājās, it kā viņa man būtu iesitusi. Edvarda vēl nerimās, viņa piemetināja:

— Lai Eva jūs uzmana! Tikai diemžēl viņa jau ir precējusies.

— Eva? Jūs sakāt, ka Eva ir precējusies?— es vaicāju.

— Jā, precējusies!

— Ar ko tad?

— To nu jums vajadzētu zināt. Eva ir kalēja sieva.

— Vai tad viņa nav kalēja meita?

— Nē, sieva. Jūs laikam domājat, ka es meloju?

Es tā nedomāju, biju tikai pārlieku pārsteigts. Stāvēju un brīnījos — vai tiešām Eva ir precējusies?

— Nu tad jūs var apsveikt ar laimīgu izvēli, — Edvarda piebilda.

Vai tiešām tam nebūs gala! Aiz sarūgtinājuma trīcēdams, es sacīju:

— Bet jūs padomājiet par ārstu, kā jau jums ieteicu. Paklausiet drauga padomam! Jūsu princis ir vecs stulbenis. — Un savā satraukumā es pārspīlēju, teicu, ka viņš ir plikpauris, gandrīz akls; teicu, ka viņš valkā kreklu ar ģerboni rotātām pogām aiz tīrās uzpūtības, lai plātītos ar savu dižciltību. — Es, starp citu, nemaz negribu ar viņu tuvāk iepazīties, — teicu. — Viņā nav nekā ievērības cienīga, kāda ir viņa būtība, nav skaidrs, bet tāds sīkalītis vien jau viņš ir.

—_ Viņš nav nekāds sīkalītis! — viņa kliedza, un viņas balss drebēja aiz niknuma. — Viņš ir daudz kas vairāk, nekā tu domā, mežonis tāds! Bet pagaidi tikai, viņš ar tevi vēl parunās, es to viņam palūgšu! Tu domā, ka es viņu nemīlu, bet drīz redzēsi, ka esi alojies! Es ar viņu precēšos, domāšu par viņu dienu un nakti. Atceries, ko es saku: es viņu mīlu! Lai jau nāk tava Eva, ha-ha-hā, augstais dievs, lai tik nāk, tas man ir vienalga! Jā, man jātiek no šejienes projām...

Viņa sāka iet projām lejup pa taciņu. Viņa paspēra dažus sīkus solīšus, tad pagriezās atpakaļ, un viņas seja bija līķa bālumā. Viņa novaidējās:

— Un nemūžam vairs nerādies manās acīs!

XXV

Lapas dzeltē, garie kartupeļu laksti zied kupliem čemuriem, atkal ir atļauts medīt, es šauju irbes, medņus un zaķus. Reiz nošāvu ērgli. Klajas, augstas debesis, dzedras naktis, skanīgas skaņas, viegli trokšņi mežā un laukos. Mierīgi dun plašā pasaule...

— Nez kāpēc Maka kungs vairs neko nemin par tiem diviem alkiem, kurus es nošāvu? — es sacīju ārstam.

— Par to jūs varat pateikties Edvardai, — viņš atbildēja. — Es to zinu. Dzirdēju, kā viņa jūs aizstāvēja.

— Viņai nu gan es nepateikšos, — nosaku. Atvasara... Taciņas sadala strēmelēs dzelteno mežu, katru dienu dzimst jauna zvaigzne. Mēness slīd kā ēna, zelta ēna, kas iemērkta sudrabā...

— Dievs ar tevi, Eva, tu taču esi precējusies?

— Vai tad tu nezināji?

— Nē, es nezināju.

Viņa klusē un žņauga manu roku.

— Dievs lai stāv tev klāt, bērns, ko mēs tagad darīsim?

— Ko tu gribi. Varbūt tu vēl tūdaļ neaizbrauksi, es priecāšos, kamēr tu būsi te.

— Nē, Eva.

— Jā, jā, kamēr vien tu esi te!

Viņa izskatās nomākta un visu laiku žņauga manu roku.

— Nē, Eva, nē! Viss beidzies.

Un aizrit naktis, aizrit dienas. Jau trīs dienas pagājušas pēc šīs sarunas. No meža iznāk Eva ar smagu malkas nastu. Cik nastu šī nabaga meitene šovasar pārnesusi no meža!

— Noliec nesamo, Eva, un atļauj palūkoties, vai tavas acis ir tikpat zilas kā agrāk!

Viņas acis ir apsarkušas.

— Nu pasmaidi atkal, Eva! Es vairs nespēju tev pretoties, esmu tavs, esmu tavs...

Vakars. Eva dzied, es dzirdu viņas dziesmu, un man kaklā iesprūst kamols.

— Jā, esmu tik priecīga.

Viņa paceļas pirkstgalos, lai apskautu manu kaklu, viņa ir tik maziņa.

— Bet, Eva, tev rokas vienās skrambās! Mans dievs, ko es dotu, lai tu tās nebūtu saskrambājusi!

— Tas nekas.

Viņas seja tik brīnumaini staro.

— Eva, tu esi runājusi ar Maka kungu?

— Vienreiz.

— Ko viņš teica, un ko teici tu?

— Viņš pret mums ir kļuvis ļoti cietsirdīgs, manam vīram viņš dienu un nakti liek strādāt uz tilta, arī mani viņš spiež strādāt visādus darbus. Viņš uzdod man vīrieša darbus.

— Kāpēc viņš tā dara? Eva raugās zemē.

— Kāpēc viņš tā dara, Eva?

— Tāpēc, ka es mīlu tevi.

— Kā tad viņš to var zināt?

— Es pati viņam to pateicu. Klusums.

— Lai dievs dod, ka viņš nebūtu pret tevi tik cietsirdīgs, Eva!

— Bet tas nekas. Man tagad viss ir tīrais nieks. Un viņas balss trīc gluži kā klusa dziesmiņa.

Lapas nemitīgi dzeltē, iet uz ziemas pusi. Debesīs zvīļ daudz vairāk zvaigžņu, un mēness jau izskatās kā sudraba ēna, kas iemērkta zeltā. Sala vēl nav bijis, tikai dzedrs klusums mežā un visur dzīvība, dzīvība... Ik koks nogrimis domās. Ogas ir nobriedušas.

Un tad pienāca divdesmit otrais augusts un bija trīs naktis, dzelžainas naktis, kad pēc ziemeļu kalendāra vasarai jāatvadās un rudenim jāuzliek zemei savi dzelži.

XXVI

Pirmā dzelžainā nakts.

Deviņos noriet saule. Pār zemi klajas blāva tumsa, redzamas dažas zvaigznes, pēc divām stundām parādās mēness sirpis.

Es eju uz mežu ar savu bisi un suni. Es savācu zarus, aizdedzu, un ugunskura atblāzma apspīd priežu stumbrus. Sala nav bijis.

— Pirmā dzelžainā nakts, — es saku. Un mani pārņem spējš, mulsinošs prieks. — Kādas vietas, kāds laiks, cik te ir labi! ...

Cilvēki un zvēri, un putni, vai jūs mani dzirdat? Esi slavēta, mana vientuļā nakts mežā! Esi slavēta, tumsa un dieva elpa koku lapotnē, un jaukā, vienkāršā klusuma melodija, kas skan man ausīs, esiet slavētas zaļās un dzeltenās lapas! Esi slavēta, nerimtīgā dzīvības rosme šajā klusumā, un esi slavēts tu, mans suns, kas aposta zāli, lai slavēts tavs jutīgais purns! Un esi slavēts arī tu, meža kaķi, kas uzglūni zvirbulim tumsā, šai tumsā! Esi slavēts, zemes svētlaimīgais miers, esi slavēts, mēness, un esiet slavētas arī jūs, zvaigznes!

Es pieceļos un klausos. Nē, neviens mani nav dzirdējis. Es atkal apsēžos.

Paldies par vientuļo nakti, paldies par kalniem! Paldies par tumsu un jūras šņākām, tās mīt manā sirdī. Paldies ari par to, ka esmu dzīvs, ka elpoju, paldies, ka šonakt esmu dzīvojis! Klau! Ko es jaužu tur — gan austrumos, gan rietumos? Dievs staigā pa plašo pasaules telpu! Klusums šalc manās ausīs. Tās ir asinis, kas mutuļo Visuma dzīslās, radītajam darbs rit pilnā sparā, un es un pasaule esam viņa roku darbs. Ugunskurs apspīd sidrabainu zirnekļa tīmekli, jūrā skan airu raksts, debesu pamalē spoži blāzmo kāvi. No visas sirds un savas nemirstīgās dvēseles pateicos par to, ka man, tieši man ļauts te sēdēt pie ugunskura.

