Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

I

Vakar jūra bija gluda kā spogulis, un šodien tā atkal ir gluda kā spogulis. Salā iestājusies atvasara, silts laiks — tik silts un jauks, bet saules nav.

Daudzus gadus neesmu izjutis tādu mieru. Divdesmit vai trīsdesmit gadus, bet varbūt to izjutu tikai savā agrākajā dzīvē. Taču es skaidri zinu, ka jau kādreiz esmu izbaudījis šādu mieru, tāpēc klīstu te apkārt, dziedu, jūsmoju un priecājos par katru akmeni, par katru zāles stiebru, un tie visi arī priecājas par mani. Tie visi ir mani draugi.

Es eju pa aizaugušu meža taciņu, un manā sirdī trīsuļo brīnumains prieks. Ienāk prātā Kaspijas jūras tuksnesīgais krasts, kur es reiz stāvēju. Tur viss bija tāpat kā te, jūra gluda, sadrūmusi, svina pelēkumā. Es iegāju mežā, un prieka asaras aizmigloja man acis, un es vienā laidā atkārtoju: «Dievs, esi žēlīgs un ļauj man vēl kādu reizi te atgriezties!»

It kā es jau te būtu bijis.

Kas zina, varbūt esmu te nokļuvis no citiem laikiem un no citas pasaules, kur bija tāds pats mežs un tāda pati taciņa. Varbūt esmu bijis puķe tajā mežā, varbūt vabolīte, kas savā vaļā dzīvo akācijas zaros.

Bet tagad es atrodos šeit. Varbūt kā putns esmu atlidojis no tālām zemēm. Varbūt mani kā dīvaina svešzemju augļa kodolu šurp atveduši Persijas tirgoņi...

Un tagad esmu tālu projām no pilsētas kņadas un burzmas, no avīzēm un cilvēkiem, esmu aizbēdzis no tā visa, jo mani atkal vilināja meža vientulība un klusums. «Tu redzēsi, te tev būs labi,» es, laimīgu cerību pārpilns, nodomāju. Ak, ar mani tā ir vairākkārt gadījies, es bēgu no pilsētas, bet atkal tajā atgriezos. Un atkal bēgu.

Taču tagad esmu cieši apņēmies — es atradīšu mieru, lai maksā ko maksādams.

Pagaidām dzīvoju pie sirmās Gunhildas viņas vecajā būdiņā.

Pīlādžiem zari bērtin nobērti sarkanām ogām, smagie čemuri attrūkst un, dobji būkšķēdami, krīt zemē. Pīlādži paši novāc savu ražu un paši sevi iesēj, izbārsta savu pārpilnību no gada gadā; uz katra koka es saskaitu vairāk nekā trīssimt čemuru. Bet visapkārt nokalnēs vēl slienas puķes, tās savu mūžu jau nodzīvojušas, bet ietiepīgi negrib mirt.

Arī vecās Gunhildas mūžs jau pagājis, bet viņa ir nedomā mirt. Viņa ir tik dzīvīga, it kā nāvei par viņu nemaz nebūtu varas. Bēguma, laika, kad zvejnieki darvo tīklus vai krāso laivas, vecā Gunhilda pieiet pie viņiem, un, lai gan acis viņai pavisam izdzisušas, kaulēties viņa prot kā īsts uzpircējs.

— Cik šodien maksā makreles? — viņa vaicā.

— Tikpat, cik vakar, —» viņai atbild.

— Nu tad ēdiet tās paši! Gunhilda pagriežas un iet projām.

Zvejnieki zina, ka Gunhilda neizliekas, viņa jau dažu labu reizi tā aizgājusi uz savu būdu, pat atpakaļ neatskatīdamās.

— Ei, pagaidi! — viņi uzsauc sirmgalvei un sola pusducim vēl piesviest septīto makreli — kā vecai pircējai.

Tad Gunhilda nopērk zivis ...

Uz virvēm izžauti sarkani svārki, zili krekli un neredzēti bieza apakšveļa; to visu vērpj un auž tepat, salā, vecās sievas, kas šeit nodzīvojušas visu savu mūžu. Taču blakām karājas plānas bezpiedurkņu blūzītes, tādās rokas acumirklī nosalst zilas, un smalkas vilnas jaciņas, kas stiepjas kā gumija. No kurienes te radušies tādi ērmi? Tos atvedušas no pilsētas veco šejieniešu meitas, kuras tur kādu laiku kalpojušas. Ja šo veļu mazgā reti un piesardzīgi, tā veselu mēnesi izskatīsies gluži kā jauna. Bet, kad tā saplīst, cauri pušumiem tik kairinoši redzama kaila miesa!

Turpretī vecajai Gunhildai kurpes tiešām ir izturīgas, tās nav domātas greznumam. Lāgiem viņa tās aizdod kādam zvejniekam, tikpat vecam un skarbam kā viņa pati, un viņš tās viscaur noziež ar īpašu ziedi, kuru nekāds ūdens nevar saslapēt.

Esmu redzējis, kā šādu ziedi vāra, tajā ietilpst tauki, darva un sveķi.

Vakar, kad jūrā bija bēgums, es klaiņoju gar krastu un starp prauliem, gliemežvākiem un akmeņiem atradu spoguļstikla lausku. Kā tā te nokļuvusi, es nezinu, bet šai apstāklī bija kaut kas dīvains un neizprotams. Nevar taču būt, ka ieradies kāds zvejnieks, nolicis to te un atkal aizbraucis! Es tai nepieskāros, tā bija parasta spoguļstikla lauska, blāva un bieza, kādas reiz lika tramvaja vagonu logiem.

Tais laikos pat zaļgans pudeļu stikls bija retums — vecajos labajos laikos, kad vēl kaut kas bija retums!

No zvejnieku mājelēm salas dienvidu galā paceļas dūmi. Ir vakars, saimnieces vāra biezputru. Un, tiklīdz vakariņas paēstas, šie goda cilvēki liekas gulēt, lai varētu piecelties līdz ar ausmu. Vienīgi jaunie, vieglprātīgie puiši blandās apkārt no vienas mājas uz otru un veltīgi izšķiež laiku, nemaz nedomādami par savu pašu labumu.

II

Šorīt te ar laivu atbrauca cilvēks, kurš salīdzis nokrāsot Gunhildai būdu. Bet Gunhilda, aiz vecuma galīgi nevarīga, turklāt reimatisma izmocīta, lika viņam vispirms saskaldīt krietnu strēķi plītsmalkas. Es viņai vairākkārt esmu piedāvājies to izdarīt, bet viņa ieņēmusi galvā, ka es esot pārāk smalki ģērbies, un neparko nedeva man cirvi.

Atbraucējs ir drukns, sarkanmatains vīrietis bez bārdas; es stāvu pie loga un noskatos, kā viņš strādā. Ievērojis, ka viņš kaut ko murmina, es klusām izeju ārā un ieklausos. Ja trāpa greizi, tad nesaka ne vārda, bet, kad iebliež sev pa ceļgalu, tad dusmojas un lādas: «Velns un elle! Kaut tevi jupis!...» — bet tūlīt paveras apkārt un izliekas kaut ko dziedam.

Jā, šo krāsotāju es pazīstu. Viņš nav nekāds krāsotājs, bet mans paziņa Grīnhusens, mēs kopā strādājām pie ceļa būves Skreijā.

Es pieeju viņam klāt, atgādinu par to un sāku runāties.

Daudz gadu jau pagājis, kopš mēs, Grīnhusens un es, būvējām ceļu, tas bija mūsu agrīnajā jaunībā, mēs tad staigājam noplīsušās kurpēs un ēdām, kas pagadījās, ja mums bija nauda. Un, ja pēc tam kaut cik vēl palika makā, mēs sarīkojām īstas dzīres un visu sestdienas nakti nodancojām ar meitenēm, pie mums atnāca arī pārējie ceļa strādnieki, un mēs izdzērām tik daudz kafijas, ka mūsu saimniecei bija krietns ienākums. Un tad mēs atkal, nenieka nebēdādami, cītīgi strādājam līdz nākamajai sestdienai. Rudmatis Grīnhusens visas meičas tina sev ap pirkstu.

Vai viņš vēl atceras tās dienas Skreijā?

Viņš cieši skatās uz mani un klusē, bet es pamazām atsaucu viņa atmiņā to visu.

Jā, viņš atceroties Skreiju.

— Un vai tu atceries Andersu Filu un Spirali? Vai atceries Petru?

— Kādu Petru?

— Nu to pašu Petru. Tavu iemīļoto.

— Jā, protams, atceros. Es no viņas ilgi netiku vaļā. Un Grīnhusens no jauna ķeras pie cirvja.

— Ak tā, ilgi netiki vaļā?

— Nu jā. Citādi tak nevarēja būt. Bet tu, ka redzu, tagad esi liels vīrs.

— Pēc kā tu spried? Varbūt pēc apģērba? Vai tad tev nav svētdienas uzvalka?

— Cik tu par to samaksāji?

— Vairs neatceros, ne jau visai dārgi, bet skaidri nevaru pateikt, Grīnhusens pārsteigts paskatās uz mani un iesmejas.

— Tu neatceries, cik samaksāji? — Pēkšņi viņš kļūst nopietns, pašūpo galvu un saka: —Nē, tas nemaz nav jāatceras. Redz, ko nozīmē, ja cilvēkam pulka naudas.

No būdas iznāk vecā Gunhilda un, ieraudzīdama, ka mēs te stāvam un runājamies, pavēl Grīnhusenam ķerties pie krāsošanas.

— Tātad no tevis ir iznācis krāsotājs, — es saku. Grīnhusens neatbild, un es saprotu, ka esmu izrunājies, kā nevajag.

III

Pāris stundu viņš rīkojas ar otu, un būdas ziemeļu siena, kas vērsta pret jūru, jau spīd tikko nokrāsota. Pusdienas laikā, kad pienākusi atpūtas stunda, es pienesu Grīnhusenam glāzīti degvīna, mēs apguļamies mauriņā, smēķējam un runājamies.

Tu saki, no manis iznācis krāsotājs. Kas nu es par krāsotāju! — viņš paskaidro.

— Bet, ja man prasa nokrāsot māju, tad kāpēc ne, varu izdarīt arī to. Es protu visādus darbus. Bet šņabis gan tev ir stiprs.

Grīnhusena sieva ar diviem bērniem dzīvojot kādu jūdzi attālu no šejienes, katru sestdienu viņš ejot uz mājām; abas vecākās meitas jau esot pieaugušas, viena pat apprecējusies, un Grīnhusens esot vectētiņš. Kad viņš pabeigšot krāsot Gunhildas būdu, tad iešot uz mācītāja māju rakt aku. Apkārtējās draudzēs jau allaž gadoties šāds vai tāds darbs. Un, kad pienākot ziema un zeme sasalstot, viņš ejot meža darbos vai arī tāpat paslaistoties, līdz gadoties kāds darbs. Ģimene viņam vairs neesot nekāda lielā, sev iztiku viņš nopelnot, ja ne šodien, tad rīt.

— Vajadzētu iegādāties mūrnieka rīkus, — Grīnhusens saka.

— Vai tad tu esi arī mūrnieks?

— Kas nu es par mūrnieku! Bet, kad aka būs izrakta, tad jāmūrē grodi, tas taču skaidrs .. .

Pēc veca paraduma es klaiņāju pa salu, domādams gan šo, gan to. Miers, miers, no katra koka uz mani vēdī dievišķīgs miers. Putniņi vairs nemaz nav redzami, tikai vārnas klusi laidelējas no vienas vietas uz otru. Un pīlādžogu čemuri smagi krīt zemē un iegrimst sūnās.

Varbūt Grīnhusenam taisnība, cilvēks vienmēr var nopelnīt sev maizes kumosu — ja ne šodien, tad rīt. Jau veselas divas nedēļas neesmu lasījis avīzes, tomēr esmu sveiks un vesels, jūtos daudz mierīgāks, dziedu, klaiņāju apkārt kailu galvu, vakaros skatos zvaigžņotās debesīs.

Astoņpadsmit gadu esmu nodzīvojis pilsētā, un, ja dakšiņa kafejnīcā man nelikās pietiekami tīra, es pieprasīju citu, bet pie Gunhildas tas man ne prātā nenāk. «Vai tu redzēji, ka Grīnhusens, aizsmēķēdams pīpi, tik ilgi turēja sērkociņu, kamēr sāka svilt pirkstgali?» es sev teicu. Es vēl ievēroju arī, ka pa viņa roku tekalē muša, bet viņš to nedzina projām, varbūt nemaz nemanīja. Tā, lūk, nekad nevajag likties zinis par mušām ...

Vakarā Grīnhusens iesēžas laivā un aizbrauc. Sākas atplūdi, es klīstu gar krastu, dziedu, metu akmentiņus jūrā un velku ārā no ūdens sprunguļus. Mirguļo zvaigznes, spīd mēness. Pēc pāris stundām atgriežas Grīnhusens, viņa laivā ir visi mūrnieka rīki.

«Droši vien kaut kur nospēris,» es nodomāju. Mēs paņemam tos pār pleciem, aiznesam uz mežu un noslēpjam.

Ir jau vēls, mēs dodamies katrs uz savu naktsmītni.

Nākamajā pēcpusdienā būda ir nokrāsota, bet Grīnhusens, lai dabūtu pilnu dienas algu, aiziet uz mežu līdz sešiem sagatavot malku. Es paņemu Gunhildas laivu un aizbraucu makšķerēt, lai nebūtu jāatvadās no Grīnhusena. Zivis neķeras, es salstu un bieži raugos pulkstenī. «Nu jau viņš būs aizbraucis,» es nodomāju un ap septiņiem iros atpakaļ. Grīnhusens jau pārbraucis otrā krasta, viņš sauc un māj man ar roku.

Man kļūst silti ap sirdi, es it kā dzirdu savas jaunības aicinājumu un atceros Skreiju, bet kopš tā laika pagājusi vesela mūžība.

Es aiziros pāri pie viņa un jautāju:

— Vai tu to aku raksi viens pats?

— Nē, man vajadzīgs palīgs.

— Ņem mani! — es izsaucos. — Pagaidi mazliet, es tikai aizbraukšu atpakaļ un samaksāšu saimniecei.

Kad es jau esmu pusceļā, Grīnhusens sauc:

— Lai paliek! Nakts nāk virsū! Vai tik tu nedzen velnu?

— Pagaidi! Es tev saku! Tūlīt būšu atpakaļ.

Un Grīnhusens paliek gaidām krastmalā. Viņš droši vien atcerējās, ka man vēl palika pudelē stiprs degvīns.

IV

Mēs ieradāmies mācītāja mājā sestdienā. Grīnhusens pēc ilgas šaubīšanās mani beidzot tomēr pieņēma sev par palīgu. Es nopirku pārtiku un darba drēbes, tagad man bija mugurā zils krekls un kājās stulmeņi. Jutos brīvs, te mani neviens nepazina, es iemācījos iet lieliem, smagiem soļiem, bet no izskata es vienmēr esmu atgādinājis darba cilvēku — gan pēc sejas, gan rokām. Mēs dzīvosim mācītāja mājā, bet ēst vārīsim alus brūzī.

Mēs sākām rakt aku.

Darbs man veicās, un Grīnhusens bija ar mani apmierināts.

— Paskat tikai, tev ir nags, — viņš teica.

Pēc kāda laika pie mums atnāca mācītājs, mēs sasveicinājāmies. Viņš bija laipns, pavecs vīrs rāmu valodu. Ap acīm viņam tīkloja bezgala daudz sīku krunciņu, jo viņš vienmēr labsirdīgi smaidīja. Viņš atvainojās, ka atraujot mūs no darba, bet vistas vienmēr lienot dārzā, tā kā vispirms vajadzēšot salabot sētu. Grīnhusens bija ar mieru.

Mēs tūdaļ sākām labot sakritušo dārza žogu, un, kamēr tur strādājām, no mācītājmājas iznāca kāda meitene un devās pie mums. Mēs sveicinājām viņu, un es ievēroju, ka viņa ir glīta^ Viņai sekoja pusaugu zēns, tas arī apstājās un sāka mūs izprašņāt. Acīmredzot brālis un māsa. Darbs šķīrās viegli, jo viņi abi tur stāvēja un nolūkojās uz mums.

Pienāca vakars. Grīnhusens aizgāja uz savām mājām, es paliku tepat. Nakti es gulēju siena šķūnī.

Nākamā diena bija svētdiena. Es neuzdrīkstējos uzvilkt pilsētas drēbes, jo tās varētu likties par smalkām, taču rūpīgi iztīrīju vakardienas apģērbu un, šādi svētrītam saposies, klaiņāju pa mācītāja mājas pagalmu. Patērzēju ar kalpiem un, tāpat kā viņi, padzinu jokus ar kalponēm. Kad sāka zvanīt baznīcas zvans, es iesūtīju kādu no saimes ļaudīm, lai palūdz mācītājam dziesmu grāmatu. To iznesa mācītāja dēls. Tad es no kāda augumā prāvāka kalpa aizņēmos svārkus, tomēr izrādījās, ka tie man ir par platiem, bet, kad uzvilku kreklu un vesti, tad svārki bija pašā laikā. Es devos uz baznīcu.

Garīgais līdzsvars, ko biju atguvis šajā salā, tomēr vēl nebija īsti nostiprinājies.

Ērģeļu skaņas mani spēcīgi saviļņoja, es gandrīz sāku raudāt. «Savaldies, tā ir tikai nervozitāte!» es pats sev teicu. Es biju apsēdies malā un visiem spēkiem centos apvaldīt saviļņojumu. Nopriecājos, ka dievkalpojums nevilkās ilgi.

Kad biju izvārījis gaļu un ieturējis pusdienas, mani aicināja virtuvē un piedāvāja kafiju. Kad es tur sēdēju, virtuvē ienāca vakarējā meitene, es piecēlos un viņu sveicināju, viņa palocīja galvu. Kad grasījos iet ārā, man neviļus paspruka vārdi:

— Tūkstoškārt pateicos par jūsu laipnību, daiļā jaunkundz!

Viņa izbrīnījusies pavērās manī, sarauca uzacis, un viņas vaigos ielija sārtums.

Tad viņa apcirtās apkārt un izgāja no virtuves. Viņa vēl bija tik jauna.

Nu es gan biju izrunājies!

Saīdzis es devos uz mežu. Kādēļ es, nelga tāds, nevarēju savaldīt mēli! Kādēļ melsu tādas pliekanības!

Mācītājmāja atradās pakalnā, lejā pletās mežains līdzenums un tīrumi. Man iešāvās prātā, ka aku vajadzētu rakt te, augšā, un uz māju vilkt ūdensvadu. Ar acīm nomēroju augstumu un biju pārliecināts, ka kritums būs pietiekams. Atceļā es ar soļiem aptuveni noteicu attālumu — bija vairāk nekā divsimt pēdu.

Galu galā — kas man daļas! Lai rok aku, kur grib! Labāk atkal neizdarīt kļūdu un nedižoties ar savu pārgudrību.

V

Pirmdienas rītā ieradās Grīnhusens un mēs sākām rakt aku. Pienāca vecais mācītājs un jautāja, vai mēs nevarētu ceļa malā, kurš ved uz baznīcu, uzmūrēt stabu.

Agrāk te stāvējis stabs, bet tagad sabrucis, stabs viņam nepieciešams, kur pielipināt dažādus ziņojumus.

Mēs to izdarījām — jaunais stabs slējās taisns kā svece, galā tam uzlikām saliektu skārda gabalu.

Locīdams skārdu, es ieminējos, lai Grīnhusens nokrāso stabu sarkanu. Viņam vēl bija palikusi krāsa, ar ko viņš krāsoja Gunhildas būdu. Taču mācītājs gribēja, lai stabs būtu balts, un Grīnhusens viņam iztapa. Es iebildu, ka balti plakāti pret sarkano pamatu labāk izceltos. Mācītājs pasmaidīja, viņam ap acīm savilkās simtiem krunciņu, un viņš teica:

— Jā, tev taisnība.

Ar to pietika, smaids un laipnā piekrišana mani ielīksmoja un uzjundīja manī lepnumu.

Atnāca arī jaunkundze, pārmija dažus vārdus ar Grīnhusenu, pajokojās un vaicāja, kas tas par sarkanu kardinālu, ko viņš te uzslējis. Man viņa nebilda ne vārda, pat neatņēma manu sveicienu.

Pusdienas man bija īsts pārbaudījums. Ēdiens nebija peļams, bet Grīnhusens, strēbdams zupu, pretīgi žļurkstināja, lūpas viņam spīdēja no taukiem.

«Nez kā viņš ēstu biezputru?» es sapīcis prātoju.

Kad pēc ēšanas Grīnhusens atgūlās uz sola un grasījās atpūsties tāds pats nospeķojies, es viņam uzsaucu:

— Noslauki taču muti, riebekli!

Viņš pavērās manī, pārvilka ar roku pār muti un tad paskatījās uz savu plaukstu.

— Muti? — viņš pārvaicāja.

Es, gribēdams mīkstināt savus vārdus, sāku smieties. Tad nu gan es tevi izjokoju, Grīnhusen!

Taču es pats jutos neapmierināts ar sevi un tūdaļ izgāju ārā no alus darītavas.

Starp citu, es piepiedīšu šo jaunkundzīti atņemt manu sveicienu. Drīz viņai vajadzēs atzīt, ka esmu izglītots cilvēks. Ja es izklāstītu savu plānu par ūdensvadu?

Man tikai trūka mērāmās ierīces, lai noteiktu krituma augstumu, un es apņēmos tādu sadabūt. Pagaidām pietiks ar koka cauruli, pie tās jāpiestiprina divi parasti lampas cilindri un jāpiepilda ar ūdeni.

Mācītāja mājā mums uzdeva arvien vairāk darbu: jāsataisa akmens kāpnes, jānostiprina pamati; tad bija laiks ievest labību klētī un vajadzēja izlabot satrūdējušo uzbrauktuvi. Mācītājs gribēja visu savest kārtībā, un, tā kā mēs strādājām par dienas algādžiem, mums bija vienalga, ko darījām. Taču es aizvien vairāk jutu nepatiku pret savu darba biedru. Jau tas vien, ka viņš maizi bāza azotē un grieza ar netīru savāžamo nazi, kuru nemitīgi nolaizīja, man sagādāja mokas. Turklāt viņš visu nedēļu nemazgājās — no svētdienas līdz svētdienai. No agra rīta līdz vēlam vakaram viņam pie deguna karājās spožs piliens. Un nagi kā liekšķeres, ar bieziem melnumiem! Un cik ķēmīgas ausis!

Ak, jā, es biju iznirelis un smalku uzvedību biju iemācījies kafejnīcā. Es bieži nevarēju atturēties un rāju savu biedru par netīrību, tāpēc mūsu starpā radās nesaskaņas, un es baiļojos, ka mums drīz būs jāšķiras. Mēs runājām tikai pašu nepieciešamāko.

Aka vēl joprojām nebija izrakta. Pienāca svētdiena, un Grīnhusens aizgāja uz mājām.

Mana ierīce jau bija gatava, un pēcpusdienā es uzkāpu uz ēkas jumta un uzstādīju to tur. Lieliski! Pat ja izrādītos, ka ūdens līmenis akā ir veselu metru zemāks, spiediens tik un tā būtu pietiekams.

No jumta es ieraudzīju mācītāja dēlu. Viņu sauca par Haraldu Melceru. Ko es tur augšā darot? Vai mērot uzkalniņu? Kādēļ? Kāpēc man jāzinot tā augstums? Vai viņš arī drīkstot pamēģināt?

Es sameklēju desmit metru garu virvi un izmērīju uzkalnu no pakājes līdz galam, Haralds man palīdzēja. Pēc tam mēs devāmies uz māju, es piegāju pie mācītāja un izklāstīju viņam savu plānu.

VI

Mācītājs manī vērīgi noklausījās un mani nepārtrauca.

— Lūk, ko es tev teikšu, — viņš smaidīdams iesāka. — Var jau būt, ka tev ir taisnība. Bet tas daudz izmaksās. Un ko mēs iegūsim?

— Līdz vietai, kur mēs esam sākuši rakt, ir septiņdesmit soļi. Taču kalponēm jāiet uz aku gan ziemā, gan vasara, vienalga, kāds laiks.

— Jā, tā jau tas ir. Bet tam vajag pulka naudas.

— Ja neskaita akas rakšanu, kura jums tik un tā nepieciešama, visa ūdensvada ievilkšana kopā ar caurulēm un darbu izmaksās ne vairāk par divsimt kronām, — es sacīju.

Mācītājs nobrīnījās.

— Ne vairāk?

— Nē.

Es katru reizi pirms atbildes zīmīgi vilcinājos, it kā sīki apsvērdams, bet patiesībā visu jau sen biju apdomājis.

— Tas, protams, būtu ļoti ērti, — mācītājs domīgi noteica. — Turklāt no ūdens tovera virtuvē pastāvīgi ir mitrs.

— Bez tam ūdens vēl jānes augšā, dzīvojamās istabās.

— Nu, tur nekā nevar darīt, dzīvojamās istabas ir augšstāvā.

— Bet mēs ievilksim ūdeni arī augšstāvā.

— Vai tiešām? Otrajā stāvā? Bet vai spiediena pietiks?

Šoreiz es ar atbildi vilcinājos vēl ilgāk, it kā dziļās pārdomās iegrimis.

— Man šķiet, ka varu pilnīgi noteikti apgalvot, ka spiediena ar uzviju pietiks līdz pašai augšai, — es beidzot pasludināju.

— Tev patiesi tā šķiet? — mācītājs izsaucās. — Tad nāc, iesim paskatīties, kur tu esi nospriedis rakt to aku!

Mēs kāpām kalnā trijatā — mācītājs, Haralds un es. Es ļāvu mācītājam aplūkot manu ierīci, un viņš pats pārliecinājās, ka spiediena pietiks ar uzviju.

— Man par to jāaprunājas ar tavu biedru, — mācītājs sacīja.

Tad es, lai mazinātu Grīnhusena autoritāti, atbildēju:

— Nē, viņam no tā nav nekādas sajēgas.

Mācītājs pavērās manī. Tu tā domā?

Mēs kāpām lejā. Mācītājs runāja, it kā skaļi domādams: — Tev taisnība, ziemā mūžīgi jānoņemas ar ūdens nešanu. Un vasarā tāpat. Es apspriedīšos ar savējiem. Un viņš iegāja iekšā.

Pēc kādām desmit minūtēm mani pasauca lievenī, kur bija salasījusies visa mācītāja ģimene.

— Tātad tu uzņemies mums ievilkt ūdensvadu? — mācītāja kundze laipni jautāja.

Es pacēlu cepuri, pieklājīgi, ar cieņu paklanījos, un mācītājs apstiprināja:

— Jā, jā, tas ir viņš.

Mācītāja meita uzmeta man ziņkāru skatienu un tūdaļ sāka mēļot ar Haraldu visādus niekus. Taču kundze ņēmās mani iztaujāt: vai tiešām ūdensvads būšot tāds pats kā pilsētā, jāpagriežot tikai krāns — un tūlīt tecēšot ūdens? Un tāpat arī augšstāvā? Un par divsimt kronām? Nu, tad jau vairs nav ko galvu lauzīt, viņa sacīja vīram.

— Vai tev tā liekas? Uzkāpsim vēlreiz pakalnā un visi kopā paskatīsimies!

Mēs uzkāpām pakalnā, es nostādīju savu ierīci un ļāvu, lai viņi visi izmēra.

— Tas taču ir lieliski! — kundze iesaucās. Turpretī jaunkundze nebilda ne vārda.

Mācītājs jautāja:

— Bet vai te ir ūdens?

Es ļoti nopietni atbildēju, ka tik droši to nevar apgalvot, bet, spriežot pēc zīmēm, ūdenim te vajadzētu būt.

— Kādām zīmēm? — kundze jautāja.

— Vispirms pēc augsnes sastāva. Turklāt te aug gan kārkli, gan alkšņi. Un kārkliem patīk mitrums.

Mācītājs pamāja ar galvu un teica:

— Šis cilvēks kaut ko saprot, Marij.

Atceļā mācītāja kundzei pēkšņi ienāca prātā — kad būs ūdensvads, tad varēs iztikt ar vienu kalponi. Lai viņa nepārdomātu, es piekritu:

— Protams, it īpaši vasarā. Dārzu varēs laistīt ar šļūteni, ja to izvilks pa virtuves logu.

— Zili brīnumi! — viņa iesaucās.

