Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

IESKAŅA

Šogad laikam būs daudz ogu. Brūklenes, lācenes un zilenes. Tiesa kas tiesa, no ogām vien nevar pārtikt. Tomēr tās priecē gan sirdi, gan acis. Un, ja moka slāpes un bads, ogas dod veldzi un spirdzinājumu.

Lūk, par ko es vakar vakarā domāju.

Līdz tam laikam, kad būs nogatavojušās vēlīnās rudens ogas, vēl paies divi trīs mēneši. Taču lauku ārēs ir arī citi košumi. Pavasarī un vasarā ogulāji tikai zied, toties ir zilie pulkstenīši un virši, dziļie, rāmie meži, klusums un koku smarža. It kā tāla strauta urdzoņa skan no debesīm — vienmuļi un nerimtīgi. Un, kad strazds uzsāk savu dziesmu, tikai dievam vien zināms, cik augstu uzlido putna balss; sasniegusi vislielāko augstumu, tā pēkšņi gluži stāvus krīt lejā, it kā ar dimantu iegriežot sev ceļu, un atkal skan zemos, glāsmainos trilleros. Arī krastmalā ir rosība, tur šaudās alki, krauķi un jūras čurkstes. Meklēt barību atlidojusi cielava, tā lidinās strauji un sparīgi, tad nometas uz dzīvžoga un arī sāk vīterot. Bet, kad saule jau slīgst pret rietu, garlaka skumīgi izkliedz savu sveicienu no kāda ezera augstu kalnos. Tā ir pēdējā dienas dziesma. Tagad dzirdama tikai sienāžu trinkšķināšana. Un par sienāzi nav ko teikt, saskatīt to nevar, un labuma no tā nekāda. Nekā cita nezina kā slēpties zālē un ierīvēt sevi ar kolofoniju.

Es sēžu un domāju, ka arī vasara dāvā ceļiniekam savus priekus, tātad nemaz nav jāgaida rudens.

Taču tagad es domāju par kaut ko citu, es te sēžu un rakstu mierīgus vārdus par visādām nevainīgām lietām, it kā man nekad vairs nebūtu jāraksta par vētrainiem un briesmīgiem notikumiem. Bet tas ir tāds viltīgs paņēmiens, es to iemācījos no kāda cilvēka dienvidu puslodē, no meksikāņa Rofa. Pie viņa sombrēro malām bija piešūti misiņa žvadzekļi, tāpēc es viņu, patiesību sakot, arī atceros. Bet vislabāk es atceros, cik mierīgi viņš stāstīja par savu pirmo slepkavību. «Kādreiz man bija iemīļotā, viņu sauca par Mariju, tolaik viņai bija tikai sešpadsmit gadu, bet man — deviņpadsmit.

Viņas rociņas bija kā skaliņi; kad viņa pateicās man par kaut ko vai sasveicinājās ar mani, man šķita, ka turu saujā tikai divus tievus pirkstiņus. Reiz vakarā mūsu kungs iesauca viņu savā istabā un lika kaut ko viņam pašūt. To nevarēja liegt, bet otrā dienā viņš atkal meiteni aizsauca no lauka uz savu istabu. Tā pagāja vairākas nedēļas, tad viss izbeidzās.

Pēc septiņiem mēnešiem Marija nomira, mēs apbērām viņu ar zemi, arī sīciņās rociņas apbērām. Es aizgāju pie Marijas brāļa Ineša un teicu: «Rīt sešos mūsu kungs viens pats jās uz pilsētu.» — «To es zinu,» Iness atbildēja.— «Dod man savu šauteni, es viņu rīt no rīta nošaušu,» es sacīju. — «Šautene man vajadzīga pašam,» viņš atbildēja. Tad mēs sākām runāt par kaut ko citu — par rudeni un lielo aku, kuru bijām izrakuši. Aiziedams es no sienas paņēmu viņa šauteni. Taču Iness metās man pakaļ, saukdams, lai viņu pagaidot. Mēs apsēdāmies un šo un to pārrunājām. Iness man atņēma šauteni un atgriezās mājās. Otrā rītā agri es stāvēju pie vārtiem, lai tos atvērtu savam kungam, bet Iness bija paslēpies krūmos. Es viņam teicu: «Ej projām, citādi būsim divi pret vienu.» — «Kungam aiz jostas ir pistole, bet kas ir tev?» Iness jautāja. — «Man nav itin nekā,» es atbildēju, «toties man ir pīckā ar svina lodīti galā, ar to var rīkoties bez trokšņa.» Iness paskatījās uz svina bumbiņu, kaut ko apsvēra, tad pamāja ar galvu un aizgāja. Tad jāšus tuvojās kungs, viņš bija sirms un vecs, vismaz gadu sešdesmit. «Ver vaļā vārtus!» viņš pavēlēja. Bet es nevēru. Viņš droši vien nodomāja, ka esmu sajucis prātā. Viņš, atvēzējās pret mani ar pātagu, bet es nelikos to manām. Tā kā viņš steidzās, tad pats nokāpa no zirga un attaisīja vārtus.

Tad es devu viņam pirmo sitienu, tas trāpīja pie acs un izrāva robu deniņos. «Vai!» viņš iekliedzās un nokrita gar zemi. Es viņam teicu dažus vārdus, bet viņš tos nesaprata, es iesitu vēlreiz, un viņš bija pagalam. Viņam kabatā bija daudz naudas, es paņēmu, cik vajadzēja ceļam, uzlēcu zirgā un aizjāju. Iness stāvēja savas mājas durvīs, kad es jāju garām. «Līdz robežai ir divarpus dienu, ko jāt,» viņš teica.

Tā šo notikumu atstāstīja Rofs un beidzis mierīgi paraudzījās apkārt.

Es nedomāju stāstīt par slepkavībām, bet gan par priekiem, kaislībām un mīlestību. Taču mīlestība ir tikpat vētraina un briesmīga kā slepkavība.

«Tagad visi meži ir zaļi,» es no rīta ģērbdamies domāju. Kalnos jau kūst sniegs, mājlopi vairs nevar nostāvēt kūtīs un grib tikt laukā, cilvēku mājokļiem visi logi ir plaši atvērti. Es atpogāju kreklu un ļaujos vēja pūtīm, es redzu, kā iedegas zvaigznes, un jūtu, ka sirdi pārņem nemiers. Ak, šis mirklis liek man atkal justies tā kā senāk, kad biju daudz jaunāks un nebēdnīgāks.

Varbūt kaut kur austrumos vai rietumos ir tāds mežs,» es domāju, «kur arī vecs cilvēks var justies tikpat brīvi kā jauns, lūk, turp es došos!»

Mijas gan lietus, gan saule, gan vējš; es eju jau daudzas dienas, vēl ir pārāk auksts, lai nakšņotu mežā, taču es bez pūlēm atrodu pajumti zemnieku mājās. Kāds cilvēks brīnās, ka es bez mērķa klīstu apkārt, droši vien uzdodos par kādu citu, gribu kļūt slavens tāpat kā dzejnieks Vergelāns. Šis cilvēks nezina manus plānus, nezina, ka dodos uz pazīstamām vietām, kur dzīvo daži cilvēki, kurus atkal vēlos sastapt. Taču viņš ir visai atjautīgs, un es neviļus pamāju par zīmi, ka viņam piekrītu. Ikvienā cilvēkā ir daudz liekulības, jebkurš jūtas glaimots, ja viņu notur par ievērojamāku personu nekā īstenībā. Taču drīz pienāk viņa sieva un meita un pārtrauc mūsu sarunu ar savu parasto mēļošanu. «Viņš nav nekāds diedelnieks,» saka sieva, «viņš samaksāja par vakariņām.» Tad es atkal ļāvos cilvēka mūžsenajai gļēvulībai un nekā neatbildēju, bet, kad šis cilvēks piedēvēja man visus pasaules grēkus, es arī klusēju.

Taču mēs, trīs sirdscilvēki, gūstam uzvaru pār viņa saprātu, un viņš atzīstas, ka ir tikai jokojis. Vai tad mēs jokus nesaprotot? Šais mājās es pavadīju veselu diennakti, rūpīgi ieziedu savas kurpes un savedu kārtībā drēbes.

Tad saimniekam no jauna mostas aizdomas pret mani. «Neaizmirsti promejot atlīdzināt manai meitai,» viņš saka. Es izliekos, ka šie vārdi mani neskar, un smaidīdams atbildu: «Kāpēc man būtu jāatlīdzina?» — «Citādi mēs no tiesas domāsim, ka tu esi liels vīrs.»

Šis cilvēks bija neizturams! Es darīju vienīgo, ko varēju, — nelikos dzirdam viņa dzēlīgās piezīmes un vaicāju pēc darba. Teicu, ka man te ļoti patīk, viņš varētu mani izmantot jebkuros pavasara darbos. «Turpretī man vislabāk patiktu, ja tu ietu projām, tu esi tikai tāds jokupēteris,» vīrs sacīja.

Bija skaidrs, ka viņš mani necieš, bet tuvumā negadījās neviena no mājas sievietēm, kas nāktu man palīgā. Es raudzījos uz viņu un nevarēju saprast viņa izturēšanos. Viņa skatiens bija bargs, un pēkšņi man šķita, ka tik gudras acis savu mūžu neesmu redzējis. Tikai viņš ļāva vaļu savam naidam un šo iespaidu sagandēja.

Viņš vaicāja: «Ko ļaudīm teiksim — kā tad tevi sauc?» — «Nekas nav jāsaka,» es atbildēju. — «Varbūt tu esi klejojošais Eilerts Sunts?» viņš klaušināja. Uz šo joku es atbildēju: «Varbūt esmu.» Taču šāda atbilde viņu vēl vairāk saērcināja. Viņš kļuva vēl dzēlīgāks. Viņš teica: «Nabaga Sunta kundze!» Es paraustīju plecus un atbildēju:

«Tu maldies, sievas man nav!» — un grasījos iet projām. Taču vīrs apbrīnojami ātri attapās un sauca man nopakaļ: «Ne, tu maldies, es runāju par tavu māti, kas tevi dzemdējusi!»

Nonācis uz ceļa, es pavēros atpakaļ un redzēju, ka sieva un meita ieved viņu mājā. Un tad nodomāju: «Nē, ceļinieka takas nav tikai rozēm kaisītas!»

Kaimiņu sētā es uzzināju, ka šis cilvēks ir atvaļināts furažieris. Viņš bijis vājprātīgo namā, kad zaudējis kādu prāvu. Šajā pavasarī viņa slimība no jauna uzliesmojusi, varbūt tieši mana ierašanas devusi šai ziņā pēdējo triecienu. Bet, ak tu pasaulīt, kāds saprāts atstaroja viņa acīs tieši tad, kad viņu atkal pārņēma vājprāts!

Viņu arī tagad lāgiem atceros, no viņa es guvu labu mācību: nav viegli uzminēt, kurš ir vai nav vājprātīgs! Un vēl vienu atziņu: lai dievs mūs pasargā no cilvēkiem, kam pārāk vērīga acs!

Tai pašā dienā es gāju garām mājai, uz kuras sliekšņa sēdēja jauns cilvēks un spēlēja mutes harmonikas. Nekāds lielais muziķis viņš nebija, bet acīmredzot dzejiska dvēsele, jo sēdēja un spēlēja pats sev par prieku, tāpēc es tikai iztālēm pacēlu cepuri, bet tuvāk negāju, lai viņu neiztraucētu. Jauneklis man neveltīja ne mazāko uzmanību, noslaucīja harmonikas un atkal pielika tās pie lūpām. Pagāja labs laiciņš, un, kad viņš no jauna noslaucīja mutes harmonikas, es iekāsējos. «Vai tu tā esi, Ingeborga?» viņš jautāja. Nodomāju, ka viņš uzrunā kādu sievieti mājā, tāpēc neatbildēju. «Vai tu tur stāvi?» viņš jautāja. Es samulsu. «Es. Vai tad tu mani neredzi?» Jauneklis neatbildēja, bet sāka taustīties ar rokām un tad piecēlās. Es ieraudzīju, ka viņš ir akls. «Sēdi mierīgi, nebaidies no manis,» es teicu un apsēdos viņam blakām.

Mēs uzsākām sarunu. Dabūju zināt, ka viņam ir astoņpadsmit gadu, bet akls viņš ir jau kopš četrpadsmit gadiem. Puisis bija liels un spēcīgs, viņa zodu sedza pirmās bārdas pūkas. Bet redze ... Es painteresējos, vai viņš atceras, kāda izskatās pasaule.

Jā, protams, viņam saglabājušās daudzas jaukas atmiņas no tiem laikiem. Vispār viņš likās priecīgs un apmierināts. Šopavasar viņš braukšot uz Kristiāniju, profesors viņu operēšot, varbūt viņš atkal atgūšot redzi. Vismaz varēšot staigāt bez citu palīdzības.

Viņa gara spējas likās aprobežotas, izskatījās, ka viņš daudz ēd, tāpēc bija tukls un spēcīgs kā dzīvnieks. Tomēr viņā bija kaut kas neveselīgs tāds kā trulums. Citādi nevarēja saprast tādu samierināšanos ar likteni. «Tik vientiesīga ticība izskaidrojama ar stulbumu,» es nodomāju. Tikai ar zināmu prāta aprobežotību var justies apmierināts ar šādu dzīvi, turklāt vēl gaidīt no tās kādu labvēlīgu pagriezienu.

Taču jau priekšlaikus biju apņēmies gūt mācību no visa, kas gadīsies ceļā, un pat šis nelaimīgais, kas tur sēdēja uz savas mājas sliekšņa, mani vērta it kā mazliet gudrāku. Kāpēc viņš mani vispirms nosauca par Ingeborgu, sievieti? Tātad biju pienācis klāt pārāk klusi, biju aizmirsis, ka jāsoļo smagi, tātad mani apavi ir par viegliem. Visi daudzo gadu dzīves smalkumi mani bija sabojājuši, nu man jāmācās no jauna kļūt par zemnieku.

Man vēl atlikušas trīs dienas, ko iet līdz savas ziņkārības mērķim Evrebei, pie kapteiņa Falkenberga. Būtu labi aiziet līdz turienei kājām un apjautāties pēc darba.

Tik lielā saimniecībā pavasarī vienmēr kaut kas atradīsies. Jau pagājuši seši gadi, kopš es tur biju pēdējo reizi. Tas bija ilgs laiks, turklāt es dažas nedēļas nebiju skuvies, bārda ataugusi, tātad neviens mani nepazīs.

Bija nedēļas vidus, gribēju tā iekārtoties, lai nonāktu tur sestdienas vakarā. Tad kapteinis man atļaus tur pavadīt svētdienu un apsvērs manu piedāvājumu. Pirmdien viņš atnāks un pateiks «jā» vai «nē».

Kā par brīnumu, es nejutu nekādu satraukumu, domājot par to, kas mani sagaida, itin nekādu nemieru. Es rāmi soļoju garām sētām, mežiem un pļavām. Es domāju:

«Šajā pašā Evrebē es taču esmu pārlaidis dažas piedzīvojumiem bagātas nedēļas, biju pat iemīlējies saimniecē, Lovīzes kundzē. Jā, iemīlējies... Viņai bija gaiši mati un tumši pelēkas acis, viņa izskatījās kā jauna meitene. Tas taču bija pirms sešiem gadiem, ak, cik ilgs laiks pagājis! Nez vai viņa arī būs pārvērtusies? Mani laika zobs ir sagrauzis, esmu savītis un kļuvis muļķīgs un apātisks, tagad es raugos uz sievieti kā uz romānu varoni. Ar mani ir beigas. Nu un tad? Visam pasaulē pienāk beigas. Kad to atskārtu pirmo reizi, man bija tāda sajūta, it kā esmu kaut ko pazaudējis, it kā mani būtu aptīrījis kabatas zaglis. Un tad es sāku prātot, vai spēšu pārdzīvot notikušo, vai varēšu ar to samierināties. Bet kāpēc ne? Es vairs neesmu tāds kā agrāk, taču pārvērtība norisa klusi un rāmi, bet nenovēršami. Visam pasaulē pienāk gals.»

Vecumā cilvēks vairs nedzīvo īstu dzīvi, viņš tikai balstās uz atmiņām. Mēs esam kā aizsūtītas vēstules, tās jau ir saņemtas, savu mērķi sasniegušas. Un ir vienalga, vai tie, kas mūs lasīja, juta prieku vai skumjas vai nepārdzīvoja nekādas izjūtas. Es pateicos par dzīvi, dzīvot bija tik aizraujoši!

Bet šī sieviete — viņa bija tāda pati, kādu jau sensenis pazīst visas pasaules gudrie: garā nabaga, rīcībā neatbildīga, toties bagātīgi apveltīta ar vieglprātību un tieksmi uz pasaulīgiem priekiem. Viņā ir daudz kas bērnišķīgs, tikai trūkst bērna nevainības.

Es stāvu pie ceļa staba, te jānogriežas uz Evrebi. Nejūtu ne mazāko saviļņojumu.

Pār pļavām un mežiem plešas liela un gaiša diena, tīrumos vietumis jau ar un ecē, darbs saules svelmē lāgā neveicas, visu pārņēmis tāds kā dienvidus gurdums. Es paeju ceļa stabam garām, lai novilcinātu laiku. Pēc kādas stundas es iegriežos mežā un klaiņoju tur; ogulāji ir pilnos ziedos, kokiem jaunās lapas saldi smaržo. Strazdu bars debesu klajā dzenā vientuļu vārnu, tie neganti trokšņo, izklausās, it kā tur juceklīgi skanētu nolietotas kastanjetes. Es atguļos uz muguras, palieku pagalvī maisu un aizmiegu.

Pēc kādas stundas atmostos un eju pie tuvākā arāja, gribu viņu izjautāt par Evrebes Falkenbergiem — vai viņi vēl ir dzīvi un kā viņiem klājas. Arājs dod izvairīgas atbildes, viņš stāv, acis piemiedzis, un viltīgi atbild: «Ej nu sazini, vai kapteinis ir mājās.» — «Vai viņš bieži izbrauc?» — «Ak nē, viņš laikam gan būs mājās.» — «Vai pavasara darbi jau apdarīti?» Arājs pasmaida. «Gan apdarīti, gan neapdarīti.» — «Vai cilvēku pietiek?» — «Kā lai es zinu? Varbūt pietiek, varbūt nepietiek. Sēšana jau sen pabeigta, arī mēsli sen izvesti. Tā tas ir.»

Viņš paskubina zirgus un atkal sāk art, es eju viņam blakus. Neko daudz es no viņa neizdibinu. Kad pēc brītiņa zirgi apstājas atpūsties, es izvelku dažus pretrunīgus spriedumus par Evrebes saimniekiem: kapteinis vasarās parasti uzturoties nometnē, sieva tajā laikā sēžot viena pati mājās. Nu jā, viesu esot vienmēr pilns nams, protams, bet paša kapteiņa neesot. Nu jā, taisnību sakot, kapteinis vislabāk jūtoties mājās, bet ko lai dara — uz nometni jābrauc. Nē, bērnu viņiem neesot, diezin vai vairs būšot.

Bet ej nu sazini, varbūt būs vēl daudz bērnu, vesels bars. Nu, kustieties, kleperi!

Mēs atkal aram un atkal atpūšamies. Man netiktu ierasties Evrebē nelaikā, un es vaicāju arājam, vai šodien kapteiņa mājās ir viesi. Viņam liekoties, ka ne. Varot jau gadīties arī, ka viesi atkal sabraukuši, spēlējot un dzerot. Nav ko runāt, Falkenbergi smalki ļaudis, naudas arī netrūkst, dzīvo lepni un bagāti.

Tīrais posts ar šo arāju. Es tagad mēģinu viņu izprašņāt par otru Falkenbergu, savu seno biedru meža darbos, par Larsu Falkenbergu. Šoreiz arājs atbild daudz noteiktāk. Larss? Jā, viņš dzīvojot te. Larsu viņš labi pazīstot. Evrebē Larss vairs nestrādājot, kapteinis piešķīris nelielu līduma gabalu, kuru Larss apstrādājot. Esot apprecējis kalponi Emmu, viņiem esot divi bērni. Centīgi un čakli cilvēki, savā jaunsaimniecībā turot divas govis.

Vaga beidzas, arājs apgriež zirgus, es no viņa atvados un eju projām.

Iegājis Evrebes mājas pagalmā, es pazīstu visas ēkas, kaut gan tām atlupusi krāsa.

Ievēroju — karoga kārts, kuru es pirms sešiem gadiem palīdzēju uzcelt, slejas vēl joprojām, tikai vairs nav auklas un bumbas kārts galā.

Tātad esmu pie mērķa. Pulkstenis četri pēc pusdienas, divdesmit sestais aprīlis.

Veci cilvēki labi atceras skaitļus.

I

Viss norisinājās citādi, nekā biju domājis: kapteinis Falkenbergs iznāca pagalmā, uzklausīja manu piedāvājumu un tūlīt to noraidīja. Strādnieku viņam esot pietiekami, un pavasara darbi jau arī gandrīz pabeigti.

Labi. Bet vai viņš man neatļautu apsēsties saimes istabā un mazliet atpūsties?

Lūdzu.

Kapteinis mani neuzaicināja pavadīt svētdienu viņa mājā, viņš apcirtās uz papēža un iegāja iekšā. Likās, viņš tikko bija piecēlies, jo iznācis pagalmā vēl naktskreklā, tikai uzmetis uz pleciem svārkus. Viņa deniņi un bārda bija nosirmojuši.

Iegāju saimes istabā, apsēdos un gaidīju, kad algādži nāks palaunadzī. Izrādījās, ka algādžu ir tikai divi — viens pieaudzis jauneklis un otrs vēl zaļš zēns; es ar viņiem aprunājos, un atklājās, ka kapteinis mani maldinājis, sacīdams, ka visi pavasara darbi jau paveikti. Es neslēpu, ka meklēju darbu un, lai viņi pārliecinātos par manām spējām, iedevu viņiem izlasīt Hersetas lēnsmaņa cildinošo ieteikumu no agrākajiem laikiem. Kad puiši devās ārā, es gāju viņiem līdzi, uzmetis mugurā savu maisu.

Ieskatījos stallī, tajā bija ļoti daudz zirgu, ielūkojos govju kūtī, vistu dārzā un sivēnu aizgaldā, redzēju, ka tur kaudzē samesti neizvestie pērngada mēsli.

Kā tad tā?

— Ko lai dara, — saka puisis. — Es mēslus vedu kopš ziemas līdz pat šim laikam, es biju viens pats. Tagad mēs kā nekā esam divi, bet mums jāar un jāecē.

Tādas tās lietas.

— Nu tad ardievu, — es saku un eju. Esmu nodomājis iegriezties pie sava sendienu biedra Larsa Falkenberga, taču par to neminu ne vārda. Mežainā paugurā es ieraugu dažas jaunas ēciņas un saprotu, ka tur ir līdums.

Puisis laikam nobažījies, ka pavasara darbiem nepietiks cilvēku, redzu — viņš pāriet pāri pagalmam un ieiet kungu mājā.

Esmu nogājis jau kādus pāris simtus soļu, kad puisis mani panāk un paziņo, ka tomēr esmu pieņemts darbā, viņš runājis ar kapteini.

— Līdz pirmdienai jau nebūs nekāda darba, bet nāc un iekod palaunadzi.

Puisis ir lādzīgs, viņš nāk man līdzi uz virtuvi un izrīko meitas: —Dodiet šim cilvēkam ēst, viņš pie mums strādās!

Sveša virēja, svešas kalpones, es paēdu un izeju ārā no virtuves. No kungiem neviens nav redzams.

Kad man apnīkst bezdarbībā sēdēt saimes istabā visu vakaru, es aizeju pie puišiem uz tīrumu un patērzēju. Puisis ir saimnieka dēls no šā novada ziemeļu gala, bet, tā kā viņš nav vecākais, tad mājas nemantos, tāpēc nolēmis kādu laiku iet kalpa gaitās Evrebē. Jā, izvēle nav no sliktākajām! Pats kapteinis par saimniecību interesējas aizvien mazāk, viņš arī ļoti bieži ir projām, un puisim jārīkojas pašam pēc saviem ieskatiem. Tā, piemēram, rudenī viņš uzaris lielu gabalu purvainas atmatas, nākamgad tur varēs sēt labību; puisis rāda uz līdumu, kuru jau vienreiz uzaris un taisās art otrreiz.

Paraugies uz ziemājiem, redz, cik jauki sazēluši!

Skaidri redzams, ka šis jaunais cilvēks labi saprot savu darbu, man patīk viņa prātīgā valoda. Viņš, izrādās, beidzis apriņķa skolu, mācījies tur vest saimniecības grāmatas un ierakstīt siena gubu skaitu vienā, bet govs atnešanos citā ailē. Tas ir labi!

Agrāk zemnieki šādus aprēķinus paturēja galvā un sievietes noteikti zināja, kurā dienā atnesīsies tā vai cita no visām divdesmit vai piecdesmit govīm.

Puisis bija izdarīgs un no darba nebaidījās, tikai pēdējā laikā viņu nomāca milzīgā darba nasta, kas gūlās uz viņa pleciem kapteiņa saimniecībā. Dabūjis palīgu, viņš kļuva krietni mundrāks. No pirmdienas man došot zirgu, kas patlaban iejūgts ecēšās, un vajadzēšot vest mēslus — puisis nolemj. Zēns lai ņem kapteiņa izbraucamos zirgus un ecē ar tiem, bet viņš pats atkal ars. Vīrs un vārds, tagad mēs visu laikā apsēsim.

Svētdiena.

Man jāuzmanās, lai neizrādītu, ka es te jau visu pazīstu, zinu, cik tālu plešas kapteiņa mežs, kur atrodas dažādas ēkas un piebūves, aka un ceļš. Es sagatavojos rītdienas darbam, ieziežu ratus un aizjūgu un rūpīgi notīru zirgu. Pēcpusdienā es vairākas stundas noklaiņoju pa kapteiņa mežu, paeju garām Larsa līdumam, bet neiegriežos pie viņa un, nonācis līdz kaimiņdraudzes robežai, dodos atpakaļ. Mani pārsteidz, ka mežs ir ļoti izcirsts.

Kad pārnācu mājās, puisis man jautāja:

— Vai tu naktī dzirdēji troksni un dziedāšanu?

— Jā, dzirdēju. Kas tur bija?

— Viesi, — puisis smaidīdams atbildēja.

Jā gan, viesi! Tagad viņu vienmēr gaužām daudz Evrebē!

Viņu vidū bija kāds aplam tukls un jautrs kungs ar uzskrullētām ūsām, viņš arī bija kapteinis, dienēja vienā daļā ar Falkenbergu. Es redzēju viņu kopā ar citiem viesiem iznākam ārā no mājas. Viesu vidū bija arī kāds kungs, ko viņi godāja par inženieri, — jauns puisis mazliet pāri divdesmit gadiem, vidēja auguma, melnīgsnējs un bez ūsām. Un tur bija arī mācītājmājas Elīzabete. Elīzabeti es labi atcerējos no agrākiem laikiem, tāpēc viņu uzreiz pazinu, lai gan bija pagājuši seši gadi un viņa kļuvusi par nobriedušu sievieti. Seno dienu mazā Elīzabete vairs nebija nekāda meitene. Viņas krūtis bija ļoti kuplas un liecināja par lielisku veselību. Puisis man pastāstīja, ka viņa esot apprecējusies ar to pašu gruntnieka dēlu, kuru mīlējusi jau kopš bērnības. Viņa joprojām draudzējoties ar Falkenberga kundzi un bieži ierodoties Evrebē. Taču vīrs ne reizi neesot bijis viņai līdzi.

Tagad Elīzabete stāv pie karoga kārts, un tur pienāk arī kapteinis Falkenbergs.

Grasoties kaut ko sacīt, viņš vienmēr paskatās apkārt. Acīmredzot viņš nekuļ tukšus salmus, gluži otrādi, runā tādus vārdus, kādus svešas ausis nedrīkst dzirdēt.

Pat saimes istabā dzirdama tuklā, jautrā kapteiņa balss, viņš sauc Falkenbergu, lai viņiem pievienojas, bet Falkenbergs viņu strupi noraida. Uz ceriņu saaudzi ved daži akmens pakāpieni, kapteinis dodas tur, viņam seko istabene ar vīnu un glāzēm.

Pēdējais iet inženieris.

Puisis, sēdēdams man blakām, sāk skaļi smieties.

— Ir gan rakaris tas kapteinis!

— Kā viņu sauc?

— Viņi to sauc par Brāli, jau aizpērn tā dēvēja. Viņa īsto vārdu nekad neesmu dzirdējis.

— Un inženieri?

— Lasens, kā dzirdu. Manā laikā viņš te ir otro reizi.

Tagad no mājas iznāk Falkenberga kundze, viņa apstājas uz kāpnēm un pamet acis uz karoga kārti, kur stāv tie divi, viņas augums joprojām ir slaids un stalts, bet seja novītusi, šķita, ka viņas vaigi agrāk bijuši tukli, bet tagad saplakuši. Viņa arī odas uz ceriņu saaudzi, es pazīstu viņas gaitu, tā ir tāda pati viegla un mierīga kā grāk. Bet, protams, pa šiem gadiem viņa zaudējusi krietni daudz no sava skaistuma.

No mājas iznāk vēl daži cilvēki: kāda vecāka dāma, ietinusies šallē, aiz viņas — divi kungi.

Puisis pastāsta, ka viesu parasti esot daudz mazāk, bet aizvakar bijusi kapteiņa dzimšanas diena un ciemiņi sabraukuši divās ekipāžās. Stallī joprojām stāv četri sveši zirgi.

Tos divus pie karoga kārts tagad visi sauc daudz uzstājīgāk, kapteinis īgni atbild:

«Ejam jau, ejam!» — tomēr joprojām paliek turpat stāvam. Viņš noņem no Elīzabetes pleca gruzīti, tad vērīgi palūkojas apkārt, uzliek roku uz viņas rokas un kaut ko nopietni ieskaidro.

Puisis saka:

— Šiem abiem vienmēr tik daudz, ko runāt. Līdzko šī atbrauc, abi tūlīt aiziet pastaigāties kaut kur labi tālu.

— Vai Falkenberga kundze neiebilst? — Neesmu nekā dzirdējis.

— Vai Elīzabetei arī nav bērnu?

— Kā nu ne, viņai ir pulka bērnu.

— Kā tad viņa tik bieži var atstāt bez uzraudzības bērnus un saimniecību?

— Nav liela bēda, kamēr ir dzīva Ērika māte. Brauc, kad vien iegribas.

Puisis iziet ārā no saimes istabas, es palieku viens. Kādreiz es te sēdēju, meistarodams savu zāģi. Ak, kā es biju aizrāvies! Aiz sienas kambarītī gulēja slimais Peters. Tiklīdz man vajadzēja kaut ko pienaglot, es katrreiz skrēju uz šķūni. Tagad es arī šo zāģi atceros kā iztēles augli. Tā mūs visus pārvērš gadi.

Istabā atkal ienāk puisis.

— Ja viesi arī rīt nebrauks projām, es paņemšu divus viņu zirgus un jūgšu tos arklā, — viņš saka, domādams tikai par darbu.

Es palūkojos pa logu, beidzot tie abi aizgājuši līdzi pārējiem.

Vakarā ceriņu saaudzē gāja jautri, kalpones skraidīja turp un atpakaļ, nesdamas paplātes ar dzērieniem un ēdieniem. Kungi ieturēja maltīti zem ziedošiem ceriņu zariem. «Brāli! Brāli!» skanēja saucieni. Taču visskaļāk smējās un klaigāja pats Brālis. Sēzdamies viņš bija salauzis kādu krēslu; ienāca viens no viesiem, lai aiznestu Brālim stipru koka krēslu, kas izturētu viņa smagumu. Jā, ceriņu saaudzē dzīroja uz velna paraušanu! Kapteinis lāgiem iznāca pagalmā, lai parādītu, ka joprojām stingri turas uz kājām un neizlaiž no acīm saimniecību.

— Mūsējo es pazīstu, — puisis teica. — Tas nav no tiem, kas nolūst. Pērngad, kad es viņu reiz vedu, viņš dzēra visu ceļu, bet bija pilnīgi skaidrā prātā.

Saule norietēja. Ceriņu saaudzē tagad droši vien kļuva vēsi, kungi pārcēlās uz istabām. Taču abi lielie logi bija līdz galam vaļā, pa tiem plūda Falkenberga kundzes flīģeļa liegās skaņas.

Vēlāk skanēja deju mūzika, tad laikam spēlēja resnais kapteinis Brālis.

— Ir gan cilvēki! — puisis īgņojās. — Cauru nakti dzied un dejo, bet pa dienu guļ. Labi, es tagad likšos slīpi.

Es palieku sēžam pie loga un redzu, ka pāri pagalmam steidzas mans biedrs Larss Falkenbergs un ieiet saimnieku galā. Viņš ataicināts, lai kungiem padziedātu. Vēlāk viņam piebalso kapteinis Brālis un citi viesi, jā, balsis skan līksmi un spēcīgi. Pēc tam Larss Falkenbergs ienāk saimes istabā, par dziedāšanu viņš saņēmis pudeli, kas rēgojas laukā no kabatas. Ieraudzīdams istabā tikai svešu cilvēku, viņš ieiet pie puiša, lai kopā iedzertu pa malciņam. Drīz tur iesauc arī mani. Es piesargos daudz runāt, lai mani nepazītu. Bet, kad Larss grasās iet uz mājām, viņš lūdz, lai es viņu pavadu. Pa ceļam noskaidrojas, ka visi mani jau sen sazīmējuši, Larss zina, ka esmu viņa agrākais pārinieks koku ciršanā.

To viņam pateicis kapteinis.

«Labi,» es nodomāju. «Ja jau tā, tad visa mana piesardzība ir lieka.» Galu galā es jutos apmierināts ar šādu pavērsienu. Tātad kapteinim vienalga, ko es pie viņa daru.

Larsu Falkenbergu es pavadīju līdz mājai. Mēs mēļojām par senajām dienām, par viņa jaunsaimniecību un šejienes ļaudīm: kapteinis jau sen zaudējis agrāko cieņu, vairs neesot draudzes valdes priekšsēdētājs, neviens vairs negriežoties pie viņa pēc padoma.

— Redzi, šo ceļu viņš izbūvēja līdz pat šosejai, neko citu viņš vairs nav darījis, lai gan kopš tā laika jau aizritējuši pieci gadi. Ēkas būtu krāsojamas, bet viņš neliekas ne zinis, lauki ir nolaisti, mežs izcirsts.

— Varbūt viņš dzer?

— Tā jau melš, bet neviens skaidri nezina. Pie joda visas šīs tenku vāceles!

Drusku jau iemet, bieži kaut kur aizbrauc un ilgi ir projām, bet, kaut arī atgriežas, uz saimniekošanu viņam prāts nenesas, tur tā vaina. Viņu būs apsēdis ļaunais gars, — Larss stāsta.

— Bet kundze?

— Kundze? Viņa nav pārvērtusies, spēlē klavieres un ir pati laipnība. Viņu māja ir viesmīlīga, viesu te vienmēr daudz. Bet nodokļi lieli, un izdevumi arī lieli. Jau tam vien vajadzīga milzu nauda, lai uzturētu kārtībā visas ēkas. Žēl gan kapteiņa, gan viņa kundzes, viņi viens otram līdz kaklam apnikuši. Ja pārmij kādu vārdu, tad skatās projām un tikko kustina lūpas. Mēnešiem ilgi viņi runā tikai ar svešiem cilvēkiem.

Vasarā kapteinis aizbrauc uz apmācībām, mājās nerādās, nepieskata nedz sievu, nedz saimniecību. Viņiem nav bērnu, tur tā nelaime, — Larss nosaka.

Emma iznāk no istabas un mums piebiedrojas. Viņa joprojām izskatās glīta un pievilcīga, un es to viņai pasaku.

— Jā, mana Emma ir smuka, — Larss apstiprina, — tikai uz dzemdēšanu viņai ir pārāk liela duka.

Tad viņš sievai ielej no pudeles un piespiež viņu izdzert. Emma aicina mūs iekšā.

Kāpēc jāstāv ārā, ja var sēdēt istabā pie galda?

— Kas nu vasarā par iekšā sēdēšanu, — Larss atbild un neved mani mājā. Kad es eju projām, viņš mani pavada un rāda, kur racis grāvi, aris atmatu un uzcēlis žogu.

Viņš ir krietni un saprātīgi strādājis savā mazajā zemes gabaliņā; redzot šo jauko mājiņu meža vidū, manā dvēselē līst apbrīnojams miers. Mazliet tālāk, aiz mājas un kūts, klusi šalc mežs, te ir vairāk lapu koku, apšu lapas čaukst kā zīds.

Es dodos atpakaļ. Ir vēls vakars, putni apklusuši, laiks ir piemīlīgs, liegs, zils mijkrēslis.

— Būsim šovakar jauni! — skaļi un skaidri saka kāds vīrietis aiz ceriņkrūmiem.

— Iesim dejot ganībās!

— Vai atceraties, kāds jūs bijāt pērngad? — atbild Falkenberga kundze. — Jūs bijāt mīļš un jauks un tā nerunājāt.

— Jā, pērngad es tā nerunāju. Un jūs to vēl atceraties! Bet arī pērn jūs mani sarājāt. «Jūs šovakar esat tik skaista,» es sacīju. — «Nē,» jūs atbildējāt. «Es vairs neesmu skaista, bet jūs vēl esat bērns. Tāpēc nedzeriet tik daudz,» jūs sacījāt.

— Jā, tā es sacīju, — Falkenberga kundze smaidīdama atbild.

— Jā, tā jūs teicāt. Bet tā nebija taisnība, es labāk zināju, vai jūs esat skaista vai ne, es taču visu vakaru tīksminājos ap jums.

— Bērns, īsts bērns!

— Un šovakar jūs esat vēl skaistāka.

— Tur kāds nāk.

Pie ceriņu pudura ir divi cilvēki — Falkenberga kundze ar svešo inženieri.

Ieraudzījuši, ka tas esmu es, viņi atsāk tērzēšanu, it kā manis te nemaz nebūtu. Tāda ir cilvēka daba: kaut gan es vēlos, lai neviens mani nepazītu un liktu mierā, tagad mani aizskar, ka šie divi tik atklāti parāda savu nevērību. «Vai tiešām mana sirmā galva nav pelnījusi cieņu?» es nodomāju.

— Jā, šovakar jūs esat vēl skaistāka, — inženieris atsāk.

Es eju viņiem garām, vienaldzīgi pasveicinu un dodos tālāk.

— Es tikai gribu jums teikt, ka tas neko nelīdz, — kundze atbild. — Jūs kaut ko pazaudējāt! — viņa man uzsauc.

Pazaudēju? Uz ceļa gulēja mans mutautiņš, es ar nolūku to biju tur nometis.

Tagad es pagriežos un to paceļu, pateicos un eju tālāk.

—Cik jūs esat uzmanīga pret svešām lietām! — inženieris izsaucas. — Sarkanrūtains zemnieka mutautiņš! Nāciet, iesim lapenē!

Pa naktīm tā ir aizslēgta, — kundze atbild. — Vai arī tur kāds ir.

Tad es vairs nekā nesadzirdu.

Es dzīvošu virs saimniecības istabas, vienīgais mana skabūzīša logs iziet uz ceriņu saaudzi. Kad esmu uzkāpis augšā, dzirdu, ka aiz krūmiem joprojām sarunājas, taču vārdus nevaru saklausīt. Es nodomāju: «Kādēļ lapene pa naktīm tiek aizslēgta, un kas to izdomājis? Varbūt kāds apķērīgs cilvēks sapratis — ja šīs durvis vienmēr mēdz būt aizslēgtas, tad droši var kopā ar kādu jauku pavadoni tur pavadīt nakti.»

Tālu uz ceļa, pa kuru nupat biju soļojis, redzu nākam divus cilvēkus — tie ir tuklais kapteinis Brālis un pavecākā dāma ar šalli. Viņi laikam būs sēdējuši mežā, kad es tiem gāju garām, un tagad pārdomāju, vai tikai neesmu tai brīdī pats ar sevi skaļi sarunājies.

Piepeši redzu, ka no ceriņu pudura izskrien inženieris un metas uz lapeni. Durvis ir aizslēgtas, viņš triecas pret tām ar plecu un tās uzlauž. Atskan brīkšķis.

— Nāciet šurp, te neviena nav! — viņš sauc. Falkenberga kundze pieceļas un dusmīgi saka:

— Ko jūs izdarījāt, trakais cilvēk!

— Ko es izdarīju? Mīlestība nav nekāds glicerīns, mīlestība ir nitroglicerīns!

Un viņš paņem Falkenberga kundzi zem rokas un ieved lapenē. Tā nu tas ir.

Bet tagad parādās tuklais kapteinis Brālis ar savu dāmu, tie tur lapenē to nevar zināt, un Falkenberga kundzei varbūt nemaz ar nepatiks, ka viņu atrod tik slepenā nstūrī kopā ar svešu vīrieti. Pārlaižu acis savai istabai, meklēju, ar ko varētu viņus brīdināt, atrodu tukšu pudeli, apstājos pie loga un no visa spara sviežu to pret lapeni.

Atskan šķindoņa, pudele saplīst, stikla šķembas izkaisās pa jumtu, kāds spalgi iekliedzas, Falkenberga kundze izskrien no lapenes, inženieris viņai seko, vēl turēdams viņu aiz kleitas. Viņi apstājas un raugās apkārt.

— Brāli, Brāli! — Falkenberga kundze sauc un brāžas cauri ceriņu puduriem. — Nē, nenāciet līdzi! Jūs nedrīkstat nākt man līdzi!

Taču inženieris viņai seko, viņš ir brīnum jauns un neatlaidīgs.

Tagad parādās tuklais kapteinis ar savu dāmu. Viņi runā par mīlestību, it kā pasaulē nekā cita nebūtu, par ko runāt. Tuklajam kungam, bez šaubām, jau ir gadu sešdesmit un viņa dāmai ap četrdesmit, nudien interesanti vērot viņu maigumu.

Kapteinis saka:

— Līdz šim vakaram es kaut kā savaldījos, bet tagad tas iet pāri cilvēka spēkiem, jūs mani esat pilnīgi apbūrusi.

— Ak, es gan nedomāju, ka tas tik nopietni, — dāma atbild, lai viņu atvēsinātu un pievērstu viņa domas kaut kam citam.

— Ļoti nopietni, — viņš apgalvo. — Bet tagad tam jādara gals, vai dzirdat! — viņš saka. — Mēs iznācām no meža, tur es domāju, ka spēšu izturēt vēl vienu nakti, tāpēc jums nekā neteicu. Bet tagad lūdzu jūs — nāciet man vēlreiz līdzi uz mežu.

Viņa purina galvu.

— Nē, es jau labprāt jums izpatiktu — darītu visu, ko jūs...

— Paldies! — viņš izsaucas.

Viņš pašā ceļa vidū apskauj šo sievieti un piespiežas viņai ar savu resno vēderu.

No tālienes šķiet, ka viņi cīkstas. Ak, šis kapteinis, vecais lapsa kūmiņš!

— Laidiet mani vaļā! — viņa lūdzas.

Viņš mazliet atbrīvo rokas, bet tad atkal sažņaudz savu dāmu. Un atkal iztālēm liekas, it kā viņi cīkstētos.

— Iesim atpakaļ uz mežu! — viņš uzstāj.

— Nekādā ziņā, — viņa atbild. — Mežā jau uzkritusi rasa.

Taču kapteinim atkal uznāk mīlestības uzplūds, un viņš kļūst varen runātīgs.

— Savā laikā es nepievērsu nekādu uzmanību sieviešu acu krāsai. Zilas acis — kas tur sevišķs! Acu krāsa, kaisles pilns skatiens — uz mani tas viss neatstāja nekādu iespaidu. Bet tad es ieraudzīju jūsu brūnās acis...

— Jā, acis man ir brūnas, — dāma apstiprina.

— Jūs mani apdedzinājāt ar savām acīm, jūsu acu liesmas mani sadedzinās...

— Jūs neesat pirmais, kas cildina manas acis, — dāma atbild. — Mans vīrs, piemēram...

— Lai nu paliek vīrs! — kapteinis iesaucas. — Varu jums sacīt tikai vienu — ja būtu jūs sastapis pirms divdesmit gadiem, tad negalvoju par savu saprātu. Nāciet taču man līdzi, mežā nemaz nav tik liela rasa.

— Iesim labāk iekšā, — viņa vedina.

— Iekšā! Tur nav neviena klusa stūrīša, kur varētu pasēdēt divatā.

— Gan jau kādu atradīsim, — viņa atbild.

— Labi, šovakar tam jādara gals, — kapteinis beidzot nosaka.

Un viņi ieiet iekšā.

Es sev jautāju: vai tiešām sviedu pudeli, lai kādu brīdinātu?

Ap trijiem no rīta dzirdu, ka puisis pieceļas un iet barot zirgus. Četros viņš dauza apakšā pie griestiem, lai mani modinātu. Es negribu viņu apbēdināt, lai domā, ka piecēlies pirmais, lai gan ik stundu būtu viņu varējis modināt — es visu nakti ne acu neaizvēru. Kad gaiss ir tik svaigs un tīrs, nav grūti pavadīt pat divas bezmiega naktis.