Klusums. Krītot dobji atsitas pret zemi priežu čiekurs. «Dzi, nokrita čiekurs!» es nodomāju. Mēness ir augstu.

Liesmas plīvo, taisās apdzist, drīz ugunskurs būs izdedzis, un, kad nakts iet uz galu, es dodos mājās.

Otra dzelžainā nakts. Tikpat kluss un silts. Es domāju un domāju. Neapjauzdams, ko daru, es pieeju pie kāda koka, uzvelku cepuri dziļi uz pieres, atspiežos ar muguru pret stumbru un salieku rokas aiz pakauša. Es skatos ugunskurā un domāju, liesmas žilbina man acis, bet es to nejūtu. Es ilgi stāvu šajā neērtajā pozā un raugos liesmās; un kājas man nogurst, saļogās, notirpst, un man jāapsēžas. Tikai tagad es saprotu, cik muļķīgi izturos. Kāpēc tik ilgi jāskatās liesmās?

Ezops paceļ galvu un ieklausās, viņš dzird soļus; starp kokiem parādās Eva.

— Man šovakar tik skumji, mācas virsū domas, — es saku.

Aiz līdzjūtības viņa nebilst ne vārda.

— Es mīlu trīs lietas, — saku. — Es mīlu savu ilgu sapni, ko reiz noredzēju, mīlu tevi un mīlu šo zemes gabaliņu.

— Bet ko tu mīli visvairāk?

— Sapni.

Atkal klusums. Ezops pazīst Evu, viņš pagriež galvu un raugās uz viņu. Es čukstu:

— Šodien uz ceļa redzēju kādu meiteni. Viņa gāja rokrokā ar savu mīļoto. Meitene pameta uz mani acis un tikko valdīja smieklus, kad es gāju viņiem garām.

— Par ko viņa smējās?

— Es nezinu. Droši vien par mani. Kāpēc tu jautā?

— Vai tu viņu pazini?

— Jā. Es sveicināju.

— Un vai viņa tevi nepazina?

— Nē, viņa izlikās, it kā mani nepazītu... Bet kāpēc tu mani izprašņā? Tas ir nejauki. Tik un tā viņas vārdu neminēšu.

Klusums. Es atkal čukstu:

— Par ko viņa smējās? Viņa ir vējagrābsle. Bet par ko viņa smējās? Jēzus Kristus vārdā, ko es viņai esmu nodarījis?

Eva atbild:

— Nejauki bija smieties par tevi.

— Nē, nebija nejauki! — es kliedzu. — Tu nenozākā viņu, viņa nedara nekā nejauka, smieties par mani vajadzēja. Ciet klusu, velns ar ārā, un liec mani mierā, vai dzirdi!

Un Eva izbijusies apklust. Es raugos uz viņu un tūlīt nožēloju savus skarbos vārdus, es nokrītu viņas priekšā ceļos un žņaugu rokas.

— Ej mājās, Eva! Es visvairāk mīlu tevi, vai tad es varētu mīlēt kaut kādu sapni? Es tikai jokoju, es mīlu tevi. Bet tagad ej mājās! Es pie tevis aiziešu rīt. Iegaumē, esmu tavs, to neaizmirsti! Ar labu nakti!

Un Eva aiziet mājās.

Trešā dzelžainā nakts, visgrūtākā nakts. Kaut mazliet piesaltu! Nē, sala nav, gaiss vēl glabā dienas siltumu, nakts garo kā purvs. Es iekuru ugunskuru...

— Eva, gadās arī tā — tevi rauj aiz matiem, bet tu priecājies. Cilvēks ir dīvaina būtne. Tevi rauj aiz matiem pa kalniem un lejām, un, ja kāds vaicā, kas tur notiek, tu neprātīgā sajūsmā atbildi: «Mani rauj aiz matiem!» Un, ja tad kāds jautā: «Vai tev nevajag palīdzēt?» — tu atbildi: «Nē!» — «Bet vai tu izturēsi?» — «Ja, izturēšu, jo es mīlu roku, kas mani rauj aiz matiem...» Vai tu zini, Eva, kas ir cerība?

— Man šķiet, ka zinu.

— Redzi, Eva, cerība ir kaut kas apbrīnojams, jā, tiešām apbrīnojams. Tu izej no rīta uz ceļa un ceri, ka satiksi cilvēku, kuru mīli. Un vai tu sastopi šo cilvēku? Nē. Un kāpēc ne? Tāpēc, ka šis cilvēks torīt ir aizņemts un atrodas kaut kur citur ... Kalnos es satiku vecu, aklu lapieti. Jau piecdesmit astoņus gadus viņš nekā neredz, tagad viņam ir pāri septiņdesmit. Un šim večukam šķiet, ka redze aizvien uzlabojas, ka viņš redz aizvien labāk un labāk. Un, ja nekas neatgadīšoties, tad pēc dažiem gadiem viņš jau samanīšot sauli. Viņa mati vēl bija melni, bet acis pavisam baltas. Kad mēs sēdējām velēnu būdā un pīpējam, viņš man stāstīja par visu to, ko bija pieredzējis, pirms kļuva akls. Viņš bija mundrs un spēcīgs, nekas viņam nesāpēja, viņš bija dzīvespriecīgs un nezaudēja cerību. Kad es gāju projām, viņš mani pavadīja un ar pirkstu radīja dažādos virzienos. «Tur ir dienvidi un tur ir ziemeļi,» viņš sacīja. «Vispirms dodies uz to pusi, tad drusku paejies lejā un tad pagriezies tur!» — «Gluži pareizi!» es atbildēju. Un tad lapietis iesmējās un teica: «Redzi, to es nezināju pirms četrdesmit piecdesmit gadiem, tātad redze man tagad uzlabojusies, es redzu arvien labāk un labāk.» Tad viņš saliecās un iegāja atpakaļ savā velēnu būdā, savā šās zemes mājvietā. Un viņš atkal apsēdās pie uguns cerību pārpilns, ka pēc dažiem gadiem ieraudzīs sauli... Eva, cerība tiešām ir kaut kas apbrīnojams. Es, piemēram, tagad staigāju apkārt un ceru, ka spēšu aizmirst to cilvēku, kuru šorīt nesastapu. — Tu runā tik dīvaini.

Pienākusi trešā dzelžainā nakts. Es tev apsolu, Eva, ka rīt kļūšu pavisam cits cilvēks. Bet tagad gribu palikt vienatnē. Rīt tu mani vairs nepazīsi. Es smiešos un skūpstīšu tevi, manu mīļo meitenīt. Iedomājies, man atlikusi vienīgi šī nakts, tikai dažas stundas, un tad es būšu pavisam cits cilvēks. Ar labu nakti, Eva!

— Ar labu nakti!

Es apgulos tuvāk ugunskuram un skatos liesmās. No egles nokrīt čiekurs, nokrīt viens sauss zars, tad otrs. Nakts ir kā dziļdziļa dzelme. Es aizveru acis. Drīz mani pārņem dīvaina jutoņa, es saplūstu kopā ar lielo klusumu, vairs neesmu no tā atdalāms. Raugos uz pusmēnesi, tas baigo pie debesīm kā perlamutra gliemežvāks, manī uzvilnī kairs maigums, un es jūtu, ka nosarkstu. «Mēness!» es kaisli čukstu. «Mēness!» Un mana sirds tiecas tam pretī. Tā paiet kāds mirklis.

Saceļas vējš, man uzvēdī sveša, savāda, neparasta elpa. Kas tā ir? Es paveros apkārt — neviena nav. Vējš mani sauc, mana dvēsele paklausa šim aicinājumam, es jūtu, ka mani it kā paceļ uz augšu, es it kā atraujos pats no sevis, tieku piekļauts pie neredzamām krūtīm. Acīs man sariešas asaras, es trīcu. Dievs stāv tepat līdzās un skatās manī. Tā paiet vēl kāds mirklis. Es pagriežos, svešo, savādo elpu vairs nemana, es redzu it kā gara muguru, tas klusi aiziet pa mežu arvien tālāk, arvien tālāk...

Brīdi es vēl cīnos ar smago apmātību, esmu galīgi apdullis, līdz nāvei noguris un drīz aizmiegu.