Es atturējos un neieteicu ievilkt ūdensvadu arī kūtī. Taču es jau sen biju aprēķinājis — ja aku izraktu divtik lielu un ierīkotu notekcauruli, tad lopu meitai būtu tāds pats atvieglojums kā virējai. Taču tas izdevumus palielinātu gandrīz par pusi.

Būtu neapdomīgi iecerēt tik lielu plānu.

Lai nu kā, tomēr man vajadzēja gaidīt, līdz atgriežas Grīnhusens. Mācītājs sacīja, ka viņam šis priekšlikums labi jāapsver.

VII

Man vajadzēja Grīnhusenu sagatavot, ka aku raks pakalnā; es negribēju modināt viņā aizdomas, tāpēc visu vainu par šo iedomu uzvēlu mācītājam — man taču neatlika nekas cits kā piekrist. Grīnhusens nopriecājās, viņš tūlīt saprata, ka tur mums paveras plašs darba lauks, jo vajadzēs vēl rakt grāvjus caurulēm.

Man par laimi, mācītājs pirmdienas rītā it kā nejauši uzrunāja Grīnhusenu:

— Mēs ar tavu biedru nolēmām, ka aka jārok pakalnā un no turienes ūdens jānovada uz māju. Ko tu saki par šādu domu?

Grīnhusens tai pilnīgi piekrita.

Bet, kad mēs visu pārspriedām sīkāk un trijatā aplūkojām vietu, kur rokama aka, Grīnhusens noprata, ka šis plāns nav bez manas ziņas, un uzstāja, ka caurules jāliek daudz dziļāk, citādi ziemā tās aizsals...

— Vienu metru trīsdesmit, — es viņu pārtraucu.

— Un tas iznāks ļoti sālīti.

— Tavs biedrs domā, ka ne vairāk par divsimt kronām, — mācītājs atbildēja.

Grīnhusens pat lāgā skaitīt nemācēja un tikai noteica:

— Divsimt kronas arī nav smiekla nauda.

— Toties, kad mācītājs no šejienes aizies, viņam to atrēķinās no rentes maksas,

— es iebildu.

Mācītājs satrūkās.

— Atrēķinās? Bet es netaisos nekur pārvākties. Tādā gadījumā šis ūdensvads jums kalpos visu jūsu garo mūžu un atmaksāsies, — es noteicu. Mācītājs cieši pavērās manī un vaicāja:

— Kā tevi sauc?

— Knuts Pedersens.

— No kurienes tu esi?

— No Nurlandes.

Es tūlīt aptvēru, kāpēc viņš mani iztaujā, un nolēmu vairs nerunāt tik frāžainā valodā, ko biju aizguvis no romāniem.

Lai būtu kā būdams, tika nolemts ievilkt no akas ūdensvadu, un mēs ķērāmies pie darba . . .

Tagad par garlaicību nevajadzēja sūdzēties. Sākumā es ļoti uztraucos — diezin vai tajā vietā, kur mēs rokam, ir ūdens — un naktīs slikti gulēju. Taču satraukums, kā izrādījās, bija veltīgs, un es naigi ķēros pie darba. Ūdens te bija atliku likām, pēc dažām dienām mums tas jau bija no rītiem jāizsmeļ ar spaiņiem. Zeme akas dibenā bija mālaina, un mēs notriepāmies no galvas līdz kājām.

Pēc nedēļas mēs sākām skaldīt akmeņus akas sienu mūrēšanai. Šis darbs mums abiem jau bija pazīstams no Skreijas laikiem. Vēl pēc nedēļas mēs bijām izrakuši vajadzīgo dziļumu. Ūdens ātri cēlās, un mums vajadzēja pasteigties ar mūrēšanu, citādi sienas varēja iebrukt un mūs apbērt.

Un tā mēs nedēļu pēc nedēļas rakām, skaldījām akmeņus un mūrējām. Aka iznāca dziļa, darbs veicās. Mācītājs bija apmierināts, un pamazām uzlabojās arī manas attiecībās ar Grīnhusenu. Kad viņš pārliecinājās, ka es nekāroju vairāk, nekā pienākas krietnam palīgam, lai gan patiesībā darbu vadīju es, arī viņš izrādīja pretimnākšanu un ēdot vairs tik skaļi nežlurkstināja. Neko labāku es nemaz nevarēju vēlēties un stingri nolēmu, ka tagad mani vairs nekas neaizvilinās uz pilsētu.

Vakaros es devos uz mežu vai klaiņāju pa kapsētu, lasīju uzrakstus uz kapakmeņiem un prātoju gan par šo, gan par to. Man jau sen nedeva miera kāda dīvaina izdoma, maza, smieklīga iegriba. Es biju atradis skaistu bērza sakni, no kuras gribēju izgriezt pīpes galviņu sažņaugtas dūres veidā. Par vāciņu biju nodomājis izmantot īkšķi, un man gribējās tam pielikt nagu, lai tas izskatītos gluži kā īsts, un zeltnesī uzvilkt mazu zelta gredzentiņu.

Galva man bija nodarbināta ar šiem niekiem, un nelabas domas vairs netraucēja manu mieru. Man vairs nevajadzēja nekur steigties, es vakaros rāmi nodevos sapņiem un jutos kungs pār savu laiku. Ak, ja atkal varētu izjust bijāšanu pret baznīcas svētumu un bailes no miroņiem! Kādreiz, jau ļoti sen, es izbaudīju šo noslēpumaino sajūtu, tik dziļu un neizprotamu, un atkal vēlējos to pārdzīvot. Varbūt atradīšu miroņa nagu, bet no kapa pēkšņi atskanēs balss: «Tas ir mans!» Un tad es šausmās to nosviedīšu un metīšos projām...

— Cik baigi čīkst vējrādītājs baznīcas torņa galā! — Grīnhusens reizēm ierunājās.

— Vai tu baidies?

— Īsti bail man nav, bet drebuļi pārskrien pār muguru, kad atceros, ka blakus ir kapsēta.

Laimīgais Grīnhusens!

Vienudien Haralds piedāvājās iemācīt man stādīt kokus un krūmus. Es to nepratu, un manā laikā skolās neko tādu nemācīja. Drīz apguvu šo māku un tagad katru svētdienu ņemos pa dārzu. Es savukārt Haraldam iemācīju daudz ko viņa vecumam noderīgu, un mēs kļuvām draugi.

VIII

Viss būtu bijis labi, ja es neiemīlētos mācītāja meitā; šīs jūtas ar katru dienu kļuva spēcīgākas. Viņu sauca par Elizabeti. Par skaistuli viņu nevarētu dēvēt, bet sārtās lūpas un zilās, eņģeliskās acis bija brīnum daiļas. Elizabet, Elizabet, tu esi kā tikko uzplaucis pumpurs un platām acīm vēro pasauli. Kādu vakaru redzēju, ka tu sarunājies ar Ēriku, jauno puisi, kas strādā kaimiņu mājās, un cik brīnišķīgs maigums staroja tavās acīs...

Turpretī Grīnhusenam tas viss bijis nebijis. Jaunības dienās neviena meitene nespēja viņam pretoties, un viņš vēl tagad pa vecam ieradumam dižojas ar cepuri uz vienas auss. Taču viņa spraunums bija krietni mazinājies, tāds ir dabas likums. Bet, ja kāds pretojas dabas likumam, kas viņu sagaida? Kā par spīti, te gadījās tā skuķe Elizabete, kas, starp citu, nemaz nav nekāda skuķe, augums tikpat stalts kā mātei. Un arī krūtis tādas pašas krāšņas...

Pēc pirmās svētdienas mani vairs neaicināja virtuvē dzert kafiju, arī es pats to nevēlējos un centos izvairīties. Mani vēl māca kauns. Taču reiz nedēļas vidū viena no kalponēm man teica, lai es svētdienas pēcpusdienās neklaiņojot pa mežu, bet nākot dzert kafiju. Tā likusi, pateikt kundze.

Nu labi.

Vai lai es uzvelku pilsētas drēbes? Varbūt nemaz nebūtu par ļaunu, ja jaunkundze mazliet par mani pabrīnās, ka no brīva prāta esmu pametis pilsētu un uzģērbis strādnieka blūzi, kaut arī man ir zelta rokas un es protu ievilkt ūdensvadu. Bet, kad biju uzposies, man pašam šķita, ka darba drēbēs izskatos labāk, un es novilku pilsētas uzvalku un iebāzu atpakaļ maisā.

Virtuvē mani sagaidīja nevis jaunkundze, bet pati kundze. Viņa palika zem manas tases baltu salveti un ilgi tērzēja ar mani.

— Tas joks, ko jūs ierādījāt manam dēlam, iznāk pārāk dārgi, — viņa teica un labsirdīgi iesmējās. — Zēns jau izlietojis pusduci olu.

Joks ar olu bija tāds — es iemācīju Haraldam cieti novārītu un nolobītu olu iebāzt caur tievu kakliņu karafē, izretinot tajā gaisu. Tas bija gandrīz vai vienīgais, ko es zināju no fizikas.

— Toties mēģinājums ar nūju, ko uzliek uz diviem papīra ragaiņiem un pārlauž pušu ar vienu triecienu, ir ļoti pamācošs, — kundze turpināja. — Es nekā no tā visa nesaprotu, bet. . . Kad aka būs pabeigta?

— Aka jau ir izrakta. Rīt sāksim rakt grāvi.

— Un cik ilgu laiku tas prasīs?

— Kādu nedēļu. Un tad liksim caurules.

— Ak tā?

Es pateicos par kafiju un devos ārā. Kundzei bija paradums — droši vien jau no bērnības — tērzējot iesānis pašķielēt uz sarunu biedru, lai gan viņas vārdos nebija ne miņas no valšķības ...

Mežā jau dzeltē lapas un gaisā jaušas rudens smaržas. Toties klāt sēņu laiks, sēnes visur spraucas laukā un pūlīšos saticīgi sēž ap ciņiem un celmiem — šampinjoni, gailenes un rudmieses. Šur tur sārto arī mušmires baltpunktainā cepure, mušmire slienas lepni un atklāti, un to nekas nevar iznīdēt. Apbrīnojama sēne! Tā aug tādā pašā augsnē kā ēdamās sēnes, dzer tās pašas zemes sulas, saņem to pašu siltumu un veldzi, pēc izskata tā ir tikpat lekna un tvirta — liekas, vai mutē kusīs, bet tajā slēpts indīgais muskarīns. Man gribējās kādreiz pašam izdomāt skaistu leģendu par mušmiri, bet teikt, ka esmu to izlasījis pasaku grāmatā.

Es allaž ar interesi vēroju, kā puķes un kukaiņi cīnās par savu esamību. Tikko paspīd saule, tie tūlīt atdzīvojas un kādu laiciņu papriecājas par dzīvi; lielās mušas lido ātri un sprigani kā pašā vasaras vidū. Te bija tādas īpašas zemes blusiņas, kādas es agrāk nebiju redzējis.

Dzeltenas un sīciņas, mazākas par komatu — tās lēca tūkstošiem reižu tālāk par savu garumu. Kāds neaptverams spēks slēpās šajās sīkajās radībiņās! Un, lūk, tur tekalē zirneklītis, kura mugura atgādina zeltainu pērli. Tā ir tik smaga, ka zirneklītis rāpo pa smilgu ar muguru uz leju. Ja gadās nepārvarami šķēršļi, zirneklītis nokrīt zemē un sāk rāpties augšā citā smilgā. Nē, tas ir īsts brīnumzirneklis, par to es varu galvot. Es gribu viņam palīdzēt, un pielieku klāt lapiņu, bet viņš aptausta lapiņu un nolemj labāk atkāpties no šīm lamatām...

Es dzirdu, ka mežā kāds mani sauc. Tas ir Haralds, kas manā labā aizrāvies ar svētdienas skolu. Viņš uzdevis man iemācīties no galvas gabalu no Pontopidāna un tagad grib mani pārbaudīt, vai to labi zinu Kad viņš skaidro man bībeles stāstus, es jūtu, ka esmu aizkustināts, — ak, būtu mani tā mācījuši bērnībā!

IX

Aka bija gatava, grāvji izrakti, ieradās ūdensvada licējs. Par savu palīgu viņš izvēlējās Grīnhusenu, bet man uzdeva vilkt caurules no pagraba līdz otrajam stāvam.

Es raku grāvi zemes grīdā, kad pēkšņi te, pagrabā, nokāpa kundze. Es viņu brīdināju, ka te var paklupt, bet viņa izturējās gaužām nevērīgi.

— Vai tad es tur varu iekrist? — viņa jautāja, parādīdama ar roku. — Un šeit?

Beidzot viņa tomēr paklupa un iekrita bedrē. Mēs stāvējām blakus. Te bija tumšs, un viņas acis vēl nebija ar tumsu apradušas. Viņa taustīja grāvja malu un jautāja:

— Kā lai tieku laukā?

Es palīdzēju viņai izkļūt ārā. Tas nebija grūti, jo viņa bija slaida un viegliņa, kaut arī viņai jau bija pieaugusi meita.

— To man vajadzēja, kāpēc neuzmanījos! — viņa teica, purinādama kleitu. —

Ai, kā es ievēlos! ... Pēc pāris dienām ienāciet pie manis, es gribu guļamistabā šo to pārvietot. Vai esat ar mieru? Izdarīsim to, kad vīrs būs aizbraucis pie saviem draudzes locekļiem, viņam nepatīk nekādas pārmaiņas. Vai jums te vēl ilgi jāstrādā?

Es atbildēju, ka nedēļu vai mazliet vairāk.

Uz kurieni tad jūs iesiet? — Uz kaimiņu mājām. Grīnhusens salīdzis tur rakt kartupeļus.

Pēc tam es iegāju virtuve un izzāģēju caurumu grīdā ūdensvadam. Kad tur strādāju, arī Elizabetes jaunkundzei kaut kas bija darāms virtuvē, un, lai gan es viņai nepatiku, viņa tomēr pārmija ar mani pāris vārdu, skatīdamās, kā es strādāju.

— Padomā tikai, Olīn, — viņa teica kalponei, — tev tikai būs jāatgriež krāns, un tecēs ūdens.

Bet Olīnei, kā jau vecam cilvēkam, tādi jaunumi nemaz nebija pa prātam.

— Kur tas dzirdēts, ka ūdens tek iekšā virtuvē! — viņa sacīja.

Viņa veselus divdesmit gadus bija nesusi ūdeni visai mājai — ko lai tagad viņa dara?

— Atpūtīsieties, — es teicu,

— Atpūtīšos? Cilvēkam visu mūžu būs strādāt sviedriem vaigā.

— Varēsi darināt sev pūru, — jaunkundze smaidot ieteica.

Viņa runāja niekus kā maza meitene, bet es biju viņai pateicīgs, ka viņa patērzēja ar mums un brīdi uzkavējās virtuvē. Ak kungs, cik es biju kļuvis valodīgs un asprātīgs, cik puiciski izturējos! Vēl tagad to atceros. Pēkšņi Elizabetes jaunkundze attapās, ka viņai nepieklājas šeit tērgavot, un aizgāja.

Vakarā, kā biju paradis, es aizgāju uz kapsētu, bet tur jau bija Elizabetes jaunkundze, un es steigšus nogriezos uz meža pusi. Es nodomāju: «Varbūt viņa sapratīs manu smalkjūtību un teiks: «Ak tu nabadziņš, cik pieklājīgi viņš izturējās!»

Bet ja nu viņa man seko mežā? Tad es piecelšos no akmens un viņai paklanīšos. Viņa samulsīs un teiks: «Es nejauši gāju te garām. Vakars ir tik jauks ... Ko tu te dari?» — «Tāpat vien sēžu,» es atbildēšu, pavēršos viņā naivu skatienu un aiziešu. Un, kad nu viņa uzzinās, ka es te sēžu «tāpat vien» līdz vēlam vakaram, tad sapratīs, cik man skaidra dvēsele, kā es protu sapņot, un iemīlēs mani...»

Arī nākamajā vakarā viņa bija atnākusi uz kapsētu, un man iešāvās prātā pašapzinīga doma: «Viņa te nāk manis dēļ!» Bet, piegājis tuvāk, es redzēju, ka viņa apkopj un pušķo kādu kapu un nebūt nav nākusi manis dēļ. Es atkal devos mežā, aizklīdu līdz .lielajam skudru pūznim un līdz pašai tumsai vēroju skudras. Pēc tam es sēdēju un klausījos, kā krīt egļu čiekuri un pīlādžogu čemuri. Es klusi dungoju, svilpoju un domāju, bet reizēm piecēlos un pastaigāju, lai sasildītos. Stundas aizritēja iestājās nakts, bet es neprātīgi iemīlējies klaiņoju apkārt kailu galvu, un zvaigznes raudzījās uz mani no debesīm...

— Cik pulkstenis? Laikam jau vēls? — Grīnhusens mēdza jautāt, kad es ienācu siena šķūnī.

— Vienpadsmit, — es parasti atbildēju, lai gan jau bija divi vai trīs naktī.

— Kāds velns tevi trenc apkārt? Kaut tu izčibētu! Cel augšā cilvēku, kas tik saldi guļ!

Grīnhusens pagriezās uz otriem sāniem un tūdaļ aizmiga. Grīnhusenu taču nekas netirdīja.

Kādas muļķības gan dara padzīvojis cilvēks, kad tas iemīlas! Turklāt es biju domājis rādīt labu piemēru, kā iegūt dvēseles mieru.

X

Atnāca kāds vīrs un prasīja atpakaļ savus mūrnieka darbarīkus. Tātad Grīnhusens tos nav nozadzis! Cik tas Grīnhusens gan garlaicīgs un neinteresants cilvēks, būtu kaut vienu reizi izdarījis kaut ko neparastu, parādījis vērienu!

Es teicu:

— Tu, Grīnhusen, nekā cita nezini kā ēst un gulēt. Te atnācis kāds pēc saviem darbarīkiem. Tātad tu esi tos tikai aizņēmies, jēradvēsele!

— Bet tu esi aitasgalva! — Grīnhusens aizskarts atcirta.

Taču es zināju, kā savu rupjību vērst par labu, un izlikos, ka esmu jokojis.

— Ko mēs tagad iesāksim? — viņš vaicāja.

— Varu saderēt, ka tu zini izeju, — es atteicu.

— Tu no tiesas tā domā?

— Jā, ja tikai esmu tevi pareizi novērtējis. Un Grīnhusens atkal kļuva piekāpīgs.

Pēc pusdienām es piedāvājos viņam apgriezt matus un no jauna viņu apvainoju, teikdams, ka galva jāmazgā biežāk.

— Kā gan cilvēks, kam jau sirmi mati, var gvelzt tādas blēņas! — viņš atteica.

Dievs vien to zina, varbūt Grīnhusenam taisnība. Viņš jau ir vectētiņš, bet rudo matu ērkuli sarma nav pat skārusi . ..

Bet siena šķūnī, liekas, bija sākuši rādīties spoki. Kas gan cits varēja tur visu uzkopt un sakārtot? Mēs ar Grīnhusenu gulējām atsevišķi, es biju sev nopircis divas segas, turpretī viņš vienmēr gulēja neizģērbies, pēc darba iekrita sienā, vienalga, kur.

Lūk, kāds bija pārklājis manu guļvietu ar segām un rūpīgi uzčubinājis. Prieks skatīties! Droši vien kāda no kalponēm gribēja mani pieradināt pie kārtības. Nu lai, man vienalga!

Tagad vajadzēja izzāģēt caurumu otrā stāva grīdā, bet kundze lūdza, lai to atliekot uz rītdienu. Mācītājs tad braukšot pie saviem draudzes locekļiem, un es viņu netraucēšot. Bet nākamajā rītā darbu atkal atlika, jo Elizabetes jaunkundzei bija jāiet uz veikalu un daudz kas jāiegādājas, bet man vajadzēja pārnest mājās pirkumus.

— Labi, — es teicu, — pēc brītiņa es jums sekošu. Jaukā meitenīte, vai tiešām viņa bija ar mieru, ka es viņu pavadu? Viņa jautāja:

— Bet vai jūs atradīsiet ceļu?

— Protams. Esmu bijis tur jau agrāk. Mēs tur pērkam sev ēdienu.

Tā kā es nevarēju iet cauri ciemam savās mālainajās drēbēs, tad uzvilku citas bikses, bet blūzi atstāju. Es devos viņai pakaļ. Līdz veikalam bija vairāk nekā pusjūdze. Pēdējā ceļa gabalā es lāgu lāgiem ieraudzīju pa priekšu ejam Elizabetes jaunkundzi, taču gausināju soļus, lai viņu nepanāktu. Vienu reizi viņa pagriezās atpakaļ, es sarāvos mazītiņš un tālāk gāju gar mežmalu.

Jaunkundze palika pie draudzenes, kas dzīvoja netālu no veikala, bet es ar iepirkumiem atgriezos mājas ap dienas vidu. Mani sauca pusdienot virtuvē. Māja bija kā izmirusi: Haralds kaut kur aizgājis, kalpones rullēja veļu, tikai Olīne rosījās ap plīti.

Pēc pusdienām es uzkāpu otrajā stāvā un sāku zāģēt caurumu grīdā.

— Panāc šurp un palīdzi man! — kundze sacīja un veda mani sev līdzi.

Mēs izgājām cauri mācītāja kabinetam un iegājām guļamistabā.

— Es gribu pārvietot savu gultu. Tā stāv pārāk tuvu krāsnij, un ziemā te gulēšanai par karstu, — kundze skaidroja.

Mēs aiznesām gultu pie loga.

— Vai tev neliekas, ka te būs labāk? Nebūs tik karsti vai ne? — kundze taujāja.

Es nejauši uz viņu paskatījos, viņa atkal iesāņus man uzmeta valšķīgu skatienu.

No viņas tuvuma es pilnīgi zaudēju galvu, tikai dzirdēju, ka viņa čukst:

— Trakais! Nē, nē, mīļais, mīļais .. . durvis . .. Pēc tam viņa tikai čukstēja manu vārdu...

Es izzāģēju caurumu gaiteņa grīdā un pabeidzu darbu, bet kundze neatgāja no manis ne mirkli. Viņai gribējās ar mani no sirds izrunāties, viņa gan smējās, gan raudāja.

Es jautāju:

— Bet vai gleznu, kas karājās virs jūsu gultas, nevajag pakārt citur?

— Jā, tev taisnība, — kundze atbildēja.

XI

Ūdensvads bija ievilkts, krāni pielikti. Ūdens spēcīgā strūklā tecēja izlietnē.

Grīnhusens atkal bija kaut kur aizņēmies darbarīkus, mēs aizmūrējām dažus caurumus un pēc pāris dienām aizrakām grāvjus, līdz ar to mūsu darbs mācītāja mājā bija pabeigts. Mācītājs ar mums bija apmierināts, viņš pat teica, ka pie sarkanā staba pielikšot sludinājumu, ka divi meistari ūdensvada ievilkšanā piedāvājot savus pakalpojumus. Taču jau bija vēls rudens, zeme drīz varēja sasalt, un mums darba vairs nebija. Mēs tikai atgādinājām, lai mācītājs mūs atceras pavasarī.

Mēs devāmies uz kaimiņu mājām rakt kartupeļus. Mums vajadzēja apsolīt mācītājam, ka vajadzības gadījumā atkal atgriezīsimies pie viņa.

Jaunajā vietā bija daudz cilvēku, mums nebija garlaicīgi, dzīvojām labi un jautri.

Bet darba diezin vai pietika nedēļai, un mums atkal vajadzēs kaut ko meklēt.

Kādu vakaru atnāca mācītājs un piedāvāja man salīgt pie viņa par algādzi.

Piedāvājums bija vilinošs, es to apsvēru, tomēr galu galā noraidīju. Man labāk patika klaiņot pa pasauli, gribēju justies brīvs kā putns, strādāt gadījuma darbus, pārgulēt zem klajas debess un mazliet brīnīties pašam par sevi. Kartupeļu talkā es iepazinos ar kādu cilvēku un nolēmu mesties kopā ar viņu un atstāt Grīnhusenu. Mums abiem bija daudz kopīga, un, spriežot pēc vērojumiem, viņš bija krietns strādnieks. Viņu sauca Larss Falkenbergets, bet pats sevi viņš dēvēja par Falkenbergu.

Darbus izrīkoja jaunais Ēriks, viņš jau bija ievedis kartupeļus pagrabā. Viņš bija skaists divdesmit gadu vecs jauneklis, savā vecumā ļoti stalts un spēcīgs, viņš izturējās augstprātīgi, jo viņa tēvam piederēja saimniecība. Viņam ar mācītāja meitu Elizabeti, liekas, kaut kas bija, jo viņa kādu dienu atnāca uz kartupeļu lauku un ilgi ar viņu runājās. Jau grasīdamās iet projām, viņa bilda dažus vārdus arī man un teica, ka Olīne jau sākot pierast pie ūdensvada.

— Un jūs pati? — es vaicāju.

Pieklājības dēļ jaunkundze man kaut ko atbildēja, taču es nopratu, ka nekādās sarunās ar mani viņa nevēlas ielaisties.

Viņa izskatījās skaista jaunajā, gaišajā apģērbā, kas tik labi saskanēja ar viņas zilajām acīm . ..

Nākamajā dienā ar Ēriku notika nelaime. Zirgs sāka trakot un ilgi vilka viņu pa zemi, līdz beidzot atsvieda pret žogu. Viņš bija smagi ievainots un, nācis pie samaņas, sāka spļaut asinis. Tagad par vedēju nozīmēja Falkenbergu.

Es liekuļoju līdzjūtību šā nelaimes gadījuma dēļ, klusēju un likos sadrūmis tāpat kā pārējie, bet nejutu nekādu bēdu. Protams, man nebija nekādu cerību, ka Elizabetes jaunkundze pievērsīsies man, taču cilvēks, kas stāvēja man ceļā, tagad bija nogādāts pie malas.

Vakarā es aizgāju uz kapsētu, apsēdos un sāku gaidīt. «Kaut jel tagad nāktu Elizabetes jaunkundze!» es domāju. Pēc kāda stundas ceturkšņa viņa tiešām nāca. Es pietrūkos kājās, it kā gribēdams iet projām, bet samulsumā nevarēju paspert ne soli.

Visa mana viltība nekā nelīdzēja, es zaudēju apvaldu, jo viņa stāvēja man tik tuvu, un neviļus sacīju:

— Ēriks ... ar viņu vakar notika tāda nelaime ...

— Es zinu, — viņa atbildēja.

— Viņš sasitās.

— Jā, sasitās. Kāpēc tu man to stāsti?

— Man liekas ... Nē, es pats nezinu. Bet viņš, protams atveseļosies. Un viss atkal būs labi.

— Jā, jā, protams. Klusums.

Šķita, ka viņai patīk mani ķircināt. Pēkšņi viņa smaidīdama sacīja:

— Tu esi dīvains cilvēks. Kādēļ tu vakaros aizvien mēro šo tālo ceļa gabalu un te sēdi?

— Man ir tāds paradums. Īsinu laiku līdz gulētiešanai

— Vai tev bail nav?

Viņas izsmiekls lika man atgūties, es atkal jutu zemi zem kājām un atbildēju:

— Man visvairāk gribētos iemācīties atkal drebēt.

— Drebēt? Tātad tu arī esi lasījis to briesmīgo pasaku Kur tad?

— Vairs neatceros. Kādā grāmatā, kas nejauši gadījās pa rokai.

Klusums.

— Kādēļ tu negribi nākt pie mums par algādzi?

— Tas man nav pa prātam. Es došos projām no šejienes kopā ar kādu cilvēku.

— Uz kurieni jūs iesiet?

— Nezinu. Uz austrumiem vai rietumiem, vienalga. Mēs jau esam ceļa gājēji.

Klusums.

— Žēl.. — viņa noteica. — Nē, to es negribēju sacīt... Tev nevajadzētu. . . Bet pastāsti par Ēriku! Viņa dēļ taču esmu šurp atnākusi.

— Nekas labs jau ar viņu nav .. .

— Ko ārsts saka, vai viņš drīz izveseļosies? — Runā, ka izveseļosies. Bet ko var zināt?

— Nu tad ar labu nakti! Ak, būtu es jauns, bagāts un skaists, un slavens, un skolojies ... Viņa aiziet.. .

Tovakar es atradu kapsētā piemērotu īkšķa nagu un iebāzu to kabatā. Tad brīdi nogaidīju, pavēros apkārt un visām pusēm un ausījos — viss bija kluss. Neviens nesauca: «Tas ir mans!»