Puisis izbrauca tīrumā ar jaunu aizjūgu. Viņš uzmanīgi apskatījis svešos zirgus un izvēlējies to zirgu pāri, kas pieder Elīzabetei.

Tie ir labi zemnieku zirgi spēcīgām kājām.

II

Evrebē sabrauc vēl vairāk viesu, un dzīres turpinās. Mēs, algādži, vedam mēslus, aram un sējam, un tīrumos jau redzams jauns zēlums. Tīkami skatīties uz zaļo zelmeni.

Taču mums vienu otru reizi gadās pacīnīties ar kapteini Falkenbergu. «Viņam notrulis veselais saprāts, pat sava labklājība kļuvusi vienaldzīga,» puisis žēlojas.

«Kapteini it kā apsēdis ļaunais gars, pa pusei miegains viņš staigā apkārt un tikai pūlas būt labs mājastēvs, piecas diennaktis no vietas viņš ar saviem viesiem nakti pārvērtis par dienu. Un, kad pa naktīm notiek šāda uzdzīve, tad nedz lopiem laidarā ir miers, nedz kalpones var kārtīgi izgulēties; gadās pat, ka jaunie kungi ieiet pie viņām nakts vidū, apsēžas uz gultas un sāk melst visādus niekus, lai tikai redzētu plikas meitas.»

Mums, darba cilvēkiem, ar to visu nebija nekā kopēja, taču daudz reižu mēs kaunējāmies, ka strādājam pie kapteiņa, lai gan tāpēc vajadzētu lepoties. Puisis bija sadabūjis atturības biedrības nozīmi un nēsāja to pie blūzes.

Kādu dienu kapteinis atnāca pie manis uz tīrumu un lika iejūgt zirgus un pārvest no stacijas divus jaunus viesus. Jau bija pievakare, bet kapteinis acīmredzot tikko bija piecēlies. Šāds rīkojums mani samulsināja. Kādēļ viņš nevērsās pie sava puiša?

«Droši vien viņam duras acīs atturībnieka nozīme,» es nodomāju.

Kapteinis laikam uzminēja, kālab es vilcinos, pasmaidīja un teica:

— Varbūt tu Nilsa dēļ vilcinies? Labi, es vispirms parunāšu ar viņu.

Par Nilsu sauca puisi.

Es nekādā ziņā nedrīkstēju pieļaut, ka pats kapteinis iet pie Nilsa, jo Nilss joprojām ara ar svešiem zirgiem un bija lūdzis, lai dodu viņam zīmi, ja kaut kas atgadās. Es izvilku kabatas lakatiņu, noslaucīju seju un tad pamāju ar lakatiņu. Kalps to ieraudzīja un tūlīt izjūdza svešos zirgus. «Bet ko viņš tagad darīs?» es domāju. Gan jau attapīgais Nilss zinās padomu! Lai arī bija pats labākais darba laiks, viņš veda zirgus uz mājām.

Kaut jel varētu kapteini mazliet aizkavēt! Nilss visu saprata, viņš ātri dzina zirgus un jau pa ceļam sāka ņemt nost iejūgu.

Pēkšņi kapteinis cieši paraudzījās uz mani un jautāja:

— Kas tad tev — valodu esi zaudējis, vai?

— Droši vien Nilsam kaut kas misējies, — es beidzot sacīju. — Viņš izjūdz zirgus.

— Nu un tad?

— Nekas, es tāpat vien...

Ek, labāk zeme būtu atvērusies! Taču es gribēju Nilsam vēl mazliet palīdzēt, puisim neklājās viegli. Es saņēmos un teicu:

— Redzat, sēju arī esam pabeiguši, labība jau dīgst.

— Jau dīgst? Nu, lai tik dīgst!

— Man te ir simt divpadsmit āru, bet Nilsam vēl jāuzar veselus simt četrdesmit ārus. Tāpēc iedomājos — var būt, ka kapteinis neatraus mūs no darba...

Kapteinis spēji apsviežas uz papēžiem un, ne vārda neteicis, aiziet.

«Es esmu atlaists,» es nodomāju. Tomēr sekoju kapteinim uz mājām ar zirgiem un vezumu, lai izpildītu pavēli.

Par Nilsu es vairs nebēdāju, viņš jau bija gandrīz pie zirgu staļļa. Kapteinis viņam pamāja, bet viņš nelikās redzam. — Stāvi! — kapteinis uzsauca virsnieka balsī, bet Nilss nelikās arī dzirdam.

Mēs arī pienācām pie staļļa. Puisis jau bija novietojis zirgus pa steliņģiem.

Kapteinis ar pūlēm valdīja dusmas, taču jādomā, ka, nākdams šurp, bija mazliet nomierinājies.

— Kāpēc tu darba laikā jūdz ārā zirgus? — viņš jautāja.

— Lemesis ieplīsa, — puisis atbildēja. — Lai zirgi tikmēr atpūšas, kamēr pielieku citu, tas nebūs ilgi.

Kapteinis pavēlēja:

— Vienam no jums jābrauc ar karieti uz staciju. Puisis uzmeta man skatienu un nomurmināja:

— Hm. Ak, tā gan. Bet pa kuru laiku?

— Ko tu tur burkšķi?

— Mēs uz lauka esam divarpus cilvēku, neviena lieka nav, — puisis atbildēja.

Kapteinim droši vien bija radušās aizdomas, kāpēc Nilss tik ātri aizvedis bēros pie steliņģiem. Viņš apstaigāja stalli, apskatīja zirgus un, protams, tūlīt redzēja, kuri sakarsuši. Viņš pienāca pie mums un, rokas mutautā slaucīdams, jautāja:

— Vai tu arī ar svešiem zirgiem, Nils? Klusums.

— Lai es kaut ko tādu vairs neredzētu!

— Hm. Nē jau, nē, — Nilss atbildēja. Bet tad, pēkšņi saskaities, klāja vaļā:

— Šogad mums vajag vairāk zirgu nekā citiem gadiem. Mēs taču uzaram daudz vairāk zemes nekā agrāk. Šie svešie zirgi te stāv dienām un naktīm, ēd un dzer — bet kāds mums no tā labums? Liela muiža, ka es tos izvedu ārā, lai kādu stundiņu kājas izloka!

Kapteinis bargi un noteikti atkārtoja:

— Lai es vairs kaut ko tādu neredzētu! Vai saprati, Nils?

Klusums.

— Bet tu jau man teici, ka viens no kapteiņa zirgiem vakar bija sanīcis, — es vedināju Nilsu uz domām.

Puisis tūlīt apķērās:

— Nu kā tad! Zirgs steliņģī trīsēja kā drudzī. Tāpēc es to nevarēju jūgt arklā.

Kapteinis nomērīja mani no galvas līdz papēžiem un teica:

— Un ko tu te stāvi? Viņš pavēlēja man braukt uz staciju.

— Taisies drīz! Bet, tikko kapteinis to bija pateicis, Nilss tūdaļ iebilda:

— Nē, tas neiet.

«Bravo, Nils,» es nodomāju. «Viņam ir taisnība, un viņš paliks pie sava. Mūsu pašu zirgi šajos ilgajos pavasara darbos bija krietni nodzīti, kamēr svešie tikai stāvēja un ēda, un kļuva laiski un stīvi.»

— Kas tad neiet? — kapteinis jautāja kā no mākoņiem nokritis.

— Ja kapteiņa kungs atņem man palīgu, tad man te vairs nav nekā, ko darīt, — Nilss atbildēja.

Kapteinis piegāja pie staļļa durvīm un paraudzījās ārā. Viņš košļāja ūsas un pāri plecam pajautāja:

— Vai bez tā puikas tu arī nevari iztikt?

— Nē, puika ecē, — Nilss atcirta.

Šī bija mūsu pirmā sadursme ar kapteini, un mēs guvām virsroku. Vēlāk atgadījās daža laba saskriešanās, bet viņš ātri padevās.

— No stacijas jāatved viena kaste. Vai tas puika to nevarētu izdarīt?

— Tas puika mums tagad ir tikpat kā pieaudzis vīrs,— Nilss atbildēja. — Viņš ecē. Ja viņš brauks uz staciju, tad būs atpakaļ tikai rītvakar. Zaudēta vesela pusotra diena.

«Bravo!» es atkal nodomāju. Nilss jau agrāk man bija stāstījis par šo kasti, tas ir kārtējais dzērienu sūtījums, par to bija pastāstījušas kalpones.

Viņi pārmija vēl dažus teikumus, kapteinis rauca pieri, pārmeta, ka pavasara darbi nekad nav tā ieilguši. Nilss aizsvilās un atbildēja:

— Ja jūs paņemat zēnu no tīruma, es aizeju! — Un viņš jautāja tā, it kā mēs iepriekš būtu norunājuši:

— Tu taču arī iesi projām?

— Jā, — es atbildēju.

Tad kapteinis padevās un smaidīdams teica:

— Tā jau ir sazvērestība. Taču man jāpiekrīt, ka jums savā ziņā ir taisnība. Un darbi jums iet no rokas.

Par to kapteinis diezin vai varēja spriest un, ja arī varēja, tad sevišķi nepriecājās.

Viņš tikai šad tad bija pārlaidis acis saviem tīrumiem, un viņam šķita, ka tur daudz uzarts un iesēts, tas arī bija viss. Bet mēs, kalpa puiši, sviedriem vaigā rūpējāmies par savu kungu labklājību — tādi mēs bijām.

Jā, acīmredzot tādi bijām.

Starp citu, dažreiz mūsu raušanās man nemaz nelikās tik nesavtīga. Puisis bija vietējais un negribēja pavasara darbos atpalikt no citiem, viņam tas bija goda jautājums. Un es viņam piebiedrojos. Manuprāt, Nilss piesprauda savu atturībnieka nozīmi tikai tāpēc, lai kapteinis kaut mazliet nāktu pie sajēgas un novērtētu mūsu lielos pūliņus. Arī šajā ziņā es ar Nilsu biju vienis prātis. Turklāt es loloju cerību, ka vismaz Falkenberga kundze sapratīs, kas mēs esam par vīriem.

Falkenberga kundzi es pirmo reizi redzēju tuvumā kādu pēcpusdienu, kad gāju laukā no virtuves. Viņa nāca pāri pagalmam slaida un kailu galvu. Es paklanījos, noņēmu cepuri un pavēros viņā — viņas seja izskatījās apbrīnojami jauna un nevainīga. Manu sveicienu viņa atņēma gluži vienaldzīgi un pagāja man garām.

Nekādā ziņā nebija domājams, ka starp kapteini un viņa sievu viss būtu beidzies.

Istabene Ragnhilda bija kundzes mīlule un uzticības persona. Viņa spiegoja kundzes labā, visu noklausījās, stāvēdama kāpnēs un aplūkodama savas rokas, un, kad viņa no pagalma nāca iekšā, tad vispirms paspēra divus trīs klusus solīšus gaitenī.

Ragnhilda bija skaista, izveicīga meitene spulgām acīm. Reiz vakarā es viņu noķēru tieši pie lapenes, kur viņa stāvēja, ostīdama ceriņus. Man pienākot, viņa satrūkās, brīdinādama pamāja uz lapenes pusi un, izbāzusi mēles galiņu, aizskrēja.

Kapteinis droši vien zināja Ragnhildas niķus un kādreiz — domāju, ka viņš bija piedzēries un par kaut ko noskaities, — visu klātienē teica:

— Tava Ragnhilda ir īsta intrigante. Es negribu, ka viņa paliek mūsu mājā.

Kundze atbildēja:

— Tas jau nenotiek pirmo reizi, ka tu ne par šo, ne par to gribi atlaist Ragnhildu.

Liec vērā, ka viņa ir visčaklākā kalpone.

— Varbūt savam amatam, — kapteinis atcirta.

Šī saruna manī modināja pārdomas. Vai tiešām kundze bija tik viltīga, ka turētu spiedzi tikai tādēļ, lai visiem pierādītu, ka uztraucas par kapteiņa izdarībām? Pasaules acīs kundze tad būtu cietēja, kas klusībā ilgojas pēc sava laulātā drauga, bet saņem tikai apvainojumus un pārestību. Un vai viņai šādā gadījumā nav pilnīgas tiesības atdarīt vīram tādā pašā veidā? Dievs vien to zina, varbūt tā tas arī bija.

Taču drīz izrādījās, ka esmu maldījies.

Pēc vienas dienas kapteinis mainīja taktiku. Viņš nekādi nevarēja izvairīties no Ragnhildas uzraudzības, kad klusā nostūrī sačukstējās ar Elīzabeti vai vakarā gribēja palikt ar viņu divatā lapenē. Viņš spēji apmeta kažoku uz otru pusi un sāka Ragnhildu cildināt. Tikai sieviete — pati Elīzabete varēja viņu uzvedināt uz šādu domu.

Mēs, kalpa puiši, sēdējām pie garā galda virtuvē, tur bija arī Falkenberga kundze un kalpones. Pēkšņi virtuvē ienāca kapteinis, turēdams rokās suku.

— Nobirstē mani pāris reižu, — viņš sacīja Ragnhildai.

Viņa paklausīja. Kad viņa bija beigusi, kapteinis viņai teica:

— Paldies, spulgacīt!

Kundze mazliet samulsa un tūdaļ aizsūtīja meiteni ar kādu uzdevumu uz istabaugšu. Kapteinis pavadīja viņu ar skatienu un noteica:

— Savu mūžu neesmu redzējis tik spožas acis!

Es pašķielēju uz kundzi. Viņas acis iedzalkstījās, viņa pietvīka un izgāja ārā. Taču durvīs viņa pagriezās, tagad viņas seja bija mazliet nobālusi. Viņa acīmredzot jau bija pieņēmusi kādu lēmumu. Pār plecu viņa sacīja vīram:

— Vai tik mūsu Ragnhildai acis nav pārāk spožas? Kapteinis izbrīnījās.

— Ej nu!

Un kundze mazliet iesmējās, pameta ar galvu uz mūsu pusi un paskaidroja:

— Jā, viņa pārlieku draudzējas ar puišiem. Virtuvē visi klusē.

— Tāpēc būs labāk, ja viņa no mums aizbrauks.

Tā bija neģēlīga izdoma, bet mēs neko nevarējām darīt, mēs sapratām, ka Falkenberga kundze apzināti melo. Kad iznācām ārā, Nilss pikti sacīja:

— Varbūt man iet atpakaļ un pateikt viņai dažus vārdus...

Tā kā tam nebija nekādas jēgas, es viņu atrunāju.

Pagāja pāris dienu. Kapteinis nelaida garām iespēju pateikt Ragnhildai kundzes klātienē parupjus glaimus.

— Ek, cik tev stingra miesa, — viņš sacīja.

Cik dīvainus vārdus tagad dzirdēja kapteiņa mājā! Sabrukums bija noticis pamazām, gadu pēc gada, sava tiesa vainas bija arī viesiem, iedzeršanai, vienaldzībai un bērnu trūkumam.

Vakarā pie manis ienāca Ragnhilda un teica, ka esot atlaista; kundze nekā neesot paskaidrojusi, tikai norādījusi uz mani.

Tas arī nebija godīgi. Kundze taču zināja, ka es te ilgi nepalikšu, kāpēc tieši mani padarīt par grēkāzi? Viņa gribēja par katru cenu atriebties vīram, citādi to nevarēja izskaidrot.

Starp citu, Ragnhilda jutās ļoti apbēdināta, pat raudāja, bet tad slaucīja acis. Pēc brītiņa viņa nomierinājās, uzzinājusi, ka es drīz aiziešu, ka kundze tad viņu droši vien ņems atpakaļ. Es gan biju pārliecināts, ka viņa to nedarīs.

Kapteinis un Elīzabetes kundze varēja svinēt uzvaru — uzmācīgā istabene bija padzīta uz laiku laikiem.

Cik maz es toreiz sapratu! Mana uztvere laikam vairs nebija tik asa. Turpmākie notikumi lika man savas domas mainīt — ak, cik gan grūti izprast cilvēkus!

Cik es sapratu, tad Falkenberga kundze tiešām bija greizsirdīga uz savu vīru, nevis izlikās, lai pati gūtu brīvu rīcību. Nepavisam arī ne! Taču viņa ne mirkli neticēja, ka vīrs metis acis uz kalponi. Tā bija tikai kara viltība, tagad viņa izmantoja visus līdzekļus. Viņa toreiz virtuvē neviļus bija pietvīkusi, jā gan, bet tas varēja būt aizvainojums par vīra nepiedienīgiem vārdiem, nekas vairāk. Tā nebija nekāda īsta greizsirdība.

Viņa gribēja pārliecināt vīru, ka ir greizsirdīga uz Ragnhildu. Tieši to viņa vēlējās. Viņas valoda bija skaidra. «Jā, es tiešām atkal esmu greizsirdīga, tu redzi, viss ir tāpat kā agrāk, es esmu tava!» Falkenberga kundze, kā izrādījās, bija labāka, nekā es domāju. Daudzajos gados abi laulātie draugi bija aizvien vairāk atsvešinājušies, vispirms aiz vienaldzības, tad aiz spīts, un tagad viņa gribēja spert pirmo soli un no jauna apliecināt savu mīlestību. Tā tas bija. Taču pret to, no kuras baiļojās visvairāk, viņa nekādā ziņā negribēja izrādīt greizsirdību — pret Elīzabeti, šo bīstamo draudzeni, kura bija daudz gadu jaunāka par viņu. Tā tas bija.

Bet kapteinis? Vai viņa sirdī kaut kas saviļņojās, kad viņš ieraudzīja savu sievu pietvīkstam? Varbūt. Iespējams, ka viņa galvā pazibēja kāda atmiņu drumsla, viegls izbrīns, prieks. Taču viņš neizrādīja nekādu satraukumu. Gadi viņa augstprātību un lepno spīvumu bija vērtuši vēl lielāku. Jā, tā tas likās.

Tad norisinājās tie notikumi, par kuriem es ieminējos jau iepriekš.

III

Falkenberga kundze ilgu laiku bija tēlojusi komēdiju ar savu vīru. Viņa bija izrādījusi tādu pašu vienaldzību kā vīrs un guvusi gandarījumu nejaušās aizraušanās ar kādu no daudzajiem viesiem. Tagad šie viesi cits pēc cita aizbrauca. Palika tikai tuklais kapteinis Brālis un dāma ar šalli. Arī inženieris Lasens vēl palika. «Paliec, cik ilgi vien vēlies, mans draugs,» laikam nodomāja kapteinis Falkenbergs. Viņš ne acu nepamirkšķināja, kad viņa sieva ar Lasenu bija uz «tu» un jau sauca inženieri par Hugo. «Hugo, Hugo!» viņa mēdza saukt, stāvot uz kāpnēm. Un kapteinis nevilcinoties viņu informēja: «Hugo aizgāja pastaigāties pa ceļu.»

Reiz es dzirdēju, ka kapteinis izsmējīgi sacīja, norādīdams uz ceriņu saaudzi:

«Troņmantnieks Hugo gaida tevi savā valstībā!» Redzēju, ka Falkenberga kundze satrūkās, mulsi iesmējās, lai slēptu apjukumu, un aizgāja pie inženiera.

Beidzot viņa bija izšķīlusi pirmo greizsirdības dzirksteli. Viņai gribējās izšķilt vēl dažas. Tas notika svētdienā.

Todien Falkenberga kundze bija neparasti rosīga, viņa pateica man dažus laipnus vārdus un uzslavēja mūs abus ar Nilsu par čaklumu un izveicību.

— Es šodien aizsūtīju Larsu uz pastu, — viņa sacīja. — Viņš atvedīs vēstuli, kuru es sen jau gaidu. Vai tu nevari man izdarīt pakalpojumu un aiziet pie Larsa pēc šās vēstules? Es priecīgi atbildēju «jā».

— Larss būs atpakaļ tikai ap vienpadsmitiem. Tātad tev nav ko steigties.

— Labi.

— Un pārnācis nodod vēstuli Ragnhildai.

Pirmo reizi pēc manas atgriešanās Evrebē Falkenberga kundze mani uzrunāja.

Tas bija tik neparasti, ka es pēc tam aizgāju uz savu kambarīti, apsēdos un jutos saviļņots. Pie viena es šo to pārdomāju. «Tā ir gatavā muļķība — izlikties par nepazīstamu. Kāpēc man šajā karstumā jāmokās ar garo bārdu? Sirmās bārdas dēļ es izskatos pēc īsta veča!» Un es ņēmos un noskuvu savu kuplo bārdu.

Ap desmitiem es devos uz līdumu. Larss vēl nebija atgriezies, bet es pasēdēju kopā ar Emmu, un drīz viņš pārradās. Viņš atdeva man vēstuli, un es devos mājup.

Bija jau gandrīz pusnakts, kad pārnācu.

Ragnhilda nekur nebija redzama, bet citas kalpones jau bija devušās pie miera. Es ieskatījos ceriņu saaudzē. Tur pie apaļā akmens galda sēdēja kapteinis Falkenbergs un Elīzabete, viņi sarunājās un nelikās par mani ne zinis. Pēkšņi man ienāca prātā, ka tagad izskatos tāds pats kā pirms sešiem gadiem, jo biju noskuvies; es izņēmu vēstuli no kabatas un gāju uz galveno ēku, lai pats nodotu kundzei vēstuli.

Otrajā stāvā uz kāpņu laukumiņa man klusi panācās pretī Ragnhilda un paņēma vēstuli. Viņas karstā dvaša man iesitās sejā, meitene šķita visai satraukta, viņa pamāja ar roku uz gaiteņa pusi, kur bija dzirdamas balsis.

Es nodomāju, ka Ragnhilda atkal noklausās — vai nu pati no sava prāta, vai kāds viņu te bija norīkojis. Katrā gadījumā man gar to nebija nekādas daļas. Kad Ragnhilda man pačukstēja: «Nerunā, ej klusām lejā!» — es paklausīju un devos uz savu istabu.

Es atvēru logu. Tagad dzirdēju, ka tie divi ceriņu saaudzē pie akmens galda sarunājas un dzer vīnu, bet kundzes istabā vēl redzēju degam gaismu.

Pagāja minūtes desmit, tad gaisma nodzisa.

Pēc brīža saklausīju ātrus soļus — kāds steidzās augšā pa kāpnēm. Es neviļus paraudzījos, vai tas nav kapteinis. Bet kapteinis sēdēja, kā sēdējis.

Tad es atkal dzirdēju soļus — tas pats cilvēks nāca lejā pa kāpnēm, pēc brītiņa kāds viņam sekoja. Tagad es vairs nenovēršu acis no kungu mājas. Vispirms parādījās Ragnhilda — viņa skrēja, it kā viņu kāds vajātu, un iešāvās saimes galā. Pēc tam iznāca Falkenberga kundze ar vēstuli rokā; vēstule mijkrēslī baltoja, kundzes mati bija atrisuši. Viņai sekoja inženieris. Abi devas pa taciņu uz šoseju.

Ragnhilda iedrāzās manā istabā un atkrita uz ķeblīša aizelsusies, nepacietībā degdama atvieglot sirdi.

— Es šovakar pieredzēju zilus brīnumus! — viņa čukstēja. — Aiztaisi logu!

Kundze un šitais inženieris — tavu neuzmanību! — vēl drusku, un viņa būtu tam atdevusies... — Inženieris bija apskāvis kundzi, kad Ragnhilda ienākusi istabā ar vēstuli.

— Ak tu mī un žē! Kundzes istabā, un lampa nodzēsta!

— Tu esi jukusi! — es teicu Ragnhildai.

Ak tu viltīgā lapsiņa, izrādījās, ka viņa visu dzirdējusi un turklāt redzējusi. Viņa tā bija pieradusi spiegot, ka nevarēja pat atturēties, ja runa bija par kundzi. Taču vispār viņa bija ļoti neparasta meitene.

Sākumā es izturējos augstprātīgi un liku saprast, ka man vienaldzīgas šādas tenkas.

— Vai tiešām tu aiz durvīm noklausījies? Ptū, kā tev nav kauna!

— Ko tad citu lai es daru? — viņa atbildēja.

Viņai tika teikts, ka jānes vēstule istabā, tiklīdz nodziest gaisma. Bet kundzes istabas logi iziet uz ceriņu saaudzi, kur sēž kapteinis ar mācītāj mājas Elīzabeti. Tur taču Ragnhilda nevarēja gaidīt. Viņa arī nevarēja stāvēt gaitenī un lāgu lāgiem palūrēt pa atslēgas caurumu, vai gaisma nav izdzēsta.

Tas izklausījās visai ticami.

Piepeši Ragnhilda pakratīja galvu un neslēptā apbrīnā sacīja:

— Ir gan tas jaunais inženieris rakaris! Gandrīz pievārēja mūsu kundzi! Tikai par mata tiesu un...

Pievārēja? Ko tas nozīmēja? Manī uzvilnīja greizsirdība; aizmirsis savu augstprātību, es sāku sīki izprašņāt Ragnhildu:

— Ko viņi darīja, kad tu iegāji? Kā tas viss notika? Sākumu Ragnhilda neesot redzējusi. Kundze viņai teikusi, ka aizsūtījusi cilvēku uz līdumu pēc vēstules; kad vēstule būs atnesta, Ragnhildai jānogaida, līdz kundzes istabā nodzisīs gaisma, un tad ar vēstuli jānāk iekšā. «Labi,» Ragnhilda atbildējusi. «Tikai pēc tam, kad es būšu nodzēsusi gaismu, vai dzirdi!» kundze piekodinājusi. Un tad nu Ragnhilda gaidījusi vēstuli. Bet tas ildzis veselu mūžību, viņa sākusi domāt, gudrot, apsvērt, tas viss licies tik ērmoti; viņa uzkāpusi augšstāvā un sākusi staigāt pa gaiteni, lai kaut ko izdibinātu.

Viņa dzirdējusi, ka kundze un inženieris dzīvi sarunājas, un sākusi ieklausīties. Kad viņa palūkojusies pa atslēgas caurumu, kundze patlaban atlaidusi vaļā matus un inženieris cildinājis viņas skaistumu.

Ir gan tas inženieris! Viņš kundzi noskūpstījis.

— Uz lūpām? Nevar būt!

Ragnhilda ievēroja manu uzbudinājumu un gribēja mani nomierināt:

— Uz lūpām? Nē, varbūt ne uz pašām lūpām. Inženierim mute nemaz nav skaista. Bet cik tu esi smalki noskuvies, ļauj paskatīties!

— Bet ko tad kundze teica? Vai viņa nenovērsās?

— Jā, protams. Un tad viņa iekliedzās.

— Iekliedzās?

— Jā, viņa iekliedzās. Tad inženieris teica: «Cst...» Un katru reizi, kad kundze ierunājās skaļāk, inženieris viņu apsauca. «Lai jau viņi mūs dzird!» kundze sacīja.

«Paši sēž ceriņu saaudzē un mīlinās!» Viņa to teica par kapteini un mācītājmājas Elīzabeti. «Re, tur viņi sēž!» viņa teica, piegājusi pie loga. — «Redzu jau, redzu,» inženieris atbildēja. «Bet nestāvi pie loga ar sajukušiem matiem!» Viņš piegāja pie kundzes un atvilka viņu nost no loga. Un tad viņi daudz runājās, un, kad inženieris runāja klusi, kundze skaļi atbildēja. «Ja tu tā nekliegtu, cik tad būtu labi,» inženieris aizrādīja. Tad viņa apklusa un viņam uzsmaidīja, un palika sēžam pavisam klusi.

Kundze ir viņā neprātīgi iemīlējusies.

— Tu tā domā?

— Nevis domāju, bet skaidri zinu. Šitādā iemīlējusies! Viņš paliecās uz viņas pusi un apskāva viņu tieši tā — paskaties!

— Un kundze visu laiku tikai klusēja?

— Jā, nemaz neiepīkstējās. Bet tad piecēlās, atkal piegāja pie loga un atgriezās savā vietā. Viņa izbāza mēles galiņu un noskūpstīja inženieri. Brrr! Viņam tik neglīta mute! Tad viņš teica: «Tagad mēs esam gluži vieni un, ja kāds nāks, tūlīt dzirdēsim!»

— «Kur tad ir Brālis un viņa dāma?» kundze jautāja. — «Nu jau būs aizstaigājuši aiz trejdeviņām zemēm. Mēs esam vieni paši, un neliec man vēl ilgāk lūgties!» inženieris teica. Tad viņš satvēra kundzi un pacēla uz rokām. Ir gan stiprinieks! «Ne, laid mani vaļā!» viņa sauca.

— Nu, un tad? — es, satraukumā aizelsies, jautāju.

— Tad tu atnesi vēstuli un es vairāk nekā neredzēju. Kad es atkal pienācu pie durvīm, slēdzenē jau bija ielikta atslēga un spraudziņa palikusi pārāk maza. Taču es dzirdēju, ka kundze teica: «Ko tu dari? Nē, nē, tā nedrīkst!» Viņš laikam gan tobrīd kundzi apskāva. Pēc tam viņa teica: «Pagaidi mazliet, palaid mani vaļā uz mirkli!»

Viņš palaida. «Izdzēs lampu!» viņa sacīja. Un — ak vai! — istabā kļuva pavisam tumšs. Bet es nudien neapjēdzu, ko iesākt, — Ragnhilda turpināja. — Brīdi neziņā stāvēju un domāju: varbūt pieklauvēt pie durvīm...

— Jā, to tev vajadzēja darīt! Tiešām nesaprotu, kāpēc tu tā nedarīji.

— Bet tad kundzei būtu skaidrs, ka visu laiku esmu stāvējusi aiz durvīm, —

Ragnhilda atbildēja. — Es metos prom no durvīm un lejā pa kāpnēm. Tad apgriezos un kāpu augšā smagiem soļiem, lai kundze tos dzirdētu. Tomēr durvis joprojām bija aizslēgtas, es pieklauvēju, un kundze atslēdza durvis. Bet inženieris viņai sekoja, satvēris viņas svārku stērbeli, gluži kā traks pēc viņas. «Neej projām, neej projām!» viņš tikai sauca, uz mani pat nepaskatīdamies. Kad es gāju ārā no istabas, kundze nāca man līdzi. Ak tu pasaulīt, ja es īstā brīdī nebūtu pieklauvējusi! Cik tur trūka, un mūsu kundze būtu pazudināta!

Gara, nemierīga nakts.

Kad mēs, kalpa puiši, nākamajā dienā pārnācām pusdienās, meitas sačukstējās, ka kungu starpā notikusi izskaidrošanās. Ragnhilda to skaidri zināja. Vakar vakarā kapteinis bija ievērojis gan vaļā palaistos matus, gan nodzēsto lampu; viņš smējies un apgalvojis sievai, ka atrisušie mati izskatoties apburoši. Kundze sākumā klusējusi un tad teikusi: «Jā, es reizēm atlaižu vaļā matus. Kas tev ko iebilst? Tie ir mani, nevis tavi mati.»

Nabadzīte, viņa neprata aizstāvēties, ja vajadzēja izskaidroties ar kapteini.

Tad atnākusi Elīzabete un iejaukusies viņu strīdā. Tā bija daudz atjautīgāka. Kad kundze teikusi: «Jā, mēs sēdējām istabā, bet jūs — ceriņkrūmos,» — Elīzabete dzēlīgi atcirtusi: «Lampu mēs gan nenodzēsām!» — «Liela muiža, ka mēs nodzēsām lampu, mēs taču tūdaļ gājām ārā.»

Es nodomāju: «Ak tu kungs, vajadzēja sacīt, ka nodzēsām lampu tāpēc, ka gājām ārā!»

Ar to ķilda būtu beigusies, bet kapteinis atļāvies aizrādīt, ka viņa sieva esot daudz vecāka par Elīzabeti. «Tev vienmēr vajadzētu staigāt vaļējiem matiem,» viņš piebildis, «tu izskatītos gandrīz kā meitene.» — «Jā, tiesa kas tiesa, tad man vajadzētu izskatīties jaunākai!» kundze atcirtusi. Bet, ieraudzījusi, ka Elīzabete novērsusies smejas, viņa sadusmojusies un teikusi, lai Elīzabete taisoties, ka tiekot.

Bet Elīzabete iespiedusi rokas sānos un sacījusi: «Kaptein, lieciet aizjūgt manus zirgus!» Kapteinis atbildējis: «Labi, es pats tevi aizvedīšu.»

Ragnhilda to visu dzirdējusi pati ar savām ausīm, jo stāvējusi turpat tuvumā.

Tātad viņi abi ir greizsirdīgi viens uz otru, viņa tāpēc, ka viņš sēdējis ceriņu saaudzē, bet kapteinis tālab, ka viņa palaidusi vaļā matus un nodzēsusi lampu.

Kad mēs iznācām no virtuves un gribējām doties pie miera, kapteinis, rosīdamies gar Elīzabetes karieti, man uzsauca:

— Es gan negribēju traucēt tavu atpūtu, — bet vai tu nevarētu salabot lapenes durvis?

— Labi, — es atbildēju.

Lapenes durvis bija salauztas kopš tā vakara, kad inženieris tās izgāza ar plecu, — bet kādēļ kapteinis tās tieši tagad grib salabot? Ja jau viņš aizbrauc līdzi Elīzabetei, tad viņam pašam lapenes nevajag. Varbūt viņš šo paslēptuvi grib noslēgt citiem, kamēr pats būs projām? Tas bija zīmīgs fakts.

Es paņēmu darbarīkus un gāju uz ceriņu saaudzi.

Pirmo reizi es redzēju lapeni no iekšpuses. Tā bija pavisam jauna. Pirms sešiem gadiem tādas lapenes te vēl nebija. Tā bija plaša telpa, pie sienām gleznas, bija pat modinātājs — tas gan negāja —, mīksti krēsli, galds, plats, atsperīgs dīvāns, pārvilkts ar sarkanu plīšu. Aizkari bija nolaisti. Vispirms es salaboju dakstiņu jumtu, ko biju sadauzījis, sviezdams pudeli, tad izņēmu atslēgu un sāku pārbaudīt; kad es ar to noņēmos, pienāca kapteinis. Viņš droši vien arī šodien bija iemetis vai arī nebija izgulējis vakarējo reibumu.

— Ielauzies te neviens nav, — viņš sacīja. — vai nu durvis atstātas vaļā un vējš tās dauzījis, vai arī kāds no viesiem tumsā uzgrūdies tām virsū. Daudz nemaz nevajag, lai tās izgāztu.

Bet durvis bija pamatīgi cietušas, atslēga salauzta un durvju aploda iekšpusē atsista.

— Rādi šurp! Te ieliec jaunu tapiņu un pievelc atsperi, — kapteinis sacīja, apskatīdams atslēgu. Tad viņš apsēdās uz krēsla.

Falkenberga kundze nokāpa pāris akmens pakāpienu līdz ceriņu saaudzei un sauca:

— Vai kapteinis ir te?

— Jā, — es atbildēju.

Viņa pienāca pie lapenes. Viņa izskatījās satraukta.

— Man ar tevi jāparunā. Tikai dažus vārdus, — viņa teica.

Kapteinis nepieceldamies atbildēja:

— Lūdzu. Vai apsēdīsies vai paliksi stāvam? Nē, neej prom! — viņš man skarbi uzsauca. — Man ļoti maz laika!

Bet to viņš, protams, teica tikai tādēļ, lai varētu paņemt līdzi slēdzeni.

— Es laikam... jā, droši vien sarunāju to, ko nevajag... — kundze iesāka.

Kapteinis klusēja.

Taču paciest šo klusēšanu kundze nevarēja, jo bija atnākusi, lai visu vērstu par labu, tāpēc nogrieza kā ar nazi:

— Galu galā tagad viss vienalga. Viņa pagriezās un grasījās iet projām.

— Bet tu, liekas, gribēji ar mani runāt? — kapteinis vaicāja.

— Nē, nav vērts. Es pārdomāju.

— Nu labi, — kapteinis noteica.

Un viņš pasmaidīja. Viņš bija piedzēries, turklāt par kaut ko sapīcis.

Bet kundze, iedama man garām, pagriezās un sacīja:

— Tev gan šodien nevajadzēja nekur braukt. Jau tā par mums tenko.

— Neklausies tenkās! — viņš atbildēja.

— Tālāk tā vairs nevar turpināties. Man kauns, ka tu to nesaproti, — kundze sacīja.

— Nu, kauns krīt uz mums abiem, — kapteinis izaicinoši teica un pārlaida acis pār sienu.

Es paņēmu slēdzeni un gāju ārā.

— Neej! Man nav laika gaidīt! — kapteinis uzsauca.

— Jā, jā, tev nav laika, tev jābrauc projām, — kundze teica. — Bet tev vajadzētu apdomāties. Es arī pēdējā laikā daudz ko esmu pārdomājusi, bet tu nekā neievēro, — kundze sūdzējās.

— Ko tu gribi ar to teikt? — viņš augstprātīgi vaicāja. — Ko es neievēroju? Vai to, ka tu vakaros uzjautrinies ar atrisušiem matiem un nodzēs lampu? Tu maldies, es to labi ievēroju.

— Man te kaut kas jāsakniedē, — es teicu un izskrēju laukā no lapenes.

Es paliku projām ilgāk, nekā vajadzēja, taču, kad atgriezos, kundze joprojām bija tepat. Saruna notika ļoti skaļi. Kundze teica:

— Bet vai tu saproti, ko es darīju? Es pūlējos izrādīt greizsirdību. To es darīju.

Kaut vai pret istabeni, nevis pret...

— Pret ko? — kapteinis vaicāja.

— Nē, nē, tu negribi mani saprast. Kā vēlies. Bet tad vaino pats sevi!

Tie bija kundzes beidzamie vārdi. Tie atdūrās kā bultas pret vairogu. Viņa aizgāja.

— Nu, vai salaboji? — viņš jautāja. Taču es jutu, ka viņa domas maldās citur, viņš tikai gribēja izrādīties vienaldzīgs. Pēc brītiņa viņš sāka žāvāties un teica:

— Jā, man priekšā tāls ceļš. Bet Nilss jau nevienu no strādniekiem nelaidīs.

Kad biju ielicis atslēgu un piesitis iekšējo durvju aplodu, darbs bija galā.

Kapteinis pārbaudīja durvis, iebāza slēdzeni kabatā, pateicās man par darbu un aizgāja.

Pēc tam viņš aizbrauca kopā ar Elīzabeti.

— Es drīz atgriezīšos! — viņš sacīja kapteinim Brālim un arī inženierim Lasenam, no abiem atvadīdamies. — Lai jums labi klājas! — viņš vēl iztālēm uzsauca.

IV

Pienāca vakars. Kas tagad notiks? Notika daudz kas.

Kad mēs, kalpa puiši, ēdām vakariņas, kungi tikai vēl pusdienoja un ēdamistabā valdīja liela jautrība. Ragnhilda nesa iekšā paplātes ar ēdieniem un dzērieniem un apkalpoja viesus. Reiz viņa ienāca saimes istabā un smiedamās teica, ka šovakar arī kundze esot pilnā.

Nakti es nebiju gulējis un arī dienā nedabūju atpūsties. Pēdējie notikumi bija mani ietekmējuši un laupījuši man mieru. Tāpēc, paēdis vakariņas, es aizgāju uz mežu, lai kādu laiciņu būtu viens. Es tur nosēdēju labi ilgi.

No savas vietas labi redzēju mājas. Kapteinis tagad bija aizbraucis, kalpi devušies pie miera, arī stallī un kūtī viss klusu. Tuklais kapteinis Brālis ar savu dāmu tūlīt pēc pusdienām kaut kur pazuda. Viņš bija varen iededzies pret šo dāmu, par spīti savam vecumam un tuklumam, taču arī viņa vairs nebija nekāda jaunā. Tātad Falkenberga kundze un jaunais inženieris šovakar bija vieni paši, tikai — kur?

Labi, lai tā būtu.

Es, žāvādamies un vakara dzestrumā saldams, devos atpakaļ un iegāju savā istabā. Pēc brītiņa ienāca Ragnhilda un lūdza, lai es neliekos gulēt un vajadzības gadījuma viņai izpalīdzot. Viņai vienai šovakar esot baismi, kungi darot, kas ienākot prātā, piedzērušies staigājot apakšveļā pa visām istabām. Vai tad kundze arī esot piedzērusies? Jā, arī viņa! Vai kundze arī staigājot apakšveļa? Nē, bet kapteinis Brālis, un kundze viņam uzsaucot: «Bravo!» Un arī inženieris staigājot izģērbies.

Viņi visi esot pavisam traki. Nupat Ragnhilda ienesusi viņiem vēl divas pudeles vīna, kaut gan viņi jau esot galīgi piesūkušies.

— Iesim paklausīties! — Ragnhilda vedināja. — Tagad viņi uzkāpuši kundzes istabā.

— Nē, es gribu doties pie miera, — es atbildēju. — Un arī tev ieteiktu darīt to pašu.

— Bet viņi jau kuru katru brīdi var piezvanīt!

— Lai zvana!

Tad Ragnhilda atzinās, ka pats kapteinis viņu lūdzis palikt nakti augšā, — varbūt kundzei kaut ko ievajagas. Šī atzīšanas visu uzreiz nostādīja citā gaismā. Tātad kapteinis par kaut ko baidījās un bija norīkojis Ragnhildu sardzē. Es atkal apģērbos un gāju viņai līdzi uz kungu māju.

Mēs apstājāmies otrā stāva gaitenī un dzirdējām, ka kundzes istabā valda liela jautrība. Taču kundze runāja skaidrā balsī un nelikās apreibusi. — Nu, viņa var daudz turēt! — Ragnhilda neatlaidās.

Es labprāt uz mirkli vēlētos redzēt kundzi.

Mēs iegājām virtuvē un apsēdāmies. Bet man nebija miera, es paņēmu no sienas lampu un lūdzu Ragnhildu man sekot. Mēs atkal uzkāpām otrā stāvā.

— Palūdz, lai kundze iznāk ārā, — es teicu.

— Kāpēc?

— Man viņai kaut kas jāsaka. Ragnhilda pieklauvēja un iegāja iekšā.

Tikai tagad, pašā pēdējā mirklī, es sāku gudrot, ko lai īsti kundzei saku. Varbūt paraudzīties viņai sejā un teikt, ka kapteinis mani lūdzis viņai nodot sveicienu? Nē, ar to vien nepietika. Varbūt sacīt, ka kapteinis bija spiests pats aizvest Elīzabeti, jo Nilss negribēja atbrīvot nevienu no mums?

Sekundes dažreiz mēdz būt ļoti garas, bet domas uzplaiksni zibens ātrumā. Man atlika laika atmest šos divus plānus un izgudrot trešo, iekams iznāca kundze. Taču šis trešais plāns nebija labāks par abiem pirmajiem.

Kundze pārsteigta vaicāja:

— Ko, tu gribi?

Pienāca arī Ragnhilda un jautājoši lūkojās manī. Es pagriezu lampu tā, lai gaisma kristu kundzei sejā, un sacīju:

— Piedodiet, ka tik vēlu jūs traucēju. Es rīt agri iešu uz pastu, varbūt kundzei ir kāda vēstule, ko aiznest?

— Vēstule? Nē, — viņa teica un papurināja galvu. Viņa bija izklaidīga, taču nelikās apreibusi. Bet varbūt viņa tikai prata valdīt pār sevi.

— Nē, nekādas vēstules man nav, — viņa atkārtoja un grasījās iet istabā.

— Tad, lūdzu, piedodiet, — es atkārtoju.

— Vai kapteinis tev lika iet uz pastu? — viņa jautāja.

— Nē, man pašam ir vajadzība.

Tad viņa iegāja istabā. Durvīs viņa sadusmota sacīja saviem viesiem:

— Kārtējais iegansts!

Mēs atkal devāmies lejā. Es tomēr biju redzējis kundzi.

Bet tāpēc vajadzēja nokļūt tik nožēlojamā stāvoklī! Nelīdzēja arī tas, ka Ragnhilda izpļāpājās, tieši otrādi, es pavisam sadugu. Šī jaukā meiča, protams, bija mani piemānījusi, kapteinis nemaz nebija nolicis viņu sardzē. Viņa paskaidroja, ka esmu viņu pārpratis, bet manas aizdomas kļuva vēl lielākas. Ragnhilda bija spiegojusi pati uz savu roku, aiz patikas pret šādu nodarbošanos.

Es aizgāju uz savu istabu. Ko tad es ar savu nepieklājīgo uzmācību biju panācis?

Kundze to nosauca par kārtējo ieganstu, tātad bija mani izpratusi. Es dziļā nožēlā sev apsolījos, ka, sākot ar šodienu, te ne par ko vairs neinteresēšos.

Tad ar visām drēbēm iemetos gultā.

Logs bija vaļā, un pēc kāda laika es dzirdēju, ka Falkenberga kundze iznākusi ārā un kaut ko skaļi runā. Ar viņu kopā ir inženieris un lāgu lāgiem kaut ko īsi atbild.

Kundze jūsmo par skaisto laiku, par silto vakaru, ārā esot tik jauki, nesalīdzināmi jaukāk nekā istabās.

Tagad viņas balss vairs neskanēja tik dzidri.