Kad atmostos, nakts jau ir pagājusi. Ak, cik es pēdējā laikā esmu bijis nožēlojams, staigāju apkārt kā drudzī, gaidot uzbrūkam kādu slimību. Viss man likās ačgārns, visu es redzēju sliktā gaisma, mani gremza smeldzīgas skumjas. Tagad tas jau garām.

XXVII

Ir rudens. Vasara pagājusi, tā aizsteidzās tikpat strauji kā atnākusi. Ak, cik ātri tā izbeidzās! Dienas ir saltas, es medīju, zvejoju un mežā dziedu. Ir dienas, kad no jūras ceļas bieza migla un visu ietin dūmakainā tumsā. Tādā dienā ar mani kaut kas atgadījās. Es ilgi klaiņoju pa mežu, iemaldījos kaimiņu draudzē un nonācu tieši pie ārsta mājas. Ārstam bija viesi — tās jaunās dāmas, ar kurām jau biju agrāk iepazinies.

Visi bija jauni, visi dejoja, uzjautrinājās, draiskojās gluži kā nevaldāmi kumeļi.

Piebrauca rati un apstājās pie dārza vārtiem. Ratos sēdēja Edvarda. Mani ieraugot, viņa pārsteigumā satrūkās.

— Es iešu! — es klusi sacīju. Bet ārsts mani aizturēja. Edvardu mana klātiene sākumā nomāca, un, ja es kaut ko sacīju, viņa nodūra acis. Vēlāk viņa atguvās un pat uzdeva man dažus nenozīmīgus jautājumus. Viņa bija dīvaini bāla, salta, pelēka migla klājās pār viņas seju. Viņa nemaz neizkāpa no ratiem.

— Es braucu kādā uzdevumā, — viņa sacīja un iesmējās. — Ierodos tieši no baznīcas, tur neviena no jums nebija, man teica, ka jūs esot te. Braucu stundām ilgi, kamēr jūs atradu. Rītvakar mēs rīkojam mazas viesības sakarā ar barona aizbraukšanu, viņš brauc projām jaunnedēļ, un man uzdots jūs visus ielūgt. Būs arī dejas. Tātad rītvakar.

Visi palocījās un pateicās. Pēc tam viņa vērsās pie manis:

— Esiet tik laipns un katrā ziņā atnāciet! Neiedomājieties pēdējā mirklī atsūtīt zīmīti ar aizbildinājumu. — Neko tādu viņa neteica nevienam citam. Drīz viņa aizbrauca.

Es jutos tik aizkustināts no šās negaidītās laipnības, tik iepriecināts, ka man gribējās būt tālāk no cilvēkiem.

Es atvadījos no ārsta un viņa viesiem un devos mājup. Cik viņa bija laba pret mani, cik cēlsirdīga! Kā es varētu viņai to atlīdzināt? Manas rokas kļuva slābanas, pār tām skrēja saldas tirpas. «Ak dievs, es te eju, aiz prieka grīļodamies,» domāju, «es pat nespēju savilkt rokas dūrēs, acis man valgas, ko tas nozīme, augstais dievs?» Tikai vēlu vakarā es nokļuvu mājās. Gāju gar kuģu piestātni un jautāju kādam zvejniekam, vai rīt pienāks pasta kuģis. Nē, pasta kuģis gaidāms tikai nākamajā nedēļa. Es steidzos uz būdu un apskatīju savu labāko uzvalku. Es to iztīrīju un savedu kārtībā, dažās vietās tas bija izdilis, es raudāju un lāpīju caurumus.

Ticis ar to galā, es apgūlos uz lāviņas. Miers ilga tikai vienu mirkli, pēkšņi man ienāca prātā kāda doma, es pielēcu kājās un paliku stāvam istabas vidū.

— Tur atkal slēpjas kāda viltība! — es čukstēju.— Es nemaz nebūtu ielūgts, ja nejauši nebūtu bijis kopā ar tiem, kurus ielūdza. Viņa taču deva mājienu, lai neierodos, lai aizsūtu ziņu ar atvainošanos...

Es visu nakti negulēju un jau agri no rīta devos uz mežu, aukstumā trīcēdams, izvārdzis un lāgiem drudža kratīts. Tā, tā, Sirilundā šodien viesības! Nu un tad? Es neiešu un nesūtīšu arī zīmīti ar aizbildinājumu. Maka kungs ir gaužām prātīgs vīrs, un, lūk, tagad viņš šim baronam par godu rīko viesības. Bet es neiešu, dzirdat, neiešu!...

Biezi miglas vāli vēlās pār ieleju un kalniem, smidzīgs lietus izmērcēja drēbes, un tās kļuva smagas, mana seja it kā sastinga. Lāgu lāgiem uzpūta vējš un sašūpoja blīvo miglu gan uz augšu, gan uz leju.

Bija pievakare, metās krēsla, migla visu aizsedza, pēc saules nevarēja vadīties.

Atceļā es maldījos stundām ilgi, bet man nekur nebija jāsteidzas, mierīgi es nogriezos no ceļa un nonācu nepazīstamās vietās.

Beidzot es noņēmu bisi, atslēju to pret koka stumbru un skatījos kompasā. Precīzi nosacīju virzienu un gāju. Pulkstenis bija astoņi vai deviņi.

Tad kaut kas atgadījās.

Pēc kādas pusstundas es cauri miglai izdzirdu mūziku, pēc dažām minūtēm sapratu, kur atrodos. Es stāvēju tieši pretī Maka kunga mājai. Vai tiešām kompass mani aizvedis taisni uz to vietu, no kuras vairījos? Pazīstama balss man uzsauca, tā bija ārsta balss. Un mani ieveda iekšā.

Ak, laikam bises stobrs ietekmējis kompasu un novirzījis bultu nepareizi! Tā jau man šogad reiz gadījās. Es nezinu, ko lai domāju. Varbūt tas ir liktenis.

XXVIII

Visu vakaru mani mocīja netīkamā sajūta, ka man nevajadzēja šurp nākt. Manu ierašanos gandrīz nepamanīja, visi bija pārāk aizņemti cits ar citu. Edvarda ar mani tik tikko sasveicinājās. Es sapratu, ka esmu nevēlams viesis, tomēr nevarēju arī aiziet, tāpēc sāku dzert un piedzēros.

Maka kungs visu laiku smaidīja un bija ārkārtīgi laipns; viņš bija uzvilcis fraku un izskatījās gaužām labi. Viņš parādījās drīz vienā, drīz citā istabā, jaucās šajā pussimta viesu burzmā, lāgiem arī padejoja, trieca jokus un smējās. Viņa acīs dzalkstīja noslēpumainība.

Mūzika un balsu čaloņa pieskandēja visu māju. Visas piecas istabas bija viesu pārpilnas, turklāt dejoja vēl arī lielajā zālē. Kad es ierados, vakariņas jau bija paēstas.

Kalpones skraidīja šurpu turpu ar vīna glāzēm, spožām vara kafijas kannām, cigāriem, pīpēm, kūkām un augļiem. Maka kungs nebija skopojies. Lustrās šim gadījumam par godu bija iespraustas resnas jo resnas sveces, dega arī jaunās parafīna lampas.

Eva palīdzēja virtuvē, es redzēju viņu pa pusviru durvīm. Arī Eva bija te!

Barons bija uzmanības centrā, lai gan viņš izturējās klusi un atturīgi un nemaz necentās izcelties. Arī viņam mugura bija fraka, tās ļipas čemodānā bija saburzījušās.

Viņš sarunājās tikai ar Edvardu, nenolaida no viņas acis, saskandināja, ar viņu un godāja viņu par jaunkundzi tāpat kā prāvesta un apriņķa ārsta meitas. Es nespēju atvairīt netīksmi, ko jutu pret viņu, un, līdzko uz viņu paskatījos, tūlīt novērsos ar žēlu un muļķīgu grimasi. Ja viņš mani uzrunāja, es atbildēju strupi un pēc tam sakniebu lūpas.

Vēl kaut kas no tā vakara man palicis atmiņā. Es sarunājos ar kādu gaišmatainu meiteni, nez ko viņai stāstīju, un viņa iesmējās. Diez vai atgadījums maz bija jocīgs, bet es reibumā laikam to stāstīju visai uzjautrinoši, taču vairs neatceros, par ko bija runa. Bet tas nav svarīgi. Kad es atskatījos, man aiz muguras stāvēja Edvarda. Viņa man uzmeta vēlīgu skatienu.