XII

Falkenbergs un es devāmies ceļā. Bija vēss rudens vakars, augstu pie debesīm mirgoja zvaigznes. Es pierunāju savu ceļa biedru doties cauri kapsētai. Lai cik smieklīgi tas būtu, man gribējās redzēt, vai kādā mācītāja mājas logā nedeg gaisma.

Būtu es jauns, bagāts un...

Mēs soļojām stundu pēc stundas, nesamais bija smags, turklāt mēs vēl bijām sveši un nezinājām, par ko runāt.

Mēs pagājām garām vienam veikalam, tad otram, vakara krēslā ieraudzījām baznīcas torņa smaili.

Pēc sena paraduma es arī te gribēju iegriezties kapsētā un teicu:

— Kā būtu, ja mēs pārgulētu te?

— Kas tā par muļķīgu iedomu! — Falkenbergs teica.

— Katrā šķūnī ir siens, bet, ja mūs iztrenc no šķūņa, tad jau labāk pārnakšņot mežā.

Un viņš devās tālāk.

Falkenbergs bija vīrs mazliet pāri trīsdesmit, liela auguma un stalts, tikai nedaudz salīcis, garām, uz leju saskrullētām ūsām. Viņš runāja maz un nelabprāt, bija veikls un atjautīgs, turklāt viņam bija skaista balss un viņš labi dziedāja, vārdu sakot, nemaz nelīdzinājās Grīnhusenam. Savā valodā viņš neiedomājami jauca Trondjēmas un Valdresas izloksnes un reizēm iemeta arī pa zviedru vārdam, tāpēc nevarēja pateikt, no kurienes viņš cēlies.

Mēs pienācām pie kādas lauku mājas, suņi mūs saņēma ar rejām. Tā kā neviens vēl negulēja, Falkenbergs lūdza pasaukt kādu no saimniekiem. Iznāca jauns puisis.

— Vai nebūtu kāds darbs?

— Nē.

— Bet žogs gar ceļmalu brūk kopā, vai to nevarētu salabot?

— Nē. Mums pašiem tagad rudenī nav ko darīt. — Bet vai nevarētu dabūt naktsmājas?

— Diemžēl...

— Kaut vai siena šķūnī...

— Nē, tur guļ meitas.

— Ir gan gnīda, — nomurmināja Falkenbergs, iedams ārā no pagalma.

Mēs gājām caur mežiņu, meklēdami vietu naktsguļai, — Kā būtu, ja mēs ietu atpakaļ uz tām pašām mājām... šķūnī pie meitām? Varbūt viņas mūs nepadzīs?

Falkenbergs pārdomāja.

— Nē, suņi ries, — viņš noteica.

Mēs pienācām pie aploka, kur ganījās divi zirgi. Vienam kaklā šķindēja zvārgulītis.

— Tas gan ir labs saimnieks, kam zirgi ganās bez uzraudzības un meitas guļ sienā, — Falkenbergs sacīja — Nu mēs padrasēsim ar šiem zirdziņiem!

Viņš noķēra zirgu ar zvārgulīti, iebāza zvārgulīti zāļu kumšķī un uzlēca zirgam mugurā. Otrs zirgs bija tramīgāks, tik viegli nedevās rokās.

Mēs atradām vārtus un izjājām no aploka uz ceļa. Segas mēs izlietojām par segliem, bet iemauktu mums nebija.

Jāšana veicās labi, mēs nojājām veselu jūdzi un jau bijām kaimiņu ciemā. Piepeši uz ceļa priekšā izdzirdām balsis.

— Laidīsim auļos! — Falkenbergs man uzsauca. Taču garais Falkenbergs nebija nekāds jāšanas meistars, es ieraudzīju, ka viņš pēkšņi ieķeras zvārgulīša siksniņā paslīd uz priekšu un aptver zirga kaklu. Gaisā pašāvās kāja, un viņš nokrita zemē.

Par laimi, mums nekas nedraudēja. Kāds mīlnieku pārītis pastaigājās pa ceļu un skaļi apjūsmoja viens otru.

Pēc pusstundas jāšanas abi bijām vienos zilumos un noguruši. Nokāpām no zirgiem un uzšāvām tiem ar vicu, lai rikšo atpakaļ. Turpinājām ceļu kājām.

«Gā-gā-gā!» atskanēja no tālienes. Es zināju, ka tur kliedz meža zosis. Bērnībā mani iemācīja salikt rokas un stāvēt mierīgi, lai neizbaidītu zosis, kas lidoja pār galvu. Šo vērojumu es nekad nepalaidu garām un arī tagad paliku stāvam. Mani pāršalca kairas, noslēpumainas trīsas, es aizturēju elpu un nevarēju novērst acis no zosu bara. Lūk, tur tās lido, it kā peld, šķeldamas debesis! «Gāgā!» atskan tieši mums virs galvas. Un tās cēli aizpeld! pa zvaigžņotajām debesīm...

Mēs beidzot atradām kādas klusas mājas un izgulējāmies sienaugšā. Mūsu miegs bija tik ciešs, ka no rīta mūs tur pārsteidza saimnieks ar kalpiem.

Falkenbergs neapjuka un piedāvāja saimniekam samaksu par naktsguļu. Viņš paskaidroja, ka mēs te atnācām vēlā naktī un negribējām nevienu modināt, bet mēs neesam nekādi blēži. Saimnieks naudu neņēma un piedevām vēl ieaicināja mūs virtuvē iedzert kafiju. Taču darbs nekāds mums neatradās. Raža jau bija novākta, un viņš pats kopā ar kalpiem laboja žogus, lai būtu ko darīt.

XIII

Mēs noklaiņojām trīs dienas, bet darbu nekur neatradām Mums turklāt vajadzēja samaksāt par ēdienu un dzērienu, mēs iztērējāmies un galīgi pagurām.

— Cik mums vēl palicis kabatā? Tā vairs nevar turpināties, — sacīja Falkenbergs, un no viņa vārdiem man kļuva skaidrs, ka vajadzēs palaist nagus.

Mēs mazliet pārdomājām un nospriedām rīkoties pēc apstākļiem. Par ēdienu mums nebija ko raizēties, vienmēr gadījās noķert pa vistai, taču bez naudas nekādi nevarējām iztikt, kaut kā vajadzēja to nopelnīt. Vienalga, kādā veidā, bet vajadzēja, mēs taču nebijām eņģeļi.

— Nē, es neesmu nekāds debesu eņģelis, — Falkenbergs teica. — Lūk, šis ir mans svētdienas uzvalks, bet cits tādu pat darbdienā mugurā neģērbtu. Es to izmazgāju upītē un pliks gaidu, kamēr tas izžūst; kad tas saplīst, es to salāpu, un tikai tad, kad tas ir vienās skrandās, es to metu projām. Cik ilgi tā var turpināties?

— Bet Ēriks saka, tu esot pamatīgs iemetējs.

— Ko tas pienapuika jēdz! Pats par sevi saprotams, ka es šad tad iedzeru. Ēšana bez iedzeršanas ir viena garlaicīga būšana. Iesim uzmeklēsim mājas, kur ir pianīns!

— Falkenbergs teica.

Es sapratu: «Ja ir pianīns, tad tā ir bagāta māja, tur varēs kaut ko nospert.»

Pēcpusdienā mēs nonācām pie tādas mājas. Falkenbergs bija uzvilcis manu pilsētas uzvalku un uzdevis man nest maisus, bet pats gāja, rokas mētādams, it kā pastaigājoties. Viņš devās iekšā tieši no lieveņa un palika tur krietnu laiku, tad iznāca un teica, ka skaņošot pianīnu.

— Ko — skaņosi pianīnu?

— Turi muti! — Falkenbergs man uzkliedza. — Es neesmu nekāds plātīzeris, tādu darbu jau esmu darījis.

Un, kad viņš izvilka no maisa stīgu atslēgu, es sapratu, ka viņš nejoko.

Man viņš lika gaidīt kaut kur netālu, kamēr saukšot.

Lai īsinātu laiku, es klaiņoju ap māju un, nonācis pie logiem, dzirdēju, ka Falkenbergs istabā sit pa taustiņiem. Viņš neprata spēlēt, taču viņam bija laba dzirde.

Viņš pievilka stīgu un pēc tam tieši tikpat daudz to atslābināja. Pianīns neskanēja sliktāk nekā pirms tam.

Es uzsāku sarunu ar kādu kalpu, gluži jaunu puisi. Viņš gadā saņemot divsimt kronu un vēl uzturu. Rītos jāceļoties pusseptiņos pabarot zirgus, bet vasaras darblaikā — pussešos un jāstrādājot visu dienu, līdz astoņiem vakarā. Bet viņš negaužoties un esot apmierināts ar dzīvi šajā mazajā pasaulītē. Es vēl atceros viņa skaistos vienādos zobus un jauko smaidu, kad viņš runāja par savu meiteni. Esot viņai iedāvājis sudraba gredzentiņu ar zelta sirdi.

— Un ko viņa teica?

— Brīnījās, ko tad citu.

— Un ko tu teici?

— Ko es teicu? Lāgā neatceros... Laikam — valkā vesela. Es viņai gribu uzdāvināt arī drēbi jaunai kleitai...

— Vai viņa ir jauna?

— Jā. Pavisam jauniņa un trallina kā cīrulītis.

— Kur viņa dzīvo?

— To es tev neteikšu. Sāksies vēl nevalodas.

Es stāvēju viņa priekšā, it kā būtu Aleksandrs Lielais, pasaules valdnieks, un nicināju viņa sīko dzīvīti. Kad mēs šķīrāmies, es viņam atdevu vienu savu vilnas segu, jo nest divas segas man bija par smagu. Viņš teica, ka atdošot to savai meitenei, tad viņai būšot silta guļa.

Un tad Aleksandrs pavēstīja:

— Ja es nebūtu tas, kas esmu, es gribētu būt tāds kā tu.

Kad Falkenbergs, pabeidzis darbu, iznāca ārā, viņš izskatījās cienīgs un runāja ar dāņu akcentu, tā ka es tikko sapratu. Viņu pavadīja saimnieka meita.

— Tagad mēs dosimies uz kaimiņu mājām, tur arī noteikti ir pianīns, kas jāuzskaņo. Ardievu, jaunkundz! — Bet man viņš pačukstēja: — Sešas kronas, draudziņ! Un kaimiņos es arī dabūšu sešas — kopā divpadsmit.

Mēs gājām uz kaimiņiem, un es nesu maisus.

XIV

Falkenbergs bija pareizi aplēsis, kaimiņi negribēja atpalikt — pianīns jāuzskaņo.

Saimnieka meitas gan patlaban nebija mājās, bet skaņošanu vajadzēja paveikt viņas prombūtnē, lai sagādātu viņai pārsteigumu. Viņa allaž žēlojusies par noskaņoto pianīnu, nemaz vairs nevarot spēlēt. Falkenbergs iegāja iekšā, bet es atkal paliku pagalma. Kad iestājās tumsa, viņš turpināja darbu sveces gaisma. Viņu aicināja vakariņās, pēc tam viņš iznāca ārā un prasīja, lai iedodu viņam pīpi.

— Kādu pīpi?

— Esi gan tu stulbenis! Nu to, samiegto dūri!

Es nelabprāt iedevu savu mākslas darbu, ko nule biju pabeidzis, — skaistu pīpi, kas atgādināja sažņaugtu dūri, ar nagu un zelta gredzentiņu pirkstā.

— Pieraugi, pārāk nesakarsē nagu, citādi tas atlēks, — es čukstēju.

Falkenbergs paņēma pīpi, iekoda to zobos un iegāja iekšā. Taču viņš parūpējas arī par mani, pieprasīja, lai man virtuve padod ēdienu un kafiju.

Gulēt es nolikos siena šķūnī.

Naktī mani pamodināja Falkenbergs, viņš stāvēja šķūņa vidu un mani sauca.

Debess bija skaidra, spīdēja pilns mēness, un es labi saredzēju viņa seju.

— Kas lēcies?

— Ņem savu pīpi!

— Pīpi?

— Jā, es to vairs negribu, paskaties, nags atlēcis. Es paņemu pīpi un redzēju, ka nags atrāvies. Falkenbergs sacīja:

— Šis nags mēness gaismā mani līdz nāvei pārbiedēja. Un tad es atcerējos, kur tu to dabūji.

Laimīgais Falkenbergs...

No rīta saimnieka meita jau bija pārbraukusi, mēs dzirdējām, ka viņa spēlē valsi.

Pēc tam viņa iznāca ārā un sacīja:

— Jā, tagad pavisam cita skaņa! Liels paldies!

— Vai jaunkundze ir apmierināta? — meistars vaicāja. — Pilnīgi! Tagad tas skan daudz labāk, nemaz salīdzināt nevar.

— Un uz kurieni jaunkundze man tagad ieteiktu doties?

— Uz Evrebi — pie Falkenbergiem.

— Pie kā?

— Pie Falkenbergiem. Ejiet taisni, kamēr pa labi ieraudzīsiet stabu ... Viņi būs priecīgi.

Falkenbergs apsēdās uz lieveņa un gari un plaši izprašņāja jaunkundzi par Falkenbergiem Evrebē. Saki viens cilvēks, viņš te satiks savus radiniekus, tā sakot, nonāks pie tuviniekiem!

— Tūkstoškārt pateicos, jaunkundz! Tas ir milzīgs pakalpojums.

Mēs atkal devāmies ceļā. Es stiepu abus maisus.

Mežā mēs apsēdāmies un sākām apspriesties. Vai būtu ieteicams klavierskaņotājam Falkenbergam ierasties pie Evrebes kapteiņa un uzdoties par radinieku? Es biju bailīgāks un iebaidīju arī Falkenbergu. Bet, no otras puses, bija žēl laist garām tādu izdevību.

— Vai tev nav kāds dokuments ar savu vārdu? Kaut kāds pierādījums?

— Ir gan, bet tas neder, tajā tikai rakstīts, ka esmu labs strādnieks.

Mēs prātojām, vai nevarētu tajā kaut ko noviltot. Bet varbūt labāk uzrakstīt gluži jaunu? Uzrādītājs būtu izslavēts klavieru skaņotājs, arī vārdu varētu izdomāt citu, nevis Larss, bet Leopolds. Kas to varēja mums liegt?

— Vai tu māki izrakstīt tādu apliecību? — viņš vaicāja.

— Ja, tīrais nieks!

Bet tagad mana nevaldāmā fantāzija sāka darboties un visu sagandēja. Klavieru skaņotājs nebija nekas sevišķs, es gribēju viņu padarīt par mehāniķi, par ģēniju, kas spēj veikt lielas lietas, kam ir pašam sava fabrika. . .

— Fabrikantam taču nav vajadzīga nekāda apliecība,— Falkenbergs mani pārtrauca un vairs negribēja uzklausīt manas izdomas. Tā nekas neiznāca.

Degunu nokāruši, mēs klusēdami gājām tālāk un nonācām pie ceļa staba.

— Vai tad tu neiesi turp? — es jautāju.

— Ej pats! — Falkenbergs atcirta. — Ņem savus kankarus!

Bet, kad bijām pagājuši garām ceļa stabam, Falkenbergs tomēr sāka iet gausāk un kaut ko murmināja:

— Tomēr būtu žēl laist garām tādu izdevību...

— Es domāju, tev vajadzētu iet iekšā un viņus apciemot. Nav nemaz izslēgts, ka esi viņu radagabals.

— Žēl, ka neiedomājos apvaicāties, vai viņam nav Amerikā brāļadēls.

— Vai tad tu māki runāt angliski?

— Turi muti! — Falkenbergs man uzsauca. — Nez ko atkal esi ieņēmis galvā!

Viņš bija noskaities uz mani un sāka soļot veicīgāk, piepeši viņš apstājās un stingri teica:

— Labi, es iešu. Aizdod man savu pīpi! Nebaidies, es to neaizsmēķēšu.

Mēs devāmies augšup pa nogāzi. Falkenbergs atkal pieņēma cienīgu stāju un, norādīdams ar pīpi uz vienu vai otru pusi, apsvēra māju izvietojumu. Mani kaitināja, ka viņš soļo kā kungs, bet man jānes maisi, un es teicu:

— Kas tu īsti esi — klavieru skaņotājs vai velns zina kas?

— Es, liekas, pierādīju, ka protu skaņot klavieres, — viņš strupi atbildēja. — Tātad lieki runāt.

— Bet ja nu kundze arī kaut ko saprot? Ja viņa pārbauda instrumentu?

Falkenbergs apklusa, es redzēju, ka viņš pārdomā. Viņš saguma un nokāra galvu.

— Nē, nav vērts riskēt. Ņem savu pīpi! — viņš teica. — Prasīsim, vai nav kāds darbs.

XV

Par laimi, mēs tūlīt varējām būt noderīgi, tiklīdz ienācām pagalmā, — strādnieki noņēmās ap karoga mastu, nemācēja to uzsliet. Mēs gājām palīgā, un lieta darīta. No visiem logiem raudzījās sieviešu sejas.

— Vai kapteinis mājās?

— Nē.

— Un kundze?

Pagalmā iznāca kundze. Viņa bija liela auguma gaišmate un ar laipnu smaidu atņēma mūsu sveicienu.

— Vai nav kāds darbs?

— Es nudien nezinu. Baidos, ka nav. Bet vīra nav mājas.

Man šķita, ka viņai grūti mūs noraidīt, un jau taisījos iet projām, lai viņu ilgāk neapgrūtinātu. Taču Falkenbergs acīmredzot atstāja iespaidu, jo bija pieklājīgi ģērbies, turklāt viņam bija maisu nesējs, tāpēc viņa ziņkāri uz viņu paraudzījās un teica:

— Kāds darbs jūs interesētu?

— Vienalga kāds saimniecības darbs, protam izlabot žogu, rakt grāvjus un mūrēt sienas, — Falkenbergs sacīja.

— Tādiem darbiem gan jau būs par vēlu, — ierunājās viens no strādniekiem pie karogkārts.

— Jā, tā jau gan ir, — kundze piekrita. — Es nezinu.. . Patlaban ir pusdienu laiks.

Varbūt ienāksiet iekšā un mazliet iekodīsiet? Ko dievs devis ...

— Pateicos par to pašu! — Falkenbergs atbildēja.

Bet mani viņa atbilde saniknojamā izklausījās tik vienkārša un mūs it kā

pazemoja. Te jāiejaucas.

— Mille grâce, madame, vous êtes trop aimable! — es teicu un noņēmu cepuri.

— Liels paldies, kundze, jūs esat ļoti laipna, — es atkārtoju.

Viņa pagriezās un mirkli manī noraudzījās.

Mūs ieveda virtuvē un krietni pacienāja. Kundze iegāja savās istabās. Kad mēs bijām paēduši un grasījāmies doties ceļā, viņa atkal iznāca ārā. Falkenbergs bija atguvis pašpaļāvību un, izmantodams kundzes laipnību, piedāvājās uzskaņot klavieres.

— Vai tad jūs to arī protat? — viņa izbrīnījusies jautāja.

— Jā, protu. Es nupat skaņoju tepat netālu, jums kaimiņos.

— Man ir flīģelis. Bet negribētos, ja to...

— Kundze var būt mierīga.

— Vai jums ir kaut kas...

— Rekomendāciju man nav. Neesmu tādas lūdzis. Bet kundze jau pati varēs pārliecināties.

— Nu jā, protams, lūdzu, nāciet līdzi!

Viņa gāja pa priekšu, Falkenbergs viņai sekoja. Kad atvērās durvis, es ieraudzīju, ka istabas sienas apkārtas gleznām.

Kalpones rosījās pa virtuvi un ziņkāri mani vēroja. Viena bija ļoti glīta. Es nopriecājos, ka šodien esmu noskuvies.

Pēc kādām desmit minūtēm Falkenbergs saka skaņot flīģeli. Virtuvē atkal ienāca kundze un teica:

— Un jūs runājat franciski? Es gan to valodu neprotu. Paldies dievam, ka viņa neko vairāk neprašņāja.

Tad es būtu varējis tikai pateikt «pardon», «meklējiet sievieti» un «valsts esmu es».

— Jūsu biedrs man uzrādīja apliecību, — kundze sacīja. — Liekas, jūs esat lietpratēji. Nezinu, varbūt telegrafēt vīram un noskaidrot, vai mums būtu kāds darbs priekš jums.

Es gribēju viņai pateikties, taču nespēju dabūt pār lūpām ne vārda, tikai riju siekalas.

Nervi...

Pēc tam es apstaigāju pagalmu un tīrumus, viss bija labā kārtībā, raža jau novākta.

Pat kartupeļu laksti, kas parasti paliek uz lauka līdz sniegam, bija aizvesti.

Nekāds darbs mums neatradīsies. Tūlīt redzams, ka saimniecība ir turīga.

Jau tuvojās vakars, un, tā kā Falkenbergs joprojām darbojās ap klavierēm, es paņēmu mūsu pārtiku un aizgāju tālāk no mājas, lai netiktu lūgts vakariņās. Debess bija zvaigžņota, spīdēja mēness, bet man labāk patika tumsa, tāpēc es iegāju pašā meža biezoknī. Tur bija silts. Kāds klusums visapkārt! Jau piesala, zemi klāja sarma, šur tur noknakstēja zāļu stiebri, iepīkstējās pelīte, no kāda koka pacēlās gaisā vārna un atkal iestājās klusums. Vai tu savā mūžā esi redzējis tik gaišus matus? Ne, nekad.

Un viņa tik cēla, viņas lūpas tik maigas, mati laistas zelta mirdzumā. Ak, ja varētu izņemt no maisa diadēmu un uzdāvināt viņai! Es sameklēšu sārtu gliemežvāku, iztaisīšu no tā nagu un viņas vīram uzdāvāšu pīpi, jā, to es darīšu...

Falkenbergs mani sastapa pagalmā pie vārtiem un ātri čukstēja:

— Pienākusi atbilde no vīra, mēs cirtīsim kokus. Vai tu proti?

— Jā.

— Tad labi, ej virtuvē, viņa vaicāja pēc tevis. Kad iegāju virtuvē, kundze sacīja:

— Kur jūs pazudāt? Lūdzu pie galda! Kā, jūs jau esat paēdis? Bet kur tad?

— Mums ir līdzi pārtika.

— Tas nu bija lieki. Jūs pat tēju nedzersiet? Tiešām ne? Es saņemu atbildi no vīra. Vai jūs protat cirst kokus? Lieliski. Lasiet pats: «Vajadzīgi divi mežstrādnieki, Peters ierādīs darbu.»

Ak dievs, viņa stāvēja man pavisam tuvu, turēdama roka telegrammu. Viņas elpa bija svaiga gluži kā jaunai meitenei.

XVI

Mēs jau esam mežā, mūs atveda šurp Peters, viens no kapteiņa kalpiem.

Noskaidrojās, ka Falkenbergs nemaz nav tik pateicīgs kundzei, ka viņa mums sagādājusi darbu. Nudien nav ko pateikties, meža strādnieku te esot trūkums. Turklāt Falkenbergs nebija nekāds labais meža cirtējs, bet man jau šajā ziņā bija pieredze, un es uzņēmos darbu vadību. Falkenbergs pats sacīja, ka man klausīšot.

Un tad es sāku prātot par kādu jaunu izgudrojumu.

Divatā zāģējot koku, zāģeri parasti nometas garšļauku un pa kārtai velk zāģi uz savu pusi. Tādejādi diena var padarīt diezgan maz, turklāt mežā paliek neglīti celmi.

Ja pagatavotu ierīci ar konisku zobratu pārvadu, kas iegrieztos kokā pie pašām saknēm, varētu kustināt roku uz augšu un leju, bet zāģis virzītos līmeniski. Es jau sāku zīmēt detaļas. Visvairāk vajadzēja lauzīt galvu par to, kā panākt, lai uzspiediens zāģim iznāktu vienmērīgs un nebūtu pārāk spēcīgs. To varbūt varētu sasniegt ar atsperi, kas darbotos tāpat kā pulksteņa mehānismā, vai ar svaru bumbām. Svaru bumbai ir nemainīgs svars, un atkarībā no tā, kā zāģis iegriezīsies kokā, svaru bumba sāks noslīgt un nodrošinās vienmērīgu uzspiedienu. Turpretī tērauda atspere pakāpeniski atslābs un arī regulēs uzspiedienu. Es izšķīros par atsperi. «Gan tu redzēsi, viss iznāks uz ef-ef,» es sev teicu. «Tu kļūsi slavens un nebūsi velti savu mūžu nodzīvojis.»

Diena aizritēja pēc dienas, mēs laidām zemē deviņcollīgus kokus, nocirtām tiem zarus un stumbrus nomizojām. Uzturs bija bagāts un garšīgs. Mēs ņēmām līdzi uz mežu ēdienu un kafiju un, pārnākuši mājās, dabūjām siltas vakariņas. Mēs nomazgājāmies un uzposāmies, lai atšķirtos no pārējiem strādniekiem, un, sēdēdami virtuvē, kur dega liela lampa, tērzējām ar trim kalponēm. Falkenbergs sāka lakstoties ap Emmu.

Lāgiem no kundzes istabas atlidoja šurp klavieru skaņas, un reizēm arī pati kundze ienāca pie mums virtuvē — tik jauna, meitenīga un smaidīga.

— Kā jums šodien veicās mežā? — viņa jautāja. — Vai lāci neredzējāt?

Bet reiz vakarā viņa pateicās Falkenbergam, ka viņš tik labi uzskaņojis klavieres.

Vai patiesi? Falkenberga vējā aprautā seja priekā staroja, un arī es jutos lepns, kad viņš pazemīgi atbildēja:

— Jā, man pašam arī šķiet, ka tās skan mazliet labāk. Vai nu Falkenbergs bija kaut ko apguvis, vai arī kundze bija pateicīga, ka viņš vismaz nav flīģeli sabojājis.

Katru vakaru Falkenbergs uzģērba manu svētdienas uzvalku. Tagad es vairs nevarēju to viņam atprasīt un pats vilkt mugurā — ikviens tad nodomātu, ka esmu to aizņēmies.

— Mainīsimies — tu paturi uzvalku, bet atdod man Emmu, — es jokojos.

— Lūdzu, ar lielāko prieku, — Falkenbergs atbildēja. Tad es nopratu, ka Falkenbergs pret meiču atsalis. Ak, mēs abi bijām iemīlējušies tajā otrajā. Kādi mēs vēl bijām zēni!

— Nez vai viņa arī šovakar iznāks pie mums virtuvē? — Falkenbergs mežā reizēm ievaicājās.

Un es mēdzu atbildēt:

— Labi, ka tas kapteinis vēl nebrauc mājās.

— Jā, — Falkenbergs piekrita. — Ja es dabūšu dzirdēt, ka viņš pret kundzi izturas slikti, tad viņš velnu redzēs.

Kādu vakaru Falkenbergs dziedāja skaistu dziesmiņu. Un es lepojos ar viņu.

Virtuvē ienāca kundze, Falkenbergam vajadzēja dziesmiņu atkārtot un nodziedāt vēl vienu. Viņa skaistā balss piestrāvoja virtuvi, un pārsteigtā kundze iesaucās:

— Cik brīnišķīgi!

Tad es pirmo reizi apskaudu Falkenbergu.

— Vai jūs esat mācījies dziedāt? — kundze vaicāja. — Vai pazīstat notis?

— Protams, — Falkenbergs atbildēja, — es dziedāju kādā biedrības korī.

«Viņam nu gan vajadzēja atbildēt: «Nē, es diemžēl nekā neesmu mācījies,»» es īgni nodomāju.

— Vai jūs esat kaut kur dziedājis klausītājiem?

— Jā, dažreiz esmu dziedājis izrīkojumos. Un kādās kāzās.

— Bet vai jūsu dziedāšanu dzirdējis arī tāds, kas kaut ko no tās saprot?

— Nē, to es nezinu. Var jau būt.

— Padziediet, lūdzu, vēl! Falkenbergs dziedāja.

«Beigsies ar to, ka kundze viņu ieaicinās istabā un pavadīs uz klavierēm,» es nodomāju. Un tad sacīju:

— Atvainojiet, vai kapteinis drīz pārbrauks?

— Bet... — viņa neizpratnē iesāka — Kāpēc jūs tā jautājat?

— Gribu apspriesties par darbu.

— Vai jūs jau visus iezīmētos kokus esat nocirtuši?

— Nē, kur nu visus, bet...

— Ak tā, — Falkenberga kundze pēkšņi atģidās. — Varbūt jums vajadzīga nauda?

Es apmulsu un nomurmināju:

— Jā, esiet tik laipna... Falkenbergs neteica ne vārda.