Es pieskrēju pie loga un redzēju, ka viņi abi stāv pie akmens kāpnēm, kas ved uz ceriņu saaudzi. Likās, inženierim bija kaut kas uz sirds, ko viņš iepriekš nebija spējis izteikt. «Uzklausiet jel mani!» viņš teica. Jā, nu sekoja īsi un satraukti vārdi, uz kuriem viņš saņēma atbildi, jā, saņēma atlīdzinājumu. Inženieris runāja ar kundzi, kā runā ar kurlu cilvēku, jo viņa tik ilgi bijusi kurla pret viņa lūgumiem; viņi stāvēja pie akmens pakāpieniem un bija aizmirsuši visu uz pasaules. Lai jau klausās, lai skatās — šī nakts piederēja viņiem, tie bija viņu vārdi, pavasaris iemeta viņus vienu otra skaujās. Viņš bij iededzies, ikviena viņa kustība viņu vēl vairāk iekvēlināja, viņš bija gatavs jebkuru brīdi pakļaut viņu sev. Un, tā kā viņa dziņas alka piepildījuma, viņā pamodās brutāls spēks.

— Esmu centies tevi ilgi pierunāt, — viņš, elpai aizraujoties, sacīja. — Vakar tu gandrīz piekriti, bet šodien atkal esi kurla pret maniem lūgumiem. Tā vien liekas — tu un Brālis, un krustmāmiņa gribat nodoties nevainīgām izpriecām, bet mani izmantot kā štāba leitnantu, kas pakavē dāmām laiku. Taču neceriet, no tā nekas neiznāks! Tu te esi manā priekšā kā aizliegtu augļu pilns dārzs, ko iežogo augsta sēta ar slēgtiem vārtiem, — bet vai zini, ko es ar tiem tūlīt darīšu?

— Ko tad tu darīsi? Hugo, tu esi daudz dzēris, tu esi pārāk jauns. Mēs abi esam pārāk daudz dzēruši, — viņa sacīja.

— Bet tu ar mani dzen nelietīgu rotaļu, tu sūti cilvēku pēc vēstules, kuru gaidīt gaidi, bet tai pašā laikā tev pietiek viltības modināt manī cerību — apsolīt man...

— Es tā nekad vairs nedarīšu.

— Nekad tā nedarīsi? — viņš atsāka. — Ko tu ar to gribi teikt? Esmu redzējis, kā tu tiecies pretī kādam vīrietim — man pašam, tiecies pretī, izbāzusi mēles galiņu...

Tu mani skūpstīji, ak! Labāk ciet klusu un nesaki, ka tā nekad vairs nedarīsi, tas jau ir izdarīts! Es to vēl tagad sajūtu, tas bija tik bezgala jauki, un pateicos tev, ka tu to darīji. Bet tu joprojām esi paslēpusi šo vēstuli uz krūtīm. Parādi man to!

— Cik tu esi uzstājīgs, Hugo! Nē, ir jau vēls, tagad mums jāšķiras.

— Vai tu rādīsi man vēstuli vai ne?

— Kādēļ gan? Nē.

Viņš sakustējās, it kā grasīdamies lietot varu, bet tad apdomājās un caur zobiem noteica:

— Ko? Nerādīsi? Tu nudien esi... man pat negribas izteikt to vārdu... nekrietna sieviete, varbūt vēl sliktāka...

— Hugo!

— Jā, varbūt vēl sliktāka...

— Tu katrā ziņā gribi redzēt vēstuli? Te tā ir! — Viņa iebāza roku zem blūzes un izvilka vēstuli, vicināja to gaisā, lai viņš redz, cik tā nevainīga. — Vēstule ir no manas mātes. Re, viņas paraksts! Lūk, te!

Viņš nodrebēja, it kā būtu saņēmis pliķi, un teica:

— Ak no mātes? Tātad tā nemaz nav tik svarīga?

— Nē, redzi nu! Tomēr ir diezgan svarīga, bet... Viņš atslējās pret žogu un sāka risināt kādu domu.

— Ak tā, no tavas mātes. Vēstule no mātes mums visu izjauc. Vai zini, ko es domāju? Tu esi blēdījusies. Visu laiku esi mani vazājusi aiz deguna. Tagad man ataust gaisma.

Viņa gribēja taisnoties:

— Nē, tā ir svarīga vēstule. Māte taisās braukt šurp, grib mūs apciemot tuvākajā laikā. Es gaidīju šo vēstuli.

— Atzīsties, ka tu mani tikai mānīji, — viņš uzstāja.

— Tu liki, lai vēstuli ienes īstajā brīdī, kad mēs nodzēsām lampu. Tā tas ir. Tu gribēji mani tikai satraukt. Biji norīkojusi savu istabeni, lai mūs uzmana.

— Esi taču prātīgs! Ak, ir jau tik vēls, iesim!

— Varbūt es tiešām esmu pārāk daudz dzēris un tagad nevaru skaidri izteikt savas domas.

Vēstule joprojām nedeva viņam mieru, viņš runāja tikai par to.

— Bet no mātes vēstules tev taču nevajadzēja iztaisīt tādu noslēpumu? Tagad man viss ir skaidrs. Tu sacīji — mums jāšķiras. Varat iet, kundze, es jūs neaizturēšu.

Ar labu nakti, kundze! Saņemiet manu dēla novēlējumu!

Viņš palocījās un atkal izslējās, nicīgi smīnēdams.

— Dēla novēlējumu? Jā gan, es esmu veca... — Kundze izskatījās satraukta. — Tu esi tik jauns, Hugo, tas tiesa. Un tāpēc es tevi skūpstīju, ka tu esi tik jauns. Tava māte es nevarētu būt, bet tiešām esmu par tevi daudz, daudz vecāka. Ne jau gluži vecene, tu varētu par to pārliecināties, ja... Taču esmu vecāka par Elizabeti un visiem citiem. Bet ko es gribēju teikt? Jā, gluži vecene neesmu. Es nezinu, kā mani ietekmējuši gadi, bet par veceni vēl nav pārvērtuši. Vai tev tā neliekas? Ak, tu no tā visa neko nesaproti...

— Labi jau, labi, — viņš izvairīgi atbildēja. — Bet kāda ir tavu vārdu jēga? Jauna sieviete te veltīgi nonīkst, jo viņai nekā cita nav ko darīt kā sevi sargāt, turklāt viņa grib, lai arī pārējie rīkojas tāpat. Dievs mans liecinieks, tu man kaut ko apsolīji, bet tev šādi solījumi neko nenozīmē, tu tikai jauc man prātus, liec mani pie zemes ar saviem lielajiem baltajiem spārniem.

— Lielie baltie spārni... — viņa klusi atkārtoja.

— Jā, bet tev varētu būt lieli sarkani spārni. Ai, cik tu esi skaista, tomēr no tevis nav nekāda labuma...

— Nē, es esmu pārāk daudz dzērusi. Kāpēc no manis nav nekāda labuma? — Piepeši viņa satvēra jaunekli aiz rokas un pavilka viņu dažus soļus lejup pa kāpnītēm, es dzirdēju viņu sakām: — Kāpēc es uztraucos? Vai viņš tiešām domā, ka Elīzabete ir labāka par mani?

Viņi dodas uz lapeni. Te viņa pēkšņi attopas.

— Pag, uz kurieni mēs ejam? — viņa vaicā. — Ha-ha-hā, mēs abi esam prātu zaudējuši. Tu droši vien arī tā domā. Bet nē, es neesmu zaudējusi prātu, patiesību sakot, es reizēm zaudēju prātu. Durvis ir aizslēgtas, nāc, iesim no šejienes projām.

Kas tā par muļķīgu iedomu — aizslēgt durvis, kad mums jāiet tur iekšā! Aizdomu tirdīts, viņš atbildēja:

— Nu tu atkal melo. Tu labi zināji, ka durvis ir aizslēgtas.

— Kāpēc tu domā par mani tik slikti? Bet kāpēc viņš slēdz ciet durvis, it kā lapene piederētu viņam vienam? Jā, es zināju, ka durvis ir aizslēgtas, tāpēc es atvedu tevi šurp. Es neuzdrīkstos. Nē, Hugo, es negribu, tik tiešām negribu. Tu esi prātu zaudējis! Iesim atpakaļ.

Viņa atkal satvēra inženieri aiz rokas un gribēja vest projām. Viņi mazliet pastīvējās, viņš negribēja sekot. Tad viņš ar abām rokām strauji apskāva viņu un vairākas reizes noskūpstīja. Viņa aizvien vairāk padevās, starp skūpstiem teikdama aprautus vārdus:

— Nekad neesmu skūpstījusies ar svešu vīrieti, nekad! Zvēru pie dieva, tici man! Nekad neesmu skūpstījusies...

— Jā jau, jā, — viņš piebalsoja un soli pa solim vilka viņu uz lapeni.

Pie lapenes viņš uz mirkli palaida rokas vaļā, spēcīgi ar plecu atspiedās pret durvīm un tās atgrūda. Tad viņš atkal metās pie kundzes. Abi nebilda ne vārda.

Vēl durvīs viņa mēģināja pretoties un pieķērās pie stenderes.

— Nē, es viņam nekad neesmu bijusi neuzticīga, nē, nē, es negribu, es nekad, nekad...

Viņš pierāva viņu sev klāt, skūpstīja vienu minūti, divas minūtes alkaini un nepārtraukti, viņa arvien vairāk atliecās atpakaļ, roka noslīdēja gar durvju stenderi un atlaidās vaļā...

Man gar acīm sāka palot balta migla. Tagad viņi ir tur... Viņš viņu iegūst...

Viņa atdodas viņam...

Mani pārņēma nomācošs gurdenums un miers, jutos tik nelaimīgs un vientuļš. Jau bija vēls, manai sirdij iestājies vakars.

Pēkšņi caur baltajiem miglas vāliem ieraudzīju kādu lokanu stāvu — no ceriņkrūmiem iznira Ragnhilda. Viņa skrēja pāri pagalmam, izbāzusi laukā mēles galiņu.

Inženieris pienāca pie manis, padeva labrītu un lūdza mani salabot lapenes durvis.

— Vai tad atkal atlauztas?

— Jā, šonakt.

Bija agrs rīts, pulkstenis tikai puspieci, un mēs vēl nebijām aizgājuši uz tīrumu.

Inženiera acis bija šauras, bet tajās dega uguntiņas. Droši vien viņš visu nakti nebija gulējis. Viņš man nepaskaidroja, kāpēc durvis uzlauztas.

Ne jau viņa, bet kapteiņa Falkenberga dēļ es tūdaļ aizgāju uz lapeni un atkal salaboju durvis. Nebija nekādas steigas, kapteinim jābrauc tāls ceļš turp un atpakaļ.

Bet nu jau būs pagājusi gandrīz diennakts, kopš viņš izbrauca no mājām.

Inženieris man sekoja. Pats nesaprotu, kāpēc, bet inženieris atstāja uz mani labu iespaidu. Jā, tieši viņš šīs durvis bija šonakt salauzis, toties viņam netrūka dūšas uzņemties vainu, un tieši viņš — un neviens cits — lūdza mani, lai tās salaboju. Ak, tas tikai uzjundīja manu patmīlību, man glaimoja, ka viņš uz mani paļāvās. Tā tas patiesībā bija. Un tāpēc viņš atstāja uz mani tik labu iespaidu.

— Esmu koku pludināšanas uzraugs, — viņš teica. — Cik ilgi tu esi nodomājis te strādāt?

— Ne visai ilgi. Kamēr būs pabeigti pavasara darbi.

— Ja gribi, vari dabūt darbu pie manis.

Tas man būtu nepazīstams darbs, turklāt es nelabprāt sagājos ar plostniekiem un proletāriešiem, man labāk patika zemnieki un mežstrādnieki. Tomēr es pateicos inženierim par šādu piedāvājumu.

— Tu esi lāga vīrs, ka salaboji durvis. Redzi, man ievajadzējās šauteni, gribēju kaut ko nošaut. Tad iedomājos — kapteinis šauteni varbūt glabā te.

Es neatbildēju, man labāk patiktu, ja viņš nebūtu neko paskaidrojis.

— Tāpēc es lūdzu tevi, iekāms neesi aizgājis uz tīrumu, — viņš pabeidza.

Es salaboju atslēgu un piesitu durvju apmali, kas atkal bija atrauta. Pēkšņi mēs izdzirdējām, ka pārbrauc kapteinis Falkenbergs, un cauri krūmiem redzējām, ka viņš izjūdz zirgus un ieved tos stallī.

Inženieris it kā satrūkās, sāka taustīties pēc pulksteņa, izvilka to no kabatas, bet viņa acis bija kļuvušas tik apaļas un tukšas, ka viņš, protams, neko neredzēja. Piepeši viņš iesaucās:

— Ak dievs!... Pavisam aizmirsu... Un ātri iegāja dārzā.

«Tātad dūšas tomēr pietrūka,» es nodomāju.

Tūlīt pienāca kapteinis. Viņš bija bāls, neizgulējies un noputējis, bet pilnīgi skaidrā. Jau no tālienes viņš jautāja:

— Kā tu tiki iekšā?

Es klusēdams viņu sveicināju.

— Vai durvis atkal uzlauztas?

— Es tikai... es tikai atcerējos, ka vakar man pietrūka dažu naglu. Šodien es tās iesitu. Varat slēgt ciet, kapteiņa kungs.

Ak es aitasgalva! Nekā labāka nespēju izdomāt, tagad viņš tūlīt visu sapratīs.

Viņš brīdi pastāvēja un, acis piemiedzis, raudzījās uz durvīm, viņam, protams, radās aizdomas. Tad viņš iebāza slēdzeni caurumā, aizslēdza durvis un aizgāja. Ko citu viņš būtu darījis?

V

Visi viesi aizbraukuši: gan tuklais kapteinis Brālis, gan dāma ar šalli, gan inženieris Lasens. Un kapteinis Falkenbergs arī beidzot dosies uz apmācībām. Es domāju: «Viņš droši vien aizbildinājies ar ļoti svarīgu iemeslu, lai dabūtu atvaļinājumu, citādi viņam jau sen vajadzētu būt nometnē.»

Mēs, kalpa puiši, pēdējās dienās krietni rāvāmies pa tīrumu, nodzīdami gan sevi, gan zirgus, bet tā gribēja Nilss, un tam bija arī sava jēga: viņš centās iegūt laiku vēl citiem darbiem.

Kādu dienu viņš man lika nogrābt pagalmu un visu glīti nokopt ap ēkām. Tur tika patērēts viss ietaupītais laiks, toties saimniecība tagad izskatījās pavisam citāda. Nilss gribēja kapteini pirms aizbraukšanas mazliet uzmundrināt. Vēlāk es no laba prāta piesitu vienu otru žoga latiņu un salaboju izļodzījušās šķūņa durvis. Beidzot es pat sāku likt jaunas jumta spāres siena šķūnim.

— Kurp tu dosies no šejienes? — kapteinis man reiz vaicāja.

— Lāgā vēl nezinu. Tāpat vien paklaiņošu.

— Arī šeit tev būtu ko darīt, darba man atliku likām.

— Kapteinis varbūt domā krāsot māju?

— Jā, arī to. Nē, pagaidām ne. Nokrāsot visas šīs ēkas maksās bargu naudu. Taču man padomā kaut kas cits. Vai kokus cirst tu proti?

Viņš tātad izlikās, it kā mani nepazītu no tās reizes, kad es strādāju viņa mežā. Bet vai tad viņam vairs ir koki, ko cirst?

— Jā, meža darbus protu. Kur tad kapteinis šogad gribētu cirst kokus?

— Visur. Vienalga, kur. Vēl jau atradīsies.

— Nu labi.

Un tā es ieliku jaunas spāres un, kad biju šo darbu beidzis, noņēmu karoga kārti un piestiprināju tai auklu un bumbu. Nu jau Evrebē izskatījās daudz kārtīgāk, un Nilss pat sacīja, ka viņam ap sirdi kļuvis vieglāk. Es pierunāju viņu aiziet pie kapteiņa un aizlikt kādu vārdu par ēku krāsošanu, bet kapteinis tikai raizīgi palūkojies uz viņu un teicis:

— Nu jā, bet ar krāsošanu vien tālu netiksi. Rudenī redzēsim, kāda būs raža, šogad daudz iesējām.

Bet, kad es nokasīju no karoga kārts veco krāsu, pieliku jaunu auklu un galā bumbu, pat kapteinis jutās neveikli un pa telegrāfu pasūtīja krāsu. Nebija jau nekāda steiga, viņš taču varēja aizrakstīt vēstuli.

Pēc divām dienām pienāca krāsa, bet to nolika sāņus. Mums vēl bija jāveic daudzi pavasara darbi.

Tagad mēs izmantojām kapteiņa abus izbraucamos zirgus gan pie ecēšām, gan sējmašīnām. Un, kad bija jāstāda kartupeļi, Nilss pieprasīja visas sētas kalpones.

Kapteinis visam piekrita un pēc tam aizbrauca uz nometni. Mēs palikām vieni.

Pirms aizbraukšanas abu laulāto draugu starpā notika vēl viena izskaidrošanās.

Visi saimes ļaudis saprata, ka kungam ar kundzi nav saskaņas, bet visus sīkumus par to izklāstīja Ragnhilda un lopu meita. Tīrumi sazēla, pļavās zāle ik dienas kļuva kuplāka, pavasaris iepriecēja mūs ar siltu, bagātīgu lietu. Taču kapteiņa sētā nebija miera. Kundze staigāja apkārt gan saraudātām acīm, gan bija pārspīlēti līksma, it kā mezdama izaicinājumu it visiem. Atbrauca viņas māte, klusa, piemīlīga dāma bālu peles seju un brillēm, bet nepalika ilgi, tikai dažas dienas, tad atkal aizbrauca atpakaļ uz Kristiansandu, kur viņa dzīvoja. Viņa atrunājās, ka nepanesot šejienes gaisu.

Un tad notika galīgā izskaidrošanās, pēdējā niknā sadursme, kas ilga vairāk nekā stundu. Ragnhilda par to visu mums vēlāk pastāstīja. Nedz kapteinis, nedz viņa sieva nebija pacēluši balsi, taču vārdi bijuši pārdomāti un noteikti: abi savā sarūgtinājumā bija vienojušies iet katrs savu ceļu.

— Ko tu runā! — mēs virtuvē visi izsaucāmies un sasitām plaukstas.

Ragnhilda tūlīt pieņēma augstprātīgu stāju un sāka stāstīt dažādās balsīs:

— «Ar tavu ziņu atkal bija izlauztas lapenes durvis?» kapteinis jautā, — «Jā,» kundze atbild. — «Un kas vēl notika?» viņš vaicā. — «Tas bija viss!» kundze atbild.

Tad kapteinis pasmaida un saka: «Tava atbilde ir tik noteikta, ka uzreiz viss skaidrs!»

Kundze klusē. «Ar ko šis kucēns tevi iekārdināja? Vairāk nopelnu viņam nav kā tikai tas, ka viņš reiz grūtā brīdī man izlīdzēja.» Kundze palūkojas uz kapteini un atbild: «Vai viņš tev izlīdzēja?» — «Jā, viņš par mani galvoja,» kapteinis atbild. Tad kundze atkal saka: «To es nezināju.» Kapteinis jautā: «Vai tiešām viņš tev to neteica?»

Kundze papurina galvu. «Bet vai tas kaut ko grozītu, ja tu būtu zinājusi?» — «Jā,» viņa vispirms atbild, bet tad saka: «Nē, negrozītu vis.» — «Vai tu esi viņā iemīlējusies?» viņš jautā. — «Un tu, vai tu esi iemīlējies Elīzabetē?» — «Jā,» kapteinis atbild un pasmaida. — «Labi,» saņēmusi šādu atbildi, kundze cieti nosaka.

Tad abi ilgu laiku klusē. Kapteinis ierunājas pirmais: «Tev taisnība, man vajadzēja apdomāties. Es neesmu nekāds paklīdis cilvēks, un dīvainākais, ka man nekad nav patikusi uzdzīve. Tomēr es tai padevos. Bet tagad tam beigas.» — «Tas tev tikai nāks par labu,» viņa nosaka. — «Jā gan,» viņš atbild, «tomēr būtu labāk, ja tu arī par to priecātos.» — «Nē, lai jau priecājas Elīzabete,» viņa atbild. — «Ak jā, Elīzabete...» viņš tikai nosaka un pašūpo galvu. Tad viņi atkal labu brīdi nebilst ne vārda. «Ko tu esi nolēmusi iesākt?» kapteinis vaicā. — «Par mani, lūdzams, neraizējies,» kundze rāmi atbild. «Ja tu vēlies, es varu kļūt par žēlsirdīgo māsu, ja gribi, varu nogriezt matus un kļūt par skolotāju.» — «Ja es vēlos! Izlem taču pati!» — «Vispirms taču man jāzina, ko vēlies tu.» — «Es gribu palikt te, bet tu labprātīgi izvēlies trimdu,» viņš saka. — «Jā,» viņa atbild un paloka galvu.

— Ak vai! — mēs virtuvē visi izsaucāmies. — Bet varbūt viss atkal būs labi! — Nilss izsaucās un palūkojās uz mums, it kā gribēdams zināt mūsu domas.

Divas dienas pēc kapteiņa aizbraukšanas kundze visu laiku spēlēja flīģeli. Trešajā dienā Nilss viņu aizveda uz staciju. Viņa aizbrauca pie mātes uz Kristiansandu.

Tagad mēs jutāmies vēl vientuļāki. Kundze nekā no savām mantām nebija paņēmusi līdzi. Varbūt gribēja parādīt, ka šeit viss pieder kapteinim un svešu mantu viņai nevajag. Ak, cik tas viss bija skumji...

Ragnhildai kundze bija pavēlējusi nekur nebraukt. Visa noteikšana par saimniecību un māju bija virējas ziņā, viņa glabāja arī atslēgas. Un tas mums visiem nāca par labu.

Sestdien kapteinis bija dabūjis atvaļinājumu un pārbrauca mājās. Nilss teica — agrāk viņš tā nekad neesot darījis. Viņš turējās kā vīrs, kaut gan kundze bija aizbraukusi. Viņš nebija dzēris ne pilīti alkohola. Man viņš strupi un skaidri norādīja, kādi koki cērtami. Mēs abi aizgājām uz mežu, un viņš man teica: «Cērt visu no vietas, pat jaunos. Kaut tūkstoš duču. Nebūšu mājās trīs nedēļas.» Svētdien viņš aizbrauca. Viņa stāja bija kļuvusi stingrāka, un viņš atgādināja agrāko dienu kapteini.

Kad mēs beidzot bijām galā ar sēju un kartupeļu stādīšanu, Nilss ar zēnu varēja nodoties ikdienas darbiem. Es devos cirst kokus.

Visas šīs dienas man neklājās slikti. Bija nolijis silts pavasara lietus, mežā bija mitrs. Tomēr es gāju uz mežu un neņēmu vērā šo apstākli. Lietum sekoja karstums, un, pārnācis mājās, es gaišajos vakaros salaboju vienu otru sašķiebušos loga rāmi vai notekas cauruli, beidzot es pat pieslēju ugunsdzēsēju kāpnes un sāku kasīt nost veco, atlupušo krāsu rijas sienai ziemeļu pusē. Tas tiešām būtu lieliski, ja es pa vasaru varētu par jaunu nokrāsot riju! Krāsas mums bija pārpārim.

Taču darbs un visa šī saimniecība man pēkšņi vairs nepatika. Darbs veiktos pavisam citādi, ja mājās būtu saimnieki. Mana vecā pieredze apstiprinājās — darba cilvēkam patīk apzināties, ka par viņu stāv nomodā kāds cits, ja vien viņš pats nav izraudzīts par priekšstrādnieku. Kalpones darīja, ko iedomājās, un neviens viņas nenorīkoja, Ragnhilda un govju meita ēdiena reizēs irgojās un pļāpāja, reizēm pat ķīvējās, un virēja ne vienmēr spēja tikt ar viņām galā. Tas viss man likās neizturami.

Bez tam kāds no mūsējiem laikam bija bijis līdumā un mana labā darbabiedra Larsa Falkenberga sirdī modinājis neuzticību pret mani.

Reiz vakarā Larss ieradās pie mums, paveda mani sāņus un aizliedza man turpmāk nākt pie viņa. Viņš izskatījās smieklīgs un reizē bīstams.

Es pie viņa nemaz negāju bieži, tikai tad, kad nesu mazgāt veļu, varbūt kādas reizes piecas sešas. Larsa parasti mājās nebija, un es ar Emmu patērzēju gan par senajām dienām, gan arī par tagadni. Pēdējo reizi, kad es tur biju, Larss negaidot pārradās mājās un nikni pārmeta Emmai, tāpēc ka viņa sēdēja manā klātienē apakšsvārkos. «Ir taču tik karsts,» viņa atbildēja. «Bet matus tu arī karstuma dēļ esi atlaidusi, vai?» Un viņš atkal sāka kliegt uz sievu. Tad es gāju projām, pateikdams arlabunakti, bet viņš man neatbildēja.

Kopš tā laika es viņa mājā nebiju rādījies. Kāpēc viņš atnāca tieši šovakar? Pie visa vainīga Ragnhilda, kas atkal staigāja apkārt mēļodama.

Uz stingrāko aizliedzis man spert kāju viņa mājā, Larss pamāja ar galvu un caur pieri blenza uz mani. Droši vien cerēja, ka šāds trieciens mani uz vietas nogalēs.

— Esmu dzirdējis, ka arī Emma bijusi pie tevis. Varu apzvērēt, ka savu degunu viņa te vairs nerādīs, — viņš draudīgi teica.

— Viņa pāris reižu te bija pēc veļas.

— Nu jā, pēc veļas! Bet tu pats arī gandrīz katru dienu velcies pie mums ar saviem kankariem. Šodien atstiep kreklu, bet rīt — apakšbikses. Lai tavu veļu mazgā Ragnhilda!

— Labi jau, labi.

— Draņķis tāds! Ložņā pa cita sētu un lakstojies ap sievu, kad vīra nav mājās. Paldies par tādu draudzību!

Pienāca Nilss, viņš noģidis, kas šeit notiek, un, kā jau labs biedrs, grib man palīdzēt. Viņš bija dzirdējis Larsa pēdējos vārdus un apliecināja, ka visu laiku, kopš es te uzturos, nekā slikta no manas puses nav pamanījis.

Taču Larss Falkenbergs pēkšņi piepūtās kā tītars un nicīgi noraudzījās uz Nilsu.

Īstenībā viņam uz Nilsu jau sen bija zobs. Larss nebija peļams strādnieks, it īpaši savā jaunsaimniecībā, tomēr ar Nilsu viņu nekādā ziņā nevarēja salīdzināt. Un tas aizskāra Larsu Falkenbergu.

— Ko tu te muldi? — viņš jautāja.

— Runāju skaidru patiesību, — Nilss atbildēja.

— Ak tā, patiesību, nelga tāds! Man uz tevi tikai nospļauties!

Tad es ar Nilsu aizgāju, bet Larss vēl mums aiz muguras kaut ko uzsauca. Ejot garām ceriņu saaudzei, mēs, protams, tur ieraudzījām Ragnhildu, kas ostīja ziedus.

Tajā vakarā es nolēmu atstāt Evrebi, tiklīdz būšu pabeidzis cirst kokus. Kapteinis atbrauca pēc trim nedējām, ka bija solījies, un, redzēdams, ka biju nokasījis rijas sienai atlupušo krasu, mani uzslavēja. «Tev vajadzēs to arī nokrāsot,» viņš sacīja. Es parādīju, cik daudz koku esmu nocirtis, un teicu, ka mežā nekas liels vairs nav palicis, ko darīt. «Cērt tikai, cērt!» kapteinis atļāva. Un tad aizbrauca uz nometni, teikdams, ka ieradīšoties atkal pēc trim nedēļām.

Taču es vairs negribēju palikt Evrebē trīs nedējas. Nocirtu vēl dažus dučus koku un tad izdarīju aplēsi — tagad pietiks. Mežā un kalnos es vēl nevarēju dzīvot, puķes tur ziedēja, bet ogu nebija. Putni, kas pārojās, dziedāja un vīteroja, laidelējās taurenīši, mušas un odi, bet nebija nedz lāceņu, nedz citu ēdamu ogu.

Tagad esmu pilsētā.

Aizgāju pie inženiera Lasena, koku pludināšanas uzrauga; viņš turēja vārdu un mani pieņēma darbā, lai gan pludināšana jau bija pilnā sparā. Sākumā man uzdeva staigāt gar upes krastu un atzīmēt kartē tās vietas, kur plosti sastrēguši. Inženieris bija lāga puisis, tikai pārāk jauns, viņš deva man gluži liekus norādījumus, domādams, ka es no pludināšanas neko nesajēdzu. Šai ziņā viņš atgādināja pārgudru puiku.

«Un šis jaunais cilvēks bija izpalīdzējis kapteinim Falkenbergam grūtā brīdī!

Tagad kapteinis droši vien grib ātrāk norēķināties un tāpēc liek nocirst savus pēdējos kokus,» es nodomāju. Es vēlēju kapteinim labu un sāku sev pārmest, ka vēl dažas dienas nenostrādāju mežā, lai kapteinis drīzāk varētu nomaksāt parādu. Ko tad, ja tagad viņam kāda nieka pietrūks?

Inženieris Lasens, protams, bija pārticis cilvēks. Viņš dzīvoja viesnīcā, divistabu numurā; es gan biju bijis tikai viņa kantorī, bet arī tur bija dārga iekārta, daudz grāmatu un žurnālu, sudraba rakstāmpiederumi un apzeltīts altimetrs, un daudz citu lietu. Viņa vasaras mētelis ar zīda padrēbi karājās pie sienas. Viņš šajā pilsētiņā bija bagāta un izcila persona, ne jau velti vietējais fotogrāfs bija izlicis vitrīnā lielu inženiera ģīmetni.

Turklāt es redzēju, ka viņš pēcpusdienā pastaigājās ar šejienes jaunajām dāmām.

Tā kā viņš bija pludināšanas darbu galvenais vadītājs, tad vismīļāk pastaigājās pa divi simti trīsdesmit olekšu garo tiltu. Te viņš apstājās un raudzījās gan uz vienu, gan otru pusi. Taisni pie šā tilta balstiem un lejāk, kur upe sašaurinājās, gadījās vislielākie sastrēgumi. Šo sastrēgumu dēļ inženieris turēja pilsētā veselu brigādi strādnieku. Kad viņš stāvēja uz tilta un vēroja pludinātāju darbu, viņš atgādināja kuģa admirāli, jaunu un enerģisku, kura pavēles tiek izpildītas bez ierunām. Dāmas, ar kurām viņš bija atnācis, klusi un padevīgi stāvēja uz tilta, kaut gan šeit vienmēr no upes vēdīja dzestrums. Lai pārspētu ūdenskrituma šalkoņu, viņas sarunājoties sabāza galvas kopā.

Bet tieši tai brīdī, kad inženieris, ieņēmis savu komandposteni uz tilta, grozījās un kustējās gan šā, gan tā, viņš pēkšņi izskatījās mazs un lempīgs, šaura sporta jaka cieši apspīlēja muguru, tālab dibenpuse likās neproporcionāli plata.

Jau pirmajā vakarā, kad es visu biju ar viņu norunājis un saņēmis norādījumu rīt no rīta iet gar upi uz augšu, es viņu sastapu divu dāmu sabiedrībā. Mani ieraudzījis, viņš apstājās līdz ar savām pavadonēm un vēlreiz deva man tos pašus norādījumus.

— Labi, ka es tevi satiku. Tātad rīt no rīta agri piecelies, paņem līdzi plostnieka ķeksi un atbrīvo sastrēgušos baļķus. Ja sastrēgums pārlieku liels, atzīmē to uz kartes. Karti tu taču saņēmi? Un ej tālāk, kamēr satiksi manu otru plostnieku. Bet iegaumē, atzīmi taisi ar sarkanu, nevis ar zilu zīmuli.

To sacījis, viņš pievērsās savām dāmām un paskaidroja:

— Esmu pieņēmis šo cilvēku sev par palīgu, es viens pats nepagūstu apstaigāt visu krastmalu.

Lai parādītu, cik ļoti ir aizņemts, viņš izvilka kabatas grāmatiņu un tajā kaut ko atzīmēja. Viņš bija tik jauns, un viņam patika padižoties daiļo dāmu acīs.

Otrā rītā es jau četros devos ārā; kad bija uzaususi gaisma, jau atrados labi tālu krastmalā. Līdzi man bija ēdiens un plostnieka ķeksis, kas ne ar ko neatšķīrās no laivas ķekša.

Te nekuploja pamežs kā kapteiņa Falkenberga īpašumā. Kailo un akmeņaino augsni jūdzēm tālu klāja tikai virši un nobirušas skujas. Jā, te viss bez žēlastības bija nocirsts, kokzāģētavas aprijušas pārāk daudz. Palikuši vienīgi nīkulīgi kociņi, jaunaudzes gandrīz nekur neredzēja, visa apkaime likās drūma un nomācoša.

Kad ap pusdienas laiku biju likvidējis pāris sīku sastrēgumu un atzīmējis kartē vienu lielu, es ieturēju maltīti un iedzēru upes ūdeni. Mazliet atpūties, es devos tālāk un nosoļoju līdz pat vakaram. Pievakarē nonācu pie liela sastrēguma, kur jau rosījās kāds cilvēks, kuru man vajadzēja sastapt. Es tūlīt negāju viņam klāt, bet vispirms nolūkoju viņu iztālēm. Šis cilvēks rīkojās ārkārtīgi piesardzīgi, acīmredzot baidījās par savu dzīvību, bet vēl vairāk baidījās saslapināt kājas. Labu laiciņu es par viņu uzjautrinājos. Tikko viņam draudēja briesmas aizpeldēt uz atsvabināta baļķa, viņš jau laikus metās projām. Tad es piegāju tuvāk un pavēros viņā ciešāk — tas bija mans senais biedrs Grīnhusens.

Mans vecais draugs, pārinieks Skreijā, tas pats, ar kuru kopā es pirms sešiem gadiem mūrēju aku.

Tagad viņš bija te.

Mēs sasveicinājāmies, apsēdāmies uz baļķu sagrēdojuma un aprunājāmies, viens caur otru vaicājām un atbildējām. Tagad jau bija par vēlu darbu turpināt, mēs piecēlāmies un gājām gar krastmalu līdz tai vietai, kur Grīnhusens bija no baļķiem sev uzcēlis būdu. Mēs ielīdām tajā, iekūrām uguni, uzvārījām kafiju un ieturējām vakariņas. Tad atkal izlīdām ārā un, viršos atlaidusies, aizsmēķējām savas pīpes.

Grīnhusens bija novecojis, galīgi sakrities pa šiem gadiem tāpat kā es un vairs negribēja pat atcerēties mūsu trakulīgo jaunību, kad dejojām visu cauru nakti. Viņu toreiz dēvēja par rudo vilku. Jā, bet tagad viņš atgādināja nodzītu kleperi, pat smaidīt bija atradis. Būtu man līdzi dzeramais, varbūt viņš kļūtu priecīgāks, bet dzeramā nebija.

Jaunības gados Grīnhusens bija spīvs un iecirtīgs, bet tagad bija kļuvis truls un pieļāvīgs. Saki ko sacīdams, viņš tikai atbildēja: «Pilnīgi iespējams,» — vai: «Jā, tev taisnība.» Tā viņš teica nevis tāpēc, ka man piekristu, bet tāpēc, ka dzīve bija aplauzusi viņam ragus. Jā, mūsu tikšanās nemaz nebija tik patīkama, dzīve mūs visus līdz ar gadiem padara rāmus.

— Diena aiziet pēc dienas, tāds rīts, tāds vakars, tikai es pats vairs neesmu tāds kā agrāk, — Grīnhusens stāstīja. Pēdējā laikā viņu mokot reimatisms, arī krūtīs šad tad iesāpoties, acīmredzot ar sirdi neesot vairs labi. Bet, kamēr inženieris Lasens dodot viņam darbu, iztikt varot, upi viņš tagad pazīstot no viena gala līdz otram un siltā laikā pārnakšņojot šajā būdiņā. Par apģērbu arī neesot liela bēda, tās pašas drēbes gan ziemu, gan vasaru. Pagājušajā gadā viņam uzsmaidījusi laime, Grīnhusens turpināja, viņš atradis noklīdušu aitu. Jā, nevis mežā, bet, lūk, tur. Un Grīnhusens parādīja ar pirkstu kaut kur uz upes augšteces pusi. Šā atraduma dēļ viņam visu ziemu pa svētdienām pusdienās bijusi svaiga gaļa. Viņam Amerikā vēl esot tuvinieki, precējušies bērni, kas tur iekārtojušies kā nu kurais, tikai viņam no tiem neesot nekāda labuma. Pirmajā laikā viņi sūtījuši nelielu pabalstu, bet tagad jau pagājuši turpat divi gadi, kopš nav saņemta ne rakstu rindiņa. Redz, kādas viņiem abiem ar sievu esot vecumdienas!

Grīnhusens nogrima domās.

No meža un no upes atskanēja nerimtīga šalkoņa. Te nebija nedz putnu, nedz zvēru, bet, pacēlis akmeni, es ieraudzīju zem tā kaut kādu dzīvību.

— Kā tu domā, no kā pārtiek visa šī sīkā radība? — es vaicāju.

— Kāda sīkā radība? — jautāja Grīnhusens. — Ā, šitie! Tās taču ir skudras.

— Nē, tās ir īpašas vabolītes, — es paskaidroju. — Ja šādu vabolīti noliek uz velēnas, bet virsū uzspiež akmeni, tā tik un tā paliek dzīva.

— Var jau būt! — Grīnhusens atbildēja, bet bija redzams, ka viņš manos vārdos lāgā neklausās.

Tad es turpināju klusībā risināt savu domu: «Bet, ja paliks zem akmens skudru, pēc laiciņa tur vairs nebūs nevienas vabolītes.»

Bet mežs šalc, un arī upe šalc, viena mūžība saskaņojusies ar otru mūžību. Taču vētra un negaiss liecina, ka abas mūžības sākušas karu.

— Jā, tā tas ir, — Grīnhusens beidzot ierunājas.

— Četrpadsmitajā augustā paliks divi gadi, kopš es saņēmu pēdējo vēstuli no Oleas, vēstulē bija arī smuka bildīte. Olea dzīvo Dakotā, tā izskatās pēc lepnā uzņēmuma, bet neko vairāk neesmu dabūjis zināt. Varbūt ar dieva palīgu viss vēl nokārtosies, — Grīnhusens teica un nožāvājās. — Jā, ko es vēl gribēju prasīt, — cik viņš tev dienā dos?

— Nezinu.

Taču Grīnhusens pavērās manī aizdomīgi, domādams, ka neesmu atklāts.

— Nu labi, labi, man jau vienalga. Tāpat vien paprasīju, — viņš noteica. Lai viņu nomierinātu, es sāku minēt:

— Divas trīs kronas droši vien dos.

— Tev jau dos, — viņš skaudīgi nosaka. — Bet man, rūdītam plostniekam, ne reizi divas kronas nav devis.

Taču viņš tūlīt nobijās, ka es to visu nepastāstu priekšniecībai, un tūlīt sāka cildināt inženieri Lasenu.

— Viņš man ir tikpat kā tēvs, jā, to es varu katram apgalvot.

Inženieris Lasens — Grīnhusenam tēvs! Likās smieklīgi dzirdēt šādus vārdus no vecā, bezzobainā Grīnhusena mutes. Ja es gribētu, tad no viņa varētu izdibināt daudz ko par inženieri Lasenu, bet es nekā netaujāju.

— Vai inženieris nelika man pateikt, lai es eju uz pilsētu? — Grīnhusens jautāja.

— Nē.

— Lāgiem viņš mani izsauc — ne jau darba dēļ, bet tāpat vien, lai aprunātos. Zelta cilvēks!

Tuvojās vakars. Grīnhusens atkal nožāvājās, ielīda savā būdā un likās gulēt.

No rīta mēs likvidējām sastrēgumu.

— Ejam tālāk uz augšu gar upi! — Grīnhusens uzsauca. Es viņam sekoju. Pēc stundas gājiena ieraudzījām kalnu ciemata mājas un arumus. Pēc dīvainas domu asociācijas es atcerējos Grīnhusena aitu.

— Vai te tu atradi savu aitu? — es vaicāju. Grīnhusens paskatījās uz mani.

— Te? Nē. Daudz tālāk. Pie pašas robežas, kur ir Truvatna.

— Vai tad Truvatna nav kaimiņu novadā?

— Vienalga, taču ļoti tālu.

Pēkšņi Grīnhusens nolēma tālāk iet viens pats. Viņš apstājās un pateicās par pavadonību.

— Es labprāt ieiešu tev līdzi tai sētā, — es iebildu. Bet izrādījās, ka Grīnhusens nemaz nedomā iegriezties šajā sētā, savu mūžu tur neesot bijis. Man atlika tikai doties atpakaļ uz pilsētu.

Es tā arī darīju un atgriezos pilsētā pa to pašu ceļu, pa kuru biju atnācis.

VI

Šāds darbs mani neapmierināja, es to pat neuzskatīju par darbu. Jāstaigā tikai gar upmalu turp un atpakaļ un jāizjauc nelieli sastrēgumi. Pēc katra šāda gājiena es atgriezos atpakaļ pilsētiņā, kur biju noīrējis istabu. Man bija tikai viens paziņa —nesējs, kas vienlaikus bija arī izsūtāmais viesnīcā, kur dzīvoja inženieris Lasens; tas bija dūšīgs puisis ar bērna acīm un milzīgām dūrēm, viņš varēja izplest pirkstus vienpadsmit collu platumā. Bērnībā viņš esot kritis un stipri sasitis galvu, tāpēc nespējot gūt dzīvē panākumus, vienīgi derot smagu nastu nešanai. Ar viņu es lāgu lāgiem aprunājos, citādi man pilsētā nebija neviena, ar ko patērzēt.

Ak, šī mazā pilsētiņa!

Ja ūdens upē pacēlies, visā pilsētiņā dzirdama nerimtīga šalkoņa un pati pilsētiņa šķiet it kā sadalīta divās daļās. Cilvēki dzīvo koka mājelēs gan dienvidu, gan ziemeļu pusē no šās šalkoņas un kaut kā iztiek no dienas dienā. Neviens no daudzajiem bērniem, kas skrien pāri tiltam uz veikalu, nav noskrandis, visi liekas paēduši un piemīlīgi. Visjaukākās ir izstīdzējušās, garkājainās pusaudzes — tās ir tieviņas un līksmas, aizņemtas cita ar citu un savām meiteņu darīšanām. Brīžiem viņas apstājas tilta vidū, skatās lejā uz sastrēgušajiem baļķiem un uzmundrina plostniekus skaļiem saucieniem. Pēc tam skuķes laiž vaļā smieklus un piebiksta cita citai ar elkoni.

Taču putnu te nav.

Dīvaini, bet te nav neviena putna. Klusajos vakaros, saulei rietot, kanālā spīguļo spoguļgluds ūdens, dziļš un nekustīgs. Virs tā lidinās odi un naktstauriņi, atainojas krastmalas koki, bet šais kokos neredz neviena putna.

Varbūt tur vainīga upes šalkoņa, kas pārmāc visas citas skaņas, un putniem nepatīk, ka tie nedzird paši savu dziesmu. Un tā nu iznāk, ka vienīgie spārnaiņi te ir odi un mušas. Dievs vien zina, kāpēc pat žagatām un vārnām netīk šī pilsētiņa.

Ikvienas mazpilsētas iedzīvotājiem katru dienu gadās kāds iegansts, lai satiktos; lielā pilsētā šim nolūkam noder promenāde, bet Rietumpiekrastes pilsētās — pasta tvaikonis. Tur nemaz nav iespējams neierasties piestātnē, kad pienāk pasta tvaikonis.

Taču šajā mazajā pilsētiņā, kas atrodas trīs jūdzes attālu no jūras, turklāt to no visām pusēm ieskauj kalni, ir upe. Vai ūdens līmenis šonakt cēlies vai krities? Vai baļķu sastrēgumu līdz vakaram izdosies likvidēt? Tas viss mūs ļoti interesē. Taisnība, šeit vēl ir dzelzceļa atzarojums, bet kur tas der, ja tepat izbeidzas un vagoni iesprūst kā korķi pudeles kaklā. Un šie vagoniņi! No ārienes tīri glīti, bet cilvēkiem kauns tajos braukt, jo tie ir vecmodīgi un sagrabējuši, tajos pat nevar apsēsties, nenoņemot cepuri.

Jā, te ir arī tirgus, baznīca, skola un pasts. Un vēl kokzāģētava un kokapdares fabrika. Un apbrīnojami daudz veikaliņu.

Cik bagāta pilsētiņa! Es te esmu svešinieks, tāds esmu visur, tomēr bez upes varu uzskaitīt vēl daudz ko. Vai pilsētiņa kādreiz bijusi lielāka nekā patlaban? Nē, nekad, jau divarpus gadsimtu tā ir tikai mazpilsēta. Toties senāk te starp sīkajiem ļautiņiem dzīvojis kāds dižvīrs, vietējais valdonis, tas braucis karietē ar sulaiņiem uz kāpšļiem, — bet tagad mēs te visi esam vienādi. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka mēs esam vienādi ar inženieri Lasenu, koku pludināšanas uzraugu, kurš var atļauties īrēt viesnīcā divistabu numuru.