Vēlāk es ievēroju, ka viņa pavilka gaišmati sāņus, lai izdibinātu, ko esmu sacījis.

Nemaz nespēju pateikt, cik labi man kļuva no Edvardas skatiena pēc tam, kad es apjucis visu vakaru kā dieva nepieņemts biju staigājis no istabas uz istabu; mana oma tūdaļ uzlabojās, es aizrautīgi iesaistījos sarunās. Cik atminu, es neizdarīju nekādu kļūmi...

Es stāvēju ārā uz kāpnēm. Priekšnamā iznāca Eva, viņa kaut ko nesa. Viņa mani ieraudzīja, iznāca uz kāpnēm, ātri noglāstīja man roku, pasmaidīja un atkal iegāja iekšā. Mēs nebildām ne vārda. Kad gribēju iet atpakaļ istabās, es ieraudzīju Edvardu, viņa stāvēja priekšnamā un skatījās uz mani. Stāvēja un skatījās tieši uz mani. Arī viņa nebilda ne vārda. Es iegāju zālē.

— Iedomājieties, leitnants Glāns uzjautrinās, aicinādams ārā uz satikšanos kalpones, — pēkšņi skaļi sacīja Edvarda. Viņa stāvēja durvīs. Šos vārdus dzirdēja daudzi. Viņa smējās, it kā būtu pateikusi krietnu joku, bet viņas seja bija ļoti bāla.

Es nekā neatbildēju, tikai nomurmināju:

— Tā bija nejaušība, viņa iznāca, un mēs satikāmies. Pagāja labs laiks, droši vien ne mazāk par stundu.

Kāda dāma apgāza savu glāzi uz kleitas. Tiklīdz to ieraudzīja Edvarda, viņa tūlīt iesaucās:

— Kas nu atkal noticis? Kā tad citādi, atkal vainīgs Glāns!

Es nebiju vainīgs, es stāvēju zāles viņā galā, kad notika šis starpgadījums. Es atkal sāku dzert un turējos tuvāk pie durvīm, lai netraucētu dejotājus.

Dāmas joprojām pulcējās ap baronu, viņš izteica nožēlu, ka viņa kolekcijas jau esot iesaiņotas un viņš nevarot parādīt, piemēram, Baltās jūras aļģes, Govju salas mālus vai ārkārtīgi interesantus pārakmeņojumus no jūras dziļuma. Dāmas ziņkāri aplūkoja viņa aproču pogas ar piecstarainiem ģerboņiem. Pret baronu arī ārsts nobālēja, pat viņa jocīgajam izsaucienam «nāve un pindzele» vairs nebija ietekmes.

Toties, līdzko ierunājās Edvarda, viņš tūlīt saausījās, izlaboja viņas teikto ar mazliet dzēlīgiem aizrādījumiem, vārdu sakot, nepalaida garām izdevību Edvardu pamācīt un to darīja rāmā pārākuma apziņā.

Viņa teica: ... Kamēr es ieniršu aizmirstības ielejā. Ārsts tūlīt vaicāja:

— Kur, kur?

— Aizmirstības ielejā. Vai tad tā nesaka?

— Es esmu dzirdējis runājam par aizmirstības upi. Droši vien tā jūs gribējāt sacīt?

Vēlāk viņa teica, ka sargājot kādu priekšmetu kā...

— Cerbers, — ārsts iekrita starpā.

— Jā, kā cerbers, — viņa atbildēja. Taču ārsts nerimās:

— Sakiet man paldies, ka es jūs izglābu. Esmu pārliecināts, ka jūs būtu minējusi Argusu.

Barons sarauca uzacis un caur savām biezajām acenēm uzmeta ārstam pārsteigtu skatienu. Šādas muļķības viņš laikam vēl nebija dzirdējis. Bet ārsts nelikās par baronu zinis. Kāda viņam daļa gar šo baronu!

Es joprojām stāvēju pie durvīm. Zālē visi griezās dejas virpulī. Man laimējās iesaistīt sarunā mācītāja mājas jauno skolotāju. Mēs spriedām par karu, par Krimas kampaņu, par notikumiem Francijā, par imperatoru Napoleonu, par viņa palīdzību turkiem. Jaunā dāma vasarā bija lasījusi avīzes un varēja man pastāstīt jaunākās ziņas. Mēs apsēdamies uz dīvāna un turpinājām tērzēšanu.

Garam gāja Edvarda, viņa apstājās mums blakām. Pēkšņi viņa sacīja:

— Atvainojiet, leitnanta kungs, ka es jūs pārsteidzu uz kāpnēm. Es nekad tā vairs nedarīšu.

Viņa atkal sāka smieties, uz mani nepalūkojusies.

— Edvardas jaunkundz, beidziet taču! — es teicu.

Viņa mani uzrunāja ar «jūs», tas nekā laba nenozīmēja. Viņas seja bija ļauna. Es iedomājos ārstu un paraustīju plecus, kā to būtu darījis viņš. Edvarda sacīja:

— Bet kādēļ jūs neesat virtuvē? Eva taču ir tur. Man liekas, arī jums vajadzētu būt tur.

Un viņa naidīgi pavērās manī.

Lai arī reti biju bijis sabiedrībā, taču kaut ko tādu nebiju dzirdējis. Es teicu:

— Vai jūs nebaidāties, ka jūs pārpratīs, Edvardas jaunkundz?

— Nē, kā tad tā? Protams, var jau gadīties. Bet kādēļ?

— Jūs dažreiz runājat ļoti neapdomīgi. Tagad, piemēram, man liekas, jūs mani izraidāt virtuvē, bet tas, protams, ir pārpratums. Es taču zinu, ka jūs neatļautos tādu rupjību.

Viņa dažus soļus atkāpās. Redzēju, ka viņa saspringti domā par to, ko teikusi. Tad viņa pagriezās, atkal pienāca mums blakus un, elpai aizraujoties, sacīja:

— Tas nav nekāds pārpratums, leitnanta kungs. Jūs sapratāt mani pareizi, es jūs raidīju virtuvē.

— Bet Edvarda! — izbijusies izsaucās skolotāja.

Un es atsāku runāt par karu, par Krimas kampaņu, taču manas domas bija tālu no šiem tematiem. Skurbulis izgaisa, tomēr galvā palika smagums, zeme izslīdēja man zem kājām, un es atkal, tāpat kā daudzas reizes, zaudēju apvaldu. Piecēlos no dīvāna un gribēju doties ārā. Mani aizturēja ārsts.

— Es patlaban dzirdēju par jums uzslavu, — viņš saka.

— Uzslavu? No kā?

— No Edvardas. Rau, viņa vēl stāv turpat un mirdzošām acīm raugās uz jums. Es to nekad neaizmirsīšu. Spriežot pēc acīm, Edvarda ir iemīlējusies, turklāt viņa skaļi paziņoja, ka jūs dievinot.

— Patīkami dzirdēt, — es smiedamies atbildēju. Ak, man galvā valdīja juceklis.

Es piegāju pie barona, it kā gribēdams kaut ko sacīt, un, kad biju pieliecies tuvu klāt, iespļāvu viņam ausī. Viņš satrūkās un apmulsis stulbi blenza uz mani. Vēlāk redzēju, ka viņš par notikušo stāsta Edvardai un viņa sadrūmst. Viņa, protams, atcerējās kurpi, ko biju iesviedis jūrā, tases un glāzes, ko nelaimīgā kārtā biju saplēsis, un visus manus labā toņa pārkāpumus. Tas viss droši vien no jauna uzpeldēja viņas atmiņā. Man kļuva kauns, viss bija pagalam, no visām pusēm manī vērās baiļpilni un pārsteigti skatieni, es aizlavījos līdz durvīm un atstāju Sirilundu neatvadījies un nepateicies.

XXIX

Barons braukšot projām, nu labi! Es pielādēšu bisi, uzkāpšu kalnos un par godu viņam un Edvardai vairākas reizes izšaušu. Es izurbšu klintī dziļu caurumu, ielikšu tajā mīnu un uzspridzināšu klinti viņam un Edvardai par godu. Un milzīgs klints bluķis atlūzis un iegāzīsies jūrā, kad viņa kuģis brauks garām. Es zinu tādu vietu, iedobi klintī, pa to jau agrāk vēlušies akmeņi un nolīdzinājuši ceļu uz jūru. Dziļi lejā tur ir laivu pietura.