— Mīļais cilvēk, sakiet skaidri un gaiši! Lūdzu! — Viņa sniedza man naudas zīmi. — Un jums arī?

— Nē. Ļoti pateicos! — Falkenbergs atbildēja.

Augstais dievs, kā es atkal izgāzos, cik zemisks izrādījos. Un šis nekauņa Falkenbergs izlikās tik bagāts, ka nauda viņam bijusi nebijusi! Noraušu viņam savu uzvalku, lai staigā pliks!

Protams, to es neizdarīju.

XVII

Un dienas aizritēja.

— Ja viņa šovakar ienāks virtuvē, es dziedāšu dziesmu par magoni, — sacīja Falkenbergs, kad mēs strādājām mežā. — To biju pavisam aizmirsis.

— Vai Emmu tu arī esi aizmirsis? — es jautāju.

— Emmu? Nu, vai zini, tu arī nemaz neesi prātā pieņēmies.

— Ko tu neteiksi!

— Es tevi, kūmiņ, caur un cauri pazīstu. Tu varētu lakstoties ap Emmu kundzes acu priekšā, turpretī es to nevaru.

— Nu tu gan melo! — es saniknots izsaucos. — Es nekad nesākšu mīlināties ar kalponēm!

— Es arī vairs nestaigāšu pa naktīm apkārt. Kā tu domā, vai šovakar viņa ienāks virtuvē? Tagad es atceros dziesmiņu par magoni. Paklausies!

Un Falkenbergs nodziedāja dziesmu par magoni.

— Veltīgi priecājies, ka atminēji dziesmu, dziedi kaut vai lakstīgalas mēlē. Mums abiem nekas neiznāks, nedz tev, nedz man.

— Neiznāks, neiznāks! Ko tu skandini vienā gabalā!

— Būtu es jauns, bagāts un skaists, tad, protams, viņu dabūtu, — es teicu.

— Nu jā. Tad arī es viņu dabūtu. Tā nebūtu nekāda māksla. Kapteinis taču arī to prata.

— Jā, un tu un es. Un viņa. Un visi cilvēki pasaulē. Bet pietiek trīt mēles un runāt par viņu, — es teicu un pats uz sevi saskaitos par muļķīgo mēļošanu. — Kur tas dzirdēts, ka divi veci mežcirtēji šitā vāvuļo!

Mēs abi kļuvām bāli un vāji. Falkenbergs galīgi nomocījās, viņa sejā ievilkās daudzas grumbas. Turklāt mēs bijām zaudējuši ēstgribu. Mēs centāmies slēpt viens no otra savas jūtas, es jautri svilpoju, bet Falkenbergs lielījās, ka no pārmērīgas ēšanas tikko varot pakustēt.

— Jūs taču nekā neēdat! — kundze izsaucās, kad mēs gandrīz neskartu atnesām atpakaļ līdzdoto pārtiku. — Kas jūs par mežcirtējiem!

— Tur vainīgs Falkenbergs, — es teicu.

— Nē, taisni viņš! Grib sevi badā nomērdēt, — Falkenbergs iebilda.

Kundze šad tad lūdza izdarīt kādu sīku pakalpojumu, tad mēs abi aizgūtnēm centāmies viņai izpatikt. Galu galā mēs labprātīgi nesām virtuvē ūdeni un plītsmalku.

Bet reiz Falkenbergs pasteidzās atnest no meža lazdas nūju, ar ko izdauzīt grīdsegas, lai gan kundze tieši mani un nevienu citu bija lūgusi to izdarīt.

Un vakaros Falkenbergs dziedāja.

Tad man iešāvās prātā uzjundīt kundzē greizsirdību. Ak tu nabadziņ, nu tu esi galīgi zaudējis prātu! Kundze tādiem niekiem nepievērsīs ne mazāko uzmanību!

Tomēr es gribēju viņā uzjundīt greizsirdību.

No visām trim kalponēm vienīgi Emma varēja tam noderēt, un es sāku lakstoties ap Emmu.

— Emma, man zināms kāds cilvēks, kas mirst vai nost tevis dēļ.

— Kā tu to zini?

— No zvaigznēm.

— Man labāk patiktu, ja no kāda tepat zemes virsū.

— Arī no tā es zinu. Pats man sacīja.

— Viņš runā par sevi, — Falkenbergs paskaidroja, baiļodamies, ka tas mērķēts uz viņu.

— Varbūt arī par sevi. Paratum cor meum jeb mana sirds ir gatava, kā teikts bībelē.

Bet Emma nebija vēlīga un negribēja runāties ar mani, lai gan es biju valodīgāks nekā Falkenbergs. Ko? Vai tiešām pat Emma negrib ar mani saieties? Es lepni ierāvos sevī, vairījos no cilvēkiem, brīvajā laikā zīmēju uzmetumus savai mašīnai un izveidoju mazus modeļus. Bet, kad Falkenbergs vakaros dziedāja un kundze viņa klausījās, es iegāju pie saimes ļaudīm un uzturējos tur. Tā es saglabāju cieņu pats savās acīs. Taču, par nelaimi, saslima Peters, un es vairs nevarēju šeit tēst dēļus un sist naglas. Tāpēc vajadzēja iet uz šķūni.

Taču lāgu lāgiem man prātā ienāca doma — varbūt kundze tomēr nožēlo, ka es vairs nerādos virtuve? Tā vismaz man likās. Reiz vakarā, kad mēs ēdām, viņa teica:

— Es dzirdēju, ka jūs taisot kādu mašīnu?

— Jā, viņš munsterē jaunmodīgu zāģi, — Falkenbergs paskaidroja. — Bet tas būs pārāk smags.

Uz to es nekā neatbildēju, tikai piesardzīgi klusēju. Neviens diženais izgudrotājs jau sākumā nav atzīts. Pagaidiet vien, gan pienāks arī mans laiks! Taču dažkārt es nespēju atturēties no kārdinājuma un stāstīju kalponēm, ka esmu cienījamu vecāku dēls, tikai mīlestība mani novedusi neceļos. Un tagad es meklēju aizmiršanos vīnā.

Nu jā, cilvēks domā, bet dievs dara ... Acīmredzot šīs runas aizsniedza arī kundzes ausis.

— Es arī tagad vakarus labāk pavadīšu saimes istabā, — Falkenbergs sacīja.

Es tūlīt sapratu, kāpēc Falkenbergs grib nākt saimes istabā. Tagad viņu daudz retāk lūdza dziedāt, un tam bija savs pamats.

XVIII

Pārbrauca kapteinis.

Kādu dienu pie mums mežā atnāca liela auguma vīrietis ar kuplu bārdu un teica:

— Esmu kapteinis Falkenbergs. Kā veicas, puiši? Mēs godbijīgi sveicinājām un atbildējām:

— Paldies, veicas labi.

Viņš mūs izprašņāja, cik daudz koku esam nolaiduši un cik daudz vēl palicis.

Kapteinis mūs uzslavēja, jo bijām atstājuši zemus, līdzenus celmus. Tad viņš aplēsa, cik daudz koku esam nolaiduši vienā dienā, un teica, ka neesot vairāk par normu.

— Bet kapteiņa kungs ir aizmirsis atskaitīt svētdienas, — es iebildu.

— Jā, jums taisnība, — viņš piekrita. — Tātad iznāk pāri normai. Un kā ar rīkiem? Vai zāģi nelūst?

— Nē.

— Un neviens nav savainojies?

— Nē. Klusums.

— Patiesībā uzturs man jums nebūtu jādod, bet, ja nu esat tā iesākuši, tad pieskaitīsim to pie galīgā aprēķina.

— Kā kapteiņa kungam ērtāk, mēs visādi esam ar mieru.

— Jā, visādi, — Falkenbergs piemetināja.

Kapteinis ātri apstaigāja cirsmu un atgriezās pie mums.

— Laiks jums iekritis kā izmeklēts, sniegs nav jāšķūrē.

— Jā, sniega vēl nav. Kaut tikai drusku piesaltu!

— Kāpēc? Vai jums par karstu?

— Jā, arī par karstu. Bet galvenais — sasalušu koku vieglāk zāģēt.

— Vai jūs sen strādājat šo darbu?

— Jā, sen.

— Vai jūs esat tas dziedātājs? — Diemžēl nē. Tas ir viņš.

— Ak tā, tātad jūs dziedat? Mēs laikam esam vārdabrāļi?

— Kā sacīt, savā ziņā jā, — Falkenbergs mazliet apmulsis atbildēja. — Mani sauc par Larsu Falkenbergu, varat pārliecināties apliecībā.

— No kurienes esat?

— No Trondjēmas.

Kapteinis aizgāja. Viņš izturējās laipni, taču bija nopietns un nerunīgs, nedz smaidīja, nedz pajokojās. Viņa sejas vaibsti bija patīkami, taču gluži parasti.

Sākot ar šodienu, Falkenbergs dziedāja vai nu saimes istabā, vai mežā. Dziedāt virtuvē kapteiņa dēļ viņš neuzdrīkstējās. Falkenbergs īgņojās un sāka runāt, ka dzīve ir draņķīga, kaut velns to parautu, reizēm šķiet, ka jāpakaras. Taču viņa grūtsirdība nebija ilgstoša. Kādā svētdienā viņš aizgāja uz tām abām mājām, kur bija uzskaņojis klavieres, un lūdza ieteikumus. Atgriezies viņš man parādīja rekomendācijas un teica:

— Grūtā brīdī var noderēt.

— Tātad tu vairs nedomā pakārties?

— Tev būtu vairāk iemesla nekā man, — viņš atcirta.

Arī es vairs nejutos tik nomākts. Kad kapteinis uzzināja par manu mašīnu, viņš tūdaļ gribēja iepazīties ar to sīkāk. Paskatījies uz maniem uzmetumiem, viņš tūlīt redzēja, ka tie nekam neder, jo bija izdarīti uz papīra strēmelītēm un bez cirkuļa. Viņš aizdeva man rasējamo galdu un piepalīdzēja izdarīt nepieciešamas aplēses. Kapteinis arī aizrādīja, ka zāģis būšot ļoti smags un neparocīgs. Taču viņš pastāvēja, lai es zīmējot pēc izmēriem, tad jau redzēšot.

Es sapratu, ka precīzi pagatavots modelis radītu pareizu priekšstatu par manu mašīnu, un, pabeidzis rasējumu, es ņēmos pagatavot koka modeli. Man nebija virpas, tāpēc abus veltņus, riteņus un skrūves vajadzēja izgriezt ar roku. Darbs mani tā aizrāva, ka es svētdienā pat nesadzirdēju zvanu pusdienās. Ienāca kapteinis un uzsauca:

— Laiks pusdienot!

Ieraudzījis, ar ko esmu nodarbināts, viņš piedāvājās jau nākamajā dienā aizbraukt pie kalēja un pasūtīt visu, kas man vajadzīgs.

— Dodiet man tikai izmērus! — viņš teica. — Vai jums nevajag arī kādus rīkus?

Ahā, zāģīti, dažādus urbjus un kokskrūves. Vai vairāk neko?

Viņš visu pierakstīja. Viņš nudien bija neredzēti lietišķs saimnieks.

Bet vakarā, kad biju paēdis un devos uz saimes istabu, mani sauca kundze. Viņa stāvēja pagalmā zem tumšajiem virtuves logiem un panācās man pretī.

— Mans vīrs ievērojis, ka jūs — jā, ka jūs staigājot ļoti plānās drēbēs. Varbūt... ņemiet šo te!

Viņa man ielika rokās uzvalku.

Es stostīdamies nomurmināju pateicības vārdus. Es jau pats arī drīz varēšu sev nopirkt uzvalku, nav nekādas steigas, man nav vajadzīgs...

— Jā, protams, jūs pats varat nopirkt, taču jūsu draugs ir tik labi apģērbties, turpretī jūs... Ņemiet taču!

Viņa žigli iesteidzās iekšā gluži kā jauna meitene, kas baidās, ka izturējusies pārlieku laipni. Es uzsaucu nopakaļ vēl dažus pateicības vārdus.

Nākamajā vakarā kapteinis atveda man urbjus un riteņus, es izmantoju izdevību un pateicos viņam par drēbēm.

— Nu jā, to jau izdomāja mana sieva... Vai uzvalks jums der?

— Jā, pašā laikā.

— Tad jau labi. Jā, tas ienāca prātā manai sievai... Un te būs riteņi. Un darbarīki.

Ar labu nakti!

Droši vien viņi abi bija labsirdīgi un mīļu prātu citiem izpalīdzēja.

Un, izdarījuši labu darbu, to novēla viens uz otru.

Tas bija tāds laulāts pāris, kāds sastopams tikai atklāsmes grāmatās.

XIX

Mežā kokiem lapas nobirušas, apklusušas arī putnu dziesmas, tikai vārnas jau sāk ķērkt mazā gaismiņā un lido pār kailo zemi. Mēs ar Falkenbergu tās katru dienu redzam, iedami uz mežu. Vārnēni, kam vēl nav bail no cilvēkiem, lēkā uz taciņas tieši pie mūsu kājām.

Gadās redzēt arī žubītes, šos meža zvirbulīšus. Tās jau palidojušas krietnu līkumu pa mežu un tagad atgriežas pie cilvēkiem, kuru tuvumā tām patīk dzīvot, jo tās ir ļoti ziņkāras. Mazā, jaukā žubīte! Pēc dabas tā ir gājputns, bet vecāki to iemācījuši pārziemot te, ziemeļos. Un tā māca savus bērniņus, ka jāpārziemo tikai ziemeļos Taču žubītē vēl tek gājputna asinis, tāpēc tā ir nemierīga un kustīga kā dzīvsudrabs un tai patīk klaidonība. Vienā jaukā dienā tā ar visiem saviem radiniekiem sapulcējas barā un aizlido tālu, tālu, pie gluži svešiem cilvēkiem, kurus arī interesanti pavērot.

Un tad apsājā iestājas klusums. Varbūt paies vesela nedēļa, iekams jauns bariņš šo skaļo putniņu apmetīsies apšu zaros. Mīļais dievs, cik reižu esmu gājis un lūkojies uz žubītēm un par tam priecājies!

Reiz Falkenbergs man paziņoja, ka grūtsirdība esot pārgājusi. Ziemā viņš gribot ietaupīt simt kronu no meža cirtēja peļņas un klavieru uzskaņošanas un salabt ar Emmu. Arī man būtu laiks izbeigt jūsmošanu par augstdzimušām dāmām un pievērsties savai kārtai — viņš teica.

Viņam bija taisnība.

Sestdienas vakaros mēs darbu beidzām mazliet agrāk nekā parasti un devāmies uz veikalu. Vajadzēja iegādāt kreklus, tabaku un vīnu. Veikalā es ieraudzīju mazu šujamo kastīti, izgreznotu ar gliemežvākiem. Šādas kastītes agrāk jūrnieki pārveda savām iemīļotām no Amsterdamas. Tagad Vācijā tās darina tūkstošiem. Es nopirku šo kastīti, lai izlauztu vienu gliemežvāku un iztaisītu nagu savai pīpei.

— Ko tu iesāksi ar kastīti, vai dāvināsi Emmai? — Falkenbergs jautāja.

Viņā pamodās greizsirdība, un, lai neatpaliktu, viņš nopirka Emmai zīda lakatu.

Atceļā mēs nobaudījām vīnu un mēļojām. Falkenbergs joprojām bija greizsirdīgs.

Tad es izvēlējos gliemežvāciņu, kāds man derēja, atlauzu to un atdevu kastīti Falkenbergam. Tā mēs atkal salabām. Iestājās tumsa, mēness nespīdēja. Piepeši mēs izdzirdējām harmonikas skaņas un sapratām, ka tur notiek dejas. Logos zibēja ēnas un gaisma mirguļoja gluži kā bākas uguns.

— Iesim tur! — Falkenbergs teica. Bijām jautrā noskaņā.

Pagalmā mēs sastapām dažus jaunus puišus un meitenes, kas ārā atvēsinājās.

Viņu vidū bija arī Emma.

— Paraug, te ir Emma! — Falkenbergs labsirdīgi izsaucās. Viņš nemaz nedusmojās, ka Emma šeit atnākusi viena pati.

— Emma, panāc šurp, es tev kaut ko nopirku.

Viņš domāja, ka ar šiem vārdiem pietiks, taču Emma pagriezās un iegāja iekšā.

Kad Falkenbergs gribēja viņai sekot, viņam aizsprostoja ceļu un aizrādīja, ka tur viņam nav ko meklēt.

— Bet tur taču ir Emma. Pasauciet viņu ārā!

— Nē, viņa nenāks ārā. Emma atnākusi kopā ar kurpnieku Marku.

Falkenbergs jutās kā no mākoņiem nokritis. Viņš pārāk ilgi bija izturējies pret Emmu vēsi, un Emma viņu bija pametusi. Kad viņš joprojām apjukumā blisināja acis, meitenes sāka viņu ķircināt:

— Nabadziņš, palicis ar garu degunu!

Tad Falkenbergs izvilka pudeli un visu acu priekšā pielika pie lūpām, pēc tam noslaucīja pudeles kakliņu ar roku un padeva pudeli puisim, kas stāvēja viņam blakām. Visi kļuva pret mums vēlīgāki, redzēdami, ka mēs esam lāga zēni, bet mēs izņēmām no kabatām vēl pudeles un laidām tās apkārt. Turklāt mēs nebijām šejienieši, tāpēc visiem kārojās ar mums parunāt. Falkenbergs pavilka uz zoba kurpnieku Marku, kuru viņš visu laiku sauca par Lūkasu.

Dejas turpinājās, taču neviena no meitenēm mūs nepameta.

— Esmu pārliecināts, ka arī Emma labprāt nāktu ārā pie mums, — Falkenbergs lielījās.

Meitenes — Helēna un Rennauga, un Sāra —, iedzērušas vīnu no pudeles, pateicās un pēc paraduma sniedza Falkenbergam roku. Turpretī tās, kas bija apguvušas smalkas manieres, tikai sacīja: «Paldies par cienastu!» Falkenbergam iepatikās Helēna, viņš apskāva meiteni ap viduci un aicināja pastaigāties. Viņi lēnām aizgāja, neviens nesauca viņiem pakaļ. Mēs sadalījāmies pa pāriem un gājām katrs pa savu ceļu mežā. Man krita Sāra.

Kad mēs atgriezāmies, Rennauga joprojām stāvēja pie mājas. Dīvaina meitene, tik ilgi te stāvējusi! Es satvēru viņas roku un sāku runāties, bet viņa tikai smaidīja un klusēja. Kad mēs devāmies uz mežu, Sāra tumsā sauca mums nopakaļ:

— Rennauga, iesim labāk mājās!

Taču nerunīgā Rennauga nekā neatbildēja. Viņas seja bija piena baltumā, augums stalts, bet kustības gausas.

XX

Uzkritis pirmais sniegs, tas tūlīt nokusīs, bet ziema vairs nav aiz kalniem. Arī meža darbi pie kapteiņa iet uz beigām, pēc pāris nedēļām viss būs padarīts. Ko tad mēs iesāksim? Kalnos būvēja dzelzceļu, bet varbūt varētu vēl salīgt kādās mājās, kur vajadzīgi mežstrādnieki? Falkenbergs labāk vēlējās strādāt dzelzceļa būvē.

Taču laika bija atlicis maz, es nepaspēšu iztaisīt savu mašīnu. Ikvienam bija savas rūpes, bet man turklāt vajadzēja vēl darināt nagu pīpei, pie tam vakari sarāvušies pavisam īsi. Falkenbergs katrā ziņā gribēja salabt ar Emmu. Tas nebija tik drīz un tik viegli panākams. Viņa tagad sagājās ar kurpnieku Marku, bet Falkenbergs, lai Emmai atmaksātu, sāka draudzēties ar citu meiteni — Helēnu un uzdāvināja viņai zīda lakatu un gliemežvākiem izrotātu kastīti. Falkenbergs bija iekļuvis sprukās un teica: — Itin visur tikai neķītrība, muļķība un krāpšanās!

— Vai tiešām?

— Jā, par to vari nešaubīties. Aiziešu strādāt uz dzelzceļa, bet viņu pametīšu.

— Varbūt tas kurpnieks Marks viņu nelaiž? Falkenbergs drūmi klusēja.

— Dziedāt arī mani vairs nelūdz, — pēc brītiņa viņš piebilda.

Mēs sākām runāt par kapteini un viņa sievu. Falkenbergam bija ļauna nojausma, ka starp viņiem kaut kas neesot kārtībā.

— Tu esi pļāpu vācele, — es sacīju. — Atvaino, tu no tādām lietām nekā nesajēdz.

— Ak šitā? — viņš pikti atvaicāja Viņš aizvien vairāk saniknojās. — Varbūt tu domā, ka viņus nedz ūdens, nedz uguns nevar šķirt? Ka viņi viens otram visu no acīm nolasa? Es nekad neesmu dzirdējis, ka viņi pārmītu kaut vārdu.

Ak tu mēlnesis tāds!

— Paskaties labāk, kā tu zāģē, — es ņirdzīgi sacīju. — Zāģis tev iet pavisam greizi.

— Man? Bet mēs taču zāģējam divatā!

— Tad koks atlaidies. Ķersimies atkal pie cirvjiem.

Ilgu laiku mēs cirtām atsevišķi, abi bijām nikni un nerunīgi. Kā gan viņš iedrošinās melst tādas muļķības — viņi nepārmijot ne vārda! Bet, mīļais dievs, viņam taču taisnībā! Falkenbergam bija ķēriens, viņš cilvēkus pazina.

— Vismaz ar mums viņi runā labu viens par otru, — es teicu.

Falkenbergs tikai cirta un klusēja. Es vēl pārdomāju viņa vārdus.

— Jā, varbūt tev taisnība, ka šis laulātais pāris nav tāds kā atklāsmes grāmatās.

Taču Falkenbergs nekā nesaprata un nelikās dzirdam manus vārdus.

Pusdienas atpūtā es atsāku sarunu.

— Tu taču teici, ka viņš velnu redzēšot, ja pret kundzi izturēšoties slikti.

— Jā, tā es teicu. Nu un tad?

— Bet nekas taču nav noticis?

— Vai tad es sacīju, ka viņš pret viņu izturas slikti? — Falkenbergs sarūgtināts vaicāja. — Viņi viens otram apnikuši, līdz nāvei apnikuši, tur tas suns aprakts.

Līdzko viens nāk iekšā, otrs iet ārā. Ja viņš kaut ko runā virtuvē, viņas skatiens kļūst vienaldzīgs un viņa nemaz neklausās.

Mēs atkal ķērāmies pie cirvjiem un gremdējāmies savās domās.

— Laikam jau vajadzēs viņu iekaustīt, — Falkenbergs sacīja.

— Kuru tad?

— Lūkasu...

Es pabeidzu pīpi un palūdzu Emmu, lai nodod to kapteinim. Nags izskatījās gluži kā īsts, un tagad, kad man bija tik labi darbarīki, izdevās to pielikt pie pirksta un piestiprināt ar divām mazām vara kniedītēm tā, ka tās nemaz nebija redzamas. Ar savu darbu es biju ļoti apmierināts.

Vakarā, kad ieturējām vakariņas, kapteinis ar pīpi rokā iznāca virtuvē un man pateicās. Tad es arī pārliecinājos par Falkenberga vērīgumu — tikko kapteinis ienāca, kundze izgāja ārā no virtuves.

Kapteinis uzslavēja manu darbu un vaicāja, kā man izdevies piestiprināt nagu.

Viņš mani nosauca par meistaru un mākslinieku. Visi, kas atradās virtuvē, to dzirdēja, un tas atstāja iespaidu. Man šķiet, ka tajā brīdī Emma vis man neatteiktu.

Tonakt es beidzot iemācījos trīcēt un drebēt.

Siena šķūnī ienāca no kapa piecēlusies sieviete, izstiepa kreiso roku, un es ieraudzīju, ka īkšķim trūkst naga. Es pakratīju galvu, likdams saprast, ka viņas naga man vairs nav, es to aizsviedu un tā vietā pieliku gliemežvāku. Mirusī tomēr palika stāvam, un mani pārņēma aukstas tirpas. Beidzot es nomurmināju, ka diemžēl nekā nevaru palīdzēt, lai viņa iet projām. «Mūsu tēvs debesīs...» Mirusī tomēr nāca tieši pie manis, es gribēju viņu atgrūst, spalgi iekliedzos un piespiedu Falkenbergu pie sienas.

— Kas tev noticis? — Falkenbergs sauca. — Kungs Jēzus!

Es pamodos vienos sviedros, atvēru acis un ieraudzīju, ka rēgs lēnām izgaist tumšā kaktā.

— Tā bija mirusī! — es nostenēju. — Viņa bija atnākusi pēc sava naga.

Falkenbergs pielēca gultā sēdus, miegs ar joni bija projām.

— Es viņu redzēju! — viņš teica.

— Tu arī? Vai pirkstu redzēji? Vai!

— Es nemūžam negribētu būt tavā ādā.

— Atļauj man gulēt sienmalā! — es lūdzos.

— Kur tad es gulēšu?

— Tev nav ko baidīties. Tu vari mierīgi gulēt ārmalā.

— Un tad atnāks mironis un sagrābs mani pirmo? Nē, tencinu!

Falkenbergs atkal apgūlās un uzvilka segu pāri galvai.

Brīdi man ienāca prātā iet lejā un pārgulēt blakus Peteram. Viņš jau sāka atveseļoties un vairs nevarēja aplipināt ar savu slimību. Taču es neuzdrīkstējos iet lejā pa kāpnēm.

Tā bija briesmīga nakts.

No paša rīta es ilgi meklēju nagu un beidzot to atradu uz grīdas zāģu skaidās un gružos; Es to apraku, iedams uz mežu.

— Tev vajadzētu aiznest nagu uz kapsētu, kur to atradi, — Falkenbergs sacīja.

— Līdz turienei ir tālu, desmitiem jūdžu...

— Man šķiet, ka tas bija brīdinājums. Viņa grib, lai nags būtu viņai.

Līdz ar dienas gaismu es atkal atguvu drosmi un, pazobojies par Falkenberga māņticību, teicu, ka viņa uzskati ir pretrunā ar zinātni.

XXI

Reiz vakarā pie mājas piebrauca kariete, un, tā kā Peters joprojām vārguļoja, bet otrs kalps bija pavisam jauniņš zēns, man vajadzēja turēt zirgus. No karietes izkāpa dāma.

— Vai kapteinis mājās? — viņa vaicāja.

Atskanot ratu rīboņai, pie logiem parādījās sejas, gaiteņos un istabās iedegās ugunis. Uz lieveņa iznāca kundze un iesaucās:

— Vai tu tā esi, Elizabet? Es tevi tik ļoti gaidīju! Esi sveicināta!

Tā bija Elizabetes jaunkundze — mācītāja meita.

— Tātad viņš ir te? — viņa pārsteigta jautāja.

— Kas tad?

Viņa vaicāja par mani. Viņa bija mani pazinusi... Abas jaunās dāmas nākamajā dienā atnāca pie mums uz mežu. Sākumā es baiļojos, ka ziņas par jādelēšanu ar svešiem zirgiem būs nonākušas līdz mācītāja mājai, bet neviens par to neieminējās, un es nomierinājos.

— Ūdensvads kalpo lieliski, — Elizabetes jaunkundze sacīja.

— Patīkami dzirdēt.

— Ūdensvads? — kundze jautāja.

— Viņš mums ievilka ūdensvadu. Gan virtuvē, gan augšstāvā. Tagad tikai pagriežam krānu, un tek ūdens. Es tev arī ieteiktu.

— Ak tā? Vai pie mums arī varētu ievilkt ūdeni?

— Jā, — es atbildēju. — Noteikti varētu.

— Kāpēc jūs to neteicāt manam vīram?

— Es jau teicu. Viņš gribēja apspriesties ar jums. Iestājās neveikls klusums. Pat par tādu jautājumu, kas tieši skar kundzi, viņš nebija ar viņu runājis. Lai šo klusumu pārtrauktu, es steigšus sacīju:

— Katrā ziņā šogad jau ir par vēlu. Mēs nepaspēsim darbu pabeigt, mūs pārsteigs ziema. Bet pavasarī gan.

Kundze pēkšņi it kā atjēdzās.

— Jā, tagad atceros, vīrs tiešām reiz par to ieminējās, — viņa sacīja. — Jā, jā, mēs apspriedāmies un atzinām, ka šogad būs par vēlu... Paklau, Elizabet, vai nav interesanti noskatīties, kā cērt kokus?