Man nav nekā, ko darīt, tāpēc nododos pārdomām.

Te ir viens liels nams, aptuveni divsimt gadu vecs, to cēlis Ole Olsens Ture.

Nams tiešām ir milzīgs, tam ir divi stāvi, un tas aizņem veselu kvartālu; tagad to izlieto par noliktavu. Toreiz, kad namu cēla, te vēl bija daudzi koki resniem stumbriem, cietiem kā dzelzs, tajos pat cirvi nevarēja iecirst. Un šai namā ir zāles un kambari kā īstā pilī. Te valdījis Ture, dižākais no dižākajiem.

Laiki mainījās, mājas cēla ne tikai lielas, tās vairs nebija vienīgi patvērums no lietus un aukstuma, bet priecēja arī acis. Upes viņā krastā ir veca ēka ar ampīra stilā celtu verandu, ko rotā kolonnas un frontons. Ēkas arhitektūra gan nav nevainojama, tomēr ēka izskatās skaista un slejas kā balts templis pret zaļajiem kalniem. Manu uzmanību saista vēl viena māja. Tā atrodas pie tirgus laukuma.

Divviru parādes durvis rotā senlaicīgas aplodas un rokoko stila spogulis Luija XVI stilā. Pie durvīm ir plāksnīte ar arābu cipariem rakstītu gadskaitli — 1795. Lūk, kad šeit sākušās pārmaiņas! Tātad šajā mazpilsētiņā dzīvojuši cilvēki, kas bez telegrāfa un tvaika mašīnām spējuši sekot laika garam.

Pēc tam šeit sāka celt mājas, lai būtu patvērums pret sniegu un lietu, nevis aiz kādiem citiem nolūkiem. Tās nebija nedz lielas, nedz glītas. Cēlējiem rūpēja vienīgi tas, lai pēc šveiciešu parauga sagādātu pajumti sievai un bērniem. Un no šīs nenozīmīgās Alpu tautas, kas visā savā vēsturē nekā izcila nav radījusi, mēs iemācījāmies noniecināt sava mitekļa ārējo izskatu, tiklīdz to noniecināja klaidoņi tūristi. Kam vajadzīgs baltas, templim līdzīgas mājas skaistums? Nevienam no tā nedz silts, nedz auksts, ja šāda māja tik jauki balto pret zaļajiem kalniem. Un kam vajadzīgs pārlieku lielais nams, kas saglabājies no Oles Olsena Tures laikiem? Tajā taču varētu izbūvēt divdesmit dzīvokļu!

Mēs esam slīdējuši zemāk un zemāk. Toties kurpnieki priecājas — nevis tāpēc, ka mēs esam vienādi lieli, bet tāpēc, ka esam vienādi mazi. Tā nu tas ir!

Pa garo tiltu ir labi staigāt, tas ir līdzens kā grīda, jā, pa to bez bažām var pastaigāties pat jaunas dāmas. No tilta paveras skats uz visām pusēm, tas ir lielisks novērošanas punkts dīkdieņiem.

No augšas līdz mums, plostniekiem, kas likvidē baļķu sastrēgumu, atskan saucieni. Taču no augšteces peld šurp aizvien jauni baļķi, un sastrēgums top lielāks un lielāks, dažkārt vienā vietā sablīvējas pāri par simt baļķu. Ja veicas labi, plostnieki drīz likvidē sastrēgumu. Bet, ja neveicas, tad baļķi var aizraut nelaimīgo plostnieku līdz ūdenskritumam un tur viņš aiziet bojā.

Desmit vīru ar ķekšiem atbrīvo sastrēgušos baļķus, visi ne vienreiz vien iekrituši ūdenī, tāpēc izmirkuši līdz ādai. Priekšstrādnieks norāda, kurš baļķis jāatbrīvo vispirms, bet lāgiem mēs no tilta samanām, ka tur lejā nav vienprātības. Šajā troksnī mēs nekā nevaram sadzirdēt, taču redzam, ka vispirms tiek atbrīvots pavisam cits baļķis, jo kāds pieredzējis pludinātājs devis savu norādījumu. Es, kas saprotu viņa izrunu, it kā dzirdu, ka viņš pikti un noteikti saka: «Vispirms jāatbrīvo to tur!»

Desmit acu pāru pievēršas jaunajam baļķim un seko tā ceļam citu baļķu jūklī; ja viņi vienojas, tad baļķī iecērtas desmit ķekšu. Tādos mirkļos ar ķekšiem apspraudītie baļķi atgādina arfu ar saspringtām stīgām, no desmit mutēm atskan vienots sauciens:

«Heisā!» Visi reizē velk, un baļķis tikko manāmi izkustas. Jauns vilciens un kliedziens, baļķis vēl mazliet paslīd uz priekšu. Šķiet, ka desmit skudras nopūlas ap vienu zariņu. Beidzot baļķis aizpeld lejup pa straumi.

Taču gadās baļķis, kuru it nemaz nevar izkustināt, bet atbrīvot vajag tieši to. Tad plostnieki apstājas tam apkārt un ietriec tajā savus ķekšus. Citi grūž, un citi velk. Ja baļķis ir sauss, to saslapē, lai tas labāk slīdētu. Tagad ķekši vairs neslejas stingrā kārtībā kā arfas stīgas, tagad tie krustojas kā zirnekļa tīmekļi.

Reizēm augu dienu atskan šie saucieni, tie apklust tikai pusdienas laikā. Jā, reizēm tie skan pat vairākas dienas. Pēc tam mūsu dzirde uztver citas skaņas — cirvja klaudzienus. Kāds sasodīts baļķis tā iesprūdis, ka to nekādi nevar izkustināt, un, lai likvidētu sastrēgumu, šis baļķis jāsacērt. Jācērt nav ilgi, citu baļķu spiediens drīz salauž iespītīgo baļķi kā skaliņu, un viss milzīgais haoss sakustas. Šādā brīdī plostnieki pārtrauc darbu un vērīgi raugās, kas notiek: ja sāk kustēties tā sastrēguma daļa, kur viņi stāv, tad viņiem kaķa veiklumā jālec uz drošāku vietu. Šāds darbs ik dienu, ik stundu prasa ārkārtīgi lielu spraigumu, dzīvība un nāve ir paša plostnieka rokās.

Taču šī pilsēta, lai arī dzīva, tomēr ir mirusi.

Šāda mirusi pilsēta ir tik nožēlojama, jo cenšas pierādīt, ka ir vēl dzīva. Tāda ir Brige, tādas ir daudzas pilsētas gan Holandē, gan Dienvidvācijā, gan Ziemeļfrancijā, gan Austrumos. Stāvot šādas pilsētas galvenajā laukumā, tu, cilvēks, pats sev saki:

«Rau, kādreiz šī pilsēta bijusi dzīva, es joprojām satieku cilvēkus uz ielām!»

Lūk, kas ir dīvaini, — mūsu pilsēta ir aizmirsta, to ieslēdz kalni, tomēr arī te ir savas skaistules un godkārīgi vīrieši kā visās citās pilsētās. Tikai dzīve te ir tik ērmota — cilvēki ar saliektiem pirkstiem, peles acīm un ūdenskrituma šalkoņas aizkurlušām ausīm. Viršos rāpo vabole, ceļā tai pagadās viens otrs dzeltens zāles stiebriņš, vabolei tie šķiet milzu koki. Divi vietējie tirgoņi iet pāri tiltam, viņi, bez šaubām, dodas uz pastu. Viņi nosprieduši kopā nopirkt veselu loksni pastmarku, lai dabūtu atlaidi. Ak, šie pilsētiņas tirgoņi!

Ik dienas viņi savu veikalu skatlogos izliek gatavus apģērbus, audumus un citas preces. Taču es reti redzu kādu pircēju atveram viņu veikalu durvis. «Gan jau atnāks kāds zemnieks no ielejas,» es sākumā nodomāju. Un nebiju maldījies, šodien tiešām redzēju zemnieku, ai, cik tas bija jautrs un pārsteidzošs skats!

Viņš bija ģērbies kā tautas pasakās — īsā kamzolī ar sudraba pogām, pelēkās biksēs ar melnu ādas apšuvumu. Viņš sēdēja mazos ratos, kurus vilka mazs zirģelis, bet ratos stāvēja maza sarkanbrūna gotele, ko droši vien veda pie miesnieka. Visi trīs dzīvie radījumi — cilvēks, zirgs un govs — bija tik mazi un veci, it kā rūķi būtu iznākuši no pazemes pastaigāties starp cilvēkiem, un es nebrīnītos, ja viņi tūdaļ izgaistu manu acu priekšā. Piepeši gotiņa rateļos gari iemāvās. Pat šī skaņa likās nākam no citas pasaules.

Pēc pāris stundām es redzēju šo zemnieku jau bez zirga un bez govs. Viņš iegāja veikalā iepirkties. Es gāju viņam līdzi pie seglinieka un pie stiklinieka Vogta, kas tirgojās arī ar ādām. Šis daudzpusīgais komersants vispirms gribēja apkalpot mani, bet es aizbildinājos, ka vispirms vēlos apskatīt seglus un stiklu, turklāt man nav jāsteidzas. Tad Vogts pievērsās rūķim.

Viņi, kā izrādījās, bija veci paziņas.

— Nu, atkal esi mūsu pilsētā?

— Kā tad, kā tad!

Un viņi sāka runāt par laiku, vēju un ceļiem, par sievu un bērniem, kuriem klājoties tāpat kā jau parasti, par ražas izredzēm, par to, ka upe nedēļas laikā nokritusies veselu ceturtdaļu, par lopu cenām, par grūtajiem laikiem. Tad viņi paņēma ādu, taustīja, grozīja un novērtēja. Un, kad beidzot nogrieza vajadzīgo gabalu un nosvēra, tad rūķim tas likās pārāk smags. Svaru vajagot noapaļot, tās lotes neesot ko rēķināt! Viņi tielējās labu laiku, kā jau piederas. Un, kad beidzot vajadzēja maksāt, zemnieks izvilka īstu pasaku maku, piesardzīgi un uzmanīgi izņēma no tā šiliņu pēc šiliņa; vairākas reizes abi tos pārskaita, tad rūķis aiztaisa maku. Vairāk viņam neesot!

— Tev taču vēl ir sīknauda un arī papīra nauda!

— Papīra nauda? Nē, nē. To nedrīkst mainīt.

Atkal tielēšanās, garas runas, neviens negrib piekāpties, līdz beidzot darījums tiek noslēgts.

— Aplam dārgs gan tas ādas lēveris, — pircējs sūkstījās.

Bet pārdevējs atbildēja:

— Es taču tev ādu gandrīz par velti atdevu! Tikai atceries mani, kad citureiz iebrauksi pilsētā!

Jau vēlā pēcpusdienā es ieraudzīju rūķi atgriežamies mājās pēc saskares ar cilvēkiem. Gotele bija palikusi pie miesnieka. Tagad rati pilni ar saiņiem un maisiem, viņš pats tipina nopakaļ, un bikšu ādas apšuvums pie katra soļa salokās trijstūrī. Vai nu viņš ir aprobežots, vai arī domu pārbagāts, kā mēdz būt pēc iedzeršanas, jo nopirkto ādas sloksni gluži kā aproci ir aplicis ap roku.

Tātad pilsētā atkal ieplūdusi nauda, te bijis zemnieks un pārdevis govi, un par saņemtiem šiliņiem sapircies preces. Tas uzreiz jūtams it visur, to mana trīs vietējie advokāti, trīs vietējās avīzes arī to mana — naudas apgrozījums šodien palielinājies.

Pilsēta dzīvo no šādas neražīgas apgrozības.

Ik nedēļu avīzēs parādās sludinājumi, ka tiek pārdotas mājas, ik nedēļu arī vietējās pašvaldības iestādes publicē sarakstu par mājām, kas nozīmētas ūtrupei. Kā tad tā? Nu tā. Daudz māju maina īpašniekus. Lielās upes akmeņainā ieleja nespēj pabarot šo pilsētu, kas iemitinājusies tajā kā bezmaksas gultasvietā. Ar kādu nejauši pagadījušos govi nekas nav līdzēts. Tāpēc šie šveiciešu namiņi, šīs mājeles jāpārdod.

Ja Rietumu mazpilsētā kādam jāpārdod sava māja, tad tas ir liels notikums, vietējie iedzīvotāji sapulcējas uz tilta, sabāž degunus kopā un sačukstas. Te, mūsu mazajā, bezcerīgajā pilsētiņā, neviens ne acu nepamirkšķina, ja viena vai otra māja zaudē sākotnējo īpašnieku. Šoreiz mana kārta, nākamreiz — tava! Un neviens par to neuztraucas.

Inženieris Lasens ienāca manā istabā un teica: jāatnes čemodāns.

— Uzliec cepuri un nāc man līdzi uz staciju.

— Nē, to es nedarīšu, — es atbildēju.

— Nedarīsi?

— Nē. Viesnīcā ir nesējs. Es labprāt novēlu viņam nopelnīt.

Ar to pilnīgi pietika, jo inženieris bija ļoti jauns, viņš raudzījās uz mani un klusēja. Bet, tā kā viņš bija iecirtīgs, tad nepiekāpās, tikai mainīja toni:

— Es vēlētos, lai to izdari tieši tu, tev jau tāpēc gabals nenokritīs.

— Nu, tā ir pavisam cita valoda. Es iešu.

Es uzliku cepuri un biju gatavs gājējs. Viņš soļoja pa priekšu, es viņam sekoju.

Pēc desmit minūtēm pienāca vilciens. Tas sastāvēja no trim vagoniņiem, no pirmajiem izkāpa daži pasažieri, bet no pēdējā — kāda dāma. Inženieris piesteidzās un palīdzēja viņai izkāpt.

Es nepievērsu uzmanību tam, kas notiek. Dāmai seju aizklāja plīvurs, rokās viņai bija cimdi, viņa pasniedza inženierim dzeltenu vasaras mēteli. Dāma likās samulsusi, viņa klusi pateica tikai dažus vārdus, turpretī inženieris runāja brīvi un skaļi, pat lūdza, lai viņa paceļ plīvuru. Dāma arī kļuva drošāka un pacēla plīvuru.

— Vai tagad tu mani pazīsti? — viņa jautāja. Es uzreiz kļuvu uzmanīgs, tā bija Falkenberga kundzes balss. Es pagriezos un ieskatījos viņai sejā.

Ak, cik skumīgi ir novecot, justies dzīves atstumtam! Atskārtis, kas stāv manā priekšā, es spēju domāt tikai par sevi — par savu miesas graustu. Es centos turēties taisnāk, palocīties dziļāk. Man bija brūna mazgājamā samta blūze un bikses — šādu apģērbu strādnieki parasti nēsā dienvidos, tikai diemžēl tieši šodien tas nebija mugurā. Kā tas mani apbēdināja un nomāca! Kamēr tie abi stāvēja un runājās, es prātoju, kādēļ inženieris aicināja līdzi uz staciju tieši mani. Varbūt gribēja ietaupīt dzeramnaudu nesējam? Varbūt vēlējās padižoties, ka viņam pašam ir savs kalpotājs?

Varbūt gribēja kundzi iepriecināt, ka viņa te sastop paziņas? Šajā ziņā viņam nebija laimējies: mani ieraugot, kundze pat satrūkās, viņa taču bija cerējusi te paslēpties no paziņām. Es dzirdēju, ka inženieris teica: «Vai redzi, kas viņš tāds? Viņš nesīs tavu čemodānu, dod man bagāžas zīmi!» Bet es nesveicināju, es aizgriežos projām.

Vēlāk es jutos daudz pārāks par inženieri. Es domāju; «Ak, cik dusmīga tagad būs kundze par viņa netaktiskumu! Viņš paņēmis līdzi cilvēku, kas ēdis viņas maizi toreiz, kad viņai pašai bija sava māja. Bet šis cilvēks, izrādās, ir daudz smalkjūtīgāks, viņš novēršas un izliekas viņu nepazīstam. Nez kāpēc visas dāmas līp klāt šim subjektam ar resno dibenu.»

Pūlis uz perona izklīdis. Dzelzceļa kalpotāji novirza vagoniņus uz citām sliedēm un sāk formēt no tiem jaunu vilcienu. Tagad ap mums vairs nav neviena cilvēka.

Inženieris un kundze stāv un runājas. Kādēļ viņa atbraukusi? Kā lai es to zinu! Droši vien tas jaunais vējgrābslis pēc viņas noilgojies un atkal grib viņu iegūt. Varbūt viņa atbraukusi uz savu galvu, lai noskaidrotu attiecības? Laikam gan tas beigsies ar to, ka viņi saderināsies un apprecēsies. Hugo Lasena kungs neapšaubāmi ir bruņinieks un Falkenberga kundze — viņa iemīļota. Tagad rozes vien ziedēs viņas dzīves ceļā!

— Nē, tas nav iespējams! — inženieris smaidīdams izsaucas. — Ja tu negribi būt mana krustmāte, tad esi mana māsīca!

— Cst! — viņa inženieri apsauc. — Sūti projām šo cilvēku.

Tad pie manis pienāk inženieris ar bagāžas zīmi rokā un visai svarīgi pavēl — kā jau priekšnieks savam apakšniekam:

— Aiznes čemodānu uz viesnīcu!

— Klausos! — es atbildu un paceļu cepuri.

Un, nesdams čemodānu, es gudroju: «Tātad viņš vēlas, lai viņa ir krustmāte, paveca krustmāte! Viņam gan vajadzēja būt taktiskākam, es tāds būtu bijis. Es visiem teiktu: «Pie karaļa Hugo ieradies gaišs eņģelis, paraugieties, cik viņa ir jauna un daiļa, viņas pelēkās acis raugās tik grūtsirdīgi, jā, viņas skatiens ir grūtsirdīgs, bet viņas mati mirdz kā jūras viļņi, un es viņu mīlu. Un paraugieties uz viņu, kad viņa smaida! Viņas lūpas ir tik maigas un valgas, reizēm viņa tik nevarīgi smaida! Tagad es esmu karalis Hugo un viņa ir mana mīļotā!»»

Čemodāns nebija smagāks par dažu citu nastu, bet tas bija apsists ar dzelzs stīpām, un šīs stīpas saplēsa manu blūzi. Tad es pateicos liktenim, ka neesmu uzvilcis savu jauno samta blūzi.

VII

Pagāja dažas dienas. Mani nomāca bezdarbība, es dīki slaistījos apkārt; beidzot es griezos pie priekšstrādnieka, lai man iedala kādu darbu. Bet viņš mani noraidīja.

Šādi kungi no proletāriešu vidus ir varen iedomīgi, uz laukstrādniekiem viņi skatās no augšas un necieš tos savā tuvumā. Viņi iet no upes uz upi, dzīvo brīvu dzīvi, algu saņem skaidrā naudā un var atļauties nodzert visu nedēļas peļņu. Arī meitenes viņus labāk ieredz. Tāpat tas ir ar ceļa strādniekiem un visiem fabrikas strādniekiem. Pat amatniekus viņi uzskata par zemākas kārtas cilvēkiem, bet laukstrādniekiem viņu acīs nav nekādas cieņas.

Es, protams, zināju, ka mani pieņems plostnieku brigādē, kad vien gribēšu, — jāgriežas tikai pie darbu uzrauga. Taču man negribējās būt šim cilvēkam pateicību parādā, turklāt tādā gadījumā krietnie plostnieki sagādātu man īstu suņa dzīvi, līdz nebūšu iemantojis viņu labvēlību.

Beidzot pats inženieris griezās pie manis ar tādu uzdevumu, kuru izpildīt bija goda lieta.

Inženieris runāja ar mani laipni un saprātīgi.

— Ilgu laiku ir bijis sauss laiks, upē ūdens krities, baļķu aizvien vairāk sastrēdz. Aizej, lūdzu, pie cilvēka, kas strādā augštecē, un pie tā, kas strādā lejtecē, un norādi viņiem, lai viņi dara, ko var. Es, protams, domāju, ka tu rīkosies tāpat.

— Drīz jau būs lietus, — es teicu, lai kaut ko pateiktu.

— Taču man jārīkojas tā, it kā lietus vairs nekad nebūtu, — inženieris atbildēja ar jaunības nopietnību. — Iegaumē ik vārdu, ko tev teicu. Es pats taču nevaru būt it visur, it īpaši tagad, kad man ir viešņa.

Tad es viņa vārdus uzņēmu tikpat nopietni kā viņš pats un apsolīju darīt visu, kas manos spēkos. — Tātad man vēl nav pienācis laiks izbeigt klaidonību, tālab es paņemu ķeksi un pārtikas sainīti un devos vispirms uz augšteci un tad uz lejteci. Lai velti neēstu maizi, es ņēmos likvidēt aizvien lielākus sastrēgumus, dziedāju, it kā te būtu vesela plostnieku brigāde, un paveicu viens pats vairāku vīru darbu. Es pateicu Grīnhusenam inženiera rīkojumu un viņu krietni sabaidīju. Bet tad sākās lītavas.

Tagad baļķi viegli pārslīdēja pāri krācēm un ūdenskritumiem, tie atgādināja milzīgas, gaišas čūskas, kuras lāgiem izslēja virs ūdens gan galvu, gan asti.

Tagad inženierim bija bezrūpīgas dienas.

Taču es šai pilsētā nejutos kā mājās. Man gan bija pašam savs skabūzītis, taču visapkārt valdīja tāds troksnis, ka nekur nevarēju rast sev mieru. Turklāt jaunie plostnieki, kas dzīvoja šajā mājā, mani nemitīgi tramdīja. Visu šo laiku es cītīgi staigāju gar upi, lai gan man gandrīz nekā nebija ko darīt; es aizlavījos projām no mājas, apsēdos kaut kur zem klints nokares un sāpināju savu sirdi ar domām, ka esmu vecs un visu pamests. Vakaros es rakstīju vēstules saviem paziņām, lai būtu kam pažēloties, taču vēstules nenosūtīju. Tās bija skumjas dienas. Vienīgo mierinājumu radu, staigājot apkārt pa pilsētiņu un vēlāk pārdomājot katru redzēto sīkumu.

Bet vai inženieris vadīja savas dienas bezrūpībā? Es sāku to apšaubīt.

Kāpēc viņš tagad vairs neiet pastaigāties rītos un vakaros ar savu māsīcu? Viņš pat dažreiz apturēja vienu vai otru jaunu dāmu uz tilta un apvaicājas, kā viņai klājas.

To viņš nebija darījis jau veselas divas nedēļas. Paris reižu es viņu satiku kopā ar Falkenberga kundzi, viņa bija tik jauna, glīti ģērbusies un laimīga. Viņa izturējās mazliet izaicinoši un pārāk skaļi smējās. «Viņa acīmredzot vēl nav apradusi ar savu jauno stāvokli, bet rīt vai parīt jau būs citādi.» Ieraudzījis viņu mazliet vēlāk, es dusmojos. Viņa man šķita vieglprātīga, arī drēbes vairs nebija tik jaukas, viņai trūka agrākās piemīlības. Kur palicis maigais skatiens? Tagad tas kļuvis izaicinošs.

Saniknojies es pats sev sacīju; «Viņas acis spīd kā divas laternas pie kabareja durvīm.»

Tagad viņi abi laikam bija viens otram apnikuši, inženieris bieži staigāja viens pats, bet Falkenberga kundze sēdēja viesnīcā pie loga un skatījās uz ielu. Laikam tā paša iegansta dēļ atkal parādījās tuklais kapteinis Brālis, viņam, bez šaubām, vajadzēja uzjautrināt arī citus, ne tikai pašam sevi. Un šī pārliecīgā jautrība bija vainīga, ka mazajā pilsētiņa visu nakti dārdēja viņa smiekli. Taču viņa atvaļinājums beidzās, viņam bija jādodas atpakaļ uz savu daļu. Inženieris un Falkenberga kundze atkal palika divatā.

Kādreiz veikalā es dabūju dzirdēt, ka inženierim Lasenam bijusi maza nesaskaņa ar māsīcu. To veikalniekam stāstīja kāds ceļojošs tirgonis. Taču turīgajam inženierim Lasenam mūsu pilsētiņā bija tik liela cieņa, ka veikalnieks nemaz negribēja ticēt šim notikumam un šaubīdamies vaicāja:

— Viņi droši vien jokojās. Vai jūs pats to dzirdējāt? Kad tas notika?

— Mana istaba ir blakus inženiera istabai, tātad gribot negribot dzirdēju, ko viņi tonakt runāja, — viņš stāstīja. — Nav nekādu šaubu, viņi nesapratās, taču tā nebija nekāda lielā ķilda, gluži otrādi — pavisam maza. Viņa tikai teica, ka viņš vairs neesot tāds, kāds bijis agrāk, viņš esot pārvērties, un viņš atbildēja, ka te, pilsētā, nevarot būt tāds, kāds gribētu būt. Un tad viņa lūdza, lai viņš atlaižot kādu strādnieku, kas viņai esot ļoti nepatīkams, droši vien kādu plostnieku. Un viņš to apsolīja.

— Tad nu gan ir sarunu viela naktī! — veikalnieks noteica.

Tirgonis noteikti bija dzirdējis kaut ko vairāk nekā pateica, to varēja manīt no viņa sejas.

Vai tad es pats nebiju manījis, ka inženieris ir pārvērties? Viņš toreiz stacijā bija izskatījies tik priecīgs un skaļi runājis, bet tagad iecirtīgi klusēja, kad reizēm paņēma līdzi uz tilta kundzi. Es skaidri redzēju, kā viņi tur stāvēja un lūkojās katrs uz savu pusi. Ak tu debestiņ, cik nepastāvīga ir mīlestība!

Sākumā viss bija labi. Viņa runāja: «Cik te ir skaisti, cik plata upe un liels ūdenskritums, cik burvīga šalkoņa, cik maza pilsētiņa, ielas un cilvēki, bet galvenais — tu esi te!» Un viņš atbildēja: «Jā, un arī tu esi te!» Ak, cik viņi bija uzmanīgi viens pret otru! Bet pamazām laime viņus pārsātināja, viņi pārvērta mīlestību par preci, ko pārdod pa metriem, — tik neprātīgi viņi bija. Ar katru dienu viņam kļuva skaidrs, ka beigas būs bēdīgas. Pilsētiņa bija tik maza, un viņa māsīca te svešiniece, viņš nevarēja visur viņu pavadīt, vajadzēja lāgiem šķirties un retumis — protams, tikai ļoti reti — pusdienot atsevišķi. Ceļojošajam tirgonim laikam gan bija pašam savas domas par šo brālēnu un māsīcu. Pilsētiņa taču ir tik maza! Un viņa — nē, viņa to nespēja saprast! Vai pilsētiņa pa šo laiku nav pārvērtusies, kļuvusi vēl mazāka? Nē, mīļais draugs, tu pats esi pa šo laiku pārvērties!

Kaut gan lietus bija krietni nolijis un pludināšana veicās lieliski, tomēr inženieris devās nelielās pastaigās augšup un lejup gar upi. Varēja domāt, ka viņš labprāt grib būt projām no mājas. Arī viņa seja šajā laikā bija gaužām sadrūmusi.

Kādu dienu inženieris mani aizsūtīja pie Grīnhusena, lai atvedu viņu uz viesnīcu.

«Vai tiešām grib atlaist viņu?» es domāju. «Bet kundze taču ne reizi nebija redzējusi Grīnhusenu kopš savas atbraukšanas. Ko viņš nodarījis?»

Es atvedu Grīnhusenu uz pilsētu. Viņš tūdaļ pieteicās pie inženiera, inženieris uzvilka mēteli, un abi devās projām uz upes augšteci.

Vēlāk Grīnhusens atnāca pie manis un acīmredzot gribēja pastāstīt kādas jaunas ziņas, bet es nekā nevaicāju. Vakarā plostnieki pacienāja Grīnhusenu ar degvīnu, un viņam atraisījās mēle.

— Kas gan tā par māsīcu, kas atbraukusi pie inženiera kunga? Vai viņa drīz netaisīsies projām? Ar šitādām māsīcām ir tīrais negals, — Grīnhusens mēļoja. — Būtu labāk, ja viņš atvestu sievieti, ar ko nolēmis precēties! To es viņam pateicu.

— Vai tu viņam tā pateici? — kāds iejautājās.

— Jā, tieši tā. Un runājos ar inženieri gluži tāpat kā ar jebkuru no jums, — Grīnhusens plātījās. — Kā jūs domājat, kādēļ viņš lika mani atsaukt? To jūs neatminētu, kauču gudrotu līdz rītam. Jā, viņš mani lika atsaukt tikai tādēļ, lai ar mani apspriestos. Viņš jau arī agrāk ar mani apspriedās.

— Par ko tad viņš ar tevi apspriedās? Grīnhusens piepūtās kā pūslis.

— Es nemaz neesmu tāds muļķis, ka nevarētu runāties ar šitādu vīru. Un neesmu arī uz mutes kritis. «Tev, Grīnhusen, allaž netrūkst laba padoma,» inženieris man sacīja, «te tev būs divas kronas,» Tieši tā viņš sacīja. Un, ja jūs neticat maniem vārdiem, te būs tās divas kronas. Paskatieties!

— Bet par ko tad jūs runājāt? — atskanēja vairākas balsis.

— To Grīnhusens, protams, nedrīkst stāstīt, — es sacīju.

Es sapratu, ka inženieris laikam gan bija izmisis un nomocījies, ka sūtīja mani pēc Grīnhusena. Viņš bija tik maz pieredzējis šajā pasaulē, un, tikko radās šķēršļi, viņam bija nepieciešams kāds, kam izkratīt sirdi. Tagad viņš vienmēr staigāja apkārt nomākts, šķita, it kā viņš gribētu, lai visi saprot, kādas bēdas viņam uzbrukušas. Šis sportists ar atstiepto dibenu bija tikai nožēlojama jaunības parodija, raudulīgs spartietis. Interesanti zināt, kā viņš audzināts.

Būtu viņš vecāks, es viņu daudzkārt attaisnotu. Tagad es viņu droši vien ienīdu viņa jaunības dēļ. Ej nu sazini. Taču man viņš šķita jaunības karikatūra.

Pēc šiem vārdiem gan Grīnhusens, gan visi pārējie paskatījās uz mani.

— Varbūt nedrīkstu arī,— Grīnhusens svarīgi noteica. Taču plostnieki sāka iebilst.

— Kāpēc nedrīkst? Mēs nemaz nedomājam stāstīt to tālāk.

— Skaidrs, — vēl kāds iebildās. — Bet varbūt tu pats esi viens no tiem, kas tenko un visu atstāsta inženierim?

Tad Grīnhusens sadūšojās un sacīja:

— Es stāstīšu to, ko pats gribu, velti neprašņā. Stāstīšu tieši tik, cik man patiks.

Jā. Nestāstīšu neko citu kā tikai to, kas notika. Un, ja nu tu tik gaužām uzstājies, tad inženieris tev paziņos tādu jaunumu, ka tu atkritīsi augšpēdu. To viņš noteikti darīs, tikai drusku pacieties. Un, ja nu es pastāstu šo to, tad tā ir skaidra patiesība. Jā. Un, ja tu zinātu to, ko zinu es, tad šī māsīca sagādā inženierim tikai nepatikšanas, viņas dēļ inženieris pat nedrīkst doties uz pilsētu. Tā iet ar tādām māsīcām!

— Nu kā tad! Kā tad! — plostnieki atbildēja, lai nomierinātu Grīnhusenu.

— Kā jūs domājat, kāpēc viņš mani atsauca? Jā, tur viņš sēž — šis tips, kas atnāca pēc manis! Bet viņu pašu drīz atsauks, inženieris lika man to saprast. Vairāk es nekā neteikšu. Un, kā jau sacīju, inženieris man ir tikpat kā tēvs, jābūt no akmens, lai to nesaprastu. «Es jūtos tik drūms un nomākts, vai tu nezini, kā remdēt manas bēdas, Grīnhusen?» viņš man sacīja. — «Nē, bet jūs jau pats, inženiera kungs, to zināt vislabāk,» es atbildēju. Tieši tā atbildēju. — «Nē, es nezinu, bet vainīgas šīs sasodītās sievietes,» viņš sacīja. — «Jā, ar sievišķiem grūti tikt galā,» es atbildēju. — «Jā, tiesa kas tiesa,» viņš piekrita. — «Vai tad inženiera kungs nevar dabūt no viņām, ko vajag, un tad ar kāju pa dibenu?» — «Jā, tev ir taisnība, Grīnhusen,» inženieris atteica un kļuva mundrs. Savu mūžu nebiju vēl redzējis, ka cilvēks no pāris vārdiem tā atžirgst. No visas sirds nopriecājos. Lieku galvu ķīlā, ja kaut viens vārds, ko es teicu, nav patiesība. Es sēdēju šitā, kā sēžu tagad, un inženieris sēdēja tur, kur sēž tas tips... Un Grīnhusens aizrāvies mēļoja vienā mēļošanā.

Nākamajā rītā, tikko bija ataususi gaisma, inženieris Lasens mani apturēja uz ielas. Pulkstenis vēl nebija četri.

Es taisījos iet savā parastajā apgaitā augšup pa upi, līdzi nesu ķeksi un pārtikas sainīti. Grīnhusens tagad slaistījās pa pilsētu, un es biju nodomājis apstaigāt arī viņa gabalu līdz pašiem kalniem, tāpēc biju nodrošinājies ar divkāršu pārtikas krājumu.

Inženieris acīmredzot atgriezās no viesībām, viņš smējās un skaļi sarunājās ar saviem ceļa biedriem. Visi trīs bija krietni iereibuši.

— Es jūs panākšu! — viņš uzsauca saviem pavadoņiem, tad pievērsās man un vaicāja:

— Uz kurieni tu iesi? Es paskaidroju.

— Tas nav vajadzīgs, Grīnhusens viens pats tiks ar to galā. Turklāt es tagad sākšu pats visu pārbaudīt. Kā tu drīksti tā rīkoties, neminēdams man par to ne vārda?

Patiesībā viņam bija taisnība, un es lūdzu mani atvainot. Zinot, cik ļoti viņam patīk tēlot priekšnieku un pavēlēt, man vajadzēja būt piesardzīgākam.

Taču mana atvainošanās viņu vēl vairāk sakaitināja, viņš jutās aizskarts, smieklīgi uzbudinājās un teica:

— Lai tas vairs neatkārtotos! Maniem strādniekiem jādara tikai tas, ko es lieku. Es tevi pieņēmu vienīgi tādēļ, lai tev palīdzētu, tu man nemaz nebiji vajadzīgs, un tagad tu man nepavisam neesi vajadzīgs. Es stāvēju un klusēdams skatījos uz viņu.

— Šodien ienāc manā kantorī un saņem aprēķinu! — viņš vēl piebilda un grasījās turpināt savu ceļu.

Tātad mani atlaida! Tagad es sapratu arī Grīnhusena mājienus. Droši vien Falkenberga kundze vairs nespēja izturēt, ka rēgojos viņai acu priekšā un atgādinu viņas māju, tāpēc viņa pierunājusi inženieri, lai mani atlaiž. Bet vai tad es neizturējos taktiski toreiz stacijā, kad nelikos viņu pazīstam? Vai es kādreiz viņu sveicināju, ja satiku uz ielas? Vai mana smalkjūtība neprasīja atzinību?

Un te nu stāvēja šis jaunais inženieris un ar pārspīlētu uzbudinājumu mani atlaida no darba. Man likās — es viņu gaužām labi saprotu: viņš vairākas dienas bija staigājis apkārt, mocīdamies ar šo jautājumu, un visu nakti dzēris, lai iegūtu drosmi.

Varbūt esmu pret viņu netaisns? Var jau būt. Es atkal atcerējos, ka viņš ir jauns, bet es esmu vecs un mani droši vien tirda skaudība. Tāpēc neatbildēju dzēlīgi, kā biju nodomājis, vienīgi teicu:

— Labi, tad es izsaiņošu pārtiku.

Taču inženieris gribēja izmantot šo iespēju un atgādināja man notikumu ar čemodānu:

— Jā, tev ir dīvains paradums teikt «nē», kad es tev ko pavēlu. Neesmu pie tā pieradis. Un, tā kā neesmu drošs, vai tas atkal neatkārtojas, būs labāk, ja tu aizbrauksi.

— Labi jau, labi, — es atbildēju.

Viesnīcas logā es pamanīju kādu baltu stāvu un nodomāju, ka tur Falkenberga kundze laikam mūs novēro. Tāpēc vairāk nekā neteicu.

Taču inženierim pēkšņi ienāca prātā, ka uz ielas taču nevar ar mani norēķināties, tādēļ mums vēl būs jāsatiekas. Viņš jau laipnāk sacīja:

— Tātad atnāc šodien pēc algas. Vai esi jau aprēķinājis, cik tev pienākas?

— Nē, izlemiet pats, inženiera kungs.

— Jā, jā, — viņš apmierinājies noteica. — Patiesībā tu esi krietns vīrs, cita nekā nevaru sacīt. Bet dažādi apstākļi... turklāt tā nav mana vēlēšanās, tu jau zini, tie sievišķi... es gribēju teikt, dāmas... Ak, cik viņš vēl bija jauns! Un cik nesavaldīgs!

— Nu, ar laburītu! — Viņš piepeši pamāja ar galvu un aizgāja.

Diena pagāja nemanot, es aizklīdu uz mežu un nosēdēju tur ilgi, tāpēc neaizgāju pie inženiera pēc aprēķina. Nebija nekāda steiga, laika man diezgan.

Kurp lai es tagad dodos?

Līdz šim pilsētiņa man nemaz nepatika, bet nu piepeši tā mani saistīja, un es labprāt paliktu te vēl kādu laiku. Starp tiem diviem cilvēkiem, kurus es dažas nedēļas ar interesi vēroju, tagad sākās nesaskaņas, kas zina kā tās beigsies. Es pat gudroju, vai neiestāties par mācekli pie kalēja, tad es varētu palikt pilsētā, bet tāds darbs mani saistītu visu dienu, laupītu man brīvību, turklāt mācību laiks prasītu vairākus gadus no mana mūža. Un šo gadu man vairs nebija palicis tik daudz.

Es ļāvu laikam iet savu gaitu. Atkal bija iestājušās saulainas dienas. Es dzīvoju tai pašā istabā, savedu kārtībā savu apģērbu, pie drēbnieka pasūtīju jaunu uzvalku, Kādu vakaru pie manis ienāca kāda no kalponēm un piedāvājās salāpīt visu, kas man lāpāms, bet es tikai jokojos un parādīju viņai, cik pats esmu šajā ziņā izdarīgs.

— Re, vai nav smuks ielāpiņš?

Pēc brītiņa uz kāpnēm atskanēja smagi soļi, kāds jau raustīja manu durvju rokturi.

— Taisi vaļā!

— Tas ir Henriks, viens no plostniekiem, — kalpone paskaidroja.

— Vai viņš ir tavs iemīļotais? — es jautāju.

— Nē, pasarg dievs! — viņa izsaucās. — Ja man jāņem šitāds, tad labāk palieku bešā!

— Taisi tak vaļā! — aiz durvīm sauca. Meitene nebija no bailīgajām un teica:

— Lai pastāv vien aiz durvīm! Ko bļauj kā nelabais! Taču durvis mazliet ieliecās, kad viņš atspiedās pret tām ar visu savu augumu.

Kad nu mēs bijām atliku likām izsmējušies par manu lāpīšanas mākslu un meitenes pielūdzēju, viņa sūtīja mani paskatīties, vai gaitenī kāds nestāv, lai viņa varētu mierīgi aiziet. Neviena nebija.

Vēlā pēcpusdienā nokāpu lejā. Tur Grīnhusens ar dažiem plostniekiem iedzēra.

— Paskat, šis ar atvilcies! — mani ieraudzījis, kāds iesaucās.

Tas bija Henriks, viņš gribēja uzrīdīt man savus biedrus. Arī Grīnhusens izturējās tāpat, un visi mēģināja izvest mani no pacietības.

Nabaga Grīnhusens! Viņš tagad vienmēr bija iereibis un nekādi nevarēja izgulēt paģiras. Viņš atkal bija ticies ar inženieri Lasenu, abi gājuši augšup gar upi, pasēdējuši un kādu laiciņu aprunājušies tāpat kā toreiz. Atgriezies no šā gājiena, Grīnhusens rādīja jaunu divkronu banknoti, ko acīmredzot bija dabūjis. Tovakar viņš arī piedzērās un plātījās ar inženiera uzticību. Patlaban Grīnhusens negrieztu ceļu pat karalim.

— Nāc šurp un apsēdies! — viņš man uzsauca. Es apsēdos.

Bet daži no plostniekiem izturējās pret mani nelabvēlīgi. Kad Grīnhusens to pamanīja, viņš tūdaļ apmeta kažoku uz otru pusi un, gribēdams mani kaitināt, atkal sāka stāstīt par inženieri un viņa māsīcu.

— Vai tev iedeva vilka pasi? — viņš jautāja, pamirkšķinādams plostniekiem, lai tie klausās.

— Jā, — es atbildēju.

— Nu jā, to jau es sen zināju, tikai nekā neteicu. Varu galvot, ka uzzināju to pats pirmais šajā pasaulē, bet vai bildu kaut pušplēstu vārdiņu? Inženieris vaicāja: «Dod man padomu, Grīnhusen, vai tu gribi palikt pilsētā tā cilvēka vietā, kuru es atlaidīšu?» — «Kā pavēlēsiet, inženiera kungs, tā es darīšu.» Tieši tā es viņam teicu, vārds vārdā. Bet līdz šim esmu turējis mēli aiz zobiem.

— Vai tevi atlaida? — iejautājās arī viens no plostniekiem.

— Jā, — es atbildēju.

— Un par to māsīcu inženieris arī man prasīja, — Grīnhusens atsāka. — Viņš jau visās lietās man prasa padomu. Un, kad pēdējo reizi sēdējām upmalā, viņš saķēra galvu rokās, kad runāja par to sievišķi. Viņa prasot lepnus ēdienus un dzērienus, tas izmaksājot bargu naudu, bet aizbraukt negribot. Tpū! To es viņam pateicu skaidri un gaiši.

Uzzinājuši, ka esmu atlaists, plostnieki pret mani izturējās labvēlīgāk. Daži varbūt juta pret mani līdzcietību, citi priecājās, ka es aizbraukšu. Viens no plostniekiem pat gribēja mani pacienāt ar degvīnu un uzsauca kalponei, lai atnes glāzi — tīru glāzi, vai saproti? Pat Henrikam uz mani vairs nebija zobs. Mēs saskandinājām. Mēs vēl ilgi te nosēdējām un runājāmies.

— Ej tak pēc algas, — Grīnhusens teica. — Inženieris diezin vai nāks pie tevis.

«Viņam ar mani jānorēķinās,» inženieris teica. «Bet lai neiedomājas, ka es pats iešu pie viņa un piedāvāšu aprēķinu.»

VIII

Tomēr inženieris ieradās pie manis un lūdza viņu atvainot. Ko vēl labāku varēju vēlēties? Starp citu, šādu uzvaru es nemaz nekāroju, man tā bija gluži vienaldzīga.

Tātad inženieris iegriezās manā istabā un teica:

— Lūdzu, ienāc pie manis un saņem savu algu. Turklāt no pasta tev atnesta vēstule.

Kad mēs iegājām inženiera kantorī, es ieraudzīju tur Falkenberga kundzi. Tas mani ļoti pārsteidza, bet es palocījos viņai un paliku stāvam pie durvīm.

— Lūdzu, sēdies! — inženieris teica, piegāja pie galda un paņēma vēstuli. — Lūdzu! Nē, sēdi vien un izlasi vēstuli, es pa to laiku izrēķināšu, cik tev pienākas.

Ja, pat Falkenberga kundze norādīja uz krēslu. Kāpēc abi izskatījās tik satraukti?

Un kāpēc tāda laipnība un «lūdzu» katra vārda galā? Es tūdaļ sapratu. Vēstule bija no kapteiņa Falkenberga.

— Lūdzu, ņem! — kundze teica un pasniedza man papīrnazi.

Es esot aizbraucis no Evrebes ātrāk, nekā kapteinis domājis, un neesot saņēmis savu algu. Man radies iespaids, ka viņam ir naudas grūtības un viņš pirms rudens man nespēs samaksāt. Tagad viņš mani ļoti lūdzot pēc iespējas drīzāk atgriezties Evrebē, ja neesmu saistīts citur. Viņš gribot krāsot galveno māju un citas ēkas, un tad sākšoties rudens darbi, turklāt viņš būtu gaužām pateicīgs, ja es būšot ar mieru strādāt mežā. Tagad Evrebē esot tik skaisti, druvās smagas vārpas, un pļavās bieza zāle!

«Lūdzu, atbildi drīzāk uz šo vēstuli. Ar sveicienu — kapteinis Falkenbergs.»

Inženieris bija pabeidzis aprēķinu, viņš grozījās krēslā un raudzījās projām, tad, it kā kaut ko atcerējies, strauji pievērsās saviem papīriem. Viņš acīm redzami nervozēja. Kundze stāvēja, aplūkodama savus gredzenus, tomēr man šķita, ka visu laiku viņa mani slepus vēro. Cik viņi abi bija satraukti!

Beidzot inženieris teica:

— Jā, ko es gribēju sacīt? Ak, tā, vēstule laikam ir no kapteiņa Falkenberga? Kā viņam klājas? Es pazīstu viņa rokrakstu.