— Divus akmens urbjus! — es saku kalējam. Un kalējs uzasina man divus urbjus...

Eva ir norīkota braukāt no dzirnavām uz piestātni ar Maka kunga zirgiem. Viņa dara vīriešu darbu un ved maisus ar graudiem un miltiem. Es viņu sastopu. Cik kvēli viņa uz mani skatās, cik viņa skaista! Augstais dievs, cik liegs ir viņas smaids! Katru vakaru es viņu satieku.

— Tu smaidi tā, it kā tev nebūtu nekādu rūpju, Eva, mana mīļotā.

— Tu mani sauc par savu mīļoto! Esmu neizglītota sieviete, bet es būšu tev uzticīga. Būšu tev uzticīga, kaut man tāpēc būtu jāmirst. Maka kungs ik dienas kļūst negantāks un negantāks, bet es par to nedomāju; viņš kliedz uz mani, bet es nekā neatbildu. Vakar viņš satvēra mani aiz rokas un niknumā nobālēja. Man ir viena bēda.

— Un kas tā par bēdu?

— Maka kungs tev draud. Viņš man saka: «Ak tā, tev prātā tikai leitnants!» Es atbildu: «Jā, es viņu mīlu.» Tad viņš saka: «Nu, pagaidi vien, es viņu no šejienes aiztrenkšu!» Tā viņš teica vakar.

— Nekas, lai viņš draud vien... Eva, ļauj man paskatīties uz tavām kājām! Vai tās joprojām ir tik maziņas? Aizver acis, bet es paskatīšos!

Un viņa aizver acis un metas man ap kaklu. Visa viņa trīc. Es ienesu viņu mežā.

Zirgi stāv un gaida.

XXX

Es sēžu kalnos un kaļu. Rudens gaiss ir dzidrs kā kristāls. Noteikti un ritmiski ceļas un krīt veseris. Ezops raugās manī izbrīna pilnām acīm. Lāgu lāgiem sirds man aiz prieka iepukstas straujāk: neviens, neviens taču nezina, ka esmu te — viens pats kalnos.

Gājputni jau aizlaidušies; laimīgu ceļu, laipni sagaidīsim atpakaļ! Palikušas tikai zīlītes un daži ķivuļi — rosās krūmos un tekalē pa klintīm. Pīp-pīīp! Viss tik ļoti pārvērties. Pelēkās klintis izraibinātas sarkanām bērzu lapām gluži kā asins traipiem, bet no virsāja šur tur stīdz laukā kazrozes un pulkstenīši, šūpojas un klusi žūžo dziesmiņu: žū-žū! Bet pāri visam, kaklu izstiepis, nolūkodams laupījumu, lidinās jūras ērglis.

Un klāt jau vakars, es nolieku savu urbi un veseri zem akmens, tagad varu atvilkt elpu. Viss dun, no ziemeļiem uz augšu kāpj mēness, kalni met milzīgas ēnas. Mēness ir pilns, tas atgādina degošu salu, izskatās kā apaļa, mīklaina vara ripa; es staigāju apkārt un nevaru vien nobrīnīties. Ezops pielec kājās, kaut kas viņu satrauc.

— Kas ir, Ezop? Es esmu noguris no savām rūpēm un raizēm, gribu tās aizmirst, atvairīt. Esi mierīgs, Ezop, klausi, man pietiek nemiera. Zini, Eva jautā: «Vai tu reizēm domā arī par mani?» Es atbildu: «Vienmēr tikai par tevi.» Eva atkal jautā:

«Un vai domas par mani tev sagādā prieku?» Es atbildu: «Jā, jā, tikai prieku, vienmēr prieku.» Tad Eva saka: «Tavi mati sāk sirmot.» Un es atbildu: «Jā, sāk mazliet sirmot.» Bet Eva vaicā: «Vai tie sirmo no drūmām domām?» Un es atbildu: «Varbūt.» Beidzot Eva saka: «Tātad tu nedomā tikai par mani...» Ezop, gulies zemē un esi mierīgs, es tev pastāstīšu vēl kaut ko...

Taču Ezops stāv un ošņājas, skatīdamies uz ieleju, tad iesmilkstas un sāk raustīt mani aiz svārkiem. Kad es beidzot pieceļos, viņš metas lejā, ko kājas nes. Debesīs virs meža parādās blāzma, es pielieku soli, jau redzu ugunskuru, milzīgu sārtu. Es palieku stāvam un skatos, paeju vēl dažus soļus un skatos, skatos, kā deg mana būda.

XXXI

Ugunsgrēks bija Maka kunga darbs, to es tūlīt sapratu. Bojā aizgāja manas zvērādas, putnu spārni un izbāztais ērglis. Viss sadega. Ko nu? Divas naktis es pārlaidu zem klajas debess, bet negāju uz Sirilundu lūgt patvērumu. Pēc tam es noīrēju pamestu zvejnieka mājeli un aizbāzu šķirbas ar sausām sūnām. Gulēju uz sārtu viršu gubas, es tos atnesu no kalniem. Man atkal bija jumts virs galvas.

Edvarda atsūtīja pie manis kalpotāju, lai pateiktu, ka viņa dzirdējusi par manu nelaimi un sava tēva vārdā piedāvā istabu Sirilundā. Edvarda aizkustināta? Edvarda cēlsirdīga? Es neko neatbildēju. Paldies dievam, man atkal ir pajumte un es varu atļauties sev prieku nelikties zinis par Edvardas piedāvājumu. Es viņu satiku uz ceļa konā ar baronu, viņi gāja roku rokā, es pavēros viņiem sejā un, garām ejot, sveicināju.

Viņa apstājās un vaicāja:

— Jūs nevēlaties dzīvot pie mums, leitnanta kungs?

— Es jau iekārtoju sev jaunu mājokli, — es atbildēju un arī apstājos.

Viņa raudzījās uz mani, viņas krūtis strauji cilājās.

— Mēs arī jūs netraucētu, — viņa sacīja.

Mana sirds pateicībā atvilga, bet es nespēju bilst ne vārda.

Barons gausi gāja tālāk.

— Jūs mani laikam nekad vairs negribēsiet redzēt? — viņa vaicāja.

— Es jums pateicos, Edvardas jaunkundz, ka jūs man piedāvājāt pajumti, kad nodega mana būda, — es sacīju. — Tas bija cildeni jo vairāk tāpēc, ka mana būda droši vien nenodega bez jūsu tēva ziņas. — Un, cepuri pacēlis, zemu palocījies, es pateicos viņai par piedāvājumu.

— Dieva dēļ, vai jūs mani nekad vairs negribat redzēt, Glān? — viņa pēkšņi vaicāja.

Barons viņu jau sauca.

— Barons jūs sauc, — es teicu, atkal noņēmu cepuri un zemu palocījos.

Un es devos kalnos pie saviem urbumiem. Nekas, itin nekas mani vairs neizsitīs no sliedēm. Es satiku Evu.

— Redzi! — es saucu. — Maka kungs nekādi nevar mani aizdzīt! Viņš nodedzināja manu būdu, bet man jau ir cita pajumte...

Evai rokā bija ota un darvas spainis.

— Kas tad tas. Eva?

Maka kungs bija nolicis lejā zem klints laivu un Evai uzdevis to nodarvot. Viņš uzraudzīja katru viņas soli, un viņai vajadzēja paklausīt.

— Bet kāpēc tur, nevis piestātnē?

— Tā pavēlēja Maka kungs...

— Eva, Eva, mīļotā, tu esi padarīta par verdzeni, bet tu nežēlojies. Redz, tu jau atkal smaidi, un tavs smaids starot staro, lai arī tu esi verdzene.

Kad es pienācu pie savas klints, mani sagaidīja pārsteigums. Redzēju, ka te kāds ir bijis, es pamanīju pēdas oļos un sazīmēju Maka kunga garo smailkurpju nospiedumus. «Ko viņš te ošņā?» es domāju un pavēros apkārt. Neviena nebija. Būtu man radušās kaut mazākās aizdomas!

Es apsēdos un sāku darboties ar urbi, nemaz nenojauzdams, cik neprātīga ir mana rīcība.