Parasti mēs gāzām koku, vilkdami to ar virvi uz vajadzīgo pusi, un tagad Falkenbergs tieši bija apmetis virvi ap kādu aizzāģēta koka galotni.

— Kādēļ jūs tā darāt?

— Lai regulētu koka kritienu... — es sāku paskaidrot. Bet kundze vairs manī neklausījās. Viņa pievērsās Falkenbergam un piebilda:

— Vai tad nav vienalga, kur koks nokrīt? Un Falkenbergs paskaidroja:

— Nē, tas jādara. Citādi koks krītot nolauzīs krūmus un jaunos kociņus.

— Vai tu dzirdēji? — kundze teica savai draudzenei. — Vai dzirdi, kāda viņam balss? Un kā viņš dzied!

Kā es sevi lādēju par savu pļāpību un neattapību! Es viņai parādīšu, ka saprotu šo mājienu. Galu galā man patīk nevis viņa, bet Elizabetes jaunkundze, jo nav untumaina un ir tikpat skaista, nē, jā, tūkstošreiz skaistāka. Es pieteikšos darbā pie viņas tēva... Tagad es ik reizi, kad kundze uzrunāja mani, paskatījos uz Falkenbergu, tad atkal uz kundzi un vilcinājos ar atbildi, it kā jautājums uz mani neattiektos. Man likās — šāda mana izturēšanās viņu mazliet sāpināja, un, mulsi smaidīdama, viņa teica:

— Es taču vaicāju jums.

Ak, šis smaids un šie vārdi!... Mana sirds prieka nodrebēja, un es cirtu kokā ar tādu spēku, ka skaidas vien lēca. Es aizrāvos un strādāju it kā rotaļādamies. Tikai lāgu lāgiem uztvēru sarunu.

— Es viņām šovakar dziedāšu, — Falkenbergs sacīja, kad bijām palikuši vieni.

Pienāca vakars.

Pagalmā es sastapu kapteini un brīdi runājos ar viņu. Mežā vēl darbs bija palicis trim četrām dienām.

— Uz kurieni jūs tad dosieties?

— Mēģināsim iesaistīties dzelzceļa būvē.

— Varbūt jūs man tepat vēl noderēsiet, — kapteinis teica. — Es gribu ierīkot jaunu ceļu uz šoseju, tagadējais ir pārāk kraujš. Nāciet, es jums parādīšu.

Lai gan jau krēsloja, viņš tomēr aizveda mani uz klajumu mājas dienvidu pusē.

— Un, kad nu ceļš būs pabeigts, atradīsies vēl kāds darbiņš, un tad jau būs klāt arī pavasaris, — viņš teica. — Varēsiet ķerties pie ūdensvada ievilkšanas. Bez tam Peters vēl aizvien slimo. Tā tas neiet, man saimniecībā nepieciešams palīgs.

Pēkšņi mēs izdzirdējām dziedam Falkenbergu. Viesistabā bija iedegta lampa, tur bija Falkenbergs, viņš dziedāja flīģeļa pavadījumā. Viņa apbrīnojami skaistā, samtainā balss strāvoja laukā pa logiem, un mani neviļus pārņēma trīsas.

Kapteinis spēji pagriezās un paskatījās uz logu.

— Jā, starp citu... — viņš pēkšņi sacīja, — jā, ceļa darbus labāk atlikt līdz pavasarim. Cik ilgi, jūs teicāt, jums vēl mežā būs jāstrādā?

— Trīs četras dienas.

— Labi, vēl trīs četras dienas — un šogad beigsim. «Apbrīnojami ātri viņš pārdomāja,» man iešāvās prātā. Es teicu:

— Ceļu taču var būvēt arī ziemā, savā ziņā tas ir pat labāk. Mēs sāktu spridzināt akmeņus, vest granti...

— To es zinu, tomēr... Bet tagad es iešu iekšā un paklausīšos dziedāšanu.

Un viņš iegāja iekšā. «Viņš, protams, tikai izliekas,» es nodomāju. Grib parādīt, ka Falkenbergs ieaicināts viesistabā ar viņa ziņu. Patiesībā viņš labprātāk būtu palicis te un runājies ar mani.

Cik es biju iedomīgs un kā pievīlos!

XXII

Manas zāģējamās mašīnas galvenās daļas jau bija gatavas, es nolēmu tās salikt kopā un zāģi izmēģināt. Aiz šķūņa pie tiltiņa gulēja vēja nolauzts apses stumbrs. Es piestiprināju pie tā zāģi un pārliecinājos, ka zāģis darbojas. Pacietieties, mīļie draugi, darbs ies no rokas! Gara, īpaši iegādāta zāģa līdzenajā malā es biju iegriezis zobus, kas iegūla mazā zobritenī, kuru varēja apturēt ar piespiežamu atsperi.

Šo atsperi sākumā darināju no vecas korsetes kaula plāksnītes, ko dabūju no Emmas, taču izrādījās, ka tā nav pietiekami elastīga, un es iztaisīju jaunu atsperi no veca sešmilimetru zāģīša, kam novīlēju zobus. Taču jaunā atspere atkal bija par stingru. Man katru reizi vajadzēja to izvilkt tikai līdz pusei.

Diemžēl man trūka teorētisku zināšanu, visu vajadzēja izmēģināt un pārbaudīt, tāpēc darbs veicās lēni. Bija pavisam jāatsakās no koniskā zobratu pārvada, kas būtu pārlieku smags, un visa ierīce jāpadara iespējami vienkāršāka.

Zāģi izmēģināt es sāku svētdien; baltās koka daļas un gludā, spožā metāla plāksne saulē mirdzēja. Pie logiem tūlīt parādījās sejas, drīz iznāca ārā pats kapteinis. Uz manu sveicienu viņš neatbildēja, tikai gausi nāca pāri pagalmam, nenovērsdams acis no zāģa.

— Nu, vai darbojas? Es zāģi iedarbināju.

— Ko tu neteiksi, tiešām zāģē!

Iznāca ārā kundze un Elizabetes jaunkundze, visas kalpones un Falkenbergs. Es atkal iedarbināju zāģi. Pacietieties, pacietieties, mīļie draugi!

Kapteinis teica:

— Vai nevajadzēs zaudēt pārāk daudz laika, katru reizi piestiprinot aparātu pie koka?

— Toties zāģēt būs daudz vieglāk un darbs veiksies ātri. Zaģeriem nevajadzēs lieki tērēt spēkus.

— Un kāpēc nevajadzēs?

— Tāpēc, ka nevajadzēs spiest uz zāģi, to darīs atspere. Un tieši tam tiek patērēts visvairāk spēka.

— Tomēr laika zaudējums ir nenovēršams?

— Es noņemšu skrūvi un tās vietā ielikšu spaili, ko varēs atvērt vienā paņēmienā.

Spaile būs tāda, ka ar to būs iespējams piestiprināt zāģi jebkura resnuma kokam.

Šādu spaili es vēl nebiju paguvis izgatavot, bet parādīju kapteinim uzmetumu.

Kapteinis iedarbināja zāģi un pārbaudīja, cik daudz spēka tas prasa. Pēc tam viņš teica:

— Jūsu zāģis ir divreiz platāks nekā parastais, nezinu, vai ir kāda jēga vilkt tādu smagumu.

— Skaidra lieta, tas pats par sevi saprotams, — iemeta starpā Falkenbergs.

Visi palūkojās uz Falkenbergu, pēc tam uz mani. Vajadzēja kaut ko atbildēt.

— Viens cilvēks var pabīdīt uz sliedēm preču vagonu, — es atbildēju. — Turpretī te divi cilvēki vilks uz augšu un leju zāģi, kas slīd pa diviem rotējošiem veltņiem, bet tie savukārt griežas ap labi ieeļļotām asīm. Strādāt ar šo zāģi būs daudz vieglāk nekā ar parasto, un nepieciešamības gadījumā ar to var zāģēt arī viens.

— Tas man liekas neiespējami.

— To mēs redzēsim. Elizabetes jaunkundze gribēja pazoboties par mani un jautāja:

— Es nekā no tādām lietām nesaprotu, bet sakiet — kāpēc nevar zāģēt tāpat kā agrāk — ar parasto zāģi?

— Viņš grib atvieglot zāģēšanu. — Kapteinis pasmaidīja. — Tagad zāģeriem nevajadzēs spiest uz zāģi no sāniem. Spiediens būs no augšas uz leju, bet zāģis ies šķērsām. Saprotiet, vertikālais spiediens pāriet horizontālajā. Bet sakiet, — viņš pievērsās man, — vai jūs neesat iedomājies, ka zāģis varētu izliekties? Un tad griezums būs nevienāds.

— Pirmkārt, no tā pasargās šie abi veltņi, pa kuriem zāģis slīd.

— Nu labi. Bet otrkārt?

— Otrkārt, ar šo zāģi var iznākt tikai taisns griezums, jo zāģim ir tāds veids, ka liekties tas nevar.

Manuprāt, kapteinis visu apšaubīja, jo gribēja sīkāk izdibināt. Viņš ar savām zināšanām uz šiem jautājumiem būtu varējis atbildēt labāk nekā es. Taču viņš kaut ko nepamanīja, turpretī mani tas ļoti raizēja. Mašīnai, ko jāvadā pa mežiem, vajadzēja būt ļoti izturīgai. Tāpēc es baiļojos, ka tievās asis varēja no trieciena izsisties no dobuma un saliekties, bet veltņi — iesprūst. Vajadzētu iztikt bez asīm un veltņus izvietot citādi. Nē, mana mašīna vēl nebūt nav līdz galam pilnveidota...

Kapteinis piegāja pie Falkenberga un teica:

— Jums taču nebūs iebildumu rīt aizvest abas mūsu dāmas? Peters vēl nav īsti atlabis.

— Žēlīgais dievs, es jutīšos laimīgs.

— Elizabetes jaunkundzei jābrauc mājās, — kapteinis aiziedams noteica. — Zirgus jūdziet sešos no rīta!

Falkenbergs, lepodamies ar parādīto uzticību, pavilka mani uz zoba, apgalvodams, ka es viņu apskaužot. Es tiešām viņu mazliet apskaudu. Es, protams, jutos aizskarts, ka Falkenbergam deva priekšroku, taču īstenība man daudz labāk patika klejot vienam meža klusumā nekā sēdēt uz bukas un salt.

Falkenbergs, priekā starodams, teica:

— Aiz skaudības tu esi kļuvis pavisam dzeltens, ieteicu tev iedzert rīcineļļu.

Visu priekšpusdienu viņš noņēmās, mazgādams karieti, ieziezdams riteņus, sakārtodams iejūgu. Es viņam palīdzēju.

— Tu jau nemaz neproti vadīt divjūgu, — es viņu ķircināju. — Labi, rīt no rīta iemācīšu tev turēt grožus.

— Bet tu nežēlo tās desmit ēras par rīcineļļu, veselība taču dārgākā manta, — viņš atbildēja.

Tā mēs jokojāmies un smējāmies viens par otru. Vakarā pie manis pienāca kapteinis un teica:

— Es negribēju jūs apgrūtināt, tāpēc lūdzu jūsu draugu aizvest dāmas, bet Elizabetes jaunkundze pastāv, lai braucat jūs.

— Es?

— Jā, viņa jūs jau sen pazīstot.

— Mans draugs taču arī ir uzticams cilvēks.

— Vai jums būtu iebildumi pret braucienu?

— Nē.

— Labi. Tātad brauciet!

Es tūlīt iedomājos: «Ha-hā! Dāmas tomēr devušas priekšroku man, jo es esmu izgudrotājs un mans zāģis darbojas, un, kad kārtīgi saģērbjos, es izskatos gluži labi, pat lieliski.»

Bet Falkenbergam kapteinis bija devis tādu paskaidrojumu, ka visas manas gaisa pilis sabruka: mācītājs lūdzis Elizabetes jaunkundzei atvest mani līdzi, jo gribot mani atkal saderēt darbā. Tā viņi esot norunājuši.

Es ilgi domāju par šo paskaidrojumu.

— Ja tu paliec strādāt pie mācītāja, tad mēs nevarēsim kopā rauties dzelzceļa būvē, — Falkenbergs sacīja.

Es atbildēju:

— Nē, es tur nepalikšu.

XXIII

Abas dāmas izbrauca agri no rīta slēgtā karietē. Sākumā bija krietni vēss, tagad man labi noderēja manas vilnas segas, pārmaiņus es ar tām apsedzu gan ceļgalus, gan plecus.

Es braucu pa to pašu ceļu, pa kuru mēs ar Falkenbergu nācām šurp, un šīs vietas man bija pazīstamas. Tur Falkenbergs bija uzskaņojis pianīnu, te mēs redzējām aizlidojam meža zosis... Uzlēca saule, kļuva silts, stundas aizritēja. Kādās krustcelēs dāmas pieklauvēja pie karietes lodziņa un teica, ka laiks ieturēt pusdienas.

Pēc saules es redzēju, ka dāmām ieturēt pusdienas vēl daudz par agru, turpretī man tas būtu īstā laikā, jo mēs ar Falkenbergu parasti ēdām divpadsmitos. Un es braucu tālāk.

— Kāpēc jūs nepieturat? — dāmas sauca.

— Jūs taču ēdat pusdienas trijos... Es domāju...

— Bet mēs esam izsalkušas.

Es piebraucu karieti ceļmalā, izjūdzu zirgus, pabaroju tos un atnesu ūdeni. Tiešām dīvaini — vai šīs sievietes nolēmušas ēst pusdienas agrāk manis dēļ?

— Lūdzam, nāciet šurp! — viņas sauca.

Taču es nevēlējos dāmas traucēt un paliku pie zirgiem.

— Nu, kas ir ar jums? — kundze vaicāja.

— Esiet tik laipna un nodaliet man paredzēto daļu! — es atteicu.

Viņas sāka mani aizgūtnēm mielot, visa viņām likās par maz. Es attaisīju alus pudeles un dabūju iedzert alu — šī maltīte lielceļa malā man visu mūžu palika atmiņā. Falkenberga kundzei es neuzdrīkstējos uzmest acis, lai viņu nesamulsinātu.

Dāmas tērzēja un jokojās savā starpā un laiku pa laikam iepina sarunā arī mani.

Elizabetes jaunkundze teica:

— Cik jauki ēst svaigā gaisā! Vai jums arī tā neliekas?

Šoreiz viņa neteica «tev» kā agrāk.

— Viņam tas nav nekas jauns, — kundze iebilda.

— Viņš taču katru dienu pusdieno mežā.

Ak, šī balss, šīs acis, šī gleznā, sievišķīgā roka, kurā viņa turēja glāzi, sniegdama to man!...

Arī es varētu viņām daudz ko pastāstīt par to, kā cilvēki dzīvo plašajā pasaulē, aizrādīt viņām, kad viņas, nekā nejēgdamas, pļāpāja par jāšanu kamieļu mugurā un vīnogu ievākšanu...

Taču es steidzos ātrāk paēst, paņēmu spaini un gāju pēc ūdens, lai vēlreiz padzirdītu zirgus, kaut gan tas bija lieki. Strautmalā es apsēdos.

Pēc kāda laiciņa kundze mani sauca:

— Nāciet pie zirgiem! Mēs iesim uz mežu, gribam saraut apiņus vai kādas citas skaistas lapas.

Bet, kad es atgriezos pie pajūga, viņas bija pārdomājušas, jo apiņiem lapas sen jau nobirušas un arī pīladžogu ķekari nokrituši.

— Šai gadalaikā mežs ir tukšs, — jaunkundze sacīja. Un tad jautāja, cieši skatīdamās man acīs: — Bet te taču laikam nav kapsētas, kur tad jūs klejojat?

— Jā, laikam nav gan.

— Kā tad jūs iztiekat?

Un viņa paskaidroja Falkenbergas kundzei, ka es esot ērmots cilvēks, naktīs staigājot pa kapsētām un sarunājoties ar mirušajiem. Tur es arī esot izgudrojis savu mašīnu.

Es nezināju, ko teikt, tāpēc apvaicājos par Ērika veselību.

— Atcerieties, zirgs viņu nometa, viņš sasitās un spļāva asinis...

— Jā, viņam ir labāk, — jaunkundze strupi atteica.

— Vai nebrauksim, Lovīz?

— Vai varam braukt tālāk?

— Kad vien vēlaties, — es atbildēju. Un mēs atkal braucām.

Stundas aizritēja, saule slīga pret rietu, kļuva krietni dzestrāks un mitrāks, sacēlās vējš, un sāka krist slapjš sniegs. Mums aiz muguras palika baznīcas, veikali, lauku sētas.

Pie karietes lodziņa pēkšņi pieklauvēja.

— Vai te jūs kādu nakti nejādelējāt ar svešiem zirgiem? — jaunkundze smiedamās jautāja. — Runas par to sasniedza arī mūsu ausis.

Abas dāmas sāka gardi smieties. Bet es neapjucis atbildēju:

— Jā, tomēr jūsu tēvs mani vēl aicina darbā, vai ne?

— Jā, tā ir.

— Ja nu mēs par to runājam, jaunkundz, atļaujiet vaicāt, kā tad jūsu tēvs dabūja zināt, ka es strādāju pie kapteiņa Falkenberga? Jūs pati, šķiet, bijāt pārsteigta, mani tur ieraugot?

Brīdi padomājusi, viņa paraudzījās uz savu draudzeni un atbildēja:

— Es par to aizrakstīju uz mājām. Falkenbergas kundze nodūra acis. Es nopratu, ka Elizabetes jaunkundze mānās. Taču viņa tik veikli izlocījās, ka nevarēju viņu pieķert. Pilnīgi ticams, ka viņa varēja rakstīt uz mājām: «Vai zināt, ko es te satiku?

To pašu cilvēku, kas mums ievilka ūdensvadu, tagad viņš strādā pie kapteiņa par meža cirtēju...»

Bet, kad mēs ieradāmies, izrādījās, ka mācītājs jau kopš trim nedēļām salīdzis jaunu strādnieku. Jaunais puisis iznāca saturēt zirgus.

Un es atkal lauzīju galvu, kādēļ tādā gadījumā par kučieri izvēlējās mani. Varbūt domāja, ka esmu apvainojies, tāpēc ka Falkenbergu aicināja dziedāt viesistabā? Bet vai tad viņas nesaprata, ka drīz pabeigšu savu izgudrojumu un viņu žēlastības man vairs nevajadzēs?

Es staigāju apkārt sabozies un īgņojos uz sevi; virtuvē, kamēr es vakariņoju, Olīne tencināt tencināja man par ūdensvadu; pēc tam devos apkopt zirgus. Kad metās krēsla, es paņēmu savas segas un aizgāju uz siena šķūni...

Es atmodos no kāda pieskāriena.

— Kāpēc tu guli te, tā jau var saaukstēties, — sacīja mācītāja kundze. — Nāc, es tevi apguldīšu istabā.

Mēs sākām tielēties, es negribēju iet, un beidzot ari viņa apsēdās. Šajā sievietē liesmoja kaisle, bet varbūt viņa bija tikai dabas bērns. Viņā skanēja burvīga melodija, un es aizvirpuļoju viesuļdejā.

XXIV

Nākamajā rītā mana oma bija uzlabojusies, es biju atvēsis, nomierinājies un sāku visu prātīgi apsvērt. Ja es toreiz būtu bijis gudrāks un neatstātu šo vietu, tad būtu kļuvis par kalpu, tomēr spēlējis pirmo vijoli. Jā, es jau biju paspējis pierast pie klusās un rāmās lauku dzīves.

Falkenbergas kundze stāvēja pagalma vidū. Zeltainiem matiem, kailu galvu — viņa bija gara un slaida gluži kā kolonna.

Es padevu labrītu.

— Labrīt! — viņa atbildēja un vieglā gaitā pienāca man klāt. Klusinājusi balsi, viņa sacīja: — Es vakar vakarā gribēju pārliecināties, kā jums ar guļvietu, bet nevarēju. Tas ir, varēt jau varēju, tikai... Jūs taču gulējāt siena šķūnī?

Es klausījos viņā kā pa sapņiem un nezināju, ko atbildēt.

— Kāpēc jūs neatbildat?

— Vai es gulēju siena šķūnī? Jā.

— Ak tā? Un vai miegs bija salds?

— Jā.

— Ak tā? Šodien brauksim uz mājām.

Viņa pagriezās un aizgāja, nosarkusi līdz matu galiem...

Pienāca Haralds un lūdza, lai es viņam iztaisu pūķi.

— Labi, lai notiek, — es teicu, cenzdamies atgūt apvaldu. — Iztaisīšu tev milzīgu pūķi, kas uzlidos līdz pašiem mākoņiem. Vīrs un vārds.

Mēs ar Haraldu darinājām pūķi divas stundas. Zēns centās un dedzīgi strādāja, bet es domāju pavisam par ko citu. Mēs nopinām no virvēm vairākus metrus garu asti, piesējām to pūķim un vēl pielīmējām, lai stingrāk turas. Pāris reižu pienāca Elizabetes jaunkundze un noskatījās, kā mēs darāmies. Viņa vairs neizskatījās tik svaiga un sprigana, bet tas mani neuztrauca, es vairs nelikos par viņu ne zinis.

Man lika iejūgt zirgus. Lai gan vajadzēja pasteigties, jo ceļš bija tāls, es tomēr iesūtīju iekšā Haraldu, lai uz pusstundu atliek aizbraukšanu. Mēs strādājām vaiga sviedros, un beidzot pūķis bija gatavs. Rīt, kad līme būs sakaltusi, Haralds palaidīs pūķi gaisā un sekos tam ar skatienu, juzdams dīvainu satraukumu, kādu tagad izjūtu es.

Zirgi ir iejūgti.

Iznāk Falkenbergas kundze, viņu pavada visa mācītāja ģimene.

Mācītājs un viņa kundze mani pazīst un atbild uz manu sveicienu, saka dažas laipnības, bet nebilst ne pušplēsta vārda, ka gribētu pieņemt mani darbā. Mācītāja zilacainā sieva stāv un valšķīgi no sāniem skatās uz mani, it kā vakar nemaz nebūtu mani redzējusi.

Elizabetes jaunkundze iznes groziņu ar ceļa maizi un palīdz draudzenei iesēsties ērtāk.

— Vai tu tiešām negribi vēl kādu segu? — viņa vaicā jau kuro reizi.

— Nē, paldies, es jau nenosalšu. Uz redzēšanos, uz redzēšanos!

— Esiet tikpat izveicīgs kā vakar! — jaunkundze nosaka un pamāj man ar galvu.

Mēs sākam braukt.

Diena ir mitra un auksta, es tūlīt redzu, ka Falkenbergas kundze nav cieši ietīstīta un viņai salst.

Mēs braucam stundu pēc stundas. Zirgi saprot, ka ceļš iet mājup, un paši rikšo bez skubināšanas, es turu grožus, bet manas rokas bez cimdiem sastingst ragā.

Ieraudzījusi būdiņu netālu no ceļa, kundze pieklauvē pie karietes loga un uzsauc, ka laiks pusdienot. Viņa izkāpj no karietes zila nosalusi.

— Ieiesim šajā mājiņā un paēdīsim! Kad tiksiet galā ar zirgiem, paņemiet grozu un nāciet iekšā! — viņa saka.

Un viņa dodas augšup pa nogāzi.

«Laikam aukstuma dēļ viņa grib ieturēt maltīti pie svešiem cilvēkiem,» es nodomāju. «Viņa taču no manis nebaidās...»

— Es piesienu zirgus un tos pabaroju; šķiet, ka sāks snigt, tāpēc zirgiem uzsedzu brezentu, noglaudu tos un, paņēmis groziņu, dodos uz istabu.

Istabā ir kāda veca sieviete, viņa aicina mūs iekšā un uzliek kafijas katliņu.

Falkenbergas kundze izsaiņo groziņu un saka, uz mani neskatīdamās:

— Vai arī šodien jums kaut ko nodalīt?

— Jā, daudzkārt pateicos.

Mēs ēdam klusēdami. Es sēžu uz soliņa pie durvīm, nolicis šķīvi sev blakus.

Falkenbergas kundze apsēdusies pie galda, viņa visu laiku lūkojas ārā pa logu un gandrīz nemaz neēd. Lāgu lāgiem viņa pārmij dažus vārdus ar vecenīti un paraugās, vai mans šķīvis nav tukšs. Istabiņa ir ļoti maza, no manis līdz logam ir tikai pāris soļu, mēs sēžam gandrīz viens otram blakus.

Kafija ir gatava, bet manai tasei nav uz sola vietas, un es turu to rokā. Pēkšņi Falkenbergas kundze pagriežas pret mani un nodurtām acīm saka:

— Pie galda vēl ir vieta.

Es dzirdu, cik stipri dauzās mana sirds, un bikli nomurminu:

— Paldies, man tepat ir labi... Es tikai gribētu... Nav šaubu, ka viņa jūtas nemierīga, viņa baidās, ka es kaut ko nepasaku vai neizdaru. Viņa atkal sēž, novērsusi seju, bet es redzu, ka viņas krūtis strauji cilājas. «Nebaidies,» es domāju, «es drīzāk nokodīšu sev mēli nekā bildīšu kaut vārdu!»

Es gribētu tukšo šķīvi un tasi nolikt atpakaļ uz galda, bet baidos viņu izbiedēt, jo viņa visu laiku sēž, novērsusi seju. Es klusi pašķindinu tasi, lai saistītu viņas uzmanību, tad nolieku traukus uz galda un pateicos.

Viņa jautā man gluži kā viesim:

— Vai esat paēdis? Vai jūs vairāk nevēlaties?

— Nē, paldies... Atļaujiet, es salikšu visu atpakaļ grozā. Baidos tikai, vai to pratīšu.

Es paskatos uz savām rokām — siltumā tās pietūkušas, kļuvušas lielas un neveiklas, tā ka traukus es nevaru iesaiņot. Viņa noprot, ko es domāju, arī paraugās uz manām rokām, tad nolaiž acis un, slēpdama smaidu, jautā:

— Vai jums nav cimdu?

— Nē, man arī nevajag.

Es atgriežos pie soliņa un gaidu, kamēr Falkenbergas kundze visu sakravā, lai varētu aiznest groziņu. Pēkšņi viņa atkal pagriežas pret mani un, acis nepacēlusi, jautā:

— No kurienes jūs esat?

— No Nurlandes. Klusums.

Es uzdrīkstos pajautāt:

— Vai kundze ir tur bijusi?

— Ja, bērnībā. Tad viņa paskatījās pulkstenī, it kā aizliegdama tālāku iztauju un vienlaikus atgādinādama, ka jāpasteidzas.

Es tūdaļ piecēlos un izgāju ārā pie zirgiem.

Bija jau satumsis. Debesis bija nomākušās, un sniga slapjš sniegs. Es slepus noņēmu savu segu no bukas un pabāzu to zem pakaļējā sēdekļa, tad padzirdīju zirgus un tos iejūdzu. Ieraudzījis nākam Falkenbergas kundzi, es devos viņai pretī, lai paņemtu groziņu.

— Uz kurieni jūs?

— Gribēju jums palīdzēt.

— Paldies, nav vajadzīgs. Groziņš ir gandrīz tukšs. Mēs piegājām pie karietes, viņa iekāpa, es gribēja palīdzēt viņai ievīstīties siltāk. Es sataustīju zem sēdekļa segu, izvilku to un turēju tā, lai nebūtu redzamas malas.

— Ai, cik jauki! — kundze izsaucās. — Kur tā bija?

— Šeit.

— Mācītāja mājā man piedāvāja veselu kaudzi segu, bet es tik drīz nevarētu tās aizvest atpakaļ... Paldies, es pati... Nē, nē, pateicos... Sāciet labāk braukt!

Es aiztaisīju karietes durvis un uzkāpu uz bukas.

«Ja viņa atkal klauvēs pie lodziņa, tas liecinās, ka viņa grib atdot man atpakaļ segu, bet es neapstāšos,» es nodomāju.

Aizritēja stunda pēc stundas, iestājās melna tumsa, slapjais sniegs krita arvien vairāk. Ceļš kļuva sliktāks un sliktāks. Lāgu lāgiem es nolēcu no bukas un skrēju līdzi karietei, lai sasiltu, biju izmircis līdz ādai.

Mēs tuvojāmies mājām.

«Ja logi būs gaiši, tad viņa pazīs manu segu,» es domāju.

Diemžēl visos logos spīdēja gaisma, mājās gaidīja kundzi.