— Vai vēlaties izlasīt? — es piesardzīgi jautāju un sniedzu viņam vēstuli.

— Nē, nē, pateicos. Tikai...

Tomēr viņš paņēma vēstuli. Kundze piegāja viņam klāt un, kamēr inženieris lasīja vēstuli, raudzījās tajā pāri viņa plecam.

— Jā, jā, — inženieris teica un pamāja ar galvu. — Tātad viņam klājas labi. Pateicos. — Un viņš grasījās man atdot vēstuli.

Pēkšņi kundze paņēma vēstuli un sāka to lasīt. Vēstule mazliet trīsēja viņas rokās.

— Tātad viss būtu nokārtots, — inženieris man sacīja. — Lūdzu, te būs tava nauda. Nezinu, vai esi ar to apmierināts?

— Jā, pateicos.

Inženieris, kā likās, atviegloti uzelpoja, jo kapteiņa Falkenberga vēstule attiecās tikai uz mani. Viņš gribēja manu atlaišanu mīkstināt un teica:

— Ja tu kādreiz ieradīsies te, tad zināsi, kur mani atrast. Pludināšanas sezona jau tik un tā drīz beigsies. Pēdējā laikā atkal iestājies sauss laiks.

Kundze stāvēja un lasīja. Pareizāk sakot, nelasīja, jo viņas acis bija stingas, viņa tikai skatījās uz vēstuli un kaut ko domāja. Nez par ko viņa domāja?

Inženieris nepacietīgi pavērās viņā un izsmējīgi sacīja:

— Mīļā, vai gribi šo vēstuli iemācīties no galvas? Šis cilvēks taču gaida.

— Atvaino! — kundze teica un samulsusi aši pasniedza man vēstuli. — Es aizmirsos.

— Jā, laikam gan, — inženieris piebilda. Es palocījos un aizgāju.

Vasaras vakaros pa tiltu pastaigājās daudz ļaužu — skolotāji un veikalnieki, labāko aprindu jaunavas, bērni. Es arī tur eju, tikai vēlā vakarā, kad tilts ir jau tukšs, staigāju šurpu turpu un nostāvu stundas divas, klausīdamies ūdenskrituma šalkoņā.

Patiesībā man cita nekā nav ko darīt, bet manas smadzenes tagad atpūtušās no šādas laiskas klaiņošanas un laba miega, tāpēc tajās rosās dažādas domas. Vakar vakarā es pavisam nopietni apņēmos aiziet pie Falkenberga kundzes un sacīt: «Brauciet prom no šejienes ar pirmo vilcienu, kundze!» Šodien es pats sevi izsmeju par šādu aplamu iedomu un teicu: «Brauc pats projām no šejienes ar pirmo vilcienu, cienījamais kungs! Vai tad tu esi viņai padomdevējs? Cilvēkam taču jārīkojas saskaņā ar savām tieksmēm.»

Vakarā es atkal sadevu sev piparus. Es sāku kaut ko dungot, bet pats gandrīz nedzirdēju savu balsi, to pārmāca ūdenskrituma šalkoņa. «Ej pie ūdenskrituma, ja gribi dziedāt!» es sev dzēlīgi sacīju un sāku smieties. Ar šādām bērnišķībām es kavēju laiku.

Tālu no jūras ūdenskrituma šalkoņa iedarbojas uz dzirdi tāpat kā krasta bangu dārdi. Taču krasta bangas var sisties gan spēcīgāk, gan vājāk, turpretī ūdenskrituma šalkoņa it kā notrulina dzirdi, savā bezjēdzīgajā vienmuļībā tā ir tīra idiotisma izpausme. Cik pulkstenis? Vai ir diena vai nakts? Jā, protams. Ja uzliktu akmeni uz ērģeļu taustiņiem un pēc tam aizietu savu ceļu, iznāktu tas pats.

Lūk, ar kādām bērnišķībām es īsināju laiku.

— Labvakar! — Falkenberga kundze sacīja un apstājās man blakām.

Nejutos sevišķi pārsteigts, it kā būtu viņu gaidījis. Spriežot pēc tā, kā viņa lasīja sava vīra vēstuli, varēja noprast, ka viņa kaut ko uzsāks.

Kundzes atnākšanu es varēju izskaidrot tikai divējādi: vai nu atgādinājums par mājām viņu vērtis maigu un sentimentālu, vai arī viņa vēlējās inženierī uzjundīt greizsirdību. Varbūt viņš tagad stāv pie loga un vēro mūs, jo mani taču sauc atpakaļ uz Evrebi. Varbūt viņa jau vakar, tik rūpīgi lasīdama vīra vēstuli, gribēja padarīt inženieri greizsirdīgu?

Taču izrādījās, ka neviens no maniem dziļdomīgajiem minējumiem nav pamatots.

Falkenberga kundze gribēja satikt tieši mani un atvainojās, ka viņas dēļ esmu atlaists.

Vai tad šāds nenozīmīgs notikums viņu satrauca?

Vai viņa bija tik vieglprātīga, ka nesaprata, kādā nožēlojamā stāvoklī pati nonākusi? Pie joda, kāda viņai daļa gar mani!

Biju nodomājis strupi atbildēt un norādīt uz vilcienu. Taču pēkšņi atskārtu, ka viņa atgādina bērnu, kas neatbild par savu rīcību.

— Tagad tu brauksi uz Evrebi, — viņa sacīja, — un es gribēju... Hm... Tu droši vien jūties apbēdināts, ka tev jābrauc prom no šejienes? Nē? Tu taču nezini, ka tevi atlaida manis dēļ, jo es...

— Tam nav nekādas nozīmes.

— Nē, nē. Bet tagad tu zini. Es gribēju pati tev to pateikt, pirms tu aizbrauc uz Evrebi. Tu taču saproti, man bija mazliet neērti, ka tu...

Viņa saminstinājās.

— ...ka es te biju. Jā, jums tas nevarēja būt visai patīkami.

— ... ka es tevi šeit redzu. Tikai mazliet nepatīkami. Tāpēc, ka tu zināji, no kurienes esmu. Tad es lūdzu inženieri, lai viņš tevi atlaiž. Nedomā, ka viņš to gribēja, tomēr izpildīja manu vēlēšanos. Nu es ļoti priecājos, ka tu brauc uz Evrebi.

Es teicu:

— Bet, kad kundze atgriezīsies mājās, tad tikpat nepatīkami būs mani redzēt tur.

— Mājās? Mājās es neatgriezīšos. Klusums.

Viņa sarauca uzacis. Tad pamāja man, viegli pasmaidīja un grasījās iet projām.

— Tātad tu mani atvaino! — viņa piebilda.

— Vai jums ir kaut mazākie iebildumi, ka es braucu pie kapteiņa? — es jautāju.

Viņa apstājās un skatījās man tieši sejā. Kāda rīcība būtu pareiza? Trīs reizes viņa bija pieminējusi Evrebi, varbūt cerēja, ka es izdevīgā brīdī aizlikšu par viņu kādu labu vārdu? Jeb varbūt gribēja, lai es turp nebraucu?

— Nē, nē, man nav nekādu iebildumu! Brauc vien! — viņa teica.

Tātad Falkenberga kundze nebija nedz sentimentāla, nedz aprēķinātāja. Bet varbūt bija kā viena, tā otra? Un ko es biju ieguvis, mēģinādams uzvedināt viņu uz atklātību? Vai nu viņa paliek te, vai kaut kur citur — kāda man tur daļa?

«Tu staigā apkārt okšķerēdams,» es sevi rāju. «Tu iedomājies, ka viņa tev ir tikai romānu varone, bet kā atplauka tava novītusī dvēsele, kad viņa raudzījās tevī! Man kauns no tevis! Lai rīt no tevis te nebūtu ne miņas!»

Tomēr es neaizbraucu.

Tiesa, es okšķerēju un visur uzglūnēju, lai tikai kaut ko dzirdētu par Falkenberga kundzi, daudzas naktis es sevi nomocīju ar pārmetumiem un noniecināšanu. Jau rīta agrumā es domāju par viņu. Diez vai viņa piecēlusies? Vai labi gulējusi? Vai šodien brauks atpakaļ uz mājām? Un tai pašā laikā es iecerēju daudzus plānus. Varbūt varētu dabūt darbu tajā viesnīcā, kur viņa mājo? Varbūt aizrakstīt piederīgajiem, lai man atsūta jauno uzvalku? Apģērbties par kungu un apmesties tajā pašā viesnīcā, kur dzīvo viņa? Šī pēdējā iedoma satriektu manu dzīvi pašos pamatos un mani jo vairāk attālinātu no kundzes. Bet tieši šī iedoma mani urdīja visvairāk, tik negudrs es biju.

Es sāku draudzēties ar viesnīcas izsūtāmo vienīgi tāpēc, ka viņš dzīvoja viņai tuvāk nekā es. Tas bija liels, spēcīgs puisis, viņš devās sagaidīt vilcienu un ik pēc pāris nedējām atveda uz viesnīcu kādu ceļojošu aģentu. Viņš man nevarēja pastāstīt neko jaunu, es arī viņu neiztaujāju un nekad neizaicināju. Turklāt viņš bija diezgan aprobežots, toties dzīvoja zem tā paša jumta, kur dzīvoja kundze. Un tieši šī draudzēšanās ar izsūtāmo kādu dienu sagādāja man izdevību daudz ko uzzināt par Falkenberga kundzi, turklāt no viņas pašas mutes.

Tātad ne jau visas dienas šajā mazajā pilsētiņā bija veltīgi aizvadītas.

Kādu rītu es kopā ar izsūtāmo braucu atpakaļ no stacijas. Ar rīta vilcienu bija ieradies kāds ievērojams ceļotājs; lai aizvestu smagos pelēkos čemodānus, vajadzēja zirgu un ratus.

Es palīdzēju iekraut čemodānus, un, kad piebraucām pie viesnīcas, izsūtāmais paskatījās uz mani un teica:

— Palīdzi man ienest iekšā šos čemodānus, tad es tevi vakarā pacienāšu ar pudeli alus.

Čemodānus vajadzēja uznest otrajā stāvā bagāžas glabātavā, atbraucējs jau mūs tur gaidīja. Čemodānus uznest bija nieks tādiem spēkavīriem kā es un izsūtāmais.

Kad ratos bija palicis tikai viens čemodāns, atbraucējs aizturēja izsūtāmo un deva viņam kādu steidzamu rīkojumu. Es izgāju no glabātavas un paliku stāvam gaitenī.

Viesnīcā es biju svešinieks un negribēju viens pats staigāt te apkārt.

Pēkšņi atvērās inženiera Lasena numura durvis, pa tām iznāca inženieris kopā ar Falkenberga kundzi. Droši vien viņi nesen bija piecēlušies, kailu galvu abi laikam devās brokastot. Nez vai viņi mani bija pamanījuši un pazinuši, varbūt noturējuši par izsūtāmo, bet viņi turpināja aizsākto sarunu. Viņš sacīja:

— Tieši tā. Nekādu pārmaiņu nevar būt. Nesaprotu, kāpēc tu domā, ka esi pamesta.

— Tu ļoti labi to saproti, — kundze atbildēja.

— Nē, nesaprotu. Man šķiet, ka nenāktu par ļaunu, ja tu būtu mazliet priecīgāka.

— Nekas tev nešķiet. Tev itin labi patīk, ka esmu skumīga, ka es ciešu, esmu nelaimīga, jūtos atstāta.

— Tu tiešām esi jukusi! — viņš izsaucās un apstājās pie kāpnēm.

— Jā, šai ziņā tev ir taisnība, — viņa atbildēja.

Ak, dievs, cik muļķīgi viņa atbildēja! Strīdos viņai nekad neveicās! Kāpēc viņa nesaņēmās un neatbildēja viņam skarbi un dzēlīgi?

Viņš stāvēja, glāstīdams ar roku kāpņu margas, tad sacīja:

— Tātad tu domā — man patīk, ka tu esi bēdīga? Patiesībā tas mani ārkārtīgi nomāc. Jau sen nomāc.

— Mani arī. Bet tagad laiks to izbeigt, — viņa teica.

— Ak tā? Tā tu esi runājusi jau agrāk. Arī pagājušajā nedēļā.

— Bet tagad es braukšu projām. Viņš pacēla acis.

— Tu brauksi projām?

— Jā, ļoti drīz.

Viņš droši vien jutās neveikli, ka nav varējis noslēpt prieku par dzirdēto, tāpēc sacīja:

— Esi jautra un bezbēdīga māsīca, tad tev nekur nebūs jābrauc!

— Nē, es braukšu. — Viņa pagāja viņam garām un nokāpa lejā.

Inženieris viņai sekoja.

Tad iznāca izsūtāmais, un mēs abi devāmies laukā.

Pēdējais čemodāns bija vieglāks nekā citi, es lūdzu, lai viņš uznes to augšā viens pats, jo esmu saskrambājis roku. Es palīdzēju viņam uzcelt čemodānu plecos un gāju uz savu istabiņu. Tagad es varēju braukt projām kaut vai rīt.

Tai pašā dienā atlaida arī Grīnhusenu. Inženieris aizsūtījis cilvēku pēc viņa un pārmetis Grīnhusenam, ka viņš nekā nedarot, tikai slaistoties pa pilsētu un dzerot, tādi strādnieki inženierim neesot vajadzīgi.

Es nodomāju: «Cik ātri inženieris sasparojies!» Viņš bija tik jauns, viņam bija vajadzīgs mierinātājs. Bet tagad, kad apnikusī māsīca aizbrauks, mierinātājs vairs nebūs vajadzīgs. Varbūt aiz vecuma esmu netaisns pret viņu?

Grīnhusens jutās ļoti nomākts. Viņš bija cerējis, ka varēs palikt pilsētā visu vasaru un kļūt par inženiera labo roku, bet nu visas cerības vējā. Nē, pludināšanas darbu uzraugs vairs neizturējās pret Grīnhusenu kā tēvs. Viņš smagi pārdzīvoja savu vilšanos. Pie galīgā aprēķina inženieris bija novilcis Grīnhusenam abas iedotās kronas, aizrādīdams, ka tas bijis tikai avanss. Grīnhusens sēdēja traktierī un klāstīja savas bēdas, piebilzdams, ka inženieris norēķinājies kā īsts gnīda. Tad kāds iesmējās un jautāja:

— Kā nu tu iztiksi bez šīm divām kronām?

— Nē, vairāk nekā vienu viņš neuzdrīkstējās atvilkt,— Grīnhusens atbildēja.

Tad visi smējās vēl skaļāk un jautāja Grīnhusenam:

— Vai tā bija pirmā vai otrā krona, kuru viņš atvilka? Taču Grīnhusens nesmējās, bet aizvien vairāk sadrūma.

Ko lai viņš tagad iesāk? Pavasara darbiem jau cilvēki visur bija pieņemti. Viņš vaicāja, uz kurieni es braukšot, un lūdza aizlikt labu vārdu kapteinim Falkenbergam, lai viņu pieņem vasaras darbiem. Pa to laiku viņš palikšot pilsētā un gaidīšot manu vēstuli.

Bet kas notiks ar Grīnhusenu, ja viņš paliks te, pilsētā? viņš galīgi nodzersies.

Tāpēc es nolēmu viņu tūdaļ ņemt līdzi. Galu galā viņš taču bija arī labs krāsotājs. Vai tad es neesmu redzējis, kā viņš nokrāsoja vecās Gunhildas būdu! Tagad viņš varēs man palīdzēt. Gan jau viņu varēs izmantot kapteiņa saimniecībā visu vasaru pie dažnedažādiem darbiem.

Sešpadsmitajā jūlijā es atkal biju Evrebē. Skaitļus es atceros aizvien labāk un labāk — pa daļai tāpēc, ka vecumā vienmēr ir lielāka interese par skaitļiem, un pa daļai tāpēc, ka esmu tagad darba cilvēks, kam jāpatur prātā dienas un datumi. Bet, kamēr sirmgalvis cenšas paturēt atmiņā skaitļus, viņš tikmēr aizmirst citas daudz svarīgākas lietas. Arī es esmu aizmirsis pastāstīt, ka vēstule, kuru man sūtīja Falkenbergs, bija adresēta inženierim Lasenam. Jā gan. Šis apstāklis man šķita ļoti svarīgs. Kapteinis tātad bija uzzinājis, pie kā es strādāju. Es pat nodomāju — varbūt kapteinis arī noskaidrojis, kas vēl uzturas pie inženiera Lasena.

Kapteinis vēl nebija atgriezies no nometnes, viņu gaidīja pārbraucam pēc nedēļas.

Taču Grīnhusenu saņēma laipni. Nilss bija ļoti apmierināts, ka esmu atvedis līdzi biedru, taču neatstāja vis Grīnhusenu manā ziņā, bet uz savu atbildību aizsūtīja uz kartupeļu un rāceņu lauku. Tur darba netrūka — vajadzēja gan ravēt, gan kaplēt. Bez tam arī siena laiks jau klāt.

Nilss bija tikpat cītīgs zemesrūķis kā agrāk. Pirmajā atpūtas brīdī, kamēr zirgi ēda, viņš mani paņēma līdzi un parādīja tīrumus un pļavas. Viss bija apdarīts, bet, tā kā pavasaris šogad bijis vēls, tad timotiņš tikko sāka vārpot un āboliņš — ziedēt.

Nesenais lietus zāli bija sagāzīs veldrē, vietumis tā nebija izslējusies, un Nilss norīkoja puisi pļaut ar mašīnu.

Mēs atgriezāmies mājās gar viļņainajām pļavām un laukiem, klusi šalca ziemas rudzu un miežu vārpas, un Nilss atcerējās no sava skolas laika jaukās Bjernsona vārsmas, ka druvās vasarā vārpas it kā klusi sačukstas un san...

— Nu man laiks vest ārā zirgus, — Nilss atģidās un lieliem soļiem devās pie zirgiem. Pamādams uz druvām ar roku, viņš noteica: — Raža būs lieliska, ja vien to laikus dabūsim zem jumta.

Un tā Grīnhusens devās uz tīrumiem, bet es sāku krāsot. Vispirms nokrāsoju riju un visas citas ēkas, kuras biju nolēmis krāsot sarkanas. Pēc tam noklāju ar eļļas krāsu karoga kārti un lapeni ceriņu saaudzē. Kungu māju biju nodomājis krāsot pašu beidzamo. Tā bija celta vecā, labā gaumē, tā saucamā tiesas namu stilā, ar pamatīgām spārēm un korintisku izgreznojumu virs parādes durvīm. Māja bija krāsota dzeltena, arī tagad kapteinis bija iegādājies dzelteno krāsu. Bet es uz savu atbildību aizsūtīju dzelteno krāsu atpakaļ un lūdzu apmainīt pret citu. Ēkai pēc manas gaumes jābūt pelēkai, bet visiem logu ietvariem un durvīm baltām. Taču lai to izlemj pats kapteinis.

Lai gan visi cilvēki te bija gaužām labi, virēja visai vēlīga un Ragnhildas acis tādas pašas spulgas, tomēr mēs visi izjutām, ka trūkst saimnieku. Tikai Grīnhusens, šis lāga vīrs, to neizjuta. Viņam deva darbu un labi paēst, un viņš jau pēc dažām dienām izskatījās apmierināts un uzbarojies. Viņa vienīgās raizes bija — ka tikai kapteinis pārbraucis viņu neatlaiž.

Taču Grīnhusens palika.

IX

Kapteinis atgriezās. Es patlaban krāsoju otrreiz riju, kad izdzirdu viņa balsi un nolēcu no kāpnēm. Viņš mani apsveica ar atgriešanos.

— Kāpēc tu aizbrauci bez naudas? — viņš vaicāja. Un man šķita — viņš aizdomīgi manī palūkojās, kad jautāja: — Kādēļ tā?

Es īsi un mierīgi atbildēju, ka nemaz neesmu domājis izturēties pret kapteini kā labdaris. Nauda te bija drošās rokās.

Tad viņš atplauka un teica:

— Jā, jā, protams. Tas nudien ir jauki, ka tu atbrauci. Karoga kārts laikam jākrāso balta, vai ne?

Es uzreiz nemaz nevarēju uzskaitīt, ko esmu iecerējis krāsot baltā krāsā, tikai atbildēju:

— Jā, es jau pasūtīju balto krāsu.

— Tiešām? Tas ir labi. Man stāstīja, ka tev līdzi esot biedrs?

— Jā, tikai nezinu, ko jūs par to teiksiet, kapteiņa kungs.

— Lai viņš paliek. Nilss viņu jau nozīmējis darbā. Jūs jau te visu darāt pēc sava prāta, — viņš jokodamies piebilda. — Pēdējā laikā tu strādāji pie pludināšanas?

— Jā.

— Tas gan tev nebija nekāds piemērots darbs.

Bet, it kā nevēlēdamies mani iztaujāt par darbu pie inženiera, viņš spēji mainīja sarunu: — Kad tu sāksi krāsot galveno ēku?

— Pēc pusdienas. Bet vispirms jānokasa vecā krāsa.

— Labi. Un, ja kaut kur atlēcis apšuvums, piesit ar naglām. Vai tīrumos jau esi bijis?

— Jā.

Tur viss ir, kā nākas. Pavasarī esat vareni rāvušies. Tikai vajadzētu lietu, it īpaši tiem laukiem, kas piekalnēs.

— Mēs ar Grīnhusenu gājām garām tādiem laukiem, kur lietus daudz vairāk vajadzīgs nekā te. Lai arī šeit ir paugurains, tomēr mālzeme.

— Jā, tā tas ir. Bet kā tu to zini?

— Es te pavasarī palūkojos apkārt, — es atbildēju. — Dažās vietās parakņāju. Domāju — kapteinis agri vai vēlu tomēr ievilks ūdensvadu savā mājā, tāpēc paskatījos, kur ir ūdens.

— Ūdensvadu? Jā, par to es kādreiz domāju, bet... Jā, pirms dažiem gadiem vēl domāju... Taču visu uzreiz nevarēju paveikt, bet vēlāk radās visādi.... Un šoruden man nauda nepieciešama citām vajadzībām.

Starp uzacīm viņam uz mirkli ievilkās grumba, viņš stāvēja, acis nodūris, un domāja.

— Nu, ja nocirtīšu tūkstoš duču koku, tad ne tikai ūdensvadu ievilkšu, — viņš pēkšņi ierunājās. — Ūdensvads jāievelk mājā un visās saimniecības ēkās, vesels tīkls, vai ne?

— Grunti jums te spridzināt nevajadzēs.

— Ak tā? Nu, gan jau redzēsim. Jā, ko es gribēju sacīt, — tev pilsētā droši vien patika? Pilsētiņa nav nekāda lielā, taču iedzīvotāju diezgan daudz. Viens otrs arī atbrauc.

«Jā, viņš zina, kas šovasar atbrauca pie inženiera Lasena,» es nodomāju. Atbildēju patiesību: man pilsētā nepatika.

— Tiešām nepatika? Tā, tā.

Un, it kā šie mani vārdi rosinātu viņu uz nopietnām pārdomām, viņš stingi lūkojās vienā punktā un sāka klusi svilpot. Tad viņš aizgāja.

Kapteinis bija labā noskaņā un daudz valodīgāks nekā jebkad agrāk, aiziedams viņš man pamāja. Es viņu atkal labi pazinu: enerģisks un noteikts, no jauna interesējās par savu saimniecību, nekad nebija iereibis. Arī man ap sirdi kļuva vieglāk. Nē, viņš nebija pagrimis, tiesa, kādu laiku viņa mājā notika iedzeršana un izlaidības, bet, līdzko viņš saņēmās, tam visam pienāca gals. Arī airis ūdenī izskatās salūzis, tomēr patiesībā ir vesels.

Sākās lietavas, man krāsošanu vajadzēja pārtraukt. Nilsam laimējās vēl līdz lietum ievest visu nopļauto sienu. Tagad mēs visi — gan vīrieši, gan sievietes — noņēmāmies ar kartupeļu kaplēšanu.

Kapteinis pa to laiku uzturējās mājās un savā vientulībā un garlaicībā dažreiz paklinkšķināja savas sievas flīģeli. Lāgiem viņš atnāca pie mums uz lauka, lietussarga viņam nebija, un viņš galīgi izmirka.

Lielisks laiciņš! — viņš jūsmoja. — Raža šogad, šķiet, būs bagāta. — Pēc tam viņš atgriezās mājās savā vientulībā. Nilss mēdza sacīt: «Mums ir daudz labāk nekā viņam.»

Mēs pabeidzām kaplēt kartupeļus un ķērāmies pie rāceņiem. Un, kad pabeidzām šo darbu, arī lietus sāka pierimt. Viss notika pēc mūsu prāta. Būs ražens gads! Gan Nilss, gan arī es tā priecājāmies, it kā Evrebe piederētu mums.

Un nu sākās pļauja, meitas gāja aiz mašīnas un ārdīja nopļauto zaļi, bet Grīnhusens ar izkapti izpļāva tās vietas, kur ar mašīnu nevarēja piekļūt. Es krāsoju kungu māju pelēkā krāsā.

Pienāca kapteinis un vaicāja:

— Kas tā par krāsu, ko tu te lieto?

Ko lai es būtu atbildējis? Es mazliet izbijos un, galvenais, ļoti baiļojos, ka kapteinis aizliegs ēku krāsot pelēku. Un es atbildēju:

— Tā ir tā krāsa, ko liek apakšā... — Kapteinis vairs nekā neteica, un es vismaz ieguvu laiku.

Kad es kungu māju biju nokrāsojis pelēku, bet durvis un logu ietvarus baltus, aizgāju pie lapenes un nokrāsoju to tādu pašu. Taču krāsa klājās nevienādi, cauri spīdēja vecā — dzeltenā krāsa, un sienas izskatījās brūnganas. Karoga kārti gan es nokrāsoju koši baltu. Pēc tam es atgriezos pie Nilsa un dažas dienas palīdzēju novākt sienu. Bija pienācis augusts.

Kad sāku kungu māju krāsot otrreiz, es nolēmu to darīt ļoti agri no rīta, lai lielums jau būtu pabeigts, kad piecelsies kapteinis. Piecēlos trijos, ārā vēl bija rasa, un sienas vajadzēja noslaucīt ar maisu. Es nostrādāju līdz četriem, tad iedzēru kafiju, pēc tam strādāju līdz astoņiem, kad mēdza celties kapteinis. Tad es šo darbu pametu un kādu laiciņu palīdzēju Nilsam. Biju paveicis tik, cik gribēju, un aizlavījos prom tādēļ, lai dotu kapteinim laiku samierināties ar pelēko krāsu, ja viņš gadījumā būtu izkāpis no gultas ar kreiso kāju.

Pēc brokastīm es atkal stāvēju uz kāpnēm un krāsoju, it kā nekas nebūtu bijis.

Pienāca kapteinis.

— Vai tu atkal krāso ar pelēko krāsu? — viņš jautāja.

— Labrīt, kapteiņa kungs! Jā. Bet es lāgā nezinu...

— Pie joda, ko tas nozīmē? Kāp zemē!

Es nokāpu. Taču tagad vairs nebiju apjucis, es jau biju izdomājis, ko teikt vajadzības brīdī, ja vien nojausmas mani nemaldināja.

Vispirms es centos kapteinim iestāstīt, ka ir vienalga, kādu krāsu lieto otrreizējai krāsošanai, bet kapteinis mani pārtrauca un teica:

— Kā tā — vienalga? Dzeltens uz pelēka izskatīsies nejēdzīgi, vai tu to nesaproti?

— Tad varbūt vajadzētu arī ar dzelteno krāsot divas reizes?

— Četras kārtas krāsas? Nē! Un cik tu esi izlietojis cinka baltumu? Vai tu maz zini, ka cinka baltums ir daudz dārgāks par okeru?

Šajā ziņā viņam bija taisnība, es visu laiku baiļojos no šā iebilduma. Tad es teicu skaidri un gaiši:

— Atļaujiet, kapteiņa kungs, nokrāsot māju pelēku.

— Pelēku? — viņš pārsteigts vaicāja.

— Tas atbilst šai mājai un tās novietojumam — pret mežu zaļo fonu. Es neprotu jums lāgā izskaidrot, kapteiņa kungs, bet mājai ir savs stils...

— Pelēks stils?

Viņš nepacietīgi pagājās dažus soļus uz priekšu, tad atkal pienāca man klāt.

Es izlikos vēl vientiesīgāks, bet gudrību droši vien man sūtīja debesis. Es teicu:

— Ak dievs, beidzot es atcerējos! Visu laiku es šo ēku iedomājos tikai pelēku. Šo domu es dzirdēju no jūsu kundzes.

Es viņu uzmanīgi vēroju. Viņš satrūkās kā dzelts un, acis iepletis, stingi raudzījās manī. Tad izvilka kabatas lakatiņu un pielika pie acīm, it kā gribēdams izberzēt gruzīti.

— Kundze? Vai viņa tā sacīja?

— Jā, es to skaidri atceros. Lai gan tas bija sen, tomēr...

— Dīvaini gan, — viņš noteica un devas projām. Es dzirdēju, ka viņš pagalmā skaļi nokāsējas.

Laiks aizritēja, bet es stāvēju un nezināju, ko iesākt. Krāsošanu turpināt es baidījos, lai pagalam nesakaitinātu kapteini. Es iegāju šķūnī, saskaldīju malku, un, kad biju atgriezies pie kāpnēm, kapteinis izbāza galvu pa otrā stāva logu un uzsauca:

— Nu labi, turpini, tik un tā puse jau nokrāsota! Kaut ko tādu gan neesmu vēl redzējis!

Viņš aizcirta logu, lai gan tas pirms tam bija plaši vaļā. Es turpināju krāsošanu.

Pagāja nedēļa, es lāgiem krāsoju, lāgiem grābu sienu. Grīnhusens bija labi iemanījies kartupeļu apkaplēšanā un siena grābšanā, turpretī vezumu sakraut galīgi nemācēja. Toties Nilsam visi darbi sekmēt sekmējās.

Kad es kungu māju jau krāsoju trešo reizi un pelēkās sienas ar baltajiem logu ietvariem vērta māju smalku un kundzisku, kādu pēcpusdienu pie manis pienāca kapteinis. Labu laiku viņš klusēdams vēroja mani, tad izvilka mutautiņu, it kā karstums viņu būtu galīgi nomocījis, un sacīja:

— Nu, ja tu esi jau tiktāl, lai ir arī pelēka. Man jāatzīst, ka viņas gaume nav slikta, ja viņa tā ir teikusi. Kaut gan tas ir ļoti dīvaini. Hm... Hm...

Es neatbildēju.

Kapteinis noslaucīja seju ar kabatas lakatiņu un teica:

— Šodien gan cepina! Jā, ko es gribēju sacīt, kopskats tiešām nav slikts. Viņai bijusi taisnība, es gribēju sacīt — tu esi izraudzījis īsto krāsu. Es skatījos no lejas — nudien skaisti. Nav nekādas jēgas pārkrāsot, ja tik daudz jau padarīts.

— Jums taisnība, kapteiņa kungs. Šī krāsa ļoti izceļ māju.

— Jā, jā, var teikt, ka izceļ. Vai viņa runāja arī par mežu? Es domāju — mana sieva. Ko viņa teica par mājas novietojumu pret zaļo fonu?

— Tas bija tik sen, bet es atceros, ka viņa runāja arī par mežu.

— Tas jau galu galā vienalga. Man jāatzīst, es negaidīju, ka iznāks tik labi. Bet vai tev pietiks baltās krāsas?

— Pietiks. Hm... Es apmainīju dzelteno pret balto. Kapteinis iesmējās, nogrozīja galvu un aizgāja. Tātad nojausma nebija mani maldinājusi.

Tikmēr, kamēr siena vākšana nebija pabeigta, tā aizņēma visu manu laiku. Toties pēc tam Nilss pa vakariem man palīdzēja, lapeni nokrāsoja tieši viņš. Pat Grīnhusens ķērās pie otas. Prast šo darbu viņš neprata un arī pats to apzinājās, tomēr es varēju viņam uzticēt sienas nogruntēšanu. Jā, Grīnhusens bija pavisam atkopies.

Visas ēkas jau bija nokrāsotas, tās vairs nevarēja ne pazīt. Mēs iztīrījām arī ceriņu saaudzi un mazo parku, un viss tagad izskatījās atjaunots. Kapteinis mums sirsnīgi pateicās.

Kad pienāca laiks pļaut rudzus, sākās rudens lietavas; tomēr mēs nepārtraucām ražas novākšanu, jo lāgiem atspīdēja arī saule. Mēs paspējām izžāvēt gandrīz visu labību. Rudzu druvas līka no vārpu smaguma, bet mieži un auzas vēl nebija nobrieduši. Saimniecība bija liela. Sēklas āboliņš jau bija sadīdzis, taču rāceņi lāgā neauga. Saknes vājas, kā mēdza teikt Nilss.

Kapteinis mani bieži sūtīja aiznest un pārnest pastu. Reiz viņš man iedeva nogādāt uz staciju vēstuli viņa sievai. Starp citu, viņš iedeva daudz vēstuļu, un šī atradās pašā vidū, uz tās bija viņas mātes adrese Kristiansandā. Kad es vakarā pārnācu mājās, kapteiņa pirmais jautājums bija:

— Vai tu nodevi vēstules?

— Jā, — es atbildēju.

Pagāja vēl pāris dienu. Lietainās dienās, kad mēs uz lauka nekā daudz nevarējām padarīt, kapteinis lika man šo to nokrāsot kungu mājas iekšienē. Viņš parādīja man šim nolūkam iegādātās lakas un krāsas un teica:

— Sāc ar kāpnēm. Krāso tās baltas, esmu jau pasūtījis sarkanu grīdceliņu. Pēc tam krāso logus un durvis. Taču pasteidzies, laika vairs nav daudz.

Šo kapteiņa domu es atzinu par labu. Ilgus gadus viņš bija staigājis apkārt svilpodams un nelicies ne zinis par savas mājas izskatu. Tagad viņam bija atvērušās acis, viņš bija it kā pamodies no miega. Viņš izvadāja mani pa abiem stāviem un parādīja visu, kas krāsojams par jaunu. Viņam sekodams, es redzēju daudz gleznu un krūšutēlu, lielajā istabā lielu marmora lauvu un Askevolda un pat izcilā Dāla gleznas.

Tie visi droši vien bija ģimenes dārgumi. Kundzes istaba otrajā stāvā šķita kā apdzīvota, katrs nieciņš atradās savā vietā, skapī karājās drēbes. Visa māja bija senatnīgi dižciltīga, griestus greznoja ciļņi, un sienas klāja zīda tapetes, taču tās vietām bija izbalējušas un atlupušas. Kāpnes bija platas un ērtas, ar laukumiņiem un sarkankoka margām.

Kad es krāsoju kāpnes, pie manis reiz pienāca kapteinis un teica:

— Ražas novākšana ir pilnā sparā, taču arī šo darbu nedrīkst atlikt, jo drīz pārbrauks mana sieva. Tiešām nezinu, ko iesākt. Ļoti gribētos savest kārtībā māju.

Tātad tajā vēstulē viņš aicināja sievu atpakaļ, es nospriedu un risināju tālāk savu domu. Ir jau pagājušas vairākas dienas, kopš nosūtīju viņa vēstuli, esmu bijis vairākas reizes pastā, bet kundzes atbildi neesmu saņēmis, es viņas rokrakstu pazīstu jau sešus gadus. Kapteinis droši vien iedomājas — ja viņš aicina sievu mājas, tad viņa tūlīt brauks. Var jau būt, ka viņam taisnība, kundze jau gatavojas ceļam. Kā lai es to zinu?

Krāsošanu vajadzēja steigšus pabeigt, tāpēc kapteinis pats aizgāja uz līdumu pēc Larsa Falkenberga un lika viņam strādāt uz lauka manā vietā. Nilss ar šādu maiņu nebija visai apmierināts, jo Larsam ne visai patika pakļauties cita pavēlei tur, kur viņš pats reiz bija visu izrīkojis.

Taču krāsošanu, kā izrādījās, varēja arī atlikt. Kapteinis vairākas reizes sūtīja zēnu uz pastu, tomēr vēstules no kundzes kā nebija, tā nebija. Droši vien viņa nolēmusi neatgriezties, pastāvēja arī tāda iespēja. Varbūt viņa domāja, ka ir sevi apkaunojusi, un lepnums liedza viņai atbildēt uz vīra aicinājumu. Tas viss varēja būt Krāsošana tika pabeigta, krāsa nožuva, pienāca sarkanā grīdsega, to piespieda pie pakāpieniem ar vara stienīšiem, kāpnes izskatījās krāšņas, logi un durvis spīdēt spīdēja, bet kundze neatgriezās. Nē, nē.

Mēs novācām rudzus un sākām pļaut miežus, bet kundze kā nebrauca, tā nebrauca.

Kapteinis staigāja pa ceļu uz priekšu un atpakaļ un svilpoja, viņš pēkšņi izskatījās sakrities. Bieži viņš stundām ilgi skatījās, kā mēs strādājam, bet neteica ne vārda. Ja Nilss viņam kaut ko vaicāja, viņš it kā izrāvās no savām domām, taču atbildēja nevilcinoties un sakarīgi. Nē, viņš nebija salauzts, un, ja viņš man likās novājējis, tad laikam tāpēc, ka Nilss bija apgriezis viņam matus.

Mani atkal sūtīja pēc pasta, un šoreiz bija vēstule no kundzes. Uz aploksnes bija Kristiansandas zīmogs. Es steidzos mājās, ieliku vēstuli citu sūtījumu vidū un nodevu kapteinim, kas stāvēja pagalmā.

— Paldies, — viņš teica un izskatījās gluži mierīgs, jo bija apradis ar vilšanos.

— Vai kaimiņi jau ražu novākuši? Kāds ir ceļš? — viņš mani iztaujāja, aplūkodams vēstuli pēc vēstules. Kamēr es atbildēju par ceļu un ražu, viņš bija nonācis pie kundzes vēstules un, savācis visus sūtījumus kopā, sāka mani izprašņāt vēl sīkāk. Viņš mācēja savaldīties un negribēja izrādīt satraukumu. Ieiedams iekšā, viņš vēlreiz pateicās un pameta ar galvu.

Nākamajā dienā kapteinis pats nomazgāja un ieeļļoja landaueru. Taču aizritēja divas dienas, iekāms viņš to izmantoja. Vakarā, kad mēs sēdējām un ēdām vakariņas, virtuvē ienāca kapteinis un teica, ka rīt viņam esot vajadzīgs viens cilvēks braucienam uz staciju. Viņš pats braukšot pretī kundzei, kas atgriežoties no ārzemēm.

Esot jābrauc ar landaueru, jo varot uznākt lietus. Nilss nolēma, ka iztikšot bez Grīnhusena.

Mēs, mājās palikušie, devāmies uz lauka. Darba bija daudz. Rudzi un mieži vēl nebija ievesti, turklāt vajadzēja vagot kartupeļus un kaplēt rāceņus.

Mums palīdzēja gan lopu meita, gan Ragnhilda, abas bija jaunas un izdarīgas.

Jauki būtu bijis strādāt kopā ar seno biedru Larsu Falkenbergu, bet, tā kā Larss ar Nilsu nesatika, tad noskaņa bija drūma un nomācoša.

Beidzot Nilss lika Larsam ņemt abus bēros un sākt rudens aršanu. Larss iespītējās un neklausīja. Viņš neesot dzirdējis, ka sāktu rudens aršanu, iekāms labība nav novākta.

— Tiesa kas tiesa, — Nilss piekrita, — bet mēs tev atradīsim tādu lauku, kur raža jau novākta.

Sākās ķīviņš. Larss teica, ka Evrebē vairs nav nekādas kārtības. Agrāk viņš gan darbus vadījis, gan kungiem dziedājis. Bet kas tagad? Pretīgi skatīties.

— Vai tu runā par rudens aršanu?

— Jā, tieši tā.

— Tu neko nesaproti, — Nilss atcirta. — Tu pat nezini, ka tagad visi ar arī siena un pļaujas laikā.

— Tas ir pārāk gudri priekš manis! — Un Larss izbolīja acis. — Bet tu jau te esi tas visgudrelis! Aitasgalva tāds!

Taču Larss neuzdrīkstējās Nilsam pretoties un nolēma art, kamēr pārbrauks kapteinis.

Man ienāca prātā, ka, aizbraucot no Evrebes, es Emmai biju atstājis veļu, tomēr nolēmu pagaidām neiet uz līdumu, jo Larss bija tik ērcīgs.

X

Kapteinis ar kundzi pārbrauca nākamajā dienā. Nilss un es gudrojām, vai neuzvilkt karogu. Es lāgā neuzdrīkstējos to darīt, bet Nilss, daudz neprātodams, vilka karogu augšā. Karogs lepni plandījās baltās kārts galā.

Es atrados tuvumā, kad kungi izkāpa no landauera. Kundze apstaigāja visu pagalmu, aplūkoja ēkas un sasita rokas. Es dzirdēju pārsteiguma pilnus izsaucienus, kad viņa bija ienākusi priekštelpā, — droši vien ieraudzīja kāpnes ar sarkano paklāju.

Tikko novietojis steliņģos zirgus, Grīnhusens apjucis pieskrēja pie manis un pavilka mani sāņus, lai kaut ko pačukstētu.

— Vadzi, te kaut kas nav kārtībā! Tā taču nav nekāda Falkenberga kundze! Vai kapteinis ar šo sievieti ir precējies?

— Nu, protams, Grīnhusen, kapteinis ir precējies ar savu sievu. Kādēļ tu man to jautā?

— Bet tā taču ir māsīca, tu vari man noraut galvu, ja šī nav tā pati! Pludināšanas darbu inženiera māsīca!

— Liecies mierā, Grīnhusen! Varbūt tā ir viņas māsa. Un, ja arī māsīca, kas tev par to?

— Tu vari man noraut galvu! Es viņu pulka reižu esmu redzējis pie inženiera.

— Varbūt viņa tiešām ir inženiera māsīca. Kāda mums tur daļa?

— Es viņu tūlīt pazinu, tikko viņa izkāpa no vilciena. Viņa arī skatījās uz mani un satrūkās. Viņa diezgan ilgi tā stāvēja, pat elpa viņai aptrūka. Un tu vēl gribi man iestāstīt... Es tikai kaut ko nesaprotu... Vai viņa ir no šejienes?

— Vai kundze izskatījās priecīga vai sadrūmusi? — es jautāju.

— Nezinu. Nē, bet tā ir viņa. — Grīnhusens šūpoja galvu un nekādi nespēja saprast, ka kundze un māsīca ir viena un tā pati persona. — Tu taču arī viņu redzēji pie inženiera, vai tu viņu nepazīsti?

— Kāda viņa izskatījās — vai priecīga?

— Priecīga? Varbūt arī priecīga. Kā lai es to zinu? Braucot viņa runāja tik ērmīgi, jau stacijā sāka tā runāt. Reizēm es nekā nesapratu. «Tagad ir svarīgi, vai es mācēšu atrast īstos vārdus,» viņa sacīja, «bet es tevi no visas sirds lūdzu man piedot,» viņa teica. — «Jā, un es arī,» viņš atbildēja. Vai tu kaut ko tādu esi dzirdējis? Un viņi abi raudāja. «Esmu licis nokrāsot ēkas un visu uzpost,» kapteinis teica. — «Vai tiešām?» viņa izsaucās. Un tad viņš runāja par kaut kādām viņas mantām, tās visas esot neaiztiktas, nezinu, par ko īsti viņš runāja. «Bet man šķiet, ka tās visas stāv turpat, kur stāvējušas,» viņš sacīja. Vai tu kaut ko tamlīdzīgu esi dzirdējis? «Tavas mantas,» viņš teica. Un tad kapteinis runāja par kādu Elīzabeti — par to viņš nemaz nedomājot un nekad neesot domājis. Tad kundze sāka gauži raudāt un izturējās pavisam savādi.

Taču par to, ka būtu bijusi ārzemēs, kā mums stāstīja kapteinis, viņa nebilda ne vārda.

Kur nu, viņa brauc no tā paša inženiera.

Es jau sāku nožēlot, ka biju paņēmis Grīnhusenu līdzi uz Evrebi. Nožēlot tagad bija par vēlu, tomēr es to nožēloju. Un es viņam visu pateicu skaidri un gaiši.

— Liec vērā, ka kundze pret visiem bijusi ļoti laba. tāpat arī kapteinis. Bet, ja tu nepievaldīsi savu garo mēli, tevi no šejienes padzīs. Ieteicu tev padomāt. Vieta un alga ir laba, tāpat ēdiens. To iegaumē un turi muti!

— Nu jā, tev taisnība, — Grīnhusens piekāpīgi atbildēja. — Es jau neko citu nesaku, tikai to, ka viņa ir uz mata tāda pati kā tā māsīca. Neko citu neesmu sacījis.

Bet tu nu gan esi cilvēks! Savu mūžu tādu vēl neesmu saticis. Varbūt viņas mati ir maķenīt gaišāki nekā tur tai māsīcai, tāpēc negribu apgalvot, ka viņām vienādā krāsā mati. To es arī neesmu teicis. Un, ja tu gribi zināt, ko es par viņu domāju, tad klausies: es domāju — viņa ir par labu, lai būtu šitā švauksta māsīca. Tieši to es domāju. Tas būtu nožēlojami, ja viņa būtu māsīca šitādam tipam, es to savam ienaidniekam nenovēlētu. Ne jau tās naudas dēļ, tu jau pats zini, ka mēs neesam no tiem, kas divu kronu dēļ lec uz ecēšām, tomēr no viņa puses bija nekrietni — iespiest man rokā naudu un vēlāk to pie galīgā aprēķina atvilkt. Vairāk es nekā neteikšu.