XXXII

Pienāca pasta kuģis, tas atveda manu formas tērpu, kuģim bija jāuzņem barons un visas viņa kastes ar gliemežvākiem un jūras aļģēm. Tagad pie piestātnes tilta tajā krauj siļķu un trāna mucas, pret vakaru tas dosies jūrā.

Es paņemu bisi un abos stobros ieberu daudz pulvera. To paveicis, es pats sev pamirkšķinu ar aci. Es dodos kalnos un piepildu ar pulveri arī klintīs izurbtos caurumus; es atkal sev pamirkšķinu ar aci. Tagad viss ir sagatavots. Atliek tikai gaidīt.

Es gaidu stundām ilgi. Visu laiku dzirdu, kā tvaikonis žvadzina ķēdes. Metas jau krēsla. Beidzot atskan svilpiens, krava uzņemta, tvaikonis atiet. Vēl jāgaida tikai dažas minūtes. Mēness vēl nav uzlēcis, un es kā vājprātis stingi skatos tumsā.

Tiklīdz aiz klintsraga parādās tvaikoņa priekšgals, es aizdedzinu degli un strauji metos prom. Paiet minūte. Pēkšņi nogrand sprādziens, gaisā uzšaujas akmens šķembas, kalni nodreb, un dārdēdams bezdibenī iegāžas klints bluķis. Grandiens dobji atbalsojas kalnos. Es paķeru bisi un izšauju no viena stobra; atskaņas atbild ar dimdošu zalvi. Pēc mirkļa es izšauju arī no otra stobra; gaiss nodreb no mana salūta, atbalss to pavairo un aiznes tālu, tālu. Šķiet, ka visi kalni korī skaļi kliegtu nopakaļ aizbraucošajam kuģim. Pēc brīža gaiss norimst, atbalss apklust un zemes virsū atkal valda klusums. Kuģis izgaist tumsā.

Es aiz saspringuma joprojām trīcu, paņemu urbi un bisi padusē un ļodzīgiem ceļgaliem dodos lejā. Izvēlos īsāko ceļu, eju pa kūpošo sliedi, ko pametis nogruvums.

Ezops visu laiku skurina galvu un sprauslā no sviluma dvakas.

Kad biju nonācis lejā, es ieraudzīju kaut ko tādu, ka paliku stāvam kā sālsstabs.

Klints bluķis, gāzdamies lejā, bija sašķaidījis laivu, un Eva, Eva gulēja tai līdzās — saplosīta, saspiesta, viņas ķermeņa lejasdaļa bija sakropļota līdz nepazīšanai. Eva uz vietas bija mirusi.

XXXIII

Ko lai es vēl rakstu? Vairākas dienas ne reizi neizšāvu, man nebija ko ēst, un es arī nekā neēdu, es sēdēju savā miteklī. Evu aizveda uz baznīcu Maka kunga baltajā laivā. Es no krasta puses piegāju pie kapa.

Eva ir mirusi. Vai tu atceries viņas mazo, meitenīgo galviņu ar pieglaustajiem matiem kā mūķenei? Viņa atnāca tik klusi, klusi, nolika savu nesamo un pasmaidīja.

Un vai tu redzēji, kā smaids starot staroja un apmirdzēja viņas seju? Mierā, Ezop! Es atceros kādu dīvainu nostāstu, tas noticis pirms četrām paaudzēm, Iselinas laikā, kad par mācītāju bija Stamers.

Kāda meitene bija ieslodzīta akmens tornī. Viņa mīlēja kādu kungu. Kāpēc?

Vaicā to vējam, vaicā zvaigznēm, vaicā dzīvības radītājam, jo neviens cits to nezina.

Un šis kungs bija labs pret meiteni, viņš to mīlēja. Bet laiks aizritēja, un kādā jaukā dienā viņš ieraudzīja citu, un viņa prāts mainījās.

Gluži kā jauneklis viņš mīlēja to otru meiteni. Sauca viņu par savu prieku, par dūju, un meitene tik kvēli viņu apskāva. Viņš teica: «Dod man savu sirdi!» Un viņa to atdeva. Un viņš sacīja: «Vai es drīkstu tev kaut ko lūgt, mana mīļotā?» Un viņa kā neprātā atbildēja: «Jā.» Un viņa atdeva jauneklim sevi visu, bet viņš pat nepateicās.

Kādu citu viņš mīlēja gluži kā vergs, gluži kā neprātis un garā vājš. Kāpēc? Vaicā to ceļa putekļiem, vaicā vējam un krītošām lapām, vaicā neizprotamajam dzīvības radītājam, jo neviens cits to nezina. Šī meitene viņam nedeva itin nekā, nē, itin nekā nedeva, tomēr viņš pateicās. Viņš sacīja: «Dod man savu mieru un savu prātu!» Un viņam bija žēl, ka viņa neprasīja viņa dzīvību...

Bet meiteni ieslodzīja tornī...

«Ko tu dari, meitene? Kāpēc tu smaidi?»

«Es atceros to, kas notika pirms desmit gadiem. Tad es viņu satiku.»

«Vai tu viņu joprojām atceries?» «Labi atceros.» Un laiks ritēja...

«Ko tu dari, meitene? Kāpēc tu smaidi?»

«Es izšuju lakatā viņa vārdu.»

«Kura vārdu? Vai tā, kas tevi te ieslodzīja?»

«Jā, kunga, kuru es sastapu pirms divdesmit gadiem.»

«Un tu viņu joprojām atceries?»

«Atceros viņu tāpat kā toreiz.»

Un laiks ritēja...

«Ko tu dari, gūstekne?»

«Es novecoju, manas acis vairs labi nerāda, nevaru šūt, es kasu apmetumu no sienām. No apmetuma es izveidoju krūzīti, tā būs viņam maza dāvana.»

«Par ko tu runā?»

«Par savu mīļoto, kas mani ieslodzīja tornī.»

«Un tu smaidi, tāpēc ka viņš tevi te ieslodzīja?»

«Es domāju par to, ko viņš sacīs. «Re, re,» viņš sacīs, «mana meitene man atsūtījusi krūzīti, pēc trīsdesmit gadiem viņa nav mani aizmirsusi.»»

Un laiks ritēja...

«Ko tu, gūstekne, sēdi, rokas klēpī salikusi, un smaidi?»

«Es novecoju, es novecoju, manas acis jau ir aklas, es varu tikai domāt.»

«Par viņu, kuru tu satiki pirms četrdesmit gadiem?»

«Par viņu, ko es satiku, kad biju jauna. Varbūt ir jau pagājuši arī četrdesmit gadi.»

«Bet vai tad tu nezini, ka viņš ir miris? Tu nobāli, sirmgalve, tu neatbildi, tavas lūpas ir baltas, tu vairs neelpo...»

Tāds ir šis savādais nostāsts par meiteni tornī. Pagaidi, Ezop, es kaut ko aizmirsu: reiz viņa pagalmā izdzirda sava mīļotā balsi, tad viņa nometās ceļos un pietvīka. Tad viņai bija četrdesmit gadu...

Es tevi apglabāju, Eva, un pazemīgi skūpstu tava kapa smiltis. Manī ielīst liegs, rožains maigums, kad iedomājos tevi, mani pārņem svētlaime, kad es atceros tavu starojošo smaidu. Tu atdevi visu, visu atdevi, nekā tev nebija žēl, tāpēc ka tu biji kā bērns, tu biji dāsna, tu mīlēji. Turpretī kādai citai žēl pat skatiena, bet tai pieder visas manas domas. Kādēļ? Vaicā to divpadsmit mēnešiem, vaicā kuģiem jūrā, vaicā mūsu sirds neizprotamajam radītājam...

XXXIV

Man jautāja, vai es vairs nemedījot.

— Ezops viens pats skraida pa mežu, vajā zaķi.

Es atbildēju:

— Ejiet un nošaujiet to manā vietā!

Dienas ritēja. Mani apciemoja Maka kungs, viņš izskatījās sakrities, viņa seja bija pelēka. Es domāju: «Vai es tiešām varu lasīt cilvēku dvēselēs vai man tikai tā liekas? Pats nezinu.»

Maka kungs sāka runāt par nogruvumu, par katastrofu. Tas bijis negadījums, bēdīga nejaušība, es tur neesot vainīgs.

Es teicu:

— Ja kāds visādā ziņā gribēja izšķirt mani un Evu, tad ir to panācis. Dievs lai viņu soda!