Es apturēju zirgus, nepiebraucis pie lieveņa, un atvēru karietes durvis.

— Kas noticis?

— Diemžēl jums jākāpj ārā te. Tādi dubļi... Riteņi stieg iekšā...

Viņa laikam iedomājās, ka es tīšām gribu viņu izmānīt no ratiem, un iesaucās:

— Dieva dēļ, brauciet taču!

Zirgi parikšoja uz priekšu un apstājās pie spoži apgaismotā lieveņa. No mājas iznāca Emma. Kundze iedeva viņai segas, kuras jau bija salocījusi karietē.

— Paldies par atvešanu! — viņa man sacīja. — Ak dievs, kā jūs esat izmircis!

XXV

Mani gaidīja pārsteidzoša ziņa: Falkenbergs bija saderējis pie kapteiņa par strādnieku.

Tātad viņš lauzis mūsu norunu un pametis mani likteņa varā. Es jutos galīgi izsists no sliedēm, nekā nesapratu. Taču rīts gudrāks nekā vakars.

Jau ir divi naktī, tomēr es guļu nomodā, drebinos un domāju. Stundas velkas gausi, es nekādi nevaru sasildīties, mani sāk kratīt drudzis, es svaidos karsonī...

Kā viņa no manis baidījās, neuzdrīkstējās ēst ārā un visu laiku uz mani ne reizi nepaskatījās...

Manas domas noskaidrojas, es saprotu, ka varu uzmodināt Falkenbergu, varu murgos izpļāpāties, un, sakodis zobus, es pieceļos no gultas. Uzvelku mugurā drēbes, nokuļos lejup pa kāpnēm un metos skriešus projām. Pamazām sasilstu un nogriežos uz mežu, uz turieni, kur mēs strādājām, pār seju man rit sviedru, un lietus lāses. Kaut tikai atrastu zāģi, tad es drīz tiktu vaļā no drudža; tas ir vecs, sensenis izmēģināts līdzeklis. Zāģi nevaru uziet, toties sameklēju cirvi, kuru paslēpu sestdienas vakarā, un sāku cirst. Apkārt melnum melna tumsa, es nekā neredzu, strādāju pēc taustes un nogāžu koku pēc koka. Man sviedri līst aumaļām.

Beidzot, galīgi pārguris, nolieku cirvi agrākajā slēptuvē; jau aust gaisma, un es steidzos mājās.

— Kāds velns tevi trenc apkārt? — jautā Falkenbergs. Es negribu atklāt, ka vakar saaukstējos, viņš to izpļāpās virtuvē, tāpēc nomurminu, ka pats nezinu.

— Tu droši vien biji pie Rennaugas, — viņš saka. Es atbildu, ka viņš uzminējis, es tiešām biju pie Rennaugas.

— Nav liela māksla to uzminēt, — viņš saka, — Bet es gan meitās vairs neiešu.

— Tātad tu precēsi Emmu?

— Jā, tā liekas. Es nudien nožēloju, ka tu arī nevari te palikt. Tad tu varētu apprecēties ar kādu citu.

Un viņš sāk spriedelēt, ka jebkura no kalponēm droši vien nāktu pie manis, bet kapteinim es vairs neesot vajadzīgs. Man pat rīt vairs nevajagot iet uz mežu...

...Falkenberga balss skan it kā no tālienes, es iekritu dziļā miegā.

No rīta drudzis ir pārgājis, jūtos vel gurdens, tomēr taisos iet uz mežu.

— Darba drēbes nevelc vairs mugurā, es jau tev teicu, — Falkenbergs saka.

Ak, jā, tiesa kas tiesa. Tomēr es uzģērbju darba drēbes, jo uzvalks ir galīgi slapjš.

Falkenbergs ir samulsis, jūtas vainīgs, jo lauzis mūsu norunu, taču aizbildinās, ka esot domājis — es saderēšot pie mācītāja.

— Tātad tu nenāksi uz dzelzceļa būvi? — es vaicāju.

— Hm... Nē, no tā nekas neiznāks. Tu jau pats redzi, man vairs nav spēka klaiņot apkārt. Un labāku vietu par šo es nekur neatradīšu.

Es izliekos, ka par notikušo daudz nebēdāju, un novēršu sarunu uz Peteru, it kā viņa liktenis mani ļoti apbēdinātu, — nabaga puisis, viņam iet pavisam slikti, viņu tagad atlaidīs, un viņš paliks bez pajumtes.

— Bez pajumtes! — izsaucās Falkenbergs. — Viņš te novārtījās pa gultu tieši tik daudz nedēļu, cik likums atļauj slimot, un tagad brauks mājās. Viņa tēvam taču pašam sava saimniecība!

Tad Falkenbergs atzīstas — kopš mūsu šķiršanās viņu moka sirdsapziņa. Ja nebūtu Emmas, par kapteini viņš nospļautos.

— Lūk, ņem šīs, — viņš saka.

— Kas tās ir?

— Rekomendācijas. Tagad man tās nav vajadzīgas, bet tev var noderēt. Ja tu sadomātu kļūt par klavierskaņotāju.

Viņš sniedz man abas apliecības un arī stīgu atslēgu.

Taču, tā kā man trūkst Falkenberga labās dzirdes, tad šīs lietas man neder; es saku, ka drīzāk varu uzskaņot tecīlu, nevis klavieres.

Falkenbergs skaļi iesmejas, viņam gluži kā akmens noveļas no sirds, redzot, ka es nebūt neskumstu...

Falkenbergs aiziet. Turpretī man nav kur steigties, es ar visām drēbēm atlaižos gultā, guļu un domāju. Nu jā, mūsu darbs beidzies, tik un tā vajadzētu iet projām, nevar taču šeit palikt mūžīgi. Vienīgais, ko es nepavisam nebiju paredzējis, — ka Falkenbergs tomēr paliks. Ek, ja kapteinis būtu nolīdzis mani, es strādātu par diviem!

Varbūt atrunāt Falkenbergu? Reizēm man šķita, kapteinim nemaz nav pa prātam turēt kalpu, kam tāds pats uzvārds kā viņam pašam. Bet acīmredzot esmu maldījies.

Es nevarēju atkauties no domām. Es taču strādāju pēc labākās sirdsapziņas, noņemdamies ar savu izgudrojumu, nebiju kapteinim no darba laika nozadzis ne minūti...

Es atkal iemigu, mani uzmodināja soļi uz kāpnēm. Es nepaspēju piecelties, kad durvīs parādījās kapteinis.

— Nē, palieciet vien guļot, — viņš laipni sacīja un grasījās iet projām. — Nu labi, ja jau esmu jūs iztramdījis, tad varbūt norēķināsimies?

— Jā, protams. Kā kapteinis vēlas...

— Atklāti sakot, mēs abi ar jūsu biedru domājām, ka jūs paliksiet pie mācītāja, tāpēc... Sezona beigusies, mežā vairs ilgāk nevar strādāt. Tur, starp citu, vēl palikusi neliela cirsma. Jā, ko es gribēju sacīt, ar jūsu biedru es jau norēķinājos, tagad nezinu, vai...

— Esmu apmierināts, protams, ar tādu pašu algu.

— Taču mēs ar jūsu biedru vienojāmies, ka jums pienākas lielāka alga.

Falkenbergs man netika teicis ne vārda, un es tūlīt sapratu, ka to nolēmis kapteinis viens pats.

— Bet mums abiem bija noruna par vienādu algu, — es sacīju.

— Viņš taču strādāja jūsu vadībā. Pēc taisnības man jāpieliek jums pie algas piecdesmit ēru dienā.

Tā kā viņš manu augstsirdību neņēma vērā, es vairs neiebildu un saņēmu savu naudu. Es atzinos, ka necerēju saņemt tik daudz.

Kapteinis atbildēja:

— Nu tad jau lieliski. Un te būs rekomendācija, kurā apliecināts, cik pašaizliedzīgi jūs strādājāt.

Viņš sniedza man papīru.

Viņš bija taisnīgs un godīgs cilvēks. Viņš nekā neieminējās par ūdensvadu, ko vajadzēja ievilkt pavasarī, tātad viņam bija savi iemesli, un es negribēju uzdot viņam nepatīkamus jautājumus.

Viņš vaicāja:

— Jūs tātad dosieties uz dzelzceļa būvi?

— Vēl neesmu galīgi izlēmis.

— Nu jā, jā, paldies par darbu! Viņš gāja uz durvju pusi.

Taču es, nejēga, nespēju savaldīt mēli:

— Vai kapteinim vēlāk, pavasarī, nebūs priekš manis kāds darbs?

— Es nezinu, redzēsim... Es... Tas atkarīgs no... Ja jums gadās būt šajā pusē, tad... Ko jūs darīsiet ar savu mašīnu?

— Vai es drīkstētu atstāt mašīnu te?

— Pats par sevi saprotams.

Kad kapteinis bija aizgājis, es apsēdos uz gultas. Tā, tagad visam beigas. Dievs tas kungs, apžēlojies par mums, nabaga grēciniekiem!... Tagad ir deviņi, viņa jau piecēlusies, staigā tur pa māju, kas redzama no šejienes pa logu. Man jātaisās žigli projām.

Es sameklēju savu maisu, sabāžu tajā mantas, slapjos svārkus uzģērbju virs blūzes un esmu sagatavojies ceļam. Taču es atkal apsēžos. Ienāk Emma un saka:

— Nāc brokastīs!

Es ieraugu viņai rokā savu segu, un mani pārņem šausmas.

— Kundze lika paprasīt, vai tā neesot tava sega.

— Mana? Nē. Mana sega ir te, maisā. Emma aiznes segu.

Es nekādā ziņā nedrīkstēju atzīties. Velns parāvis to segu! Varbūt noiet lejā un paēst brokastis? Pie viena varētu atvadīties un pateikties. Tas liktos pats par sevi saprotams.

Emma atgriežas, atnes kārtīgi salocītu segu un noliek uz ķeblīša.

— Nāc tūlīt, citādi kafija atdzisīs, — viņa saka.

— Kāpēc tu atstāji te segu?

— Kundze tā lika.

— Droši vien tā ir Falkenberga, — es nomurminu. Emma jautā:

— Vai tu no tiesas brauksi projām?

— Jā, tu jau negribi nākt pie manis.

— Liecies mierā! — Emma saka un uzmet man ašu skatienu.

Es sekoju Emmai un ieeju virtuvē. Sēžot pie galda, redzu kapteini aizejam uz mežu. Es nopriecājos, ka viņš aiziet, varbūt tagad viņa sieva iznāks no guļamistabas.

Paēdis es pieceļos no krēsla. Varbūt tūlīt doties projām? Jā, tā būs labāk. Es atvados no kalponēm, mazliet ar katru pajokoju.

— Vajadzētu atvadīties arī no kundzes, bet...

— Kundze ir savā istabā, es paprasīšu... Emma ieiet, bet tūlīt iznāk ārā.

— Kundzei sāp galva, viņa atgūlusies. Lika sveicināt.

— Uz redzēšanos! — kalpones vienā balsī man uzsauc.

Pasitis maisu padusē, es atstāju šīs mājas. Pēkšņi atceros cirvi, kuru Falkenbergs varbūt meklēs un nevarēs atrast. Es griežos atpakaļ, pieklauvēju pie virtuves loga un pastāstu, kur ir cirvis.

Uz ceļa es vairākas reizes pagriežos atpakaļ un raugos uz istabas logiem. Un tad jau māja izzūd skatienam.

XXVI

Visu dienu es klaiņoju Evrebes apkaimē, iegriezos vairākās mājās, apvaicājos par darbu un atkal klīdu tālāk gluži kā nemiera dzīts. Laiks bija drēgns un auksts, mani sasildīja vienīgi nemitīgā soļošana.

Pret vakaru es uzgāju mežā to vietu, kur mēs strādājām. Cirvja klaudzieni nebija dzirdami, Falkenbergs droši vien jau pārgājis mājās. Atradu kokus, kurus biju nocirtis naktī, un iesmējos, skatīdamies uz kroplīgajiem celmiem, ko biju pametis.

Falkenbergs, bez šaubām, būs pamanījis šo postažu un brīnījies, kas to izdarījis.

Nabadziņš varbūt nodomāja, ka tur vainīgi gari, tāpēc steidzās mājās, kamēr vēl nav satumsis. Ha-ha-hā!

Taču jautrība man nebija ne prātā, smiekli bija drudžaini, bet pēc tam mani pārņēma gurdums. Un sirds tūlīt sažņaudzās skumjās. Te, šajā vietā, viņa bija stāvējusi ar savu draudzeni, viņas bija atnākušas pie mums uz mežu un ar mums parunājušās...

Kad jau bija krietni satumsis, es devos uz mājas pusi. Šonakt vēl pārgulēšu siena šķūnī, un rīt, kad viņai galvas sāpes būs rimušas, viņa iznāks ārā... Taču, ieraudzījis logos gaismu, griezos atpakaļ. Nē, vēl bija par agru.

Pagāja, kā man liekas, divas stundas, es visu laiku eju un atkal apsēžos, eju un atkal apsēžos. Beidzot es tuvojos mājai. Es nudien varu uzkāpt siena šķūnī un tur apgulties, lai šis nožēlojamais gļēvulis Falkenbergs nedomā pat iepīkstēties! Nu es zinu, ko darīt. Maisu es paslēpšu mežā un tad uzlīdīšu uz šķūņaugšas, it kā būtu kaut ko aizmirsis.

Eju atpakaļ uz mežu.

Tur es noglabāju maisu un pēkšņi atskāršu, ka man ar Falkenbergu un šķūņaugšu, un guļvietu nav nekāda sakara. Esmu ēzelis un nelga, man nevajag nekādu naktsmāju, bet gribas redzēt vienu vienīgu cilvēku un pēc tam aiziet no šejienes kaut vai uz citu pasaules malu. «Cienījamais kungs,» es pats sev saku, «vai tas nebiji tu, kas meklēja klusu dzīvi un cilvēkus, kuri apveltīti ar veselu prātu, lai atkal atgūtu mieru?»

Es izvelku maisu no slēptuves, uzsviežu to mugurā un jau trešo reizi dodos atpakaļ. Apmetis līkumu ap saimes istabu, es pieeju pie kungu mājas no dienvidiem.

Logos spīd gaisma.

Un, lai gan ir tumšs, es noņemu maisu no muguras, lai neizskatītos kā ubags, pasitu to padusē un piesardzīgi tuvojos ēkai. Kad esmu pienācis pavisam tuvu, es apstājos. Tad noņemu cepuri, izslienos un palieku stāvam kā sastindzis. Iekšā nekas nav redzams, nepavīd ne ēna. Ēdamistabā ir tumšs, kungi jau vakariņas paēduši.

«Laikam jau ir ļoti vēls,» es nodomāju.

Pēkšņi gaisma istabā nodziest, māja ieslīgst tumsā. Es mazliet pagaidu, tad augšstāvā iedegas vientuļa uguntiņa. «Tur ir viņas istaba,» es domāju. Gaismeklis deg kādu pusstundu, tad nodziest. Viņa apgūlusies. Ar labu nakti!

Ar labu nakti uz visiem laikiem!

Protams, pavasarī es te vairs neatgriezīšos. Nekādā ziņā neatgriezīšos.

Nonācis uz šosejas, es uzmetu maisu atkal uz muguras un dodos plašā pasaulē...

No rīta es turpinu savu ceļu. Nakti pārgulēju kādā šķūnī un galīgi nosalu, jo man nebija segu, turklāt vajadzēja iet projām zagšus — jau gaismas svīdumā, kad ir visaukstāks.

Es eju un eju. Skuju koku mežus nomaina bērzu birzis; ja pagadās kadiķis ar taisniem zariem, es nogriežu sev nūju, apsēžos mežmalā un to nodrāžu. Zaros vēl trīc dažas dzeltenas lapas, bet bērzi joprojām greznojušies ar spurgām, kuras zemu noliekušas pērļainas lietus lāses. Reizēm tādos bērzos nometas putnu bars, tie noknābā spurdzes un tad tīra lipīgos knābīšus pie akmens vai grumbuļainas koka mizas. Putni ir skaudīgi, dzen projām cits citu, kaut gan spurdžu ir atliku likām. Un tas, ko padzen, samierinās un aizlido. Mazs putniņš grib izspiest lielāko, un lielākais piekāpjas; pat strazds nepretojas zvirbulim, tikai metas bēgt. «Droši vien tāpēc, ka zvirbuļa uzbrukums ir tik straujš,» es nodomāju.

Pamazām drebuļi un nepatīkamā noskaņa izzūd, un es tīksmi vēroju visu, kas gadās ceļā, un to pārdomāju. Visvairāk mani uzjautrina putni. Turklāt nauda, kas man kabatā, arī vairo labpatiku.

Falkenbergs vakarrīt ierunājās par lauku mājām, kas piederot Petera tēvam, un es nolemju iet uz turieni. Darbu es šajā nelielajā saimniecībā diezin vai dabūšu, bet nauda man nerūpēja, mani interesēja pavisam kas cits. Peters drīz atgriezīsies mājās un šo to varēs pastāstīt.

Es iekārtojos tā, lai Petera mājās nonāktu vakarā. Nodevu vecākiem sveicienu no dēla, teicu, ka viņš jau atspirdzis un drīz ieradīsies. Pēc tam lūdzu naktsmājas.

XXVII

Šais mājās nodzīvoju pāris dienu. Peters atgriezās, bet nekā interesanta nevarēja pastāstīt.

— Vai Evrebē viss pa vecam? Visiem labi klājas?

— Jā, paldies dievam.

— Vai aizbraukdams tu no visiem atvadījies? Arī no kapteiņa un viņa kundzes?

— Jā.

— Vai visi veseli?

— Jā, visi. Kurš tad lai slimotu?

— Varbūt Falkenbergs, — es sacīju. — Viņš sūdzējās, ka esot izmežģījis roku, bet droši vien viss jau kārtībā...

Te nebija nekāda patīkamā dzīve, lai gan māja bija ļoti turīga. Pats saimnieks bija pirmais stūrtinga deputāta vietnieks un vakaros skaļā balsī lasīja avīzes. Ak, šī mūžīgā avīžu lasīšana! No tās cieta visa ģimene, un saimnieka meitas garlaikojās līdz nāvei. Kad pārradās Peters, visi salasījās kopā un ņēmās rēķināt, vai viņš saņēmis pilnu algu un kapteiņa mājā nogulējis pieļauto laiku — «visu likumā paredzēto laiku», kā izteicās stūrtinga deputāta vietnieks. Vakar es nelaimīgā kārtā izsitu rūti, kas nenieka nebija vērta, tomēr visi sāka sačukstēties un greizi skatīties uz mani.

Tāpēc es šodien aizgāju uz veikalu, nopirku jaunu rūti un iestikloju logu. Deputāts man teica: «Nemaz nevajadzēja tā noņemties tāda sīkuma dēļ.»

Ne jau tikai rūts dēļ es gāju uz veikalu, es tur nopirku dažas vīna pudeles, lai pierādītu, ka nemaz nebēdāju par rūti, un vēl šujmašīnu, ko uzdāvināt saimnieka meitām, kad iešu projām. Bija sestdiena, šovakar mēs iedzersim vīnu un svētdien varēsim krietni izgulēties. Pirmdien no rīta es došos ceļā.

Taču viss notika pavisam citādi, nekā biju iedomājies. Abas saimnieka meitas bija uzkāpušas bēniņos un izokšķerējušas manu maisu. Šujmašīna un pudeles bija uzjundījušas viņu ziņkāri, viņas nespēja klusēt un nedeva man miera ar visādiem mājieniem. «Tikai pacietību,» es nodomāju, «jānogaida līdz īstajam laikam.»

Vakarā es sēdēju kopā ar visiem pie galda un piedalījos sarunas. Mēs tikko bijām paēduši, saimnieks uzlika brilles un paņēma avīzi. Pēkšņi aiz loga ieklepojās.

— Laikam kāds atnācis, — es teicu.

Meitenes saskatījās un izgāja ārā. Pēc brītiņa viņas atvēra durvis un ieveda iekšā divus jaunus puišus.

— Esiet tik laipni, apsēdieties! — Saimniece piedāvāja krēslus.

Es tūlīt nopratu, ka šie abi zemnieku puiši ir saimnieces meitu izredzētie un uzaicināti iedzert uz mana rēķina. Manīgas skuķes, lai arī tik jauniņas, vienai deviņpadsmit, otrai tikai astoņpadsmit gadu. Taču neceriet, nedabūsiet ne pilītes...

Sākām runāt par laiku, par to, ka tagad vairs nav ko gaidīt siltas, saulainas dienas, tikai sniegs diemžēl var traucēt rudens aršanu. Valodas lāgā nevedās, un viena no meitenēm jautāja, kāpēc es esot tik noskumis.

— Tāpēc, ka man jāiet projām, — es atbildēju. — Pirmdienas rītā es jau bušu savas divas jūdzes tālu no šejienes.

— Varbūt iedzersim uz atvadām?

Kāds iespurcās, es sapratu, ka tas tēmēts uz mani — esmu skops un nelieku galdā vīnu. Taču man gluži vienkārši nebija nekādas intereses par šīm meitenēm, tur tā vaina.

— Iedzersim uz atvadām? Jā, man ir trīs vīna pudeles, bet es tas iegādājos ceļam.

— Kāpēc tev tās jāstiepj līdzi veselas divas jūdzes? — meitene jautāja, un visi skaļi smējās. — Pa ceļam veikalu netrūkst.

— Jaunkundze aizmirst, ka rīt ir svētdiena un visi veikali slēgti, — es atbildēju.

Smiekli apklusa, bet par to, ka runāju skaidru valodu, visi bija apvainojušies. Tad es jautāju saimniecei, cik viņai pienākas.

— Nav nekāda steiga. Rīt paspēs norēķināties.

— Nē, man jāsteidzas. Es te nodzīvoju divas dienas, sakiet, cik man jāmaksā.

Viņa diezgan ilgi domāja, tad kopa ar vīru izgāja laukā, lai apspriestos.

Tā kā viss ieilga, es aizgāju uz šķūņaugšu, sakravāju savu maisu un nonesu to lejā pie durvīm. Es biju ļoti apvainojies un nolēmu iet projām šo pašu vakaru. Man šķita, ka tā būs labāk.

Kad es atgriezos pie galda, Peters teica:

— Tu taču netaisies iet prom, kad nakts nāk virsū?

— Jā, taisos.

— Neesi nu tāds muļķis un neņem vērā skuķu vāvuļošanu!

— Ak tu kungs, ļauj taču, lai tas vecītis iet! — viņam teica māsa.

Beidzot istabā atkal ienāca saimnieks un saimniece. Abi piesardzīgi klusēja.

— Nu, cik man jāmaksā?

— Hm. Cik dosiet, tik būs labi.

Šie ļaudis bija gatavie plukatas, man tiešām te nepatika. Es izvilku no kabatas naudaszīmi, kāda pagadījās pa rokai, un iedevu saimniecei.

— Vai pietiks?

— Hm... Nav jau maz, tomēr... Bet lai nu būtu pēc jūsu prāta...

— Cik es jums iedevu?

— Piecas kronas.

— Nu jā, varbūt ir arī par maz. Un es atkal iebāzu kabatā roku.

— Nē, māt, viņš iedeva desmitnieku, — iejaucās Peters. — Tas ir par daudz, tev jāizdod atlikums.

Vecā sieva atpleta roku, paskatījās uz naudaszīmi un šķita ļoti pārsteigta.

— Jā, tas tiešām ir desmitnieks! Es nemaz neievēroju, pat nepaskatījos. Ja jau tā, tad tev liels paldies!

Deputāta vietnieks apjucis saka klāstīt abiem puišiem, ko bija lasījis šīsdienas avīzē: ar kādu cilvēku noticis nelaimes gadījums, kuļmašīna norāvusi roku. Meitenes izlikās, it kā mani nemaz neredzētu, sēdēja sabozušās, bet acis abām gailēja kā saniknotām kaķēm. Te man ilgāk nebija ko kavēties.

— Ardievu!

Saimniece pavadīja mani līdz durvīm un laipni sacīja:

— Esi tik labs un aizdod mums pudeli vīna! Kā par spīti, sanākuši ciemiņi, nav ar ko pacienāt.

— Ardievu! — es atkārtoju tādā tonī, ka viņa neuzdrīkstējās uzstāt.

Uz muguras man bija maiss, rokā — šujmašīna. Nesamais bija smags, bet ceļš izdangāts, tomēr es soļoju vieglu sirdi. Iznāca tik nepatīkami, un es atzinu, ka izturējos nelāgi. Nelāgi? Blēņas! Es izdarīju izziņu un noskaidroju, ka šīs sasodītās skuķes gribēja pacienāt savus izredzētos uz mana rēķina. Jā, tā tas bija. Taču es apvainojos tikai tāpēc, ka viņas aizskāra manu lepnumu. Ja viņas būtu ataicinājušas meitenes, nevis tos puišus, vai tad vīns neplūstu straumēm? Protams, plūstu! Turklāt viena no viņām nosauca mani par vecīti. Bet vai tā nav taisnība? Acīmredzot es tiešām esmu vecs, ja apvainojos, ka vienkāršu lauku puisi vērtē augstāk nekā mani...

Iešana mani nogurdināja, un īgnums pamazām noplaka, es atmetu ar roku izziņai un jau stundām ilgi soļoju pa ceļu ar savu smieklīgo nesamo — trīs vīna pudelēm un šujmašīnu. Pievakare bija silta, apkaimes mājas aizsedza dūmaka, un tikai tad, kad biju pienācis pavisam tuvu, varēju redzēt, vai logos gaisma deg vai nedeg. Tad parasti man metās virsū suņi un neļāva ielīst siena šķūnī. Tuvojās nakts, es biju galīgi pārguris un nomākts, nākotne rādījās pavisam drūmās krāsās. Kāpēc es veltīgi iztērēju tik daudz naudas! Es nolēmu pārdot šujmašīnu un dabūt izdoto naudu atpakaļ.

Beidzot es nonācu pie nelielas lauku mājas, kur nebija suņu. Logā vēl spīdēja gaisma, es pieklauvēju un lūdzu naktsmājas.

XXVIII

Pie galda sēdēja pavisam jauniņa meitene, kas droši vien tikai nesen bija iesvētīta.

Kad es lūdzu naktsmājas, viņa nemaz neizbijās, atbildēja, ka pajautāšot, piecēlās un izgāja pa sānu durvīm. Es saucu viņai nopakaļ, ka pietiks, ja atļaus man nosēdēt līdz rītam turpat pie krāsns.

Meitene drīz atgriezās līdz ar māti, kas steigšus pogāja ciet kleitu. Viņa sveicināja un teica, ka diemžēl nevarot man piedāvāt nekādas ērtības, bet labprāt atvēlēšot savu gultu mazajā kambarītī.

— Kur tad jūs pašas gulēsiet?

— Drīz jau būs rīts. Turklāt meitai vēl jāpasēž pie šuvekļa.

— Ko tad viņa šuj? Vai kleitu?

— Nē, tikai blūzi. Grib rīt vilkt baznīcā, es piedāvājos palīdzēt, bet viņa ne un ne.

Es uzliku uz galda šujmašīnu un teicu, ka ar šādu mašīnu blūzi uzšūt ir nieka lieta.

— Vai jūs esat skroderis?

— Nē, es tikai tirgojos ar šujmašīnām.

Es paņemu lietošanas pamācību un skaļi nolasu, kā ar mašīnu jārīkojas. Meitene klausās ļoti uzmanīgi, viņa ir vel tīrais bērns. Viņas tievie pirkstiņi nokrāsojušies zili no plūkošās drānas. Šie pirkstiņi ir tik nožēlojami, es raugos uz tiem, izņemu pudeli vīna un piedāvāju mums visiem trim iedzert. Pēc tam sākam šūt, es lasu norādījumus, bet meitene griež mašīnas kloķi. Viņa ir sajūsmināta, acis viņai mirdz.

— Cik viņai gadu?

— Sešpadsmit. Pērngad iesvētīta.

— Kā viņu sauc?

— Olga.

Māte stāv, raudzīdamās uz mums, viņai arī gribas griezt mašīnu, bet, līdzko viņa pastiepj roku, Olga tūlīt aizrāda:

— Nē, nē, māt, ka tu nesabojā!

Kad mēs taisāmies iespolēt diegu, māte grib paturēt kuģīti, bet Olga viņu atkal atraida, baidīdamās, ka viņa kaut ko nesabojā.