Tikai tu gan pēdējā laikā esi kļuvis pavisam jocīgs, tiklīdz es ko pasaku, tā uzreiz man uzbrūc. Ko tad es tādu teicu? Inženieris bija īsts gnīda, iedomājies, maksāja man tikai divas kronas dienā, turklāt pašam savs jāēd un jādzīvo, kur pagadās. Negribu nemaz vairāk ar tevi par to runāt, pateicu tikai to, ko domāju, ja tev tik ļoti gribējās zināt.

Taču visa Grīnhusena vāvuļošana liecināja, ka viņš kundzi pazinis un ne mirkli nešaubās, kas viņa ir.

Tagad viss bija kārtībā — kungi mājās, dienas saulainas, raža bagātīga. Ko vairāk vēlēties!

Kundze ar mani laipni sasveicinājās un teica:

— Evrebi vairs nemaz nevar pazīt, tu visu tik skaisti esi nokrāsojis. Kapteinis arī ir ļoti apmierināts.

Viņa šķita mierīgāka nekā tad, kad es viņu pēdējo reizi satiku uz viesnīcas kāpnēm.

Arī elpa viņai satraukumā neaizrāvās, kā ieraugot Grīnhusenu. «Laikam tāpēc, ka viņai patīkami ar mani satikties!» es iepriecināts nodomāju. Bet kāpēc viņa nav atmetusi savu jauno paradumu ātri mirkšķināt acis? Es kapteiņa vietā viņai to pateiktu. Turklāt pie deniņiem viņai ievilkušās tikko manāmas krunciņas, taču tās viņu nebūt nedara neglītu.

— Diemžēl es tomēr neesmu izvēlējusies šo skaisto pelēko krāsu, — viņa turpināja. — Šajā ziņā tu maldies.

— Laikam esmu ko sajaucis. Bet tas jau vienalga, kapteiņa kungs piekrita.

— Arī kāpnes ir gaužām skaistas, tāpat augšējās istabas. Tās kļuvušas divtik gaišas.

Man bija skaidrs — pati kundze vēlējās būt divkārt gaiša un divkārt krietna, es to labi sapratu. Viņai nez kāpēc šķiet, ka viņas pienākums ir izturēties pret mani ļoti laipni, bet es nodomāju: «Labi jau, labi, bet tagad pietiks.»

Tuvojas rudens. Jasmīni ceriņu saaudzē smaržo tik saldi un skurbinoši, bet pakalnos kokiem lapas jau sākušas sārtot un dzeltēt. Visā mājā nav neviena cilvēka, kas nepriecātos par kundzes atgriešanos. Arī karogam te sava loma — viss izskatās tik svētdienīgi, kalpones kundzei par godu apsējušas iestīvinātus priekšautus.

Vakarā es apsēžos uz akmens pakāpieniem, kas ved uz ceriņu saaudzi. Pēc karstās dienas no jasmīniem vilnīt vilnī smarža. Pienāk Nilss un apsēžas man blakus.

— Tagad mūsmājā vairs nav viesu. Un, cik man zināms, nav arī vairs iedzeršanas. Vai tu pēc kapteiņa pārbraukšanas no nometnes pa naktīm esi dzirdējis troksni un ālēšanos?

— Nē.

— Nu jau pagājuši divarpus mēneši. Kā tu domā, vai neņemt nost šito? — Nilss jautāja un norādīja uz savu atturībnieka nozīmi. — Kapteinis vairs nedzer, kundze arīdzan atgriezusies, nav nekādas jēgas vairs plātīties.

Viņš iedod man nazi, un es noārdu atturībnieka zīmi viņam no svārku atloka.

Kādu brīdi mēs parunājamies. Nilsam galvā tikai domas par saimniecības darbiem.

— Jā, rītvakar mums ar dievpalīgu gandrīz visa raža jau būs zem jumta, — viņš sacīja. — Un tad mēs sēsim ziemas rudzus. Vai tas nav dīvaini, Larss te gadiem ilgi sēja ar sējammašīnu un bija pārliecināts, ka tā ir vispareizāk. Bet mēs sēsim ar rokām.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka te ir tāda augsne. Paskaties uz kaimiņu tīrumiem, viņš jau pirms kādām trim nedēļām iesēja rudzus ar mašīnu, bet vēl nav sadīguši. Mašīna pārāk dziļi iesēj graudus.

— Vai tu mani, kā šovakar smaržo jasmīni?

— Jā, ar miežiem un auzām arī pēc dažām dienām būsim galā. Bet tagad laiks iet pie miera.

Nilss piecēlās, bet es paliku sēžam. Nilss paveras debesīs un pareģoja rīt jauku laiku, un tad piebilda, ka te, dārzā, vajadzētu nopļaut šo lekno zāli.

— Vai tu vēl te paliksi? — viņš pēkšņi jautāja.

— Es, vai? Nē, man arī laiks likties gulēt.

Nilss pagāja dažus soļus, bet tad atgriezās un sacīja:

— Pietiek tev te sēdēt. Nāc, iesim.

— Ak šitā, — es atsaku un tūdaļ pieceļos. Es sapratu, ka Nilss te atnācis tādēļ, lai mani aizvestu projām, un viņam šajā ziņā ir savs iegansts.

Vai tiešām viņš būtu mani izpratis? Jā, bet ko gan? Vai tad es pats zinu, kādēļ nācu šurp sēdēt? Atceros, ka gulēju uz vēdera un košļāju zāles stiebru. Kungu mājas otrā stāvā kādā istabā dega gaisma, es skatījos uz to. Tas arī viss.

Es nemaz nebiju ziņkārīgs, tomēr vaicāju Nilsam, kas noticis.

— Itin nekas. Kalpones man tikai teica, ka tu te guļot, un es atnācu. Kas tad varēja notikt?

«Nu tad jau kalpones būs mani izpratušas,» es īgni nodomāju. «Tā būs Ragnhilda, šis sātana meitietis, viņai ir tik asa mēle, viņa droši vien būs pateikusi vēl kaut ko, tikai Nilss negrib sacīt. Un ej nu sazini, vai pati kundze nav mani ieraudzījusi pa savas istabas logu!» Es nolēmu būt vienaldzīgs un salts kā ledus līdz pašam mūža galam.

Ragnhildai tagad ir zaļa dzīve. Biezais paklājs uz kāpnēm noslāpē soļus, tāpēc viņa jebkurā acumirklī var klusām staigāt augšā un lejā.

— Es kundzi nesaprotu, — Ragnhilda saka. — Tagad viņa pārbraukusi mājās, viņai vajadzētu justies līksmai un laimīgai, bet viņa raud un bēdājas. Kapteinis viņai šodien saka; «Esi taču prātīga, Lovīz!» — «Piedod, es vairs tāda nebūšu,» kundze atbild un raud tāpēc, ka nav bijusi prātīga. Viņa katru dienu apgalvo, ka tāda vairs nebūs, bet viss paliek pa vecam. Nabadzīte, šodien viņai tā sāpēja zobi, ka viņa raudāja skaļā balsī.

— Ej labāk rakt kartupeļus, Ragnhild, mums nav laika kulstīt mēli! — Nilss viņai uzsauca.

Mēs atkal visi strādājam uz lauka. Darba ir atliku likām, Nilss baidās, ka nopļautā labība varētu sadīgt, tādēļ iesaka to pārvest mājās vēl mitru. Labi! Bet tad mums vienā rāvienā jāizkuļ lielākā daļa labības un graudi jāizber žāvēties pa visām grīdām. Pat saimes istabā grīdu klāj bieza kārta graudu. Bet vai mums tik vien rūpju kā žāvēšana? Darbu bez gala, un viss ir steidzams. Laiks atkal apmeties slikts un var kļūt vēl sliktāks, tāpēc nedrīkst kavēties. Kad būsim beiguši kulšanu, mitrie salmi jāsakapā un jāapkaisa ar sāli, kamēr vēl nav sapelējuši. Taču tas nebūt nav viss. Darba vēl kalniem. Grīnhusens un kalpones rok kartupeļus. Nilss izmanto dārgo laiku un pēc lietavām apsēj vēl dažus ārus ar ziemas rudziem, zēns ar ecēšām viņam seko. Larss Falkenbergs joprojām ar. Lāga Larss ir kļuvis pavisam rāms pēc kungu pārbraukšanas. Ja zeme tīrumā no lietus pārāk uzrūgusi, viņš uzar papuvi, bet, tikko pāris dienu atspīdējusi saule un pūtis vējš, viņš atgriežas tīrumā.

Darbs veicas labi. Pēcpusdienās mums pievienojas arī kapteinis. Mēs ievedam pēdējo labību.

Kapteinis lauku darbos nav nekāds nepraša. Būdams liels un spēcīgs, viņš dod augšā auzas veseliem vāliem, patlaban viņš krauj jau otru vezumu.

Kundze iznāk no mājas un dodas šurp. Viņas acis mirdz, droši vien viņai patīk redzēt vīru strādājam.

— Dievs palīdz! — viņa novēl.

— Paldies! — kapteinis atbild.

— Tā mēdz teikt pie mums Nurlandē, vai ne? — viņa turpina.

— Ko, ko?

— Tā saka pie mums Nurlandē.

Kapteinis nepārtrauc darbu, salmi čaukst, viņš lāgā nedzird sievas vārdus un bieži pārvaicā. Tas viņus abus kaitina.

— Vai auzas ir nobriedušas? — kundze jautā.

— Jā, paldies dievam.

— Bet vēl nav izžuvušas.

— Nedzirdu, ko tu saki!

— Es nekā neteicu!

Ilgs, netīkams klusums. Kapteinis reizēm mēģina uzjautrināt viņu ar kādu asprātību, taču atbildi nesaņem.

— Tātad tu esi atnākusi mūs pārbaudīt? — viņš joko. — Vai kartupeļu laukā jau esi bijusi?

— Vēl ne, bet es varu iet, ja tev netīk mani redzēt, — kundze atbild.

Šādos vārdos klausīties bija nomācoši, es laikam gan biju saraucis uzacis, lai izrādītu nepatiku. Piepeši atcerējos, ka aiz zināma iemesla gribēju būt vienaldzīgs un salts kā ledus, tāpēc saraucu uzacis vēl vairāk.

Kundze skatījās tieši uz mani un vaicāja:

— Kāpēc tu rauc pieri?

— Ko, vai tu rauc pieri? — jautāja arī kapteinis un piespiesti iesmējās.

Kundze uzreiz to izmantoja, sacīdama:

— Tagad tu dzirdēji gluži labi.

— Rimsties, Lovīz! — kapteinis izsaucas.

Kundzes acis aizmigloja asaras, vēl mirkli viņa stāvēja, tad saliekusies aizskrēja aiz kāda statiņa. Kapteinis viņai sekoja:

— Kas tev noticis, Lovīz, vai tu vari beidzot man to pateikt?

— Nekas, itin nekas! Ej prom! — viņa atbildēja.

Es dzirdēju, ka viņa sāk vemt un vaimanāt: — Ak dievs, palīdzi man!

— Mana sieva šodien jūtas nevesela, tikai mēs abi nesaprotam, kas tā par kaiti, — kapteinis man sacīja.

— Stāsta, ka apkaimē esot izplatījusies kāda dīvaina slimība, — es atbildēju, lai tikai kaut ko teiktu. — Nez kāds rudens drudzis. Dzirdēju par to runājam pastā.

— Tiešam? Dzirdi, Lovīz! — viņš uzsauca sievai. — Apkaime esot kāda dīvaina slimība, būs pielipusi arī tev.

Kundze neatbildēja.

Mēs joprojām krāvām auzas vezumā — statiņu pēc statiņa, līdz beidzot kundzei vairs nebija kur paslēpties. Pēc nelabuma viņa izskatījās gaužām bāla.

— Vai lai es tevi pavadu uz mājām? — kapteinis vaicāja.

— Nē, pateicos, nav vajadzīgs! — viņa atbildēja un devas projām.

Kapteinis palika uz lauka līdz pašam vakaram un palīdzēja mums ievākt ražu.

Bet nu atkal viss bija pagalam! Kapteinis un viņa kundze jutās pavisam nelāgi.

Šīs nesaskaņas nebija tādas, ko ar labu gribu, kā teiktu gudri cilvēki, varētu izlīdzināt. Tā bija nepārvarama nesaderība, nesaderībā pašos pamatos. Galu galā kundze atklāti ignorēja savus sievas pienākumus un vakaros ieslēdzās savā istabā.

Ragnhilda bija dzirdējusi, ka kapteinis aizvainots runājis ar sievu caur durvīm.

Taču šovakar kapteinis bija pieprasījis, lai kundze pirms gulētiešanas ielaiž viņu savā istabā, kur notika pamatīga izskaidrošanās. Viņi abi bija izrādījuši vislabāko gribu, lai varētu saprasties, bet tas nebija iespējams, bija jau par vēlu. Mēs, Nilss un es, sēdējām virtuvē un klausījāmies, ko stāsta Ragnhilda, un es nekad nebiju redzējis Nilsu tik nomāktu.

— Ja arī šoreiz viņi nesapratīsies, tad visam beigas, — viņš sacīja. — Vasarā es domāju, ka mūsu kundze patiesībā pelnījusi krietnu pērienu, bet tagad saprotu, ka viņu apsēdis nelabais. Vai viņa teica, ka atkal grib iet savu ceļu?

Jā, jā, kā tad, — Ragnhilda atbildēja un turpināja savu stāstu. Kapteinis jautājis, vai tik kundze nav saslimusi ar šo jauno kaiti, bet kundze atbildējusi, ka pretīgumu, ko viņa jūtot pret vīru, diezin vai varot saukt par slimību. «Tu pret mani jūti pretīgumu?»

— «Jā, brēcošu pretīgumu. Tava vaina tā, ka tu briesmīgi daudz ēd.» — «Vai tiešām?» kapteinis jautājis. «Bet tā taču nav nekāda vaina, katrs cilvēks ēd tik, cik grib.» — «Bet, kad es ilgi tevī skatos, man kļūst nelabi.» — «Toties dzert es tagad nedzeru, tagad ir daudz labāk, nekā bija agrāk.» — «Nē, nē, daudz sliktāk.» Uz to kapteinis atbildējis: «Patiesību sakot, tev pret mani vajadzētu būt iecietīgākai — par gandarījumu, ka es pret tavu vasaras izdarību arī izturējos iecietīgi.» — «Jā, tas tiesa!» kundze izsaukusies un sākusi raudāt. — «Tas man nedod miera ne dienu, ne nakti, bet es taču tev nekā nepārmetu,» kapteinis sacījis. — «Nepārmet, ne, ne,» kundze atkārtojusi un sākusi raudāt vēl stiprāk. — «Es taču lūdzu tevi atgriezties mājās,» viņš teicis. Tad nu kundzei licies, ka viņš aplam sevi izceļ, viņa mitējusies raudāt, atmetusi galvu un teikusi: «Jā, ja tu mani sauci atpakaļ tikai tās vienas lietas dēļ, tad labāk nebūtu saucis!» — «Kādas lietas dēļ?» viņš vaicājis. «Tu vienmēr dari tikai to, ko gribi, ne par ko citu tu nedomā, tu pat nepieskaries flīģelim, tikai klīsti apkārt kā ēna, un tev nekādi nevar izdabāt. Vakaros tu aizslēdz savas istabas durvis man deguna priekšā. Nu labi, ieslēdzies vien!» — «Vai zini, es tev teikšu, tieši tev nav iespējams izdabāt,» kundze atcirtusi. «Es ceļos un guļos ar vienu vienīgu domu — neatgādināt tev to, kas notika vasarā. Tu apgalvo, ka man nekā nepārmetot.

Tomēr, mīļais draugs, līdzko rodas izdevība, tu man to atgādini. Reiz es pārteicos un nosaucu tevi par Hugo. Ko tu darīji? Tu varēji man palīdzēt un nelikties par to zinis, bet tu tikai saviebies un teici: «Mani nesauc par Hugo!» Es taču pati zinu, ka tevi nesauc par Hugo, un rūgti nožēloju šo pārteikšanos.» — «Tur jau ir tā lieta —vai tu tiešām to rūgti nožēloji,» kapteinis viņu pārtrauca. — «Jā, es ļoti sev pārmetu.» — «Man gan tā neliekas. Manuprāt, tu esi ar sevi ļoti apmierināta.» — «Bet tu? Vai tu domā, ka esi bez vainas?» — «Bet uz tava flīģeļa vēl joprojām ir dažas Hugo ģīmetnes, un es neesmu manījis, ka tu tās gribētu novākt, kaut gan es simtiem reižu esmu licis tev saprast, ka to vēlos, gandrīz vai lūdzis.» — «Ak, tev nedod miera tās ģīmetnes!» viņa atbildējusi. Bet kapteinis atcirtis: «Jā, tikai nepārproti mani, ja tu tās tagad noņem, tam vairs nav nekādas nozīmes, jo esmu simtiem reižu lūdzies, lai tu to darītu. Ja tu pati tās labprātīgi būtu sadedzinājusi pirmajā dienā pēc atgriešanās, tad visa tava rīcība vairs neliktos tik nekrietna. Taču tās vēl joprojām atrodas tavā istabā, tāpat tur mētājas grāmatas ar viņa vārdu. Arī uz tava mutautiņa ir viņa iniciāļi.» — «Tu runā tikai aiz greizsirdības, es nesaprotu, kas tur tik briesmīgs,» kundze teikusi.

«Es nevaru viņu pilnīgi izdzēst no atmiņas, kā tu vēlies, tā uzskata arī mans tēvs un māte. Es taču ar viņu dzīvoju, biju viņa sieva.» — «Viņa sieva?» — «Jā, tā to nosaucu. Ne jau visi skatās uz manām attiecībām ar Hugo tā kā tu,» Tad kapteinis ilgi klusējis, tikai šūpojis galvu. «Un, starp citu, pie visa esi vainīgs tu pats,» kundze atkal ierunājusies. «Tu toreiz aizbrauci līdzi Elīzabetei, lai gan es lūdzu to nedarīt.»

Kapteinis vēl brīdi klusējis, bet tad teicis: «Jā, es toreiz darīju negudri.» — «Jā, tā tas bija,» kundze atbildējusi un sākusi raudāt. «Tu nekā negribi dzirdēt. Tagad tu man visu mūžu pārmetīsi par Hugo, bet pats savu rīcību neatceries.» — «Starpība tikai tā,» kapteinis sacījis, «ka es ar šo sievieti neesmu dzīvojis, nekad neesmu bijis viņas vīrs, kā tev labpatīk izteikties.» Kundze tikai nopūtusies. «Saproti, nekad!» kapteinis izsaucies un uzsitis ar dūri pa galdu. Kundze satrūkusies. «Bet tad es nesaprotu — kāpēc tu mūžīgi viņu lenci, slēpies ar viņu lapenē, nez kādos nostūros?» — «Nē, lapenē slēpies tu,» viņš atbildējis. — «Jā, vainīga vienmēr esmu es!» viņa atcirtusi, — «Elīzabeti es aplidoju tāpēc, ka gribēju atgūt tevi!» Kundze brīdi pārdomājusi, tad pietrūkusies kājās, apskāvusi vīru un teikusi: «Ai, tad taču tu mani mīlēji! Es domāju, ka tava mīlestība beigusies. Tu jau biji vairākus gadus no manis atsvešinājies, vai atceries? Cik nejēdzīgi viss iznācis! Es nezināju... es nedomāju ... Un tu tomēr esi mani mīlējis! Dārgais, tad taču viss atkal ir labi!» — «Apsēdies,» viņš sacījis.

«Nelaime tikai tā, ka kopš tā laika daudz kas ir noticis.» — «Kas tad?» — «Redzi nu, tu jau to visu esi aizmirsusi. Atļauj man vaicāt — vai tu to nožēlo?» Tad kundze atkal kļuvusi salta un sacījusi: «Ak tu domā par Hugo? Kas bijis, tas bijis, to nevar atsaukt.» — «Tā nav atbilde uz manu jautājumu.» — «Vai es to nožēloju?

Bet tu? Vai tad tu nemaz neesi vainīgs?» Tad kapteinis piecēlies un sācis staigāt pa istabu. «Nelaime tā, ka mums nav bērnu,» kundze sacījusi. «Man nav meitas, kuru es varētu audzināt tā, lai viņa kļūtu labāka par mani.» — «Esmu par to domājis,» kapteinis atbildējis. «Varbūt tev ir taisnība!» Un tad viņš nostājies sievai pretī un teicis: «Mums pāri gāzusies smaga lavīna, Lovīz. Bet vai mēs, ja esam palikuši dzīvi, nenovāksim akmeņus, baļķus un gruvešus — visu to. kas gadiem ilgi pār mums gūlies, lai atkal brīvi uzelpotu? Tev taču vēl var būt meita!» Tad kundze piecēlusies, gribējusi kaut ko teikt, bet neuzdrīkstējusies, «Jā,» viņa tikai atbildējusi. — «Tu tagad esi nogurusi un satraukta, padomā par to, ko tev teicu, mazliet vēlāk. Ar labu nakti, Lovīz!» — «Ar labu nakti!»

XI

Kapteinis teica Nilsam, ka tiesības izcirst mežu labprāt atdotu kādam citam vai arī pārdotu visu meža gabalu. Nilss to saprata tādējādi, ka kapteinis negrib laist savā īpašumā svešus cilvēkus. Tātad viņam ar kundzi attiecības nav uzlabojušās.

Mēs joprojām rakām kartupeļus, un, tā kā krietni daudz jau bijām norakuši, tad varējām atvilkt elpu. Tomēr darbu vēl daudz, esam nokavējuši rudens aršanu, un tagad abi ar Larsu Falkenbergu staigājam pakaļ arklam.

Nilss ir liels savādnieks, viņš pēkšņi Evrebē jutās tik nelāgi, ka gribēja uzteikt darbu un braukt projām. Bet viņu atturēja kauns. Nilsam bija visai skaidrs uzskats par darba vīra godu, tas bija pārmantots no paaudzes uz paaudzi. Zemnieka dēls taču nevarēja izturēties kā klaidonis. Turklāt viņš te bija nostrādājis pārāk īsu laiku, lai savestu kārtībā saimniecību, — tikai šogad, kad viņš bija dabūjis palīgus, varēja daudzmaz kārtīgi saimniekot. Tagad viņš jau varēja saskatīt savu pūliņu augļus. Cik bagāta raža! Arī kapteinis pēc ilgiem gadiem dabūja nopriecāties par bagāto ražu.

Tagad varēs pārdot daudz labības.

Tagad Nilss rīkotos pavisam negudri, pamezdams Evrebi. Viņam tikai visādā ziņā jāaiziet uz savu māju draudzes ziemeļu galā. Viņš izprasījās divas brīvdienas, kad kartupeļi jau bija norakti. Laikam viņu tur mājās gaida kaut kas svarīgs, varbūt jāsatiek sava meitene, tā mēs nodomājam. Nilss atgriezās tikpat mundrs un izveicīgs un no jauna ķērās pie darba.

Reiz mēs sēdējām virtuvē un ēdām pusdienas, pēkšņi ieraudzījām, ka kundze lielā uztraukumā izskrien pa galvenajam durvīm un metas projām pa ceļu. Iznāca kapteinis un sauca: «Lovīz, paklau, Lovīz. uz kurieni tu skrien?» Bet kundze tikai atcirta: «Liec mani mierā!»

Mēs saskatījāmies. Ragnhilda piecēlās no galda, lai sekotu kundzei.

— Jā, tu dari pareizi, — Nilss kā allaž mierīgi noteica. — Bet vispirms ieej viņas istabā un paraugies, vai viņa tas ģīmetnes novākusi.

— Tās tur stāv, kā stāvējušas, — Ragnhilda atbildēja un aizgāja.

Mēs dzirdējām, ka pagalmā kapteinis viņai teica:

— Ej nu pieskati kundzi, Ragnhild! Neviens no mums negribēja pamest kundzi savam liktenim, visi par viņu rūpējās.

Mēs atkal devāmies uz tīrumu. Nilss man teica:

— Viņai vajadzēja novākt tās ģīmetnes. Viņa nerīkojas pareizi, turēdama tas redzamā vietā. Tā ir liela aplamība.

«Ko tu no visa tā sajēdz!» es nodomāju. Turpretī es tik labi pazinu cilvēkus, biju savos klaiņojumos daudz ko mācījies. Es gribēju Nilsu mazliet pārbaudīt, varbūt viņš tikai izliekas.

— Es brīnos, kāpēc kapteinis pats jau sen nav sadedzinājis šīs ģīmetnes, — es sacīju.

— Nē, es arī to nebūtu darījis, — Nilss atteica.

— Kāpēc ne?

— To nāktos darīt nevis man, bet viņai. Brīdi mēs soļojām klusēdami. Tad Nilss sacīja vārdus, kas liecināja par viņa nekļūdīgo nojautu:

— Nabaga kundze! Viņa droši vien nevar atgūties no sava nepareizā soļa, tas viņu salauzis. Cita izskaidrojuma te nav. Ir cilvēki, kas paklūp, atkal pieceļas un mierīgi iet tālāk, neko nebēdādami par zilumiem, bet ir tādi, kas vairs nespēj piecelties.

— Jā, bet man šķiet, ka viņa uz to neskatās pārlieku nopietni, — es iebildu, lai Nilsu tālāk pārbaudītu.

To mēs nezinām, manuprāt, viņa visu laiku bijusi kā apmāta, — viņš atbildēja. — Viņai, protams, jādzīvo vien tālāk, bet varbūt viņai vairs nav nekādas iekšējas saskaņas. Es to īsti neizprotu, bet es domāju saskaņu pašā cilvēkā. Nu jā, viņa, protams, var ēst, smieties un gulēt, tomēr... Es nupat mājās pavadīju vienu tādu pašu pēdējā gaitā.

Es vairs nespēju izlikties salts un gudrs, bet jutos muļķīgs un apkaunots.

— Ak tā? Un viņa nomira?

— Jā. Viņa gribēja mirt. — Tad Nilss pēkšņi sacīja: — Jā, tagad tu kopā ar Larsu ej art. Daudz darba jums vairs nav palicis.

To teicis, viņš aizgāja savu ceļu un es — savu.

Es domāju: «Varbūt viņš runāja par savu māsu, bijis viņu apbedīt. Ak, tu debesu tēvs, ir cilvēki, kas nespēj to pārdzīvot, tas viņus satriec pašos pamatos, tas ir kā revolūcija! Viss ir atkarīgs no tā, cik nocietinājies ir cilvēks. Neko nebēdā par zilumiem, ka sacīja Nilss.» Pēkšņi man kaut kas iešaujas prātā: ja nu tā nav viņa māsa, bet iemīļotā meitene?

Un dīvainas domu asociācijas dēļ es atcerējos savu veļu. Nolēmu aizsūtīt pēc veļas zēnu.

Iestājās vakars.

Pie manis pienāca Ragnhilda un lūdza, lai es paliekot nomodā, viņai esot nemierīga sirds kungu dēļ. Meitene bija stipri satraukta un nokrēslī neuzdrīkstējās sēdēt citur kā man uz ceļgaliem. Tiklīdz viņa uztraucās, tā kļuva maiga un pieglaudīga, maiga un pieglaudīga.

— Vai tu drīksti te palikt? Vai atstāji kādu virtuvē? — es jautāju.

— Jā, virēja dzirdēs, ja zvanīs. Zini, es esmu kapteiņa pusē, visu laiku esmu bijusi.

— Tikai tāpēc, ka viņš ir vīrietis.

— Nieki!

— Tev nu gan vajadzētu aizstāvēt kundzi.

— To tu saki tāpēc, ka viņa ir sieviete, — Ragnhilda atcirta. — Bet tu nezini to, ko zinu es. Kundze izturas nesmuki. Mēs par viņu neliekoties ne zinis, viņa sacīja, ļaujot viņai aiziet postā. Vai tu kaut ko tādu esi dzirdējis? Es taču viņu nekad neizlaižu no acīm, staigāju pa pēdām. Vai tad drīkst tik slikti izturēties?

— Es nekā negribu zināt, — es sacīju.

— Vai tu domā, ka es noklausījos? Tu esi jucis! Viņi runāja manā klātbūtnē.

— Ak tā? Labi, paliksim te, kamēr tu drusku nomierināsies, tad iesim lejā pie Nilsa.

Ragnhilda tovakar bija tik maiga un mīlīga, viņa mani apskāva, jo biju izturējies pret viņu laipni. Cik neparasta meitene!

Un tad mēs gājām pie Nilsa.

Es teicu:

— Ragnhilda domā, ka vienam no mums vajadzētu kādu laiku palikt nomodā.

— Jā, tur tiešām ir pavisam bēdīgi, — Ragnhilda iesāka, — ļaunāk nekā jebkad agrāk. Dievs vien zina, ko darīs kapteinis, varbūt arī neies gulēt. Ak, jā, viņa mīl kapteini, un viņš mīl kundzi, tikai viss sanācis tik ļauni. Kad viņa šodien izskrēja no mājas, kapteinis stāvēja pagalmā un man uzsauca: «Pieskati kundzi, Ragnhild!» Un es viņai sekoju. Viņa bija apstājusies aiz kāda koka ceļmalā, stāvēja un raudāja, un man uzsmaidīja. Es gribēju viņu pārvest mājās, bet viņa sacīja — mēs par viņu neliekoties ne zinis, tāpēc esot vienalga, kur viņa atrodoties. «Mani sūtīja kapteinis,» es teicu. — «Vai tiešām viņš to darīja?» viņa jautāja. «Nupat, vai viņš tevi sūtīja nupat?» — «Jā,» es atbildēju. — «Nu tad pagaidi mazliet!» viņa teica. Un tā viņa nostāvēja vēl labu laiciņu. «Ņem tās pretīgās grāmatas, kas mētājas manā istabā, un sadedzini,» viņa ierunājās. «Ai, nē, es pati tās sadedzināšu, bet pēc vakariņām es tev piezvanīšu, un tad tu uznāc augšā,» viņa sacīja. — «Labi,» es atteicu. Un tā man izdevās viņu atvest atpakaļ.

Iedomājieties, viņa ir stāvoklī, — Ragnhilda piepeši sacīja.

Mēs skatījāmies cits uz citu. Nilsa vaibsti it kā izplūda, viņš it kā saduga, acis kļuva miglainas. Kāpēc šie vārdi viņam tā ķērās pie sirds? Lai kaut ko teiktu, es vaicāju:

— Un kundze teica, ka zvanīs pēc tevis?

— Jā, un viņa piezvanīja. Viņa gribēja runāt ar kapteini, bet baidījās un tāpēc vēlējās paturēt mani pie sevis. «Aizdedzini sveci un salasi visas pogas, kas man izbira uz grīdas,» viņa sacīja. Tad viņa pasauca kapteini. Es aizdedzināju sveci un sāku lasīt pogas, tās bija dučiem un dažnedažādas. Ienāca kapteinis. «Es tikai tev gribēju pateikties,» kundze sacīja, «ka tu biji tik labs un sūtīji pēc manis Ragnhildu. Dievs lai tev par to atmaksā!».....

«Labi, labi, mīļais draugs.» Viņš pasmaidīja. «Tu biji tik nervoza.» — «Jā, es esmu nervoza,» viņa atbildēja, «bet gan tas pāries. Nē, nelaime tā, ka man nav meitas, kuru es varētu izaudzināt par labu cilvēku. Manai dzīvei nav nekādas jēgas.» Kapteinis apsēdās uz krēsla. «Nu jā,» viņš teica. — «Tu saki — nu jā? Grāmatās tā rakstīts — ak, šīs pretīgās grāmatas! Ragnhild, ņem tās un sadedzini!» viņa teica. «Nē, tagad es pati tās saplēsīšu un iemetīšu ugunī!» viņa izsaucās. Un tad viņa tiešām sāka plēst grāmatas un mest krāsnī. «Nevajag tā uztraukties, Lovīz,» kapteinis ierunājās. — «Klosterī, man atliek tikai iet klosterī. Bet tur taču mani neņems. Man vairs nav nekādas izejas. Tu domā — ja smejos, es tiešām smejos, bet man ir tik smagi, ka smiekli nenāk ne prātā.» — «Vai tev zobi vairs nesāp.» — kapteinis jautāja. — «Tu taču zini, ka zobi man nemaz nesāp.» — «Nē, to es nezināju.» — «Ak nezināji?» — «Nē.» — «Ak dievs, vai tad tu nesaproti, kas ar mani ir?» Kapteinis tikai raudzījās uz viņu un nekā neatbildēja. «Es taču esmu ... Tu teici, ka man vēl varot būt meita, vai atceries?» Es palūkojos uz kapteini...

Ragnhilda pasmaidīja, pakratīja galvu, tad turpināja: — Dievs lai man piedod, ka es iesmējos, bet kapteiņa seja kļuva tik jocīga, briesmīgi muļķīga. «Vai tad tu agrāk to nemanīji?» kundze jautāja. Kapteinis paraudzījās uz mani un teica: «Ko tu tur pinies kā vista pa pakulām?» — «Es viņu lūdzu salasīt pogas, kas man izbira,» kundze sacīja. — «Nu jau esmu visas salasījusi,» es atbildēju. — «Jau?» kundze vaicāja un piecēlās. «Palūkosim!» Viņa paņēma kārbiņu un ļāva tai izkrist no rokām. Pogas atkal izbira uz grīdas. Tās aizripoja uz visām pusēm — zem galda un pagultē, un pie pavarda. «Nē, kaut kas neredzēts!» kundze izsaucās. Bet viņa tūdaļ uzņēma valodu:

«Padomā tikai, tu neesi pamanījis, ka es — kā ir ar mani!» — «Vai tās pogas nevar palikt uz grīdas līdz rītam?» kapteinis jautāja. — «Jā, kāpēc ne,» kundze atbildēja.

«Baidos tikai, ka varu kādai uzmīt un pakrist. Neesmu vairs tik lokana, pati nevaru tās salasīt, bet labi, lai paliek!» Un viņa sāka glaudīt vīra roku. «Mīļais, mīļais!» viņa sacīja. Kapteinis atvilka roku. «Ak tā, tu man dusmo,» viņa bilda, «bet kādēļ tad tu rakstīji, lai braucu mājās?» — «Mīļā Lovīz, mēs te neesam vieni,» viņš atbildēja. — «Bet tev taču jāzina, kāpēc tu rakstīji!» — «Tāpēc, ka cerēju — viss atkal būs labi.»

— «Bet tā tas nav, vai ne?» — «Nē.» — «Bet ko tu domāji, kad sēdēji un rakstīji?

Vai par mani? Ka atkal vēlies mani redzēt? Es nesaprotu, ko tu tad domāji.» — «Nu jau Ragnhilda visas pogas salasījusi,» kapteinis sacīja. «Ar labu nakti, Ragnhild!»

— Un tad tu aizgāji?

— Jā, bet neuzdrīkstējos aiziet nekur tālu. Ticiet man, kundzei nemaz negribējās, lai es eju projām, tāpēc man vajadzēja palikt viņas tuvumā. Un, ja kapteinis iznāktu un kaut ko iebilstu, es viņam atbildētu, ka nedrīkstu pamest kundzi. Viņš, protams, neiznāca ārā, viņi turpināja savu sarunu. «Es zinu, ko tu domā,» kundze teica. «Var gadīties, ka tu... ka tas nemaz nav tavs bērns,» viņa sacīja. «Tas tiešām tā var būt, bet dievs vien to zina, ar kādiem vārdiem lai izlūdzos tev piedošanu,» viņa turpināja un sāka raudāt. «Ak, dārgais, piedod man, piedod!» viņa sauca un nometās uz ceļiem.

«Tu taču redzēji, ka es aizsviedu prom grāmatas, mutautiņus ar viņa iniciāļiem esmu jau sadedzinājusi, un tur guļ viņa grāmatas, tu pats redzi.» — «Jā, un tur guļ vēl viens mutautiņš ar tiem pašiem iniciāļiem,» kapteinis atteica. «Ak, Lovīz, cik viegli tu domā mani aptīt ap pirkstu!» Kundze jutās sarūgtināta par šiem vārdiem.

«Man žēl, ka tu ieraudzīji šo mutautiņu, to es vasarā būšu paņēmusi līdzi no pilsētas, neesmu vēl paguvusi pārskatīt savu veļu. Bet tam taču nav tik liela nozīme!

Vai ne?» — «Protams, ne,» viņš atbildēja. — «Un, ja tu gribētu mani uzklausīt,» viņa atsāka, «tad dabūtu zināt, ka... ka tas ir tavs bērns. Kāpēc gan lai tas nebūtu tavs? Es tikai to lāgā neprotu izskaidrot.» — «Paliec sēžam!» kapteinis sacīja. Taču kundze bija viņu pārpratusi, viņa piecēlās un teica: «Jā, redzi nu, tu pat nevēlies mani uzklausīt. Bet tagad es tev gribu vaicāt pavisam nopietni: kādēļ tu mani aicināji atpakaļ, kāpēc neatstāji tur, kur biju?» Tad kapteinis sāka runāt par cilvēku, kas uzaudzis cietumā. Ja tādu cilvēku palaižot brīvē, viņš ilgojoties nokļūt atpakaļ. Tā tas esot ar viņu. «Jā, bet es biju pie vecākiem, viņi neizturējās pret mani tik bargi kā tu.

Viņi uzskatīja, ka esmu bijusi ar inženieri precējusies, un mani nenosodīja. Ne jau visi uz. to raugās tā kā tu.» — «Tagad tu vari nopūst sveci, Ragnhilda aizgājusi,» kapteinis sacīja. «Redzi, cik svece kaunīgi deg blakus lampai.» — «Vai manis dēļ?» viņa jautāja. «Vai tā tu domāji? Bet arī tu pats esi vainīgs.» — «Nepārproti mani, es tiešām daudzkārt esmu vainīgs, bet ne jau tu vari mani nosodīt.»

— «Tu tikai negribi atzīties.» — «Nē, es jau teicu, ka esmu vainīgs. Tikai tā nav tā vaina, par kuru tu runā, bet gan sena, sena un jauna! Tā gan! Bet es nepārnesu mājās šo vainu kā dzeguzēnu zem sirds.» — «Tiesa,» kundze atbildēja. «Bet tieši tu visu laiku negribēji, ka es... lai mums būtu bērni, un tāpēc arī es to negribēju, bet tev to vajadzēja zināt labāk. Un tā domā arī mani vecāki. Ja man būtu bijusi meita...» —

«Lūdzu, nepūlies sacerēt aizkustinošu pasaciņu, tā der tikai avīžu pielikumam,» kapteinis viņai teica. — «Jā, bet es runāju taisnību, tu to nevari noliegt.» — «Es jau neko nenoliedzu. Bet tagad, Lovīz, sēdi rāmi un uzklausi mani: tie bērni, tā meita, kas tev tagad tik ļoti ievajadzējusies, — tas viss ir tikai kādu sarunu atbalsis. Tu tajās esi saklausījusies un ceri rast tur glābiņu. Agrāk tu nekad neesi vēlējusies bērnus. Katrā ziņā es to neesmu dzirdējis.» — «Jā, bet tev vajadzēja to labāk zināt.» — «Arī to tu esi tikai nupat dzirdējusi. Taču galu galā tas ir vienalga, var jau būt, ka ar bērniem mēs dzīvotu labāk. To es pats arī tagad saprotu, tikai diemžēl par vēlu. Un tu savā stāvoklī vēl runā, ka,..» — «Jā, žēlīgais dievs! Bet varbūt tieši tu... es nezinu, bet atceries...» — «Es?» kapteinis atvaicāja un pakratīja galvu. «Vispār to vajadzētu zināt mātei, bet šajā gadījumā māte to nezina. Tu, būdama mana sieva, to nezini.» Kundze klusēja. «Vai varbūt zini? Es prasu: zini vai nezini?» Kundze joprojām klusēja, nometās ceļos uz grīdas un raudāja. Ak, es nesaprotu, varbūt es piekrītu kundzei, viņas stāvoklis bija šausmīgs. Es jau gribēju pieklauvēt un iet istabā, kad kapteinis ieteicās: «Tu klusē. Bet tava klusēšana jau ir atbilde. Tā ir tikpat skaidra kā skaļš sauciens.» — «Jā, man nekā vairs nav ko sacīt,» kundze raudādama atteica. — «Es tevi mīlu daudzu īpašību labad, Lovīz, un vispirms tāpēc, ka tu esi patiesa,» kapteinis sacīja. — «Paldies!» viņa atbildēja. — «Pat tagad tu vēl neesi iemācījusies melot.

Piecelies!» Kapteinis palīdzēja viņai piecelties un apsēdināja viņu krēslā, bet žēl bija dzirdēt, kā kundze raudāja. «Apmierinies,» viņš sacīja. «Gribu tev kaut ko jautāt. Varbūt nogaidīsim, paskatīsimies, kāds viņš izskatās, kādas viņam acis, kāda sejiņa?»

— «Jo dievs lai tevi svētī, pagaidīsim! Ak, mans mīļais, mans mīļais, dievs lai tevi svētī!» — «Es mēģināšu samierināties. Tagad tas mani kremt un moka, kremt un moka, bet arī es neesmu bez vainas.» — «Dievs lai tevi svētī! Dievs lai tevi svētī!» kundze atkārtoja. — «Un tevi arī!» kapteinis atbildēja. «Pagaidām ar labu nakti.» Tad kundze uzkrita uz galda un skaļi raudāja. «Kāpēc tu tagad raudi?» — «Tāpēc, ka tu aizej,» viņa atbildēja. «Pirmīt es no tevis baidījos, bet tagad raudu, tāpēc, ka tu aizej.

Vai tu nevari mazliet vēl palikt?» — «Tagad? Pie tevis? Te?» viņš vaicāja. — «Nē, es tikai domāju... ne jau tā... bet es esmu tik vientuļa,» viņa čukstēja. — «Bet es labāk iešu,» kapteinis atteica. «Tu taču sapratīsi, ka patlaban man nav nekādas vēlēšanās te palikt. Pazvani kalponei.» Tad es aizskrēju projām, — Ragnhilda pabeidza savu stāstu.

Pēc brītiņa Nilss jautāja:

— Vai viņi tagad apgūlušies? Ragnhilda to nezināja. Jā, laikam gan, bet tur jau sēž arī virēja un viņus uzmana. Bet, ak, tu pasaulīt, kādā postā kundze nonākusi, viņa gan laikam neguļ!

— Tev vajadzētu aiziet un paraudzīties.

— Labi, — Ragnhilda atteica un piecēlās. — Tomēr, sakiet, ko gribat, man vairāk žēl kapteiņa.

— Tas nemaz nav tik viegli izšķirams, kam taisnība.

— Iedomājieties — dabūt bērnu no tā tipa! Kā gan viņa to varēja! Un pēc tam kundze vēl bijusi pilsētā pie viņa, tā es dzirdēju. Vai tur kāda jēga? Viņai tik daudz to inženiera mutautiņu, un daudz viņas pašas mutautiņu trūkst, viņi tos laikam lietojuši kopīgi. Dzīvot ar tādu tipu, ja pašai ir savs laulāts vīrs!

XII

Kapteinis acīmredzot bija cieši nolēmis pārdot mežu izciršanai. Tagad klaudz un brikšķ visās malās. Rudens ir rēns, zeme nav sasalusi, to var labi art, un Nilss gluži kā sīkstulis izmanto katru minūti, lai atvieglotu darbus nākamajā pavasarī.

Vai mani ar Grīnhusenu arī sūtīs meža darbos? Tad man ienāk prātā, ka biju nodomājis klaiņot pa mežmalu, lāceņu purvājiem un kalniem. Kā paliek ar maniem nodomiem? Turklāt Grīnhusens nav nekāds meža strādnieks, kas derētu kapteinim, viņš jau tikko varēja pakustēt un pavilkt zāģi.

Jā, Grīnhusens vairs nebija tāds kā agrāk, kaut gan grūti saprast, kāpēc. Taču rudie mati tikpat kupli kā jaunībā. Evrebē viņš bija labi atkopies, ēstgriba viņam joprojām bija lieliska. Kā lai viņš nejustos labi! Visu vasaru un rudeni viņš bija kārtīgi sūtījis naudu uz mājām ģimenei un slavēt slavēja kapteini un kundzi, kas tik kārtīgi maksājot un esot labi kungi. Nemaz nevarot salīdzināt ar inženieri, kas esot gatavais gnīda, pat atvilcis divas kronas, ko Grīnhusens godīgi un kārtīgi nopelnījis, — tpū!

Grīnhusens jau šīs divas kronas mierīgi varēja pieciest, bet tāds utizēda, ptū, riebjas pieminēt! Vai kapteinis kaut ko tādu būtu darījis?

Taču Grīnhusens bija kļuvis piekāpīgs un nespēja pat lāgā dusmoties uz kādu.

Tagad viņš būtu ar mieru pat strādāt pie koku pludināšanas un saņemt divas kronas dienā. Vecums un laiks bija aplauzuši Grīnhusenam ragus.