Maka kungs aizdomīgi manī pablenza. Viņš kaut ko noburkšķēja par lepnajām bērēm, nekas neesot taupīts.

Es sēdēju un apbrīnoju viņa savaldību.

Viņš negribēja nekādu atlīdzību par laivu, ko ar savu rīcību biju sadragājis.

— Vai tiešām jūs negribat nekādu maksu par laivu, darvas spaini un otu?

— Nē, mīļo leitnant, kā jūs tā varat domāt? — viņš atbildēja.

Un viņa skatiens pauda naidu.

Trīs nedēļas es neredzēju Edvardu. Ak jā, reiz es viņu tomēr redzēju veikaliņā, kur biju iegājis nopirkt maizi, viņa stāvēja pie letes un pārcilāja audumu baķus.

Veikalā bez viņas bija tikai divi pārdevēji.

Es skaļi sveicināju, viņa pacēla acis, bet nekā neatbildēja. Tad es nolēmu viņas klātienē nepirkt maizi, es vērsos pie pārdevējiem un lūdzu pulveri un skrotis. Kamēr tas nosvēra, es vēroju Edvardu.

Mugurā viņai bija pelēka, jau īsa kļuvusi kleita, pogcaurumi bija apspūruši; viņas mazās krūtis strauji cilājās. Cik ļoti viņa pa vasaru bija izaugusi! Viņas piere likās domīga, augsti izliektās uzacis šķita kā divas mīklas sejā, viņas kustības bija nosvērtas. Es lūkojos uz viņas rokām, garo, tievo pirkstu kustības mani ārkārtīgi satrauca, un es notrīsēju. Viņa joprojām cilāja baķus.

Es stāvēju un vēlējos, kaut Ezops pieskrietu pie viņas un viņu pazītu, tad es tūdaļ sunim uzsauktu un atvainotos. Diezin ko viņa tad atbildētu?

— Lūdzu! — pārdevējs man sacīja.

Es samaksāju, paņēmu sainīšus un atsveicinājos. Viņa pacēla acis, bet atkal nebilda ne vārda. «Labi,» es nodomāju, «viņa droši vien ir jau barona līgava.» Un es aizgāju bez maizes.

Iznācis ārā, es pametu acis uz logu. Neviens nepavadīja mani ar skatienu.

XXXV

Tad kādā naktī sāka snigt, un manā mājoklī kļuva auksts. Tajā gan bija pavards, uz kura es vārīju ēst, bet malka slikti dega un pa sienu spraugām vilka vējš, kaut gan es tās biju aizbāzis, cik labi varēju. Rudens bija pagājis, dienas sarukušas īsas.

Pirmais sniegs gan saulē nokusa un zeme atkal kļuva kaila, taču naktis bija aukstas un ūdens sasala. Un visa zāle un visi kukaiņi bija pagalam.

Cilvēki bija dīvaini klusi, sevī ierāvušies, domīgi, viņu acis tagad nebija tik zili zilas, tajās jautās ziemas gaidas. No salām, kur žāvēja zivis, vairs neskanēja saucieni, un piestātnē bija kluss, viss devās pretī mūžīgajai polārajai naktij, kad saule dus jūrā.

Dobji, dobji šļakstēja kādas vientuļas laivas airi.

Tajā brauca kāda meitene.

— Kur tu biji, meitenīt?

— Nekur nebiju.

— Nekur? Paklau, es taču tevi pazīstu, satiku vasarā. Viņa piestāja krastā, izkāpa un piesēja laivu.

— Tu ganīdama dziedāji, adīji zeķi, es tevi sastapu kādā naktī. Viņa viegli pietvīka un mulsi pasmaidīja.

— Manu mazo meitenīt, ienāc manā būdā un ļauj uz tevi paskatīties! Es atceros, tevi sauc par Henrietu.

Taču viņa klusēja un pagāja man garām. Viņu skārusi ziema, viņas jūtas iemigušas.

Saule jau nogrimusi jūrā.

XXXVI

Un es pirmo reizi uzvilku savu formas tērpu un gāju uz Sirilundu. Mana sirds strauji pukstēja.

Es atcerējos to pirmo dienu, kad Edvarda skrēja man pretī un, visiem redzot, mani apskāva un noskūpstīja. Tagad jau daudzus mēnešus viņa mētā mani kā gumijas bumbu, viņas dēļ mani mati sākuši sirmot. Vai es pats esmu vainīgs? Jā, acīmredzot mana zvaigzne mani vadījusi nepareizi. Es nodomāju: «Viņa ļauni priecātos, ja es šodien mestos viņas priekšā ceļos un atklātu savas sirds noslēpumu! Viņa piedāvātu man krēslu, liktu atnest vīnu un, celdama glāzi pie lūpām, lai dzertu, man teiktu: «Leitnanta kungs, es jums pateicos par to laiku, ko pavadījām kopā, es nemūžam to neaizmirsīšu!» Bet, kad es nopriecāšos un jau atgūšu cerību, viņa noliks glāzi. Un viņa pat neizliksies, ka dzertu, tieši otrādi, parādīs, ka vīnam nemaz nepieskaras ar lūpām. Tāda viņa ir.»

Nekas, drīz sitīs pēdējā stunda!

Un, iedams pa ceļu, es domāju: «Mans formas tērps viņu ietekmēs. Tā uzšuves ir jaunas un skaistas. Zobens skanēs, atsitoties pret grīdu.» Es līksmē nodrebēju un sev čukstēju: «Kas zina kā tas viss vēl beigsies!» Es pacēlu galvu un soļoju, sizdams ar roku takti. «Pietiek pazemoties! Kur ir mans lepnums? Kāda man tur galu galā daļa, lai viņa izturas, kā grib, man no tā ne silts, ne auksts. Piedodiet, daiļava, ka es nelūdzu jūsu roku ...»

Pagalmā mani satika Maka kungs — vēl vairāk sakrities, vēl pelēkāks.

— Jūs brauksiet prom? Ak tā, nu jā. Pēdējā laikā jums lāgā negāja, vai ne? Arī būda nodega... — Un Maka kungs pasmaidīja.

Piepeši man iešāvās prātā, ka man pretī stāv gudrākais cilvēks pasaulē.

— Ejiet iekšā, leitnanta kungs, Edvarda ir mājās. Nu, ardievu! Ja, starp citu, mēs jau vēl redzēsimies piestātnē, kad aties kuģis. — Viņš aizgāja, domās nogrimis, sagumis, svilpodams.

Edvarda sēdēja viesistabā, viņa lasīja. Kad es iegāju, viņa mirkli apjuka, ieraugot manu formas tērpu, viņa lūkojās uz mani, pieliekusi galvu kā putns, un pat nosarka.

Viņai pavērās mute.

— Atnācu pateikt ardievas, — es beidzot sacīju. Viņa tūlīt piecēlās, un es redzēju, ka mani vārdi viņu ietekmējuši.

— Jūs brauksiet projām, Glān? Jau?

— Tiklīdz pienāks kuģis. — Un tad es satvēru viņas rokas, abas rokas, mani pārņēma bezjēdzīga laimes sajūta, es izsaucos: — Edvarda! — un cieši raudzījos viņā.

Taču viņa uzreiz kļuva salta, salta un iecirtīga. Viss, kas attiecas uz mani, viņu sadusmo, viņa izslējās, un es stāvēju viņas priekšā, it kā žēlastības dāvanu lūgdamies.

Es atlaidu vaļā viņas rokas, ļāvu viņai iet. Atceros, ka ilgi vēl tā paliku stāvam, mehāniski atkārtodams: —Edvarda! Edvarda! — Un, kad viņa man vaicāja: — Ko jūs gribējāt teikt? — es nekā nevarēju paskaidrot.

— Tātad jūs brauksiet projām? — viņa atkārtoja. — Kas gan atbrauks te nākamgad?

— Kāds cits, — es atbildēju. — Būda atkal uzcelta. Klusums. Viņa atkal paņēma grāmatu.

— Atvainojiet, ka tēva nav mājās. Bet es viņu no jums pasveicināšu, — viņa sacīja.

Es nekā neatbildēju. Atkal pagājos uz priekšu, satvēru viņas roku un teicu:

— Ardievu, Edvarda!

— Ardievu! — viņa atbildēja.

Es atdarīju durvis, it kā grasītos iet projām. Taču viņa jau bija noliekusies pār grāmatu un lasīja, jā, tiešām lasīja, viņa pāršķīra lapas. Nekādu, itin nekādu jūtu izpausmi mūsu atvadīšanās nebija radījusi.