Saimniece uzliek uz uguns kafijas katliņu, istabā kļūst silti un mājīgi, māte un meita aizmirst savu vientulību, ap sirdi viņām ir viegli un labi, es pajokojos par mašīnu, un Olga jautri smejas. Ievēroju, ka viņas pat nevaicā, cik mašīna maksā, lai gan tā ir pārdodama, — tāds greznums viņām nav pa kabatai. Paskatīties, kā ar tādu mašīnu šuj, — tas jau vien ir liels prieks.

— Olgai katrā ziņā vajadzīga tāda mašīna. Redzat, cik ātri viņa iemācījusies ar to apieties.

Māte atbild, ka jāpaciešas, drīz Olga iešot kaut kur par kalponi un mazliet nopelnīšot.

— Tātad viņa grib iet pie kāda kalpot?

— Jā, mēs ceram atrast viņai vietu. Abas vecākās meitas jau nostājušās uz savām kājām. Un viņām, paldies dievam, neiet slikti. Rīt viņas arī būs baznīcā, Olga ar viņām satiksies.

Pie vienas sienas karājas ieplīsis spogulītis, pie otras ar nagliņām piesistas lētas bildītes, kurās dižojas jātnieku gvarde un princis ar princesi krāšņos tērpos. Viena no bildītēm ir galīgi izbalējusi, tajā attēlota ķeizariene Eiženija, es redzu, ka attēls te karājas jau sen, un jautāju, no kurienes tas šeit radies.

— Vai es vairs atminu! Ak jā, laikam to atnesa vīrs.

— Kur viņš to dabūja?

— Liekas, Hersetā, vīrs tur jaunībā strādāja. Nu jau kādi trīsdesmit gadi pagājuši.

Es tūlīt nolemju, kā rīkoties, un saku:

— Bet šis attēls ir ļoti vērtīgs.

Saimniece domā, ka es par viņu zobojos, bet es ilgi pētu attēlu un apgalvoju, ka tas maksā lielu naudu. Taču saimniece nav nekāda muļķe, viņa saka:

— Vai jūs nemaldāties? Tā te karājas jau kopš tā laika, kad mēs šo māju uzcēlām.

Olga jau no mazotnes to bildi sauca par savu.

Es izliekos noslēpumains un kā īsts lietpratējs iztaujāju visus sīkumus.

— Kur tā Herseta atrodas?

— Tepat netālu. Kādas divas jūdzes no šejienes. Tā ir lēnsmaņa muiža...

Kafija ir gatava, un mēs ar Olgu pārtraucam darbu. Atliek tikai piešūt āķus. Es lūdzu, lai man parāda jaku, zem kuras viņa vilks šo blūzi. Izrādās, ka jakas viņai nav, viņa apliks vilnas lakatu. Taču vecākā māsa uzdāvinājusi viņai nonēsātu virsjaku, to viņa uzvilkšot virsū, tad viss būšot kārtībā.

— Olga tik ātri aug, ka nav nekādas jēgas pirkt viņai labu jaku ātrāk nekā pēc gada, — māte man saka.

Olga šuj āķus, darbs viņai šķiras. Bet viņa izskatās tik miegaina, tāpēc es tēvišķā balsī raidu viņu gulēt. Saimniece aizbildinās ar diezgan ticamu ieganstu un paliek sēžam pie manis, bet es pierunāju arī viņu likties gultā.

— Saki paldies ciemiņam par lielo palīdzību! — māte mudina Olgu.

Olga pienāk pie manis, dod man roku un pateicas. Es izmantoju šo gadījumu un ievedu viņu kambarītī.

— Ejiet jūs arī pie miera! — es saku mātei. — Man aiz noguruma jau mēle metas.

Redzēdama, ka es iekārtojos pie krāsns un palieku zem galvas savu maisu, viņa smaidīdama pašūpo galvu un aiziet.

XXIX

Nākamajā rītā es jūtos labi un mundri, saule spīd iekšā pa logu, Olga un viņas māte jau sasukājušās, mitrie mati tā spīd, ka prieks skatīties.

Mēs pabrokastojam trijatā, un pēc kafijas Olga palepojas manā priekšā savā jaunajā blūzē, adītajā lakatā un virsjakā. Ak, šī apbrīnojamā jaka ar atlasa apmali un tādām pašām divrindu pogām, bet apkakle un piedurkņu gali apšūti ar lentītēm.

Tieviņā Olga šai jakā pazūd kā maisā. Meitene ir sīciņa kā putnēns.

— Vai nevarētu jaku iešūt? Laiks vēl ir, — es piedāvājos.

Bet māte ar meitu saskatās — šodien taču ir svētdiena, tad nedrīkst ņemt rokā nedz adatu, nedz grieznes. Es tūlīt uzminu viņu domas, jo bērnībā biju tāpat radināts.

Turpretī tagad izmantoju ķecerisku viltību: šūs taču mašīna, tas ir pavisam kaut kas cits. Cilvēki jau svētdienās braukā ar karietēm.

Bet viņas to nesaprot. Pēc pāris gadiem taču jaka Olgai būs pašā laikā.

Man gribējās Olgai kaut ko uzdāvināt, iekams šķiramies, bet man nav nekā, un es iedodu viņai tikai vienu kronu. Viņa sniedz man roku, mirdzošām acīm rāda naudu mātei un čukst, ka atdošot to māsām. Māte izskatās tikpat aizkustināta un piekrīt, ka tā būs vislabāk.

Olga savā kuļainajā jakā dodas uz baznīcu, ejot lejā no kalna, viņa kājas liek krustām šķērsām. Ak dievs, cik viņa ir jauka un mīļa!...

— Vai Herseta ir prāva muiža?

— Jā, ļoti liela.

Es sēžu pie galda, kaujos ar miegu un prātoju, ko nozīmē vārds «Herseta». Varbūt tas ir nomnieka uzvārds? Varbūt šejienes zemes īpašnieka vārds? Viņa meita ir neredzēta skaistule, un pats jarls lūdz viņas roku. Pēc gada viņa tam dzemdē dēlu, ko ieceļ tronī...

Vārdu sakot, es iešu uz Hersetu. Ir taču vienalga, kurp eju, tāpēc nolemju doties uz turieni. Varbūt man tur laimēsies dabūt darbu, varbūt lieti noderēšu tam vai citam uzdevumam, lai būtu kā būdams, es tur satikšu visādus cilvēkus. Tagad, kad esmu nolēmis iet uz Hersetu, man vismaz ir zināms mērķis.

Pēc negulētās nakts man acis krīt ciet, es lūdzu saimniecei atļauju apgulties viņas gultā. Pa sienu uz augšu gausi rāpjas zils krusta zirneklis, un es tam sekoju ar acīm, kamēr aizmiegu.

Es noguļu divas stundas un pamostos atpūties un spirgts. Saimniece vāra pusdienas. Es sasaiņoju savu maisu, samaksāju par naktsmājām un piedāvāju maiņu — es ņemšu Olgas bildi, bet atstāšu viņai šujmašīnu.

Saimniece atkal man netic.

— Ja tikai viņa piekristu, es esmu ar mieru. Attēls ir ļoti vērtīgs, es zinu, ko daru.

Es noņemu attēlu no sienas, nopūšu putekļus un uzmanīgi to saritinu; uz sienas paliek gaišs četrstūris. Tad es atvados.

Saimniece nāk man līdzi un lūdz, lai es pagaidot Olgu, lai viņa varētu man vismaz pateikties.

— Lūdzu, lūdzu, pagaidiet... Taču es steidzos.

— Pasveiciniet Olgu un sakiet, ja viņai kaut kas neskaidrs, lai vadās pēc norādījumiem!

Saimniece ilgi noraudzījās man pakaļ. Es gāju svilpodams, ļoti apmierināts ar sevi. Es jutos atpūties, arī maiss bija kļuvis pavisam viegls. Saule spīdēja, ceļš jau bija apžuvis. Un iedams es sāku dziedāt.

Nervi...

Hersetā nonācu nākamajā dienā. Šī māja izskatījās tik liela un bagāta, ka sākumā es domāju iet tai garām. Taču, aprunājies ar kādu no puišiem, es nolēmu piedāvāt lēnsmanim savu darba spēku. Esmu jau agrāk strādājis pie bagātiem cilvēkiem, piemēram, pie kapteiņa Evrebē...

Lēnsmanis bija neliela auguma plecīgs vīrs ar garu, baltu, kuplu bārdu un biezām, tumšām uzacīm, skarbu valodu, bet acis liecināja, ka viņš ir labdabīgs. Un tiešām vēlāk izrādījās, ka viņam patīk dzīt jokus un no sirds izsmieties. Reizēm gan viņš izturējās augstprātīgi, it kā atcerējies savu stāvokli un bagātību.

— Nē, darba man nav. No kurienes jūs nākat?

Es minēju dažas mājas, kur biju iegriezies pa ceļam.

— Tātad jūs staigājat apkārt diedelēdams?

— Nē, es neesmu nekāds diedelnieks, man ir nauda.

— Nu tad ejiet tālāk! Darba šeit nav. Rudens aršana jau pabeigta. Vai jūs protat cirst kārtis žogam?

— Jā.

— Ak tā? Taču man vairs nav koka sētu, tagad visas ir drāšu. Bet vai mūrēt mākat?

— Jā.

— Žēl gan. Pie manis visu rudeni strādāja mūrnieks, arī jums darba pietiktu.

Viņš bakstīja ar spieķi zemi.

— Kā jums ienāca prātā nākt pie manis?

— Visi ieteica, lai ejot pie lēnsmaņa, tur darbu vienmēr dabūšot.

— Ak tā? Jā, man jau te strādā visādi ļaudis, šoruden nolīgu arī mūrnieku. Bet vai vistu aploku protat taisīt? Tādu meistaru ar uguni nesameklēsi, ha-ha-ha! Ak tad jūs strādājāt pie kapteiņa Falkenberga?

— Jā.

— Ko jūs tur darījāt? — Cirtu kokus.

— Es to cilvēku nepazīstu, viņš dzīvo tālu no šejienes, bet esmu par viņu dzirdējis. Vai jums ir kāda rekomendācija?

Es iedevu papīru.

— Nu labi, palieciet pie manis! — lēnsmanis, neko vairs netaujājis, noteica.

Viņš no sētas puses ieveda mani virtuvē.

— Šis cilvēks nostaigājis lielu gabalu, paēdiniet viņu labi krietni! — viņš sacīja.

Es apsēdos lielā, gaišā virtuvē, un man pasniedza tik gardas pusdienas, kādas sen nebiju ieturējis. Vēl nebiju beidzis ēst, kad virtuvē atkal ienāca lēnsmanis.

— Paklausieties... — viņš vērsās pie manis.

Es pietrūkos kājās un stāvēju viņa priekšā taisns kā svece, un lēnsmanim šāda cieņas parādīšana acīmredzot tīri labi patika.

— Nē, nē, ēdiet vien, paēdiet, kā nākas. Vai esat jau paēdis? Es kaut ko iedomājos... Nāciet man līdzi!

Lēnsmanis pieveda mani pie lielas nojumes.

— Ja esat ar mieru, tad es jūs sūtīšu uz mežu cirst malku. Man gan ir divi puiši, taču vienu patlaban nepieciešams izmantot par ziņnesi, bet kopā ar otru jūs iesiet uz mežu. Kā redzat, malkas te diezgan, bet lai stāv vien, tās mantas nekad nav par daudz. Jūs teicāt, ka jums ir nauda, — varbūt parādīsiet man to?

Es parādīju naudaszīmes.

— Labi. Redzat, es ieņemu augstu amatu, un man jāzina, kādi cilvēki pie manis strādā. Bet jūsu sirdsapziņa droši vien ir tīra, ja jau atnācāt pie lēnsmaņa, ha-ha-hā! Tātad šodien jūs varat atpūsties, bet rīt iesiet uz mežu cirst malku.

Es sāku gatavoties rītdienas darbam, pārlūkoju savas drēbes, noasināju zāģi un cirvi. Man nebija cimdu, bet vēl jau nesala, cits viss man bija.

Lēnsmanis vairākas reizes iznāca ar mani aprunāties gan par šo, gan to, redzams, viņam patika tērzēt ar nepazīstamu cilvēku.

— Panāc šurp, Margrēt! — viņš uzsauca savai sievai, kas gāja pāri pagalmam. — Tas ir mūsu jaunais strādnieks, es viņu sūtīšu cirst malku.

XXX

Lai gan nebijām saņēmuši nekādu rīkojumu, taču pēc saviem ieskatiem cirtām kokus, kam bija nokaltušas galotnes. Vakarā lēnsmanis mūs tādēļ uzslavēja. Starp citu, rīt viņš pats nākšot uz mežu un mums visu parādīšot.

Es tūlīt sapratu, ka darba mežā nepietiks līdz ziemsvētkiem. Pa naktīm piesala, bet sniegs vēl nebija uzsnidzis, tāpēc darbs šķirtin šķīrās, mēs cirtām kokus citu pēc cita. Arī pats lēnsmanis teica, ka mēs strādājot kā plēsti, ha-ha-hā! Pie šā vecā vīra bija viegli strādāt, viņš pats bieži nāca uz mežu un dzina visādus jokus, bet, tā kā es tos laidu gar ausīm, tad viņš laikam nodomāja, ka esmu garlaicīgs, toties strādīgs cilvēks, uz ko var paļauties. Viņš mani sāka sūtīt uz pastu aiznest un pārnest vēstules.

Muižā neredzēja neviena bērna, izņemot kalpones, te strādāja tikai padzīvojuši cilvēki, tāpēc vakaros nezināju, ko iesākt. Lai kaut kā nosistu laiku, es sadabūju alvu un skābes un salodēju dažus vecus katlus. Taču šis darbs bija ātri padarīts. Kādu vakaru es uzrakstīju šādu vēstuli:

«Ak, ja Jūs būtu manā tuvumā, es strādātu par diviem!»

Otrā rītā, kad nesu uz pastu lēnsmaņa vēstules, paņēmu līdzi arī savu vēstuli un to nosūtīju. Jutos mazliet nemierīgs, jo vēstule bija ļoti neizskatīga — papīru es dabūju no lēnsmaņa, bet aploksni, uz kuras bija lēnsmaņa vārds, vajadzēja no vienas vietas aplīmēt ar markām. Dievs vien to zina, ko viņa teiks, saņemot šādu vēstuli! Vēstulei nebija nedz paraksta, nedz sūtītāja adreses.

Mēs joprojām strādājām mežā, runājām par mūsu sīkajām ikdienas raizēm, par to, ka pelnām savu dienišķo maizi godīgi un sviedriem vaigos. Dienas aizritēja, un es ar nožēlu redzēju, ka darbs drīz beigsies, taču loloju cerību, ka varbūt lēnsmanis man dos citu darbu. Gan jau kaut kas atradīsies. Man nemaz netiktos pirms ziemsvētkiem no jauna doties ceļā.

Kad es atkal ierados pastā, man pasniedza vēstuli. Es tūlīt nesapratu, ka vēstule rakstīta man, un apjucis grozīju to rokās, taču pastmeistars mani pazina, paskatījās uz aploksni un sacīju, ka uz tās esot mans vārds, bet lēnsmaņa adrese. Pēkšņi es visu aptvēru un iebāzu vēstuli kabatā.

Jā, protams, tā ir man, es pavisam piemirsu... Es taču arī aizrakstīju...

Ausīs man sāka džinkstēt, es steidzos ārā, atplēsu aploksni un lasīju:

«Nerakstiet man...»

Nedz paraksta, nedz adreses, tomēr viss skaidrs. Pirmais vārds pasvītrots.

Pats neapjēdzu, kā nokļuvu mājās. Atceros, ka, nonācis līdz pirmajam ceļa stabiņam, apsēdos uz tā, vēlreiz izlasīju vēstuli un iebāzu to kabatā, bet, nonācis līdz nākamajam stabiņam, atkal rīkojos tāpat. «Nerakstiet.» Varbūt tādā gadījumā drīkstu aiziet pie viņas un parunāties? Tik skaists papīrītis, ātrs, smalks rokraksts! Viņas roka turējusi šo papīru, viņas acis to skatījušas, viņas elpa tam uzdvesusi! Un beigās daudzpunkti, kas var nozīmēt visu, ko vien vēlas.

Es pārgāju mājās, nodevu vēstules lēnsmanim un devos uz mežu. Mans biedrs nevarēja saprast, kas man lēcies, darbojos kā pa sapņiem, laiku pa laikam pārlasīju vēstuli un atkal noglabāju kabatas grāmatiņā pie naudaszīmēm.

Cik viņa apķērīga, ka bija mani atradusi! Droši vien turējusi aploksni pret gaismu un zem markām izlasījusi lensmaņa adresi. Tad pieliekusi savu daiļo galviņu, pamirkšķinājusi acis un nodomājusi: «Tātad viņš tagad strādā Hersetā pie lēnsmaņa...»

Kad mēs vakarā parnācām mājās, lēnsmanis iznāca pie mums, par šo to paspriedelēja un tad vaicāja:

— Jūs teicāt, ka esat strādājis pie kapteiņa Falkenberga Evrebē?

— Jā.

— Es uzzināju, ka viņš izgudrojis mašīnu.

— Mašīnu?

— Jā, mehānisku zāģi. Tā rakstīts avīzē.

Es paraustīju plecus. Kā viņš varēja izgudrot zāģi, ja to jau esmu izgudrojis es?

— Tas būs pārpratums, — es atteicu. — Zāģi nav izgudrojis kapteinis.

— Nav izgudrojis kapteinis?

— Nē. Tiesa gan, zāģis patlaban atrodas pie viņa.

Es lēnsmanim visu izstāstīju. Viņš iznesa avīzi, un mēs abi lasījām: «Jauns izgudrojums... Mūsu līdzstrādnieks ziņo... īpašas konstrukcijas zāģim var būt liela nozīme mežrūpniecībā... Ierīces uzbūve ir šāda...»

— Jūs taču neapgalvosiet, ka tas ir jūsu izgudrojums?

— Jā, tā tas ir.

— Tātad kapteinis grib to nozagt? Tas nu gan ir jauki, tiešām jauki! Labi, paļaujieties uz mani. Vai kāds zina, ka jūs strādājāt pie šā izgudrojuma?

— Jā, to visi var apliecināt.

— Tā nu gan ir nedzirdēta nekaunība — piesavināties svešu izgudrojumu! Un naudu — varbūt veselu miljonu!

— Es tiešām nesaprotu kapteiņa rīcību.

— Toties es to saprotu, ne jau velti esmu lēnsmanis. Es šo cilvēku jau sen turu aizdomās, sasper viņu jods, viņš nemaz nav tik bagāts, kā izliekas. Tagad es pats viņam aizrakstīšu pavisam īsu vēstuli — ko jūs par to sakāt? Ha-ha-ha-hā! Paļaujieties tikai uz mani!

Es kļuvu domīgs. Lēnsmanis gribēja rīkoties pārāk strauji, varbūt kapteinis nemaz nav vainīgs, varbūt avīzes korespondents kaut ko saputrojis. Es lūdzu, lai lēnsmanis atļauj man pašam aizrakstīt kapteinim.

— Tātad jūs gribat sadziedāties ar šo blēdi? Nemūžam! Es ņemšu to visu savās rokās! Jūs nepratīsiet nostādīt šo jautājumu pareizā gaismā.

Es tik ilgi ņemos viņu pārliecināt, ka viņš beidzot piekrita, lai pirmo vēstuli rakstot es pats, pēc tam rīkošoties viņš. Papīru es atkal aizņēmos no lēnsmaņa.

Tajā vakarā no rakstīšanas nekas neiznāca, diena bija bijusi tik satraukta, un es vēl joprojām nevarēju nomierināties. Es apsvēru: nedrīkstēju rakstīt kapteinim, tas varētu mest ēnu uz viņa kundzi, tātad jāraksta Falkenbergam un jālūdz, lai viņš neizlaiž no acīm manu izgudrojumu.

Naktī man atkal parādījās mirusī, šī garā, baltā kreklā tērptā sieviete, kas nedeva man miera un pieprasīja atpakaļ savu īkšķa nagu. Viņa bija izraudzījusi īsto laiku, kad es vēl atrados dienas satraukuma varā. Baismās trīsēdams, es redzēju, ka viņa ieslīd pa durvīm, apstājas istabas vidū un izstiepj pret mani roku. Pie pretējās sienas gulēja mans meža darbu biedrs, un es izjutu bezgalīgu atvieglojumu, dzirdot, ka arī viņš gultā nemierīgi svaidās un kunkst. Tātad arī viņš izjūt šausmas. Es pakratīju galvu un sacīju, ka nagu esmu apglabājis mierīgā vietā un vairs neko nevaru darīt. Bet mirusī stāv, kā stāvējusi. Es sāku lūgt viņai piedošanu, bet piepeši mani pārņēma niknums un es uzkliedzu, ka ilgāk negribu ar viņu runāt. Viņas nagu es toreiz tikai aizņēmos uz kādu laiciņu, bet nu jau kopš vairākiem mēnešiem esmu to apracis un savu pienākumu izpildījis... Tad mirusī pieslīdēja pie manas gultas galvgaļa, lai uzbruktu man no mugurpuses. Es pietrūkos gultā sēdus un skaļi iekliedzos.

— Kas noticis? — izbijies iesaucās mans biedrs.

Es izberzēju acis un atbildēju, ka redzēju briesmīgu sapni.

— Vai te kāds bija? — viņš jautāja.

— Es nezinu. Vai tiešām bija?

— Es redzēju — kāds izslīdēja ārā pa durvīm...

XXXI

Pagāja dažas dienas, es sakopoju domas, apsēdos un sāku rakstīt vēstuli Falkenbergam. «Man Evrebē palika neliela ierīce koku zāģēšanai, varbūt ar laiku tā noderēs mežrūpniecībā, tāpēc es gribētu iegriezties un paņemt to līdzi. Esi tik labs un paturi to acīs, lai kaut kur nenomētājas.»

Es izvēlējos vislaipnāko izteiksmes veidu. Es nedrīkstēju zaudēt savu cieņu.

Falkenbergs par šo vēstuli pastāstīs virtuvē un varbūt pat skaļi nolasīs visiem priekšā.

Taču es neaprobežojos tikai ar laipnām frāzēm vien, bet minēju arī noteiktu datumu: pirmdien, vienpadsmitajā decembrī, es ieradīšos pēc sava zāģa.

Lūk, termiņš skaidrs un noteikts — ja mašīna tajā datumā tur neatradīsies, tad kaut kas jāuzsāk.

Vēstuli es pats aiznesu uz pastu un uzlīmēju uz aploksnes daudz pastmarku...

Jaukais satraukums mani neatstāja — es taču biju saņēmis visburvīgāko vēstuli pasaulē, nēsāju to krūšu kabatā. «Nerakstiet man...» Nu jā, toties aiziet es drīkstu. Ne jau veltīgi viņa bija likusi daudzpunktus...

Pasvītrotais vārds nebūt neliecināja, ka viņa dusmojas. Varbūt tas darīts tikai tādēļ, lai pastiprinātu iespaidu? Sievietēm patīk pasvītrot vārdus un lietot daudzpunktus. Taču viņai tas nebūt neliekas raksturīgi.

Darbs pie lēnsmaņa pēc dažām dienām beigsies, biju visu labi aplēsis, vienpadsmitajā būšu Evrebē. Nav nekādas jēgas vilcināties. Ja nu kapteinis tiešām tīko pēc mana zāģa, tad kavēties nedrīkst. Kāda velna pēc ļaušu šim cilvēkam nozagt miljonu? Vai netiku pūlējies sviedriem vaigā? Tagad jau nožēloju, ka rakstīju Falkenbergam tik laipnu vēstuli, vajadzēja lietot bargāku toni, Falkenbergs tagad varbūt domā, ka tāds mīkstpēdiņš vien esmu. Ej nu sazini, varbūt viņš vēl apliecina, ka mašīnu neesmu izgudrojis es! Tā tikai vēl trūka, mans mīļais draudziņ Falkenberg! Piesargies, pazudināsi savu dvēseli un neiegūsi mūžīgo svētlaimību; un, ja tu par to nebēdātu, es tevi sauktu pie atbildības par viltus liecību, jo lēnsmanis ir mans draugs un labvēlis. Vai tu zini, kādas tam var būt sekas?

— Protams, jums jābrauc, — teica lēnsmanis, kad es atklāju savu nodomu. — Un atgriezieties ar izgudrojumu atpakaļ pie manis! Jums jāaizstāv savas tiesības, te runa ir par lielām summām.

Nākamajā dienā pa pastu pienāca ziņa, kas uzreiz visu grozīja. Kapteinis Falkenbergs bija ievietojis avīzē atsaukumu — noticis pārpratums, zāģi izgudrojis nevis viņš, bet kāds cilvēks, kas pie viņa kādu laiku strādājis. Par pašu zāģi viņš nekā noteikta paskaidrot nevarot. Zem paziņojuma bija paraksts: Kapteinis Falkenbergs.

Mēs ar lēnsmani pārmijām skatienus.

— Nu, ko jūs tagad teiksiet? — viņš jautāja.

— Katrā ziņā kapteinis nav vainīgs.

— Hm... Vai zināt, ko es domāju?

Mēs abi klusējām. Lēnsmanis ir un paliek lēnsmanis, viņš visur saskata krāpniecību.

— Šķiet visai apšaubāmi, ka šis kapteinis ir gluži bez grēka.

— Ak tā? Un ko tad jūs domājat?

— Es tādus vīrus pazīstu. Tagad viņš met kažoku uz otru pusi. Izlasīja jūsu vēstuli un nobijās! Ha-ha-hā!

Nu man vajadzēja atzīties, ka rakstīju nevis kapteinim, bet gan pāris rindiņu kādam viņa strādniekam, turklāt šī vēstule vēl nemaz nebūs saņemta, jo es to iesviedu pastkastītē tikai vakar.

Tad lēnsmanis apklusa un vairs nemeklēja šai notikumā krāpniecību. Tieši otrādi, tagad viņš pat apšaubīja mana izgudrojuma vērtību.

— Ej nu sazini, varbūt tas daikts nekur neder, — viņš sacīja. Bet tūlīt labsirdīgi piebilda: — Es gribēju teikt, ka to droši vien jāuzlabo. Tā, piemēram, kara kuģi un lidmašīnas — tos jau arī nemitīgi jāpapildina. Vai jūs tomēr iesiet uz turieni?

Lēnsmanis vairs neteica, lai es atgriežos atpakaļ ar zāģi, toties uzrakstīja man lielisku rekomendāciju. Viņš mani labprāt būtu paturējis pie sevis — tā bija rakstīts ieteikumā —, bet darbu vajadzējis pārtraukt, jo mani aizsauca strādāt uz citu novadu...

Kad es no rīta taisījos ceļā, pagalmā mani gaidīja sīciņa meitenīte. Tā bija Olga.

Nabaga bērns, viņa droši vien iznākusi no mājas jau pusnaktī, lai varētu šeit būt tik agri! Te nu viņa stāvēja, ģērbusies savā zilajā blūzē un platajā jakā.

— Vai tu tā esi, Olga? Uz kurieni tu? Izrādījās, ka viņa nākusi pie manis.

— Kā tu izdibināji, ka es esmu te?

Cilvēki pastāstījuši. Vai patiesi viņai piederot šujmašīna? Bet tas taču nevarot būt tiesa...

— Protams, šujmašīna ir tava, es to iemainīju pret gleznu. Vai labi šuj?

— Jā, ļoti labi.

Nekāda lielā runāšana mums neiznāca, es vēlējos, lai meitene aizietu, iekams iznāk lēnsmanis un sāk mūs izprašņāt.

— Tā, bet tagad ej atpakaļ uz mājām, bērns! Ceļš ir tāls.

Olga sniedza man roku, mazā rociņa pazuda manā lielajā plaukstā un tur palika, līdz es to palaidu vaļā. Viņa man pateicās un laimīga steidzās projām. Ejot viņa tik jocīgi, it kā krusteniski lika soļus.

XXXII

Drīz būšu pie mērķa.

Svētdienas nakti es pārgulēju kādās iebūvieša mājās netālu no Evrebes, lai pirmdienas rītā jau agri būtu pie kapteiņa. Deviņos visi jau būs piecēlušies, un man laimēsies ieraudzīt to, pēc kuras ilgojos.

Nervi man bija ārkārtīgi saspringti, visu redzēju drūmās krāsās: lai gan rakstīju Falkenbergam laipnu vēstuli un nelietoju neviena skarba vārda, tomēr kapteinis varbūt ir noskaities, ka minēju noteiktu datumu, iedrošinājos nosacīt viņam termiņu.