Tā notiek ar mums visiem...

Kapteinis teica:

— Reiz tu ierunājies par ūdensvadu. Vai šogad jau būtu par vēlu sākt darbu?

— Jā, — es atbildēju.

Kapteinis pameta ar galvu un aizgāja.

Kādu dienu, kad es aru uz lauka, pie manis atkal pienāca kapteinis. Viņš šajā laikā staigāja apkārt, visu vērodams arī pats daudz strādāja un neko neizlaida no acīm. Ātri paēdis, viņš gāja atkal ārā, iegriezās šķūņos un kūtīs, gāja uz tīrumiem un pie meža strādniekiem.

— Sāc vilkt ūdensvadu, — viņš sacīja. — Zeme nav sasalusi, vēl ilgi var nesasalt. Kas varētu tev palīdzēt?

— Grīnhusens — es atteicu. — Bet...

— Jā, un Larss. Ko tu gribēji teikt?

— Bet ja uznāk sals?

— Var sākt arī snigt, tad zeme nesasals. Te pie mums zeme katru gadu nemaz nesasalst, — kapteinis sacīja. — Ņem vairākus palīgus, norīko dažus pie rakšanas un dažus pie mūrēšanas. Tu taču šādu darbu esi strādājis arī agrāk?

— Jā.

— Esmu Nilsu brīdinājis, un tev nav jābaidās no nepatikšanām, — viņš teica un pasmaidīja. — Ved zirgu atpakaļ stallī.

Viņa dedzība pielipa arī man, un es tūdaļ grasījos ķerties pie darba, mājup es vairāk skrēju nekā gāju. Kapteinim bija radusies patika ievilkt ūdensvadu, jo ēkas bija nokrāsotas un raža tik bagāta. Turklāt viņš lika nocirst tūkstošiem koku, lai nolīdzinātu savu parādu un vēl dažu labu kronu atlicinātu.

Es uzkāpu paugurā, uzmeklēju to vietu, kuru jau agrāk biju izvēlējies par rezervuāru, izmērīju ar soļiem attālumu līdz mājai. No kalna tecēja lejā strauts, tas bija dziļš un straujš un ziemā nekad neaizsala. Te mums jāuzceļ neliels aizsprosts ar ūdens noteku pavasara un rudens palu ūdeņiem. Jā, Evrebē būs īsts ūdensvads!

Akmeņus mēs varējām dabūt tepat, visapkārt bija daudzslāņains granīts.

Nākamajā dienā darbi ritēja pilnā sparā. Larss Falkenbergs raka grāvi. Grīnhusens un es spridzinājām akmeņus. Šis darbs mums bija pazīstams no Skreijas ceļa būves laikiem.

Labi.

Mēs nostrādājām četras dienas, tad pienāca svētdiena. Es atceros šo svētdienu, debesis bija augstas un skaidras, mežā kokiem lapas nobirušas, pakalnus klāja spirgti zaļi ziemāji, no izcirtuma pacēlās dūmi. Pēcpusdienā Larss Falkenbergs no kapteiņa bija izlūdzies zirgu un ratus, lai aizvestu uz staciju nokauto sivēnu, kas nogādājams uz pilsētu. Atpakaļ braucot, Larss bija apsolījis atvest kapteiņa pastu.

Man ienāca prātā, ka patlaban ir īstais laiks aizsūtīt zēnu pēc manas veļas. Larsa nebija mājās, neviens nedusmosies.

«Paskat tikai, tev ir paši godīgākie nodomi,» es pats sev sacīju, «tu sūti zēnu pēc veļas. Lai gan īstenībā tie nemaz nav godīgi nodomi, tas ir tikai vecums.»

Šī doma mani nomocīja kādu stundu. Nu jā, tas viss jau bija nieki un blēņas, vakars tik brīnum jauks, turklāt vēl svētdiena, darba nekāda, saimes istaba tukša. Vecuma, nespēks? Vai tiešām man grūti uzkāpt pakalnā?

Un es pats devos pēc veļas.

Pirmdienas rītā agri Larss Falkenbergs jau bija klāt. Viņš pasauca mani sāņus, kā to reiz jau bija darījis: vakar tu esot bijis līdumā, bet lai tā būtu pēdējā reize, to iegaumē!

— Tā jau arī bija pēdējā izmazgātā veļa, — es atbildēju...

— Jā, veļa un atkal veļa! Vai tad es pats pa visu rudeni, to tavu sasodīto kreklu nebūtu varējis atnest kaut simtiem reižu?

— Es tev par veļu vairs negribēju atgādināt.

Kā viņš uzodis par manu vakarējo gājienu? To atkal būs pastāstījusi šī tenku vācele Ragnhilda, cits neviens.

Nejauši tuvumā gadījās Nilss. Viņš pavisam mierīgi nāca no virtuves pāri pagalmam, un pēkšņi Larss klupa viņam virsū.

— Tur jau nāk tas otrs mērkaķis, — viņš teica.

— Smiekli nāk, uz tādu paskatoties!

— Ko tu teici? — Nilss vaicāja.

— Ko tu teici? — Larss mēdījās. — Izspļauj labāk burbuli no mutes, lai varētu saprast, ko tu murkšķi, — viņš atcirta.

Tad Nilss apstājās, lai uzzinātu, par ko īsti ir runa.

— Es nekā nesaprotu.

— Ak tā? Tu nesaproti? Bet no rudens aršanas gan tu visu saproti! — Larss atbildēja. — To jau neviens nesaprot labāk par tevi, — viņš vēl piebilda.

Arī Nilss saskaitās un nobālēja. Viņš teica:

— Tu esi īstais muldoņa, Lars! Vai tu reiz nevarētu savaldīt mēli?

— Es — muldoņa? Pats esi gatavais aitasgalva! — Larss kliedza, pat nobālēja. — Esmu dzīvojis Evrebē ilgāk nekā tu un gandrīz katru vakaru dziedājis kungiem! Bet kopš manas aiziešanas te viss iet juku jukām! Jā, tu taču atceries, kā te bija agrāk? — viņš man jautāja.

— Larss te bija tas, kas visu izrīkoja, un darbs gāja no rokas. Pēc tam te pusotra gada strādāja Alberts. Bet tad atnāca Nilss. Un tagad te to vien dzird — jāar un jāved mēsli gan nakti, gan dienu, saime tiek nodzīta līdz beidzamam.

Mēs ar Nilsu vairs nevarējām valdīt smieklus. Taču Larss neapvainojās, viņš pat lepojās, ka radījis jautrību, apmierinājās un smējās līdz ar mums.

— Jā, to es saku skaidri un gaiši, — viņš turpināja.

— Un, ja tu citādi nebūtu puika uz goda, tad tu... — Nu, un kas tad notiktu?

Larss kļuva aizvien mīlīgāks, viņš smējās un teica:

— Tad es tevi aiztriektu ratā.

— Vai gribi iepazīties ar manām dūrēm? — Nilss jautāja.

— Kas šeit notiek? — kapteinis vaicāja, pienācis mums klāt. Viņš jau bija piecēlies, lai gan pulkstenis vēl tikai seši.

— Nekas, — Nilss un Larss reizē atbildēja.

— Kā veicas ar dambi? — kapteinis jautāja. Bet, atbildi nenogaidījis, pievērsās Nilsam, sacīdams: — Zēns mani aizvedīs uz staciju. Man jābrauc uz Kristiāniju.

Grīnhusens un es devāmies taisīt aizsprostu, Larss Falkenbergs — rakt grāvi. Taču mēs visi jutāmies mazliet nomākti. Pat Grīnhusens teica:

— Žēl, ka kapteinis aizbrauc.

Man arī tā likās. Taču kapteinim bija savas darīšanas, jāpārdod baļķi un labība. Bet kādēļ viņš brauca tik agri,... uz rīta vilcienu tik un tā nepaspēs? Vai viņi atkal saķildojušies un viņš grib aizbraukt, iekāms kundze piecēlusies?

Jā, tagad viņi bieži ķildojās.

Bija nonācis pat tiktāl, ka kapteinis un kundze vispār vairs nerunāja viens ar otru, bet, ja vajadzēja pārmīt kādu vārdu, tad lūkojās kaut kur sānis. Dažreiz kapteinis gan ieskatījās sievai sejā un ieteica viņai jaukā laikā iet ārā pastaigāties un reiz pat lūdza, lai viņa paspēlē flīģeli. Bet to viņš laikam darīja tikai saimes dēļ.

Cik tas bija skumji!

Kundze bija klusa un daiļa, viņa bieži stāvēja ārā uz kāpnēm un skatījās uz tālajiem kalniem, viņas vaibsti bija tik smalki un mati mirdzēja kā iesārts zelts. Viņa tagad izskatījās kā jauna, maiga māte. Bet viņa droši vien jutās ļoti vientuļa, nebija nedz viesu, nedz jautrības, nedz mūzikas, tikai bēdas un kauns.

Kapteinis bija solījis pagaidām nest savu nastu, un viņš to arī darīja, cik spēja.

Taču vairāk viņš nespēja. Mājā bija ienākusi nelaime, un vienu nelaimi ir smagāk nest nekā septiņas nastas. Ja kundze dažkārt mazliet iekaisa un aizmirsa būt pateicīga pret kapteini, viņš nodūra acis, paņēma cepuri un izgāja ārā. Par to zināja stāstīt visas kalpones, arī es pats to vairāk reižu biju redzējis, es sapratu — viņš nekad, nemūžam nespēs aizmirst viņas kļūmo soli, tomēr spēja to neatgādināt. Bet vai viņš varēja klusēt, kad viņa lāgiem aizmirsusies sacīja: «Tu taču zini, ka esmu nevesela, tu taču saproti, ka tik ilgi vairs nespēju staigāt kā agrāk?» — «Izbeidz, Lovīz!» viņš atbildēja un sarauca uzacis. Un tad sākās ķilda. «Tu atkal man to atgādini!» — «Nē, tu pati to atgādināji, tu esi zaudējusi savu kautrību, tava krišana tevi padarījusi nekautru.» — «Ak, kāpēc es te atgriezos! Pie vecākiem man bija daudz labāk!» — «Jā, vai arī pie tā kucēna.» —«Tu taču teici, ka viņš reiz tev izlīdzējis? Ja gribi zināt, es labprāt brauktu atpakaļ pie viņa. Hugo ir daudz labāks par tevi.»

Viņa runāja tik nesavaldīgi, pat nebija atbildīga par saviem vārdiem. Viņa mums visiem bija kļuvusi sveša, kļuvusi samaitāta. Falkenberga kundze samaitāta? Nē, varbūt arī ne, dievs vien to zina.

Katrā gadījumā viņa tagad nekautrējās vakaros nākt. virtuvē un uzslavēt Nilsu par viņa jaunību un spēku. Es atkal kļuvu greizsirdīgs un skaudīgs uz Nilsu viņa jaunības dēļ un nodomāju: «Vai visi cilvēki kļuvuši traki, vai tad mēs, vecākie, neesam vairāk cienījami!» Varbūt viņu valdzināja Nilsa nevainība? Varbūt arī viņa pati gribēja uzmundrināties un izskatīties jaunāka par saviem gadiem? Bet vienudien viņa atnāca arī pie aizsprosta — pie Grīnhusena un manis un ilgi tur sēdēja, noraudzīdamās uz mums. Darbs tad kādu pusstundu veicās gaužām viegli, granīts padevās mūsu rokām, mēs mūrējām dambi kā spēkavīri. Bet kundze tikai sēdēja un koķetēja ar acīm. Kāpēc viņa nav atmetusi šo jauno paradumu? Viņas acis šādai rotaļai bija par labu, tas viņai nepiestāvēja. Es domāju: «Vai nu viņa grib atlīdzināt mums par rotaļu ar Nilsu, varbūt uzsākt jaunu rotaļu, kāds būtu pareizais atminējums?» Es pats to nevarēju izšķirt, bet Grīnhusens nekā nesaprata. Kad kundze bija aizgājusi, viņš tikai teica:

— Mūsu kundze taču ir sirsnīga un laba, gluži kā māte. Viņa taču bija atnākusi, lai apjautātos, vai ūdens mums nav par aukstu.

Reiz, kad es stāvēju pie virtuves durvīm, viņa man teica:

— Vai atceries senās dienas mūsu mājās? Tad, kad tu te biji pirmo reizi?

Agrāk viņa to laiku nekad nebija pieminējusi; es tikai atbildēju, ka atceros.

— Tu vedi mani uz mācītāja māju, vai atceries? Tad es nodomāju, ka viņa grib ar mani patērzēt, lai izklaidētos, un gribēju viņai palīdzēt atvieglot sarunu. Es jutos arī aizkustināts un atbildēju:

— Jā, labi atceros. Tas bija lielisks brauciens. Bet beigās kundze bija pagalam nosalusi.

— Nevis es, bet tu. Tu taču man atdevi savu segu. Nabadziņš!

Tas mani vēl vairāk aizkustināja, un es kļuvu pat iedomīgs: tātad viņa mani nebija aizmirsusi, aizritējušie gadi mani nemaz nav tik ļoti pārvērtuši!

— Nē, kundze, jūs maldāties, tā nebija mana sega. Bet vai jūs atceraties, ka mēs ieturējām maltīti kādā ceļmalas mājiņā, zemnieku sieva mums izvārīja kafiju un jūs mani pacienājāt?

Es aptvēru ar rokām stabu un pieslējos pie margām.

Kundzi šī kustība laikam aizskāra, viņai šķita, ka es gatavojos uz ilgāku sarunu.

Turklāt es biju sacījis: «Mēs ieturējām maltīti kādā ceļmalas mājiņā.» Protams, es biju atļāvies pārāk daudz, bet garajos klejojumos biju atradis no smalkas uzvedības.

Pamanījis viņas nepatiku, es tūlīt izslējos, bet bija jau par vēlu. Viņa izturējās tikpat laipni, bet, redzams, sava kļūmīgā soļa dēļ biju kļuvusi aizdomīga un mazākajā neveiklībā saskatīja nepieklājību.

— Jā, jā, — viņa atbildēja. — Ceru, ka tu Evrebē juties tikpat labi kā toreiz.

Tad viņa pamāja ar galvu un aizgāja.

Aizritēja dažas dienas. Kapteinis vēl nebija atgriezies, bet atsūtījis kundzei atklātni ar laipniem vārdiem: viņš cerot būt mājās nākamajā nedēļā un vienlaikus izsūtot krānus, caurules un cementu ūdensvadam.

— Redzi, — kundze sacīja, pienākdama pie manis ar atklātni rokā. — Kapteinis izsūtījis šīs lietas uz tava vārda un lūdz, lai tu tās pārved mājās no stacijas.

Mēs pašā pagalma vidū stāvējām blakām un lasījām atklātni. Neprotu to lāgā izskaidrot — es stāvēju viņai cieši blakām, pieliecis galvu pie viņas galvas, un jutu dziļu iekšēju tīksmi. Izlasījusi atklātni, viņa pavērās manī.

Viņa nevalšķinājās, taču droši vien redzēja, ka mana seja pārvērtusies. Vai arī viņa juta manu tuvumu? Gurdais skatiens pauda maigumu. Viņa bija tik neapdomīga; dzīvība, ko viņa nesa zem sirds, piešķīra viņas skatienam gandrīz pārdabisku dziļumu. Viņa sāka ātri elpot, viņas seja tumši pietvīka, tad viņa apgriezās un lēnām gāja projām.

Es paliku stāvam ar atklātni rokā. Vai viņa man to iedeva? Vai es pats to paņēmu?

— Jūsu atklātne! — es izsaucos. — Lūdzu...

Viņa nepagriezdamās pastiepa roku atpakaļ, paņēma atklātni un devās tālāk.

Šis notikums mani nodarbināja vairākas dienas. Vai man vajadzēja viņai sekot?

Vajadzēja riskēt, pārbaudīt, viņas durvis nebija tālu. Bet kādēļ viņa vispār bija atnākusi ar šo atklātni? Viņa taču varēja man to pateikt mutvārdiem. Atcerējos, ka pirms sešiem gadiem mēs tāpat stāvējām blakām un lasījām kapteiņa telegrammu.

Vai viņa gribēja atkārtot šo ainu, varbūt tā viņu labvēlīgi ietekmēja?

Kad es viņu vēlāk satiku, viņa neizskatījās samulsusi, bija laipna un salta. Man šis atgadījums bija jāaizmirst. Ko gan es no viņas gribēju? Itin nekā!

Šodien pie viņas atbrauca viesi — kāda dāma no kaimiņiem ar savu meitu. Viņas laikam bija dzirdējušas, ka kapteinis aizbraucis, un gribēja kundzi izklaidēt, varbūt bija ieradušās aiz ziņkārības. Viņas tika labi uzņemtas, Falkenberga kundze izturējās pret viņām tikpat laipni kā agrāk un beidzot nospēlēja viņām kaut kādu gabalu uz klavierēm. Kad viešņas taisījās doties mājās, kundze viņas pavadīja un visu laiku nopietni runājās par saimniecību un lopu kaušanu, lai gan viņas galvā droši vien bija pavisam citas domas. Viņa izskatījās tik moža un jautra. «Atbrauciet atkal, katrā ziņā, Sofij.» — «Jā, pateicos. Bet kāpēc jūs nekad vairs nebraucat uz Nedrebi?» — «Es, vai? Nebūtu tik vēls, tad tūlīt brauktu jums līdzi,» — «Bet rītu jau arī ir diena.» — «Jā, ļoti iespējams, ka aizbraukšu pie jums rīt. Vai tu tā esi?» viņa jautāja Ragnhildai, kas viņai bija sekojusi, nesdama šalli. «Nu gan man jāsmejas, tu domā — es salstu?»

Vispār mums visiem bija labāka noskaņa, mūs vairs nenomāca drūmas nojausmas.

Grīnhusens un es mūrējām baseinu, Larss Falkenbergs raka aizvien tālāk un tālāk grāvi. Tā kā kapteinis paliks tik ilgi projām, es gribēju sasparoties, lai līdz viņa pārbraukšanai lielākā daļa darbu jau būtu pabeigta. Tas būtu lieliski, ja ūdensvads jau būtu ievilkts! Viņu šāds pārsteigums ļoti iepriecinātu, jo vakarā pirms aizbraukšanas viņi atkal bija strīdējušies. Kapteinim laikam atkal kaut kas bija dūries acīs, varbūt kundzes istabā vēl mētājās kāda nesadedzināta grāmata. Sarunu kapteinis bija beidzis ar šādiem vārdiem: «Es nocērtu visu mežu, lai nolīdzinātu parādu. Turklāt arī labība ienesīs krietnu summu. Lai nu dievs man piedod, tāpat kā piedodu viņam. Ar labu nakti, Lovīz!»

Ielikuši beidzamo akmeni un visu nocementējuši, Grīnhusens un es gājām palīgā Larsam un sākām rakt katrs savu grāvja gabalu. Darbs veicās labi, vietumis nācās uzspridzināt kādu akmeni vai nocirst koku, bet drīz no baseina līdz pagalmam stiepās gara, melna līnija. Tad mēs atkal gājām atpakaļ un izrakām grāvi vajadzīgā dziļumā.

Galu galā grāvi nerok krāšņumam, bet ūdensvada ielikšanai. Bet galvenais — mums grāvis jāizrok dziļāks par zemes sasaluma joslu. Zemes virskārta jau tagad naktīs sasala. Arī Nilss atmeta citus darbus un nāca mums palīgā.

Vai nu es mūrēju, vai raku — tas bija darbs tikai rokām, taču smadzenes savā bezdarbībā noņēmās ar dažnedažādām iedomām. Ikreiz, atceroties epizodi ar kapteiņa atklātni, es iekšēji it kā jutu gaišu strāvojumu. Bet kādēļ es to vēl atceros? Pietiek! Un es jau arī nebiju viņai sekojis.

Es stāvēju tur, bet viņa, lūk, tur. Es jutu viņas elpu, viņas miesas smaržu. Viņa nāca no tumsas, nē, nē, viņa nebija no šās planētas. Vai atceries, kādas viņai bija acis?

Un ikreiz manī viss sagriezās, man aiztrūka elpa. Atmiņā pazibēja to vietu vārdi, no kurienes viņa varētu būt ieradusies: Uganda, Tananarivo, Honolulu, Venecuela, Atakama. Vai tās bija vārsmas vai krāsas? Es pats to nezināju.

XIII

Kundze pavēl iejūgt zirgus, viņa taisās braukt uz staciju.

Viņa nesteidzas, liek virtuvenei sagatavot ceļamaizi, un, kad Nilss jautā, vai kundze vēlas karieti vai landaueru, viņa brītiņu padomā un tad izvēlas landaueri ar diviem zirgiem.

Viņa aizbrauc. Uz bukas sēž Nilss.

Vakarā viņi atgriežas. Pusceļā griezušies atpakaļ.

Vai kundze ko aizmirsusi? Tagad viņa pieprasīja citus zirgus, jaunu ceļamaizi, viņa tūlīt došoties atceļā. Nilss mēģināja viņu atrunāt, jau metās krēsla, drīz būs tumsa. Bet kundze nepiekāpās. Viņa sēdēja ceļojuma tērpā savā istabā un gaidīja, līdz izpildīs viņas rīkojumus, viņa nekā nebija aizmirsusi un nekā nedarīja, tikai sēdēja un skatījās vienā punktā. Ragnhilda iegāja un jautāja, vai nevarot kaut ko palīdzēt. Nē, pateicos.

Kundze sēdēja, sagumusi uz priekšu, it kā viņu māktu smaga bēdu nasta.

Zirgi bija pārjūgti, kundze izgāja ārā.

Ieraudzīdama, ka Nilss otru reizi taisās viņu vest, kundze iežēlojās un lika braukt Grīnhusenam. Gaidīdama Grīnhusenu, viņa apsēdās uz kāpnēm.

Un tad viņi aizbrauca. Vakars bija jauks, zirgiem nebija karsti.

— Viņa ir galīgi pārvērtusies, — Nilss sacīja. — Es nekā vairs nesaprotu. Es sēdēju uz bukas un braucu, pēkšņi viņa piesit pie lodziņa un lūdz, lai griežu atpakaļ.

Jau pusceļu bijām nobraukuši. Taču viņa ne ar vardu neieminējās, ka tūlīt brauks atpakaļ.

— Varbūt bija kaut ko aizmirsusi?

— Nē jel, — Ragnhilda iebilda. — Viņa uzkāpa savā istabā, un es domāju, ka viņa ņems un sadedzinās tās ģīmetnes, bet tās tur stāv, kā stāvējušas. Nē, viņa mājās itin nekā nedarīja.

Es sekoju Nilsam pāri pagalmam, un viņš teica:

— Nē, ar kundzi ir pavisam ļauni, viņa ir galīgi apjukusi, vairs neapjēdz, ko dara.

Kā tu domā, uz kurieni viņa tagad brauca? Likās, viņa pati to skaidri nezināja. Kad mēs apstājāmies pūtināt zirgus, viņa teica: «Ak, Nils, man ir tik daudz darīšanu, jābūt desmit vietās, taču mājas arī nedrīkstu pamest.» — «Kundzei nevajadzētu sevi tā apgrūtināt un uztraukties,» es teicu. Bet tu jau zini, kāda viņa ir, viņa necieš, ja viņai runā pretī. Viņa palūkojās pulkstenī un atkal lika braukt.

— Vai tas bija ceļā uz staciju?

— Nē, atceļā. Viņa bija ļoti satraukta.

— Varbūt kapteinis viņai rakstījis? Kalps pašūpoja galvu.

— Nē. Nu, dievs vien to zina. Jā, ko es gribēju teikt, rīt ir svētdiena?

— Jā.

— Nē, nekas. Es tikai svētdienā gribēju sameklēt labāku ceļu, pa kuru ziemu vest malku. Esmu par to domājis jau sen. Tagad tas ir vieglāk, vēl nav uzsnidzis sniegs.

Mūžam viņam galvā bija saimniecības rūpes! Darbs viņam bija goda lieta, turklāt viņš gribēja pateikties kapteinim, jo pēc rudens darbiem kapteinis bija krietni paaugstinājis viņa algu.

Tātad pienākusi svētdiena.

Es aizeju līdz pakalnam un apskatu dambi un grāvi, vēl tikai dažas dienas, un ūdensvads būs ievilkts. Biju krietni satraukts un nemaz nevarēju sagaidīt, kad paies svētdiena, lai atkal varētu ķerties pie darba. Kapteinis ne ar vienu vārdu nebija iejaucies ūdensvada vilkšanā, visu uzticējis man, tāpēc nevarēju būt vienaldzīgs, ja iestājas sals un sagandē mūsu darbu.

Pārnācis mājās, ieraudzīju pagalmā landaueru. Zirgi bij izjūgti. «Ap šo laiku kundzei vajadzēja būt atpakaļ, — bet kāpēc Grīnhusens piebraucis landaueru pie galvenajām kāpnēm?» es nodomāju un iegāju virtuvē.

Man pretī izskrēja kalpones. Kundze sēžot landauerā, viņa vēlreiz atgriezusies mājās. Viņi aizbraukuši līdz stacijai, un kundze atkal liekot braukt uz turieni. Vai es to saprotot?

— Varbūt viņa par kaut ko uztraucas? — es jautāju. — Kur ir Nilss?

— Aizgāja uz mežu. Būšot tur ilgi, tā viņš teica. Mājās esam tikai mēs un nekādi nespējam pierunāt kundzi.

— Bet kur ir Grīnhusens?

— Aizgāja pārjūgt zirgus. Bet kundze tikai sēž landauerā un negrib kāpt ārā. Aizej tu, parunā ar viņu!

— Nav jau liela bēda, ja kundze vēlreiz pavizinās līdz stacijai. Par to nav jāuztraucas.

Es devos pie kundzes. Sirds man strauji pukstēja. Cik kundze bija satraukta, laikam viņu pārņēmis izmisums. Es atvēru landauera durvis, sveicināju un teicu:

— Vai jūs, kundze, atļautu, ka šoreiz braucu es?

Viņa mierīgi palūkojās uz mani un atbildēja:

— Nē, kādēļ?

— Grīnhusens droši vien būs noguris, un es domāju...

— Viņš solījās mani vest. Nē, noguris viņš nav. Vai viņš drīz nāks?

— Es viņu neredzu, — es atbildēju.

— Aiztaisi landauera durvis un sameklē viņu, — kundze pavēlēja, tīstīdamās ceļojuma apmetnī.

Es iegāju stallī, Grīnhusens patlaban jūdza citus zirgus.

— Kas īsti notiek, vai tu atkal brauksi? — es jautāju.

— Es, vai? Vai tad man nelika braukt? — Grīnhusens atbildēja un brīdi apklusa.

— Tas liekas tik savādi. Uz kurieni tad kundze brauks, vai tu to zini?

— Nē. Viņa nakts vidū gribēja, lai griežu atpakaļ, bet es aizrādīju, ka mums tas nav pa spēkam. Tad viņa pārgulēja viesnīcā. Bet no rīta atkal teica, ka gribot braukt uz mājām. Un tagad viņa atkal grib braukt uz staciju. Es te neko nesaprotu.

Grīnhusens rīkojās ar zirgiem.

— Kundze lūdza, lai es tevi pasteidzinu.

— Jā, tūlīt nākšu. Tikai jātiek galā ar iejūgu.

— Vai tu neesi pārāk noguris, lai vēlreiz brauktu?

— Nekas, gan jau izturēšu. Viņa man iedeva krietnu dzeramnaudu.

— Vai tiešām? Tūlīt redzams, ka lepna dāma!

— Nu jā.

Tad es sacīju Grīnhusenam:

— Man gan liekas, tev nevajadzētu otrreiz braukt. Viņš pagriezās pret mani.

— Tu tā domā? Jā, varbūt tev taisnība.

Tad atskanēja kundzes balss, — viņa bija pienākusi pie staļļa durvīm:

— Ko tu tur tūļājies? Vai man vēl ilgi būs jāsēž un jāgaida?

— Tūlīt būšu klāt! — Grīnhusens izsaucās un sāka steigšus rosīties. — Tikai streņģes jāsavelk.

Kundze atgriezās pie landauera. Viņa gandrīz skrēja, biezais kažoks traucēja kustības, viņa vicināja rokas, lai nepakluptu. Tas bija bēdīgs skats, šķita, ka vista skraida pa pagalmu un plivina spārnus.

Es atkal piegāju pie kundzes, izturējos pieklājīgi, bet pazemīgi, noņēmu cepuri un lūdzu, lai viņa vairs nedodas ceļā.

— Ne jau tev mani jāved, — viņa atcirta.

— Nē. Bet vai kundze labāk nepaliktu mājās? Tad viņa sadusmojās, nomērīja mani ar skatienu un teica:

— Atvaino, tev šajā jautājumā nav jāmaisās. Tikai tāpēc, ka tu manis dēļ reiz tiki atlaists, tu...

— Nē, nē, ne jau tāpēc! — es izmisis izsaucos, bet neko vairāk nevarēju piebilst. Ja viņa mani saprata šādi, tad viņas acīs nebiju nenieka vērts.

Uz mirkli mani sagrāba niknums, es biju gatavs iebrukt landauerā un ar varu izraut ārā šo stulbo, apjukušo vistu. Droši vien manas rokas bija sažņaugušās, jo viņa bailīgi parāvās atpakaļ. Taču manas dusmas tūdaļ noplaka, es kļuvu pazemīgs, tomēr vēlreiz mēģināju viņu atrunāt:

— Mēs visi uztraucamies, ka jūs braucat prom un mūs atstājat. Mēs izdomāsim, kā jūs izklaidēt, es varu lasīt jums kaut ko priekšā, un Larss taču tik skaisti dzied. Es varbūt varētu šo un to arī pastāstīt. Redzu — nāk Grīnhusens, vai drīkstu teikt, lai viņš iet atpakaļ?

Viņa it kā atmaiga un iegrima domās. Tad viņa sacīja:

— Tu nekā nesaproti. Es braucu pretī kapteinim. Viņš neieradās nedz vakar, nedz aizvakar, bet agri vai vēlu viņam jābrauc. Gribu viņu sagaidīt.

— Ā!

— Tātad ej savu ceļu! Vai te ir Grīnhusens?

Es jutos kā uz mutes sists. Viņai bija taisnība, tas izklausījās tik ticami, es atkal biju izturējies kā stulbenis.

— Jā, Grīnhusens ir atnācis, — es atbildēju.

Tad es uzliku galvā cepuri un palīdzēju Grīnhusenam iejūgt zirgus. Biju tik apjucis un nokaunējies, ka aizmirsu pat atvainoties, tikai skraidīju ap pajūgu, pārbaudīdams, vai viss ir kārtībā.

— Tātad tu mani vedīsi, Grīnhusen? — kundze vaicāja.

— Kā tad! Kurš gan cits? — viņš atbildēja.

Tad viņa ar blīkšķi aizcirta durtiņas, un landauers izripoja no pagalma.

— Vai aizbrauca? — kalpones jautāja, sasizdamas plaukstas.

— Jā, aizbrauca. Viņa grib sagaidīt savu vīru.

Es atkal devos uz dambi. Bez Grīnhusena mums trūka viena cilvēka. Diezin vai mēs, pārējie, pagūsim tikt ar visu galā noteiktajā laikā.

Es sapratu, ka Falkenberga kundze bija mani apvedusi ap stūri, teikdama, ka gribot sagaidīt vīru. Vienalga, zirgi bija atpūtušies, jo nebija nodarbināti tajās dienās, kad Nilss palīdzēja rakt grāvi. Taču es biju izturējies kā nelga. Man vajadzēja bez atļaujas sēsties pašam uz bukas. Nu labi, bet kas būtu līdzēts? Vismaz es nebūta izdabājis visām viņas kaprīzēm. Varētu viņu atturēt. Ak tu mīlestības apstulbotais večuk!

Kundze to visu varbūt darīja ar nolūku, lai atriebtos kapteinim un nebūtu mājās, kad viņš pārbrauc. Viņa visu laiku svārstījās, gribēja gan vienu, gan otru, bet savs nolūks viņai bija. Ak tu vientiesīti, vai tāpēc tu klaiņo apkārt, lai aizstāvētu laulāto pilsoniskās intereses, ja tiem gadās mīlas dēkas? Nu jā! Falkenberga kundze bija kļuvusi tik samaitāta. Šis kļūmīgais solis viņai bija nācis par ļaunu, un vai nav vienalga, kas ar viņu notiek. Viņa bija sākusi arī melot. Vispirms grozīja acis kā kabareja dejotāja un tad nodevās arī meliem. Šodien tie bija nepieciešamības meli, rīt jau viņa melos aiz patikas. Vieniem meliem seko citi. Nu un tad? Dzīve varēja atļauties šādu izšķērdību.

Mēs trīs dienas rakām grāvi, bija palicis vēl tikai neliels gabals. Naktīs bija trīs grādi sals, bet mūs tas netraucēja, mēs tikai rakām tālāk. Grīnhusens bija atgriezies, viņam bija jārok grāvis zem virtuves, pats es raku zem kūts un staļļa, šis darbs man šķita atbildīgāks, bet Nilss un Larss Falkenbergs raka grāvi uz rezervuāru.

Šodien es beidzot ievaicājos Grīnhusenam par kundzi:

— Tātad pēdējo reizi viņa nebrauca atpakaļ uz mājām?

— Nē, viņa iekāpa vilcienā.

— Laikam brauca pretī savam vīram?

Grīnhusens tagad pret mani izturējās ļoti piesardzīgi, šīs divas dienas viņš nebija man bildis ne vārda un tagad tikai atbildēja:

— Tā jau laikam būs. Droši vien viņa to darīja, vīrs taču jāsagaida...

— Es domāju, ka viņa varbūt aizbrauca pie vecākiem uz Kristiansandu.

— Jā, iespējams, — Grīnhusens atbildēja. Šis pieņēmums viņam likās labāks. — Skaidrs, ka viņa aizbrauca pie vecākiem. Jā, jā, drīz viņa atkal būs mājās.

— Vai viņa tā teica?

— Jā, laikam jau drīz. Kapteinis arī vēl nav pārbraucis. Mūsu kundze ir lieliska sieviete. «Te tev būs ēšanai un dzeršanai un arī zirgu barībai,» viņa saka, «un te vēl tev pašam.» Ak, otru tādu kundzi nez vai atradīsi!

Taču kalponēm, kurām viņš vairāk uzticējās, Grīnhusens bija teicis, ka šauboties, vai kundze vairs atgriezīsies. Visu ceļu viņa iztaujājusi Grīnhusenu par inženieri Lasenu, laikam aizbraukusi pie viņa. Jā, pie tāda vīra viņa nepazudīšot, tas dzīvojot bagātībā un greznībā.

Pienāca vēl viena atklātne no kapteiņa uz kundzes vārda, kapteinis lūdza, lai aizsūtot piektdien uz staciju viņam pretī Nilsu, lai neaizmirstot paņemt līdzi kažoku.

Atklātne bija nokavējusies, šodien jau bija ceturtdiena. Starp citu, tas bija laimīgs gadījums, ka Ragnhilda bija iedomājusies izlasīt atklātni.

Mēs sēdējām Nilsa istabā un runājām par kapteini, kā viņš saņems jauno ziņu un vai vispār mums viņam kaut kas jāsaka. Pie šīs apspriedes bija klāt arī visas trīs kalpones. Kundzei jau sen vajadzēja būt Kristiānijā, kad kapteinis bija rakstījis šo atklātni, taču acīmredzot viņas tur nebija, tātad uz turieni viņa nebija braukusi. Tas viss bija vairāk nekā bēdīgi.

Nilss jautāja:

— Vai viņa nav atstājusi vēstuli?

Nē, nevienas vēstules nebija. Ragnhilda turpretī kaut ko bija izdarījusi pati uz savu roku, ko viņai varbūt nevajadzēja darīt. Visas ģīmetnes, kas atradās uz flīģeļa, viņa bija iemetusi ugunī. Vai tas bija prātīgi darīts?

— Nē, nē, Ragnhild!

Viņa vēl pastāstīja, ka pārskatījusi kundzes veļu un izņēmusi visus mutautiņus, kas nebijuši viņas. Viņa kundzes istabā atradusi daudzas svešas mantas: izšūtu somiņu ar inženiera Lasena iniciāļiem, kādu grāmatu ar viņa vārdu, saldumu kārbu ar viņa rokrakstu — to visu viņa bija sadedzinājusi.

Jā, Ragnhilda patiesi bija neparasta meitene. Kas viņai par nekļūdīgu nojautu! Kā viņa varēja vienā mirklī kļūt lēnīga un labdarīga? Viņa, kura mācēja tik labi izmantot sarkano paklāju un atslēgas caurumus.

Man un manam darbam nāca tikai par labu, ka kapteinis iepriekš nebija prasījis pēc pajūga, grāvis jau bija izrakts visā garumā, un cauruļu ielikšanai man Nilss nebija vajadzīgs. Kad vajadzēs aizrakt grāvjus, tad visi vīri būs nepieciešami. Starp citu, atkal bija sācis līt un laiks kļuvis siltāks.

Man tas šajās dienās nāca tikai par labu, ka visus manus prātus nodarbināja ūdensvads, tas mani aizkavēja no uzmācīgām pārdomām. Dažkārt es vienatnē sažņaudzu dūres un mocījos, es izkliedzu mežam savas sāpes, taču aiziet no šejienes nevarēju. Un uz kurieni lai es ietu?

Atgriezās kapteinis.

Viņš tūdaļ izstaigāja visu galveno ēku, ieskatījās saimes istabā un virtuvē, uzkāpa augšstāvā un atkal nonāca lejā, visu laiku paturēdams mugurā kažoku un stulmeņus kājās.

— Kur kundze? — viņš vaicāja.

— Kundze aizbrauca jums pretī, — Ragnhilda atbildēja. — mēs domājām, ka jūs atgriezīsieties kopā.

Kapteinis nokāra galvu. Tad viņš piesardzīgi jautāja:

— Tātad Nilss viņu aizveda? Žēl, ka es neapskatījos stacijā.

Tad Ragnhilda sacīja:

— Kundze aizbrauca jau svētdien. Kapteinis atkal valdīja pār sevi un atteica:

— Svētdien? Tātad viņa gribējusi mani sastapt Kristiānijā. Hm... Mēs esam izmainījušies. Pa ceļam es iegriezos Drammenā, es gribēju sacīt, Fredrikstadā. Vai tev kaut kas ēdams, Ragnhild?

— Jā, lūdzu, galds ir klāts.

— Starp citu, Drammenā es iegriezos aizvakar. Jā, jā, kundze vismaz dabūja pavizināties! Vai mājās viss ir kārtībā? Vai puiši rok grāvi?

— Jau izrakuši. Kapteinis iegāja iekšā.

Ragnhilda tūlīt atbrāzās pie mums un atstāstīja visu vārdu pa vārdam, lai mēs viņu nenodotu. Vēlāk kapteinis iznāca arī pie mums ārā.

— Sveiki, puiši! — viņš sveicināja pēc virsnieku paraduma un bija pārsteigts, ka caurules ieliktas. Mēs jau bijām sākuši tās aizrakt.

— Vareni puiši! — viņš sacīja. — Jūs daudz čaklāk strādājat nekā es!

Pēc tam viņš aizgāja uz dambi. Atgriežoties viņa acis vairs nebija tik skaidras, bet it kā aizplīvurotas. Varbūt viņš tur, vientulībā sēdēdams, bija daudz ko pārdomājis.

Tagad nu viņš te stāvēja, lūkodamies uz mums, ar roku aptvēris zodu. Tas ilga vienu mirkli, tad viņš sacīja Nilsam:

— Mežu es pārdevu.

— Par krietnu cenu, kapteiņa kungs, vai ne?

— Jā, tā ir. Par krietnu cenu. Es ar šo darījumu noņēmos visu laiku. Jūs esat bijuši čaklāki.

— Mēs te bijām daudzi — veseli četri vīri, — es iebildu. Tad viņš mēģināja pajokot un teica:

— Es zinu, cik tu man dārgi izmaksā! Taču viņa balss nemaz neskanēja priecīgi, arī smaids neparādījās. Viņu bija pārņēmusi izklaidība. Brīdi viņš apsēdās uz mālainā akmens, ko bijām izcēluši no grāvja, un vēroja mūsu darbu.

Tad es piegāju pie viņa ar lāpstu rokās, man bija žēl viņa drēbju, un teicu:

— Atļaujiet, es nokašņāšu mālus no akmens.

— Nē, nav jau nekāda nelaime, — viņš atbildēja. Tomēr piecēlās un ļāva man notīrīt akmeni.

Pēkšņi ieraudzīju gar grāvi skrienam šurp Ragnhildu, viņai rokās bija kaut kas balts, kāds papīrs. Viņa drāzās kā vējš. Kapteinis sēdēja un lūkojās uz viņu.

— Jums telegramma, — viņa aizelsusies teica. — Ziņnesis atveda.

Kapteinis piecēlās un pagājās pāris soļu pretī Ragnhildai. Tad viņš paņēma telegrammu un izlasīja.

Mēs tūdaļ redzējām, ka telegramma bija ļoti svarīga. Kapteinis dziļi atvilka elpu.

Tad viņš sāka iet, skriešus devās mājup, paskrējis gabaliņu, viņš pagriezās un uzsauca Nilsam:

— Tūlīt jūdz zirgus! Es braukšu uz staciju. Un skrēja tālāk.

Kapteinis aizbrauca. Mājās viņš bija tikai nedaudzas stundas.

Ranghilda pastāstīja mums par viņa uztraukumu: viņš gribējis iekāpt ratos bez kažoka, aizmirsis sagatavoto ceļamaizi un atplēsto telegrammu pametis uz kāpnēm.

«Nelaimes gadījums,» telegrammā bija rakstīts, «ar jūsu dzīvesbiedri. Policijas priekšnieks.»

Ko tas viss nozīmēja?

— Es jau to noģidu, kad ieraudzīju ziņnesi! — Ragnhilda svešādā balsī sacīja un novērsās. — Jā, droši vien liela nelaime! — viņa vēl piebilda.

— Kāpēc tu tā domā? — es iebilstu un vairākkārt izlasu telegrammu. — Tas nemaz nav tik briesmīgi, paklausies: «Uzaicinu jūs tūdaļ ierasties. Noticis nelaimes gadījums ar jūsu dzīvesbiedri. Policijas priekšnieks.»

Tā bija steidzama telegramma no mazās pilsētiņas, no mirušās pilsētiņas. Jā, šai pilsētiņā nerimtīgi skanēja ūdens šalkoņa, tur bija garš tilts un ūdenskritums. Ja kāds iekliedzās, neviens to nedzirdēja. Tur nebija arī neviena putna...

Visas kalpones nāca pie manis un runāja svešādā balsī, mūs visus bija pārņēmusi nomāktība, man bija jāsaglabā drosme un paļāvība — kundze droši vien būs pakritusi un sasitusies, viņa nebija visai droša uz kājām. Taču viņa, bez šaubām, pati piecēlusies un gājusi tālāk, asinis tikai mazliet tecējušas. Tie policijas priekšnieki ir visai nadzīgi uz telegrafēšanu!

— Nē, nē! — Ragnhilda iebilda. — Tu pats labi zini — ja telegrafē policijas priekšnieks, tad kundze kaut kur atrasta beigta. Cik briesmīgi, nav spēka to izturēt...

Iestājās smagas dienas. Es strādāju kā plēsts, taču bez prieka un aizrautības. Kad beidzot atgriezīsies kapteinis?

Viņš atgriezās pēc trim dienām — kluss un viens pats, — līķis bija aizsūtīts uz Kristiansandu. Kapteinis tikai bija ieradies pārģērbties, pēc tam viņš brauks tur uz bērēm.

Arī šoreiz viņš bija mājās, augstākais, vienu stundu, vajadzēja steigties, lai nenokavētu rīta vilcienu. Es viņu pat nesatiku, jo strādāju pagalmā.

Ragnhilda vaicājusi, vai viņš kundzi vēl sastapis dzīvu.

Viņš pavēries meitenē un saraucis uzacis.

Taču Ragnhilda nepiekāpusies un lūgusi viņai, dieva dēļ, to pateikt. Abas kalpones stāvējušas viņai aiz muguras un izskatījušās tikpat izmisušas.

Tad kapteinis atbildējis, taču tik klusi, it kā runātu pats ar sevi:

— Kad es atbraucu, viņa jau pirms vairākām dienām bija mirusi. Bija noticis nelaimes gadījums. Viņa gribējusi pāriet pāri upei, bet ledus vēl bijis plāns. Nē, ledus nemaz nav bijis, tikai akmeņi, ļoti slideni akmeņi. Starp citu, ledus arī bijis.

Kalpones sākušas vaimanāt, bet kapteinis to vairs neizturējis. Viņš piecēlies, sausi nokāsējies un teicis:

— Labi, meitenes, ejiet ārā! Pagaidi, Ragnhild! Viņš vēlējies runāt ar viņu vienatnē.

— Jā, ko es tev gribēju sacīt. Vai tu noņēmi no flīģeļa dažas ģīmetnes? Nesaprotu, kur tās palikušas!

Tad Ragnhilda atguvusi savu attapību — lai dievs viņu svētī par šiem meliem! — un teikusi:

— Es? Nē, to izdarīja pati kundze.