Es iekāsējos.

Viņa pagriezās un pārsteigta sacīja:

— Jūs vēl neesat aizgājis? Es domāju, ka jūs aizgājāt. Tikai dievs vien to zina, tomēr viņa tiešām izskatījās ļoti pārsteigta, taču zaudēja mēra sajūtu un izbrīnu pārspīlēja, un es nodomāju, ka viņa droši vien visu laiku bija zinājusi, ka es stāvu viņai aiz muguras.

— Nu gan es iešu, — es teicu.

Tad viņa piecēlās un pienāca man klāt.

— Es labprāt vēlētos no jums kādu piemiņu, — viņa sacīja. — Biju nodomājusi kaut ko lūgt, bet baidos, ka tas nav pārāk daudz. Vai jūs nevarētu man atstāt Ezopu?

Es neapdomājos, bet tūlīt atbildēju: Jā.

— Tad jūs atvedīsiet viņu rīt? — viņa sacīja.

Es aizgāju.

Paraudzījos logā. Neviena pie tā nebija. Tagad visam beigas ...

Pēdējā nakts būdā. Es domāju un domāju, skaitīju stundas; kad pienāca rīts, es pēdējo reizi te pagatavoju brokastis. Bija salta diena.

Kādēļ viņa lūdza, lai es pats aizvedu viņai suni? Vai viņa gribēja ar mani vēl runāt? Pateikt kaut ko pašās beigās? Es nekā vairs negaidīju. Un kā viņa izturēsies pret Ezopu? Ezop, Ezop, viņa tevi mocīs! Manis dēļ viņa tev sitīs, varbūt reizēm arī paglāstīs, bet sitīs katrā ziņā, būsi pelnījis vai nebūsi, un tevi galīgi samaitās...

Es pasaucu Ezopu, pakasīju viņam skaustu, piekļāvu viņa galvu savējai un tvēru pēc bises. Ezops no prieka sāka smilkstēt, domādams, ka mēs iesim medībās. Es atkal piekļāvu viņa galvu savējai, pieliku bises stobru pie Ezopa pakauša un nospiedu gaili.

Es sarunāju kādu vīru, lai aiznes Edvardai nošauto Ezopu.

XXXVII

Pēcpusdienā vajadzēja atiet pasta kuģim.

Es devos uz kuģa piestātni, mana bagāža jau bija uznesta uz klāja. Maka kungs paspieda man roku un novēlēja laimīgu ceļu, uzmundrinādams mani, ka laiks esot brīnišķīgs, viņam arī nebūtu nekas pretī pabraukāt pa jūru šādā laikā. Atnāca ārsts, viņam sekoja Edvarda, jutu, ka mani ceļgali ļogās.

— Gribam redzēt, kā jūs aizbraucat, — ārsts teica. Es viņam pateicos.

Edvarda lūkojās man tieši sejā un sacīja:

Man jums jāpateicas par suni. — Viņa saknieba lūpas, tās bija baltas. Atkal viņa mani uzrunāja ar «jūs».

— Kad kuģis atiet? — ārsts kādam vaicāja.

— Pēc pusstundas. Es klusēju.

Edvarda nervozi skatījās apkārt.

— Dakter, vai neiesim mājās? — viņa vaicāja. — Esmu izdarījusi savu pienākumu.

— Jūs esat izpildījusi savu pienākumu, — ārsts sacīja.

Viņa žēlīgi pasmaidīja par ārsta parastajiem aizrādījumiem un atbildēja:

— Vai tad es neteicu gandrīz to pašu?

— Nē, — viņš strupi atbildēja. Es palūkojos uz viņu. Cik stingrs un neatlaidīgs ir šis mazais vīrelis! Viņš bija izstrādājis sev plānu un cieši pie tā turējās. Un ja nu viņš tomēr zaudē? Viņš to nekad neizrādīs, no viņa sejas neko nenoprast. Metās krēsla.

— Nu tad ardievu! — es teicu. — Un pateicos par visu!

Edvarda raudzījās manī un nebilda ne vārda. Tad viņa pagriezās un vairs nenolaida acu no kuģa.

Es devos uz kuģi. Edvarda palika stāvam krastmalā. Kad es biju uzkāpis uz klāja, ārsts uzsauca: «Ardievu!» Es palūkojos uz krastu, Edvarda tūlīt pagriezās un steigšus gāja projām, devās mājup, un ārsts sekoja viņai tālu nopakaļ. Tas bija beidzamais, ko es redzēju.

Sirds man skumjās sažņaudzās...

Tvaikonis sāka braukt; es vēl saskatīju Maka kunga izkārtni «Sāls un mucu pārdotava». Bet drīz tā izgaisa. Uzlēca mēness, sāka mirdzēt zvaigznes, visapkārt slējās kalni, un es redzēju bezgalīgos mežus. Lūk, tur ir dzirnavas, tur, tur bija mana būda, lielais, pelēkais akmens palicis viens melnajā krāsmatā. Iselina, Eva...

Pār kalniem un ielejām klājās polārā nakts.

XXXVIII

Es to visu rakstīju, lai īsinātu laiku. Atcerējos to vasaru ziemeļos, kad bieži skaitīju stundas, tomēr laiks nemanot aizritēja. Tagad viss ir citādi, dienas stāv uz vietas.

Man vēl gadās daudz jauku brīžu, tomēr laiks stāv uz vietas, nudien nesaprotu, kāpēc tas tā ir. Esmu atvaļināts, brīvs kā putns gaisā, pats sev kungs, viss ir labi, es saejos ar cilvēkiem, braucu karietēs, lāgiem piemiedzu vienu aci un ar rādītāja pirkstu rakstu mākoņos, kutinu mēnesi zem zoda, un man liekas, tas sāk smieties, skaļi smejas aiz patikas, ka to kutina. Viss smaida. Pie manis sabrauc viesi, un visu vakaru līksmi paukšķ korķi.

Par Edvardu es sen vairs nedomāju, pagājis taču tik ilgs laiks. Man arī ir savs lepnums. Un, ja kāds man vaicā, vai mani kaut kas nenomāc, es tūdaļ atbildu: «Nē, nekas...»

Kora guļ un skatās uz mani. Agrāk bija Ezops, bet tagad Kora guļ un skatās uz mani. Pulkstenis tikšķ uz kamīna, aiz vaļējā loga nemierā dun pilsēta. Pie durvīm pieklauvē, un pastnieks pasniedz man vēstuli. Vēstuli ar ģerboni. Es tūdaļ saprotu, kas to sūta, vai varbūt esmu par to sapņojis kādā bezmiega naktī. Bet vēstulē nekas nav rakstīts, tajā ir tikai divas zaļas putna spalvas.

Mani pārņem saltas bailes, kļūst auksti. «Divas zaļas putna spalvas!» es pats sev saku. Nu, vienalga! Bet kāpēc man tik salti? Nu jā, sasodītais caurvējš!

Un es aizveru logu. «Te nu ir divas spalvas!» manas domas risinās tālāk. Liekas, es tās pazīstu, tās atgādina tādu mazu joku tur, ziemeļos, mazu piedzīvojumu starp daudziem citiem piedzīvojumiem. Ir patīkami atkal redzēt šīs divas spalvas. Un piepeši man liekas — es redzu kādu seju un dzirdu balsi, un šī balss saka: «Lūdzu, leitnanta kungs, es atdodu jums atpakaļ šīs spalvas!»

«Atdodu jums atpakaļ šīs spalvas...»

— Kora, guli mierīgi, vai dzirdi, es tev sadošu, ja tu nerimsies! Laiks ir karsts, neciešama tveice. Ko gan es domāju, aizvērdams logu? Logs atkal vaļā, vaļā arī durvis, šurp, līgsmie draugi, nāciet iekšā! Hei, ziņnesi, saaicini daudz ļaužu, jo vairāk, jo labāk...

Un dienas aizrit, bet laiks tomēr stāv uz vietas.

Es visu to uzrakstīju sev paša par prieku un uzjautrinājos, kā pratu. Mani nemāc nekādas bēdas, es tikai ilgojos tikt projām, pats nezinu uz kurieni, bet tālu projām, vai nu uz Āfriku, vai uz Indiju. Tāpēc, ka es varu dzīvot tikai pilnīgā vientulībā, mežā.