Kāds velns mani dīdīja rakstīt vēstuli?

Jo tuvāk nācu mājai, jo zemāk nodūru galvu un ierāvos sevī, lai gan nekādu vainu neapzinājos. Es nogriezos no ceļa un apmetu līkumu, gribēdams nonākt vispirms pie sētas mājas un sastapt Falkenbergu. Viņš mazgāja karieti. Mēs sasveicinājāmies kā veci draugi.

— Kur taisies laist?

— Nekur, es tikai vakar atgriezos. Braucu uz staciju.

— Ko tur vedi?

— Kundzi.

— Kundzi?

— Nu jā, kundzi. Klusums.

— Ak tā. Uz kurieni tad kundze aizbrauca?

— Uz pilsētu. Klusums.

—Te bija atnācis kāds svešs cilvēks un uzrakstīja avīzē par tavu zāģi, — Falkenbergs teica.

— Vai kapteinis arī aizbraucis?

— Nē, kapteinis ir mājās. Kad pienāca tava vēstule, viņš sarauca pieri.

Es pasaucu Falkenbergu šķūņaugšā, manā maisā vēl bija divas pudeles vīna, es tās izvilku. Ak, šīs pudeles, es tās tādu gaisa gabalu biju nēsājis līdzi, cenzdamies nesaplēst, cik tagad tās lieti noderēja! Falkenbergam tūlīt mēle atraisījās.

— Kāpēc kapteinis rauca pieri? Vai tu devi viņam lasīt manu vēstuli?

— Tas notika tā, — Falkenbergs klāja vaļā. — Kad es pārnācu ar pastu, kundze bija virtuvē. «Kas tā par aploksni ar tik daudzām markām?» viņa vaicāja. Es atplēsu aploksni, izlasīju vēstuli un teicu, ka tā ir no tevis, ka tu būsi te vienpadsmitajā.

— Un ko viņa teica?

— Nekā neteica. Tikai vēlreiz jautāja: «Tātad vienpadsmitajā viņš būs te?»

— Un pēc pāris dienām tev lika viņu aizvest uz staciju?

— Jā, pēc pāris dienām. Un tad es nodomāju: «Ja jau kundze zina par vēstuli, tad tas jāzina arī kapteinim.» Kā tu domā, ko viņš teica, kad iedevu viņam vēstuli?

Es klusēju, savās domās iegrimis. Te kaut kas slēpās. Vai viņa nebēga no manis?

Nē, es esmu prātu zaudējis. Evrebes kapteiņa sieva taču nebēgs no kaut kāda strādnieka! Tomēr tas man likās dīvaini. Es biju cerējis, ka drīkstēšu ar viņu parunāt, ja man aizliegts rakstīt.

Falkenbergs izskatījās samulsis.

— Es vēstuli parādīju kapteinim, lai gan tu par to neminēji ne vārda. Vai to nevajadzēja darīt?

— Vai kapteinis tagad uz mani dusmojas?

— Nē, tā neliekas. Viņš par to vairs nebilst ne vārda. Kāda man daļa gar kapteini?

Kad Falkenbergs jau bija gluži apreibis, es viņam jautāju, vai viņš zina kundzes adresi pilsētā. Nē, bet varbūt to zina Emma. Mēs pasaucām Emmu, uzcienājām ar vīnu, mēļojām gan šo, gan to un tad noprasījām skaidri un gaiši. Nē, Emma kundzes adresi nezina. Bet kundze braukusi iepirkties ziemsvētkiem, viņa aizbraukusi kopā ar Elizabetes jaunkundzi, mācītāja meitu, vecāki gan zināšot adresi. Kādēļ man jāzina adrese?

— Man gadījās nopirkt senlaicīgu piespraudi, gribu piedāvāt to kundzei.

— Parādi!

Par laimi, man tiešām bija veca, ļoti skaista piespraude, es to biju nopircis no kādas Hersetas kalpones.

— To nu gan kundze nepirks, — Emma sacīja. — Pat es tādu par velti neņemtu.

— Gan jau ņemtu, ja dabūtu mani piedevām, — es piespiedos pajokot.

Emma aizgāja. Es atkal sāku izprašņāt Falkenbergu. Viņam ir smalks deguns.

Viņš dažreiz ļoti labi izprot cilvēkus.

— Vai tu vēl dziedi kundzei?

— Nē, vairs ne. Un Falkenbergs nožēloja, ka saderējis te par kalpu.

Te asaras straumēm līstot.

— Straumēm līst asaras? Vai tad kapteinim ar sievu nav labas attiecības?

— Kādas viņiem, velns parāvis, labas attiecības! Tādas pašas kā agrāk. Pēdējo sestdien viņa raudāja visu dienu.

— Padomā tikai, cik dīvaini! Viņi tik saticīgi dzīvoja, acīs vien skatījās, — es tēlotā naivumā sacīju un gaidīju Falkenberga atbildi.

— Velns viņus sazin! — Falkenbergs sava novada izloksnē sacīja. — Pēc tavas aizbraukšanas viņa makten izģindusi, kauli un āda.

Es nosēdēju šķūņaugšā divas stundas, visu laiku pa logu paturēdams acīs kungu ēku, bet kapteinis nerādījās. Kāpēc viņš nenāca ārā? Nebija nekādas jēgas gaidīt vēl ilgāk, jāiet projām, lai gan nedabūju izskaidroties ar kapteini. Tagad man tikai atlika izjaukt zāģi, salikt maisā un doties projām no šejienes.

Emma bija virtuvē un slepus mani paēdināja pirms tālā ceļa.

Ceļš tiešām bija tāls, vispirms jāizmet neliels līkums un jāiegriežas mācītāja mājā, bet no turienes jādodas uz staciju. Sniga sniegs, iet bija grūti, turklāt es nedrīkstēju vilcināties un zaudēt laiku. Dāmas pilsētā bija domājušas palikt tikai tik ilgi, lai iepirktos ziemsvētkiem, un izbraukušas jau dažas dienas pirms manis.

Nākamas dienas pievakarē es nonācu mācītāja mājā. Biju nolēmis, ka gudrākais būs parunāt ar kundzi.

— Iegriezos te ceļā uz pilsētu, — es teicu. — Man jānes līdzi zāģis, vai jūs man neatļautu koka daļas atstāt te?

— Tātad tu dodies uz pilsētu? — kundze vaicāja. — Tu taču varētu pie mums pārgulēt.

— Nē, paldies. Rīt no rīta man jābūt pilsētā. Kundze padomāja, tad sacīja:

— Pilsētā patlaban ir Elizabete. Viņa kaut ko aizmirsusi — vai tu nevarētu paņemt līdzi mazu sainīti?

«Nu man adrese rokā!» es nopriecājos.

— Man tikai tas jāsataisa.

— Ja nu es pilsētā vairs nesatieku Elizabetes jaunkundzi?

— Ak nē, viņa ir kopā ar Falkenbergas kundzi, viņas tur paliks visu nedēļu.

Tā bija jauka ziņa, lieliska ziņa. Tagad dabūšu gan adresi, gan arī laika pietiks.

Kundze valšķīgi paskatījās uz mani un sacīja:

— Tātad tu pārgulēsi te nakti? Citādi nepaspēšu sagatavot...

Man ierādīja istabu mājā, jo gulēt šķūnī tagad bija par aukstu. Kad saimes ļaudis jau bija devušies pie miera un mājā iestājies klusums, pie manis ienāca kundze ar sainīti un teica:

— Atvaino, ka nāku tik vēlu. Bet tu jau aiziesi rīta agrumā, kad es vēl gulēšu...

XXXIII

Un tā es atkal esmu pilsētas kņadā un drūzmā, starp avīzēm un cilvēkiem, bet, tā kā pagājuši jau vairāki mēneši, tas viss man vairs neliekas tik pretīgs. Visu rīta cēlienu es klaiņoju pa ielām, nopērku jaunu uzvalku un tad dodos pie Elizabetes jaunkundzes. Viņa dzīvo pie radiem.

Kaut laimētos satikt arī to otru! Esmu uztraucies kā puika. Pie cimdiem neesmu pieradis, tāpēc tos novelku. Dodamies augšup pa kāpnēm, pamanu, ka manas sastrādātās rokas nepiedien smalkajam uzvalkam, un atkal uzvelku cimdus. Tad piezvanu.

— Elizabetes jaunkundzi? Jā, esiet tik laipns un mazliet uzgaidiet!

Iznāk Elizabetes jaunkundze.

— Labdien. Jūs jautājāt pēc manis? Ak tas esat jūs!

— Es atnesu sainīti no jūsu mātes. Lūdzu, te būs. Viņa atplēš papīru un paskatās sainītī.

— Nē, māte patiesi ir lieliska! Teātra binoklis! Mēs taču jau bijām teātrī... Bet es jūs pirmajā mirklī nepazinu.

— Tiešām? Nav jau nemaz tik sen kā tikāmies.

— Nē, bet... Paklausieties, jūs laikam vēlaties kaut ko dzirdēt par zināmo personu? Ha-ha-hā!

— Jā, — es atbildu.

— Viņas te nav. Es apmetos pie saviem radiem. Bet viņa dzīvo viesnīcā «Viktorija».

— Nu jā, man tikai vajadzēja jums nodot sainīti, — es atbildu un mēģinu slēpt savu vilšanos.

— Pagaidiet mazliet. Man arī jāiet uz pilsētu, iesim kopā.

Elizabetes jaunkundze uzvelk mēteli, uzsauc pa durvīm «uz redzēšanos!» un seko man. Mēs paņemam ormani un aizbraucam uz kādu klusu kafejnīcu. Bet jaunkundzei te garlaicīgi.

— Varbūt brauksim kaut kur citur?

— Jā. Uz kafejnīcu «Grand».

Es baidos, ka tur jutīšos neveikli, esmu no tā visa atradis, varbūt vajadzēs sasveicināties ar paziņām. Taču jaunkundze grib tikai uz kafejnīcu «Grand». Viņa pilsētā pabijusi tikai dažas dienas, taču jau pieradusi pie šejienes dzīves un nemaz nekautrējas. Tomēr agrāk viņa man patika daudz labāk.

Mēs atkal paņemam važoni un braucam uz kafejnīcu «Grand». Jau ir vakars.

Jaunkundze apsēžas pie galdiņa visgaišākajā vietā un labpatikā staro. Es pasūtu vīnu.

— Kā jūs esat uzcirties! — viņa saka un smaida.

— Es taču nevarēju te nākt ar darba blūzi mugurā.

— Nē, protams, ne. Bet, vaļsirdīgi runājot, tā blūze... Vai lai es saku, ko domāju?

— Jā, lūdzu.

— Blūze jums piestāv labāk.

— Tādā gadījumā pie velna šo pilsētas uzvalku!

Es sēžu kā uz oglēm, neklausos viņas mēļošanā, man prātā pavisam kaut kas cits.

— Vai jūs ilgi paliksiet pilsētā? — es jautāju.

— Mēs jau iepirkāmies un drīz brauksim projām. Jā, diemžēl...

Viņa apklust, bet tūlīt atkal atdzīvojas un smaidīdama jautā: — Vai jums tiešām patika pie mums uz laukiem?

— Jā. Tur bija brīnišķīgi.

— Tātad jūs drīz atkal atgriezīsieties? Ha-ha-hā! Protams, viņa smejas par mani.

Viņa grib parādīt, ka saprot, cik slikti esmu tēlojis savu lomu. Muļķa meitene, es taču varētu pamācīt jebkuru strādnieku un esmu lietpratējs daždažādos amatos. Tikai savu īsto dzīves aicinājumu nekādi nevaru piepildīt, tālāk par iecerēm netieku.

— Vai palūgt tēvam, lai pavasarī pieliek pie staba ziņojumu, ka jūs esat lietpratējs ūdensvada ievilkšanā un piedāvājat savus pakalpojumus?

Viņa piemiedz acis un smejas. Viņai jau viegli smieties!

Es tikko valdos, šie joki mani aizskar, kaut arī tie ir tik labsirdīgi. Es paraugos apkārt, mani sveicina, un es atbildu, bet tas viss man šķiet tik tāls. Vispārējo uzmanību piesaista šī skaistā meitene, kas sēž pie mana galdiņa.

— Vai jums tiešām ir tik daudz paziņu?

— Jā, vienu otru pazīstu... Vai jūs pilsētā labi pavadījāt laiku?

— Lieliski! Man te ir divi brālēni, tie mani iepazīstināja ar saviem draugiem.

— Nabaga Ēriks tagad laukos skumst, — es pajokoju.

— Liecieties mierā ar savu Ēriku! Te ir viens jauns cilvēks, vārdā Bevers. Tikai patlaban mēs esam saķildojušies.

— Gan jau salabsiet.

— Vai jūs tā domājat? Ķilda ir diezgan nopietna. Bet atzīšos — es ceru, ka viņš te ieradīsies.

— Tad viņš ieraudzīs jūs kopā ar mani.

— Tāpēc jau mēs te atbraucām, lai viņš kļūtu greizsirdīgs.

— Nu labi, pacentīsimies, lai viņš tāds kļūtu.

— Nu jā, tomēr... Labāk iznāktu, ja jūs būtu drusku jaunāks. Es gribēju sacīt...

Es piespiesti pasmaidu.

— Tas nekas. Jūs veltīgi mūs, večukus, noniecināt, nebūt neesam zemē metami.

Atļaujiet tikai man apsēsties jums blakām uz dīvāna, lai viņš neredz manu pliko pakausi.

Ak vai, cik grūti ir mierīgi un ar cieņu pārkāpt pār vecuma slieksni! Cilvēks pats sevi vairs nepazīst, vaibstās, visādi māžojas, negrib atpalikt no jaunajiem, apskauž tos.

— Elizabetes jaunkundz, — lūdzoši saku. — Vai jūs nevarētu piezvanīt Falkenbergas kundzei un palūgt, lai viņa atbrauc šurp?

Viņa mazliet padomā.

— Kāpēc ne, to var, — viņa, par mani iežēlodamās, saka.

Mēs aizejam pie tālruņa, piezvanām uz viesnīcu «Viktorija» un lūdzam pasaukt Falkenbergas kundzi.

— Vai tu tā esi, Lovīz? Ja tu zinātu, ar ko es esmu kopā! Vai tu nevarētu atbraukt? Tas ir labi. Mēs esam kafejnīcā «Grand». To es tev neteikšu. Jā, protams, tas ir vīrietis, kas tagad kļuvis smalks kungs, vairāk es nekā neteikšu. Tātad tu atbrauksi? Kā, jau esi pārdomājusi? Jāapciemo radi? Nu, dari, kā zini, bet... Nu protams, viņš stāv man blakām. Kāpēc tu tā steidzies? Nu labi, paliec sveika!

Elizabetes jaunkundze noliek klausuli un saka:

— Viņai jāiet pie radiem.

Mēs ejam atpakaļ un apsēžamies. Es pasūtu vēl vīnu, mēģinu izlikties jautrs un piedāvāju šampanieti.

— Labprāt iedzeršu, — jaunkundze atbild. Un, kad mēs tā sēžam, jaunkundze saka:

— Lūk, tas ir Bevers. Cik labi, ka mēs pasūtījām šampanieti!

Es spēju domāt tikai par vienu, bet man jārāda sava māka un jāsavaldzina jaunkundze cita labad; es runāju vienu, taču domāju pavisam ko citu. Man neiziet no prāta šī telefona saruna. Viņa, bez šaubām, saprata, ka es gribu viņu redzēt. Ko gan esmu noziedzies? Kāpēc mani tik pēkšņi atlaida no Evrebes un Falkenbergu paturēja manā vietā? Kapteinis ar sievu lāgā nesatika, bet, kad saprata, ka no manis jāpiesargās, nolēma pasargāt savu dzīves biedreni no apkaunojošas grēkā krišanas.

Tagad viņa atbraukusi pilsētā un viņai kauns, ka esmu kalpojis viņas mājās, bijis viņas kučieris un viņa ir divas reizes dalījusies ar mani ceļa maizē. Varbūt viņai pat neērti, ka neesmu vairs nekāds jaunais...

— Nē, mums nekas neiznāks, — Elizabetes jaunkundze saka.

Es pūlos runāt visādus niekus, jaunkundze klausās un smejas. Es daudz dzeru, kļūstu pārgalvīgāks, atļaujos vaļīgus jokus, un beidzot jaunkundzei no tiesas šķiet, ka es viņu nopietni aplidoju. Viņa arvien biežāk paveras manī.

— Vai es jums tiešām liekos skaista?

— Dieva dēļ, saprotiet taču, es runāju par Falkenbergas kundzi.

— Cst!... — jaunkundze izsaucas. — Protams, es zinu, ka runājat par Falkenbergas kundzi, bet neizrādiet to... Šķiet, ka viņš tiešām jau sāk kļūt greizsirdīgs. Izliksimies, ka esam aizrāvušies viens ar otru!

Tātad viņa nav noticējusi, ka viņu aplidoju. Nu, protams, kas nu es par aplidotāju, tam jau esmu par vecu.

— Tomēr ar Falkenbergas kundzi jums nekas neiznāks, — viņa saka. — Jūsu cerības ir veltīgas.

— Jā, ar viņu nekas neiznāks. Un ar jums arī ne.

— Vai tagad jūs atkal runājat par viņu?

— Nē, tagad es runāju par jums. Klusums.

— Bet vai jūs zināt, ka es biju jūsos iemīlējusies? Tolaik, kad jūs dzīvojāt pie mums.

— Tas nu gan ir jocīgi! — es saku un pavirzos viņai tuvāk uz dīvāna. — Tagad mēs šo Beveru galīgi satrieksim.

— Jā, padomājiet tikai, es vakaros gāju uz kapsētu, lai jūs tur sastaptu. Bet jūs, muļķis, nenieka nesapratāt.

— Tagad jūs, protams, runājat par Beveru, — es saku.

— Nē, tā nudien ir patiesība, ko es saku. Un vienreiz es aizgāju pie jums uz lauka. Tieši pie jums, nevis pie Ērika.

— Ak tu pasaulīt, jūs nācāt pie manis! — es saku un izliekos apbēdināts.

— Jā, jums tas droši vien šķiet savādi. Bet neaizmirstiet, ka mums arī tai lauku nomalē nepieciešams kāds, kurā varētu iemīlēties.

— Vai Falkenberga kundze domā tāpat?

— Falkenbergas kundze... Nē, viņa apgalvo, ka nevienā vairs neiemīlēšoties, spēlēšot tikai flīģeli un tā joprojām. Bet es runāju par sevi. Vai jūs zināt, ko es reiz izdarīju? Nē, labāk es to neteikšu. Vai jūs gribat to dzirdēt?

— Labprāt.

— Nu jā, es jau jūsu acīs esmu tikai maza meitenīte, tāpēc tam nav nekādas nozīmes. Tas notika toreiz, kad jūs pie mums mājās gulējāt šķūņaugšā, es tur ielavījos un saklāju jums labu guļvietu.

— Ak tad jūs to izdarījāt? — es pārsteigts izsaucos un izkrītu no savas lomas.

— Jums vajadzētu redzēt, kā es tur zagos, ha-ha-hā! Bet meitene vēl nemāk izlikties, pēc šās atzīšanās viņa sarkst un piespiesti smejas, lai slēptu mulsumu. Es gribu viņai palīdzēt un saku:

— Jums ir laba sirds. Falkenbergas kundze kaut ko tādu nebūtu darījusi.

— Protams, ne, viņa taču ir vecāka. Jūs varbūt domājat, ka mēs esam vienos gados?

— Tātad Falkenbergas kundze apgalvo, ka negribot nevienā iemīlēties?

— Jā. Galu galā es to nezinu. Falkenbergas kundze taču ir precēta sieva, mēs par tādām lietām nerunājam. Runāsim labāk par mani! Atcerieties, mums reiz kopā bija jāiet uz veikalu? Es gāju gausāk un gausāk, lai jūs mani panāktu...

— Tas no jūsu puses bija jauki. Tagad es jums to atdarīšu.

Es pieceļos, aizeju pie jaunā Bevera un jautāju, vai viņš neizdzertu kādu glāzi kopā ar mums. Viņš nāk man līdzi. Elizabetes jaunkundze tumši pietvīkst. Es uzsāku sarunu un, kad redzu, ka jaunie cilvēki aizrāvušies viens ar otru, atceros kādu neatliekamu darīšanu un viņus pametu.

— Diemžēl, jaunie draugi, man jāsteidzas projām. Jūs, Elizabetes jaunkundz, esat mani galīgi apbūrusi, bet tik daudz es saprotu, ka jūs neiegūšu. Tomēr — ko var zināt...

XXXIV

Pa līkloču ieliņām dodos uz rātsnamu, apstājos un vēroju viesnīcas «Viktorija» galvenās durvis. Varbūt viņa tiešām aizgājusi pie radiem? Es ieeju viesnīcā un apjautājos šveicaram.

— Jā, Falkenbergas kundze ir savā istabā. Numurs divpadsmit, otrā stāvā.

— Kundze nav izgājusi?

— Nē.

— Vai viņa drīz aizbrauks?

— Par to viņa nekā nav teikusi.

Es izeju atkal ārā, ormaņi steigšus atsedz pārklāju, ikviens aicina mani sēsties iekšā. Es izvēlos ratus un tajos iekāpju.

— Uz kurieni brauksim?

— Pastāvēsim tepat. Es jūs nolīgstu uz laiku.

Ormaņi sačukstas un spriedelē: šis cilvēks uzmana viesnīcu, tur droši vien ir viņa sieva ar kādu ceļojošu aģentu.

Jā, es novēroju viesnīcu. Viens otrs logs ir apgaismots, un piepeši man prātā iešaujas doma, ka viņa varbūt stāv pie loga un mani redz.

— Pagaidiet tepat, — es saku un vēlreiz ieeju viesnīcā.

— Kur atrodas divpadsmitais numurs?

— Otrā stāvā.

— Un vai logi ir uz rātsnamu?

— Jā.

— Tātad tā bija mana māsa, kas man māja, — es meloju šveicaram, lai tiktu viņam garām.

Eju augšup pa kāpnēm un, nonācis pie durvīm, tūdaļ pieklauvēju. Atbildes nav.

Klauvēju vēlreiz.

— Kas tur ir, vai istabene? — no iekšpuses vaicā.

Es nedrīkstu atbildēt, jo balss mani tūlīt nodotu. Pakustinu durvju rokturi, durvis ir aizslēgtas. Viņa laikam baidījās, ka es nākšu, varbūt redzēja mani pa logu.

— Nē, nav istabene, — es saku un dzirdu, ka man dreb balss.

Es ilgi stāvu un klausos. Iekšā kāds rosās, bet durvis neatver. Tad atskan divi īsi zvani uz šveicara telpu... «Tā ir viņa,» es nodomāju, «viņa aicina istabeni, viņai bail».

Es paeju nost no viņas durvīm, lai viņu neapkaunotu, un, kad parādās istabene, kāpju lejā. Dzirdu istabenes atbildi:

— Jā, tā esmu es. — Durvis atveras.

— Nē, — saka istabene. — Tur bija kāds kungs, viņš kāpa lejā.

Es iedomājos noīrēt sev istabu viesnīcā, bet pārliku: viņa taču nav no tām, kas viesnīcā satiktos ar ceļojošiem aģentiem. Nonācis lejā, es, šveicaram garām ejot, piebilstu, ka mana māsa droši vien jau apgūlusies.

Tad es izeju ārā un atkal apsēžos ormaņa ratos. Aizrit stunda pēc stundas, ormanis jautā, vai es neesmu nosalis. Jā, mazliet salst. Vai es kādu gaidot? Jā... Viņš paņem segu no bukas un sniedz man, un par viņa laipnību es viņam iedodu dzeramnaudu.

Laiks rit. Stunda pēc stundas. Ormaņi vairs nekautrējas, bet runā cits ar citu, ka tā jau arī zirgs varot nosalt.

Nē, turpināt gaidīšanu nav nekādas jēgas. Es samaksāju ormanim, aizeju uz mājām un uzrakstu šādu vēstuli:

«Jūs aizliedzāt man rakstīt, bet atļaujiet man tikai Jūs vēlreiz redzēt. Es gaidīšu atbildi viesnīcā rīt piecos.»

Varbūt noteicu pārāk vēlu stundu? Es esmu uztraucies, seja man izvaibstīta, un gaišā dienā seja man sašķiebjas, dienā es izskatos briesmīgs.

Es pats aiznesu vēstuli uz viesnīcu un atgriežos mājās.

Cik gara šķiet nakts, cik gausi velkas stundas! Man vajadzētu aizmigt un atpūsties, sakrāt spēkus, bet es nevaru. Rītausmā es pieceļos. Ilgi klaiņoju pa ielām, pēc tam pāreju mājās un liekos gultā.

Stundas aizrit. Kad es atmostos un apjēdzu, kur esmu, es skrienu pie tālruņa.

Zvanu uz viesnīcu un jautāju, vai Falkenbergas kundze nav aizbraukusi.

Nē, vēl nav.

Paldies dievam, viņa no manis nebēgs, manu vēstuli viņa jau sen ir saņēmusi.

Vakar ierados nelaikā, tas ir viss.

Es paēdu un atkal apguļos, kad atmostos, ir jau pēcpusdiena, atkal metos pie tālruņa un zvanu.

— Nē, kundze nav aizbraukusi. Bet viņas mantas ir sasaiņotas. Patlaban viņa kaut kur izgājusi.

Es steigšus sapošos, aizbraucu līdz rātsnamam un sāku vērot viesnīcas durvis.

Pusstundas laikā pa viesnīcas durvīm iet iekšā un nāk laukā daudz cilvēku, taču viņas nav. Tagad pulkstenis beidzot ir pieci, es eju pie šveicara.

— Falkenbergas kundze ir aizbraukusi.

— Aizbraukusi?

— Vai jūs zvanījāt pa tālruni? Brīdi vēlāk viņa nonāca lejā un paņēma mantas.

Bet viņa lika jums nodot šo vēstuli.

Es paņemu vēstuli un, to neatplēsis, jautāju, cikos atiet vilciens.

— Vilciens atgāja bez ceturkšņa piecos, — šveicars saka un paraugās pulkstenī.

— Tagad ir tieši pieci.

Es biju zaudējis veselu pusstundu, stāvēdams uz ielas.

Galvu nokāris es apsēžos uz kāpnēm. Šveicars joprojām mēļo. Viņš, protams, ļoti labi saprot, ka dāma nav mana māsa.

— Es kundzei teicu, ka nupat zvanīja kāds kungs. Bet viņa atbildēja, ka viņai neesot laika, lai es nododot jums šo vēstuli.

— Vai aizbraucot viņu pavadīja vēl kāda dāma?

— Nē.

Es pieceļos un eju. Uz ielas es atplēšu aploksni un lasu: «Jūs nedrīkstat mani vairs vajāt...»

Vienaldzīgi es iebāžu vēstuli kabatā. Tā mani nepārsteidz, tas nav nekas jauns.

Sieviete paliek sieviete, mirklīgā jūtu uzplūdā viņa uzšņāpj pāris vārdu, vienu vai divus pasvītro un pieliek daudzpunktus.

Man atliek vēl pēdējā cerība, es eju uz Elizabetes jaunkundzes mājokli. Es piespiežu zvana pogu, dzirdu, ka iekšā skan zvans, bet nav nekādas atbildes — gluži kā drūmā un mežonīgā tuksnesī.

Elizabetes jaunkundze bija aizbraukusi pirms stundas.

Sākumā es dzēru vīnu, pēc tam viskiju. Izdzēru spaiņiem viskija. Veselas trīs nedēļas es plītēju, piedzēros līdz nesamaņai, lai aizmirstos. Šādā stāvoklī man pēkšņi ienāca prātā doma aizsūtīt uz kādu nabadzīgu lauku mājiņu spoguli zeltītā ietvarā.

Tas domāts meitenītei, vārdā Olga, tik maigai un sīciņai kā mazputniņš.

Acīmredzot nervi man joprojām nav kārtībā.

Manā istabā stāv zāģis. Es to vairs nevaru sastādīt, jo gandrīz visas koka daļas palikušas kādā mācītāja mājā. Tagad izgudrojums man ir vienaldzīgs, nemaz vairs nav mīļš. Dārgie neirastēniķu kungi, mēs esam lieliski cilvēki, bet bieži vien esam sliktāki par dzīvniekiem.

Un kādā jaukā dienā man apriebsies šī bezjēdzīgā dzīve un es atkal došos uz kādu salu.