— Ak tā? Es tikai nesaprotu, kur tās palikušas.

Pēc šiem Ragnhildas vārdiem kapteinim it kā akmens novēlās no sirds.

Pirms aizbraukšanas kapteinis bija pateicis Ragnhildai, lai es neatstājot Evrebi, iekāms viņš nav atgriezies.

XIV

Es neaizgāju no Evrebes.

Strādādams es aizvadīju sava mūža skumīgākās dienas, tomēr ūdensvadu ievilku.

Kad pirmo reizi laidām pa to ūdeni, tas mums visiem bija neliels iepriecinājums un deva iespēju runāt par kaut ko citu.

Pēc tam Larss Falkenbergs aizgāja. Mūsu starpā vairs nebija nekādu nesaskaņu, mēs atkal jutāmies tāpat kā senajās dienās, kad klīdām no mājas uz māju un bijām labi draugi.

Viņam dzīvē veicās labāk nekā dažam labam citam, viņam sirds bija viegla, galva tukša, bet veselība tāda pati kā jaunībā. Tagad viņš gan vairs nedziedāja kungiem, manuprāt, bija sācis mazliet lietišķāk novērtēt savu balsi un samierināties tikai ar stāstīšanu, ka dziedājis gan dejas vakaros, gan kungiem, Nē, par Larsu Falkenbergu nebija jāuztraucas, viņam piederēja neliela saimniecība, divas govis un sivēns un piedevām vēl sieva un bērni.

Bet ko lai iesāk tādi kā es un Grīnhusens? Es varu klaiņot, kur deguns rāda, bet lāga Grīnhusens vairs to nespēj. Viņš tikai var dzīvot uz vietas un strādāt, kamēr viņu atlaiž. Un, dzirdot briesmīgo vārdu «aprēķins», viņš apjuka kā mazs bērns, it kā nupat būtu gals klāt. Taču drīz atguva paļāvību un savu bērna ticību — ne jau uz sevi pašu, bet uz likteni un dieva gribu — un, atviegloti nopūties, teica: «Nekas, gan jau ar dieva palīgu viss nokārtosies.»

Tātad arī par Grīnhusenu nebija jāuztraucas. Viņš jutās lieliski jebkurā vietā un, ja tas būtu atkarīgs no viņa, paliktu tur līdz pat nāves stundai. Mājas viņu nevilināja, bērni bija pieauguši, un pēc sievas arī nebija nekādas vajadzības. Šim vecajam, rudajam palaidnim tagad bija nepieciešama tikai vieta, kur strādāt.

— Uz kurieni tu no šejienes dosies? — viņš man vaicāja.

— Tālu, kalnos, uz Truvatnu, uz mežiem.

Un, lai gan viņš man neticēja, tomēr atbildēja klusi un domīgi:

— Var jau būt.

Kad ūdensvads bija ievilkts, Nilss mani un Grīnhusenu aizsūtīja mežā sagatavot malku, kamēr pārbrauks kapteinis. Mēs iztīrījām mežu pēc koku ciršanas un savācām zarus, darbs bija viegls un patīkams.

— Droši vien mūs abus atlaidīs, kad kapteinis pārbrauks, — Grīnhusens sacīja.

— Tu jau varētu salīgt arī pa ziemu, — es viņam ieteicu. — No šā izcirtuma varēsi savākt daudz malkas un pamazām sazāģēt, savu iztiku nopelnīsi.»

— Parunā tu par to ar kapteini, — viņš atbildēja. Iespēja palikt Evrebē visu ziemu Grīnhusenu ļoti sasparoja. Viņš pats ar sevi vienmēr bija apmierināts. Tātad par Grīnhusenu nevajadzēja uztraukties.

Paliku tikai es. Taču es nekad nebiju ar sevi apmierināts un droši vien nebūšu līdz mūža galam.

Svētdien es nekur neradu miera. Es gaidīju kapteini, šodien viņam vajadzēja pārbraukt. Lai visu vēlreiz pārbaudītu, es devos augšup gar strautu, kas pildīja mūsu rezervuāru, un pie viena apskatīju arī divus mazos dīķus pašā augšā — «Nīlas iztekas».

Atceļā ejot pa mežu, es satiku Larsu Falkenbergu, kas no ielejas devās mājup.

Spīdēja pilns mēness, sarkans un milzīgs, visapkārt bija gaišs. Zemi klāja plāna sniega kārta, bija piesalis un elpot viegli. Larss bija ļoti laipns, viņš bija mazliet iedzēris un runāja bez mitas. Starp citu, es šodien nemaz negribēju viņu satikt.

Es ilgi biju stāvējis pakalnā un klausījies debess un zemes nerimtīgajās šalkās, neviena cita skaņa nebija dzirdama. Tikai lāgu lāgiem kaut kas viegli nočaukstēja — kāda sačokurojusies lapiņa viegli nolidoja no sniegotajiem zariem. Šķita, ka iečalotos mazs avotiņš. Un atkal nevienas citas skaņas, tikai nerimtīgā šalkoņa. Pār mani nolaidās rāms maigums, es uzliku surdīni uz savas kokles.

Larss Falkenbergs gribēja zināt, no kurienes es nāku un uz kurieni eju. Strauts? Rezervuārs? Tīrās blēņas! It kā cilvēki paši nevarētu nest ūdeni! Kapteinim patīk visādi jaunmodīgi izgudrojumi — rudens aršana un tamlīdzīgas aušības. Ka tik, šitā dzīvodams, nenonāk pie ubaga spieķa! Bagāta raža? Jā gan. Bet cik izmaksā tāda un cik cilvēku pie tās vajag? Man un Grīnhusenam vien pa vasaru samaksāta balta nauda! Un kur tad vēl viņam, Larsam, par rudens darbiem!

— Agrāk gan Evrebē bija bagātība un mūzika! Kungi katru vakaru klausījās dziesmās. Bet kas viņiem dziedāja — es par to nemaz negribu runāt, — Larss sacīja.

— Un tagad mežā vairs nav neviena kociņa, tikai celmi vien.

— Pēc dažiem gadiem mežs būs atkal tikpat biezs.

— Pēc dažiem gadiem? Pēc daudziem gadiem, to iegaumē! Uz laukiem ar to vien nepietiek, ja esi kapteinis un tik vien proti kā komandēt. Tagad viņš vairs nav arī draudzes vecākais, neviens negriežas pie viņa pēc padoma.

— Vai tu redzēji kapteini? Vai viņš ir atgriezies? — es Larsu pārtraucu.

— Atgriezies, kā tad, ka atgriezies. Galīgi izģindis. Jā, ko es gribēju prasīt — kad tu domā iet projām?

— Rīt, — es atbildēju.

— Jau rīt? — Larss kļuva visai vēlīgs un sirsnīgi no manis atvadījās. Viņš nebija domājis, ka es tik drīz iešu projām.

— Diezin vai mēs vairs redzēsimies, — viņš teica. — Bet, uz atvadām gribu tev ieteikt, lai tu tā neizšķied vējā savus spēkus, laiks parūpēties par savu kaktiņu. Es tev to saku pēdējo reizi. Nav jau man nekāda lepnā dzīve, bet daudziem iet vēl sliktāk, bet par tevi nav ne runas. Man vismaz ir jumts virs galvas, sieva un bērni, divas govis — viena atnesīsies rudenī, otra — pavasarī, un vēl sivēns. Lūk, visa mana bagātība. Nav ko plātīties, tomēr esmu pats sev kungs, to tu nevari apstrīdēt.

— Jā, tev nav ko žēloties, tu esi izsities uz augšu, — es piekritu.

Larss par šo atziņu kļuva vēl vēlīgāks un sacīja:

— Bet tu jau arī esi ķeneris, ar tevi tikai retais var sacensties. Tu proti visādus darbus, turklāt arī lasīt un rakstīt. Bet tu pats pie visa esi vainīgs. Tev vajadzēja rīkoties tāpat kā man pirms sešiem septiņiem gadiem — apprecēt kādu muižas kalponi, kā es apprecēju Emmu, un nomesties te uz dzīvi. Tad nevajadzētu klaiņāt no mājas uz māju. Es vēl tagad tev dodu tādu padomu.

— Ir jau par vēlu, — es noteicu.

— Jā, tu esi galīgi nosirmojis, diezin vai tu kādu no šejienes meitām vairs varētu dabūt. Cik vecs tu esi?

— Labāk nejautā!

— Nu jā, jauna pie tevis neies. Bet es tev vēl kaut ko gribēju teikt. Panāc man līdzi, varbūt atcerēšos.

Es gāju Larsam līdzi, viņš visu laiku vāvuļoja. Solījās pat runāt ar kapteini, lai iedala arī man tādu pašu līdumu.

— Jocīgi gan, ka es esmu aizmirsis, ko gribēju tev sacīt. Nāc man līdzi uz mājām, varbūt tur atcerēšos.

Viņš bija pati laipnība. Taču man vēl vajadzēja sakārtoties, tāpēc atteicos iet viņam līdzi.

— Šovakar tu kapteini tik un tā vairs nesatiksi.

— Vienalga, bet ir jau vēls, un Emma būs apgūlusies.

— Ja viņa būs apgūlusies, lai guļ vien. Man tā vien šķiet, ka tev pie mums vēl palicis kāds krekls. Paņem to, tad Emmai nebūs jāiet tas gaisa gabals.

— Nē, nē, pasveicini no manis Emmu, — es tagad uzdrīkstējos sacīt.

— Noteikti. Bet ja nu tev tiešām nav laika nākt man līdzi... Vai tu rīt agri ej projām?

Es biju piemirsis, ka šovakar vairs nesatikšu kapteini, un atbildēju:

— Jā, ļoti agri.

— Tad es tūdaļ aizsūtīšu Emmu, lai aiznes tavu kreklu, — Larss sacīja. — Nu tad dzīvo vesels! Un atceries, ko es tev teicu.

Tā mēs šķīrāmies.

Pagājis gabaliņu lejup, es sāku soļot gausāk, īstenībā man ar sakārtošanos nemaz nebija jāsteidzas. Es griezos atpakaļ un gāju atkal augšup mēnesnīcā paklejot. Vakars bija jauks, silts un rāms, visu mežu apņēma maigs miers. Bija aizritējusi kāda pusstunda, tad mani pārsteidza Emma, kas nesa man kreklu.

Otrā rītā nedz Grīnhusens, nedz es uz mežu negājām. Grīnhusens jutās satraukts un man jautāja:

— Vai tu runāji ar kapteini par mani?

— Neesmu ar viņu vispār runājis.

— Nu jā, es jau zinu, ka mani atlaidīs. Bijis viņš krietns saimnieks, tad liktu man skaldīt malku. Bet kur nu! Viņš jau lāgā negrib turēt pat vienu puisi!

— Un to saki tu, Grīnhusen? Tu taču kapteini agrāk slavēt slavēji.

— Jā, slavēju, kad bija par ko slavēt. Tagad gudroju — vai pludināšanas inženierim neatrastos man kāds darbiņš. Tas vīrs jau peld kā niere taukos...

Es sastapu kapteini astoņos un kādu laiciņu ar viņu parunājos. Tad ieradās pāris kaimiņu, droši vien, lai izteiktu līdzjūtību. Kapteinis izskatījās saguris, bet nekādā ziņā satriekts, viņa stāja bija stingra un noteikta. Viņš man jautāja, kur labāk celt lielu šķūni sienam un graudiem.

Tagad Evrebē vairs nebūs nedz nekārtību, nedz sirdēstu, nedz nomaldījušos dvēseļu. Es gandrīz to nožēloju. Neviens vairs uz flīģeļa neliks nepiedienīgas ģīmetnes, bet neviens vairs arī nespēlēs, flīģelis būs mēms, pēdējais akords izskanējis. Te vairs nav Falkenberga kundzes, viņa vairs nesāpina nedz sevi, nedz citus. Nekas šeit vairs nav palicis no agrākā. Diezin vai Evrebē vispār vairs kādreiz atgriezīsies ziedi un līksmība.

— Kaut nu viņš atkal nesāktu dzert, — es saku Nilsam.

— Nē, — viņš atbild. — Manuprāt, viņš arī agrāk nav bijis nekāds dzērājs. Es domāju — kapteinis tikai izlikās par plenci. Nu bet tagad pasaki — vai pavasarī tu atkal atgriezīsies?

— Nē, es te vairs nekad neatgriezīšos. Un tad mēs atvadāmies.

Es arvien paturēšu atmiņā Nilsa garīgo līdzsvaru un godaprātu. Es stāvu un pavadu viņu ar skatienu, kad viņš iet pāri pagalmam. Tad viņš pagriežas un jautā:

— Vai tu vakar biji mežā? Vai sniega tur daudz? Vai pēc malkas var braukt ar ragavām?

— Jā, — es atbildu.

Apmierināts viņš iet uz stalli iejūgt zirgu.

Parādās Grīnhusens, viņš arī iet uz staļļa pusi. Nonācis man blakus, viņš apstājas un saka — kapteinis pats esot viņam piedāvājis darbu mežā.

— «Sazāģē malku, cik vien jaudā, pastrādā te vēl kādu laiku, par algu jau mēs vienosimies!» — «Paldies par jūsu labo sirdi, kapteini» es sacīju. — «Ej pie Nilsa,» viņš norādīja. Tas nu gan ir krietns cilvēks! Daudz tādu vis nav!

Pēc kāda brītiņa kapteinis aicina mani augšā, es ieeju viņa kabinetā. Viņš pateicas man par darbu un iedod aprēķinu. Nu es varētu iet, taču viņš sāk mani izvaicāt par šķūņa celšanu, un mūsu saruna ieilgst. Katrā ziņā pirms ziemsvētkiem neko nevar iesākt, bet, kad pienāks īstais laiks, viņi mani labprāt atkal redzētu. Pēkšņi viņš cieši paveras manī un jautā:

— Bet tu jau laikam nekad vairs Evrebē neatgriezīsies? Es apjuku, tad atbildēju viņam ar tādu pašu skatienu.

— Nē, nekad.

Promiedams es pārdomāju viņa vārdus: vai viņš tiešām ir mani izpratis? Katrā gadījumā viņš man parādījis uzticību, kuru es augsti novērtēju. Lūk, ko nozīmē laba audzināšana!

Uzticība? Šāda uzticība taču nav nenieka vērta! Mana dziesmiņa jau ir nodziedāta. Viņš ļāva man iet un rīkoties pēc sava prāta, jo esmu pilnīgi nekaitīgs. Tā tas ir. Starp citu, man arī nav nekādu slepenu nodomu.

Es apstaigāju visu māju, no visiem ardievodamies — no kalponēm un arī no Ragnhildas. Kad es ar maisu uz muguras gāju pāri pagalmam, kapteinis man no kāpnēm uzsauca:

— Paklau, ja tu dodies uz staciju, zēns tevi var aizvest. Jā, viņš tomēr bija labi audzināts! Es viņam pateicos, bet piedāvājumu noraidīju. Tāds vārgulis vēl nebiju, ka nevarētu aiziet līdz stacijai kājām.

Tagad esmu atkal mazajā pilsētiņā. Ierados šeit tāpēc, ka tai cauri iet ceļš uz Truvatnu un kalniem.

Pilsētiņa ir tāda pati kā agrāk, tikai tagad upi abās pusēs ūdenskritumam klāj plāns, apsnidzis ledus.

Es nopērku pilsētiņā drēbes un ceļam nepieciešamās mantas, arī jaunas kurpes un aiznesu pie kurpnieka pazolēt vecās. Kurpnieks uzsāk ar mani valodas un piedāvā apsēsties. No kurienes es nākot? Un atkal mani apņem šās pilsētiņas noskaņa.

Es aizeju uz kapsētu. Arī te jau viss sagatavots ziemai. Koku stumbri un krūmi aptīti ar salmiem, un trauslāki pieminekļi apsisti ar dēļiem. Dēļi savukārt nokrāsoti.

Tie, kas to darījuši, droši vien sprieduši tā: redzi, te ir piemineklis, ja es to saudzēšu, tas noderēs kā man, tā daudziem maniem pēctečiem.

Pilsētiņā patlaban ir ziemsvētku tirdziņš, es dodos turp. Te ir ragaviņas un slēpes, krējumķērnes un izgriezti koka krēsliņi, sārti dūraiņi, veļas ruļļi, lapsu ādas. Te iereibušu ielejas zemnieku pūlī iejukuši gan lopu uzpircēji, gan zirgu mijēji, jā, pat ebreji ieradušies, lai ieblēdītu kādam kabatas pulksteni ar inkrustācijām, varbūt pat divus uzreiz, kaut gan pilsētiņā naudas nav. Šie pulksteni ir no kādas Alpu zemes, kas pasaulei nav devusi nedz Bēklinu, nedz ko citu, nav devusi itin neko.

Ak šis ziemsvētku tirdziņš!

Toties vakarā pilsētiņa te sagādā izpriecas visiem saviem iedzīvotājiem. Divās zālēs dejo, Hardangerfjorda muzikanti spēlē vijoli — tas izklausās tiešām jauki, nav vārdam vietas. Vijolēm ir tērauda stīgas, tās skan ritmā. Mūzikas skaņas cilvēkus ietekmē dažādi: gan modina nacionālu sajūsmu, gan liek griezt zobus un kaukt aiz skumjām. Nekad mūzikai nav bijusi tik acīm redzama iedarbība.

Pāri griežas dejās.

Pārtraukumā skolotājs sāk dziedāt:

Ak, sirmā māmuļa! Tu smagā darbā asiņainus sviedrus lēji...

Taču daži trakulīgākie puiši pieprasa tikai dejas. Dejas bez pārtraukuma! Viņi stāv, apskāvuši meičas ap viduci. Neaizkavējiet viņus ar savu dziedāšanu! Skolotājs apklust. Kā — viņi negrib klausīties Vinjī! Balsis «par» un «pret», izceļas strīds.

Nekad dziesmai nav bijusi tik acīm redzama iedarbība.

Dejas turpinās.

Ielejas meičām mugurā pieci sarkani brunči, bet viņām tas ir tīrais nieks, viņas radušas nest smagumus. Dejas turpinās, visapkārt troksnis, degvīns iekarsē prātus, no šā raganu katla ceļas augšup garaiņi. Trijos no rīta ierodas policists un piesit pie grīdas ar savu nūju. Pietiek! Mēnesnīcā dejotāji izklīst pa pilsētiņu un tās apkārtni.

Pēc deviņiem mēnešiem ielejas meičas uzskatāmi pierāda, ka viņas tomēr bija uzvilkušas mazāk brunču, nekā vajadzēja. Nekad vēl tam apstāklim, ka brunču uzvilkts par maz, nav bijusi tik acīm redzama iedarbība.

Upe tagad ir klusa un sastingusi, skatienu tā nesaista, to sastindzinājis sals. Tiesa, tā joprojām darbina kokzāģētavu un dzirnavas, tā ir un paliek liela upe, taču tai trūkst dzīvības, tā ir apvāzusies ar ledus vāku.

Arī ūdenskritumam neklājas daudz labāk. Bija laiks, kad es stāvēju pie tā, raudzījos lejup, klausījos un domāju — kas notiktu ar manām smadzenēm, ja man būtu jādzīvo šajā nerimtīgajā šalkoņā? Tagad ūdenskritums gandrīz izsīcis un tikai klusi kaut ko urdzina, par šalkoņu to vairs nevar saukt. Tas jau vairs nav ūdenskritums, bet nožēlojamas ūdenskrituma paliekas. Ūdenskritums ir tikpat kā iznīcis, no tā rēgojas ārā lieli akmeņi, vietumis to aizgrēdojuši baļķi. Pa šiem akmeņiem un baļķiem var tikt pāri ūdenskritumam sausām kājām.

Viss ir nokārtots, es atkal stāvu ar maisu uz muguras. Ir svētdiena, laiks ir skaidrs.

Es aizeju pie nesēja uz viesnīcu un atvados, viņš grib mani gabaliņu pavadīt uz augšu gar upi. Šis lielais, labsirdīgais puisis piedāvājas nest manu somu — it kā es pats to nevarētu panest.

Mēs ejam pa upes labo krastu, bet iebrauktais ceļš ved pa kreiso pusi. Mēs soļojam pa taciņu, ko vasarā ieminuši plostnieki, sniegā redzamas arī dažas svaigas pēdas. Mans pavadonis nevar saprast, kāpēc mēs neejam pa īsto ceļu, jo viņš ir visai neatjautīgs. Taču es pa šo taku jau esmu pāris reižu gājis un gribu iet vēl pēdējo reizi.

Tās ir manas pēdas, kas šeit redzamas sniegā.

Es jautāju:

— Tā dāma, par kuru tu runāji, tā, kura noslīka, — vai tas notika kaut kur te?

— Vai tā, kas pagāja zem ūdens? Jā, mēs taisni esam tai vietā. Tas bija briesmīgi, saskrēja cilvēku divdesmit viņu meklēt, arī policisti.

— Ar ķekšiem?

— Nūja. Mēs uzlikām uz ledus dēļus un kārtis, bet tās salūza. Visu ledu izdauzījām. Tur — vai redzi? — Un nesējs apstājas.

Es saskatu tumšu laukumu, kur braukušas laivas un lauzušas ledu. Meklēta slīkone. Tagad viss atkal pārvilcies ar ledu.

Nesējs turpina:

— Beidzot mēs viņu atradām. Paldies dievam, es tev teikšu, ka upe kļuvusi tik sekla. Viņa bija nogrimusi dibenā un iesprūdusi starp diviem akmeņiem. Labi, ka straumes gandrīz nav; pavasarī ūdeņi viņu būtu aiznesuši tālu.

— Vai viņa gribēja tikt pāri upei?

— Jā, te visi iet upei pāri, tikko tā aizsalusi, lai gan tas nemaz nav labi. Pirms divām dienām viens cilvēks jau bija pārgājis. Viņa gāja tieši pa šo taku, pa kuru tagad ejam mēs, bet inženieris braucis no augšteces otrā pusē. Viņš braucis ar velosipēdu.

Viņi ieraudzījuši viens otru, un viņš sasveicinoties pamājis ar roku, viņi taču bija radinieki. Dāma viņu bija pārpratusi, iedomājusies, ka viņš aicina viņu pāri, un sākusi iet pa ledu, tā vismaz inženieris paskaidroja. Inženieris brīdinot uzsaucis, bet viņa nedzirdējusi, taču viņš nevarējis steigties pretī. Kā lai pamet velosipēdu? Turklāt viens cilvēks jau bija gājis pāri pa ledu. Inženieris pastāstīja policistam, kā tas viss noticis, un policists pierakstīja ikkatru viņa vārdu. Jā, viņa tikusi līdz upes vidum un tad ielūzusi. Laikam tur ledus bijis ļoti plāns. Inženieris drāzies ar velosipēdu uz pilsētu, ieskrējis savā kantorī un sācis zvanīt vienā gabalā. Tādu zvanīšanu nekad nebiju dzirdējis. «Upē iekritis cilvēks! Mana māsīca!» viņš kliedza. Mēs skrējām šurp, viņš mums sekoja. Mums līdzi bija tauvas un ķekši, bet nekas nelīdzēja.

Atsteidzās policisti, pēc tam ugunsdzēsēji, viņiem līdzi bija laiva, to viņi ielaida ūdenī un brauca meklēt kopā ar mums. Pirmajā dienā mēs viņu neatradām, atradām tikai otrajā. Briesmīga nelaime, tiesa kas tiesa.

— Tu teici, ka arī kapteinis — viņas vīrs atbraucis?

— Jā, atbrauca. Tu vari iedomāties, kas viņam tas bija par triecienu! Un satriekti bijām mēs visi, visa pilsēta. Inženieris gandrīz vai sajucis prātā, tā runāja pie mums viesnīcā. Bet, kad atbrauca kapteinis, inženieris steigšus aizbrauca augšup gar upi pārbaudīt pludināšanas darbus, jo nespēja vairs runāt par šo drausmīgo nelaimi.

— Tātad kapteinis viņu nesatika?

— Nē. Hm... Patiesībā es lāgā nezinu, — nesējs atbildēja un paskatījās apkārt. — Nē, es neko nezinu, nav jau mana darīšana.

Viņš atbildēja izvairīgi, un es sapratu, ka viņš visu zina. Taču tam vairs nebija nekādas nozīmes, un es viņu vairs neiztaujāju.

— Paldies tev par pavadīšanu! — es teicu un iedevu viņam nelielu dzeramnaudu ziemas kamzolim vai citam apģērba gabalam. Es no viņa ardievojos, jo gribēju, lai viņš dodas atpakaļ.

Taču viņš vēlējās pavadīt mani vēl kādu gabaliņu. Un, lai es viņam to atļautu, viņš piepeši sacīja, ka kapteinis tomēr ticies ar inženieri. Šis vientiesīgais lāga puisis no kalpoņu tērgāšanas virtuvē bija sapratis, ka ar šo māsīcu, kas atbraukusi pie inženiera, viss nav tā, kā vajag, tomēr neko vairāk neatskārta. Toties viņš pats bija pavadījis kapteini augšup gar upi un palīdzējis sameklēt inženieri.

— Kapteinis apgalvoja, ka viņam visādā ziņā jāsastop inženieris, un es viņu pavadīju. «Dīvaini, kādi pludināšanas darbi jāpārbauda, ja upe aizsalusi?» pa ceļam kapteinis man jautāja. — «To es arīdzan nesaprotu,» es atbildēju. Mēs gājām visu dienu līdz pat vakaram. «Varbūt viņš ir šajā sargbūdā,» es teicu, «jo, cik zinu, tajā viņa plostnieki.» Kapteinis nevēlējās, ka es eju viņam līdzi tālāk, un lika, lai es pagaidu, bet pats iegāja būdā. Pēc dažām minūtēm viņš kopā ar inženieri iznāca laukā. Viņi kaut ko sacīja viens otram, to es nesadzirdēju, bet pēkšņi kapteinis atvēzējās — lūk, šitā — un zvēla inženierim tā, ka tas nogāzās gar zemi. Jā, inženierim droši vien zaļš gar acīm sametās. Bet ar to vēl nepietika. Kapteinis uzrāva inženieri augšā un zvēla viņam vēlreiz. Tad viņš pienāca pie manis un teica: «Nu, iesim uz mājām.»

Es iegrimu domās. Mani pārsteidza, ka šis cilvēks, kas ne pret vienu nejuta nedz naida, nedz ļaunuma, negāja inženierim palīgā. Viņš pat stāstīja par to bez jebkādas nepatikas. «Inženieris laikam bijis arī pret viņu skops un nav devis viņam dzeramnaudu,» es nodomāju. «Droši vien izturējies kā slikts saimnieks pret suni. Jā, droši vien.» Tagad man greizsirdība vairs netraucēja pareizi spriest.

— Kapteinis nežēloja dzeramnaudu, — nesējs noteica. — Ar to es samaksāju visus parādus, dieva vārds!

Kad beidzot atbrīvojos no sava ceļa biedra, es arī devos pāri upei pa ledu, bet šoreiz, kā izrādījās, ledus bija pietiekami biezs. Tagad biju nonācis uz lielceļa. Soļoju tālāk un domāju par nesēja stāstījumu. Šis uzbrukums pie plostnieku būdas — ko tas pierāda? Tas tikai pierāda, ka kapteinis ir liels un spēcīgs vīrietis, bet inženieris — slikts sportists ar resnu sēžamvietu. Taču kapteinis bija virsnieks, un to viņš nespēja aizmirst. Varbūt viņam vēl kaut kas ienāca prātā, kā lai es zinu? Upē noslīkusi kapteiņa sieva, kapteinis tagad varēja darīt, ko grib, viņa vairs augšām necelsies.

Un, pat ja viņa augšāmceltos, ko tas līdzētu? No sava likteņa viņa tik un tā neizbēgtu. Abi laulātie godīgi mēģināja salīmēt ieplaisājumu, bet cieta neveiksmi. Es atceros, kāda bija kundze pirms gadiem sešiem septiņiem. Viņa mazliet garlaikojās un reizēm vienā otrā īslaicīgi iemīlējās, tomēr palika maiga un uzticīga. Taču laiks aizritēja. Viņai nebija nekāda darba, toties bija trīs kalpones. Bērnu viņai nebija, toties bija flīģelis. Bet bērnu nebija.

Dzīve var atļauties sev šādu izšķērdību.

Māte un bērns kopā aizgāja bojā.

IZSKAŅA

Ceļinieks klusina savas kokles skaņas, kad jau nodzīvojis pussimt gadu. Tad viņš spēlē zem surdīnes.

Es to varētu izteikt arī tā.

Ja viņš vēlā rudenī iet uz mežu ogot, tad viņš tur nonāk par vēlu. Un, ja viņš kādā jaukā dienā jūt, ka vairs nespēj gaviļaini priecāties par dzīvi, tad droši vien ir vainīgs vecums, un nenosodīsim viņu pārāk bargi. Turklāt pastāvīga apmierinātība ar sevi un citiem liecina par zināmu prāta aprobežotību. Taču skaisti brīži gadās ikvienam.

Notiesātais sēž ratos, kas ved viņu uz ešafotu, naglas traucē viņam sēdēt, viņš pavirzās sāņus un jūt atvieglojumu.

No kapteiņa puses nebija labi lūgt, lai dievs viņam piedod, tāpat kā viņš piedevis dievam. Tā ir tikai liekulība. Ceļinieks, kam bieži nav ko ēst un dzert, nav nedz drēbju, nedz apavu, nedz pavarda, nedz pajumtes, jūt tikai vieglu nožēlu, ka visi šie labumi viņam nav lemti. Ja neveicas vienā ziņā, veiksies citā. Un, ja arī neveiksies, viņš nepārmetīs dievam, bet vainos pats sevi. Vajag atbalstīt likteni ar plecu, pareizāk sakot, pielikt muguru. No tā smeldz muskuļi un kauli, priekšlaicīgi nosirmo mati, taču ceļinieks pateicas dievam par dāvāto dzīvi, dzīvot bija skaisti.

Arī tā es varētu sacīt.

Kāpēc jāuzstāda dzīvei lielas prasības? Ko tu iemantosi? Konfekšu kārbas, pēc kurām kāro gardēdis? Labi! Vai tu nevari katru dienu vērot pasauli, klausīties meža šalkās? Bet pasaulē nav nekā jaukāka par meža šalkām.

Ceriņu saaudzē smaržo jasmīni, un es pazīstu kādu cilvēku, kas priekā notrīsēja ne vien no jasmīnu smaržas, bet no visa — no gaismas logā, no atmiņām, no pašas dzīves. Un, ja viņu pēc tam izdzen no šās paradīzes, vai viņš jau priekšlaikus nav saņēmis atmaksu par savu zaudējumu?

Un vēl tā: tiesības dzīvot ir tik liela, tik nepelnīta dāvana, ka ar uzviju izpērk visas dzīves likstas.

Nevajag domāt, ka tev pienākas vairāk prieka, nekā tu esi izbaudījis. Ceļinieks noraida šādus aizspriedumus. Kas tad pieder dzīvei? Itin viss. Bet kas pieder tev? Vai slava? Tad paskaidro, kāpēc. Nevajag turēties tikai pie «sava», tas ir smieklīgi, un ceļinieks smejas par to, jo viņš smejas par visu, kas ir smieklīgs. Es atceros cilvēku, kas negribēja atkāpties no «sava»; kādu pēcpusdienu viņš iekūra ugunskuru, bet tas iedegās tikai vakarā. Šis cilvēks baidījās pamest siltumu un likties gulēt, viņš nosēdēja visu nakti, bet citi piecēlās no rīta un sildījās pie šā ugunskura. Es runāju par kādu norvēģu dramaturgu.

Es savā mūžā esmu daudz klaiņājis apkārt, bet tagad kļuvis dumjāks un sakrities.

Lai nu kā, bet man joprojām nav vecu cilvēku pārliecības, ka tagad esmu gudrāks, nekā biju. Es ceru, ka gudrība nekad nenāks pār mani. Gudrība ir nespēka pazīme. Es pateicos dievam par dzīvi nevis tāpēc, ka līdz ar vecumu esmu vairāk nobriedis, bet gan tāpēc, ka mīlu dzīvi. Vecums nedāvā briedumu, vecums nedāvā neko citu kā tikai vecumu.

Šogad es pārāk vēlu devos mežā ogot, bet tik un tā drīz būšu ceļa galā. Es atļaujos sev šo nelielo prieku par vasaras grūto darbu. Divpadsmitajā decembrī es sasniedzu mērķi.

Protams, es varēju palikt arī ielejā pie cilvēkiem, gan jau arī es, tāpat kā visi citi, atrastu sev pajumti. Turklāt Larss Falkenbergs, mans biedrs, taču ieteica paņemt līdumu un sievu, un divas govis, un sivēnu. Tas bija draudzīgs padoms. Tā bija tautas balss. Vienas govs vietā es varētu arī turēt braucamu vērsi, un man vecuma dienās būtu pašam savs transporta līdzeklis. Bet no tā nekas neiznāca, itin nekas! Mani gudrība nepārņēma līdz ar vecumu, es eju uz Truvatnu, uz mežiem un dzīvošu tur baļķu būdā.

Kāds tur prieks, jūs vaicāsiet. Ak, Lars Falkenberg un jūs visi citi, neuztraucieties, esmu sarunājis kādu cilvēku, kas katru nedēļu nesīs man pārtiku.

Un es klīstu viens pats apkārt un priecājos par savu vientulību. Tikai man vairs nav bīskapa Pāvela zīmoga. Šo zīmogu man uzdāvināja kāds viņa pēctecis, vasarā es nēsāju to vestes kabatā. Bet tagad es aptaustu kabatu un jūtu, ka zīmoga vairs nav. Es esmu to pazaudējis. Taču arī par šo zaudējumu jau priekšlaikus esmu saņēmis atlīdzību, jo reiz man piederēja šis zīmogs.

Grāmatu trūkums mani neapbēdina.

Es labi atceros divpadsmito decembri un visus citus datumus, taču viegli aizmirstu daudz svarīgākas lietas. Iedomājoties grāmatas, es atceros tikai to, ka kapteinim Falkenbergam un viņa kundzei mājās bija daudz grāmatu — romāni un lugas, pilns skapis. Es tās redzēju, kad Evrebē krāsoju logus un durvis. Viņiem bija kopotie raksti, no katra rakstnieka pilns komplekts, trīsdesmit sējumu. Kāpēc viņiem vajadzēja šos rakstus? Nezinu. Grāmatas, grāmatas, viena, divas, trīs, desmit, trīsdesmit. Katrus ziemsvētkus pienāca jaunas grāmatas, romāni — trīsdesmit sējumi, ik gadu viens un tas pats. Kapteinis un kundze tos droši vien lasīja, viņi zināja, ko meklēt šajos tēvzemes autoros, kuru darbos tik daudzi spriedelēja par to, kā iegūt laimi. Jā, varbūt tāpēc viņi tos lasīja, ko es zinu. Ak tu mūžs, cik daudz tur bija grāmatu, mēs pa trim tikko varējām pabīdīt skapi. Viens no šiem trim bija Grīnhusens, viņš no tēvzemes literatūras smaguma pietvīka sarkans un teica:

— Nesaprotu, kāpēc cilvēkiem vajag tik daudz grāmatu?

It kā Grīnhusens no tā kaut ko saprastu! Kapteinis un viņa kundze droši vien pirka šīs grāmatas, lai būtu pilni komplekti un neviena sējuma netrūktu. Tiklīdz vienu grāmatu izņemtu, tūdaļ rastos robs. Visas grāmatas bija vienādas, vienmuļa dzeja, vienmuļi romāni.

Manā būdā apmetās aļņu mednieks. Nekas sevišķs jau tas nebija, tikai viņa suns bija pagalam nikns. Es nopriecājos, kad mednieks aizgāja. Viņš noņēma no sienas manu pannu, kaut ko uz tās cepa un to nokvēpināja.

Patiesību sakot, panna nebija mana. To būdā bija kāds pametis. Es to noberzu ar pelniem un pakāru pie sienas par barometru. Tagad es atkal to tīru, tā ir ļoti noderīga, jo pirms lietus vienmēr kļūst nespodra.

«Bijusi te Ragnhilda, viņa katrā ziņā to izņemtu man no rokām un pati notīrītu,» es nodomāju. Taču vēlāk nolemju, ka labāk es pats nospodrināšu, Ragnhilda varētu darīt ko citu. Un, ja šī vieta mežā kļūtu par mūsu līdumu, tad Ragnhildai būtu bērni, govis un sivēns. Bet savas vara pannas es spodrināšu pats, Ragnhild!

Es atceros kādu citu sievieti — viņai nebija nekādu rūpju, un viņa aizgāja postā.

Bet pirms gadiem sešiem septiņiem man viņa likās maigākā un daiļākā sieviete pasaulē. Es vedu viņu viesos, un viņa sarka un izturējās tik bikli, kaut gan es biju viņas kalps. Dodama kādu rīkojumu, viņa tikai uzmeta acis un atklāja man jaunu skaistuma un bagātību avotu, — to visu es līdz šim vēl atceros. Jā, es te sēžu un to visu atceros, šūpoju galvu un pats sev saku: «Tas bija tik dīvaini!» Viņa nomira. Un kas tālāk? Nekas. Bet es vēl dzīvoju. Taču viņas nāve nedrīkstētu mani apbēdināt, par to es jau priekšlaikus esmu saņēmis atlīdzību, kad viņa skatījās uz mani ar savām skaistajām acīm. Tā tas ir!

Sieviete — ko gan visi gudrie zina par sievieti?

Es atceros kādu gudro, viņš rakstīja par sievieti. Viņš sarakstīja veselus trīsdesmit sējumus vienveidīgu lugu par sievieti. Es šos sējumus reiz saskaitīju lielajā skapī.

Pašās beigās viņš rakstīja par sievieti, kas pametusi savus bērnus — lai ietu meklēt brīnumu! Bet kas tad ir bērni? Tas ir tik smieklīgi, un ceļinieks smejas par visu, kas ir smieklīgs.

Šis gudrais — ko viņš zina par sievieti?

Pirmkārt, viņš nevarēja kļūt gudrs, iekāms nebija kļuvis vecs, viņš pazīst sievieti vienīgi pēc atmiņām. Otrkārt, viņam nav nekādu atmiņu, jo viņš nekad nav sievieti pazinis. Cilvēks, kam ir nosliece uz gudrību, visu mūžu veltī tikai šai nosliecei, viņš to lolo un auklē, dzīvo tikai šās noslieces labad. Neviens neiet pie sievietes, lai iegūtu gudrību. Četri pasaules gudrie, kas atstājuši mums savas pārdomas par sievieti, ir sēdējuši un tās izdomājuši. Viņi bija veci, kaut arī bija jaunekļi vai sirmgalvji, viņi varēja jāt tikai ar izrāmītiem ērzeļiem. Viņi nepazina sievieti nedz tās svētumā, nedz krāšņumā, nezināja, ka bez sievietes nevar dzīvot, bet viņi rakstīja par sievieti, rakstīja un rakstīja. Iedomājieties, rakstīja, bet nekā nezināja par sievieti!

Dievs lai mani pasargā no gudrības! Līdz savai pēdējai stundai es atkārtošu: dievs lai mani pasarga no gudrības!

Šodien ir vēss, īsti piemērota diena, lai dotos pastaigā, kā biju nodomājis.

Sniegotie kalni piesarkuši saules staros, un mana vara panna pareģo jauku laiku.

Pulkstenis ir astoņi no rīta.

Man somā ir daudz pārtikas, kabatā aukla, gadījumā ja kaut kas saplīstu. Uz galda atstāju zīmīti cilvēkam, kas manā prombūtnē varbūt atnesīs pārtiku.

Esmu rūpīgi sagatavojies tālam ceļam, apzinos, ka tas prasīs izturību un atjautību.

Jā, tā vajadzētu rīkoties tam, kas dodas tālā ceļā, bet ne jau man. Man nav nekāda mērķa, nekādu pienākumu, nekur nav jāsteidzas, esmu tikai ceļinieks, kas pamet savu būdu, lai drīz tajā atkal atgrieztos. Man taču ir vienalga, kur atrodos.

Mežs ir kluss un tukšs, visu klāj sniegs, mani ieraugot visi aiztur elpu.

Pēcpusdienā es no kādas augstienes tālu lejā redzu Truvatnu, baltu un līdzenu, it kā ar krītu nokaisītu sniega tuksnesi. Ieturējis maltīti, eju atkal tālāk, kāpju augstāk un augstāk kalnos, taču gausi un domīgi, sabāzis rokas kabatās. Es nesteidzos, man tikai jāatrod vieta, kur pavadīt nakti. Pievakarē es atkal apsēžos un iekožu, itin kā es būtu izsalcis un godīgi nopelnījis maizes kumosu. Taču es ēdu tikai tādēļ, lai būtu kaut kas, ko darīt, rokas man ir bezdarbīgas, galva domu pārpilna. Tumsa iestājas agri; cik labi, ka esmu atradis aizu, kur patverties! Te zaru ugunskuram mētājas atliku likām.

Lūk, par ko es stāstu tagad, kad koklēju zem surdīnes.

Nākamajā rītā es devos tālāk, tiklīdz atausa gaismiņa. Sāka snigt mīkstām, siltām pārslām, gaisā bija dzirdama šalkoņa. «Būs putenis,» es nodomāju, it kā varētu to paredzēt. Nedz man, nedz manam barometram pirms diennakts par to nebija ne miņas. Es atstāju savu patvērumu un klīdu tālāk pāri purvam un līdzenumam; atkal pienāca pēcpusdiena, joprojām sniga. Mana naktsmītne, kā izrādījās, nebija visai patīkama; tur gan bija daudz zaru guļvietai un man nesala, bet dūmus no ugunskura pūta uz manu pusi, un tagad man kaklā kasīja.

Tagad es atradu labāku vietu — lielu un ērtu alu ar sienām un griestiem. Te pietiks vietas gan man, gan ugunskuram, un dūmi plūdīs ārā. Es piekrizdams pamāju ar galvu un apmetos alā, lai gan vēl bija gaišs. Es skaidri redzēju kalnus un ielejas, kāda kaila klints slējās tieši man pretī, tikai kādas stundas gājiena attālumā. Taču es pamāju ar galvu, it kā būtu sasniedzis ceļa mērķi, sāku nest alā zarus un iekārtoties nakšņošanai.

Te es jutos kā mājās. Ne jau par velti es pamāju ar galvu un noņēmu no muguras maisu. «Vai uz šejieni tu nāci?» es it kā jokodamies pats sev jautāju. «Jā, uz šejieni,» es atbildēju.

Šalkoņa pastiprinājās, sniegs vairs nesniga, bet lija lietus. Savādi, lielas lietus lāses krita uz manu pajumti, uz kokiem, kaut gan bija decembris, aukstais Kristus dzimšanas mēnesis. Droši vien siltuma vilnis iedomājies apciemot tieši mūs.

Visu nakti lija vienā līšanā, mežs šalca. Viss atgādināja pavasari, es gulēju tik dziļā un saldā miegā, ka nogulēju līdz lielai dienai.

Pulkstenis ir desmit.

Lietus rimis, bet joprojām ir silts. Es sēžu un raugos ārā no alas, klausos, kā koki lokās un šalc. Tieši man pretī no klints atdalās akmens, tas uzkrīt uz izciļņa un atšķeļ arī to, dzirdami tāli, dobji grandi. Tad sākas dārdoņa. Es skatos, acis nenovērsis, dārdoņa atbalsojas arī manā dvēselē, pirmais atlūznis aizrauj līdzi citus, nu jau gāžas lejā vesela lavīna — akmeņi, sniegs, zeme, un pār visu šo milzīgo blāķi mutuļiem paceļas putekļi. Pelēko akmeņu plūsma liekas tāda kā pinkuļaina, tā pati dzen sevi uz priekšu un visu aizrauj sev līdzi, tā dārdēdama plūst un plūst, sagāžas aizā un apstājas. Gausi nokrīt pēdējie akmeņi, lavīna jau izsīkusi, tālumā apklust dārdi, tikai manā dvēselē vēl trīs un lēnām aprimst basa stīga.

Es atkal sēžu un klausos meža šalkās. Kas tur šalc — varbūt Egejas jūra? Varbūt Glimma straume? Tā sēžot un klausoties, mani pārņem gurdums. Manī mostas atmiņas — tūkstošiem prieku, mūzika, acis un ziedi. Pasaulē nav nekā skaistāka par meža šalkoņu, tā iešūpo, tā ir kā neprāts — Uganda, Tananarivo, Honolulu, Atakama, Venecuela...

Droši vien gadu nasta dara mani gudru, droši vien nervi saspīlēti un skan līdzi šalkoņai. Es pieceļos un pieeju pie ugunskura. Lai pārvarētu gurdumu, es varētu parunāties ar uguni, noturēt veselu runu, kamēr tas vēl nav nodzisis. Mans patvērums ir ugunsdrošs, tajā ir lieliska akustika. Hm, hm...

Pēkšņi alā satumst, atkal pienācis aļņu mednieks ar savu suni...

Kad es dodos atpakaļ uz baļķu būdu, sāk piesalt, sals drīz sastindzina visu purvu un līdzenumu, iešana kļūst viegla. Es soļoju lēnām un vienaldzīgi, sabāzis rokas kabatās. Man nekur nav jāsteidzas, man vienalga, kur esmu.